Venlaxor 75 mg tabletes
Uzglabāt temperatūrā līdz 25°. Uzglabāt oriģinālā iepakojumā. Sargāt no gaismas.
Venlafaxinum
ZĀĻU NEPAMATOTA LIETOŠANA IR KAITĪGA VESELĪBAI
Maks. cenu diapazons
€ ar PVN
7.54 €
03-0166-01
03-0166
Grindeks, AS, Latvija
20-JUN-08
Uz neierobežotu laiku
Recepšu zāles
75 mg
Tablete
Ir apstiprināta
Grindeks, AS, Latvija
03.09.2019 14:58
Lejupielādēt lietošanas instrukciju
Lietošanas instrukcija: informācija lietotājam
Venlaxor 37,5 mg tabletes
Venlaxor 75 mg tabletes
Venlafaxinum
Pirms zāļu lietošanas uzmanīgi izlasiet visu instrukciju, jo tā satur Jums svarīgu informāciju.
- Saglabājiet šo instrukciju! Iespējams, ka vēlāk to vajadzēs pārlasīt.
- Ja Jums rodas jebkādi jautājumi, vaicājiet ārstam vai farmaceitam.
- Šīs zāles ir parakstītas tikai Jums. Nedodiet tās citiem. Tās var nodarīt ļaunumu pat tad, ja šiem cilvēkiem ir līdzīgas slimības pazīmes.
- Ja Jums rodas jebkādas blakusparādības, konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu. Tas attiecas arī uz iespējamajām blakusparādībām, kas nav minētas šajā instrukcijā. Skatīt 4. punktu.
Šajā instrukcijā varat uzzināt:
1. Kas ir Venlaxor un kādam nolūkam to lieto
2. Kas Jums jāzina pirms Venlaxor lietošanas
3. Kā lietot Venlaxor
4. Iespējamās blakusparādības
5. Kā uzglabāt Venlaxor
6. Iepakojuma saturs un cita informācija
1. Kas ir Venlaxor un kādam nolūkam to lieto
Venlaxor satur aktīvo vielu venlafaksīnu. Tas pieder antidepresantu grupas zālēm, ko sauc par serotonīna un noradrenalīna atpakaļsaistes inhibitoriem (SNAI). Šīs grupas zāles lieto depresijas un citu stāvokļu, piemēram, trauksmes ārstēšanai. Tiek uzskatīts, ka cilvēkiem ar depresiju un/vai trauksmi smadzenēs ir pazemināts serotonīna un noradrenalīna līmenis. Antidepresantu darbība nav pilnīgi izzināta, bet tie palīdz paaugstināt serotonīna un noradrenalīna līmeni smadzenēs.
Venlaxor lieto depresijas ārstēšanai pieaugušajiem, arī depresijas, kas saistīta ar trauksmi, ārstēšanai. To lieto arī vispārējas jeb ģeneralizētas trauksmes, sociālās trauksmes (bailes vai izvairīšanās no sociāliem kontaktiem) un panikas lēkmju ārstēšanai.
Pareizai depresijas ārstēšanai ir liela nozīme, lai Jums kļūtu labāk. Ja depresija netiek ārstēta, tā var neizzust, bet pasliktināties, un to būs daudz grūtāk izārstēt.
2. Kas Jums jāzina pirms Venlaxor lietošanas
Nelietojiet Venlaxor šādos gadījumos:
ja Jums ir alerģija pret aktīvo vielu vai kādu citu (6. punktā minēto) šo zāļu sastāvdaļu;
ja Jūs vienlaicīgi lietojat vai pēdējo 14 dienu laikā esat lietojis zāles, ko sauc par neatgriezeniskajiem monoamīnoksidāzes inhibitoriem (MAOI), depresijas vai Parkinsona slimības ārstēšanai. Neatgriezeniskā MAOI lietošana kopā ar citām zālēm, ieskaitot Venlaxor, var izraisīt smagas vai pat dzīvību apdraudošas blakusparādības. Vismaz 7 dienas pirms MAOI zāļu lietošanas Venlaxor lietošana jāpārtrauc (skatīt “Serotonīna sindroms” un “Citas zāles un Venlaxor”).
Brīdinājumi un piesardzība lietošanā
Pirms Venlaxor lietošanas konsultējieties ar ārstu:
ja lietojat citas zāles, kuru lietošana kopā ar Venlaxor var palielināt serotonīna sindroma attīstības risku (skatīt “Citas zāles un Venlaxor”);
ja Jums ir problēmas ar acīm, piemēram, atsevišķu veidu glaukoma (palielināts acs iekšējais spiediens);
ja Jums ir bijis paaugstināts asinsspiediens;
ja Jums ir bijušas sirds problēmas;
ja Jums ir bijuši konstatēti sirdsdarbības traucējumi;
ja Jums ir nosliece uz zilumiem vai ātru asiņošanu (bijuši asiņošanas traucējumi) vai, ja Jūs lietojat citas zāles, kas var palielināt asiņošanas risku (piemēram, varfarīnu, ko lieto trombu novēršanai);
ja Jums vai kādam no Jūsu ģimenes locekļiem ir bijusi mānija vai bipolāri traucējumi (pārmērīga uzbudinājuma vai eiforijas sajūta);
ja Jums ir bijusi agresīva uzvedība.
Domas par pašnāvību un depresijas vai trauksmes pastiprināšanās
Ja Jums ir depresija un/vai trauksme, dažkārt Jums var rasties domas par paškaitējumu vai pašnāvību. Šīs domas var pastiprināties, ja antidepresantus sākat lietot pirmoreiz, jo nepieciešams laiks, parasti apmēram divas nedēļas, bet dažreiz vairāk, līdz zāles sāk iedarboties.
Šādas domas biežāk var rasties:
- ja jau iepriekš Jums ir bijušas domas par paškaitējumu vai pašnāvību;
- ja Jūs esat gados jauns cilvēks. Klīniskie pētījumi sniedz informāciju, ka palielināts pašnāvnieciskas uzvedības risks ir pieaugušajiem, kuri jaunāki par 25 gadiem un kuri psihisku traucējumu ārstēšanai lieto antidepresantus.
Ja Jums ir domas par paškaitējumu vai pašnāvību, jebkurā diennakts laikā nekavējoties sazinieties ar ārstu vai dodieties uz slimnīcu.
Jums var palīdzēt tas, ka savam radiniekam vai tuvam draugam izstāstāt par depresiju vai trauksmi un lūdzat izlasīt šo lietošanas instrukciju. Jums vajadzētu viņiem lūgt, lai viņi Jums pasaka, ja viņiem šķiet, ka Jūsu depresīvie traucējumi vai trauksme pastiprinās, vai arī, ja viņiem rodas bažas par pārmaiņām Jūsu uzvedībā.
Ārstēšanās pārtraukšana
Nepārtrauciet šo zāļu lietošanu bez ārstējošā ārsta ieteikuma. Pēkšņi pārtraucot Venlaxor lietošanu vai strauji samazinot tā devu, var rasties tā sauktais zāļu atcelšanas sindroms (skatīt “Ja pārtraucat lietot Venlaxor”).
Šo zāļu lietošanu ārsts ieteiks pārtraukt pakāpeniski vairāku nedēļu laikā.
Psihomotors nemiers
Venlaxor var izraisīt psihomotoru nemieru (vajadzību nepārtraukti kustēties). Šajā gadījumā zāļu lietošana jāapspriež ar ārstu.
Sausums mutē
Ziņots, ka 10% pacientu, kas lieto venlafaksīnu, jūt sausumu mutē. Šī iemesla dēļ var palielināties zobu bojāšanās (kariesa) iespēja. Tādēļ Jums īpaši jārūpējas par zobu higiēnu.
Cukura diabēts
Venlaxor lietošana var ietekmēt Jūsu glikozes līmeni asinīs, tādēļ var būt nepieciešama Jūsu pretdiabēta zāļu devas pielāgošana.
Jāņem vērā, ka terapijas laikā ir iespējams reibonis vai nestabilitātes sajūta, īpaši gados vecākiem cilvēkiem.
Informējiet ārstu, ja Jums ir tādi simptomi kā miegainība, apjukums, muskuļu krampji, jo tie liecina par samazinātu nātrija daudzumu organismā.
Iespējama holesterīna līmeņa paaugstināšanās serumā, tādēļ ilgtermiņa terapijas laikā ārsts ieteiks kontrolēt holesterīna līmeni serumā.
Nav datu par šo zāļu drošumu un efektivitāti, lietojot tās vienlaicīgi ar svaru samazinošiem līdzekļiem, to skaitā fentermīnu. Tādēļ minētās zāles nav ieteicams lietot vienlaicīgi.
Lai izvairītos no smagām blakusparādībām (skatīt “Serotonīna sindroms”), Venlaxor nedrīkst lietot kombinācijā ar noteiktām zālēm migrēnas novēršanai, piemēram, triptāniem (skatīt “Citas zāles un Venlaxor”).
Pacientiem, kuri lieto Venlaxor, viņu ģimenes locekļiem un aprūpētājiem jāpievērš uzmanība, vai nerodas nemiers, uzbudinājums, panikas lēkmes, bezmiegs, aizkaitināmība, naidīgums, agresivitāte, impulsivitāte vai citas neparastas izmaiņas uzvedībā, depresijas saasināšanās, īpaši gadījumos, kad terapija tiek uzsākta, mainītas devas vai to lietošanas režīms. Šādos gadījumos jāinformē ārsts.
Bērni un pusaudži
Venlaxor nedrīkst lietot bērniem un pusaudžiem, kuri ir jaunāki par 18 gadiem. Turklāt ir jāzina, ka pacienti, kuri ir jaunāki par 18 gadiem, lietojot šīs klases zāles, biežāk cieš no blakusparādībām, piemēram, pašnāvības mēģinājumiem, domām par pašnāvību un naidīguma (galvenokārt agresivitātes, opozicionāras uzvedības un dusmām). Neraugoties uz to, ārsts var parakstīt Venlaxor pacientiem, kuri ir jaunāki par 18 gadiem, ja domā, ka tas ir viņu interesēs. Ja ārsts ir parakstījis Venlaxor pacientam, kurš ir jaunāks par 18 gadiem, un Jūs vēlaties to apspriest, vērsieties pie ārsta. Ja pacientam, kurš ir jaunāks par 18 gadiem un kurš lieto Venlaxor, kāda no iepriekš minētajām pazīmēm pastiprinās vai tā kļūst izteiktāka, informējiet par to ārstu. Turklāt šobrīd nav pierādīts, cik nekaitīga ir ilgstoša Venlaxor lietošana un ietekme uz augšanu, nobriešanu, kognitīvo un uzvedības attīstību šīs vecuma grupas pacientiem.
Citas zāles un Venlaxor
Pastāstiet ārstam vai farmaceitam par visām zālēm, kuras lietojat pēdējā laikā, esat lietojis vai varētu lietot.
Ārsts izlems, vai varat lietot Venlaxor kopā ar citām zālēm.
Nesāciet vai nepārtrauciet citu zāļu lietošanu, arī to zāļu, ko izsniedz bez receptes, dabisko un ārstniecības augu līdzekļu lietošanu, pirms neesat konsultējies ar ārstu vai farmaceitu.
Monoamīnoksidāzes inhibitorus, ko lieto depresijas vai Parkinsona slimības ārstēšanai, nedrīkst lietot kopā ar Venlaxor. Pastāstiet ārstam, ja esat lietojis šīs zāles pēdējo 14 dienu laikā. (MAOI: skatīt “Kas Jums jāzina pirms Venlaxor lietošanas”).
Serotonīna sindroms
Lietojot venlafaksīnu, īpaši kopā ar citām zālēm, var attīstīties dzīvībai potenciāli bīstams stāvoklis – serotonīna sindroms, vai ļaundabīgajam neiroleptiskajam sindromam (ĻNS) raksturīgas reakcijas (skatīt “Iespējamās blakusparādības”).
Šādu zāļu piemēri:
triptāni (lieto migrēnas ārstēšanai);
citas zāles depresijas ārstēšanai, piemēram, SNAI, SSAI, tricikliskie antidepresanti vai zāles, kas satur litiju;
zāles, kas satur antibiotiku linezolīdu (lieto infekciju ārstēšanai);
zāles, kas satur MAOI moklobemīdu (lieto depresijas ārstēšanai);
zāles, kas satur sibutramīnu (lieto svara samazināšanai);
zāles, kas satur tramadolu, fentanilu, tapentadolu, petidīnu vai pentazocīnu (lieto stipru sāpju remdēšanai);
zāles, kas satur dekstrometorfānu (lieto klepus ārstēšanai);
zāles, kas satur metadonu (lieto, lai ārstētu atkarību no opiātus saturošiem medikamentiem, kā arī sāpju remdēšanai);
zāles, kas satur metilēnzilo (lieto, lai ārstētu augstu methemoglobīna līmeni asinīs);
līdzekļi, kas satur asinszāli (sauktu arī par Hypericum perforatum – dabisku ārstniecības augu līdzekli vieglas depresijas ārstēšanai);
zāles, kas satur triptofānu (izmanto miega traucējumu un depresijas ārstēšanai);
antipsihotiskie līdzekļi (lieto slimības ārstēšanai, kurai raksturīgi tādi simptomi kā: izmainīta realitātes uztveršana – dzird, redz, un sajūt lietas, kas neeksistē; kļūdaini ticējumi; neparasts aizdomīgums; neskaidra domāšana; atsvešinātība).
Serotonīna sindroma pazīmes un simptomi var ietvert šādas kombinācijas:
nemiers, halucinācijas, koordinācijas zudums, paātrināta sirdsdarbība, paaugstināta ķermeņa temperatūra, strauji mainīgs asinsspiediens, pārāk izteikti refleksi, caureja, koma, slikta dūša, vemšana.
Serotonīna sindroma smagākā forma var atgādināt ļaundabīgo neiroleptisko sindromu (ĻNS). ĻNS pazīmes un simptomi var ietvert drudža, paātrinātas sirdsdarbības, svīšanas, izteikta muskuļu stīvuma, apjukuma un palielinātu muskuļu enzīmu daudzuma (nosaka asins analīzē) kombināciju.
Ja Jums attīstās serotonīna sindroms, nekavējoties pastāstiet to ārstam vai dodieties uz tuvākās slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļu.
Jums ir jāpastāsta ārstam, ja Jūs lietojat zāles, kas var ietekmēt Jūsu sirdsdarbību.
Pie šāda tipa zālēm pieder:
antiaritmiskie līdzekļi, tādi kā hinidīns, amiodarons, sotalols vai dofetilīds (tiek lietoti, lai ārstētu sirdsdarbības traucējumus);
antipsihotiskie līdzekļi, tādi kā tioridazīns (skatīt augstāk “Serotonīna sindroms”);
antibiotiskie līdzekļi, tādi kā eritromicīns vai moksifloksacīns (tiek lietoti bakteriālu infekciju ārstēšanai);
antihistamīni (tiek lietoti alerģijas ārstēšanai).
Ar Venlaxor var mijiedarboties arī šādas zāles, tāpēc tās jālieto uzmanīgi. Īpaši svarīgi pastāstīt ārstam vai farmaceitam, ka lietojat zāles, kas satur:
ketokonazolu (pretsēnīšu līdzeklis);
haloperidolu vai risperidonu (psihisku stāvokļu ārstēšanai);
metoprololu (bēta blokators augsta asinsspiediena un sirds problēmu ārstēšanai).
Venlaxor kopā ar uzturu un alkoholu
Venlaxor jālieto kopā ar uzturu (skatīt “Kā lietot Venlaxor”). Kaut arī Venlaxor nepastiprina alkohola izraisītos efektus, terapijas laikā jāizvairās no alkohola lietošanas.
Grūtniecība un barošana ar krūti
Ja Jūs esat grūtniece vai barojat bērnu ar krūti, ja domājat, ka Jums varētu būt grūtniecība vai plānojat grūtniecību, pirms šo zāļu lietošanas konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu.
Venlaxor būtu jālieto vienīgi pēc tam, kad esat ar ārstu pārrunājusi potenciālos ieguvumus un riskus vēl nedzimušajam bērnam.
Ārstēšanās laikā pacientēm jāizsargājas no grūtniecības, lietojot piemērotus kontracepcijas līdzekļus. Pacientēm nekavējoties jākonsultējas ar ārstu par zāļu lietošanas pārtraukšanu, ja iestājas grūtniecība vai rodas par to aizdomas.
Pārliecinieties, ka vecmāte un/vai ārsts zina, ka lietojat Venlaxor. Lietojot līdzīgas zāles (selektīvos serotonīna atpakaļsaistīšanas inhibitorus – SSAI) grūtniecības laikā, var paaugstināties nopietnu veselības traucējumu risks jaundzimušajam, ko sauc par jaundzimušo persistējošu plaušu hipertensiju (JPPH). Tās gadījumā jaundzimušais elpo ātrāk un viņam ir zilgana ādas krāsa. Šie simptomi parasti parādās pirmo 24 stundu laikā pēc zīdaiņa dzimšanas. Nekavējoties sazinieties ar vecmāti un/vai ārstu minēto simptomu rašanās gadījumā.
Venlaxor izdalās mātes pienā. Pastāv ietekmes risks uz bērnu. Tādēļ Jums šie jautājumi jāpārrunā ar ārstu. Ārsts izlems, vai Jums jāpārtrauc bērna barošana ar krūti vai šo zāļu lietošana.
Transportlīdzekļu vadīšana un mehānismu apkalpošana
Nevadiet transportlīdzekļus un neapkalpojiet nekādas ierīces vai mehānismus, kamēr neesat noskaidrojis, kādā veidā Venlaxor Jūs ietekmē.
Venlaxor satur laktozi
Ja ārsts ir teicis, ka Jums ir kāda cukura nepanesība, pirms lietojat šīs zāles, konsultējieties ar ārstu.
3. Kā lietot Venlaxor
Vienmēr lietojiet šīs zāles tieši tā, kā ārsts Jums teicis. Neskaidrību gadījumā vaicājiet ārstam vai farmaceitam.
Venlaxor lieto iekšķīgi ēšanas laikā, uzdzerot pietiekamu daudzumu ūdens.
Lietojiet Venlaxor katru dienu aptuveni vienā laikā no rīta vai vakarā.
Pieaugušie
Ieteicamā sākuma deva ir 75 mg dienā, dalot dienas devu 2 reizes devās. Pēc dažām nedēļām ārsts devu var palielināt līdz 150 mg dienā, dalot to 2‑3 reizes devās. Ja nepieciešams, devu var palielināt līdz 225 mg dienā. Parasti ik četras dienas devu palielina par 75 mg.
Smagos gadījumos slimnīcas apstākļos sākuma deva ir 150 mg dienā, nepieciešamības gadījumā to pakāpeniski palielinot līdz maksimālajai dienas devai – 375 mg, ko parasti dala 3 reizes devās.
Pēc terapeitiskā efekta sasniegšanas ārsts devu pakāpeniski samazina.
Jums var būt nepieciešamība lietot Venlaxor vairākus mēnešus. Ārsts regulāri veiks Jūsu izmeklēšanu, lai izvērtētu ilgtermiņa terapijas ieguvumus.
Ja Jums ir aknu vai nieru funkciju traucējumi, pastāstiet to ārstam, jo Jums var būt nepieciešama cita Venlaxor deva.
Nepārtrauciet šo zāļu lietošanu bez ārsta piekrišanas (skatīt “Ja pārtraucat lietot Venlaxor”).
Ja esat lietojis Venlaxor vairāk nekā noteikts
Ja esat lietojis Venlaxor vairāk, nekā ārsts norādījis, nekavējoties sazinieties ar ārstu vai farmaceitu.
Iespējamās pārdozēšanas simptomi var būt paātrināta sirdsdarbība, modrības līmeņa izmaiņas (sākot no miegainības līdz komai), neskaidra redze, lēkmes vai krampji, vemšana.
Ja esat aizmirsis lietot Venlaxor
Ja esat aizmirsis lietot kārtējo Venlaxor devu, lietojiet to, tiklīdz atceraties. Tomēr, ja ir pienācis laiks nākamajai devai, izlaidiet aizmirsto devu un lietojiet tikai vienu kārtējo devu, kā parasti. Nelietojiet dubultu devu, lai aizvietotu aizmirsto devu.
Ja pārtraucat lietot Venlaxor
Nepārtrauciet zāļu lietošanu un nesamaziniet devu bez ārsta piekrišanas pat tad, ja jūtaties labāk. Ja ārsts domā, ka Jums vairs nevajag lietot Venlaxor, viņš Jums ieteiks lietošanas devu vispirms pamazām samazināt un tikai pēc tam pilnīgi pārtraukt lietošanu.
Ir zināmas blakusparādības, ja pacients pārtrauc šo zāļu lietošanu, īpaši, ja pārtraukšana ir pēkšņa vai deva tiek samazināta pārāk strauji. Dažiem pacientiem izpaužas tādi simptomi kā nogurums, skurbums, reibonis, galvassāpes, bezmiegs, nakts murgi, sausums mutē, ēstgribas zudums, slikta dūša, caureja, nervozitāte, uzbudinājums, apjukums, zvanīšanas troksnis ausīs, kņudināšana vai – reti – elektriskā šoka sajūta, vārgums, svīšana, krampji vai gripai līdzīgi simptomi.
Ārsts ieteiks, kā pakāpeniski pārtraukt Venlaxor lietošanu. Ja izjūtat kādu no šiem vai citiem traucējošiem simptomiem, jautājiet ārstam sīkāku informāciju.
Ja Jums ir kādi jautājumi par šo zāļu lietošanu, jautājiet ārstam vai farmaceitam.
4. Iespējamās blakusparādības
Tāpat kā visas zāles, šīs zāles var izraisīt blakusparādības, kaut arī ne visiem tās izpaužas.
Ja Jums rodas kāda no turpmāk minētajām blakusparādībām, pārtrauciet Venlaxor lietošanu.
Nekavējoties pastāstiet to ārstam vai dodieties uz tuvākās slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļu:
žņaudzoša sajūta krūtīs, gārgšana, grūtības norīt vai elpot;
sejas, rīkles, roku vai pēdu uztūkums;
nervozitātes vai nemiera sajūta, reibonis, trīcēšanas sajūta, pēkšņs ādas apsārtums un/vai karstuma sajūta;
intensīvi izsitumi, nieze vai nātrene (sarkanas vai bālas ādas paaugstināti plankumi, kas bieži niez);
serotonīna sindroma pazīmes un simptomi, to skaitā: nemiers, halucinācijas, koordinācijas zudums, paātrināta sirdsdarbība, paaugstināta ķermeņa temperatūra, strauji mainīgs asinsspiediens, pārāk izteikti refleksi, caureja, koma, slikta dūša, vemšana;
serotonīna sindroma smagākā forma var atgādināt ļaundabīgo neiroleptisko sindromu (ĻNS). ĻNS pazīmes un simptomi var ietvert drudža, paātrinātas sirdsdarbības, svīšanas, izteikta muskuļu stīvuma, apjukuma un palielināta muskuļu enzīmu daudzuma (nosaka asins analīzē) kombināciju.
Citas blakusparādības, par kurām Jums jāpastāsta ārstam:
klepus, sēkšana, elpas trūkums un paaugstināta temperatūra;
melni (darvai līdzīgi) izkārnījumi vai asinis izkārnījumos;
ādas vai acu baltumu dzeltena nokrāsa, nieze vai tumšs urīns, kas var būt aknu iekaisuma (hepatīta) simptomi;
sirdsdarbības traucējumi, piemēram, ātra vai neregulāra sirdsdarbība, paaugstināts asinsspiediens;
acu problēmas, piemēram, neskaidra redze, paplašinātas zīlītes;
nervu sistēmas traucējumi, piemēram: reibonis, durstīšanas sajūta, kustību traucējumi, lēkmes vai krampji;
psihiskas problēmas, piemēram, hiperaktivitāte un eiforija (neparasta uzbudinājuma sajūta);
ārstēšanas atcelšanas pazīmes (skatīt “Ja pārtraucat lietot Venlaxor”);
ieilgusi asiņošana – ja Jūs sev iegriežat vai sevi savainojat, asiņošanas apstāšanās var aizņemt mazliet ilgāk laika, nekā parasti.
Pilns blakusparādību saraksts
Ļoti bieži (var rasties vairāk nekā 1 no 10 cilvēkiem):
reibonis; galvassāpes;
slikta dūša; sausums mutē;
svīšana (ieskaitot svīšanu naktī).
Bieži (var rasties līdz 1 no 10 cilvēkiem):
ēstgribas pasliktināšanās;
apjukums; sajūta, ka esat nošķirts (vai atdalījies) no sevis; orgasma trūkums; samazināta dzimumtieksme; nervozitāte; bezmiegs; neparasti sapņi;
miegainība; trīce; notirpums; palielināts muskuļu tonuss;
redzes traucējumi, ieskaitot neskaidru redzi, paplašinātas zīlītes, acu nespēja mainīt fokusu automātiski no tāliem uz tuviem objektiem;
zvanīšana ausīs;
sirdsklauves;
paaugstināts asinsspiediens, piesārtums;
žāvāšanās;
vemšana, aizcietējums, caureja;
biežāka urinēšana; urinācijas grūtības;
menstruāciju traucējumi, piemēram, pastiprināta asiņošana vai palielināta asiņošanas neregularitāte; ejakulācijas/orgasma traucējumi (vīriešiem), erektilā disfunkcija (impotence);
vājums (astēnija); nogurums; drebuļi;
palielināts holesterīna līmenis.
Retāk (var rasties līdz 1 no 100 cilvēkiem):
halucinācijas; sajūta, ka esat atšķirts (vai atdalījies) no realitātes; satraukums, orgasma traucējumi (sievietēm); jūtu vai emociju trūkums, izteikta uzbudinājuma sajūta; zobu griešana;
sajūta par nemieru vai nespēju nosēdēt vai nostāvēt mierīgi; ģībonis; patvaļīgas muskuļu kustības, koordinācijas un līdzsvara traucējumi; izmainīta garšas sajūta;
paātrināta sirdsdarbība, noreibuma sajūta (īpaši, ja pārāk strauji pieceļas);
elpas trūkums;
vemšana ar asinīm; melni, darvai līdzīgi izkārnījumi vai asinis izkārnījumos, kas var liecināt par iekšēju asiņošanu;
var būt ģeneralizēts ādas uztūkums, īpaši sejas, mutes, mēles un rīkles rajonā, vai roku un pēdu uztūkums un/vai niezoši ādas izsitumi (nātrene); jutīgums pret saules gaismu; zilumu rašanās; izsitumi, anomāls apmatojuma zudums;
nespēja urinēt;
svara pieaugums; svara zudums.
Reti (var rasties līdz 1 no 1000 cilvēkiem):
pārmērīga aktivitāte, traukšanās sajūta, samazināta vajadzība gulēt (mānija);
krampji vai lēkmes;
urīna nesaturēšana.
Nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamajiem datiem):
trombocītu skaita samazināšanās asinīs, kas var palielināt zilumu veidošanās vai asiņošanas risku; izmaiņas asins sastāvā, kas var palielināt infekciju risku;
sejas vai mēles pietūkums, elpas trūkums vai apgrūtināta elpošana, bieži kopā ar izsitumiem uz ādas (tā var būt nopietna alerģiska reakcija);
pārmērīgs ūdens patēriņš (saukts NADHS);
samazināts nātrija līmenis asinīs;
domas par pašnāvību vai pašnāvnieciska uzvedība; ir ziņots par pašnāvības domām vai pašnāvniecisku uzvedību venlafaksīna terapijas laikā vai īsi pēc terapijas pārtraukšanas (skatīt “Kas Jums jāzina pirms Venlaxor lietošanas”);
dezorientācija un apjukums, ko bieži pavada halucinācijas (delīrijs); agresija;
augsta temperatūra un muskuļu rigiditāte, apjukums vai uzbudinājums, svīšana vai saraustītas muskuļu kustības, ko nespējat kontrolēt – tie varētu būt nopietna stāvokļa – ļaundabīgā neiroleptiskā sindroma, simptomi; eiforija, miegainība, aizkavētas ātrās acu kustības, neveiklība, nemiers, sajūta, it kā būtu alkohola reibumā, svīšana vai sasprindzināti muskuļi – tie ir serotonīna sindroma simptomi; muskuļu stīvums, spazmas un patvaļīgas kustības;
stipras sāpes acīs un pavājināta vai neskaidra redze;
reibonis (vertigo);
asinsspiediena pazemināšanās; patoloģiska, ātra vai neregulāra sirdsdarbība, kas var izraisīt samaņas zudumu; negaidīta asiņošana, piemēram, smaganu asiņošana, asinis urīnā vai atvemtajās masās, negaidīta zilumu parādīšanās vai asinsvadu plīsumi (vēnu plīsumi);
klepus, sēkšana, elpas trūkums un paaugstināta temperatūra, kas ir plaušu iekaisuma simptomi paaugstināta balto asinsķermenīšu skaita dēļ (pulmonālā eozinofīlija);
stipras sāpes vēderā vai mugurā (tas var liecināt par nopietniem zarnu, aknu vai aizkuņģa dziedzera darbības traucējumiem);
nieze, ādas vai acu baltumu dzeltena nokrāsa, tumšs urīns vai gripai līdzīgi simptomi – tie ir aknu iekaisuma (hepatīta) simptomi; nelielas izmaiņas aknu enzīmu līmeņos asinīs;
izsitumi uz ādas, kas var pārveidoties par nopietnām čulgām un ādas lobīšanos; nieze; viegli izteikti izsitumi;
neizskaidrojamas muskuļu sāpes, muskuļu jutīgums vai vājums (rabdomiolīze);
patoloģiska piena izdalīšanās no krūts dziedzeriem.
Venlaxor dažkārt izraisa nevēlamas sekas, par kurām Jūs varat nenojaust, piemēram, paaugstināts asinsspiediens vai sirdsdarbības anomālijas; nelielas pārmaiņas aknu enzīmu, nātrija vai holesterīna līmenī asinīs. Daudz retāk Venlaxor spēj pavājināt trombocītu funkciju asinīs, kas var novest pie pastiprinātas zilumu veidošanās un asiņošanas. Tādēļ ārsts var reizēm nozīmēt Jums asins analīžu veikšanu, īpaši, ja esat lietojis Venlaxor ilgu laiku.
Atcelšanas sindroms
Pārtraucot ārstēšanu, bieži rodas atcelšanas sindroms, īpaši, ja Venlaxor lietošanu pārtrauc pēkšņi (skatīt “Ja pārtraucat lietot Venlaxor”).
Ziņošana par blakusparādībām
Ja Jums rodas jebkādas blakusparādības, konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu. Tas attiecas arī uz iespējamajām blakusparādībām, kas nav minētas šajā instrukcijā. Jūs varat ziņot par blakusparādībām arī tieši Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV‑1003.
Tīmekļa vietne: www.zva.gov.lv
Ziņojot par blakusparādībām, Jūs varat palīdzēt nodrošināt daudz plašāku informāciju par šo zāļu drošumu.
5. Kā uzglabāt Venlaxor
Uzglabāt temperatūrā līdz 25 °C. Uzglabāt oriģinālā iepakojumā, lai pasargātu no gaismas.
Uzglabāt bērniem neredzamā un nepieejamā vietā.
Nelietot šīs zāles pēc derīguma termiņa beigām, kas norādīts uz kastītes pēc „Derīgs līdz”. Derīguma termiņš attiecas uz norādītā mēneša pēdējo dienu.
Neizmetiet zāles kanalizācijā vai sadzīves atkritumos. Vaicājiet farmaceitam, kā izmest zāles, kuras vairs nelietojat. Šie pasākumi palīdzēs aizsargāt apkārtējo vidi.
6. Iepakojuma saturs un cita informācija
Ko Venlaxor satur
- Aktīvā viela ir venlafaksīns (Venlafaxinum).
Katra tablete satur 37,5 mg vai 75 mg venlafaksīna (hidrohlorīda veidā).
- Citas sastāvdaļas ir bezūdens kalcija hidrogēnfosfāts; bezūdens laktoze; cietes nātrija glikolāts, A tips; magnija stearāts; bezūdens koloidālais silīcija dioksīds (Aerosil 200); sarkanais dzelzs oksīds (E 172).
Venlaxor ārējais izskats un iepakojums
37,5 mg: apaļas tabletes gaiši rozā krāsā ar tumšākiem punktiem, ar plakanām virsmām un dalījuma līniju vienā pusē. Tablešu diametrs: 7,0 ± 0,2 mm. Tableti var sadalīt vienādās devās.
75 mg: apaļas tabletes gaiši rozā krāsā ar tumšākiem punktiem, ar plakanām virsmām un dalījuma līniju vienā pusē. Tablešu diametrs: 10,0 ± 0,3 mm. Tableti var sadalīt vienādās devās.
Tabletes iepakotas PVH/Al folijas blisteros pa 10 tabletēm; 3 blisteri (30 tabletes) kartona kastītē.
Reģistrācijas apliecības īpašnieks un ražotājs
AS GRINDEKS.
Krustpils iela 53, Rīga, LV‑1057, Latvija
Tālr.: +371 67083205
Fakss: +371 67083505
E‑pasts: grindeks@grindeks.lv
Šī lietošanas instrukcija pēdējo reizi pārskatīta 12/2018
PAGE 1
SASKAŅOTS ZVA 20-12-2018
SASKAŅOTS ZVA 20-12-2018
ZĀĻU APRAKSTS
1. ZĀĻU NOSAUKUMS
Venlaxor 37,5 mg tabletes
Venlaxor 75 mg tabletes
2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS
Katra tablete satur 37,5 mg vai 75 mg venlafaksīna (hidrohlorīda veidā) (Venlafaxinum).
Palīgviela(-s) ar zināmu iedarbību:
katra 37,5 mg tablete satur 30 mg bezūdens laktozes;
katra 75 mg tablete satur 60 mg bezūdens laktozes.
Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.
3. ZĀĻU FORMA
Tablete.
37,5 mg: apaļas tabletes gaiši rozā krāsā ar tumšākiem punktiem, ar plakanām virsmām un dalījuma līniju vienā pusē. Tablešu diametrs: 7,0 ± 0,2 mm. Tableti var sadalīt vienādās devās.
75 mg: apaļas tabletes gaiši rozā krāsā ar tumšākiem punktiem, ar plakanām virsmām un dalījuma līniju vienā pusē. Tablešu diametrs: 10,0 ± 0,3 mm. Tableti var sadalīt vienādās devās.
4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA
4.1. Terapeitiskās indikācijas
Visu veidu depresijas, arī ar trauksmi saistītas depresijas.
Specifiskas trauksmes gadījumi, to skaitā ilgtermiņa ārstēšanai.
Sociālās fobijas un ģeneralizētas trauksmes, ietverot ilgtermiņa ārstēšanu.
Panikas lēkmes, ietverot ilgtermiņa ārstēšanu, ar vai bez agorafobijas.
Depresijas lēkmju recidīvu profilaksei vai jaunu depresijas epizožu profilaksei.
4.2. Devas un lietošanas veids
Devas
Pieaugušie
Ieteicamā sākuma deva ir 75 mg dienā, dalot dienas devu 2 reizes devās. Pēc 2 nedēļām, ja nepieciešams, devu var palielināt līdz 150 mg dienā, dalot to 2‑3 reizes devās. Atkarībā no terapeitiskā efekta devu turpmāk var palielināt līdz 225 mg dienā. Parasti ik četras dienas devu var palielināt par 75 mg.
Smagu depresiju gadījumā slimnīcas apstākļos sākuma deva ir 150 mg dienā, nepieciešamības gadījumā to pakāpeniski palielinot līdz maksimālajai dienas devai – 375 mg, ko parasti dala 3 reizes devās.
Pēc terapeitiskā efekta sasniegšanas devu pakāpeniski samazina.
Lietošana gados vecākiem pacientiem
Gados vecākiem pacientiem nav nepieciešama īpaša devas pielāgošana tikai vecuma dēļ. Tomēr gados vecāku pacientu ārstēšana jāveic uzmanīgi (piem., varbūtēju nieru darbības traucējumu dēļ iespējamas vecuma radītas neiromediatoru jutības un afinitātes izmaiņas). Vienmēr jālieto mazākā efektīvā deva, un pacienti rūpīgi jānovēro, ja nepieciešama devas palielināšana.
Lietošana pacientiem ar aknu darbības traucējumiem
Kopumā pacientiem ar viegliem un mēreniem aknu darbības traucējumiem var apsvērt devas samazināšanu par 50 %. Tomēr, ņemot vērā klīrensa interindividuālo mainību, var būt nepieciešama individuāla devu koriģēšana.
Nav pietiekamu datu par pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem. Ieteicams ievērot piesardzību un apsvērt devas samazināšanu par vairāk nekā 50 %. Ārstējot pacientus ar smagiem aknu darbības traucējumiem, jāvērtē iespējamā ieguvuma un riska attiecība.
Lietošana pacientiem ar nieru darbības traucējumiem
Kaut gan pacientiem ar nieru darbības traucējumiem, kuriem glomerulārās filtrācijas ātrums (GFR) ir no 30 līdz 70 ml/min, nav nepieciešams mainīt devas, ieteicams ievērot piesardzību. Pacientiem, kuriem nepieciešama hemodialīze, un pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem (GFR < 30 ml/min), deva jāsamazina par 50 %. Pacientu interindividuālās klīrensa mainības dēļ var būt nepieciešama individuāla devu koriģēšana.
Atcelšanas simptomi, pārtraucot venlafaksīna lietošanu
Ārstēšanu nevajadzētu pārtraukt pēkšņi. Pārtraucot ārstēšanu ar venlafaksīnu, deva jāsamazina pakāpeniski vismaz vienas vai divu nedēļu laikā, lai mazinātu atcelšanas reakciju attīstības risku (skatīt 4.4. un 4.8. apakšpunktu). Ja pēc devas samazināšanas vai ārstēšanas pārtraukšanas attīstās ļoti traucējoši simptomi, jāapsver iepriekšējās devas lietošanas atsākšana. Pēc tam ārsts var turpināt devas samazināšanu, bet tā jāveic lēnāk.
Pediatriskā populācija
Venlafaksīnu nav ieteicams lietot bērniem un pusaudžiem.
Kontrolētos klīniskos pētījumos bērniem un pusaudžiem, kuriem bija depresīvi traucējumi, netika pierādīta zāļu efektivitāte, tādēļ nav atbalstāma venlafaksīna lietošana šiem pacientiem (skatīt 4.4. un 4.8. apakšpunktu).
Venlafaksīna efektivitāte un drošums citu indikāciju gadījumā bērniem un pusaudžiem, kas jaunāki par 18 gadiem, nav noteikta.
Lietošanas veids
Iekšķīgai lietošanai.
Venlafaksīna tabletes ieteicams lietot kopā ar ēdienu, katru dienu aptuveni vienā un tajā pašā laikā. Tabletes jānorij veselas, uzdzerot pietiekamu daudzumu šķidruma.
Pacientiem, kas ir lietojuši ātras darbības venlafaksīna tabletes, var ieteikt lietot ilgstošās darbības venlafaksīna kapsulas vislīdzīgākajā dienas devā. Piemēram, venlafaksīna ātras darbības 37,5 mg tabletes divas reizes dienā var aizstāt ar ilgstošās darbības venlafaksīna 75 mg kapsulām vienu reizi dienā. Var būt nepieciešama individuāla devas pielāgošana.
4.3. Kontrindikācijas
Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām.
Vienlaicīga lietošana ar neatgriezeniskiem monoaminooksidāzes inhibitoriem (MAOI) ir kontrindicēta, jo pastāv serotonīna sindroma rašanās risks ar tādiem simptomiem kā ažitācija, trīce un hipertermija. Venlafaksīna lietošanu nedrīkst sākt agrāk kā 14 dienas pēc neatgriezeniskā MAOI lietošanas pārtraukšanas.
Venlafaksīna lietošana jāpārtrauc vismaz 7 dienas pirms neatgriezeniskā MAOI lietošanas sākšanas (skatīt 4.4. un 4.5. apakšpunktu).
4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā
Pašnāvība/pašnāvnieciskas domas vai slimības gaitas klīniska pasliktināšanās
Depresija tiek saistīta ar paaugstinātu pašnāvības domu, paškaitējuma un pašnāvības (pašnāvniecisku notikumu) risku. Šāds risks pastāv, iekams nav sasniegta būtiska remisija. Uzlabošanās var neiestāties dažu pirmo nedēļu vai pat ilgākā laika periodā pēc ārstēšanas sākšanas, tāpēc pacienti līdz būtiskas remisijas sasniegšanai rūpīgi jāuzrauga. Vispārējā klīniskā pieredze liecina, ka agrīnā atveseļošanās posmā pašnāvības risks var palielināties.
Arī citi psihiskie traucējumi, kuru ārstēšanai ordinē venlafaksīnu, var būt saistīti ar paaugstinātu pašnāvniecisku notikumu risku. Turklāt šie traucējumi var kombinēties ar depresiju. Tāpēc, ārstējot pacientiem citus psihiskos traucējumus, jāievēro tāda pati piesardzība, kā ārstējot depresiju.
Pacientiem, kuriem anamnēzē ir pašnāvnieciski notikumi vai pirms ārstēšanas sākšanas bijušas izteiktas pašnāvības domas, ir lielāks pašnāvības domu vai pašnāvības mēģinājuma risks, un tāpēc ārstēšanas laikā viņi rūpīgi jāuzrauga. Metaanalīze placebo kontrolētos klīniskajos pētījumos par antidepresantu lietošanu psihisku traucējumu ārstēšanai pieaugušiem cilvēkiem uzrādīja paaugstinātu pašnāvnieciskas uzvedības risku pacientiem, kuri bija jaunāki par 25 gadiem un lietoja antidepresantus, salīdzinot ar placebo lietotājiem.
Zāļu lietošanas laikā, īpaši terapijas sākumā un pēc devas maiņas, pacienti, īpaši augsta riska grupas pacienti, rūpīgi jāuzrauga. Pacienti un pacientu aprūpētāji jābrīdina par nepieciešamību uzraudzīt, vai nenotiek klīniska pasliktināšanās, nerodas pašnāvnieciska uzvedība vai pašnāvības domas un neparastas uzvedības pārmaiņas. Viņi arī jābrīdina, ka minēto simptomu rašanās gadījumā nekavējoties jāvēršas pie ārsta.
Pediatriskā populācija
Venlafaksīnu nevajadzētu lietot, ārstējot bērnus un pusaudžus līdz 18 gadu vecumam. Uzvedības pazīmes, kas liecina par tieksmi uz pašnāvību (pašnāvības mēģinājumus un domas par pašnāvību), kā arī naidīgumu (galvenokārt agresivitāti, opozicionāru uzvedību un dusmas) biežāk novēroja klīniskajos pētījumos ar bērniem un pusaudžiem, kas tika ārstēti ar antidepresantiem, salīdzinot ar tiem, kurus ārstēja, izmantojot placebo metodi. Ja, ņemot vērā klīnisko nepieciešamību, tiek pieņemts lēmums uzsākt šo ārstēšanu, pacients ir rūpīgi jāuzrauga, lai savlaicīgi konstatētu uzvedības pazīmes, kas liecina par tieksmi uz pašnāvību. Turklāt trūkst datu par nekaitīgumu bērniem un pusaudžiem ilgstošā laika periodā, tostarp par ietekmi uz augšanu, nobriešanu, kognitīvo un uzvedības attīstību.
Serotonīna sindroms
Tāpat kā gadījumos, kad lieto citus serotonīnerģiskos līdzekļus, lietojot venlafaksīnu, īpaši, ja to lieto vienlaicīgi ar citiem serotonīnerģiskiem līdzekļiem (ieskaitot selektīvos serotonīna atpakaļsaistes inhibitorus (SSAI), serotonīna un noradrenalīna atpakaļsaistes inhibitorus (SNAI) un triptānus), ar līdzekļiem, kas samazina serotonīna metabolismu, tādiem kā MAO inhibitori (piem., metilēnzilais), vai ar antipsihotiskiem līdzekļiem, vai citiem dopamīna antagonistiem var rasties potenciāli dzīvību apdraudošs serotonīna sindroms vai ļaundabīgajam neiroleptiskajam sindromam līdzīgas reakcijas (skatīt 4.3. un 4.5. apakšpunktu).
Serotonīna sindroma simptomi var ietvert psihiskā stāvokļa pārmaiņas (piem., uzbudinājumu, halucinācijas, komu), autonomās nervu sistēmas nestabilitāti (piem., tahikardiju, labilu asinsspiedienu, hipertermiju), neiromuskulāras darbības novirzes (piem., refleksu pastiprināšanos, diskoordināciju) un/vai gremošanas sistēmas simptomus (piem., sliktu dūšu, vemšanu, caureju). Serotonīna sindroma smagākā forma var atgādināt ļaundabīgo neiroleptisko sindromu (ĻNS), kas ietver hipertermiju, muskuļu stīvumu, autonomās nervu sistēmas nestabilitāti ar iespējamām dzīvībai svarīgo rādītāju straujām pārmaiņām un psihiska stāvokļa pārmaiņām.
Ja venlafaksīna lietošana vienlaicīgi ar citiem līdzekļiem, kas var ietekmēt serotonīnerģisko un/vai dopamīnerģisko neirotransmisijas sistēmu, ir klīniski pamatota, ieteicams pacientus rūpīgi novērot, īpaši ārstēšanas sākumā un palielinot devu.
Venlafaksīna lietošana vienlaikus ar serotonīna prekursoriem (piem., triptofānu saturošiem uztura bagātinātājiem) nav ieteicama.
Šaura leņķa glaukoma
Saistībā ar venlafaksīna lietošanu var rasties midriāze. Ieteicams rūpīgi uzraudzīt pacientus, kuriem ir paaugstināts acs iekšējais spiediens, un pacientus ar akūtas šaura leņķa glaukomas (slēgta kakta glaukomas) attīstības risku.
Asinsspiediens
Saistībā ar venlafaksīna lietošanu bieži ziņots par no devas atkarīgu asinsspiediena paaugstināšanos. Pieredze, kas gūta pēcreģistrācijas periodā, liecina par ļoti augsta asinsspiediena gadījumiem, kad ir nepieciešama tūlītēja ārstēšana. Visiem pacientiem jāmēra asinsspiediens, un, ja pacientam iepriekš ir bijusi hipertensija, tā jākontrolē pirms ārstēšanas sākšanas. Asinsspiediens pēc ārstēšanas sākšanas periodiski jāpārbauda, tas jāpārbauda arī pēc devas palielināšanas. Uzmanīgi jāārstē pacienti, kuriem asinsspiediena paaugstināšanās var pasliktināt pamatslimības, piemēram, tādas kā pavājināta sirds funkcija.
Sirdsdarbības ātrums
Sirdsdarbība var paātrināties, īpaši, ja palielina devas. Uzmanīgi jāārstē pacienti, kuriem sirdsdarbības paātrināšanās var pasliktināt pamatslimības.
Sirds slimības un aritmijas risks
Venlafaksīns nav pārbaudīts pacientiem, kuriem nesenā slimības vēsturē ir bijis miokarda infarkts vai nestabila stenokardija. Tādēļ šādiem pacientiem zāles jālieto uzmanīgi.
Pieredze, kas iegūta zāļu pēcreģistrācijas periodā, liecina par letāliem sirds aritmijas gadījumiem venlafaksīna lietošanas dēļ, īpaši, ja notikusi pārdozēšana. Pacientiem ar augstu nopietnas sirds aritmijas risku pirms venlafaksīna lietošanas būtu jāapsver risku un ieguvumu attiecība.
Krampji
Lietojot venlafaksīnu, var rasties krampji. Tāpat kā visi antidepresanti, venlafaksīns piesardzīgi jāuzsāk lietot pacientiem ar krampjiem anamnēzē, un šie pacienti rūpīgi jānovēro. Ja pacientam sākas krampji, ārstēšana jāpārtrauc.
Hiponatriēmija
Lietojot venlafaksīnu, var attīstīties hiponatriēmija un/vai antidiurētiskā hormona neatbilstošas sekrēcijas sindroms (ADHNS). Par to visbiežāk ziņots attiecībā uz pacientiem, kuriem ir šķidruma zudums jeb dehidratācija. Gados vecākiem pacientiem, pacientiem, kas lieto diurētiskos līdzekļus, un pacientiem, kuriem citu iemeslu dēļ ir izveidojusies dehidratācija, pastāv lielāks šīs blakusparādības risks.
Patoloģiska asiņošana
Zāles, kas nomāc serotonīna atpakaļsaisti, var izraisīt trombocītu funkcijas pavājināšanos. Ādas un gļotādu asiņošana, tostarp kuņģa un zarnu asiņošanas risks, var palielināties pacientiem, kas lieto venlafaksīnu. Venlafaksīns, tāpat kā citi serotonīna atpakaļsaistes inhibitori, pacientiem ar noslieci uz asiņošanu, tostarp pacientiem, kas lieto antikoagulantus vai trombocītu agregācijas inhibitorus, jālieto uzmanīgi.
Holesterīns serumā
Placebo kontrolētā klīniskā pētījumā vismaz 3 mēnešus ar venlafaksīnu ārstētiem pacientiem klīniski nozīmīgs holesterīna palielinājums serumā reģistrēts 5,3 % gadījumu, un 0,0 % pacientu, kas saņēmuši placebo. Ilgtermiņa terapijas gadījumā jāapsver holesterīna mērīšana serumā.
Vienlaicīga lietošana ar svaru samazinošiem līdzekļiem
Venlafaksīna un svara samazināšanas līdzekļu, ietverot fentermīnu, vienlaicīgas lietošanas drošums un efektivitāte nav pētīta. Nav ieteicams vienlaicīgi lietot venlafaksīnu un svaru samazinošus līdzekļus. Venlafaksīns viens pats vai kombinācijā ar citām zālēm nav ieteicams svara samazināšanai.
Mānija/hipomānija
Nelielai pacientu daļai ar garastāvokļa traucējumiem, kas lietojuši antidepresantus, ietverot venlafaksīnu, var rasties mānija/hipomānija. Pacientiem, kuriem anamnēzē vai ģimenē bijuši bipolāri traucējumi, venlafaksīns, tāpat kā citi antidepresanti, jālieto uzmanīgi.
Agresija
Nelielam skaitam pacientu, kas lietojuši antidepresantus, to skaitā venlafaksīnu, var parādīties agresija. Par agresijas parādīšanos ziņots, uzsākot ārstēšanu, mainot devu un pārtraucot ārstēšanu.
Pacientiem, kuriem anamnēzē ir bijusi agresija, venlafaksīns, tāpat kā citi antidepresanti, jālieto uzmanīgi.
Ārstēšanas pārtraukšana
Pārtraucot ārstēšanu, bieži tiek novēroti atcelšanas simptomi, īpaši, ja ārstēšana tiek pārtraukta pēkšņi (skatīt 4.8. apakšpunktu). Klīniskajos pētījumos, pārtraucot ārstēšanu (devas samazināšanas laikā un pēc tās), nevēlamie notikumi tika novēroti aptuveni 31 % pacientu, kas saņēma venlafaksīnu, un 17 % pacientu, kas saņēma placebo.
Atcelšanas simptomu risku ietekmē vairāki faktori, to skaitā ārstēšanas ilgums un lietotā deva, kā arī devas mazināšanas ātrums. Visbiežāk ziņots par šādām reakcijām: reiboni, jušanas traucējumiem (to skaitā parestēzijām), miega traucējumiem (to skaitā bezmiegu un spilgtiem sapņiem), ažitāciju vai trauksmi, sliktu dūšu un/vai vemšanu, trīci un galvassāpēm. Pārsvarā šie simptomi ir viegli vai vidēji izteikti, tomēr dažiem pacientiem tie var būt arī spēcīgi izteikti. Parasti tie parādās pirmajās ārstēšanas pārtraukšanas dienās, bet ir saņemti arī ļoti reti ziņojumi par šādu simptomu attīstību pacientiem, kas nejauši aizmirsuši ieņemt zāļu devu. Pārsvarā šie simptomi izzūd paši 2 nedēļu laikā, kaut gan dažiem pacientiem tie var pastāvēt ilgstoši (2–3 mēnešus vai ilgāk). Tādēļ, pārtraucot ārstēšanu, venlafaksīna devu ieteicams samazināt pakāpeniski vairāku nedēļu vai mēnešu laikā, atbilstoši pacienta vajadzībām (skatīt 4.2. apakšpunktu).
Akatīzija/psihomotors nemiers
Venlafaksīna lietošana ir saistīta ar akatīzijas attīstību, kurai raksturīgs subjektīvi nepatīkams vai traucējošs nemiers un nepieciešamība bieži kustēties, ko pavada nespēja mierīgi nosēdēt vai nostāvēt. Šie simptomi visbiežāk attīstās pirmajās ārstēšanas nedēļās. Pacientiem, kam attīstās šie simptomi, devas palielināšana var būt kaitīga.
Sausums mutē
Ziņots par sausumu mutē 10 % pacientu, kas lieto venlafaksīnu. Šī iemesla dēļ var palielināties kariesa risks, tādēļ pacientiem jāiesaka rūpīgi ievērot zobu higiēnu.
Cukura diabēts
Pacientiem ar cukura diabētu terapija ar SSAI vai venlafaksīnu var ietekmēt glikēmijas kontroli. Var būt nepieciešama insulīna un/vai perorālo pretdiabēta līdzekļu devas pielāgošana.
Zāļu-laboratorijas analīžu mijiedarbība
Ziņots, ka pacientiem, kas saņem venlafaksīnu, noteikta viltus pozitīva fenciklidīna un amfetamīna klātbūtne urīnā skrīninga analīžu specifiskuma trūkuma dēļ. Viltus pozitīvu analīžu rezultāti gaidāmi vairākas dienas pēc terapijas ar venlafaksīnu pārtraukšanas. Venlafaksīnu no fenciklidīna un amfetamīna var atšķirt ar apstiprinošiem izmeklējumiem kā gāzes hromatogrāfija/masas spektrometrija.
Venlaxor satur laktozi, tāpēc šīs zāles nevajadzētu lietot pacientiem ar retu iedzimtu galaktozes nepanesību, pilnīgu laktāzes deficītu vai glikozes‑galaktozes malabsorbciju.
4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi
Monoaminooksidāzes inhibitori (MAOI)
Neatgriezeniskie neselektīvie MAOI
Venlafaksīnu nedrīkst lietot kopā ar neatgriezeniskajiem, neselektīvajiem MAOI. Venlafaksīna lietošanu nedrīkst sākt agrāk par 14 dienām pēc neatgriezeniskā neselektīvā MAOI lietošanas pārtraukšanas. Venlafaksīna lietošana jāpārtrauc vismaz 7 dienas pirms neatgriezeniskā neselektīvā MAOI lietošanas sākšanas (skatīt 4.3. un 4.4. apakšpunktu).
Atgriezeniskais selektīvais MAO-A inhibitors (moklobemīds)
Serotonīna sindroma riska dēļ venlafaksīna kombinēšana ar atgriezeniskiem un selektīviem MAOI, piemēram, moklobemīdu, nav ieteicama. Pēc ārstēšanas ar atgriezenisko MAO inhibitoru un pirms venlafaksīna lietošanas sākšanas var ievērot par 14 dienām īsāku atcelšanas periodu. Ieteicams pārtraukt venlafaksīna lietošanu vismaz 7 dienas pirms ārstēšanas sākšanas ar atgriezenisko MAOI (skatīt 4.4. apakšpunktu).
Atgriezeniskais neselektīvais MAOI (linezolīds)
Antibakteriālais līdzeklis linezolīds ir vājš atgriezeniskais un neselektīvais MAOI, un to nevajadzētu ordinēt pacientiem, kas ārstēšanā saņem venlafaksīnu (skatīt 4.4. apakšpunktu).
Ir ziņots par smagām blakusparādībām pacientiem, kas neilgi pirms venlafaksīna lietošanas sākšanas bija pārtraukuši lietot MAOI, vai neilgi pirms MAOI lietošanas sākšanas bija pārtraukuši lietot venlafaksīnu. Šīs parādības ietvēra trīci, mioklonusu, diaforēzi, sliktu dūšu, vemšanu, piesarkumu, reiboni, hipertermiju ar pazīmēm, kas atgādina ļaundabīgo neiroleptisko sindromu, krampjus un nāvi.
Serotonīna sindroms
Tāpat kā citu serotonīnerģisko līdzekļu gadījumā, lietojot venlafaksīnu, var rasties serotonīna sindroms – potenciāli dzīvībai bīstams stāvoklis, īpaši, ja to lieto vienlaicīgi ar citiem līdzekļiem, kas var ietekmēt serotonīnerģisko neirotransmisijas sistēmu (tostarp triptāni, SSAI, SNAI, litijs, sibutramīns, tramadols, divšķautņu asinszāle [Hypericum perforatum]), ar zālēm, kas pavājina serotonīna metabolismu (piem., tādiem MAOI kā metilēnzilais), vai serotonīna prekursoriem (piem., triptofāna uztura bagātinātāji).
Ja venlafaksīna un SSAI, SNAI vai serotonīna receptoru agonista (triptāna) vienlaicīga lietošana ir klīniski pamatota, ieteicams pacientus rūpīgi novērot, īpaši ārstēšanas sākumā un palielinot devu. Nav ieteicama venlafaksīna un serotonīna prekursoru (piemēram, triptofāna uztura bagātinātāju) vienlaicīga lietošana (skatīt 4.4. apakšpunktu).
CNS ietekmējošas vielas
Risks, vienlaicīgi lietojot venlafaksīnu un citas CNS ietekmējošas vielas, nav sistemātiski vērtēts. Tādēļ jāievēro piesardzība, lietojot venlafaksīnu vienlaikus ar citām CNS ietekmējošām vielām.
Etilspirts
Psihisko un motorisko prasmju pasliktināšanos, ko izraisa etilspirta lietošana, venlafaksīns nepastiprina. Tomēr, tāpat kā lietojot citas CNS ietekmējošas vielas, pacientiem nav ieteicams lietot alkoholu venlafaksīna lietošanas laikā.
Zāles, kas pagarina QT intervālu
Lietojot venlafaksīnu kopā ar citām zālēm, kas pagarina QTc intervālu, pieaug QTc intervāla pagarināšanās un/vai ventrikulārās aritmijas (piemēram, torsades de pointes) risks. Ir jāizvairās no šādu zāļu vienlaicīgas lietošanas (skatīt 4.4. apakšpunktu).
Pie šāda tipa zālēm pieder:
Ia un III klases antiaritmiskie līdzekļi (piemēram, hinidīns, amiodarons, sotalols, dofetilidīns);
daži antipsihotiskie līdzekļi (piemēram, tioridazīns);
daži makrolīdu grupas antibiotiskie līdzekļi (piemēram, eritromicīns);
daži antihistamīni;
daži hinolīnu grupas antibiotiskie līdzekļi (piemēram, moksifloksacīns).
Augstāk esošais saraksts nav pilnīgs un jāizvairās arī no citu medikamentu lietošanas, kas pagarina QT intervālu.
Venlafaksīna ietekme uz citiem ar citohroma P450 izoenzīmu metabolizētiem medikamentiem
In vivo pētījumos atklāts, ka venlafaksīns ir salīdzinoši vājš CYP2D6 inhibitors. Venlafaksīns neinhibē CYP3A4 (alprazolamu un karbamazepīnu), CYP1A2 (kofeīnu) un CYP2C9 (tolbutamīdu) vai CYP2C19 (diazepāmu) in vivo.
Citu zāļu ietekme uz venlafaksīnu
Ketokonazols (CYP3A4 inhibitors)
Farmakokinētiskajā pētījumā ar ketokonazolu CYP2D6 spēcīgiem (EM-extensive metabolisers) un vājiem (PM-poor metabolisers) metabolizētājiem venlafaksīna AUC (attiecīgi 70 % un 21 % CYP2D6 PM un EM pacientiem) un O‑desmetilvenlafaksīna AUC (attiecīgi 33 % un 23 % CYP2D6 PM un EM pacientiem) palielinājās pēc ketokonazola lietošanas. Vienlaicīga CYP3A4 inhibitoru (piem., atazanavīra, klaritromicīna, indinavīra, itrakonazola, vorikonazola, posakonazola, ketokonazola, nelfinavīra, ritonavīra, sakvinavīra, telitromicīna) un venlafaksīna lietošana var palielināt venlafaksīna un O‑desmetilvenlafaksīna koncentrāciju. Tādēļ uzmanīgi jāordinē ārstēšana, kas ietver vienlaicīgu CYP3A4 inhibitora un venlafaksīna lietošanu.
Venlafaksīna ietekme uz citām zālēm
Litijs
Serotonīna sindroms var attīstīties, ja venlafaksīnu lieto vienlaicīgi ar litiju (skatīt Serotonīna sindroms).
Diazepāms
Venlafaksīnam nav ietekmes uz diazepāma un tā aktīvā metabolīta desmetildiazepāma farmakokinētiku un farmakodinamiku. Šķiet, ka arī diazepāms neietekmē venlafaksīna un O‑desmetilvenlafaksīna farmakokinētiku. Nav zināms, vai pastāv farmakokinētiska un/vai farmakodinamiska mijiedarbība ar citiem benzodiazepīniem.
Imipramīns
Venlafaksīns neietekmēja imipramīna un 2-OH-imipramīna farmakokinētiku. Tika novērota no devas atkarīga 2-OH-dezipramīna AUC palielināšanās no 2,5 līdz 4,5 reizēm, ja lietoja venlafaksīnu devā no 75 mg līdz 150 mg dienā. Imipramīns neietekmē venlafaksīna un O‑desmetilvenlafaksīna farmakokinētiku. Šīs mijiedarbības klīniskā nozīme nav zināma. Tādēļ jābūt piesardzīgiem, ja pacienti vienlaicīgi lieto imipramīnu un venlafaksīnu.
Haloperidols
Farmakokinētiskais pētījums ar haloperidolu uzrādīja, ka kopējais perorālais haloperidola klīrenss samazinājās par 42 %, AUC palielinājās par 70 %, Cmax palielinājās par 88 %, bet eliminācijas pusperiods nemainījās. Tas jāņem vērā, ja pacienti vienlaicīgi lieto haloperidolu un venlafaksīnu. Šīs mijiedarbības klīniskā nozīme nav zināma.
Risperidons
Venlafaksīns palielināja risperidona AUC par 50 %, bet ievērojami nemainīja kopējā aktīvā atlikuma (risperidons plus 9-hidroksirisperidons) farmakokinētisko profilu. Šīs mijiedarbības klīniskais nozīmīgums nav zināms.
Metoprolols
Abu zāļu farmakokinētiskās mijiedarbības pētījumā, veseliem brīvprātīgajiem lietojot venlafaksīnu vienlaikus ar metoprololu, metoprolola koncentrācija plazmā palielinājās par aptuveni 30-40 %, tā aktīvā metabolīta α-hidroksimetoprolola koncentrācijai paliekot nemainīgai. Šīs sakarības klīniskā nozīme hipertensijas pacientiem nav zināma. Metoprolols nemainīja venlafaksīna vai tā aktīvā metabolīta O-desmetilvenlafaksīna farmakokinētisko profilu. Venlafaksīns vienlaikus ar metoprololu jālieto uzmanīgi.
Indinavīrs
Indinavīra farmakokinētiskais pētījums parādīja, ka tā AUC pazeminājās par 28 %, bet Cmax pazeminājās par 36 %. Indinavīrs neietekmē venlafaksīna un O-desmetilvenlafaksīna farmakokinētiku. Šīs mijiedarbības klīniskā nozīme nav zināma.
Perorālie kontracepcijas līdzekļi
Pēcreģistrācijas periodā ir ziņots par nevēlamām grūtniecībām sievietēm, kuras lietoja perorālos kontracepcijas līdzekļus vienlaikus ar venlafaksīnu. Nav pietiekamu pierādījumu, ka šīs grūtniecības bija zāļu mijiedarbības rezultāts ar venlafaksīnu. Mijiedarbības pētījumi ar hormonālajiem kontracepcijas līdzekļiem nav veikti.
4.6. Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti
Grūtniecība
Nav pietiekamu datu par venlafaksīna lietošanu grūtniecēm.
Pētījumi ar dzīvniekiem pierāda reproduktīvo toksicitāti (skatīt 5.3. apakšpunktu). Potenciālais risks cilvēkam nav zināms. Grūtnieces venlafaksīnu drīkst lietot vienīgi tad, ja paredzamie ieguvumi pārsniedz iespējamos riskus.
Tāpat kā gadījumos ar citiem serotonīna atpakaļsaistes inhibitoriem (SSAI/SNAI), lietošanas pārtraukšanas simptomi var izpausties jaundzimušajiem, ja venlafaksīns tika lietots neilgi pirms dzemdībām. Dažiem jaundzimušajiem, kas tikuši pakļauti venlafaksīna ietekmei grūtniecības trešajā trimestrī, attīstījās komplikācijas, kuru ārstēšanai bija nepieciešama barošana caur zondi, mākslīgā elpināšana un ilgstoša hospitalizācija. Šādas komplikācijas var rasties uzreiz pēc dzemdībām.
Epidemioloģiskie dati liecina, ka SSAI lietošana grūtniecības laikā, īpaši grūtniecības vēlīnā periodā, var palielināt jaundzimušo persistējošas pulmonālās hipertensijas (JPPH) risku. Lai gan pētījumos nav pētīta JPPH saistība ar ārstēšanu ar SNAI, šo iespējamo venlafaksīna radīto risku nevar izslēgt, ņemot vērā līdzīgo darbības mehānismu (serotonīna atpakaļsaistes inhibīcija).
Ja māte ir lietojusi SSAI/SNAI vēlīnā grūtniecības stadijā, jaundzimušajiem var novērot šādus simptomus: uzbudināmību, trīci, hipotoniju, nepārtrauktu raudāšanu, zīšanas un miega traucējumus. Šo simptomu cēlonis var būt serotonīnerģiskā darbība vai tie var būt ietekmes simptomi. Vairumā gadījumu šīs komplikācijas tiek novērotas uzreiz pēc piedzimšanas vai attīstās 24 stundu laikā.
Barošana ar krūti
Venlafaksīns un tā aktīvais metabolīts – O‑desmetilvenlafaksīns izdalās ar mātes pienu. Pieredze, kas gūta pēcreģistrācijas periodā, liecina par raudāšanu, uzbudināmību un miega traucējumiem zīdaiņiem. Simptomi, kas novēroti pēc venlafaksīna lietošanas pārtraukšanas, novēroti arī pēc barošanas ar krūti pārtraukšanas. Nevar izslēgt risku ar krūti barotam zīdainim. Tādēļ lēmums par bērna barošanu ar krūti vai tās pārtraukšanu, vai venlafaksīna terapijas turpināšanu/pārtraukšanu jāpieņem, izvērtējot ieguvumu bērnam no barošanas ar krūti un ieguvumu sievietei no venlafaksīna terapijas.
4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus
Visas psihoaktīvās zāles var pasliktināt spriešanu, domāšanu un motoriskās prasmes. Tādēļ pacientiem, kas lieto venlafaksīnu, jābūt uzmanīgiem, izvērtējot savas braukšanas spējas un spējas darbināt sarežģītus mehānismus.
4.8. Nevēlamās blakusparādības
Visbiežāk (>1/10) sastopamās nevēlamās blakusparādības klīniskajos pētījumos bija slikta dūša, sausums mutē, galvassāpes un svīšana (ieskaitot svīšanu naktī).
Turpmāk minētās nevēlamās blakusparādības sakārtotas pēc orgānu klasifikācijas un biežuma.
Biežums tiek definēts sekojoši: ļoti bieži (≥1/10), bieži (≥1/100 līdz <1/10), retāk (≥1/1000 līdz <1/100), reti (≥1/10 000 līdz <1/1000), nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamajiem datiem).
Orgānu sistēma
Ļoti bieži
Bieži
Retāk
Reti
Nav zināmi
Asinis un limfātiskās sistēmas traucējumiTrombocito-pēnija, asins sistēmas traucējumi, ietverot agranulocitozi, aplastisko anēmiju, neitropēniju, pancitopēniju.Imūnās sistēmas traucējumiAnafilaktiskas reakcijasEndokrīnās sistēmas traucējumi
Neatbilstoša antidiurētiskā hormona sekrēcijas sindroms (NADHS)
Vielmaiņas un uztures traucējumi
Samazināta apetīte
Hiponatriēmija
Psihiskie traucējumi
Apjukuma stāvoklis, depersonalizācija anorgasmija, samazināta dzimumtieksme, nervozitāte, bezmiegs, neparasti sapņi
Halucinācijas, derealizācija, ažitācija, izmainīts orgasms (sievietēm), apātija, hipomānija, bruksisms
Mānija
Domas par pašnāvību un pašnāvnieciska uzvedība*, delīrijs, agresija**
Nervu sistēmas traucējumi
Reibonis, galvassāpes***
Miegainība, trīce, parestēzija, hipertonija
Akatīzija/
psihomotorisks nemiers, ģībonis, mioklonuss, izmainīta koordinācija, līdzsvara traucējumi, garšas pārmaiņas
Konvulsijas
Ļaundabīgais neiroleptiskais sindroms (ĻNS), serotonīn-erģiskais sindroms, ekstrapiramidāli traucējumi, ietverot distoniju un diskinēziju, tardīvā diskinēzija
Acu bojājumiRedzes traucējumi, to skaitā neskaidra redze, midriāze,
akomodācijas traucējumiSlēgtā leņķa glaukomaAusu un labirinta bojājumiTroksnis ausīsVertigoSirds funkciju traucējumiSirdsklauvesTahikardijaKambaru fibrilācija, kambaru tahikardija (ietverot torsade de pointes)Asinsvadu sistēmas traucējumiHipertensija, asinsvadu paplašināšanās (visbiežāk kā piesārtums)Ortostatiskā hipotensijaHipotensija, asiņošana (gļotādu asiņošana)Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimībasŽāvāšanāsAizdusaPlaušu eozinofīlijaKuņģa-zarnu trakta traucējumiSlikta dūša,
sausums mutēVemšana, caureja, aizcietējumsAsiņošana no kuņģa-zarnu traktaPankreatītsAknu un/vai žults izvades sistēmas traucējumi
Hepatīts, izmaiņas aknu funkciju rādītājosĀdas un zemādas audu bojājumiPastiprināta svīšana (ieskaitot svīšanu naktī) Angioedēma, fotosensitivitātes reakcijas, zemādas asinsizplūdumi,
izsitumi, alopēcijaStīvensa‑
Džonsona sindroms, erythema multiforme, toksiska epidermas nekrolīze, nieze, nātreneSkeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumiRabdomiolīzeNieru un urīnizvades sistēmas traucējumiDizūrija (galvenokārt nespēja urinēt), polakiūrijaUrīna aiztureUrīna nesaturēšana
Reproduktīvās sistēmas traucējumi un krūts slimībasAr neregulāru vai pastiprinātu asiņošanu saistīti menstruālā cikla traucējumi (piem., menorāģija, metrorāģija), ejakulācijas traucējumi, erektilā disfunkcijaVispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietāAstēnija, nogurums, drebuļiIzmeklējumiPaaugstināts holesterīna līmenis asinīsPalielināts svars, samazināts svarsPagarināts QT intervāls elektrokardio-grammā, pagarināts asins teces laiks, paaugstināts prolaktīna līmenis asinīs
* Ir ziņojumi par pašnāvības domām un pašnāvniecisku uzvedību venlafaksīna lietošanas laikā vai drīz pēc lietošanas pārtraukšanas (skatīt 4.4. apakšpunktu).
** Skatīt 4.4. apakšpunktu.
*** Apvienotos klīniskajos pētījumos, lietojot venlafaksīnu, galvassāpju sastopamība ar venlafaksīnu un placebo bija vienāda.
Ārstēšanas ar venlafaksīnu pārtraukšana (īpaši pēkšņa) bieži izraisa atcelšanas simptomus. Visbiežāk ziņots par šādām reakcijām: reiboni, jušanas traucējumiem (to skaitā parestēzijām), miega traucējumiem (to skaitā bezmiegu un spilgtiem sapņiem), uzbudinājumu vai trauksmi, sliktu dūšu un/vai vemšanu, trīci, reiboni, galvassāpēm un gripas sindromu. Pārsvarā šie simptomi ir viegli vai vidēji izteikti un izzūd paši, tomēr dažiem pacientiem tie var būt arī spēcīgi izteikti un/vai ilgstoši. Tādēļ, ja ārstēšana ar venlafaksīnu vairs nav nepieciešama, to ieteicams pārtraukt pakāpeniski – pakāpeniski samazinot devu (skatīt 4.2. un 4.4. apakšpunktu).
Pediatriskā populācija
Kopumā venlafaksīna nelabvēlīgo reakciju profils (placebo kontrolētos klīniskajos pētījumos) bērniem un pusaudžiem (vecumā no 6 līdz 17 gadiem) bija līdzīgs kā pieaugušajiem. Tāpat kā pieaugušajiem, samazinājās ēstgriba, novēroja svara samazināšanos, paaugstinājās asinsspiediens un holesterīna līmenis serumā (skatīt 4.4. apakšpunktu).
Pediatriskajos klīniskajos pētījumos novērotas nelabvēlīgas reakcijas, kas saistītas ar suicidālām domām. Ir ziņots par palielinātu naidīgumu un, īpaši depresīvu traucējumu gadījumā, paškaitējumu.
Pediatriskajiem pacientiem īpaši novēroja šādas nelabvēlīgas reakcijas: vēdersāpes, uztraukumu, dispepsiju, asins izplūdumus, asiņošanu no deguna un mialģiju.
Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām
Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvuma/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīga, LV‑1003.
Tīmekļa vietne: www.zva.gov.lv
4.9. Pārdozēšana
Pieredze, kas gūta pēcreģistrācijas periodā, rāda, ka venlafaksīna pārdozēšana galvenokārt saistīta ar alkohola un/vai citu zāļu vienlaicīgu lietošanu. Pārdozēšanas biežākās parādības bija tahikardija, apziņas līmeņa pārmaiņas (no miegainības līdz komai), midriāze, krampji un vemšana. Citi ziņotie notikumi ietver pārmaiņas elektrokardiogrammā (piemēram, QT intervāla pagarināšanās, sirds elektrisko impulsu pārvades traucējumi, QRS intervāla pagarināšanās), ventrikulāro tahikardiju, bradikardiju, hipotensiju, reiboni un nāvi.
Publicētajos retrospektīvajos pētījumos ziņots, ka venlafaksīna pārdozēšana var būt saistīta ar palielinātu letāla iznākuma risku, salīdzinot ar to, kas novērots pacientiem, kuri lietoja SSAI antidepresantus, bet zemāks nekā tiem, kuri lietoja tricikliskos antidepresantus. Epidemioloģiskie pētījumi uzrādīja, ka pacientiem, kuri lietoja venlafaksīnu, ir vairāk pašnāvību veicinošu riska faktoru nekā pacientiem, kuri lietoja SSAI. Nav skaidrs, vai šie secinājumi par palielinātu letāla iznākuma risku ir saistāmi ar venlafaksīna toksicitāti pārdozējot, vai ar pacientu, kuri lietoja vanlafaksīnu, atsevišķām īpašībām. Lai novērstu pārdozēšanas risku, venlafaksīns jāordinē nelielā daudzumā, atbilstoši labai pacientu ārstēšanas praksei.
Ieteicamā ārstēšana
Ieteicami atbalstoši un simptomātiskās ārstēšanas pasākumi; jānovēro sirdsdarbības ritms un citi dzīvībai svarīgie rādītāji. Ja pastāv aspirācijas risks, nav ieteicams izraisīt vemšanu. Neilgi pēc zāļu ieņemšanas vai pacientiem ar attiecīgiem simptomiem var veikt kuņģa skalošanu. Aktīvās vielas uzsūkšanos var ierobežot arī aktivētās ogles lietošana. Maz ticams, ka labumu var dot piespiedu diurēze, dialīze, hemoperfūzija vai apmaiņas transfūzija. Nav zināmi specifiski venlafaksīna antidoti.
5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS
5.1. Farmakodinamiskās īpašības
Farmakoterapeitiskā grupa: citi antidepresanti, ATĶ kods: N06AX16
Venlafaksīna depresiju mazinošās darbības mehānisms cilvēkiem tiek saistīts ar tā spēju potencēt neiromediatoru aktivitāti centrālajā nervu sistēmā. Preklīniskie pētījumi ir pierādījuši, ka venlafaksīns un tā galvenais metabolīts, O-desmetilvenlafaksīns (ODV), ir serotonīna un noradrenalīna atpakaļsaistes inhibitori. Venlafaksīns ir arī vājš dopamīna atpakaļsaistes inhibitors. Venlafaksīns un tā aktīvais metabolīts pavājina β adrenerģiskās atbildes reakcijas gan pēc akūtas (vienreizēja deva), gan regulāras lietošanas. Venlafaksīna un ODV vispārējā ietekme uz neiromediatoru atpakaļsaistīšanos un piesaisti receptoriem ir ļoti līdzīga.
Venlafaksīnam faktiski nepiemīt afinitāte pret žurkas galvas smadzeņu muskarīna, holīnerģiskajiem, H1 histamīnerģiskajiem un α1 adrenerģiskajiem receptoriem in vitro. Farmakoloģiskā aktivitāte šajos receptoros var būt saistīta ar dažādām blakusparādībām, ko novēro, lietojot citus antidepresantus, piemēram, antiholīnerģiskām, sedatīvām un kardiovaskulārām blakusparādībām.
Venlafaksīnam nepiemīt monoaminooksidāzi (MAO) inhibējoša darbība.
In vitro pētījumos tika atklāts, ka venlafaksīnam faktiski nepiemīt afinitāte pret opiātu vai benzodiazepīna receptoriem.
Depresijas epizodes
Ātras darbības venlafaksīna efektivitāte depresijas epizožu ārstēšanā tika pierādīta piecos randomizētos, dubultaklos, placebo kontrolētos, īstermiņa – 4 līdz 6 nedēļas ilgos – klīniskajos pētījumos, lietojot devas, kas nepārsniedza 375 mg/dienā. Ilgstošās darbības venlafaksīna efektivitāte depresijas epizožu ārstēšanā tika noteikta divos placebo kontrolētos, īstermiņa – 8 līdz 12 nedēļas ilgos, pētījumos, lietojot devas diapazonā no 75 līdz 225 mg/dienā.
Vienā ilgstošākā pētījumā pieauguši ambulatorie pacienti, kam novēroja atbildes reakciju 8 nedēļas ilgā atklātā klīniskā pētījumā ar ilgstošās darbības venlafaksīnu (75, 150 vai 225 mg), tika randomizēti ārstēšanas turpināšanai ar to pašu ilgstošās darbības venlafaksīna devu vai placebo laikā līdz 26 nedēļām, lai novērotu recidīvus.
Otrā ilgstošākā pētījumā – placebo kontrolētā, dubultaklā klīniskajā pētījumā ambulatoriem pacientiem ar recidivējošām depresijas epizodēm, kam pēdējās depresijas epizodes laikā tika novērota laba atbildes reakcija uz ārstēšanu ar venlafaksīnu (100 līdz 200 mg/dienā, lietojot divas reizes dienā), tika konstatēta venlafaksīna efektivitāte depresijas epizožu recidīvu profilaksē 12 mēnešu laikā.
5.2. Farmakokinētiskās īpašības
Venlafaksīns tiek plaši metabolizēts, galvenokārt par aktīvo metabolītu O‑desmetilvenlafaksīnu (ODV). Venlafaksīna un ODV vidējais ± SD pussabrukšanas periods plazmā ir attiecīgi 5±2 stundas un 11±2 stundas. Venlafaksīna un ODV stabilas koncentrācijas tiek sasniegtas 3 dienu laikā pēc perorālas daudzkārtēju devu lietošanas. Venlafaksīnam un ODV ir lineāra kinētika devu diapazonā no 75 mg līdz 450 mg/dienā.
Uzsūkšanās
Vismaz 92 % venlafaksīna tiek absorbēti pēc ātras darbības venlafaksīna vienreizējas perorālas devas lietošanas. Presistēmiskā metabolisma dēļ absolūtā bioloģiskā pieejamība ir no 40 līdz 45 %. Pēc ātras darbības venlafaksīna lietošanas venlafaksīna un ODV koncentrācijas maksimums plazmā tiek sasniegts attiecīgi 2 un 3 stundu laikā. Pēc ilgstošās darbības venlafaksīna kapsulu lietošanas venlafaksīna un ODV maksimālā koncentrācija plazmā tiek sasniegta attiecīgi pēc 5,5 un 9 stundām. Ja vienādas dienas devas venlafaksīns tiek lietots kā ātras darbības tabletes vai ilgstošās darbības kapsulas, pēdējās absorbējas lēnāk, bet absorbētais apjoms ir tāds pats kā ātras darbības tabletēm. Pārtika neietekmē venlafaksīna un ODV bioloģisko pieejamību.
Izkliede
Venlafaksīns un ODV terapeitiskās koncentrācijās minimāli saistās ar cilvēka plazmas proteīniem (attiecīgi 27 un 30 %). Stabilā līdzsvara koncentrācijas stāvoklī, ievadot intravenozi, venlafaksīna sadalījums ir 4,4±1,6 l/kg.
Biotransformācija
Venlafaksīns tiek plaši metabolizēts aknās. In vitro un in vivo pētījumi rāda, ka venlafaksīna bioloģisko transformāciju par galveno aktīvo metabolītu – ODV – veic CYP2D6. In vitro un in vivo pētījumi rāda, ka venlafaksīna pārvēršanos par nenozīmīgāku, mazāk aktīvu metabolītu – N‑desmetilvenlafaksīnu veic CYP3A4. In vitro un in vivo pētījumos noskaidrots, ka venlafaksīns ir vājš CYP2D6 inhibitors. Venlafaksīns nenomāc CYP1A2, CYP2C9 un CYP3A4.
Eliminācija
Venlafaksīns un tā metabolīti galvenokārt tiek izvadīti caur nierēm. Aptuveni 87 % venlafaksīna devas tiek izdalīti ar urīnu 48 stundu laikā kā nemainīts venlafaksīns (5 %), nekonjugēts ODV (29 %), konjugēts ODV (26 %) vai nenozīmīgi, neaktīvi metabolīti (27 %). Venlafaksīna un ODV vidējais ± SD stabilas koncentrācijas klīrenss plazmā ir attiecīgi 1,3±0,6 l/st./kg un 0,4±0,2 l/st./kg.
Īpašas pacientu grupas
Vecums un dzimums
Pacientu vecums un dzimums ievērojami neietekmē venlafaksīna un ODV farmakokinētiskās īpašības.
Spēcīgi/vāji CYP2D6 metabolizētāji
Venlafaksīna koncentrācija plazmā ir augstāka vājiem CYP2D6 metabolizētājiem nekā spēcīgiem metabolizētājiem. Tā kā kopējā venlafaksīna un ODV ietekme (AUC) vājiem un spēcīgiem metabolizētājiem ir līdzīga, nav nepieciešama dažāda venlafaksīna lietošanas režīma noteikšana šīm pacientu grupām.
Pacienti ar aknu funkcijas traucējumiem
Pacientiem ar viegliem (Child-Pugh A) un vidējiem (Child-Pugh B) aknu funkcijas traucējumiem venlafaksīna un ODV pussabrukšanas periods bija garāks, salīdzinot ar veseliem cilvēkiem. Venlafaksīna un ODV perorālais klīrenss bija samazināts. Tika novērots liels mainīgums starp pacientiem. Nav pietiekami daudz datu par pacientiem ar smagiem aknu funkcijas traucējumiem (skatīt arī 4.2. apakšpunktu).
Pacienti ar nieru funkcijas traucējumiem
Dialīzes pacientiem venlafaksīna eliminācijas pusperiods bija par aptuveni 180 % garāks, bet klīrenss samazināts par aptuveni 57 % salīdzinājumā ar veseliem cilvēkiem, ODV eliminācijas pusperiods bija par aptuveni 142 % garāks, bet klīrenss samazināts par aptuveni 56 %. Pacientiem ar smagu nieru funkcijas traucējumu un hemodialīzes pacientiem nepieciešama devas pielāgošana (skatīt 4.2. apakšpunktu).
5.3. Preklīniskie dati par drošumu
Kancerogenitāte un mutagenitāte
Pētījumos ar žurkām un pelēm venlafaksīns neuzrādīja kancerogēnas īpašības. In vitro un in vivo testos venlafaksīns plašā devu diapazonā nebija mutagēns.
Reproduktīvā toksicitāte
Pētījumos ar dzīvniekiem par reproduktīvo toksicitāti tika konstatēts, ka žurkām samazinājās pēcnācēju svars, palielinājās nedzīvi dzimušu mazuļu skaits un palielinājās mazuļu mirstība pirmo 5 zīdīšanas dienu laikā. Šo nāves gadījumu cēlonis nav zināms. Šo efektu novēroja, ja deva bija 30 mg/kg/dienā, kas pārsniedza cilvēkiem lietoto 375 mg venlafaksīna devu 4 reizes (kā pamatu izmantojot mērvienību mg/kg). Deva, pie kuras nenovēroja šo rādītāju efektu, bija 1,3 reizes lielāka nekā cilvēkiem lietotā deva. Potenciālais risks cilvēkiem nav zināms.
Fertilitāte
Pētījumā ar žurku tēviņiem un mātītēm novēroja fertilitātes samazināšanos, ja dzīvnieki tika pakļauti ODV darbībai. Šī darbība tika novērota, lietojot devas, kas aptuveni 1 līdz 2 reizes pārsniedza venlafaksīna devu cilvēkam 375 mg/dienā. Šīs parādības klīniskā nozīmība nav zināma.
6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA
6.1. Palīgvielu saraksts
Bezūdens kalcija hidrogēnfosfāts
Bezūdens laktoze
Cietes nātrija glikolāts, A tips
Magnija stearāts
Bezūdens koloidālais silīcija dioksīds (Aerosil 200)
Sarkanais dzelzs oksīds (E 172)
6.2. Nesaderība
Nav piemērojama.
6.3. Uzglabāšanas laiks
5 gadi.
6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi
Uzglabāt temperatūrā līdz 25 °C. Uzglabāt oriģinālā iepakojumā, lai pasargātu no gaismas.
6.5. Iepakojuma veids un saturs
Tabletes iepakotas PVH/Al folijas blisteros pa 10 tabletēm; 3 blisteri (30 tabletes) kartona kastītē.
6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos
Nav īpašu prasību.
7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS
AS GRINDEKS.
Krustpils iela 53, Rīga, LV‑1057, Latvija
Tālr.: +371 67083205
Fakss: +371 67083505
E‑pasts: grindeks@grindeks.lv
8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(-I)
37,5 mg tabletes: 03‑0165
75 mg tabletes: 03‑0166
9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS
Reģistrācijas datums: 2003. gada 10. jūnijs
Pēdējās pārreģistrācijas datums: 2008. gada 20. jūnijs
10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS
12/2018
PAGE 5
SASKAŅOTS ZVA 20-12-2018
