Vancosan

Lejupielādēt zāļu aprakstu

ZĀĻU APRAKSTS

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

Vancosan 500 mg pulveris infūziju šķīduma pagatavošanai

Vancosan 1000 mg pulveris infūziju šķīduma pagatavošanai

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

1 flakons satur vankomicīna hidrohlorīdu, kas atbilst attiecīgi 500 mg vai 1 000 mg vankomicīna (vancomycinum).

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt apakšpunktā 6.1.

3. ZĀĻU FORMA

Pulveris infūziju šķīduma pagatavošanai.

Smalks pulveris, balts ar sārtu līdz brūnganu nokrāsu.

4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1. Terapeitiskās indikācijas

Smagas infekcijas, ko izraisījušas Gram-pozitīvas baktērijas, kas ir jutīgas pret vankomicīnu un kuru ārstēšanai nevar izmantot citus antibakteriālus līdzekļus, piemēram, penicilīnus vai cefalosporīnus, vai arī šāda terapija ir bijusi neefektīva, vai arī pret šiem līdzekļiem ir izveidojusies rezistence.

endokardīts;

kaulu (osteīts, osteomielīts) un locītavu infekcijas;

apakšējo elpceļu infekcijas (baktēriju izraisīta pneimonija/nazokomiāla pneimonija (NP);

mīksto audu infekcijas.

Pacientu ar bakteriēmiju ārstēšana, ja bakteriēmiju izraisījusi jebkura no iepriekš minētajām infekcijām vai arī pastāv aizdomas par šādu etioloģiju.

Enterokoku izraisīts endokardīts, Streptococcus viridans vai S. bovis jāārstē ar vankomicīna un aminoglikozīdu kombināciju.

Vankomicīnu var izmantot perioperatīvai bakteriāla endokardīta profilaksei pacientiem ar augstu bakteriālā endokardīta risku, ja ieplānota plaša operācija (piem., sirds un asinsvadu procedūras u.c.) un nav iespējams ievadīt piemērotu beta-laktāma antibakteriālu līdzekli.

Jāievēro oficiālās antibakteriālo līdzekļu pareizas lietošanas vadlīnijas.

4.2. Devas un lietošanas veids

Deva jāpielāgo individuāli atkarībā no pacienta ķermeņa masas, vecuma un nieru funkcijas.

Pacientiem ar normālu nieru funkciju, pieaugušajiem un bērniem no 12 gadu vecuma:

Parastā intravenozā deva ir 500 mg reizi 6 stundās vai 1 g reizi 12 stundās. Īpašās situācijās un smagu un dzīvībai bīstamu infekciju gadījumā var apsvērt devas 15‑20 mg/kg ķermeņa svara ievadīšanu reizi 8‑12 stundās, lai nodrošinātu optimālo minimālo koncentrāciju līdzsvara koncentrācijas apstākļos (skatīt „Vankomicīna seruma koncentrācijas uzraudzība” šajā apakšpunktā un apakšpunktu 5.1).

Bakteriāla endokardīta gadījumā vispārpieņemtā shēma ir 1 000 mg vankomicīna intravenozi ik pēc 12 stundām 4 nedēļas monoterapijā vai kombinācijā ar citiem antibiotiskajiem līdzekļiem (gentamicīns kombinācijā ar rifampicīnu, gentamicīnu, streptomicīnu).

Enterokoku izraisītu endokardītu ārstē, 6 nedēļas lietojot vankomicīnu kombinācijā ar aminoglikozīdu grupas preparātu. Jāievēro oficiālās vadlīnijas.

Bakteriāla endokardīta perioperatīvā profilakse
Pieaugušie saņem 1 000 mg vankomicīna intravenozi pirms operācijas (pirms anestēzijas uzsākšanas), un atkarībā no operācijas laika un veida 1 000 mg vankomicīna intravenozi var ievadīt arī 12 stundas pēc operācijas.

Gados vecāki pacienti:

Glomerulārās filtrācijas ātruma dabiska samazināšanās, pieaugot vecumam, var izraisīt vankomicīna koncentrācijas palielināšanos serumā, ja deva netiek pielāgota (skatīt tabulu ar devām, ko lietot nieru darbības traucējumu gadījumā).

Pediatriskā populācija

Bērni (1 mēnesis līdz 12 gadi):

Parastā intravenozā dienas deva ir 40 mg/kg ķermeņa masas, vairumā gadījumu, sadalot 4 vienreizējās devās, tas ir, 10 mg/kg ķermeņa masas reizi 6 stundās. Devu var palielināt līdz 60 mg/kg ķermeņa masas dienā (skatīti apakšpunktu 5.1).

Zīdaiņi līdz 1 mēneša vecumam:

Jaundzimušajiem un zīdaiņiem devas var būt mazākas. Ieteicamā sākuma deva ir 15 mg/kg ķermeņa masas un uzturošā deva – 10 mg/kg ķermeņa masas reizi 12 stundās pirmajā dzīves nedēļā un pēc tam, līdz viena mēneša vecumam – reizi 8 stundās. Var būt nepieciešama zāļu koncentrācijas kontrole serumā.

Pacienti ar nieru darbības traucējumiem

Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem deva jāpielāgo, atbilstoši zāļu izdalīšanās ātrumam. Šajā gadījumā var būt noderīga vankomicīna koncentrācijas noteikšana serumā, īpaši smagi slimiem pacientiem ar nepastāvīgu nieru funkciju.

Turpmāk attēloto tabulu ar devām var izmantot kā vadlīnijas pacientiem ar nieru darbības traucējumiem. Sākuma devai nevajadzētu būt mazākai par 15 mg/kg ķermeņa masas.

Kreatinīna klīrenss [ml/min]

Vankomicīna deva [mg/24 stundās]

> 100

2 000-1 500

100-70

1 500-1 000

70-30

1 000-500

20

300

10

150

Pacienti ar anūriju

Lai sasniegtu terapeitisku koncentrāciju, sākuma deva ir 15 mg/kg. Uzturošā deva ir aptuveni 1,9 mg/kg/24 stundās. Lai atvieglotu procedūru, pieaugušiem pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem devu var neievadīt katru dienu, tā vietā uzturošo devu 250‑1 000 mg var ievadīt ar vairāku dienu intervālu.

Deva pacientiem, kas saņem hemodialīzi

Pacientiem ar anūriju un arī tiem, kas saņem hemodialīzi, iespējams lietot šādu devu: piesātinošā deva 1 000 mg, uzturošā deva 1 000 mg reizi 7‑10 dienās.

Ja hemodialīzē tiek izmantotas polisulfona membrānas („lielas caurplūdes dialīze”), saīsinās vankomicīna pusizvades periods. Pacientiem, kas saņem regulāru hemodialīzi, var būt nepieciešama lielāka uzturošā deva.

Pacienti ar aknu darbības traucējumiem

Nav datu, kas liecinātu, ka pacientiem ar aknu mazspēju deva būtu jāsamazina.

Vankomicīna seruma koncentrācijas uzraudzība:

Vankomicīna seruma koncentrācija jānosaka otrajā ārstēšanas dienā neilgi pirms nākamās devas ievadīšanas un vienu stundu pēc infūzijas. Vankomicīna terapeitiskajai koncentrācijai asinīs vienu stundu pēc infūzijas beigām jābūt no 30 līdz 40 mg/l (maksimālā koncentrācija 50 mg/l), bet minimālajai koncentrācijai (neilgi pirms nākamās devas ievadīšanas) no 5 līdz ≥10 mg/l. Atkarībā no infekcijas vietas un patogēna jutības efektīvas terapijas nodrošināšanai var būt nepieciešama minimālā koncentrācija 15‑20 mg/l (skatīt apakšpunktus 4.4 un 5.1).

Koncentrāciju parasti kontrolē divas vai trīs reizes nedēļā.

Ievadīšanas veids

Parenterāli drīkst ievadīt tikai pietiekoši labi atšķaidītu vankomicīnu (vismaz 100 ml uz 500 mg vai vismaz 200 ml uz 1 000 mg) lēnas intravenozas infūzijas veidā (ne ātrāk kā 10 mg/min, turklāt vienreizējas devas, kas nepārsniedz 600 mg, jāievada vismaz 60 min laikā).

Pacientiem, kuriem jāierobežo uzņemtā šķidruma daudzums, var ievadīt arī šķīdumu 500 mg/50 ml vai 1 000 mg/100 ml. Ievadot šīs lielākās koncentrācijas, var palielināties ar infūziju saistīto blakusparādību risks.

Informāciju par šķīduma sagatavošanu, lūdzu, skatiet apakšpunktā 6.6.

Ārstēšanas ilgums

Ārstēšanas ilgums ir atkarīgs no infekcijas smaguma, kā arī no klīniskā un bakterioloģiskā stāvokļa dinamikas.

4.3. Kontrindikācijas

Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu.

4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Brīdinājumi

Smagas akūtas paaugstinātas jutības reakcijas gadījumā (piem., anafilakse) ārstēšana ar vankomicīnu nekavējoties jāpārtrauc un jāuzsāk parastie, atbilstošie neatliekamās terapijas pasākumi (piem., antihistamīni, kortikosteroīdi un vajadzības gadījumā mākslīgā elpināšana).

Akūtas anūrijas vai dzirdes traucējumu gadījumā vankomicīnu vajadzētu lietot tikai vitālu indikāciju gadījumā.

Strauja ievadīšana bolus injekcijas veidā (piem., dažu minūšu laikā) var izraisīt izteiktu hipotensiju, tai skaitā šoku, un retos gadījumos sirdsdarbības apstāšanos, histamīna atbrīvošanās reakcijai līdzīgas izpausmes un makulopapulārus vai eritematozus izsitumus („sarkanā cilvēka” sindroms vai „sarkanā kakla” sindroms).

Vankomicīns jāievada lēni, atšķaidītas infūzijas veidā (no 2,5 līdz 5,0 g/l) ar ātrumu, kas nepārsniedz 10 mg/min, un ne ātrāk kā 60 minūšu laikā, lai izvairītos no reakcijām, ko var radīt strauja infūzija. Pārtraucot infūziju, šīs reakcijas parasti uzreiz beidzas.

Ņemot vērā nekrozes risku, vankomicīnu drīkst ievadīt tikai intravenozi. Vēnas kairinājuma risku samazina, ievadot vankomicīnu atšķaidītas infūzijas veidā un mainot injekcijas vietu.

Vankomicīna ievadīšana intraperitoneālas injekcijas veidā ambulatoras peritoneālās dialīzes laikā ir bijusi saistīta ar ķīmiska peritonīta sindromu.

Vankomicīns jālieto piesardzīgi pacientiem ar nieru mazspēju, jo toksiska iedarbība biežāk iespējama ilgstošas augstas asins koncentrācijas gadījumā. Deva jāsamazina atbilstoši nieru darbības traucējumu pakāpei. Toksicitātes risks, protams, palielinās lielas asins koncentrācijas vai ilgstošas terapijas gadījumā. Regulāri jākontrolē koncentrācija asinīs un jāveic nieru funkcijas testi. Papildus jābūt uzmanīgiem, ja vankomicīnu lieto kopā ar citām nefrotoksiskām zālēm.

Pacientiem ar kurluma epizodi anamnēzē, kas saņēmuši ļoti lielas intravenozas devas vai vienlaicīgu ārstēšanu ar citu ototoksisku aktīvo vielu, piemēram, aminoglikozīdiem, ziņots par pārejošu vai pastāvīgu ototoksicitāti (skatīt apakšpunktu 4.8). Kurluma priekšvēstnesis var būt troksnis ausīs. Pieredze, kas iegūta, lietojot citus antibakteriālos līdzekļus, liecina, ka kurlums var progresēt, neskatoties uz terapijas pārtraukšanu. Lai samazinātu ototoksicitātes risku, periodisku jānosaka zāļu koncentrācija asinīs un ieteicama periodiska dzirdes funkcijas pārbaude.

Vankomicīnu nevajadzētu lietoto pacientiem ar dzirdes zudumu anamnēzē. Ja to lieto šādiem pacientiem, deva jāpielāgo, periodiski nosakot zāļu koncentrāciju asinīs. Gados vecāki pacienti ir jutīgāki pret dzirdes aparāta bojājumu.

Piesardzības pasākumi

Ievadot intramuskulāri, vankomicīns ļoti kairina audus un izraisa injekcijas vietas nekrozi. Sāpes un tromboflebīts var rasties daudziem pacientiem, kuri saņem vankomicīnu, un dažreiz tie ir smagi. Tromboflebīta biežumu un smagumu var samazināt, ievadot zāles lēni, atšķaidīta šķīduma veidā (skatīt 6.6 apakšpunktu) un regulāri mainot infūzijas vietu. Ar infūziju saistīto reakciju (hipotensijas, pietvīkuma, eritēmas, nātrenes un niezes) biežums palielinās, ievadot šīs zāles vienlaicīgi ar anestēzijas līdzekļiem. Šo reakciju risku var samazināt, ievadot vankomicīnu 60 minūšu ilgas infūzijas veidā pirms anestēzijas uzsākšanas.

Pacientiem ar alerģiskām reakcijām pret teikoplanīnu vankomicīns jālieto piesardzīgi, jo ir ziņots par krusteniskām paaugstinātas jutības reakcijām starp vankomicīnu un teikoplanīnu.

Vankomicīns var veicināt anestēzijas līdzekļu izraisītu miokarda nomākumu. Anestēzijas laikā devas ir labi jāatšķaida un jāievada lēni, rūpīgi kontrolējot sirdsdarbību. Pacienta ķermeņa stāvokļa maiņa jāatliek līdz infūzijas beigām, lai pacienta stāvokli varētu pielāgot.

Pacientiem, kuri saņem vankomicīnu ilgstoši vai vienlaicīgi ar citām zālēm, kas var izraisīt neitropēniju vai agranulocitozi, regulāri jākontrolē leikocitārā formula. Visiem pacientiem, kuri saņem vankomicīnu, regulāri jāveic asins analīzes, urīna analīzes un aknu un nieru funkcionālie testi.

Gados vecāki cilvēki ir īpaši uzņēmīgi pret dzirdes bojājumiem, un viņiem pēc 60 gadu vecuma jāveic secīgi dzirdes funkcijas novērtējuma testi. Vienlaicīga vai secīga citu neirotoksisku vielu lietošana nav vēlama.

Lietojot lielas devas, un ilgstošas ārstēšanas gadījumā indicēta regulāra vankomicīna koncentrācijas kontrole asinīs, īpaši pacientiem ar nieru disfunkciju vai dzirdes traucējumiem, kā arī gadījumos, ja vienlaicīgi tiek lietotas nefrotoksiskas vai ototoksiskas vielas (skatīt apakšpunktu 4.2).

Ja vankomicīns tiek lietots ilgstoši vai kopā ar zālēm, kas var radīt neitropēniju, regulāri jākontrolē asins aina.

Lietošana bērniem: īpaši piesardzīgi vankomicīns jālieto priekšlaicīgi dzimušiem zīdaiņiem un bērniem, jo viņiem nieru funkcija nav pietiekami nobriedusi un iespējama vankomicīna seruma koncentrācijas palielināšanās. Tādēļ rūpīgi jāuzrauga vankomicīna koncentrācija asinīs. Vienlaicīga vankomicīna un anestēzijas līdzekļu lietošana bērniem ir saistīta ar eritēmu un piesarkumu, kas līdzīgs histamīna atbrīvošanās reakcijas izpausmei (skatīt apakšpunktu 4.5).

Ar infūziju saistītu reakciju (hipotensija, piesarkums, eritēma, nātrene un nieze) sastopamības biežums palielinās, ja vienlaicīgi tiek lietoti anestēzijas līdzekļi (skatīt apakšpunktu 4.5).

Smagas, ilgstošas caurejas gadījumā jāapsver pseidomembranozā enterokolīta, kas var būt dzīvībai bīstams, iespējamība (skatīt apakšpunktu 4.8 „Terapeitiski pasākumi”). Nedrīkst lietot pretcaurejas līdzekļus.

Ilgstoša vankomicīna lietošana var izraisīt nejutīgu mikroorganismu savairošanos. Ārkārtīgi svarīgi ir rūpīgi novērot pacientu. Ja terapijas laikā veidojas superinfekcija, jāveic atbilstoši pasākumi.

4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Citas potenciāli nefrotoksiskas vai ototoksiskas zāles

Vienlaicīga vai secīga vankomicīna un citu potenciāli ototoksisku vai nefrotoksisku zāļu ievadīšana var palielināt ototoksicitāti vai nefrotoksicitāti. Rūpīga uzraudzība īpaši nepieciešama vienlaicīgas aminoglikozīda lietošanas gadījumos. Šajos gadījumos maksimālā vankomicīna deva jāierobežo līdz 500 mg ik pēc 8 stundām.

Anestēzijas līdzekļi

Ir saņemti ziņojumi, ka, ievadot vankomicīnu vienlaicīgi ar anestēzijas līdzekļiem, palielinājās iespējamo blakusparādību daudzums (piem., hipotensija, ādas piesarkums, eritēma, nātrene un nieze). Lai izvairītos no blakusparādībām, vankomicīns jāievada vismaz 60 minūtes pirms anestēzijas uzsākšanās.

Miorelaksanti

Ja vankomicīna hidrohlorīdu ievada operācijas laikā vai neilgi pēc tās, var pastiprināties vai pagarināties vienlaicīgi lietoto miorelaksantu (piem., sukcinilholīna) iedarbība, piemēram, neiromuskulārā blokāde.

4.6. Fertilitāte, grūtniecība un zīdīšana

Grūtniecība:

Nav pieejami pietiekoši dati par vankomicīna lietošanu grūtniecības laikā. Reproduktīvās toksicitātes pētījumi ar dzīvniekiem neliecina par ietekmi un gestācijas periodu vai embrija vai augļa attīstību (skatīt apakšpunktu 5.3).

Tomēr vankomicīns šķērso placentāro barjeru un nevar izslēgt iespējamu ototoksicitātes un nefrotoksicitātes risku embrijiem un jaundzimušiem. Tādēļ vankomicīnu grūtniecības laikā vajadzētu lietot tikai tad, ja tas ir absolūti nepieciešams un pēc rūpīgas riska/ieguvuma izvērtēšanas.

Zīdīšanas periods:

Vankomicīns izdalās cilvēka pienā un tādēļ zīdīšanas perioda laikā to vajadzētu lietot tikai tad, ja citu antibakteriālo līdzekļu lietošana ir bijusi neveiksmīga. Iespējamo zīdaiņa nevēlamo blakusparādību dēļ (zarnu floras disbalanss ar caureju, kolonizācija ar raugveida sēnītēm un iespējama sensibilizācija) jāievēro piesardzība, nozīmējot vankomicīnu sievietēm, kas baro bērnu ar krūti. Ņemot vērā zāļu lietošanas svarīgumu mātei, kas baro bērnu ar krūti, jāapsver zīdīšanas pārtraukšana.

4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Vancosan neietekmē vai nedaudz ietekmē spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus.

4.8. Nevēlamās blakusparādības

Nevēlamo blakusparādību sastopamības biežums ir klasificēts, atbilstoši tabulā attēlotajam iedalījumam:

ļoti bieži (≥1/10);

bieži (≥1/100 līdz <1/10);

retāk (≥1/1 000 līdz <1/100);

reti (≥1/10 000 līdz <1/1 000);

ļoti reti (<1/10 000);

nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem).

Visbiežāk novērotās blakusparādības ir flebīts un pseidoalerģiskas reakcijas ātras vankomicīna infūzijas dēļ.

Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi

Reti: agranulocitoze, neitropēnija, trombocitopēnija, eozinofīlija.

Imūnās sistēmas traucējumi

Reti: anafilaktoīdas reakcijas, paaugstinātas jutības reakcijas.

Ausu un labirinta bojājumi

Retāk: pārejoši vai pastāvīgi dzirdes traucējumi.

Reti: troksnis ausīs, reibonis.

Sirds funkcijas traucējumi

Ļoti reti: sirds apstāšanās.

Asinsvadu sistēmas traucējumi

Bieži: hipotensija, tromboflebīts.

Ļoti reti: vaskulīts.

Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības

Bieži: elpas trūkums, stridors.

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

Reti: slikta dūša.

Ļoti reti: pseidomembranozais enterokolīts.

Ādas un zemādas audu bojājumi

Bieži: eksantēma un gļotādu iekaisums, nieze, nātrene.

Reti: IgA ierosināta bullozā dermatoze.

Ļoti reti: smagas ādas reakcijas ar dzīvībai bīstamiem vispārējiem simptomiem (piem., eksfoliatīvais dermatīts, Stīvensa-Džonsona sindroms vai Laiela sindroms), AĢEP (akūta ģeneralizēta eksantematoza pustuloze).

Nav zināmi: DRESS (zāļu izraisīti izsitumi ar eozinofīliju un sistēmiskiem simptomiem).

Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi

Bieži: nieru mazspēja, kas sākotnēji izpaužas ar palielinātu seruma kreatinīna vai urīnvielas koncentrāciju.

Reti: intersticiāls nefrīts un/vai akūta nieru mazspēja.

Nav zināmi: akūta tubulāra nekroze.

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

Bieži: flebīts, ķermeņa augšdaļas piesarkums („sarkanā kakla” vai „sarkanā cilvēka” sindroms), krūšu vai muguras muskuļu sāpes un spazmas.

Reti: zāļu izraisīts drudzis un drebuļi.

Ziņošana par iespējamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā15, Rīgā, LV 1003. Tālr.: +371 67078400; Fakss: +371 67078428.

Tīmekļa vietne: www.zva.gov.lv

4.9. Pārdozēšana

Saņemti ziņojumi par toksicitāti pārdozēšanas dēļ. Ievadot 2 gadus vecam bērnam intravenozi 500 mg devu, attīstījās letāla intoksikācija. 10 dienu laikā pieaugušajam ievadot kopumā 56 g devu, attīstījās nieru mazspēja. Noteiktās augsta riska situācijās (piem., smagi nieru darbības traucējumi) var veidoties augsta zāļu koncentrācija serumā un ototoksicitāte un nefrotoksicitāte.

Rīcība pārdozēšanas gadījumā:

Nav zināms specifisks antidots.

Nieru funkcijas uzturēšanai nepieciešama simptomātiska ārstēšana.

Izmantojot hemodialīzi vai peritoneālo dialīzi, vankomicīns no organisma izdalās vāji. Vankomicīna koncentrāciju serumā var samazināt, lietojot hemofiltrāciju vai hemoperfūziju ar polisulfona sveķiem.

5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1. Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: glikopeptīdu antibakteriāli līdzekļi. ATĶ kods: J01XA01

Darbības mehānisms

Vankomicīns ir triciklisks glikopeptīdu antibakteriāls līdzeklis, kas inhibē jutīgu baktēriju šūnas sienu sintēzi, ar augstu afinitāti piesaistoties šūnas sienas prekursoru vienību D‑alanil‑D‑alanīna galam. Zāles darbojas baktericīdi uz mikroorganismu dalīšanos.

FK/FD saistība

Vankomicīnam novēro no koncentrācijas neatkarīgu aktivitāti, un primārais paredzamās efektivitātes rādītājs ir laukums zem koncentrācijas līknes (AUC), kas dalīts ar mērķa mikroorganisma minimālo inhibējošo koncentrāciju (MIC). Pamatojoties uz in vitro, dzīvniekiem un ierobežotam skaitam cilvēku iegūtajiem datiem, lai sasniegtu FK/FD mērķi un nodrošinātu vankomicīna klīnisko efektivitāti, AUC/MIC attiecībai jābūt 400. Lai sasniegtu šo mērķi, ja MIC > 0,5 mg/l, nepieciešama devas diapazona augstāko devu ievadīšana un lielas minimālās seruma koncentrācijas līdzsvara koncentrācijas apstākļos (15‑20 mg/l) (skatīt apakšpunktu 4.2).

Rezistences mehānisms:

iegūtās rezistences pret glikopeptīdiem pamatā ir dažādu van gēna kompleksu iegūšana un D-alanil-D-alanīna mērķa vienības modifikācija D-alanil-D-laktāta vai D-alanil-D-serīna vienībā, kas slikti saistās ar vankomicīnu, jo tajā iztrūkst kritiskā ūdeņraža piesaistīšanas vieta. Šo rezistences veidu īpaši novēro Enterococcus faecium.

Pazemināta jutība vai rezistence pret vankomicīnu stafilokokiem nav pietiekami skaidra. Šim rezistences veidam nepieciešami vairāki gēnu elementi un multiplas mutācijas.

Ziņots par krustenisko rezistenci ar teikoplanīnu.

Jutība:

vankomicīns ir aktīvs pret Gram-pozitīvām baktērijām. Gram-negatīvās baktērijas ir rezistentas.

Turpmāk minētas MIC kritiskās vērtības, kas nodala jutīgus mikroorganismus no rezistentiem mikroorganismiem:

EUCAST (Eiropas Komiteja par antibiotiku jutības testēšanu – European Committee on Antimicrobial Susceptibility Testing) ieteikumi

Jutīgs

Rezistents

Staphylococcus sugas

≤ 2 mg/l

> 2 mg/l

Enterococcus sugas¹

≤ 4 mg/l

> 4 mg/l

Streptococcus sugas

≤ 2 mg/l

> 2 mg/l

Streptococcus pneumoniae

≤ 2 mg/l

> 2 mg/l

Gram-pozitīvi anaerobie

≤ 2 mg/l

> 2 mg/l

Nesaistīts ar sugu²

≤ 2 mg/l

> 4 mg/l

¹vankomicīna S/I (jutīgs/vidēji rezistents) kritiskā vērtība ir palielināta līdz 4 mg/l, lai izvairītos no pirmatnējā tipa MIC sadalījuma sadalīšanas dažām sugām

²Ar sugām nesaistītās kritiskās vērtības noteiktas, pamatojoties galvenokārt uz FK/FD datiem, un tās nav saistītas ar specifisku sugu MIC sadalījumu. Tās paredzēts izmantot tikai sugām, kurām nav dotas sugām specifiskās kritiskās vērtības, un tās nav paredzētas sugām, kurām jutības noteikšana nav ieteicama.

Atsevišķām sugām iegūtā rezistence var variēt atkarībā no ģeogrāfiskā stāvokļa un mainīties laika gaitā, un ieteicams iegūt informāciju par vietējo rezistenci, īpaši, ja tiek ārstētas smagas infekcijas. Pēc nepieciešamības jākonsultējas ar ekspertiem, ja vietējā rezistences sastopamība ir tāda, ka līdzekļa izmantošana vismaz dažiem infekciju veidiem ir apšaubāma.

Parasti jutīgas sugas

Gram-pozitīvie

Enterococcus faecalis

Staphylococcus aureus

Staphylococcus koagulāzes negatīvs

Streptococcus sugas

Streptococcus pneumoniae

Clostridium sugas

Sugas, kurām varētu būt sastopama iegūta rezistence

Enterococcus faecium

Iedzimta rezistence

Gram-negatīvas baktērijas

Chlamydia sugas

Mycobacteria

Mycoplasma sugas

Rickettsia sugas

5.2. Farmakokinētiskās īpašības

Uzsūkšanās

Pēc 1 g vankomicīna intravenozas infūzijas 60 minūšu laikā vidējā plazmas koncentrācija infūzijas beigās bija aptuveni 63 mg/l, pēc 2 stundām – aptuveni 23 mg/l un pēc 11 stundām – aptuveni 8 mg/l.

Ja vankomicīnu ievada peritoneālas dialīzes laikā intraperitoneāli, aptuveni 60% nokļūst sistēmiskajā cirkulācijā pirmo 6 stundu laikā. Intraperitoneāli ievadot 30 mg/kg, serumā tiek sasniegta koncentrācija aptuveni 10 mg/l.

Izkliede organismā

Pēc intravenozas ievadīšanas vankomicīns izplatās gandrīz visos audos. Pleiras, perikarda, ascīta un sinoviālajā šķidrumā, kā arī sirds muskulī un vārstuļos tiek sasniegtas līdzīgas koncentrācijas kā asins plazmā. Šķietamais izkliedes tilpums līdzsvara koncentrācijas apstākļos ir 0,43 (līdz 0,9) l/kg. Ja galvas smadzeņu apvalki nav iekaisuši, cerebrospinālajā šķidrumā nokļūst tikai neliels vankomicīna daudzums.

Eliminācija

Līdz 55% vankomicīna saistās ar plazmas olbaltumvielām. Metabolizējas tikai neliels vankomicīna daudzums. Pēc parenterālas ievadīšanas tas izdalās caur nierēm glomerulārās filtrācijas ceļā gandrīz tikai kā mikrobioloģiski aktīva viela (aptuveni 70‑80% 24 stundu laikā). Izdalei ar žulti ir maza nozīme (mazāk nekā 5% no devas).

Seruma pusizvades periods pieaugušiem pacientiem ar normālu nieru funkciju ir aptuveni 4‑6 stundas, bērniem – 2,2‑3 stundas. Nieru darbības traucējumu gadījumā eliminācija var pagarināties (līdz 7,5 dienām).

Vankomicīna plazmas klīrenss aptuveni atbilst glomerulārās filtrācijas ātrumam. Gados vecākiem pacientiem ir samazināts vankomicīna kopējais sistēmiskais un renālais klīrenss.

5.3. Preklīniskie dati par drošību

Neklīniskajos standartpētījumos iegūtie dati par farmakoloģisko drošību un atkārtotu devu toksicitāti neliecina par īpašu risku cilvēkam.

Pieejami ierobežoti dati par mutagēnu iedarbību, tie neliecina par risku. Nav pieejami ilgstermiņa pētījumi ar dzīvniekiem par kancerogēnu iedarbību. Teratogenitātes pētījumos, kuros žurkas un truši saņēma devas, kas aptuveni atbilda devām cilvēkiem, pamatojoties uz ķermeņa virsmas laukumu (mg/m²), netika konstatēta tieša vai netieša teratogēna iedarbība.

Nav veikti ne perinatāli, ne postnatāli, ne auglības pētījumi ar dzīvniekiem.

6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1. Palīgvielu saraksts

Nav

6.2. Nesaderība

Vankomicīna šķīdumiem ir zems pH, kas var radīt ķīmisko vai fizikālo nestabilitāti, ja to sajauc ar citām vielām. Tādēļ pirms lietošanas vizuāli jāpārbauda katrs parenterāli ievadāmais šķīdums – vai tajā nav nogulšņu un vai tas nav mainījis krāsu. Lai izvairītos no nogulšņu veidošanās, šļirces un intravenozie katetri jāskalo ar fizioloģisko nātrija hlorīda šķīdumu starp Vancosan un citu zāļu ievadīšanu.

Šīs zāles nedrīkst jaukt kopā ar citām zālēm, izņemot 6.6 apakšpunktā minētās zāles.

Vankomicīna un beta laktāma antibiotisko līdzekļu maisījumiem ir konstatēta fizikāla nesaderība. Nogulšņu veidošanās risks palielinās, pieaugot vankomicīna koncentrācijai. Šo antibiotisko līdzekļu ievadīšanas starplaikā ieteicams atbilstoši izskalot intravenozās sistēmas. Ieteicams arī atšķaidīt vankomicīna šķīdumu līdz 5 mg/ml vai mazākai koncentrācijai.

6.3. Uzglabāšanas laiks

2 gadi

Lietošanai sagatavota infūziju šķīduma uzglabāšanas laiks

Ķīmisko un fizikālo stabilitāti lietošanai sagatavots infūziju šķīdums saglabā 96 stundas temperatūrā 2‑8 °C. No mikrobioloģiskā viedokļa zāles vajadzētu izlietot nekavējoties. Ja šķīdums netiek izmantots nekavējoties, par kopējo uzglabāšanas laiku un apstākļiem pirms lietošanas atbild lietotājs, un parasti šķīdumu nevajadzētu uzglabāt ilgāk kā 24 stundas 2 līdz 8 °C temperatūrā, izņemot gadījumus, kadšķīdums sagatavots/atšķaidīts kontrolētos un validētos aseptiskos apstākļos.

6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Uzglabāt temperatūrā līdz 25°C. Uzglabāt flakonu ārējā iepakojumā. Sargāt no gaismas.

Uzglabāšanas nosacījumus pēc zāļu šķīduma sagatavošanas un atšķaidīšanas skatīt 6.3 apakšpunktā.

6.5. Iepakojuma veids un saturs

Bezkrāsaini I tipa stikla flakoni ar bromobutila gumijas aizbāzni un noņemamu vāciņu.

Iepakojumi ar 1, 5 vai 10 flakoniem.

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos

Pirms lietošanas pulveris jāizšķīdina un iegūtais koncentrāts jāatšķaida.

Infūziju koncentrāta sagatavošana Izšķīdiniet 500 mg vankomicīna flakona saturu 10 ml sterila injekciju ūdens.

Izšķīdiniet 1 000 mg vankomicīna flakona saturu 20 ml sterila injekciju ūdens.

Viens sagatavotā šķīduma ml satur 50 mg vankomicīna.

Infūziju šķīduma sagatavošana

Infūziju koncentrātu var atšķaidīt ar sterilu injekciju ūdeni, 9 mg/ml nātrija hlorīda vai 50 mg/ml glikozes šķīduma.

Flakons, kas satur 500 mg vankomicīna: lai iegūtu infūziju šķīdumu ar koncentrāciju 5 mg/ml, atšķaidiet 10 ml infūziju koncentrāta ar 90 ml šķīdinātāja.

Flakons, kas satur 1 000 mg vankomicīna: lai iegūtu infūziju šķīdumu ar koncentrāciju 5 mg/ml, atšķaidiet 20 ml infūziju koncentrāta ar 180 ml šķīdinātāja. Vankomicīna koncentrācija infūziju šķīdumā nedrīkst pārsniegt 2,5‑5 mg/ml.

Infūziju šķīduma ārējais izskats

Pirms ievadīšanas šķīdums vizuāli jāpārbauda, vai tajā nav nogulšņu un krāsas izmaiņu. Šķīdumu drīkst lietot tikai tad, ja tas ir dzidrs un bez daļiņām.

Atšķaidītu zāļu uzglabāšanas nosacījumus skatīt 6.3 apakšpunktā.

Ievadīšana

Vēlamā deva jāievada lēni, intravenozas infūzijas veidā ar ātrumu, kas nepārsniedz 10 mg/minūtē, vismaz 60 minūšu laikā vai pat ilgākā laika periodā.

Lai novērstu nogulšņu veidošanos sakarā ar zemu vankomicīna hidrohlorīda pH šķīdumā, visas intravenozās kanulas un katetri jāskalo ar fizioloģisko šķīdumu.

Parasti vankomicīna šķīdumu ievada atsevišķi, ja vien nav pierādīta ķīmiskā un fizikālā saderība ar citu infūziju šķīdumu (skatīt apakšpunktu 6.2).

Iznīcināšana

Flakoni ir paredzēti tikai vienreizējai lietošanai. Neizlietotās zāles ir jāiznīcina.

Neizlietotās zāles vai izlietotie materiāli jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām.

7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

MIP Pharma GmbH

Kirkeler Str. 41

D-66440 Blieskastel

Vācija

8. REĢISTRĀCIJAS NUMURS(I)

500 mg: Reģ. Nr. 11-0191

1000 mg: Reģ. Nr. 11-0190

9. REĢISTRĀCIJAS / PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

24.05.2011

10. TEKSTA PĒDĒJĀS PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

03/2014

SASKAŅOTS ZVA 23-01-2015