Bupivacaine Accord

Lejupielādēt zāļu aprakstu

ZĀĻU APRAKSTS

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

Bupivacaine Accord 5 mg/ml šķīdums injekcijām

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Katrs ml satur 5 mg bupivakaīna hidrohlorīda (monohidrāta veidā) (Bupivacaini hydrochloridum)

Katri 2 ml satur 10 mg bupivakaīna hidrohlorīda (monohidrāta veidā) (Bupivacaini hydrochloridum)

Katri 4 ml satur 20 mg bupivakaīna hidrohlorīda (monohidrāta veidā) (Bupivacaini hydrochloridum)

Katri 5 ml satur 25 mg bupivakaīna hidrohlorīda (monohidrāta veidā) (Bupivacaini hydrochloridum)

Katri 10 ml satur 50 mg bupivakaīna hidrohlorīda (monohidrāta veidā) (Bupivacaini hydrochloridum)

Katri 20 ml satur 100 mg bupivakaīna hidrohlorīda (monohidrāta veidā) (Bupivacaini hydrochloridum)

Palīgviela ar zināmu iedarbību:

Katrs Bupivacaine Accord 5 mg/ml šķīduma injekcijām satur 0,14 mmol (3,2 mg) nātrija.

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

3. ZĀĻU FORMA

Šķīdums injekcijām.

Dzidrs, bezkrāsains vai gandrīz bezkrāsains šķīdums.

Šķīduma pH ir 4,0 – 6,5.

Osmolalitāte ir 270 - 320 mOsmol/kg H₂O.

4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1. Terapeitiskās indikācijas

Bupivacaine Accord ir indicēts:

anestēzijai ķirurģisko procedūru laikā pieaugušajiem un bērniem no 12 gadu vecuma;

akūtu sāpju kupēšanai pieaugušajiem, zīdaiņiem un bērniem no 1 gada vecuma.

Bupivacaine Accord lieto ilgstošai lokālai anestēzijai, izmantojot perkutāno infiltrāciju, intraartikulāru blokādi, perifēro nervu blokādi un centrālo nervu blokādi (kaudālo vai epidurālo). Bupivacaine Accord lieto arī dzemdību sāpju mazināšanai.

4.2. Devas un lietošanas veids

Devas

Deva ir atkarīga no anestezējamā apvidus lieluma, audu vaskularizācijas, neironālo segmentu, kurus nepieciešams bloķēt, daudzuma, individuālās panesamības, un izmantojamās anestēzijas metodes.

Līdz šiem iegūtā pieredze liecina, ka reizes deva ir līdz 150 mg bupivakaīna hidrohlorīda. Pēc tam var ievadīt līdz 50 mg lielas divas ik pēc 2 stundām. Četru stundu laika periodā nedrīkst pārsniegt maksimālo devu – 2 mg/kg.

Pieaugušie un bērni no 12 gadu vecuma

Devas tabulā zemāk ir ieteicamas kā vadlīnija visbiežāk izmantotajām anestēzijas veidiem vidusmēra pieaugušajam. Šie skaitļi atspoguļo nepieciešamo paredzēto vidējo devu amplitūdu. Par faktoriem, kas ietekmē specifiskas blokādes metodes, un individuālām pacientu vajadzībām lasiet parastajās mācību grāmatās.

N.B. Veicot ilgstošu blokādi, vai nu nepārtrauktas infūzijas vai arī atkārtotu bolus injekciju ievadīšanas gadījumā, jāņem vērā risks, ka koncentrācija plazmā sasniegs toksisku līmeni vai arī radīsies lokāls nervu bojājums.

Lai noteiktu nepieciešamo devu, ārsta pieredze un zināšanas par pacienta fizisko stāvokli ir svarīgas. Jāizmanto mazākā deva, kas nodrošina atbilstošu atsāpināšanu. Ir iespējamas individuālas atšķirības anestēzijas iestāšanās laikā un ilgumā.

1.tabula. Devu ieteikumi pieaugušajiem

Konc.

mg/ml

Tilpums

ml

Deva

mg

Sākums

min.

Iedarbības ilgums stundas⁷⁾

KIRURĢISKĀ ANESTĒZIJA

Lumbālā epidurālā ievadīšana¹⁾

Ķirurģija

5,0

15-30

75-150

15-30

2-3

Lumbālā epidurālā ievadīšana¹⁾

Ķeizargrieziens

5,0

15-30

75-150

15-30

2-3

Torakālā epidurālā ievadīšana¹⁾

Ķirurģija

2,5

5-15

12,5-37,5

10-15

1,5-2

5,00

5-10

25-50

10-15

2-3

Kaudālā epidurālā blokāde¹⁾

2,5

20-30

50-75

20-30

1-2

5,0

20-30

100-150

15-30

2-3

Lielo nervu blokāde²⁾

(piemēram, brahiālā pinuma blokāde, augšstilba, sēžas)

5,0

10-35

50-175

15-30

4-8

Apvidus blokāde

(piemēram, mazo nervu blokāde un infiltrācija)

2,5

<60

<150

1-3

3-4

5,0

≤30

<150

1-10

3-8

AKŪTU SĀPJU KUPĒŠANA

Konc.

mg/ml

Tilpums

ml

Deva

mg

Sākums

min.

Iedarbības ilgums stundas⁷⁾

Lumbālā epidurālā ievadīšana

Atkārtotas injekcijas³⁾

(piemēram, pēcoperācijas sāpju atvieglošanai)

2,5

6-15;

minimālais intervals 30 minūtes

15-37,5;

minimālais intervals 30 minūtes

2-5

1-2

Lumbālā epidurālā ievadīšana

Nepārtraukta infūzija⁴⁾

1.25

10-15/st

12,5-18,8/st

-

-

2,5

5-7,5/st

12,5-18,8/st

-

-

Lumbālā epidurālā ievadīšana

Nepārtraukta infūzija, sāpju mazināšana dzemdību laikā⁴⁾

1,25

5-10/st

6,25-12,5/st

-

-

Torakālā epidurālā blokāde

Nepārtraukta infūzija⁴⁾

1,25

5-10/st

6,3-12,5/st

-

-

2,5

4-7,5/st

10-18,8/st

-

-

Intraartikulāra blokāde⁶⁾

(piemēram, viena injekcija pēc ceļa artroskopijas)

2,5

≤40

≤100⁵⁾

5-10

2-4 st. pēc „wash out”

Apvidus blokāde

(piemēram, mazo nervu blokāde un infiltrācija)

2,5

≤60

≤150

1-3

3-4

Deva ietver testa devu.

Lielo nervu blokādei deva jāpiemēro atbilstoši ievadīšanas vietai un pacienta stāvoklim. Interskalenā un supraklavikulārā brahiālā pinuma blokāde var būt saistīta ar lielāku nopietnu blakusparādību sastopamības biežumu, neatkarīgi no lietotā lokālā anestēzijas līdzekļa, skatīt arī 4.4. apakšpunktu.

Kopēja deva ≤400 mg/24 st.

Šis šķīdums bieži tiek lietots epidurālai ievadīšanai kombinācijā ar sāpju kupēšanai piemērotu opioīdu. ≤400 mg/24 st.

Ja tam pašam pacientam kādā citā metodē tiek izmantots papildus bupivakaīns, nedrīkst pārsniegt kopējo devu - 150mg.

Ir bijuši pēcreģistrācijas ziņojumi par hondrolīzi pacientiem, kuri saņēmuši vietējo anestēzijas līdzekli pēc operācijas nepārtrauktas intraartikulāras infūzijas veidā. Bupivakaīns nav apstiprināts šādai indikācijai (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Bupivakaīns bez adrenalīna.

Parasti, ķirurģiskās anestēzijas gadījumā (piemēram, epidurāla ievadīšana) nepieciešama lielāka anestēzijas līdzekļa koncentrācija un devas. Ja nepieciešama mazākas intensitātes blokāde (piemēram, dzemdību sāpju mazināšana), ieteicams lietot mazāku koncentrāciju. Ievadītais zāļu tilpums ietekmēs anestēzijas plašumu.

Lai izvairītos no intravaskulāras injekcijas, pirms galvenās devas injekcijas un tās laikā ieteicama aspirācija. Deva jāinjicē lēnām ar ātrumu 25-50 mg/min vai atkārtotu devu veidā, rūpīgi novērojot pacienta vitālās funkcijas un saglabājot mutvārdu kontaktu. Par netīšu intravaskulāru injekciju var liecināt īslaicīga sirdsdarbības paātrināšanās, bet par nejaušu intratekālu injekciju - spinālās blokādes pazīmes. Toksisku simptomu attīstīšanās gadījumā ievadīšana nekavējoties jāpārtrauc (skatīt 4.8.1. apakšpunktu).

Līdzšinējā pieredze liecina, ka vidusmēra pieaugušie labi panes 400 mg devu, kas ievadīta 24 stundu laikā.

Pediatriskie pacienti vecumā no 1 līdz 12 gadiem

Reģionālās anestēzijas procedūras bērniem jāveic kvalificētiem ārstiem, kuriem ir pieredze darbā ar šo pacientu grupu un šo anestēzijas veidu.

Tabulā minētās devas jāņem vērā kā vadlīnijas lietošanai bērniem. Var būt individuālas novirzes. Bērniem ar lielu ķermeņa masu bieži vien nepieciešama pakāpeniska devas samazināšana, un tai jābalstās uz ideālās ķermeņa masas rādītājiem. Par faktoriem, kas ietekmē specifiskas blokādes metodes, un individuālām pacientu vajadzībām lasiet parastajās mācību grāmatās.

Jāizmanto mazākā deva, kas nodrošina atbilstošu atsāpināšanu.

2.tabula. Dozēšanas ieteikumi bērniem vecumā no 1 līdz 12 gadiem

Konc.

mg/ml

Tilpums

ml

Deva

mg

Sākums

min.

Iedarbības ilgums stundas

AKŪTU SĀPJU KUPĒŠANA (pirms un pēc operācijas)

Kaudālā epidurālā ievadīšana

2,5

0,6-0,8

1,5-2

20-30

2-6

Lumbālā epidurālā ievadīšana

2,5

0,6-0,8

1,5-2

20-30

2-6

Torakālā epidurālā ievadīšana^a)

2,5

0,6-0,8

1,5-2

20-30

2-6

Apvidus blokāde

(piemēram, mazo nervu blokāde un infiltrācija)

2,5

0,5-2,0

5,0

0,5-2,0

Perifēra nervu blokāde

(piemēram, ilioingvināla-iliohipogastrāla)

2,5

0,5-2,0

b)

5,0

0,5-2,0

b)

Torakālā epidurālā blokāde jāveic ar pakāpenisku dozēšanu, līdz panākta vēlamā anestēzijas pakāpe.

Perifēro nervu blokādes sākums un ilgums ir atkarīgs no blokādes veida un ievadītās devas.

Bērniem deva jāaprēķina pēc ķermeņa masas - līdz 2 mg/kg.

Lai izvairītos no intravaskulāras injekcijas, pirms galvenās devas ievadīšanas un tās laikā atkārtoti jāveic aspirācija. Zāles jāinjicē lēnām, pakāpeniski palielinot devas, it īpaši, ja izmanto lumbālo vai torakālo epidurālo ceļu, nepārtraukti un rūpīgi kontrolējot pacienta organisma stāvokļa galvenos rādītājus.

Bērniem no 2 gadu vecuma ir veikta peritonsilāra infiltrācija ar 2,5 mg/ml bupivakaīna, lietojot devu 7,5 - 12,5 mg uz vienu mandeli.

Bērniem no 1 gada vecuma ir veikta ilioingvināla-iliohipogastrāla blokāde ar 2,5 mg/ml bupivakaīna, lietojot devu 0,1 - 0,5 ml/kg, kas atbilst 0,25 - 1,25 mg/kg. Bērniem no 5 gadu vecuma ir lietots 5 mg/ml bupivakaīna devā 1,25 - 2 mg/kg.

Dzimumlocekļa blokādei ir lietots 5 mg/ml bupivakaīna kopējā devā 0,2 - 0,5 ml/kg, kas atbilst 1 - 2,5 mg/kg.

Bupivacaine Accord kopā ar adrenalīnu vai bez tā, drošums un efektivitāte, lietojot bērniem vecumā līdz 1 gadam, nav pierādīta. Pieejama tikai ierobežota informācija.

Intermitējošas epidurālās bolus injekcijas vai nepārtrauktas infūzijas drošums un efektivitāte nav pierādīta. Pieejama tikai ierobežota informācija.

4.3. Kontrindikācijas

paaugstināta jutība pret aktīvo vielu, amīdu grupas lokālās anestēzijas līdzekļiem vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām;

intravenoza reģionālā anestēzija (Bīra blokāde);

paracervikāla blokāde dzemdību laikā.

Epidurālai anestēzijai, neatkarīgi no lietota lokālas anestēzijas līdzekļa, ir arī savas kontrindikācijas, kuras ir:

aktīva centrālās nervu sistēmas slimība, piemēram, meningīts, poliomielīts, asiņošana galvaskausā, subakūta apvienota mugurkaula deģenerācija postošas anēmijas un smadzeņu un muguras audzēju dēļ, asins saindēšanās (septicēmija), nesena muguras trauma;

mugurkaula tuberkuloze;

strutaina ādas infekcija lumbālās injekcijas vietā vai ap to;

kardiogēns vai hipovolēmisks šoks;

koagulācijas traucējumi vai pašlaik notiekoša antikoagulantu terapija.

Bupivakaīna hidrohlorīda šķīdums ir kontrindicēts injicēšanai audu apvidos ar iekaisumu vai infekciju.

4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Lietojot bupivakaīnu epidurālai anestēzijai vai perifērā nerva blokādei, ziņots par sirds apstāšanos, kad reanimācija bijusi grūti panākama un bija nepieciešams to turpināt ilgāk, pirms novēroja atbildes reakciju. Tomēr dažos gadījumos reanimācija nav bijusi iespējama, neraugoties uz to, ka tikusi lietota acīmredzami piemērota sagatavošanās un terapija.

Līdzīgi kā visi lokālie anestēzijas līdzekļi, bupivakaīns var izraisīt akūtu toksisku ietekmi uz centrālo nervu sistēmu un kardiovaskulāro sistēmu, ja to izmanto lokālās anestēzijas procedūrās, kuru rezultātā var rasties palielināta šo zāļu koncentrācija asinīs. It īpaši tas ir gadījumos pēc nejaušas intravaskulāras ievadīšanas vai injekcijas apvidū, kurā ir daudz asinsvadu. Saistībā ar augstu bupivakaīna sistēmisko koncentrāciju ir ziņots par ventrikulāru aritmiju, ventrikulāru fibrilāciju, pēkšņu kardiovaskulāru kolapsu un nāvi.

Lokālas vai vispārējās anestēzijas gadījumā jābūt pieejamam piemērotam aprīkojumam, lai veiktu reanimāciju. Atbildīgajam ārstam jāveic visi iespējamie piesardzības pasākumi, lai izvairītos no intravaskulāras injekcijas (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Pirms jebkāda veida nervu blokādes veikšanas, jānodrošina intravenoza piekļuve, lai veiktu atdzīvināšanas pasākumus. Ārstam jābūt piemēroti un atbilstoši apmācītam veikt šīs procedūras, un viņam jāpārzina blakusparādību diagnosticēšana un ārstēšana, sistēmiskā toksicitāte vai citas komplikācijas (skatīt 4.9. un 4.8. apakšpunktu).

Plašai perifēro nervu blokādei var būt nepieciešama liela daudzuma lokālā anestēzijas līdzekļa ievadīšana apvidū, kurā ir daudz asinsvadu, bieži lielo asinsvadu tuvumā, kur ir palielināts intravaskulāras injekcijas un/vai sistēmiskas uzsūkšanās risks. Tas var izraisīt augstu zāļu koncentrāciju asinīs.

Pārdozēšana vai nejauša intravenoza injekcija var palielināt toksisku reakciju risku.

Atkārotu bupivakaīna hidrohlorīda devu injekcijas var būtiski palielināt koncentrāciju asinīs, kas palielinās ar katru ievadīto devu, kam pamatā ir lēna šo zāļu akumulācija. Tolerance ir atkarīga no pacienta stāvokļa.

Lai gan reģionālā anestēzija bieži vien ir optimālākais anestēzijas veids, tomēr dažiem pacientiem ir nepieciešama īpaša uzmanība, lai samazinātu bīstamo blakusparādību risku:

gados vecākiem pacientiem un pacientiem ar sliktu vispārējo stāvokli jāievada mazākas devas atbilstoši viņu fiziskajam stāvoklim;

pacientiem ar daļēju vai pilnīgu sirds blokādi, jo vietējā anestēzija var vājināt miokarda vadītspēju;

bupivakaīna hidrohlorīda šķīdums jālieto ar piesardzību pacientiem ar epilepsiju, progresējošu aknu slimību vai smagiem nieru darbības traucējumiem;

pacientēm grūtniecības vēlīnā periodā;

pacientiem, kuri lieto III klases antiaritmiskos līdzekļus (piemēram, amiodaronu), jāatrodas stingrā ārsta uzraudzībā, un šiem pacientiem jāveic EKG novērošana, jo var pievienoties sirdsdarbības traucējumi.

Pacientiem ar alerģiju pret estera tipa lokālajiem anestēzijas līdzekļiem (prokaīnu, tetrakaīnu, benzokaīnu u.c.) novērota krusteniska alerģija pret amīdu grupas līdzekļiem, piemēram, bupivakaīnu.

Dažas lokālas anestēzijas veidi var būt saistīti ar nopietnām nevēlamām blakusparādībām, neatkarīgi no lietota lokālas anestēzijas līdzekļa.

Pacientiem ar kardiovaskulārās sistēmas traucējumiem, veicot epidurālo anestēziju, lokālie anestēzijas līdzekļi jālieto, ievērojot piesardzību, jo tie var būt mazāk spējīgi kompensēt funkcionālās izmaiņas, kas saistītas ar pagarinātu AV vadīšanas laiku, ko izraisa šī veida zāles.

Fizioloģiskie efekti, ko izraisa centrālā nerva blokāde, ir daudz izteiktāki pacientiem ar hipotensiju. Pacientiem ar hipovolēmiju (jebkāda iemesla izraisītu) epidurālās anestēzijas laikā var attīstīties pēkšņa un smaga hipotensija. Šā iemesla dēļ pacientiem ar neārstētu hipovolēmiju vai izteiktiem venozās asinsrites traucējumiem jāizvairās no epidurālās anestēzijas veikšanas vai arī tā jāpiemēro, ievērojot piesardzību.

Retrobulbārās injekcijas ļoti retos gadījumos var nonākt galvaskausa subarahnoidālajā telpā, izraisot īslaicīgu aklumu, kardiovaskulāru kolapsu, apnoju, krampjus utt.

Retrobulbārās un peribulbārās lokālo anestēzijas līdzekļu injekciju gadījumā pastāv neliels nepārejošas acs muskuļu disfunkcijas risks. Primārie cēloņi ir trauma un/vai lokāla toksiska iedarbība uz muskuļiem un/vai nerviem. Šāda audu bojājuma smaguma pakāpe ir atkarīga no traumas smaguma pakāpes, lokālā anestēzijas līdzekļa koncentrācijas un lokālā anestēzijas līdzekļa iedarbības ilguma uz audiem. Šā iemesla dēļ, tāpat kā lietojot citus lokālās anestēzijas līdzekļus, jāizmanto mazākā lokālās anestēzijas līdzekļa efektīvā koncentrācija un deva.

Vazokonstriktori var pastiprināt audu reakcijas, un tie jāizmanto tikai tad, ja ir nozīmēts.

Mazas lokālo anestēzijas līdzekļu devas, kas injicētas galvas un kakla apvidū, tai skaitā retrobulbāras, stomatoloģiskas un zvaigznes nervu mezgla blokādes, nejaušas intraarteriālas injekcijas gadījumā var izraisīt sistēmisko toksicitāti.

bupivakaīnu saturoša adrenalīna injekcija vietās, kur beidzas artērijas (piemēram, dzimumlocekļa blokāde, Obersta blokāde) var izraisīt išēmisku audu nekrozi.

Ir bijuši pēcreģistrācijas ziņojumi par hondrolīzi pacientiem, kuri saņēmuši vietējo anestēzijas līdzekli pēc operācijas nepārtrauktas intraartikulāras infūzijas veidā. Vairums ziņoto hondrolīzes gadījumu iesaistīja pleca locītavu. Sakarā ar vairākiem veicinošiem faktoriem un pretrunām zinātniskajā literatūrā par darbības mehānismu, cēloņsakarība nav pierādīta. Nepārtraukta intraartikulāra infūzija nav apstiprināta Bupivacaine Accord indikācija.

Epidurālā anestēzija, izmantojot jebkuru lokālās anestēzijas līdzekli, var izraisīt hipotensiju un bradikardiju, kas ir jāparedz un jāpiemēro atbilstoši piesardzības pasākumi. Ja attīstās hipotensija, tā nekavējoties jāārstē ar simpatomimētisku līdzekli intravenozi, nepieciešamības gadījumā ievadot zāles atkārtoti. Hipovolēmijas gadījumā var attīstīties smaga hipotensija, ko izraisa asiņošana vai dehidratācija, vai arī aorto-kavālais nosprostojums pacientiem ar plašiem ascītiem, lieliem vēdera dobuma audzējiem vai arī vēlīnā grūtniecības stadijā. Pacientiem ar sirds dekompensāciju jāizvairās no izteiktas hipotensijas attīstības.

Pacientiem ar hipovolēmiju (jebkāda iemesla izraisītu) epidurālās anestēzijas laikā var attīstīties pēkšņa un smaga hipotensija.

Epidurālā anestēzija var izraisīt starpribu paralīzi, un pacientiem ar pleiras efūziju var attīstīties elpošanas nomākums. Septicēmija var palielināt intraspinālā abscesa riska attīstību pēcoperācijas periodā.

Ja bupivakaīns tiek ievadīts kā intraartikulārā injekcija, tad piesardzība ir ieteicama, ja ir aizdomas par nesen iegūtu lielo intraartikulāro traumu vai arī gadījumā, kad ķirurģiskās procedūras laikā ir izveidojies plašs jēlums locītavā, jo šādos gadījumos tas var paātrināt uzsūkšanos un novest pie augstākas koncentrācijas plazmā.

Pediatriskā populācija

Bupivakaīna hidrohlorīda drošums un efektivitāte, lietojot bērniem vecumā < 1 gadiem, nav pierādīta. Pieejami tikai ierobežoti dati.

Bupivakaīna lietošana intraartikulārai blokādei bērniem vecumā no 1 līdz 12 gadiem nav dokumentēta.

Bupivakaīna lietošana lielo nervu blokādei bērniem vecumā no 1 līdz 12 gadiem nav dokumentēta.

Epidurālajai anestēzijai bērniem jālieto pakāpeniskas devas, atbilstoši viņu vecumam un ķermeņa masai, jo it īpaši epidurālā anestēzija krūškurvja līmenī, var izraisīt smagu hipotensiju un elpošanas traucējumus.

Katrs ml šķīduma injekcijām satur 0,14 mmol nātrija. Jāievēro pacientiem ar kontrolētu nātrija diētu.

4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Bupivakaīns piesardzīgi jālieto pacientiem, kuri saņem citus lokālās anestēzijas līdzekļus vai vielas, kas strukturāli ir radniecīgas amīdu grupas lokālās anestēzijas līdzekļiem, piemēram, daži antiaritmiskie līdzekļi, tādi kā lidokaīns un meksiletīns, jo var papildināties sistēmiskā toksiskā iedarbība.

Nav veikti specifiskie mijiedarbības pētījumi ar bupivakaīnu un III klases antiaritmiskiem līdzekļiem (piemēram, amiodaronu), bet ieteicams ievērot piesardzību (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Pediatriskā populācija

Mijiedarbības pētījumi veikti tikai pieaugušajiem. Mijiedarbība pediatriskajā populācijā nav zināma.

4.6. Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Dati par bupivakaīna lietošanu sievietēm grūtniecības laikā ir ierobežoti (mazāk par 300 grūtniecības iznākumu) vai nav pieejami. Pētījumi ar dzīvniekiem pierāda reproduktīvo toksicitāti (skatīt apakšpunktu 5.3). Bupivakaīna injekcijas grūtniecības laikā drīkst veikt tikai tādā gadījumā, ja iespējamais ieguvums pārsniedz iespējamo risku auglim.

Tiek uzskatīts, ka nevēlamas blakusparādības auglim pēc lokālās anestēzijas līdzekļu ievadīšanas, piemēram, augļa bradikardija, acidoze un centrālās nervu sistēmas toksicitāte, biežāk ir saistītas ar paracervikālu blokādi. Šāda iedarbība varētu būt saistīta ar augstu anestēzijas līdzekļa koncentrāciju augļa organismā. (Skatīt 4.4. apakšpunktu).

Barošana ar krūti

Bupivakaīns izdalās mātes pienā, bet tik nelielā daudzumā, ka terapeitiskās devās ietekme uz bērnu nav gaidāma. Šī iemesla dēļ barošana ar krūti pēc reģionālās anestēzijas ir iespējama.

Fertilitāte

Dati par bupivakaīna hidrohlorīda ietekmi uz cilvēka fertilitāti nav pieejami.

4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Bupivacaine Accord nedaudz ietekmē spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus. Vietējai anestēzijai piemīt ne tikai tieša anestezējoša iedarbība, tai arī piemīt ļoti neliela ietekme uz garīgajām funkcijām un koordināciju pat bez redzamas CNS toksicitātes, un tā var īslaicīgi izraisīt pārvietošanas un modrības spējas traucējumus.

4.8. Nevēlamās blakusparādības

Nejauša subarahnoidāla injekcija var izraisīt ļoti izteikti muguras anestēziju ar iespējamu apnoju un smagu hipotensiju.

Bupivakaīna blakusparādību profils ir līdzīgs citiem ilgstošas darbības vietējās anestēzijas līdzekļiem. Paša līdzekļa izraisītās blakusparādības ir grūti atšķirt no fizioloģiskiem efektiem, ko izraisa nervu blokāde (piemēram, asinsspiediena paaugstināšanās, bradikardija), un ko tieši (piemēram, nerva bojājums) vai netieši (piemēram, epidurāls abscess) izraisījis pats adatas dūriens.

Neiroloģiski bojājumi ir reti sastopami, bet tie ir labi zināmās reģionālas un sevišķi epidurālas un spinālas anestēzijas sekas. Tas var būt saistīts ar dažādiem iemesliem, piemēram, tiešu muguras smadzeņu vai spinālo nervu bojājumu, priekšējās spinālās artērijas sindromu, kairinošas vielas injicēšanu vai nesterila šķīduma injicēšanu. Tā rezultātā var rasties lokalizēti parestēzijas un anestēzijas apvidi, motors vājums, sfinktera kontroles zudums un paraplēģija. Atsevišķos gadījumos šādi traucējumi var būt neatgriezeniski.

Nevēlamo blakusparādību saraksts tabulas veidā

Zemāk tiek uzskaitītas nevēlamās blakusparādības no klīniskajiem pētījumiem ar līdzīgām zālēm un pēcreģistrācijas perioda. Nevēlamās blakusparādības tiek sakārtotas pēc orgānu sistēmas klasifikācijas un absolūta sastopamības biežuma. Sastopamības biežums tiek definēta kā ļoti bieži (≥1/10), bieži (≥1/100, <1/10), retāk (≥1/1 000, <1/100), reti (≥1/10 000, <1/1 000), ļoti reti (<1/10 000), vai nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem).

3.tabula. Nevēlamo blakusparādību tabula

Orgānu Sistēmu Klasifikācija

Biežuma klasifikācija

Nevēlamā blakusparādība

Imūnās sistēmas traucējumi

Reti

Alerģiskas reakcijas, anafilaktiska reakcija/šoks (skatīt 4.4. apakšpunktu)

Nervu sistēmas traucējumi

Bieži

Parestēzija, reibonis

Retāk

CNS toksicitātes pazīmes un simptomi (krampji, mutes apvidus parestēzija, mēles nejutīgums, dzirdes pastiprināšanās, redzes traucējumi, bezsamaņa, trīce, apdullums, troksnis ausīs, dizartrija, muskiļu raustīšanās)

Reti

Neiropātija, perifēro nervu bojājums, arahnoidīts, parēze, paraplēģija

Acu bojājumi

Reti

Diplopija

Sirds funkcijas traucējumi

Bieži

Bradikardija (skatīt 4.4. apakšpunktu)

Reti

Sirds apstāšanās (skatīt 4.4. apakšpunktu), sirds aritmija

Asinsvadu sistēmas traucējumi

Ļoti bieži

Hipotensija (skatīt 4.4. apakšpunktu)

Bieži

Hipertensija (skatīt 4.5. apakšpunktu)

Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības

Reti

Elpošanas nomākums

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

Ļoti bieži

Slikta dūša

Bieži

Vemšana

Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi

Bieži

Urīna aizture

Atkārtotu injekciju vai ilgstošas bupivakaīna ievadīšanas gadījumā novēroti aknu darbības traucējumi, ar atgriezenisku ASAT, ALAT, sārmainās fosfotāzes un bilirubīna līmeņa palielināšanos. Ja bupivakaīna terapijas laikā attīstās aknu darbības traucējumu pazīmes, šo zāļu lietošana jāpārtrauc.

Pediatriskā populācija

Blakusparādības bērniem ir līdzīgas tām, kas novērotas pieaugušajiem, tomēr bērniem var būt grūti noteikt agrīnās lokālo anestēzijas līdzekļu toksicitātes pazīmes gadījumos, kad blokāde tiek veikta vispārējās anestēzijas laikā.

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003. Tīmekļa vietne: www.zva.gov.lv.

4.9. Pārdozēšana

Nejauša intravaskulāra lokālās anestēzijas līdzekļa injekcija var izraisīt tūlītējas (dažu sekunžu līdz dažu minūšu laikā) sistēmiskas toksiskas reakcijas. Pārdozēšanas gadījumā sistēmiska toksicitāte parādās vēlāk (15 - 60 minūtes pēc injekcijas), jo ir lēnāka anestēzijas līdzekļa koncentrācijas palielināšanās asinīs.

Akūta sistēmiska toksicitāte

Sistēmiskas toksiskas reakcijas galvenokārt rodas centrālajā nervu sistēmā (CNS) un kardiovaskulārajā sistēmā. Šādas reakcijas izraisa liela lokālā anestēzijas līdzekļa koncentrācija asinīs, kas var rasties (nejaušas) intravaskulāras injekcijas, pārdozēšanas vai sevišķi ātras uzsūkšanās rezultātā no labi apasiņotiem rajoniem (skatīt 4.4. apakšpunktu). CNS reakcijas ir līdzīgas visiem amīdu grupas lokālās anestēzijas līdzekļiem, turpretim kardiovaskulārās reakcijas ir vairāk atkarīgas no zālēm gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi.

Centrālās nervu sistēmas toksicitāte izpaužas ar pakāpenisku simptomu un pazīmju pastiprināšanos. Pirmie simptomi parasti ir apdullums, parestēzija mutes apvidū, mēles nejutīgums, dzirdes pastiprināšanās, troksnis ausīs un redzes traucējumi. Nopietnāki traucējumi ir dizartrija, muskuļu raustīšanās vai trīce, kas parādās pirms krampju sākšanās. Šīs pazīmes nedrīkst sajaukt ar neirotisku uzvedību. Tām var sekot bezsamaņa un grand mal lēkmes, kas var ilgt no dažām sekundēm līdz pat vairākām minūtēm. Pēc krampjiem ātri attīstās hipoksija un hiperkarbija pastiprinātās muskuļu darbības un traucētās elpošanas, un iespējamas elpceļu necaurlaidības dēļ. Smagos gadījumos iespējama apnoja. Acidoze, hiperkaliēmija un hipoksija pastiprina un pagarina lokālā anestēzijas līdzekļu toksisko iedarbību.

Toksiskās ietekmes samazināšanās ir atkarīga no lokālā anestēzijas līdzekļa izdalīšanās no centrālās nervu sistēmas, kā arī no tam sekojoša metabolisma un izdalīšanās no organisma. Tā var rasties ātri, ja vien nav injicēts liels zāļu daudzums.

Kardiovaskulārās sistēmas toksicitāti var novērot smagos gadījumos, un parasti pirms šīm reakcijām novēro centrālās nervu sistēmas toksicitātes pazīmes. Prodromālie CNS simptomi pirms tam var nebūt, ja pacients ir smagi pleģēts ar sedatīviem līdzekļiem vai saņem vispārējās anestēzijas līdzekli. Lielas lokālā anestēzijas līdzekļa sistēmiskās koncentrācijas gadījumā var attīstīties hipotensija, bradikardija, aritmija un pat sirdsdarbības apstāšanās, bet retos gadījumos sirdsdarbības apstāšanās notika bez prodromāliem CNS simptomiem.

Bērniem var būt grūti noteikt agrīnās lokālo anestēzijas līdzekļu toksicitātes pazīmes gadījumos, kad blokāde tiek veikta vispārējās anestēzijas laikā.

Akūtas toksicitātes ārstēšana

Ja attīstās akūtas sistēmiskas toksicitātes pazīmes, nekavējoties jāpārtrauc lokālā anestēzijas līdzekļa injicēšana.

Ārstējot pacientus ar sistēmiskām toksicitātes izpausmēm, mērķis ir pārtraukt krampjus un nodrošināt adekvātu skābekļa piegādi, nepieciešamības gadījumā, izmantojot asistētu vai kontrolētu ventilāciju (elpināšana). Ja parādās krampji, tie atbilstoši jāārstē, intravenozi ievadot antikonvulsantu.

Ilgstoši krampji var apdraudēt pacienta ventilāciju un skābekļa piegādi. Ja tā notiek, muskuļu relaksanta injekcija veicinās ventilēšanu un skābekļa apgādi varēs kontrolēt. Šādos gadījumos jāapsver agrīnas endotraheālas intubācijas iespēja.

Panākot krampju kontroli un adekvātu plaušu ventilāciju, parasti nav nepieciešama cita terapija. Ja novērojama hipotensija, tomēr, intravenozi ievadāms vazopresors, vēlams ar inotropu iedarbību, piemēram, efedrīns.

Asinsrites apstāšanās gadījumā nekavējoties jāuzsāk kardiopulmonāla reanimācija. Dzīvībai svarīga ir optimāla skābekļa piegāde, ventilācijas un asinsrites nodrošināšana, kā arī acidozes terapija.

Ja parādās kardiovaskulārs nomākums (hipotensija, bradikardija), jāapsver atbilstoša terapija ar intravenoziem šķīdumiem, vazopresoriem inotropiem līdzekļiem un/vai šķīduma emulsijām. Bērniem jāievada devas atbilstoši viņu vecumam un ķermeņa masai.

Sirdsdarbības apstāšanas bupivakaīna dēļ var būt nejutīga pret elektrisko defibrilāciju, un reanimēšana ir jāturpina enerģiski un ilgāku laiku.

Liela vai pilnīga spinālas blokāde, kuras rezultātā rodas elpošanas paralīze un hipotensija epidurālas anestēzijas laikā, jāārstē, nodrošinot un uzturot atvērtus elpceļus un piegādājot skābekli, izmantojot asistētu vai kontrolētu ventilāciju.

5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1. Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: vietējās anestēzijas līdzekļi, amīdi, ATĶ kods: N01BB01

Darbības mehānisms un farmakodinamiskā iedarbība

Bupivakaīna hidrohlorīds ir ilgstošas darbības amīdu grupas vietējās anestēzijas līdzeklis gan ar anestēzijas, gan pretsāpju iedarbību. Augstās devās tas rada ķirurģisku anestēziju, bet mazākās devās tas rada jušanas blokādi (pretsāpju iedarbība) ar mazāk izteiktu motoro blokādi.

Bupivakaīna lokālās anestēzijas iedarbības sākums un ilgums ir atkarīgs no devas un ievadīšanas vietas.

Bupivakaīns, tāpat kā citi vietējās anestēzijas līdzekļi, izraisa impulsu izplatīšanos pa nervu šķiedrām atgriezenisku blokādi, novēršot nātrija jonu iekšējo kustību caur nervu šķiedru šūnu membrānu. Tiek uzskatīts, ka nervu membrānas nātrija kanāli ir vietējās anestēzijas līdzekļu molekulu receptors.

Vietējās anestēzijas līdzekļiem var būt līdzīga ietekme uz citām jūtīgām membrānām, piemēram, smadzenēs un miokardā. Ja pārmērīgs zāļu daudzums sasniedz sistēmisko cirkulāciju, var parādīties centrālās nervu sistēmas un kardiovaskulāras sistēmas izcelsmes toksicitātes simptomi un pazīmes.

Centrālās nervu sistēmas toksicitāte (skatīt 4.8. apakšpunktu) parasti parādās pirms kardiovaskulārām reakcijām, jo centrālās nervu sistēmas toksicitāte rodas zemākās plazmas koncentrācijās. Vietējo anestēzijas līdzekļu tiešā iedarbība uz sirdi ir lēna vadāmība, negatīvs inotropisks efekts un rezultātā sirds apstāšanās.

Pēc epidurālās ievadīšanas, atkarībā no vienlaicīgas simpātiskās blokādes lieluma, var rasties netiešā kardiovaskulārā iedarbība (hipotensija, bradikardija).

5.2. Farmakokinētiskās īpašības

Uzsūkšanās

Bupivakaīna pKa ir 8,2 un šķīdības koeficients 346 (25°C n-oktanols/ fosfātu buferšķīdums pH 7,4). Metabolītiem piemīt zemāka farmakoloģiskā aktivitāte kā bupivakaīnam.

Bupivakaīna plazmas koncentrācija ir atkarīga no devas, ievadīšanas veida un asinsvadu daudzuma injekcijas vietā.

Bupivakaīns uzrāda pilnīgu un divfāžu uzsūkšanos no epidurālās vietas ar pusperiodu, proti, 7 minūtes un 6 stundas. Lēna uzsūkšanās ir ātrumu ierobežojoša bupivakaīna eliminācijā, kas izskaidro, kāpēc šķietamais pusperiods pēc epidurālās ievadīšanas ir garāks nekā pēc intravenozās ievadīšanas.

Izkliede un biotransformācija

Bupivakaīnam piemīt pilnīgs plazmas klīrenss 0,581/min, izkliedes tilpums līdzsvara stāvoklī 731, terminālais pusperiods 2,7 st. un starpposma aknu ekstrakcijas koeficients 0,38 pēc IV ievadīšanas. Tas galvenokārt ir saistīts ar alfa-1-skābo glikoproteīnu saistīšanos ar plazmu 96%. Bupivakaīna klīrenss ir gandrīz pilnīgi saistītsar aknu metabolismu un jutīgāks pret izmaiņām raksturīgo aknu enzīmu darbībā, kas var novest pie aknu perfūzijas.

Pediatriskā populācija

Farmakokinētika bērniem ir līdzīga pieaugušo farmakokinētikai.

Kopējās plazmas koncentrācijas palielināšanās ir vērojama nepārtrauktas epidurālas infūzijas laikā. Tas ir saistīts ar alfa 1- skābā glikoproteīna palielināšanos pēcoperācijas periodā. Nesaistītas koncentrācijas, piemēram, farmakoloģiski aktīvās, ir līdzīgas pirms un pēc operācijas.

Bupivakaīns viegli šķērso placentu, un līdzsvars attiecībā uz nesaistīto koncentrāciju tiek ātri sasniegts. Plazmas proteīna saistīšanas pakāpe auglim ir mazāka nekā mātei, kā rezultātā kopējā plazmas koncentrācija auglim ir mazāka.

Bupivakaīns lielā mērā tiek metabolizēts aknās, galvenokārt ar aromātisko hidroksilāciju līdz 4-hidroksi-bupivakaīnam un ar N-dealkilēšanu līdz PPX, abos gadījumos ar citohroma P4503A4 palīdzību. Aptuveni 1% bupivakaīna izdalās ar urīnu neizmainītā veidā 24 stundu laikā, un aptuveni 5% kā PPX. PPX un 4-hidroksi-bupivakaīna plazmas koncentrācija bupivakaīna nepārtrauktas ievadīšanas laikā un pēc tam ir zema, salīdzinot to ar bupivakaīnu.

5.3. Preklīniskie dati par drošumu

Neklīniskajos standartpētījumos iegūtie dati par farmakoloģisko drošumu, akūto un subakūto toksicitāti neliecina par īpašu risku, izņemot to, kas jau minēts citos šī zāļu apraksta apakšpunktos.

Nav noteikts bupivakaīna mutagēnais un kancerogēnais potenciāls.

Bupivakaīns šķērso placentu. Reproduktīvās toksicitātes pētījumos, ievadot bupivakaīna devas, kas piecas vai deviņas reizes pārsniedza maksimālo ieteicamo devu cilvēkam, tika novērota samazināta žurku mazuļu izdzīvošana un embriju bojāeja trušiem. Pētījums ar rēzus pērtiķiem liecina par izmaiņām pēcdzemdību uzvedībā, ja pēc dzimšanas ievadīts bupivakaīns.

6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1. Palīgvielu saraksts

Nātrija hlorīds

Nātrija hidroksīds (E524) (pH korekcijai)

Ūdens injekcijām

6.2. Nesaderība

Šīs zāles nedrīkst sajaukt (lietot maisījumā) ar citām zālēm (izņemot 6.6. apakšpunktā minētās).

6.3. Uzglabāšanas laiks

3 gadi.

Derīguma termiņš pēc atšķaidīšanas:

Ķīmiskā un fizikālā stabilitāte saglabājas 7 dienas uzglabājot temperatūrā no 20⁰- 25⁰ C ne-PVH traukā. No mikrobioloģiskā viedokļa zāles jāizlieto nekavējoties. Ja nav izlietotas nekavējoties, to uzglabāšanas apstākļi līdz lietošanai un lietošana ir paša lietotāja atbildība. Neuzglabāt ilgāk par 24 stundām temperatūrā 2-8^oC, ja pagatavošana/ atšķaidīšana (utml.) veikta kontrolētos un validētos aseptiskos apstākļos.

6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Neatdzesēt un nesasaldēt.

6.5. Iepakojuma veids un saturs

I tipa caurspīdīga stikla ampulas un I tipa caurspīdīga stikla flakoni ar gumijas aizbāzni un noraujamu apvalku.

2 ml ampulas ar 2 oranžiem riņķīšiem iepakotas pa 5 un 10 ampulām.

4 ml ampulas ar sarkanu apsēju iepakotas pa 5 un 10 ampulām.

5 ml ampulas ar zilu apsēju iepakotas pa 5 un 10 ampulām.

10 ml ampulas ar dzeltenu apsēju iepakotas pa 5, 10, 15 un 20 ampulām.

20 ml flakons ar hlorbutilgumijas aizbāzni un sarkanu noraujamu apvalku iepakots pa 1 flakonam.

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos

Tikai vienreizējai lietošanai.

Pēc atvēršanas izlietot nekavējoties.

Atļauts lietot tikai dzidru šķīdumu, kas praktiski nesatur nogulsnes. Neizlietotais šķīdums jāiznīcina.

Norādījumi 1,25 mg/ml koncentrācijas sagatavošanai

Izvelciet 125 ml atšķaidītāja no 500 ml ne-PVH atšķaidītāja somas/pudeles un injicējiet 125 ml Bupivacaine Accord 5 mg/ml šķīduma injekcijām 500 ml ne-PVH atšķaidītāja somā/pudelē, lai iegūtu 1,25mg/ml šķīduma koncentrāciju.

Atšķaidītāja soma/pudele viegli jāsakrata, lai iegūtu viendabīgas zāles.

Norādījumi 2,5 mg/ml koncentrācijas sagatavošanai

Izvelciet 250 ml atšķaidītāja no 500 ml ne-PVH atšķaidītāja somas/pudeles un injicējiet 250 ml Bupivacaine Accord 5 mg/ml šķīduma injekcijām 500 ml ne-PVH atšķaidītāja somā/pudelē, lai iegūtu 2,5mg/ml šķīduma koncentrāciju.

Atšķaidītāja soma/pudele viegli jāsakrata, lai iegūtu viendabīgas zāles.

Bupivakaīns ir saderīgs maisījumā ar 0,9 % nātrija hlorīda šķīdumu injekcijām un Ringera laktāta šķīdumu. Neskatoties uz to, šīs zāles nedrīkst sajaukt (lietot maisījumā) ar citām zālēm.

Neizlietotās zāles vai izlietotie materiāli jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām.

7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

Accord Healthcare B.V.

Winthontlaan 200

3526 KV Utrecht

Nīderlande

8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMUR(-I)

Reg. Nr.16-0050

9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Reģistrācijas datums: 17.03.2016.

10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

12/2018

SASKAŅOTS ZVA 21-03-2019