Hypothiazid

Lejupielādēt zāļu aprakstu

ZĀĻU APRAKSTS

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

Hypothiazid 25 mg tabletes

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Viena tablete satur 25 mg hidrohlortiazīda (Hydrochlorothiazidum).

Palīgvielas ar zināmu iedarbību: viena tablete satur 63 mg laktozes monohidrāta.

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

3. ZĀĻU FORMA

Tablete.

4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1. Terapeitiskās indikācijas

Tūska. Tūskas ārstēšanai sastrēguma sirds mazspējas, aknu cirozes ar ascītu, premenstruālā sindroma, kortikosteroīdu un estrogēnu terapijas gadījumā. Konstatēts, ka hidrohlortiazīds ir noderīgs arī tūskas ārstēšanai dažādu nieru darbības traucējumu dēļ, piemēram, nefrotiskā sindroma, akūta glomerulonefrīta un hroniskas nieru mazspējas gadījumā.

Arteriāla hipertensija. Hipertensijas ārstēšanai monoterapijā vai par papildlīdzekli citiem

antihipertensīviem līdzekļiem smagāku hipertensijas formu gadījumā.

Paradoksālas darbības dēļ poliūrijas mazināšanai, galvenokārt nefrogēna bezcukura diabēta gadījumā.

Hiperkalciūrijas mazināšanai.

4.2. Devas un lietošanas veids

Devas

Deva jānosaka individuāli. Tā jāpielāgo līdz minimālai efektīvai devai un lietošanas laikā jāveic stingra medicīniska kontrole.

Tā kā ārstēšanas laikā pastiprināti zūd kālijs un magnijs (kālijs serumā < 3,0 mmol/l), var būt nepieciešama kālija un magnija papildterapija. Īpaša uzmanība jāpievērš pacientiem, kam ir sirds mazspēja, pavājināta aknu darbība vai pacientiem, kuriem vienlaikus tiek veikta ārstēšana ar sirds glikozīdiem.

Pieaugušie

Tūskas ārstēšanai sākumdeva parasti ir 25-100 mg reizi dienā vai periodiski (piemēram, pārdienās); deva jāsamazina līdz 25-50 mg dienā vai pārdienās atkarībā no klīniskās atbildes reakcijas. Dažos smagos gadījumos var būt nepieciešama sākumdeva līdz 200 mg dienā.

Tūskas ārstēšanai premenstruālā sindroma gadījumā parastā deva ir 25 mg dienā no pirmās simptomu rašanās dienas līdz menstruāciju sākumam.

Arteriālas hipertensijas ārstēšanai parastā deva ir 25-100 mg dienā vienreizējas devas veidā monoterapijā vai kombinācijā ar citiem antihipertensīviem līdzekļiem. Dažiem pacientiem pietiekama var būt 12,5 mg sākumdeva monoterapijā vai kopā ar citu antihipertensīvu līdzekli. Deva jāpielāgo līdz minimālai efektīvai devai, bet tā nedrīkst pārsniegt 100 mg dienā. Lietojot hidrohlortiazīdu kopā ar citiem antihipertensīviem līdzekļiem, lai novērstu pārmērīgu asinsspiediena pazemināšanos, var būt jāsamazina citu līdzekļu deva.

Antihipertensīvā darbība sākas 3-4 dienu laikā, lai gan optimālas iedarbības sasniegšanai var būt nepieciešamas pat 3-4 nedēļas. Pēc terapijas pārtraukšanas antihipertensīvā iedarbība saglabājas līdz 1 nedēļai.

Nefrogēna bezcukura diabēta ārstēšanai parastā ieteicamā deva ir 50–150 mg dienā (dalītās reizes devās).

Pediatriskā populācija

Zīdaiņiem un bērniem deva jānosaka atbilstoši ķermeņa masai.

Parastā deva bērniem ir 1-2 mg/kg ķermeņa masas vai 30-60 mg/m² ķermeņa virsmas laukuma dienā, lietojot reizi dienā. Kopējā dienas deva zīdaiņiem līdz 2 gadu vecumam ir 12,5-37,5 mg, bērniem 2-12 gadu vecumā ― 37,5-100 mg.

Lietošanas veids

Tablete jālieto pēc ēšanas.

4.3. Kontrindikācijas

Paaugstināta jutība pret hidrohlortiazīdu vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām.

Smagi nieru darbības traucējumi (kreatinīna klīrenss mazāks par 30 ml/min).

Smaga aknu slimība.

Dzelte bērniem.

Smagi elektrolītu līdzsvara traucējumi (refraktāra hipokaliēmija, hiponatriēmija, hiperkalciēmija)

Simptomātiska hiperurikēmija.

Anūrija.

4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Nemelanomas ādas vēzis

Divos epidemioloģiskos pētījumos, pamatojoties uz Dānijas Nacionālo vēža reģistru, novēroja paaugstinātu nemelanomas ādas vēža [bazālo šūnu karcinomas un plakanšūnu karcinomas] risku, palielinoties hidrohlortiazīda kumulatīvajai devai. Hidrohlortiazīda fotosensibilizējošā ietekme varētu darboties kā iespējamais nemelanomas ādas vēža rašanās mehānisms.

Pacientiem, kuri lieto hidrohlortiazīdu, ir jāsniedz informācija par nemelanomas ādas vēža risku, jāiesaka regulāri pārbaudīt, vai nav radušies jauni ādas bojājumi, un nekavējoties ziņot par visiem aizdomīgajiem ādas bojājumiem. Lai mazinātu ādas vēža risku, pacientiem ir jāiesaka iespējamie profilaktiskie pasākumi, piemēram, saules gaismas un UV staru iedarbības ierobežošana un atbilstoša aizsardzība iedarbības gadījumā. Aizdomīgi ādas bojājumi ir nekavējoties jāpārbauda, potenciāli ietverot biopsijas materiāla histoloģisku izmeklēšanu. Iespējams, ir arī jāpārskata hidrohlortiazīda lietošana pacientiem, kuri agrāk slimojuši ar nemelanomas ādas vēzi (skatīt arī 4.8. apakšpunktu).

Sekundāra akūta slēgta kakta glaukoma un/vai akūta miopija

Hidrohlortiazīds ir sulfonamīds. Sulfonamīds vai sulfonamīda atvasinājumu zāles var izraisīt idiosinkrātisku reakciju, kā rezultātā var rasties sekundāra akūta slēgta kakta glaukoma un/vai akūta miopija. Simptomi ietver pēkšņu redzes asuma samazināšanos vai acu sāpes, kas parasti rodas dažu stundu līdz nedēļu laikā no zāļu lietošanas uzsākšanas. Neārstēta akūta slēgta kakta glaukoma var izraisīt pastāvīgu redzes zudumu. Primārais ārstēšanas pasākums ir pēc iespējas ātrāk pārtraukt zāļu lietošanu. Ja intraokulārais spiediens saglabājas nekontrolējams, var būt nepieciešams apsvērt neatliekamu medicīnisko palīdzību vai ķirurģisku ārstēšanu. Akūtas slēgta kakta glaukomas attīstības riska faktori var ietvert alerģiju pret sulfonamīdu vai penicilīnu anamnēzē (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Elektrolītu līdzsvara traucējumi

Tiazīdi, ieskaitot hidrohlortiazīdu, var izraisīt šķidruma tilpuma vai elektrolītu līdzsvara traucējumus (tai skaitā hipokaliēmiju, hiponatriēmiju un hipohlorēmisko alkalozi). Stingri jānovēro, vai pacientiem, kas tiek ilgstoši ārstēti, nerodas šķidruma un elektrolītu līdzsvara traucējumu pazīmes. Tas ir īpaši svarīgi pacientiem ar sirds un aknu slimībām un ja pacientam ir stipra vemšana vai rodas šķidruma un elektrolītu līdzsvara traucējumu brīdinošās pazīmes, piemēram, sausa mute, slāpes, vājums, letarģija, miegainība, nemiers, muskuļu sāpes vai krampji, muskuļu nogurums, hipotensija, oligūrija, tahikardija un gastrointestināli traucējumi.

Lietojot hidrohlortiazīdu, var attīstīties hipokaliēmija, īpaši ja ir pārmērīgs kālija zudums straujas diurēzes gadījumā, pēc ilgstošas terapijas vai smagas cirozes. Hipokaliēmija var paaugstināt jutību vai pastiprināt sirds reakciju pret digoksīna toksisko iedarbību. Hipokaliēmiju var novērst vai ārstēt, lietojot kālija papildterapiju vai uzturu ar augstu kālija saturu (augļus, dārzeņus).

Tiazīdu grupas līdzekļi var mazināt kalcija izvadīšanu ar urīnu un izraisīt periodisku un nelielu kalcija līmeņa paaugstināšanos serumā bez zināmiem kalcija metabolisma traucējumiem. Dažiem pacientiem ilgstošas tiazīdu terapijas laikā novērotas patoloģiskas epitēlijķermenīšu pārmaiņas ar hiperkalciēmiju un hipofosfatēmiju. Izteikta hiperkalciēmija var liecināt par pamatā esošu hiperparatireoidismu. Tiazīdi var pazemināt ar seruma olbaltumiem saistītā joda (OSJ) līmeni bez vairogdziedzera darbības traucējumu pazīmēm. Pirms epitēlijķermenīšu darbības izmeklēšanas jāpārtrauc tiazīdu grupas līdzekļu lietošana.

Pierādīts, ka tiazīdi pastiprina magnija izdalīšanos ar urīnu; tas var izraisīt hipomagniēmiju.

Visiem pacientiem, kuriem veic diurētisku terapiju, ieteicams regulāri ar atbilstošiem intervāliem kontrolēt elektrolītu koncentrāciju serumā.

Nieru darbības traucējumi

Tiazīdu diurētisko līdzekļu lietošanas laikā pacientiem ar nieru darbības traucējumiem var rasties azotēmija un ir iespējama aktīvās vielas uzkrāšanās organismā. Ja pavājinās nieru darbība un rodas oligūrija, jāapsver diurētisko līdzekļu terapijas pārtraukšana.

Pavājinātas nieru darbības gadījumā regulāri jākontrolē kālija un kreatinīna koncentrācija asins serumā.

Aknu darbības traucējumi

Hipokaliēmijas risks vislielākais ir pacientiem ar aknu cirozi, pacientiem ar strauju diurēzi, kā arī pacientiem, kam vienlaikus tiek veikta terapija ar kortikosteroīdiem vai AKTH (skatīt 4.5. apakšpunktu). Tiazīdi uzmanīgi jālieto pacientiem, kam ir pavājināta aknu darbība vai progresējoša aknu slimība, jo nelielas šķidruma un elektrolītu līdzsvara, un seruma amonjaka līmeņa novirzes var izraisīt aknu komu.

Īpaši uzmanīgi zāles jālieto smagas cerebrālas un koronāras sklerozes gadījumā.

Ietekme uz vielmaiņu

Dažiem pacientiem, kas lieto tiazīda līdzekļus, var rasties hiperurikēmija vai podagra.

Tiazīdu terapija var vājināt glikozes toleranci. Ilgstošas hidrohlortiazīda terapijas gadījumā pacientiem ar latentu vai klīniski izteiktu cukura diabētu stingri jākontrolē ogļhidrātu metabolisms; var būt jāpielāgo hipoglikemizējošo zāļu vai insulīna deva (skatīt 4.5. apakšpunktu).

Stingri jānovēro pacienti, kam ir pavājināts urīnskābes metabolisms.

Ārstēšana ar tiazīdu grupas diurētiskiem līdzekļiem var būt saistīta ar holesterīna un triglicerīdu līmeņa paaugstināšanos.

Citi

Ziņots par sistēmiskas sarkanās vilkēdes paasinājuma vai aktivizēšanās iespēju, lietojot tiazīda diurētikas.

Ziņots par fotosensibilizācijas reakcijām, lietojot tiazīdu grupas diurētiskos līdzekļus. Ja ārstēšanas laikā ar hidrohlortiazīda līdzekļiem rodas fotosensibilizācijas reakcijas, ieteicams pārtraukt ārstēšanu. Ja atkārtota ārstēšana ar tiazīdu grupas diurētiskiem līdzekļiem ir patiešām neizbēgama, ir ieteicams aizsargāt ķermeņa virsmu no saules vai mākslīgās UVA starojuma iedarbības.

Terapijas laikā nav ieteicams lietot alkoholiskos dzērienus (skatīt 4.5. apakšpunktu).

Hypothiazid tabletes satur laktozi. Šīs zāles nevajadzētu lietot pacientiem ar retu iedzimtu galaktozes nepanesību, Lapp laktāzes deficītu vai glikozes-galaktozes malabsorbciju.

4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Alkohols, barbiturāti un narkotikas var pastiprināt tiazīdu grupas diurētisko līdzekļu ortostatisko hipotensiju izraisošo iedarbību.

Pretdiabēta līdzekļi (perorālie līdzekļi un insulīns):

Tiazīdu lietošana var ietekmēt glikozes toleranci. Var būt nepieciešama pretdiabēta zāļu devu korekcija.

Metformīns jālieto piesardzīgi, jo pastāv laktacidozes risks, ko izraisa iespējama funkcionāla nieru mazspēja, kas saistīta ar hidrohlortiazīda iedarbību.

Citi antihipertensīvie līdzekļi: to darbība var pastiprināties, var būt jāpielāgo deva.

Zāles, kuras ietekmē kālija līmeņa traucējumi plazmā:

Ieteicams regulāri kontrolēt kālija koncentrāciju plazmā un EKG, ja hidrohlortiazīdu lieto vienlaikus ar zālēm, kuras ietekmē kālija līmenis plazmā (piem., digitalis glikozīdi un antiaritmiskie līdzekļi), un ar šādām torsades de pointes izraisošām zālēm (tai skaitā daži antiaritmiskie līdzekļi):

- Ia klases antiaritmiskie līdzekļi (piemēram, hinidīns, hidrohinidīns, disopiramīds);

- III klases antiaritmiskie līdzekļi (piemēram, amiodarons, sotalols, dofetilīds, ibutilīds);

- daži antipsihotiskie līdzekļi (piemēram, tioridazīns, hlorpromazīns, levomepromazīns, trifluoperazīns, ciamamazīns, sulpirīds, sultoprīds, amisulprīds, tiaprīds, pimozīds, haloperidols, droperidols);

- citi (piemēram, bepridils, cisaprīds, dimehmanils, eritromicīns IV, halofantrīns, mizolastīns, pentamidīns, terfenadīns, vincamīns IV).

Hipokaliēmija ir predisponējošs faktors torsade de pointes (ventrikulārās tahikardijas veids) iespējamībai.

Holestiramīns un kolestipola sveķi:

Anjonu apmaiņas sveķu klātbūtnē hidrohlortiazīda uzsūkšanās ir samazināta. Viena holestiramīna vai kolestipola sveķu deva saistās ar hidrohlortiazīdu un samazina tā uzsūkšanos no kuņģa-zarnu trakta attiecīgi par 85 % un 43 %.

Amfotericīns B (parenterāli), kortikosteroīdi, AKTH vai caurejas stimulējošie laksatīvie līdzekļi: hidrohlortiazīds var pastiprināt elektrolītu līdzsvara traucējumus, īpaši hipokaliēmiju.

Vazopresorie amīni (piemēram, adrenalīns):

Iespējama samazināta reakcija uz presoro amīnu iedarbību, bet nav pietiekama, lai novērstu to lietošanu.

Skeleta muskuļu relaksanti, nedepolarizējoši (piemēram, tubokurarīns): iespējama muskuļu relaksējošās iedarbības pastiprināšanās un pagarināšanās.

Litijs:

Diurētiskie līdzekļi samazina litija nieru klīrensu un palielina litija toksicitātes risku. Vienlaicīga lietošana nav ieteicama.

Amantadīns:

Tiazīdi, ieskaitot hidrohlortiazīdu, var palielināt amantadīna nevēlamo blakusparādību risku.

Zāles podagras ārstēšanai (probenecīds, sulfinpirazons un allopurinols): var būt nepieciešama urikozurīnvielu devu pielāgošana, jo hidrohlortiazīds var paaugstināt urīnskābes koncentrāciju serumā. Var būt nepieciešams palielināt probenecīda vai sulfinpirazona devu. Tiazīdu lietošana kopā ar alopurinolu var palielināt paaugstinātas jutības reakciju biežumu pret allopurinolu.

Antiholīnerģiskie līdzekļi:

Tiazīdu tipa diurētisko līdzekļu biopieejamība palielinās, pazeminot kuņģa un zarnu trakta motoriku un kuņģa iztukšošanās ātrumu.

Citotoksiskie līdzekļi (piemēram, ciklofosfamīds, metotreksāts):

Tiazīdi var samazināt citotoksisko zāļu izdalīšanos caur nierēm un pastiprināt to mielosupresīvo iedarbību.

Salicilāti, nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (NPL):

Lielu salicilātu devu gadījumā hidrohlortiazīds var pastiprināt salicilātu toksisko iedarbību uz centrālo nervu sistēmu. NPL var samazināt hidrohlortiazīda antihipertensīvo iedarbību.

Metildopa:

Ir bijuši atsevišķi hemolītiskās anēmijas gadījumi, kas rodas, vienlaikus lietojot hidrohlortiazīdu un metildopu.

Ciklosporīns:

Vienlaicīga ārstēšana ar ciklosporīnu var palielināt hiperurikēmijas un podagras komplikāciju risku.

Digitalis glikozīdi:

Tiazīdu izraisīta hipokaliēmija var pastiprināt digitalis glikozīdu toksicitāti.

Kalcija sāļi:

Tiazīdu grupas diurētikas var paaugstināt kalcija līmeni serumā samazinātas izdalīšanās dēļ. Ja ir nepieciešams lietot papildus kalciju, rūpīgi jākontrolē kalcija līmenis serumā un attiecīgi jāpielāgo kalcija devas.

Karbamazepīns:

Simptomātiskas hiponatriēmijas risks, nepieciešams elektrolītu monitorings.

Perorālie antikoagulanti:

Tiazīdi var antagonizēt perorālo antikoagulantu iedarbību.

Beta blokatori, diazoksīds:

Vienlaicīga tiazīdu grupas diurētisko līdzekļu, arī hidrohlortiazīda, un bēta blokatoru vai diazoksīda lietošana var palielināt hiperglikēmijas risku.

Joda kontrastviela:

Diurētiskās dehidratācijas gadījumā pastāv paaugstināts akūtas nieru mazspējas risks, īpaši, ja tiek lietotas lielas jodu saturošu produktu devas.

Zāļu un laboratorijas testi:

Tiazīdi var pazemināt seruma proteīnu konjugēto joda līmeni bez vairogdziedzera slimību pazīmēm. Pirms epitēlijķermenīšu funkcionālo testu veikšanas hidrohlortiazīda lietošana jāpārtrauc (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Laboratorijas testu mijiedarbība:

Tiazīdi ietekmē kalcija metabolismu, tāpēc tie var traucēt epitēlijķermenīšu funkcionālo testu veikšanu (skatīt 4.4. apakšpunktu).

4.6. Grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Pieredze ar hidrohlortiazīda lietošanu grūtniecības laikā, īpaši grūtniecības pirmajā trimestrī, ir ierobežota. Pētījumi ar dzīvniekiem nav pietiekami. Hidrohlortiazīds šķērso placentāro barjeru. Ņemot vērā hidrohlortiazīda farmakoloģisko darbības mehānismu, tā lietošana grūtniecības otrajā un trešajā trimestrī var negatīvi ietekmēt feto-placentāro perfūziju un var izraisīt fetālas un neonatālas parādības, piemēram, dzelti, elektrolītu disbalansu un trombocitopēniju.

Hidrohlortiazīdu nevajadzētu lietot gestācijas tūskas, gestācijas hipertensijas vai preeklapmpsijas gadījumos, jo tas var samazināt plazmas tilpumu un izraisīt placentāro hipoperfūziju bez pozitīvas ietekmes uz slimības gaitu.

Hidrohlortiazīdu nevajadzētu lietot primāras hipertensijas ārstēšanai grūtniecēm, izņemot tās retās situācijas, kad nav iespējama cita terapija.

Barošana ar krūti

Mātes pienā hidrohlortiazīds izdalās nelielā daudzumā. Tiazīdu lietošana lielās devās var izraisīt izteiktu diurēzi un tādējādi samazināt piena produkciju. Hypothiazid lietošana bērna barošanas ar krūti laikā nav ieteicama. Ja Hypothiazid tiek lietots bērna barošanas ar krūti laikā, tā devas jāuztur pēc iespējas mazākas.

4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Ārstēšanas sākumfāzē individuāli noteiktu laika periodu jāizvairās no transportlīdzekļu vadīšanas vai nelaimes gadījuma risku radoša darba veikšanas.

4.8. Nevēlamās blakusparādības

Zemāk uzskaitītas blakusparādības sagrupētas pēc orgānu sistēmu klases un sastopamības biežuma, izmantojot sekojošus nosacījumus:

Ļoti bieži (≥ 1/10)

Bieži (≥ 1/100 līdz < 1/10)

Retāk (≥ 1/1 000 līdz < 1/100)

Reti (≥ 1/10 000 līdz < 1/1 000)

Ļoti reti (< 1/10 000)

Nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem).

Labdabīgi, ļaundabīgi un nezināmas etioloģijas audzēji (ieskaitot cistas un polipus)

Nav zināmi: nemelanomas ādas vēzis (bazālo šūnu karcinoma un plakanšūnu karcinoma).

Imūnās sistēmas traucējumi

Nav zināmi: anafilaktiska reakcija, šoks.

Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi

Nav zināmi: asins diskrāzija (piemēram, leikopēnija, trombocitopēnija, hemolītiskā anēmija, aplastiskā anēmija, agranulocitoze utt.).

Vielmaiņas un uztures traucējumi

Nav zināmi:

samazināta ēstgriba;

hipohlorēmiska alkaloze, kura var izraisīt aknu encefalopātiju vai aknu komu;

hiperurikēmija, var izraisīt podagras lēkmi pacientiem bez simptomiem;

hipokaliēmija, hiponatriēmija, hipomagniēmija, hipohlorēmiska alkaloze, hiperkalciēmija;

pavājināta glikozes tolerance, hiperglikēmija diabētiskiem pacientiem; terapijas laikā latents cukura diabēts var izpausties klīniski.

Psihiski traucējumi

Nav zināmi: apjukums, letarģija, nervozitāte, garastāvokļa izmaiņas.

Nervu sistēmas traucējumi

Nav zināmi: sinkope (parādās pārmērīgas diurēzes dēļ, lietojot palielinātās devās), vertigo, īslaicīgi neskaidra redze, galvassāpes, parestēzijas, reibonis, apjukums.

Acu bojājumi

Nav zināmi: sekundāra akūta slēgta kakta glaukoma un/vai akūta miopija, pārejoši redzes traucējumi, ksantopsija.

Sirds funkcijas traucējumi

Nav zināmi: bradikardija, aritmijas, ortostatiska hipotensija.

Asinsvadu sistēmas traucējumi

Nav zināmi: vaskulīts, nekrotizējošs angiīts, posturāla hipotensija.

Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības

Nav zināmi: intersticiāla pneimonija (kā iespējama alerģiska reakcija uz hidrohlortiazīdu), elpošanas nepietiekamība, tajā skaitā pneimonīts un plaušu tūska.

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

Bieži: sāpes vēdera augšdaļā.

Nav zināmi: sausuma sajūta mutē, slāpju sajūta, slikta dūša, vemšana, siekalu dziedzeru iekaisums, aizcietējums, caureja, pankreatīts.

Aknu un/vai žults izvades sistēmas traucējumi

Nav zināmi: dzelte (intrahepatiska holestātiska dzelte), pankreatīts, holecistīts.

Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi

Nav zināmi: nieru mazspēja, intersticiāls nefrīts, glikozūrija.

Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi

Nav zināmi: muskuļu krampji un sāpes, muskuļu vājums (samazināta kālija uzņemšana un/vai paaugstināts kālija ekstrarenāls zudums (piemēram, vemšana vai hroniska caureja) var izraisīt hipokaliēmiju, kura var izpausties arī kā muskuļu vājums, nogurums).

Ādas un zemādas audu bojājumi:

Nav zināmi: nātrene, izsitumi, purpura, toksiska epidermāla nekrolīze, Stīvensa-Džonsona sindroms, fotosensibilizācijas reakcijas.

Paaugstinātas jutības reakcijas

nātrene, purpura, nekrotizējošs angiīts, Stīvensa-Džonsona sindroms, respiratorā distresa sindroms (tostarp pneimonīts un nekardiogēna plaušu tūska), fotosensitizācija, anafilaktiskas reakcijas ar dzīvībai bīstamu šoku.

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā:

Nav zināms: slāpes (rodas paaugstinātā devā sakarā ar pārmērīgu diurēzi), nogurums (samazināta kālija uzņemšana un/vai paaugstināts kālija ekstrarenāls zudums (piemēram, vemšana vai hroniska caureja) var izraisīt hipokaliēmiju, kura var izpausties arī kā muskuļu vājums, nogurums).

Citas blakusparādības

Nav zināmi: samazinātas seksuālās spējas, pavājināta nieru darbība, intersticiāls nefrīts.

Atsevišķu nevēlamu blakusparādību apraksts

Nemelanomas ādas vēzis: pamatojoties uz pieejamajiem epidemioloģisko pētījumu datiem, novēroja no kumulatīvās devas atkarīgu saistību starp hidrohlortiazīdu un nemelanomas ādas vēzi (skatīt arī 4.4. un 5.1. apakšpunktu).

Izmeklējumi:

Nav zināmi: hipokaliēmija; hiponatriēmija; hipomagniēmija; hiperkalciēmija.

Ja tiek pārsniegta lielākā deva, var paaugstināties lipīdu līmenis serumā.

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003. Tīmekļa vietne: HYPERLINK "http://www.zva.gov.lv" www.zva.gov.lv

4.9. Pārdozēšana

Pārdozēšana var izraisīt blakusparādību pastiprināšanos.

Izteiktākā saindēšanās pazīme ar hidrohlortiazīdu ir akūts šķidruma un elektrolītu zudums; radās arī šādas pazīmes un simptomi.

Kardiovaskulārā sistēma: tahikardija, hipotensija un šoks.

Neiromuskulārā sistēma: vājums, apjukums, reibonis un ikru muskuļu krampji, parestēzijas, nogurums, samaņas traucējumi.

Gastrointestinālā sistēma: slikta dūša, vemšana, slāpes.

Nieres: poliūrija, oligūrija vai anūrija (hemokoncentrācijas dēļ).

Laboratoriskie izmeklējumi: hipokaliēmija, hiponatriēmija, hipohlorēmija, alkaloze, paaugstināts atlieku slāpekļa līmenis asinīs (īpaši pacientiem ar nieru mazspēju).

Ārstēšana: specifiska antidota intoksikācijas gadījumā ar hidrohlortiazīdu nav.

Zāles jāizvada, izraisot vemšanu vai veicot kuņģa skalošanu. Uzsūkšanos var mazināt, lietojot aktivēto ogli. Hipotensijas vai šoka gadījumā jāaizstāj šķidruma vai elektrolītu (kālija, nātrija) zudumi.

Jākontrolē šķidruma un elektrolītu līdzsvars (īpaši kālija līmenis serumā) un nieru darbība, kamēr stāvoklis normalizējas.

5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1. Farmakodinamiskās īpašības

Diurētiski līdzekļi. ATĶ: C03A A03

Tiazīdu galvenais darbības mehānisms ir palielināt diurēzi, nomācot nātrija un hlora reabsorbciju distālo kanāliņu sākumdaļā, tādējādi palielinot Na⁺ un Cl^- un līdz ar to arī ūdens izvadīšanu.

Pastiprinās arī citu elektrolītu, īpaši kālija un magnija, izvadīšana. Maksimālā terapeitiskā devā visu tiazīdu diurētiskā/nātrijurētiskā iedarbība ir aptuveni līdzīga. Tie mazina arī karboanhidrāzes aktivitāti, palielinot bikarbonāta izvadīšanu, bet šī ietekme parasti ir vāja un nemaina urīna pH.

Hidrohlortiazīdam piemīt arī antihipertensīvas īpašības.

Nemelanomas ādas vēzis: pamatojoties uz pieejamajiem epidemioloģisko pētījumu datiem, novēroja no kumulatīvās devas atkarīgu saistību starp hidrohlortiazīdu un nemelanomas ādas vēzi. Vienā pētījumā bija iekļauta populācija, kuru veidoja 71 533 bazālo šūnu karcinomas gadījumi un 8629 plakanšūnu karcinomas gadījumi ar saskaņotiem attiecīgi 1 430 833 un 172 462 populācijas kontroles gadījumiem. Hidrohlortiazīda lielu devu lietošana (kumulatīvā deva ≥ 50 000 mg) bija saistīta ar koriģēto izredžu attiecības rādītāju (OR – odds ratio) 1,29 (95% TI: 1,23‑1,35) bazālo šūnu karcinomas gadījumā un 3,98 (95% TI: 3,68‑4,31) plakanšūnu karcinomas gadījumā. Gan bazālo šūnu, gan plakanšūnu karcinomas gadījumā novēroja skaidru saistību starp kumulatīvo devu un atbildes reakciju. Citā pētījumā atklāja iespējamu saistību starp lūpas vēzi (plakanšūnu karcinomu) un hidrohlortiazīda iedarbību: 633 lūpas vēža gadījumi tika saskaņoti ar 63 067 populācijas kontrolēm, izmantojot riskam pakļautās populācijas izlases stratēģiju. Tika pierādīta kumulatīvās devas un atbildes reakcijas saistība ar koriģēto izredžu attiecības rādītāju 2,1 (95% TI: 1,7‑2,6), kas palielinājās līdz 3,9 (3,0‑4,9) lielu devu (~25 000 mg) gadījumā un līdz 7,7 (5,7‑10,5) vislielākās kumulatīvās devas (~100 000 mg) gadījumā (skatīt arī 4.4. apakšpunktu).

5.2. Farmakokinētiskās īpašības

Uzsūkšanās

Hidrohlortiazīds nepilnīgi, bet diezgan ātri uzsūcas no gastrointestinālā trakta. Nātrijurēze un diurēze sākas 2 h laikā un sasniedz maksimumu aptuveni pēc 4 h. Šī iedarbība saglabājas aptuveni 6–12 h.

Pēc perorālas lietošanas maksimālā koncentrācija plazmā tiek sasniegta 1,5–2,5 h laikā. Maksimālās diurētiskās darbības laikā (aptuveni 4 h) hidrohlortiazīda koncentrācija serumā ir 2 μg/ml. Ar olbaltumiem saistās 40 % zāļu.

Eliminācija

Galvenais eliminācijas ceļš ir izvadīšana caur nierēm (filtrācija un sekrēcija) nemainītu zāļu veidā. Eliminācijas pusperiods pacientiem ar normālu nieru darbību ir 6,4 h, pacientiem ar vieglu nieru mazspēju – 11,5 h un pacientiem, kam kreatinīna klīrenss ir < 30 ml/min, 20,7 h.

Hidrohlortiazīds šķērso placentāro barjeru un izdalās mātes pienā.

5.3. Preklīniskie dati par drošumu

Neklīniskajos standartpētījumos iegūtie dati par farmakoloģisko drošumu, atkārtotu devu toksicitāti, genotoksicitāti, iespējamu kancerogenitāti un toksisku ietekmi uz reproduktivitāti neliecina par īpašu risku cilvēkam.

6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1. Palīgvielu saraksts

Magnija stearāts

Želatīns

Talks

Kukurūzas ciete

Laktozes monohidrāts

6.2. Nesaderība

Dati nav pieejami.

6.3. Uzglabāšanas laiks

3 gadi.

6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Uzglabāt temperatūrā līdz 25 °C.

Uzglabāt oriģinālā iepakojumā. Sargāt no gaismas.

6.5. Iepakojuma veids un saturs

20 tabletes termiski apstrādātā PVH/Al blisterī.

6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai

Nav īpašu norādījumu.

7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

sanofi-aventis Latvia SIA

Kr. Valdemāra 33-8, Rīga, LV-1010

Latvija

8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS

99-0788

9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Reģistrācijas datums: 1999. gada 3. novembris

Pēdējās pārreģistrācijas datums: 2009. gada 26. marts.

10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

12/2018

Sīkāka informācija par šīm zālēm ir pieejama Latvijas Zāļu valsts aģentūras tīmekļa vietnē www.zva.gov.lv.

PAGE

SASKAŅOTS ZVA 10-01-2019

PAGE

99-0788/II/011_20-Dec-2018 PAGE \* MERGEFORMAT 1

99-0788/II/011_20-Dec-2018 PAGE \* MERGEFORMAT 1