Osaver HCT 40 mg/12,5 mg apvalkotās tabletes
Šīm zālēm nav nepieciešami īpaši uzglabāšanas apstākļi.
Olmesartanum medoxomilum Hydrochlorothiazidum
ZĀĻU NEPAMATOTA LIETOŠANA IR KAITĪGA VESELĪBAI
13-0025-08
13-0025
Zentiva SA, Romania
31-OCT-18
Uz neierobežotu laiku
Recepšu zāles
40 mg/12,5 mg
Apvalkotā tablete
Ir apstiprināta
Zentiva, k.s., Czech Republic
03.09.2019 14:58
Lejupielādēt lietošanas instrukciju
LIETOŠANAS INSTRUKCIJA: INFORMĀCIJA PACIENTAM
Osaver HCT 20 mg/12,5 mg apvalkotās tabletes
Osaver HCT 40 mg/12,5 mg apvalkotās tabletes
Olmesartanum medoxomilum/Hydrochlorothiazidum
Pirms zāļu lietošanas uzmanīgi izlasiet visu instrukciju, jo tā satur Jums svarīgu informāciju.
- Saglabājiet šo instrukciju! Iespējams, ka vēlāk to vajadzēs pārlasīt.
- Ja Jums rodas jebkādi jautājumi, vaicājiet ārstam vai farmaceitam.
- Šīs zāles ir parakstītas tikai Jums. Nedodiet tās citiem. Tās var nodarīt ļaunumu pat tad, ja šiem cilvēkiem ir līdzīgas slimības pazīmes.
- Ja Jums rodas jebkādas blakusparādības, konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu. Tas attiecas arī uz iespējamām blakusparādībām, kas nav minētas šajā instrukcijā. Skatīt 4. punktu.
Šajā instrukcijā varat uzzināt:
1. Kas ir Osaver HCT un kādam nolūkam tās lieto
2. Kas Jums jāzina pirms Osaver HCT lietošanas
3. Kā lietot Osaver HCT
4. Iespējamās blakusparādības
5. Kā uzglabāt Osaver HCT
6. Iepakojuma saturs un cita informācija
1. Kas ir Osaver HCT un kādam nolūkam tās lieto
Šo zāļu nosaukums ir Osaver HCT 20 mg/12,5 mg vai 40 mg/12,5 mg tabletes un tālāk tekstā tās tiks sauktas Osaver HCT.
Osaver HCT satur divas aktīvās vielas – olmesartāna medoksomilu un hidrohlortiazīdu, ko lieto paaugstināta asinsspiediena (hipertensijas) ārstēšanai.
Olmesartāna medoksomils pieder pie zāļu grupas, ko sauc par angiotensīna II receptoru antagonistiem (AIIRA). Tas pazemina asinsspiedienu, atslābinot asinsvadus.
Hidrohlortiazīds pieder pie zāļu grupas, ko sauc par tiazīdu grupas diurētiskajiem (urīndzenošajiem) līdzekļiem. Tas pazemina asinsspiedienu, jo palīdz organismam atbrīvoties no liekā šķidruma, liekot Jūsu nierēm izdalīt vairāk urīna.
Osaver HCT Jums parakstīs tikai tad, ja olmesartāna medoksomils viens pats nav pietiekami pazeminājis Jums asinsspiedienu. Osaver HCT abas aktīvās vielas kopā pazemina asinsspiedienu vairāk nekā katra no tām atsevišķi.
Iespējams, ka Jūs jau lietojat zāles paaugstināta asinsspiediena ārstēšanai, taču ārsts var nozīmēt Jums Osaver HCT, lai to pazeminātu vēl vairāk.
Paaugstinātu asinsspiedienu var kontrolēt ar tādām zālēm kā Osaver HCT tabletes. Ārsts Jums droši vien ir arī ieteicis mainīt dzīvesveidu, kas palīdzētu pazemināt asinsspiedienu (piemēram, samazināt ķermeņa masu, atmest smēķēšanu, samazināt alkohola patēriņu un sāls daudzumu uzturā). Ārsts Jūs noteikti arī aicinājis regulāri nodarboties ar fiziskiem vingrinājumiem, piemēram, staigāt vai peldēt. Jums noteikti ir jāievēro šie ārsta norādījumi.
2. Kas Jums jāzina pirms Osaver HCT lietošanas
Nelietojiet Osaver HCT šādos gadījumos:
ja Jums ir alerģija pret olmesartāna medoksomilu vai hidrohlortiazīdu, vai kādu citu (6. punktā minēto) šo zāļu sastāvdaļu vai pret hidrohlortiazīdam līdzīgām vielām (sulfanilamīdiem);
ja grūtniecības termiņš pārsniedz 3 mēnešus (Osaver HCT nevajadzētu lietot arī grūtniecības sākumā – skatīt sadaļu par grūtniecību);
ja Jums ir nieru darbības traucējumi;
ja Jums ir zems kālija un nātrija vai augsts kalcija vai urīnskābes līmenis asinīs (ar podagras vai nierakmeņu simptomiem), ko nevar novērst ar ārstēšanu;
ja Jums ir vidēji smagi vai smagi aknu darbības traucējumi ar ādas un acu ābolu dzelti vai Jums ir žults izvades traucējumi no žultspūšļa (žultsceļu aizsprostošanās, piemēram, žultsakmeņi);
ja Jums ir cukura diabēts vai nieru darbības traucējumi un Jūs tiekat ārstēts ar aliskirēnu saturošām zālēm, ko lieto paaugstināta asinsspiediena ārstēšanai.
Ja uzskatāt, ka kaut kas no iepriekš minētā attiecas uz Jums, vai arī neesat par to pārliecināts, nelietojiet šīs tabletes. Vispirms konsultējieties ar ārstu un ievērojiet viņa norādījumus.
Brīdinājumi un piesardzība lietošanā
Pirms Osaver HCT lietošanas konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu.
Pirms Jūs lietojat šīs tabletes, izstāstiet ārstam, ja Jums ir kāda no tālāk uzskaitītajām veselības problēmām:
pārstādīta niere,
aknu slimība,
sirds mazspēja vai sirds vārstuļu vai sirds muskuļa bojājums,
vemšana vai caureja, kas ir smaga un turpinās vairākas dienas,
ja Jūs lietojiet ārstēšanā lielas urīndzenošo līdzekļu (diurētisko zāļu) devas vai ja Jūs ievērojat diētu ar ierobežotu sāls saturu,
virsnieru darbības traucējumi (piemēram, primārs aldosteronisms),
cukura diabēts,
ja Jums ir bijis ādas vēzis vai ja Jums ārstēšanas laikā rodas negaidīts ādas bojājums. Ārstēšana ar hidrohlortiazīdu, īpaši ilgstoša lielu devu lietošana, var palielināt dažu veidu ādas un lūpas vēža (nemelanomas ādas vēža) risku. Osaver HCT lietošanas laikā aizsargājiet ādu pret saules gaismas un UV staru iedarbību;
sistēmiska sarkanā vilkēde (autoimūna slimība),
alerģija vai astma,
ja Jūs lietojat kādas no turpmāk minētajām zālēm, ko lieto paaugstināta asinsspiediena ārstēšanai:
AKE inhibitoru (piemēram, enalaprilu, lizinoprilu, ramiprilu), it īpaši, ja Jums ir ar diabētu saistīti nieru darbības traucējumi,
aliskirēnu.
Jūsu ārsts var regulāri pārbaudīt Jūsu nieru funkcijas, asinsspiedienu un elektrolītu (piemēram, kālija) līmeni asinīs.
Skatīt arī informāciju apakšpunktā „Nelietojiet Osaver HCT šādos gadījumos”.
Sazinieties ar savu ārstu, ja Jums rodas kāds no tālāk minētajiem simptomiem:
caureja, kas ir spēcīga, pastāvīga un rada ievērojamu svara zudumu. Jūsu ārsts izvērtēs simptomus un izlems par turpmāku asinsspiediena ārstēšanu;
redzes pasliktināšanās vai sāpes acīs. Tie var būt simptomi, kas liecina par spiediena paaugstināšanos acī un var rasties dažas stundas līdz dažas nedēļas pēc Osaver HCT lietošanas sākuma. Neārstējot tas var progresēt līdz pastāvīgam redzes zudumam.
Ja Jums ir kāds no šiem stāvokļiem, ārsts var vēlēties Jūs redzēt biežāk un veikt dažas
pārbaudes.
Tāpat kā lietojot citas zāles, kas pazemina asinsspiedienu, pārmērīga asinsspiediena pazemināšanās pacientiem ar asinsrites traucējumiem sirdī vai galvas smadzenēs var izraisīt sirdslēkmi vai insultu. Tāpēc ārsts Jums rūpīgi kontrolēs asinsspiedienu.
Jums ir jāizstāsta ārstam, ja domājat, ka Jums varētu būt iestājusies (vai varētu iestāties) grūtniecība. Osaver HCT nav ieteicams lietot grūtniecības sākumā, un to nedrīkst lietot, ja grūtniecības termiņš ir vairāk kā 3 mēneši. Šīs zāles var nopietni kaitēt Jūsu bērnam, ja tās lieto norādītajā laikā (skatīt sadaļu par grūtniecību).
Laboratoriskie testi
Osaver HCT var paaugstināt asins lipīdu un urīnskābes līmeni (podagras (sāpīga locītavu pietūkuma) cēlonis). Iespējams, ka ārsts vēlēsies ik pēc noteikta laika veikt asins analīzes, lai pārbaudītu šos rādītājus.
Šīs zāles var mainīt dažu ķīmisko vielu līmeni asinīs, ko sauc par elektrolītiem. Iespējams, ka ārsts vēlēsies ik pēc noteikta laika veikt asins analīzes, lai pārbaudītu to līmeni. Elektrolītu līmeņa pārmaiņu pazīmes ir slāpes, sausuma sajūta mutē, muskuļu sāpes vai krampji, muskuļu vājums, pazemināts asinsspiediens (hipotensija), vājums, tūļīgums, nogurums, miegainums vai trauksme, slikta dūša vai vemšana, samazināta vajadzība urinēt, paātrināta sirdsdarbība. Pastāstiet ārstam, ja novērojat šos simptomus.
Ja Jums ir jāveic epitēlijķermenīšu darbības pārbaudes, pirms šo pārbaužu veikšanas ir jāpārtrauc Osaver HCT lietošana.
Svarīga informācija sportistiem
Ja Jūs esat sportists, šīs zāles var radīt pozitīvus dopinga pārbaužu rezultātus.
Bērni un pusaudži
Osaver HCT nav ieteicams bērniem un pusaudžiem līdz 18 gadu vecumam.
Citas zāles un Osaver HCT
Pastāstiet ārstam vai farmaceitam par visām zālēm, kuras lietojat pēdējā laikā, esat lietojis vai varētu lietot.
Noteikti pastāstiet ārstam vai farmaceitam, ja lietojat šādas zāles. Jūsu ārstam var būt nepieciešams mainīt Jūsu devu un/vai ievērot citus piesardzības pasākumus.
Zāles, kas var izmainīt kālija līmeni Jūsu asinīs, ja tās tiek lietotas vienlaikus ar Osaver HCT. Tādas zāles ir:
kālija piedevas (arī kāliju saturoši sāls aizstājēji);
diurētiskie (urīndzenošie) līdzekļi;
heparīns (asinis šķidrinošas zāles);
caurejas līdzekļi;
steroīdie hormoni;
adrenokortikotropais hormons (AKTH);
karbenoksolons (zāles mutes un kuņģa čūlu ārstēšanai);
G penicilīna nātrija sāls (sauc arī par benzilpenicilīna nātrija sāli, antibiotisks līdzeklis);
dažas pretsāpju zāles, piemēram, aspirīns vai salicilāti;
Litiju (zāles, ko lieto garastāvokļa svārstību un dažu depresijas veidu ārstēšanai). Ja litiju lieto vienlaicīgi ar Osaver HCT, tas var pastiprināt litija toksisko iedarbību. Ja Jums ir jālieto litijs, ārsts Jums noteiks litija līmeni asinīs;
Nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus (NPL) (zāles, ko lieto sāpju, pietūkuma un citu iekaisuma simptomu, piemēram, artrīta, ārstēšanai). Ja tos lieto vienlaicīgi ar Osaver HCT, var palielināties nieru mazspējas risks un NPL var pavājināt Osaver HCT iedarbību;
Citas asinsspiedienu pazeminošas zāles (antihipertensīvie līdzekļi), jo Osaver HCT iedarbība var pastiprināties;
Ja Jūs lietojat AKE inhibitoru vai aliskirēnu (skatīt arī informāciju apakšpunktā „Nelietojiet Osaver HCT šādos gadījumos” un „Brīdinājumi un piesardzība lietošanā”);
Miega zāles, nomierinošos līdzekļus un antidepresantus, jo šo zāļu lietošana kopā ar Osaver HCT var izraisīt pēkšņu asinsspiediena pazemināšanos, pieceļoties stāvus;
Dažas zāles, piemēram, baklofēnu un tubokurarīnu, ko lieto muskuļu atslābināšanai;
Amifostīnu un dažas citas zāles vēža ārstēšanai, piemēram, ciklofosfamīdu vai metotreksātu;
Kolesevelama hidrohlorīdu, zāles, kas pazemina holesterīna līmeni asinīs, jo Osaver HCT efekts var mazināties. Ārsts var ieteikt Jums lietot Osaver HCT vismaz 4 stundas pirms kolesevelama hidrohlorīda lietošanas;
Holestiramīnu un kolestipolu – zāles lipīdu līmeņa pazemināšanai asinīs;
Antiholīnerģiskiem līdzekļiem, piemēram, atropīnu un biperidēnu;
Tādām zālēm kā tioridazīns, hlorpromazīns, levomepromazīns, trifluorperazīns, ciamemazīns, sulpirīds, amisulprīds, pimozīds, sultoprīds, tiaprīds, droperidols vai haloperidols, ko lieto noteiktu psihisko traucējumu ārstēšanai;
Dažām zālēm, piemēram, hinidīnu, hidrohinidīnu, dizopiramīdu, amiodaronu, sotalolu un sirds glikozīdiem, ko lieto sirds slimību ārstēšanai;
Zālēm, piemēram, mizolastīnu, pentamidīnu, terfenadīnu, dofetilīdu, ibutilīdu vai eritromicīnu injekcijās, kas var mainīt sirds ritmu;
Iekšķīgi lietojamām pretdiabēta zālēm, piemēram, metformīnu, un insulīnu, ko lieto glikozes līmeņa pazemināšanai asinīs;
Bēta blokatoriem un diazoksīdu – zālēm attiecīgi zema glikozes līmeņa un paaugstināta asinsspiediena ārstēšanai, jo Osaver HCT var palielināt cukura līmeņa asinīs paaugstinošo efektu;
Zālēm, tādām kā noradrenalīns, ko lieto asinsspiediena paaugstināšanai un sirdsdarbības paātrināšanai;
Metildopu, zālēm, ko lieto augsta asinsspiediena ārstēšanai;
Zālēm, piemēram, probenecīdu, sulfīnpirazonu un allopurinolu, ko lieto podagras ārstēšanai;
Difemarilu, ko lieto palēninātas sirdsdarbības ārstēšanai vai svīšanas samazināšanai;
Kalcija piedevas;
Amantadīnu – pretvīrusu zālēm;
Ciklosporīnu – zālēm, ko lieto pārstādītu orgānu atgrūšanas apturēšanai;
Noteiktām antibiotikām, ko sauc par tetraciklīniem vai sparfloksacīnu;
Amfotericīnu – zālēm, ko lieto sēnīšinfekciju ārstēšanai;
Dažiem antacīdiem līdzekļiem pārmērīga kuņģa skābuma ārstēšanai, piemēram, alumīnija magnija hidroksīdu, jo Osaver HCT iedarbība var nedaudz pavājināties;
Cisaprīdu, ko lieto, lai veicinātu barības pārvietošanos kuņģi un zarnās;
Halofantrīnu, ko lieto malārijas ārstēšanai.
Osaver HCT kopā ar uzturu, dzērienu un alkoholu
Osaver HCT var lietot ēšanas laikā vai neatkarīgi no ēšanas.
Uzmanieties, lietojot alkoholiskus dzērienus Osaver HCT lietošanas laikā, jo daži cilvēki var izjust ģīboņa sajūtu vai reiboni. Ja tā notiek ar Jums, nedzeriet nekādus alkoholiskus dzērienus, tostarp vīnu, alu un gatavos vieglos alkoholiskos kokteiļus.
Melnās rases pacienti
Tāpat kā citām līdzīgām zālēm, arī Osaver HCT asinsspiedienu pazeminošā iedarbība melnās rases pacientiem ir nedaudz vājāka.
Grūtniecība un barošana ar krūti
Grūtniecība
Pastāstiet ārstam, ja domājat, ka Jums varētu būt iestājusies grūtniecība vai varētu iestāties grūtniecība. Jūsu ārsts parasti ieteiks Jums pārtraukt Osaver HCT lietošanu pirms grūtniecības iestāšanās vai līdzko uzzināt par savu grūtniecību, un ieteiks Jums kādas citas zāles Osaver HCT vietā. Osaver HCT nav ieteicams lietot grūtniecības laikā un to nedrīkst lietot, ja grūtniecības termiņš ir jau vairāk nekā 3 mēneši, jo tas var nopietni kaitēt Jūsu bērnam, ja tiek lietots pēc trešā grūtniecības mēneša.
Barošana ar krūti
Pastāstiet ārstam, ja barojat bērnu ar krūti vai plānojat to sākt. Osaver HCT nav ieteicams mātēm, kuras baro bērnu ar krūti. Jūsu ārsts var izvēlēties Jums citu ārstēšanu, ja vēlēsieties savu bērnu barot ar krūti.
Ja Jūs esat grūtniece vai barojat bērnu ar krūti, ja domājat, ka Jums varētu būt grūtniecība, vai plānojat grūtniecību, pirms šo zāļu lietošanas konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu.
Transportlīdzekļu vadīšana un mehānismu apkalpošana
Paaugstinātā asinsspiediena ārstēšanas laikā Jūs varat justies miegains vai just reiboni. Ja tā notiek, nevadiet transportlīdzekli un neapkalpojiet mehānismus, līdz simptomi izzūd. Jautājiet padomu ārstam.
Osaver HCT satur laktozi
Šīs zāles satur laktozi (cukura veids). Ja ārsts ir teicis, ka Jums ir dažu cukuru nepanesība, konsultējieties ar ārstu pirms šo zāļu lietošanas.
3. Kā lietot Osaver HCT
Vienmēr lietojiet šīs zāles tieši tā kā ārsts vai farmaceits Jums teicis. Neskaidrību gadījumā vaicājiet ārstam vai farmaceitam.
Osaver HCT ir divu aktīvo vielu kombinācija, kas nozīmē, ka Jums jālieto tikai viena tablete katru dienu.
Ieteiktā deva ir viena Osaver HCT 20 mg/12,5 mg tablete vai viena Osaver HCT 40 mg/12,5 mg tablete dienā. Jūsu ārsts izlems, kurš zāļu stiprums Jums ir piemērots, ņemot vērā Jūsu iepriekšējo terapiju.
Osaver HCT var lietot neatkarīgi no ēdienreizes. Norijiet tableti un uzdzeriet ūdeni. Ja iespējams, deva jālieto katru dienu vienā un tai pašā laikā, piemēram, brokastu laikā. Ir svarīgi turpināt Osaver HCT lietošanu tik ilgi, kamēr ārsts ieteiks to pārtraukt.
Ja esat lietojis Osaver HCT vairāk nekā noteikts
Ja esat lietojis vairāk tablešu nekā vajadzētu vai ja bērns nejauši norijis vienu vai vairākas tabletes, nekavējoties dodieties pie sava ārsta vai uz tuvāko neatliekamās palīdzības nodaļu un paņemiet līdzi zāļu iepakojumu.
Ja esat aizmirsis lietot Osaver HCT
Ja esat aizmirsis ieņemt devu, nākamajā dienā lietojiet parasto devu kā ierasts. Nelietojiet dubultu devu, lai aizstātu aizmirsto devu.
Ja pārtraucat lietot Osaver HCT
Ir svarīgi turpināt Osaver HCT lietošanu, ja vien ārsts to neliek pārtraukt.
Ja Jums ir kādi jautājumi par šo zāļu lietošanu, vaicājiet savam ārstam vai farmaceitam..
4. Iespējamās blakusparādības
Tāpat kā visas zāles, šīs zāles var izraisīt blakusparādības, kaut arī ne visiem tās izpaužas.
Taču tālāk norādītās blakusparādības var būt nopietnas:
Alerģiskas reakcijas, kas var skart visu organismu, ar sejas, mutes un/vai balsenes tūsku kopā ar niezi un izsitumiem var rasties reti.
Ātras alerģiskas reakcijas, kas var ietekmēt visu organismu un radīt elpošanas traucējumus, kā arī strauju asinsspiediena pazemināšanos pat līdz ģībonim (anafilaktiskas reakcijas) var rasties retāk.
Jutīgiem indivīdiem vai alerģiskas reakcijas rezultātā Osaver HCT var izraisīt pārlieku izteiktu asinsspiediena pazemināšanos. Retāk var rasties apreibums vai ģībonis.
Ja tas rodas, pārtrauciet Osaver HCT lietošanu un nekavējoties sazinieties ar savu ārstu un apgulieties.
Osaver HCT ir divu aktīvo vielu kombinācija un tālāk vispirms norādītas blakusparādības, kas līdz šim
ziņotas, lietojot kombinētās zāles olmesartāna medoksomilu/ hidrohlortiazīdu (papildus jau minētajām), un pēc tam tās, kuras attiecas uz katru aktīvo vielu atsevišķi.
Šīs ir citas blakusparādības līdz šim zināmas olmesartāna medoksomila/ hidrohlortiazīda kombinācijas lietošanas gadījumā. Ja rodas šīs blakusparādības, tās biežāk ir viegli izteiktas un Jums nav jāpārtrauc ārstēšanu:
Biežas blakusparādības (var rasties līdz 1 no 10 lietotājiem):
reibonis, galvassāpes,
vājums, sāpes krūtīs, nogurums, potīšu, pēdu, kāju, plaukstu vai roku pietūkums.
Retākas blakusparādības (var rasties līdz 1 no 100 lietotājiem):
apreibums vai reibonis, pieceļoties stāvus no sēdus vai guļus stāvokļa; miegainība,
griešanās sajūta (vertigo),
sirdsklauves,
klepus,
sāpes vēderā, caureja, gremošanas traucējumi, slikta dūša, vemšana,
ekzēma, izsitumi,
sāpes locītavās, muguras sāpes, muskuļu krampji, sāpes muskuļos, sāpes kājās un rokās,
asins piejaukums urīnā,
apgrūtināta erekcija vīriešiem.
Var novērot arī izmaiņas asins analīžu rezultātos, piemēram:
paaugstināts tauku vai holesterīna līmenis asinīs,
paaugstināts urīnvielas un urīnskābes līmenis asinīs,
paaugstināts kreatinīna līmenis,
paaugstināts vai pazemināts kālija līmenis asinīs,
paaugstināts kalcija līmenis asinīs,
paaugstināts cukura līmenis asinīs,
paaugstināti aknu funkcijas rādītāji.
Jūsu ārsts to uzzinās pēc asins analīžu rezultātiem un pastāstīs Jums, ja būs nepieciešama kāda rīcība.
Retas blakusparādības (var rasties līdz 1 no 1 000 lietotājiem):
apziņas traucējumi,
nātrene,
akūta nieru mazspēja,
nespēks.
Var novērot arī dažas izmaiņas asins analīžu rezultātos, un tās ir:
atlieku slāpekļa līmeņa palielināšanās asinīs,
hemoglobīna un hematokrīta rezultātu samazināšanās.
Jūsu ārsts to uzzinās pēc asins analīzēm un pateiks, ja Jums būs nepieciešams, kaut ko darīt.
Tālāk uzskaitītas blakusparādības, lietojot atsevišķi olmesartāna medoksomilu vai hidrohlortiazīdu, nevis olmesartāna medoksomila un hidrohlortiazīda kobināciju, vai, kuras novēroja biežāk:
Olmesartāna medoksomils
Biežas blakusparādības (var rasties līdz 1 no 10 lietotājiem):
bronhīts, klepus, iekaisis kakls, deguna tecēšana vai aizlikts deguns,
sāpes vēderā, caureja, gremošanas traucējumi, gastroenterīts (kuņģa vai zarnu iekaisums), slikta dūša,
sāpes locītavās, muguras sāpes, kaulu sāpes,
asins piejaukums urīnā, urīnceļu infekcija,
gripai līdzīgi simptomi, sāpes.
Bieži var novērot arī izmaiņas asins analīžu rezultātos, piemēram:
paaugstināts tauku līmenis asinīs,
paaugstināts urīnvielas vai urīnskābes līmenis asinīs,
paaugstināti aknu un muskuļu funkcijas rādītāji.
Retākas blakusparādības (var rasties līdz 1 no 100 lietotājiem):
stenokardija (sāpes vai nepatīkama sajūta krūtīs),
alerģiski ādas izsitumi, eksantēma, nieze, nātrene,
sejas pietūkums, nespēks.
Bieži var novērot arī izmaiņas asins analīžu rezultātos, piemēram:
samazināts noteikta veida asinssšūnu, ko sauc par trombocītiem, skaits (trombocitopēnija).
Retas blakusparādības (var rasties līdz 1 no 1 000 lietotājiem):
nieru darbības traucējumi,
enerģijas zudums.
Reti var novērot arī izmaiņas asins analīžu rezultātos, piemēram:
paaugstināts kālija līmenis asinīs.
Hidrohlortiazīds
Ļoti biežas blakusparādības (var rasties vairāk kā 1 no 10 lietotājiem):
asins analīžu rezultātu pārmaiņas, piemēram:
taukvielu un holesterīna līmeņa paaugstināšanās asinīs,
urīnskābes līmeņa paaugstināšanās asinīs.
Biežas blakusparādības (var rasties līdz 1 no 10 lietotājiem):
glikozes izdalīšanās urīnā,
apjukuma sajūta,
sāpes vēderā, aizcietējums, caureja, nepatīkama sajūta kuņģī, uzpūsta sajūta, slikta dūša, vemšana,
Var novērot arī izmaiņas asins analīžu rezultātos, piemēram:
kreatinīna, urīnvielas, kalcija un cukura līmeņa paaugstināšanās asinīs,
hlora, kālija, magnija un nātrija līmeņa samazināšanās asinīs,
amilāzes līmeņa paaugstināšanās serumā (hiperamilāzēmija).
Retākas blakusparādības (var rasties līdz 1 no 100 lietotājiem):
samazināta apetīte vai apetītes zudums ,
iepriekš esošas miopijas (tuvredzības) pasliktināšanās,
izteikti apgrūtināta elpošana,
eritēma, ādas reakcija uz gaismu, nieze, sarkanīgi punktiņi vai plankumi uz ādas sīku asinsizplūdumu dēļ (purpura), nātrene.
Retas blakusparādības (var rasties līdz 1 no 1 000 lietotājiem):
pietūkuši un sāpīgi siekalu dziedzeri,
samazināts sarkano asinsšūnu skaits, kā rezultātā var rasties ādas bālums, nespēks vai elpas trūkums
kaulu smadzeņu bojājums, samazināts balto asinsšūnu skaits, samazināts trombocītu skaits,
vienaldzība, nomākta sajūta (apātija) vai depresija, trauksme, miega traucējumi,
krampju lēkmes,
durstīšanas un nejutīgums,
acu sausums, neskaidra redze, priekšmeti izskatās dzelteni,
neregulāra sirdsdarbība,
asinsvadu iekaisums, trombi (tromboze vai embolija),
elpas trūkums, plaušu iekaisums, šķidruma uzkrāšanās plaušās, plaušu tūska,
aizkuņģa dziedzera iekaisums,
žultspūšļa infekcija, dzelte,
sistēmiska sarkanās vilkēdes simptomi, piemēram, izsitumi, sāpes locītavās un aukstas plaukstas un pirksti, ādas lobīšanās un pūšļu veidošanās uz ādas,
muskuļu vājums, kustību traucējumi,
neinfekciozs nieru iekaisums (intersticiāls nefrīts), nieru funkcijas traucējumi,
drudzis.
Ļoti retas blakusparādības (var rasties līdz 1 no 10 000 lietotāju):
elektrolītu līdzsvara traucējumi, kā rezultātā var izteikti pazemināties hlora līmenis asinīs (hipohlorēmiskā alkaloze),
zarnu nosprostojums (paralītiskais ileuss).
Nav zināmi (biežumu nevar noteikt pēc pieejamiem datiem):
ādas un lūpas vēzis (nemelanomas ādas vēzis),
redzes pasliktināšanās vai sāpes acī (iespējamas akūtas miopijas vai akūtas slēgta kakta glaukomas pazīmes).
Ziņošana par blakusparādībām
Ja Jums rodas jebkādas blakusparādības, konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu. Tas attiecas arī uz iespējamajām blakusparādībām, kas nav minētas šajā instrukcijā. Jūs varat ziņot par blakusparādībām arī tieši Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003. Tīmekļa vietne: HYPERLINK "http://www.zva.gov.lv" www.zva.gov.lv. Ziņojot par blakusparādībām, Jūs varat palīdzēt nodrošināt daudz plašāku informāciju par šo zāļu drošumu.
5. Kā uzglabāt Osaver HCT
Uzglabāt bērniem neredzamā un nepieejamā vietā.
Šīm zālēm nav nepieciešami īpaši uzglabāšanas apstākļi.
Nelietot šīs zāles pēc derīguma termiņa beigām, kas norādīts uz kastītes un blistera pēc “EXP”. Derīguma termiņš attiecas uz norādītā mēneša pēdējo dienu.
Neizmetiet zāles kanalizācijā vai sadzīves atkritumos. Vaicājiet farmaceitam, kā izmest zāles, kuras vairs nelietojat. Šie pasākumi palīdzēs aizsargāt apkārtējo vidi.
6. Iepakojuma saturs un cita informācija
Ko Osaver HCT satur
Aktīvās vielas ir olmesartāna medoksomils un hidrohlortiazīds.
Osaver HCT 20 mg/12,5 mg: katra apvalkotā tablete satur 20 mg olmesartāna medoksomila un 12,5 mg hidrohlortiazīda.
Osaver HCT 40 mg/12,5 mg: katra apvalkotā tablete satur 40 mg olmesartāna medoksomila un 12,5 mg hidrohlortiazīda.
Citas sastāvdaļas ir:
mikrokristāliskā celuloze, laktozes monohidrāts, hidroksipropilceluloze, mazaizvietota hidroksipropilceluloze-11, magnija stearāts, koloidālais bezūdens silīcija dioksīds, talks, hipromeloze, titāna dioksīds (E 171), dzeltenais dzelzs oksīds (E172), melnais dzelzs oksīds (E172), sarkanais dzelzs oksīds (E 172).
Osaver HCT ārējais izskats un iepakojums:
Osaver HCT 20 mg/12,5 mg: gaiši brūnas, apaļas apvalkotās tabletes.
Osaver HCT 40 mg/12,5 mg: gaiši brūnas, ovālas apvalkotās tabletes.
Osaver HCT apvalkotās tabletes pieejamas Al/Al (OPA/Al/PVC) un Al folijas blisteriepakojumos pa 14, 28, 30, 50, 56, 84, 90, 98, 100 un 500 apvalkotajām tabletēm.
Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.
Reģistrācijas apliecības īpašnieks
Zentiva k.s.
U kabelovny 130, 102 37 Praha 10, Dolní Měcholupy
Čehija
Ražotājs
S.C. Zentiva, S.A., B-dul Theodor Pallady nr.50, sector 3, 032266 Bukuresti, Rumānija
Šīs zāles Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) dalībvalstīs ir reģistrētas ar šādiem nosaukumiem:
Valsts
Zāļu nosaukums
Čehijā
Zeota HCT 20 mg / 12.5 mg,
Zeota HCT 20 mg / 25 mg,
Zeota HCT 40 mg /12.5mg,
Zeota HCT 40mg/25mg
Lietuvā
Osaver HCT 20 mg / 12.5 mg plėvele dengtos tabletės,
Osaver HCT 20 mg / 25 mg plėvele dengtos tabletės,
Osaver HCT 40 mg / 12.5 mg plėvele dengtos tabletės,
Osaver HCT 40 mg/25 mg plėvele dengtos tabletės
Latvijā
Osaver HCT 20 mg/ 12.5 mg apvalkotās tabletes,
Osaver HCT 40 mg/ 12.5 mg apvalkotās tabletes,
Grieķijā
Olmesartan+HCT/Zentiva
Kiprā
Olmesartan HCT/Zentiva 20mg/12.5mg film-coated tablets
Olmesartan HCT/Zentiva 20mg/25mg film-coated tablets
Olmesartan HCT/Zentiva 40mg/12.5mg film-coated tablets
Olmesartan HCT/Zentiva 40mg/25mg film-coated tablets
Itālijā
Olmesartan e Idroclorotiazide Zentiva
Spānijā
Olmesartan/Hidroclorotiazida Zentiva 20 mg /12,5 mg comprimidos recubiertos con película EFG,
Olmesartan/Hidroclorotiazida Zentiva 20 mg /25 mg comprimidos recubiertos con película EFG,
Olmesartan/Hidroclorotiazida Zentiva 40 mg /12,5 mg comprimidos recubiertos con película EFG,
Olmesartan/Hidroclorotiazida Zentiva 40 mg /25 mg comprimidos recubiertos con película EFG
Portugālē
Olmesartan + Hidroclorotiazida Zentiva
Polijā
Osaver HCT
Šī lietošanas instrukcija pēdējo reizi pārskatīta 11/2018
SASKAŅOTS ZVA 14-02-2019
CZ/H/293/001-004/IB/028
ZĀĻU APRAKSTS
1. ZĀĻU NOSAUKUMS
Osaver HCT 20 mg/12,5 mg apvalkotās tabletes
Osaver HCT 40 mg/12,5 mg apvalkotās tabletes
Zāļu nosaukums ir Osaver HCT 20 mg/12,5 mg vai 40 mg/12,5 mg un turpmāk tekstā tiks lietots nosaukums Osaver HCT.
2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITAĪVAIS SASTĀVS
Osaver HCT 20 mg/12,5 mg apvalkotās tabletes: katra apvalkotā tablete satur 20 mg olmesartāna medoksomila (Olmesartanum medoxomilum) un 12,5 mg hidrohlortiazīda (Hydrochlorothiazidum).
Osaver HCT 40 mg/12,5 mg apvalkotās tabletes: katra apvalkotā tablete satur 40 mg olmesartāna medoksomila (Olmesartanum medoxomilum) un 12,5 mg hidrohlortiazīda (Hydrochlorothiazidum).
Palīgviela ar zināmu iedarbību:
Katra tablete satur 103,4 mg laktozes monohidrāta.
Katra tablete satur 219,3 mg laktozes monohidrāta.
Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.
3. ZĀĻU FORMA
Apvalkotā tablete.
Osaver HCT 20 mg/12,5 mg apvalkotās tabletes: gaiši brūnas, apaļas apvalkotās tabletes, 8,6 mm diametrā.
Osaver HCT 40 mg/12,5 mg apvalkotās tabletes: gaiši brūnas, ovālas apvalkotās tabletes, 15,2 mm garas un 7,2 mm platas.
4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA
4.1. Terapeitiskās indikācijas
Esenciālas hipertensijas ārstēšana.
Osaver HCT fiksētā devu kombinācija indicēta pieaugušiem pacientiem, kuriem asinsspiedienu nevar pietiekami kontrolēt tikai ar olmesartāna medoksomilu.
4.2. Devas un lietošanas veids
Devas
Pieaugušajiem
Osaver HCT nav paredzēts sākumterapijai, bet gan pacientiem, kuriem asinsspiedienu nevar pietiekami kontrolēt ar olmesartāna medoksomila monoterapiju.
Klīniski atbilstošos gadījumos var apsvērt tiešu monoterapijas ar 20 mg vai 40 mg olmesartāna medoksomila nomaiņu uz fiksēto kombināciju, ņemot vērā to, ka olmesartāna medoksomila maksimālā antihipertensīvā iedarbība parādās aptuveni 8 nedēļas pēc ārstēšanas sākšanas (skatīt 5.1. apakšpunktu). Ieteicama atsevišķo sastāvdaļu devas titrēšana:
Ieteicamā Osaver HCT deva ir 1 tablete dienā.
Osaver HCT 20 mg /12,5 mg vai Osaver 40 mg/12,5 mg var lietot pacientiem, kuriem tikai ar 20 mg vai 40 mg olmesartāna medoksomila monoterapiju nav iespējams adekvāti kontrolēt asinsspiedienu.
Ērtības dēļ, pacienti, kuri lieto olmesartāna medoksomilu un hidrohlortiazīdu atsevišķu tablešu veidā, var pāriet uz Osaver HCT tabletēm, kuras satur tādas pašas atsevišķu komponentu devas.
Gados vecāki cilvēki (65 gadi vai vecāki)
Gados vecākiem pacientiem ieteicama tāda pati kombinētā preparāta deva kā pieaugušajiem.
Rūpīgi jākontrolē asinsspiediens.
Nieru darbības traucējumi
Olmesartāna medoksomila maksimālā deva pacientiem ar viegliem vai vidēji smagiem nieru darbības traucējumiem (kreatinīna klīrenss 30 – 60 mml/min) ir 20 mg olmesartāna medoksomila vienu reizi dienā, ņemot vērā ierobežoto pieredzi ar lielākām devām šajā pacientu grupā, un ieteicama periodiska nieru darbības kontrole (skatīt 4.4. apakšpunktu).
Tāpēc Osaver HCT 20 mg/12,5 mg ir kontrindicēts pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem (kreatinīna klīrenss <30 ml/min).
Tāpēc Osaver HCT 40 mg/12,5 mg ir kontrindicēts jebkuras pakāpes nieru darbības traucējumu gadījumā (skatīt 4.3., 4.4. un 5.2. apakšpunktu).
Aknu darbības traucējumi
Pacientiem ar viegliem vai vidēji smagiem aknu darbības traucējumiem Osaver HCT 20 mg/ 12,5 mg jālieto piesardzīgi. Pacientiem ar viegliem aknu darbības traucējumiem Osaver HCT 40 mg/ 12,5 mg jālieto piesardzīgi (skatīt 4.4. un 5.2. apakšpunktu).
Pacientiem ar aknu darbības traucējumiem, kuri saņem diurētiskos līdzekļus un/vai citus antihipertensīvos līdzekļus, ieteicams rūpīgi kontrolēt asinsspiedienu un nieru funkciju. Pacientiem ar vidēji smagiem aknu darbības traucējumiem ieteicamā sākumdeva ir 10 mg olmesartāna medoksomila vienu reizi dienā un maksimālā deva nedrīkst pārsniegt 20 mg vienu reizi dienā. Nav pieredzes par olmesartāna medoksomila lietošanu pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem.
Tāpēc Osaver HCT 20 mg/ 12,5 mg ir kontrindicēts pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem (skatīt 4.3. un 5.2. apakšpunktu). Osaver HCT 40 mg/ 12,5 mg ir kontrindicēts pacientiem ar vidēji smagiem vai smagiem aknu darbības traucējumiem (skatīt 4.3. un 5.2. apakšpunktu).
Osaver HCT ir kontrindicēts pacientiem ar holestāzi un žultsceļu obstrukciju (skatīt 4.3. apakšpunktu).
Pediatriskā populācija
Osaver HCT drošums un efektivitāte, lietojot bērniem un pusaudžiem līdz 18 gadiem, nav pierādīta. Dati nav pieejami.
Lietošanas veids
Tablete jānorij, uzdzerot pietiekami daudz šķidruma (piemēram, glāzi ūdens). Tableti nedrīkst košļāt un tā jālieto katru dienu vienā un tai pašā laikā.
Osaver HCT var lietot ēšanas laikā, vai neatkarīgi no ēdienreizēm.
4.3. Kontrindikācijas
Paaugstināta jutība pret aktīvajām vielām vai kādu no 6.1 apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām, vai citiem sulfanilamīdu atvasinājumiem (jo hidrohlortiazīds ir sulfonamīdu atvasinājums).
Osaver HCT 20 mg/12,5 mg apvalkotās tabletes ir kontrindicētas pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem (kreatinīna klīrenss <30 ml/min) (skatīt 4.4. un 5.2. apakšpunktu).
Osaver HCT 40 mg/12,5 mg apvalkotās tabletes ir kontrindicētas pacientiem ar jebkuras smaguma pakāpes nieru darbības traucējumiem (skatīt 4.4. un 5.2. apakšpunktu).
Refraktāra hipokaliēmija, hiperkalciēmija, hiponatriēmija un simptomātiska hiperurikēmija.
Osaver HCT 20 mg/12,5 mg apvalkotās tabletes ir kontrindicētas pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem (skatīt 4.2., 4.4. un 5.2. apakšpunktu).
Osaver HCT 40 mg/12,5 mg apvalkotās tabletes ir kontrindicētas pacientiem ar vidēji smagiem un smagiem aknu darbības traucējumiem (skatīt 4.2., 4.4. un 5.2. apakšpunktu).
Holestāze un obstruktīvi žultsceļu traucējumi (skatīt 5.2. apakšpunktu).
Otrais un trešais grūtniecības trimestris (skatīt 4.4. un 4.6. apakšpunktu).
Pacientiem ar cukura diabētu vai nieru darbības traucējumiem (GFĀ < 60 ml/min/1,73 m2) Osaver HCT lietošana kopā ar aliskirēnu saturošām zālēm ir kontrindicēta (skatīt 4.5. un 5.1. apakšpunktu).
4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā
Intravaskulāra šķidruma tilpuma samazināšanās
Pacientiem, kuriem pēc intensīvas diurētiskas terapijas, samazinātas sāls uzņemšanas ar uzturu, caurejas vai vemšanas ir šķidruma un/vai nātrija deficīts, var rasties simptomātiska hipotensija, īpaši pēc pirmās devas lietošanas. Šādi stāvokļi ir jākoriģē pirms Osaver HCT lietošanas.
Citi stāvokļi, kad tiek stimulēta renīna-angiotensīna-aldosterona sistēma
Pacientiem, kuriem asinsvadu tonuss un nieru darbība ir atkarīga galvenokārt no renīna-angiotensīna-aldosterona sistēmas aktivitātes (piemēram, pacientiem ar smagu sastrēguma sirds mazspēju vai nieru pamatslimību, tostarp nieru artērijas stenozi), ārstēšana ar zālēm, kas ietekmē šo sistēmu, ir saistīta ar akūtu hipotensiju, azotēmiju, oligūriju vai reti – akūtu nieru mazspēju.
Renīna-angiotensīna-aldosterona sistēmas (RAAS) dubulta blokāde
Ir pierādījumi, ka vienlaicīga AKE inhibitoru, angiotensīna II receptoru blokatoru vai aliskirēna lietošana palielina hipotensijas, hiperkaliēmijas un pavājinātas nieru darbības (ieskaitot akūtu nieru mazspēju) risku. Tādēļ RAAS dubulta blokāde, lietojot kombinācijā AKE inhibitorus, angiotensīna II receptoru blokatorus vai aliskirēnu, nav ieteicama (skatīt 4.5. un 5.1. apakšpunktu).
Ja dubultu blokādi izraisoša ārstēšana ir absolūti nepieciešama, to drīkst veikt vienīgi veselības aprūpes speciālista uzraudzībā un bieži un rūpīgi jākontrolē nieru darbība, elektrolītu līmenis asinīs un asinsspiediens.
AKE inhibitorus un angiotensīna II receptoru blokatorus nedrīkst vienlaicīgi lietot pacientiem ar diabētisku nefropātiju.
Renovaskulāra hipertensija
Ārstējot pacientus ar abpusēju nieru artēriju stenozi vai vienīgās funkcionējošās nieres artērijas stenozi ar zālēm, kas ietekmē renīna-angiotensīna-aldosterona sistēmu, ir palielināts smagas hipotensijas un nieru mazspējas risks.
Nieru darbības traucējumi un nieru tranplantācija
Osaver HCT 20 mg/ 12,5 mg ir kontrindicēts pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem (kreatinīna klīrenss < 30 ml/min) (skatīt 4.3. apakšpunktu).
Osaver HCT 40 mg/ 12,5 mg ir kontrindicēts jebkuras pakāpes nieru darbības traucējumu gadījumā (skatīt 4.3. apakšpunktu).
Olmesartāna medoksomila maksimālā deva pacientiem ar viegliem vai vidēji smagiem nieru darbības traucējumiem (kreatinīna klīrenss 30 – 60 ml/min) ir 20 mg olmesartāna medoksomila vienu reizi dienā. Tomēr šiem pacientiem Osaver HCT 20 mg/12,5 mg tabletes jālieto piesardzīgi un periodiski jāpārbauda kālija, kreatinīna un urīnskābes līmenis serumā. Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem var rasties ar tiazīda grupas diurētiskiem līdzekļiem saistīta azotēmija. Ja tiek gūti pierādījumi par progresējošiem nieru darbības traucējumiem, rūpīgi atkārtoti jānovērtē terapija, apsverot diurētisko līdzekļu lietošanas pārtraukšanu.
Nav pieredzes par olmesartāna medoksomila/ hidrohlortiazīda lietošanu pacientiem ar nesen veiktu nieres transplantāciju.
Aknu darbības traucējumi
Pašlaik nav pieredzes par olmesartāna medoksomila lietošanu pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem. Pacientiem ar vidēji smagiem aknu darbības traucējumiem maksimālā olmesartāna medoksomila deva ir 20 mg.
Turklāt nelielās šķidruma un elektrolītu līdzsvara novirzes ārstēšanas laikā ar tiazīdu grupas diurētiskajiem līdzekļiem pacientiem ar traucētu aknu darbību vai progresējošu aknu slimību var izraisīt aknu komu.
Tādēļ Osaver HCT 20 mg/12,5 mg apvalkotās tabletes ir kontrindicētas pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem (skatīt 4.3. un 5.2. apakšpunktu). Pacientiem ar viegliem un vidēji smagiem aknu darbības traucējumiem jāievēro piesardzība (skatīt 4.2. apakšpunktu).
Osaver HCT 40 mg/12,5 mg apvalkotās tabletes ir kontrindicētas pacientiem ar vidēji smagiem un smagiem aknu darbības traucējumiem (skatīt 4.3. un 5.2. apakšpunktu). Pacientiem ar viegliem aknu darbības traucējumiem jāievēro piesardzība (skatīt 4.2. apakšpunktu).
Osaver HCT ir kontrindicētas pacientiem ar holestāzi un žultsceļu obstrukciju (skatīt 4.3. un 5.2. apakšpunktu).
Aortas atveres vai mitrālā vārstuļa stenoze, obstruktīva hipertrofiska kardiomiopātija
Tāpat kā lietojot citus vazodilatatorus, īpaša uzmanība jāpievērš pacientiem ar aortas atveres vai mitrālā vārstuļa stenozi vai obstruktīvu hipertrofisku kardiomiopātiju.
Primārs aldosteronisms
Pacientiem ar primāru aldosteronismu parasti nebūs atbildes reakcijas pret antihipertensīvām zālēm, kas nomāc renīna-angiotensīna sistēmu. Tādēļ Osaver HCT lietošana šiem pacientiem nav ieteicama.
Metaboliskā un endokrīnā ietekme
Ārstēšana ar tiazīdiem var nelabvēlīgi ietekmēt glikozes toleranci. Cukura diabēta pacientiem var būt nepieciešama insulīna vai perorālo hipoglikemizējošo zāļu devas pielāgošana (skatīt 4.5. apakšpunktu). Ārstēšanas laikā ar tiazīdiem var izpausties latents cukura diabēts.
Holesterīna un triglicerīdu līmeņa paaugstināšanās ir blakusparādības, kuras ir saistītas ar tiazīdu grupas diurētisko zāļu terapiju.
Dažiem pacientiem, kuri lieto tiazīdu grupas diurētiskās zāles, var rasties hiperurikēmija vai pastiprināties jau esoša podagra.
Nemelanomas ādas vēzis
Divos epidemioloģiskos pētījumos, pamatojoties uz Dānijas Nacionālo vēža reģistru, novēroja paaugstinātu nemelanomas ādas vēža [bazālo šūnu karcinomas un plakanšūnu karcinomas] risku, palielinoties hidrohlortiazīda kumulatīvajai devai. Hidrohlortiazīda fotosensibilizējošā ietekme varētu darboties kā iespējamais nemelanomas ādas vēža rašanās mehānisms.
Pacientiem, kuri lieto hidrohlortiazīdu, ir jāsniedz informācija par nemelanomas ādas vēža risku, jāiesaka regulāri pārbaudīt, vai nav radušies jauni ādas bojājumi, un nekavējoties ziņot par visiem aizdomīgajiem ādas bojājumiem. Lai mazinātu ādas vēža risku, pacientiem ir jāiesaka iespējamie profilaktiskie pasākumi, piemēram, saules gaismas un UV staru iedarbības ierobežošana un atbilstoša aizsardzība iedarbības gadījumā. Aizdomīgi ādas bojājumi ir nekavējoties jāpārbauda, potenciāli ietverot biopsijas materiāla histoloģisku izmeklēšanu. Iespējams, ir arī jāpārskata hidrohlortiazīda lietošana pacientiem, kuri agrāk slimojuši ar nemelanomas ādas vēzi (skatīt arī 4.8. apakšpunktu).
Elektrolītu līdzsvara traucējumi
Tāpat kā jebkuram pacientam, kurš saņem diurētiskās zāles, ar noteiktiem starplaikiem jānosaka elektrolītu līmenis serumā.
Tiazīdi, tostarp hidrohlortiazīds, var izraisīt šķidruma vai elektrolītu līdzsvara traucējumus (tostarp hipokaliēmiju, hiponatriēmiju un hipohlorēmisku alkalozi). Šķidruma vai elektrolītu līdzsvara traucējumu brīdinošās pazīmes ir sausums mutē, slāpes, vājums, letarģija, miegainība, trauksme, muskuļu sāpes vai krampji, muskuļu nogurums, hipotensija, oligūrija, tahikardija un gastrointestināli traucējumi, piemēram, slikta dūša vai vemšana (skatīt 4.8. apakšpunktu).
Hipokaliēmijas risks lielāks ir pacientiem ar aknu cirozi, pacientiem, kuriem ir intensīva diurēze, pacientiem, kuri perorāli saņem elektrolītus nepietiekamā daudzumā, kā arī pacientiem, kuri vienlaicīgi ārstējas ar kortikosteroīdiem vai AKTH (skatīt 4.5. apakšpunktu).
Tā kā Osaver HCT kombinācijas olmesartāna medoksomila sastāvdaļa ir angiotensīna II receptoru (AT1) antagonists, var rasties hiperkaliēmija, īpaši pacientiem ar nieru darbības traucējumiem un/vai sirds mazspēju, kā arī cukura diabētu. Riska grupas pacientiem ieteicama atbilstoša kālija līmeņa kontrole serumā. Kāliju saudzējošie diurētiskie līdzekļi, kālija preparāti un kāliju saturoši sāls aizstājēji, kā arī citas zāles, kas var paaugstināt kālija līmeni serumā (piemēram, heparīns), kopā ar Osaver HCT jālieto piesardzīgi (skatīt 4.5. apakšpunktu).
Nav pierādījumu, ka olmesartāna medoksomils mazinātu vai novērstu diurētisko līdzekļi izraisītu hiponatriēmiju. Hlorīdu deficīts visumā ir neliels, un ārstēšana parasti nav nepieciešama.
Tiazīdi var mazināt kalcija izvadīšanu ar urīnu un izraisīt pārejošu un nelielu kalcija līmeņa paaugstināšanos serumā, ja nav diagnosticētu kalcija metabolisma traucējumu. Hiperkalciēmija var liecināt par slēptu hiperparatireozi. Pirms epitēlijķermenīšu darbības pārbaudes jāpārtrauc tiazīdu lietošana.
Konstatēts, ka tiazīdi pastiprina magnija izvadīšanu ar urīnu, kas var izraisīt hipomagniēmiju.
Pacientiem ar tūskām karstā laikā var rasties hipovolēmiska hiponatriēmija.
Litijs
Tāpat kā lietojot citas zāles, kas satur angiotensīna II receptoru antagonistu (AIIRA) un tiazīdu kombināciju, Osaver HCT nav ieteicams lietot vienlaicīgi ar litiju (skatīt 4.5 apakšpunktu).
Sprū līdzīga enteropātija
Ļoti retos gadījumos pacientiem, kas lietojuši olmesartāna medoksimilu vairākus mēnešus vai gadus pēc zāļu lietošanas sākšanas, konstatēta smaga, hroniska caureja ar nozīmīgu ķermeņa masas samazināšanos, ko, iespējams, izraisījusi novēlota lokalizēta paaugstinātas jutības reakcija. Pacientu zarnu biopsijas materiālos bieži atklāta bārkstiņu atrofija. Ja pacientam ārstēšanas laikā ar olmesartāna medoksomilu rodas šādi simptomi un nav pārliecinošu norādījumu par citu etioloģiju, olmesartāna medoksomila lietošana nekavējoties jāpārtrauc un to nedrīkst atsākt. Ja nedēļas laikā pēc terapijas pārtraukšanas caureja neuzlabojas, jāapsver konsultācija ar speciālistu (piemēram, gastroenterologu).
Akūta miopija un sekundāra akūta slēgta kakta glaukoma
Hidrohlortiazīds – sulfonamīdu atvasinājums – var izraisīt idiosinkrātisku reakciju, kā rezultātā var rasties akūta, pārejoša miopija un akūta slēgta kakta glaukoma. Simptomi ietver pēkšņu redzes asuma samazināšanos vai acu sāpes, kas parasti rodas dažu stundu līdz nedēļu laikā no zāļu lietošanas uzsākšanas. Neārstēta akūta slēgta kakta glaukoma var izraisīt pastāvīgu redzes zudumu. Primārais ārstēšanas pasākums ir pēc iespējas ātrāk pārtraukt zāļu lietošanu. Ja intraokulārais spiediens saglabājas nekontrolējams, var būt nepieciešams apsvērt neatliekamu medicīnisko palīdzību vai ķirurģisku ārstēšanu. Akūtas slēgta kakta glaukomas attīstības riska faktori var ietvert alerģiju pret sulfonamīdu atvasinājumiem vai penicilīnu anamnēzē.
Etniskās atšķirības
Tāpat kā visu citu angiotensīna II antagonistu gadījumā, olmesartāna medoksomila/ hidrohlortiazīda asinsspiedienu pazeminošā iedarbība melnādainiem pacientiem ir nedaudz vājāka nekā pacientiem ar citādu ādas krāsu, iespējams, tādēļ, ka melnādainiem pacientiem ar hipertensiju biežāk ir zems renīna līmenis.
Antidopinga tests
Šo zāļu sastāvā esošais hidrohlortiazīds antidopinga testā var dot pozitīvu rezultātu.
Grūtniecība
AIIRA lietošanu nedrīkst sākt grūtniecības laikā. Ja vien angiotensīna II antagonista lietošanas turpināšana netiek uzskatīta par absolūti nepieciešamu, grūtniecību plānojošām pacientēm terapija jāaizstāj ar alternatīvu antihipertensīvu terapiju, kurai ir zināmas drošuma īpašības grūtniecības laikā. Ja tiek atklāta grūtniecības iestāšanās, terapija ar angiotensīna II antagonistiem nekavējoties jāpārtrauc un, ja tas ir piemēroti, jāsāk alternatīva terapija (skatīt 4.3. un 4.6. apakšpunktu).
Citi
Vispārējas aterosklerozes gadījumā pacientiem ar sirds išēmisko slimību vai išēmisku cerebrovaskulāru slimību vienmēr pastāv risks, ka pārmērīga asinsspiediena pazemināšanās rezultātā var rasties miokarda infarkts vai insults.
Gan pacientiem ar alerģiju vai bronhiālo astmu anamnēzē, gan pacientiem bez šādiem traucējumiem iespējamas paaugstinātas jutības reakcijas pret hidrohlortiazīdu, taču lielāka šādu traucējumu iespējamība ir pacientiem ar minēto anamnēzi.
Tiazīdu grupas diurētisko līdzekļu lietošanas gadījumā ziņots par sistēmiskās vilkēdes paasināšanos vai aktivēšanos.
Šīs zāles satur laktozi. Pacienti ar reti sastopamu iedzimtu galaktozes nepanesību, pilnīgu laktāzes deficītu vai glikozes-galaktozes malabsorbciju šīs zāles nedrīkst lietot.
4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi
Ar olmesartāna medoksomila/ hidrohlortiazīda kombināciju iespējami saistītā mijiedarbība
Vienlaicīga lietošana nav ieteicama
Litijs
Lietojot vienlaicīgi litiju un angiotensīnu konvertējošā enzīma inhibitorus un retos gadījumos ar AIIRA, ziņots par pārejošu palielinātu litija koncentrāciju serumā un toksicitāti. Turklāt tiazīdi samazina litija nieru klīrensu, un tāpēc var palielināties litija toksicitātes risks. Tādēļ Osaver HCT un litija lietošana kombinācijā nav ieteicama (skatīt 4.4. apakšpunktu). Ja nepieciešams lietot šo kombināciju, ieteicams uzmanīgi kontrolēt litija līmeni serumā.
Vienlaicīga lietošana, kad nepieciešama piesardzība
Baklofēns
Iespējama antihipertensīvās iedarbības pastiprināšanās.
Nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (NPL)
NPL (piemēram, acetilsalicilskābe (> 3 g dienā), COX-2 inhibitori un neselektīvie NPL) var mazināt tiazīdu grupas diurētisko līdzekļu un AIIRA antihipertensīvo darbību. Dažiem pacientiem ar nieru darbības traucējumiem (piemēram, dehidratētiem vai gados vecākiem pacientiem ar nieru darbības traucējumiem) vienlaicīga AIIRA un zāļu, kas nomāc ciklooksigenāzi, lietošana var izraisīt turpmāku nieru darbības pavājināšanos, tostarp iespējamu akūtu nieru mazspēju, kas parasti ir atgriezeniska. Tāpēc šī kombinācija lietojama piesardzīgi, īpaši gados vecākiem pacientiem. Pacientiem jābūt pietiekami hidratētiem un jāapsver nieru darbības kontrole, uzsākot vienlaicīgo terapiju, kā arī periodiski pēc tam.
Vienlaicīga lietošana, kas jāņem vērā
Amifostīns
Var pastiprināties antihipertensīvā iedarbība.
Citi antihipertensīvie līdzekļi
Olmesartāna medoksomila/ hidrohlortiazīda asinsspiedienu pazeminošā darbība var pastiprināties citu antihipertensīvo līdzekļu vienlaicīgas lietošanas gadījumā.
Alkohols, barbiturāti, narkotiskie līdzekļi un antidepresanti
Iespējama ortostatiskās hipotensijas pastiprināšanās.
Ar olmesartāna medoksomilu iespējami saistītā mijiedarbība
Vienlaicīga lietošana nav ieteicama
AKE inhibitori, angiotensīna II receptoru blokatori vai aliskirēns
Klīniskie dati liecina, ka renīna-angiotensīna-aldosterona sistēmas (RAAS) dubulta blokāde, lietojot kombinācijā AKE inhibitorus, angiotensīna II receptoru blokatorus vai aliskirēnu, ir saistīta ar palielinātu tādu nevēlamo blakusparādību kā hipotensija, hiperkaliēmija un pavājināta nieru darbība (ieskaitot akūtu nieru mazspēju) risku, salīdzinot ar vienu zāļu, kas ietekmē RAAS, lietošanu (skatīt 4.3., 4.4. un 5.1. apakšpunktu).
Kālija līmeni ietekmējošas zāles
Ņemot vērā pieredzi, kas iegūta, lietojot citas renīna-angiotensīna sistēmu ietekmējošas zāles, lietošana vienlaicīgi ar kāliju aizturošiem diurētiskiem līdzekļiem, kālija preparātiem, kāliju saturošiem sāls aizstājējiem vai citām zālēm, kas var palielināt kālija līmeni serumā (piemēram, heparīnu, AKE inhibitorus) (skatīt 4.4. apakšpunktu). Ja kombinācijā ar Osaver HCT ir jālieto kālija līmeni ietekmējošas zāles, ieteicams kontrolēt kālija līmeni plazmā.
Žultsskābju sekvestrants kolesevelams
Vienlaicīga žultsskābju sekvestranta kolesevelama hidrohlorīda lietošana mazina olmesartāna kopējo sistēmisko iedarbību un maksimālo koncentrāciju plazmā un mazina t1/2. Olmesartāna medoksomila lietošana vismaz 4 stundas pirms kolesevelama hidrohlorīda mazināja zāļu mijiedarbības efektu. Jāapsver olmesartāna medoksomila lietošana vismaz 4 stundas pirms kolesevelama hidrohlorīda devas lietošanas (skatīt 5.2. apakšpunktu).
Papildu informācija
Pēc ārstēšanas ar antacīdu līdzekli (alumīnija magnija hidroksīdu) tika novērota mērena olmesartāna bioloģiskās pieejamības samazināšanās.
Olmesartāna medoksomilam nav nozīmīgas ietekmes uz varfarīna farmakokinētiku vai farmakodinamiku, kā arī digoksīna farmakokinētiku.
Lietojot olmesartāna medoksomilu vienlaicīgi ar pravastatīnu veseliem cilvēkiem, klīniski nozīmīga ietekme uz abu savienojumu farmakokinētiku netika novērota.
Olmesartānam nepiemīt klīniski nozīmīga inhibējoša ietekme in vitro uz cilvēka citohroma P450 enzīmiem 1A1/2, 2A6, 2C8/9, 2C19, 2D6, 2E1 un 3A4, un tas neinducē citohroma P450 aktivitāti žurkām vai inducē to minimāli. Klīniski nozīmīga mijiedarbība starp olmesartānu un minēto citohroma P450 enzīmu metabolizētām zālēm nav paredzama.
Ar hidrohlortiazīdu iespējami saistītā mijiedarbība
Vienlaicīga lietošana nav ieteicama
Kālija līmeni ietekmējošas zāles
Hidrohlortiazīda kāliju izvadošo darbību (skatīt 4.4. apakšpunktu) var pastiprināt citu zāļu, kas saistītas ar kālija zudumu un hipokaliēmiju (piemēram, kaliurētisku diurētisku līdzekļu, caurejas līdzekļu, kortikosteroīdu, AKTH, amfotericīna, karbenoksolona, G penicilīna nātrija sāls un salicilskābes atvasinājumu), vienlaicīga lietošana. Tāpēc šāda vienlaicīga lietošana nav ieteicama.
Vienlaikus jālieto piesardzīgi
Kalcija sāļi
Tiazīdu grupas diurētiskie līdzekļi var paaugstināt kalcija līmeni serumā, jo samazinās ekskrēcija. Ja ir jāordinē kalcija preparāti, jākontrolē kalcija līmenis serumā un atbilstoši jāpielāgo kalcija deva.
Holestiramīns un kolestipola sveķi
Anjonu apmaiņas sveķi izraisa hidrohlortiazīda uzsūkšanas traucējumus.
Uzpirkstītes glikozīdi
Tiazīdu izraisīta hipokaliēmija vai hipomagniēmija var veicināt uzpirkstītes izraisītu sirds aritmiju sākšanos.
Zāles, ko ietekmē kālija līmeņa novirzes serumā
Osaver HCT lietojot kopā ar zālēm, ko ietekmē kālija līmeņa novirzes serumā (piemēram, uzpirkstītes glikozīdi un antiaritmiskie līdzekļi), un ar tālāk minētajām torsades de pointes (kambaru tahikardiju) izraisošajām zālēm (tostarp dažiem antiaritmiskiem līdzekļiem), ieteicama periodiska kālija līmeņa kontrole serumā un EKG kontrole, jo hipokaliēmija ir torsades de pointes (kambaru tahikardijas) predisponējošais faktors:
Ia klases antiaritmiskie līdzekļi (piemēram, hinidīns, hidrohinidīns, dizopiramīds);
III klases antiaritmiskie līdzekļi (piemēram, amiodarons, sotalols, dofetilīds, ibutilīds);
dažās antipsihotiskās zāles (piemēram, tioridazīns, hlorpromazīns, levomepromazīns, trifluoperazīns, ciamemazīns, sulpirīds, sultoprīds, amisulprīds, tiaprīds, pimozīds, haloperidols, droperidols);
citi (piemēram, bepridils, cisaprīds, difemanils, eritromicīns i.v., halofantrīns, mizolastīns, pentamidīns, sparfloksacīns, terfenadīns, vinkamīns i.v.).
Nedepolarizējošie miorelaksanti (piemēram, tubokurarīns)
Hidrohlortiazīds var pastiprināt nedepolarizējošo miorelaksantu iedarbību.
Antiholīnerģiski līdzekļi (piemēram, atropīns, biperidēns)
Palielina tiazīdu tipa diurētisko zāļu biopieejamību, samazinot kuņģa un zarnu trakta motoriku un
kuņģa iztukšošanās ātrumu.
Pretdiabēta līdzekļi (perorālie līdzekļi un insulīns)
Ārstēšana ar tiazīdiem var ietekmēt glikozes toleranci. Var būt jāpielāgo pretdiabēta zāļu deva (skatīt 4.4. apakšpunktu).
Metformīns
Metformīns jālieto piesardzīgi, jo pastāv ar hidrohlortiazīda lietošanu saistītās iespējamās nieru mazspējas izraisītas laktacidozes risks.
Bēta blokatori un diazoksīds
Tiazīdi var pastiprināt bēta blokatoru un diazoksīda hiperglikemizējošo darbību.
Presorie amīni (piemēram, noradrenalīns)
Var pavājināties presoro amīnu iedarbība.
Podagras ārstēšanai izmantojamās zāles (probenecīds, sulfīnpirazons un allopurinols)
Var būt nepieciešama urikozūrisko zāļu devas pielāgošana, jo hidrohlortiazīds var paaugstināt urīnskābes līmeni serumā. Var būt jāpalielina probenecīda vai sulfīnpirazona deva. Vienlaicīga tiazīda lietošana var palielināt paaugstinātas jutības reakciju sastopamību pret allopurinolu.
Amantadīns
Tiazīdi var palielināt amantadīna izraisīto blakusparādību risku.
Citotoksiskie līdzekļi (piemēram, ciklofosfamīds, metotreksāts)
Tiazīdi var samazināt citotoksisko preparātu izdalīšanos caur nierēm un pastiprināt to mielosupresīvo iedarbību.
Salicilāti
Lielu salicilātu devu lietošanas gadījumā hidrohlortiazīds var pastiprināt salicilātu toksisko iedarbību uz centrālo nervu sistēmu.
Metildopa
Saņemti atsevišķi ziņojumi par hemolītisko anēmiju, kas radusies vienlaicīgas hidrohlortiazīda un metildopas lietošanas gadījumā.
Ciklosporīns
Vienlaicīga ārstēšana ar ciklosporīnu var palielināt hiperurikēmijas un podagras tipa komplikāciju risku.
Tetraciklīni
Vienlaicīga tetraciklīnu un tiazīdu lietošana palielina tetraciklīnu izraisītas urīnvielas līmeņa paaugstināšanās risku. Šī mijiedarbība, domājams, neattiecas uz doksiciklīnu.
4.6. Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti
Grūtniecība (skatīt 4.3. apakšpunktu)
Ņemot vērā atsevišķo šo kombinēto zāļu sastāvdaļu ietekmi uz grūtniecību, Osaver HCT lietošana nav ieteicama pirmajā grūtniecības trimestrī (skatīt 4.4. apakšpunktu). Osaver HCT lietošana ir kontrindicēta otrajā un trešajā grūtniecības trimestrī (skatīt 4.3. un 4.4. apakšpunktu).
Olmesartāna medoksomils
AIIRA nav ieteicams lietot grūtniecības pirmajā trimestrī (skatīt 4.4. apakšpunktu). AIIRA lietošana ir kontrindicēta otrajā un trešajā grūtniecības trimestrī (skatīt 4.3. un 4.4. apakšpunktu).
Epidemioloģisko pētījumu dati par teratogenitātes risku pēc AKE inhibitoru iedarbības pirmajā grūtniecības trimestrī ir nepārliecinoši, tomēr nedaudz palielinātu risku nevar izslēgt. Kamēr nav kontrolētu epidemioloģisko datu par risku AIIRA lietošanas gadījumā, līdzīgs risks var pastāvēt šīs grupas zālēm. Ja vien AIIRA terapijas turpināšana netiek uzskatīta par būtiski svarīgu, pacientēm, kuras plāno grūtniecību, terapija jānomaina uz citiem antihipertensīvajiem līdzekļiem, kuriem ir apstiprināts lietošanas drošums grūtniecības laikā. Kad tiek atklāta grūtniecība, AIIRA lietošana nekavējoties jāpārtrauc un, ja nepieciešams, jāuzsāk alternatīva terapija.
Zināms, ka AIIRA terapija otrajā un trešajā trimestrī cilvēkam ir radījusi fetotoksiska iedarbību (pavājināta nieru darbība, oligohidramnijs, galvaskausa pārkaulošanās aizkavēšanās) un toksiska iedarbība uz jaundzimušo (nieru mazspēja, hipotensija, hiperkaliēmija) (skatīt 5.3. apakšpunktu).
Ja no otrā grūtniecības trimestra lietoti AIIRA, ieteicams veikt ultraskaņas pārbaudi nierēm un galvaskausam.
Zīdaiņi, kuru mātes lietojušas AIIRA, rūpīgi jāpārbauda, vai viņiem nerodas hipotensija (skatīt 4.3. un 4.4. apakšpunktu).
Hidrohlortiazīds
Pieredze par hidrohlorotiazīda lietošanu grūtniecības laikā, īpaši pirmajā trimestrī, ir ierobežota. Pētījumi ar dzīvniekiem nav pietiekami. Hidrohlorotiazīds šķērso placentu. Ņemot vērā hidrohlorotiazīda farmakoloģisko darbības mehānismu, tā lietošana otrajā un trešajā trimestrī var pavājināt fetoplacentāro apasiņošanu un izraisīt traucējumus auglim un jaundzimušajam, piemēram, dzelti, elektrolītu līdzsvara traucējumus un trombocitopēniju.
Hidrohlorotiazīdu nedrīkst lietot grūtniecības tūskas, grūtniecības hipertensijas un preeklampsijas ārstēšanai, jo pastāv samazināta plazmas tilpuma un placentas hipoperfūzijas risks bez labvēlīgas ietekmes uz slimības gaitu.
Hidrohlorotiazīdu nedrīkst lietot esenciālas hipertensijas ārstēšanai grūtniecēm, izņemot retus gadījumus, kad citu terapiju nevar izmantot.
Barošana ar krūti
Olmesartāna medoksomils
Informācija par Osaver HCT lietošanu bērna barošanas ar krūti periodā nav pieejama, tāpēc Osaver HCT lietot neiesaka, un vēlama alternatīva terapija ar labāk noskaidrotu drošuma raksturojumu, īpaši barojot jaundzimušo vai priekšlaikus dzimušu bērnu.
Hidrohlortiazīds
Hidrohlortiazīds nelielā daudzumā izdalās mātes pienā. Tiazīdi lielā devā, kas izraisa intensīvu diurēzi, var nomākt piena veidošanos. Osaver HCT nav ieteicams lietot bērna barošanas ar krūti periodā. Ja Osaver HCT lieto bērna barošanas ar krūti periodā, devai jābūt pēc iespējas mazākai.
4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus
Osaver HCT var nedaudz vai mēreni ietekmēt spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus. Pacientiem, kuri lieto antihipertensīvos līdzekļus, reizēm var rasties reibonis vai vājums, kas var ietekmēt reakcijas ātrumu.
4.8. Nevēlamās blakusparādības
Ārstēšanas laikā ar olmesartāna medoksomilu/ hidrohlortiazīdu biežāk ziņotās blakusparādības ir galvassāpes (2,9%), reibonis (1,9%) un nogurums (1,0%).
Hidrohlortiazīds var izraisīt vai pastiprināt šķidruma zudumu, kas var izraisīt elektrolītu līdzsvara traucējumus (skatīt 4.4. apakšpunktu).
Klīniskajos pētījumos, kuros līdz 21 mēnesim ilgi piedalījās 1155 ar olmesartāna medoksomila un hidrohlortiazīda kombināciju 20/12,5 mg un 20/25 mg devās ārstēti pacienti un 466 ar placebo ārstēti pacienti, kopējā nevēlamo notikumu sastopamība olmesartāna medoksomila un hidrohlortiazīda kombinētās terapijas gadījumā bija līdzīga kā placebo lietošanas gadījumā. Arī lietošanas pārtraukšanas biežums blakusparādību dēļ olmesartāna medoksomila/hidrohlortiazīda 20/12,5 mg – 20/25 mg lietošanas gadījumā (2%) un placebo lietošanas gadījumā (3%) bija līdzīgs. Kopējais blakusparādību rašanās biežums olmesartāna medoksomila un hidrohlortiazīda grupā salīdzinājumā ar placebo, šķiet, nebija saistīts ar vecumu (<65 g. pret >65 g.), dzimumu vai rasi, kaut arī reibonis > 75 gadus veciem pacientiem bija nedaudz biežāk.
Turklāt olmesartānamedoksomila/ hidrohlortiazīda kā lielu devu kombinēta preparāta lietošanas drošums tika pētīts klīniskā pētījumā 3709 pacientiem, kuri saņēma olmesartāna medoksomilu kombinācijā ar hidrohlortiazīdu 40 mg/12,5 mg un 40 mg/25 mg devā.
Olmesartāna medoksomila/ hidrohlortiazīda klīniskajos pētījumos, pēcreģistrācijas drošuma pētījumos un spontānajos ziņojumos konstatētās blakusparādības, kā arī atsevišķo sastāvdaļu – olmesartāna medoksomila un hidrohlortiazīda – blakusparādības, pamatojoties uz šo vielu zināmo lietošanas drošuma raksturojumu, apkopotas tabulā.
Blakusparādību sastopamības iedalīšanai izmantoti šādi apzīmējumi: ļoti bieži (≥1/10), bieži (≥1/100, < 1/10), retāk (≥ 1/1 000, < 1/100), reti (≥ 1/10 000, < 1/1 000), ļoti reti (< 1/10 000), nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem).
MedDRA orgānu sistēmu grupa
Blakusparādības
Biežums
Olmesartāna medoksomils/ hidrohlortiazīds
Olmesartāna medoksomils
Hidrohlor- tiazīds
Infekcijas un infestācijas
Sialadenīts
Reti
Labdabīgi, ļaundabīgi un nezināmas etioloģijas audzēji (ieskaitot cistas un polipus)
Nemelanomas ādas vēzis (bazālo šūnu karcinoma un plakanšūnu karcinoma)
Nav zināmi
Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi
Aplastiska anēmija
Reti
Kaulu smadzeņu nomākums
Reti
Hemolītiska anēmija
Reti
Leikopēnija
Reti
Neitropēnija/ agranulocitoze
Reti
Trombocitopēnija
Retāk
Reti
Imūnās sistēmas traucējumi
Anafilaktiskas reakcijas
Retāk
Retāk
Vielmaiņas un uztures traucējumi
Anoreksija
Retāk
Glikozūrija
Bieži
Hiperkalcēmija
Bieži
Hiperholesterinēmija
Retāk
Ļoti bieži
Hiperglikēmija
Bieži
Hiperkaliēmija
Reti
Hipertrigliceridēmija
Retāk
Bieži
Ļoti bieži
Hiperurikēmija
Retāk
Bieži
Ļoti bieži
Hipohlorēmija
Bieži
Hipohlorēmiskā alkaloze
Ļoti reti
Hipokaliēmija
Bieži
Hipomagniēmija
Bieži
Hiponatriēmija
Bieži
Hiperamilazēmija
Bieži
Psihiskie traucējumi
Apātija
Reti
Depresija
Reti
Trauksme
Reti
Miega traucējumi
Reti
Nervu sistēmas traucējumi
Apjukuma stāvoklis
Bieži
Krampji
Reti
Samaņas traucējumi (piemēram, samaņas zudums)
Reti
Reibonis/ pirmsģīboņa stāvoklis
Bieži
Bieži
Bieži
Galvassāpes
Bieži
Bieži
Reti
Ēstgribas zudums
Retāk
Parestēzija
Reti
Posturāls reibonis
Retāk
Miegainība
Retāk
Sinkope
Retāk
Acu bojājumi
Samazināta asaru izdalīšanās
Reti
Pārejoša redzes miglošanās
Reti
Jau esošas miopijas pastiprināšanās
Retāk
Ksantopsija
Reti
Akūta miopija, akūta slēgta kakta glaukoma
Nav zināms
Ausu un labirinta bojājumi
Vertigo
Retāk
Retāk
Reti
Sirds funkcijas traucējumi
Stenokardija
Retāk
Sirds aritmija
Reti
Sirdsklauves
Retāk
Asinsvadu sistēmas traucējumi
Embolija
Reti
Hipotensija
Retāk
Reti
Nekrotizējošs angiīts (vaskulīts, ādas vaskulīts)
Reti
Ortostatiska hipotensija
Retāk
Retāk
Tromboze
Reti
Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības
Bronhīts
Bieži
Klepus
Retāk
Bieži
Elpas trūkums
Reti
Intersticiāla pneimonija
Reti
Faringīts
Bieži
Plaušu tūska
Reti
Respirators distress
Retāk
Rinīts
Bieži
Kuņģa-zarnu trakta traucējumi
Sāpes vēderā
Retāk
Bieži
Bieži
Aizcietējums
Bieži
Caureja
Retāk
Bieži
Dispepsija
Retāk
Bieži
Kuņģa kairinājums
Bieži
Gastroenterīts
Bieži
Meteorisms
Bieži
Slikta dūša
Retāk
Bieži
Bieži
Pankreatīts
Reti
Paralītisks īleuss
Ļoti reti
Vemšana
Retāk
Retāk
Bieži
Spru līdzīga enteropātija (skatīt 4.4. apakšpunktu)
Ļoti reti
Aknu un/vai žults izvades sistēmas traucējumi
Akūts holecistīts
Reti
Dzelte (intrahepatisks holestātisks ikteruss)
Reti
Ādas un zemādas audu bojājumi
Alerģisks dermatīts
Retāk
Anafilaktiskas ādas reakcijas
Reti
Angioedēma
Reti
Reti
Ādas sarkanai vilkēdei līdzīgas reakcijas
Reti
Ekzēma
Retāk
Eritēma
Retāk
Eksantēma
Retāk
Fotosensibilizācijas reakcijas
Retāk
Nieze
Retāk
Retāk
Purpura
Retāk
Izsitumi
Retāk
Retāk
Retāk
Ādas sarkanās vilkēdes reaktivācija
Reti
Toksiska epidermas nekrolīze
Reti
Nātrene
Reti
Retāk
Retāk
Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi
Artralģija
Retāk
Artrīts
Bieži
Muguras sāpes
Retāk
Bieži
Muskuļu spazmas
Retāk
Reti
Muskuļu vājums
Reti
Mialģija
Retāk
Retāk
Sāpes ekstremitātē
Retāk
Parēze
Reti
Kaulu sāpes
Bieži
Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi
Akūta nieru mazspēja
Reti
Reti
Hematūrija
Retāk
Bieži
Intersticiāls nefrīts
Reti
Nieru mazspēja
Reti
Nieru darbības traucējumi
Reti
Urīnceļu infekcija
Bieži
Reproduktīvās sistēmas traucējumi un krūts slimības
Erektīlā disfunkcija
Retāk
Retāk
Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā
Astēnija
Bieži
Retāk
Sāpes krūtīs
Bieži
Bieži
Sejas tūska
Retāk
Nogurums
Bieži
Bieži
Drudzis
Reti
Gripai līdzīgi simptomi
Bieži
Letarģija
Reti
Savārgums
Reti
Retāk
Sāpes
Bieži
Perifēra tūska
Bieži
Bieži
Vājums
Bieži
Izmeklējumi
Paaugstināts alanīnaminotransferāzes līmenis
Retāk
Paaugstināts aspartātaminotransferāzes līmenis
Retāk
Paaugstināts kalcija līmenis asinīs
Retāk
Paaugstināts kreatīnīna līmenis asinīs
Retāk
Reti
Bieži
Paaugstināts kreatīnfosfokināzes līmenis asinīs
Bieži
Paaugstināts glikozes līmenis asinīs
Retāk
Samazināts hematokrīts asinīs
Reti
Samazināts hemoglobīna līmenis asinīs
Reti
Paaugstināts lipīdu līmenis asinīs
Retāk
Samazināts kālija līmenis asinīs
Retāk
Paaugstināts urīnvielas līmenis asinīs
Retāk
Bieži
Bieži
Paaugstināts atlieku slāpekļa līmenis asinīs
Reti
Paaugstināts urīnskābes līmenis asinīs
Reti
Paaugstināts gamma glutamiltransferāzes līmenis asinīs
Retāk
Paaugstināts aknu enzīmu līmenis asinīs
Bieži
Saistībā ar angiotensīna II receptoru blokatoru lietošanu ziņots par atsevišķiem rabdomiolīzes gadījumiem.
Atsevišķu nevēlamu blakusparādību apraksts
Nemelanomas ādas vēzis: pamatojoties uz pieejamajiem epidemioloģisko pētījumu datiem, novēroja no kumulatīvās devas atkarīgu saistību starp hidrohlortiazīdu un nemelanomas ādas vēzi (skatīt arī 4.4. un 5.1. apakšpunktu).
Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām
Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003.
Tīmekļa vietne: HYPERLINK "http://www.zva.gov.lv" www.zva.gov.lv
4.9. Pārdozēšana
Nav pieejama specifiska informācija par Osaver HCT pārdozēšanas izpausmēm vai ārstēšanu. Pacients uzmanīgi jānovēro, ārstēšanai jābūt simptomātiskai un uzturošai. Ārstēšana ir atkarīga no laika, kas pagājis kopš iekšķīgās lietošanas, un simptomu smaguma pakāpes. Ieteiktie pasākumi ir vemšanas ierosināšana un/vai kuņģa skalošana. Pārdozēšanas ārstēšanā noderīga var būt aktivētā ogle. Bieži jāpārbauda elektrolītu līmenis serumā un kreatinīns. Ja rodas hipotensija, pacients jānogulda un ātri jāievada sāļu un tilpuma aizstājšķīdumi.
Visvairāk iespējamās olmesartāna medoksomila pārdozēšanas izpausmes ir hipotensija un tahikardija, var rasties arī bradikardija. Hidrohlortiazīda pārdozēšana ir saistīta ar elektrolītu zudumu (hipokaliēmiju, hipohlorēmiju) un dehidratāciju pārmērīgās diurēzes dēļ. Biežākās pārdozēšanas pazīmes un simptomi ir slikta dūša un miegainība. Hipokaliēmija var izraisīt muskuļu spazmas un/vai pastiprināt sirds aritmijas, kas saistītas ar vienlaicīgu sirds glikozīdu vai noteiktu antiaritmisko līdzekļu lietošanu.
Nav pieejama informācija par olmesartāna vai hidrohlortiazīda izvadīšanu dialīzes ceļā.
5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS
5.1. Farmakodinamiskās īpašības
Farmakoterapeitiskā grupa: Angiotensīna II receptoru antagonisti un diurētiskie līdzekļi.
ATĶ kods: C09DA08.
Darbības mehānisms/ Farmakodinamiskā iedarbība
Osaver HCT ir AIIRA olmesartāna medoksomila un tiazīdu grupas diurētiskā līdzekļa hidrohlortiazīda kombinācija. Šo sastāvdaļu kombinācijai ir papildinoša antihipertensīva iedarbība, kas pazemina asinsspiedienu vairāk, nekā katra sastāvdaļa atsevišķi.
Olmesartāna medoksomila/ hidrohlortiazīda lietošana reizi dienā nodrošina efektīvu un vienmērīgu asinsspiediena pazemināšanos 24 stundu periodā.
Olmesartāna medoksomils
Olmesartāna medoksomils ir iekšķīgi lietojams aktīvs, selektīvs angiotensīna II receptoru (AT1 tipa) antagonists. Angiotensīns II ir primārais renīna-angiotensīna-aldosterona sistēmas vazoaktīvais hormons, kuram ir svarīga nozīme hipertensijas patofizioloģijā. Angiotensīna II iedarbība ir vazokonstrikcija, aldosterona sintēzes stimulēšana un tā atbrīvošana, sirds stimulēšana un nātrija atpakaļuzsūkšanās nierēs. Olmesartāns bloķē vazokonstriktīvo un aldosterona sekrēciju ietekmējošo angiotensīna II darbību, bloķējot tā saistīšanos pie AT1 receptoriem audos, tostarp asinsvadu gludajā muskulatūrā un virsnierēs. Olmesartāna darbība nav atkarīga no angiotensīna II sintēzes avota vai ceļa. Selektīvs olmesartāna antagonisms pret angiotensīna II (AT1) receptoriem palielina renīna līmeni plazmā un angiotensīna I un II koncentrāciju un nedaudz mazina aldosterona koncentrāciju plazmā.
Hipertensijas gadījumā olmesartāna medoksomils izraisa no devas atkarīgu, ilgstošu arteriālā asinsspiediena pazemināšanos. Nav pierādījumu par pirmās devas hipotensiju, tahifilaksi ilgstošas ārstēšanas laikā vai par atgriezenisku hipertensiju pēc pēkšņas terapijas pārtraukšanas.
Olmesartāna medoksomila lietošana reizi dienā efektīvi un vienmērīgi pazemina asinsspiedienu 24 stundas. Lietošana reizi dienā asinsspiedienu pazemināja līdzīgi kā tādas pašas kopējās dienas devas lietošana divreiz dienā.
Turpinot ārstēšanu, maksimālais asinsspiediena pazeminājums tiek sasniegts 8 nedēļas pēc terapijas sākšanas, kaut gan nozīmīga asinsspiediena pazemināšanās tiek novērota jau pēc divām terapijas nedēļām.
Olmesartāna medoksomila ietekme uz mirstību un saslimstību līdz šim nav zināma.
Randomizētā olmesartāna un diabētiskās mikroalbuminūrijas profilakses (The Randomised Olmesartan and Diabetes Microalbuminuria Prevention; ROADMAP) pētījumā 4447 pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu, normoalbuminūriju un vismaz vienu papildu kardiovaskulārā riska faktoru pārbaudīja, vai ārstēšana ar olmesartāna medoksomilu var aizkavēt mikroalbuminūrijas parādīšanos. Novērošanas laika mediāna bija 3,2 gadi. Pacienti saņēma vai nu olmesartāna medoksomilu, vai placebo papildus citiem antihipertensīviem līdzekļiem, izņemot AKE inhibitorus un ARB.
Pētījumā konstatēja primārā mērķa kritērija – laika līdz mikroalbuminūrijas parādīšanās – riska ievērojamu samazināšanos par labu olmesartāna medoksomilam. Pēc asinsspiediena atšķirību korekcijas šis riska samazinājums vairs nebija statistiski nozīmīgs. Mikroalbuminūrija radās 8,2% pacientu olmesartāna medoksomila grupā (178 no 2160) un 9,8% placebo grupā (210 no 2139).
Sekundārais mērķa kritērijs – akūti kardiovaskulāri traucējumi - radās 96 pacientiem (4,3%), lietojot olmesartāna medoksomilu, un 94 pacientiem (4,2%), lietojot placebo. Olmesartāna medoksomila lietošanas gadījumā kardiovaskulāras mirstības sastopamība bija lielāka nekā placebo lietošanas gadījumā (15 pacienti (0,7%), salīdzinot ar 3 pacientiem (0,1%)), neskatoties uz līdzīgu neletāla insulta (14 pacienti (0,6%), salīdzinot ar 8 pacientiem (0,4%)), neletāla miokarda infarkta (17 pacienti (0,8%), salīdzinot ar 26 pacientiem (1,2%)) un nekardiovaskulāras nāves gadījumu skaitu (11 pacienti (0,5%), salīdzinot ar 12 pacientiem (0,5%)). Kopējā mirstība olmesartāna medoksomila lietošanas gadījumā skaitliski palielinājās (26 pacienti (1,2%), salīdzinot ar 15 pacientiem (0,7%)), ko galvenokārt noteica lielāks letālu kardiovaskulāru notikumu skaits.
„Olmesartāna ietekmēta terminālas nieru slimības biežuma samazināšanās pacientiem ar diabētisko nefropātiju” (The Olmesartan Reducing Incidence of End-stage Renal Disease in Diabetic Nephropathy Trial; ORIENT) pētījumā pārbaudīja olmesartāna medoksomila ietekmi uz renāliem un kardiovaskulāriem rezultātiem 577 randomizētiem japāņu un ķīniešu pacientiem ar 2. tipa diabētu, kuriem bija manifesta nefropātija. Novērošanas laika mediāna bija 3,1 gads. Pacienti saņēma vai nu olmesartāna medoksomilu, vai placebo papildus citiem antihipertensīviem līdzekļiem, arī AKE inhibitoriem.
Primāro salikto galauzstādījumu (laiku līdz pirmajam kreatinīna līmeņa dubultošanās serumā, terminālas nieru slimība, jebkādu cēloņu izraisītas nāves gadījumam) konstatēja 116 pacientiem olmesartāna medoksomila grupā (41,1%) un 129 pacientiem placebo grupā (45,4%) (riska attiecība 0,97 (95% TI 0,75 – 1,24); p = 0,791). Salikto sekundāro kardiovaskulāro galauzstādījumu konstatēja 40 ar olmesartān medoksomilu ārstēto pacientu (14,2%) un 53 ar placebo ārstēto pacientu (18,7%). Saliktais kardiovaskulārais mērķa kritērijs ietvēra kardiovaskulāru nāvi 10 (3,5%) pacientiem, kuri saņēma olmesartāna medoksomilu, salīdzinot ar 3 (1,1%) pacientiem, kuri saņēma placebo; attiecīgi kopējā mirstība 19 (6,7%), salīdzinot ar 20 (7,0%), neletāls insults 8 (2,8%), salīdzinot ar 11 (3,9%), un neletāls miokarda infarkts 3 (1,1%), salīdzinot ar 7 (2,5%).
Hidrohlortiazīds
Hidrohlortiazīds ir tiazīdu grupas diurētisks līdzeklis. Tiazīdu grupas diurētisko līdzekļu antihipertensīvās darbības mehānisms vēl nav pilnīgi noskaidrots. Tiazīdi ietekmē elektrolītu reabsorbcijas nieru kanāliņu mehānismu, aptuveni vienādā daudzumā tieši palielinot nātrija un hlorīdu izvadi. Hidrohlortiazīda diurētiskā darbība samazina plazmas tilpumu, palielina plazmas renīna aktivitāti un palielina aldosterona sekrēciju ar sekojošu kālija un bikarbonātu izvadīšanu urīnā, kā arī samazina kālija daudzumu serumā. Renīna un aldosterona saiti mediē angiotensīns II, tāpēc vienlaicīga angiotensīna II receptoru antagonista lietošana tiecas mazināt tiazīdu grupas diurētiskā līdzekļa izraisīto kālija zudumu. Hidrohlortiazīda lietošanas gadījumā diurēze sākas pēc aptuveni 2 stundām un maksimālā iedarbība ir 4 stundas pēc devas lietošanas, darbība ilgst aptuveni 6 – 12 stundas.
Epidemioloģiskie pētījumi parādījuši, ka ilgstoša hidrohlortiazīda monoterapija mazina kardiovaskulārās mirstības un saslimstības risku.
Klīniskā efektivitāte un drošums
Olmesartāna medoksomila un hidrohlortiazīda kombinācija papildinoši pazemina asinsspiedienu, kas, palielinot katras sastāvdaļas devu, kopumā pastiprinās. Apkopotos, placebo kontrolētos pētījumos 20/12,5 mg un 20/25 mg olmesartāna medoksomila/hidrohlortiazīda kombinācijas lietošana izraisīja vidējā sistoliskā/diastoliskā asinsspiediena (ar placebo atņemšanu) pazemināšanos zemākajā līmenī par attiecīgi 12/7 mm Hg un 16/9 mm Hg. Vecumam un dzimumam nav klīniski nozīmīgas ietekmes uz atbildes reakciju, lietojot kombinēto olmesartāna medoksomila/ hidrohlortiazīda terapiju.
12,5 mg un 25 mg hidrohlortiazīda lietošana pacientiem, kuriem 20 mg olmesartāna medoksomila monoterapija nenodrošināja pietiekamu kontroli, papildus pazemināja 24 stundu sistolisko/diastolisko asinsspiedienu, ko noteica ar ambulatorisku asinsspiediena pārbaudi, par attiecīgi 7/5 mm Hg un 12/7 mm Hg salīdzinājumā ar sākotnējo olmesartāna medoksomila monoterapiju. Papildu vidējā sistoliskā/diastoliskā asinsspiediena pazemināšanās zemākajā līmenī salīdzinājumā ar sākotnējo, nosakot ar standarta metodēm, bija attiecīgi 11/10 mm Hg un 16/11 mm Hg.
Olmesartāna medoksomila/hidrohlortiazīda kombinētās terapijas efektivitāte saglabājas ilgstošas terapijas laikā (vienu gadu). Olmesartāna medoksomila terapijas pārtraukšana gan ar vienlaicīgu hidrohlortiazīda terapiju, gan bez tās neizraisīja atgriezenisku hipertensiju.
Olmesartāna medoksomila un hidrohlortiazīda 40 mg/12,5 mg un 40 mg/25 mg fiksētās kombinācijas tika pētītas trijos klīniskajos pētījumos, kuros piedalījās 1482 hipertensijas slimnieki.
Dubultmaskētā pētījumā ar esenciālas hipertensijas pacientiem tika vērtēta olmesartāna medoksomila/ hidrohlortiazīda 40 mg/12,5 mg kombinētās terapijas efektivitāte salīdzinājumā ar olmesartāna medoksomila 40 mg monoterapiju, un primārais efektivitātes mērķa kritērijs bija vidējais diastoliskais asinsspiediens sēdus stāvoklī. Pēc 8 ārstēšanas nedēļām sistoliskais/diastoliskais asinsspiediens kombinētās terapijas grupā pazeminājās par 31,9/18,9 mmHg, bet monoterapijas grupā par 26,5/15,8 mmHg (p<0,0001).
Dubultmaskētajā, taču nekontrolētajā šī pētījuma otrajā fāzē devas palielināšana pacientiem no olmesartāna medoksomila monoterapijas 40 mg grupas, kuriem nebija atbildes reakcijas, deva tika mainīta uz olmesartāna medoksomilu/ hidrohlortiazīdu 40 mg/12,5 mg, kā arī no olmesartāna medoksomila/ hidrohlortiazīda 40 mg/12,5 mg uz olmesartāna medoksomilu/ hidrohlortiazīdu 40 mg/25 mg, izraisot turpmāku atbilstošu sistoliskā/diastoliskā asinsspiediena pazemināšanos, kas apstiprina, ka devas palielināšana ir klīniski nozīmīgs veids asinsspiediena kontroles uzlabošanai.
Otrā dubultmaskētā, randomizētā, placebo kontrolētā pētījumā tika vērtēta hidrohlortiazīda pievienošanas efektivitāte to pacientu ārstēšanā, kuriem asinsspiediens nebija pietiekami kontrolēts pēc 8 nedēļu ārstēšanas ar olmesartāna medoksomilu 40 mg. Pacienti vai nu turpināja lietot olmesartāna medoksomilu 40 mg, vai papildus saņēma attiecīgi 12,5 mg vai 25 mg hidrohlortiazīda vēl 8 nedēļas. Ceturtā grupa tika iedalīta saņemt olmesartāna medoksomilu/ hidrohlortiazīdu 20 mg/12,5 mg.
12,5 mg vai 25 mg hidrohlortiazīda pievienošana izraisīja turpmāku sistoliskā/diastoliskā asinsspiediena pazemināšanos par attiecīgi 5,2/3,4 mmHg (p < 0,0001) un 7,4/5,3 mmHg (p < 0,0001), salīdzinot ar ārstēšanu tikai ar olmesartāna medoksomilu 40 mg.
Pacientu, kuri saņēma olmesartāna medoksomilu/ hidrohlortiazīdu 20 mg/12,5 mg, un pacientu, kuri saņēma 40 mg/12,5 mg, salīdzinājums parādīja statistiski ticamu sistoliskā asinsspiediena pazemināšanos par 2,6 mmHg par labu lielākās devas kombinācijai (p=0,0255), bet diastoliskā asinsspiediena pazeminājumam tika konstatēta 0,9 mmHg atšķirība. Ambulatorā asinsspiediena kontrole (AASK), kuras pamatā ir dati par vidējām diastoliskā un sistoliskā asinsspiediena pārmaiņām 24 stundās, dienas laikā un nakts laikā, apstiprināja parasto asinsspiediena mērījumu rezultātus.
Citā dubultmaskētā, randomizētā pētījumā tika salīdzināta kombinētas ārstēšanas ar olmesartāna medoksomilu/ hidrohlortiazīdu 20 mg/25 mg un ar olmesartāna medoksomilu/ hidrohlortiazīdu 40 mg/25 mg efektivitāte pacientiem ar nepietiekami kontrolētu asinsspiedienu pēc 8 nedēļu ārstēšanas ar olmesartāna medoksomilu 40 mg.
Pēc 8 nedēļu kombinētās terapijas sistoliskais/diastoliskais asinsspiediens olmesartāna medoksomila/ hidrohlortiazīda 20 mg/25 mg grupā nozīmīgi pazeminājās, salīdzinot ar sākumstāvokli – par 17,1/10,5 mmHg, olmesartāna medoksomila/ hidrohlortiazīda 40 mg/25 mg grupā – par 17,4/11,2 mmHg. Atšķirība starp ārstēšanas grupām nebija statistiski ticamu, ja tika izmantoti parasti asinsspiediena mērījumi, ko varētu izskaidrot ar zināmo lēzeno angiotensīna II receptoru antagonistu, kāds ir olmesartāna medoksomils, atbildes reakcijas efektu pret devu.
Taču tika konstatēta klīniski nozīmīga un statistiski svarīga vidējā 24 stundu, dienas laika un nakts laika AASK sistoliskā un diastoliskā asinsspiediena atšķirība par labu olmesartāna medoksomila/ hidrohlortiazīda 40 mg/25 mg, salīdzinot ar olmesartāna medoksomila/ hidrohlortiazīda 20 mg/25 mg.
Olmesartāna medoksomila/ hidrohlortiazīda antihipertensīvā iedarbība bija līdzīga neatkarīgi no vecuma, dzimuma vai cukura diabēta esamības.
Nemelanomas ādas vēzis: pamatojoties uz pieejamajiem epidemioloģisko pētījumu datiem, novēroja no kumulatīvās devas atkarīgu saistību starp hidrohlortiazīdu un nemelanomas ādas vēzi. Vienā pētījumā bija iekļauta populācija, kuru veidoja 71 533 bazālo šūnu karcinomas gadījumi un 8629 plakanšūnu karcinomas gadījumi ar saskaņotiem attiecīgi 1 430 833 un 172 462 populācijas kontroles gadījumiem. Hidrohlortiazīda lielu devu lietošana (kumulatīvā deva ≥50 000 mg) bija saistīta ar koriģēto izredžu attiecības rādītāju (OR – odds ratio) 1,29 (95% TI: 1,23–1,35) bazālo šūnu karcinomas gadījumā un 3,98 (95% TI: 3,68–4,31) plakanšūnu karcinomas gadījumā. Gan bazālo šūnu, gan plakanšūnu karcinomas gadījumā novēroja skaidru saistību starp kumulatīvo devu un atbildes reakciju. Citā pētījumā atklāja iespējamu saistību starp lūpas vēzi (plakanšūnu karcinomu) un hidrohlortiazīda iedarbību: 633 lūpas vēža gadījumi tika saskaņoti ar 63 067 populācijas kontrolēm, izmantojot riskam pakļautās populācijas izlases stratēģiju. Tika pierādīta kumulatīvās devas un atbildes reakcijas saistība ar koriģēto izredžu attiecības rādītāju 2,1 (95% TI: 1,7–2,6), kas palielinājās līdz 3,9 (3,0–4,9) lielu devu (~25 000 mg) gadījumā un līdz 7,7 (5,7–10,5) vislielākās kumulatīvās devas (~100 000 mg) gadījumā (skatīt arī 4.4. apakšpunktu).
Cita informācija
Divos lielos nejaušinātos, kontrolētos klīniskajos pētījumos ONTARGET (ONgoing Telmisartan Alone and in combination with Ramipril Global Endpoint Trial) un VA NEPHRON-D (The Veterans Affairs Nephropathy in Diabetes) tika pētīta AKE inhibitoru lietošana kombinācijā ar angiotensīna II receptoru blokatoriem.
ONTARGET pētījumā piedalījās pacienti, kuriem anamnēzē ir kardiovaskulāras sistēmas vai cerebrovaskulāra slimība, vai 2. tipa cukura diabēts ar pierādījumiem par mērķorgāna bojājumu. VA NEPHRON-D pētījumā piedalījās pacienti ar 2. tipa cukura diabētu un diabētisku nefropātiju.
Šajos pētījumos nenovēroja nozīmīgu un labvēlīgu ietekmi uz nieru un/vai kardiovaskulāras sistēmas iznākumiem un mirstību, savukārt novēroja palielinātu hiperkaliēmijas, akūtu nieru bojājumu un/vai hipotensijas rašanās risku, salīdzinot ar monoterapiju. Ņemot vērā šo zāļu līdzīgās farmakodinamiskās īpašības, šie rezultāti attiecināmi arī uz citiem AKE inhibitoriem un angiotensīna II receptoru blokatoriem.
Tādēļ AKE inhibitorus un angiotensīna II receptoru blokatorus nedrīkst vienlaicīgi lietot pacientiem ar diabētisku nefropātiju.
ALTITUDE (Aliskiren Trial in Type 2 Diabetes Using Cardiovascular and Renal Disease Endpoints) bija pētījums, kurā tika pētīts ieguvums no aliskirēna pievienošanas papildus standarta ārstēšanai ar AKE inhibitoru vai angiotensīna II receptoru blokatoru pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu un hronisku nieru slimību, kardiovaskulāras sistēmas slimību vai abām šīm slimībām kopā. Pētījums tika priekšlaicīgi pārtraukts palielināta nevēlamu iznākumu riska dēļ. Aliskirēna grupā, salīdzinot ar placebo grupu, skaitliski biežāk novēroja kardiovaskulāras nāves un insulta gadījumus, un aliskirēna grupā, salīdzinot ar placebo grupu, biežāk ziņoja par nevēlamām blakusparādībām un interesējošām nopietnām nevēlamām blakusparādībām (hiperkaliēmiju, hipotensiju un nieru darbības traucējumiem).
5.2 Farmakokinētiskās īpašības
Uzsūkšanās un izkliede
Olmesartāna medoksomils
Olmesartāna medoksomils ir priekšzāles. Uzsūkšanās laikā no gastrointestinālā trakta zarnu gļotādā un portālās asinīs esterāzes to ātri pārvērš par farmakoloģiski aktīvo metabolītu – olmesartānu. Plazmā vai izdalījumos nav konstatēts neizmainīts olmesartāna medoksomils vai neizmainīta medoksomila daļas sānu ķēde. Olmesartāna vidējā absolūtā bioloģiskā pieejamība no tablešu zāļu formas bija 25,6%.
Olmesartāna vidējā maksimālā koncentrācija plazmā (Cmax) tiek sasniegta aptuveni 2 h laikā pēc olmesartāna medoksomila perorālas lietošanas, un olmesartāna koncentrācija plazmā palielinās aptuveni lineāri, palielinot vienreizējo perorālo devu aptuveni līdz 80 mg.
Uzturs olmesartāna farmakokinētiku ietekmē minimāli, tādēļ olmesartāna medoksomilu var lietot ēšanas laikā vai neatkarīgi no ēdienreizēm.
Klīniski nozīmīgas ar dzimumu saistītas olmesartāna farmakokinētikas atšķirības nav novērotas.
Olmesartāns izteikti saistās ar plazmas proteīniem (99,7%), bet klīniski nozīmīgas mijiedarbības iespēja izstumšanas dēļ no saistīšanās vietām ar olbaltumiem starp olmesartānu un citām vienlaicīgi lietotām zālēm, kas izteikti saistās ar olbaltumiem, ir maza (par ko liecina klīniski nozīmīgas mijiedarbības trūkums starp olmesartāna medoksomilu un varfarīnu). Olmesartāna saistīšanās ar asins šūnām ir nenozīmīga. Vidējais izkliedes tilpums pēc intravenozas ievades ir zems (16 – 29 l).
Hidrohlortiazīds
Pēc olmesartāna medoksomila un hidrohlortiazīda iekšķīgas lietošanas kombinācijā vidējais laiks līdz maksimālās hidrohlortiazīda koncentrācijas sasniegšanai ir 1,5 – 2 stundas pēc devas lietošanas. 68% hidrohlortiazīda saistās ar plazmas olbaltumiem, šķietamais izkliedes tilpums ir 0,83 – 1,14 l/kg.
Biotransformācija un eliminācija
Olmesartāna medoksomils
Kopējais olmesartāna plazmas klīrenss parasti bija 1,3 l/h (SK 19%) un relatīvi lēns, salīdzinot ar asinsplūsmu aknās (aptuveni 90 l/h). Pēc vienreizējas perorālas ar 14C iezīmēta olmesartāna medoksomila lietošanas 10 – 16% lietotās radioaktīvās vielas izdalījās ar urīnu (lielākā daļa 24 h laikā pēc devas lietošanas) un atlikusī konstatētā radioaktīvā preparāta daļa izdalījās ar izkārnījumiem. Ņemot vērā, ka sistēmiskā pieejamība ir 25,6%, var aprēķināt, ka pēc uzsūkšanās olmesartāns tiek izvadīts gan caur nierēm (aptuveni 40%), gan caur aknām un žultsceļiem (aptuveni 60%). Viss konstatētais radioaktīvais preparāts bija olmesartāns. Nevienu citu nozīmīgu metabolītu nekonstatēja. Olmesartāna atkārtota enterohepātiska cirkulācija ir minimāla. Liela olmesartāna daļa izdalās ar žulti, tāpēc lietošana pacientiem ar žultsceļu nosprostojumu ir kontrindicēta (skatīt 4.3 apakšpunktu).
Olmesartāna terminālais eliminācijas pusperiods pēc vairāku devu perorālas lietošanas bija 10 – 15 h. Līdzsvara koncentrācija tika sasniegta pēc dažu pirmo devu lietošanas, un turpmāku uzkrāšanos pēc 14 dienu ilgas lietošanas nekonstatēja. Nieru klīrenss bija aptuveni 0,5 – 0,7 l/h, un tas nebija atkarīgs no devas.
Hidrohlortiazīds
Hidrohlortiazīds cilvēka organismā nemetabolizējas un tiek izvadīts gandrīz tikai nemainītas aktīvās vielas veidā urīnā. Aptuveni 60% perorālās devas tiek izvadīti nemainītas aktīvās vielas veidā 48 stundās. Nieru klīrenss ir aptuveni 250 – 300 ml/min. Hidrohlortiazīda terminālais eliminācijas pusperiods ir 10 – 15 stundas.
Olmesartāna medoksomils/ hidrohlortiazīds
Lietojot vienlaicīgi ar olmesartāna medoksomilu, hidrohlortiazīda sistēmiskā bioloģiskā pieejamība samazinās par aptuveni 20%, taču šim nelielajam samazinājumam nav klīniskas nozīmes. Vienlaicīga hidrohlortiazīda lietošana neietekmē olmesartāna kinētiku.
Farmakokinētika īpašām pacientu grupām
Gados vecāki pacienti (vecāki par 65 gadiem)
Gados vecākiem (65 – 75 gadus veciem) hipertensijas slimniekiem AUC līdzsvara koncentrācijas apstākļos bija palielināts aptuveni par 35%, ļoti veciem pacientiem (> 75 gadiem) – aptuveni par 44%, salīdzinot ar jaunāku vecuma grupu (skatīt 4.2. apakšpunktu).
Neliels datu apjoms liecina, ka hidrohlortiazīda sistēmiskais klīrenss gan veseliem, gan hipertensīviem gados vecākiem cilvēkiem ir mazāks nekā jauniem veseliem brīvprātīgajiem.
Pavājināta nieru darbība
Pacientiem ar pavājinātu nieru darbību AUC līdzsvara koncentrācijas apstākļos palielinājās par 62%, 82% un 179% attiecīgi pacientiem ar vieglu, vidēji smagu un smagu nieru mazspēju, salīdzinot ar veseliem kontrolgrupas dalībniekiem (skatīt 4.2., 4.3., 4.4. apakšpunktu).
Maksimālā olmesartāna medoksomila deva pacientiem ar viegliem vai vidēji smagiem nieru darbības traucējumiem (kreatinīna klīrenss 30 – 60 ml/min) ir 20 mg olmesartāna medoksomila vienu reizi dienā. Olmesartāna medoksomila lietošana pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem (kreatinīna klīrenss < 30 ml/min) nav ieteicama.
Pacientiem ar traucētu nieru darbību hidrohlortiazīda eliminācijas pusperiods ir garāks.
Pavājināta aknu darbība
Pēc vienreizējas perorālas lietošanas olmesartāna AUC bija par 6% un 65% lielāks attiecīgi pacientiem ar viegliem vai vidēji smagiem aknu darbības traucējumiem, salīdzinot ar atbilstošiem līdzīgiem kontrolgrupas dalībniekiem. Olmesartāna nesaistītā daļa 2 stundas pēc devas ieņemšanas veseliem cilvēkiem, pacientiem ar viegliem aknu darbības traucējumiem un pacientiem ar vidēji smagiem aknu darbības traucējumiem bija attiecīgi 0,26%, 0,34% un 0,41%. Pēc atkārtotu devu lietošanas pacientiem ar vidēji smagiem aknu darbības traucējumiem olmesartāna vidējais AUC atkal bija par aptuveni 65% lielāks nekā atbilstošiem veseliem kontrolgrupas pārstāvjiem. Olmesartāna vidējie Cmax raksturlielumi indivīdiem ar aknu darbības traucējumiem un veseliem cilvēkiem bija līdzīgi.
Pacientiem ar vidēji smagiem un smagiem aknu darbības traucējumiem ieteicamā sākuma deva ir 10 mg olmesartāna medoksomila vienu reizi dienā un maksimālā deva nedrīkst pārsniegt 20 mg vienu reizi dienā. Olmesartāna medoksomils nav pētīts pacientiem ar smagu aknu mazspēju (skatīt 4.2., 4.3., 4.4. apakšpunktu).
Aknu darbības traucējumi nozīmīgi neietekmē hidrohlortiazīda farmakokinētiku.
Zāļu mijiedarbība
Žultsskābju sekvestrants kolesevelams
Vienlaicīga 40 mg olmesartāna medoksomila un 3750 mg kolesevelama hidrohlorīda lietošana veseliem cilvēkiem izraisīja Cmax samazināšanos par 28% un olmesartāna AUC samazināšanos par 39%. Mazāk izteiktu ietekmi – Cmax un AUC samazināšanos par attiecīgi 4% un 15% – novēroja, kad olmesartāna medoksomilu lietoja 4 stundas pirms kolesevelama hidrohlorīda. Olmesartāna eliminācijas puperiods samazinājās par 50 - 52% neatkarīgi no tā, vai tas tika lietots vienlaikus vai 4 stundas pirms kolesevelama hidrohlorīda (skatīt 4.5. apakšpunktu).
5.3. Preklīniskie dati par drošumu
Olmesartāna medoksomila/hidrohlortiazīda kombinācijas toksiskās īpašības tika vērtētas atkārtotu devu perorālās toksicitātes līdz sešu mēnešu ilgā pētījumā žurkām un suņiem.
Tāpat kā katrai aktīvajai vielai atsevišķi un citām šīs grupas zālēm, galvenais kombinācijas toksikoloģiskais mērķa orgāns bija nieres. Olmesartāna medoksomila/hidrohlortiazīda kombinācija izraisīja funkcionālas nieru pārmaiņas (atlieku slāpekļa un kreatinīna līmeņa paaugstināšanos serumā). Lielas devas izraisīja kanāliņu deģenerāciju un reģenerāciju žurku un suņu nierēs, domājams, mainoties nieru hemodinamikai (samazināta nieru perfūzija, ko izraisa hipotensija, ar kanāliņu hipoksiju un kanāliņu šūnu deģenerāciju). Turklāt olmesartāna medoksomila/hidrohlortiazīda kombinācija žurkām izraisīja eritrocītu raksturlielumu (eritrocītu skaita, hemoglobīna un hematokrīta) pazemināšanos un sirds masas samazināšanos.
Šāda iedarbība novērota arī citiem AT1 receptoru antagonistiem un AKE inhibitoriem, un šķiet, ka to izraisa lielu olmesartāna medoksomila devu farmakoloģiskā darbība un ka tā nav attiecināma uz cilvēku, lietojot ieteiktās terapeitiskās devas.
Genotoksicitātes pētījumos, izmantojot kombinētu olmesartāna medoksomilu ar hidrohlortiazīdu un abas sastāvdaļas atsevišķi, nav atklātas nekādas klīniski nozīmīgas genotoksiskas iedarbības pazīmes.
Olmesartāna medoksomila un hidrohlortiazīda kombinācijas kancerogēniskā ietekme nav pētīta, jo abu atsevišķo sastāvdaļu klīniskas lietošanas apstākļos nozīmīgas kancerogēniskas iedarbības pazīmju nebija.
Pelēm un žurkām, kas tika ārstētas ar olmesartāna medoksomila/hidrohlortiazīda kombinācijām, nekonstatēja teratogenitātes pazīmes. Kā jau paredzams šīs grupas zālēm, ārstējot ar olmesartāna medoksomila/hidrohlortiazīda kombinācijām grūsnības laikā, žurkām tika novērota toksiska ietekme uz augli, par ko liecināja nozīmīgi samazinātā augļa ķermeņa masa (skatīt 4.3. un 4.6. apakšpunktu).
6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA
6.1. Palīgvielu saraksts
Tabletes kodols
Mikrokristāliskā celuloze
Laktozes monohidrāts
Hidroksipropilceluloze
Mazaizvietota hidroksipropilceluloze-11
Koloidālais bezūdens silīcija dioksīds
Magnija stearāts
Tabletes apvalks
Talks
Hipromeloze
Titāna dioksīds (E171)
Dzeltenais dzelzs oksīds (E172)
Melnais dzelzs oksīds (E172)
Sarkanais dzelzs oksīds (E172)
6.2. Nesaderība
Nav piemērojama.
6.3. Uzglabāšanas laiks
24 mēneši
6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi
Šīm zālēm nav nepieciešami īpaši uzglabāšanas apstākļi.
6.5. Iepakojuma veids un saturs
Al/Al (OPA/Al/PVH un Al folija) blisteris
Iepakojumi pa 14, 28, 30, 50, 56, 84, 90, 98, 100 un 500 apvalkotajām tabletēm.
Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.
6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos
Nav īpašu prasību.
7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS
Zentiva k.s.
U kabelovny 130, 102 37 Praha 10, Dolní Měcholupy
Čehija
8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(I)
Osaver HCT 20 mg/12,5 mg: 13-0023
Osaver HCT 40 mg/12,5 mg: 13-0025
9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS/ PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS
Pirmās reģistrācijas datums: 2013. gada 13. februāris
Pārreģistrācijas datums: 2018. gada 31. oktobris
10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS
11/2018
SASKAŅOTS ZVA 14-02-2019
CZ/H/293/001-004/IB/028