Mexolan

Lejupielādēt zāļu aprakstu

ZĀĻU APRAKSTS

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

Mexolan 15 mg/1,5 ml šķīdums injekcijām

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

1 ml šķīduma satur 10 mg meloksikāma (Meloxicamum).

1 ampula ar 1,5 ml šķīduma satur 15 mg meloksikāma (Meloxicamum).

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

3. ZĀĻU FORMA

Dzidrs, dzeltenīgs šķīdums injekcijām.

Šķīduma pH vērtība 7,8-9,0.

4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1 Terapeitiskās indikācijas

Simptomātiska reimatoīdā artrīta un ankilozējošā spondilīta īslaicīga ārstēšana, ja iekšķīga lietošana nav piemērota.

4.2 Devas un lietošanas veids

Tikai intramuskulārai ievadīšanai.

Vienas ampulas (15 mg) devu jāievada intramuskulāri.

Nepārsniegt devu 15 mg/dienā.

Ārstēšana parasti būtu jāaprobežo ar vienu injekciju terapijas uzsākšanai, izņemot ārkārtējus gadījumus (piemēram, ja iekšķīgas lietošanas nav iespējama), kad ārstēšanu var turpināt maksimāli līdz 2‑3 dienām.

Nevēlamo blakusparādību sastopamības biežumu var samazināt, lietojot mazāko efektīvo devu visīsāko laika periodu, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu simptomu mazināšanos (skatīt 4.4. apakšpunktu). Pacienta sajūtas attiecībā uz simptomu samazināšanos un terapeitisko atbildes reakciju jākontrolē ar regulāriem laika intervāliem.

Īpašas pacientu grupas

Gados vecāki pacienti un pacienti ar paaugstinātu nevēlamo blakusparādību risku (skatīt 5.2. apakšpunktu)

Gados vecākiem pacientiem ieteicamā deva ir 7.5 mg dienā (puse 1,5 ml ampulas satura). Pacientiem ar paaugstinātu blakusparādību attīstības risku ārstēšana jāuzsāk ar 7.5 mg dienā (puse 1,5 ml ampulas satura) (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem (skatīt 5.2. apakšpunktu)

Dialīzes pacientiem ar smagu nieru mazspēju dienas deva nedrīkst pārsniegt 7.5 mg (puse 1,5 ml ampulas satura).

Pacientiem ar vieglu līdz vidēji smagu nieru mazspēju (t.i., pacientiem ar kreatinīna klīrensu virs 25 ml/min) nav nepieciešama devas samazināšana (pacientiem ar smagu nieru mazspēju, kuriem netiek veikta dialīze, skatīt 4.3. apakšpunktu).

Pacientiem ar aknu darbības traucējumiem (skatīt 5.2. apakšpunktu)

Pacientiem ar vieglu līdz vidēji smagu aknu mazspēju nav nepieciešama devas samazināšana (pacientiem ar smagu aknu mazspēju, skatīt 4.3. apakšpunktu).

Pediatriskā populācija

Mexolan drošums un efektivitāte, lietojot bērniem, nav pierādīta. Mexolan 15 mg/1,5 ml šķīdums injekcijām ir kontrindicēts bērniem un pusaudžiem līdz 18 gadu vecumam (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Lietošanas veids

Piesardzības pasākumi pirms zāļu nozīmēšanas vai lietošanas

Mexolan 15 mg/1,5 ml šķīdumu injekcijām nedrīkst jaukt vienā šļircē ar citām zālēm (skatīt 6.2. apakšpunktu).

Injekcija jāveic lēni dziļas intramuskulāras injekcijas veidā sēžas muskuļa augšējā ārējā kvadrantā stingri aseptiskos apstākļos. Atkārtotas ievadīšanas gadījumā ieteicams injekciju veikt pārmaiņus labajā un kreisajā gurnā. Mexolan 15 mg/1,5 ml šķīdumu injekcijām nedrīkst lietot intravenozi. Uzsākot zāļu ievadīšanu, ir svarīgi pārliecināties, ka adatas gals neatrodas asinsvadā.

Ja injekcijas laikā rodas stipras sāpes, injekcija nekavējoties jāpārtrauc.

Pacientiem ar gūžas locītavas protēzi injekcija būtu jāveic pretējā gurnā.

4.3 Kontrindikācijas

Meloksikāms ir kontrindicēts šādos gadījumos:

grūtniecības trešais trimestris (skatīt 4.6. apakšpunktu  Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti);

paaugstināta jutība pret meloksikāmu vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām, vai vielām ar līdzīgu iedarbības mehānismu, piemēram, nesteroīdajiem pretiekaisuma līdzekļiem (NPL), acetilsalicilskābi. Meloksikāmu nedrīkst ievadīt pacientiem, kuriem pēc acetilsalicilskābes vai citu NPL lietošanas ir attīstījušies astmas simptomi, deguna polipi, angioneirotiskā tūska vai nātrene;

smagi aknu darbības traucējumi;

smaga nieru mazspēja pacientiem, kuriem netiek veikta dialīze;

kuņģa‑zarnu trakta, cerebrovaskulāra asiņošana vai cita veida ar asiņošanu saistīti traucējumi;

smaga sirds mazspēja;

kuņģa zarnu trakta asiņošana vai perforācija anamnēzē, kas radusies iepriekšējas NPL terapiju rezultātā;

aktīvas vai recidivējošas peptiskas čūlas/asiņošana (divas vai vairākas atzīmētas epizodes, kas apstiprinātas kā čūla vai asiņošana) anamnēzē;

asinsreces traucējumi vai vienlaicīga antikoagulantu terapija (kontrindicēta i.m./intramuskulāra injekcija);

bērni un pusaudži līdz 18 gadu vecumam.

4.4 Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Jāizvairās no vienlaicīga meloksikāma un NPL, tai skaitā, ciklooksigenāzes‑2 selektīvo inhibitoru lietošanas.

Nevēlamo blakusparādību sastopamības biežumu var samazināt, lietojot mazāko efektīvo devu visīsāko laika periodu, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu simptomu mazināšanos (skatīt 4.2. apakšpunktu) un „kuņģa‑zarnu trakta un kardiovaskulārais risks” turpmāk).

Jāņem vērā jebkādi dati par ezofagītu, gastrītu un/vai peptisku čūlu anamnēzē un jānovērtē to stāvoklis pirms meloksikāma terapijas uzsākšanas. Pacientu ar šādu slimību anamnēzi regulāri jāuzrauga, lai meloksikāma terapijas laikā izslēgtu iespējamu recidīvu rašanos.

Gados vecākiem pacientiem ir paaugstināts NPL blakusparādību, sevišķi kuņģa‑zarnu trakta asiņošanas un perforācijas attīstības risks, kas var izraisīt letālu iznākumu (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Par kuņģa‑zarnu trakta asiņošanu, čūlu vai perforāciju, kas var izraisīt letālu iznākumu, ir ziņots visu NPL lietošanas gadījumā jebkurā terapijas brīdī, ar vai bez brīdinošiem simptomiem vai smagiem kuņģa‑zarnu trakta traucējumiem anamnēzē.

Kuņģa‑zarnu trakta asiņošanas, čūlas vai perforācijas attīstības risks pieaug, palielinot NPL devu pacientiem ar čūlām anamnēzē, īpaši, ja tās ir bijušas saistītas ar tādām komplikācijām kā asiņošana vai perforācija (skatīt 4.3. apakšpunktu) un gados vecākiem pacientiem. Šādu pacientu ārstēšana jāuzsāk ar mazāko iespējamo devu. Šādiem pacientiem, kā arī pacientiem, kuriem nepieciešama vienlaicīga acetilsalicilskābes mazu devu vai citu zāļu, kas paaugstina kuņģa‑zarnu trakta traucējumu attīstības risku, lietošana, jāapsver kombinēta ārstēšana ar kuņģa gļotādu aizsargājošiem līdzekļiem (piemēram, mizoprostolu vai protonu sūkņa inhibitoriem) (skatīt tālāk un 4.5. apakšpunktu).

Pacientiem ar kuņģa‑zarnu trakta darbības traucējumiem anamnēzē, sevišķi gados vecākiem pacientiem, ir jāziņo par neparastiem gremošanas trakta simptomiem (galvenokārt, kuņģa‑zarnu trakta asiņošanu), īpaši uzsākot ārstēšanu.

Pacientiem, kuri vienlaikus saņem līdzekļus, kas var palielināt čūlas vai asiņošanas risku: piemēram, heparīnu, ko lieto ārstēšanai vai iesaka vecākiem cilvēkiem, citus nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus vai acetilsalicilskābi, ko lieto devās (≥ 500 mg kā vienreizēju devu vai ≥ 3g kā maksimālo dienas devu), vienlaicīga meloksikāma lietošana nav ieteicama (skatīt 4.5. apakšpunktu).

Ja kuņģa-zarnu trakta asiņošana vai čūla attīstās pacientiem, kuri tiek ārstēti ar meloksikāmu, ārstēšana nekavējoties jāpārtrauc.

NPL piesardzīgi jālieto pacientiem, kuriem ir kuņģa‑zarnu trakta slimība (čūlainais kolīts, Krona slimība) anamnēzē, jo viņu stāvoklis var pasliktināties (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Saistībā ar meloksikāma lietošanu saņemti ziņojumi par tādām dzīvībai bīstamām ādas reakcijām, kā Stīvensa- Džonsona sindroms (SJS) un toksiska epidermas nekrolīze (TEN). Pacienti jāinformē par pazīmēm un simptomiem un rūpīgi jāuzrauga ādas reakcijas. Augstākais SJS un TEN attīstības risks ir pirmo ārstēšanas nedēļu laikā. Ja parādās SJS vai TEN simptomi (piemēram, progresējoši ādas izsitumi, bieži ar pūšļiem vai gļotādas bojājumiem), meloksikāma lietošana jāpārtrauc. Agrīna diagnozes noteikšana un tūlītēja aizdomās turamo zāļu lietošanas pārtraukšana nodrošina labākus SJS vai TEN ārstēšanas rezultātus. Agrīna zāļu lietošanas pārtraukšana ir saistīta ar labāku prognozi. Ja pacientam, lietojot meloksikāmu, ir attīstījies SJS vai TEN, pacients vairs nedrīkst atsākt meloksikāma lietošanu.

Retos gadījumos NPL var veicināt intersticiāla nefrīta, glomerulonefrīta, nieru serdes nekrozes vai nefrotiskā sindroma attīstību.

Tāpat kā, lietojot citus NPL, reizēm tika konstatēta transamināžu, bilirubīna vai citu aknu darbības rādītāju līmeņa paaugstināšanās serumā un saņemti arī ziņojumi par kreatinīna, urīnvielas līmeņa paaugstināšanos serumā un ietekmi uz citiem laboratorijas rādītājiem. Vairumā gadījumu šāda ietekme bija nebūtiska un pārejoša. Ja izmaiņas ir būtiskas vai noturīgas, meloksikāma lietošana ir jāpārtrauc un jāveic attiecīgas pārbaudes.

Piesardzība jāievēro pacientiem, kuriem anamnēzē ir hipertensija un/vai sirds mazspēja, jo ir saņemti ziņojumi par šķidruma aizturi un tūsku, kas saistīta ar NPL terapiju.

NPL var izraisīt nātrija, kālija un šķidruma aizturi un var ietekmēt diurētisko līdzekļu nātrijurētisko iedarbību. Tā rezultātā pacientiem ar sirds mazspēju vai paaugstinātu asinsspiedienu var pasliktināties vispārējais stāvoklis (skatīt 4.2. un 4.3. apakšpunktu).

Tā kā ir saņemti ziņojumi par šķidruma aizturi un tūsku, kas saistīta ar NPL terapiju, pacientiem ar hipertensiju un/vai vieglu līdz vidēji smagu sastrēguma sirds mazspēju anamnēzē ir nepieciešama attiecīga uzraudzība un konsultācijas.

Riska grupas pacientiem ieteicama klīniska asinsspiediena kontrole uzsākot terapiju un, it īpaši, meloksikāma terapijas sākumā.

Klīnisko pētījumu un epidemioloģiskie dati liecina, ka dažu NPL lietošana, sevišķi, lietojot lielas devas un ilgstošas ārstēšanas shēmās, var būt saistīta ar nedaudz palielinātu arteriālas trombozes (piemēram, miokarda infarkta vai insulta) attīstības risku. Ir pieejams nepietiekams datu daudzums, lai izslēgtu šādu risku meloksikāma lietošanas gadījumā.

Pacientus ar grūti kontrolējamu hipertensiju, sastrēguma sirds mazspēju, koronāro sirds slimību, perifēro arteriālo asinsvadu slimībām un/vai cerebrovaskulāru slimību ar meloksikāmu drīkst ārstēt tikai pēc rūpīgas stāvokļa izvērtēšanas. Līdzīga stāvokļa izvērtēšana būtu nepieciešama arī pirms ilgstošas terapijas uzsākšanas pacientiem ar kardiovaskulāro notikumu attīstības riska faktoriem (piemēram, hipertensiju, hiperlipidēmiju, cukura diabētu, smēķēšanu) (skatīt 4.3.apakšpunktu).

Funkcionāla nieru mazspēja

Nomācot nieru prostaglandīnu asinsvadu paplašinošo efektu, NPL var samazināt glomerulāro filtrāciju un izraisīt funkcionālu nieru mazspēju. Šī nevēlamā blakusparādība ir no devas atkarīga. Uzsākot terapiju vai palielinot devu, ir ieteicams rūpīgi monitorēt diurēzi un nieru funkciju pacientiem ar šādiem riska

faktoriem:

• gados vecāki pacienti

• vienlaicīga lietošana ar AKE inhibitoriem, angiotenzīna II receptoru antagonistiem, sartāniem, diurētiskiem līdzekļiem (skatīt 4.5. apakšpunktu Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi)

• hipovolēmija (visu cēloņu)

• sastrēguma sirds mazspēja

• nieru mazspēja

• nefrotiskais sindroms

• Lupus nefropātija

• smagi aknu darbības traucējumi (seruma albumīns <25 g/l vai Child-Pugh punkti ≥10)

Meloksikāma devas pacientiem, kuriem termināla nieru mazspēja tiek ārstēta ar hemodialīzi, nedrīkst pārsniegt 7,5 mg. Pacientiem ar vieglu vai vidēji smagu nieru funkciju pavājināšanos (ja kreatinīna klīrenss ir lielāks par 25 ml/min) deva nav jāsamazina.

Gados vecāki pacienti vai cilvēki ar novājinātu vispārējo veselības stāvokli blakusparādības bieži vien panes ne pārāk labi. Tādēļ šie pacienti būtu rūpīgi jānovēro. Tāpat kā, lietojot citus NPL, īpaši piesardzība jāievēro gados vecākiem pacientiem, kuru nieru, aknu un sirds funkcijas bieži vien ir samazinātas.

Ieteicamo maksimālo dienas devu nedrīkst palielināt, ja terapeitiskā iedarbība nav pietiekama, nedz arī lietot papildus NPL, jo tas var izraisīt toksicitātes pastiprināšanos, turklāt terapeitiskā efektivitāte nav pierādīta. Ja dažu dienu laikā netiek novērota uzlabošanās, terapijas efektivitāte ir jāpārskata.

Nātrija, kālija un ūdens aizture

NPL lietošanas laikā mēdz būt nātrija, kālija un ūdens aizture organismā, kā arī vērojama to ietekme uz diurētisko līdzekļu nātrijurētisko darbību. Turklāt var samazināties antihipertensīvo zāļu asinsspiedienu pazeminošais efekts (skatīt 4.5. apakšpunktu). Tā rezultātā pacientiem var manifestēties vai dekompensēties tūska, sirds mazspēja vai hipertensija. Riska pacientiem ieteicama klīniska uzraudzība (skatīt 4.2. un 4.3. apakšpunktu).

Hiperkaliēmija

Hiperkaliēmiju var veicināt diabēts vai vienlaicīga zāļu lietošana, kas stimulē kaliēmiju (skatīt 4.5 apakšpunktu). Šādos gadījumos regulāri jāpārbauda kālija rādītāji.

Kombinācija ar pemetreksedu

Pacientiem ar vieglu vai vidēji smagu nieru mazspēju, kuri saņem pemetreksedu, meloksikāma lietošana jāpārtrauc vismaz 5 dienas pirms uzsākšanas, lietošanas pārtraukšanas dienā un vismaz 2 dienas pēc pemetrekseda lietošanas (skatīt 4.5. apakšpunktu).

Tāpat kā visi citi NPL, meloksikāms var maskēt esošo infekciju simptomus.

Tāpat kā visu citu NPL i.m. ievadīšanas rezultātā, injekcijas vietā var veidoties abscesi un nekroze.

Tāpat kā citu līdzekļu, kas inhibē ciklooksigenāzes/prostaglandīnu sintēzi, meloksikāma ievadīšana var nomākt auglību un to neiesaka lietot sievietēm, kuras vēlas panākt grūtniecības iestāšanos. Sievietēm, kurām grūtniecības iestāšanās ir apgrūtināta, vai kurām tiek veikta izmeklēšana sakarā ar neauglību, jāapsver meloksikāma lietošanas pārtraukšana.

Piesardzība jāievēro, lietojot meloksikāmu pacientiem ar bronhiālo astmu vai bronhiālo astmu anamnēzē, jo NPL, iespējams, var izraisīt bronhu spazmas šiem pacientiem.

Šīs zāles praktiski nesatur nātriju, jo satur mazāk nekā 1 mmol nātrija (23 mg) 1,5 ml ampulā.

4.5 Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Mijiedarbības pētījumi ir veikti tikai pieaugušajiem.

Riski saistībā ar hiperkaliēmiju:

Dažas zāles vai zāļu grupas var veicināt hiperkaliēmiju: kālija sāļi, kāliju aizturoši diurētiskie līdzekļi, angiotenzīna-konvertējošā enzīma (AKE) inhibitori, angiotenzīna II receptoru antagonisti, nesteroidālie pretiekaisuma līdzekļi, (zemmolekulārais vai nefrakcionētais) heparīns, ciklosporīns, takrolims un trimetoprims.

Hiperkaliēmijas rašanos var ietekmēt saistīto faktoru esamība.

Risks palielinās, ja augstāk minētās zāles tiek lietotas vienlaicīgi ar meloksikāmu.

Farmakodinamiskā mijiedarbība

Citi NPL, tai skaitā, salicilāti (acetilsalicilskābe)

Vienlaicīga meloksikāma un citu NPL lietošana, acetilsalicilskābi devās (≥ 500 mg kā vienreizēju devu vai ≥ 3g kā maksimālo dienas devu) nav ieteicama (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Antikoagulanti vai heparīns:

Ievērojami palielināts KZT asiņošanas risks, nomāktas trombocītu funkcijas un gastroduodenālās gļotādas bojājuma dēļ. NPL var pastiprināt antikoagulantu, piemēram, varfarīna iedarbību (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Vienlaicīga NPL un antikoagulantu vai heparīna lietošana vecākiem cilvēkiem vai ārstnieciskās devās nav ieteicama. Sakarā ar intramuskulāru lietošanas veidu, meloksikāma šķīdums injekcijām ir kontrindēts pacientiem, kuri lieto antikoagulantus (skatīt 4.3. un 4.4. apakšpunktu).

Pārējos gadījumos (piem. profilaktiskās devas) heparīns jālieto piesardzīgi, paaugstināta asiņošanas riska dēļ.

Trombolītiskie līdzekļi un antiagreganti:

Palielināts asiņošanas risks trombocītu funkcijas inhibēšanas rezultātā, kā arī kuņģa‑divpadsmitpirkstu zarnas gļotādas bojājums (skatīt apakšpunktu 4.4).

Diurētiskie līdzekļi, AKE inhibitori, angiotenzīna II receptoru inhibitori:

NPL ārstēšanas laikā var pavājināties diurētisko līdzekļu asinsspiedienu pazeminošo zāļu darbība. Pacientus ar jau esošiem nieru bojājumiem (dehidratētiem pacientiem un vecākiem cilvēkiem ar jau

esošiem nieru bojājumiem) vienlaicīga AKE inhibitoru vai angiotenzīna II receptoru inhibitoru un

ciklooksigenāzes inhibitoru lietošana var novest pie potenciālas nieru funkcijas pasliktināšanās, ieskaitot akūtu nieru mazspēju, kas parasti ir atgriezeniska. Tādēļ, šādas kombinācijas jānozīmē piesardzīgi, īpaši vecākiem cilvēkiem. Pacientiem, jānodrošina adekvāta šķidruma pievade un pirms kombinētas ārstēšanas uzsākšanas, kā arī periodiski pēc tam, jānosaka viņu nieru funkcija (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Citi antihipertensīvie līdzekļi (piemēram, β‑blokatori)

Lietojot vienlaicīgi ar pēdējiem, var samazināties β‑blokatoru antihipertensīvā iedarbība (ko izraisa prostaglandīnu inhibēšana ar asinsvadus paplašinošo iedarbību).

Kalcineirīna inhibitori (piemēram, ciklosporīni, takrolims):

NPL, iedarbojoties uz prostaglandīnu sintēzi nierēs, var pastiprināt kalcineirīnu inhibitoru nefrotoksicitāti Kombinētas terapijas laikā jākontrolē nieru funkcija. Rūpīga nieru funkcijas uzraudzība īpaši ieteicama gados vecākiem pacientiem.

Kortikosteroīdi

Vienlaicīgi lietojot ar kortikosteroīdiem jābūt piesardzīgiem sakarā ar palielināts gastrointestinālu čūlu veidošanās vai asiņošanas risku (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Selektīvie serotonīna atpakaļsaistīšanās inhibitori (SSAI)

Palielināts KZT asiņošanas risks (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Deferasirokss:

Vienlaicīga meloksikāma un deferasiroksa lietošana var palielināt kuņģa-zarnu trakta blakusparādību risku. Jāievēro piesardzība nozīmējot šīs zāles vienlaicīgi.

Farmakokinētiskā mijiedarbība (meloksikāma iedarbība uz citu zāļu farmakokinētiku)

Litijs

Ir saņemti ziņojumi, ka samazinātas litija renālās izvadīšanas rezultātā NPL ietekmē litija koncentrācija var palielināties līdz toksiskajam līmenim. Nav ieteicama vienlaicīga litija un NPL lietošana (skatīt 4.4. apakšpunktu). Ja šāda kombinācija šķiet nepieciešama, litija koncentrācija plazmā ir rūpīgi jākontrolē, uzsākot terapiju, mainot devu un pārtraucot meloksikāma terapiju.

Metotreksāts

NPL var samazināt metotreksāta tubulāro sekrēciju un tādējādi palielināt tā koncentrāciju plazmā. Šī iemesla dēļ vienlaicīga NPL lietošana nav ieteicama pacientiem, kuri tiek ārstēti ar lielām metotreksāta devām (vairāk nekā 15 mg nedēļā) (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Mijiedarbības risks starp NPL un metotreksātu jāapsver arī pacientiem, kuri tiek ārstēti ar mazām metotreksāta devām, īpaši pacientiem ar traucētu nieru funkciju. Ja kombinētā ārstēšana ir nepieciešama, jākontrolē asins aina un nieru funkcija. Piesardzība ir nepieciešama, ja NPL un metotreksāts tiek lietoti 3 dienu laikā, šajā gadījumā metotreksāta koncentrācija plazmā var paaugstināties un izraisīt pastiprinātu toksicitāti.

Lai gan meloksikāma vienlaicīga lietošana neietekmēja metotreksāta (15 mg nedēļā) farmakokinētiku, ir jāņem vērā, ka NPL terapija var stimulēt metotreksāta hematoloģisko toksicitāti (skatīt iepriekš) (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Pemetrekseds:

Pacientiem ar vieglu vai vidēji smagu nieru nepietiekamību (kreatinīna klīrenss no 45 līdz 79 ml/min), kuri saņem pemetreksedu, meloksikāma lietošana jāpārtrauc vismaz 5 dienas pirms uzsākšanas, lietošanas pārtraukšanas dienā un vismaz 2 dienas pēc pemetrekseda lietošanas. Ja meloksikāma un pemetrekseda kombinācija ir nepieciešama, pacients rūpīgi jāuzrauga, īpaši sekojot mielosupresijai un kunģa-zarnu trakta blakusparādībām. Pacientiem ar smagu nieru nepietiekamību (kreatinīna klīrenss zem 45 ml/min),

meloksikāma un pemetrekseda kombinācija nav rekomendējama. Pacientiem ar normālu nieru funkciju

(kreatinīna klīrenss ≥ 80 ml/min), 15 mg meloksikāma deva var pazemināt pemetrekseda izvadīšanu un attiecīgi paaugstināt pemetrekseda izraisīto blakusparādību rašanos. Tādēļ, nozīmējot 15 mg meloksikāma pacientiem ar normālu nieru funkciju (kreatinīna klīrenss ≥ 80 ml/min) vienlaicīgi ar pemetreksedu, jāievēro piesardzība.

Farmakokinētiskā mijiedarbība (citu zāļu iedarbība uz meloksikāma farmakokinētiku)

Kolestiramīns

Kolestiramīns paātrina meloksikāma izvadīšanu, pārtraucot enterohepātisko cirkulāciju, kā rezultātā meloksikāma klīrenss palielinās par 50% un tā izvadīšanas pusperiods pieaug līdz 13±3 stundām. Šī mijiedarbība ir klīniski nozīmīga.

Nav konstatēta klīniski nozīmīga farmakokinētiska mijiedarbība, lietojot vienlaicīgi ar antacīdiem līdzekļiem, cimetidīnu, digoksīnu un furosemīdu.

4.6 Fertlitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Fertilitāte

Meloksikāma tāpat kā jebkuru citu ciklooksigenāzes/prostaglandīnu sintēzes inhibitoru lietošana var iespaidot sievietes auglību un nav ieteicama sievietēm, kuras gatavojas grūtniecībai. Meloksikāms var kavēt ovulāciju. Tādēļ sievietēm, kurām ir apaugļošanās problēmas, vai, kurām tiek veikti neauglības izmeklējumi, būtu jāapsver meloksikāma pārtraukšana.

Grūtniecība

Prostaglandīnu sintēzes inhibēšanai var būt negatīva ietekme uz grūtniecību un/vai embrija/augļa attīstību. Epidemioloģisko pētījumu dati liecina par palielinātu spontāna aborta, kardiovaskulāru anomāliju un gastrošīzes risku pēc iekšķīgas prostaglandīnu sintēzes inhibitoru lietošanas agrīnā grūtniecības periodā. Iedzimtu sirds patoloģiju absolūtais risks no mazāk nekā 1% pieauga līdz aptuveni 1,5%. Šķiet, risks pieaug, palielinot devas un ārstēšanas ilgumu. Pētījumos ar dzīvniekiem pirms un pēcimplantācijas zaudējumi palielinājās pēc prostaglandīnu sintēzes inhibitoru ievadīšanas, kas izraisīja embriju mirstību. Turklāt, lietojot prostaglandīnu sintēzes inhibitorus dzīvniekiem organoģenēzes laikā, paaugstinājās dažādu anomāliju (tai skaitā, kardiovaskulārās sistēmas) sastopamības biežums. Tādēļ meloksikāmu nedrīkst lietot pirmajā un otrajā grūtniecības trimestrī, ja vien tas nav absolūti nepieciešams. Ja meloksikāms tiek lietots sievietēm, kuras vēlas panākt grūtniecības iestāšanos, vai grūtniecēm pirmo divu trimestru laikā, jālieto iespējami mazākā deva pēc iespējas īsāku laiku.

Lietojot prostaglandīnu sintēzes inhibitorus grūtniecības trešajā trimestrī, auglim pastāv risks:

kardiopulmonālai toksicitātei (ar priekšlaicīgu ductus arteriosus slēgšanos un plaušu hipertensijas attīstību);

nieru darbības traucējumiem, kas var izraisīt nieru mazspējas un oligohidramnijas attīstību;

mātei un jaundzimušajam, lietojot grūtniecības beigās, pastāv asinsteces laika pagarināšanās un antitrombocitārās iedarbības risks, ko var novērot, lietojot arī ļoti mazas devas;

dzemdes kontrakciju nomākums, kā rezultātā tiek kavētas vai paildzinātas dzemdības.

Tādējādi meloksikāms ir kontrindicēta pēdējos trīs grūtniecības mēnešu laikā.

Barošana ar krūti

Kaut arī nav pieejama specifiska pieredze par meloksikāmu, zināms, ka NPL izdalās mātes pienā. Piesardzības nolūkā tas ir kontrindicēts sievietēm barošanas ar krūti periodā.

4.7 Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Nav veikti pētījumi, lai novērtētu ietekmi uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus. Tomēr, pamatojoties uz farmakodinamiskajām īpašībām un saņemtajiem ziņojumiem par nevēlamajām blakusparādībām, var uzskatīt, ka meloksikāms neietekmē vai nedaudz ietekmē šīs spējas. Tomēr, ja attīstās redzes traucējumi vai nogurums, reibonis vai citi CNS darbības traucējumi, ieteicams atturēties no transportlīdzekļu vadīšanas un mehānismu apkalpošanas.

4.8 Nevēlamās blakusparādības

a) Vispārējs apraksts

Ir saņemti ziņojumi par šādām nevēlamām blakusparādībām, kurām pastāv iespējama cēloņsakarība ar meloksikāma terapiju. Zemāk minēto blakusparādību biežums ir balstīts uz 27 klīnisko pētījumu (ārstēšanas ilgums vismaz 14 dienas) apkopoto blakusparādību biežumu. Šī informācija pamatojas uz 15197 pacientu klīnisko pētījumu datiem, kuri terapijā saņēma meloksikāma 7,5 vai 15 mg tabletes vai kapsulas dienā, līdz pat viena gada periodam.

Nevēlamās blakusparādības ar iespējamo cēlonisko sakarību ar meloksikāma terapiju, kuras atklājās pēcreģistrācijas ziņojumos, ir ņemti vērā.

Nevēlamās blakusparādības ir sakārtotas šādās kategorijās atkarībā no to sastopamības biežuma: ļoti bieži (≥ līdz 1/10), bieži (≥ 1/100 līdz < 1/10), retāk (≥ 1/1000 līdz < 1/100), reti (≥ 1/10,000 līdz < 1/1000), ļoti reti (< 1/10 000).

b) Nevēlamo blakusparādību saraksts

Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi

Bieži: anēmija.

Retāk: asins sastāva pārmaiņas: ieskaitot leikocitārās formulas pārmaiņas, leikopēniju, trombocitopēniju.

Ļoti reti ziņots par agranulocitozes gadījumiem (skatīt c) sadaļu).

Imūnās sistēmas traucējumi

Retāk: akūtas alerģiskas reakcijas, kas nav anafilaktiskas vai anafilaktoīdas reakcijas.

Nav zināmi: anafilaktisks šoks, anafilaktiskas reakcijas, anafilaktoīdas reakcijas.

Psihiskie traucējumi

Reti: garastāvokļa pārmaiņas, nakts murgi.

Nav zināmi: apmulsums, dezorientācija.

Nervu sistēmas traucējumi

Bieži: galvassāpes.

Retāk: reibonis, miegainība.

Acu bojājumi

Reti: redzes traucējumi, ieskaitot neskaidru redzi, konjunktivīts.

Sirds funkcijas traucējumi

Retāk: sirdsklauves.

Ir ziņots par tūsku, arteriālu hipertensiju un sirds mazspēju saistībā ar NPL lietošanu.

Asinsvadu sistēmas traucējumi

Retāk: paaugstināts asinsspiediens (skatīt 4.4. apakšpunktu), karstuma viļņi.

Klīnisko pētījumu un epidemioloģiskie dati liecina, ka dažu NPL lietošana, sevišķi, lietojot lielas devas un ilgstošas ārstēšanas shēmās, var būt saistīta ar nedaudz palielinātu arteriālas trombozes (piemēram, miokarda infarkta vai insulta) attīstības risku (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības

Reti: astmas lēkmju attīstība dažiem pacientiem ar alerģiskām reakcijām pret acetilsalicilskābi vai citiem NPL.

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

Visbiežāk tiek novērotas kuņģa‑zarnu trakta blakusparādības. Var attīstīties peptiskas čūlas, perforācija vai kuņģa zarnu trakta asiņošana, dažkārt ar letālu iznākumu, īpaši gados vecākiem pacientiem (skatīt 4.4. apakšpunktu). Ir tikuši saņemti ziņojumi par melēnu, hematemēzi, čūlaino stomatītu, kolīta un Krona slimības paasinājumu (skatīt 4.4. apakšpunktu) pēc iekšķīgas lietošanas.

Bieži: dispepsija, slikta dūša un vemšana, sāpes vēderā, aizcietējums, meteorisms, caureja.

Retāk: slēpta vai makroskopiski redzama kuņģa‑zarnu trakta asiņošana, stomatīts, gastrīts, atraugas.

Reti: gastrointestināla čūla, ezofagīts, kolīts.

Ļoti reti: gremošanas trakta perforācija

Nav zināmi: pankreatīts.

Aknu un/vai žults izvades sistēmas traucējumi

Retāk: pārejošas aknu funkcionālo rādītāju novirzes (piemēram, transamināžu vai bilirubīna līmeņa paaugstināšanās).

Reti: hepatīts.

Ādas un zemādas audu bojājumi

Bieži: angioedēma, nieze, ādas izsitumi.

Reti: Stīvensa- Džonsona sindroms, toksiska epidermāla nekrolīze, nātrene

Ļoti reti: bullozas ādas reakcijas, multiformā eritēma

Nav zināmi: fotosensivitāte

Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi

Retāk: nātrija un ūdens aizture, hiperkaliēmija (skatīt 4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā un 4.5. apakšpunktu), nieru funkciju rādītāju novirzes (piemēram, paaugstināts kreatinīna un/vai urīnvielas līmenis serumā).

Ļoti reti: akūta nieru mazspēja pacientiem ar riska faktoriem (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

Bieži: pietūkums injekcijas vietā, sāpes injekcijas vietā.

Retāk: tūska, ieskaitot apakšējo ekstremitāšu tūsku

c) Informācija par atsevišķām nopietnām un/vai biežām blakusparādībām

Ļoti retos gadījumos ir novērota agranulocitoze ar meloksikāmu vai citām potenciāli mielotoksiskām zālēm ārstētiem pacientiem (skatīt 4.5. apakšpunktu).

d) Blakusparādības, par kurām vēl nav ziņots šo zāļu sakarībā, bet kuras var rasties, jo attiecas uz šo zāļu klasi.

Organiski nieru bojājumi, kas var novest pie akūtas nieru mazspējas: ļoti reti ziņots par intersticiālu nefrītu, akūtu tubulāru nekrozi, nefrotisko sindromu, un papilāru nekrozi (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām: Zāļu valsts aģentūra, Jersikas iela 15, Rīga, LV 1003. Tīmekļa vietne: HYPERLINK "http://www.zva.gov.lv/" \h www.zva.gov.lv

4.9 Pārdozēšana

Akūtas NPL pārdozēšanas simptomi parasti aprobežojās ar letarģiju, miegainību, sliktu dūšu, vemšanu un sāpēm pakrūtē, un parasti ir atgriezeniski, pielietojot uzturošu terapiju. Var attīstīties kuņģa zarnu trakta asiņošana.

Smagos intoksikācijas gadījumos var attīstīties hipertensija, akūta nieru mazspēja, aknu darbības traucējumi, elpošanas nomākums, koma, krampji, kardiovaskulārs kolapss un sirdsdarbības apstāšanās.

Anafilaktiskas reakcijas ir attīstījušās, lietojot iekšķīgi terapeitiskas NPL devas, un var attīstīties pēc pārdozēšanas.

Pēc NPL pārdozēšanas pacientam jāsaņem simptomātiska un uzturoša terapija. Klīniskā pētījumā tika atklāts, ka iekšķīga 4 g kolestiramīna lietošana trīs reizes dienā paātrina meloksikāma izvadīšanu. Smagus kuņģa zarnu trakta bojājumus var ārstēt ar antacīdajiem līdzekļiem vai H₂ receptoru antagonistiem.

5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1 Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (NPL), oksikāmi.

ATĶ kods: M01AC06.

Meloksikāms ir nesteroīds pretiekaisuma līdzeklis (NPL), kas pieder oksikāmu grupai un kam piemīt pretiekaisuma, pretsāpju un pretdrudža darbība.

Meloksikāma pretiekaisuma darbība ir pierādīta klasiskajos iekaisuma modeļos. Tāpat kā citiem NPL, precīzs tā darbības mehānisms līdz šim nav noskaidrots. Tomēr visiem NPL (tostarp meloksikāmam) ir vismaz viens kopējs darbības mehānisms: iekaisuma mediatoru prostaglandīnu biosintēzes inhibīcija.

5.2 Farmakokinētiskās īpašības

Uzsūkšanās

Meloksikāms pilnībā uzsūcas pēc intramuskulāras ievadīšanas. Relatīvā biopieejamība, salīdzinot ar iekšķīgu lietošanu, ir gandrīz 100%. Tādejādi, devas korekcija nav nepieciešama, pārejot no intramuskulāras uz iekšķīgu lietošanu. Ievadot intramuskulāri 15 mg injekciju, maksimāla plazmas koncentrācija 1,6-1,8 µg/ml tiek sasniegta 1-6 stundās.

Izkliede

Meloksikāms ļoti izteikti saistās ar plazmas olbaltumvielām, galvenokārt ar albumīniem (99 %).

Meloksikāms nokļūst sinoviālajā šķidrumā, kur tas sasniedz koncentrāciju, kas ir apmēram puse no koncentrācijas plazmā. Izkliedes tilpums ir mazs, vidēji 11 litri pēc i/m vai i/v ievadīšanas un uzrāda variācijas starp indivīdiem 7- 20%. Izkliedes tilpums pēc atkārtotu perorālu devu lietošanas (7,5 mg līdz 15 mg) ir aptuveni 16 l ar svārstību koeficientu no 11 līdz 32%.

Biotransformācija

Meloksikāms tiek plaši metabolizēts aknās. Urīnā ir identificēti četri dažādi metabolīti, kas visi ir farmakodinamiski neaktīvi. Galvenais metabolīts 5` karboksimeloksikāms (60% no devas) veidojas starpmetabolīta 5` hydroksimetilmeloksikāma oksidācijas rezultātā, kas arī izdalās, tomēr mazākā mērā (9% no devas). In vitro pētījumi liecina, ka CYP2C9 ir svarīga loma šajā metabolisma procesā, ar mazāku CYP3A4 izoenzīma iesaistīšanos. Iespējams, pacienta peroksidāzes aktivitāte nosaka divus citus metabolītus, kas veido attiecīgi 16 % un 4 % no lietotās devas.

Eliminācija

Meloksikāms galvenokārt izdalās metabolītu veidā un parādās vienādā daudzumā urīnā un fēcēs. Mazāk nekā 5% no dienas devas tiek izvadīti neizmainītā veidā ar fēcēm, kamēr tikai neliels daudzums sākotnējā savienojuma tiek izvadīts ar urīnu.

Meloksikāms tiek eliminēts no organisma ar eliminācijas pusperiodu no 13 līdz 25 stundām. Plazmas klīrenss ir apmēram 7-12 ml/min. pēc vienreizēju perorālu, intravenozu vai rektālu devu lietošanas.

Linearitāte/nelinearitāte

Pēc perorālas vai intramuskulāras terapeitiskās 7.5 mg un 15 mg devas ievadīšanas meloksikāma farmakokinētika ir lineāra.

Īpašas pacientu grupas

Pacientiem ar aknu vai nieru darbības traucējumiem

Meloksikāma farmakokinētiku būtiski neietekmē ne aknu mazspēja, ne arī viegla līdz vidēji smaga nieru mazspēja. Vidēji smagas nieru mazspējas pacientiem ir paaugstināts kopējais zāļu klīrenss. Samazināta olbaltumvielu piesaiste ir novērota galēji smagu nieru bojājumu pacientiem. Galēji smagu nieru bojājumu gadījumos, kad palielināta sadales tilpuma dēļ var pieaugt brīvā meloksikāma koncentrācija, dienas deva nedrīkst pārsniegt 7,5 mg (skatīt 4.2 apakšpunktu).

Gados vecāki pacienti

Gados vecāki vīrieši uzrādīja līdzīgus vidējos farmakokinētiskos parametru salīdzinot ar jauniem vīriešiem. Gados vecākas sievietes uzrādīja augstākas AUC vērtības un garākus eliminācijas pusperiodus, salīdzinot ar abu dzimumu jauniem cilvēkiem.

Vidējais plazmas klīrenss līdzsvara fāzē gados vecākiem pacientiem bija nedaudz mazāks nekā jaunākiem pacientiem.

5.3 Preklīniskie dati par drošumu

Meloksikāma toksicitātes īpašības preklīniskajos pētījumos bija identiskas citiem NPL: gastrointestinālas čūlas un erozija, nieru papilārā nekroze, ilgstoši lietojot lielas devas divu sugu dzīvniekiem.

Reproduktīvās toksicitātes pētījumi pēc iekšķīgas ievadīšanas žurkām uzrādīja ovulācijas nomākumu un implantācijas inhibīciju, kā arī embriotoksisku ietekmi (rezorbcijas pastiprināšanos) mātei toksisku devu 1 mg/kg vai vairāk lietošanas gadījumā. Reprodukcijas toksicitātes pētījumi ar žurkām un trušiem nepierādīja teratogenitāti līdz perorālām devām 4 mg/kg žurkām un 80 mg/kg trušiem.

Devas, ko izmantoja šajos pētījumos, pārsniedza klīnisko devu (7.5‑ 15 mg) ar koeficientu 5 līdz 10 (deva mg/kg ķermeņa masas pacientam ar ķermeņa masu 75 kg). Fetotoksiska iedarbība grūsnības/grūtniecības beigās tika novērota visiem prostaglandīnu sintēzes inhibitoriem. Mutagēna ietekme netika novērota ne in vitro, ne in vivo. Pie devu līmeņiem, kas ir ievērojami augstāki nekā klīniskajā praksē lietotās, netika konstatēts kancerogenitātes risks ne žurkām, ne pelēm.

6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1 Palīgvielu saraksts

Meglumīns, poloksamērs, glicīns, makrogols 300, nātrija citrāta dihidrāts, nātrija hidroksīds, citronskābes monohidrāts, ūdens injekcijām.

6.2 Nesaderība

Saderības pētījumu trūkuma dēļ šīs zāles nedrīkst sajaukt (lietot maisījumā) ar citām zālēm.

6.3 Uzglabāšanas laiks

5 gadi.

6.4 Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Uzglabāt oriģinālā iepakojumā, lai pasargātu no gaismas.

6.5 Iepakojuma veids un saturs

1,5 ml šķīdums injekcijām 2 ml ampulās (bezkrāsainas, I klases stikls). Iepakojumā pa 5 un 50 ampulām.

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6 Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un norādījumi par sagatavošanu lietošanai

Drīkst izmantot tikai dzidru šķīdumu bez saskatāmām daļiņām. Tikai vienreizējai lietošanai. Neizlietotās zāles vai izlietotie materiāli jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām.

7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

G. L. Pharma GmbH, Schlossplatz 1, 8502 Lannach, Austrija.

8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS

13-0095

9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS / PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Reģistrācijas datums: 2013. gada 24.aprīlis

Pēdējās pārreģistrācijas datums:

10. TEKSTA PĒDĒJĀS PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

20/11/2017

SASKAŅOTS ZVA 18-01-2018

FILENAME SPC_Mexolan inj_20.11.2017.doc Page PAGE 1 ( NUMPAGES 11)