Sobycor

Lejupielādēt zāļu aprakstu

ZĀĻU APRAKSTS

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

Sobycor 2,5 mg apvalkotās tabletes

Sobycor 5 mg apvalkotās tabletes

Sobycor 10 mg apvalkotās tabletes

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Katra apvalkotā tablete satur 2,5 mg bisoprolola fumarāta (Bisoprololi fumaras).

Katra apvalkotā tablete satur 5 mg bisoprolola fumarāta (Bisoprololi fumaras).

Katra apvalkotā tablete satur 10 mg bisoprolola fumarāta (Bisoprololi fumaras).

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

3. ZĀĻU FORMA

Apvalkotā tablete (tablete)

2,5 mg: baltas līdz gandrīz baltas, ovālas, nedaudz abpusēji izliektas apvalkotās tabletes, ar dalījuma līniju vienā pusē (garums: 8,3–8,7 mm, platums: 5,5 mm, biezums: 3,2–3,7 mm). Tableti var sadalīt vienādās devās.

5 mg: gaiši dzeltenbrūnas, ovālas, nedaudz abpusēji izliektas apvalkotās tabletes, ar dalījuma līniju vienā pusē (garums: 8,3–8,7 mm, platums: 5,5 mm, biezums: 3,2–3,7 mm). Tableti var sadalīt vienādās devās.

10 mg: gaiši dzeltenbrūnas, apaļas, nedaudz abpusēji izliektas apvalkotās tabletes ar slīpām malām, ar dalījuma līniju vienā pusē (diametrs: 10,0–10,3 mm, biezums: 3,1–3,5 mm). Tableti var sadalīt vienādās devās.

4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1. Terapeitiskās indikācijas

Hipertensijas ārstēšana.

Išēmiskās sirds slimības (stenokardijas) ārstēšana.

Stabilas hroniskas sirds mazspējas ar samazinātu kreisā kambara sistolisko funkciju ārstēšanai ar AKE inhibitoriem, diurētiķiem un, ja nepieciešams, arī sirds glikozīdiem (papildus informācijai skatīt 5.1. apakšpunktu).

4.2. Devas un lietošanas veids

Devas

Hipertensija un angina pectoris

Pieaugušie

Devu jāpielāgo individuāli. Parastā deva ir 10 mg vienu reizi dienā; maksimālā rekomendējamā deva ir 20 mg vienu reizi dienā. Dažiem pacientiem dienas deva - 5 mg var būt pietiekama.

Nieru vai aknu darbības traucējumi

Pacientiem ar viegliem vai mēreniem aknu vai nieru darbības traucējumiem nav nepieciešama devas pielāgošana.

Pacientiem ar smagu nieru mazspēju (kreatinīna klīrenss <20 ml/min) un pacientiem ar izteiktiem aknu darbības traucējumiem deva nedrīkst pārsniegt 10 mg bisoprolola vienu reizi dienā. Jālieto mazāka deva. Pieredze bisoprolola lietošanā dialīzes pacientiem ir ierobežota, tomēr nav pierādījumu, ka dozēšanas režīmu vajadzētu pielāgot.

Gados vecāki cilvēki

Nav nepieciešama devas pielāgošana, bet deva - 5 mg dienā var būt pietiekama dažiem pacientiem; attiecībā uz citiem pieaugušajiem - deva var būt jāsamazina smagu nieru vai aknu darbības traucējumu gadījumos.

Pediatriskā populācija

Nav ārstēšanas pieredzes par bisoprolola lietošanu bērniem, tāpēc tā lietošana bērniem nav ieteicama.

Stabila hroniska sirds mazspēja

Pieaugušie

Standarta HSM terapija sastāv no AKE inhibitoriem (vai no angiotenzīna receptoru blokatoriem AKE inhibitoru nepanesamības gadījumā), bēta- blokatoriem, diurētiķiem un vajadzības gadījumā sirds glikozīdiem. Ja tiek uzsākta ārstēšana ar bisoprololu, pacientu stāvoklim ir jābūt stabilam (bez akūtas mazspējas).

Ir ieteicams, lai ārstējošam ārstam būtu pieredze hroniskas sirds mazspējas ārstēšanā.

Devas palielināšanas periodā un pēc tam var pastiprināties pārejoša sirds mazspēja, var rasties hipotensija vai bradikardija.

Titrēšanas fāze

Stabilas hroniskas sirds mazspējas ārstēšanai ar bisoprololu nepieciešamas devas titrēšana.

Terapija ar bisoprololu jāuzsāk, pakāpeniski palielinot devu, ievērojot šādu dozēšanas shēmu:

1,25 mg vienu reizi dienā vienu nedēļu, ja panesība ir laba, palielina līdz

2,5 mg vienu reizi dienā turpmākajā nedēļā, ja panesība ir laba, palielina līdz

3,75 mg vienu reizi dienā turpmākajā nedēļā, ja panesība ir laba, palielina līdz

5 mg vienu reizi dienā 4 nākamās nedēļas, ja panesība laba, palielina līdz

7,5 mg vienu reizi dienā 4 nākamās nedēļas, ja panesība laba, palielina līdz

10 mg vienu reizi dienā uzturošai terapijai.

Maksimālā rekomendējamā deva ir 10 mg vienu reizi dienā.

Titrēšanas fāzes laikā ir ieteicams rūpīgi kontrolēt pacienta stāvokļa galvenos rādītājus (sirdsdarbības frekvenci, asinsspiedienu) un sirds mazspējas pasliktināšanās simptomus. Simptomi var parādīties jau pirmajā dienā pēc terapijas uzsākšanas.

Ārstēšanas režīma pielāgošana

Ja pacients nepanes rekomendēto devu, sasniegto devu var pakāpeniski atkal samazināt.

Sirds mazspējas pārejošas pasliktināšanās, hipotensijas vai bradikardijas gadījumā ir ieteicams pārskatīt citu lietoto zāļu devas. Var būt nepieciešams arī uz laiku samazināt bisoprolola devu vai pat apsvērt tā lietošanas pārtraukšanu.

Kad pacienta stāvoklis kļūst stabils, nepieciešams apsvērt iespēju atsākt bisoprolola lietošanu/ palielināt tā devu.

Nieru vai aknu darbības traucējumi

Nav informācijas par bisoprolola farmakokinētiku pacientiem ar hronisku sirds mazspēju un pavājinātu aknu vai nieru darbību. Tāpēc devas palielināšanu šiem slimniekiem jāveic īpaši piesardzīgi.

Gados vecāki cilvēki

Devas pielāgošana nav nepieciešama.

Pediatriskā populācija

Pediatrijā nav bisoprolola lietošanas pieredzes, tāpēc tā lietošanu bērniem nerekomendē.

Terapija ar bisoprololu parasti ir ilgstoša. Terapiju ar bisoprololu nedrīkst pārtraukt pēkšņi, jo tas var izraisīt akūtu pacienta veselības stāvokļa pasliktināšanos. It īpaši pacientiem ar išēmisko sirds slimību terapija nedrīkst tikt pārtraukta pēkšņi. Ja tiek apsvērta terapijas pārtraukšana, ir ieteicams devu samazināt pakāpeniski.

Lietošanas veids

Iekšķīgai lietošanai.

Sobycor apvalkotās tabletes vajadzētu ieņemt no rīta un tās var lietot kopā ar ēdienu. Tām ir jāuzdzer šķidrums un tās nedrīkst sakošļāt.

4.3. Kontrindikācijas

Bisoprolols ir kontrindicēts pacientiem ar šādiem stāvokļiem:

paaugstināta jutība pret aktīvo vielu vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām,

akūta sirds mazspēja vai dekompensētas sirds mazspējas epizožu laikā, kad nepieciešama intravenoza inotropo līdzekļu terapija,

kardiogēns šoks,

otrās vai trešās pakāpes AV blokāde (bez elektrokardiostimulatora),

sinusa mezgla vājuma sindroms,

sinuatriāla blokāde,

simptomātiska bradikardija (sirdsdarbības frekvence mazāka par 60 sitieniem/minūtē pirms terapijas uzsākšanas),

simptomātiska hipotensija (sistoliskais asinsspiediens < 100 mm Hg),

smaga bronhiālā astma,

smagas formas perifēro artēriju okluzīva slimība vai smagas formas Reino sindroms,

neārstēta feohromocitoma (skatīt 4.4. apakšpunktu),

metabola acidoze.

4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Stabilas hroniskas sirds mazspējas ārstēšanā ar bisoprololu ir jāuzsāk ar īpašu devas pielāgošanu (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Ārstēšanu ar bisoprololu nedrīkst pārtraukt strauji, it īpaši koronārās sirds slimības pacientiem, ja vien pārtraukšana nav absolūti indicēta, jo tā var novest pie pārejošas pacienta stāvokļa pasliktināšanās (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Bisoprolola terapijas uzsākšanas un pārtraukšanas gadījumā nepieciešama regulāra uzraudzība.

Līdz šim nav pietiekamas terapeitiskas pieredzes sirds mazspējas ārstēšanā ar bisoprololu pacientiem, kuriem ir šādas slimības vai stāvokļi:

insulīnatkarīgs cukura diabēts (I. tips),

smagi nieru darbības traucējumi,

smagi aknu darbības traucējumi,

restriktīva kardiomiopātija,

iedzimta sirdskaite,

hemodinamiski nozīmīgi sirds vārstuļu organiski bojājumi,

miokarda infarkts pēdējo 3 mēnešu laikā.

Bisoprolols jālieto piesardzīgi šādos gadījumos:

bronhospazma (bronhiālā astma, obstruktīvas elpceļu slimības);

cukura diabēts (diabetes mellitus), ja cukura līmenis asinīs ir stipri svārstīgs; var būt maskēti hipoglikēmijas simptomi (piemēram, tahikardija, sirdsklauves, svīšana);

izteikta badošanās;

desensibilizējošas terapijas laikā. Tāpat kā citi bēta-adrenoblokatori, arī bisoprolols var paaugstināt gan jutību pret alergēniem, gan anafilaktisko reakciju smaguma pakāpi. Ārstēšana ar epinefrīnu dažkārt var nesniegt gaidīto rezultātu;

I pakāpes AV blokāde;

Princmetāla stenokardija;

perifēro artēriju okluzīva slimība (iespējama simptomu pastiprināšanās, īpaši terapijas sākumā);

vispārējā anestēzija.

Pacientiem, kuriem veic vispārēju anestēziju, bēta blokāde samazina aritmijas un miokarda išēmijas sastopamību narkozes ievadīšanas, intubācijas, pēcoperācijas periodā. Pašlaik ir ieteicams bēta-blokādi turpināt uzturēt visu perioperatīvo periodu. Pacientiem, kuriem tiek veikta vispārējā anestēzija, anesteziologam ir jābūt informētam par bēta-adrenoblokatoru lietošanu, jo ir iespējama mijiedarbība ar citām zālēm, kas var izraisīt bradiaritmiju, reflektorās tahikardijas vājināšanos un samazinātu reflektoro spēju kompensēt asins zudumu. Tiek uzskatīts par nepieciešamu pārtraukt bēta-adrenoblokatoru terapiju pirms operācijas – tas ir jādara pakāpeniski un jāpabeidz aptuveni 48 stundas pirms anestēzijas.

Bisoprolola kombinēšana ar verapamila un diltiazema tipa kalcija antagonistiem, I klases antiaritmiskiem līdzekļiem un ar centrālās darbības antihipertensīviem līdzekļiem nav ieteicama, sīkāku informāciju skatīt 4.5. apakšpunktā.

Lai gan kardioselektīvajiem (bēta 1) bēta-blokatoriem var būt mazāka iedarbība uz plaušām nekā neselektīvajiem bēta-blokatoriem, tos, tāpat kā visus bēta-blokatorus, nevajadzētu lietot pacientiem ar obstruktīvu plaušu slimību, ja vien nav klīnisks iemesls to lietošanai. Ja ir šāds iemesls, Sobycor jālieto, ievērojot piesardzību. Pacientiem ar obstruktīvu plaušu slimību ārstēšana ar bisoprololu jāsāk ar iespējami mazāko devu un pacienti rūpīgi jānovēro, vai nerodas jauni simptomi (piemēram, elpas trūkums, fiziskas slodzes tolerances samazinājums, klepus). Bronhiālās astmas vai citu hronisku obstruktīvu plaušu slimību gadījumos, kas var izraisīt raksturīgos simptomus, vienlaicīgi jāordinē bronhodilatējošu terapiju. Reizēm astmas slimniekiem var novērot elpceļu rezistences pieaugumu, tādēļ var būt nepieciešams palielināt β2-adrenoreceptoru stimulatoru devu.

Pacientiem ar psoriāzi anamnēzē β-adrenoblokatorus (piemēram, bisoprololu) vajadzētu ordinēt tikai pēc rūpīgas iespējamā ieguvuma un riska attiecību izvērtēšanas.

Pacientiem ar feohromocitomu bisoprololu drīkst ordinēt tikai tad, kad ir panākta α-adrenoreceptoru blokāde.

Bisoprolola terapijas laikā var tikt maskēti tireotoksikozes simptomi.

Tāpat kā citi β-adrenoblokatori, bisoprolols var pastiprināt gan jutību pret alergēniem, gan anafilaktisko reakciju smagumu.

Nātrijs

Šīs zāles satur mazāk par 1 mmol nātrija (23 mg) katrā devā, būtībā tās ir "nātriju nesaturošas".

4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Kombinācijas, kas nav ieteicamas

Verapamila tipa un mazākā mērā – diltiazēma tipa kalcija antagonisti: negatīva ietekme uz sirds kontraktilitāti un atrio-ventrikulāro vadīšanu. Intrevenoza verapamila ievadīšana pacientiem, kuri lieto bēta-blokatoru terapiju, var izsaukt izteiktu hipotensiju un atrioventrikulāro blokādi.

I klases antiaritmētiskie līdzekļi (piemēram, hinidīns, disopiramīds, lidokaīns, fenitoīns, flekainīds, propafenons): var tikt pastiprināta ietekme uz atrio-ventrikulārās vadīšanas laiku un novērota negatīva inotropā iedarbība.

Centrālas darbības antihipertensīvi līdzekļi, kā klonidīns un citi (piem., metildopa, moksonidīns, rilmenidīns): bisoprolola lietošana kopā ar centrālas darbības antihipertensīviem līdzekļiem var pasliktināt sirds mazspēju, samazinot centrālās simpātiskās nervu sistēmas tonusu (palēnināt sirds ritmu, samazināt sirds izsviedes tilpumu un vazodilatāciju). Pēkšņa terapijas pārtraukšana, it īpaši pirms bēta-adrenoblokatoru terapijas pārtraukšanas, var paaugstināt “atsitiena hipertensijas” risku.

Kombinācijas, ko jālieto piesardzīgi

Dihidropiridīna tipa kalcija antagonisti, piemēram, felodipīns un amlodipīns: vienlaicīga lietošana var paaugstināt hipotensijas risku, sirds mazspējas pacientiem nevar tikt izslēgts tālākas sirds kambaru funkcijas pasliktināšanās risks.

III klases antiaritmiskie līdzekļi (piemēram, amiodarons): var pastiprināt ietekmi uz atrio-ventrikulāro vadīšanu.

Lokālas lietošanas bēta-adrenoblokatoru līdzekļi (piemēram, acu pilieni glaukomas ārstēšanai) var palielināt bisoprolola sistēmisko ietekmi.

Parasimpatomimētiskie līdzekļi: vienlaicīga lietošana var pagarināt atrio-ventrikulārās vadīšanas laiku un paaugstināt bradikardijas risku.

Insulīns un perorālie pretdiabēta līdzekļi: cukura līmeņa asinīs pazeminošā efekta pastiprināšanās.

β-adrenoreceptoru blokāde var maskēt hipoglikēmijas simptomus.

Anestēzijas līdzekļi: reflektoras tahikardijas pavājināšanās un hipotensijas riska palielināšanās (sīkāku informāciju par vispārējo anestēziju skatīt 4.4. apakšpunktā).

Digitalis glikozīdi: sirdsdarbības frekvences samazināšanās, atrio-ventrikulārās pārvades laika pagarināšanās.

Nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (NPL): NPL var mazināt bisoprolola asinsspiedienu pazeminošo ietekmi.

Bēta-simpatomimētiskie līdzekļi (piemēram, izoprenalīns, dobutamīns): kombinācija ar bisoprololu var samazināt abu zāļu ietekmi.

Simpatomimētiskie līdzekļi, kas aktivē gan alfa- gan bēta- adrenoreceptorus (piem., noradrenalīns, adrenalīns): vienlaicīga lietošana kopā ar bisoprololu var veicināt šo līdzekļu izraisīto alfa adrenoreceptoru mediēto vazokonstrikcijas efektu un izraisīt asinsspiediena paaugstināšanos un mijklibošanas simptomu (claudicatio intermitens). Šāda mijiedarbība biežāk iespējama kombinācijās ar neselektīviem bēta-adrenoblokatoriem.

Vienlaicīga lietošana kopā ar antihipertensīviem līdzekļiem un citām zālēm, kurām piemīt asinsspiedienu pazeminošs efekts (piemēram, tricikliskiem antidepresantiem, barbiturātiem, fenotiazīniem), var paaugstināt hipotensijas risku.

Kombinācijas, kuru lietošana jāizvērtē

Meflohīns: paaugstināts bradikardijas risks

Monoamīnoksidāzes inhibitori (izņemot MAO-B inhibitorus): pastiprināts bēta blokatoru hipotensīvais efekts, turklāt palielināts arī hipertensīvās krīzes risks.

4.6. Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Bisoprolola farmakoloģiskai iedarbībai var būt negatīva ietekme uz grūtniecību un/vai augli/jaundzimušo. Parasti β-adrenoreceptoru blokatori samazina placentas perfūziju, kas var izraisīt augļa augšanas aizkavēšanos, intrauterīnu bojāeju, abortu vai priekšlaicīgas dzemdības. Auglim un jaundzimušajam var tikt novērotas blakusparādības (piemēram, hipoglikēmija un bradikardija). Ja terapija ar β-adrenoreceptoru blokatoriem ir nepieciešama, par labākiem atzīstami β1-selektīvie adrenoreceptoru blokatori.

Ja nav absolūtas indikācijas, bisoprololu grūtniecības periodā nevajadzētu lietot. Ja ārstēšana ar bisoprololu tiek uzskatīta par nepieciešamu, vajadzētu monitorēt uteroplacentāro asinsriti un augļa augšanu. Kaitīgas ietekmes gadījumā uz grūtniecību vai augli ir jāapsver alternatīvas terapijas iespējas. Rūpīgi jākontrolē jaundzimušā stāvoklis. Hipoglikēmijas un bradikardijas simptomi parasti izpaužas pirmo 3 dienu laikā.

Barošana ar krūti

Nav zināms, vai bisoprolols izdalās ar mātes pienu. Tāpēc bisoprolola lietošanas laikā barošanu ar krūti nerekomendē.

4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Pētījumā ar bisoprololu koronārās sirds slimības pacientiem tika konstatēts, ka tas neietekmē spēju vadīt transportlīdzekli. Taču, tā kā lietojot zāles, var būt individuālas, atšķirīgas reakcijas uz tām, spēja vadīt automašīnu vai apkalpot mehānismus var tikt traucēta. Īpaši to vajadzētu ņemt vērā, uzsākot terapiju un mainot zāles, kā arī alkohola lietošanas gadījumā.

4.8. Nevēlamās blakusparādības

Ļoti bieži (≥ 1/10)

Bieži (≥ 1/100 līdz < 1/10)

Retāk (≥ 1/1 000 līdz < 1/100)

Reti (≥ 1/10 000 līdz < 1/1 000)

Ļoti reti (< 1/10 000)

Nav zināmi (pēc pieejamajiem datiem nevar noteikt)

Ļoti bieži

Bieži

Retāk

Reti

Ļoti reti

Psihiskie traucējumi

Miega traucējumi, depresija

Nakts murgi, halucinācijas

Nervu sistēmas traucējumi

Reiboņi, galvassāpes

Ģībonis

Acu bojājumi

Samazināta asaru izdalīšanās (jāņem vērā pacientiem, kuri lieto kontaktlēcas)

Konjunktivīts

Ausu un labirinta bojājumi

Dzirdes traucējumi

Sirds funkcijas traucējumi

Bradikardija

Sirds mazspējas pasliktināšanās

AV-vadīšanas traucējumi

Asinsvadu sistēmas traucējumi

Aukstuma vai tirpšanas sajūta ekstremitātēs, hipotensija

Ortostatiska hipotensija

Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības

Bronhospazmas pacientiem ar bronhiālo astmu vai obstruktīvu elpceļu slimību anamnēzē

Alerģiskais rinīts

Kunģa-zarnu trakta traucējumi

Kuņģa-zarnu trakta sūdzības, kā slikta dūša, vemšana, caureja, aizcietējums

Aknu un/vai žults izvades sitēmas traucējumi

Hepatīts

Ādas un zemādas audu bojājumi

Paaugstinātas jutības reakcijas, piemēram, nieze, pietūkums, izsitumi

Alopēcija, bēta adrenoblokatori var izraisīt vai pasliktināt psoriāzi vai izraisīt psoriāzei līdzīgus

izsitumus

Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi

Muskuļu vājums un muskuļu krampji

Reproduktīvās sistēmas traucējumi un krūts slimības

Potences traucējumi

Vispārējie traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

Vājums, noguruma sajūta

Izmeklējumi

Triglicerīdu līmeņa, aknu enzīmu (ALAT, ASAT) līmeņa

paaugstināšanās

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003.

Tīmekļa vietne: HYPERLINK "http://www.zva.gov.lv/../?id=613&sa=613&top=3"www.zva.gov.lv

4.9. Pārdozēšana

Simptomi

Pārdozējot (piemēram., 15 mg dienā, nevis 5,7 mg) ir ziņots par trešās pakāpes AV-blokādi, bradikardiju un reiboni. Kopumā visbiežākās bēta-blokatoru pārdozēšanas pazīmes ir bradikardija, hipotensija, bronhospazmas, akūta sirds mazspēja un hipoglikēmija. Līdz šim ir ziņots par dažiem bisoprolola pārdozēšanas (maksimums: 2000 mg) gadījumiem, kur pacientiem ar hipertensiju un/vai koronāro sirds slimību parādījās bradikardija un/vai hipotensija, visi pacienti atveseļojās. Ir plašas individuālās jutības atšķirības pret vienreizēju augstu bisoprolola devu; pacientiem ar sirds mazspēju, iespējams, ir ļoti augsta jutība. Tādēļ, uzsākot šo pacientu ārstēšanu, ir nepieciešama devas titrēšana, to pakāpeniski palielinot, atbilstoši 4.2. apakšpunktā norādītajai shēmai.

Rīcība pārdozēšanas gadījumā

Ja notikusi pārdozēšana, ārstēšana ar bisoprololu jāpārtrauc un jāuzsāk atbalstoša un simptomātiska terapija. Ierobežoti dati liecina, ka bisoprolols gandrīz nav dializējams. Pamatojoties uz paredzamām farmakoloģiskām iedarbībām, lietojot citus bēta-blokatorus, klīniski pamatotā gadījumā būtu jāapsver turpmāk minētie vispārīgie pasākumi.

Bradikardija: intravenozi jāievada atropīns, ja atbildes reakcija neseko, uzmanīgi var ievadīt izoprenalīnu vai citu pozitīvu hronotropo līdzekli. Dažos gadījumos var būt nepieciešama īslaicīga kardiostimulācija.

Hipotensija: intravenozi jāievada šķidrums un vazopresori. Dažos gadījumos var palīdzēt intravenoza glikagona ievadīšana.

AV blokādes (otrās vai trešās pakāpes): nepieciešama rūpīga monitorēšana un izoprenalīna ievadīšana infūzijas veidā vai transvenoza elektrokardiostimulatora implantācija.

Progresējot sastrēguma sirds mazspējai: intravenozi jāievada diurētiskie, inotropie un asinsvadu paplašinošie līdzekļi.

Bronhospazma: jāievada bronhodilatātori, piemēram, izoprenalīns, bēta2- adrenerģiskie līdzekļi un/vai aminofilīns.

Hipoglikēmija: Intravenozi jāievada glikoze.

5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1. Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: bēta blokatori, ATĶ kods: C07AB07.

Darbības mehānisms

Bisoprolols ir augsti selektīvs β1-adrenoreceptoru blokators bez iekšējās simpatomimētiskās un membrānu stabilizējošās iedarbības. Tas uzrāda zemu afinitāti pret bronhu un asinsvadu gludās muskulatūras β2-receptoriem, kā arī β2-receptoriem, kas saistīti ar metabolisma regulāciju. Tādēļ nav sagaidāms, ka bisoprolols varētu ietekmēt elpceļu rezistenci un β2- receptoru mediētos metaboliskos efektus. To selektīvo iedarbību uz β1-adrenoreceptoriem novēro, pat ja lieto devas, kas lielākas par terapeitiskajām.

Farmakodinamiskā iedarbība

Tāpat kā ar citiem β1-blokatoriem, nav skaidrs to darbības mehānisms hipertensijas gadījumā, bet ir zināms, ka bisoprolols ievērojami nomāc renīna līmeni plazmā.

Stenokardijas pacientiem β1-receptoru blokāde palēnina sirdsdarbības frekvenci un tādējādi samazina skābekļa patēriņu. Līdz ar to bisoprolols ir efektīvs, novēršot vai samazinot simptomus.

Lietojot akūti, pacientiem ar koronāro sirds slimību bez hroniskas sirds mazspējas, bisoprolols palēnina sirdsdarbības frekvenci, un samazina sistoles tilpumu un tādējādi sirds izsviedi un skābekļa patēriņu. Lietojot hroniski, sākotnēji paaugstinātā perifērā pretestība samazinās.

Klīniskā efektivitāte un drošums

CIBIS II pētījumā tika iekļauti 2647 pacienti, no kuriem 83% (n=2202) bija sirds mazspējas III funkcionālā klase pēc NYHA klasifikācijas un 17% (n=445) bija sirds mazspējas IV funkcionālā klase pēc NYHA klasifikācijas. Visiem pacientiem bija stabila simptomātiska sistoliska sirds mazspēja (ar ehokardiogrāfiju noteiktā izsviedes frakcija ≤ 35%). Kopējā mirstība samazinājās no 17,3% līdz 11,8% (relatīvā samazināšanās par 34%). Tika novērota pēkšņas nāves gadījumu samazināšanās (3,6% vs. 6,3%, relatīvā samazināšanās par 44%) un samazināts tādu sirds mazspējas epizožu skaits, kad nepieciešama hospitalizācija (12% vs. 17,6%, relatīvā samazināšanās par 36%). Turklāt ievērojami uzlabojās pacientu veselības stāvoklis atbilstoši NYHA klasifikācijai. Bisoprolola terapijas uzsākšanas un devas titrēšanas fāzē tika novērota hospitalizācija sakarā ar bradikardiju (0,53%), hipotensiju (0,23%) un akūtu dekompensāciju (4,97%), kura nebija biežāka kā placebo grupā (0%; 0,3% un 6,74%). Letālu un darba nespēju izraisošu insultu skaits visa pētījuma laikā bisoprolola grupā bija 20 un placebo grupā – 15.

CIBIS III pētījumā tika pētīti 1010 pacienti vecumā ≥ 65 gadi ar vieglu vai vidēji smagu hronisku sirds mazspēju (HSM; NYHA II vai III klase) un kreisā kambara izsviedes frakciju ≤ 35%, kuri iepriekš netika ārstēti ar AKE inhibitoriem, bēta blokatoriem vai angiotensīna receptoru blokatoriem. Pacienti tika ārstēti ar bisoprolola un enalaprila kombināciju 6 līdz 24 mēnešus pēc sākotnējas 6 mēnešu ārstēšanas ar vai nu bisoprololu, vai enalaprilu.

Tika novērota biežāka hroniskas sirds mazspējas pastiprināšanās tendence, kad bisoprololu izmantoja sākotnējai 6 mēnešu ārstēšanai. Analizējot katru protokolu (per-protocol analīze), netika pierādīta atšķirīga efektivitāte sākotnējai ārstēšanai ar bisoprololu pret ārstēšanu ar enalaprilu, lai gan abas HSM terapijas sākšanas stratēģijas pētījuma beigās uzrādīja līdzīgus rezultātus primārā kombinētā mērķa kritērijiem – nāve un hospitalizācija pētījuma beigās (32,4% sākotnējā bisoprolola lietošanas grupā pret 33,1% sākotnējā enalaprila grupā, per-protocol populācija). Pētījumā pierādīts, ka bisoprololu var lietot gados vecākiem hroniskas sirds mazspējas pacientiem ar vieglu vai vidēji smagu slimību.

5.2. Farmakokinētiskās īpašības

Uzsūkšanās

Ievadot perorāli, bisoprolols absorbējas no gastrointestinālā trakta un tā biopieejamība ir apmēram 90%.

Izkliede

Izkliedes tilpums ir 3,5 l/kg. Bisoprololam ir 30% saistīšanās ar plazmas proteīniem.

Biotransformācija un eliminācija

Bisoprolols no organisma izdalās divos veidos. 50% metabolizējas aknās neaktīvu metabolītu veidā, kas pēc tam izdalās caur nierēm. Atlikušie 50% izdalās caur nierēm nemetabolizētā formā. Kopējais klīrenss ir apmēram 15 l/h. Dozējot vienu reizi dienā, tā eliminācijas pusperiods no plazmas ir 10 – 12 stundas, kas nodrošina 24 stundu efektu.

Linearitāte/nelinearitāte

Bisoprolola farmakokinētika ir lineāra un tā nav atkarīga no vecuma.

Īpašas pacientu grupas

Tā kā eliminācija notiek gan nierēs, gan aknās vienādā pakāpē, nav nepieciešama devas pielāgošana pacientiem ar pavājinātu aknu funkciju vai nieru mazspēju. Nav veikti farmakokinētikas pētījumi pacientiem ar stabilu hronisku sirds mazspēju un pavājinātu aknu vai nieru funkciju. Pacientiem ar hronisku sirds mazspēju (III stadija pēc NYHA klasifikācijas) bisoprolola koncentrācija plazmā ir augstāka un eliminācijas pusperiods ir pagarināts, salīdzinot ar veseliem brīvprātīgajiem. Ievadot dienas devu 10 mg, preparāta maksimālā koncentrācija plazmā ir 64±21 ng/ ml, un eliminācijas pusperiods ir 17±5 stundas.

5.3. Preklīniskie dati par drošumu

Preklīniskie dati, kas balstīti uz tradicionāliem pētījumiem par farmakoloģisko drošību, atkārtotas devas toksicitāti, mutagenitāti vai kancerogenitāti, neliecina par īpašu risku cilvēkiem. Līdzīgi kā citi β blokatori, bisoprolols lielās devās izraisa mātīšu (samazināta uztura uzņemšana un svara zudums) un embrija/augļa toksicitāti (pastiprināta resorbcija, samazināts dzimšanas svars pēcnācējiem, aizkavēta fiziskā attīstība), bet nav konstatēta teratogēna iedarbība.

6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1. Palīgvielu saraksts

Tabletes kodols

Mikrokristāliskā celuloze

A tipa nātrija cietes glikolāts

Povidons K30

Koloidālais bezūdens silīcija dioksīds

Magnija stearāts (E470b)

Tabletes apvalks

Hipromeloze 2910

Makrogols 400

Titāna dioksīds (E171)

Talks

Dzeltenais dzelzs oksīds (E172) – tikai 5 mg un 10 mg apvalkotajās tabletēs

Sarkanais dzelzs oksīds (E172) – tikai 5 mg un 10 mg apvalkotajās tabletēs

6.2. Nesaderība

Nav piemērojama.

6.3. Uzglabāšanas laiks

3 gadi

6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Uzglabāt oriģinālā iepakojumā, lai pasargātu no gaismas un mitruma.

Zālēm nav nepieciešama īpaša uzglabāšanas temperatūra.

6.5. Iepakojuma veids un saturs

Blisteris (Al/Al folija): 10, 20, 28, 30, 50, 56, 60, 84, 90 un 100 tabletes kastītē.

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai

Nav īpašu atkritumu likvidēšanas prasību.

7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

Krka, d.d., Novo mesto, Šmarješka cesta 6, 8501 Novo mesto, Slovēnija

8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(-I)

2,5 mg: 14-0033

5 mg: 14-0034

10 mg: 14-0035

9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Reģistrācijas datums: 2014. gada 11. februāris

Pēdējās pārreģistrācijas datums:

10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

02/2019

SASKAŅOTS ZVA 14-02-2019

PAGE