Olanzapine Accord

Lejupielādēt zāļu aprakstu

ZĀĻU APRAKSTS

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

Olanzapine Accord 5 mg apvalkotās tabletes

Olanzapine Accord 10 mg apvalkotās tabletes

Olanzapine Accord 15 mg apvalkotās tabletes

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

5 mg:

Katra apvalkotā tablete satur 5 mg olanzapīna (Olanzapinum).

Palīgviela ar zināmu iedarbību: laktoze 56,24 mg.

10 mg:

Katra apvalkotā tablete satur 10 mg olanzapīna (Olanzapinum).

Palīgviela ar zināmu iedarbību: laktoze 112,48 mg.

15 mg:

Katra apvalkotā tablete satur 15 mg olanzapīna (Olanzapinum).

Palīgviela ar zināmu iedarbību: laktoze 168,72 mg.

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

3. ZĀĻU FORMA

Apvalkotā tablete.

5 mg:

Baltas līdz pelēkbaltas, apaļas, abpusēji izliektas 6,4 mm apvalkotās tabletes ar marķējumu “O1” vienā tabletes pusē un gludas otrā pusē.

10 mg:

Baltas līdz pelēkbaltas, apaļas, abpusēji izliektas 8,0 mm apvalkotās tabletes ar marķējumu “O3” vienā tabletes pusē un gludas otrā pusē.

15 mg:

Gaiši zilas, apaļas, abpusēji izliektas, abās pusēs gludas 8,8 mm apvalkotās tabletes.

4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1. Terapeitiskās indikācijas

Pieaugušie

• Olanzapine Accord ir indicēts šizofrēnijas ārstēšanai.

• Olanzapine Accord ir efektīvs klīniskā stāvokļa uzlabošanās uzturēšanā ilgstošas terapijas laikā pacientiem, kam bijusi atbilde uz sākumterapiju.

• Olanzapine Accord indicēts vidēji smagas vai smagas mānijas epizodes ārstēšanai.

• Pacientiem, kam mānijas epizodi izdevies mazināt ar Olanzapine Accord, Olanzapine Accord ir indicēts recidīvu profilaksei pacientiem ar bipolāriem traucējumiem (skatīt 5.1. apakšpunktu).

4.2. Devas un lietošanas veids

Pieaugušie

Šizofrēnija: ieteicamā Olanzapine Accord sākuma deva ir 10 mg dienā.

Mānijas epizode: sākuma deva ir 15 mg vienreizēja deva dienā monoterapijā vai 10 mg dienā kombinētas terapijas gadījumā (skatīt 5.1. apakšpunktu).

Bipolāru traucējumu recidīvu profilakse: ieteicamā sākuma deva ir 10 mg dienā. Pacientiem, kuri Olanzapine Accord saņēmuši mānijas epizodes ārstēšanai, terapija recidīvu profilaksei jāturpina tādā pašā devā. Ja rodas jauna mānijas, jaukta vai depresijas epizode, Olanzapine Accord lietošana jāturpina (ja nepieciešams, optimizējot devu), izmantojot papildterapiju, lai atbilstoši klīniskām indikācijām ārstētu garastāvokļa simptomus.

Šizofrēnijas, mānijas epizodes ārstēšanas un bipolāru traucējumu recidīvu profilakses laikā dienas devu var turpmāk pielāgot 5-20 mg dienas devas robežās, pamatojoties uz individuālo klīnisko stāvokli. Palielināt ieteikto sākuma devu ieteicams tikai pēc atbilstošas atkārtotas klīniskas novērtēšanas, un parasti ne ātrāk kā ik pēc 24 stundām.

Olanzapīnu drīkst lietot neatkarīgi no ēdienreizēm, jo uzturs neietekmē uzsūkšanos. Pārtraucot olanzapīna lietošanu, deva jāsamazina pakāpeniski.

Īpašas populācijas

Gados vecāki pacienti

Parasti nav indicēta mazākas sākuma devas (5 mg dienā) lietošana, taču tas jāapsver pacientiem 65 gadu vecumā un vecākiem, ja to attaisno klīniskie faktori (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Pacienti ar nieru un/vai aknu darbības traucējumiem

Šādiem pacientiem jāapsver mazākas sākuma devas (5 mg) lietošana. Vidēji smagas aknu mazspējas gadījumā (A vai B pakāpes ciroze pēc Child-Pugh klasifikācijas) sākuma devai jābūt 5 mg, un tā jāpalielina piesardzīgi.

Smēķētāji

Nesmēķētājiem salīdzinājumā ar smēķētājiem sākuma deva un devas robežas parasti nav jāmaina. Smēķēšana var pastiprināt olanzapīna metabolismu. Ieteicams veikt klīnisku novērošanu, un nepieciešamības gadījumā var apsvērt olanzapīna devas palielināšanu (skatīt 4.5. apakšpunktu).

Sākuma devas samazināšana jāapsver pacientiem, kam ir vairāk nekā viens faktors (sieviešu dzimums, liels vecums, nesmēķēšana), kas varētu palēnināt metabolismu. Ja šādiem pacientiem indicēta devas palielināšana, tā jāveic piesardzīgi.

(Skatīt 4.5. un 5.2. apakšpunktu.)

Pediatriskā populācija

Olanzapine Accord nav ieteicams lietot bērniem un pusaudžiem līdz 18 gadu vecumam, jo nav informācijas par drošumu un efektivitāti. Īstermiņa pētījumos pusaudžiem, salīdzinājumā ar pieaugušajiem, biežāk tika novērota ķermeņa masas palielināšanās, lipīdu un prolaktīna izmaiņas (skatīt 4.4., 4.8., 5.1. un 5.2. apakšpunktu).

4.3. Kontrindikācijas

Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu un/vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām. Pacienti ar zināmu šaura leņķa glaukomas risku.

4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Antipsihotisko līdzekļu terapijas laikā pacienta klīniskais stāvoklis var uzlaboties pēc vairākām dienām vai dažām nedēļām. Šajā laikā pacienti rūpīgi jānovēro.

Ar demenci saistīta psihoze un/vai uzvedības traucējumi

Olanzapīnu nav ieteicams lietot pacientu ar demenci saistītas psihozes un/vai uzvedības traucējumu ārstēšanai sakarā ar palielinātu mirstību un lielāku cerebrovaskulāro traucējumu risku. Placebo kontrolētos klīniskos izmēģinājumos (6-12 nedēļas) gados vecākiem pacientiem (vidējais vecums 78 gadi) ar demenci saistītu psihozi un/vai uzvedības traucējumiem nāves gadījumu skaits ar olanzapīnu ārstētiem pacientiem bija divreiz lielāks nekā ar placebo ārstētiem pacientiem (attiecīgi 3,5% un 1,5%). Lielākais nāves gadījumu skaits nebija saistīts ar olanzapīna devu (vidējā dienas deva 4,4 mg) vai ārstēšanas ilgumu. Riska faktori, kas var predisponēt šo pacientu populāciju palielinātai mirstībai, ir vecums > 65 gadiem, disfāgija, sedācija, nepilnvērtīgs uzturs un dehidratācija, plaušu stāvokļi (piem., pneimonija ar aspirāciju vai bez tās) vai vienlaicīga benzodiazepīnu lietošana. Tomēr ar olanzapīnu ārstētu pacientu miršanas gadījumu skaits salīdzinājumā ar pacientiem, kuri tika ārstēti ar placebo, bija lielāks neatkarīgi no šiem riska faktoriem.

Tajos pašos klīniskajos izmēģinājumos tika ziņots par cerebrovaskulārām blakuspārādībām (CVBP, piemēram, insultu, pārejošām išēmiskām lēkmēm), tostarp letāliem gadījumiem. Ar olanzapīnu ārstētiem pacientiem CVBP gadījumu skaits bija trīs reizes lielāks nekā pacientiem, kuri tika ārstēti ar placebo (attiecīgi 1,3% un 0,4%). Visiem ar olanzapīnu un placebo ārstētajiem pacientiem, kuriem radās cerebrovaskulāri notikumi, iepriekš bija riska faktori. Vecums > 75 gadiem un vaskulāra/jaukta demence tika atzīti par CVBP riska faktoriem saistībā ar olanzapīna lietošanu. Olanzapīna efektivitāte šajos izmēģinājumos netika noteikta.

Parkinsona slimība

Olanzapīna lietošana ar dopamīna agonistu saistītas psihozes ārstēšanai pacientiem ar Parkinsona slimību nav ieteicama. Klīniskajos pētījumos ļoti bieži un biežāk nekā lietojot placebo ziņots par parkinsonisma simptomu un halucināciju pastiprināšanos (skatīt 4.8. apakšpunktu), un olanzapīns psihotisko simptomu ārstēšanā nebija efektīvāks par placebo. Šajos izmēģinājumos pacientu stāvoklim vispirms bija jābūt stabilizētam ar mazāko efektīvo pretparkinsonisma līdzekļu (dopamīna agonista) devu, un pētījuma laikā pretparkinsonisma līdzekļiem un to devām bija jāpaliek nemainīgiem. Olanzapīna lietošanu sāka ar 2,5 mg/dienā un titrēja maksimāli līdz 15 mg/dienā, pamatojoties uz pētnieka spriedumu.

Ļaundabīgais neiroleptiskais sindroms (ĻNS)

ĻNS ir iespējami dzīvībai bīstams stāvoklis, kas saistīts ar antipsihotiskām zālēm. Saistībā ar olanzapīnu retos gadījumos ziņots arī par ĻNS. ĻNS klīniskās izpausmes ir hiperpireksija, muskuļu rigiditāte, izmainīts psihiskais stāvoklis un veģetatīvās nervu sistēmas labilitātes izpausmes (neregulārs pulss vai asinsspiediens, tahikardija, pastiprināta svīšana un sirdsdarbības aritmija). Papildus pazīmes var būt paaugstināts kreatīnfosfokināzes līmenis, mioglobīnūrija (rabdomiolīze) un akūta nieru mazspēja. Ja pacientam attīstās ĻNS pazīmes vai neizskaidrojams izteikts drudzis bez papildus ĻNS klīniskām izpausmēm, jāpārtrauc visu antipsihotisko līdzekļu, tostarp olanzapīna lietošana.

Hiperglikēmija un diabēts

Retākos gadījumos ziņots par hiperglikēmiju un/vai cukura diabēta paasinājumu, kas reizēm saistīts ar ketoacidozi vai komu, tostarp arī par dažiem letāliem gadījumiem (skatīt 4.8. apakšpunktu). Dažos gadījumos ziņots par iepriekšēju ķermeņa masas palielināšanos, kas var būt predisponējošs faktors.

Ieteicama atbilstoša klīniskā uzraudzība saskaņā ar izmantoto antipsihotisko līdzekļu lietošanas vadlīnijām, piemēram, glikozes rādītāju noteikšana asinīs pirms olanzapīna terapijas uzsākšanas, 12 nedēļas pēc terapijas uzsākšanas un reizi gadā pēc tam.

Ar jebkādām antipsihotiskajām zālēm, tostarp ar Olanzapine Accord ārstētie pacienti jānovēro attiecībā uz hiperglikēmijas pazīmēm (piemēram, polidipsiju, poliūriju, polifāgiju un vājumu), un pacienti ar cukura diabētu vai cukura diabēta riska faktoriem regulāri jāuzrauga, vai nepasliktinās glikēmijas kontrole. Regulāri jāpārbauda ķermeņa masa, piemēram, pirms olanzapīna terapijas uzsākšanas, 4, 8 un 12 nedēļas pēc terapijas uzsākšanas un reizi ceturksnī pēc tam.

Lipīdu izmaiņas

Ar placebo kontrolētos klīniskos izmēģinājumos pacientiem, kuri tika ārstēti ar olanzapīnu, novēroja nevēlamas lipīdu izmaiņas (skatīt 4.8. apakšpunktu). Lipīdu izmaiņu gadījumā jārīkojas atbilstoši klīniskajai ainai, īpaši pacientiem ar dislipidēmiju un pacientiem ar lipīdu traucējumu attīstības riska faktoriem. Ar jebkādām antipsihotiskajām zālēm, tostarp Olanzapine Accord ārstētiem pacientiem regulāri jāpārbauda lipīdu līmenis saskaņā ar izmantoto antipsihotisko līdzekļu lietošanas vadlīnijām, piemēram, pirms olanzapīna terapijas uzsākšanas, 12 nedēļas pēc terapijas uzsākšanas un ik pēc 5 gadiem pēc tam.

Antiholīnerģiskā aktivitāte

Lai gan olanzapīnam in vitro konstatēta antiholīnerģiskā aktivitāte, klīnisko pētījumu pieredzē atklājās retas ar šo iedarbību saistītas izpausmes. Tomēr, tā kā klīniskā pieredze par olanzapīna lietošanu pacientiem ar blakusslimībām ir ierobežota, jāievēro piesardzība, parakstot zāles pacientiem ar prostatas hipertrofiju, paralītisku ileusu vai līdzīgām slimībām.

Aknu darbība

Bieži, īpaši ārstēšanas sākumā novērota pārejoša asimptomātiska aknu aminotransferāžu, alanīnaminotransferāzes (AlAT) un aspartātaminotransferāzes (AsAT) līmeņa paaugstināšanās. Piesardzība jāievēro un jānodrošina turpmākie novērojumi pacientiem ar paaugstinātu AlAT un/vai AsAT līmeni, aknu bojājuma pazīmēm, pacientiem ar iepriekšējiem stāvokļiem, kas saistīti ar aknu funkcionāliem traucējumiem, un pacientiem, kuri tiek ārstēti ar iespējami hepatotoksiskām zālēm. Gadījumos, kad diagnosticēts hepatīts (tostarp hepatocelulārs, holestātisks vai jaukts aknu bojājums), ārstēšana ar olanzapīnu jāpārtrauc.

Neitropēnija

Jāievēro piesardzība pacientiem ar jebkāda iemesla izraisītu mazu leikocītu un/vai neitrofīlo leikocītu skaitu, pacientiem, kuri lieto neitropēniju izraisošas zāles, pacientiem ar zāļu izraisītu kaulu smadzeņu funkcijas nomākumu/toksicitāti anamnēzē, pacientiem ar blakusslimību, staru vai ķīmijterapijas izraisītu kaulu smadzeņu nomākumu un pacientiem ar hipereozinofiliju vai mieloproliferatīvu slimību. Vienlaicīgi lietojot olanzapīnu un valproātu, bieži ziņots par neitropēniju (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Ārstēšanas pārtraukšana

Reti ( 0,01% un < 0,1%) pēc pēkšņas olanzapīna lietošanas pārtraukšanas ziņots par tādiem akūtiem simptomiem kā svīšana, bezmiegs, trīce, trauksme, slikta dūša vai vemšana.

QT intervāls

Klīniskajos pētījumos pacientiem, kuri tika ārstēti ar olanzapīnu, bez nozīmīgām atšķirībām saistībā ar kardiāliem notikumiem salīdzinājumā ar placebo grupu reti (0,1% līdz 1%) tika novērota klīniski nozīmīga QTc intervāla pagarināšanās (Fridericia QT korekcija [QTcF] ≥ 500 msec jebkurā laikā no pētījuma sākuma pacientiem ar sākotnējo QTcF < 500 msec). Tomēr, jāievēro piesardzība, parakstot olanzapīnu kopā ar zālēm, kas pagarina QTc intervālu, īpaši gados vecākiem pacientiem, pacientiem ar iedzimtu pagarināta QT intervāla sindromu, sastrēguma sirds mazspēju, sirds hipertrofiju, hipokaliēmiju vai hipomagniēmiju.

Trombembolija

Retāk (≥ 0,1% un < 1%) ir ziņots par īslaicīgu saistību starp ārstēšanu ar olanzapīnu un venozo trombemboliju. Nav konstatēta cēloniska saistība starp venozo trombemboliju un ārstēšanu ar olanzapīnu. Tomēr, tā kā šizofrēnijas pacientiem bieži ir iegūti venozās trombembolijas riska faktori, ir jāidentificē visi iespējamie venozās trombembolijas riska faktori, piemēram, pacientu imobilizācija, un jāveic profilaktiski pasākumi.

Vispārēja ietekme uz CNS

Tā kā olanzapīnam ir primāra ietekme uz CNS, jāievēro piesardzība, ja to lieto kombinācijā ar citām centrālo nervu sistēmu ietekmējošām zālēm un alkoholu. Tā kā olanzapīnam in vitro raksturīgs dopamīna antagonisms, tas var darboties pretēji tiešu un netiešu dopamīna agonistu iedarbībai.

Krampji

Olanzapīns piesardzīgi jālieto pacientiem, kam anamnēzē ir krampji vai kas pakļauti krampju slieksni pazeminošu faktoru ietekmei. Pacientiem, kurus ārstē ar olanzapīnu, par krampju rašanos ziņots retāk. Lielākajā daļā šādu gadījumu tika ziņots par krampjiem anamnēzē vai krampju riska faktoriem.

Tardīvā diskinēzija

Salīdzinošos pētījumos, kas ilga vienu gadu vai mazāk, olanzapīns statistiski nozīmīgi mazāk izraisīja diskinēzijas, kam nepieciešama ārstēšana.Tomēr tardīvās diskinēzijas risks palielinās ilgstošas iedarbības laikā, tādēļ jāapsver devas samazināšana vai lietošanas pārtraukšana, ja olanzapīna terapijas laikā pacientam rodas tardīvās diskinēzijas simptomi. Pēc ārstēšanas pārtraukšanas šie simptomi var īslaicīgi pastiprināties vai pat rasties.

Posturāla hipotensija

Klīniskajos pētījumos ar gados vecākiem pacientiem, kas lietoja olanzapīnu, posturāla hipotensija tika novērota reti. Pacientiem pēc 65 gadu vecuma ieteicams periodiski mērīt asinsspiedienu.

Pēkšņa kardiāla nāve

Pēcreģistrācijas ziņojumos par olanzapīnu ziņots par pēkšņas kardiālas nāves gadījumiem pacientiem, kas lietoja olanzapīnu. Retrospektīvā novērojošā kohortu pētījumā iespējamais pēkšņas kardiālas nāves risks pacientiem, kas ārstēti ar olanzapīnu, bija apmēram divas reizes lielāks nekā risks pacientiem, kas nelietoja antipsihotiskas zāles. Pētījumā olanzapīna radītais risks bija līdzīgs apkopotā analīzē iekļauto netipisko antipsihotisko zāļu radītam riskam.

Pediatriskā populācija

Olanzapīns nav indicēts bērnu un pusaudžu ārstēšanai. Pētījumos ar pacientiem vecumā no 13 līdz 17 gadiem tika konstatētas dažādas blakusparādības, tostarp ķermeņa masas palielināšanās, metabolisko rādītāju izmaiņas un prolaktīna līmeņa paaugstināšanās (skatīt 4.8. un 5.1. apakšpunktu).

Laktoze

Olanzapine Accord apvalkotās tabletes satur laktozi. Pacienti ar retām iedzimtām slimībām – galaktozes nepanesamību, Lapp laktāzes nepietiekamību vai glikozes-galaktozes malabsorbciju šīs zāles lietot nedrīkst.

4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Mijiedarbības pētījumi veikti tikai pieaugušajiem.

Iespējamā olanzapīnu ietekmējošā mijiedarbība

Tā kā olanzapīnu metabolizē CYP1A2, vielas, kas var specifiski inducēt vai inhibēt šo izoenzīmu, var ietekmēt olanzapīna farmakokinētiku.

CYP1A2 indukcija

Olanzapīna metabolismu var inducēt smēķēšana un karbamazepīns, kas var izraisīt olanzapīna koncentrācijas samazināšanos. Novērota tikai neliela vai mēreni izteikta olanzapīna klīrensa palielināšanās. Klīniskās sekas parasti ir nelielas, taču nepieciešamības gadījumā ieteicama klīniska novērošana un olanzapīna devas palielināšana (skatīt 4.2. apakšpunktu).

CYP1A2 inhibīcija

Konstatēts, ka fluvoksamīns, specifisks CYP1A2 inhibitors, nozīmīgi inhibē olanzapīna metabolismu. Pēc fluvoksamīna lietošanas olanzapīna C_max vidēji palielinājās par 54% nesmēķējošām sievietēm un par 77% smēķējošiem vīriešiem. Olanzapīna AUC zemlīknes laukums vidēji palielinājās attiecīgi par 52% un 108%. Pacientiem, kas lieto fluvoksamīnu vai kādu citu CYP1A2 inhibitoru, piemēram, ciprofloksacīnu, jāapsver mazākas olanzapīna sākuma devas lietošana. Ja tiek sākta ārstēšana ar CYP1A2 inhibitoru, jāapsver olanzapīna devas samazināšana.

Samazināta biopieejamība

Aktivēta medicīniskā ogle samazina iekšķīgi lietota olanzapīna biopieejamību par 50-60%, un tā jālieto vismaz 2 stundas pirms vai pēc olanzapīna lietošanas.

Nav konstatēts, ka fluoksetīns (CYP2D6 inhibitors), vienreizējas antacīdu (alumīnija, magnija) vai cimetidīna devas nozīmīgi ietekmētu olanzapīna farmakokinētiku.

Olanzapīna spēja ietekmēt citas zāles

Olanzapīnam var būt antagonistiska iedarbība uz tiešas un netiešas darbības dopamīna agonistiem. Olanzapīns in vitro neinhibē galvenos CYP450 izoenzīmus (piemēram, 1A2, 2D6, 2C9, 2C19, 3A4). Tādējādi nav gaidāma īpaša mijiedarbība, kā apstiprināts in vivo pētījumos, kur netika konstatēta šādu aktīvo vielu metabolisma kavēšana: triciklisko antidepresantu (pārstāv galvenokārt CYP2D6 ceļu), varfarīna (CYP2C9), teofilīna (CYP1A2) un diazepāma (CYP3A4 un 2C19).

Olanzapīnam nav konstatēta mijiedarbība, lietojot kopā ar litiju vai biperidēnu.

Valproāta plazmas līmeņa terapeitiska kontrole neliecināja, ka pēc vienlaicīgas olanzapīna lietošanas sākšanas valproāta deva būtu jāpielāgo.

Vispārēja ietekme uz CNS

Piesardzība jāievēro pacientiem, kas lieto alkoholu vai zāles, kas izraisa centrālās nervu sistēmas nomākumu.

Olanzapīnu nav ieteicams lietot vienlaicīgi ar zālēm Parkinsona slimības ārstēšanai pacientiem ar Parkinsona slimību un demenci (skatīt 4.4. apakšpunktu).

QTc intervāls

Jāievēro piesardzība, lietojot olanzapīnu vienlaicīgi ar zālēm, kuras palielina QTc intervālu (skatīt 4.4. apakšpunktu).

4.6. Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Nav atbilstošu un labi kontrolētu pētījumu grūtniecēm. Pacientes jābrīdina, ka, olanzapīna terapijas laikā iestājoties grūtniecībai vai plānojot to, tas jāpaziņo ārstam. Neraugoties uz to, tā kā lietošanas pieredze cilvēkiem ir ierobežota, olanzapīnu grūtniecības laikā drīkst lietot tikai tad, ja iespējamais ieguvums attaisno iespējamo risku auglim.

Jaundzimušajiem, kuri trešajā trimestrī saņēmuši antipsihotiskos līdzekļus (tostarp olanzapīnu), ir pakļauti nevēlamu blakusparādību riskam, tai skaitā ekstrapiramidāliem un/vai atcelšanas simptomiem, kuru smaguma pakāpe un ilgums pēc dzemdībām var mainīties. Ir bijuši ziņojumi par uzbudinājumu, hipertoniju, hipotoniju, trīci, miegainību, apgrūtinātu elpošanu un barošanas traucējumiem. Tādēļ jaundzimušos rūpīgi jāuzrauga.

Barošana ar krūti

Pētījumā veselām sievietēm, kuras baro bērnu ar krūti, olanzapīns izdalījās mātes pienā. Aprēķināts, ka vidējā līdzsvara koncentrācija (mg/kg) zīdainim bija 1,8% no mātei ievadītās olanzapīna devas (mg/kg). Pacientēm olanzapīna lietošanas laikā jāiesaka pārtraukt bērna barošanu ar krūti.

Fertilitāte

Ietekme uz fertiliāti nav zināma (preklīnisko informāciju skatīt 5.3. apakšpunktā).

4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Pētījumi par ietekmi uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus nav veikti. Tā kā olanzapīns var izraisīt miegainību un reiboni, pacienti jābrīdina uzmanīties, apkalpojot mehānismus, tostarp vadot transportlīdzekļus.

4.8. Nevēlamās blakusparādības

Drošuma profila kopsavilkums

Pieaugušie

Visbiežāk (≥ 1% pacientu) novērotās blakusparādības, par kurām ziņots saistībā ar olanzapīna lietošanu klīniskos pētījumos, bija miegainība, ķermeņa masas palielināšanās, eozinofilija, paaugstināts prolaktīna, holesterīna, glikozes un triglicerīdu līmenis (skatīt 4.4. apakšpunktu), glikozūrija, palielināta ēstgriba, reibonis, akatīzija, parkinsonisms, leikopēnija, neitropēnija (skatīt 4.4. apakšpunktu), diskinēzija, ortostatiska hipotensija, antiholīnerģiska ietekme, pārejoša asimptomātiska aknu aminotransferāžu līmeņa paaugstināšanās (skatīt 4.4. apakšpunktu), izsitumi, astēnija, nogurums, drudzis, sāpes locītavās, paaugstināts sārmainās fosfatāzes līmenis, augsts gammaglutamiltransferāzes līmenis, augsts urīnskābes līmenis, augsts kreatīnfosfokināzes līmenis un tūska.

Nevēlamo blakusparādību saraksts tabulas veidā

Turpmākā tabulā minētas blakusparādības un laboratoriskie izmeklējumi, kas iegūti no spontānajiem ziņojumiem un klīniskajiem pētījumiem. Katrā sastopamības biežuma grupā nevēlamās blakusparādības sakārtotas to nopietnības samazinājuma secībā. Minēto biežumu definīcijas ir šādas: ļoti bieži (≥ 1/10), bieži (≥ 1/100 līdz < 1/10), retāk (≥ 1/1000 līdz < 1/100), reti (≥ 1/10 000 līdz < 1/1000), ļoti reti (< 1/10 000) un nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem).

¹ Tika novērota klīniski nozīmīga ķermeņa masas palielināšanās visās sākotnējā ķermeņa masas indeksa (ĶMI) kategorijās. Pēc īslaicīgas (vidēji 47 dienas) terapijas ķermeņa masas palielināšanās ≥ 7% no sākotnējās ķermeņa masas bija ļoti bieži (22,2% gadījumu), ≥ 15% no sākotnējās ķermeņa masas – bieži (4,2% gadījumu) un ≥ 25% - retāk (0,8% gadījumu).

Ļoti bieži pacientiem, kuri preparātu lietoja ilgstoši (vismaz 48 nedēļas), ķermeņa masas palielināšanās bija par ≥ 7%, ≥ 15% un ≥ 25% no sākotnējās ķermeņa masas (attiecīgi 64,4%, 31,7% un 12,3% gadījumu).

² Lipīdu (kopējā holesterīna, ZBL holesterīna un triglicerīdu) līmeņa tukšā dūšā vidējā palielināšanās bija lielāka pacientiem bez lipīdu līmeņa pārmaiņām pētījuma sākumā.

³ Novērots normāls līmenis tukšā dūšā pētījuma sākumā (< 5,17 mmol/l), kas palielinājās līdz augstam (≥ 6,2 mmol/l). Kopējā holesterīna līmeņa tukšā dūšā pārmaiņas no robežvērtības pētījuma sākumā (≥ 5,17 - < 6,2 mmol/l) līdz augstam (≥ 6,2 mmol/l) bija ļoti bieži.

⁴ Novērots normāls līmenis tukšā dūšā pētījuma sākumā (< 5,56 mmol/l), kas palielinājās līdz augstam (≥ 7 mmol/l). Glikozes līmeņa tukšā dūšā pārmaiņas no sākotnējā lieluma (≥ 5,56 - < 7 mmol/l) līdz augstam (≥ 7 mmol/l) bija ļoti bieži.

⁵ Novērots normāls līmenis tukšā dūšā pētījuma sākumā (< 1,69 mmol/l), kas palielinājās līdz augstam (≥ 2,26 mmol/l). Triglicerīdu līmeņa tukšā dūšā pārmaiņas no robežvērtības pētījuma sākumā (≥ 1,69 mmol/l - < 2,26 mmol/l) līdz augstam (≥ 2,26 mmol/l) bija ļoti bieži.

⁶ Klīniskajos pētījumos ar olanzapīnu ārstētiem pacientiem parkinsonismu un distoniju novēroto gadījumu skaits bija lielāks, taču tas statistiski nozīmīgi neatšķīrās no placebo grupas. Ar olanzapīnu ārstētiem pacientiem retāk nekā ar titrētām haloperidola devām ārstētiem pacientiem novēroja parkinsonismu, akatīziju un distoniju. Tā kā nav detalizētas informācijas par akūtiem un tardīviem ekstrapiramidāliem kustību traucējumiem individuālās pacientu anamnēzēs, pašlaik nav iespējams secināt, ka olanzapīns izraisa mazāk tardīvās diskinēzijas un/vai citus tardīvus ekstrapiramidālus sindromus.

⁷ Pēc pēkšņas olanzapīna lietošanas pārtraukšanas ziņots par akūtiem simptomiem, piemēram, svīšanu, bezmiegu, trīci, trauksmi, sliktu dūšu vai vemšanu.

⁸ Līdz 12 nedēļām ilgos klīniskajos pētījumos prolaktīna koncentrācija plazmā pārsniedza normas augšējo robežu apmēram 30% ar olanzapīnu ārstētu pacientu ar normālu sākotnējo prolaktīna līmeni. Vairumam šo pacientu līmeņa palielināšanās parasti bija neliela un normas augšējo robežu nepārsniedza vairāk nekā divas reizes.

⁹Olanzapīna integrētajā datubāzē reģistrēta blakusparādība, kas konstatēta klīniskajos pētījumos.

¹⁰Novērtēts, pamatojoties uz noteiktajām vērtībām no klīniskajiem pētījumiem, kas reģistrēti Olanzapīna integrētajā datubāzē.

¹¹Blakusparādība, kas konstatēta pēc zāļu reģistrācijas saņemtos spontānos ziņojumos ar biežumu, kas noteikts, izmantojot Olanzapīna integrēto datubāzi.

¹²Blakusparādība, kas konstatēta pēc zāļu reģistrācijas saņemtos spontānos ziņojumos ar aptuveno biežumu pie 95% ticamības intervāla augšējās robežas, izmantojot Olanzapīna integrēto datubāzi.

Ilgstoša lietošana (vismaz 48 nedēļas)

Ar laiku palielinājās to pacientu daļa, kuriem bija nevēlamas klīniski nozīmīgas izmaiņas ķermeņa masas, glikozes, kopējā/ZBL/ABL holesterīna pieaugumā vai triglicerīdu līmeņa paaugstinājumā. Pieaugušajiem pēc 9-12 mēnešu terapijas vidējā glikozes līmeņa asinīs palielināšanās kļuva lēnāka pēc apmēram 6 mēnešiem.

Papildus informācija par īpašām pacientu grupām

Klīniskajos pētījumos gados vecākiem pacientiem ar demenci olanzapīna lietošana tika saistīta ar lielāku nāves gadījumu skaitu un cerebrovaskulārām problēmām salīdzinājumā ar placebo (skatīt 4.4. apakšpunktu). Ļoti bieži šajā pacientu grupā saistībā ar olanzapīna lietošanu novērotās blakusparādības bija patoloģiska gaita un krišana. Bieži tika novērota pneimonija, paaugstināta ķermeņa temperatūra, letarģija, eritēma, redzes halucinācijas un urīna nesaturēšana.

Klīniskajos pētījumos pacientiem ar zāļu (dopamīna agonista) izraisītu psihozi, kas saistīta ar Parkinsona slimību, ļoti bieži ziņots par parkinsonisma simptomu pasliktināšanos un halucinācijām bieži, un biežāk nekā lietojot placebo.

Vienā klīniskajā pētījumā ar pacientiem ar bipolāru māniju kombinēta valproāta un olanzapīna terapija 4,1% gadījumu izraisīja neitropēniju; iespējamais veicinošais faktors varētu būt augsts valproāta līmenis plazmā. Olanzapīns, lietots kopā ar litiju vai valproātu, biežāk (≥ 10%) izraisīja trīci, sausu muti, pastiprinātu ēstgribu un ķermeņa masas palielināšanos. Bieži tika ziņots arī par runas traucējumiem. Ārstēšanas laikā ar olanzapīnu kombinācijā ar litiju vai divalproeksu 17,4% pacientu akūtās ārstēšanas fāzē (līdz 6 nedēļām) ķermeņa masa salīdzinājumā ar sākotnējo palielinājās par ≥ 7%. Ilgstoša olanzapīna terapija (līdz 12 mēnešiem) recidīvu profilaksei 39,9% pacientiem ar bipolāriem traucējumiem bija saistīta ar ķermeņa masas palielināšanos par ≥ 7% salīdzinājumā ar sākotnējo.

Pediatriskā populācija

Olanzapīns nav indicēts bērnu un pusaudžu līdz 18 gadu vecumam ārstēšanai. Lai gan nav veikti klīniskie pētījumi, lai salīdzinātu pusaudžus un pieaugušos, izmēģinājumos ar pusaudžiem iegūtā informācija tika salīdzināta ar informāciju, kas tika iegūta izmēģinājumos ar pieaugušajiem.

Turpmākajā tabulā ir apkopotas blakusparādības, par kurām biežāk ziņots saistībā ar pusaudžiem (vecumā no 13 līdz 17 gadiem) nekā pieaugušajiem, un blakusparādības, kuras tika konstatētas tikai īslaicīgos klīniskajos pētījumos ar pusaudžiem. Klīniski nozīmīga ķermeņa masas palielināšanās (≥ 7%) biežāk novērojama pusaudžiem nekā pieaugušajiem, zāles lietojot salīdzinoši vienādi ilgi. Ķermeņa masas pieauguma apjoms un to pusaudžu īpatsvars, kam bija klīniski nozīmīga ķermeņa masas palielināšanās, bija lielāks, ja zāles tika lietotas ilgstoši (vismaz 24 nedēļas), nevis īslaicīgi.

Katrā sastopamības biežuma grupā nevēlamās blakusparādības sakārtotas to nopietnības samazinājuma secībā. Minēto biežumu definīcijas ir šādas: ļoti bieži (≥ 1/10), bieži (≥ 1/100 līdz < 1/10).

¹³ Pēc īslaicīgas (vidēji 22 dienas ilgas) terapijas ķermeņa masas palielināšanās par ≥ 7% no sākotnējās ķermeņa masas bija ļoti bieži (40,6% gadījumu), par ≥ 15% no sākotnējās ķermeņa masas bija ļoti bieži (7,1% gadījumu) un par 25% no sākotnējās ķermeņa masas bija bieži (2,5% gadījumu). Lietojot zāles ilgstoši (vismaz 24 nedēļas), 89,4% pacientu ķermeņa masa palielinājās par 7%, 55,3% pacientu ķermeņa masa palielinājās par ≥ 15% un 29,1% pacientu ķermeņa masa palielinājās par ≥ 25% no ķermeņa masas pētījuma sākumā.

¹⁴ Novērots normāls līmenis tukšā dūšā pētījuma sākumā (< 1,016 mmol/l), kas palielinājās līdz augstam (≥ 1,467 mmol/l) un triglicerīdu līmeņa tukšā dūšā pārmaiņas no robežvērtības pētījuma sākumā (≥ 1,016 - < 1,467 mmol/l) līdz augstam (≥ 1,467 mmol/l).

¹⁵ Bieži tika novērotas kopējā holesterīna līmeņa tukšā dūšā izmaiņas no normāla pētījuma sākumā (< 4,39 mmol/l) līdz augstam (≥ 5,17 mmol/l). Ļoti biežas bija kopējā holesterīna līmeņa tukšā dūšā izmaiņas no robežvērtības pētījuma sākumā (≥ 4,39 - < 5,17 mmol/l) līdz augstam (≥ 5,17 mmol/l).

¹⁶ Par paaugstinātu prolaktīna līmeni plazmā tika ziņots 47,4% pusaudžu.

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15,

Rīgā, LV 1003. Tīmekļa vietne: www.zva.gov.lv

4.9. Pārdozēšana

Pazīmes

Pārdozēšanas gadījumā ļoti bieži vērojami simptomi (> 10% gadījumu) ir tahikardija, uzbudinājums/agresivitāte, dizartrija, dažādi ekstrapiramidāli simptomi un pazemināts apziņas līmenis robežās no sedācijas līdz komai.

Citas medicīniski nozīmīgas pārdozēšanas sekas ir, piemēram, delīrijs, krampji, koma, iespējams ļaundabīgais neiroleptiskais sindroms, elpošanas nomākums, aspirācija, hipertensija vai hipotensija, sirds aritmijas (< 2% pārdozēšanas gadījumu) un sirds un plaušu darbības apstāšanās. Akūtas pārdozēšanas gadījumā par letālu iznākumu ziņots pat tikai pēc 450 mg lietošanas, taču ziņots arī par izdzīvošanu pēc akūtas pārdozēšanas ar aptuveni 2 g lielu iekšķīgi lietotu olanzapīna devu.

Ārstēšana

Olanzapīnam nav specifiska antidota. Nav ieteicams ierosināt vemšanu. Pārdozēšanas ārstēšanai var būt indicētas standarta procedūras (t. i., kuņģa skalošana, aktivētās medicīniskās ogles lietošana). Konstatēts, ka vienlaicīga aktivētās medicīniskās ogles lietošana mazina olanzapīna biopieejamību pēc perorālas lietošanas par 50-60%.

Ņemot vērā klīnisko ainu, jāsāk simptomātiska ārstēšana un dzīvībai svarīgo orgānu funkcijas kontrole, tostarp hipotensijas un asinsrites kolapsa ārstēšana un elpošanas uzturēšana. Nelietojiet epinefrīnu, dopamīnu vai citus simpatomimētiskus līdzekļus ar bēta agonista aktivitāti, jo bēta receptoru stimulācija var pasliktināt hipotensiju. Nepieciešama sirds un asinsvadu sistēmas novērošana, lai noteiktu iespējamas aritmijas. Rūpīga medicīniska uzraudzība un novērošana jāturpina, līdz pacients atveseļojas.

5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1. Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: psiholeptiski līdzekļi, diazepīni, oksazepīni, tiazepīni un oksepīni.

ATĶ kods: N05A H03.

Farmakodinamiskā iedarbība

Olanzapīns ir antipsihotisks, pretmānijas un garastāvokli stabilizējošs līdzeklis, kam piemīt plaša farmakoloģiska iedarbība uz daudzām receptoru sistēmām.

Pirmsklīniskajos pētījumos olanzapīns izrādīja afinitāti (Ki <100 nM) pret serotonīna 5-HT_2A/2C, 5HT₃, 5HT₆ receptoriem, dopamīna D₁, D₂, D₃, D₄, D₅ receptoriem; muskarīnjutīgiem holīnerģiskiem M₁-M₅ receptoriem, α₁ adrenoreceptoriem un histamīna H₁ receptoriem. Dzīvnieku uzvedības pētījumos ar olanzapīnu tika konstatēts 5HT, dopamīna un holīnerģisks antagonisms atbilstoši zāļu saistībai ar receptoriem. Olanzapīnam in vitro bija raksturīga lielāka afinitāte pret serotonīna 5HT₂ receptoriem nekā pret dopamīna D₂ receptoriem un lielāka 5HT₂ aktivitāte in vivo modeļos nekā D₂ aktivitāte. Elektrofizioloģiskos pētījumos konstatēts, ka olanzapīns selektīvi mazina mezolimbisko (A10) dopamīnerģisko neironu uzbudināmību, un tam ir neliela ietekme uz striatāliem (A9) mehānismiem, kas saistīti ar kustību funkcijām. Olanzapīns mazināja nosacītu aizsargreakciju - tests, kas liecina par antipsihotisko aktivitāti - lietojot to mazākās devās par tām, kas izraisa katalepsiju, uz motorām blakusparādībām norādošu efektu. Atšķirībā no dažiem citiem antipsihotiskiem līdzekļiem olanzapīns pastiprina atbildes reakciju “anksiolītiskā” pārbaudē.

Pozitronu plūsmas tomogrāfijas (PPT) pētījumā veseliem brīvprātīgajiem pēc vienreizējas perorālas devas (10 mg) lietošanas olanzapīns saistīja vairāk 5HT_2A receptoru nekā dopamīna D₂ receptorus. Bez tam SPECT (Single Photon Emission Computed Tomography) pētījumā šizofrēnijas pacientiem tika konstatēts, ka pacientiem, kam olanzapīns rada uzlabošanos, bija mazāk izteikta striatālo D₂ receptoru saistīšana nekā pacientiem, kam uzlabošanos radīja citi antipsihotiskie līdzekļi un risperidons, taču pacientu grupā, kam uzlabošanos rada klozapīns, rezultāti bija salīdzināmi.

Klīniskā efektivitāte

Divos no diviem ar placebo kontrolētiem pētījumiem un divos no trim ar salīdzināmam zālēm kontrolētiem pētījumiem ar vairāk nekā 2900 šizofrēnijas pacientiem, kam bija raksturīgi gan “pozitīvi”, gan “negatīvi” simptomi, olanzapīns saistījās ar statistiski nozīmīgi lielāku negatīvo, kā arī pozitīvo simptomu uzlabošanos.

Daudznacionālā dubultaklā salīdzinošā šizofrēnijas, šizoafektīvu un ar tiem saistītu traucējumu pētījumā, kurā piedalījās 1481 pacients ar dažādas pakāpes asociētas depresijas simptomiem (sākumstāvoklī vidēji 16,6 pēc Montgomerija-Asberga depresijas vērtējuma skalas), garastāvokļa pārmaiņu sākotnējo un beigu rezultātu sekundārā analīzē konstatēja statistiski nozīmīgu uzlabošanos (p=0,001), kas liecināja par labu olanzapīnam (-6,0) pretstatā haloperidolam (-3,1).

Pacientiem ar mānijas vai jauktu bipolāru traucējumu epizodi olanzapīns efektīvāk par placebo un valproāta seminātrija sāli (divalproeksu) mazināja mānijas simptomus 3 nedēļu laikā. Olanzapīnam konstatēja arī haloperidola efektivitātei līdzīgus rezultātus attiecībā uz pacientu daļu, kam pēc 6 un 12 nedēļām bija simptomātiska mānijas un depresijas remisija. Papildterapijas pētījumā ar litiju vai valproātu vismaz 2 nedēļas ārstētiem pacientiem 10 mg olanzapīna pievienošana terapijai (kombinēta terapija ar litiju vai valproātu) izraisīja lielāku mānijas simptomu mazināšanos pēc 6 nedēļām nekā litija vai valproāta monoterapija.

12 mēnešu recidīvu profilakses pētījumā pacientiem mānijas epizodē, kam ar olanzapīnu bija sasniegta remisija un kas tad tika nejaušināti iedalīti olanzapīna vai placebo terapijai, olanzapīnam bija statistiski nozīmīgāks pārākums pār placebo attiecībā uz primāro bipolāro traucējumu recidīva raksturlielumiem. Olanzapīnam konstatēja arī statistiski nozīmīgāku pārākumu pār placebo attiecībā uz profilaksi gan recidīviem līdz mānijai vai recidīviem līdz depresijai.

Otrā 12 mēnešu recidīvu profilakses pētījumā pacientiem mānijas epizodē, kam ar olanzapīna un litija kombināciju tika sasniegta remisija un kas tad tika nejaušināti iedalīti olanzapīna vai litija monoterapijai, olanzapīns nebija statistiski pārāks par litiju ietekmē uz bipolāru traucējumu recidīva raksturlielumiem (olanzapīns 30,0 %, litijs 38,3 %; p = 0,055).

18 mēnešu vienlaicīgas terapijas pētījumā pacientiem mānijas vai jauktā epizodē, kuru stāvoklis stabilizēts ar olanzapīnu kopā ar garastāvokļa stabilizētāju (litiju vai valproātu), ilgstoša olanzapīna un litija vai valproāta vienlaicīga lietošana nebija statistiski nozīmīgi pārāka par litiju vai valproātu vienu pašu, aizkavējot bipolāru traucējumu recidīvu, kas definēts saskaņā ar sindromiskiem (diagnostiskiem) kritērijiem.

Pediatriskā populācija

Kontrolētie efektivitātes dati par lietošanu pusaudžiem (vecumā no 13 līdz 17 gadiem) ir ierobežoti līdz īstermiņa pētījumiem šizofrēnijas ārstēšanā (6 nedēļas) un ar bipolāriem I traucējumiem saistītas mānijas ārstēšanā (3 nedēļas), aptverot mazāk nekā 200 pusaudžus. Olanzapīns tika lietots dažādās devās no 2,5 līdz 20 mg/dienā. Olanzapīna terapijas laikā pusaudžiem salīdzinājumā ar pieaugušajiem ķermeņa masas pieaugums bija ievērojami lielāks. Salīdzinājumā ar pieaugušajiem pusaudžiem bija izteiktākas izmaiņas kopējā holesterīna, ZBL holesterīna, triglicerīdu un prolaktīna līmenī tukšā dūšā (skatīt 4.4. un 4.8. apakšpunktu). Nav kontrolētu datu par iedarbības uzturēšanu vai drošumu ilgtermiņā (skatīt 4.4. un 4.8. apakšpunktu). Informācija par drošumu ilgtermiņā galvenokārt aprobežojas ar datiem, kas iegūti atklātā tipa, nekontrolētajos pētījumos.

5.2. Farmakokinētiskās īpašības

Uzsūkšanās

Pēc iekšķīgas lietošanas olanzapīns labi uzsūcas, sasniedzot maksimālo koncentrāciju plazmā 5-8 stundu laikā. Uzturs uzsūkšanos neietekmē. Absolūtā perorālā biopieejamība salīdzinājumā ar intravenozu lietošanu nav noteikta.

Izkliede

Olanzapīna saistīšanās ar plazmas olbaltumiem bija apmēram 93%, ja koncentrācija bija apmēram 7-1000 ng/ml. Olanzapīns galvenokārt saistās ar albumīnu un α₁-skābo-glikoproteīnu.

Biotransformācija

Olanzapīns tiek metabolizēts aknās konjugācijas un oksidācijas ceļā. Galvenais cirkulējošais metabolīts ir 10-N-glikuronīds, kas nešķērso hematoencefālisko barjeru. Citohromi P450-CYP1A2 un P450-CYP2D6 veicina N-demetil- un 2-hidroksimetilmetabolītu veidošanos; pētījumos ar dzīvniekiem in vivo abiem bija izteikti mazāka farmakoloģiskā aktivitāte nekā olanzapīnam. Galvenā farmakoloģiskā iedarbība piemīt sākotnējai zāļu vielai olanzapīnam.

Eliminācija

Pēc perorālas lietošanas veseliem cilvēkiem olanzapīna vidējais beigu eliminācijas pusperiods bija atkarīgs no vecuma un dzimuma.

Veseliem gados vecākiem cilvēkiem (no 65 gadu vecuma) salīdzinājumā ar jaunākiem cilvēkiem vidējais eliminācijas pusperiods bija paildzināts (51,8 pret 33,8 stundām) un klīrenss bija samazināts (17,5 pret 18,2 l/h). Farmakokinētikas pārmaiņas, kādas tika novērotas gados vecākiem pacientiem, bija jaunākiem pacientiem novērotajās robežās. 44 šizofrēnijas pacientiem pēc 65 gadu vecuma deva 5-20 mg/dienā neizraisīja atšķirīgas blakusparādības.

Sievietēm, salīdzinot ar vīriešiem, vidējais eliminācijas periods bija nedaudz paildzināts (36,7 pret 32,3 stundām) un klīrenss bija samazināts (18,9 pret 27,3 l/h). Tomēr olanzapīnam (5-20 mg) konstatēts līdzīgs lietošanas drošums kā sieviešu dzimuma (n = 467), tā arī vīriešu dzimuma pacientiem (n = 869).

Nieru darbības traucējumi

Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem (kreatinīna klīrenss <10 ml/min) un veseliem cilvēkiem nebija nozīmīgu eliminācijas pusperioda vidējā ilguma (37,7 pret 32,4 h) vai klīrensa (21,2 pret 25,0 l/h) atšķirību. Masu līdzsvara pētījumā konstatēts, ka apmēram 57% radioaktīvi iezīmētā olanzapīna izdalās ar urīnu, galvenokārt metabolītu veidā.

Smēķētāji

Smēķētājiem ar viegliem aknu darbības traucējumiem bija paildzināts eliminācijas pusperiods (39,3 h) un samazināts klīrenss (18,0 l/h) tāpat kā nesmēķējošiem veseliem cilvēkiem (attiecīgi 48,8 h un 14,1 l/h).

Nesmēķētājiem, salīdzinot ar smēķētājiem (vīriešiem un sievietēm) vidējais eliminācijas pusperiods bija paildzināts (38,6 pret 30,4 h) un klīrenss bija mazāks (18,6 pret 27,7 l/h).

Olanzapīna plazmas klīrenss ir mazāks gados vecākiem cilvēkiem, salīdzinot ar jaunākiem, sievietēm, salīdzinot ar vīriešiem un nesmēķētājiem, salīdzinot ar smēķētājiem. Tomēr vecuma, dzimuma vai smēķēšanas ietekmes pakāpe uz olanzapīna klīrensu un eliminācijas pusperiodu ir niecīga, salīdzinot ar vispārējām individuālajām atšķirībām.

Pētījumā ar baltās rases, japāņu un ķīniešu izcelsmes indivīdiem olanzapīna farmakokinētikas raksturlielumi triju populāciju starpā neatšķīrās.

Pediatriskā populācija

Pusaudži (vecumā no 13 līdz 17 gadiem): olanzapīna farmakokinētika pusaudžiem un pieaugušajiem ir līdzīga. Klīniskajos pētījumos olanzapīna vidējā iedarbība pusaudžiem bija par apmēram 27% lielāka. Demogrāfiskās atšķirības starp pusaudžiem un pieaugušajiem ietver mazāku vidējo ķermeņa masu, un pusaudžu vidū bija mazāk smēķētāju. Šādi faktori, iespējams, ietekmē lielāko vidējo iedarbību, kāda tika novērota pusaudžiem.

5.3. Preklīniskie dati par drošumu

Akūta (vienreizējas devas) toksicitāte

Grauzējiem perorālas toksicitātes pazīmes atbilda spēcīgu neiroleptisko savienojumu raksturojumam: hipoaktivitāte, koma, trīce, kloniski krampji, siekalošanās un palēnināta ķermeņa masas palielināšanās. Vidējās letālās devas bija aptuveni 210 mg/kg (pelēm) un 175 mg/kg (žurkām). Suņi vienreizējas perorālas devas līdz 100 mg/kg panesa bez letāla iznākuma. Klīniskās pazīmes bija, piemēram, sedācija, ataksija, trīce, paātrināta sirdsdarbība, apgrūtināta elpošana, mioze un anoreksija. Pērtiķiem vienreizējas līdz 100 mg/kg devas izraisīja prostrāciju un lielākas devas – daļēju apziņas zudumu.

Atkārtotu devu toksicitāte

Līdz 3 mēnešus ilgos pētījumos ar pelēm un līdz 1 gadu ilgos pētījumos ar žurkām un suņiem galvenās blakusparādības bija CNS nomākums, antiholīnerģiskā iedarbība un perifēri hematoloģiski traucējumi. Pret CNS nomākumu attīstījās tolerance. Lielas devas samazināja augšanas raksturlielumus. Žurkām, atbilstoši palielinātam prolaktīna līmenim, bija atgriezeniska iedarbība, piemēram, olnīcu un dzemdes masas samazināšanās un morfoloģiskas maksts epitēlija un krūts dziedzera pārmaiņas.

Hematoloģiskā toksicitāte

Ietekme uz hematoloģiskiem raksturlielumiem tika konstatēta visām sugām, tostarp no devas lieluma atkarīga cirkulējošo leikocītu skaita samazināšanās pelēm un nespecifiska cirkulējošo leikocītu skaita samazināšanās žurkām, tomēr citotoksiska ietekme uz kaulu smadzenēm netika konstatēta. Dažiem suņiem, kas tika ārstēti ar 8-10 mg/kg dienā (kopējā olanzapīna iedarbība [AUC] bija 12-15 reizes lielāka par to, kāda ir cilvēkam pēc 12 mg devas lietošanas) attīstījās atgriezeniska neitropēnija, trombocitopēnija vai anēmija. Suņiem ar citopēniju nebija nelabvēlīgas ietekmes uz cilmes vai proliferējošām šūnām kaulu smadzenēs.

Reproduktīvā toksicitāte

Olanzapīnam nebija teratogēnas iedarbības. Sedācija ietekmēja žurku tēviņu pārošanos. Estrālie cikli tika ietekmēti, lietojot 1,1 mg/kg devas (3 reizes lielākas par maksimālo devu cilvēkiem), un reprodukcijas raksturlielumus žurkām ietekmēja 3 mg/kg deva (9 reizes lielāka par maksimālo devu cilvēkiem). To žurku pēcnācējiem, kurām tika dots olanzapīns, novēroja augļa attīstības aizkavēšanos un pārejošu pēcnācēju aktivitātes samazināšanos.

Mutagenitāte

Olanzapīns nebija mutagēns vai klastogēns pilna apjoma standarttestos, tostarp baktēriju mutācijas testos un zīdītāju testos in vitro un in vivo.

Kancerogenitāte

Pamatojoties uz rezultātiem, kas iegūti pētījumos ar pelēm un žurkām, tika secināts, ka olanzapīns nav kancerogēns.

6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1. Palīgvielu saraksts

Tabletes kodols:

Laktozes monohidrāts

Mikrokristāliska celuloze

Krospovidons

Hidroksipropilceluloze

Magnija stearāts

Tabletes apvalks:

5 mg, 10 mg:

Hipromeloze (E464)

Makrogols

Titāna dioksīds (E171)

Polisorbāts 80 (E433)

15 mg:

Hipromeloze (E464)

Makrogols

Titāna dioksīds (E171)

Polisorbāts 80 (E433)

Indigokarmīna alumīnija laka (E132)

6.2. Nesaderība

Nav piemērojama.

6.3. Uzglabāšanas laiks

2 gadi.

6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Uzglabāt temperatūrā līdz 30°C.

6.5. Iepakojuma veids un saturs

Olanzapine Accord ir iepakots Al/Al blisterī pa 15, 28, 30, 35, 56 vai 70 tabletēm.

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos

Neizlietotās zāles vai izlietotie materiāli jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām.

7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

Accord Healthcare B.V.

Winthontlaan 200

3526 KV Utrecht

Nīderlande

8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(-I)

5 mg: 10-0329

10 mg: 10-0331

15 mg: 10-0332

9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS / PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Reģistrācijas datums: 2010.gada 16. jūlijs

Pēdējās pārreģistrācijas datums: 2016.gada 11. augusts

10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

12/2018