Bupivacaine Baxter

Lejupielādēt zāļu aprakstu

ZĀĻU APRAKSTS

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

Bupivacaine Baxter 5 mg/ml šķīdums injekcijām

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

1 ml satur 5 mg bupivakaīna hidrohlorīda monohidrāta (Bupivacaini hydrochloridum monohydricum).

Viens flakons šķīduma (10 ml) satur 50 mg bupivakaīna hidrohlorīda monohidrāta.

Viens flakons šķīduma (20 ml) satur 100 mg bupivakaīna hidrohlorīda monohidrāta.

Palīgviela ar zināmu iedarbību:

1 ml šķīduma satur 3,15 mg nātrija.

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

3. ZĀĻU FORMA

Šķīdums injekcijām.

Dzidrs, bezkrāsains, sterils ūdens šķīdums.

Šķīduma pH ir robežās no 4,0 – 6,5 un osmolaritāte ir 290 mOsmol/l.

4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1. Terapeitiskās indikācijas

Lietošanai speciālistiem: lokālai perifēro nervu blokādes tipa anestēzijai un centrālo nervu blokādes tipa (kaudālai vai epidurālai) anestēzijai, gadījumos, kad nepieciešama ilgstoša anestēzija. Bupivacaine Baxter ir indicēts arī dzemdību sāpju mazināšanai.

Pediatriskā populācija

Bupivacaine Baxter ir indicēts:

anestēzijai ķirurģisko procedūru laikā pieaugušajiem un pusaudžiem;

akūtu sāpju kupēšanai pieaugušajiem, zīdaiņiem un bērniem no 1 gada vecuma.

4.2. Devas un lietošanas veids

Devas

Deva ir atkarīga no anestezējamā apvidus lieluma, audu vaskularizācijas, neironālo segmentu, kurus nepieciešams bloķēt, daudzuma, individuālās panesamības, un izmantojamās anestēzijas metodes. Jāievada mazākā nepieciešamā deva, kas nodrošina efektīvu anestēziju. Vairumā indikāciju, Bupivacaine Baxter šķīdumu anestēzijas ilgums ir tāds, ka pietiekama vienas devas ievadīšana.

Maksimālā deva jānosaka ņemot vērā pacienta izmērus un fizisko stāvokli, kā arī ņemot vērā parasto sistēmiskās absorbcijas ātrumu konkrētajā injekcijas vietā. Līdz šiem iegūtā pieredze liecina, ka reizes deva ir līdz pat 150 mg bupivakaīna hidrohlorīda monohidrāta. Pēc tam var ievadīt līdz pat 50 mg lielas divas ik pēc 2 stundām. Četru stundu laika periodā nedrīkst pārsniegt maksimālo devu – 2 mg/kg.

Veicot ilgstošu blokādi vai nu nepārtrauktas intravenozas infūzijas, vai arī atkārtotu bolus injekciju ievadīšanas gadījumā, jāņem vērā risks, ka koncentrācija plazmā sasniegs toksisku līmeni vai arī radīsies lokāls nervu bojājums.

Devas tabulā zemāk ir ieteicamas kā vadlīnija vidusmēra pieaugušajam. Var būt atšķirības anestēzijas iestāšanās laikā un ilgumā. Gados jaunākiem, gados vecākiem un novājinātiem pacientiem šīs devas jāsamazina.

Devu ieteikumi pieaugušajiem

Koncentrācija

mg/ml

Tilpums

ml

Deva

mg

Sākums

minūtes

Iedarbības ilgums stundas

Ķirurģiskā anestēzija

Lumbālā epidurālā blokāde¹

Ķirurģija

5

15-30

75-150

15-30

2-3

Ķeizargrieziens

5

15-30

75-150

15-30

2-3

Torakālā epidurālā blokāde¹

Ķirurģija

2,5

5-15

12,5-37,5

10-15

1,5-2

5

5-10

25-50

10-15

2-3

Kaudālā epidurālā blokāde¹

2,5

20-30

50-75

20-30

1-2

5

20-30

100-150

15-30

2-3

Lielo nervu blokāde²

(piemēram, plexus brachialis, femoralis, sēžas)

5

10-35

50-150

10-30

4-8

Apvidus blokāde

(piemēram, mazo nervu blokāde un infiltrācija)

2,5

<60

<150

1-3

3-4

5

<30

< 150

1-10

3-8

Akūtu sāpju kupēšana

Lumbālā epidurālā blokāde

Atkārtotas injekcijas³ (piemēram, pēcoperācijas sāpju atvieglošanai)

2,5

6-15

(minimālais intervāls 30 minūtes)

15-37,5

(minimālais intervāls 30 minūtes)

2-5

1-2

Nepārtraukta infūzija⁴

2,5

5-7,5/st

12,5-18,8/st

-

-

Torakālā epidurālā blokāde

Nepārtraukta infūzija

2,5

4-7,5/st

10-18,8/st

-

-

Intra-Artikulāra blokāde⁵

(piemēram, pēc ceļa artroskopijas)

2,5

<40

<100

5-10

2-4 stundas pēc „wash out”

Apvidus blokāde

(piemēram, mazo nervu blokāde un infiltrācija)

2,5

<60

<150

1-3

3-4

Piezīmes

Deva ietver testa devu.

Lielo nervu blokādei deva jāpiemēro atbilstoši ievadīšanas vietai un pacienta stāvoklim. Interskalenā un brahiālā pinuma blokāde var būt saistīta ar lielāku nopietnu blakusparādību sastopamības biežumu, atkarībā no lietotā lokālā anestēzijas līdzekļa, skatīt arī 4.4. apakšpunktu.

Kopēja deva 24 stundu laikā ≤ 500 mg.

Šis šķīdums bieži tiek lietots epidurālai ievadīšanai kombinācijā ar sāpju kupēšanai piemērotu opioīdu. Kopēja deva 24 stundu laikā ≤ 500 mg.

Ja tam pašam pacientam kādā citā metodē tiek izmantots papildus bupivakaīns, nedrīkst pārsniegt kopējo devu - 150mg.

Parasti, ķirurģiskās anestēzijas gadījumā (piemēram, epidurāla ievadīšana) nepieciešama lielāka anestēzijas līdzekļa koncentrācija un devas. Ja nepieciešama mazākas intensitātes blokāde, pietiek ar mazāku koncentrāciju. Ievadītais zāļu tilpums noteiks anestēzijas plašumu.

Lai izvairītos no intravaskulāras injekcijas, pirms galvenās devas injekcijas un tās laikā ieteicama uzmanīga aspirācija. Deva jāinjicē lēnām ar ātrumu 25 - 50 mg/min vai atkārtotu devu veidā, rūpīgi novērojot pacienta vitālās funkcijas un saglabājot mutvārdu kontaktu. Ja nepieciešams ievadīt devu epidurāli, ieteicama pārbaudes deva ar 3 - 5 ml bupivakaīna, kas satur adrenalīnu (efedrīnu).

Par netīšu intravaskulāru injekciju var liecināt īslaicīga sirdsdarbības paātrināšanās, bet par nejaušu intratekālu injekciju - spinālās blokādes pazīmes. Toksisku simptomu attīstīšanās gadījumā ievadīšana nekavējoties jāpārtrauc.

Bērni vecumā no 1 līdz 12 gadiem

Reģionālās anestēzijas procedūras bērniem jāveic kvalificētiem ārstiem, kuriem ir pieredze darbā ar šo pacientu grupu un šo anestēzijas veidu.

Tabulā minētās devas jāņem vērā kā vadlīnijas lietošanai bērniem. Var būt individuālas novirzes. Bērniem ar lielu ķermeņa masu bieži vien nepieciešama pakāpeniska devas samazināšana, un tai jābalstās uz ideālās ķermeņa masas rādītājiem. Par faktoriem, kas ietekmē specifiskas blokādes metodes, un individuālām pacientu vajadzībām lasiet parastajās mācību grāmatās. Jāizmanto mazākā deva, kas nodrošina atbilstošu atsāpināšanu.

Dozēšanas ieteikumi bērniem

Koncentrācija

mg/ml

Tilpums

ml

Deva

mg

Sākums

minūte

Iedarbības ilgums stundas

Akūta sāpju kupēšana (pirms un pēc operācijas)

Kaudālā epidurālā blokāde

2,5

0,6-0,8

1,5-2

20-30

2-6

Lumbālā epidurālā blokāde

2,5

0,6-0,8

1,5-2

20-30

2-6

Torakālā epidurālā blokāde

2,5

0,6-0,8

1,5-2

20-30

2-6

Apvidus blokāde

(piemēram, mazo nervu blokāde un infiltrācija)

2,5

0,5-2,0

5,0

0,5-2,0

Perifēra nervu blokāde

(piemēram, ilioingvināla –iliohipogastrāla)

2,5

0,5-2,0

a)

5,0

0,5-2,0

b)

a) Perifēro nervu blokādes sākums un ilgums ir atkarīgs no blokādes veida un ievadītās devas.

b) Torakālā epidurālā blokāde jāveic ar pakāpenisku dozēšanu, līdz panākta vēlamā anestēzijas pakāpe.

Bērniem deva jāaprēķina pēc ķermeņa masas - līdz 2 mg/kg.

Lai izvairītos no intravaskulāras injekcijas, pirms galvenās devas ievadīšanas un tās laikā atkārtoti jāveic aspirācija. Zāles jāinjicē lēnām, pakāpeniski palielinot devas, it īpaši, ja izmanto lumbālo vai torakālo epidurālo ceļu, nepārtraukti un rūpīgi kontrolējot pacienta organisma stāvokļa galvenos rādītājus.

Bērniem no 2 gadu vecuma ir veikta peritonsilāra infiltrācija ar 2,5 mg/ml bupivakaīna, lietojot devu 7,5 – 12,5 mg uz vienu mandeli.

Bērniem no 1 gada vecuma ir veikta ilioingvināla-iliohipogastrāla blokāde ar 2,5 mg/ml bupivakaīna, lietojot devu 0,1 – 0,5 ml/kg, kas atbilst 0,25 – 1,25 mg/kg. Bērniem no 5 gadu vecuma ir lietots 5 mg/ml bupivakaīna devā 1,25 – 2 mg/kg.

Dzimumlocekļa blokādei ir lietots 5 mg/ml bupivakaīna kopējā devā 0,2 – 0,5 ml/kg, kas atbilst 1 – 2,5 mg/kg.

Bupivacaine Baxter drošums un efektivitāte, lietojot bērniem vecumā līdz 1 gadam, nav pierādīta. Pieejama tikai ierobežota informācija.

Intermitējošas epidurālās bolus injekcijas vai ilgstošas infūzijas drošums un efektivitāte nav pierādīta. Pieejama tikai ierobežota informācija.

Lietošanas veids

Šīs zāles paredzētās tikai epidurālai, intraartikulārai, subkutānai vai perineirālai lietošanai.

4.3. Kontrindikācijas

Bupivacaine Baxter kontrindicēts pacientiem ar paaugstinātu jutību pret bupivakaīna hidrohlorīda monohidrātu, amīdu grupas lokālās anestēzijas līdzekļiem vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām.

Bupivakaīna hidrohlorīda monohidrāta šķīdumi ir kontrindicēti intravenozai reģionālai anestēzijai (Bīra blokāde) un paracervikālai blokādei dzemdību laikā.

Injicējot bipivakaīna un adrenalīna maisījumu vietās, kur beidzas artērijas (piemēram, dzimumlocekļa blokāde, Obersta (Oberst) blokāde), var izraisīt išēmisku audu nekrozi.

Epidurālas anestēzijas gadījumā jāņem vērā arī sekojošas vispārīgās kontrindikācijas:

akūta aktīva centrālās nervu sistēmas slimība, piemēram, meningīts, audzēji, poliomielīts un asiņošana galvaskausā;

mugurkaula stenoze un aktīva mugurkaula slimība (piemēram, spondilīts, tuberkuloze, audzēji) vai arī nesena trauma (piemēram, lūzumi);

septicēmija;

ļaundabīga anēmija, kas saistīta ar subakūtu kaulu smadzeņu nomākumu;

strutaina ādas infekcija injekcijas vietā vai ap to;

kardiogēns vai hipovolēmisks šoks;

koagulācijas traucējumi vai pašlaik notiekoša antikoagulantu terapija.

Piezīme: nav noteiktas specifiskas kontrindikācijas pediatriskajā populācijā.

4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Vispārēji piesardzības pasākumi un risks bupivakaīna lietošanas gadījumā

Lietojot bupivakaīnu epidurālai anestēzijai vai perifērā nerva blokādei, ziņots par sirds apstāšanos, kad reanimācija bijusi grūti panākama un bija nepieciešams to turpināt ilgāk pirms novēroja atbildes reakciju. Tomēr dažos gadījumos reanimācija nav bijusi iespējama, neraugoties uz to, ka tikusi lietota acīmredzami piemērota sagatavošanās un terapija.

Līdzīgi kā visi lokālie anestēzijas līdzekļi, bupivakaīns var izraisīt akūtu toksisku ietekmi uz centrālo nervu sistēmu un kardiovaskulāro sistēmu, ja to izmanto lokālās anestēzijas procedūrās, kuru rezultātā var rasties palielināta šo zāļu koncentrācija asinīs, it īpaši gadījumos pēc nejaušas intravaskulāras ievadīšanas. Saistībā ar palielinātu bupivakaīna sistēmisko koncentrāciju ir ziņots par ventrikulāru aritmiju, ventrikulāru fibrilāciju, pēkšņu kardiovaskulāru kolapsu un nāvi.

Plašai perifēro nervu blokādei var būt nepieciešama liela daudzuma lokālā anestēzijas līdzekļa ievadīšana apvidū, kurā ir daudz asinsvadu, bieži lielo asinsvadu tuvumā, kur ir palielināts intravaskulāras injekcijas un/vai sistēmiskas uzsūkšanās risks. Tas var izraisīt palielinātu zāļu koncentrāciju asinīs.

Pirms jebkāda veida nervu blokādes veikšanas, jānodrošina intravenoza piekļuve, lai veiktu atdzīvināšanas pasākumus. Ārstam jābūt piemēroti un atbilstoši apmācītam veikt šīs procedūras un viņam jāpārzina blakusparādību diagnosticēšana un ārstēšana, sistēmiskā toksicitāte un citas komplikācijas (skatīt 4.9. apakšpunktu).

Lokālas vai vispārējās anestēzijas gadījumā jābūt pieejamam piemērotam aprīkojumam, lai veiktu reanimāciju. Atbildīgajam ārstam jāveic visi iespējamie piesardzības pasākumi, lai izvairītos no intravaskulāras injekcijas (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Pārdozēšana vai nejauša intravenoza injekcija var palielināt toksisku reakciju risku.

Atkārotu bupivakaīna hidrohlorīda devu ievadīšana injekcijas veidā var būtiski palielināt šo zāļu koncentrāciju asinīs, kas palielinās ar katru ievadīto devu, kam pamatā ir lēna šo zāļu akumulācija. Tolerance ir atkarīga no pacienta stāvokļa. Novājinātiem, gados vecākiem, akūti slimiem pacientiem jāievada mazākas devas atbilstoši viņu fiziskajam stāvoklim.

Riska grupas pacienti un risks, kas saistīts ar specifiskām anestēzijas metodēm

Pacientiem, kuri lieto III klases antiaritmiskos līdzekļus (piemēram, amiodaronu), jāatrodas stingrā ārsta uzraudzībā, un šiem pacientiem jāveic EKG novērošana, jo var pievienoties sirdsdarbības traucējumi.

Tikai retos gadījumos amīdu grupas lokālo anestēzijas līdzekļu lietošana ir bijusi saistīta ar alerģisku reakciju attīstību (vissmagākajā gadījumā – anafilaktisks šoks).

Pacientiem ar alerģiju pret estera tipa lokālajiem anestēzijas līdzekļiem (prokaīnu, tetrakaīnu, benzokaīnu u.c.) novērota krusteniska alerģija pret amīdu grupas lokālajiem anestēzijas līdzekļiem, piemēram, bupivakaīnu.

Pacientiem ar kardiovaskulārās sistēmas traucējumiem, veicot epidurālo anestēziju, lokālie anestēzijas līdzekļi jālieto, ievērojot piesardzību, jo tie var būt mazāk spējīgi kompensēt funkcionālās izmaiņas, kas saistītas ar pagarinātu AV vadīšanas laiku, ko izraisa šī veida zāles.

Fizioloģiskie efekti, ko izraisa centrālā nerva blokāde, ir daudz izteiktāki pacientiem ar hipotensiju. Pacientiem ar hipovolēmiju (jebkāda iemesla izraisītu) epidurālās anestēzijas laikā var attīstīties pēkšņa un smaga hipotensija. Šā iemesla dēļ pacientiem ar neārstētu hipovolēmiju vai izteiktiem venozās asinsrites traucējumiem jāizvairās no epidurālās anestēzijas veikšanas vai arī tā jāpiemēro ievērojot piesardzību.

Epidurālā anestēzija, izmantojot jebkuru lokālās anestēzijas līdzekli, var izraisīt hipotensiju un bradikardiju, kas ir jāparedz, un jāpiemēro atbilstoši piesardzības pasākumi. Tie var būt asinsrites piesātināšana ar kristaloīdu vai koloīdu šķīdumu. Ja attīstās hipotensija, tā jāārstē ar vazopresoru līdzekli, piemēram, efedrīnu (intravenozi ievadot 10 – 15 mg). Hipovolēmijas gadījumā var attīstīties smaga hipotensija, ko izraisa asiņošana vai dehidratācija, vai arī aorto-kavālais nosprostojums pacientiem ar plašiem ascītiem, lieliem vēdera dobuma audzējiem vai arī vēlīnā grūtniecības stadijā. Pacientiem ar sirds dekompensāciju jāizvairās no izteiktas hipotensijas attīstības.

Pacientiem ar hipovolēmiju (jebkāda iemesla izraisītu) epidurālās anestēzijas laikā var attīstīties pēkšņa un smaga hipotensija.

Epidurālā anestēzija var izraisīt starpribu paralīzi, un pacientiem ar pleiras efūziju var attīstīties elpošanas nomākums. Septicēmija var palielināt intraspinālā abscesa riska attīstību pēcoperācijas periodā.

Mazas lokālo anestēzijas līdzekļu devas, kas injekcijas veidā ievadītas galvas un kakla apvidū, tai skaitā retrobulbāras, stomatoloģiskas un zvaigznes nervu mezgla blokādes, nejaušas intraarteriālas injekcijas gadījumā var izraisīt sistēmisko toksicitāti.

Retrobulbārās un peribulbārās blokādes gadījumā pastāv neliels nepārejošas acs muskuļu disfunkcijas risks. Primārie cēloņi ir trauma un/vai lokāla toksiska iedarbība uz muskuļiem un/vai nerviem. Šāda audu bojājuma smaguma pakāpe ir atkarīga no traumas smaguma pakāpes, lokālā anestēzijas līdzekļa koncentrācijas un lokālā anestēzijas līdzekļa iedarbības ilguma uz audiem. Šā iemesla dēļ tāpēc, tāpat kā lietojot citus lokālās anestēzijas līdzekļus, jāizmanto mazākā lokālās anestēzijas līdzekļa efektīvā koncentrācija un deva.

Īpaša piesardzība jāievēro, injicējot lokālās anestēzijas līdzekļus iekaisušos vai inficētos apvidos.

Šīs zāles satur nātriju

Katrs šķīduma ml satur 3,15 mg (0,14 mmol) nātrija. Jāievēro pacientiem ar kontrolētu nātrija diētu.

Pediatriskā populācija

Epidurālajai anestēzijai bērniem jālieto pakāpeniskas devas, atbilstoši viņu vecumam un ķermeņa masai, jo epidurālā anestēzija, it īpaši krūškurvja līmenī, var izraisīt smagu hipotensiju un elpošanas traucējumus.

Bupivakaīna lietošana intraartikulārai blokādei bērniem vecumā no 1 līdz 12 gadiem nav dokumentēta.

Bupivakaīna lietošana lielo nervu blokādei bērniem vecumā no 1 līdz 12 gadiem nav dokumentēta.

4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Bupivakaīns piesardzīgi jāievada pacientiem, kuri saņem citus lokālās anestēzijas līdzekļus vai vielas, kas strukturāli ir radniecīgas amīdu grupas lokālās anestēzijas līdzekļiem, piemēram, daži antiaritmiskie līdzekļi, tādi kā lidokaīns un meksiletīns, jo var papildināties sistēmiskā toksiskā iedarbība.

Nav veikti speciāli mijiedarbības pētījumi ar bupivakaīnu un III klases antiaritmiskiem līdzekļiem (piemēram, amiodaronu), bet ieteicams ievērot piesardzību (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Ziņots par smagas hipotensijas gadījumiem, kad blokādes veikšanai klonidīns ir sajaukts ar lokālajiem anestēzijas līdzekļiem, piemēram, bupivakaīnu. Vienlaicīga ketamīna lietošana var izraisīt neirotoksicitāti.

4.6. Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Pieejami ierobežoti dati par bupivakaīna lietošanu grūtniecēm. Pētījumi ar dzīvniekiem liecina par samazinātu mazuļu dzīvildzi un embriotoksisku iedarbību (skatīt 5.3. apakšpunktu). Iespējamais risks cilvēkiem nav zināms. Šā iemesla dēļ bupivakaīna injekcijas grūtniecības laikā nav ieteicams veikt, izņemot gadījumus, kad tiek uzskatīts, ka iespējamais ieguvums pārsniedz risku.

Lietošana dzemdību laikā

Bupivakaīna šķīdumu ievadīšana ir kontrindicēta paracervikālai blokādei dzemdību laikā, jo paracervikālās blokādes gadījumā auglim iespējama bradikardija (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Barošana ar krūti

Bupivakaīns izdalās ar mātes pienu, bet tik mazā daudzumā, kas neizraisa risku bērnam, ja ievadītā deva ir terapeitisko devu robežās.

4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Bupivacaine Baxter nedaudz ietekmē spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus. Tomēr, jāņem vērā, ka var attīsties reibonis un krampji.

4.8. Nevēlamās blakusparādības

Nopietnas sistēmiskās blakusparādības ir retas, bet tās var attīstīties pārdozēšanas gadījumā (skatīt 4.9. apakšpunktu) vai arī nejaušas intravaskulāras injekcijas gadījumā.

Bupivakaīna izraisītā sistēmiskā toksicitāte ir līdzīga tai, kādu novēro citu lokālās anestēzijas līdzekļu lietošanas gadījumā. Tam pamatā ir palielināta koncentrācija plazmā, ko izraisa pārāk lielas devas ievadīšana, ātra uzsūkšanās vai arī (visbiežāk) nejauša intravaskulāra injekcija. Izteikta acidoze vai hipoksija var palielināt toksisku reakciju risku un to smaguma pakāpi. Šādas reakcijas ietver centrālo nervu sistēmu (CNS) un kardiovaskulāro sistēmu. CNS reakcijas izpaužas kā mēles nejutīgums, apdullums, reibonis, neskaidra redze un muskuļu trīce, kam seko miegainība, krampji, bezsamaņa un iespējams arī elpošanas apstāšanās.

Kardiovaskulārās reakcijas izpaužas kā sirds vadīšanas sistēmas un miokarda nomākums, kas izraisa samazinātu sirds izsviedes tilpumu, sirds apstāšanos, hipotensiju, bradikardiju un dažkārt arī ventrikulāras aritmijas, tai skaitā ventrikulāru tahikardiju, ventrikulāru fibrilāciju un sirds apstāšanos. Parasti pirms tam vai vienlaicīgi būs novērojama nopietna CNS toksicitāte (piemēram, krampji), bet retos gadījumos sirds apstāšanās novērota arī bez iepriekšējām CNS simptomu izpausmēm.

Epidurālā anestēzija pati par sevi var izraisīt blakusparādības (hipotensija un bradikardija, ko izraisa simptomātisko nervu blokāde un/vai vazovagāls ģībonis), neskatoties uz izmantoto lokālās anestēzijas līdzekli.

Smagos gadījumos iespējama sirds apstāšanās.

Nejauša subarahnoidāla injekcija var izraisīt ļoti izteikti muguras anestēziju ar iespējamu apnoju un smagu hipotensiju.

Neiroloģiski bojājumi ir reti sastopami, bet tie ir labi zināmās reģionālas un sevišķi epidurālas un spinālas anestēzijas sekas. Tas var būt saistīts ar dažādiem iemesliem, piemēram, tiešu muguras smadzeņu vai spinālo nervu bojājumu, priekšējās spinālās artērijas sindromu, kairinošas vielas vai nesterila šķīduma injicēšanu. Tā rezultātā var rasties lokalizēti parestēzijas un anestēzijas apvidi, motors vājums, sfinktera kontroles zudums un paraplēģija. Atsevišķos gadījumos šādi traucējumi var būt neatgriezeniski.

Atkārtotu injekciju vai ilgstošas bupivakaīna ievadīšanas gadījumā novēroti aknu darbības traucējumi, ar atgriezenisku ASAT, ALAT, sārmainās fosfotāzes un bilirubīna līmeņa palielināšanos. Ja bupivakaīna terapijas laikā attīstās aknu darbības traucējumu pazīmes, šo zāļu lietošana jāpārtrauc.

Zemāk uzskaitītās blakusparādības ir sagrupētas atbilstoši MedDRA orgānu sistēmām un MedDRA sastopamības biežuma klasifikācijai:

ļoti bieži (≥1/10);

bieži (≥1/100 līdz <1/10);

retāk (≥1/1 000 līdz <1/100);

reti (≥1/10 000 līdz <1/1 000);

ļoti reti (<1/10 000);

nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem).

MedDRA orgānu klase

Blakusparādības

Sastopamības biežums

Asinsvadu sistēmas traucējumi

Hipotensija

Ļoti bieži

Asinsvadu sistēmas traucējumi

Hipertensija

Bieži

Sirds funkcijas traucējumi

Bradikardija

Bieži

Sirds funkcijas traucējumi

Sirds apstāšanās, sirds aritmija

Reti

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

Slikta dūša

Ļoti bieži

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

Vemšana

Bieži

Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi

Urīna aizture

Bieži

Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības

Elpošanas nomākums

Reti

Acu bojājumi

Redzes dubultošanās

Reti

Imūnās sistēmas traucējumi

Alerģiskas reakcijas, anafilaktiskas reakcijas/šoks

Reti

Nervu sistēmas traucējumi

Parestēzija, reibonis

Bieži

Nervu sistēmas traucējumi

CNS toksicitātes pazīmes un simptomi (krampji, mutes apvidus parestēzija, mēles nejutīgums, hiperakūzija, neskaidra redze, bezsamaņa, trīce, apdullums, troksnis ausīs, dizartrija)

Retāk

Nervu sistēmas traucējumi

Neiropātija, perifēro nervu bojājums, arahnoidīts

Reti

Pediatriskā populācija

Blakusparādības bērniem ir līdzīgas tām, kas novērotas pieaugušajiem, tomēr bērniem var būt grūti noteikt agrīnās lokālo anestēzijas līdzekļu toksicitātes pazīmes gadījumos, kad blokāde tiek veikta sedācijas vai vispārējās anestēzijas apstākļos.

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003. Tīmekļa vietne: HYPERLINK "https://www.zva.gov.lv/../" www.zva.gov.lv

4.9. Pārdozēšana

Nejauša intravaskulāra lokālās anestēzijas līdzekļa injekcija var izraisīt tūlītējas (dažu sekunžu vai minūšu laikā) sistēmiskas toksiskas reakcijas. Pārdozēšanas gadījumā sistēmiska toksicitāte parādās vēlāk (15 – 60 minūtes pēc injekcijas) lēnākas anestēzijas līdzekļa koncentrācijas palielināšanās asinīs dēļ.

Akūta sistēmiska toksicitāte

Sistēmiskas toksiskas reakcijas galvenokārt rodas centrālajā nervu sistēmā (CNS) un kardiovaskulārajā sistēmā. Šādas reakcijas izraisa liela lokālā anestēzijas līdzekļa koncentrācija asinīs, kas var rasties (nejaušas) intravaskulāras injekcijas, pārdozēšanas vai sevišķi ātras uzsūkšanās rezultātā no labi apasiņotiem rajoniem (skatīt 4.4. apakšpunktu). CNS reakcijas ir līdzīgas visiem amīdu grupas lokālās anestēzijas līdzekļiem, turpretim kardiovaskulārās reakcijas ir vairāk atkarīgas no zālēm gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi. Centrālās nervu sistēmas toksicitātes pazīmes parasti attīstās pirms kardiovaskulārās sistēmas toksicitātes izpausmēm, ja vien pacients nesaņem vispārējās anestēzijas līdzekli vai arī ir stipri pleģēts ar sedatīviem līdzekļiem, piemēram, benzodiazepīniem vai barbiturātiem.

Centrālās nervu sistēmas toksicitāte izpaužas ar pakāpenisku simptomu un pazīmju pastiprināšanos. Pirmie simptomi parasti ir parestēzija mutes apvidū un mēles nejutīgums, apdullums, dzirdes pastiprināšanās, troksnis ausīs un redzes traucējumi. Nopietnāki traucējumi ir dizartrija, muskuļu trīce vai trīce, kas parādās pirms krampju sākšanās. Šīs blakusparādības nedrīkst sajaukt ar neirotisku uzvedību. Tām var sekot bezsamaņa un grand mal lēkmes, kas var ilgt no dažām sekundēm līdz pat vairākām minūtēm. Pēc krampjiem ātri attīstās hipoksija un hiperkarbija pastiprinātās muskuļu darbības un traucētās elpošanas, un iespējamas elpceļu necaurlaidības dēļ. Smagos gadījumos iespējama elpošanas apstāšanās. Acidoze, hiperkaliēmija, hipokaliēmija un hipoksija pastiprina un pagarina lokālā anestēzijas līdzekļu toksisko iedarbību.

Toksiskās ietekmes samazināšanās ir atkarīga no lokālā anestēzijas līdzekļa izdalīšanās no centrālās nervu sistēmas, kā arī no tam sekojoša metabolismu un izdalīšanās no organisma. Tā var rasties ātri, ja vien nav injicēts liels zāļu daudzums.

Kardiovaskulārās sistēmas toksicitāti var novērot smagos gadījumos un parasti pirms šīm reakcijām novēro centrālās nervu sistēmas toksicitātes pazīmes. CNS simptomi pirms tam var nebūt, ja pacients ir smagi pleģēts ar sedatīviem līdzekļiem vai saņem vispārējās anestēzijas līdzekli. Lielas lokālā anestēzijas līdzekļa sistēmiskās koncentrācijas gadījumā var attīstīties hipotensija, bradikardija, aritmija un pat sirdsdarbības apstāšanās bez iepriekš esošiem CNS

simptomiem.

Ja blokāde tiek veikta vispārējās anestēzijas laikā, bērniem agrīnās lokālo anestēzijas līdzekļu izraisītās toksicitātes pazīmes var būt grūti noteikt.

Akūtas toksicitātes ārstēšana

Ja attīstās akūtas sistēmiskas toksicitātes pazīmes, nekavējoties jāpārtrauc lokālā anestēzijas līdzekļa injicēšana.

Ārstējot pacientus ar sistēmiskām toksicitātes izpausmēm, mērķis ir pārtraukt krampjus un nodrošināt skābekļa piegādi. Nepieciešamības gadījumā jāpievada skābeklis un jāveic ventilācija (maska - maiss vai traheāla intubācija). Krampji jāārstē, nekavējoties ievadot pretkrampju līdzekļus intravenozas injekcijas veidā.

Ilgstoši krampji var apdraudēt pacienta ventilāciju un oksigenāciju. Šādos gadījumos jāizvēlas agrīna endotraheāla intubācija.

Panākot krampju kontroli un adekvātu plaušu ventilāciju, parasti nav nepieciešama cita terapija. Ja novērojama arī hipotensija, tad tomēr intravenozi jāievada vazopresors (vēlams ar inotropu aktivitāti, piemēram, efedrīns).

Asinsrites apstāšanās gadījumā nekavējoties jāuzsāk kardiopulmonāla reanimācija. Dzīvībai svarīga ir optimāla skābekļa piegāde, elpošanas un asinsrites nodrošināšana, kā arī acidozes terapija.

Ja parādās kardiovaskulāra nomākuma pazīmes (hipotensija, bradikardija), jāapsver atbilstoša terapija ar intravenoziem šķīdumiem, vazopresoriem un/vai inotropiem līdzekļiem.

Bērniem jāievada devas atbilstoši viņu vecumam un ķermeņa masai.

Asinsrites apstāšanās gadījumā, labvēlīgam iznākumam var būt nepieciešami ilgstoši reanimācijas pasākumi.

5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1. Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: lokālās anestēzijas līdzekļi, amīdi.

ATĶ kods: N01BB01

Darbības mehānisms

Bupivakaīns ir spēcīgs amīdu grupas lokālās anestēzijas līdzeklis ar ilgstošu iedarbību. Tas ietekmē sensoros nervus vairāk kā motoros nervus un ir ideāli piemērots analgēzijai bez motorās blokādes.

5.2. Farmakokinētiskās īpašības

Pieaugušajiem bupivakaīna eliminācijas pusperiods ir 3,5 stundas. Maksimālā koncentrācija asinīs ir atkarīga no injekcijas vietas, un vislielākā tā ir starpribu nervu blokādes gadījumā.

Maksimālais līmenis asinīs ir vairāk atkarīga no devas nevis no koncentrācijas.

Bupivakaīna biotransformācija notiek aknās un tikai 6 % izdalās neizmainīta veidā ar urīnu.

Farmakokinētika bērniem ir līdzīga pieaugušo farmakokinētikai.

5.3. Preklīniskie dati par drošumu

Neklīniskajos standartpētījumos iegūtie dati par farmakoloģisko drošumu, akūto un subakūto toksicitāti neliecina par īpašu risku, izņemot to, kas jau minēts citos šī zāļu apraksta apakšpunktos.

Nav noteikts bupivakaīna mutagēnais un kancerogēnais potenciāls.

Bupivakaīns šķērso placentu. Reproduktīvās toksicitātes pētījumos, ievadot bupivakaīna devas, kas piecas vai deviņas reizes pārsniedza maksimālo ieteicamo devu, cilvēkam tika novērota samazināta žurku mazuļu izdzīvošana un embriju bojāeja trušiem. Pētījums ar Dienvidāzijas pērtiķiem liecina par izmaiņām pēcdzemdību uzvedībā, ja pēc dzimšanas ievadīts bupivakaīns.

6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1. Palīgvielu saraksts

Nātrija hlorīds

0,4 % nātrija hidroksīds (pH pielāgošanai)

0,85 % sālsskābe (pH pielāgošanai)

Ūdens injekcijām

6.2. Nesaderība

Bupivakaīns var izgulsnēties, ja tas ir atšķaidīts ar sārmainiem šķīdumiem un to nedrīkst atšķaidīt vai ievadīt vienlaicīgi ar nātrija hidrogēnkarbonāta injekcijām. Šīs zāles nedrīkst sajaukt (lietot maisījumā) ar citām zālēm (izņemot 6.6. apakšpunktā minētās).

6.3. Uzglabāšanas laiks

3 gadi.

Pēc pirmās atvēršanas: jālieto nekavējoties.

Pēc atšķaidīšanas: ķīmiskā un fizikālā stabilitāte ir pierādīta 36 stundas, uzglabājot 25°C temperatūrā.

No mikrobioloģijas viedokļa, šīs zāles jālieto nekavējoties.

6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Uzglabāt temperatūrā līdz 30°C. Neatdzesēt vai nesasaldēt.

6.5. Iepakojuma veids un saturs

I klases bezkrāsaina stikla flakoni (10 ml) ar brombutilgumijas aizbāzni.

I klases bezkrāsaina stikla flakoni (20 ml) ar brombutilgumijas aizbāzni.

Iepakojumu lielumi:

5 x 10 ml šķīduma injekcijām

10 x 10 ml šķīduma injekcijām

1 x 20 ml šķīduma injekcijām

5 x 20 ml šķīduma injekcijām

10 x 20 ml šķīduma injekcijām

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos

Tikai vienreizējai lietošanai.

Šķīdums/atšķaidītais šķīdums pirms lietošanas jāpārbauda vizuāli.

Atļauts lietot tikai dzidru šķīdumu, kas praktiski nesatur daļiņas.

Neizlietotais šķīdums jāiznīcina.

Neizlietotās zāles vai izlietotie materiāli jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām.

Bupivakaīns ir saderīgs maisījumā ar 9 mg/ml (0,9 %) nātrija hlorīda šķīdumu injekcijām, Ringera laktāta šķīdumu un sufentanila citrātu (50 mikrogrami/ml).

7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

Baxter Holding B.V., Kobaltweg 49, 3542 CE Utrecht, Nīderlande

8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS

10-0575

9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Reģistrācijas datums: 2010.gada 26.novembris.

Pēdējās pārreģistrācijas datums: 2018.gada 30.janvāris.

10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

2019.gada maijs.

SASKAŅOTS ZVA 06-06-2019

DE/H/1441/002/IB/021