Alventa 37,5 mg ilgstošās darbības cietās kapsulas
Zālēm nav nepieciešami īpaši uzglabāšanas apstākļi
Venlafaxinum
ZĀĻU NEPAMATOTA LIETOŠANA IR KAITĪGA VESELĪBAI
07-0117-01
07-0117
KRKA, d.d., Novo mesto, Slovenia
21-MAY-12
Uz neierobežotu laiku
Recepšu zāles
37,5 mg
Ilgstošās darbības kapsula, cietā
Ir apstiprināta
KRKA, d.d., Novo mesto, Slovenia
03.09.2019 14:58
Lejupielādēt lietošanas instrukciju
Lietošanas instrukcija: informācija pacientam
Alventa 37,5 mg ilgstošās darbības cietās kapsulas
Alventa 75 mg ilgstošās darbības cietās kapsulas
Alventa 150 mg ilgstošās darbības cietās kapsulas
Venlafaxinum
Pirms zāļu lietošanas uzmanīgi izlasiet visu instrukciju, jo tā satur Jums svarīgu informāciju.
Saglabājiet šo instrukciju! Iespējams, ka vēlāk to vajadzēs pārlasīt.
Ja Jums rodas jebkādi jautājumi, vaicājiet ārstam vai farmaceitam.
Šīs zāles ir parakstītas tikai Jums. Nedodiet tās citiem. Tās var nodarīt ļaunumu pat tad, ja šiem cilvēkiem ir līdzīgas slimības pazīmes.
Ja Jums rodas jebkādas blakusparādības, konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu. Tas attiecas arī uz iespējamām blakusparādībām, kas nav minētas šajā instrukcijā. Skatīt 4. punktu.
Šajā instrukcijā varat uzzināt:
1. Kas ir Alventa un kādam nolūkam to lieto
2. Kas Jums jāzina pirms Alventa lietošanas
3. Kā lietot Alventa
4. Iespējamās blakusparādības
5. Kā uzglabāt Alventa
6. Iepakojuma saturs un cita informācija
1. Kas ir Alventa un kādam nolūkam to lieto
Alventa satur aktīvo vielu venlafaksīnu.
Alventa ir antidepresants, kas pieder zāļu grupai, ko dēvē par serotonīna un norepinefrīna atpakaļsaistes inhibitoriem (SNAI). Šīs grupas zāles izmanto depresijas un citu traucējumu, piemēram, trauksmes ārstēšanai. Uzskata, ka cilvēkiem, kuri cieš no depresijas un/vai trauksmes, smadzenēs ir zemāks serotonīna un noradrenalīna līmenis. Antidepresantu darbības mehānisms nav pilnībā izprasts, tomēr tie var palīdzēt paaugstināt serotonīna un noradrenalīna līmeni smadzenēs.
Alventa ir pieaugušajiem paredzēts līdzeklis depresijas ārstēšanai. Tas ir arī pieaugušajiem paredzēts līdzeklis šādu ar trauksmi saistītu traucējumu ārstēšanai: ģeneralizēta trauksme, sociālā trauksme (bailes vai izvairīšanās no sociālām situācijām) un panikas lēkmes. Depresijas vai ar trauksmi saistītu traucējumu ārstēšana ir svarīga, lai palīdzētu Jums justies labāk. Ja Jūsu veselības problēmas netiek novērstas, tās var saglabāties un kļūt nopietnākas un grūtāk ārstējamas.
2. Kas Jums jāzina pirms Alventa lietošanas
Nelietojiet Alventa šādos gadījumos:
ja Jums ir alerģija pret venlafaksīnu vai jebkuru (6. punktā minēto) šo zāļu sastāvdaļu,
ja Jūs lietojat vai pēdējo 14 dienu laikā esat lietojis jebkādas zāles, kuras ir zināmas kā neatgriezeniskie monoamīnoksidāzes inhibitori (MAOI) un kuras izmanto depresijas vai Parkinsona slimības ārstēšanai. Lietojot neatgriezeniskos MAOI kopā ar citām zālēm, tostarp Alventa, var rasties nopietnas vai pat dzīvībai bīstamas blakusparādības. Turklāt, pirms lietot jebkuru MAOI, Jums pēc Alventa lietošanas pārtraukšanas jānogaida vismaz 7 dienas (skatīt arī apakšpunktu “Citas zāles un Alventa” un informāciju apakšpunktā “Serotonīna sindroms”).
Brīdinājumi un piesardzība lietošanā
Pirms Alventa lietošanas konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu:
ja Jūs lietojat citas zāles, kas, lietotas kopā ar Alventa, varētu palielināt serotonīna sindroma rašanās risku (skatīt apakšpunktu “Citas zāles un Alventa”).
ja Jums ir problēmas ar acīm, piemēram, noteikti glaukomas paveidi (paaugstināts spiediens acī).
ja Jums agrāk ir bijis paaugstināts asinsspiediens.
ja Jums agrāk ir bijušas problēmas ar sirdi.
ja Jums teikts, ka Jums ir sirds ritma traucējumi.
ja Jums agrāk ir bijuši krampji.
ja Jums agrāk ir bijis zems nātrija līmenis asinīs (hiponatriēmija).
ja Jums ir tendence uz asinsizplūdumu veidošanos vai asiņošanu (agrāk ir bijuši ar asiņošanu saistīti traucējumi) vai ja Jūs lietojat citas zāles, kuras var palielināt asiņošanas risku, piemēram, varfarīnu (lieto, lai novērstu trombu veidošanos).
ja Jums vai kādam citam Jūsu ģimenes loceklim ir bijusi mānija vai bipolāri traucējumi. (pārmērīga uzbudinājuma vai eiforijas sajūta).
ja Jums ir agrāk bijusi agresīva uzvedība.
Alventa var izraisīt nemiera sajūtu vai nespēju mierīgi nostāvēt vai nosēdēt dažu pirmo ārstēšanās nedēļu laikā. Ja tā notiek ar Jums, Jums jāinformē ārsts.
Domas par pašnāvību un depresijas vai trauksmes pastiprināšanās
Ja Jums ir depresija un/vai trauksme, dažkārt Jums var rasties domas par paškaitējumu vai pašnāvību. Šīs domas var pastiprināties, ja antidepresantus sākat lietot pirmoreiz, jo nepieciešams laiks, parasti apmēram divas nedēļas, bet dažkārt vairāk, līdz zāles sāk iedarboties.
Šādas domas biežāk var rasties:
ja jau iepriekš Jums bijušas domas par paškaitējumu vai pašnāvību;
ja Jūs esat gados jauns cilvēks. Klīniski pētījumi sniedz informāciju, ka palielināts pašnāvnieciskas uzvedības risks ir pieaugušajiem, kas jaunāki par 25 gadiem, un kuri psihisku traucējumu ārstēšanai lieto antidepresantus.
Ja Jums ir domas par paškaitējumu vai pašnāvību, jebkurā diennakts laikā nekavējoties sazinieties ar ārstu vai dodieties uz slimnīcu.
Jums var palīdzēt tas, ka savam radiniekam vai tuvam draugam izstāstāt par depresiju vai trauksmi un lūdzat izlasīt šo lietošanas instrukciju. Jums vajadzētu viņiem lūgt, lai viņi Jums pasaka, ja viņiem šķiet, ka jūsu depresīvie traucējumi vai trauksme pastiprinās, vai arī ja viņiem rodas bažas par pārmaiņām Jūsu uzvedībā.
Sausuma sajūta mutē
Par sausuma sajūtu mutē ir ziņojuši 10% ar venlafaksīnu ārstēto pacientu. Tas var palielināt zobu bojāšanās (kariesa) risku. Tādēļ Jums īpaši jārūpējas par zobu higiēnu.
Cukura diabēts
Alventa lietošana var ietekmēt Jūsu glikozes līmeni asinīs, tādēļ var būt nepieciešama Jūsu pretdiabēta zāļu devas pielāgošana.
Bērni un pusaudži
Alventa parasti nedrīkst lietot bērniem un pusaudžiem līdz 18 gadu vecumam. Bez tam Jums jāzina, ka pacientiem līdz 18 gadu vecumam, ja viņi lieto šīs grupas zāles, ir palielināts tādu blakusparādību kā pašnāvības mēģinājuma, domu par pašnāvību un naidīguma (galvenokārt agresijas, opozicionāras uzvedības un dusmu) risks. Taču ārsts var parakstīt šīs zāles pacientiem, kas jaunāki par 18 gadiem, ja viņš vai viņa uzskata, ka tas ir šo pacientu labākajās interesēs. Ja ārsts ir parakstījis šīs zāles pacientam līdz 18 gadu vecumam un Jūs vēlaties apspriesties par to, lūdzam sazināties ar ārstu. Jums jāinformē ārsts, ja pacientam līdz 18 gadu vecumam, lietojot Alventa, rodas vai paasinās kāds no iepriekš minētajiem simptomiem. Bez tam šajā vecuma grupā līdz šim nav apstiprināts arī šo zāļu drošums ilgtermiņā attiecībā uz augšanu, nobriešanu un uzvedības attīstību.
Citas zāles un Alventa
Pastāstiet ārstam vai farmaceitam par visām zālēm, kuras lietojat pēdējā laikā, esat lietojis vai varētu lietot.
Ārstam jāizlemj, vai Jūs varat lietot Alventa kopā ar citām zālēm.
Nesāciet un nepārtrauciet lietot nevienas zāles, tostarp bezrecepšu zāles, dabiskos un augu valsts līdzekļus, pirms neesat konsultējies ar ārstu vai farmaceitu.
Monoamīnoksidāzes inhibitorus, kas tiek lietoti depresijas vai parkinsona slimības ārstēšanai, nedrīkst lietot kopā ar Alventa. Pastāstiet ārstam, ja Jūs esat lietojis šīs zāles pēdējo 14 dienu laikā (MAOI: skatīt apakšpunktu “Kas Jums jāzina pirms Alventa lietošanas”).
Serotonīna sindroms:
Venlafaksīna lietošanas laikā, jo īpaši, lietojot kopā ar citām zālēm, var rasties dzīvībai iespējami bīstams stāvoklis — ļaundabīgs neiroleptisks sindroms (ĻNS) (skatīt punktu “Iespējamās blakusparādības”).
Šādu zāļu piemēri ir:
triptāni (lieto migrēnas gadījumā);
citas zāles depresijas ārstēšanai, piemēram, SNAI, SSAI, tricikliskie antidepresanti vai litiju saturošas zāles;
zāles, kas satur antibiotiku linezolīdu (lieto infekciju ārstēšanai);
zāles, kas satur MAOI moklobemīdu (izmanto depresijas ārstēšanai);
sibutramīnu saturošas zāles (izmanto ķermeņa masas samazināšanai);
tramadolu, fentanilu, tapentadolu, petidīnu vai pentazocīnu (pretsāpju līdzekļi) saturošas zāles;
zāles, kas satur dekstrometorfānu (lieto klepus ārstēšanai);
zāles, kas satur metadonu (lieto opioīdu atkarības vai smagu sāpju ārstēšanai);
metilēnzilo saturošas zāles (lieto, lai ārstētu augstu methemoglobīna līmeni asinīs);
asinszāli (ko dēvē arī par Hypericum perforatum, dabisku jeb augu valsts līdzekli, ko izmanto vieglas depresijas ārstēšanai) saturošas zāles;
triptofānu saturošas zāles (ko izmanto tādu problēmu kā miega traucējumu un depresijas gadījumā);
antipsihotiskie līdzekļi (lieto slimības ārstēšanai, kurai raksturīgi tādi simptomi kā: izmainīta realitātes uztveršana – dzird, redz, un sajūt lietas, kas neeksistē; kļūdaini uzskati; neparasts aizdomīgums; neskaidra domāšana; atsvešinātība).
Serotonīna sindroma pazīmes un simptomi var būt šādu simptomi kombinācija: nemiers, halucinācijas, koordinācijas zudums, strauja sirdsdarbība, paaugstināta ķermeņa temperatūra, straujas asinsspiediena pārmaiņas, pārāk izteikti refleksi, caureja, koma, slikta dūša, vemšana. Ja domājat, ja Jums varētu būt serotonīna sindroms, nekavējoties meklējiet medicīnisko palīdzību.
Serotonīna sindroma smagākā forma var atgādināt ļaundabīgo neiroleptisko sindromu (ĻNS). ĻNS pazīmes un simptomi var ietvert drudža, paātrinātas sirdsdarbības, svīšanas, izteikta muskuļu stīvuma, apjukuma un palielināta muskuļu enzīmu daudzuma (nosaka asins analīzē) kombināciju.
Ja Jums attīstās serotonīna sindroms, nekavējoties pastāstiet to ārstam vai dodieties uz tuvākās slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļu.
Jums jāpastāsta ārstam, ja lietojat zāles, kas var ietekmēt Jūsu sirds ritmu. Šo zāļu piemēri ietver:
antiaritmiskie līdzekļi, piemēram, hinidīns, amiodarons, sotalols vai dofetilīds (lieto sirds ritma traucējumu ārstēšanai);
antipsihotiskie līdzekļi, piemēram, tioridazīs (Skatīt arī iepriekš “Serotonīna sindroms”);
antibiotikas, piemēram, eritromicīns vai moksifloksacīns (lieto bakteriālas infekcijas ārstēšanai);
antihistamīni (lieto alerģijas ārstēšanai).
Ar Alventa var mijiedarboties arī tālāk minētās zāles, tādēļ tās lietojamas piesardzīgi. Īpaši svarīgi ir pastāstīt savam ārstam vai farmaceitam, ja lietojat zāles, kuras satur:
ketokonazolu (pretsēnīšu līdzeklis);
haloperidolu vai risperidonu (psihisku traucējumu ārstēšanai);
metoprololu (bēta adrenoreceptoru blokators paaugstināta asinsspiediena un sirdsdarbības traucējumu ārstēšanai).
Alventa kopā ar uzturu, dzērienu un alkoholu
Alventa jālieto ēdienreižu laikā (skatīt 3. punktu “Kā lietot Alventa”).
Alventa lietošanas laikā jāizvairās lietot alkoholu.
Grūtniecība, barošana ar krūti un fertilitāte
Ja Jūs esat grūtniece vai barojat bērnu ar krūti, ja domājat, ka Jums varētu būt grūtniecība, vai plānojat grūtniecību, pirms šo zāļu lietošanas konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu. Jūs drīkstat lietot Alventa tikai pēc tam, kad ar ārstu ir pārrunāts iespējamais ieguvums un iespējamais risks Jūsu vēl nedzimušajam bērnam.
Pārliecinieties, ka vecmāte un/vai ārsts zina, ka lietojat Alventa. Lietojot līdzīgas zāles (selektīvus serotonīna atpakaļsaistes inhibitorus - SSAI) grūtniecības laikā, var paaugstināties nopietnu veselības traucējumu risks jaundzimušajam, ko sauc par jaundzimušo persistējošu plaušu hipertensiju (JPPH), Tās gadījumā jaundzimušais elpo ātrāk un viņam ir zilgana ādas krāsa. Šie simptomi parasti parādās pirmo 24 stundu laikā pēc bērna dzimšanas. Nekavējoties sazinieties ar vecmāti un/vai ārstu minēto simptomu rašanās gadījumā.
Ja lietojat šīs zāles grūtniecības laikā, bērnam pēc dzimšanas papildus elpošanas traucējumiem, var izpausties citi simptomi, tajā skaitā nepietiekama barības uzņemšana. Ja Jūsu bērnam pēc piedzimšanas ir šie simptomi un tas Jūs satrauc, sazinieties ar ārstu un/vai vecmāti, kas var dot Jums padomus.
Alventa nonāk mātes pienā. Pastāv risks, ka tas varētu ietekmēt bērnu. Tādēļ Jums šis jautājums jāpārrunā ar ārstu, un viņš izlems, vai Jums jāpārtrauc barošana ar krūti vai terapija ar šīm zālēm.
Transportlīdzekļu vadīšana un mehānismu apkalpošana
Nevadiet transportlīdzekļus un neapkalpojiet nekādus mehānismus, iekams nezināt, kā šīs zāles Jūs ietekmē.
Alventa satur saharozi
Ja ārsts Jums ir teicis, ka nepanesat dažus cukura veidus, pirms šo zāļu lietošanas sazinieties ar ārstu.
3. Kā lietot Alventa
Vienmēr lietojiet šīs zāles tieši tā, kā ārsts vai farmaceits Jums teicis. Neskaidrību gadījumā vaicājiet ārstam vai farmaceitam.
Ieteicamā parastā sākuma deva depresijas, ģeneralizētas trauksmes un sociālas trauksmes ārstēšanai ir 75 mg dienā. Ārsts šo devu var pakāpeniski palielināt, ja nepieciešams, pat līdz maksimālajai devai 375 mg dienā depresijas ārstēšanai. Ja Jums jāārstē panikas lēkmes, ārsts sāks ar mazāku devu (37,5 mg) un pēc tam pakāpeniski palielinās to. Maksimālā deva ģeneralizētas trauksmes, sociālās trauksmes un panikas lēkmju gadījumā ir 225 mg dienā.
Lietojiet Alventa aptuveni vienā un tajā pašā laikā no rīta vai vakarā katru dienu.
Kapsulas jānorij veselas, kopā ar šķidrumu, tās neatverot, nesaspiežot, nesakošļājot un nešķīdinot.
Alventa jālieto ēdienreižu laikā.
Ja Jums ir aknu vai nieru darbības traucējumi, konsultējieties ar ārstu, jo Jums var būt nepieciešama cita zāļu deva.
Nepārtrauciet lietot šīs zāles bez konsultēšanās ar ārstu (skatīt apakšpunktu “Ja Jūs pārtraucat lietot Alventa”).
Ja esat lietojis Alventa vairāk nekā noteikts
Ja esat lietojis lielāku daudzumu šo zāļu, nekā parakstījis ārsts, nekavējoties sazinieties ar ārstu vai farmaceitu.
Iespējamās pārdozēšanas simptomi var būt paātrināta sirdsdarbība, modrības līmeņa izmaiņas (kas var svārstīties no miegainības līdz komai), redzes miglošanās, krampji un vemšana.
Ja esat aizmirsis lietot Alventa
Ja esat aizmirsis vienu devu, lietojiet to, tiklīdz atceraties. Tomēr, ja ir pienācis laiks lietot nākamo devu, izlaidiet aizmirsto devu un lietojiet tikai vienu devu, kā parasti. Nelietojiet dubultu devu, lai aizvietotu aizmirsto. Nepārsniedziet Jums parakstīto Alventa dienas devu.
Ja Jūs pārtraucat lietot Alventa
Nepārtrauciet ārstēšanu un nesamaziniet devu bez konsultēšanās ar ārstu — arī tad ne, ja jūtaties labāk. Ja ārsts uzskatīs, ka Jums vairs nav vajadzīgs Alventa, viņš lūgs Jūs lēni samazināt devu, pirms ārstēšana tiek pārtraukta pavisam. Ir zināms, ka, pārtraucot lietot šīs zāles, jo īpaši, ja tas notiek pēkšņi vai ja deva tiek samazināta pārāk ātri, rodas blakusparādības. Dažiem pacientiem var būt šādi simptomi: nogurums, reibonis, neskaidra sajūta galvā, galvassāpes, bezmiegs, murgi, sausuma sajūta mutē, ēstgribas trūkums, slikta dūša, caureja, nervozitāte, nemiers, apmulsums, troksnis ausīs, drebuļi vai — reti — elektriskās strāvas triecienam līdzīgas sajūtas, vājums, pastiprināta svīšana, krampji vai gripai līdzīgi simptomi.
Ārsts sniegs Jums padomus, kā pakāpeniski pārtraukt lietot Alventa. Ja Jums rodas jebkuri no šiem vai citi simptomi, kas ir traucējoši, konsultējieties ar ārstu.
Ja Jums ir kādi jautājumi par šo zāļu lietošanu, jautājiet ārstam vai farmaceitam.
4. Iespējamās blakusparādības
Tāpat kā citas zāles, šīs zāles var izraisīt blakusparādības, kaut arī ne visiem tās izpaužas.
Ja rodas kaut kas no tālāk minētā, pārtrauciet lietot Alventa. Nekavējoties ziņojiet ārstam vai dodieties uz tuvākās slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļu:
Retāk (var skart līdz 1 no 100 cilvēkiem)
Sejas, lūpu, mēles, rīkles, roku vai pēdu pietūkums un/vai palielināti niezoši izsitumi (nātrene), apgrūtināta rīšana vai elpošana.
Reti (var skart līdz 1 no 1 000 cilvēkiem)
saspīlējuma sajūta krūtīs, sēcoša elpošana, apgrūtināta rīšana vai elpošana;
stipri ādas izsitumi, nieze vai nātrene (virs ādas virsmas pacelti, bieži niezoši apsārtušas vai bālas ādas laukumi).
serotonīna sindroma pazīmes un simptomi, tajā skaitā: nemiers, halucinācijas, koordinācijas zudums, paātrināta sirdsdarbība, paaugstināta ķermeņa temperatūra, strauji mainīgs asinsspiediens, pārāk izteikti refleksi, caureja, koma, nelabums, vemšana.
Serotonīna sindroma smagākā forma var atgādināt ļaundabīgo neiroleptisko sindromu (ĻNS). ĻNS pazīmes un simptomi var ietvert drudža, paātrinātas sirdsdarbības, svīšanas, izteikta
muskuļu stīvuma, apjukuma un palielināta muskuļu enzīmu daudzuma (nosaka asins analīzē) kombināciju.
infekcijas pazīmes, piemēram, augsta temperatūra, zosāda, drebuļi, galvassāpes, gripai līdzīgi simptomi. Tas var būt asins traucējumu rezultāts, kas izraisa palielinātu infekcijas risku.
nopietni izsitumi, kas var izraisīt smagu ādas čūlošanos un lobīšanos.
neizskaidrojamas muskuļu sāpes, jutīgums vai vājums. Tās var būt rabdomiolīzes pazīmes.
Citas blakusparādības, par kurām Jums jāpastāsta savam ārstam (Šo blakusparādību biežums ir iekļauts zemāk esošajā sarakstā "Citas blakusparādības, kas var parādīties"):
klepus, sēkšana un elpas trūkums, kas var būt kopā ar paaugstināta temperatūra;
melni (darvai līdzīgi) izkārnījumi vai asinis izkārnījumos;
nieze, ādas vai acu baltumu dzeltena nokrāsa vai tumšs urīns, kas var būt aknu iekaisuma (hepatīta) simptomi;
sirdsdarbības traucējumi, piemēram, strauja vai neregulāra sirdsdarbība, paaugstināts asinsspiediens;
problēmas saistībā ar acīm, piemēram, redzes miglošanās, paplašinātas zīlītes;
problēmas saistībā ar nerviem, piemēram, reibonis, durstoša un dedzinoša sajūta, kustību traucējumi (muskuļu spazmas vai stīvums), krampji;
psihiskas problēmas, piemēram, hiperaktivitāte un neparasta uzbudinājuma sajūta;
atcelšanas efekti (skatīt apakšpunktu “Kā Lietot Alventa; Ja Jūs pārtraucat lietot Alventa”);
ieilgusi asiņošana – ja Jūs sev iegriežat vai sevi savainojat, asiņošanas apstāšanās var aizņemt mazliet ilgāk laika, nekā parasti.
Citas blakusparādības, kas var parādīties
Ļoti bieži (var skart vairāk nekā 1 no 10 cilvēkiem):
reibonis, galvassāpes, miegainība;
bezmiegs;
nelabums, sausums mutē, aizcietējums;
svīšana (ieskaitot svīšanu naktī).
Bieži (var skart līdz 1no 10 cilvēkiem):
ēstgribas pasliktināšanās;
apjukums, sajūta, ka esat nošķirts (vai atdalījies) no sevis; orgasma trūkums; samazināta dzimumtieksme, uzbudinājums, nervozitāte, bezmiegs, neparasti sapņi;
trīce; nemiera sajūta vai sajūta, ka nespējat mierīgi nosēdēt vai nostāvēt, notirpums, izmainīta garšas sajūtu, palielināts muskuļu tonuss;
redzes traucējumi, ieskaitot neskaidru redzi, paplašinātas zīlītes, acu nespēja mainīt fokusu automātiski no tāliem uz tuviem objektiem;
zvanīšana ausīs (tinnīts);
paātrināta sirdsdarbība, sirdsklauves;
paaugstināts asinsspiediens, piesārtums;
elpas trūkums, žāvāšanās;
vemšana, caureja;
viegli izsitumi niezi;
biežāka urinēšana, nespēja urinēt, urinācijas grūtības;
menstruāciju traucējumi, piemēram, pastiprināta asiņošana vai asiņošanas neregularitātes palielināšanās, ejakulācijas/orgasma anomālijas (vīriešiem), erektilā disfunkcija (impotence);
vājums (astēnija), nogurums, drebuļi;
svara palielināšanās, svara pamazināšanās;
palielināts holesterīna līmenis.
Retāk (var skart līdz 1 no 1 00 cilvēkiem):
pārmērīga aktivitāte, šaudīgas domas un samazināta vajadzība pēc miega (mānija);
halucinācijas; sajūta, ka esat atšķirts (vai atdalījies) no realitātes, orgasma anomālijas, jūtu vai emociju trūkums, izteikta uzbudinājuma sajūta; zobu griešana;
ģībonis, patvaļīgas muskuļu kustības, koordinācijas un līdzsvara traucējumi;
noreibuma sajūta (īpaši, ja pārāk strauji pieceļas), pazemināts asinsspiediens;
vemšana ar asinīm, melni, darvai līdzīgi izkārnījumi (fēces) vai asinis izkārnījumos, kas var liecināt par iekšēju asiņošanu;
jutīgums pret saules gaismu, zilumu rašanās;
nespēja kontrolēt urināciju;
stīvums, spazmas un nevēlamas muskuļu kustības;
nelielas aknu enzīma līmeņa izmaiņas asinīs.
Reti (var skart līdz 1 no 1 000 cilvēkiem):
lēkmes un krampji;
klepus, sēkšana un elpas trūkums, kas var būt kopā ar augstu temperatūru;
dezorientācija un apjukums, kas bieži vien ir kopā ar halucinācijām (delīrijs)
pārmērīgs ūdens patēriņš (saukts ADHNS);
samazināts nātrija līmenis asinīs;
stipras sāpes acīs un pavājināta vai neskaidra redze;
patoloģiska, ātra vai neregulāra sirdsdarbība, kas var izraisīt samaņas zudumu;
stipras sāpes vēderā vai mugurā (tas var liecināt par nopietniem zarnu, aknu vai aizkuņģa dziedzera darbības traucējumiem);
nieze, ādas vai acu baltumu dzeltena nokrāsa, tumšs urīns vai gripai līdzīgi simptomi – tie ir aknu iekaisuma (hepatīta) simptomi.
Ļoti reti (var skart līdz 1 no 10 000 cilvēkiem)
ilgāka asiņošana, kas var būt samazināta trombocītu skaita asinīs pazīme, palielinot zilumu veidošanās vai asiņošanas risku;;
patoloģiska piena izdalīšanās no krūts dziedzeriem;
negaidīta asiņošana, piemēram, asiņojošas smaganas, asinis urīnā vai vēmekļos vai negaidītu zilumu rašanās, vai asinsvadu (vēnu) plīšana.
Biežums nav zināms (nevar noteikt pēc pieejamajiem datiem)
domas par pašnāvību vai pašnāvnieciska uzvedība; venlafaksīna terapijas laikā vai neilgi pēc ārstēšanas pārtraukšanas ziņots par pašnāvības domu un pašnāvnieciskas uzvedības gadījumiem (skatīt 2. punktu “Kas Jums jāzina pirms Alventa lietošanas”);
agresija;
vertigo.
Dažkārt Alventa izraisa nevēlamus efektus, par ko Jūs varat nezināt, piemēram, asinsspiediena paaugstināšanos vai patoloģisku sirdsdarbību, nelielas aknu enzīmu, nātrija vai holesterīna koncentrācijas asinīs izmaiņas. Retāk Alventa var samazināt trombocītu funkciju asinīs, izraisot palielinātu asinsizplūdumu vai asiņošanas risku. Tādēļ Jūsu ārsts var vēlēties dažkārt veikt Jums asinsanalīzes, ja lietojat Alventa ilgāku laiku.
Ziņošana par blakusparādībām
Ja Jums rodas jebkādas blakusparādības, konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu. Tas attiecas arī uz iespējamajām blakusparādībām, kas nav minētas šajā instrukcijā. Jūs varat ziņot par blakusparādībām arī tieši Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003.
Tīmekļa vietne: HYPERLINK "http://www.zva.gov.lv/../?id=613&sa=613&top=3" www.zva.gov.lv. Ziņojot par blakusparādībām, Jūs varat palīdzēt nodrošināt daudz plašāku informāciju par šo zāļu drošumu.
5. Kā uzglabāt Alventa
Uzglabāt bērniem neredzamā un nepieejamā vietā.
Nelietot šīs zāles pēc derīguma termiņa beigām, kas norādīts uz blistera, kastītes vai trauciņa pēc „EXP”. Derīguma termiņš attiecas uz norādītā mēneša pēdējo dienu.
Zālēm nav nepieciešami īpaši uzglabāšanas apstākļi.
Neizmetiet zāles kanalizācijā vai sadzīves atkritumos. Vaicājiet farmaceitam, kā izmest zāles, kuras vairs nelietojat. Šie pasākumi palīdzēs aizsargāt apkārtējo vidi.
6. Iepakojuma saturs un cita informācija
Ko Alventa satur
Aktīvā viela ir venlafaksīns (Venlafaxinum). Katra ilgstošās darbības kapsula satur 37,5 mg, 75 mg vai 150 mg venlafaksīna venlafaksīna hidrohlorīda veidā.
Citas sastāvdaļas kapsulā ir cukura lodītes (saharoze, kukurūzas ciete), hidroksipropilceluloze (E463), povidons K 30 (E1201), etilceluloze, dibutilsebakāts un talks (E553B).
Citas sastāvdaļas kapsulas apvalkā ir želatīns, sarkanais dzelzs oksīds (E172), titāna dioksīds (E171) un dzeltenais dzelzs oksīds (E172) (tikai 75 mg un 150 mg kapsulu sastāvā).
Skatīt 2. punktu “Alventa satur saharozi”.
Alventa ārējais izskats un iepakojums
37,5 mg ilgstošās darbības cietās kapsulas: brūngani rozā un baltas (korpuss: balts, vāciņš: brūngani rozā) kapsulas, kas pildītas ar baltām vai gandrīz baltām lodītēm.
75 mg ilgstošās darbības cietās kapsulas: gaiši rozā kapsulas, kas pildītas ar baltām vai gandrīz baltām lodītēm.
150 mg ilgstošās darbības cietās kapsulas: oranži brūnas kapsulas, kas pildītas ar baltām vai gandrīz baltām lodītēm.
Iepakojuma lielumi
Kastītes pa 7 (tikai 37,5 mg kapsulas), 10, 14, 20, 28, 30, 50, 60, 98, 100 un 112 ilgstošās darbības cietajām kapsulām blisteros.
Kastītēs pa 50, 100 un 250 ilgstošas iedarbības cietajām kapsulām bērniem neatveramos ABPE trauciņos.
Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.
Reģistrācijas apliecības īpašnieks un ražotājs
KRKA, d.d., Novo mesto, Šmarješka cesta 6, 8501 Novo mesto, Slovēnija
Šīs zāles Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) dalībvalstīs ir reģistrētas ar šādiem nosaukumiem:
Dalībvalsts nosaukums
Zāļu nosaukums
Nīderlande
Venlafaxine retard
Dānija
Venlafaxin Krka
Zviedrija
Venlafaxin Krka
Somija
Venlafaxin Krka
Norvēģija
Venlafaxin Krka
Portugāle
Venlafaxina Krka
Spānija
Venlafaxina Retard Krka
Čehija
Olwexya
Lietuva
Alventa
Latvija
Alventa
Slovākija
Alventa
Polija
Alventa
Šī lietošanas instrukcija pēdējo reizi pārskatīta 01/2018
SASKAŅOTS ZVA 15-02-2018
PAGE
ZĀĻU APRAKSTS
1. ZĀĻU NOSAUKUMS
Alventa 37,5 mg ilgstošās darbības cietās kapsulas
Alventa 75 mg ilgstošās darbības cietās kapsulas
Alventa 150 mg ilgstošās darbības cietās kapsulas
2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS
Alventa 37,5 mg ilgstošās darbības cietās kapsulas
Katra ilgstošās darbības cietā kapsula satur 37,5 mg venlafaksīna (venlafaxinum) venlafaksīna hidrohlorīda veidā.
Alventa 75 mg ilgstošās darbības cietās kapsulas
Katra ilgstošās darbības cietā kapsula satur 75 mg venlafaksīna (venlafaxinum) venlafaksīna hidrohlorīda veidā.
Alventa 150 mg ilgstošās darbības cietās kapsulas
Katra ilgstošās darbības cietā kapsula satur 150 mg venlafaksīna (venlafaxinum) venlafaksīna hidrohlorīda veidā.
Palīgviela ar zināmu iedarbību: saharoze
Viena 37,5 mg kapsula satur 32,5 mg saharozes
Viena 75 mg kapsula satur 65 mg saharozes
Viena 150 mg kapsula 130 mg saharozes
Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.
3. ZĀĻU FORMA
Ilgstošās darbības cietā kapsula.
37,5 mg kapsulas: brūngani rozā un baltas (vāciņš: brūngani rozā, korpuss: balts) kapsulas, kas pildītas ar baltām vai gandrīz baltām lodītēm.
75 mg kapsulas: gaiši rozā kapsulas, kas pildītas ar baltām vai gandrīz baltām lodītēm.
150 mg kapsulas: oranži brūnas kapsulas, kas pildītas ar baltas vai gandrīz baltas krāsas lodītēm.
4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA
4.1. Terapeitiskās indikācijas
Depresijas epizožu ārstēšana.
Depresijas epizožu profilakse.
Ģeneralizētas trauksmes ārstēšana.
Sociālas trauksmes ārstēšana.
Panikas ar agorafobiju vai bez tās ārstēšana.
4.2. Devas un lietošanas veids
Devas
Depresijas epizodes
Ieteicamā ilgstošas darbības venlafaksīna sākuma deva ir 75 mg reizi dienā. Pacientiem, kuriem nav atbildes reakcijas uz 75 mg dienas sākuma devu, iedarbību varētu sasniegt, palielinot devu maksimāli līdz 375 mg dienā. Devu var palielināt ar 2 nedēļu vai lielāku starplaiku. Ja tas ir klīniski pamatoti simptomu smaguma pakāpes dēļ, devu var palielināt ar mazākiem starplaikiem, taču ne biežāk kā ik pēc 4 dienām.
Ar devu saistīto blakusparādību riska dēļ devu drīkst palielināt tikai pēc klīniskas izmeklēšanas (skatīt 4.4. apakšpunktu). Balstdevai jāizmanto mazākā efektīvā deva.
Pacienti jāārstē pietiekami ilgi, parasti vairākus mēnešus vai ilgāk. Ārstēšana katrā individuālā gadījumā regulāri jāpārvērtē. Arī depresijas epizožu (DE) profilaksei var būt piemērota ilgstošāka ārstēšana. Vairumā gadījumu ieteicamā deva DE recidīva profilaksei ir tāda pati kā tā, kas lietota epizodes ārstēšanai.
Zāles pret depresiju jāturpina lietot vismaz sešus mēnešus pēc remisijas.
Ģeneralizēta trauksme
Ieteicamā ilgstošas darbības venlafaksīna sākuma deva ir 75 mg reizi dienā. Pacientiem, kuriem nav atbildes reakcijas uz 75 mg dienas sākuma devu, iedarbību varētu sasniegt, palielinot devu maksimāli līdz 225 mg dienā. Devu var palielināt ar 2 nedēļu vai lielāku starplaiku.
Ar devu saistīto blakusparādību riska dēļ devu drīkst palielināt tikai pēc klīniskas izmeklēšanas (skatīt 4.4. apakšpunktu). Balstdevai jāizmanto mazākā efektīvā deva.
Pacienti jāārstē pietiekami ilgi, parasti vairākus mēnešus vai ilgāk. Ārstēšana katrā individuālā gadījumā regulāri jāpārvērtē.
Sociālā trauksme
Ieteicamā ilgstošas darbības venlafaksīna sākuma deva ir 75 mg reizi dienā. Nav nekādu pierādījumu, ka lielākas devas sniedz papildu labumu.
Tomēr atsevišķiem pacientiem, kuriem nav atbildes reakcijas uz 75 mg dienas sākuma devu, var apsvērt devas palielināšanu līdz ne vairāk kā 225 mg dienā. Devu var palielināt ar 2 nedēļu vai lielāku starplaiku.
Ar devu saistīto blakusparādību riska dēļ devu drīkst palielināt tikai pēc klīniskas izmeklēšanas (skatīt 4.4. apakšpunktu). Balstdevai jāizmanto mazākā efektīvā deva.
Pacienti jāārstē pietiekami ilgi, parasti vairākus mēnešus vai ilgāk. Ārstēšana katrā individuālā gadījumā regulāri jāpārvērtē.
Panika
Ilgstošas darbības venlafaksīna devu 37,5 mg dienā ieteicams lietot 7 dienas.
Tad deva jāpalielina līdz 75 mg dienā. Pacientiem, kuriem nav atbildes reakcijas uz 75 mg dienas sākuma devu, iedarbību varētu sasniegt, palielinot devu maksimāli līdz 225 mg dienā. Devu var palielināt ar 2 nedēļu vai lielāku starplaiku.
Ar devu saistīto blakusparādību riska dēļ devu drīkst palielināt tikai pēc klīniskas izmeklēšanas (skatīt 4.4. apakšpunktu). Balstdevai jāizmanto mazākā efektīvā deva.
Pacienti jāārstē pietiekami ilgi, parasti vairākus mēnešus vai ilgāk. Ārstēšana katrā individuālā gadījumā regulāri jāpārvērtē.
Gados vecāki pacienti
Nekāda specifiska venlafaksīna devas pielāgošana nav nepieciešama, pamatojoties tikai uz pacienta vecumu.
Tomēr, ārstējot gados vecākus cilvēkus, jāievēro piesardzība (piemēram, iespējamo nieru darbības traucējumu dēļ, iespējamās mainītās neiromediatoru jutības un afinitātes dēļ, kas rodas līdz ar novecošanos). Vienmēr jālieto mazākā efektīvā deva un pacienti uzmanīgi jāuzrauga, kad nepieciešama devas palielināšana.
Pediatriskā populācija
Venlafaksīnu nav ieteicams lietot bērniem un pusaudžiem.
Kontrolētos klīniskos pētījumos bērniem un pusaudžiem ar depresiju neizdevās pierādīt efektivitāti un tie neapstiprina venlafaksīna lietošanu šiem pacientiem (skatīt 4.4. un 4.8. apakšpunktu).
Venlafaksīna lietošanas efektivitāte un drošums citu indikāciju gadījumā bērniem un pusaudžiem līdz 18 gadu vecumam nav noskaidrots.
Pacienti ar aknu darbības traucējumiem
Pacientiem ar viegliem vai vidēji smagiem aknu darbības traucējumiem parasti jāapsver devas samazināšana par 50%. Tomēr individuāli atšķirīgā klīrensa dēļ devu vēlams pielāgot katram pacientam.
Ir maz datu par pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem. Ieteicams ievērot piesardzību un apsvērt devas samazināšanu par vairāk nekā 50%. Ārstējot pacientus ar smagiem aknu darbības traucējumiem, iespējamais guvums jāsalīdzina ar risku.
Pacienti ar nieru darbības traucējumiem
Lai arī pacientiem ar glomerulārās filtrācijas ātrumu (GFĀ) starp 30 un 70 ml/minūtē deva nav jāmaina, ieteicams ievērot piesardzību. Pacientiem, kuriem jāveic hemodialīze, un pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem (GFĀ <30 ml/min), deva jāsamazina par 50%. Individuāli atšķirīgā klīrensa dēļ devu vēlams pielāgot katram pacientam.
Lietošanas pārtraukšanas simptomi, kas vērojami venlafaksīna lietošanas pārtraukšanas gadījumā
Jāizvairās no pēkšņas lietošanas pārtraukšanas. Pārtraucot ārstēšanu ar venlafaksīnu, deva pakāpeniski jāsamazina vismaz vienu vai divu nedēļu laikā, lai izvairītos no lietošanas pārtraukšanas reakciju riska (skatīt 4.4. un 4.8. apakšpunktu). Ja pēc devas samazināšanas vai ārstēšanas pārtraukšanas rodas nepanesami simptomi, var apsvērt iepriekš parakstītās devas lietošanas atsākšanu. Pēc tam ārsts var turpināt samazināt devu, taču pakāpeniskāk.
Lietošanas veids
Iekšķīgai lietošanai.
Venlafaksīna ilgstošās darbības kapsulas ieteicams lietot ēšanas laikā, katru dienu aptuveni vienā un tai pašā laikā. Kapsulas jānorij veselas, uzdzerot kādu šķidrumu. Tās nedrīkst dalīt, sasmalcināt, košļāt vai šķīdināt.
Ar venlafaksīna ātras darbības tabletēm ārstētajiem pacientiem var sākt venlafaksīna ilgstošās darbības kapsulu lietošanu ar tuvāko atbilstošo dienas devu. Piemēram, pēc venlafaksīna ātras darbības tabletēm, kas lietotas pa 37,5 mg divreiz dienā, var sākt lietot venlafaksīna ilgstošās darbības kapsulas pa 75 mg reizi dienā. Deva var būt individuāli jāpielāgo.
4.3. Kontrindikācijas
Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām.
Vienlaicīga ārstēšana ar neatgriezeniskajiem monoamīnoksidāzes inhibitoriem (MAOI) ir kontrindicēta serotonīna sindroma riska dēļ ar tādiem simptomiem kā uzbudinājums, trīce un hipertermija.
Venlafaksīna lietošanu nedrīkst sākt vismaz 14 dienas pēc ārstēšanas pārtraukšanas ar neatgriezenisko MAOI.
Venlafaksīna lietošana jāpārtrauc vismaz 7 dienas pirms ārstēšanas sākšanas ar neatgriezenisko MAOI (skatīt 4.4. un 4.5. apakšpunktu).
4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā
Pašnāvība/suicidālas domas vai klīniska pasliktināšanās
Depresija ir saistīta ar palielinātu suicidālu domu, kaitējuma nodarīšanas sev un pašnāvības (ar suicīdu saistītu notikumu) risku. Šis risks saglabājas līdz nozīmīgas remisijas sasniegšanai. Uzlabošanās var nebūt pirmajās pāris vai vairāk ārstēšanas nedēļās, tāpēc pacienti uzmanīgi jāuzrauga, līdz vērojama uzlabošanās. Klīniski novērots, ka pašnāvības risks var palielināties agrīnajās atlabšanas stadijās.
Arī citi psihiskie traucējumi, kuru gadījumā tiek parakstīts venlafaksīns, var būt saistīti ar palielinātu ar pašnāvību saistītu notikumu risku. Turklāt šie traucējumi var būt vienlaikus ar depresiju. Tāpēc ārstējot pacientu ar citiem psihiskajiem traucējumiem, jāievēro tā pati piesardzība, kas ārstējot pacientus ar depresiju.
Zināms, ka pacientiem, kuriem anamnēzē ir ar pašnāvību saistīti notikumi vai kuriem pirms ārstēšanas sākšanas vērojamas pašnāvnieciskas idejas nozīmīgā pakāpē, ir palielināts suicidālu domu vai pašnāvības mēģinājumu risks, tāpēc ārstēšanas laikā šie pacienti uzmanīgi jāuzrauga. Placebo kontrolētu klīnisko antidepresantu zāļu pētījumu metaanalīze pieaugušiem, līdz 25 gadus veciem pacientiem ar psihiskiem traucējumiem parādīja palielinātu suicidālas uzvedības risku antidepresantu lietošanas gadījumā salīdzinājumā ar placebo.
Medikamentozās terapijas laikā pacienti rūpīgi jāuzrauga, īpaši tie, kuriem ir liels risks, un īpaši ārstēšanas sākumā un pēc devas maiņas. Pacienti (un to kopēji) jābrīdina par nepieciešamību vērot, vai neparādās klīniskas pasliktināšanās, pašnāvnieciskas uzvedības vai domu pazīmes un neparastas izturēšanās pārmaiņas, un nekavējoties meklēt medicīnisku palīdzību, ja rodas šādi simptomi.
Pediatriskā populācija
Alventa nedrīkst lietot bērnu un pusaudžu līdz 18 gadu vecumam ārstēšanai. Klīniskajos pētījumos ar antidepresantiem ārstētiem bērniem un pusaudžiem biežāk tika novērota ar pašnāvību saistīta izturēšanās (pašnāvības mēģinājums un suicidālas domas) un naidīgums (pārsvarā agresivitāte, opozicionāra izturēšanās un dusmas) nekā tiem, kas saņēma placebo. Ja, pamatojoties uz klīnisku nepieciešamību, tomēr tiek pieņemts lēmums ārstēt, uzmanīgi jānovēro, vai pacientam neparādās suicidāli simptomi. Turklāt trūkst ilgtermiņa datu par lietošanas drošumu bērniem un pusaudžiem attiecībā uz augšanu, nobriešanu un kognitīvo un biheiviorālo attīstību.
Serotonīna sindroms
Tāpat kā citu serotonīnerģisko līdzekļu gadījumā, lietojot venlafaksīnu, var rasties serotonīna sindroms, īpaši, ja to lieto vienlaicīgi ar citiem līdzekļiem, kas var ietekmēt serotonīnerģisko neirotransmisijas sistēmu (ieskaitot triptānus, SSRI, SNRI, litiju, sibutramīnu, asinszāli [Hypericum perforatum], fentanilu un tā analogus, tramadolu, dekstrometorfānu, tapentadolu, petidīnu, metadonu un pentazocīnu), ar zālēm, kas samazina serotonīna metabolismu (ietverot MAOI, piemēram, metilēnzilo), ar serotonīna prekursoriem (piemēram, triptofāna uztura bagātinātājiem) vai ar antipsihotiskajiem līdzekļiem vai citiem dopamīna antagonistiem (skatīt 4.3. un 4.5. apakšpunktu).
Serotonīna sindroma simptomi var būt garīgā stāvokļa pārmaiņas (piemēram, uzbudinājums, halucinācijas, koma), autonomās nervu sistēmas labilitāte (piemēram, tahikardija, nestabils asinsspiediens, hipertermija), neiromuskulāras novirzes (piemēram, hiperefleksija, koordinācijas trūkums) un/vai gastrointestināli simptomi (piemēram, slikta dūša, vemšana, caureja). Serotonīna sindroma smagākā forma var atgādināt ĻNS, kas ietver hipertermiju, muskuļu stīvumu, autonomās nervu sistēmas nestabilitāti ar iespējamām dzīvībai svarīgo rādītāju straujām pārmaiņām un psihiskā stāvokļa pārmaiņām.
Ja venlafaksīna lietošana vienlaikus ar citiem līdzekļiem, kas var ietekmēt serotonīnerģisko un/vai dopamīnerģisko neirotransmisijas sistēmu, ir klīniski pamatota, ieteicams pacientus rūpīgi novērot, īpaši ārstēšanas sākumā un palielinot devu.
Venlafaksīna lietošana vienlaikus ar serotonīna prekursoriem (piem., triptofānu saturošiem uztura bagātinātājiem) nav ieteicama.
Slēgta kakta glaukoma
Venlafaksīna lietošanas gadījumā iespējama midriāze. Pacientiem ar paaugstinātu intraokulāro spiedienu un pacientiem, kuriem ir akūtas slēgta kakta glaukomas risks, ieteicama rūpīga uzraudzība.
Asinsspiediens
Venlafaksīna lietošanas gadījumā bieži ziņots par asinsspiediena paaugstināšanos, kas saistīta ar devu. Dažos gadījumos pēcreģistrācijas novērošanas pieredze liecina, ka stipri paaugstināta asinsspiediena gadījumā bijusi nepieciešama tūlītēja ārstēšana. Visi pacienti rūpīgi jāpārbauda, vai viņiem nav paaugstināts asinsspiediens, un pirms ārstēšanas sākšanas jānormalizē jau pastāvoša hipertensija. Asinsspiediens periodiski jāpārbauda pēc ārstēšanas sākšanas un pēc devas palielināšanas. Piesardzība jāievēro pacientiem, kuriem blakusslimību var apdraudēt asinsspiediena paaugstināšanās, piemēram, pacientiem ar sirdsdarbības traucējumiem.
Pulss
Iespējama sirdsdarbības paātrināšanās, īpaši lielu devu lietošanas gadījumā. Piesardzība jāievēro pacientiem, kuriem blakusslimību var apdraudēt sirdsdarbības paātrināšanās.
Sirds slimība un aritmijas risks
Venlafaksīna lietošana nav novērtēta pacientiem ar nesen pārciestu miokarda infarktu vai ar nestabilu sirds slimību. Tāpēc šiem pacientiem venlafaksīns jālieto uzmanīgi.
Venlafaksīna pēcreģistrācijas lietošanas periodā ziņots par QTc intervāla pagarināšanās, torsade de pointes (TdP), kambaru tahikardijas un letālas aritmijas gadījumiem, īpaši, ja zāles pārdozētas, kā arī pacientiem ar citiem QTc intervāla pagarināšanās/TdP riska faktoriem. Pirms venlafaksīna parakstīšanas pacientiem ar augstu nopietnas aritmijas vai QTc intervāla pagarināšanās risku jāizvērtē riska un ieguvuma līdzsvars.
Krampji
Venlafaksīna lietošanas gadījumā var rasties krampji. Tāpat kā visi antidepresanti, arī venlafaksīna lietošana uzmanīgi jāuzsāk pacientiem ar krampjiem anamnēzē, un šie pacienti rūpīgi jāuzrauga. Jebkuram pacientiem, kuram sākas krampji, ārstēšana ir jāpārtrauc.
Hiponatriēmija
Venlafaksīna lietošanas gadījumā iespējami hiponatriēmijas un/vai antidiurētiskā hormona neatbilstošas sekrēcijas sindroms (ADHNSS). Par to visbiežāk ziņots pacientiem ar šķidruma deficītu vai dehidratētiem pacientiem. Gados vecāki pacienti, pacienti, kuri lieto diurētiskos līdzekļus, un pacienti, kuriem ir šķidruma deficīts cita iemesla dēļ, ir lielāks šī traucējuma risks.
Patoloģiska asiņošana
Zāles, kas inhibē serotonīna saistīšanos, var izraisīt trombocītu funkcijas pavājināšanos. Ar SSAI un SNAI lietošanu ir saistīti asiņošanas gadījumi, sākot no ekhimozēm, hematomām, deguna asiņošanas un petehijām kuņģa-zarnu traktā un līdz dzīvību apdraudošai asiņošanai. Venlafaksīnu lietojošiem pacientiem var būt palielināts asiņošanas risks. Tāpat kā citus serotonīna atpakaļsaistes inhibitorus, arī venlafaksīnu uzmanīgi jālieto pacientiem ar noslieci uz asiņošanu, tai skaitā pacientiem, kuri lieto antikoagulantus un trombocītu inhibitorus.
Seruma holesterīns
5,3% ar venlafaksīnu ārstēto pacientu un 0,0% ar placebo ārstēto pacientu, kuri tika ārstēti vismaz 3 mēnešus placebo kontrolētos klīniskos pētījumos, tika konstatēta klīniski nozīmīga holesterīna līmeņa paaugstināšanās serumā. Ilgstošas ārstēšanas laikā jāapsver holesterīna līmeņa noteikšanas nepieciešamība serumā.
Lietošana kopā ar ķermeņa masu samazinošiem līdzekļiem
Venlafaksīna terapijas drošums un efektivitāte lietojot kopā ar ķermeņa masu samazinošiem līdzekļiem, to vidū ar fentermīnu, nav noskaidrota. Nav ieteicams vienlaikus lietot venlafaksīnu un ķermeņa masu samazinošus līdzekļus. Venlafaksīns nav indicēts ķermeņa masas samazināšanai monoterapijā vai kombinācijā ar citām zālēm.
Mānija/hipomānija
Nelielai pacientu daļai ar garastāvokļa traucējumiem, kuri saņēmuši antidepresantus, arī venlafaksīnu, iespējama mānija/hipomānija. Tāpat kā citi antidepresanti, arī venlafaksīns uzmanīgi lietojams pacientiem ar bipolāriem traucējumiem anamnēzē vai ģimenes anamnēzē.
Agresivitāte
Nelielam pacientu skaitam, kuri saņēmuši antidepresantus, arī venlafaksīnu, iespējama agresivitāte. Par to ziņots ārstēšanas sākumā, mainot devu un pārtraucot ārstēšanu.
Tāpat kā citi antidepresanti, arī venlafaksīns uzmanīgi jālieto pacientiem ar agresivitāti anamnēzē.
Ārstēšanas pārtraukšana
Pārtraucot ārstēšanu, bieži ir lietošanas pārtraukšanas simptomi, īpaši ja lietošanu pārtrauc pēkšņi (skatīt 4.8. apakšpunktu). Klīniskajos pētījumos blakusparādības, kas novērotas ārstēšanas pārtraukšanas gadījumā (pakāpeniskas devas samazināšanas laikā un pēc tam), radās aptuveni 31% ar venlafaksīnu ārstēto pacientu un 17% pacientu, kuri lietoja placebo.
Lietošanas pārtraukšanas simptomu risks var būt atkarīgs no vairākiem faktoriem, tai skaitā arī ārstēšanas ilguma un devas, kā arī devas samazināšanas ātruma. Biežāk ziņotās reakcijas ir reibonis, jušanas traucējumi (arī parestēzija), miega traucējumi (arī bezmiegs un intensīvi sapņi), uzbudinājums vai trauksme, slikta dūša un/vai vemšana, trīce un galvassāpes. Parasti šie simptomi ir viegli vai vidēji smagi izteikti, taču dažiem pacientiem tie var būt smagi.
Simptomi parasti rodas pirmajās pāris dienās pēc ārstēšanas pārtraukšanas, taču ir bijuši ļoti reti ziņojumi par šiem simptomiem pacientiem, kuri nejauši izlaiduši devu. Parasti šie simptomi ir pašierobežojoši un izzūd 2 nedēļu laikā, kaut gan dažiem indivīdiem tie var būt ilgstoši (2 – 3 mēnešus vai ilgāk). Tāpēc, pārtraucot ārstēšanu, venlafaksīna devu vēlams pakāpeniski samazināt vairāku nedēļu vai mēnešu periodā, ņemot vērā pacienta vajadzības (skatīt 4.2. apakšpunktu).
Akatīzija/psihomotors nemiers
Venlafaksīna lietošana bija saistīta ar akatīzijas attīstību, kurai raksturīgs subjektīvi nepatīkams vai traucējošs nemiers un vajadzība kustēties, bieži vienlaikus ar nespēju mierīgi nosēdēt vai nostāvēt. Lielāka šī traucējuma varbūtība ir pirmajās pāris ārstēšanas nedēļās. Pacientiem, kuriem rodas šie simptomi, devas palielināšana var būt kaitīga.
Sausums mutē
Par sausumu mutē ziņots 10% ar venlafaksīnu ārstēto pacientu. Šī iemesla dēļ var pastiprināti bojāties zobi, tādēļ pacientiem jāiesaka rūpīgi ievērot zobu higiēnu.
Cukura diabēts
Pacientiem ar cukura diabētu terapija ar SSAI vai venlafaksīnu var ietekmēt glikēmijas kontroli. Var būt nepieciešama insulīna un/ vai perorālo pretdiabēta līdzekļu devas pielāgošana.
Zāļu un laboratorisko izmeklējumu mijiedarbība
Ziņots, ka pacientiem, kas lietoja venlafaksīnu bija pseidopozitīvi fenciklidīna (PCP) un amfetamīna urīna skrīninga imūntestu rezultāti. To nosaka skrīninga testu nespecifiskums. Pseidopozitīvi testa rezultāti varētu būt vairākas dienas pēc venlafaksīna terapijas pārtraukšanas. Apstiprinoši testi, piemēram, gāzes hromatogrāfija/masspektrometrija, atšķirs venlafaksīnu no PCP un amfetamīna.
Alventa satur saharozi. Pacientiem ar retām pārmantotām patoloģijām: fruktozes nepanesamību, glikozes-galaktozes malabsorbciju vai saharāzes-izomaltāzes deficītu šīs zāles nedrīkst lietot.
4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi
Monoamīnoksidāzes inhibitori (MAOI)
Neatgriezeniskie neselektīvie MAOI
Venlafaksīnu nedrīkst lietot kombinācijā ar neatgriezeniskajiem neselektīvajiem MAOI. Venlafaksīna lietošanu nedrīkst sākt vismaz 14 dienas pēc ārstēšanas pārtraukšanas ar neatgriezenisko neselektīvo MAOI. Venlafaksīna lietošana jāpārtrauc vismaz 7 dienas pirms ārstēšanas sākšanas ar neatgriezenisko neselektīvo MAOI (skatīt 4.3. un 4.4. apakšpunktu).
Atgriezeniskais, selektīvais MAO‑A inhibitors (moklobemīds)
Serotonīna sindroma riska dēļ venlafaksīna kombinācija ar atgriezenisku un selektīvu MAOI, piemēram, moklobemīdu, nav ieteicama. Pēc ārstēšanas ar atgriezenisku MAO inhibitoru var izmantot īsāku starplaiku nekā 14 dienas, pirms sākt ārstēšanu ar venlafaksīnu. Venlafaksīna lietošanu ieteicams pārtraukt vismaz 7 dienas pirms ārstēšanas sākšanas ar atgriezenisku MAOI (skatīt 4.4. apakšpunktu).
Atgriezeniskais, neselektīvais MAOI (linezolīds)
Antibiotiskais līdzeklis linezolīds ir vājš, atgriezenisks un neselektīvs MAOI, un to nedrīkst lietot pacientiem, kuri tiek ārstēti ar venlafaksīnu (skatīt 4.4. apakšpunktu).
Pacientiem, kuri nesen pārtraukuši MAOI lietošanu un sākuši lietot venlafaksīnu vai kuriem nesen venlafaksīna terapija pārtraukta pirms MAOI lietošanas sākšanas, ziņots par smagām blakusparādībām. Šīs reakcijas bija trīce, miokloniski krampji, diaforēze, slikta dūša, vemšana, pietvīkums, reibonis un hipertermija ar pazīmēm, kas līdzinās ļaundabīgajam neiroleptiskajam sindromam, krampji un nāve.
Serotonīna sindroms
Tāpat kā citu serotonīnerģisko līdzekļu, arī venlafaksīna terapijas laikā iespējams serotonīna sindroms- dzīvībai bīstams stāvoklis, īpaši, ja vienlaikus tiek lietoti citi līdzekļi, kas var ietekmēt serotonīnerģisko neiromediatoru sistēmu (piemēram, triptāni, SSAI, SNAI, litijs, sibutramīns, asinszāle [Hypericum perforatum], fentanils un tā analogi, tramadols, dekstrometorfāns, tapentadols, petidīns, metadons un pentazocīns), zāles, kas traucē serotonīna metabolismu (tādi kā MAOI, piemēram, metilēnzilais) ar serotonīna prekursoriem (piemēram, triptofāna preparāti) vai ar antipsihotiskajiem līdzekļiem vai citiem dopamīna antagonistiem (skatīt 4.3. un 4.5. apakšpunktu).
Ja vienlaicīga ārstēšana ar venlafaksīnu un SSAI, SNAI vai serotonīna receptoru agonistu (triptānu) ir klīniski nepieciešama, pacientu vēlams rūpīgi uzraudzīt, īpaši ārstēšanas sākumā un devas palielināšanas laikā. Nav ieteicams vienlaikus lietot venlafaksīnu un serotonīna prekursorus (piemēram, triptofāna preparātus) (skatīt 4.4. apakšpunktu).
CNS ietekmējošas vielas
Venlafaksīna lietošanas risks kombinācijā ar citām CNS ietekmējošām vielām nav sistemātiski pārbaudīts. Tāpēc, lietojot venlafaksīnu kombinācijā citām CNS ietekmējošām vielām, vēlams ievērot piesardzību.
Etanols
Nav konstatēts, ka venlafaksīns pastiprinātu garīgo un motoro spēju traucējumus, ko izraisījis etanols. Tomēr, tāpat kā citu CNS ietekmējošo vielu lietošanas gadījumā, pacientiem jāiesaka izvairīties no alkohola lietošanas.
Zāles, kas pagarina QT intervālu
QTc intervāla pagarināšanās un/vai kambaru aritmijas (piemēram, TdP) risks palielinās, vienlaikus lietojot citas zāles, kas pagarina QTc intervālu. No šādu zāļu vienlaicīgas lietošanas jāizvairās (skatīt 4.4. apakšpunktu).
Attiecīgās klases ietver:
Ia un III klases antiaritmiskie līdzekļi (piemēram, hinidīns, amiodarons, sotalols, dofetilīds)
daži antipsihotiskie līdzekļi (piemēram, tioridazīns)
daži makrolīdi (piemēram, eritromicīns)
daži antihistamīni
dažas hinolonu antibiotikas (piemēram, moksifloksacīns)
Minētais uzskaitījums ir nepilnīgs – jāizvairās arī no citām zālēm, par kurām zināms, ka tās nozīmīgi pagarina QT intervālu.
Citu zāļu ietekme uz venlafaksīnu
Ketokonazols (CYP3A4 inhibitors)
Farmakokinētikas pētījumā ar ketokonazolu ekstensīviem (EM) un vājiem (PM) CYP2D6 metabolizētājiem konstatēts lielāks venlafaksīna AUC (70% un 21% attiecīgi CYP2D6 PM un EM pacientiem) un O‑demetilvenlafaksīna AUC (33% un 23% attiecīgi CYP2D6 PM un EM pacientiem) pēc ketokonazola lietošanas. Vienlaicīga CYP3A4 inhibitoru (piemēram, atazanavira, klaritromicīna, indinavira, itrakonazola, vorikonazola, posakonazola, ketokonazola, nelfinavira, ritonavira, sakvinavira, telitromicīna) un venlafaksīna lietošana var paaugstināt venlafaksīna un O‑demetilvenlafaksīna līmeni. Tāpēc jāievēro piesardzība, ja pacienta ārstēšanā vienlaikus tiek izmantots CYP3A4 inhibitors un venlafaksīns.
Venlafaksīna ietekme uz citām zālēm
Zāles, ko metabolizē citohroma P450 izoenzīmi
In vivo pētījumi liecina, ka venlafaksīns ir salīdzinoši vājš CYP2D6 inhibitors. Venlafaksīns in vivo neinhibēja CYP3A4 (alprazolams un karbamazepīns), CYP1A2 (kofeīns) un CYP2C9 (tolbutamīds) vai CYP2C19 (diazepāms).
Litijs
Vienlaicīgas venlafaksīna un litija lietošanas gadījumā iespējams serotonīna sindroms (skatīt „Serotonīna sindroms”).
Diazepāms
Venlafaksīns neietekmē diazepāma un tā aktīvā metabolīta demetildiazepāma farmakokinētiku un farmakodinamiku. Diazepāmam, šķiet, nav nekādas ietekmes ne uz venlafaksīna, ne O‑demetilvenlafaksīna farmakokinētiku. Nav zināms, vai pastāv farmakokinētiska un/vai farmakodinamiska mijiedarbība ar citiem benzodiazepīniem.
Imipramīns
Venlafaksīns neietekmē imipramīna un 2‑OH‑imipramīna farmakokinētiku. Tika konstatēta no devas atkarīga 2‑OH‑dezipramīna AUC palielināšanās 2,5 – 4,5 reizes, kad venlafaksīns tika lietots 75 mg – 150 mg dienas devā. Imipramīns neietekmēja venlafaksīna un O‑demetilvenlafaksīna farmakokinētiku. Šīs mijiedarbības klīniskā nozīme nav zināma. Vienlaicīgas venlafaksīna un imipramīna lietošanas gadījumā jāievēro piesardzība.
Haloperidols
Farmakokinētikas pētījumā ar haloperidolu konstatēta haloperidola kopējā perorālā klīrensa samazināšanās par 42%, AUC palielināšanās par 70%, Cmax palielināšanās par 88%, bet nekādas eliminācijas pusperioda pārmaiņas. Tas jāņem vērā pacientiem, kuri tiek ārstēti vienlaikus ar haloperidolu un venlafaksīnu. Šīs mijiedarbības klīniskā nozīme nav zināma.
Risperidons
Venlafaksīns palielināja risperidona AUC par 50%, bet nozīmīgi nemainīja kopējā aktīvā savienojuma (risperidona plus 9‑hidroksirisperidona) farmakokinētikas raksturojumu. Šīs mijiedarbības klīniskā nozīme nav zināma.
Metoprolols
Vienlaicīga venlafaksīna un metoprolola lietošana veseliem brīvprātīgajiem farmakokinētiskās mijiedarbības pētījumā par abām zālēm izraisīja metoprolola koncentrācijas paaugstināšanos plazmā par aptuveni 30 – 40%, nemainot tā aktīvā metabolīta α‑hidroksimetoprolola koncentrāciju plazmā. Šī novērojuma klīniskā nozīme hipertensīviem pacientiem nav zināma. Metoprolols nemainīja venlafaksīna vai tā aktīvā metabolīta O‑demetilvenlafaksīna farmakokinētisko raksturojumu. Vienlaicīgas venlafaksīna un metoprolola lietošanas gadījumā jāievēro piesardzība.
Indinavirs
Farmakokinētikas pētījumā ar indinaviru konstatēta indinavira AUC samazināšanās par 28% un Cmax samazināšanās par 36%. Indinavirs neietekmēja venlafaksīna un O‑demetilvenlafaksīna farmakokinētiku. Šīs mijiedarbības klīniskā nozīme nav zināma.
Perorālie kontracepcijas līdzekļi
Pēcreģistrācijas posmā ziņots par nevēlamu grūtniecību indivīdiem, lietojot perorālos kontracepcijas līdzekļus vienlaikus ar venlafaksīnu. Nav skaidru pierādījumu, ka šīs grūtniecības radās zāļu mijiedarbības ar venlafaksīnu dēļ.
4.6. Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti
Grūtniecība
Nav adekvātu datu par venlafaksīna lietošanu grūtniecēm.
Pētījumi dzīvniekiem liecina par toksisku ietekmi uz vairošanos (skatīt 5.3. apakšpunktu). Iespējamais risks cilvēkam nav zināms. Venlafaksīnu grūtniecēm drīkst ordinēt tikai tad, ja paredzamais guvums atsver jebkādu iespējamo risku.
Tāpat kā citu serotonīna atpakaļsaistes inhibitoru (SSAI/SNAI) lietošanas gadījumā, venlafaksīnu lietojot līdz vai neilgi pirms dzemdībām, jaundzimušajam iespējami lietošanas pārtraukšanas simptomi. Dažiem jaundzimušajiem, kuri bija pakļauti venlafaksīna iedarbībai vēlu trešajā trimestrī, radās komplikācijas, kad bija nepieciešama barošana caur zondi, elpināšana vai paildzināta hospitalizācija. Šādas komplikācijas var rasties uzreiz pēc dzemdībām.
Epidemioloģiskie dati liecina, ka SSAI lietošana grūtniecības laikā, īpaši grūtniecības beigu posmā, var palielināt jaundzimušo persistējošas plaušu hipertensijas risku (JPPH). Lai gan klīniski pētījumi par JPPH saistību ar SSAI lietošanu nav veikti, ievērojot līdzīgo darbības mehānismu (serotonīna atpakaļsaistīšanās kavēšana), šo potenciālo risku nevar izslēgt venlafaksīna lietošanas gadījumā.
Ja māte lietojusi SSAI/SNAI vēlīnā grūtniecības stadijā, jaundzimušajam var novērot šādus simptomus: nervozitāte, trīce, hipotonija, pastāvīga raudāšana un apgrūtināta zīšana vai miegs.
Šos simptomus varētu izraisīt vai nu serotonīnerģiskie efekti, vai lietošanas ietekmes simptomi. Vairumā gadījumu šīs komplikācijas vērojamas uzreiz vai 24 stundu laikā pēc dzemdībām.
Barošana ar krūti
Venlafaksīns un tā aktīvais metabolīts O‑demetilvenlafaksīns izdalās mātes pienā. Pieredze, kas gūta pēc zāļu palaišanas tirgū, liecina par raudāšanu, uzbudināmību un miega traucējumiem zīdaiņiem. Ir ziņots par ar venlafaksīna lietošanas pātraukšanu saistītiem simptomiem, pārtraucot barošanu ar krūti. Nevar izslēgt risku zīdainim. Tāpēc jāpieņem lēmums turpināt/pārtraukt barošanu ar krūti vai turpināt/pārtraukt terapiju ar Alventa, ņemot vērā barošanas ar krūti sniegtos ieguvumus bērnam un Alventa terapijas sniegto guvumu sievietei.
Fertilitāte
Pētījumā, kurā gan žurku tēviņi, gan mātītes tika pakļautas O-dezmetilvenlafaksīna darbībai, novēroja samazinātu auglību. Šīs atrades atbilstība cilvēkam nav zināma (skatīt 5.3. apakšpunktu).
4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus
Jebkuras psihoaktīvas zāles var traucēt spriešanas, domāšanas un motorās spējas. Tāpēc visi pacienti, kuri saņem venlafaksīnu, jābrīdina par iespējami traucētu spēju vadīt transportlīdzekli vai apkalpot bīstamus mehānismus.
4.8 Nevēlamas blakusparādības
Drošuma profila kopsavilkums
Klīniskajos pētījumos ziņotās blakusparādības kā ļoti biežas (>1/10) bija slikta dūša, sausums mutē, galvassāpes un svīšana (arī svīšana naktī).
Blakusparādību apkopojums tabulas veidā
Tālāk norādītas blakusparādības, uzskaitītas pa orgānu sistēmu grupām, sastopamības biežuma kategorijām un samazinoties medicīniskajai nopietnībai katrā biežuma kategorijā.
Sastopamības biežums definēts šādi: ļoti bieži (≥1/10), bieži (≥1/100 - <1/10), retāk (≥1/1000 - <1/100), reti (≥1/10 000 - <1/1000), ļoti reti (<1/10 000), nav zināms (nevar noteikt pēc pieejamajiem datiem).
Organisma sistēma
Ļoti bieži
Bieži
Retāk
Reti
Ļoti reti
Nav zināms
Asins un limfātiskā sistēmas traucējumi
Agranulocitoze*,
aplastiskā anēmija*,
pancitopēnija*,
neitropēnija*
Trombocitopēnija
Imūnās sistēmas traucējumi
Anafilaktiskā reakcija
Endokrīnās sistēmas traucējumi
Antidiurētiskā hormona neatbilstoša sekrēcija*
Palielināts prolaktīna līmenis asinīs
Vielmaiņas un uztures traucējumi
Samazināta ēstgriba
Hiponatriēmija*
Psihiskie traucējumi
Apjukuma stāvoklis*, depersonalizācija*, neparasti sapņi, nervozitāte, samazināta dzimumtieksme, uzbudinājums*, anorgasmija
Mānija, hipomānija, halucinācijas, derealizācija, izmainīts orgasms, bruksisms*,apātija
Delīrijs*
Domas par pašnāvību un pašnāvnieciska uzvedībaa, agresijab
Nervu sistēmas traucējumi
Galvassāpes*c, reibonis,
sedācija
Akatīzija, trīce,
parestēzija, disgeizija,
/ Ģībonis, mioklonuss, izmainīta koordinācija*,
Ļaundabīgais neiroleptiskais sindroms (ĻNS),
serotonīnerģiskais sindroms, krampji, distonija*
Tardīvā diskinēzija
Acu bojājumi
Redzes traucējumi, akomodācijas traucējumi, tai skaitā neskaidra redze, midriāze
Slēgta kakta glaukoma
Ausu un labirinta bojājumi
Troksnis ausīs*
Vertigo
Sirds funkcijas traucējumi
Tahikardija, sirdsklauves
Torsade de pointes*, kambaru tahikardija, kambaru
fibrilācija, pagarināts QT intervāls elektrokardiogrammā*
Asinsvadu sistēmas traucējumi
Hipertensija, karstuma viļņi
Ortostatiskā hipotensija,
hipotensija*
Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības
Dispnoja* Žāvas
Intersticiāla plaušu slimība*, pulmonāla eozinofilija
Kuņģa-zarnu trakta traucējumi
Slikta dūša,
sausums mutē, aizcietējums
Caureja*, vemšana
Asiņošana kuņģa-zarnu traktā
Pankreatīts*
Aknu un/vai žults izvades sistēmas traucējumi
Izmaiņas aknu funkciju rādītājos*
Hepatīts*
Ādas un zemādas audu bojājumi
Pastiprināta svīšana*
(arī svīšana naktī)*
Izsitumi, nieze
Nātrene*, alopēcija*, zemādas asinsizplūdumi, angioedēma, fotosensitivitātes reakcijas
Stīvensa – Džonsona sindroms*, toksiskā epidermas nekrolīze*,
daudzformu eritēma
Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi
Hipertonija
Rabdomiolīze
Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi
Urīna aizture, urīna nesaturēšana, polakiūrija*
Urīna nesaturēšana
Reproduktīvās sistēmas traucējumi un krūts slimības
Menorāģija*,
Metrorāģija*, erektilā disfunkcija, ejakulācijas traucējumi
Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā
Nogurums, Astēnija, drebuļi*
Gļotādas asiņošana
Izmeklējumi
Ķermeņa masas palielināšanās, ķermeņa masas samazināšanās, paaugstināts holesterīna līmenis asinīs
Pagarināts asins teces laiks*
* Pēcreģistrācijas periodā konstatētās blakusparādības
a Venlafaksīna terapijas laikā vai neilgi pēc tā lietošanas pārtraukšanas ziņots par suicidālu domu un suicidālas izturēšanās gadījumiem (skatīt 4.4. apakšpunktu).
b Skatīt 4.4. apakšpunktu.
c Apvienotos klīniskos pētījumos, lietojot venlafaksīnu, galvassāpju sastopamība ar venlafaksīnu un placebo bija vienāda.
Terapijas pārtraukšana
Venlafaksīna lietošanas pārtraukšana (īpaši pēkšņa) bieži izraisa lietošanas pārtraukšanas simptomus.
Biežāk ziņotās reakcijas ir reibonis, sensori traucējumi (arī parestēzija), miega traucējumi (arī bezmiegs un intensīvi sapņi), uzbudinājums vai trauksme, slikta dūša un/vai vemšana, trīce, vertigo, galvassāpes un gripas sindroms. Parasti šie traucējumi ir viegli vai vidēji smagi un pašierobežojoši, tomēr dažiem pacientiem tie var būt smagi un/vai ilgstoši. Tāpēc ieteicams gadījumos, kad ārstēšana ar venlafaksīnu vairs nav nepieciešama, pakāpeniski to pārtraukt, samazinot devu (skatīt 4.2. un 4.4. apakšpunktu).
Pediatriskā populācija
Kopumā venlafaksīna blakusparādību raksturojums (placebo kontrolētos klīniskajos pētījumos) bērniem un pusaudžiem (vecumā no 6 līdz 17 gadiem) bija līdzīgs tam, kāds novērots pieaugušajiem. Tāpat kā pieaugušajiem, arī šiem pacientiem tika novērota pavājināta ēstgriba, ķermeņa masas samazināšanās, paaugstināts asinsspiediens un paaugstināts holesterīna līmenis serumā (skatīt 4.4. apakšpunktu).
Klīniskajos pētījumos bērnu vecuma pacientiem tika novērota blakusparādība – suicidālas domas. Bija arī biežāki ziņojumi par naidīgumu un, īpaši depresijas gadījumā, par kaitējuma nodarīšanu sev.
Bērnu vecuma pacientiem īpaši tika novērotas šādas blakusparādības: sāpes vēderā, uzbudinājums, dispepsija, ekhimoze, deguna asiņošana un mialģija.
Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām
Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003.
Tīmekļa vietne: HYPERLINK "http://www.zva.gov.lv/../?id=613&sa=613&top=3" www.zva.gov.lv
4.9. Pārdozēšana
Simptomi
Pēcreģistrācijas lietošanas periodā par venlafaksīna pārdozēšanu ziņots pārsvarā kombinācijā ar alkoholu un/vai citām zālēm. Pārdozēšanas gadījumā biežāk ziņotie traucējumi ir tahikardija, apziņas stāvokļa pārmaiņas (variējot no miegainības līdz komai), midriāze, krampji un vemšana. Citi ziņotie traucējumi ir elektrokardiogrāfiskas pārmaiņas (t. i., QT intervāla pagarināšanās, Hisa kūlīša blokāde, QRS pagarināšanās), kambaru tahikardija, bradikardija, hipotensija, vertigo un nāve.
Publicētie retrospektīvie pētījumi ziņo, ka venlafaksīna pārdozēšana var būt saistīta ar palielinātu letālu iznākumu risku salīdzinājumā ar to, kas novērots SSAI antidepresantu lietošanas gadījumā, bet ar mazāku risku nekā triciklisko antidepresantu lietošanas gadījumā. Epidemioloģiskie pētījumi parādījuši, ka ar venlafaksīnu ārstētajiem pacientiem ir lielāks suicīda riska faktoru slogs nekā SSAI lietojošiem pacientiem. Apmērs, kādā atklājumu par palielināto letālu iznākumu risku var attiecināt uz venlafaksīna toksicitāti pārdozēšanas gadījumā, pretstatā dažām ar venlafaksīnu ārstēto pacientu raksturīgajām iezīmēm, nav skaidrs.
Venlafaksīna recepte jāizraksta mazākajam zāļu daudzumam, kas atbilst labai pacienta ārstēšanas praksei, lai mazinātu pārdozēšanas risku.
Ieteicamā ārstēšana
Ieteicami vispārēji atbalstoši un simptomātiski pasākumi, jākontrolē sirdsdarbības ritms un dzīvībai svarīgās pazīmes. Ja ir aspirācijas risks, vemšanu nav ieteicams ierosināt. Simptomātiskiem pacientiem var būt indicēta kuņģa skalošana, ja tā tiek veikta neilgi pēc zāļu lietošanas. Arī aktivētās ogles lietošana var kavēt aktīvās vielas uzsūkšanos. Forsētā diurēze, dialīze, hemoperfūzija un apmaiņas transfūzija diez vai būs noderīga. Specifisks venlafaksīna antidots nav zināms.
5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS
5.1. Farmakodinamiskās īpašības
Farmakoterapeitiskā grupa: psihoanaleptiskie līdzekļi, citi antidepresanti, ATĶ kods: N06AX16.
Darbības mehānisms
Venlafaksīna antidepresanta darbības mehānisms cilvēkam, kā uzskata, ir saistīts ar tā izraisīto neiromediatoru aktivitātes palielināšanu centrālajā nervu sistēmā. Preklīniskie pētījumi liecina, ka venlafaksīns un tā galvenais metabolīts O‑demetilvenlafaksīns (ODV) ir serotonīna un noradrenalīna atpakaļsaistes inhibitori. Venlafaksīns arī vāji inhibē dopamīna atpakaļsaisti. Venlafaksīns un tā aktīvais metabolīts samazina β adrenerģisko atbildes reakciju gan pēc akūtas (vienas devas), gan ilgstošas lietošanas. Venlafaksīns un ODV ir ļoti līdzīgi to vispārējās iedarbības ziņā uz neiromediatoru atpakaļsaisti un receptoru saistīšanu.
Venlafaksīnam praktiski nav afinitāte pret žurku galvas smadzeņu muskarīna, holīnerģiskajiem, H1 histamīnerģiskajiem vai α1 adrenerģiskajiem receptoriem in vitro. Farmakoloģisko aktivitāti pie šiem receptoriem var attiecināt uz dažādām blakusparādībām, kas novērotas citu antidepresantu lietošanas gadījumā, piemēram, uz antiholīnerģiskajām, sedatīvajām un kardiovaskulārajām blakusparādībām.
Venlafaksīnam nav monoamīnoksidāzi (MAO) inhibējošas darbības.
In vitro pētījumi parādīja, ka venlafaksīnam praktiski nav afinitātes pret opiātu vai benzodiazepīnu jutīgiem receptoriem.
Klīniskā efektivitāte un drošums
Depresijas epizodes
Venlafaksīna ātras iedarbības zāļu formas efektivitāte depresijas epizodes ārstēšanā ir pierādīta piecos randomizētos, dubultmaskētos, placebo kontrolētos, īstermiņa pētījumos no 4 līdz 6 nedēļu ilgumā, lietojot līdz 375 mg dienā. Venlafaksīna ilgstošas iedarbības zāļu formas efektivitāte depresijas epizodes ārstēšanā ir pierādīta divos placebo kontrolētos, īstermiņa pētījumos no 8 līdz 12 nedēļu ilgumā, kuros tika lietotas no 75 līdz 225 mg dienas devas.
Vienā ilgtermiņa pētījumā pieauguši ambulatori pacienti, kuriem 8 nedēļu atklātajā venlafaksīna ilgstošas iedarbības zāļu formas (75, 150 vai 225 mg) pētījumā bija konstatēta iedarbība, tika randomizēti ārstēšanas turpināšanai ar to pašu venlafaksīna ilgstošas iedarbības zāļu formas devu vai placebo līdz 26 nedēļām, lai novērotu recidīvus.
Otrā ilgtermiņa pētījumā venlafaksīna efektivitāte recidivējošu depresijas epizožu profilaksē 12 mēnešu periodā tika noskaidrota placebo kontrolētā dubultmaskētā klīniskā pētījumā pieaugušiem ambulatoriem pacientiem ar recidivējošām depresijas epizodēm, kuriem bija atbildes reakcija pret venlafaksīna terapiju (100 – 200 mg dienā, lietojot 2 x dienā) pēdējā depresijas epizodē.
Ģeneralizēta trauksme
Venlafaksīna ilgstošas iedarbības kapsulu efektivitāte ģeneralizētas trauksmes ārstēšanā tika noskaidrota divos 8 nedēļu, placebo kontrolētos, fiksētas devas pētījumos (75 – 225 mg dienā), vienā 6 mēnešu, placebo kontrolētā, fiksētas devas pētījumā (75 – 225 mg dienā) un vienā 6 mēnešu, placebo kontrolētā, elastīgas devas pētījumā (37,5, 75 un 150 mg dienā) pieaugušiem ambulatoriem pacientiem.
Lai gan bija arī pierādījumi par pārākumu pār placebo, lietojot 37,5 mg dienas devu, šī deva nebija tik nemainīgi efektīva kā lielākas devas.
Sociāla trauksme
Venlafaksīna ilgstošas iedarbības kapsulu efektivitāte sociālas trauksmes ārstēšanā tika noskaidrota četros dubultmaskētos, paralēlu grupu, 12 nedēļu, daudzcentru, placebo kontrolētos, elastīgas devas pētījumos un vienā dubultmaskētā, paralēlu grupu, 6 mēnešu, placebo kontrolētā, fiksētas/elastīgas devas pētījumā pieaugušiem ambulatoriem pacientiem. Pacienti saņēma devas robežās no 75 līdz 225 mg dienā. Nebija nekādu pierādījumu par lielāku efektivitāti 150 – 225 mg dienas devas grupā salīdzinājumā ar 75 mg dienas devas grupu 6 mēnešu pētījumā.
Panika
Venlafaksīna ilgstošas iedarbības kapsulu efektivitāte panikas ārstēšanā tika noskaidrota divos dubultmaskētos, 12 nedēļu, daudzcentru, placebo kontrolētos pētījumos pieaugušiem ambulatoriem pacientiem ar paniku un agorafobiju vai bez tās. Sākotnējā deva panikas pētījumos bija 37,5 mg dienā 7 dienas. Tad vienā pētījumā pacienti saņēma fiksētas devas pa 75 vai 150 mg dienā un otrā pētījumā pa 75 vai 225 mg dienā.
Efektivitāte tika noskaidrota vienā ilgtermiņa, dubultmaskētā, placebo kontrolētā, paralēlu grupu pētījumā par ilgtermiņa lietošanas drošumu, efektivitāti un recidīvu profilaksi pieaugušiem ambulatoriem pacientiem, kuriem bija atbildes reakcija atklātas ārstēšanas gadījumā. Pacienti turpināja saņemt to pašu ilgstošas darbības venlafaksīna zāļu formas devu, ko bija saņēmuši atklātās fāzes beigās (75, 150 vai 225 mg).
5.2. Farmakokinētiskās īpašības
Venlafaksīns tiek ekstensīvi metabolizēts, galvenokārt līdz aktīvajam metabolītam O‑demetilvenlafaksīnam (ODV). Vidējais venlafaksīna un ODV ± SN plazmas eliminācijas pusperiods ir attiecīgi 5 ± 2 stundas un 11 ± 2 stundas. Venlafaksīna un ODV līdzsvara koncentrācija tiek sasniegta trīs dienu laikā pēc perorālas daudzkārtēju devu terapijas. Venlafaksīnam un ODV ir lineāra kinētika no 75 mg līdz 450 mg dienas devu robežās.
Uzsūkšanās
Pēc vienas perorālas ātras darbības venlafaksīna zāļu formas devas lietošanas uzsūcas vismaz 92% venlafaksīna. Absolūtā biopieejamība ir 40% - 45% presistēmiskā metabolisma dēļ. Pēc ātras darbības venlafaksīna zāļu formas lietošanas maksimālā venlafaksīna un ODV koncentrācija plazmā ir attiecīgi pēc 2 un 3 stundām. Pēc venlafaksīna ilgstošas darbības kapsulu lietošanas maksimālā venlafaksīna un ODV koncentrācija plazmā tiek sasniegta attiecīgi 5,5 stundās un 9 stundās. Kad līdzvērtīgas venlafaksīna dienas devas tiek lietotas vai nu ātras darbības tablešu, vai ilgstošas darbības kapsulu veidā, ilgstošās darbības kapsulas nodrošina lēnāku uzsūkšanos, bet to pašu uzsūkšanās apjomu, salīdzinot ar ātras darbības tabletēm. Uzturs neietekmē venlafaksīna un ODV biopieejamību.
Izkliede
Venlafaksīns un ODV terapeitiskā koncentrācijā minimāli saistās ar cilvēka plazmas proteīniem (attiecīgi 27% un 30%). Venlafaksīna izkliedes tilpums līdzsvara stāvoklī pēc intravenozas ievadīšanas ir 4,4 ± 1,6 l/kg.
Biotransformācija
Venlafaksīns pakļauts ekstensīvam metabolismam aknās. In vitro un in vivo pētījumi liecina, ka CYP2D6 bioloģiski pārveido venlafaksīnu par tā galveno aktīvo metabolītu ODV. In vitro un in vivo pētījumi liecina, ka CYP3A4 metabolizē venlafaksīnu par tā nenozīmīgāko un mazāk aktīvo metabolītu N‑demetilvenlafaksīnu. In vitro un in vivo pētījumi liecina, ka venlafaksīns ir vājš CYP2D6 inhibitors. Venlafaksīns neinhibē CYP1A2, CYP2C9 un CYP3A4.
Eliminācija
Venlafaksīns un tā metabolīti tiek izvadīti galvenokārt caur nierēm. Aptuveni 87% venlafaksīna devas izdalās urīnā 48 stundās vai nu nemainīta venlafaksīna (5%), nekonjugēta ODV (29%), konjugēta ODV (26%) vai citu mazāk nozīmīgu un neaktīvu metabolītu (27%) veidā. Venlafaksīna un ODV vidējais ± SN plazmas klīrenss līdzsvara stāvoklī ir attiecīgi 1,3 ± 0,6 l/h/kg un 0,4 ± 0,2 l/h/kg.
Īpašas pacientu grupas
Vecums un dzimums
Pacienta vecums un dzimums nozīmīgi neietekmē venlafaksīna un ODV farmakokinētiku.
CYP2D6 ekstensīvi/vāji metabolizētāji
CYP2D6 vājiem metabolizētājiem venlafaksīna koncentrācija plazmā ir augstāka nekā ekstensīviem metabolizētājiem. Kopējā venlafaksīna un ODV iedarbība (AUC) vājiem un ekstensīviem metabolizētājiem ir līdzīga, tāpēc nav nekādas vajadzības šīm divām grupām individuāli pielāgot venlafaksīna devu.
Aknu darbības traucējumi
Indivīdiem ar Child‑Pugh A (viegli aknu darbības traucējumi) un Child‑Pugh B (vidēji smagi aknu darbības traucējumi) pakāpi venlafaksīna un ODV eliminācijas pusperiods, salīdzinot ar veseliem indivīdiem, ir pagarināts. Gan venlafaksīna, gan ODV perorālais klīrenss ir samazināts. Tika konstatētas izteiktas individuālas atšķirības. Ir maz datu par pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem (skatīt 4.2. apakšpunktu).
Nieru darbības traucējumi
Pacientiem, kuriem tiek veikta dialīze, venlafaksīna eliminācijas pusperiods pagarinājās par aptuveni 180% un klīrenss samazinājās par aptuveni 57%, salīdzinot ar veseliem indivīdiem, bet ODV eliminācijas pusperiods bija pagarināts par aptuveni 142% un klīrenss samazināts par aptuveni 56%. Pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem un pacientiem, kuriem nepieciešama hemodialīze, jāpielāgo deva (skatīt 4.2. apakšpunktu).
5.3. Preklīniskie dati par drošumu
Pētījumi ar venlafaksīnu žurkām un pelēm neatklāja nekādas kanceroģenēzes pazīmes. Venlafaksīnms nebija mutagēns plašā in vitro un in vivo testu sērijā.
Dzīvnieku pētījumi par toksisku ietekmi uz vairošanos atklājuši žurkām samazinātu mazuļu ķermeņa masu, palielinātu nedzīvi dzimušu mazuļu skaitu un mazuļu nāves gadījumu skaita palielināšanos pirmajās 5 zīdīšanas dienās. Šo nāves gadījumu cēlonis nav zināms. Šī iedarbība radās, lietojot 30 mg/kg dienā, kas ir 4 reizes lielāka par cilvēka dienas devu – 375 mg venlafaksīna (rēķinot mg/kg). Bezefekta deva šajos novērojumos bija 1,3 reizes lielāka nekā deva cilvēkam. Iespējamais risks cilvēkam nav zināms.
Pētījumā, kurā gan žurku tēviņi, gan mātītes tika pakļautas ODV iedarbībai, tika novērota pavājināta auglība. Šī iedarbība bija aptuveni 1 - 2 reizes lielāka nekā venlafaksīna 375 mg dienas devai cilvēkam. Šo novērojumu nozīme cilvēkam nav zināma.
6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA
6.1. Palīgvielu saraksts
Kapsulas saturs:
Cukura lodītes (saharoze un kukurūzas ciete)
Hidroksipropilceluloze (E463)
Povidons K-30 (E1201)
Etilceluloze
Dibutilsebakāts
Talks (E553B)
Kapsulas apvalks:
Želatīns
Sarkanais dzelzs oksīds (E172)
Titāna dioksīds (E171)
Dzeltenais dzelzs oksīds (E172) – tikai 75 mg un 150 mg kapsulu sastāvā
6.2. Nesaderība
Nav piemērojama.
6.3. Uzglabāšanas laiks
5 gadi.
6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi
Zālēm nav nepieciešami īpaši uzglabāšanas apstākļi.
Iepakojuma veids un saturs
Blisteri (alumīnija/PVH/PVDH folijas): 7 (tikai 37,5 mg kapsulas), 10, 14, 20, 28, 30, 50, 60, 98, 100 vai 112 ilgstošās darbības cietās kapsulas, kartona kastītē.
ABPE bērniem neatverams trauciņš: 50, 100 vai 250 ilgstošās darbības cietās kapsulas kastītē.
Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.
6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai
Nav īpašu atkritumu likvidēšanas prasību.
7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS
KRKA, d.d., Novo mesto, Šmarješka cesta 6, 8501 Novo mesto, Slovēnija
8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(I)
Reģ. Nr.: 07-0117
Reģ. Nr.: 07-0118
Reģ. Nr.: 07-0119
9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS /PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS
Reģistrācijas datums: 2007. gada 24. aprīlis
Pēdējās pārreģistrācijas datums: 2012. gada 23. aprīlis
10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS
11/2017
SASKAŅOTS ZVA 15-02-2018
PAGE
