Solu-Cortef

Lejupielādēt zāļu aprakstu

ZĀĻU APRAKSTS

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

SOLU-CORTEF 100 mg pulveris un šķīdinātājs injekciju šķīduma pagatavošanai

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Katrs flakons satur hidrokortizona nātrija sukcinātu, kas atbilst 100 mg hidrokortizona (Hydrocortisonum).

Palīgvielas ar zināmu iedarbību:

viens mililitrs šķīduma satur 9,45 mg benzilspirta (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

3. ZĀĻU FORMA

Pulveris un šķīdinātājs injekciju šķīduma pagatavošanai.

4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1. Terapeitiskās indikācijas

1. Endokrīni traucējumi

Primāra vai sekundāra virsnieru garozas mazspēja

Akūta virsnieru garozas mazspēja

Pirms operācijas un smagas traumas vai slimības gadījumā, ja pacientam konstatēta virsnieru mazspēja vai arī ja rodas šaubas par virsnieru hormonu rezervi

Šoks, kas nav novēršams ar parastiem terapijas pasākumiem, ja slimniekam ir virsnieru garozas mazspēja vai arī aizdomas par to

Iedzimta virsnieru hiperplāzija

Nestrutains tireoidīts

Hiperkalciēmija vēža gadījumā

2. Neendokrīni traucējumi

Reimatiskas slimības – Neilgai papildterapijai, kamēr beidzas akūtā stadija:

Akūts un subakūts bursīts

Akūts podagrisks artrīts

Akūts nespecifisks tendosinovīts

Ankilozējošs spondilīts

Epikondilīts

Posttraumatisks osteoartrīts

Psoriātisks artrīts

Reimatoīdais artrīts, arī juvenilais reimatoīdais artrīts (atsevišķos gadījumos var būt nepieciešama balstterapija ar mazām devām)

Sinovīts vai osteoartrīts

Kolagenozes – Paasinājuma laikā vai par balstterapiju atsevišķos gadījumos, ja ir

Akūts reimatisks kardīts

Sistēmisks dermatomiozīts (polimiozīts)

Sistēmas sarkanā vilkēde

Ādas slimības

Bullozs dermatitis herpetiformis

Eksfoliatīvs dermatīts

Mycosis fungoides

Pemphigus

Smaga erythema multiforme (Stīvensa-Džonsona sindroms)

Smaga psoriāze

Smags seborejisks dermatīts

Alerģiski stāvokļi – Smagi vai invalidizējoši alerģiski stāvokļi, kas nepakļaujas parastai ārstēšanai:

Akūta neinfekcioza balsenes tūska

Atopisks dermatīts

Bronhiālā astma

Kontaktdermatīts

Palielinātas jutības reakcijas pret zālēm

Sezonas vai hronisks alerģisks rinīts

Seruma slimība

Nātrenes tipa reakcija pēc transfūzijas

Acu slimības – Smagi akūti un hroniski alerģiskas un iekaisīgas dabas procesi acīs, piemēram:

Alerģisks konjunktivīts

Alerģiskas marginālās radzenes čūlas

Acs priekšējo daļu iekaisums

Horioretinīts

Difūzs mugurējais uveīts un horioidīts

Herpes zoster ophthalmicus

Irīts, iridociklīts

Keratīts

Redzes nerva iekaisums

Simpātiskā oftalmija

Kuņģa un zarnu trakta slimības – Lai pārvarētu slimības kritisko periodu šādos gadījumos:

Čūlains kolīts (sistēmiska terapija)

Reģionāls enterīts (sistēmiska terapija)

Elpceļu slimības

Aspirācijas pneimonīts

Berilioze

Zibensveida vai diseminēta plaušu tuberkuloze, ja vienlaikus lieto atbilstošu prettuberkulozes ķīmijterapiju

Leflera sindroms, kas nepakļaujas citai ārstēšanai

Simptomātiska sarkoidoze

Hematoloģiskas slimības

Iegūta (autoimūna) hemolītiska anēmija

Iedzimta (eritroīda) hipoplastiska anēmija

Eritroblastopēnija (eritrocītu anēmija)

Idiopātiska trombocitopēniska purpura pieaugušiem (tikai i/v; i/m ievadīšana kontrindicēta)

Sekundārā trombocitopēnija pieaugušiem

Neoplastiskas slimības – Paliatīvai terapijai:

Akūtas leikozes gadījumā bērniem

Pieaugušiem leikozes un limfomas gadījumā

Tūskas – Lai izraisītu diurēzi vai proteīnūrijas remisiju, ja ir nefrotiskais sindroms bez urēmijas, tā idiopātiskā forma, vai nefrotiskais sindroms sarkanās vilkēdes gadījumā.

Neatliekamai terapijai

Šoks sekundāri virsnieru garozas mazspējai vai šoks, kas nepakļaujas parastai terapijai, kad iespējama virsnieru garozas mazspēja,

Akūti alerģiski traucējumi (astmatisks stāvoklis, anafilaktiskas reakcijas, kukaiņu kodumi u.c.) pēc epinefrīna ievadīšanas.

Lai gan nav veikti labi kontrolēti (dubultakli, ar placebo kontrolēti) klīniski pētījumi, dzīvnieku eksperimentālo modeļu dati liecina, ka kortikosteroīdi var būt noderīgi hemorāģiska, traumatiska un ķirurģiska šoka gadījumā, kad standartterapija (t.i., šķidruma aizstāšana u.c.) bijusi neefektīva (skatīt 4.4. apakšpunktu “Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā”).

Dažādi

Trihineloze ar neiroloģiskām vai miokarda komplikācijām.

Tuberkulozs meningīts ar subarahnoidālu blokādi vai draudošu blokādi, lietojot kopā ar atbilstošu antituberkulozu ķīmijterapiju.

4.2. Devas un lietošanas veids

Zāles var ievadīt intravenozas injekcijas, intravenozas infūzijas vai intramuskulāras injekcijas veidā. Akūtas nepieciešamības gadījumā ieteicamākā ir intravenoza injekcija. Pēc akūtā perioda jāapsver, vai ordinēt injicējamas zāles ar ilgstošu darbības laiku vai perorāli lietojamās zāles. Terapiju sāk ar intravenozu zāļu ievadīšanu no 30 sekundēm (piemēram, hidrokortizona nātrija sukcinātu, kas atbilst 100 mg hidrokortizona) līdz 10 min ilgi (piemēram, 500 mg vai vairāk). Ārstēšanu ar lielām glikokortikoīdu devām iesaka turpināt tikai tik ilgi, kamēr pacienta stāvoklis ir stabilizējies, parasti ne ilgāk par 48 – 72 h. Kaut gan neilgu laiku lietotām lielām glikokortikoīdu devām blakusparādību parasti nav, tomēr tās var izraisīt peptisku čūlu, tādēļ vēlama profilaktiska antacīda terapija.

Ja lielas hidrokortizona devas jālieto ilgāk par 48 – 72 h, iespējama hipernatriēmija. Tādos gadījumos hidrokortizona nātrija sukcinātu vēlams aizstāt ar kortikoīdu līdzekli, kas satur, piemēram, metilprednizolona nātrija sukcinātu, kas nātrija aizturi neizraisa vai izraisa ļoti mazā mērā.

Sākumdeva ir 100 – 500 mg vai vairāk (hidrokortizona, kas atbilst hidrokortizona nātrija sukcināta daudzumam) atkarībā no stāvokļa smaguma.

Šo devu var ievadīt atkārtoti ar 2, 4 vai 6 h starplaikiem atkarībā no pacienta reakcijas un klīniskā stāvokļa. Devu zīdaiņiem un bērniem var mazināt, tomēr tās lielumu nosaka nevis pacienta gadu skaits un ķermeņa masa, bet gan slimības smagums un pacienta atbildes reakcija; jālieto ne mazāk par 25 mg dienā.

Pacienti, kuri pēc kortikosteroīdu terapijas pakļauti stipram stresam, rūpīgi jānovēro, vai nerodas virsnieru mazspējas simptomi.

Kortikosteroīdu terapija papildina, bet neaizstāj vispārpieņemto standartterapiju.

Pacientiem ar aknu slimībām iedarbība var būt spēcīgāka (skatīt 4.4. apakšpunktu), un var būt nepieciešama devas samazināšana.

Ieteikumus par zāļu sagatavošanu pirms lietošanas skatīt 6.6. apakšpunktā.

4.3. Kontrindikācijas

Hidrokortizona nātrija sukcināts ir kontrindicēts:

Pacientiem ar paaugstinātu jutību pret aktīvo vielu vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām.

Pacientiem ar sistēmiskām sēnīšu infekcijām.

Intratekālai ievadīšanai, izņemot noteiktos ķīmijterapijas režīmos (nedrīkst lietot šķīdinātājus, kas satur benzilspirtu).

Epidurālai ievadīšanai.

Pacientiem, kuri saņem imūnsupresīvas kortikosteroīdu devas, dzīvu vai dzīvu novājinātu vakcīnu ievadīšana ir kontrindicēta.

4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Imūnsupresīva iedarbība/palielināta uzņēmība pret infekcijām

Kortikosteroīdi var palielināt uzņēmību pret infekcijām, var maskēt dažus infekcijas simptomus, to lietošanas laikā var rasties jaunas infekcijas, mazināties organisma aizsargspēja un zust spēja lokalizēt infekciju. Ar kortikosteroīdu monoterapiju un kombinētu lietošanu kopā ar citiem imūnsupresantiem, kas ietekmē šūnu imunitāti, humorālo imunitāti vai neitrofilu funkciju, var būt saistīta jebkuras lokalizācijas infekcija ar dažādiem patogēniem mikroorganismiem, to vidū vīrusiem, baktērijām, sēnītēm, protozojiem un tārpiem. Šīs infekcijas var būt vieglas, bet var būt arī smagas un reizēm pat letālas. Palielinot kortikosteroīdu devas, infekciozu komplikāciju biežums palielinās.

Pacienti, kuri lieto imūno sistēmu nomācošos līdzekļus, ir uzņēmīgāki pret infekcijām nekā veseli cilvēki. Piemēram, vējbakas un masalas var izraisīt smagākas reakcijas un pat letālu iznākumu neimūniem bērniem un pieaugušajiem, kuri lieto kortikosteroīdus.

Pacientiem (vai bērnu vecākiem), kuri anamnēzē ar vējbakām nav slimojuši, jāizvairās no kontakta ar vējbaku slimniekiem. Kontakta gadījumā nepieciešams nekavējoties griezties pie ārsta. Pacientiem, kuri saņem sistēmiskos kortikosteroīdus vai kuriem tie tikuši ievadīti pēdējo 3 mēnešu laikā, nepieciešama pasīvā imunizācija (10 dienu laikā jāievada imunoglobulīns, lai nepieļautu infekcijas attīstīšanos). Ja vējbaku diagnoze apstiprinās, nepieciešama neatliekama ārstēšana speciālistu uzraudzībā. Šīs infekcijas laikā zāļu lietošanu nedrīkst pārtraukt, un var rasties nepieciešamība devu palielināt.

Šo zāļu lietošanas laikā jāizvairās no kontakta ar masalu slimnieku. Kontakta gadījumā nepieciešams nekavējoties doties pie ārsta un ievadīt imunoglobulīnu, lai apturētu infekcijas attīstīšanos.

Dzīvu vai dzīvu novājinātu vīrusu vakcīnu ievadīšana pacientiem, kuri saņem imūnsupresīvas kortikosteroīdu devas, ir kontrindicēta. Pacientiem, kuri saņem imūnsupresīvas kortikosteroīdu devas, var ievadīt nedzīvu vai inaktivētu vīrusu vakcīnas, tomēr atbildes reakcija pret šādām vakcīnām var būt pavājināta. Pacientiem, kuri saņem neimūnsupresīvas kortikosteroīdu devas, var veikt nepieciešamās imunizācijas procedūras.

Hidrokortizona nātrija sukcināta lietošana aktīvas tuberkulozes ārstēšanai jāierobežo tikai ar zibensveida vai diseminētas tuberkulozes gadījumiem, kad kortikosteroīdi jālieto kopā ar atbilstošu prettuberkulozes terapiju. Ja kortikosteroīdus ordinē pacientiem ar latentu tuberkulozi vai pozitīvu tuberkulīna reakciju, nepieciešama rūpīga novērošana, jo process var atjaunoties. Šiem pacientiem ilgstošas kortikosteroīdu terapijas laikā profilaktiski jāordinē arī ķīmijterapija.

Pacientiem, kuri saņem kortikosteroīdu terapiju, novērota Kapoši sarkoma. Kortikosteroīdu lietošanas pārtraukšana var izraisīt klīnisku remisiju.

Kortikosteroīdu loma septiskā šoka gadījumā ir strīdīga, un agrākos pētījumus ir ziņots gan par labvēlīgu, gan kaitīgu iedarbību. Nesenākos ziņojumos ir ieteikts, ka papildu kortikosteroīdi ir labvēlīgi pacientiem, kuriem pierādīts septiskais šoks un kas uzrāda virsnieru mazspēju. Tomēr to regulāra lietošana septiskā šoka gadījumā nav ieteikta. Sistemātiska lielu kortikosteroīdu devu īstermiņa lietošanas novērtēšana neatbalsta to izmantošanu. Meta analīzes un pārskati tomēr liecina, ka ilgāks (5–11 dienas) mazas devas kortikosteroīdu kurss var samazināt mirstību, it īpaši pacientiem ar vazopresoru atkarīgu septisko šoku.

Iedarbība uz imūno sistēmu

Var rasties alerģiskas reakcijas. Pacientiem, kuri saņem glikokortikoīdu terapiju parenterāli, retos gadījumos novēro ādas reakcijas un anafilaktiskas/anafilaktoīdas reakcijas, piemēram, bronhu spazmas, tādēļ pirms terapijas jāveic atbilstoši piesardzības pasākumi, īpaši, ja pacientam anamnēzē ir alerģija pret kādām zālēm.

Iedarbība uz endokrīno sistēmu

Ja pacients, kurš saņem glikokortikoīdu terapiju, pakļauts neparastai spriedzei, jāordinē lielākas, ātras iedarbības glikokortikoīdu devas pirms stresa, tā laikā un pēc tam.

Kortikosteroīdu farmakoloģiskās devas, kas ievadītas ilgāku laiku, var izraisīt hipotalāma-hipofīzes-virsnieru (HHV) nomākumu (sekundāro virsnieru mazspēju). Radītā virsnieru garozas mazspējas pakāpe un ilgums starp pacientiem ir dažāds, un ir atkarīgs no glikokortikoīdu terapijas devas, biežuma, lietošanas laika un ilguma.

Turklāt ir iespējama akūta virsnieru mazspēja, kas var novest pie letāla iznākuma, ja glikokortikoīdu lietošana tiek pēkšņi pārtraukta.

Tādējādi zāļu izraisīto sekundāro virsnieru garozas mazspēju var mazināt, pakāpeniski samazinot devu. Šis relatīvās mazspējas veids var ilgt mēnešiem pēc terapijas pārtraukšanas, tāpēc jebkurā spriedzes situācijā, kas notiek šajā periodā, hormonu terapija ir jāatsāk.

Pēc pēkšņas glikokortikoīdu lietošanas pārtraukšanas ir iespējams arī steroīdu “pārtraukšanas sindroms”, kas nav saistīts ar virsnieru garozas mazspēju. Šis sindroms ietver tādus simptomus kā anoreksiju, sliktu dūšu, vemšanu, letarģiju, galvassāpes, drudzi, sāpes locītavās, ādas lobīšanos, mialģiju, ķermeņa masas samazināšanos un/vai hipotensiju. Tiek uzskatīts, ka šīs reakcijas rodas no pēkšņām izmaiņām glikokortikoīdu koncentrācijā nevis no mazas kortikosteroīdu koncentrācijas.

Glikokortikoīdi var izraisīt vai pasliktināt Kušinga sindromu, tāpēc ir jāizvairās no glikokortikoīdu lietošanas pacientiem ar Kušinga slimību.

Pacientiem ar hipotireozi kortikosteroīdu iedarbība ir pastiprināta.

Vielmaiņa un uzture

Kortikosteroīdi, ieskaitot hidrokortizonu, var palielināt glikozes līmeni asinīs, pasliktināt esošo cukura diabētu un veicināt noslieci uz cukura diabētu tiem, kuri saņem kortikosteroīdu terapiju ilgtermiņā.

Psihiskā iedarbība

Kortikosteroīdu lietošanas laikā var rasties psihiskas novirzes, sākot ar eiforiju, bezmiegu, garastāvokļa un personības pārmaiņām un smagu depresiju, līdz pat atklātām psihotiskām izpausmēm. Kortikosteroīdi var pastiprināt jau esošu emocionālu nestabilitāti vai noslieci uz psihiskām novirzēm.

Ar sistēmiskiem steroīdiem ir iespējamas potenciāli smagas psihiskas nevēlamas parādības. Simptomi parasti izpaužas dažu dienu vai nedēļu laikā pēc ārstēšanas uzsākšanas. Lielākā daļa reakciju izzūd pēc devas samazināšanas vai pārtraukšanas, bet var būt nepieciešama specifiska ārstēšana. Pēc kortikosteroīdu pārtraukšanas ir ziņots par psiholoģiskām izpausmēm; to biežums nav zināms. Pacientiem/aprūpētājiem ir jāiesaka saņemt medicīnisko palīdzību, ja pacientam izpaužas psiholoģiski simptomi, it īpaši, ja ir aizdomas par depresiju vai domām par pašnāvību. Pacientam/aprūpētājam ir jāapzinās iespējamie psihiskie traucējumi, kas var izpausties sistēmisko steroīdu devas samazināšanas/pārtraukšanas laikā vai tūlīt pēc tās.

Iedarbība uz nervu sistēmu

Kortikosteroīdi ir jālieto piesardzīgi pacientiem ar krampju lēkmēm.

Kortikosteroīdi ir jālieto piesardzīgi pacientiem ar myasthenia gravis (skatīt arī informāciju par miopātiju sadaļā “Iedarbība uz skeleta-muskuļu sistēmu”).

Saistībā ar intratekālu/epidurālu ievadīšanas veidu ir ziņots par smagiem medicīniskiem notikumiem.

Ir saņemti ziņojumi par epidurālās lipomatozes iespējamību pacientiem, kuri lieto kortikosteroīdus, it īpaši, ja ilgstoši tiek lietotas lielas devas.

Iedarbība uz acīm

Redzes traucējumi

Saistībā ar sistēmisku un lokālu kortikosteroīdu lietošanu var tikt ziņots par redzes traucējumiem. Ja pacientam ir tādi simptomi kā neskaidra redze vai citi redzes traucējumi, jāapsver pacienta norīkošana pie oftalmologa, lai novērtētu to iespējamos cēloņus, kas var būt, piemēram, katarakta, glaukoma vai tādas retas slimības kā centrāla seroza horioretinopātija (CSHR), par ko ir ziņots pēc kortikosteroīdu sistēmiskas un lokālas lietošanas. Centrāla seroza horioretinopātija var novest pie tīklenes atslāņošanās.

Kortikosteroīdi uzmanīgi jālieto pacientiem ar acu herpes simplex infekciju radzenes perforācijas draudu dēļ.

Ilgstoša kortikosteroīdu lietošana var izraisīt mugurējās subkapsulārās kataraktas un nukleārās kataraktas (īpaši bērniem), eksoftalmu vai paaugstinātu intraokulāru spiedienu, kas var radīt glaukomu ar iespējamu optiskā nerva bojājumu. Pacientiem, kuri saņem glikokortikoīdus, var arī vieglāk rasties sekundāras sēnīšu vai vīrusu infekcijas acīs.

Iedarbība uz sirds funkciju

Glikokortikoīdu nevēlamās reakcijas, kas saistītas ar kardiovaskulāro sistēmu, piemēram, dislipidēmija un hipertensija, pacientiem, kuri saņem ārstēšanu un kuriem ir esoši kardiovaskulārā riska faktori, var veicināt noslieci uz papildu kardiovaskulāru iedarbību, ja tiek lietotas lielas devas ilgstošus periodus. Attiecīgi šādiem pacientiem kortikosteroīdi ir jālieto apdomīgi un jāpievērš uzmanība risku modificēšanai un papildu kardiovaskulārai novērošanai, ja nepieciešams. Mazas devas terapija var samazināt kortikosteroīdu terapijas komplikāciju biežumu.

Sastrēguma sirds mazspējas gadījumā sistēmiskie kortikosteroīdi ir jālieto piesardzīgi un tikai tad, ja absolūti nepieciešams.

Iedarbība uz asinsvadu sistēmu

Lietojot kortikosteroīdus, tika ziņots par trombozi, tai skaitā venozo trombemboliju. Kā rezultātā pacientiem, kuriem ir vai var būt nosliece uz trombemboliskiem traucējumiem, kortikosteroīdi jālieto ar piesardzību.

Steroīdi pacientiem ar hipertensiju ir jālieto piesardzīgi.

Iedarbība uz kuņģa-zarnu traktu

Augstas kortikosteroīdu devas var izraisīt akūtu pankreatītu.

Nav vispārējas vienprātības par to, vai kortikosteroīdi vieni paši ir atbildīgi par peptisko čūlu rašanos terapijas laikā, tomēr glikokortikoīdu terapija var slēpt peptiskās čūlas simptomus un perforācija vai asinsizplūdums var notikt bez īpašām sāpēm. Glikokortikoīdu terapija var slēpt peritonītu vai citas pazīmes vai simptomus, kas saistīti ar kuņģa-zarnu traucējumiem, piemēram, perforāciju, nosprostošanos vai pankreatītu. Kuņģa-zarnu čūlu rašanās risks pieaug, ja līdztekus tiek lietoti nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (NSPIL).

Kortikosteroīdi jālieto uzmanīgi arī nespecifiska čūlainā kolīta gadījumā, jo draud zarnu perforācija, abscess vai citas strutainas infekcijas, kā arī divertikulīta, svaigu intestinālu anastomožu vai aktīvas vai latentas peptiskas čūlas gadījumā.

Kortikosteroīdu lietošanas laikā piesardzība jāievēro pacientiem ar nesen pārciestu miokarda infarktu (ruptūras risks), glaukomu (arī ģimenes anamnēzē), epilepsiju un gados vecākiem pacientiem.

Iedarbība uz aknu un/vai žults izvades sistēmu

Ir ziņots par hepatobiliāriem traucējumiem, kas var izzust pēc terapijas pārtraukšanas. Tāpēc ir nepieciešama atbilstoša novērošana.

Pacientiem ar aknu slimībām hidrokortizona iedarbība var būt pastiprināta, jo hidrokortizona metabolisms un eliminācija šiem pacientiem ir ievērojami samazināta.

Iedarbība uz skeleta-muskuļu sistēmu

Lielu kortikosteroīdu devu lietošanas gadījumā novērota akūta miopātija, biežāk pacientiem ar neiromuskulārās pārvades traucējumiem (piemēram, myasthenia gravis), kā arī pacientiem, kuri vienlaikus lieto antiholīnerģiskos līdzekļus, piemēram, neiromuskulāro pārvadi bloķējošas zāles (piemēram, pankuroniju). Šī akūtā miopātija ir ģeneralizēta, var ietvert acu un elpošanas muskuļus un izraisīt kvadriparēzi. Iespējama kreatīnkināzes līmeņa paaugstināšanās. Klīniskā uzlabošanās vai atveseļošanās pēc kortikosteroīdu lietošanas pārtraukšanas var ilgt nedēļām un gadiem.

Ilgtermiņa un lielu glikokortikoīdu devu lietošana ir saistīta ar osteoporozi. Kortikosteroīdi ir jālieto piesardzīgi pacientiem ar osteoporozi.

Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi

Kortikosteroīdi ir jālieto piesardzīgi pacientiem ar nieru mazspēju.

Izmeklējumi

Hidrokortizons var paaugstināt asinsspiedienu, izraisīt nātrija un ūdens aizturi un pastiprināt kālija izdali. Var būt nepieciešams atteikties no vārāmās sāls lietošanas uzturā, papildinot to ar kāliju. Visi glikokortikoīdi palielina kalcija izdali.

Traumas, saindēšanās un ar manipulācijām saistītas komplikācijas

Kortikosteroīdu sistēmiska lietošana nav paredzēta un tāpēc nedrīkst tikt lietota, lai ārstētu smadzeņu traumatisku bojājumu. Daudzcentru pētījumā pacientiem, kuri saņēma metilprednizolona nātrija sukcinātu, tika konstatēta paaugstināta mirstība 2 nedēļas un 6 mēnešus pēc traumas, salīdzinot ar placebo. Cēloņsakarība ar metilprednizolona nātrija sukcinātu ārstēšanu nav noskaidrota.

Citi

Tā kā glikokortikoīdu ārstēšanas izraisītās komplikācijas ir atkarīgas no devas lieluma un ārstēšanas ilguma, katrā individuālā gadījumā ir jāveic riska/ieguvuma izvērtējums nosakot, vai ir jālieto ikdienas terapija vai terapija ar pārtraukumiem.

Ir jālieto mazākā iespējamā kortikosteroīdu deva, lai kontrolētu slimību, kas tiek ārstēta, un ja devu ir iespējams samazināt, tas ir jādara pakāpeniski.

Paredzams, ka vienlaicīga ārstēšana ar CYP3A inhibitoriem, ieskaitot kobicistatu saturošas zāles, palielina sistēmisko blakusparādību risku. No zāļu kombinācijas būtu jāizvairās, ja vien ieguvums neatsver paaugstinātu sistēmisko kortikosteroīdu blakusparādību risku, un šādā gadījumā pacientiem ir jāuzrauga sistēmiskas kortikosteroīdu blakusparādības (skatīt 4.5. apakšpunktu).

Aspirīns un nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi kopā ar kortikosteroīdiem ir jālieto piesardzīgi (skatīt 4.5. apakšpunktu).

Ir saņemti ziņojumi par feohromocitomas krīzi pēc sistemātisko kortikosteroīdu ievades, kas var būt ar letālu iznākumu. Pacientiem ar pierādītu feohromocitomu vai aizdomām par to, ārstēšana ar kortikosteroīdiem jānozīmē pēc rūpīgas riska/ieguvuma attiecības izvērtēšanas.

Lietošana bērniem

Konservants benzilspirts tiek saistīts ar nopietnām blakusparādībām, tai skaitā “smakšanas sindromu” un nāvi pediatriskiem pacientiem. Kaut gan šo zāļu normālās terapeitiskās devas satur ievērojami zemāku benzilspirta koncentrāciju, nekā tās, pie kurām ziņots par “smakšanas sindromu”, minimālā benzilspirta koncentrācija, pie kuras tiek novērota toksicitāte, nav zināma. Benzilspirta toksicitātes risks ir atkarīgs no ievadītā daudzuma un aknu un nieru spējas atindēt šo ķīmisko vielu. Daudz biežāk toksicitāte iespējama priekšlaicīgi dzimušiem un zīdaiņiem ar mazu dzimšanas svaru.

Sekojošais teikums attiecas tikai tad, ja iepakojumā tiek piegādāts šķīdinātājs, un šķīdinātājs satur benzilspirtu:

Benzilspirta daudzums vienā mililitrā šķīduma ir 9,45 mg.

Ir rūpīgi jānovēro to zīdaiņu un bērnu augšana un attīstība, kuri ilgstoši saņem kortikosteroīdu terapiju.

Bērniem, kuri ilgstoši saņem dienā vairāku glikokortikoīdu devu terapiju, augšana var būt nomākta. Šī režīma lietošana ir jāierobežo tikai pašiem smagākajiem gadījumiem.

Zīdaiņiem un bērniem, kuri ilgstoši saņem kortikosteroīdu terapiju, ir īpašs intrakraniālā spiediena palielināšanās risks.

Lielas kortikosteroīdu devas bērniem var izraisīt pankreatītu.

4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Hidrokortizonu metabolizē 2. tipa 11β‑hidroksisteroīdu dehidrogenāze (11β‑HSD2) un citohroma P450 (CYP) 3A4 enzīms. CYP3A4 enzīms katalizē steroīdu 6β-hidroksilāciju, kas ir būtisks I fāzes metabolisma solis endogēnajiem un sintētiskajiem kortikosteroīdiem. Daudzi citi savienojumi arī ir CYP3A4 substrāti, un ir pierādīts, ka no tiem daži izmaina glikokortikoīdu metabolismu, inducējot (augšup regulējot) vai inhibējot CYP3A4 enzīmu.

CYP3A4 INHIBITORI – var samazināt klīrensu aknās un palielināt hidrokortizona koncentrāciju plazmā. Lietojot kopā ar CYP3A4 inhibitoriem (piemēram, ketokonazols, itrakonazols, klaritromicīns un greipfrūtu sula), hidrokortizona devu var būt nepieciešams samazināt, lai izvairītos no steroīdu toksicitātes.

CYP3A4 INDUCĒTĀJI – var palielināt klīrensu aknās un samazināt hidrokortizona koncentrāciju plazmā. Lietojot kopā ar CYP3A4 inducētāju (piemēram, rifampicīns, karbamazepīns, fenobarbitāls un fenitoīns), hidrokortizona devu var būt nepieciešams palielināt, lai sasniegtu vēlamo iedarbību.

CYP3A4 SUBSTRĀTI – cita CYP3A4 substrāta klātbūtnē var tikt ietekmēts hidrokortizona klīrenss aknās un būt nepieciešama devas pielāgošana. Ar vienlaicīgu ievadīšanu ir lielāka iespējamība, ka izpaudīsies nevēlamās blakusparādības, kas saistītas ar jebkurām no šīm zālēm.

AR CYP3A4 NESAISTĪTĀ IEDARBĪBA – citi mijiedarbības veidi un ietekme, kas var rasties, lietojot hidrokortizonu, ir aprakstīti 1. tabulā zemāk.

1. tabulā ir dots saraksts un apraksts par visbiežākajiem un/vai klīniski visnozīmīgākajiem zāļu mijiedarbības veidiem vai iedarbību ar hidrokortizonu.

1. tabula. Nozīmīga zāļu vai vielu mijiedarbība/ietekme ar hidrokortizonu

Zāļu grupa vai tips

- ZĀLES VAI VIELA

Mijiedarbība/ Ietekme

Antibakteriāls līdzeklis

- IZONIAZĪDS

CYP3A4 INHIBITORS

Antibiotikas, prettuberkulozes līdzeklis

- RIFAMPICĪNS

CYP3A4 INDUCĒTĀJS

Antikoagulanti (perorālie)

Kortikosteroīdu ietekme uz perorālajiem antikoagulantiem ir dažāda. Ir ziņots par palielinātu, kā arī samazinātu antikoagulantu iedarbību, tos vienlaikus lietojot ar kortikosteroīdiem. Tāpēc ir jānovēro koagulācijas indikatori, lai saglabātu vēlamo antikoagulācijas iedarbību.

Pretepilepsijas līdzekļi

- KARBAMAZEPĪNS

CYP3A4 INDUCĒTĀJS (un SUBSTRĀTS)

Pretepilepsijas līdzekļi

- FENOBARBITĀLS

- FENITOĪNS

CYP3A4 INDUCĒTĀJI

Antiholīnerģiskie līdzekļi

- NEIROMUSKULĀRIE

BLOKATORI

Kortikosteroīdi var ietekmēt antiholīnerģisko līdzekļu iedarbību.

1) Ir ziņots par akūtu miopātiju, lietojot vienlaikus lielas devas kortikosteroīdus un antiholīnerģiskos līdzekļus, piemēram, neiromuskulāros blokatorus (papildu informāciju skatīt 4.4. apakšpunktā “Iedarbība uz skeleta-muskuļu sistēmu”).

2) Pankuronija un vekuronija neiromuskulārās bloķēšanas iedarbības antagonisms ir ziņots pacientiem, kuri lieto kortikosteroīdus. Šī mijiedarbība var tikt sagaidīta ar visiem konkurējošiem neiromuskulārajiem blokatoriem.

Antiholīnesterāzes līdzekļi

Steroīdi var samazināt antiholīnesterāzes līdzekļu iedarbību pacientiem ar myasthenia gravis.

Pretdiabēta līdzekļi

Kortikosteroīdi var palielināt glikozes līmeni asinīs, tāpēc var būt nepieciešama pretdiabēta zāļu devas pielāgošana.

Pretvemšanas līdzekļi

- APREPITANTS

- FOSAPREPITANTS

CYP3A4 INHIBITORI (un SUBSTRĀTI)

Pretsēnīšu līdzekļi

- ITRAKONAZOLS

- KETOKONAZOLS

CYP3A4 INHIBITORI (un SUBSTRĀTI)

Pretvīrusu līdzekļi

- HIV-PROTEĀZES

INHIBITORI

CYP3A4 INHIBITORI (un SUBSTRĀTI)

1) Proteāzes inhibitori, piemēram, indinavīrs un ritonavīrs, var palielināt kortikosteroīdu koncentrāciju plazmā.

2) Kortikosteroīdi var inducēt HIV proteāzes inhibitoru metabolismu, izraisot pazeminātu koncentrāciju plazmā.

Farmakokinētikas pastiprinātājs

- KOBICISTATS

CYP3A4 INHIBITORS

Aromatāzes inhibitori

- AMINOGLUTETIMĪDS

Aminoglutetimīda inducētā virsnieru nomākšana var paasināt endokrīnās izmaiņas, ko izraisa ilgtermiņa glikokortikoīdu ārstēšana.

Kalcija kanālu blokatori

- DILTIAZEMS

CYP3A4 INHIBITORS (un SUBSTRĀTS)

Sirds glikozīdi

- DIGOKSĪNS

Vienlaicīga kortikosteroīdu lietošana ar sirds glikozīdiem var palielināt ar hipokaliēmiju saistītu aritmijas vai digitālisma toksicitātes iespējamību. Visiem pacientiem, kuri lieto jebkuru šo zāļu terapijas kombināciju, ir rūpīgi jānovēro seruma elektrolīti, it īpaši kālija līmenis.

Estrogēni un perorālie kontracepcijas līdzekļi, kas satur estrogēnus

CYP3A4 INHIBITORI (UN SUBSTRĀTI)
Estrogēni var pastiprināt hidrokortizona iedarbību, palielinot transkortīna koncentrāciju. Hidrokortizona devas pielāgošana var būt nepieciešama, ja estrogēnus pievieno vai izņem no stabilas devu lietošanas shēmas.

- GREIPFRŪTU SULA

CYP3A4 INHIBITORS

Imūnsupresants

- CIKLOSPORĪNS

CYP3A4 INHIBITORS (un SUBSTRĀTS)

Lietojot abas zāles vienlaikus, var būt palielināta ciklosporīna un kortikosteroīdu aktivitāte. Saistībā ar vienlaicīgo lietošanu ir ziņots par krampju lēkmēm.

Imūnsupresants

- CIKLOFOSFAMĪDS

- TAKROLIMS

CYP3A4 SUBSTRĀTI

Makrolīdu antibakteriālie līdzekļi

- KLARITROMICĪNS

- ERITROMICĪNS

CYP3A4 INHIBITORI (un SUBSTRĀTI)

Makrolīdu antibakteriālie līdzekļi

- TROLEANDOMICĪNS

CYP3A4 INHIBITORS

Nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (NPL)

- ASPIRĪNS lielās devās

(acetilsalicilskābe)

1) Lietojot kortikosteroīdus kopā ar NPL, var būt palielināts kuņģa-zarnu sistēmas asiņošanas un čūlu veidošanās biežums.

2) Kortikosteroīdi var palielināt lielu devu aspirīna klīrensu, kas var izraisīt pazeminātu salicilātu līmeni serumā.

Kortikosteroīdu terapijas pārtraukšana var izraisīt palielinātu salicilātu līmeni serumā, kas var radīt palielinātu salicilātu toksicitātes risku.

Kāliju mazinošie līdzekļi

Kad kortikosteroīdi tiek ievadīti vienlaikus ar kāliju mazinošiem līdzekļiem (piemēram, diurētiskajiem līdzekļiem), ir rūpīgi jānovēro, vai pacientiem nerodas hipokaliēmija. Paaugstināts hipokaliēmijas risks pastāv arī ar līdztekus lietotiem kortikosteroīdiem un amfotericīnu B, ksantinoliem vai bēta-2 agonistiem.

Ir ziņots par gadījumiem, kad vienlaicīga amfotericīna B un hidrokortizona lietošanai sekoja sirds palielināšanās un sastrēguma sirds mazspēja.

4.6. Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Dažos pētījumos ar dzīvniekiem konstatēts, ka lielas kortikosteroīdu, tostarp hidrokortizona, devas grūsnai mātītei var izraisīt augļa attīstības traucējumus. Tomēr nav konstatēts, ka kortikosteroīdi grūtniecēm izraisītu iedzimtības anomālijas. Tā kā atbilstoši pētījumi, izmantojot hidrokortizona nātrija sukcinātu, ar cilvēkiem nav veikti, šīs zāles drīkst lietot grūtniecības laikā tikai pēc rūpīga ieguvuma-riska attiecības izvērtēšanas mātei un auglim.

Daži kortikosteroīdi viegli šķērso placentu. Dažos retrospektīvos pētījumos ir atklāts, ka pieaug mazas jaundzimušā ķermeņa masas biežums bērniem, kuri piedzimuši mātei, kura lieto kortikosteroīdus. Cilvēkiem mazas jaundzimušā ķermeņa masas risks šķietami ir saistīts ar devas lielumu, un to var samazināt, nozīmējot mazākas kortikosteroīdu devas. Ja māte grūtniecības laikā lietojusi lielas glikokortikoīdu devas, jaundzimušais rūpīgi jāizmeklē un jāvēro, vai nav virsnieru mazspējas simptomu.

Nav novērota kortikosteroīdu ietekme uz dzemdībām.

Zīdaiņiem, kuru mātes grūtniecības laikā ilgstoši ārstētas ar kortikosteroīdiem, ir novērotas kataraktas.

Sekojošais teikums attiecas tikai tad, ja šķīdinātājs satur benzilspirtu:

Benzilspirts var šķērsot placentu (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Barošana ar krūti

Kortikosteroīdi izdalās mātes pienā.

Laikā, kad māte baro bērnu ar krūti, šīs zāles drīkst lietot tikai pēc rūpīga ieguvuma-riska attiecības izvērtēšanas mātei un bērnam.

Fertilitāte

Dzīvnieku pētījumos ir konstatēts, ka kortikosteroīdi ietekmē fertilitāti (skatīt 5.3. apakšpunktu).

4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Kortikosteroīdu ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus nav sistemātiski pētīta. Pēc kortikosteroīdu terapijas iespējamas tādas sistēmiskas iedarbības kā sinkope, vertigo un konvulsijas. Šiem pacientiem nevajadzētu vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus.

4.8. Nevēlamās blakusparādības

Tālāk minētās nevēlamās blakusparādības ir raksturīgas visiem sistēmiskiem kortikosteroīdiem. Šis uzskaitījums obligāti nenozīmē, ka konkrētā blakusparādība novērota šīs zāļu formas lietošanas gadījumā.

Zāļu nevēlamās blakusparādības tabulas veidā

Orgānu sistēmu klasifikācija

Biežums nav zināms

(nav iespējams noteikt pēc pieejamiem datiem)

Infekcijas un infestācijas

Oportūnistiskas infekcijas; infekcijas

Labdabīgi, ļaundabīgi un neprecizēti audzēji (ieskaitot cistas un polipus)

Pacientiem kortikosteroīdu terapijas laikā novērota Kapoši sarkoma

Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi

Leikocitoze

Imūnās sistēmas traucējumi

Paaugstinātas zāļu jutības reakcijas; anafilaktiska reakcija; anafilaktoīda reakcija

Endokrīnās sistēmas traucējumi

Kušinga sindroma attīstība; hipopituitārisms; steroīdu atcelšanas sindroms

Vielmaiņas un uztures traucējumi

Metaboliskā acidoze; nātrija aizture; šķidruma aizture; hipokaliēmiskā alkaloze; dislipidēmija; glikozes tolerances traucējumi; palielināta vajadzība pēc insulīna (vai perorāliem hipoglikemizējošiem līdzekļiem diabēta slimniekiem); lipomatoze; palielināta ēstgriba (kas var izraisīt palielinātu ķermeņa masu)

Psihiskie traucējumi

Afektīvie traucējumi (tai skaitā depresija, eiforija; emocionālā labilitāte; atkarība no zālēm, domas par pašnāvību); psihotiski traucējumi (tai skaitā mānija, murgi, halucinācijas un šizofrēnija); garīgie traucējumi; personības izmaiņas; apjukums; trauksme; garastāvokļa izmaiņas; bezmiegs; aizkaitināmība

Nervu sistēmas traucējumi

Epidurālā lipomatoze; paaugstināts intrakraniāls spiediens; labdabīga intrakraniālā hipertensija; krampju

lēkme; amnēzija; kognitīvie traucējumi; reibonis; galvassāpes

Acu bojājumi

Centrālā serozā horioretinopātija; katarakta; glaukoma; eksoftalms; neskaidra redze (skatīt 4.4. apakšpunktu)

Ausu un labirinta bojājumi

Reibonis

Sirds funkcijas traucējumi

Sastrēguma sirds mazspēja (pacientiem ar slimības predispozīciju)

Asinsvadu sistēmas traucējumi

Tromboze; hipertensija; hipotensija

Elpošanas sistēmas traucējumi, krūškurvja un videnes slimības

Plaušu embolija; smakšanas sindroms; žagas

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

Peptiska čūla (ar iespējamu peptiskās čūlas perforāciju un peptiskās čūlas asiņošanu); zarnu perforācija; kuņģa asiņošana; pankreatīts; ezofagīts; vēdera uzpūšanās; vēdera sāpes; caureja; dispepsija; slikta dūša

Ādas un zemādas audu bojājumi

Angioedēma; hirsūtisms; petehijas; ekhimozes; ādas atrofija; eritrēma; hiperhidroze; ādas strijas; izsitumi; nieze; nātrene; akne; ādas hipopigmentācija

Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi

Muskuļu vājums; mialģija; miopātija; muskuļu atrofija; osteoporoze; osteonekroze; patoloģiski lūzumi; neiropātiskā artropātija; artralģija; augšanas aizture

Reproduktīvās sistēmas traucējumi un krūts slimības

Neregulāras mēnešreizes

Vispārējie traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

Pavājināta dzīšana; perifērā tūska; nogurums; savārgums; reakcijas injekcijas vietā

Izmeklējumi

Paaugstināts intraokulārais spiediens; pazemināta ogļhidrātu tolerance; samazināts kālija līmenis asinīs; paaugstināts kalcija līmenis urīnā; paaugstināts alanīntransamināzes (ALAT) līmenis; paaugstināts aspartāttransamināzes (ASAT) līmenis; paaugstināts sārmainās fosfatāzes līmenis asinīs; paaugstināts urīnvielas līmenis asinīs; reakciju nomākums uz ādas testiem^*

Traumas, saindēšanās un ar manipulācijām saistītas komplikācijas

Mugurkaula skriemeļu kompresijas lūzumi; cīpslu pārrāvums

^* Nav MedDRA ieteiktais termins.

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003. Tīmekļa vietne: www.zva.gov.lv

4.9. Pārdozēšana

Nav akūta kortikosteroīdu pārdozēšanas klīniskā sindroma. Pārdozēšanas gadījumā nav pieejams specifisks antidots; ārstēšana ir uzturoša un simptomātiska.

Hidrokortizonu var izvadīt dialīzē.

5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1. Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: sistēmiski lietojamie kortikosteroīdi, ATĶ kods: H02AB09

Dabiski sastopamie un sintētiskie glikokortikoīdi ir virsnieru garozas steroīdi.

Dabiski sastopamie glikokortikoīdi (hidrokortizons un kortizons), kuriem ir arī sāļus aizturošās īpašības, tiek lietoti virsnieru garozas mazspējas stāvokļu aizstājterapijā. To sintētiskie analogi tiek galvenokārt lietoti pretiekaisuma iedarbības dēļ daudzu orgānu sistēmu traucējumos.

Hidrokortizona nātrija sukcinātam ir tāda pati metaboliskā un pretiekaisuma aktivitāte kā hidrokortizonam. Ievadot parenterāli un ekvimolārā daudzumā, abi savienojumi ir līdzvērtīgi pēc to bioloģiskās aktivitātes. Ūdenī ļoti labi šķīstošais hidrokortizona nātrija sukcināta esteris ļauj ātri intravenozi ievadīt lielas hidrokortizona devas nelielā atšķaidītāja tilpumā, un tas ir īpaši noderīgi, kad nepieciešams strauji panākt augstu hidrokortizona līmeni asinīs. Pēc hidrokortizona nātrija sukcināta intravenozas injekcijas tiek novērota demonstrējama iedarbība vienas stundas laikā, un tā ilgst mainīgu laika periodu.

Glikokortikoīdi rada būtisku un dažādu metabolisku iedarbību. Turklāt tie izmaina organisma imūno reakciju uz dažādiem stimuliem.

Metilprednizolona nātrija sukcināta un hidrokortizona nātrija sukcināta relatīvā iedarbība, kā to liecina eozinofilo leikocītu skaita nomākums, pēc intravenozās ievadīšanas ir attiecībā pieci pret viens. Tas atbilst metilprednizolona un hidrokortizona relatīvajai perorālajai iedarbībai.

5.2. Farmakokinētiskās īpašības

Hidrokortizona farmakokinētika veseliem pētāmajiem vīriešiem, ievadot vienu intravenozo hidrokortizona nātrija sukcināta devu, kas bija lielāka par 20 mg, uzrādīja nelineāru kinētiku, un atbilstošie hidrokortizona farmakokinētiskie rādītāji ir parādīti 2. tabulā.

2. tabula. Vidējie (SD) hidrokortizona farmakokinētiskie rādītāji pēc vienas intravenozās devas

Veseli pieauguši vīrieši (21-29 gadus veci; N = 6)

Deva (mg)

5

10

20

40

Kopējā iedarbība (AUC_0-∞; ng·h/ml)

410 (80)

790 (100)

1480 (310)

2290 (260)

Klīrenss (CL; ml/min/m²)

209 (42)

218 (23)

239 (44)

294 (34)

Izplatības tilpums līdzsvara stāvoklī (V_dss; L)

20,7 (7,3)

20,8 (4,3)

26.0 (4,1)

37,5 (5,8)

Eliminācijas pusperiods (t_1/2; h)

1,3 (0,3)

1,3 (0,2)

1,7 (0,2)

1,9 (0,1)

AUC_0-∞ = laukums zem līknes laikā no nulles līdz bezgalībai.

Uzsūkšanās

Pēc 5, 10, 20 un 40 mg hidrokortizona nātrija sukcināta vienas intravenozās devas veseliem pieaugušiem vīriešiem vidējās augstākās vērtības, kas iegūtas 10 minūtes pēc devas ievadīšanas, bija attiecīgi 312, 573, 1095 un 1854 ng/ml. Intramuskulāri ievadīts hidrokortizona sukcināts ātri uzsūcas.

Izkliede

Hidrokortizons plaši izplatās audos, šķērso asinsrites-smadzeņu barjeru un izdalās krūts pienā. Hidrokortizona izkliedes tilpums līdzsvara stāvoklī svārstās aptuveni no 20 līdz 40 litriem (2. tabula). Hidrokortizons piesaistās glikoproteīnam transkortīnam (tas ir, kortikosteroīdus saistošais globulīns) un albumīnam. Hidrokortizona piesaiste plazmas proteīniem cilvēkiem ir aptuveni 92%.

Biotransformācija

Hidrokortizonu (piemēram, kortizolu) 11β‑HSD2 metabolizē par kortizonu un tālāk par dihidrokortizonu un tetrahidrokortizonu. Citi metabolīti ietver dihidrokortizolu, 5α‑dihidrokortizolu, tetrahidrokortizolu un 5α‑tetrahidrokortizolu. Kortizonu var pārveidot par kortizolu ar 1. tipa 11β‑hidroksisteroīdu dehidrogenāzi (11β‑HSD1).

Hidrokortizonu metabolizē arī CYP3A4 par 6β-hidroksikortizolu (6β-OHF), un 6β-OHF daudzums no visiem radītajiem metabolītiem mainījās no 2,8% līdz 31,7%, demonstrējot lielas atšķirības starp indivīdiem.

Eliminācija

Ievadītās devas eliminācija ir gandrīz pilnīga pēc 12 stundām. Hidrokortizona nātrija sukcinātu ievadot intramuskulāri, tas tiek izvadīts līdzīgā līknē, salīdzinot ar novēroto pēc intravenozas injekcijas.

5.3. Preklīniskie dati par drošumu

Kancerogenitāte

Hidrokortizons nepalielināja audzēju rašanās biežumu žurku tēviņiem un mātītēm 2 gadu ilgā kancerogenitātes pētījumā.

Mutagenitāte

Kortikosteroīdi, steroīdu hormonu klase, kurā ietilpst hidrokortizons, ir pārliecinoši negatīvi baktēriju mutagenitātes testos. Hidrokortizons un deksametazons izraisīja hromosomu bojājumus cilvēku limfocītos in vitro un žurkām in vivo. Tomēr šo atradņu bioloģiskā nozīmība nav skaidra, jo hidrokortizons nepalielināja audzēju rašanās biežumu žurku tēviņiem un mātītēm 2 gadu ilgā kancerogenitātes pētījuma laikā. Fludrokortizons (9α-fluorhidrokortizons, kas pēc struktūras ir līdzīgs hidrokortizonam) bija negatīvs cilvēku limfocītu hromosomu bojājumu testā.

Reproduktīvā toksicitāte

Pētījumos ar žurkām tika novērots, ka kortikosteroīdi negatīvi ietekmē fertilitāti. Žurku tēviņiem subkutānas injekcijas veidā ievadīja kortikosteronu devās 0, 10 un 25 mg/kg dienā reizi dienā 6 nedēļas ilgi, tie tika pāroti ar žurku mātītēm, kuras nesaņēma zāles. Lielākā deva pēc 15. dienas tika samazināta līdz 20 mg/kg dienā. Tika novērots retāks pārošanās biežums, kas varētu būt sekundāra reakcija, samazinoties žurku tēviņu dzimumorgānu svaram. Implantācijas un dzīvu augļu skaits bija samazināts.

Ir novērots, ka kortikosteroīdi ir teratogēni daudzām sugām devās, kas līdzvērtīgas cilvēku devām. Dzīvnieku reprodukcijas pētījumos glikokortikoīdi palielināja deformācijas (aukslēju šķeltni, skeletu deformācijas), embriju-augļu mirstību (piemēram, resorbciju pieaugumu) un augšanas nomākumu dzemdē. Ievadot hidrokortizonu grūsnām pelēm un kāmjiem organoģenēzes laikā, tika novērota aukslēju šķeltne.

6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1. Palīgvielu saraksts

Nātrija dihidrogēnfosfāta monohidrāts

Nātrija hidrogēnfosfāts

Benzilspirts

Ūdens injekcijām

6.2. Nesaderība

Nav piemērojama.

6.3. Uzglabāšanas laiks

3 gadi.

Pēc zāļu izšķīdināšanas sagatavotais šķīdums jāizlieto nekavējoties.

6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Uzglabāt temperatūrā līdz 25⁰C. Uzglabāšanas nosacījumus pēc zāļu sagatavošanas skatīt 6.3. apakšpunktā.

6.5. Iepakojuma veids un saturs

Katrā iepakojumā ir viens stikla divkomponentu flakons (Act-O-Vial). Katrs 2 ml Act-O-Vial satur:

I. Pulvera nodalījumā: 100 mg hidrokortizona (hidrokortizona nātrija sukcināta veidā), nātrija dihidrogēnfosfāta monohidrāts, nātrija hidrogēnfosfāts;

II. Šķīdinātāja nodalījumā – 18 mg benzilspirts, ūdens injekcijām.

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos

SOLU-CORTEF ir iepakots Act-O-Vial iepakojumā. Tas ir divkomponentu flakons, kas satur vienā nodalījumā pulveri, bet otrā šķīdinātāju. Šāds iepakojums domāts injekciju šķīduma pagatavošanai.

Šķīduma sagatavošana

Pirms ievadīšanas, kad vien to pieļauj šķīdums un iesaiņojums, parenterāli ievadāmās zāles jāpārbauda vizuāli, vai nav cietu daļiņu un krāsas maiņas.

Norādījumi Act-0-Vial divkomponentu flakona lietošanai

Nospiediet plastmasas aktivatoru, lai ievadītu šķīdinātāju apakšējā nodalījumā.

Viegli skalinot, izšķīdiniet pulveri.

Noņemiet plastmasas cilni, kas nosedz aizbāžņa vidu.

Sterilizējiet aizbāžņa virsmu ar piemērotu baktericīdu līdzekli.
Piezīme: pirms turpmāko darbību veikšanas vispirms ir jāpabeidz 1.–4. darbība.

Caur aizbāžņa centru izduriet adatu, lai būtu redzams tikai adatas gals.

Apgrieziet flakonu un ievelciet devu.

Intravenozām vai intramuskulārām injekcijām tālāka atšķaidīšana nav nepieciešama.

Intravenozai infūzijai vispirms jāsagatavo šķīdums, kā iepriekš norādīts. 100 mg saturošo šķīdumu tad var pievienot 100 – 1000 ml 5% glikozes šķīdumam ūdenī vai izotoniskam nātrija hlorīda šķīdumam, vai arī 5% glikozes šķīdumam izotoniskā nātrija hlorīda šķīdumā, ja vien pacientam sāls nav kontrindicēta. Ja vēlams ievadīt mazu šķidruma daudzumu, 100 mg (hidrokortizona ekvivalents hidrokortizona nātrija sukcinātam), var pievienot 50 ml iepriekšminētos šķīdinātājus. Pagatavotais šķīdums ir jāizlieto nekavējoties, un to var ievadīt tieši vai intravenozas piggy-back infūzijas veidā (piggy-back ir divvadu savienotājs intravenozai infūzijai, kas nodrošina vienlaicīgu papildu šķīduma vai zāļu pievadi).

Neizlietotās zāles vai izlietotie materiāli jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām.

7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

Pfizer Europe MA EEIG

Boulevard de la Plaine 17

1050 Bruxelles

Beļģija

8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(-I)

96-0062

9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Reģistrācijas datums: 1996. gada 21. marts

Pēdējās pārreģistrācijas datums: 2007. gada 12. jūnijs

10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

07/2018

SASKAŅOTS ZVA 09-08-2018

Nr.96-0062/IA/017; Pfleet: 2018-0038767

- PAGE 1 -