Osaver HCT

Lejupielādēt zāļu aprakstu

ZĀĻU APRAKSTS

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

Osaver HCT 20 mg/12,5 mg apvalkotās tabletes

Osaver HCT 40 mg/12,5 mg apvalkotās tabletes

Zāļu nosaukums ir Osaver HCT 20 mg/12,5 mg vai 40 mg/12,5 mg un turpmāk tekstā tiks lietots nosaukums Osaver HCT.

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITAĪVAIS SASTĀVS

Osaver HCT 20 mg/12,5 mg apvalkotās tabletes: katra apvalkotā tablete satur 20 mg olmesartāna medoksomila (Olmesartanum medoxomilum) un 12,5 mg hidrohlortiazīda (Hydrochlorothiazidum).

Osaver HCT 40 mg/12,5 mg apvalkotās tabletes: katra apvalkotā tablete satur 40 mg olmesartāna medoksomila (Olmesartanum medoxomilum) un 12,5 mg hidrohlortiazīda (Hydrochlorothiazidum).

Palīgviela ar zināmu iedarbību:

Katra tablete satur 103,4 mg laktozes monohidrāta.

Katra tablete satur 219,3 mg laktozes monohidrāta.

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

3. ZĀĻU FORMA

Apvalkotā tablete.

Osaver HCT 20 mg/12,5 mg apvalkotās tabletes: gaiši brūnas, apaļas apvalkotās tabletes, 8,6 mm diametrā.

Osaver HCT 40 mg/12,5 mg apvalkotās tabletes: gaiši brūnas, ovālas apvalkotās tabletes, 15,2 mm garas un 7,2 mm platas.

4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1. Terapeitiskās indikācijas

Esenciālas hipertensijas ārstēšana.

Osaver HCT fiksētā devu kombinācija indicēta pieaugušiem pacientiem, kuriem asinsspiedienu nevar pietiekami kontrolēt tikai ar olmesartāna medoksomilu.

4.2. Devas un lietošanas veids

Devas

Pieaugušajiem

Osaver HCT nav paredzēts sākumterapijai, bet gan pacientiem, kuriem asinsspiedienu nevar pietiekami kontrolēt ar olmesartāna medoksomila monoterapiju.

Klīniski atbilstošos gadījumos var apsvērt tiešu monoterapijas ar 20 mg vai 40 mg olmesartāna medoksomila nomaiņu uz fiksēto kombināciju, ņemot vērā to, ka olmesartāna medoksomila maksimālā antihipertensīvā iedarbība parādās aptuveni 8 nedēļas pēc ārstēšanas sākšanas (skatīt 5.1. apakšpunktu). Ieteicama atsevišķo sastāvdaļu devas titrēšana:

Ieteicamā Osaver HCT deva ir 1 tablete dienā.

Osaver HCT 20 mg /12,5 mg vai Osaver 40 mg/12,5 mg var lietot pacientiem, kuriem tikai ar 20 mg vai 40 mg olmesartāna medoksomila monoterapiju nav iespējams adekvāti kontrolēt asinsspiedienu.

Ērtības dēļ, pacienti, kuri lieto olmesartāna medoksomilu un hidrohlortiazīdu atsevišķu tablešu veidā, var pāriet uz Osaver HCT tabletēm, kuras satur tādas pašas atsevišķu komponentu devas.

Gados vecāki cilvēki (65 gadi vai vecāki)

Gados vecākiem pacientiem ieteicama tāda pati kombinētā preparāta deva kā pieaugušajiem.

Rūpīgi jākontrolē asinsspiediens.

Nieru darbības traucējumi

Olmesartāna medoksomila maksimālā deva pacientiem ar viegliem vai vidēji smagiem nieru darbības traucējumiem (kreatinīna klīrenss 30 – 60 mml/min) ir 20 mg olmesartāna medoksomila vienu reizi dienā, ņemot vērā ierobežoto pieredzi ar lielākām devām šajā pacientu grupā, un ieteicama periodiska nieru darbības kontrole (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Tāpēc Osaver HCT 20 mg/12,5 mg ir kontrindicēts pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem (kreatinīna klīrenss <30 ml/min).

Tāpēc Osaver HCT 40 mg/12,5 mg ir kontrindicēts jebkuras pakāpes nieru darbības traucējumu gadījumā (skatīt 4.3., 4.4. un 5.2. apakšpunktu).

Aknu darbības traucējumi

Pacientiem ar viegliem vai vidēji smagiem aknu darbības traucējumiem Osaver HCT 20 mg/ 12,5 mg jālieto piesardzīgi. Pacientiem ar viegliem aknu darbības traucējumiem Osaver HCT 40 mg/ 12,5 mg jālieto piesardzīgi (skatīt 4.4. un 5.2. apakšpunktu).

Pacientiem ar aknu darbības traucējumiem, kuri saņem diurētiskos līdzekļus un/vai citus antihipertensīvos līdzekļus, ieteicams rūpīgi kontrolēt asinsspiedienu un nieru funkciju. Pacientiem ar vidēji smagiem aknu darbības traucējumiem ieteicamā sākumdeva ir 10 mg olmesartāna medoksomila vienu reizi dienā un maksimālā deva nedrīkst pārsniegt 20 mg vienu reizi dienā. Nav pieredzes par olmesartāna medoksomila lietošanu pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem.

Tāpēc Osaver HCT 20 mg/ 12,5 mg ir kontrindicēts pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem (skatīt 4.3. un 5.2. apakšpunktu). Osaver HCT 40 mg/ 12,5 mg ir kontrindicēts pacientiem ar vidēji smagiem vai smagiem aknu darbības traucējumiem (skatīt 4.3. un 5.2. apakšpunktu).

Osaver HCT ir kontrindicēts pacientiem ar holestāzi un žultsceļu obstrukciju (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Pediatriskā populācija

Osaver HCT drošums un efektivitāte, lietojot bērniem un pusaudžiem līdz 18 gadiem, nav pierādīta. Dati nav pieejami.

Lietošanas veids

Tablete jānorij, uzdzerot pietiekami daudz šķidruma (piemēram, glāzi ūdens). Tableti nedrīkst košļāt un tā jālieto katru dienu vienā un tai pašā laikā.

Osaver HCT var lietot ēšanas laikā, vai neatkarīgi no ēdienreizēm.

4.3. Kontrindikācijas

Paaugstināta jutība pret aktīvajām vielām vai kādu no 6.1 apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām, vai citiem sulfanilamīdu atvasinājumiem (jo hidrohlortiazīds ir sulfonamīdu atvasinājums).

Osaver HCT 20 mg/12,5 mg apvalkotās tabletes ir kontrindicētas pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem (kreatinīna klīrenss <30 ml/min) (skatīt 4.4. un 5.2. apakšpunktu).

Osaver HCT 40 mg/12,5 mg apvalkotās tabletes ir kontrindicētas pacientiem ar jebkuras smaguma pakāpes nieru darbības traucējumiem (skatīt 4.4. un 5.2. apakšpunktu).

Refraktāra hipokaliēmija, hiperkalciēmija, hiponatriēmija un simptomātiska hiperurikēmija.

Osaver HCT 20 mg/12,5 mg apvalkotās tabletes ir kontrindicētas pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem (skatīt 4.2., 4.4. un 5.2. apakšpunktu).

Osaver HCT 40 mg/12,5 mg apvalkotās tabletes ir kontrindicētas pacientiem ar vidēji smagiem un smagiem aknu darbības traucējumiem (skatīt 4.2., 4.4. un 5.2. apakšpunktu).

Holestāze un obstruktīvi žultsceļu traucējumi (skatīt 5.2. apakšpunktu).

Otrais un trešais grūtniecības trimestris (skatīt 4.4. un 4.6. apakšpunktu).

Pacientiem ar cukura diabētu vai nieru darbības traucējumiem (GFĀ < 60 ml/min/1,73 m²) Osaver HCT lietošana kopā ar aliskirēnu saturošām zālēm ir kontrindicēta (skatīt 4.5. un 5.1. apakšpunktu).

4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Intravaskulāra šķidruma tilpuma samazināšanās

Pacientiem, kuriem pēc intensīvas diurētiskas terapijas, samazinātas sāls uzņemšanas ar uzturu, caurejas vai vemšanas ir šķidruma un/vai nātrija deficīts, var rasties simptomātiska hipotensija, īpaši pēc pirmās devas lietošanas. Šādi stāvokļi ir jākoriģē pirms Osaver HCT lietošanas.

Citi stāvokļi, kad tiek stimulēta renīna-angiotensīna-aldosterona sistēma

Pacientiem, kuriem asinsvadu tonuss un nieru darbība ir atkarīga galvenokārt no renīna-angiotensīna-aldosterona sistēmas aktivitātes (piemēram, pacientiem ar smagu sastrēguma sirds mazspēju vai nieru pamatslimību, tostarp nieru artērijas stenozi), ārstēšana ar zālēm, kas ietekmē šo sistēmu, ir saistīta ar akūtu hipotensiju, azotēmiju, oligūriju vai reti – akūtu nieru mazspēju.

Renīna-angiotensīna-aldosterona sistēmas (RAAS) dubulta blokāde

Ir pierādījumi, ka vienlaicīga AKE inhibitoru, angiotensīna II receptoru blokatoru vai aliskirēna lietošana palielina hipotensijas, hiperkaliēmijas un pavājinātas nieru darbības (ieskaitot akūtu nieru mazspēju) risku. Tādēļ RAAS dubulta blokāde, lietojot kombinācijā AKE inhibitorus, angiotensīna II receptoru blokatorus vai aliskirēnu, nav ieteicama (skatīt 4.5. un 5.1. apakšpunktu).

Ja dubultu blokādi izraisoša ārstēšana ir absolūti nepieciešama, to drīkst veikt vienīgi veselības aprūpes speciālista uzraudzībā un bieži un rūpīgi jākontrolē nieru darbība, elektrolītu līmenis asinīs un asinsspiediens.

AKE inhibitorus un angiotensīna II receptoru blokatorus nedrīkst vienlaicīgi lietot pacientiem ar diabētisku nefropātiju.

Renovaskulāra hipertensija

Ārstējot pacientus ar abpusēju nieru artēriju stenozi vai vienīgās funkcionējošās nieres artērijas stenozi ar zālēm, kas ietekmē renīna-angiotensīna-aldosterona sistēmu, ir palielināts smagas hipotensijas un nieru mazspējas risks.

Nieru darbības traucējumi un nieru tranplantācija

Osaver HCT 20 mg/ 12,5 mg ir kontrindicēts pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem (kreatinīna klīrenss < 30 ml/min) (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Osaver HCT 40 mg/ 12,5 mg ir kontrindicēts jebkuras pakāpes nieru darbības traucējumu gadījumā (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Olmesartāna medoksomila maksimālā deva pacientiem ar viegliem vai vidēji smagiem nieru darbības traucējumiem (kreatinīna klīrenss 30 – 60 ml/min) ir 20 mg olmesartāna medoksomila vienu reizi dienā. Tomēr šiem pacientiem Osaver HCT 20 mg/12,5 mg tabletes jālieto piesardzīgi un periodiski jāpārbauda kālija, kreatinīna un urīnskābes līmenis serumā. Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem var rasties ar tiazīda grupas diurētiskiem līdzekļiem saistīta azotēmija. Ja tiek gūti pierādījumi par progresējošiem nieru darbības traucējumiem, rūpīgi atkārtoti jānovērtē terapija, apsverot diurētisko līdzekļu lietošanas pārtraukšanu.

Nav pieredzes par olmesartāna medoksomila/ hidrohlortiazīda lietošanu pacientiem ar nesen veiktu nieres transplantāciju.

Aknu darbības traucējumi

Pašlaik nav pieredzes par olmesartāna medoksomila lietošanu pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem. Pacientiem ar vidēji smagiem aknu darbības traucējumiem maksimālā olmesartāna medoksomila deva ir 20 mg.

Turklāt nelielās šķidruma un elektrolītu līdzsvara novirzes ārstēšanas laikā ar tiazīdu grupas diurētiskajiem līdzekļiem pacientiem ar traucētu aknu darbību vai progresējošu aknu slimību var izraisīt aknu komu.

Tādēļ Osaver HCT 20 mg/12,5 mg apvalkotās tabletes ir kontrindicētas pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem (skatīt 4.3. un 5.2. apakšpunktu). Pacientiem ar viegliem un vidēji smagiem aknu darbības traucējumiem jāievēro piesardzība (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Osaver HCT 40 mg/12,5 mg apvalkotās tabletes ir kontrindicētas pacientiem ar vidēji smagiem un smagiem aknu darbības traucējumiem (skatīt 4.3. un 5.2. apakšpunktu). Pacientiem ar viegliem aknu darbības traucējumiem jāievēro piesardzība (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Osaver HCT ir kontrindicētas pacientiem ar holestāzi un žultsceļu obstrukciju (skatīt 4.3. un 5.2. apakšpunktu).

Aortas atveres vai mitrālā vārstuļa stenoze, obstruktīva hipertrofiska kardiomiopātija

Tāpat kā lietojot citus vazodilatatorus, īpaša uzmanība jāpievērš pacientiem ar aortas atveres vai mitrālā vārstuļa stenozi vai obstruktīvu hipertrofisku kardiomiopātiju.

Primārs aldosteronisms

Pacientiem ar primāru aldosteronismu parasti nebūs atbildes reakcijas pret antihipertensīvām zālēm, kas nomāc renīna-angiotensīna sistēmu. Tādēļ Osaver HCT lietošana šiem pacientiem nav ieteicama.

Metaboliskā un endokrīnā ietekme

Ārstēšana ar tiazīdiem var nelabvēlīgi ietekmēt glikozes toleranci. Cukura diabēta pacientiem var būt nepieciešama insulīna vai perorālo hipoglikemizējošo zāļu devas pielāgošana (skatīt 4.5. apakšpunktu). Ārstēšanas laikā ar tiazīdiem var izpausties latents cukura diabēts.

Holesterīna un triglicerīdu līmeņa paaugstināšanās ir blakusparādības, kuras ir saistītas ar tiazīdu grupas diurētisko zāļu terapiju.

Dažiem pacientiem, kuri lieto tiazīdu grupas diurētiskās zāles, var rasties hiperurikēmija vai pastiprināties jau esoša podagra.

Nemelanomas ādas vēzis

Divos epidemioloģiskos pētījumos, pamatojoties uz Dānijas Nacionālo vēža reģistru, novēroja paaugstinātu nemelanomas ādas vēža [bazālo šūnu karcinomas un plakanšūnu karcinomas] risku, palielinoties hidrohlortiazīda kumulatīvajai devai. Hidrohlortiazīda fotosensibilizējošā ietekme varētu darboties kā iespējamais nemelanomas ādas vēža rašanās mehānisms.

Pacientiem, kuri lieto hidrohlortiazīdu, ir jāsniedz informācija par nemelanomas ādas vēža risku, jāiesaka regulāri pārbaudīt, vai nav radušies jauni ādas bojājumi, un nekavējoties ziņot par visiem aizdomīgajiem ādas bojājumiem. Lai mazinātu ādas vēža risku, pacientiem ir jāiesaka iespējamie profilaktiskie pasākumi, piemēram, saules gaismas un UV staru iedarbības ierobežošana un atbilstoša aizsardzība iedarbības gadījumā. Aizdomīgi ādas bojājumi ir nekavējoties jāpārbauda, potenciāli ietverot biopsijas materiāla histoloģisku izmeklēšanu. Iespējams, ir arī jāpārskata hidrohlortiazīda lietošana pacientiem, kuri agrāk slimojuši ar nemelanomas ādas vēzi (skatīt arī 4.8. apakšpunktu).

Elektrolītu līdzsvara traucējumi

Tāpat kā jebkuram pacientam, kurš saņem diurētiskās zāles, ar noteiktiem starplaikiem jānosaka elektrolītu līmenis serumā.

Tiazīdi, tostarp hidrohlortiazīds, var izraisīt šķidruma vai elektrolītu līdzsvara traucējumus (tostarp hipokaliēmiju, hiponatriēmiju un hipohlorēmisku alkalozi). Šķidruma vai elektrolītu līdzsvara traucējumu brīdinošās pazīmes ir sausums mutē, slāpes, vājums, letarģija, miegainība, trauksme, muskuļu sāpes vai krampji, muskuļu nogurums, hipotensija, oligūrija, tahikardija un gastrointestināli traucējumi, piemēram, slikta dūša vai vemšana (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Hipokaliēmijas risks lielāks ir pacientiem ar aknu cirozi, pacientiem, kuriem ir intensīva diurēze, pacientiem, kuri perorāli saņem elektrolītus nepietiekamā daudzumā, kā arī pacientiem, kuri vienlaicīgi ārstējas ar kortikosteroīdiem vai AKTH (skatīt 4.5. apakšpunktu).

Tā kā Osaver HCT kombinācijas olmesartāna medoksomila sastāvdaļa ir angiotensīna II receptoru (AT1) antagonists, var rasties hiperkaliēmija, īpaši pacientiem ar nieru darbības traucējumiem un/vai sirds mazspēju, kā arī cukura diabētu. Riska grupas pacientiem ieteicama atbilstoša kālija līmeņa kontrole serumā. Kāliju saudzējošie diurētiskie līdzekļi, kālija preparāti un kāliju saturoši sāls aizstājēji, kā arī citas zāles, kas var paaugstināt kālija līmeni serumā (piemēram, heparīns), kopā ar Osaver HCT jālieto piesardzīgi (skatīt 4.5. apakšpunktu).

Nav pierādījumu, ka olmesartāna medoksomils mazinātu vai novērstu diurētisko līdzekļi izraisītu hiponatriēmiju. Hlorīdu deficīts visumā ir neliels, un ārstēšana parasti nav nepieciešama.

Tiazīdi var mazināt kalcija izvadīšanu ar urīnu un izraisīt pārejošu un nelielu kalcija līmeņa paaugstināšanos serumā, ja nav diagnosticētu kalcija metabolisma traucējumu. Hiperkalciēmija var liecināt par slēptu hiperparatireozi. Pirms epitēlijķermenīšu darbības pārbaudes jāpārtrauc tiazīdu lietošana.

Konstatēts, ka tiazīdi pastiprina magnija izvadīšanu ar urīnu, kas var izraisīt hipomagniēmiju.

Pacientiem ar tūskām karstā laikā var rasties hipovolēmiska hiponatriēmija.

Litijs

Tāpat kā lietojot citas zāles, kas satur angiotensīna II receptoru antagonistu (AIIRA) un tiazīdu kombināciju, Osaver HCT nav ieteicams lietot vienlaicīgi ar litiju (skatīt 4.5 apakšpunktu).

Sprū līdzīga enteropātija

Ļoti retos gadījumos pacientiem, kas lietojuši olmesartāna medoksimilu vairākus mēnešus vai gadus pēc zāļu lietošanas sākšanas, konstatēta smaga, hroniska caureja ar nozīmīgu ķermeņa masas samazināšanos, ko, iespējams, izraisījusi novēlota lokalizēta paaugstinātas jutības reakcija. Pacientu zarnu biopsijas materiālos bieži atklāta bārkstiņu atrofija. Ja pacientam ārstēšanas laikā ar olmesartāna medoksomilu rodas šādi simptomi un nav pārliecinošu norādījumu par citu etioloģiju, olmesartāna medoksomila lietošana nekavējoties jāpārtrauc un to nedrīkst atsākt. Ja nedēļas laikā pēc terapijas pārtraukšanas caureja neuzlabojas, jāapsver konsultācija ar speciālistu (piemēram, gastroenterologu).

Akūta miopija un sekundāra akūta slēgta kakta glaukoma

Hidrohlortiazīds – sulfonamīdu atvasinājums – var izraisīt idiosinkrātisku reakciju, kā rezultātā var rasties akūta, pārejoša miopija un akūta slēgta kakta glaukoma. Simptomi ietver pēkšņu redzes asuma samazināšanos vai acu sāpes, kas parasti rodas dažu stundu līdz nedēļu laikā no zāļu lietošanas uzsākšanas. Neārstēta akūta slēgta kakta glaukoma var izraisīt pastāvīgu redzes zudumu. Primārais ārstēšanas pasākums ir pēc iespējas ātrāk pārtraukt zāļu lietošanu. Ja intraokulārais spiediens saglabājas nekontrolējams, var būt nepieciešams apsvērt neatliekamu medicīnisko palīdzību vai ķirurģisku ārstēšanu. Akūtas slēgta kakta glaukomas attīstības riska faktori var ietvert alerģiju pret sulfonamīdu atvasinājumiem vai penicilīnu anamnēzē.

Etniskās atšķirības

Tāpat kā visu citu angiotensīna II antagonistu gadījumā, olmesartāna medoksomila/ hidrohlortiazīda asinsspiedienu pazeminošā iedarbība melnādainiem pacientiem ir nedaudz vājāka nekā pacientiem ar citādu ādas krāsu, iespējams, tādēļ, ka melnādainiem pacientiem ar hipertensiju biežāk ir zems renīna līmenis.

Antidopinga tests

Šo zāļu sastāvā esošais hidrohlortiazīds antidopinga testā var dot pozitīvu rezultātu.

Grūtniecība

AIIRA lietošanu nedrīkst sākt grūtniecības laikā. Ja vien angiotensīna II antagonista lietošanas turpināšana netiek uzskatīta par absolūti nepieciešamu, grūtniecību plānojošām pacientēm terapija jāaizstāj ar alternatīvu antihipertensīvu terapiju, kurai ir zināmas drošuma īpašības grūtniecības laikā. Ja tiek atklāta grūtniecības iestāšanās, terapija ar angiotensīna II antagonistiem nekavējoties jāpārtrauc un, ja tas ir piemēroti, jāsāk alternatīva terapija (skatīt 4.3. un 4.6. apakšpunktu).

Citi

Vispārējas aterosklerozes gadījumā pacientiem ar sirds išēmisko slimību vai išēmisku cerebrovaskulāru slimību vienmēr pastāv risks, ka pārmērīga asinsspiediena pazemināšanās rezultātā var rasties miokarda infarkts vai insults.

Gan pacientiem ar alerģiju vai bronhiālo astmu anamnēzē, gan pacientiem bez šādiem traucējumiem iespējamas paaugstinātas jutības reakcijas pret hidrohlortiazīdu, taču lielāka šādu traucējumu iespējamība ir pacientiem ar minēto anamnēzi.

Tiazīdu grupas diurētisko līdzekļu lietošanas gadījumā ziņots par sistēmiskās vilkēdes paasināšanos vai aktivēšanos.

Šīs zāles satur laktozi. Pacienti ar reti sastopamu iedzimtu galaktozes nepanesību, pilnīgu laktāzes deficītu vai glikozes-galaktozes malabsorbciju šīs zāles nedrīkst lietot.

4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Ar olmesartāna medoksomila/ hidrohlortiazīda kombināciju iespējami saistītā mijiedarbība

Vienlaicīga lietošana nav ieteicama

Litijs

Lietojot vienlaicīgi litiju un angiotensīnu konvertējošā enzīma inhibitorus un retos gadījumos ar AIIRA, ziņots par pārejošu palielinātu litija koncentrāciju serumā un toksicitāti. Turklāt tiazīdi samazina litija nieru klīrensu, un tāpēc var palielināties litija toksicitātes risks. Tādēļ Osaver HCT un litija lietošana kombinācijā nav ieteicama (skatīt 4.4. apakšpunktu). Ja nepieciešams lietot šo kombināciju, ieteicams uzmanīgi kontrolēt litija līmeni serumā.

Vienlaicīga lietošana, kad nepieciešama piesardzība

Baklofēns

Iespējama antihipertensīvās iedarbības pastiprināšanās.

Nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (NPL)

NPL (piemēram, acetilsalicilskābe (> 3 g dienā), COX-2 inhibitori un neselektīvie NPL) var mazināt tiazīdu grupas diurētisko līdzekļu un AIIRA antihipertensīvo darbību. Dažiem pacientiem ar nieru darbības traucējumiem (piemēram, dehidratētiem vai gados vecākiem pacientiem ar nieru darbības traucējumiem) vienlaicīga AIIRA un zāļu, kas nomāc ciklooksigenāzi, lietošana var izraisīt turpmāku nieru darbības pavājināšanos, tostarp iespējamu akūtu nieru mazspēju, kas parasti ir atgriezeniska. Tāpēc šī kombinācija lietojama piesardzīgi, īpaši gados vecākiem pacientiem. Pacientiem jābūt pietiekami hidratētiem un jāapsver nieru darbības kontrole, uzsākot vienlaicīgo terapiju, kā arī periodiski pēc tam.

Vienlaicīga lietošana, kas jāņem vērā

Amifostīns

Var pastiprināties antihipertensīvā iedarbība.

Citi antihipertensīvie līdzekļi

Olmesartāna medoksomila/ hidrohlortiazīda asinsspiedienu pazeminošā darbība var pastiprināties citu antihipertensīvo līdzekļu vienlaicīgas lietošanas gadījumā.

Alkohols, barbiturāti, narkotiskie līdzekļi un antidepresanti

Iespējama ortostatiskās hipotensijas pastiprināšanās.

Ar olmesartāna medoksomilu iespējami saistītā mijiedarbība

Vienlaicīga lietošana nav ieteicama

AKE inhibitori, angiotensīna II receptoru blokatori vai aliskirēns

Klīniskie dati liecina, ka renīna-angiotensīna-aldosterona sistēmas (RAAS) dubulta blokāde, lietojot kombinācijā AKE inhibitorus, angiotensīna II receptoru blokatorus vai aliskirēnu, ir saistīta ar palielinātu tādu nevēlamo blakusparādību kā hipotensija, hiperkaliēmija un pavājināta nieru darbība (ieskaitot akūtu nieru mazspēju) risku, salīdzinot ar vienu zāļu, kas ietekmē RAAS, lietošanu (skatīt 4.3., 4.4. un 5.1. apakšpunktu).

Kālija līmeni ietekmējošas zāles

Ņemot vērā pieredzi, kas iegūta, lietojot citas renīna-angiotensīna sistēmu ietekmējošas zāles, lietošana vienlaicīgi ar kāliju aizturošiem diurētiskiem līdzekļiem, kālija preparātiem, kāliju saturošiem sāls aizstājējiem vai citām zālēm, kas var palielināt kālija līmeni serumā (piemēram, heparīnu, AKE inhibitorus) (skatīt 4.4. apakšpunktu). Ja kombinācijā ar Osaver HCT ir jālieto kālija līmeni ietekmējošas zāles, ieteicams kontrolēt kālija līmeni plazmā.

Žultsskābju sekvestrants kolesevelams

Vienlaicīga žultsskābju sekvestranta kolesevelama hidrohlorīda lietošana mazina olmesartāna kopējo sistēmisko iedarbību un maksimālo koncentrāciju plazmā un mazina t1/2. Olmesartāna medoksomila lietošana vismaz 4 stundas pirms kolesevelama hidrohlorīda mazināja zāļu mijiedarbības efektu. Jāapsver olmesartāna medoksomila lietošana vismaz 4 stundas pirms kolesevelama hidrohlorīda devas lietošanas (skatīt 5.2. apakšpunktu).

Papildu informācija

Pēc ārstēšanas ar antacīdu līdzekli (alumīnija magnija hidroksīdu) tika novērota mērena olmesartāna bioloģiskās pieejamības samazināšanās.

Olmesartāna medoksomilam nav nozīmīgas ietekmes uz varfarīna farmakokinētiku vai farmakodinamiku, kā arī digoksīna farmakokinētiku.

Lietojot olmesartāna medoksomilu vienlaicīgi ar pravastatīnu veseliem cilvēkiem, klīniski nozīmīga ietekme uz abu savienojumu farmakokinētiku netika novērota.

Olmesartānam nepiemīt klīniski nozīmīga inhibējoša ietekme in vitro uz cilvēka citohroma P450 enzīmiem 1A1/2, 2A6, 2C8/9, 2C19, 2D6, 2E1 un 3A4, un tas neinducē citohroma P450 aktivitāti žurkām vai inducē to minimāli. Klīniski nozīmīga mijiedarbība starp olmesartānu un minēto citohroma P450 enzīmu metabolizētām zālēm nav paredzama.

Ar hidrohlortiazīdu iespējami saistītā mijiedarbība

Vienlaicīga lietošana nav ieteicama

Kālija līmeni ietekmējošas zāles

Hidrohlortiazīda kāliju izvadošo darbību (skatīt 4.4. apakšpunktu) var pastiprināt citu zāļu, kas saistītas ar kālija zudumu un hipokaliēmiju (piemēram, kaliurētisku diurētisku līdzekļu, caurejas līdzekļu, kortikosteroīdu, AKTH, amfotericīna, karbenoksolona, G penicilīna nātrija sāls un salicilskābes atvasinājumu), vienlaicīga lietošana. Tāpēc šāda vienlaicīga lietošana nav ieteicama.

Vienlaikus jālieto piesardzīgi

Kalcija sāļi

Tiazīdu grupas diurētiskie līdzekļi var paaugstināt kalcija līmeni serumā, jo samazinās ekskrēcija. Ja ir jāordinē kalcija preparāti, jākontrolē kalcija līmenis serumā un atbilstoši jāpielāgo kalcija deva.

Holestiramīns un kolestipola sveķi

Anjonu apmaiņas sveķi izraisa hidrohlortiazīda uzsūkšanas traucējumus.

Uzpirkstītes glikozīdi

Tiazīdu izraisīta hipokaliēmija vai hipomagniēmija var veicināt uzpirkstītes izraisītu sirds aritmiju sākšanos.

Zāles, ko ietekmē kālija līmeņa novirzes serumā

Osaver HCT lietojot kopā ar zālēm, ko ietekmē kālija līmeņa novirzes serumā (piemēram, uzpirkstītes glikozīdi un antiaritmiskie līdzekļi), un ar tālāk minētajām torsades de pointes (kambaru tahikardiju) izraisošajām zālēm (tostarp dažiem antiaritmiskiem līdzekļiem), ieteicama periodiska kālija līmeņa kontrole serumā un EKG kontrole, jo hipokaliēmija ir torsades de pointes (kambaru tahikardijas) predisponējošais faktors:

Ia klases antiaritmiskie līdzekļi (piemēram, hinidīns, hidrohinidīns, dizopiramīds);

III klases antiaritmiskie līdzekļi (piemēram, amiodarons, sotalols, dofetilīds, ibutilīds);

dažās antipsihotiskās zāles (piemēram, tioridazīns, hlorpromazīns, levomepromazīns, trifluoperazīns, ciamemazīns, sulpirīds, sultoprīds, amisulprīds, tiaprīds, pimozīds, haloperidols, droperidols);

citi (piemēram, bepridils, cisaprīds, difemanils, eritromicīns i.v., halofantrīns, mizolastīns, pentamidīns, sparfloksacīns, terfenadīns, vinkamīns i.v.).

Nedepolarizējošie miorelaksanti (piemēram, tubokurarīns)

Hidrohlortiazīds var pastiprināt nedepolarizējošo miorelaksantu iedarbību.

Antiholīnerģiski līdzekļi (piemēram, atropīns, biperidēns)

Palielina tiazīdu tipa diurētisko zāļu biopieejamību, samazinot kuņģa un zarnu trakta motoriku un

kuņģa iztukšošanās ātrumu.

Pretdiabēta līdzekļi (perorālie līdzekļi un insulīns)

Ārstēšana ar tiazīdiem var ietekmēt glikozes toleranci. Var būt jāpielāgo pretdiabēta zāļu deva (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Metformīns

Metformīns jālieto piesardzīgi, jo pastāv ar hidrohlortiazīda lietošanu saistītās iespējamās nieru mazspējas izraisītas laktacidozes risks.

Bēta blokatori un diazoksīds

Tiazīdi var pastiprināt bēta blokatoru un diazoksīda hiperglikemizējošo darbību.

Presorie amīni (piemēram, noradrenalīns)

Var pavājināties presoro amīnu iedarbība.

Podagras ārstēšanai izmantojamās zāles (probenecīds, sulfīnpirazons un allopurinols)

Var būt nepieciešama urikozūrisko zāļu devas pielāgošana, jo hidrohlortiazīds var paaugstināt urīnskābes līmeni serumā. Var būt jāpalielina probenecīda vai sulfīnpirazona deva. Vienlaicīga tiazīda lietošana var palielināt paaugstinātas jutības reakciju sastopamību pret allopurinolu.

Amantadīns

Tiazīdi var palielināt amantadīna izraisīto blakusparādību risku.

Citotoksiskie līdzekļi (piemēram, ciklofosfamīds, metotreksāts)

Tiazīdi var samazināt citotoksisko preparātu izdalīšanos caur nierēm un pastiprināt to mielosupresīvo iedarbību.

Salicilāti

Lielu salicilātu devu lietošanas gadījumā hidrohlortiazīds var pastiprināt salicilātu toksisko iedarbību uz centrālo nervu sistēmu.

Metildopa

Saņemti atsevišķi ziņojumi par hemolītisko anēmiju, kas radusies vienlaicīgas hidrohlortiazīda un metildopas lietošanas gadījumā.

Ciklosporīns

Vienlaicīga ārstēšana ar ciklosporīnu var palielināt hiperurikēmijas un podagras tipa komplikāciju risku.

Tetraciklīni

Vienlaicīga tetraciklīnu un tiazīdu lietošana palielina tetraciklīnu izraisītas urīnvielas līmeņa paaugstināšanās risku. Šī mijiedarbība, domājams, neattiecas uz doksiciklīnu.

4.6. Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība (skatīt 4.3. apakšpunktu)

Ņemot vērā atsevišķo šo kombinēto zāļu sastāvdaļu ietekmi uz grūtniecību, Osaver HCT lietošana nav ieteicama pirmajā grūtniecības trimestrī (skatīt 4.4. apakšpunktu). Osaver HCT lietošana ir kontrindicēta otrajā un trešajā grūtniecības trimestrī (skatīt 4.3. un 4.4. apakšpunktu).

Olmesartāna medoksomils

AIIRA nav ieteicams lietot grūtniecības pirmajā trimestrī (skatīt 4.4. apakšpunktu). AIIRA lietošana ir kontrindicēta otrajā un trešajā grūtniecības trimestrī (skatīt 4.3. un 4.4. apakšpunktu).

Epidemioloģisko pētījumu dati par teratogenitātes risku pēc AKE inhibitoru iedarbības pirmajā grūtniecības trimestrī ir nepārliecinoši, tomēr nedaudz palielinātu risku nevar izslēgt. Kamēr nav kontrolētu epidemioloģisko datu par risku AIIRA lietošanas gadījumā, līdzīgs risks var pastāvēt šīs grupas zālēm. Ja vien AIIRA terapijas turpināšana netiek uzskatīta par būtiski svarīgu, pacientēm, kuras plāno grūtniecību, terapija jānomaina uz citiem antihipertensīvajiem līdzekļiem, kuriem ir apstiprināts lietošanas drošums grūtniecības laikā. Kad tiek atklāta grūtniecība, AIIRA lietošana nekavējoties jāpārtrauc un, ja nepieciešams, jāuzsāk alternatīva terapija.

Zināms, ka AIIRA terapija otrajā un trešajā trimestrī cilvēkam ir radījusi fetotoksiska iedarbību (pavājināta nieru darbība, oligohidramnijs, galvaskausa pārkaulošanās aizkavēšanās) un toksiska iedarbība uz jaundzimušo (nieru mazspēja, hipotensija, hiperkaliēmija) (skatīt 5.3. apakšpunktu).

Ja no otrā grūtniecības trimestra lietoti AIIRA, ieteicams veikt ultraskaņas pārbaudi nierēm un galvaskausam.

Zīdaiņi, kuru mātes lietojušas AIIRA, rūpīgi jāpārbauda, vai viņiem nerodas hipotensija (skatīt 4.3. un 4.4. apakšpunktu).

Hidrohlortiazīds

Pieredze par hidrohlorotiazīda lietošanu grūtniecības laikā, īpaši pirmajā trimestrī, ir ierobežota. Pētījumi ar dzīvniekiem nav pietiekami. Hidrohlorotiazīds šķērso placentu. Ņemot vērā hidrohlorotiazīda farmakoloģisko darbības mehānismu, tā lietošana otrajā un trešajā trimestrī var pavājināt fetoplacentāro apasiņošanu un izraisīt traucējumus auglim un jaundzimušajam, piemēram, dzelti, elektrolītu līdzsvara traucējumus un trombocitopēniju.

Hidrohlorotiazīdu nedrīkst lietot grūtniecības tūskas, grūtniecības hipertensijas un preeklampsijas ārstēšanai, jo pastāv samazināta plazmas tilpuma un placentas hipoperfūzijas risks bez labvēlīgas ietekmes uz slimības gaitu.

Hidrohlorotiazīdu nedrīkst lietot esenciālas hipertensijas ārstēšanai grūtniecēm, izņemot retus gadījumus, kad citu terapiju nevar izmantot.

Barošana ar krūti

Olmesartāna medoksomils

Informācija par Osaver HCT lietošanu bērna barošanas ar krūti periodā nav pieejama, tāpēc Osaver HCT lietot neiesaka, un vēlama alternatīva terapija ar labāk noskaidrotu drošuma raksturojumu, īpaši barojot jaundzimušo vai priekšlaikus dzimušu bērnu.

Hidrohlortiazīds

Hidrohlortiazīds nelielā daudzumā izdalās mātes pienā. Tiazīdi lielā devā, kas izraisa intensīvu diurēzi, var nomākt piena veidošanos. Osaver HCT nav ieteicams lietot bērna barošanas ar krūti periodā. Ja Osaver HCT lieto bērna barošanas ar krūti periodā, devai jābūt pēc iespējas mazākai.

4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Osaver HCT var nedaudz vai mēreni ietekmēt spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus. Pacientiem, kuri lieto antihipertensīvos līdzekļus, reizēm var rasties reibonis vai vājums, kas var ietekmēt reakcijas ātrumu.

4.8. Nevēlamās blakusparādības

Ārstēšanas laikā ar olmesartāna medoksomilu/ hidrohlortiazīdu biežāk ziņotās blakusparādības ir galvassāpes (2,9%), reibonis (1,9%) un nogurums (1,0%).

Hidrohlortiazīds var izraisīt vai pastiprināt šķidruma zudumu, kas var izraisīt elektrolītu līdzsvara traucējumus (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Klīniskajos pētījumos, kuros līdz 21 mēnesim ilgi piedalījās 1155 ar olmesartāna medoksomila un hidrohlortiazīda kombināciju 20/12,5 mg un 20/25 mg devās ārstēti pacienti un 466 ar placebo ārstēti pacienti, kopējā nevēlamo notikumu sastopamība olmesartāna medoksomila un hidrohlortiazīda kombinētās terapijas gadījumā bija līdzīga kā placebo lietošanas gadījumā. Arī lietošanas pārtraukšanas biežums blakusparādību dēļ olmesartāna medoksomila/hidrohlortiazīda 20/12,5 mg – 20/25 mg lietošanas gadījumā (2%) un placebo lietošanas gadījumā (3%) bija līdzīgs. Kopējais blakusparādību rašanās biežums olmesartāna medoksomila un hidrohlortiazīda grupā salīdzinājumā ar placebo, šķiet, nebija saistīts ar vecumu (<65 g. pret >65 g.), dzimumu vai rasi, kaut arī reibonis > 75 gadus veciem pacientiem bija nedaudz biežāk.

Turklāt olmesartānamedoksomila/ hidrohlortiazīda kā lielu devu kombinēta preparāta lietošanas drošums tika pētīts klīniskā pētījumā 3709 pacientiem, kuri saņēma olmesartāna medoksomilu kombinācijā ar hidrohlortiazīdu 40 mg/12,5 mg un 40 mg/25 mg devā.

Olmesartāna medoksomila/ hidrohlortiazīda klīniskajos pētījumos, pēcreģistrācijas drošuma pētījumos un spontānajos ziņojumos konstatētās blakusparādības, kā arī atsevišķo sastāvdaļu – olmesartāna medoksomila un hidrohlortiazīda – blakusparādības, pamatojoties uz šo vielu zināmo lietošanas drošuma raksturojumu, apkopotas tabulā.

Blakusparādību sastopamības iedalīšanai izmantoti šādi apzīmējumi: ļoti bieži (≥1/10), bieži (≥1/100, < 1/10), retāk (≥ 1/1 000, < 1/100), reti (≥ 1/10 000, < 1/1 000), ļoti reti (< 1/10 000), nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem).

MedDRA orgānu sistēmu grupa

Blakusparādības

Biežums

Olmesartāna medoksomils/ hidrohlortiazīds

Olmesartāna medoksomils

Hidrohlor- tiazīds

Infekcijas un infestācijas

Sialadenīts

Reti

Labdabīgi, ļaundabīgi un nezināmas etioloģijas audzēji (ieskaitot cistas un polipus)

Nemelanomas ādas vēzis (bazālo šūnu karcinoma un plakanšūnu karcinoma)

Nav zināmi

Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi

Aplastiska anēmija

Reti

Kaulu smadzeņu nomākums

Reti

Hemolītiska anēmija

Reti

Leikopēnija

Reti

Neitropēnija/ agranulocitoze

Reti

Trombocitopēnija

Retāk

Reti

Imūnās sistēmas traucējumi

Anafilaktiskas reakcijas

Retāk

Retāk

Vielmaiņas un uztures traucējumi

Anoreksija

Retāk

Glikozūrija

Bieži

Hiperkalcēmija

Bieži

Hiperholesterinēmija

Retāk

Ļoti bieži

Hiperglikēmija

Bieži

Hiperkaliēmija

Reti

Hipertrigliceridēmija

Retāk

Bieži

Ļoti bieži

Hiperurikēmija

Retāk

Bieži

Ļoti bieži

Hipohlorēmija

Bieži

Hipohlorēmiskā alkaloze

Ļoti reti

Hipokaliēmija

Bieži

Hipomagniēmija

Bieži

Hiponatriēmija

Bieži

Hiperamilazēmija

Bieži

Psihiskie traucējumi

Apātija

Reti

Depresija

Reti

Trauksme

Reti

Miega traucējumi

Reti

Nervu sistēmas traucējumi

Apjukuma stāvoklis

Bieži

Krampji

Reti

Samaņas traucējumi (piemēram, samaņas zudums)

Reti

Reibonis/ pirmsģīboņa stāvoklis

Bieži

Bieži

Bieži

Galvassāpes

Bieži

Bieži

Reti

Ēstgribas zudums

Retāk

Parestēzija

Reti

Posturāls reibonis

Retāk

Miegainība

Retāk

Sinkope

Retāk

Acu bojājumi

Samazināta asaru izdalīšanās

Reti

Pārejoša redzes miglošanās

Reti

Jau esošas miopijas pastiprināšanās

Retāk

Ksantopsija

Reti

Akūta miopija, akūta slēgta kakta glaukoma

Nav zināms

Ausu un labirinta bojājumi

Vertigo

Retāk

Retāk

Reti

Sirds funkcijas traucējumi

Stenokardija

Retāk

Sirds aritmija

Reti

Sirdsklauves

Retāk

Asinsvadu sistēmas traucējumi

Embolija

Reti

Hipotensija

Retāk

Reti

Nekrotizējošs angiīts (vaskulīts, ādas vaskulīts)

Reti

Ortostatiska hipotensija

Retāk

Retāk

Tromboze

Reti

Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības

Bronhīts

Bieži

Klepus

Retāk

Bieži

Elpas trūkums

Reti

Intersticiāla pneimonija

Reti

Faringīts

Bieži

Plaušu tūska

Reti

Respirators distress

Retāk

Rinīts

Bieži

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

Sāpes vēderā

Retāk

Bieži

Bieži

Aizcietējums

Bieži

Caureja

Retāk

Bieži

Dispepsija

Retāk

Bieži

Kuņģa kairinājums

Bieži

Gastroenterīts

Bieži

Meteorisms

Bieži

Slikta dūša

Retāk

Bieži

Bieži

Pankreatīts

Reti

Paralītisks īleuss

Ļoti reti

Vemšana

Retāk

Retāk

Bieži

Spru līdzīga enteropātija (skatīt 4.4. apakšpunktu)

Ļoti reti

Aknu un/vai žults izvades sistēmas traucējumi

Akūts holecistīts

Reti

Dzelte (intrahepatisks holestātisks ikteruss)

Reti

Ādas un zemādas audu bojājumi

Alerģisks dermatīts

Retāk

Anafilaktiskas ādas reakcijas

Reti

Angioedēma

Reti

Reti

Ādas sarkanai vilkēdei līdzīgas reakcijas

Reti

Ekzēma

Retāk

Eritēma

Retāk

Eksantēma

Retāk

Fotosensibilizācijas reakcijas

Retāk

Nieze

Retāk

Retāk

Purpura

Retāk

Izsitumi

Retāk

Retāk

Retāk

Ādas sarkanās vilkēdes reaktivācija

Reti

Toksiska epidermas nekrolīze

Reti

Nātrene

Reti

Retāk

Retāk

Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi

Artralģija

Retāk

Artrīts

Bieži

Muguras sāpes

Retāk

Bieži

Muskuļu spazmas

Retāk

Reti

Muskuļu vājums

Reti

Mialģija

Retāk

Retāk

Sāpes ekstremitātē

Retāk

Parēze

Reti

Kaulu sāpes

Bieži

Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi

Akūta nieru mazspēja

Reti

Reti

Hematūrija

Retāk

Bieži

Intersticiāls nefrīts

Reti

Nieru mazspēja

Reti

Nieru darbības traucējumi

Reti

Urīnceļu infekcija

Bieži

Reproduktīvās sistēmas traucējumi un krūts slimības

Erektīlā disfunkcija

Retāk

Retāk

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

Astēnija

Bieži

Retāk

Sāpes krūtīs

Bieži

Bieži

Sejas tūska

Retāk

Nogurums

Bieži

Bieži

Drudzis

Reti

Gripai līdzīgi simptomi

Bieži

Letarģija

Reti

Savārgums

Reti

Retāk

Sāpes

Bieži

Perifēra tūska

Bieži

Bieži

Vājums

Bieži

Izmeklējumi

Paaugstināts alanīnaminotransferāzes līmenis

Retāk

Paaugstināts aspartātaminotransferāzes līmenis

Retāk

Paaugstināts kalcija līmenis asinīs

Retāk

Paaugstināts kreatīnīna līmenis asinīs

Retāk

Reti

Bieži

Paaugstināts kreatīnfosfokināzes līmenis asinīs

Bieži

Paaugstināts glikozes līmenis asinīs

Retāk

Samazināts hematokrīts asinīs

Reti

Samazināts hemoglobīna līmenis asinīs

Reti

Paaugstināts lipīdu līmenis asinīs

Retāk

Samazināts kālija līmenis asinīs

Retāk

Paaugstināts urīnvielas līmenis asinīs

Retāk

Bieži

Bieži

Paaugstināts atlieku slāpekļa līmenis asinīs

Reti

Paaugstināts urīnskābes līmenis asinīs

Reti

Paaugstināts gamma glutamiltransferāzes līmenis asinīs

Retāk

Paaugstināts aknu enzīmu līmenis asinīs

Bieži

Saistībā ar angiotensīna II receptoru blokatoru lietošanu ziņots par atsevišķiem rabdomiolīzes gadījumiem.

Atsevišķu nevēlamu blakusparādību apraksts

Nemelanomas ādas vēzis: pamatojoties uz pieejamajiem epidemioloģisko pētījumu datiem, novēroja no kumulatīvās devas atkarīgu saistību starp hidrohlortiazīdu un nemelanomas ādas vēzi (skatīt arī 4.4. un 5.1. apakšpunktu).

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003.

Tīmekļa vietne: HYPERLINK "http://www.zva.gov.lv" www.zva.gov.lv

4.9. Pārdozēšana

Nav pieejama specifiska informācija par Osaver HCT pārdozēšanas izpausmēm vai ārstēšanu. Pacients uzmanīgi jānovēro, ārstēšanai jābūt simptomātiskai un uzturošai. Ārstēšana ir atkarīga no laika, kas pagājis kopš iekšķīgās lietošanas, un simptomu smaguma pakāpes. Ieteiktie pasākumi ir vemšanas ierosināšana un/vai kuņģa skalošana. Pārdozēšanas ārstēšanā noderīga var būt aktivētā ogle. Bieži jāpārbauda elektrolītu līmenis serumā un kreatinīns. Ja rodas hipotensija, pacients jānogulda un ātri jāievada sāļu un tilpuma aizstājšķīdumi.

Visvairāk iespējamās olmesartāna medoksomila pārdozēšanas izpausmes ir hipotensija un tahikardija, var rasties arī bradikardija. Hidrohlortiazīda pārdozēšana ir saistīta ar elektrolītu zudumu (hipokaliēmiju, hipohlorēmiju) un dehidratāciju pārmērīgās diurēzes dēļ. Biežākās pārdozēšanas pazīmes un simptomi ir slikta dūša un miegainība. Hipokaliēmija var izraisīt muskuļu spazmas un/vai pastiprināt sirds aritmijas, kas saistītas ar vienlaicīgu sirds glikozīdu vai noteiktu antiaritmisko līdzekļu lietošanu.

Nav pieejama informācija par olmesartāna vai hidrohlortiazīda izvadīšanu dialīzes ceļā.

5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1. Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: Angiotensīna II receptoru antagonisti un diurētiskie līdzekļi.

ATĶ kods: C09DA08.

Darbības mehānisms/ Farmakodinamiskā iedarbība

Osaver HCT ir AIIRA olmesartāna medoksomila un tiazīdu grupas diurētiskā līdzekļa hidrohlortiazīda kombinācija. Šo sastāvdaļu kombinācijai ir papildinoša antihipertensīva iedarbība, kas pazemina asinsspiedienu vairāk, nekā katra sastāvdaļa atsevišķi.

Olmesartāna medoksomila/ hidrohlortiazīda lietošana reizi dienā nodrošina efektīvu un vienmērīgu asinsspiediena pazemināšanos 24 stundu periodā.

Olmesartāna medoksomils

Olmesartāna medoksomils ir iekšķīgi lietojams aktīvs, selektīvs angiotensīna II receptoru (AT1 tipa) antagonists. Angiotensīns II ir primārais renīna-angiotensīna-aldosterona sistēmas vazoaktīvais hormons, kuram ir svarīga nozīme hipertensijas patofizioloģijā. Angiotensīna II iedarbība ir vazokonstrikcija, aldosterona sintēzes stimulēšana un tā atbrīvošana, sirds stimulēšana un nātrija atpakaļuzsūkšanās nierēs. Olmesartāns bloķē vazokonstriktīvo un aldosterona sekrēciju ietekmējošo angiotensīna II darbību, bloķējot tā saistīšanos pie AT1 receptoriem audos, tostarp asinsvadu gludajā muskulatūrā un virsnierēs. Olmesartāna darbība nav atkarīga no angiotensīna II sintēzes avota vai ceļa. Selektīvs olmesartāna antagonisms pret angiotensīna II (AT1) receptoriem palielina renīna līmeni plazmā un angiotensīna I un II koncentrāciju un nedaudz mazina aldosterona koncentrāciju plazmā.

Hipertensijas gadījumā olmesartāna medoksomils izraisa no devas atkarīgu, ilgstošu arteriālā asinsspiediena pazemināšanos. Nav pierādījumu par pirmās devas hipotensiju, tahifilaksi ilgstošas ārstēšanas laikā vai par atgriezenisku hipertensiju pēc pēkšņas terapijas pārtraukšanas.

Olmesartāna medoksomila lietošana reizi dienā efektīvi un vienmērīgi pazemina asinsspiedienu 24 stundas. Lietošana reizi dienā asinsspiedienu pazemināja līdzīgi kā tādas pašas kopējās dienas devas lietošana divreiz dienā.

Turpinot ārstēšanu, maksimālais asinsspiediena pazeminājums tiek sasniegts 8 nedēļas pēc terapijas sākšanas, kaut gan nozīmīga asinsspiediena pazemināšanās tiek novērota jau pēc divām terapijas nedēļām.

Olmesartāna medoksomila ietekme uz mirstību un saslimstību līdz šim nav zināma.

Randomizētā olmesartāna un diabētiskās mikroalbuminūrijas profilakses (The Randomised Olmesartan and Diabetes Microalbuminuria Prevention; ROADMAP) pētījumā 4447 pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu, normoalbuminūriju un vismaz vienu papildu kardiovaskulārā riska faktoru pārbaudīja, vai ārstēšana ar olmesartāna medoksomilu var aizkavēt mikroalbuminūrijas parādīšanos. Novērošanas laika mediāna bija 3,2 gadi. Pacienti saņēma vai nu olmesartāna medoksomilu, vai placebo papildus citiem antihipertensīviem līdzekļiem, izņemot AKE inhibitorus un ARB.

Pētījumā konstatēja primārā mērķa kritērija – laika līdz mikroalbuminūrijas parādīšanās – riska ievērojamu samazināšanos par labu olmesartāna medoksomilam. Pēc asinsspiediena atšķirību korekcijas šis riska samazinājums vairs nebija statistiski nozīmīgs. Mikroalbuminūrija radās 8,2% pacientu olmesartāna medoksomila grupā (178 no 2160) un 9,8% placebo grupā (210 no 2139).

Sekundārais mērķa kritērijs – akūti kardiovaskulāri traucējumi - radās 96 pacientiem (4,3%), lietojot olmesartāna medoksomilu, un 94 pacientiem (4,2%), lietojot placebo. Olmesartāna medoksomila lietošanas gadījumā kardiovaskulāras mirstības sastopamība bija lielāka nekā placebo lietošanas gadījumā (15 pacienti (0,7%), salīdzinot ar 3 pacientiem (0,1%)), neskatoties uz līdzīgu neletāla insulta (14 pacienti (0,6%), salīdzinot ar 8 pacientiem (0,4%)), neletāla miokarda infarkta (17 pacienti (0,8%), salīdzinot ar 26 pacientiem (1,2%)) un nekardiovaskulāras nāves gadījumu skaitu (11 pacienti (0,5%), salīdzinot ar 12 pacientiem (0,5%)). Kopējā mirstība olmesartāna medoksomila lietošanas gadījumā skaitliski palielinājās (26 pacienti (1,2%), salīdzinot ar 15 pacientiem (0,7%)), ko galvenokārt noteica lielāks letālu kardiovaskulāru notikumu skaits.

„Olmesartāna ietekmēta terminālas nieru slimības biežuma samazināšanās pacientiem ar diabētisko nefropātiju” (The Olmesartan Reducing Incidence of End-stage Renal Disease in Diabetic Nephropathy Trial; ORIENT) pētījumā pārbaudīja olmesartāna medoksomila ietekmi uz renāliem un kardiovaskulāriem rezultātiem 577 randomizētiem japāņu un ķīniešu pacientiem ar 2. tipa diabētu, kuriem bija manifesta nefropātija. Novērošanas laika mediāna bija 3,1 gads. Pacienti saņēma vai nu olmesartāna medoksomilu, vai placebo papildus citiem antihipertensīviem līdzekļiem, arī AKE inhibitoriem.

Primāro salikto galauzstādījumu (laiku līdz pirmajam kreatinīna līmeņa dubultošanās serumā, terminālas nieru slimība, jebkādu cēloņu izraisītas nāves gadījumam) konstatēja 116 pacientiem olmesartāna medoksomila grupā (41,1%) un 129 pacientiem placebo grupā (45,4%) (riska attiecība 0,97 (95% TI 0,75 – 1,24); p = 0,791). Salikto sekundāro kardiovaskulāro galauzstādījumu konstatēja 40 ar olmesartān medoksomilu ārstēto pacientu (14,2%) un 53 ar placebo ārstēto pacientu (18,7%). Saliktais kardiovaskulārais mērķa kritērijs ietvēra kardiovaskulāru nāvi 10 (3,5%) pacientiem, kuri saņēma olmesartāna medoksomilu, salīdzinot ar 3 (1,1%) pacientiem, kuri saņēma placebo; attiecīgi kopējā mirstība 19 (6,7%), salīdzinot ar 20 (7,0%), neletāls insults 8 (2,8%), salīdzinot ar 11 (3,9%), un neletāls miokarda infarkts 3 (1,1%), salīdzinot ar 7 (2,5%).

Hidrohlortiazīds

Hidrohlortiazīds ir tiazīdu grupas diurētisks līdzeklis. Tiazīdu grupas diurētisko līdzekļu antihipertensīvās darbības mehānisms vēl nav pilnīgi noskaidrots. Tiazīdi ietekmē elektrolītu reabsorbcijas nieru kanāliņu mehānismu, aptuveni vienādā daudzumā tieši palielinot nātrija un hlorīdu izvadi. Hidrohlortiazīda diurētiskā darbība samazina plazmas tilpumu, palielina plazmas renīna aktivitāti un palielina aldosterona sekrēciju ar sekojošu kālija un bikarbonātu izvadīšanu urīnā, kā arī samazina kālija daudzumu serumā. Renīna un aldosterona saiti mediē angiotensīns II, tāpēc vienlaicīga angiotensīna II receptoru antagonista lietošana tiecas mazināt tiazīdu grupas diurētiskā līdzekļa izraisīto kālija zudumu. Hidrohlortiazīda lietošanas gadījumā diurēze sākas pēc aptuveni 2 stundām un maksimālā iedarbība ir 4 stundas pēc devas lietošanas, darbība ilgst aptuveni 6 – 12 stundas.

Epidemioloģiskie pētījumi parādījuši, ka ilgstoša hidrohlortiazīda monoterapija mazina kardiovaskulārās mirstības un saslimstības risku.

Klīniskā efektivitāte un drošums

Olmesartāna medoksomila un hidrohlortiazīda kombinācija papildinoši pazemina asinsspiedienu, kas, palielinot katras sastāvdaļas devu, kopumā pastiprinās. Apkopotos, placebo kontrolētos pētījumos 20/12,5 mg un 20/25 mg olmesartāna medoksomila/hidrohlortiazīda kombinācijas lietošana izraisīja vidējā sistoliskā/diastoliskā asinsspiediena (ar placebo atņemšanu) pazemināšanos zemākajā līmenī par attiecīgi 12/7 mm Hg un 16/9 mm Hg. Vecumam un dzimumam nav klīniski nozīmīgas ietekmes uz atbildes reakciju, lietojot kombinēto olmesartāna medoksomila/ hidrohlortiazīda terapiju.

12,5 mg un 25 mg hidrohlortiazīda lietošana pacientiem, kuriem 20 mg olmesartāna medoksomila monoterapija nenodrošināja pietiekamu kontroli, papildus pazemināja 24 stundu sistolisko/diastolisko asinsspiedienu, ko noteica ar ambulatorisku asinsspiediena pārbaudi, par attiecīgi 7/5 mm Hg un 12/7 mm Hg salīdzinājumā ar sākotnējo olmesartāna medoksomila monoterapiju. Papildu vidējā sistoliskā/diastoliskā asinsspiediena pazemināšanās zemākajā līmenī salīdzinājumā ar sākotnējo, nosakot ar standarta metodēm, bija attiecīgi 11/10 mm Hg un 16/11 mm Hg.

Olmesartāna medoksomila/hidrohlortiazīda kombinētās terapijas efektivitāte saglabājas ilgstošas terapijas laikā (vienu gadu). Olmesartāna medoksomila terapijas pārtraukšana gan ar vienlaicīgu hidrohlortiazīda terapiju, gan bez tās neizraisīja atgriezenisku hipertensiju.

Olmesartāna medoksomila un hidrohlortiazīda 40 mg/12,5 mg un 40 mg/25 mg fiksētās kombinācijas tika pētītas trijos klīniskajos pētījumos, kuros piedalījās 1482 hipertensijas slimnieki.

Dubultmaskētā pētījumā ar esenciālas hipertensijas pacientiem tika vērtēta olmesartāna medoksomila/ hidrohlortiazīda 40 mg/12,5 mg kombinētās terapijas efektivitāte salīdzinājumā ar olmesartāna medoksomila 40 mg monoterapiju, un primārais efektivitātes mērķa kritērijs bija vidējais diastoliskais asinsspiediens sēdus stāvoklī. Pēc 8 ārstēšanas nedēļām sistoliskais/diastoliskais asinsspiediens kombinētās terapijas grupā pazeminājās par 31,9/18,9 mmHg, bet monoterapijas grupā par 26,5/15,8 mmHg (p<0,0001).

Dubultmaskētajā, taču nekontrolētajā šī pētījuma otrajā fāzē devas palielināšana pacientiem no olmesartāna medoksomila monoterapijas 40 mg grupas, kuriem nebija atbildes reakcijas, deva tika mainīta uz olmesartāna medoksomilu/ hidrohlortiazīdu 40 mg/12,5 mg, kā arī no olmesartāna medoksomila/ hidrohlortiazīda 40 mg/12,5 mg uz olmesartāna medoksomilu/ hidrohlortiazīdu 40 mg/25 mg, izraisot turpmāku atbilstošu sistoliskā/diastoliskā asinsspiediena pazemināšanos, kas apstiprina, ka devas palielināšana ir klīniski nozīmīgs veids asinsspiediena kontroles uzlabošanai.

Otrā dubultmaskētā, randomizētā, placebo kontrolētā pētījumā tika vērtēta hidrohlortiazīda pievienošanas efektivitāte to pacientu ārstēšanā, kuriem asinsspiediens nebija pietiekami kontrolēts pēc 8 nedēļu ārstēšanas ar olmesartāna medoksomilu 40 mg. Pacienti vai nu turpināja lietot olmesartāna medoksomilu 40 mg, vai papildus saņēma attiecīgi 12,5 mg vai 25 mg hidrohlortiazīda vēl 8 nedēļas. Ceturtā grupa tika iedalīta saņemt olmesartāna medoksomilu/ hidrohlortiazīdu 20 mg/12,5 mg.

12,5 mg vai 25 mg hidrohlortiazīda pievienošana izraisīja turpmāku sistoliskā/diastoliskā asinsspiediena pazemināšanos par attiecīgi 5,2/3,4 mmHg (p < 0,0001) un 7,4/5,3 mmHg (p < 0,0001), salīdzinot ar ārstēšanu tikai ar olmesartāna medoksomilu 40 mg.

Pacientu, kuri saņēma olmesartāna medoksomilu/ hidrohlortiazīdu 20 mg/12,5 mg, un pacientu, kuri saņēma 40 mg/12,5 mg, salīdzinājums parādīja statistiski ticamu sistoliskā asinsspiediena pazemināšanos par 2,6 mmHg par labu lielākās devas kombinācijai (p=0,0255), bet diastoliskā asinsspiediena pazeminājumam tika konstatēta 0,9 mmHg atšķirība. Ambulatorā asinsspiediena kontrole (AASK), kuras pamatā ir dati par vidējām diastoliskā un sistoliskā asinsspiediena pārmaiņām 24 stundās, dienas laikā un nakts laikā, apstiprināja parasto asinsspiediena mērījumu rezultātus.

Citā dubultmaskētā, randomizētā pētījumā tika salīdzināta kombinētas ārstēšanas ar olmesartāna medoksomilu/ hidrohlortiazīdu 20 mg/25 mg un ar olmesartāna medoksomilu/ hidrohlortiazīdu 40 mg/25 mg efektivitāte pacientiem ar nepietiekami kontrolētu asinsspiedienu pēc 8 nedēļu ārstēšanas ar olmesartāna medoksomilu 40 mg.

Pēc 8 nedēļu kombinētās terapijas sistoliskais/diastoliskais asinsspiediens olmesartāna medoksomila/ hidrohlortiazīda 20 mg/25 mg grupā nozīmīgi pazeminājās, salīdzinot ar sākumstāvokli – par 17,1/10,5 mmHg, olmesartāna medoksomila/ hidrohlortiazīda 40 mg/25 mg grupā – par 17,4/11,2 mmHg. Atšķirība starp ārstēšanas grupām nebija statistiski ticamu, ja tika izmantoti parasti asinsspiediena mērījumi, ko varētu izskaidrot ar zināmo lēzeno angiotensīna II receptoru antagonistu, kāds ir olmesartāna medoksomils, atbildes reakcijas efektu pret devu.

Taču tika konstatēta klīniski nozīmīga un statistiski svarīga vidējā 24 stundu, dienas laika un nakts laika AASK sistoliskā un diastoliskā asinsspiediena atšķirība par labu olmesartāna medoksomila/ hidrohlortiazīda 40 mg/25 mg, salīdzinot ar olmesartāna medoksomila/ hidrohlortiazīda 20 mg/25 mg.

Olmesartāna medoksomila/ hidrohlortiazīda antihipertensīvā iedarbība bija līdzīga neatkarīgi no vecuma, dzimuma vai cukura diabēta esamības.

Nemelanomas ādas vēzis: pamatojoties uz pieejamajiem epidemioloģisko pētījumu datiem, novēroja no kumulatīvās devas atkarīgu saistību starp hidrohlortiazīdu un nemelanomas ādas vēzi. Vienā pētījumā bija iekļauta populācija, kuru veidoja 71 533 bazālo šūnu karcinomas gadījumi un 8629 plakanšūnu karcinomas gadījumi ar saskaņotiem attiecīgi 1 430 833 un 172 462 populācijas kontroles gadījumiem. Hidrohlortiazīda lielu devu lietošana (kumulatīvā deva ≥50 000 mg) bija saistīta ar koriģēto izredžu attiecības rādītāju (OR – odds ratio) 1,29 (95% TI: 1,23–1,35) bazālo šūnu karcinomas gadījumā un 3,98 (95% TI: 3,68–4,31) plakanšūnu karcinomas gadījumā. Gan bazālo šūnu, gan plakanšūnu karcinomas gadījumā novēroja skaidru saistību starp kumulatīvo devu un atbildes reakciju. Citā pētījumā atklāja iespējamu saistību starp lūpas vēzi (plakanšūnu karcinomu) un hidrohlortiazīda iedarbību: 633 lūpas vēža gadījumi tika saskaņoti ar 63 067 populācijas kontrolēm, izmantojot riskam pakļautās populācijas izlases stratēģiju. Tika pierādīta kumulatīvās devas un atbildes reakcijas saistība ar koriģēto izredžu attiecības rādītāju 2,1 (95% TI: 1,7–2,6), kas palielinājās līdz 3,9 (3,0–4,9) lielu devu (~25 000 mg) gadījumā un līdz 7,7 (5,7–10,5) vislielākās kumulatīvās devas (~100 000 mg) gadījumā (skatīt arī 4.4. apakšpunktu).

Cita informācija

Divos lielos nejaušinātos, kontrolētos klīniskajos pētījumos ONTARGET (ONgoing Telmisartan Alone and in combination with Ramipril Global Endpoint Trial) un VA NEPHRON-D (The Veterans Affairs Nephropathy in Diabetes) tika pētīta AKE inhibitoru lietošana kombinācijā ar angiotensīna II receptoru blokatoriem.

ONTARGET pētījumā piedalījās pacienti, kuriem anamnēzē ir kardiovaskulāras sistēmas vai cerebrovaskulāra slimība, vai 2. tipa cukura diabēts ar pierādījumiem par mērķorgāna bojājumu. VA NEPHRON-D pētījumā piedalījās pacienti ar 2. tipa cukura diabētu un diabētisku nefropātiju.

Šajos pētījumos nenovēroja nozīmīgu un labvēlīgu ietekmi uz nieru un/vai kardiovaskulāras sistēmas iznākumiem un mirstību, savukārt novēroja palielinātu hiperkaliēmijas, akūtu nieru bojājumu un/vai hipotensijas rašanās risku, salīdzinot ar monoterapiju. Ņemot vērā šo zāļu līdzīgās farmakodinamiskās īpašības, šie rezultāti attiecināmi arī uz citiem AKE inhibitoriem un angiotensīna II receptoru blokatoriem.

Tādēļ AKE inhibitorus un angiotensīna II receptoru blokatorus nedrīkst vienlaicīgi lietot pacientiem ar diabētisku nefropātiju.

ALTITUDE (Aliskiren Trial in Type 2 Diabetes Using Cardiovascular and Renal Disease Endpoints) bija pētījums, kurā tika pētīts ieguvums no aliskirēna pievienošanas papildus standarta ārstēšanai ar AKE inhibitoru vai angiotensīna II receptoru blokatoru pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu un hronisku nieru slimību, kardiovaskulāras sistēmas slimību vai abām šīm slimībām kopā. Pētījums tika priekšlaicīgi pārtraukts palielināta nevēlamu iznākumu riska dēļ. Aliskirēna grupā, salīdzinot ar placebo grupu, skaitliski biežāk novēroja kardiovaskulāras nāves un insulta gadījumus, un aliskirēna grupā, salīdzinot ar placebo grupu, biežāk ziņoja par nevēlamām blakusparādībām un interesējošām nopietnām nevēlamām blakusparādībām (hiperkaliēmiju, hipotensiju un nieru darbības traucējumiem).

5.2 Farmakokinētiskās īpašības

Uzsūkšanās un izkliede

Olmesartāna medoksomils

Olmesartāna medoksomils ir priekšzāles. Uzsūkšanās laikā no gastrointestinālā trakta zarnu gļotādā un portālās asinīs esterāzes to ātri pārvērš par farmakoloģiski aktīvo metabolītu – olmesartānu. Plazmā vai izdalījumos nav konstatēts neizmainīts olmesartāna medoksomils vai neizmainīta medoksomila daļas sānu ķēde. Olmesartāna vidējā absolūtā bioloģiskā pieejamība no tablešu zāļu formas bija 25,6%.

Olmesartāna vidējā maksimālā koncentrācija plazmā (Cmax) tiek sasniegta aptuveni 2 h laikā pēc olmesartāna medoksomila perorālas lietošanas, un olmesartāna koncentrācija plazmā palielinās aptuveni lineāri, palielinot vienreizējo perorālo devu aptuveni līdz 80 mg.

Uzturs olmesartāna farmakokinētiku ietekmē minimāli, tādēļ olmesartāna medoksomilu var lietot ēšanas laikā vai neatkarīgi no ēdienreizēm.

Klīniski nozīmīgas ar dzimumu saistītas olmesartāna farmakokinētikas atšķirības nav novērotas.

Olmesartāns izteikti saistās ar plazmas proteīniem (99,7%), bet klīniski nozīmīgas mijiedarbības iespēja izstumšanas dēļ no saistīšanās vietām ar olbaltumiem starp olmesartānu un citām vienlaicīgi lietotām zālēm, kas izteikti saistās ar olbaltumiem, ir maza (par ko liecina klīniski nozīmīgas mijiedarbības trūkums starp olmesartāna medoksomilu un varfarīnu). Olmesartāna saistīšanās ar asins šūnām ir nenozīmīga. Vidējais izkliedes tilpums pēc intravenozas ievades ir zems (16 – 29 l).

Hidrohlortiazīds

Pēc olmesartāna medoksomila un hidrohlortiazīda iekšķīgas lietošanas kombinācijā vidējais laiks līdz maksimālās hidrohlortiazīda koncentrācijas sasniegšanai ir 1,5 – 2 stundas pēc devas lietošanas. 68% hidrohlortiazīda saistās ar plazmas olbaltumiem, šķietamais izkliedes tilpums ir 0,83 – 1,14 l/kg.

Biotransformācija un eliminācija

Olmesartāna medoksomils

Kopējais olmesartāna plazmas klīrenss parasti bija 1,3 l/h (SK 19%) un relatīvi lēns, salīdzinot ar asinsplūsmu aknās (aptuveni 90 l/h). Pēc vienreizējas perorālas ar 14C iezīmēta olmesartāna medoksomila lietošanas 10 – 16% lietotās radioaktīvās vielas izdalījās ar urīnu (lielākā daļa 24 h laikā pēc devas lietošanas) un atlikusī konstatētā radioaktīvā preparāta daļa izdalījās ar izkārnījumiem. Ņemot vērā, ka sistēmiskā pieejamība ir 25,6%, var aprēķināt, ka pēc uzsūkšanās olmesartāns tiek izvadīts gan caur nierēm (aptuveni 40%), gan caur aknām un žultsceļiem (aptuveni 60%). Viss konstatētais radioaktīvais preparāts bija olmesartāns. Nevienu citu nozīmīgu metabolītu nekonstatēja. Olmesartāna atkārtota enterohepātiska cirkulācija ir minimāla. Liela olmesartāna daļa izdalās ar žulti, tāpēc lietošana pacientiem ar žultsceļu nosprostojumu ir kontrindicēta (skatīt 4.3 apakšpunktu).

Olmesartāna terminālais eliminācijas pusperiods pēc vairāku devu perorālas lietošanas bija 10 – 15 h. Līdzsvara koncentrācija tika sasniegta pēc dažu pirmo devu lietošanas, un turpmāku uzkrāšanos pēc 14 dienu ilgas lietošanas nekonstatēja. Nieru klīrenss bija aptuveni 0,5 – 0,7 l/h, un tas nebija atkarīgs no devas.

Hidrohlortiazīds

Hidrohlortiazīds cilvēka organismā nemetabolizējas un tiek izvadīts gandrīz tikai nemainītas aktīvās vielas veidā urīnā. Aptuveni 60% perorālās devas tiek izvadīti nemainītas aktīvās vielas veidā 48 stundās. Nieru klīrenss ir aptuveni 250 – 300 ml/min. Hidrohlortiazīda terminālais eliminācijas pusperiods ir 10 – 15 stundas.

Olmesartāna medoksomils/ hidrohlortiazīds

Lietojot vienlaicīgi ar olmesartāna medoksomilu, hidrohlortiazīda sistēmiskā bioloģiskā pieejamība samazinās par aptuveni 20%, taču šim nelielajam samazinājumam nav klīniskas nozīmes. Vienlaicīga hidrohlortiazīda lietošana neietekmē olmesartāna kinētiku.

Farmakokinētika īpašām pacientu grupām

Gados vecāki pacienti (vecāki par 65 gadiem)

Gados vecākiem (65 – 75 gadus veciem) hipertensijas slimniekiem AUC līdzsvara koncentrācijas apstākļos bija palielināts aptuveni par 35%, ļoti veciem pacientiem (> 75 gadiem) – aptuveni par 44%, salīdzinot ar jaunāku vecuma grupu (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Neliels datu apjoms liecina, ka hidrohlortiazīda sistēmiskais klīrenss gan veseliem, gan hipertensīviem gados vecākiem cilvēkiem ir mazāks nekā jauniem veseliem brīvprātīgajiem.

Pavājināta nieru darbība

Pacientiem ar pavājinātu nieru darbību AUC līdzsvara koncentrācijas apstākļos palielinājās par 62%, 82% un 179% attiecīgi pacientiem ar vieglu, vidēji smagu un smagu nieru mazspēju, salīdzinot ar veseliem kontrolgrupas dalībniekiem (skatīt 4.2., 4.3., 4.4. apakšpunktu).

Maksimālā olmesartāna medoksomila deva pacientiem ar viegliem vai vidēji smagiem nieru darbības traucējumiem (kreatinīna klīrenss 30 – 60 ml/min) ir 20 mg olmesartāna medoksomila vienu reizi dienā. Olmesartāna medoksomila lietošana pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem (kreatinīna klīrenss < 30 ml/min) nav ieteicama.

Pacientiem ar traucētu nieru darbību hidrohlortiazīda eliminācijas pusperiods ir garāks.

Pavājināta aknu darbība

Pēc vienreizējas perorālas lietošanas olmesartāna AUC bija par 6% un 65% lielāks attiecīgi pacientiem ar viegliem vai vidēji smagiem aknu darbības traucējumiem, salīdzinot ar atbilstošiem līdzīgiem kontrolgrupas dalībniekiem. Olmesartāna nesaistītā daļa 2 stundas pēc devas ieņemšanas veseliem cilvēkiem, pacientiem ar viegliem aknu darbības traucējumiem un pacientiem ar vidēji smagiem aknu darbības traucējumiem bija attiecīgi 0,26%, 0,34% un 0,41%. Pēc atkārtotu devu lietošanas pacientiem ar vidēji smagiem aknu darbības traucējumiem olmesartāna vidējais AUC atkal bija par aptuveni 65% lielāks nekā atbilstošiem veseliem kontrolgrupas pārstāvjiem. Olmesartāna vidējie Cmax raksturlielumi indivīdiem ar aknu darbības traucējumiem un veseliem cilvēkiem bija līdzīgi.

Pacientiem ar vidēji smagiem un smagiem aknu darbības traucējumiem ieteicamā sākuma deva ir 10 mg olmesartāna medoksomila vienu reizi dienā un maksimālā deva nedrīkst pārsniegt 20 mg vienu reizi dienā. Olmesartāna medoksomils nav pētīts pacientiem ar smagu aknu mazspēju (skatīt 4.2., 4.3., 4.4. apakšpunktu).

Aknu darbības traucējumi nozīmīgi neietekmē hidrohlortiazīda farmakokinētiku.

Zāļu mijiedarbība

Žultsskābju sekvestrants kolesevelams

Vienlaicīga 40 mg olmesartāna medoksomila un 3750 mg kolesevelama hidrohlorīda lietošana veseliem cilvēkiem izraisīja Cmax samazināšanos par 28% un olmesartāna AUC samazināšanos par 39%. Mazāk izteiktu ietekmi – Cmax un AUC samazināšanos par attiecīgi 4% un 15% – novēroja, kad olmesartāna medoksomilu lietoja 4 stundas pirms kolesevelama hidrohlorīda. Olmesartāna eliminācijas puperiods samazinājās par 50 - 52% neatkarīgi no tā, vai tas tika lietots vienlaikus vai 4 stundas pirms kolesevelama hidrohlorīda (skatīt 4.5. apakšpunktu).

5.3. Preklīniskie dati par drošumu

Olmesartāna medoksomila/hidrohlortiazīda kombinācijas toksiskās īpašības tika vērtētas atkārtotu devu perorālās toksicitātes līdz sešu mēnešu ilgā pētījumā žurkām un suņiem.

Tāpat kā katrai aktīvajai vielai atsevišķi un citām šīs grupas zālēm, galvenais kombinācijas toksikoloģiskais mērķa orgāns bija nieres. Olmesartāna medoksomila/hidrohlortiazīda kombinācija izraisīja funkcionālas nieru pārmaiņas (atlieku slāpekļa un kreatinīna līmeņa paaugstināšanos serumā). Lielas devas izraisīja kanāliņu deģenerāciju un reģenerāciju žurku un suņu nierēs, domājams, mainoties nieru hemodinamikai (samazināta nieru perfūzija, ko izraisa hipotensija, ar kanāliņu hipoksiju un kanāliņu šūnu deģenerāciju). Turklāt olmesartāna medoksomila/hidrohlortiazīda kombinācija žurkām izraisīja eritrocītu raksturlielumu (eritrocītu skaita, hemoglobīna un hematokrīta) pazemināšanos un sirds masas samazināšanos.

Šāda iedarbība novērota arī citiem AT1 receptoru antagonistiem un AKE inhibitoriem, un šķiet, ka to izraisa lielu olmesartāna medoksomila devu farmakoloģiskā darbība un ka tā nav attiecināma uz cilvēku, lietojot ieteiktās terapeitiskās devas.

Genotoksicitātes pētījumos, izmantojot kombinētu olmesartāna medoksomilu ar hidrohlortiazīdu un abas sastāvdaļas atsevišķi, nav atklātas nekādas klīniski nozīmīgas genotoksiskas iedarbības pazīmes.

Olmesartāna medoksomila un hidrohlortiazīda kombinācijas kancerogēniskā ietekme nav pētīta, jo abu atsevišķo sastāvdaļu klīniskas lietošanas apstākļos nozīmīgas kancerogēniskas iedarbības pazīmju nebija.

Pelēm un žurkām, kas tika ārstētas ar olmesartāna medoksomila/hidrohlortiazīda kombinācijām, nekonstatēja teratogenitātes pazīmes. Kā jau paredzams šīs grupas zālēm, ārstējot ar olmesartāna medoksomila/hidrohlortiazīda kombinācijām grūsnības laikā, žurkām tika novērota toksiska ietekme uz augli, par ko liecināja nozīmīgi samazinātā augļa ķermeņa masa (skatīt 4.3. un 4.6. apakšpunktu).

6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1. Palīgvielu saraksts

Tabletes kodols

Mikrokristāliskā celuloze

Laktozes monohidrāts

Hidroksipropilceluloze

Mazaizvietota hidroksipropilceluloze-11

Koloidālais bezūdens silīcija dioksīds

Magnija stearāts

Tabletes apvalks

Talks

Hipromeloze

Titāna dioksīds (E171)

Dzeltenais dzelzs oksīds (E172)

Melnais dzelzs oksīds (E172)

Sarkanais dzelzs oksīds (E172)

6.2. Nesaderība

Nav piemērojama.

6.3. Uzglabāšanas laiks

24 mēneši

6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Šīm zālēm nav nepieciešami īpaši uzglabāšanas apstākļi.

6.5. Iepakojuma veids un saturs

Al/Al (OPA/Al/PVH un Al folija) blisteris

Iepakojumi pa 14, 28, 30, 50, 56, 84, 90, 98, 100 un 500 apvalkotajām tabletēm.

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos

Nav īpašu prasību.

7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

Zentiva k.s.

U kabelovny 130, 102 37 Praha 10, Dolní Měcholupy

Čehija

8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(I)

Osaver HCT 20 mg/12,5 mg: 13-0023

Osaver HCT 40 mg/12,5 mg: 13-0025

9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS/ PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Pirmās reģistrācijas datums: 2013. gada 13. februāris

Pārreģistrācijas datums: 2018. gada 31. oktobris

10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

11/2018

SASKAŅOTS ZVA 14-02-2019

CZ/H/293/001-004/IB/028