Moloxin 400 mg/250 ml šķīdums infūzijām
ZĀĻU NEPAMATOTA LIETOŠANA IR KAITĪGA VESELĪBAI
16-0048-01
16-0048
TAD Pharma GmbH, Germany; KRKA, d.d., Novo mesto, Slovenia
17-MAR-16
16-MAR-21
Recepšu zāles
400 mg/250 ml
Šķīdums infūzijām
Ir apstiprināta
KRKA, d.d., Novo mesto, Slovenia
03.09.2019 14:58
Lejupielādēt lietošanas instrukciju
Lietošanas instrukcija: informācija lietotājam
Moloxin 400 mg/250 ml šķīdums infūzijām
Moxifloxacinum
Pirms zāļu lietošanas uzmanīgi izlasiet visu instrukciju, jo tā satur Jums svarīgu informāciju.
Saglabājiet šo instrukciju! Iespējams, ka vēlāk to vajadzēs pārlasīt.
Ja Jums rodas jebkādi jautājumi, vaicājiet ārstam, farmaceitam vai medmāsai.
Ja Jums rodas jebkādas blakusparādības, konsultējieties ar ārstu, farmaceitu vai medmāsu. Tas attiecas arī uz iespējamām blakusparādībām, kas nav minētas šajā instrukcijā. Skatīt 4. punktu.
Šajā instrukcijā varat uzzināt:
1. Kas ir Moloxin un kādam nolūkam to lieto
2. Kas Jums jāzina pirms Moloxin lietošanas
3. Kā lietot Moloxin
4. Iespējamās blakusparādības
5. Kā uzglabāt Moloxin
6. Iepakojuma saturs un cita informācija
1. Kas ir Moloxin un kādam nolūkam to lieto
Moloxin satur aktīvo vielu moksifloksacīnu, kas pieder antibiotiku grupai, ko sauc par fluorhinoloniem. Moloxin iznīcina baktērijas, kas izraisa infekcijas, ja tās ir izraisījušas baktērijas, kas ir jutīgas pret moksifloksacīnu.
Moloxin lieto pieaugušajiem šādu baktēriju izraisītu infekciju ārstēšanai:
ārpus stacionāra radusies plaušu infekcija (pneimonija),
ādas un mīksto audu infekcijas.
2. Kas Jums jāzina pirms Moloxin lietošanas
Sazinieties ar ārstu, ja neesat pārliecināts, vai piederat kādai no tālāk aprakstītajām pacientu grupām.
Nelietojiet Moloxin šādos gadījumos:
ja Jums ir alerģija pret aktīvo vielu moksifloksacīnu, vai jebkurām citām hinolonu grupas antibiotikām, vai kādu citu (6. punktā minēto) šo zāļu sastāvdaļu;
ja esat grūtniece vai barojat bērnu ar krūti;
ja esat jaunāks par 18 gadiem;
ja Jums iepriekš ir bijusi cīpslu slimība vai bojājumi, kas saistāmi ar ārstēšanu ar hinolonu grupas antibiotikām (skatīt apakšpunktu Brīdinājumi un piesardzība lietošanā un 4. punktu Iespējamās blakusparādības);
ja Jums ir iedzimts vai konstatēts iegūts stāvoklis, kas saistīts ar patoloģisku sirdsdarbību (noteikts EKG, sirdsdarbības elektriskā pierakstā);
ja Jums asinīs ir nelīdzsvarots sāļu saturs (īpaši, ja asinīs ir zems kālija vai magnija līmenis);
ja Jums ir ļoti lēna sirdsdarbība (saukta par bradikardiju);
ja Jums ir vāja sirds (sirds mazspēja);
ja jums iepriekš bijuši sirds ritma traucējumi;
ja Jūs lietojat citas zāles, kas izraisa patoloģiskas EKG pārmaiņas (skatīt apakšpunktu Citas zāles un Moloxin). Tas ir tādēļ, ka Moloxin var izraisīt tādas pārmaiņas EKG kā QT intervāla pagarināšanos jeb palēninātu elektrisko signālu vadīšanu;
ja Jums ir smaga aknu slimība vai vairāk nekā 5 reizes paaugstināts aknu enzīmu (transamināžu) līmenis, salīdzinot ar augšējo normas robežu.
Brīdinājumi un piesardzība lietošanā
Pirms Moloxin lietošanas konsultējieties ar ārstu, farmaceitu vai medmāsu.
Moloxin var izmainīt Jūsu sirds EKG, īpaši, ja esat sieviete vai ja esat gados vecāks cilvēks. Ja Jūs pašlaik lietojat jebkādas zāles, kas samazina Jūsu kālija līmeni asinīs, konsultējieties ar ārstu pirms Moloxin lietošanas (skatīt arī apakšpunktus Nelietojiet Moloxin un Citas zāles un Moloxin).
Ja Jums ir diagnosticēts paplašinājums vai “izspiedums” lielajā asinsvadā (aortas aneirisma vai lielo asinsvadu perifērā aneirisma).
Ja Jums iepriekš ir bijusi aortas disekcijas epizode (aortas sieniņas plīsums).
Ja kādam Jūsu ģimenes loceklim ir bijusi aortas aneirisma vai aortas disekcija, citi riska faktori vai noslieci veicinoši stāvokļi (piemēram, tādas saistaudu slimības kā Marfāna sindroms, asinsvadu Ēlersa-Danlo sindroms vai asinsvadu slimības, piemēram, Takajasu arterīts, milzšūnu arterīts, Behčeta slimība, paaugstināts asinsspiediens vai apstiprināta ateroskleroze).
Ja Jūs ciešat no epilepsijas vai slimības, kas var izraisīt krampjus, konsultējieties ar ārstu pirms Moloxin lietošanas.
Ja Jums ir vai jebkad agrāk ir bijušas garīgās veselības problēmas, konsultējieties ar ārstu pirms Moloxin lietošanas.
Ja Jūs ciešat no myasthenia gravis, Moloxin lietošana var pasliktināt Jūsu slimības simptomus. Ja Jūs domājat, ka Jūs tas ir skāris, nekavējoties konsultējieties ar savu ārstu.
Ja Jums vai jebkuram Jūsu ģimenes loceklim ir glikozes-6-fosfāta dehidrogenāzes trūkums (reta iedzimta slimība), informējiet par to savu ārstu, kurš Jums ieteiks, vai Moloxin Jums ir piemērots.
Moloxin jāievada tikai intravenozi (vēnā), un to nedrīkst ievadīt artērijā.
Jūs nedrīkstat lietot fluorhinolonus/hinolonus saturošus antibakteriālos līdzekļus, tai skaitā Moloxin, ja Jums kādreiz pēc hinolonu vai fluorhinolonu lietošanas ir bijusi kāda nopietna nevēlama blakusparādība. Šajā gadījumā Jums pēc iespējas ātrāk jāinformē ārsts.
Moloxin lietošanas laikā
Ja Jums rodas sirdsklauves vai neregulāri sirdspuksti ārstēšanas perioda laikā, Jums nekavējoties jāsazinās ar ārstu. Viņš/viņa, iespējams, veiks EKG, lai noteiktu Jūsu sirds ritmu.
Palielinoties devai un perfūzijas ievadīšanas ātrumam, var palielināties sirds traucējumu risks.
Pastāv neliela iespēja, ka Jums radīsies smaga, pēkšņa alerģiska reakcija (anafilaktiskā reakcija/šoks) jau lietojot pirmo devu, ar šādiem simptomiem: saspridzinājumu krūtīs, reiboni, sliktu pašsajūtu vai ģībšanas sajūtu, reibšanas sajūtu stāvot. Ja tā notiek, Moloxin šķīduma infūzijām lietošana nekavējoties jāpārtrauc.
Moloxin var izraisīt strauju un smagu aknu iekaisumu, kas var radīt dzīvību apdraudošu aknu mazspēju (ieskaitot letālus gadījumus, skatīt 4.punktu Iespējamās blakusparādības). Lūdzu konsultējaties ar ārstu, pirms turpināt ārstēšanos gadījumā, ja Jums parādās tādi simptomi kā pēkšņa slikta pašsajūta, acu baltumu dzelte, tumšs urīns, ādas nieze, nosliece uz asiņošanu, domāšanas traucējumi vai bezmiegs.
Ja Jums attīstās ādas reakcija vai ādas čulgu veidošanās vai lobīšanās un/vai gļotādas reakcijas (skatīt 4.punktu Iespējamās blakusparādības), nekavējoties sazinieties ar savu ārstu pirms terapijas turpināšanas.
Hinolonu antibiotikas, tai skaitā Moloxin, var izraisīt krampjus. Ja tā notiek, Moloxin terapija jāpārtrauc.
Retos gadījumos Jums var parādīties nervu bojājumu simptomi (neiropātija), piemēram, sāpes, dedzināšana, tirpšanas sajūta, nejutīgums un/vai vājums it īpaši pēdās un kājās vai plaukstās un rokās. Ja tas notiek, pārtrauciet Moloxin lietošanu un nekavējoties informējiet par to ārstu, lai novērstu neatgriezeniska stāvokļa attīstību.
Jums var būt garīgās veselības problēmas, pat ja hinolonu antibiotikas, tai skaitā Moloxin, lietojat pirmo reizi. Ļoti retos gadījumos depresija vai garīgās veselības problēmas noved pie suicidālām domām un sev kaitīgas uzvedības, piemēram, pašnāvības mēģinājuma (skatīt 4.punktu Iespējamās blakusparādības). Ja Jums parādās šādas reakcijas, Moloxin terapija jāpārtrauc.
Pēc antibiotiku, tai skaitā Moloxin, lietošanas vai tās laikā Jums var rasties caureja. Ja tā kļūst lielāka vai ilgstoša, vai ja ievērojat, ka Jūsu izkārnījumi satur asinis vai gļotas, Jums nekavējoties jāpārtrauc Moloxin lietošana un jākonsultējas ar ārstu. Šādā gadījumā Jūs nedrīkstat lietot zāles, kas aptur vai palēnina zarnu kustības.
Retos gadījumos var parādīties sāpes un pietūkums locītavās vai cīpslas iekaisums vai plīsums. Jums ir palielināts risks, ja esat gados vecāks (vecāks par 60 gadiem), Jums ir veikta orgāna transplantācija, ir nieru darbības traucējumi vai Jūs ārstēšanā lietojat kortikosteroīdus. Cīpslu iekaisums un plīsumi var parādīties pirmo 48 ārstēšanas stundu laikā un arī vairākus mēnešus pēc Moloxin lietošanas pārtraukšanas. Tiklīdz Jums parādās cīpslas sāpes vai pirmās iekaisuma pazīmes (piemēram, potītes, plaukstas, elkoņa, pleca vai ceļa locītavā), pārtrauciet Moloxin lietošanu, sazinieties ar ārstu un atpūtiniet sāpošo vietu. Izvairieties no jebkādām neierastām fiziskām aktivitātēm, jo tās var palielināt cīpslas plīšanas risku (skatīt apakšpunktu Nelietojiet Moloxin un 4.punktu Iespējamās blakusparādības).
Ja Jūs sajūtat pēkšņas spēcīgas sāpes vēderā, krūškurvī vai mugurā, nekavējoties vērsieties neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļā.
Ja esat gados vecāks cilvēks ar esošām nieru slimībām, uzmaniet, lai Jūsu šķidruma uzņemšana ir pietiekoša, jo dehidratācija var palielināt nieru mazspējas risku.
Ja Jums ir redzes traucējumi vai Jums šķiet, ka Jūsu acis var tikt ietekmētas citādi, nekavējoties konsultējieties ar acu speciālistu (skatīt punktu Transportlīdzekļu vadīšana un mehānismu apkalpošana un 4.punktu Iespējamās blakusparādības).
Hinolonu grupas antibiotikas var izraisīt cukura līmeņa izmaiņas asinīs, tai skaitā cukura līmeņa pazemināšanos asinīs zem normas robežām (hipoglikēmija) un cukura līmeņa paaugstināšanos virs normas robežām (hiperglikēmija). Pacientiem, kuri tika ārstēti vienlaicīgi ar moksifloksacīnu un iekšķīgi lietojamām cukura līmeni pazeminošām zālēm (piemēram, sulfonilurea grupa) vai insulīnu, cukura līmeņa izmaiņas galvenokārt novēroja gados vecākiem pacientiem. Ja Jums ir cukura diabēts, Jums ir rūpīgi jākontrolē cukura līmenis asinīs (skatīt 4. punktu Iespējamās blakusparādības).
Hinolonu grupas antibiotikas var padarīt Jūsu ādu jutīgāku pret saules gaismu vai UV starojumu. Jums jāizvairās no ilgstošas uzturēšanas saules gaismā vai spēcīgā saules gaismā, un Jūs nedrīkstat izmantot solāriju vai jebkādu citu UV staru lampu Moloxin lietošanas laikā.
Pieredze ar secīgu intravenozu/iekšķīgu Moloxin lietošanu ārpus stacionāra radušās plaušu infekcijas (pneimonijas) ārstēšanai ir ierobežota.
Moloxin iedarbība, ārstējot smagus apdegumus, dziļo audu infekcijas un diabētiskas pēdas infekcijas ar osteomielītu (kaulu smadzeņu infekciju) nav pierādīta.
Fluorhinolonu/hinolonu grupas antibakteriālo līdzekļu, tai skaitā Moloxin, lietošana ir saistīta ar ļoti retām, bet nopietnām blakusparādībām, no kurām dažas ir ilgstošas (vairākus mēnešus vai gadus ilgas), invaliditāti izraisošas vai iespējami neatgriezeniskas. Pie šīm blakusparādībām pieder cīpslu, muskuļu un locītavu sāpes augšējās un apakšējās ekstremitātēs, iešanas grūtības, izmainīta jušana, piemēram, notirpums, durstīšana, kņudēšana, nejutīgums vai dedzināšanas sajūta (parestēzija), maņu orgānu traucējumi, tai skaitā redzes, garšas, smaržas un dzirdes traucējumi, depresija, atmiņas traucējumi, izteikts nogurums un izteikti miega traucējumi.
Ja pēc Moloxin lietošanas Jums parādās kāda no šīm blakusparādībām, pirms zāļu lietošanas turpināšanas nekavējoties sazinieties ar ārstu. Jūs kopā ar ārstu izlemsiet, vai turpināt ārstēšanu, apsverot arī citas grupas antibakteriālo līdzekļu lietošanu.
Bērni un pusaudži
Šīs zāles nedrīkst lietot bērniem un pusaudžiem līdz 18 gadu vecumam, jo to efektivitāte un drošums šajā vecuma grupā nav noskaidrots (skatīt apakšpunktu Nelietojiet Moloxin).
Citas zāles un Moloxin
Pastāstiet ārstam vai farmaceitam par visām zālēm, kuras lietojat pēdējā laikā, esat lietojis vai varētu lietot.
Lietojot Moloxin, uzmanieties šādos gadījumos:
ja lietojat Moloxin un citas zāles, kas ietekmē Jūsu sirdi, pastāv lielāks sirdsdarbības pārmaiņu risks. Tāpēc nelietojiet Moloxin vienlaicīgi ar šādām zālēm: zāles, kas pieder zāļu grupai, ko dēvē par antiaritmiskiem līdzekļiem (piemēram, hinidīns, hidrohinidīns, dizopiramīds, amiodarons, sotalols, dofetilīds, ibutilīds), antipsihotiskus līdzekļus (piemēram, fenotiazīns, pimozīds, sertindols, haloperidols, sultoprīds), tricikliskos antidepresantus, dažus pretmikrobu līdzekļus (piemēram, sahinavīrs, sparfloksacīns, intravenozi ievadīts eritromicīns, pentamīds, līdzekļi pret malāriju, īpaši, halofantrīns), dažus antihistamīna līdzekļus (piemēram, terfenadīns, astemizols, mizolastīns) un citas zāles (piemēram, cisaprīds, intravenozi ievadīts vinkamīns, bepridils un difemanīls),
izstāstiet savam ārstam, ja Jūs lietojat citas zāles, kas var pazemināt kālija līmeni asinīs (piemēram, daži diurētiski līdzekļi, daži vēdera izeju veicinoši vai pastiprinoši līdzekļi [lielas devas] vai kortikosteroīdi (pretiekaisuma zāles), amfotericīns B) vai izraisīt lēnu sirds ritmu, tāpēc šo zāļu vienlaicīga lietošana ar Moloxin paaugstina smagu sirds ritma traucējumu risku,
ja pašlaik lietojat perorālus antikoagulantus (piemēram, varfarīnu), Jūsu ārstam var būt nepieciešams novērot Jūsu asins recēšanas laiku.
Moloxin ar uzturu un dzērienu
Moloxin iedarbību neietekmē uzturs, tai skaitā arī piena produkti.
Grūtniecība, barošana ar krūti un fertilitāte
Nelietojiet Moloxin, ja esat grūtniece vai barojat bērnu ar krūti.
Ja Jūs esat grūtniece vai barojat bērnu ar krūti, ja domājat, ka Jums varētu būt grūtniecība vai plānojat grūtniecību, pirms šo zāļu lietošanas konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu.
Pētījumos ar dzīvniekiem nav norādīts, ka Jūsu fertilitāte pasliktināsies, lietojot šīs zāles.
Transportlīdzekļu vadīšana un mehānismu apkalpošana
Moloxin var izraisīt reiboni vai vājumu, Jums var parādīties pēkšņs pārejošs redzes zudums, vai Jūs uz brīdi varat noģībt. Ja Jums rodas šādas izpausmes, nevadiet transportlīdzekļus un neapkalpojiet mehānismus.
Moloxin satur nātriju
Šīs zāles satur 35,3 mmol (811,9 mg) nātrija 250 ml šķīduma. Tas jāņem vērā pacientiem ar kontrolētu nātrija diētu.
3. Kā lietot Moloxin
Moloxin Jums vienmēr ievadīs ārsts vai veselības aprūpes speciālists.
Ieteicamā deva pieaugušajiem ir viena pudele vienreiz dienā.
Moloxin ir paredzēts intravenozai lietošanai. Jūsu ārstam jānodrošina, ka infūzija tiek ievadīta vienmērīgā plūsmā 60 minūšu laikā.
Gados vecākiem pacientiem, pacientiem ar mazu ķermeņa masu vai pacientiem ar nieru darbības traucējumiem deva nav jāpielāgo.
Jūsu ārsts noteiks terapijas ilgumu ar Moloxin. Dažos gadījumos ārsts var uzsākt ārstēšanu ar Moloxin šķīdumu infūzijām un to turpināt ar Moloxin tabletēm.
Ārstēšanas ilgums ir atkarīgs no infekcijas tipa un tā, cik labi Jūsu organisms reaģē uz ārstēšanu, bet ieteicamais Moloxin terapijas ilgums ir:
ārpus stacionāra iegūta plaušu infekcija (pneimonija) 7 - 14 dienas
Lielākajai daļai pacientu ar pneimoniju terapija tika mainīta uz iekšķīgi lietojamu ārstēšanas formu ar moksifloksacīna tabletēm 4 dienu laikā.
ādas un ādas struktūru infekcijas 7 - 21 diena
Pacientiem ar ādas un mīksto audu infekcijām ar komplikācijām vidējais intravenozas terapijas laiks bija apmēram 6 dienas, un vidējais kopējais terapijas laiks (kad infūzijas tika nomainītas pret tabletēm) bija 13 dienas.
Ir svarīgi pabeigt ārstēšanas kursu, pat ja Jūs jūtaties labāk jau pēc dažām dienām. Ja Jūs pārtrauksiet zāļu lietošanu pārāk ātri, infekcija var nebūt pilnīgi izārstēta, tā var atjaunoties vai Jūsu stāvoklis var pasliktināties, kā arī Jūs varat izraisīt bakteriālo rezistenci pret antibiotikām.
Ieteicamo devu un ārstēšanas ilgumu nedrīkst pārsniegt (skatīt 2. punktu Kas Jums jāzina pirms Moloxin lietošanas, Brīdinājumi un piesardzība lietošanā).
Lietošana bērniem un pusaudžiem
Šīs zāles nedrīkst lietot bērniem un pusaudžiem līdz 18 gadu vecumam, jo to efektivitāte un drošums šajā vecuma grupā nav noskaidrots (skatīt apakšpunktu Nelietojiet Moloxin).
Ja esat lietojis Moloxin vairāk nekā noteikts
Ja uztraucaties, ka Jūs varētu būt saņēmis pārāk daudz Moloxin, nekavējoties sazinieties ar savu ārstu.
Ja esat aizmirsis lietot Moloxin
Ja uztraucaties, ka Jūs varētu nebūt saņēmis Moloxin devu, nekavējoties sazinieties ar savu ārstu.
Ja pārtraucat lietot Moloxin
Ja Jūs pārtrauksiet zāļu lietošanu pārāk ātri, infekcija var nebūt pilnīgi izārstēta. Konsultējieties ar savu ārstu, ja vēlaties pārtraukt ārstēšanu ar Moloxin šķīdumu infūzijām vai Moloxin tabletēm pirms ārstēšanas kursa beigām.
Ja Jums ir kādi jautājumi par šo zāļu lietošanu, jautājiet savam ārstam, farmaceitam vai medmāsai.
4. Iespējamās blakusparādības
Tāpat kā visas zāles, šīs zāles var izraisīt blakusparādības, kaut arī ne visiem tās izpaužas.
Visbūtiskākās novērotās blakusparādības Moloxin terapijas laikā ir uzskaitītas zemāk:
Ja pamanāt:
paātrinātu sirdsdarbību (reta blakusparādība),
ka Jums rodas slikta pašsajūta vai pamanāt dzeltenus acs baltumus, tumšu urīnu, ādas niezi, nosliece uz asiņošanu vai domāšanas vai uztveres traucējumiem (šīs pazīmes un simptomi varētu liecināt par ātru aknu iekaisumu, kas var izraisīt potenciāli dzīvībai bīstamu aknu mazspēju (ļoti reta blakusparādība, ir novēroti letāli gadījumi)),
izmaiņas ādā un gļotādā, piemēram, sāpīgas čūlas mutē/degunā vai uz dzimumlocekļa/makstī (Stīvensa-Džonsona sindroms vai toksiskā epidermālā nekrolīze) (ļoti retas blakusparādības, potenciāli dzīvībai bīstami bojājumi),
asinsvadu iekaisums (pazīmes var būt sarkani plankumi uz ādas, biežāk kāju lejasdaļā vai blakusparādības, piemēram, locītavu sāpes) (ļoti reti blakusparādība),
smagu, pēkšņu ģeneralizētu alerģisku reakciju, tai skaitā ļoti reti arī dzīvībai bīstamu šoku (piemēram, apgrūtināta elpošana, asinsspiediena samazināšanās, paātrināts pulss) (reta blakusparādība),
tūsku, tai skaitā elpceļu tūsku (reta blakusparādība, potenciāli dzīvību apdraudoša),
krampjus (reta blakusparādība),
nervu sistēmas traucējumus ekstremitātēs, piemēram, sāpes, dedzināšana, tirpšana, nejutīgums un/vai vājums (reta blakusparādība),
depresiju (ļoti retos gadījumos, izraisot sev kaitīgas uzvedības, piemēram, suicidālas tieksmes/domas, vai suicidālas darbības) (reta blakusparādība),
vājprātību (potenciālu tieksmi uz pašnāvību, piemēram, suicidālas tieksmes/domas, vai suicidālas darbības) (reta blakusparādība),
smagu caureju ar asins un/vai gļotu piejaukumu (antibiotiku izraisīts kolīts, piemēram, pseidomembranozs kolīts), kas ļoti retos gadījumos var radīt potenciāli dzīvību apdraudošas komplikācijas (reta blakusparādība),
cīpslu sāpes un tūsku (tendonīts) (reta blakusparādība) vai cīpslu plīsumu (ļoti reta blakusparādība),
pārtrauciet Moloxin lietošanu un nekavējoties ziņojiet ārstam, jo Jums var būt nepieciešama steidzama medicīniskā palīdzība.
Turklāt, ja pamanāt
pārejošu redzes zudumu (ļoti reta blakusparādība),
nekavējoties sazinieties ar acu speciālistu.
Ja Jums ir novērota potenciāli dzīvību apdraudoša neregulāra sirdsdarbība (Torsade de Pointes) vai sirdsdarbības apstāšanās Moloxin lietošanas laikā (ļoti reta blakusparādība), nekavējoties pastāstiet ārstējošajam ārstam par Moloxin lietošanu un neturpiniet ārstēšanu.
Myastenia gravis simptomu pasliktināšanās tika novērota ļoti retos gadījumos. Ja tā notiek, nekavējoties konsultējieties ar ārstu.
Ja Jums ir cukura diabēts un Jūs pamanāt cukura līmeņa paaugstināšanos vai pazemināšanos asinīs (reta vai ļoti reta blakusparādība), nekavējoties ziņojiet ārstam.
Ja Jūs esat gados vecāks pacients ar esošu nieru slimību un Jūs pamanāt samazinātu urīna izvadi, kāju, potīšu vai pēdu pietūkumu, nogurumu, sliktu dūšu, miegainību, elpas trūkumu vai apjukumu (šīs pazīmes un simptomi varētu liecināt par nieru mazspēju, retu blakusparādību), nekavējoties konsultējieties ar ārstu.
Citas blakusparādības, kas tika novērotas moksifloksacīna lietošanas laikā, ir uzskaitītas zemāk atbilstoši to biežumam:
Bieži: var skart līdz 1 no 10 cilvēkiem
slikta dūša,
caureja,
reibonis,
kuņģa sāpes un sāpes vēderā,
vemšana,
galvassāpes,
īpaša aknu enzīma līmeņa pieaugums asinīs (transamināzes),
infekcijas, ko izraisa rezistentas baktērijas vai sēnītes, piemēram, mutes dobuma un maksts infekcijas, ko izraisa Candida,
sāpes vai iekaisums injekcijas vietā,
sirds ritma izmaiņas (EKG) pacientiem ar zemu kālija līmeni asinīs.
Retāk: var skart līdz 1 no 100 cilvēkiem
izsitumi,
kuņģa darbības traucējumi (gremošanas traucējumi/ grēmas),
garšas izmaiņas (ļoti retos gadījumos garšas zudums),
miega traucējumi (galvenokārt bezmiegs),
īpaša aknu enzīma līmeņa pieaugums asinīs (gamma-glutamiltransferāze un/vai sārmainā fosfatāze),
mazs īpašu balto asins šūnu skaits (leikocīti, neitrofili),
aizcietējums,
nieze,
reibonis (griešanās vai apgāšanās sajūta),
miegainība,
aizdusa,
sirds ritma izmaiņas (EKG),
pavājināta aknu darbība (tai skaitā īpaša aknu enzīma (LDH) līmeņa pieaugums asinīs),
samazināta ēstgriba un uztura uzņemšana,
mazs balto asins šūnu skaits,
sāpes, piemēram, muguras, krūšu, iegurņa un ekstremitāšu sāpes,
īpašu asins šūnu skaita pieaugums, kas nepieciešamas asins sarecēšanai,
svīšana,
īpašu balto asins šūnu (eozinofilu) skaita pieaugums,
nemiers,
galvenokārt vājums vai nogurums,
drebuļi,
locītavu sāpes,
sirdsklauves,
neregulāra un ātra sirdsdarbība,
apgrūtināta elpošana, tai skaitā astmatisks stāvoklis,
īpaša gremošanas enzīma (amilāzes) līmeņa pieaugums asinīs,
nemiers/uzbudinājums,
tirpšanas sajūta (durstīšanas) un/vai nejutīgums,
ādas nātrene,
asinsvadu paplašināšanās,
apjukums un dezorientācija,
īpašu asins šūnu, kas nepieciešamas asins sarecēšanai, skaita samazināšanās,
redzes traucējumi, tai skaitā dubultošanās un neskaidra redze,
samazināta asins sarecēšana,
palielināts lipīdu (tauku) līmenis asinīs,
mazs sarkano asins šūnu skaits,
muskuļu sāpes,
alerģiskas reakcijas,
bilirubīna daudzuma pieaugums asinīs,
vēnu iekaisums,
kuņģa iekaisums,
dehidratācija,
sausa āda,
stenokardija.
Reti: var skart līdz 1 no 1 000 cilvēkiem
muskuļu spazmas,
muskuļu krampji,
halucinācijas,
paaugstināts asinsspiediens,
pietūkums (roku, kāju, potīšu, lūpu, mutes, rīkles),
pazemināts asinsspiediens,
nieru darbības traucējumi (tai skaitā īpašu nieru laboratorijas pārbaužu rezultātos palielināts, piemēram, urīnvielas un kreatinīna daudzums),
aknu iekaisums,
mutes dobuma iekaisums,
zvanīšana/trokšņi ausīs,
dzelte (ādas vai acu baltumu dzeltēšana),
ādas jutības traucējumi,
neparasti sapņi,
traucēta koncentrēšanās spēja,
apgrūtināta rīšana,
smaržas sajūtas pārmaiņas (ieskaitot smaržas zudumu),
līdzsvara traucējumi un slikta koordinācija (sakarā ar reiboni),
daļējs vai pilnīgs atmiņas zudums,
dzirdes traucējumi, tai skaitā kurlums (parasti atgriezenisks),
urīnskābes līmeņa pieaugums asinīs,
emocionāla nestabilitāte,
izmainīta runa,
ģībonis,
muskuļu vājums.
Ļoti reti: var skart līdz 1 no 10 000 cilvēkiem
locītavu iekaisums,
neregulāra sirdsdarbība,
palielināta ādas jutība,
atšķirtības sajūta no sevis (sajūta, ka neesat pats),
palielināta asins sarecēšana,
muskuļu stīvums,
nozīmīga speciālo balto asins šūnu skaita samazināšanās (agranulocitoze).
Sekojošus simptomus var novērot biežāk pacientiem, kuri tiek ārstēti intravenozi:
Bieži:
speciāla aknu enzīma (gamma-glutamiltransferāzes) līmeņa paaugstināšanās asinīs.
Retāk:
paātrināts sirds ritms,
halucinācijas,
zems asinsspiediens,
nieru darbības traucējumi (tai skaitā paaugstināti speciālie nieru laboratorijas pārbaužu rezultāti, piemēram, urea un kreatinīns),
nieru mazspēja,
pietūkums (roku, kāju, potīšu, lūpu, mutes, rīkles),
krampji.
Bez tam ļoti retos gadījumos ziņots par šādām blakusparādībām, kas sekojušas pēc ārstēšanas ar citām hinolonu grupas antibiotikām, kas, iespējams, varētu rasties arī Moloxin terapijas laikā: palielināts nātrija līmenis asinīs, palielināts kalcija līmenis asinīs, īpaša veida sarkano asins šūnu skaita samazināšanās (hemolītiskā anēmija), muskuļu reakcijas ar muskuļu šūnu bojājumu, palielināta ādas jutība pret saules gaismu vai UV starojumu.
Ļoti retos gadījumos hinolonu vai fluorhinolonu grupas antibakteriālo līdzekļu lietošana ir saistīta ar ilgstošām (vairākus mēnešus vai gadus ilgām) vai neatgriezeniskām nevēlamām zāļu izraisītām blakusparādībām, piemēram, cīpslu iekaisumiem, cīpslas plīsumu, locītavu sāpēm, ekstremitāšu sāpēm, iešanas grūtībām, izmainītu jušanu, piemēram, notirpumu, durstīšanu, kņudēšanu, dedzināšanu, nejutīgumu vai sāpēm (neiropātija), depresiju, nogurumu, miega traucējumiem, atmiņas traucējumiem, kā arī dzirdes, redzes, garšas un ožas traucējumiem, dažos gadījumos neatkarīgi no pirms ārstēšanas esošiem riska faktoriem.
Ziņošana par blakusparādībām
Ja Jums rodas jebkādas blakusparādības, konsultējieties ar ārstu, farmaceitu vai medmāsu. Tas attiecas arī uz iespējamajām blakusparādībām, kas nav minētas šajā instrukcijā. Jūs varat ziņot par blakusparādībām arī tieši Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003.
Tīmekļa vietne: HYPERLINK "http://www.zva.gov.lv/../?id=613&sa=613&top=3" www.zva.gov.lv. Ziņojot par blakusparādībām, Jūs varat palīdzēt nodrošināt daudz plašāku informāciju par šo zāļu drošumu.
5. Kā uzglabāt Moloxin
Uzglabāt šīs zāles bērniem neredzamā un nepieejamā vietā.
Nelietot šīs zāles pēc derīguma termiņa beigām, kas norādīts uz uzlīmes pudelei un uz kastītes pēc “EXP”. Derīguma termiņš attiecas uz norādītā mēneša pēdējo dienu.
Šīm zālēm nav nepieciešami īpaši uzglabāšanas apstākļi.
Lietot nekavējoties pēc pirmās atvēršanas.
Šīs zāles ir paredzētas tikai vienreizējai lietošanai. Neizlietotais šķīdums jāiznīcina.
Neizmetiet zāles kanalizācijā vai sadzīves atkritumos. Vaicājiet farmaceitam, kā izmest zāles, kuras vairs nelietojat. Šie pasākumi palīdzēs aizsargāt apkārtējo vidi.
6. Iepakojuma saturs un cita informācija
Ko Moloxin satur
Aktīvā viela ir moksifloksacīns.
1 ml šķīduma infūzijām satur 1,6 mg moksifloksacīna (moksifloksacīna hidrohlorīda veidā).
Katra pudele ar 250 ml šķīduma infūzijām satur 400 mg moksifloksacīna (moksifloksacīna hidrohlorīda veidā).
Citas sastāvdaļas (palīgvielas) ir nātrija hlorīds, nātrija laktāta šķīdums un ūdens injekcijām.
Moloxin ārējais izskats un iepakojums
Gaiši dzeltenīgs – zaļš, dzidrs šķīdums praktiski bez redzamām daļiņām.
pH: 5,5 – 6,5
Osmolalitāte: 250 - 300 mosmol/kg
Katra pudele satur 250 ml šķīduma infūzijām. Ir pieejams pakās ar 1, 5 vai 10 pudelēm noslēgtām ar gumijas korķi un alumīnija vāciņu un noplēšamu plastikāta cilni.
Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.
Reģistrācijas apliecības īpašnieks
KRKA, d.d., Novo mesto, Šmarješka cesta 6, 8501 Novo mesto, Slovēnija
Ražotājs
KRKA, d.d., Novo mesto, Šmarješka cesta 6, 8501 Novo mesto, Slovēnija
TAD Pharma GmbH, Heinz-Lohmann-Straße. 5, D-27472 Cuxhaven, Vācija
Šī lietošanas instrukcija pēdējo reizi pārskatīta 04/2019
Šīs zāles Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) dalībvalstīs ir reģistrētas ar šādiem nosaukumiem:
Dalībvalsts
Zāļu nosaukums
Slovēnija, Bulgārija, Horvātija, Latvija, Polija, Slovākija
Moloxin
Austrija, Dānija, Somija, Zviedrija
Moxifloxacin Krka
Čehija, Igaunija, Lietuva, Rumānija
Moflaxa
Vācija
Moxifloxacin TAD
Spānija
Moxifloxacino Krka
Ungārija
Moxibiot
---------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Tālāk sniegtā informācija paredzēta tikai veselības aprūpes speciālistiem:
Moloxin šķīdumu infūzijām var ievadīt caur T katetru kopā ar šādiem šķīdumiem:
ūdeni injekcijām, 9 mg/ml (0,9%) nātrija hlorīdu, 1 mol/l (1 molāru) nātrija hlorīdu, 50 mg/ml, 100 mg/ml, 400 mg/ml (5%/10%/40%) glikozi, 200 mg/ml (20%) ksilītu, Ringera šķīdumu, komplekso nātrija laktāta šķīdumu (Hartmana šķīdumu, Ringera-laktāta šķīdumu).
Moloxin nedrīkst ievadīt vienlaicīgi ar citām zālēm.
Šādi šķīdumi ir nesaderīgi ar Moloxin:
Nātrija hlorīda 100 mg/ml (10%) un 200 mg/ml (20%) šķīdumi,
Nātrija bikarbonāta 42 mg/ml (4,2%) un 84 mg/ml (8,4%) šķīdumi.
SASKAŅOTS ZVA 23-05-2019
PAGE
ZĀĻU APRAKSTS
1. ZĀĻU NOSAUKUMS
Moloxin 400 mg/250 ml šķīdums infūzijām
2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS
1 ml šķīduma infūzijām satur 1,6 mg moksifloksacīna (Moxifloxacinum) (moksifloksacīna hidrohlorīda veidā).
Katra pudele ar 250 ml šķīduma infūzijām satur 400 mg moksifloksacīna (moksifloksacīna hidrohlorīda veidā).
Palīgviela ar zināmu iedarbību:
1 ml šķīduma infūzijām satur 0,14 mmol (3,22 mg) nātrija.
250 ml šķīduma infūzijām satur 35,3 mmol (811,9 mg) nātrija.
Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.
3. ZĀĻU FORMA
Šķīdums infūzijām
Gaiši dzeltenīgs – zaļš, dzidrs šķīdums praktiski bez redzamām daļiņām.
pH: 5,5 – 6,5
Osmolalitāte: 250 – 300 mosmol/kg
4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA
4.1. Terapeitiskās indikācijas
Moloxin tiek indicēts:
sadzīvē iegūtas pneimonijas ārstēšanai,
komplicētu ādas un ādas struktūras infekciju ārstēšanai.
Jāievēro oficiālās vadlīnijas par antibakteriālo līdzekļu atbilstošu lietošanu.
4.2. Devas un lietošanas veids
Devas
Ieteicamā deva ir 400 mg moksifloksacīna infūzijas veidā vienreiz dienā.
Pēc sākotnējas intravenozas terapijas var sekot iekšķīga moksifloksacīna 400 mg tablešu lietošana, ja tas ir klīniski indicēts.
Klīniskajos pētījumos lielākajai daļai pacientu pāreja uz iekšķīgu terapiju notika 4 dienu (sadzīvē iegūtas pneimonijas gadījumā) vai 6 dienu (komplicētu ādas un ādas struktūras infekciju gadījumā) laikā. Rekomendētais kopīgais intravenozās un iekšķīgās terapijas ilgums pacientiem ar sadzīvē iegūtu pneimoniju ir 7-14 dienas, komplicētu ādas un ādas struktūras infekciju gadījumā – 7-21 diena.
Pacienti ar nieru darbības traucējumiem
Pacientiem ar viegliem līdz smagiem nieru darbības traucējumiem vai pacientiem ar hronisku dialīzi, t.i. hemodialīzi un pastāvīgu ambulatoru peritoneālo dialīzi, devas pielāgošana nav nepieciešama (skatīt 5.2. apakšpunktu detalizētai informācijai).
Pacienti ar aknu darbības traucējumiem
Dati par pacientiem ar aknu darbības traucējumiem ir nepietiekami (skatīt 4.3. apakšpunktu).
Gados vecāki cilvēki un pacienti ar mazu ķermeņa masu
Gados vecākiem cilvēkiem un pacientiem ar mazu ķermeņa masu devas pielāgošana nav nepieciešama.
Pediatriskā populācija
Moksifloksacīns kontrindicēts bērniem un augošiem pusaudžiem. Moksifloksacīna efektivitāte un drošums bērniem un pusaudžiem nav pierādīts (skatīt 4.3. apakšpunktu).
Lietošanas veids
Intravenozai ievadīšanai: nepārtraukta infūzija vairāk kā 60 minūtes (skatīt arī 4.4. apakšpunktu).
Ja tas medicīniski indicēts, šķīdumu infūzijām var lietot caur T-cauruli kopā ar piemērotiem infūziju šķīdumiem (skatīt 6.6. apakšpunktu).
4.3. Kontrindikācijas
Paaugstināta jutība pret moksifloksacīnu, citiem hinoloniem vai pret jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām.
Grūtniecība un barošanas ar krūti periods (skatīt 4.6. apakšpunktu).
Pacienti, jaunāki par 18 gadiem.
Pacientiem, kuriem anamnēzē ir cīpslu slimība/ bojājums, kas radies ārstēšanas laikā ar hinoloniem.
Gan pirmsklīniskajos pētījumos, gan pētījumos ar cilvēkiem pēc moksifloksacīna lietošanas novērotas izmaiņas sirds elektrofizioloģiskajos rādītājos - QT pagarināšanās. Tādēļ zāļu drošuma apsvērumu dēļ moksifloksacīns ir kontrindicēts pacientiem ar:
iedzimtu vai dokumentētu QT intervāla pagarināšanos,
elektrolītu līdzsvara traucējumiem, īpaši neārstētas hipokaliēmijas gadījumā,
klīniski nozīmīgu bradikardiju,
klīniski nozīmīgu sirds mazspēju ar samazinātu kreisā kambara izsviedes frakciju,
simptomātisku aritmiju anamnēzē.
Moksifloksacīnu nedrīkst lietot vienlaicīgi ar zālēm, kas pagarina QT intervālu (skatīt 4.5. apakšpunktu).
Ierobežotu klīnisko datu dēļ moksifloksacīns ir kontrindicēts arī pacientiem ar aknu darbības traucējumiem (Child Pugh C) un pacientiem, kuriem transamināžu līmenis asinīs vairāk kā 5 reizes pārsniedz normas augstāko līmeni.
4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā
No moksifloksacīna lietošanas jāizvairās pacientiem, kuriem anamnēzē ir bijušas nopietnas nevēlamas blakusparādības pēc hinolonu vai fluorhinolonu saturošu zāļu lietošanas (skatīt 4.8. apakšpunktu). Šo pacientu ārstēšana ar moksifloksacīnu jāuzsāk tikai tad, ja nav alternatīvu ārstēšanas iespēju un pēc rūpīgas ieguvuma/riska izvērtēšanas (skatīt arī 4.3. apakšpunktu).
Ieguvums no moksifloksacīna terapijas, it īpaši ja infekcija nav smaga, jāizvērtē, ņemot vērā informāciju, kas minēta apakšpunktā par brīdinājumiem un piesardzību lietošanā.
QTc intervāla pagarināšanās un potenciāli ar QTc pagarināšanos saistīti stāvokļi
Dažiem pacientiem moksifloksacīns pagarināja QTc intervālu elektrokardiogrammā. QT prolongācijas apjoms var palielināties, palielinoties plazmas koncentrācijai, straujas intravenozās infūzijas dēļ. Tādēļ infūzijas ilgumam nevajadzētu būt mazākam par ieteicamajām 60 minūtēm un intravenozai devai nevajadzētu pārsniegt 400 mg vienu reizi dienā. Sīkāku informāciju skatīt un atsaukties uz 4.3. un 4.5. apakšpunktu.
Ja moksifloksacīna terapijas laikā novēro pazīmes vai simptomus, ar vai bez EKG atrades, kas var liecināt par sirds aritmiju, ārstēšana ir jāpārtrauc.
Moksifloksacīns jālieto piesardzīgi pacientiem ar proaritmisku stāvokli, piemēram, akūtu miokarda išēmiju vai pagarinātu QT intervālu, jo tas var palielināt kambaru aritmijas (arī torsade de pointes) un sirds apstāšanās risku. Skatīt arī 4.3. un 4.5. apakšpunktu.
Moksifloksacīns jālieto piesardzīgi pacientiem, kas saņem zāles, kas samazina kālija līmeni. Skatīt arī 4.3. un 4.5. apakšpunktu.
Moksifloksacīns jālieto piesardzīgi pacientiem, kas saņem zāles klīniski nozīmīgas bradikardijas ārstēšanai. Skatīt arī 4.3. apakšpunktu.
Sievietes un gados vecāki pacienti var būt pastiprināti jutīgi pret tādām zālēm, kas izraisa QTc intervāla pagarināšanos, piemēram, moksifloksacīnu, tāpēc šādiem pacientiem jāievēro īpaša piesardzība.
Paaugstināta jutība/alerģiskas reakcijas
Ziņots par paaugstinātu jutību un alerģiskām reakcijām pēc fluorhinolonu, tostarp moksifloksacīna pirmās lietošanas reizes. Anafilaktiskās reakcijas var progresēt līdz dzīvību apdraudošam šokam pat pēc pirmās lietošanas. Šajos smagajos paaugstinātas jutības reakcijas klīnisko izpausmju gadījumos jāpārtrauc moksifloksacīna lietošana un jāuzsāk piemērota ārstēšana (piemēram, pretšoka terapija).
Nopietni aknu bojājumi
Ziņots par zibensveida hepatīta gadījumiem, kas saistīti ar moksifloksacīna lietošanu un var izraisīt aknu mazspēju (ieskaitot letālus gadījumus) (skatīt 4.8. apakšpunktu). Jāiesaka pacientiem konsultēties ar ārstu pirms terapijas turpināšanas, ja parādās zibensveida aknu slimības simptomi, piemēram, strauji progresējoša astēnija ar dzelti, tumšs urīns, nosliece uz asiņošanu vai aknu encefalopātija.
Ja ir aknu darbības traucējumu pazīmes, jāveic aknu funkciju testi/izmeklējumi.
Nopietnas bullozas ādas reakcijas
Lietojot moksifloksacīnu, ir aprakstītas bullozas ādas reakcijas, piemēram, Stīvensa-Džonsona sindroms vai toksiskā epidermas nekrolīze (skatīt 4.8. apakšpunktu). Ja rodas ādas un/vai gļotādu reakcija, pacientiem jāiesaka nekavējoties sazināties ar savu ārstu, pirms turpināt terapiju.
Pacienti ar krampju predispozīciju
Zināms, ka hinoloni var izraisīt krampjus. Tādēļ piesardzība nepieciešama pacientiem ar CNS darbības traucējumiem vai citiem riska faktoriem, kas var radīt noslieci uz krampjiem vai pazemināt krampju rašanās slieksni. Krampju gadījumā moksifloksacīna lietošana jāpārtrauc un jāuzsāk piemērota ārstēšana.
Ilgstošas, invaliditāti izraisošas un iespējami neatgriezeniskas nopietnas nevēlamas zāļu izraisītas blakusparādības
Ļoti retos gadījumos ziņots par ilgstošām (vairākus mēnešus vai gadus ilgām), invaliditāti izraisošām un iespējami neatgriezeniskām nopietnām nevēlamām zāļu izraisītām blakusparādībām, kas reizēm skar vairākas organisma sistēmas (skeleta-muskuļu, nervu, psihisko un sensoro), pacientiem, kuri lietojuši hinolonus vai fluorhinolonus, neatkarīgi no viņu vecuma un pirms ārstēšanas esošiem riska faktoriem. Moksifloksacīna lietošana nekavējoties jāpārtrauc, ja parādās pirmie jebkādas nopietnas nevēlamas blakusparādības simptomi, un pacientiem jāiesaka sazināties ar zāļu izrakstītāju, lai saņemtu konsultāciju.
Perifērā neiropātija
Ir saņemti ziņojumi par sensorās vai sensorimotorās polineiropātijas gadījumiem, kas izpaužas kā parestēzija, hipoestēzija, dizestēzija vai vājums pacientiem, kuri saņem hinolonu un fluorhinolonu grupas zāles, tai skaitā moksifloksacīnu. Lai novērstu iespējami neatgriezeniska bojājuma attīstību, pacientiem, kuri saņem moksifloksacīna terapiju, būtu jāiesaka informēt ārstu, ja ārstēšanas laikā parādās neiropātijas simptomi, piemēram, sāpes, dedzinoša sajūta, tirpšana, nejutīgums vai nogurums (skatīt arī 4.8. apakšpunktu).
Psihiskie traucējumi
Psihiski traucējumi var rasties jau pēc pirmās hinolonu, tai skaitā moksifloksacīna, lietošanas reizes. Ļoti retos gadījumos depresija vai psihiski traucējumi var progresēt līdz pat suicidālām domām un paškaitējošas uzvedības, piemēram, pašnāvības mēģinājuma (skatīt 4.8. apakšpunktu). Gadījumā, ja pacientam parādās šādas reakcijas, jāpārtrauc moksifloksacīna lietošana un jāuzsāk piemērota ārstēšana.
Jāievēro piesardzība, ja moksifloksacīnu plānots lietot pacientam ar psihiskiem traucējumiem vai psihisku slimību anamnēzē.
Ar antibiotikām saistīta caureja, tai skaitā kolīts
Saistībā ar plaša spektra antibiotiku, tai skaitā moksifloksacīna, lietošanu ziņots par ar antibiotikām saistītu caureju (ASC) un ar antibiotikām saistītu kolītu (ASK), tai skaitā pseidomembranozu kolītu un ar Clostridium difficile saistītu caureju, un pēc smaguma pakāpes tās var izpausties no vieglas caurejas līdz letālam kolītam. Tādēļ pacientiem, kuriem moksifloksacīna lietošanas laikā vai pēc tā lietošanas beigām rodas smaga caureja, ir svarīgi apsvērt šādas diagnozes iespējamību. Ja rodas aizdomas par ASC vai ASK vai tās tiek pierādītas, antibakteriālo līdzekļu, tai skaitā moksifloksacīna, lietošana jāpārtrauc un nekavējoties jāsāk piemērota terapija. Turklāt jāveic atbilstoši infekcijas kontroles pasākumi, lai samazinātu tās pārneses risku. Pacientiem, kuriem rodas smaga caureja, ir kontrindicēta peristaltiku nomācošu zāļu lietošana.
Pacienti ar myasthenia gravis
Moksifloksacīnu uzmanīgi jālieto pacientiem ar myasthenia gravis, jo var paasināties simptomi.
Tendinīts, cīpslas plīsums
Tendinīts un cīpslas plīsums (it īpaši Ahilleja cīpslas, bet ne tikai), reizēm bilaterāls var parādīties jau 48 stundu laikā pēc ārstēšanas uzsākšanas ar hinoloniem vai fluorhinoloniem, un par to ziņots pat vairākus mēnešus pēc ārstēšanas pārtraukšanas. Tendinīta un cīpslas plīsuma risks ir lielāks gados vecākiem pacientiem, pacientiem ar nieru darbības traucējumiem, pacientiem ar parenhimatozo orgānu transplantātiem un pacientiem, kuru ārstēšanā vienlaicīgi lieto kortikosteroīdus. Tāpēc jāizvairās no vienlaicīgas kortikosteroīdu lietošanas.
Parādoties pirmajām tendinīta pazīmēm (piem., sāpīgs pietūkums, iekaisums), ārstēšana ar moksifloksacīnu jāpārtrauc un jāapsver alternatīva ārstēšana. Skartā(s) ekstremitāte(s) atbilstoši jāārstē (piem., imobilizācija). Ja parādās tendinopātijas pazīmes, kortikosteroīdus lietot nedrīkst
Aortas aneirisma un disekcija
Epidemioloģiskajos pētījumos ir ziņots par paaugstinātu aortas aneirismas un disekcijas risku pēc fluorhinolonu lietošanas, īpaši gados vecākiem pacientiem.
Tāpēc pacientiem ar aneirismu ģimenes anamnēzē vai pacientiem, kuriem jau iepriekš diagnosticēta aortas aneirisma un/vai aortas disekcija vai kuriem ir citi riska faktori vai stāvokļi, kas rada noslieci uz aortas aneirismu un disekciju (piemēram, Marfāna (Marfan) sindroms, asinsvadu Ēlersa-Danlosa (Ehlers-Danlos) sindroms, Takajasu (Takayasu) arterīts, milzšūnu arterīts, Behčeta (Behcet’s) slimība, hipertensija, apstiprināta ateroskleroze), fluorhinoloni jālieto tikai pēc rūpīgas ieguvuma un riska izvērtēšanas un citu ārstēšanas iespēju apsvēršanas.
Gadījumā, ja pēkšņi rodas sāpes vēderā, krūškurvī vai mugurā, pacientiem jāiesaka nekavējoties vērsties pie ārsta neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļā.
Pacienti ar nieru darbības traucējumiem
Gados vecākiem pacientiem ar nieru darbības traucējumiem moksifloksacīnu jālieto piesardzīgi, ja viņi nespēj uzņemt atbilstošu šķidruma daudzumu, jo dehidratācija var palielināt nieru mazspējas risku.
Redzes traucējumi
Ja redze pasliktinās vai arī rodas jebkāda ietekme uz acīm, nekavējoties jākonsultējas ar acu ārstu (skatīt 4.7. un 4.8. apakšpunktu).
Disglikēmija
Tāpat kā lietojot visus hinolonus, ziņots par glikozes līmeņa asinīs traucējumiem, tai skaitā gan par hipoglikēmiju, gan par hiperglikēmiju (skatīt 4.8. apakšpunktu), parasti diabēta pacientiem, kuri vienlaikus saņem iekšķīgi lietojamos hipoglikēmiskos līdzekļus (piemēram, glibenklamīdu) vai insulīnu. Ir ziņots par hipoglikēmiskās komas gadījumiem. Diabēta pacientiem ieteicams rūpīgi kontrolēt glikozes līmeni asinīs.
Fotosensitivitātes reakciju profilakse
Hinoloni ir izraisījuši pacientiem fotosensitivitātes reakcijas. Tomēr pētījumi liecina, ka moksifloksacīnam ir mazāks fotosensitivitātes izraisīšanas potenciāls. Tomēr pacientiem jāiesaka izvairīties no UV starojuma vai plaša un/vai spēcīga saules starojuma ietekmes ārstēšanās laikā ar moksifloksacīnu.
Pacienti ar glikozes-6-fosfātdehidrogenāzes deficītu
Pacienti, kam ģimenes anamnēzē vai pašiem ir glikozes-6-fosfātdehidrogenāzes trūkums, ir predisponēti hemolītiskām reakcijām hinolonu terapijas laikā. Tādēļ šiem pacientiem moksifloksacīns jālieto piesardzīgi.
Periarteriālo audu iekaisums
Moksifloksacīna šķīdums infūzijām paredzēts tikai intravenozai ievadīšanai. Nedrīkst ievadīt intraarteriāli, jo preklīniskajos pētījumos novērots periarteriālo audu iekaisums pēc šāda veida infūzijas.
Pacienti ar komplicētu ādas un mīksto audu infekciju (cSSSI – complicated skin and skin structure infections)
Moksifloksacīna klīniskā efektivitāte smagu apdeguma infekciju, fascīta un diabētiskās pēdas infekcijas ar osteomielītu gadījumā nav pierādīta.
Mijiedarbība ar bioloģiskajiem testiem
Lietojot moksifloksacīnu, tas var mijiedarboties ar Mycobacterium spp. kultūru testu, nomācot mikobaktēriju augšanu un radot viltus negatīvus rezultātus asins paraugos, kas ņemti pacientiem, kuri šobrīd saņem moksifloksacīnu.
Pacienti ar MRSA infekciju
Moksifloksacīnu nerekomendē pret meticilīnu rezistentā Staphylococcus aureus (MRSA – Methicillin resistant Staphylococcus aureus) infekcijas ārstēšanai. Gadījumā, ja ir aizdomas par MRSA infekciju vai tā ir apstiprināta, ir jāuzsāk atbilstoša antibakteriāla terapija (skatīt 5.1. apakšpunktu).
Pediatriskā populācija
Tā kā juvenīliem dzīvniekiem radusies nevēlama ietekme uz skrimsli (skatīt 5.3. apakšpunktu), moksifloksacīna lietošana bērniem un pusaudžiem līdz18 gadu vecumam ir kontrindicēta (skatīt 4.3. apakšpunktu).
Pacienti ar nātrija diētu
Šīs zāles satur 35,3 mmol (811,9 mg) nātrija katros 250 ml šķīduma. Tas jāņem vērā pacientiem ar kontrolētu nātrija diētu.
4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi
Mijiedarbība ar zālēm
Nav izslēgta moksifloksacīna papildiedarbība uz QT intervāla pagarināšanos un uz citām zālēm, kas var pagarināt QTc intervālu. Šī iedarbība var palielināt ventrikulārās aritmijas risku, tai skaitā torsade de pointes. Tāpēc vienlaicīga moksifloksacīna lietošana ir kontrindicēta pacientiem, kuri lieto šādas zāles (skatīt 4.3. apakšpunktu):
IA klases antiaritmiskās zāles (piemēram, hinidīns, hidrohinidīns, dizopiramīds),
III klases antiaritmiskās zāles (piemēram, amiodarons, sotalols, dofetilīds, ibutilīds),
antipsihotiskās zāles (piemēram, fenotiazīni, pimozīds, sertindols, haloperidols, sultoprīds),
tricikliskie antidepresanti,
daži pretinfekcijas līdzekļi (sahinavīrs, sparfloksacīns, eritromicīns i.v., pentamidīns, pretmalārijas līdzekļi, īpaši halofantrīns),
daži prethistamīna līdzekļi (terfenadīns, astemizols, mizolastīns),
citas zāles (cisaprīds, vinkamīns i.v., bepridils, difemanils).
Moksifloksacīns piesardzīgi jālieto pacientiem, kuri lieto kālija līmeni pazeminošas zāles (piemēram, cilpas un tiazīdu grupas diurētiskus līdzekļus, caurejas līdzekļus vai klizmas [lielas devas], kortikosteroīdus, amfotericīnu B) vai zāles, kas saistītas ar klīniski nozīmīgu bradikardiju.
Pēc vairākkārtējām moksifloksacīna devām veseliem brīvprātīgajiem moksifloksacīns palielināja digoksīna Cmax apmēram par 30%, neietekmējot AUC vai minimālo līmeni. Nav nepieciešama īpaša piesardzība, lietojot ar digoksīnu.
Pētījumos ar brīvprātīgu cukura diabēta slimnieku piedalīšanos vienlaicīga iekšķīga moksifloksacīna un glibenklamīda lietošana apmēram par 21% samazināja glibenklamīda maksimālo koncentrāciju plazmā. Teorētiski glibenklamīda un moksifloksacīna kombinēšana var radīt vieglu un pārejošu hiperglikēmiju. Tomēr novērotās izmaiņas glibenklamīda farmakokinētikā neradīja izmaiņas farmakodinamiskajos parametros (glikozes līmenis asinīs, insulīns). Tādējādi starp glibenklamīdu un moksifloksacīnu netika atklāta klīniski nozīmīga mijiedarbība.
INR izmaiņas
Ziņots par daudziem gadījumiem, kad pacientiem, kuri lieto antibakteriālus līdzekļus, īpaši fluorhinolonus, makrolīdus, tetraciklīnus, kotrimoksazolu un dažus cefalosporīnus, paaugstinājusies perorāli lietojamo antikoagulantu aktivitāte. Par riska faktoriem izrādījušies infekcijas un iekaisuma procesi, pacienta vecums un vispārējais stāvoklis. Šādos apstākļos ir sarežģīti novērtēt, vai INR (International Normalised Ratio - Starptautiskais standartizācijas koeficients) izmaiņas ietekmējusi infekcija vai terapija. Piesardzības pasākums šajā gadījumā būtu biežāka INR kontrolēšana. Ja nepieciešams, perorālā antikoagulanta devas jāpielāgo atbilstoši apstākļiem.
Klīniskajos pētījumos pierādīts, ka nepastāv mijiedarbība, vienlaicīgi lietojot moksifloksacīnu ar ranitidīnu, probenecīdu, perorāliem kontraceptīviem līdzekļiem, kalciju saturošiem uztura bagātinātājiem, parenterāli lietojamu morfīnu, teofilīnu, ciklosporīnu vai itrakonazolu.
In vitro pētījumi ar cilvēka citohroma P-450 sistēmas enzīmiem iegūtos datus apstiprināja. Ņemot vērā šos rezultātus, ir maz ticama metaboliskā mijiedarbība caur citohroma P-450 enzīmu sistēmu.
Mijiedarbība ar pārtiku
Moksifloksacīnam nav klīniski nozīmīgas mijiedarbības ar pārtiku, tajā skaitā piena produktiem.
4.6. Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti
Grūtniecība
Nav pārbaudīts moksifloksacīna drošums cilvēka grūtniecības laikā. Pētījumos ar dzīvniekiem novērota reproduktīva toksicitāte (skatīt 5.3. apakšpunktu). Iespējamais risks cilvēkiem nav zināms. Tā kā eksperimentos ir novērots, ka fluorhinolonu lietošanas sekas nenobriedušiem dzīvniekiem ir skrimšļaudu bojājumi svaru nesošajās locītavās un, lietojot dažus fluorhinolonus, ir aprakstīti atgriezeniski locītavu bojājumi bērniem, moksifloksacīnu grūtniecības laikā lietot nedrīkst (skatīt 4.3. apakšpunktu).
Barošana ar krūti
Nav pieejami dati par lietošanu sievietēm laikā, kad viņas baro bērnu ar krūti. Preklīniskie dati norāda, ka neliels daudzums moksifloksacīna izdalās pienā. Tā kā datu par cilvēkiem trūkst un eksperimentos ir novērots, ka fluorhinolonu lietošanas sekas nenobriedušiem dzīvniekiem ir skrimšļaudu bojājumi svaru nesošajās locītavās, barošana ar krūti moksifloksacīna terapijas laikā ir kontrindicēta (skatīt 4.3. apakšpunktu).
Fertilitāte
Pētījumi ar dzīvniekiem neuzrāda fertilitātes pasliktināšanos (skatīt 5.3. apakšpunktu).
4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus
Pētījumi par moksifloksacīna ietekmi uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus nav veikti. Tomēr fluorhinoloni, arī moksifloksacīns, var negatīvi ietekmēt pacienta spējas vadīt transportlīdzekli un apkalpot mehānismus CNS reakcijas dēļ (piemēram, reibonis, akūts pārejošs redzes zudums, skatīt 4.8. apakšpunktu) vai akūtas un īslaicīgas samaņas zaudēšanas dēļ (sinkope, skatīt 4.8. apakšpunktu). Pacientiem jāiesaka pirms transportlīdzekļa vadīšanas vai mehānismu apkalpošanas novērtēt, kāda ir moksifloksacīna ietekme uz viņiem.
4.8. Nevēlamās blakusparādības
Blakusparādības, kas ir novērotas klīniskajos pētījumos un iegūtas no pēcreģistrācijas ziņojumiem, lietojot 400 mg moksifloksacīna dienā intravenozi vai iekšķīgi (tikai intravenoza, secīga (iv/iekšķīga) un iekšķīga lietošana), sakārtotas atbilstoši biežumam un minētas turpmāk.
Izņemot sliktu dūšu un caureju, visas pārējās blakusparādības radušās mazāk nekā 3% gadījumu.
Katrā biežuma grupā nevēlamās blakusparādības norādītas to nopietnības samazinājuma secībā.
Biežums ir izteikts šādi:
ļoti bieži (≥ 1/10),
bieži (≥ 1/100 līdz < 1/10),
retāk (≥ 1/1 000 līdz < 1/100),
reti (≥ 1/10 000 līdz < 1/1 000),
ļoti reti (< 1/10 000),
nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamajiem datiem).
Bieži
Retāk
Reti
Ļoti reti
Infekcijas un infestācijas
Rezistentu baktēriju vai sēnīšu izraisīta superinfekcija, piemēram, mutes dobuma un maksts kandidoze)
Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi
Anēmija, leikopēnija(s), neitropēnija trombocitopēnija, trombocitēmija, asins eozinofīlija, pagarināts protrombīna laiks/ palielināts INR
Palielināts protrombīna līmenis/ samazināts INR, agranulocitoze
Imūnās sistēmas traucējumi
Alerģiska reakcija (skatīt 4.4. apakšpunktu)
Anafilakse, tai skaitā ļoti reti dzīvību apdraudošs šoks (skatīt 4.4. apakšpunktu), alerģiska tūska/ angioedēma (tai skaitā potenciāli dzīvību apdraudoša balsenes tūska, skatīt 4.4. apakšpunktu)
Vielmaiņas un uztures traucējumi
Hiperlipidēmija
Hiperglikēmija, hiperurikēmija
Hipoglikēmija
Psihiskie traucējumi*
Trauksmes reakcijas, psihomotora hiperaktivitāte/ uzbudinājums
Emocionāla nenoturība, depresija (ļoti retos gadījumos var pāriet paškaitējošā uzvedībā, piemēram, suicidālas idejas/domas, pašnāvības mēģinājumi, skatīt 4.4. apakšpunktu), halucinācijas
Depersonalizācija, psihotiska reakcija (var pāriet paškaitējošā uzvedībā, piemēram, suicidālas idejas/domas, pašnāvības mēģinājumi, skatīt 4.4. apakšpunktu)
Nervu sistēmas traucējumi*
Galvassāpes,
reibonis
Par- / dizestēzija, garšas sajūtas traucējumi (arī garšas sajūtas zudums ļoti retos gadījumos), apjukums un dezorientācija, miega traucējumi, (galvenokārt bezmiegs), trīce, vertigo, miegainība
Hipoestēzija, ožas sajūtas traucējumi (arī ožas zudums), patoloģiski sapņi, koordinācijas traucējumi (arī gaitas traucējumi, īpaši reiboņa vai vertigo dēļ), lēkmes, tai skaitā grand mal krampji (skatīt 4.4. apakšpunktu), uzmanības traucējumi, runas traucējumi, amnēzija, perifēra neiropātija un polineiropātija
Hiperestēzija
Acu bojājumi*
Redzes traucējumi, arī diplopija un neskaidra redze (īpaši CNS reakciju laikā, skatīt 4.4. apakšpunktu)
Pārejošs redzes zudums (īpaši CNS reakciju laikā, skatīt 4.4. un 4.7. apakšpunktu)
Ausu un labirinta bojājumi*
Troksnis ausīs, dzirdes traucējumi, tai skaitā kurlums (parasti atgriezenisks)
Sirds funkcijas traucējumi
QT intervāla pagarināšanās pacientiem ar hipokaliēmiju (skatīt 4.3. un 4.4. apakšpunktu)
QT intervāla pagarināšanās (skatīt 4.4. apakšpunktu), sirdsklauves, tahikardija, priekškambaru mirdzaritmija, stenokardija
Kambaru tahiaritmija, sinkope (piemēram, akūts un īslaicīgs samaņas zudums)
Nespecifiska aritmija, Torsade de pointes (skatīt 4.4. apakšpunktu), sirdsdarbības apstāšanās (skatīt 4.4. apakšpunktu)
Asinsvadu sistēmas traucējumi
Vazodilatācija
Hipertensija, hipotensija
Vaskulīts
Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības
Aizdusa (tai skaitā astmatiski stāvokļi)
Kuņģa-zarnu trakta traucējumi
Slikta dūša, vemšana, sāpes gastrointestinālā traktā un sāpes vēderā, caureja
Samazināta apetīte un uztura uzņemšana, aizcietējums, dispepsija, flatulence, gastrīts, palielināts amilāzes līmenis
Disfāgija, stomatīts, ar antibiotiku lietošanu saistīts kolīts (tai skaitā pseidomembrano-zais kolīts, ļoti retos gadījumos saistīts ar dzīvību apdraudošām komplikācijām, skatīt 4.4. apakšpunktu)
Aknu un/vai žults izvades sistēmas traucējumi
Paaugstināts transamināžu līmenis
Aknu darbības traucējumi (arī LDH līmeņa paaugstināšanās), bilirubīna līmeņa paaugstināšanās, gamma-glutamiltransferāzes līmeņa paaugstināšanās, sārmainās fosfatāzes līmeņa paaugstināšanās asinīs
Dzelte, hepatīts (galvenokārt holestātisks)
Zibensveida hepatīts, kas var izraisīt dzīvību apdraudošu aknu mazspēju (ieskaitot letālus gadījumus), skatīt 4.4. apakšpunktu)
Ādas un zemādas audu bojājumi
Nieze, izsitumi, nātrene, sausa āda
Bullozas ādas reakcijas, tādas kā Stīvensa- Džonsona sindroms vai toksiskā epidermas nekrolīze (iespējams, dzīvību apdraudoša, skatīt 4.4. apakšpunktu)
Skeleta muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi*
Artralģija, mialģija
Tendinīts (skatīt 4.4. apakšpunktu), muskuļu krampji, muskuļu raustīšanās, muskuļu vājums
Cīpslas plīsums (skatīt 4.4. apakšpunktu), artrīts, muskuļu stīvums, Myasthenia gravis simptomu paasināšanās (skatīt 4.4. apakšpunktu)
Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi
Dehidratācija
Nieru darbības traucējumi (arī paaugstināts atlieku slāpekļa un kreatinīna līmenis asinīs), nieru mazspēja (skatīt 4.4. apakšpunktu)
Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā*
Reakcijas injekcijas un infūzijas vietā
Slikta pašsajūta (pārsvarā astēnija vai nogurums), sāpes (arī muguras, krūšu, iegurņa un ekstremitāšu sāpes), svīšana,
tromboflebīts infūzijas vietā
Tūska
*Ļoti retos gadījumos ziņots par ilgstošām (vairākus mēnešus vai gadus ilgām), invaliditāti izraisošām un iespējami neatgriezeniskām nopietnām nevēlamām zāļu izraisītām blakusparādībām, kas reizēm skar vairākas orgānu sistēmu grupas un maņu orgānus (tai skaitā tādām reakcijām kā tendinīts, cīpslas plīsums, artralģija, sāpes ekstremitātēs, gaitas traucējumi, neiropātijas, kas saistītas ar parestēziju, depresija, nogurums, atmiņas traucējumi, miega traucējumi, kā arī dzirdes, redzes, garšas un ožas sajūtas traucējumi), pacientiem, kuri lietojuši hinolonus vai fluorhinolonus, dažos gadījumos neatkarīgi no pirms ārstēšanas esošiem riska faktoriem (skatīt 4.4. apakšpunktu).
Sekojošām blakusparādībām ir augstāka biežuma kategorija pacientu apakšgrupā, kas ārstēti ar i.v. terapiju ar vai bez sekojošas perorālas terapijas:
Bieži:
palielināts gamma glutamiltransferāzes līmenis
Retāk:
ventrikulāras tahiaritmijas, hipotensija, tūska, ar antibiotiku lietošanu saistīts kolīts (tai skaitā pseidomembranozais kolīts), ļoti retos gadījumos saistīts ar dzīvību apdraudošām komplikācijām, skatīt 4.4. apakšpunktu), lēkmes, tostarp grand mal krampji (skatīt 4.4. apakšpunktu), halucinācijas, nieru darbības traucējumi (arī palielināts atlieku slāpekļa un kreatinīna līmenis asinīs), nieru mazspēja (skatīt 4.4. apakšpunktu).
Citu fluorhinolonu lietošanas laikā ļoti retos gadījumos ziņots par tālāk uzskaitītajām blakusparādībām, kas varētu būt iespējamas arī ārstēšanās laikā ar moksifloksacīnu: hipernatriēmija, hiperkalciēmija, hemolītiskā anēmija, rabdomiolīze, fotosensitivitātes reakcijas (skatīt 4.4. apakšpunktu).
Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām
Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003.
Tīmekļa vietne: HYPERLINK "http://www.zva.gov.lv/../?id=613&sa=613&top=3" www.zva.gov.lv
4.9. Pārdozēšana
Nav specifisku pasākumu, kas būtu ieteicami gadījumos, kad notikusi nejauša pārdozēšana. Pārdozēšanas gadījumā jāveic simptomātiska ārstēšana. Jāveic EKG novērošana, jo iespējama QT intervāla pagarināšanās. Ja vienlaicīgi ar moksifloksacīna 400 mg perorālo vai intravenozo devu tiek lietota aktīvā ogle, zāļu sistēmiskā pieejamība samazinās par vairāk nekā attiecīgi 80% vai 20%. Ja agrīnā absorbcijas stadijā tiek lietota aktīvā ogle, tas var būt noderīgi, lai novērstu pārmērīgu moksifloksacīna nokļūšanu organismā perorālas pārdozēšanas gadījumā.
5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS
5.1. Farmakodinamiskās īpašības
Farmakoterapeitiskā grupa: Antibakteriāli līdzekļi sistēmiskai lietošanai, fluorhinoloni, ATĶ kods: J01MA14.
Darbības mehānisms
Moksifloksacīns inhibē bakteriju II tipa topoizomerāzes (DNS girāzi un topoizomerāzi IV), kas nepieciešamas baktēriju DNS replikācijā, transkripcijā un reparācijā.
Farmakokinētiskās/farmakodinamiskās attiecības
Ātrums, ar kādu fluorhinoloni iznīcina baktērijas, ir atkarīgs no koncentrācijas. Fluorhinolonu farmakodinamikas pētījumos ar dzīvnieku modeļiem un klīniskajos pētījumos cilvēkam ir pierādīts, ka primārais efektivitātes rādītājs ir AUC42 / MIC attiecība.
Rezistences mehānisms
Rezistence pret fluorhinoloniem rodas mērķa vietās, notiekot mutācijām DNS girāzē un topoizomerāzē IV. Citi mehānismi ir izplūdes sūknis, necaurlaidība un DNS girāzes proteīnu mediatoru aizsardzība.
Starp moksifloksacīnu un citiem fluorhinoloniem iespējama krustotā rezistence.
Moksifloksacīna aktivitāti neietekmē rezistences mehānismi, kas ir specifiski citām antibakteriālo līdzekļu klasēm.
Robežkoncentrācijas
EUCAST klīniskie MIK un disku difūzijas robežkoncentrācijas moksifloksacīnam (01.01.2015):
Organisms
Jutīgs
Rezistents
Staphylococcus spp.
≤ 0,5 mg/l
≥ 24 mm
> 1 mg/l
< 21 mm
S. pneumoniae
≤ 0,5 mg/l
≥ 22 mm
> 0,5 mg/l
< 22 mm
Streptococcus Groups A, B, C, G
≤ 0,5 mg/l
≥ 18 mm
> 1 mg/l
< 15 mm
H. influenzae
≤ 0,5 mg/l
≥ 25 mm
> 0,5 mg/l
< 25 mm
M. catarrhalis
≤ 0,5 mg/l
≥ 23 mm
> 0,5 mg/l
< 23 mm
Enterobacteriaceae
≤ 0,5 mg/l
≥ 20 mm
> 1 mg/l
< 17 mm
Ar sugām nesaistītas robežkoncentrācijas*
≤ 0,5 mg/l
> 1 mg/l
* Ar sugām nesaistītas robežkoncentrācijas noteiktas galvenokārt, pamatojoties uz farmakokinētikas/farmakodinamikas datiem, un ir neatkarīgas no MIK izkliedes starp specifiskām sugām. Tās paredzētas izmantošanai tikai sugām, kurām nav noteikta sugai specifiska robežkoncentrācija, un nav paredzētas lietošanai sugām, kurām vēl jānosaka interpretācijas kritēriji
Mikrobioloģiskā jutība
Iegūtās rezistences prevalence konkrētai sugai var variēt ģeogrāfiski un laikā izvēlētām sugām, un ir vēlama lokāla informācija par rezistenci, īpaši, ja tiek ārstētas smagas infekcijas. Nepieciešamības gadījumā jāmeklē eksperta padoms, ja lokāla rezistences prevalence ir tāda, ka līdzekļa lietderība pret vismaz dažiem infekcijas veidiem ir apšaubāma.
Parasti jutīgas sugas
Aerobi grampozitīvi mikroorganismi
Staphylococcus aureus*+
Streptococcus agalactiae (B grupa)
Streptococcus milleri group* (S. anginosus, S. constellatus and S. intermedius)
Streptococcus pneumoniae*
Streptococcus pyogenes* (A grupa)
Streptococcus viridans group (S. viridans, S. mutans, S. mitis, S. sanguinis, S. salivarius, S. thermophilus)
Aerobi gramnegatīvi mikroorganismi
Acinetobacter baumanii
Haemophilus influenzae*
Legionella pneumophila
Moraxella (Branhamella) catarrhalis*
Anaerobi mikroorganismi
Prevotella spp.
“Citi” mikroorganismi
Chlamydophila (Chlamydia) pneumoniae*
Coxiella burnetii
Mycoplasma pneumoniae*
Sugas, kuru iegūta rezistence var radīt problēmas
Aerobi grampozitīvi mikroorganismi
Enterococcus faecalis*
Enterococcus faecium*
Aerobi gramnegatīvi mikroorganismi
Enterobacter cloacae*
Escherichia coli*#
Klebsiella oxytoca
Klebsiella pneumoniae*#
Proteus mirabilis*
Anaerobi mikroorganismi
Bacteroides fragilis*
Mikroorganismi ar iedzimtu rezistenci
Aerobi gramnegatīvi mikroorganismi
Pseudomonas aeruginosa
* Aktivitāte apmierinoši pierādīta klīniskos pētījumos.
+Ir liela iespējamība, ka meticilīna rezistentais S. aureus ir rezistents pret fluorhinoloniem. Ir ziņots par > 50% moksifloksacīna rezistences līmeni pret meticilīna rezistento S. aureus.
#ESBL- sintezējoši celmi bieži ir rezistenti pret fluorhinoloniem.
5.2. Farmakokinētiskās īpašības
Uzsūkšanās un biotransformācija
Pēc vienas 400 mg intravenozas 1 stundu ilgas infūzijas maksimālā koncentrācija plazmā pēc infūzijas beigām bija aptuveni 4,1 mg/l, kas ir apmēram par 26% lielāka, salīdzinot ar to, kas novērota iekšķīgās lietošanas laikā (3,1 mg/l). AUC lielums pēc i/v lietošanas bija aptuveni 39 mg∙h/l, kas ir tikai mazliet lielāks nekā pēc iekšķīgas lietošanas (35 mg∙h/l), saskaņā ar ko absolūtā biopieejamība ir apmēram 91%.
Nav nepieciešamības pielāgot intravenozā moksifloksacīna devu pacienta vecumam vai dzimumam.
Farmakokinētika ir lineāra pēc vienreizējas iekšķīgas devas 50 - 1200 mg robežās, līdz 600 mg vienreizējas intravenozas devas un līdz 600 mg reizi dienā vairāk kā 10 dienas.
Izkliede
Moksifloksacīns ātri izplatās ārpus asinsvadiem. Līdzsvara stāvokļa izkliedes tilpums (Vss) ir aptuveni 2 l/kg. In vitro un ex vivo eksperimenti parādīja, ka saistīšanās ar proteīniem ir apmēram 40 - 42% neatkarīgi no medikamenta koncentrācijas. Moksifloksacīns galvenokārt saistās ar seruma albumīnu.
Maksimālā koncentrācija 5,4 mg/kg un 20,7 mg/l (ģeometriskais vidējais) tika sasniegta attiecīgi bronhu gļotādā un epitēliju iekļaujošā šķidrumā 2,2 stundas pēc iekšķīgi lietotas devas. Atbilstoši maksimālā koncentrācija alveolu makrofāgos bija 56,7 mg/kg. Ādas čulgu šķidrumā 1,75 mg/l koncentrācija tika novērota 10 stundas pēc intravenozas ievadīšanas. Intersticiālajā šķidrumā nesaistītā koncentrācija bija līdzīga maksimālajai nesaistītajai koncentrācijai plazmā – 1,0 mg/l (ģeometriskais vidējais), kas tika sasniegta apmēram 1,8 stundas pēc intravenozas devas.
Biotransformācija
Moksifloksacīns tiek pakļauts II fāzes biotransformācijai un tiek izvadīts caur nierēm (apmēram 40%) un žults/fēču (apmēram 60%) ceļiem gan neizmainītā veidā, gan ar sēru saistītā veidā (M1) un kā glikuronīds (M2). M1 un M2 ir vienīgie metabolīti cilvēkam, abi mikrobioloģiski neaktīvi.
Klīniskajos I fāzes un in vitro pētījumos netika konstatēta metaboliska farmakokinētiska mijiedarbība ar citām zālēm, kas tiek pakļautas I fāzes biotransformācijai, iesaistoties citohroma P450 enzīmiem. Nav pierādīts oksidatīvais metabolisms.
Eliminācija
Moksifloksacīna vidējais terminālais plazmas eliminācijas pusperiods ir apmēram 12 stundas. Vidējais visa organisma klīrenss pēc 400 mg devas ir 179 - 246 ml/min. Pēc 400 mg intravenozas infūzijas urīnā tika konstatētas neizmainītas zāles apmēram 22%, fēcēs apmēram 26%. Pēc intravenozas devas kopējā konstatētā daļa (neizmainītas zāles un metabolīti) bija apmēram 98%. Nieru klīrenss ir 24 - 53 ml/min robežās, liecinot par daļēju reabsorbciju kanāliņos. Moksifloksīna vienlaicīga lietošana ar ranitidīnu vai probenecīdu neietekmēja tā nieru klīrensu.
Nieru darbības traucējumi
Moksifloksacīna farmakokinētiskās īpašības pacientiem ar nieru darbības traucējumiem nav nozīmīgi atšķirīgas (ieskaitot kreatinīna klīrensu > 20 ml/min/1,73 m2). Ja nieru darbība pasliktinās, M2 metabolīta (glikuronīda) koncentrācija palielinās līdz 2,5 reizēm (ar kreatinīna klīrensu < 30 ml/min/1,73 m2).
Aknu darbības traucējumi
Pamatojoties uz līdz šim veiktiem farmakokinētiskiem pētījumiem pacientiem ar aknu mazspēju (Child Pugh A, B), nav iespējams noteikt, vai ir kādas atšķirības, salīdzinot ar veselo brīvprātīgo rezultātiem. Aknu darbības traucējumi tika saistīti ar lielāku M1 koncentrāciju plazmā, kamēr paša medikamenta koncentrācija bija līdzīga koncentrācijai veseliem brīvprātīgajiem. Klīniskā pieredze par moksifloksacīna lietošanu pacientiem ar aknu darbības traucējumiem ir nepietiekama.
5.3. Preklīniskie dati par drošumu
Atkārotu devu pētījumos tika konstatēta toksiska moksifloksacīna ietekme uz hemopoētisko un aknu funkciju grauzējiem un negrauzējiem. Pērtiķiem novēroja toksisku iedarbību uz CNS. Šie efekti parādījās tikai lielu moksifloksacīna devu gadījumā vai pēc ilgstošas ārstēšanas.
Suņiem liela iekšķīgi lietota deva (≥ 60 mg/kg), pēc kuras koncentrācija plazmā sasniedza ≥ 20 mg/l, izraisīja izmaiņas elektroretinogrammā un atsevišķos gadījumos tīklenes atrofiju.
Pēc intravenozas ievadīšanas sistēmiskā toksicitāte tika konstatēta tikai tad, ja moksifloksacīns tika ievadīts bolus injekcijas veidā (45 mg/kg), bet netika novērota, ja moksifloksacīns (40 mg/kg) tika ievadīts lēnas infūzijas veidā ilgāk kā 50 minūtes.
Pēc intraarteriālas injekcijas tika konstatēti iekaisumi, kas ietvēra periarteriālos mīkstos audus, kas nozīmē, ka jāizvairās no moksifloksacīna ievadīšanas artērijās.
Moksifloksacīns in vitro testos, izmantojot baktērijas un zīdītāju šūnas, ir parādījis genotoksicitāti. In vivo testos netika konstatēti nekādi pierādījumi genotoksicitātei, lai gan moksifloksacīns tika lietots ļoti augstās devās. Moksifloksacīns nebija kancerogēns iniciēšanas un veicināšanas pētījumā žurkām.
In vitro augstā koncentrācijā moksifloksacīnam novēroja tādas sirds elektrofizioloģiskas īpašības, kas var radīt QT intervāla pagarinājumu.
Pēc moksifloksacīna intravenozas ievadīšanas suņiem (30 mg/kg infūzija ilgāk kā 15, 30, vai 60 minūtes) QT prolongēšanas pakāpe bija skaidri atkarīga no infūzijas ātruma, tas ir, jo īsāks infūzijas laiks, jo izteiktāka QT prolongācija. Netika novērota QT prolongācija, ja 30 mg/kg deva tika ievadīta infūzijas veidā ilgāk kā 60 minūtes.
Reproduktīvās funkcijas pētījumi žurkām, trušiem un pērtiķiem parādīja, ka notiek moksifloksacīna izkļūšana cauri placentai. Pētījumi ar žurkām (iekšķīgi un intravenozi) un pērtiķiem (iekšķīgi) nepierādīja teratogenitāti vai auglības samazināšanos pēc moksifloksacīna lietošanas. Trušu augļiem tika konstatēta neliela mugurkaula un ribu deformāciju skaita palielināšanās, bet tikai devās (20 mg/kg intravenozi), kas izraisīja smagu mātes saindēšanos. Pērtiķiem un trušiem palielinājās abortu biežums, kad moksifloksacīna koncentrācija plazmā bija analoga terapeitiskajai devai cilvēkam.
Ir zināms, ka fluorhinoloni, tai skaitā moksifloksacīns, rada bojājumus galveno daudzkustīgo locītavu skrimšļaudos nepieaugušiem dzīvniekiem.
6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA
6.1. Palīgvielu saraksts
Nātrija hlorīds
Nātrija laktāta šķīdums
Ūdens injekcijām
6.2. Nesaderība
Šādi šķīdumi ir nesaderīgi ar moksifloksacīna šķīdumu infūzijām:
Nātrija hlorīda 100 mg/ml (10%) un 200 mg/ml (20%) šķīdums
Nātrija bikarbonāts 42 mg/ml (4,2%) un 84 mg/ml (8,4%) šķīdums
Šīs zāles nedrīkst sajaukt (lietot maisījumā) ar citām zālēm, izņemot 6.6. apakšpunktā minētās.
6.3. Uzglabāšanas laiks
3 gadi
Pēc pirmās atvēršanas izlietot nekavējoties.
6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi
Šīm zālēm nav nepieciešami īpaši uzglabāšanas apstākļi.
6.5. Iepakojuma veids un saturs
250 ml stikla pudele (bezkrāsaina, II tips) noslēgta ar hlorbutila/brombutila gumijas korķi (etilēna tetrafluoretilēna pārklājums) un alumīnija vāciņš ar noplēšamu plastikāta cilni.
Katra pudele satur 250 ml šķīduma infūzijām. Ir pieejamas pakas ar 1, 5 vai 10 pudelēm.
Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.
6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos
Šīs zāles ir paredzētas vienreizējai lietošanai. Visi neizlietotie šķīdumi jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām.
Tālāk uzskaitītie šķīdumi var tikt izmantoti vienā infūzijā ar moksifloksacīna 400 mg/250 ml šķīdumu infūzijām:
Ūdens injekcijām, nātrija hlorīds 9 mg/ml (0,9%), nātrija hlorīds 1 mol/l (1 molārs), glikoze 50 mg/ml, 100 mg/ml, 400 mg/ml (5%/10%/40%), ksilīts 200 mg/ml (20%), Ringera šķīdums, kompleksie nātrija laktāta šķīdumi (Hartmana šķīdums, Ringera-laktāta šķīdums).
Moksifloksacīna šķīdumu infūzijām nedrīkst jaukt kopā vienā infūzijā ar citām zālēm.
Nelietojiet šķīdumu, ja pamanāt jebkādas daļiņas tajā vai arī, ja šķīdums ir duļķains.
7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS
KRKA, d.d., Novo mesto, Šmarješka cesta 6, 8501 Novo mesto, Slovēnija
8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(-I)
16-0048
9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS
Reģistrācijas datums: 2016. gada 17. marts
Pēdējās pārreģistrācijas datums:
10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS
04/2019
SASKAŅOTS ZVA 23-05-2019
PAGE
