Rispolept

Lejupielādēt zāļu aprakstu

ZĀĻU APRAKSTS

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

Rispolept 1 mg/ml šķīdums iekšķīgai lietošanai

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

1 ml šķīduma iekšķīgai lietošanai satur 1 mg risperidona (risperidonum).

Palīgvielas ar zināmu iedarbību

1 ml šķīduma iekšķīgai lietošanai satur 2 mg benzoskābes (E 210).

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

3. ZĀĻU FORMA

Šķīdums iekšķīgai lietošanai

Šķīdums ir dzidrs un bezkrāsains.

4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1. Terapeitiskās indikācijas

RISPOLEPT indicēts šizofrēnijas ārstēšanai.

RISPOLEPT indicēts vidēji smagu vai smagu mānijas epizožu, kas saistītas ar bipolāri afektīviem traucējumiem, ārstēšanai.

RISPOLEPT indicēts pastāvīgas agresivitātes īslaicīgai ārstēšanai (līdz 6 nedēļām) pacientiem ar vidēji smagu vai smagu Alcheimera demenci, kam nav atbildes reakcijas pret nemedikamentozu ārstēšanu un ja pastāv sevis vai citu apdraudēšanas risks.

RISPOLEPT indicēts uzvedības traucējumu ar pastāvīgu agresiju īslaicīgai simptomātiskai ārstēšanai (līdz 6 nedēļām) bērniem no 5 gadu vecuma un pusaudžiem, kam intelektuālas spējas ir vājākas par vidējo vai ir psihiska aizture un diagnoze uzstādīta pēc DSM-IV kritērijiem un kam agresīvas vai cita veida destruktīvas izturēšanās ārstēšanai nepieciešama farmakoloģiska terapija. Medikamentozajai ārstēšanai jābūt plašākas ārstēšanas programmas daļai, kas ietver arī psihosociālo un izglītojošo korekciju. Risperidonu ieteicams parakstīt bērnu neiroloģijas un bērnu un pusaudžu psihiatrijas speciālistam vai ārstam, kas labi pārzina uzvedības traucējumu ārstēšanu bērniem un pusaudžiem.

4.2. Devas un lietošanas veids

Devas

Šizofrēnija

Pieaugušie

RISPOLEPT var lietot vienu vai divas reizes dienā.

Pacientiem jāsāk ar 2 mg risperidona dienā. Otrajā dienā devu var palielināt līdz 4 mg. Pēc tam devu var saglabāt nemainītu vai vēl individuāli pielāgot, ja nepieciešams. Vairumam pacientu atbilstošā dienas deva ir no 4 līdz 6 mg. Dažiem pacientiem var būt piemērota lēnāka titrēšanas fāze un mazāka sākuma un balstdeva.

Par 10 mg lielākām dienas devām nav pierādīta labāka iedarbība nekā mazākām devām, un tās biežāk var izraisīt ekstrapiramidālus simptomus. Par 16 mg lielāku dienas devu lietošanas drošums nav noskaidrots, tāpēc tās nav ieteicamas.

Gados vecāki cilvēki

Ieteicamā sākuma deva ir 0,5 mg divas reizes dienā. Šo devu var individuāli pielāgot, palielinot pa 0,5 mg divas reizes dienā līdz 1 - 2 mg divas reizes dienā.

Pediatriskā populācija

Risperidons nav ieteicams lietošanai šizofrēnijas gadījumā bērniem līdz 18 gadu vecumam efektivitātes datu trūkuma dēļ.

Mānijas epizodes bipolāri afektīvu traucējumu gadījumā

Pieaugušie

RISPOLEPT jālieto vienu reizi dienā, sākot ar 2 mg risperidona. Ja indicēts, deva jāpielāgo ar vismaz 24 stundu starplaikiem par 1 mg dienā. Var lietot dažādas risperidona devas pa 1 – 6 mg dienā, lai optimizētu efektivitāti un panesību katram pacientam. Par 6 mg lielākas risperidona dienas devas nav pētītas pacientiem ar mānijas epizodēm.

Tāpat kā jebkuras simptomātiskas terapijas gadījumā, nepārtraukti jāvērtē un jāpamato RISPOLEPT lietošanas turpināšana.

Gados vecāki cilvēki

Ieteicama 0,5 mg sākuma deva divas reizes dienā. Šo devu var individuāli pielāgot, pakāpeniski palielinot par 0,5 mg divas reizes dienā līdz 1 – 2 mg divas reizes dienā. Tā kā klīniska pieredze par gados vecākiem cilvēkiem ir ierobežota, jāievēro piesardzība.

Pediatriskā populācija

Risperidons nav ieteicams lietošanai bipolāras mānijas gadījumā bērniem līdz 18 gadu vecumam efektivitātes datu trūkuma dēļ.

Pastāvīga agresivitāte pacientiem ar vidēji smagu vai smagu Alcheimera demenci

Ieteicamā sākuma deva ir 0,25 mg šķīduma iekšķīgai lietošanai divas reizes dienā. Šķīdums iekšķīgai lietošanai ir ieteicamā zāļu forma, lai saņemtu 0,25 mg. Šo devu var individuāli pielāgot pa 0,25 mg divas reizes dienā ne biežāk kā katru otro dienu, ja nepieciešams. Optimālā deva vairumam pacientu ir 0,5 mg divas reizes dienā. Tomēr dažiem pacientiem var būt noderīgas devas līdz 1 mg divas reizes dienā.

RISPOLEPT nedrīkst lietot ilgāk par 6 nedēļām pacientiem ar pastāvīgu agresivitāti Alcheimera demences gadījumā. Ārstēšanas laikā pacientus bieži un regulāri jāizmeklē un atkārtoti jāvērtē lietošanas turpināšanas nepieciešamība.

Uzvedības traucējumi

Bērni un pusaudži no 5 līdz 18 gadu vecumam

Bērniem, kuru ķermeņa masa ir ≥50 kg, ieteicamā sākuma deva ir 0,5 mg reizi dienā. Šo devu var individuāli pielāgot pa 0,5 mg reizi dienā ne biežāk kā katru otro dienu, ja nepieciešams. Optimālā deva vairumam pacientu ir 1 mg reizi dienā. Tomēr dažiem pacientiem var būt noderīgas devas 0,5 mg reizi dienā, bet citiem var būt nepieciešami 1,5 mg reizi dienā. Bērniem, kuru ķermeņa masa ir <50 kg, ieteicamā sākuma deva ir 0,25 mg šķīduma iekšķīgai lietošanai reizi dienā. Šķīdums iekšķīgai lietošanai ir ieteicamā zāļu forma, lai saņemtu 0,25 mg. Šo devu var individuāli pielāgot pa 0,25 mg reizi dienā ne biežāk kā katru otro dienu, ja nepieciešams. Optimālā deva vairumam pacientu ir 0,5 mg reizi dienā. Tomēr dažiem pacientiem var būt noderīgas devas 0,25 mg reizi dienā, bet citiem var būt nepieciešami 0,75 mg šķīduma iekšķīgai lietošanai reizi dienā. Šķīdums iekšķīgai lietošanai ir ieteicamā zāļu forma, lai saņemtu 0,75 mg.

Tāpat kā jebkuras simptomātiskas terapijas gadījumā, nepārtraukti jāvērtē un jāpamato RISPOLEPT lietošanas turpināšana.

RISPOLEPT nav ieteicams lietošanai par 5 gadiem jaunākiem bērniem, jo nav pieredzes par lietošanu bērniem, kuri ir jaunāki par 5 gadiem un kam ir šis traucējums.

Nieru un aknu darbības traucējumi

Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem ir mazāka spēja izvadīt aktīvo antipsihotisko frakciju nekā pieaugušajiem ar normālu nieru darbību. Pacientiem ar traucētu aknu darbību ir paaugstināta brīvās risperidona frakcijas koncentrācija plazmā.

Neatkarīgi no indikācijas pacientiem ar nieru vai aknu darbības traucējumiem sākuma deva un turpmākās devas ir jāsamazina uz pusi un devas titrācija jāveic lēnāk.

RISPOLEPT šo grupu pacientiem jālieto uzmanīgi.

Lietošanas veids

RISPOLEPT paredzēts iekšķīgai lietošanai. Ēdiens neietekmē RISPOLEPT uzsūkšanos.

Lietošanu ieteicams pārtraukt pakāpeniski. Ļoti reti pēc pēkšņas lielu devu antipsihotisku zāļu lietošanas pārtraukšanas novēroti akūti lietošanas pārtraukšanas simptomi, arī slikta dūša, vemšana, svīšana un bezmiegs (skatīt 4.8. apakšpunktu). Psihotiski simptomi var rasties arī atkārtoti, un ziņots par patvaļīgu kustību (piemēram, akatīzijas, distonijas un diskinēzijas) rašanos.

Pāreja no citiem antipsihotiskajiem līdzekļiem

Klīniski pamatotos gadījumos ieteicams pakāpeniski pārtraukt iepriekšējo terapiju, vienlaikus sākot ārstēšanu ar RISPOLEPT. Ja tas ir klīniski nepieciešams, mainot terapiju pacientam no depo antipsihotiskajiem preparātiem, sāciet RISPOLEPT terapiju nākamās plānotās injekcijas brīdī. Periodiski jāpārskata nepieciešamība turpināt jau lietotās zāles pret Parkinsona slimību.

4.3. Kontrindikācijas

Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām.

4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Gados vecāki pacienti ar demenci

Palielināta mirstība gados vecākiem cilvēkiem ar demenci

Atipisku antipsihotisku zāļu, arī RISPOLEPT, 17 kontrolētu pētījumu metaanalīzē gados vecākiem pacientiem ar demenci, kuri tiek ārstēti ar atipiskajiem antipsihotiskajiem līdzekļiem, bija lielāka mirstība nekā placebo grupā. Placebo kontrolētos pētījumos ar iekšķīgi lietotu RISPOLEPT šajā pacientu grupā mirstība ar RISPOLEPT ārstētiem pacientiem bija 4,0%, salīdzinot ar 3,1% ar placebo ārstētiem pacientiem. Krusteniskā attiecība (95% precīzs ticamības intervāls) bija 1,21 (0,7; 2,1). Vidējais vecums (robežās) pacientiem, kuri nomira, bija 86 gadi (robežās no 67 līdz 100). Divu lielu novērojumu dati liecināja, ka gados vecākiem cilvēkiem ar demenci, kas ārstēti ar konvencionālām antipsihotiskām zālēm, ir arī nedaudz palielināts nāves risks, salīdzinot ar neārstētiem cilvēkiem. Nav pietiekami datu, lai precīzi novērtētu riska lielumu, un riska palielināšanās cēlonis nav zināms. Nav skaidrs, kādā mērā palielinātu mirstību novērojumos var attiecināt uz antipsihotiskām zālēm un kādā uz pacientu īpašībām.

Vienlaicīga furosemīda lietošana

RISPOLEPT placebo kontrolētos pētījumos gados vecākiem pacientiem ar demenci ar furosemīdu plus risperidonu ārstētiem pacientiem tika novērota lielāka mirstības sastopamība (7,3%; vidējais vecums 89 gadi, robežas 75 - 97), salīdzinot ar pacientiem, kuri tika ārstēti tikai ar risperidonu (3,1%; vidējais vecums 84 gadi, robežas 70 - 96) vai tikai ar furosemīdu (4,1%; vidējais vecums 80 gadi, robežas 67 - 90). Mirstības palielināšanās pacientiem, kas ārstēti ar furosemīdu plus risperidonu, novērota divos no četriem klīniskajiem pētījumiem. Risperidona vienlaicīga lietošana ar citiem diurētiskiem līdzekļiem (galvenokārt tiazīdu diurētisku līdzekļu mazu devu) nebija saistīta ar līdzīgām atradēm.

Nav atklāts nekāds patofizioloģisks mehānisms, kas izskaidrotu šo atradi, nav novērots arī nekāds noteikts pastāvīgi nemainīgs nāves cēlonis. Tomēr, pirms pieņemt lēmumu par lietošanu, jāievēro piesardzība un jānovērtē šīs kombinācijas vai vienlaicīgas lietošanas ar citu spēcīgu diurētisku līdzekli radītais risks un ieguvumi. Pacientiem, kuri vienlaikus ar risperidonu lietoja citus diurētiskos līdzekļus, mirstības sastopamība nepalielinājās. Neatkarīgi no ārstēšanas, dehidratācija ir vispārējs mirstības riska faktors, tāpēc no tā gados vecākiem pacientiem ar demenci ir rūpīgi jāizvairās.

Cerebrovaskulāras blakusparādības (CVBP)

Randomizētos, placebo kontrolētos klīniskos pētījumos, kuros piedalījās cilvēki ar demenci un lietoja atipiskas antipsihotiskas zāles, cerebrovaskulāru blakusparādību risks bija apmēram 3 reizes lielāks. Sešu placebo kontrolētu pētījumu, galvenokārt gados vecākiem pacientiem (> 65 g. v.) ar demenci, apkopotie dati par RISPOLEPT parādīja, ka CVBP (būtiskas un nebūtiskas, kombinētas) radās 3,3% (33/1009) pacientu, kas tika ārstēti ar risperidonu, un 1,2% (8/712) pacientu, kas tika ārstēti ar placebo. Krusteniskā attiecība (95% precīzs ticamības intervāls) bija 2,96 (1,34; 7,50). Palielināta riska rašanās mehānisms nav noskaidrots. Palielinātu risku nevar izslēgt ar citiem antipsihotiskiem līdzekļiem vai citās pacientu grupās. RISPOLEPT jālieto piesardzīgi pacientiem ar insulta rašanās riska faktoriem.

CVBP risks nozīmīgi lielāks bija pacientiem ar jaukta vai vaskulāra tipa demenci, salīdzinot ar Alcheimera demenci. Tādēļ pacientus, kam nav Alcheimera, bet gan cita veida demence, nedrīkst ārstēt ar risperidonu.

Ārstiem ieteicams novērtēt RISPOLEPT lietošanas risku un ieguvumus gados vecākiem pacientiem ar demenci, ņemot vērā insulta riska faktorus katram pacientam. Pacienti/kopēji jābrīdina nekavējoties ziņot par iespējamās CVBP pazīmēm un simptomiem, piemēram, pēkšņu vājumu vai nejutību sejā, rokās vai kājās, kā arī par runas vai redzes traucējumiem. Neatliekami jāapsver visas ārstēšanas iespējas, to vidū arī risperidona lietošanas pārtraukšana.

RISPOLEPT pastāvīgas agresivitātes ārstēšanai pacientiem ar vidēji smagu vai smagu Alcheimera demenci jālieto īslaicīgi tikai papildus nemedikamentozai ārstēšanai, kura bijusi daļēji efektīva vai nav bijusi efektīva, un ja pastāv sevis vai citu apdraudējuma risks.

Pacienti regulāri jānovērtē un atkārtoti jāizvērtē zāļu lietošanas turpināšanas nepieciešamība.

Ortostatiskā hipotensija

Risperidona alfa blokatora darbības dēļ iespējama (ortostatiska) hipotensija, īpaši sākotnējā devas titrēšanas periodā. Pēcreģistrācijas periodā novērota klīniski nozīmīga hipotensija, vienlaikus lietojot risperidonu un antihipertensīvu terapiju. RISPOLEPT uzmanīgi lietojams pacientiem ar zināmu kardiovaskulāru slimību (piemēram, sirds mazspēju, miokarda infarktu, vadīšanas traucējumiem, dehidratāciju, hipovolēmiju vai cerebrovaskulāru slimību). Deva ir pakāpeniski jātitrē kā ieteikts (skatīt 4.2. apakšpunktu). Ja rodas hipotensija, jāapsver devas samazināšana.

Leikopēnija, neitropēnija un agranulocitoze

Lietojot antipsihotiskos līdzekļus, tai skaitā RISPOLEPT, ziņots par leikopēnijas, neitropēnijas un agranulocitozes gadījumiem. Par agranulocitozi pēcreģistrācijas periodā ziņots ļoti reti (<1/10 000 pacientu).

Pacienti ar klīniski nozīmīgu leikocītu skaita (LS) samazināšanos vai zāļu izraisītu leikopēniju/neitropēniju anamnēzē jākontrolē pirmo dažu terapijas mēnešu laikā un jāapsver RISPOLEPT lietošanas pārtraukšana pie pirmajām klīniski nozīmīgajām LS samazināšanās pazīmēm, ja nav citu pazīmju izraisītāju.

Pacienti ar klīniski nozīmīgu neitropēniju rūpīgi jākontrolē, lai konstatētu, vai nerodas drudzis vai citi infekcijas simptomi, vai pazīmes un, ja šādi simptomi vai pazīmes rodas, tie nekavējoties jāārstē. Pacientiem ar smagu neitropēniju (absolūtais neitrofilo leikocītu skaits < 1 × 10⁹/l) jāpārtrauc RISPOLEPT lietošana un līdz atlabšanai jākontrolē LS.

Tardīvā diskinēzija/ekstrapiramidāli simptomi (TD/EPS)

Konstatēts, ka zāles ar dopamīna receptoru antagonistu īpašībām var izraisīt tardīvo diskinēziju, kurai raksturīgas ritmiskas patvaļīgas kustības, pārsvarā mēles un/vai sejas kustības. Ekstrapiramidālu simptomu rašanās ir tardīvās diskinēzijas riska faktors. Ja parādās tardīvās diskinēzijas pazīmes un simptomi, jāapsver visu antipsihotisko līdzekļu lietošanas pārtraukšana.

Piesardzība nepieciešama, ja pacienti vienlaikus saņem psihostimulatorus (piemēram, metilfenidātu) un risperidonu, jo, pielāgojot vienu vai abu zāļu devas, var attīstīties ekstrapiramidāli simptomi. Ieteicams pakāpeniski atcelt terapiju ar psihostimulatoriem (skatīt 4.5. apakšpunktu).

Ļaundabīgais neiroleptiskais sindroms (NMS)

Antipsihotisko līdzekļu lietošanas gadījumā ziņots par ļaundabīgā neiroleptiskā sindroma rašanos, kas izpaužas ar hipertermiju, muskuļu rigiditāti, autonomo labilitāti, mainītu apziņas stāvokli un paaugstinātu kreatīnfosfokināzes līmeni serumā. Papildus pazīmes var būt mioglobinūrija (rabdomiolīze) un akūta nieru mazspēja. Šādā gadījumā ir jāpārtrauc visu antipsihotisko līdzekļu, arī RISPOLEPT lietošana.

Parkinsona slimība un demence ar Levī ķermenīšiem

Parakstot antipsihotiskos līdzekļus, arī RISPOLEPT, pacientiem ar Parkinsona slimību vai demenci ar Levī ķermenīšiem (DLB) ārstam jāsalīdzina risks un ieguvumi. Parkinsona slimība var paasināties, lietojot risperidonu. Abu grupu pacientiem var būt palielināts ļaundabīgā neiroleptiskā sindroma risks, kā arī paaugstināta jutība pret antipsihotiskajiem līdzekļiem; šie pacienti tika izslēgti no klīniskiem pētījumiem. Šīs paaugstinātās jutības izpausmes papildus ekstrapiramidāliem simptomiem var būt apjukums, notrulināšanās, posturāla nestabilitāte ar biežiem kritieniem.

Hiperglikēmija un cukura diabēts

Ārstēšanas laikā ar RISPOLEPT ziņots par hiperglikēmiju, cukura diabētu un jau pastāvoša cukura diabēta paasinājumu. Dažos gadījumos pirms ārstēšanas ziņots par ķermeņa masas palielināšanos, kas var būt predisponējošs faktors. Ļoti reti un reti diabētiskas komas gadījumā ziņots par ketoacidozi. Ieteicama atbilstoša klīniska uzraudzība saskaņā ar izmantojamām antipsihotisko līdzekļu lietošanas vadlīnijām. Jākontrolē, vai pacientiem, kas tiek ārstēti ar jebkādu atipisku antipsihotisku līdzekli, arī RISPOLEPT, nerodas hiperglikēmijas simptomi (piemēram, polidipsija, poliūrija, polifāgija un vājums), bet pacienti ar cukura diabētu regulāri jāpārbauda, lai novērotu, vai nepasliktinās glikozes līmeņa kontrole.

Ķermeņa masas palielināšanās

Lietojot RISPOLEPT, ziņots par nozīmīgu ķermeņa masas palielināšanos. Regulāri jākontrolē ķermeņa masa.

Hiperprolaktinēmija

Bieža RISPOLEPT lietošanas izraisīta blakusparādība ir hiperprolaktinēmija. Pacientiem, kam ir novērotas ar prolaktīnu iespējami saistītas blakusparādības (piemēram, ginekomastija, menstruālā cikla traucējumi, anovulācija, fertilitātes traucējumi, pavājināta dzimumtieksme, erektilā disfunkcija vai galaktoreja), ieteicams noteikt prolaktīna līmeni plazmā.

Audu kultūras pētījumi liecina, ka prolaktīns cilvēkam var veicināt šūnu augšanu krūts audzējos. Lai gan klīniskos un epidemioloģiskos pētījumos nav pierādīta skaidra saistība ar antipsihotisku zāļu lietošanu, ieteicama piesardzība pacientiem ar atbilstošu anamnēzi. RISPOLEPT jālieto piesardzīgi pacientiem, kam iepriekš bijusi hiperprolaktinēmija, un pacientiem ar iespējamu prolaktīnatkarīgu audzēju.

QT intervāla pagarināšanās

Pēcreģistrācijas uzraudzības laikā par QT intervāla pagarināšanos ziņots ļoti reti. Tāpat kā citu antipsihotisko līdzekļu lietošanas gadījumā jāievēro piesardzība, parakstot risperidonu pacientiem ar zināmu kardiovaskulāru slimību, QT intervāla pagarināšanos ģimenes anamnēzē, bradikardiju vai elektrolītu līdzsvara traucējumiem (hipokaliēmiju, hipomagniēmiju), jo tas var palielināt aritmogēnās iedarbības risku, ja vienlaikus tiek lietotas zāles, kuras, kā zināms, pagarina QT intervālu.

Krampji

RISPOLEPT uzmanīgi lietojams pacientiem ar krampjiem vai citiem traucējumiem anamnēzē, kas var pazemināt krampju slieksni.

Priapisms

Priapisms ārstēšanas laikā ar RISPOLEPT var rasties tā alfa adrenerģiskās blokādes dēļ.

Ķermeņa temperatūras regulācija

Antipsihotiskajiem līdzekļiem tiek piedēvēta nelabvēlīga ietekme uz organisma spēju pazemināt ķermeņa temperatūru. Jāievēro atbilstoša piesardzība, parakstot RISPOLEPT pacientiem, kuri tiek pakļauti apstākļiem, kas var veicināt ķermeņa temperatūras paaugstināšanos, piemēram, lielai fiziskai slodzei, lielam karstumam, kas vienlaikus saņem zāles ar antiholīnerģisku darbību, kā arī pacientiem, kuri ir pakļauti dehidratācijai.

Pretvemšanas iedarbība

Preklīniskos pētījumos risperidonam novēroja pretvemšanas iedarbību. Šī iedarbība, ja tā rodas cilvēkiem, var maskēt noteiktu zāļu pārdozēšanas vai tādu stāvokļu kā zarnu nosprostojums, Reja sindroms un galvas smadzeņu audzējs pazīmes un simptomus.

Nieru un aknu darbības traucējumi

Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem spēja izvadīt aktīvo antipsihotisko frakciju ir mazāka nekā pieaugušajiem ar normālu nieru darbību. Pacientiem ar aknu darbības traucējumiem palielinās risperidona brīvās frakcijas koncentrācija plazmā (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Venoza trombembolija

Saistībā ar antipsihotisko līdzekļu lietošanu saņemti ziņojumi par venozas trombembolijas (VTE) gadījumiem. Pacientiem, kurus ārstē ar antipsihotiskiem līdzekļiem, bieži mēdz būt iegūtie VTE riska faktori. Tāpēc pirms ārstēšanas sākšanas ar RISPOLEPT un tās laikā jānosaka visi iespējamie VTE riska faktori un jāveic profilaktiski pasākumi.

Intraoperatīvs kustīgas varavīksnenes sindroms

Pacientiem, kas ārstēti ar zālēm, arī RISPOLEPT, kurām raksturīga antagonizējoša iedarbība uz alfa-1a adrenerģiskajiem receptoriem, kataraktas operācijas laikā novērots intraoperatīvs kustīgas varavīksnenes sindroms (intraoperative floppy iris syndrome; IFIS) (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Operācijas laikā un pēc tās IFIS var palielināt ar acīm saistītu komplikāciju risku. Acu ķirurgam pirms operācijas jāsaņem informācija par visām pašlaik lietojamajām vai iepriekš lietotajām zālēm ar antagonizējošu iedarbību uz alfa-1a adrenerģiskajiem receptoriem. Tā kā nav noteikts iespējamais ieguvums, ko dod alfa-1 blokatoru lietošanas pārtraukšana pirms kataraktas operācijas, tas jāsalīdzina ar antipsihotiskā līdzekļa lietošanas pārtraukšanas radīto risku.

Pediatriskā populācija

Pirms risperidona ordinēšanas bērnam vai pusaudzim ar uzvedības traucējumiem pilnīgi jānovērtē viņu agresīvās uzvedības fiziskie un sociālie cēloņi, piemēram, sāpes vai neatbilstošas vides prasības.

Šajā grupā stingri jāuzrauga risperidona sedatīvā ietekme, jo iespējama ietekme uz spēju mācīties. Risperidona lietošanas laika maiņa var uzlabot sedācijas ietekmi uz uzmanības spēju bērniem un pusaudžiem.

Risperidona lietošana bija saistīta ar vidēju ķermeņa masas un ķermeņa masas indeksa (ĶMI) palielināšanos. Ieteicama sākotnēja ķermeņa masas noteikšana pirms ārstēšanas un regulāra ķermeņa masas kontrole. Auguma garuma pārmaiņas ilgstošos, atklātos pētījumu pagarinājumos bija vecumam atbilstošo normu robežās. Ilgstošas ārstēšanas ar risperidonu ietekme uz dzimumnobriešanu un auguma garumu nav atbilstoši pētīta.

Ilgstošas hiperprolaktinēmijas iespējamas ietekmes dēļ uz augšanu un dzimumnobriešanu bērniem un pusaudžiem jāapsver endokrinoloģiskā stāvokļa regulāras klīniskas novērtēšanas nepieciešamība, jānosaka arī auguma garums, ķermeņa masa, dzimumbriedums, jākontrolē menstruālais cikls un cita iespējamā ar prolaktīnu saistītā ietekme.

Neliela pēcreģistrācijas periodā veikta novērojumu rakstura pētījuma rezultāti ir parādījuši, ka tiem pacientiem, kuri 8–16 gadu vecumā bija saņēmuši risperidonu, augums bija par aptuveni 3,0–4,8 cm garāks nekā pacientiem, kuri bija saņēmuši citus atipiskos antipsihotiskos līdzekļus. Šis pētījums nebija pietiekami plašs, lai noteiktu, vai risperidonam ir jebkāda ietekme uz galīgo pieaugušā auguma garumu un vai šāda rezultāta iemesls bija risperidona izraisīta tieša ietekme uz kaulu augšanu, pašas slimības ietekme uz kaulu augšanu vai labāka pašas slimības kontrole, kuras dēļ pastiprinās lineārā augšana.

Ārstēšanas laikā ar risperidonu regulāri jāpārbauda arī ekstrapiramidālie simptomi un citi kustību traucējumi.

Specifiskus ieteikumus par devām bērniem un pusaudžiem skatīt 4.2. apakšpunktā.

Palīgvielas

Šķīdums iekšķīgai lietošanai satur benzoskābi (E 210). Bilirubīna līmeņa asinīs paaugstināšanās pēc tā atvienošanās no albumīna, var pastiprināt jaundzimušo dzelti, kas var attīstīties par kodoldzelti (nekonjugētā bilirubīna depozīti smadzeņu audos).

4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Ar farmakodinamiku saistītā mijiedarbība

Zāles, kas pagarina QT intervālu

Tāpat kā citu antipsihotisko līdzekļu lietošanas gadījumā ieteicams ievērot piesardzību, parakstot risperidonu kopā ar zālēm, kuras, kā zināms, pagarina QT intervālu, piemēram, antiaritmiskajiem līdzekļiem (piemēram, hinidīnu, dizopiramīdu, prokaīnamīdu, propafenonu, amiodaronu, sotalolu), tricikliskajiem antidepresantiem (piemēram, amitriptilīnu), tetracikliskajiem antidepresantiem (piemēram, maprotilīnu), dažiem prethistamīna līdzekļiem, citiem antipsihotiskajiem līdzekļiem, dažiem pretmalārijas līdzekļiem (piemēram, hinīnu un meflohīnu) un ar zālēm, kuras izraisa elektrolītu līdzsvara traucējumus (hipokaliēmiju, hipomagnēmiju), bradikardiju, vai tām zālēm, kuras inhibē risperidona metabolismu aknās. Šis saraksts ir norādošs un nav pilnīgs.

Centrālas iedarbības līdzekļi un alkohols

Risperidons jālieto piesardzīgi kombinācijā ar citām centrālas darbības vielām, īpaši alkoholu, opiātiem, antihistamīniem un benzodiazepīniem, jo palielinās sedācijas risks.

Levodopa un dopamīna agonisti

RISPOLEPT var būt par levodopas un citu dopamīna agonistu antagonistu. Ja šāda kombinācija tiek uzskatīta par nepieciešamu, īpaši Parkinsona slimības pēdējā stadijā, jāordinē katra medikamenta mazākā efektīvā deva.

Zāles ar hipotensīvu iedarbību

Pēcreģistrācijas periodā novērota klīniski nozīmīga hipotensija, lietojot vienlaikus risperidonu un antihipertensīvus līdzekļus.

Psihostimulatori

Psihostimulatoru (piemēram, metilfenidāta) lietošana vienlaikus ar risperidonu var izraisīt ekstrapiramidālus simptomus, ja mainīta viena vai abas terapijas (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Paliperidons

Iekšķīgi lietojamā RISPOLEPT lietošana vienlaikus ar paliperidonu nav ieteicama, jo paliperidons ir aktīvais risperidona metabolīts, un abu šo zāļu kombinēšana var izraisīt lielāku kopējo aktīvās antipsihotiskās frakcijas iedarbību.

Ar farmakokinētiku saistītā mijiedarbība

Pārtika neietekmē RISPOLEPT uzsūkšanos.

Risperidonu metabolizē galvenokārt CYP2D6 un mazākā apjomā – arī CYP3A4. Gan risperidons, gan tā aktīvais metabolīts 9‑hidroksirisperidons ir P‑glikoproteīna (P‑gp) substrāti. Savienojumi, kas ietekmē CYP2D6 aktivitāti, un savienojumi, kas stipri nomāc vai inducē CYP3A4 un/vai P‑gp aktivitāti, var ietekmēt risperidona aktīvās antipsihotiskās frakcijas farmakokinētiku.

Stipri CYP2D6 inhibitori

RISPOLEPT lietošana vienlaikus ar stipru CYP2D6 inhibitoru var izraisīt risperidona koncentrācijas palielināšanos plazmā, bet aktīvās antipsihotiskās frakcijas koncentrācija palielinās mazāk. Lielākas stipru CYP2D6 inhibitoru devas var izraisīt risperidona aktīvās antipsihotiskās frakcijas (piemēram, paroksetīna, skatīt turpmāk) koncentrācijas palielināšanos. Sagaidāms, ka līdzīga ietekme uz risperidona koncentrāciju plazmā var būt citiem CYP2D6 inhibitoriem, piemēram, hinidīnam. Sākot vai pārtraucot paroksetīna, hinidīna vai cita stipra CYP2D6 inhibitora lietošanu, īpaši lielās devās, ārstam ir atkārtoti jāizvērtē RISPOLEPT deva.

CYP3A4 un/vai P‑gp inhibitori

RISPOLEPT lietošana vienlaikus ar stipru CYP3A4 un/vai P‑gp inhibitoru var būtiski palielināt risperidona aktīvās antipsihotiskās frakcijas koncentrāciju plazmā. Sākot vai pārtraucot itrakonazola vai cita stipra CYP3A4 un/vai P‑gp inhibitora lietošanu, ārstam ir atkārtoti jāizvērtē RISPOLEPT deva.

CYP3A4 un/vai P‑gp inducētāji

RISPOLEPT lietošana vienlaikus ar stipru CYP3A4 un/vai P‑gp inducētāju var samazināt risperidona aktīvās antipsihotiskās frakcijas koncentrāciju plazmā. Sākot vai pārtraucot karbamazepīna vai cita stipra CYP3A4 un/vai P‑gp inducētāja lietošanu, ārstam ir atkārtoti jāizvērtē RISPOLEPT deva. CYP3A4 inducētāji iedarbojas laika atkarīgi, un maksimālās to iedarbības panākšanai pēc lietošanas sākšanas var būt nepieciešamas vismaz 2 nedēļas. Savukārt, pārtraucot šo savienojumu lietošanu, CYP3A4 inducēšanas izzušanai var būt nepieciešamas vismaz 2 nedēļas.

Pie proteīniem stipri saistījušās zāles

Ja RISPOLEPT tiek lietots kopā ar zālēm, kas stipri piesaistās pie proteīniem, nav novērota klīniski nozīmīga zāļu izspiešana no plazmas proteīniem.

Lietojot zāles vienlaikus, informāciju par to metabolismu un iespējamu nepieciešamību pielāgot devu skatīt atbilstošo zāļu lietošanas instrukcijā.

Pediatriskā populācija

Pētījumi par zāļu mijiedarbību veikti tikai pieaugušajiem. Šajos pētījumos iegūto rezultātu nozīme pediatriskiem pacientiem nav zināma.

Psihostimulējošo līdzekļu (piemēram, metilfenidāta) lietošana kopā ar RISPOLEPT bērniem un pusaudžiem neizraisīja RISPOLEPT farmakokinētikas un efektivitātes izmaiņas.

Piemēri

Turpmāk sniegti to zāļu piemēri, kurām iespējama mijiedarbība ar risperidonu vai kuru mijiedarbība ar risperidonu ir pierādīta:

Citu zāļu ietekme uz risperidona farmakokinētiku

Antibakteriāli līdzekļi

Eritromicīns ir vidēji stiprs CYP3A4 inhibitors un P‑gp inhibitors un neizraisa risperidona un tā aktīvās antipsihotiskās frakcijas farmakokinētikas izmaiņas.

Rifampicīns ir stiprs CYP3A4 inducētājs un P‑gp inducētājs un izraisa aktīvās antipsihotiskās frakcijas koncentrācijas samazināšanos plazmā.

Antiholīnesterāzes

Donepezilam un galantamīnam, kas ir gan CYP2D6, gan CYP3A4 substrāti, nav klīniski būtiskas ietekmes uz risperidona un tā aktīvās antipsihotiskās frakcijas farmakokinētiku.

Pretepilepsijas līdzekļi

Novērots, ka karbamazepīns, kas ir stiprs CYP3A4 inducētājs un P‑gp inducētājs, pazemina aktīvās antipsihotiskās risperidona frakcijas koncentrāciju plazmā. Līdzīga iedarbība novērota, lietojot, piemēram, fenitoīnu un fenobarbitālu, kas arī inducē CYP3A4 aknu enzīmu, kā arī P-glikoproteīnu (P-gp).

Topiramāts mēreni samazināja risperidona biopieejamību, bet neietekmēja aktīvo antipsihotisko frakciju. Tādēļ maz iespējams, ka šai mijiedarbībai varētu būt klīniska nozīme.

Pretsēnīšu līdzekļi

Itrakonazols – stiprs CYP3A4 inhibitors un P‑gp inhibitors – 200 mg dienas devā palielināja aktīvās antipsihotiskās frakcijas koncentrāciju plazmā par aptuveni 70 %, ja lietotā risperidona deva bija no 2 līdz 8 mg dienā.

Ketokonazols – stiprs CYP3A4 inhibitors un P‑gp inhibitors – 200 mg dienas devā palielināja risperidona koncentrāciju plazmā un samazināja 9‑hidroksirisperidona koncentrāciju plazmā.

Antipsihotiskie līdzekļi

Fenotiazīni var palielināt risperidona koncentrāciju plazmā, bet neietekmē aktīvās antipsihotiskās frakcijas koncentrāciju.

Pretvīrusu līdzekļi

Proteāzes inhibitori – formālu pētījumu dati nav pieejami; taču, tā kā ritonavīrs ir stiprs CYP3A4 inhibitors un vājš CYP2D6 inhibitors, ritonavīrs un ritonavīra kombinētie līdzekļi ar proteāzes inhibitoriem potenciāli var palielināt risperidona aktīvās antipsihotiskās frakcijas koncentrāciju.

Bēta blokatori

Daži bēta blokatori var paaugstināt risperidona koncentrāciju plazmā, bet ne aktīvās antipsihotiskās frakcijas koncentrāciju.

Kalcija kanāla blokatori

Verapamils – vidēji stiprs CYP3A4 inhibitors un P‑gp inhibitors – palielina risperidona un tā aktīvās antipsihotiskās frakcijas koncentrāciju plazmā.

Zāles kuņģa un zarnu trakta traucējumu ārstēšanai

H₂‑receptora antagonisti. Cimetidīns un ranitidīns ir vāji CYP2D6 un CYP3A4 inhibitori un palielināja risperidona biopieejamību, taču aktīvās antipsihotiskās frakcijas biopieejamība palielinājās tikai margināli.

SSAI un tricikliskie antidepresanti

Fluoksetīns ir stiprs CYP2D6 inhibitors un palielina risperidona koncentrāciju plazmā, taču aktīvās antipsihotiskās frakcijas koncentrācija palielinās mazāk.

Paroksetīns ir stiprs CYP2D6 inhibitors un palielina risperidona koncentrāciju plazmā, taču, lietojot to devā līdz 20 mg dienā, ietekme uz aktīvo antipsihotisko frakciju ir mazāka. Taču lielākās devās paroksetīns var izraisīt risperidona aktīvās antipsihotiskās frakcijas koncentrācijas paaugstināšanos.

Tricikliskie antidepresanti var izraisīt risperidona koncentrācijas palielināšanos plazmā, bet neietekmē aktīvo antipsihotisko frakciju. Amitriptilīns neietekmē ne risperidona, ne tā aktīvās antipsihotiskās frakcijas farmakokinētiku.

Sertralīns, kas ir vājš CYP2D6 inhibitors, un fluvoksamīns, kas ir vājš CYP3A4 inhibitors, devās līdz 100 mg dienā nav saistīti ar klīniski nozīmīgām risperidona aktīvās antipsihotiskās frakcijas koncentrācija izmaiņām. Taču, lietojot devas, kas pārsniedz 100 mg dienā, sertralīns vai fluvoksamīns var izraisīt risperidona aktīvās antipsihotiskās frakcijas koncentrācijas palielināšanos.

Risperidona ietekme uz citu zāļu farmakokinētiku

Pretepilepsijas līdzekļi

Risperidonam nav klīniski būtiskas ietekmes uz valproāta vai topiramāta farmakokinētiku.

Antipsihotiskie līdzekļi

Aripiprazols ir CYP2D6 un CYP3A4 substrāts. Risperidona tabletes vai injekcijas neietekmēja aripiprazola un tā aktīvā metabolīta dehidroaripiprazola kopējo farmakokinētiku.

Uzpirkstītes glikozīdi

Risperidonam nav klīniski būtiskas ietekmes uz digoksīna farmakokinētiku.

Litijs

Risperidonam nav klīniski būtiskas ietekmes uz litija farmakokinētiku.

Risperidona lietošana vienlaikus ar furosemīdu

Informāciju par mirstības palielināšanos gados vecākiem pacientiem ar demenci, kuri vienlaikus lieto furosemīdu, skatīt 4.4. apakšpunktā.

4.6. Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Nav adekvātu datu par risperidona lietošanu grūtniecēm.

Risperidons nebija teratogēns pētījumos dzīvniekiem, taču tika novērota cita veida reproduktīvā toksicitāte (skatīt 5.3. apakšpunktu). Iespējamais risks cilvēkam nav zināms.

Jaundzimušajiem, kas grūtniecības trešajā trimestrī bijuši pakļauti antipsihotisko līdzekļu (tostarp RISPOLEPT) iedarbībai, pēc piedzimšanas ir lielāks nevēlamu blakusparādību, tostarp dažādas smaguma pakāpes un ilguma ekstrapiramidālu un/vai atcelšanas simptomu, risks. Ir aprakstīts uzbudinājums, hipertonija, hipotonija, trīce, miegainība, elpošanas traucējumi vai zīšanas traucējumi. Tādēļ šādi jaundzimušie rūpīgi jānovēro.

RISPOLEPT nevajadzētu lietot grūtniecības laikā, ja vien tas nav noteikti nepieciešams. Ja grūtniecības laikā lietošana ir jāpārtrauc, to nedrīkst darīt pēkšņi.

Barošana ar krūti

Pētījumos dzīvniekiem risperidons un 9-hidroksi-risperidons izdalās pienā. Pierādīts, ka risperidons un 9-hidroksi-risperidons izdalās arī mātes pienā nelielā daudzumā. Nav pieejami dati par nevēlamām reakcijām zīdaiņiem, ko baro ar mātes pienu. Tāpēc barošanas ar krūti priekšrocības jānovērtē, salīdzinot ar iespējamo risku bērnam.

Fertilitāte

Tāpat kā citi dopamīna D₂ receptoru antagonisti, RISPOLEPT paaugstina prolaktīna līmeni. Hiperprolaktinēmija hipotalāmā var nomākt GnRH, un tādēļ hipofīzē samazinās gonadotropīna sekrēcija. Tas savukārt var nomākt reprodukcijas spēju, jo gan sieviešu, gan vīriešu gonādās tiek traucēta steroīdu sintēze.

Neklīniskajos pētījumos nozīmīga ietekme nav novērota.

4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

RISPOLEPT maz vai mēreni ietekmē spēju vadīt transportlīdzekli vai apkalpot mehānismus, jo tas iedarbojas uz nervu sistēmu un redzi (skatīt 4.8. apakšpunktu). Tāpēc pacienti jābrīdina nevadīt transportlīdzekli un neapkalpot mehānismus, līdz top zināma viņu individuālā jutība.

4.8. Nevēlamās blakusparādības

Biežāk novērotās blakusparādības (BP) (sastopamība ≥10%) ir parkinsonisms, sedācija/miegainība, galvassāpes un bezmiegs.

BP, kuru rašanās bija atkarīga no devas lieluma, bija parkinsonisms un akatīzija.

Par tālāk minētajām blakusparādībām ziņots klīniskajos pētījumos un risperidona pēcreģistrācijas periodā, izmantojot biežuma iedalījumu no RISPOLEPT klīniskiem pētījumiem. Izmantoti šādi termini un biežuma iedalījums: ļoti bieži (≥ 1/10), bieži (≥ 1/100 līdz < 1/10), retāk (≥ 1/1000 līdz < 1/100), reti (≥ 1/10 000 līdz < 1/1000) un ļoti reti (< 1/10 000).

Katrā sastopamības biežuma grupā nevēlamās blakusparādības sakārtotas to nopietnības samazinājuma secībā.

Orgānu sistēmas grupa

Nevēlama blakusparādība

Biežums

Ļoti bieži

Bieži

Retāk

Reti

Ļoti reti

Infekcijas un infestācijas

Pneimonija, bronhīts, augšējo elpceļu infekcija, sinusīts, urīnceļu infekcija, ausu infekcija, gripa

Elpceļu infekcija, cistīts, acu infekcija, tonsilīts, onihomikoze, celulīts, lokalizēta infekcija, vīrusinfekcija, akarodermatīts

Infekcija

Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi

Neitropēnija, leikocītu skaita samazināšanās, trombocitopēnija, anēmija, samazināts hematokrīts, palielināts eozinofilo leikocītu skaits

Agranulocitoze^c

Imūnās sistēmas traucējumi

Paaugstināta jutība

Anafilaktiska reakcija^c

Endokrīnās sistēmas traucējumi

Hiperprolaktinēmija^a

Neatbilstoša antidiurētiskā hormona sekrēcija, glikoze urīnā

Vielmaiņas un uztures traucējumi

Ķermeņa masas palielināšanās, pastiprināta ēstgriba, pavājināta ēstgriba

Cukura diabēts^b, hiperglikēmija, polidipsija, ķermeņa masas samazināšanās, anoreksija, paaugstināts holesterīna līmenis asinīs

Ūdens intoksikācija^c, hipoglikēmija, hiperinsulinēmija^c, paaugstināts triglicerīdu līmenis asinīs

Diabētiskā ketoacidoze

Psihiskie traucējumi

Bezmiegs^d

Miega traucējumi, uzbudinājums, depresija, trauksme

Mānija, apjukums, pavājināta dzimumtieksme, nervozitāte, nakts murgi

Katatonija,

somnambulisms, ar miegu saistīts ēšanas traucējums, notrulinātas emocijas, anorgasmija

Nervu sistēmas traucējumi

Sedācija/ miegainība, parkinso-nisms^d, galvassāpes

Akatīzija^d, distonija^d, reibonis, diskinēzija^d, trīce

Tardīvā diskinēzija, cerebrāla išēmija, nereaģēšana uz kairinājumu, samaņas zudums, samaņas traucējumi, krampji^d, ģībonis, psihomotoriska hiperaktivitāte, līdzsvara traucējumi, koordinācijas traucējumi, ortostatisks reibonis, uzmanības traucējumi, dizartrija, disgeizija, hipoestēzija, parestēzija

Ļaundabīgs neiroleptiskais sindroms, cerebrovaskulāri traucējumi, diabētiska koma, galvas šūpošana

Acu bojājumi

Neskaidra redze, konjunktivīts

Fotofobija, sausa acs, pastiprināta asarošana, acu hiperēmija

Glaukoma, acu kustību traucējumi, acu bolīšana, plakstiņu malu kreveles, kustīgas varavīksnenes sindroms (intraoperatīvs)^c

Ausu un labirinta bojājumi

Vertigo, troksnis ausīs, sāpes ausī

Sirds funkcijas traucējumi

Tahikardija

Priekškambaru mirdzaritmija, atrioventrikulāra blokāde, vadīšanas traucējumi, QT intervāla pagarināšanās elektrokardio-grammā, bradikardija, novirzes elektrokardio-grammā, sirdsklauves

Sinusa aritmija

Asinsvadu sistēmas traucējumi

Hipertensija

Hipotensija, ortostatiska hipotensija, pietvīkums

Plaušu embolija, venoza tromboze

Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības

Aizdusa, faringolaringeālas sāpes, klepus, deguna asiņošana, deguna aizlikums

Aspirācijas pneimonija, sastrēgums plaušās, sastrēgums elpceļos, trokšņi plaušās, sēkšana, disfonija, elpošanas traucējumi

Miega apnojas sindroms, hiperventilācija

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

Vēdera sāpes, diskomforta sajūta vēderā, vemšana, slikta dūša, aizcietējums, caureja, dispepsija, sausa mute, zobu sāpes

Izkārnījumu nesaturēšana, fekaloma, gastroenterīts, disfāgija, meteorisms

Pankreatīts, zarnu nosprostojums, mēles pietūkums, heilīts

Ileuss

Ādas un zemādas audu bojājumi

Izsitumi, eritēma

Nātrene, nieze, alopēcija, hiperkeratoze, ekzēma, sausa āda, ādas krāsas maiņa, pinnes, seborejisks dermatīts, ādas pārmaiņas, ādas bojājumi

Zāļu izraisīti izsitumi, blaugznas

Angioedēma

Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi

Muskuļu spazmas, muskuloskeletālas sāpes, muguras sāpes, artralģija

Paaugstināts kreatīnfosfokināzes līmenis asinīs, patoloģiska poza, locītavu stīvums, locītavu pietūkums, muskuļu vājums, kakla sāpes

Rabdomiolīze

Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi

Urīna nesaturēšana

Polakiūrija, urīna aizture, dizūrija

Traucējumi grūtniecības, pēcdzemdību un perinatālajā periodā

Zāļu atcelšanas sindroms jaundzimušajam^c

Reproduktīvās sistēmas traucējumi un krūts slimības

Erektilā disfunkcija, ejakulācijas traucējumi, amenoreja, menstruāciju traucējumi^d, ginekomastija, galaktoreja, seksuāla disfunkcija, sāpes krūšu dziedzeros, diskomforts krūšu dziedzeros, izdalījumi no maksts

Priapisms^c, aizkavētas menstruācijas, sastrēgums krūšu dziedzeros, krūšu palielināšanās, izdalījumi no krūšu dziedzeriem

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

Tūska^d, drudzis, sāpes krūtīs, astēnija, nogurums, sāpes

Sejas tūska, drebuļi, paaugstināta ķermeņa temperatūra, patoloģiska gaita, slāpes, diskomforta sajūta krūtīs, savārgums, patoloģiska pašsajūta, diskomforts

Hipotermija, pazemināta ķermeņa temperatūra, aukstas ekstremitātes, zāļu lietošanas pārtraukšanas sindroms, indurācija^c

Aknu un/vai žults izvades sistēmas traucējumi

Paaugstināts transamināžu līmenis, paaugstināts gamma glutamiltransferāzes līmenis, paaugstināts aknu enzīmu līmenis

Dzelte

Traumas, saindēšanās un ar manipulācijām saistītas komplikācijas

Kritieni

Ar manipulāciju saistītas sāpes

^a Hiperprolaktinēmija dažos gadījumos var izraisīt ginekomastiju, menstruālā cikla traucējumus, amenoreju, anovulāciju, galaktoreju, fertilitātes traucējumus, dzimumtieksmes pavājināšanos un erektilo disfunkciju.

^b Placebo kontrolētos pētījumos tika ziņots, ka cukura diabēts radās 0,18% ar risperidonu ārstēto pacientu, salīdzinot ar 0,11% placebo grupā. Kopējā sastopamība visos klīniskajos pētījumos bija 0,43% starp visiem ar risperidonu ārstētiem pacientiem.

^c Nav novērots RISPOLEPT klīniskajos pētījumos, bet pēcreģistrācijas periodā, lietojot risperidonu.

^d Var rasties ekstrapiramidāli traucējumi: parkinsonisms (pastiprināta siekalu izdalīšanās, skeleta muskuļu stīvums, parkinsonisms, siekalošanās, “zobrata” rigiditāte, bradikinēzija, hipokinēzija, “maskas” seja, muskuļu sasprindzinājums, akinēzija, kakla mugurējās daļas rigiditāte, muskuļu rigiditāte, parkinsonisma gaita un patoloģisks glabellārais reflekss, parkinsoniska trīce miera stāvoklī), akatīzija (akatīzija, nemiers, hiperkinēzija un nemierīgo kāju sindroms), trīce, diskinēzija (diskinēzija, muskuļu raustīšanās, horeoatetoze, atetoze un mioklonuss), distonija. Distonija ietver distoniju, hipertoniju, greizu kaklu, patvaļīgas muskuļu kontrakcijas, muskuļu kontraktūru, blefarospazmas, okulogirāciju, mēles paralīzi, sejas spazmas, laringospazmas, miotoniju, opistotonusu, orofaringeālas spazmas, pleirototonusu, mēles spazmas un trismu. Jāatzīmē, ka aptverts plašāks simptomu loks, kas noteikti nav ar ekstrapiramidālu izcelsmi. Bezmiegs ietver nespēju iemigt, bezmiegu naktsmiera vidusposmā. Krampji ietver grand mal lēkmes. Menstruālie traucējumi ietver neregulāras menstruācijas, oligomenoreju. Tūska ietver vispārēju tūsku, perifēru tūsku, pēdu tūsku.

Nevēlamās blakusparādības, kas novērotas, lietojot paliperidonu

Paliperidons ir risperidona aktīvs metabolīts, tādēļ nevēlamās blakusparādības šiem savienojumiem (gan iekšķīgi lietojamām, gan injicējamām zāļu formām) ir vienādas. Papildus iepriekš minētām nevēlamām blakusparādībām, lietojot paliperidona līdzekļus, novērotas turpmāk minētās nevēlamās blakusparādības, un tās var rasties, lietojot RISPOLEPT.

Sirdsdarbības traucējumi

Posturālās ortostatiskas tahikardijas sindroms.

Zāļu grupas iedarbība

Tāpat kā citu antipsihotisko līdzekļu lietošanas gadījumā, pēcreģistrācijas periodā arī risperidona lietošanas gadījumā ziņots par ļoti retiem QT intervāla pagarināšanās gadījumiem. Citas antipsihotisko līdzekļu, kuri pagarina QT intervālu, izraisītas blakusparādības sirdī ir kambaru aritmija, kambaru fibrilācija, kambaru tahikardija, pēkšņa nāve, sirdsdarbības apstāšanās un torsades de pointes.

Venoza trombembolija

Saistībā ar antipsihotiskiem līdzekļiem ziņots par venozas trombembolijas gadījumiem, to vidū plaušu emboliju un dziļo vēnu trombozi. To rašanās biežums nav zināms.

Ķermeņa masas palielināšanās

Ar RISPOLEPT un placebo ārstēto pieaugušo šizofrēnijas slimnieku daļa, kas sasniedza ķermeņa masas pieauguma kritēriju ≥ 7% ķermeņa masas, tika salīdzināta 6 – 8 nedēļu placebo kontrolētu pētījumu apkopojumā, atklājot statistiski nozīmīgi biežāku ķermeņa masas palielināšanos RISPOLEPT grupā (18%), salīdzinot ar placebo grupu (9%). Placebo kontrolētu 3 nedēļu pētījumu pieaugušiem pacientiem ar akūtu māniju apkopojumā ķermeņa masas palielināšanās biežums ≥ 7% beigās RISPOLEPT (2,5%) un placebo grupās (2,4%) bija līdzīgs, un aktīvās kontroles grupā bija nedaudz lielāks (3,5%).

Bērnu un pusaudžu grupā ar uzvedības un citiem destruktīviem izturēšanās traucējumiem ilgstošos pētījumos pēc 12 ārstēšanas mēnešiem ķermeņa masa palielinājās vidēji par 7,3 kg. Paredzamā ķermeņa masas palielināšanās normāliem bērniem 5 - 12 gadu vecumā ir 3 - 5 kg gadā. No 12 līdz 16 gadu vecumam ķermeņa masas palielināšanās par 3 - 5 kg gadā saglabājas meitenēm, bet zēni pieņemas par aptuveni 5 kg gadā.

Papildus informācija par īpašām grupām

Tālāk norādītas blakusparādības, par kurām gados vecākiem pacientiem ar demenci vai bērnu vecuma pacientiem ziņots biežāk nekā pieaugušajiem pacientiem.

Gados vecāki pacienti ar demenci

Tranzitora išēmijas lēkme un akūti cerebrovaskulāri traucējumi bija blakusparādības, kas klīniskajos pētījumos ziņotas attiecīgi 1,4% un 1,5% gados vecākiem pacientiem ar demenci. Papildus gados vecākiem pacientiem ar demenci ar ≥5% sastopamību un vismaz divas reizes biežāk nekā citu vecuma grupu pieaugušiem pacientiem ziņots par šādām blakusparādībām: urīnceļu infekcija, perifēra tūska, letarģija un klepus.

Pediatriskā populācija

Parasti ir paredzams, ka bērniem nevēlamās blakusparādības būs līdzīgas tām, kas novērotas pieaugušajiem.

Bērnu vecuma pacientiem (5 – 17 gadus veciem) ar ≥5% sastopamību un vismaz divas reizes biežāk nekā klīniskajos pētījumos pieaugušajiem ziņots par šādām blakusparādībām: miegainība/sedācija, nogurums, galvassāpes, pastiprināta ēstgriba, vemšana, augšējo elpceļu infekcija, aizlikts deguns, vēdera sāpes, reibonis, klepus, drudzis, trīce, caureja un enurēze.

Ilgstošas risperidona lietošanas ietekme uz dzimumnobriešanu un auguma garumu nav pietiekami pētīta (skatīt 4.4. apakšpunktu “Pediatriskā populācija”).

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/risku attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003. Tīmekļa vietne: HYPERLINK "http://www.zva.gov.lv"www.zva.gov.lv.

4.9. Pārdozēšana

Simptomi

Kopumā ziņotās pazīmes un simptomi ir tie, ko izraisa pārspīlēta zināmā risperidona farmakoloģiskā iedarbība. Tie ir miegainība un sedācija, tahikardija un hipotensija, un ekstrapiramidālie simptomi. Pārdozēšanas gadījumā ziņots par QT intervāla pagarināšanos un krampjiem. Kombinētas RISPOLEPT un paroksetīna pārdozēšanas gadījumā ziņots par torsades de pointes.

Akūtas pārdozēšanas gadījumā jāņem vērā vienlaicīgas vairāku zāļu pārdozēšanas varbūtība.

Ārstēšana

Nodrošināt elpceļu caurlaidību un pietiekamu skābekļa pievadi un plaušu ventilāciju. Aktivētās ogles kopā ar caurejas līdzekli lietošanu apsveriet tikai tad, ja zāles lietotas mazāk nekā pirms vienas stundas. Kardiovaskulārā uzraudzība jāsāk nekavējoties, ietverot nepārtrauktu elektrokardiogrāfisku kontroli, lai atklātu iespējamās aritmijas.

RISPOLEPT nav specifiska antidota. Tāpēc jāveic piemērota uzturoša ārstēšana. Hipotensija un cirkulatorais šoks jāārstē ar atbilstošiem līdzekļiem, piemēram, intravenoziem šķidrumiem un/vai simpatomimētiskiem līdzekļiem. Smagu ekstrapiramidālu simptomu gadījumā jāievada antiholīnerģiski līdzekļi. Cieša medicīniska novērošana un kontrole jāturpina tik ilgi, līdz pacients atlabst.

5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1. Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: citi antipsihotiskie līdzekļi, ATĶ kods: N05AX08.

Darbības mehānisms

Risperidons ir selektīvs monoamīnerģisks antagonists ar unikālām īpašībām. Tam ir izteikta afinitāte pret serotonīnerģiskajiem 5-HT₂ un dopamīnerģiskajiem D₂ receptoriem. Risperidons saistās arī pie alfa₁-adrenerģiskajiem receptoriem un ar mazāku afinitāti pie H₁-histamīnerģiskajiem un alfa₂-adrenerģiskajiem receptoriem. Risperidonam nav afinitātes pret holīnerģiskajiem receptoriem. Lai gan risperidons ir spēcīgs D₂ antagonists, kas, kā uzskata, mazina šizofrēnijas pozitīvos simptomus, tas mazāk nomāc motoro aktivitāti un inducē katalepsiju nekā klasiskie antipsihotiskie līdzekļi. Līdzsvarotais centrālais serotonīna un dopamīna antagonisms var mazināt noslieci uz ekstrapiramidālajām blakusparādībām un paplašināt terapeitisko iedarbību uz negatīvajiem afektīvajiem šizofrēnijas simptomiem.

Farmakodinamiskā iedarbība

Klīniskā efektivitāte

Šizofrēnija

Risperidona efektivitāte īslaicīgā šizofrēnijas terapijā noskaidrota četros 4 – 8 nedēļu ilgos pētījumos, kuros bija iesaistīts vairāk nekā 2500 pacientu, kuri atbilda DSM-IV šizofrēnijas kritērijiem. 6 nedēļu, placebo kontrolētā pētījumā, kurā tika veikta risperidona devu titrēšana līdz 10 mg dienā, lietojot divas reizes dienā, risperidons pārspēja placebo Saīsinātās Psihiskā vērtējuma skalas (Brief Psychiatric Rating Scale; BPRS) kopējā punktu skaita ziņā. 8 nedēļu, placebo kontrolētā pētījumā, kurā tika izmantotas četras fiksētas risperidona devas (2, 6, 10 un 16 mg dienā, lietojot divas reizes dienā), visas četras risperidona grupas bija pārākas par placebo Pozitīvo un negatīvo sindromu skalas (Positive and Negative Syndrome Scale; PANSS) kopējā punktu skaita ziņā. 8 nedēļu devu salīdzinājuma pētījumā, kurā tika izmantotas piecas fiksētas risperidona devas (1, 4, 8, 12 un 16 mg dienā, lietojot divas reizes dienā), 4, 8 un 16 mg risperidona dienas devas grupas pārspēja 1 mg risperidona devas grupu PANSS kopējā punktu skaita ziņā. 4 nedēļu placebo kontrolētā devu salīdzinājuma pētījumā, kurā tika izmantotas divas fiksētas risperidona devas (4 un 8 mg dienā, lietojot divas reizes dienā), abas risperidona devu grupas bija pārākas nekā placebo vairāku PANSS raksturlielumu, to vidū kopējā PANSS vērtējuma un atbildes reakcijas vērtējuma ziņā (PANSS kopējais punktu skaits samazinājās par > 20%). Ilgstošākā pētījumā pieaugušie ambulatorie pacienti, kuri pārsvarā atbilda DSM-IV šizofrēnijas kritērijiem un kuriem bija klīniski stabils stāvoklis vismaz 4 nedēļas, lietojot antipsihotisku līdzekli, tika nejaušināti iedalīti saņemt risperidonu pa 2 - 8 mg dienā vai haloperidolu 1 - 2 gadus, novērojot recidīvus. Pacientiem, kuri saņēma risperidonu, bija daudz ilgāks laiks līdz recidīvam šajā laika periodā, salīdzinot ar tiem, kuri saņēma haloperidolu.

Mānijas epizodes bipolāra traucējuma gadījumā

Risperidona efektivitāte monoterapijā akūtai mānijas epizožu, kas saistītas ar bipolāri afektīvu I traucējumu, ārstēšanai tika pierādīta trijos dubultmaskētos, placebo kontrolētos monoterapijas pētījumos aptuveni 820 pacientiem, kuriem bija bipolāri afektīvs I traucējums, pamatojoties uz DSM-IV kritērijiem. Trijos pētījumos tika konstatēts, ka risperidons pa 1 - 6 mg dienā (sākuma deva 3 mg divos pētījumos un 2 mg vienā pētījumā) bija nozīmīgi pārāks nekā placebo iepriekš noteikta primārā vērtējamā raksturlieluma ziņā, piemēram, kopējā Junga mānijas vērtējuma skalas (Young Mania Rating Scale; YMRS) punktu skaita pārmaiņā 3. nedēļā, salīdzinot ar sākuma stāvokli. Sekundārie efektivitātes iznākumi kopumā atbilda primārajiem iznākumiem. Procentuālais pacientu skaits, kuriem kopējais YMRS punktu skaits 3. nedēļas vērtējumā samazinājās ≥ 50%, salīdzinot ar sākuma stāvokli, risperidona grupā bija nozīmīgi lielāks nekā placebo grupā. Vienā no trim pētījumiem bija haloperidola grupa un 9 nedēļu dubultmaskēta balstterapijas fāze. Efektivitāte 9 nedēļu balstterapijas periodā saglabājās. Kopējā YMRS punktu skaita pārmaiņa, salīdzinot ar sākuma stāvokli, liecināja par turpmāku uzlabošanos un 12. nedēļā risperidona, un haloperidola grupā bija salīdzināma.

Risperidona efektivitāte papildus garastāvokļa stabilizatoriem akūtas mānijas ārstēšanā pierādīta vienā no diviem 3 nedēļu, dubultmaskētajiem pētījumiem ar aptuveni 300 pacientiem, kuri atbilda DSM-IV bipolāri afektīvu I traucējumu kritērijiem. Vienā 3 nedēļu pētījumā risperidonam pa 1 - 6 mg dienā, sākot ar 2 mg dienā, papildus litijam vai valproātam bija labāka ietekme uz iepriekš noteiktiem primārajiem vērtētajiem raksturlielumiem nekā litijam vai valproātam vienam pašam, piemēram, uz YMRS kopējā punktu skaita pārmaiņu, salīdzinot ar sākuma stāvokli 3. nedēļā. Otrā 3 nedēļu pētījumā risperidonam pa 1 - 6 mg dienā, sākot ar 2 mg dienā, apvienojumā ar litiju, valproātu vai karbamazepīnu nebija labākas ietekmes uz YMRS kopējā punktu skaita samazināšanos nekā litijam, valproātam vai karbamazepīnam vienam pašam. Iespējamais neveiksmes skaidrojums šajā pētījumā bija karbamazepīna izraisītā risperidona un 9‑hidroksi-risperidona klīrensa indukcija, kāpēc radās subterapeitisks risperidona un 9‑hidroksi-risperidona līmenis. Kad no post-hoc analīzes izslēdza karbamazepīna grupu, risperidons apvienojumā ar litiju vai valproātu labāk nekā tikai litijs vai valproāts samazināja kopējo YMRS punktu skaitu.

Pastāvīga agresivitāte demences gadījumā

Risperidona efektivitāte demences uzvedības un psiholoģisko simptomu (BPSD), kas ietver uzvedības traucējumus, piemēram, agresivitāti, uzbudinājumi, psihozi, aktivitāti un afektīvos traucējumus, ārstēšanā pierādīta trijos dubultmaskētos, placebo kontrolētos pētījumos 1150 gados vecākiem pacientiem ar vidēji smagu vai smagu demenci. Vienā pētījumā bija fiksētas risperidona devas – 0,5, 1 un 2 mg dienā. Divos elastīgu devu pētījumos bija risperidona devu grupas robežās attiecīgi no 0,5 līdz 4 mg dienā un no 0,5 līdz 2 mg dienā. Risperidonam tika konstatēta statistiski nozīmīga un klīniski svarīga efektivitāte agresivitātes ārstēšanā un mazāk konsekventa efektivitāte uzbudinājuma un psihozes ārstēšanā gados vecākiem demences slimniekiem (nosakot pēc Izturēšanās patoloģijas Alcheimera slimības gadījumā vērtēšanas skalas (Behavioural Pathology in Alzheimer’s Disease Rating Scale; BEHAVE-AD) un Koena-Mansfīlda Ažitācijas aptaujas anketas (Cohen-Mansfield Agitation Inventory; CMAI)). Risperidona terapijas iedarbīgums nebija atkarīgs no Mini mentālā stāvokļa izmeklējuma (Mini-Mental State Examination; MMSE) punktu skaita (un līdz ar to arī no demences smaguma pakāpes), no sedatīvajām risperidona īpašībām, no psihozes esamības vai neesamības, kā arī no demences tipa - Alcheimera, vaskulāras vai jauktas (skatīt arī 4.4. apakšpunktu).

Pediatriskā populācija

Uzvedības traucējumi

Risperidona efektivitāte īslaicīgā destruktīvas izturēšanās ārstēšanā tika pierādīta divos dubultmaskētos, placebo kontrolētos pētījumos aptuveni 240 pacientiem 5 - 12 gadu vecumā ar DBD DSM-IV destruktīvu uzvedības traucējumu (DBD) diagnozi un marginālu intelektuālu funkciju vai vieglu vai vidēji smagu garīgu atpalicību/iemaņu apguves traucējumiem. Divos pētījumos risperidons pa 0,02 – 0,06 mg/kg dienā nozīmīgi labāk nekā placebo ietekmēja iepriekš noteiktos primāros vērtējamos raksturlielumus, piemēram, pārmaiņas pēc Nisongera bērna uzvedības vērtējuma veidlapas (Nisonger-Child Behaviour Rating Form; N-CBRF) Uzvedības problēmu apakšskalas (Conduct Problem subscale) 6. nedēļā, salīdzinot ar sākuma stāvokli.

5.2. Farmakokinētiskās īpašības

RISPOLEPT šķīdums iekšķīgai lietošanai ir bioloģiski ekvivalents RISPOLEPT apvalkotajām tabletēm.

Risperidons tiek metabolizēts līdz 9-hidroksi-risperidonam, kuram ir tāda pati farmakoloģiska darbība kā risperidonam (skatīt Biotransformācija un eliminācija).

Uzsūkšanās

Risperidons pēc iekšķīgas lietošanas uzsūcas pilnībā, sasniedzot maksimālo koncentrāciju plazmā 1 – 2 stundās. Risperidona absolūtā perorālā biopieejamība ir 70% (CV=25%). Relatīvā risperidona perorālā biopieejamība no tabletes ir 94% (CV=10%), salīdzinot ar šķīdumu. Uzsūkšanos neietekmē uzturs, tāpēc risperidonu var lietot gan ēšanas laikā, gan atsevišķi. Risperidona līdzsvara koncentrācija vairumam pacientu tiek sasniegta 1 dienā. 9-hidroksi-risperidona līdzsvara koncentrācija tiek sasniegta pēc 4 - 5 lietošanas dienām.

Izkliede

Risperidons strauji izkliedējas. Izkliedes tilpums ir 1 - 2 l/kg. Plazmā risperidons ir saistīts ar albumīnu un alfa₁-skābes glikoproteīnu. Ar plazmas olbaltumiem saistās 90% risperidona, 77% 9-hidroksi-risperidona.

Biotransformācija un eliminācija

Risperidonu CYP2D6 metabolizē līdz 9-hidroksi-risperidonam, kuram ir risperidonam līdzīga farmakoloģiska darbība. Risperidons kopā ar 9-hidroksi-risperidonu veido aktīvo antipsihotisko frakciju. CYP2D6 ir pakļauts ģenētiskam polimorfismam. Spēcīgi CYP2D6 metabolizētāji strauji pārvērš risperidonu par 9-hidroksi-risperidonu, bet vāji CYP2D6 metabolizētāji pārvērš to krietni lēnāk. Lai gan spēcīgi metabolizētāji rada mazāku risperidona un lielāku 9-hidroksi-risperidona koncentrāciju nekā vāji metabolizētāji, kopējā risperidona un 9-hidroksi-risperidona farmakokinētika (proti, aktīvā antipsihotiskā frakcija) pēc vienas un vairāku devu lietošanas ir līdzīga stipriem un vājiem CYP2D6 metabolizētājiem.

Cits risperidona metabolisma ceļš ir N-dealkilēšanās. In vitro pētījumi cilvēku aknu mikrosomās parādīja, ka risperidons klīnisko nozīmīgā koncentrācijā būtiski neinhibē citohroma P450 izozīmu, to vidū CYP1A2, CYP2A6, CYP2C8/9/10, CYP2D6, CYP2E1, CYP3A4 un CYP3A5 metabolizētu zāļu metabolismu. Vienu nedēļu pēc lietošanas 70% devas tiek izvadīts urīnā un 14% izkārnījumos. Urīnā risperidons plus 9-hidroksi-risperidons veido 35 - 45% devas. Atlikusī daļa ir neaktīvi metabolīti. Pēc perorālas lietošanas psihotiskiem pacientiem risperidons tiek izvadīts ar aptuveni 3 stundu eliminācijas pusperiodu. 9-hidroksi-risperidona un aktīvās antipsihotiskās frakcijas eliminācijas pusperiods ir 24 stundas.

Linearitāte/nelinearitāte

Risperidona koncentrācija plazmā terapeitisko devu robežās ir proporcionāla devai.

Gados vecāki cilvēki, aknu un nieru darbības traucējumi

Vienas devas FK pētījums par perorālu risperidona lietošanu parādīja, ka gados vecākiem cilvēkiem vidēji par 43% ir augstāka aktīvās antipsihotiskās frakcijas koncentrācija plazmā, par 38% ilgāks izvadīšanas pusperiods un par 30% mazāks aktīvās antipsihotiskās frakcijas klīrenss.

Pieaugušajiem ar vidēji smagu nieru slimību aktīvās vielas klīrensa ātrums bija ~48% no tā, kas novērots gados jauniem veseliem pieaugušajiem. Pieaugušajiem ar smagu nieru slimību aktīvās vielas klīrensa ātrums bija ~31% no tā, kas novērots gados jauniem veseliem pieaugušajiem. Aktīvās vielas eliminācijas pusperiods gados jauniem pieaugušajiem bija 16,7 stundas, pieaugušajiem ar vidēji smagu nieru slimību tas bija 24,9 stundas (1,5 reizes ilgāks nekā gados jauniem pieaugušajiem), un pieaugušajiem ar smagu nieru slimību tas bija 28,8 stundas (1,7 reizes ilgāks nekā gados jauniem pieaugušajiem). Pacientiem ar aknu mazspēju risperidona plazmas koncentrācija bija normāla, bet vidējā brīvā risperidona frakcija plazmā bija palielināta par 37,1%.

Pēc risperidona perorālas lietošanas aktīvās vielas klīrenss un eliminācijas pusperiods pieaugušajiem ar vidēji smagiem un smagiem aknu darbības traucējumiem nozīmīgi neatšķīrās no tā, kas novērots gados jauniem veseliem pieaugušajiem.

Pediatriskā populācija

Risperidona, 9-hidroksi-risperidona un aktīvās antipsihotiskās frakcijas farmakokinētika bērniem ir tāda pati kā pieaugušajiem.

Dzimums, rase un smēķēšanas ieradumi

Populācijas farmakokinētikas analīze neparādīja acīm redzamu dzimuma, rases vai smēķēšanas ieradumu ietekmi uz risperidona vai aktīvās antipsihotiskās frakcijas farmakokinētiku.

5.3. Preklīniskie dati par drošumu

(Sub)hroniskās toksicitātes pētījumos, kuros lietošana tika sākta seksuāli nenobriedušām žurkām un suņiem, no devas atkarīga iedarbība tika novērota tēviņu un mātīšu dzimumorgānos un piena dziedzeros. Šī iedarbība bija saistīta ar paaugstinātu prolaktīna līmeni serumā, ko izraisa risperidona dopamīna D₂-receptorus bloķējoša darbība. Bez tam audu kultūru pētījumi liecina, ka cilvēka krūts audzēju šūnu augšanu var veicināt prolaktīns. Risperidons žurkām un trušiem nebija teratogēns. Žurku reprodukcijas pētījumos ar risperidonu tika novērota nelabvēlīga ietekme uz vecāku pārošanās uzvedību un uz dzimšanas ķermeņa masu un pēcnācēju dzīvildzi. Žurkām risperidona intrauterīna ietekme bija saistīta ar kognitīvu deficītu pieaugušā vecumā. Citi dopamīna antagonisti, lietoti grūsniem dzīvniekiem, izraisījuši negatīvu iedarbību uz iemaņu apguvi un motoro pēcnācēju attīstību. Toksicitātes pētījumā ar juvenilām žurkām tika novērota palielināta mazuļu mirstība un kavēta fiziskā attīstība. 40 nedēļas ilgā pētījumā ar juveniliem suņiem aizkavējās dzimumnobriešana. Pamatojoties uz AUC, suņiem iedarbības intensitāte, kas 3,6 reizes pārsniedz iedarbības intensitāti pēc lietošanas pa 1,5 mg dienā pusaudžiem, neietekmēja garo kaulu augšanu, tomēr ietekme uz garajiem kauliem un dzimumnobriešanu tika novērota, ja pēc lietošanas iedarbības intensitāte 15 reizes pārsniedza iedarbības intensitāti pusaudža organismā.

Risperidons pētījumu sērijā nebija genotoksisks. Risperidona perorālās kancerogenitātes pētījumos žurkām un pelēm novērota lielāka hipofīzes adenomu (pelēm), endokrīno aizkuņģa dziedzera adenomu (žurkām) un piena dziedzeru adenomu (abām sugām) sastopamība. Šos audzējus var attiecināt uz ilgstošo dopamīna D₂ antagonismu un hiperprolaktinēmiju. Šo atklājumu par audzējiem grauzējiem sakarība ar risku cilvēkam nav zināma. In vitro un in vivo dzīvnieku modeļos pierādīts, ka lielas risperidona devas var pagarināt QT intervālu, kas bija saistīts ar teorētiski lielāku Torsades de pointes risku pacientiem.

6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1. Palīgvielu saraksts

Vīnskābe (E334)

Benzoskābe (E210)

Nātrija hidroksīds

Attīrīts ūdens

6.2. Nesaderība

Rispolept šķīdums iekšķīgai lietošanai nesader ar vairumu tējas veidu, arī melno tēju.

6.3. Uzglabāšanas laiks

3 gadi.

Uzglabāšanas laiks pēc pirmās atvēršanas reizes – 3 mēneši.

6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Uzglabāt temperatūrā līdz 30°C. Neatdzesēt vai nesasaldēt.

6.5. Iepakojuma veids un saturs

Dzintarkrāsas stikla pudele ar plastmasas (polipropilēna), bērnam neatveramu un atvēršanu apliecinošu vāciņu. RISPOLEPT šķīdums iekšķīgai lietošanai ir 30 ml, 60 ml, 100 ml un 120 ml pudelēs. Iepakojumā ir arī pipete dozēšanai.

30 ml, 60 ml un 100 ml pudelei pievienotajai pipetei ir miligramu un mililitru iedaļas, mazākais tilpums ir 0,25 ml un maksimālais tilpums ir 3 ml. Uz šīs pipetes ir uzdrukātas iedaļas pa 0,25 ml (atbilst 0,25 mg šķīduma iekšķīgai lietošanai) līdz 3 ml (atbilst 3 mg šķīduma iekšķīgai lietošanai). 120 ml pudelei pievienotajai pipetei ir miligramu un mililitru iedaļas, mazākais tilpums ir 0,25 ml un maksimālais tilpums ir 4 ml. Uz šīs pipetes ir uzdrukātas iedaļas pa 0,25 ml (atbilst 0,25 mg šķīduma iekšķīgai lietošanai) līdz 4 ml (atbilst 4 mg šķīduma iekšķīgai lietošanai).

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos

Nav īpašu atkritumu likvidēšanas prasību.

Neizlietotās zāles vai izlietotie materiāli jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām.

7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

UAB "JOHNSON & JOHNSON"

Konstitucijos pr. 21C

LT-08130 Vilnius

Lietuva

8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(-I)

01-0372

9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Reģistrācijas datums: 2001. gada 17. oktobris

Pēdējās pārreģistrācijas datums: 2017. gada 13. novembris

10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

09/2018

SASKAŅOTS ZVA 04-10-2018

PAGE 1

EQ

PAGE 50

EQ