Marcaine

Lejupielādēt zāļu aprakstu

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

Marcaine 5 mg/ml šķīdums injekcijām

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

1 ml šķīduma satur 5 mg bupivakaīna hidrohlorīda (Bupivacaini hydrochloridum).

Palīgvielas ar zināmu iedarbību: nātrijs 3.1 mg/ml

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

3. ZĀĻU FORMA

Šķīdums injekcijām.

Sterils, izotonisks, bezkrāsains un dzidrs šķīdums. Šķīduma pH ir koriģēts ar nātrija hidroksīdu un/vai sālsskābi (pH 4,0-6,5).

4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1. Terapeitiskās indikācijas

Ķirurģiskā anestēzija pieaugušajiem un bērniem no 12 gadu vecuma.

Akūtu sāpju kupēšana pieaugušajiem, zīdaiņiem un bērniem no 1 gada vecuma.

4.2. Devas un lietošanas veids

Pieaugušie un bērni, kas vecāki par 12 gadiem

Tabulā norādītas ieteicamās devas biežāk izmantotajām anestēzijas metodēm. Ārsta pieredze un zināšanas par pacienta fizisko stāvokli ir svarīgas, nosakot nepieciešamo devas lielumu. Lietojot ilgstošu nervu blokādi, vai nu pastāvīgā infūzijā vai atkārtotās bolus devās, jāņem vērā iespējamais risks sasniegt toksiskas plazmas koncentrācijas vai izraisīt lokālu nervu bojājumu.

DOZĒŠANAS IETEIKUMI PIEAUGUŠAJIEM

Konc. mg/ml

Tilpums ml

Deva mg

Sākums min.

Ilgums h

ĶIRURĢISKĀ ANESTĒZIJA

Lumbālā epidurālā blokāde ¹⁾

Ķirurģija

5,0

15-30

75-150

15-30

2-3

Ķeizargrieziens

5,0

15-30

75-150

15-30

2-3

Torakālā epidurālā blokāde ¹⁾

Ķirurģija

2,5

5-15

12,5-37,5

10-15

1,5-2

5,0

5-10

25-50

10-15

2-3

Kaudālā epidurālā blokāde ¹⁾

2,5

20-30

50-75

20-30

1-2

5,0

20-30

100-150

15-30

2-3

Lielo nervu blokāde ²⁾ (piem., plexus brachialis, femoralis, sēžas)

5,0

10-35

50-175

15-30

4-8

Apvidus blokāde (piem., mazo nervu blokāde un infiltrācija)

2,5

<60

<150

1-3

3-4

5,0

≤30

≤150

1-10

3-8

AKŪTU SĀPJU KUPĒŠANA

Lumbālā epidurālā blokāde

Atkārtotas injekcijas ³⁾ (piem., pēcoperācijas sāpju atvieglošanai)

2,5

6-15; minimālais intervāls 30 minūtes

15-37,5; minimālais intervāls 30 minūtes

2-5

1-2

Pastāvīga infūzija ⁴⁾

2,5

5-7,5 ml/h

12,5-18,8 mg/h

-

-

Torakālā epidurālā blokāde Pastāvīga infūzija

2,5

4-7,5

10-18,8 mg/h

-

-

Intra-artikulāra blokāde ⁶⁾ (piem., pēc ceļa artroskopijas)

2,5

≤40

≤100 ⁵⁾

5-10

2-4 h pēc “wash out”

Apvidus blokāde (piem., mazo nervu blokāde un infiltrācija

2,5

≤60

≤150

1-3

3-4

Piezīmes

1) Deva ietver testa devu

2) Lielo nervu blokādei deva jāpiemēro atbilstoši ievadīšanas vietai un pacienta stāvoklim. Interskalenā un supraventrikulārā brahiālā pinuma blokāde var būt saistīta ar lielāku nopietno blakusparādību biežumu, atkarībā no lietotā lokālā anestētiķa, skat. arī 4.5. apakšpunktu “Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi”.

3) Maks. deva ≤400 mg/24h

4) Šis šķīdums bieži tiek lietots epidurālai ievadei kombinācijā ar sāpju kupēšanai piemērotu opioīdu. Kopā ≤400 mg/24h

5) Ja tam pašam pacientam kādā citā metodē tiek izmantots papildus bupivakaīns, nedrīkst pārsniegt kopējo devas limitu - 150 mg.

6) Ir pēcreģistrācijas ziņojumi par hondrolīzes pacientiem, kas saņēmuši lokālo anestēzijas līdzekli intra-artikulāras (locītavā) nepārtrauktas infūzijas veidā pēcoperācijas periodā. Marcaine lietošana pie šīs indikācijas nav apstiprināta (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Tabulā minētās devas, kuras atzītas par nepieciešamām, lai nodrošinātu sekmīgu blokādi, un jāņem vērā kā norādījumi lietošanai pieaugušajiem. Var būt atšķirības anestēzijas iestāšanās laikā un ilgumā. Skaitļi atspoguļo paredzamo vidējās nepieciešamās devas amplitūdu. Par faktoriem, kas ietekmē specifiskas metodes, un individuālām pacientu vajadzībām lasiet parastajās mācību grāmatās.

Jāizvairās no nevajadzīgi lielām lokālo anestēzijas līdzekļu devām. Parasti pilnīgai visu nervu šķiedru blokādei lielajos nervos nepieciešama lielāka anestēzijas līdzekļa koncentrācija. Mazāku nervu anestēzijai vai atsāpināšanai (piemēram, dzemdību sāpju atvieglošanai) pietiek ar mazāku koncentrāciju. Ievadītais zāļu tilpums noteiks anestēzijas plašumu.

Lai izvairītos no intravaskulāras ievadīšanas, pirms injekcijas un tās laikā ieteicama uzmanīga aspirācija. Kopējā deva jāinjicē lēnām ar ātrumu 25 - 50 mg/min vai atkārtotu devu veidā, rūpīgi novērojot pacienta vitālās funkcijas un saglabājot mutvārdu kontaktu. Ja nepieciešams ievadīt devu epidurāli, ieteicama pārbaudes deva ar 3 - 5 ml bupivakaīna, kas satur adrenalīnu. Par netīšu intravaskulāru injekciju var liecināt īslaicīga sirdsdarbības paātrināšanās, bet par nejaušu intratekālu injekciju - spinālās blokādes simptomi. Toksisku simptomu rašanās gadījumā ievadīšana nekavējoties jāpārtrauc.

Līdzšinējā pieredze norāda, ka vidusmēra pieaugušais labi panes 400 mg, kas ievadīti 24 stundu laikā.

Bērniem no 1-12 gadu vecuma

Reģionālās anestēzijas procedūras bērniem jāveic attiecīgi kvalificētiem ārstiem, kam ir pieredze darbā ar šo pacientu grupu un attiecīgo anestēzijas paņēmienu.

Tabulā minētās devas jāņem vērā kā vadlīnijas pediatriskai lietošanai. Var būt individuālas novirzes. Bērniem ar lielu ķermeņa masu bieži nepieciešama pakāpeniska devas samazināšana, un tai jābalstās uz ideālas ķermeņa masas rādītājiem. Par faktoriem, kas ietekmē specifiskas metodes, un individuālām pacientu vajadzībām lasiet parastajās mācību grāmatās.

Jāizmanto mazākā deva, kas nodrošina atbilstošu atsāpināšanu.

Koncentrācija Mg/ml

Tilpums ml

Deva mg

Sākums min.

Ilgums h

AKŪTU SĀPJU KUPĒŠANA (pirms un pēc operācijas)

Marcaine ar vai bez adrenalīna

Kaudālā epidurālā blokāde

2,5

0,6-0,8

1,5-2

20-30

2-6

Lumbālā epidurālā blokāde

2,5

0,6-0,8

1,5-2

20-30

2-6

Torakālā epidurālā blokāde^b)

2,5

0,6-0,8

1,5-2

20-30

2-6

Marcaine bez adrenalīna

Apvidus blokāde
(piem., mazo nervu blokāde un infiltrācija)

2,5

0,5–2,0

5,0

0,5–2,0

Perifēra nervu blokāde
(piem., ilioingvināla –iliohipogastrāla)

2,5

0,5–2,0^a)

5,0

0,5–2,0 ^a)

a) Perifēro nervu blokādes sākums un ilgums ir atkarīgs no blokādes veida un ievadītās devas.

b) Torakālā epidurālā blokāde jāveic ar pakāpenisku dozēšanu, līdz panākta vēlamā anestēzijas pakāpe.

Bērniem deva jāaprēķina pēc ķermeņa masas - līdz 2 mg/kg.

Lai izvairītos no intravaskulāras injekcijas, pirms galvenās devas ievadīšanas un tās laikā atkārtoti jāveic aspirācija. Zāles jāinjicē lēni un pakāpeniskās devās, jo īpaši, ja izmanto lumbālo vai torakālo epidurālo ceļu, nepārtraukti un rūpīgi kontrolējot pacienta organisma stāvokļa galvenos rādītājus.

Marcaine ar vai bez adrenalīna drošums, lietojot bērniem <1 gada vecumam, nav noteikts. Pieejami tikai ierobežoti dati.

Bērniem no divu gadu vecuma ir veikta peritonsilāra infiltrācija ar bupivakaīnu 2,5 mg/ml, lietojot devu 7,5–12,5 mg uz vienu mandeli.

Bērniem no viena gada vecuma ir veikta ilioingvināla-iliohipogastrāla blokāde ar bupivakaīnu 2,5 mg/ml, lietojot devu 0,1–0,5 ml/kg, kas atbilst 0,25–1,25 mg/kg. Bērniem no piecu gadu vecuma ir lietots bupivakaīns 5 mg/ml devā 1,25–2 mg/kg.

Dzimumlocekļa blokādei ir lietots bupivakaīns 5 mg/ml kopējā devā 0,2–0,5 ml/kg, kas atbilst 1–2,5 mg/kg.

Marcaine drošums un efektivitāte, lietojot bērniem vecumā līdz 1 gadam, nav pierādīta. Pieejami tikai ierobežoti dati.

Intermitējošas epidurālās bolus injekcijas vai ilgstošas infūzijas drošums un efektivitāte nav pierādīti. Pieejami tikai ierobežoti dati.

4.3. Kontrindikācijas

Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu, amīdu grupas vietējās anestēzijas līdzekļiem vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām.

Paaugstināta jutība pret metil- un/vai propil- parahidroksibenzoātu (metil-/propil parabēnu, vai to metabolītu para amino benzoskābi (PABS).

Bupivakaīns ir kontrindicēts intravenozai reģionālai anestēzijai (Bīra blokādē), jo netīša bupivakaīna iekļūšana asinsritē var izraisīt akūtas sistēmiskas toksiskas reakcijas.

4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Lietojot bupivakaīnu epidurālai anestēzijai vai perifērā nerva blokādei, ziņots par sirds apstāšanos un nāvi. Dažos gadījumos reanimācija bijusi grūti panākama vai neiespējama, neraugoties uz to, ka tikusi lietota acīmredzami piemērota sagatavošanās un terapija.

Līdzīgi kā visi lokālie anestētiķi, bupivakaīns var radīt toksisku ietekmi uz centrālo nervu sistēmu un kardiovaskulāro sistēmu, ja to izmanto lokālās anestēzijas procedūrās, kuru rezultātā var rasties augsta zāļu koncentrācija asinīs. Īpaši gadījumos pēc nejaušas intravaskulāras ievadīšanas vai injekcijas intensīvi apasiņotos rajonos.

Saistībā ar augstām sistēmiskām bupivakaīna koncentrācijām ir ziņots par ventrikulāru aritmiju, ventrikulāru fibrilāciju, pēkšņu kardiovaskulāru kolapsu un nāvi.

Reģionālās anestēzijas procedūras vienmēr jāveic atbilstoši aprīkotā telpā, kur ir novērošanai un neatliekamai reanimācijai nepieciešamās ierīces un zāles. Veicot nervu blokādi, pirms vietējās anestēzijas līdzekļa ievadīšanas jāievieto i/v kanula. Ārstam jāievēro piesardzība, lai izvairītos no intravaskulāras injekcijas (skatīt 4.2. apakšpunktu Devas un lietošanas veids) un jābūt atbilstoši apmācītam anestēzijas procedūras veikšanai, jāpārzina slimības diagnoze un blakusparādību ārstēšana, sistēmiskā toksicitāte un citas komplikācijas (skatīt 4.9. apakšpunktu Pārdozēšana).

Plašai perifēro nervu blokādei var būt nepieciešama liela daudzuma vietējās anestēzijas līdzekļa ievadīšana apvidū, kurā ir daudz asinsvadu, bieži lielo asinsvadu tuvumā. Šādos gadījumos palielinās intravaskulāras injekcijas un/vai sistēmiskas uzsūkšanās risks, kas var izraisīt lielu zāļu koncentrāciju asinīs.

Lai gan reģionālā anestēzija bieži ir indicēta, dažiem pacientiem nepieciešama īpaša uzmanība, lai samazinātu bīstamu blakusparādību risku:

gados vecākiem pacientiem vai pacientiem ar sliktu vispārējo veselības stāvokli;

pacientiem ar daļēju vai pilnu sirds blokādi, jo vietējās anestēzijas līdzekļi var nomākt miokarda vadīšanas spēju;

pacientiem ar progresējošu aknu vai smagu nieru disfunkciju;

pacientēm grūtniecības nobeiguma posmā;

pacientiem, kas lieto III klases antiaritmiskos līdzekļus (piem., amiodaronu), jābūt stingrā uzraudzībā un jāveic EKG novērošana, jo var pievienoties sirdsdarbības traucējumi.

Dažas vietējās anestēzijas procedūras var būt saistītas ar nopietnām blakusparādībām, neatkarīgi no lietotā anestēzijas līdzekļa:

centrālo nervu blokāde (spināla un epidurāla) var izraisīt kardiovaskulārās sistēmas nomākumu, īpaši hipovolēmijas apstākļos. Epidurālā anestēzija jāveic piesardzīgi pacientiem ar sirds mazspēju;

retrobulbāras injekcijas dažkārt var sasniegt galvaskausa subarahnoidālo telpu, izraisot īslaicīgu aklumu, kardiovaskulāru kolapsu, elpošanas apstāšanos, krampjus u.c. Šie simptomi nekavējoties jādiagnosticē un jāārstē;

retrobulbāras un peribulbāras blokādes gadījumā pastāv neliels persistējošas acs muskuļu disfunkcijas risks. Primārie cēloņi ir trauma un/vai vietēja toksiska iedarbība uz muskuļiem un/vai nerviem.

Šāda audu bojājuma pakāpe atkarīga no traumas smaguma pakāpes, zāļu koncentrācijas un vietējās anestēzijas līdzekļa iedarbības ilguma uz audiem. Tāpēc, tāpat kā lietojot citus vietējās anestēzijas līdzekļus, jāizmanto zāļu minimālā efektīvā koncentrācija un deva. Vazokonstriktori un citas papildvielas var pastiprināt audu reakciju, tādēļ tie jālieto tikai nepieciešamības gadījumā. Injekcijas galvas un kakla apvidū var nejauši tikt izdarītas artērijā, izraisot nopietnus cerebrālus simptomus pat pie mazām devām.

Paracervikāla blokāde reizēm var izraisīt augļa bradikardiju/tahikardiju, tāpēc rūpīgi jākontrolē augļa sirdsdarbības ātrums.

Ir pēcreģistrācijas ziņojumi par hondrolīzes pacientiem, kas saņēmuši lokālu anestēzijas līdzekli intra-artikulāras (locītavā) nepārtrauktas infūzijas veidā pēcoperācijas perioda laikā. Lielākā daļa ziņotie hondrolīzes gadījumi saistīti ar pleca locītavu. Vairāku veicinošo faktoru un zinātniskajā literatūrā aprakstītā darbības mehānisma nekonsekvences dēļ, cēloņsakarība nav noteikta. Intra-artikulāra nepārtraukta infūzija nav apstiprināta indikācija Marcaine lietošanai.

Epidurālā anestēzija var izraisīt hipotensiju un bradikardiju. Šo risku var samazināt, iepriekš piesātinot asinsriti, injicējot vazopresoru līdzekli. Hipotensija nekavējoties jāārstē simpatomimētiski intravenozi, atkārtojot pēc nepieciešamības.

Ievadot bupivakaīnu intra-artikulārā injekcijā, ieteicams uzmanīties, ja paredzams liels intra-artikulārs bojājums vai plašas atsegtas virsmas locītavā pēc ķirurģiskām manipulācijām, jo tas var paātrināt absorbciju un novest pie augstākām plazmas koncentrācijām.

Pediatriskā populācija

Marcaine drošums un efektivitāte, lietojot bērniem vecumā līdz 1 gadam, nav pierādīti. Pieejami tikai ierobežoti dati.

Bupivakaīna lietošana intraartikulārai blokādei bērniem vecumā no 1 līdz 12 gadiem nav dokumentēta.

Bupivakaīna lietošana lielo nervu blokādei bērniem vecumā no 1 līdz 12 gadiem nav dokumentēta.

Epidurālajai anestēzijai bērniem jālieto pakāpeniskas devas atbilstoši viņu vecumam un ķermeņa masai, jo epidurālā anestēzija, īpaši krūškurvja līmenī, var izraisīt smagu hipotensiju un elpošanas traucējumus.

4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Bupivakaīns jālieto piesardzīgi pacientiem, kas saņem citus vietējās anestēzijas līdzekļus vai vielas, kas strukturāli ir radniecīgas amīdu tipa vietējās anestēzijas līdzekļiem, piem., daži antiaritmiskie līdzekļi, tādi kā lidokaīns un meksiletīns un tokainīds, jo sistēmiskā toksiskā iedarbība var papildināties. Nav veikti speciāli mijiedarbības pētījumi ar bupivakaīnu un III klases antiaritmiskiem līdzekļiem (piem., amiodaronu), bet ieteicams ievērot piesardzību (skatīt arī 4.4. apakšpunktā Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā).

4.6. Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Ir liela pieredze par bupivakaīna lietošanu grūtniecēm un sievietēm reproduktīvā vecumā. Līdz šim nav novērota specifiska ietekme uz reproduktīvo procesu, t.i. nav novērots palielināts malformāciju biežums.

Vietējās anestēzijas līdzekļu izraisītas nevēlamas blakusparādības auglim, piemēram, bradikardija, visbiežāk rodas dzemdes paracervikālas blokādes gadījumā. Iespējams, to izraisa augstā anestēzijas līdzekļa koncentrācija, kas sasniedz augli.

Barošana ar krūti

Līdzīgi kā citi vietējās anestēzijas līdzekļi bupivakaīns var nonākt mātes pienā, bet tik nelielā daudzumā, ka nav gaidāma ietekme uz jaundzimušo.

4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Vietējās anestēzijas līdzeklim var būt neliela ietekme uz mentālām funkcijām un koordināciju pat bez acīmredzamas CNS toksicitātes, un tas var īslaicīgi ietekmēt kustības un koordināciju.

4.8. Nevēlamās blakusparādības

Marcaine nevēlamās blakusparādības ir līdzīgas citiem ilgstošas iedarbības vietējiem anestēzijas līdzekļiem. Blakusparādības, kas rodas no paša anestēzijas līdzekļa, ir grūti diferencēt no nervu blokādes fizioloģiskajiem efektiem (piem., asinsspiediena pazemināšanās, bradikardija), tieši (piem., nerva bojājums) vai netieši (piem., epidurāls abscess) ar adatas punkciju izraisītiem efektiem. Neiroloģisks bojājums ir reta, bet labi atpazīstama komplikācija pēc reģionālās, un īpaši pēc epidurālās un spinālās anestēzijas.

Ļoti bieži (>1/10)

Asinsvadu sistēmas traucējumi

Hipotensija

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

Slikta dūša

Bieži (>1/10, <1/10)

Nervu sistēmas traucējumi

Parestēzijas, reibonis

Sirds funkcijas traucējumi

Bradikardija

Asinsvadu sistēmas traucējumi

Hipertensija

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

Vemšana

Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi

Urīna aizture

Retāk (>1/1000,<1/100)

Nervu sistēmas traucējumi

CNS toksicitātes pazīmes un simptomi (krampji, mutes apvidus parestēzija, mēles nejutīgums, dzirdes pastiprināšanās, redzes traucējumi, apziņas zudums, trīce, viegls apdullums, troksnis ausīs, disartrija.

Ļoti reti, ieskaitot atsevišķus gadījumus (<1/1000)

Imūnās sistēmas traucējumi

Alerģiskas reakcijas, anafilaktiskas reakcijas/šoks

Nervu sistēmas traucējumi

Neiropātija, perifēro nervu bojājums, arahnoidīts, parēze un paraplēģija

Acu bojājumi

Diplopija

Sirds funkcijas traucējumi

Sirdsdarbības apstāšanās, sirds aritmijas

Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības

Elpošanas nomākums

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvuma/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV1003.Tālr.:+37167078400;Fakss:+37167078428.
Tīmekļa vietne: HYPERLINK "http://www.zva.gov.lv/../?id=613&sa=613&top=3"www.zva.gov.lv

4.9. Pārdozēšana

Akūta sistēmiska toksicitāte

Sistēmiskas toksiskas reakcijas galvenokārt rodas centrālajā nervu sistēmā (CNS) un kardiovaskulārajā sistēmā. Šādas reakcijas izraisa vietējās anestēzijas līdzekļa augstas koncentrācijas asinīs, kas var rasties nejaušas intravaskulāras injekcijas, pārdozēšanas vai sevišķi ātras absorbcijas dēļ no labi apasiņotiem rajoniem (skatīt arī 4.4. apakšpunktu Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā). CNS reakcijas ir līdzīgas visiem amīdu vietējās anestēzijas līdzekļiem, kamēr kardiovaskulārās reakcijas ir vairāk atkarīgas no zālēm, gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi.

Nejauša intravaskulāra vietējās anestēzijas līdzekļa injekcija var izraisīt nekavējošas (dažu sekunžu vai minūšu laikā) sistēmiskas toksiskas reakcijas. Pārdozēšanas gadījumā sistēmiska toksicitāte parādās vēlāk (15-60 minūtes pēc injekcijas) dēļ lēnākas anestēzijas līdzekļa koncentrācijas palielināšanās asinīs.

Centrālā nervu sistēma

Centrālās nervu sistēmas toksicitāte izpaužas ar pakāpenisku simptomu un pazīmju pastiprināšanos. Pirmie simptomi ir parestēzija mutes apvidū un mēles nejutīgums, viegls apdullums, dzirdes pastiprināšanās, troksnis ausīs un redzes traucējumi. Nopietnāki traucējumi ir disartrija, muskuļu raustīšanās vai trīce, kas parādās pirms krampju sākšanās. Šīs blakusparādības nedrīkst sajaukt ar neirotisku uzvedību. Tām var sekot bezsamaņa un lielās epilepsijas lēkmes, kas var ilgt no dažām sekundēm līdz vairākām minūtēm. Pēc krampjiem ātri rodas hipoksija un hiperkarbija pastiprinātās muskuļu darbības un traucētās elpošanas, un elpceļu necaurlaidības dēļ. Smagos gadījumos iespējama elpošanas apstāšanās. Acidoze, hipokalēmija un hipoksija palielina vietējās anestēzijas līdzekļu toksisko iedarbību.

Toksiskās ietekmes mazināšanās atkarīga no vietējās anestēzijas līdzekļa izdalīšanās no centrālās nervu sistēmas, kā arī no metabolisma. Tā var rasties ātri, ja vien nav injicēts liels zāļu daudzums.

Kardiovaskulārā sistēma

Kardiovaskulārās sistēmas toksicitāti var novērot smagos gadījumos, un parasti pirms šīm reakcijām novēro centrālās nervu sistēmas toksicitātes pazīmes. Prodromāli CNS simptomi var nerasties, ja pacients ir smagi pleģēts ar sedatīviem medikamentiem vai vispārējā narkozē.

Vietējās anestēzijas līdzekļa lielu sistēmisku koncentrāciju gadījumā var būt hipotensija, bradikardija, aritmija un pat sirdsdarbības apstāšanās bez prodromāliem CNS simptomiem.

Pediatriskā populācija

Blakusparādības bērniem ir līdzīgas kā pieaugušajiem, tomēr bērniem var būt grūtības noteikt vietējās anestēzijas līdzekļu toksicitātes agrīnās pazīmes gadījumos, kad blokāde veikta vispārējās anestēzijas laikā.

Akūtas toksicitātes ārstēšana

Ja rodas akūtas sistēmiskas toksicitātes pazīmes, nekavējoties jāpārtrauc vietējās anestēzijas līdzekļa injicēšana un atbilstoši jāārstē CNS simptomi (krampji, CNS depresija), nodrošinot elpceļu atbalstu un lietojot pretkrampju zāles.

Ja ir bīstamas kardiovaskulāra nomākuma pazīmes (hipotensija, bradikardija), jāapsver atbilstoša intravenozā terapija – vazopresori, inotropās vielas un/vai lipīdu emulsija. Bērniem jāievada devas atbilstoši viņu vecumam un ķermeņa masai.

Krampju gadījumā nepieciešama terapija. Visām zālēm un reanimācijas iekārtām jābūt ātri pieejamām. Ārstēšanas mērķis ir nodrošināt skābekļa piegādi, pārtraukt krampjus un uzturēt asinsriti. Nepieciešamības gadījumā jāpievada skābeklis un jāveic elpināšana ar masku. Ja krampji neizzūd spontāni 15 - 20 sekunžu laikā, i.v. jāievada pretkrampju līdzeklis. Tiopentons 100 - 150 mg i.v. ātri pārtrauks krampjus. Var ievadīt arī i.v. 5 - 10 mg diazepāma, taču tā darbība ir lēnāka. Ilgstošu krampju gadījumā var lietot miorelaksantus (piemēram, suksametoniju), lai uzturētu pacientam skābekļa piegādi un elpošanu. Tomēr tam būs nepieciešama endotraheāla intubācija un elpošanas kontrole.

Asinsrites apstāšanās gadījumā nekavējoties jāsāk kardiopulmonāla reanimācija. Dzīvībai svarīga ir optimāla skābekļa piegāde, elpošanas un asinsrites nodrošināšana, kā arī acidozes terapija.

Ja sākas krampji, terapijas mērķis ir uzturēt ventilāciju un oksigenāciju, pārtraukt krampjus, un uzturēt cirkulāciju. Ja nepieciešams, jādod skābeklis un jāizdara ventilācija (maska - maiss vai traheāla intubācija). Ja krampji nebeidzas spontāni 15-20 minūšu laikā, i.v. jāievada pretkrampju līdzeklis. 1-3 mg/kg i.v. ievadīts tiopentālnātrijs ātri pārtrauks krampjus. Var lietot arī 0,1 mg/kg bw i.v. diazepamu, lai gan tā iedarbība būs lēna. Ilgstoši krampji var apdraudēt pacienta ventilāciju un oksigenāciju. Tādā gadījumā muskuļu relaksanta injekcija (piem. sukcinoholīna 1mg/kg bw) veicinās ventilāciju un oksigenācija tiks kontrolēta. Šādos gadījumos jāizvēlas agrīna endotraheāla intubācija.

5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1. Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: vietējās anestēzijas līdzekļi, ATĶ kods: N01BB01

Bupivakaīns ir ilgstošas darbības amīdu grupas vietējās anestēzijas līdzeklis ar anestezējošu un analgētisku iedarbību. Lielās devās tas rada ķirurģisku anestēziju, bet mazākās devās tas rada sensoru blokādi (analgēziju) ar mazāk izteiktu motoru blokādi.

Vietējās anestēzijas iestāšanās un ilgums atkarīgs no ievadīšanas vietas.

Bupivakaīns, līdzīgi kā citi vietējās anestēzijas līdzekļi, izraisa atgriezenisku impulsu izplatīšanās blokādi, novēršot nātrija jonu virzīšanos uz iekšu cauri nerva membrānai. Domājams, ka amīdu tipa vietējās anestēzijas līdzekļi darbojas šūnu membrānas nātrija kanālos.

Vietējās anestēzijas līdzekļi var bloķēt arī smadzeņu un miokarda uzbudināmās membrānas. Ja pārmērīgi liela zāļu deva strauji sasniedz sistēmisko asinsriti, toksiskie simptomi radīsies galvenokārt centrālā nervu un kardiovaskulārajā sistēmā.

CNS toksicitāte (skatīt 4.9. apakšpunktu “ Pārdozēšana”) rodas gadījumā, ja ir zemāka koncentrācija plazmā, un parasti apsteidz kardiovaskulārās izpausmes. Anestēzijas līdzekļu tieša ietekme uz sirdi ietver lēnu vadīšanu, negatīvu inotropismu un dažkārt sirdsdarbības apstāšanos.

Netiešas kardiovaskulāras izpausmes (hipotensija, bradikardija) var izraisīt epidurāla anestēzija atkarībā no vienlaikus simpātiskās blokādes plašuma.

5.2. Farmakokinētiskās īpašības

Bupivakaīna pKa ir 8,2 un sadalīšanās koeficients 346 (25^oC n-oktanol/fosfāta buferis pH 7,4). Metabolītiem ir mazāka farmakoloģiskā aktivitāte nekā bupivakaīnam.

Bupivakaīna plazmas koncentrācija ir atkarīga no devas, ievadīšanas veida un asinsvadu daudzuma injekcijas vietā.

Bupivakaīna eliminācijas pusperiods pēc kopējās un divfāziskās uzsūkšanās no epidurālās telpas ir attiecīgi 7 minūtes un 6 stundas. Bupivakaīna izdalīšanos ierobežo lēna uzsūkšanās. Tas izskaidro, kādēļ pēc epidurālas devas ievadīšanas ir lēna izdalīšanās, salīdzinot ar intravenozu injekciju.

Bupivakaīna kopējais plazmas klīrenss ir 0,58 l/min, izkliedes tilpums līdzsvara stāvoklī ir 73 l, eliminācijas pusperiods ir 2,7 stundas, un vidējais koeficients izdalīšanās no aknām ir 0,38 pēc i.v. ievades. Tas galvenokārt saistās ar plazmas alfa-1 skābes glikoproteīnu, tā saistīšanās plazmā ir 96%. Bupivakaīna klīrenss notiek galvenokārt pateicoties aknu metabolismam un ir jūtīgāks pret iekšējo aknu enzīmu darbību nekā nieru perfūziju.

Bērniem farmakokinētika ir līdzīga pieaugušajiem.

Pēc plašas operācijas rodas alfa-1 skābes glikoproteīna koncentrācijas palielināšanās, un tas var palielināt kopējo bupivakaīna koncentrāciju plazmā. Nesaistītu zāļu t.i. farmakoloģiski aktīvā koncentrācija paliks tāda pati kā iepriekš.

Bupivakaīns viegli šķērso placentāro barjeru, un tiek sasniegts līdzsvars attiecībā uz nesaistītu vielu. Tā kā auglim zāļu saistīšanās plazmā ir mazāk izteikta nekā mātei, kopējā koncentrācija plazmā mātei ir lielāka. Bet nesaistītu zāļu koncentrācija mātei un auglim ir vienāda.

Bupivakaīns metabolizējas aknās, galvenokārt aromātiskās hidroksilācijas ceļā par 4-hidroksi-bupivakaīnu un N-dealkilēšanās ceļā par pipekolilksilidīnu (PPX), abu procesu mediators ir citohroms P4503A4. Aptuveni 1% bupivakaīna izdalās ar urīnu nemainītu zāļu veidā 24 stundu laikā un aptuveni 5% PPX veidā. PPX un 4-hidroksi-bupivakaīna plazmas koncentrācijas pēc bupivakaīna ilgstošas ievades un tās laikā ir zemas salīdzinot ar pašu medikamentu.

5.3. Preklīniskie dati par drošumu

Balstoties uz tradicionālajiem pētījumiem par bupivakaīna farmakoloģisko drošumu, vienreizējo un atkārtoto toksicitāti, reproduktīvo toksicitāti, mutagēno potenciālu un lokālo toksicitāti, nekāda cita kaitīga ietekme netika novērota, izņemot to, kas var būt sagaidāma pamatojoties uz bupivakaīna lielu devu farmakodinamisko iedarbību (t.i. CNS simptomi un kardiotoksicitāte).

6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1. Palīgvielu saraksts

Nātrija hlorīds, nātrija hidroksīds un/vai sālsskābe, ūdens injekcijām.

6.2. Nesaderība

Bupivakaīna šķīdība ir ierobežota, pie pH >6,5. Tas jāņem vērā, pievienojot sārmainus šķīdumus, piemēram, karbonātus, jo iespējama izgulsnēšanās.

6.3. Uzglabāšanas laiks

3 gadi (flakonā).

6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Uzglabāt temperatūrā līdz 25°C. Nesasaldēt.

6.5. Iepakojuma veids un saturs un īpašs aprīkojums lietošanai, ievadīšanai vai implantēšanai

Flakons: caurspīdīgs (1. tipa stikla) flakons ar gumijas aizbāzni.

Iepakojuma lielums: 5 x 20 ml.

6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos

Tā kā šķīdums nesatur konservantus, tas pēc iepakojuma atvēršanas nekavējoties jāizlieto. Jebkurš šķīduma atlikums ir jāiznīcina.

7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

Aspen Pharma Trading Limited

3016 Lake Drive

Citywest Business Campus

Dublin 24

Īrija

8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(-I)

00-0359

9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Reģistrācijas datums: 2000. gada 12. aprīlis

Pēdējās pārreģistrācijas datums: 2009. gada 30. aprīlis

10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

02/2018

SASKAŅOTS ZVA 23-08-2018

EQ PAGE 1

SASKAŅOTS ZVA 23-08-2018

EQ PAGE 1