Vancomycin Kabi

Lejupielādēt zāļu aprakstu

ZĀĻU APRAKSTS

ZĀĻU NOSAUKUMS

Vancomycin Kabi 1000 mg pulveris infūziju šķīduma koncentrāta pagatavošanai.

KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Katrs flakons satur 1000 mg vankomicīna hidrohlorīda, kas atbilst 1 000 000 SV vankomicīna (Vancomycinum).

ZĀĻU FORMA

Pulveris infūziju šķīduma koncentrāta pagatavošanai. Balts līdz krēmkrāsas, porains liofilizāts.

Pēc tā izšķīdināšanas iegūtā šķīduma pH ir ~3.

KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

Terapeitiskās indikācijas

Intravenoza lietošana

Vankomicīns ir indicēts visām vecuma grupām šādu infekciju ārstēšanai (skatīt 4.2., 4.4. un 5.1. apakšpunktu):

komplicētas ādas un mīksto audu infekcijas (kĀMAI),

kaulu un locītavu infekcijas,

sadzīvē iegūta pneimonija (SIP),

hospitālī iegūta pneimonija (HIP), tostarp ar plaušu mākslīgo elpināšanu saistīta pneimonija (PMEP),

infekciozais endokardīts.

Vankomicīns ir indicēts visām vecumam grupām perioperatīvai antibakteriālai profilaksei pacientiem ar augstu bakteriālā endokardīta risku plašu ķirurģisku procedūru gadījumā.

Jāievēro oficiālās vadlīnijas par antibakteriālo līdzekļu atbilstošu lietošanu.

Devas un lietošanas veids

Devas:

Ja tas ir atbilstoši, vankomicīns jālieto kopā ar citiem antibakteriāliem līdzekļiem.

Intravenoza lietošana

Sākuma devu nosaka atkarībā no ķermeņa masas. Turpmāk devas pielāgošanu veic atkarībā no koncentrācijas serumā, lai iegūtu terapeitisko mērķa koncentrāciju. Nosakot turpmākās devas un lietošanas intervālu, jāņem vērā nieru funkcija.

Pacienti no 12 gadu vecuma:

Ieteicamā deva ir 15 līdz 20 mg/ kg ķermeņa masas ik pēc 8 līdz 12 h (nepārsniedzot 2 g devā).

Smagi slimiem pacientiem var lietot piesātinošo devu 25-30 mg/ kg ķermeņa masas, lai straujāk iegūtu zemāko vankomicīna mērķa koncentrāciju serumā.

Zīdaiņi un bērni vecumā no viena mēneša līdz 12 gadiem:

Ieteicamā deva ir 10  līdz 15 mg/ kg ķermeņa masas ik pēc 6 h (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Laikā dzimuši jaundzimušie (no dzimšanas līdz 27. postnatālā perioda dienai) un priekšlaikus dzimuši jaundzimušie (no dzimšanas līdz paredzētajam dzemdību laikam plus 27 dienas):

Lai noteiktu dozēšanas režīmu jaundzimušajiem, jākonsultējas ar ārstu, kuram ir pieredze jaundzimušo ārstēšanā. Viens no iespējamajiem vankomicīna dozēšanas veidiem ir attēlots šajā tabulā: (skatīt 4.4. apakšpunktu)

PML (nedēļas)

Deva (mg/kg)

Lietošanas intervāls (h)

<29

15

24

29‑35

15

12

>35

15

8

PML: pēc-menstruācijas laiks [laiks no pēdējā menstruālā perioda pirmās dienas līdz dzimšanai (gestācijas laiks) plus laiks pēc dzimšanas (postnatālais laiks)].

Perioperatīva bakteriāla endokardīta profilakse visām vecuma grupām

Ieteicamā deva ir sākuma deva 15 mg/ kg pirms ievadnarkozes. Atkarībā no ķirurģiskās operācijas ilguma var būt nepieciešama otra vankomicīna deva.

Terapijas ilgums

Ieteicamais terapijas ilgums ir parādīts zemāk esošajā tabulā. Katrā gadījumā terapijas ilgums jāpiemēro infekcijas veidam un smaguma pakāpei, kā arī individuālai klīniskai atbildes reakcijai.

Indikācija

Terapijas ilgums

Komplicētas ādas un mīksto audu infekcijas

Bez nekrozes

7 līdz 14 dienas

Nekrotizējošas

4 līdz 6 nedēļas*

Kaulu un locītavu infekcijas

4 līdz 6 nedēļas**

Sadzīvē iegūta pneimonija

7 līdz 14 dienas

Hospitālī iegūta pneimonija, tostarp ar plaušu mākslīgo elpināšanu saistīta pneimonija

7 līdz 14 dienas

Infekciozs endokardīts

4 līdz 6 nedēļas***

*Turpina lietot līdz atmirušo audu evakuācija vairs nav nepieciešama, pacientam ir klīniska uzlabošanās un nav drudzis 48 līdz 72 stundas

**Protezētas locītavas infekciju gadījumā jāapsver ilgāks ārstēšanas kurss ar iekšķīgi lietojamu zāļu formu

***Ilgums un kombinētās terapijas nepieciešamība ir atkarīga no vārstuļa un mikroorganisma

Īpašas pacientu grupas

Gados vecāki cilvēki

Ņemot vērā ar vecumu saistītu nieru funkcijas pavājināšanos, var būt nepieciešama mazāka uzturošā deva.

Nieru darbības traucējumi

Pieaugušajiem un bērniem ar nieru darbības traucējumiem jāapsver sākotnējās devas lietošana, pēc tam sekojot vankomicīna zemākai koncentrācijai serumā, nekā sekot noteiktam dozēšanas režīmam, it īpaši pacientiem ar smagas pakāpes nieru darbības traucējumiem vai kuri saņem nieru aizstājterapiju (NAT) dēļ daudziem mainīgiem faktoriem, kas var ietekmēt vankomicīna koncentrāciju.

Pacientiem ar vieglu vai vidēji smagu nieru mazspēju sākuma deva nav jāsamazina. Pacientiem ar smagas pakāpes nieru mazspēju labāk ieteicams pagarināt lietošanas intervālu, nekā lietot mazāku dienas devu.

Atbilstoši jāapsver zāļu, kas var samazināt vankomicīna klīrensu un/vai pastiprināt tā nevēlamās blakusparādības, vienlaicīga lietošana (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Vankomicīns ir vāji dializējams ar intermitējošo hemodialīzi. Tomēr stipras plūsmas (high-flux) membrānu izmantošana un nepārtraukta nieru aizstājterapija (NNAT) paaugstina vankomicīna klīrensu un parasti nepieciešama aizstājoša deva (parasti pēc hemodialīzes procedūras intermitējošās hemodialīzes gadījumā).

Pieaugušie

Pieaugušiem pacientiem devas pielāgošanu var veikt atkarībā no glomerulu filtrācijas ātruma (GFĀ), ko nosaka, izmantojot šādu formulu:

Vīrieši: [Svars (kg) x 140 - vecums (gadi)]/ 72 x seruma kreatinīns (mg/dl).

Sievietes: 0,85 x vērtība, kas aprēķināta pēc iepriekš norādītās formulas.

Parastā sākuma deva pieaugušiem pacientiem ir 15 līdz 20 mg/kg, ko pacienti ar kreatinīna klīrensu robežās no 20 līdz 49 ml/min var lietot ik pēc 24 stundām. Pacienti ar smagas pakāpes nieru darbības traucējumiem (kreatinīna klīrenss mazāk par 20 ml/min) vai pacienti, kuri saņem nieru aizstājterapiju, atbilstošs lietošanas laiks un devu lielums lielā mērā atkarīgs no nieru aizstājterapijas modalitātes, un tam jābalstās uz vankomicīna zemākas koncentrācijas serumā rādītājiem un uz atlikušo nieru funkciju (skatīt 4.4. apakšpunktu). Atkarībā no klīniskās situācijas jāapsver nākamās devas aizturēšana līdz saņemti vankomicīna koncentrācijas rezultāti.

Kritiski slimiem hroniskas nieru mazspējas pacientiem sākotnējo piesātinošo devu (25 līdz 30 mg/kg) nav jāsamazina.

Pediatriskā populācija

Devas pielāgošanu bērniem no 1 gada vecuma var veikt atkarībā no glomerulu filtrācijas ātruma

(GFĀ), ko nosaka, izmantojot izmainīto Švarca formulu:

GFĀ (ml/min/1,73 m²) = (garums cm x 0,413)/ seruma kreatinīns (mg/dl)

GFĀ (ml/min/1,73 m²) = (garums cm x 36,2)/ seruma kreatinīns (μmol/l)

Par devu jaundzimušajiem un zīdaiņiem līdz 1 gada vecumam jākonsultējas ar ekspertu, jo šai vecuma grupai izmainītā Švarca formula nav piemērojama.

Orientējoši ieteikumi par devām bērniem, ievērojot tādus pašus principus kā pieaugušiem pacientiem, ir parādīti tabulā.

GFĀ (ml/min/1,73 m²)

IV deva

Biežums

50‑30

15 mg/kg

ik pēc 12 stundām

29‑10

15 mg/kg

ik pēc 24 stundām

< 10

Atkārtota deva atkarībā no koncentrācijas*

Intermitējošā hemodialīze

10‑15 mg/kg

Peritoneālā dialīze

Nepārtraukta nieru aizstājterapija

15 mg/kg

Atkārtota deva atkarībā no koncentrācijas*

*Atbilstošs lietošanas laiks un devu lielums lielā mērā atkarīgs no nieru aizstājterapijas modalitātes un tam jābūt balstītam uz vankomicīna koncentrāciju serumā, kas noteikta pirms devas lietošanas, un atlikušo nieru funkcijas apjomu. Atkarībā no klīniskās situācijas jāapsver nākamās devas aizturēšana, kamēr saņemti vankomicīna koncentrācijas rezultāti.

Aknu darbības traucējumi

Pacientiem ar aknu darbības traucējumiem devas pielāgošana nav nepieciešama.

Grūtniecība

Grūtniecēm var būt nepieciešama ievērojami lielāka deva, lai iegūtu terapeitisko koncentrāciju serumā (skatīt 4.6. apakšpunktu).

Pacienti ar palielinātu ķermeņa masu

Pacientiem ar palielinātu ķermeņa masu sākuma deva jāpielāgo individuāli atbilstoši kopējai ķermeņa masai, tāpat kā pacientiem ar normālu ķermeņa masu.

Vankomicīna koncentrācijas kontrole serumā

Terapeitiskās zāļu kontroles biežums jānosaka individuāli atkarībā no klīniskās situācijas un atbildes reakcijas uz terapiju, sākot no vienas reizes dienā, kas varētu būt nepieciešams dažiem hemodinamiski nestabiliem pacientiem, līdz pat vienai reizei nedēļā klīniski stabiliem pacientiem, kuriem vērojama atbildes reakcija uz ārstēšanu. Pacientiem ar normālu nieru funkciju vankomicīna koncentrācija serumā jānosaka otrajā ārstēšanas dienā īsi pirms nākamās devas lietošanas.

Intermitējošas hemodialīzes pacientiem vankomicīna koncentrācija parasti jānosaka pirms hemodialīzes procedūras sākšanas.

Minimālai terapeitiskai vankomicīna koncentrācijai asinīs normāli jābūt 10-20 mg/l atkarībā no infekcijas vietas un patogēnā mikroorganisma jutības. Parasti klīniskās laboratorijas iesaka minimālo koncentrāciju 15-20 mg/l, lai labāk nosegtu jutīgus patogēnos mikroorganismus ar minimālo inhibējošo koncentrāciju ≥ 1 mg/l (skatīt 4.4. un 5.1. apakšpunktu).

Modeļu metodes var būt noderīgas, lai paredzētu individuālu devu noteikumus, lai iegūtu atbilstošu AUC. Modeļu pieeju var izmantot gan, aprēķinot personalizētu sākuma devu, gan devas pielāgošanu, pamatojoties uz zāļu terapeitiskās kontroles rezultātiem (skatīt 5.1. apakšpunktu).

Lietošanas veids:

Intravenoza lietošana

Intravenozi vankomicīnu parasti lieto intermitējošas infūzijas veidā un šajā apakšpunktā sniegtie devu ieteikumi intravenozai ievadīšanai atbilst šim lietošanas veidam.

Vankomicīnu jāievada tikai lēnas, vismaz vienu stundu ilgas intravenozas infūzijas veidā vai ar maksimālo ātrumu 10 mg/min (kas ir vēl ilgāk), pietiekami atšķaidītu (vismaz 100 ml uz 500 mg vai vismaz 200 ml uz 1000 mg) (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Pacientiem, kuriem ir jāierobežo šķidruma uzņemšana, var lietot arī 500 mg/50 ml vai 1000 mg/100 ml šķīdumu, tomēr, lietojot šīs lielākās koncentrācijas, ar infūziju saistīto nevēlamo blakusparādību risks var palielināties.

Informāciju par šķīduma pagatavošanu skatīt 6.6. apakšpunktā.

Var apsvērt nepārtrauktu vankomicīna infūziju, piemēram, pacientiem ar nestabilu vankomicīna klīrensu.

Kontrindikācijas

Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Vankomicīnu nedrīkst lietot intramuskulāri, jo pastāv risks veidoties nekrozei ievadīšanas vietā.

Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Paaugstinātas jutības reakcijas

Iespējamas nopietnas paaugstinātas jutības reakcijas, dažkārt ar letālu iznākumu (skatīt 4.3. un 4.8. apakšpunktu). Paaugstinātas jutības reakciju gadījumā, vankomicīna lietošanas nekavējoties jāpārtrauc un jāuzsāk atbilstoši neatliekamās palīdzības pasākumi.

Pacientiem, kuri lieto vankomicīnu ilgāku laika periodu vai vienlaicīgi ar citām zālēm, kas var izraisīt neitropēniju vai agranulocitozi, regulāri jākontrolē leikocītu skaits. Visiem pacientiem, kuri lieto vankomicīnu, periodiski jāveic asins analīze, urīna analīze, aknu un nieru funkcijas testi.

Vankomicīnu jālieto piesardzīgi pacientiem ar alerģisku reakciju pret teikoplanīnu, jo var rasties krusteniskā paaugstinātas jutības reakcija, tostarp anafilaktiskais šoks ar letālu iznākumu.

Antibakteriālās darbības spektrs

Vankomicīnam antibakteriālās darbības spektrs aptver grampozitīvos mikroorganismus. Tas nav piemērots lietošanai kā vienīgais līdzeklis dažu infekciju veidu ārstēšanai, kamēr nav noteikts patogēnais mikroorganisms un apstiprināta tā jutība, vai ir liela iespējamība, ka patogēnais mikroorganisms būs piemērots ārstēšanai ar vankomicīnu.

Racionāli izvēloties vankomicīna lietošanu, jāņem vērā antibakteriālās darbības spektrs, drošuma profils un standarta antibakteriālās terapijas piemērotība individuālā pacienta ārstēšanai.

Ototoksicitāte

Ir ziņots par ototoksicitāti, kas var būt īslaicīga vai pastāvīga (skatīt 4.8. apakšpunktu), pacientiem ar agrāku kurlumu, kuri ir saņēmuši pārlieku lielas intravenozas devas vai kuri vienlaicīgi lietojuši citas ototoksiskas aktīvās vielas, piemēram, aminoglikozīdus. Tāpat vankomicīnu jāizvairās lietot pacientiem ar agrāku dzirdes zudumu. Kurluma priekšvēstnesis var būt troksnis ausīs. Pieredze ar citiem antibakteriāliem līdzekļiem liecina, ka kurlums var progresēt, pat pārtraucot ārstēšanu. Lai samazinātu ototoksicitātes risku, periodiski jānosaka koncentrācija asinīs un ieteicams periodiski pārbaudīt dzirdes funkciju.

Gados vecāki cilvēki ir īpaši jutīgi pret dzirdes traucējumiem. Gados vecākiem cilvēkiem vestibulārās un dzirdes funkcija jākontrolē terapijas laikā un pēc terapijas. Jāizvairās no vienlaicīgas vai sekojošas citu ototoksisku vielu lietošanas.

Ar infūziju saistītas reakcijas

Strauja bolus devas ievadīšana (t.i., dažu minūšu laikā) var būt saistīta ar pārmērīgu hipotensiju (tostarp šoku un retāk sirdsdarbības apstāšanos), histamīna iedarbībai līdzīgu atbildes reakciju un makulopapulāriem vai eritematoziem izsitumiem ("sarkanā cilvēka sindroms" jeb "sarkanā kakla sindroms"). Vankomicīns jāievada lēni atšķaidīta šķīduma veidā (2,5 līdz 5,0 mg/ml) ar ātrumu ne vairāk kā 10 mg/min un ne ātrāk kā 60 minūšu laikā, lai izvairītos no reakcijām, kas saistītas ar strauju infūzijas ievadīšanu. Parasti, pārtraucot infūziju, šīs reakcijas ātri izzūd.

Ar infūziju saistītu reakciju biežums (hipotensija, piesarkums, eritēma, nātrene un nieze) palielinās, vienlaicīgi lietojot anestēzijas līdzekļus (skatīt 4.5. apakšpunktu). To var samazināt, ievadot vankomicīnu vismaz 60 minūšu ilgas infūzijas veidā, pirms ievadnarkozes.

Smagas bullozas reakcijas

Ir ziņots par Stīvensa-Džonsona sindromu (SDS) saistībā ar vankomicīna lietošanu (skatīt 4.8. apakšpunktu). Ja parādās SDS simptomi vai pazīmes (piem., progresējoši ādas izsitumi bieži ar pūšļiem vai gļotādas bojājumi), vankomicīna lietošana nekavējoties jāpārtrauc un jāmeklē specializēta dermatoloģiska konsultācija.

Reakcijas ievadīšanas vietā

Pacientiem, kuriem vankomicīns tiek ievadīts intravenozi, var rasties sāpes un tromboflebīts, kas dažreiz ir smagi izteikts. Tromboflebīta rašanās biežumu un smaguma pakāpi var samazināt, zāles ievadot lēni atšķaidīta šķīduma veidā (skatīt 4.2. apakšpunktu) un regulāri mainot infūzijas vietas.

Intratekālam, intralumbālam un intraventrikulāram ievadīšanas ceļam vankomicīna efektivitāte un drošums nav noteikts.

Nefrotoksicitāte

Vankomicīnu jālieto piesardzīgi pacientiem ar nieru mazspēju, tostarp anūriju, jo toksisku efektu rašanās iespēja ir daudz lielāka, ja asinīs ilgstoši ir augsta koncentrācija. Toksicitātes risku palielina augsta koncentrācija asinīs vai ilgstoša terapija.

Lielu devu terapijas un ilgstošas lietošanas gadījumā indicēta regulāra vankomicīna koncentrācijas kontrole asinīs, it īpaši pacientiem ar nieru funkcijas traucējumiem vai dzirdes traucējumiem, kā arī, vienlaicīgi lietojot attiecīgi nefrotoksiskas vai ototoksiskas vielas (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Pediatriskā populācija

Pašreizējās intravenozās dozēšanas rekomendācijas pediatriskiem pacientiem, it īpaši bērniem, kuri jaunāki par 12 gadiem, ievērojamam bērnu skaitam var radīt subterapeitisku vankomicīna koncentrāciju. Tomēr lielāku vankomicīnu devu drošums nav pietiekami izvērtēts un parasti nevar ieteikt devas, kas lielākas par 60 mg/kg/dienā.

Īpaši piesardzīgi vankomicīnu jālieto priekšlaikus dzimušiem jaundzimušajiem un jaundzimušiem zīdaiņiem. Viņu nieres vēl nav nobriedušas un iespējama palielināta vankomicīna koncentrācija serumā. Tāpēc šiem bērniem uzmanīgi jākontrolē vankomicīna koncentrācija asinīs. Vienlaicīga vankomicīna un anestēzijas līdzekļu lietošana ir saistīta ar eritēmu un histamīna iedarbībai līdzīgu piesarkumu bērniem. Līdzīgi vienlaicīga lietošana ar nefrotoksiskām vielām, piemēram, aminoglikozīdu grupas antibakteriāliem līdzekļiem, NPL (piem., ibuprofēnu ductus arteriosus slēgšanai) vai amfotericīnu B ir saistīta ar paaugstinātu nefrotoksicitātes risku (skatīt 4.5. apakšpunktu) un tāpēc ir indicēta biežāka vankomicīna koncentrācijas serumā un nieru funkcijas kontrole.

Lietošana gados vecākiem cilvēkiem

Ja deva nav pielāgota, vecuma ietekmēta dabiska glomerulu filtrācijas pazemināšanās var radīt paaugstinātu vankomicīna koncentrāciju serumā (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Zāļu mijiedarbība ar anestēzijas līdzekļiem

Vankomicīns var pastiprināt anestēzijas līdzekļu inducētu miokarda nomākumu. Anestēzijas laikā devas ir pietiekami jāatšķaida un lēni jāievada, rūpīgi kontrolējot sirds funkciju. Ķermeņa stāvokli nedrīkst mainīt līdz infūzijas beigām, lai nodrošinātu posturālu adaptāciju (skatīt 4.5. apakšpunktu).

Pseidomembranozais enterokolīts

Smagas ilgstošas caurejas gadījumā jāapsver pseidomembranozā enterokolīta iespēja, kas var būt dzīvībai bīstams (skatīti 4.8. apakšpunktu). Nedrīkst lietot pretcaurejas zāles.

Superinfekcija

Ilgstošas vankomicīna lietošanas rezultātā var pārmērīgi savairoties nejutīgi mikroorganismi. Svarīga ir rūpīga pacienta novērošana. Ja superinfekcija rodas terapijas laikā, jāveic atbilstoši pasākumi.

Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Vienlaicīga vankomicīna un anestēzijas līdzekļu lietošana bijusi saistīta ar eritēmu un pietvīkumu, kas līdzīgs tam, ko izraisa histamīns, kā arī anafilaktoīdām reakcijām.

Bijuši ziņojumi, ka vienlaicīga anestēzijas līdzekļu lietošana palielina ar infūziju saistīto reakciju sastopamību. Ar infūziju saistīto reakciju sastopamību iespējams samazināt līdz minimumam, pirms ievada anestēzijas vankomicīnu ievadot 60 minūtes ilgas infūzijas veidā.

Saskaņā ar indikācijām vienlaikus vai secīgi lietojot citas sistēmiski vai lokāli lietojamas potenciāli ototoksiskas, neirotoksiskas vai nefrotoksiskas zāles, piemēram, B amfotericīnu, aminoglikozīdus, bacitracīnu, B polimiksīnu, kolistīnu, viomicīnu vai cisplatīnu, nepieciešama rūpīga kontrole.

Vienlaikus lietojot vankomicīnu un neiromuskulāros blokatorus, var pastiprināties neiromuskulārā blokāde.

Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Pieredze par vankomicīna lietošanas drošumu cilvēka grūtniecības laikā nav pietiekama. Ar dzīvniekiem veikto reproduktīvās toksicitātes pētījumu rezultāti neliecina par ietekmi uz embrija vai augļa attīstību, kā arī grūtniecības gaitu (skatīt 5.3. apakšpunktu).

Tomēr vankomicīns šķērso placentu un attiecībā uz embriju un jaundzimušo nav iespējams izslēgt ototoksicitātes un nefrotoksicitātes riska iespēju. Tādēļ grūtniecības laikā vankomicīns jālieto tikai absolūtu indikāciju gadījumos un pēc rūpīgas riska un ieguvuma attiecības izvērtēšanas.

Barošana ar krūti

Vankomicīns izdalās cilvēka mātes pienā, tādēļ barošanas ar krūti laikā tas jālieto tikai tad, ja citu antibiotisko līdzekļu lietošana bijusi nesekmīga. Mātēm, kas baro bērnu ar krūti, vankomicīns jālieto piesardzīgi, jo zīdainim iespējamas nevēlamas reakcijas (zarnu mikrofloras traucējumi ar caureju, raugiem līdzīgo sēnīšu koloniju veidošanās un iespējama sensibilizācija).

Ņemot vērā šo zāļu nozīmi mātei, kas baro bērnu ar krūti, jāapsver lēmums par barošanas ar krūti pārtraukšanu.

Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Vankomicīna ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus ir niecīga.

Nevēlamās blakusparādības

Drošuma profila kopsavilkums

Visbiežākās blakusparādības ir flebīts, pseidoalerģiskas reakcijas un ķermeņa augšdaļas apsārtums (“sarkanā kakla sindroms”), kas saistīts ar pārāk strauji ievadītu vankomicīna intravenozo infūziju.

Nevēlamo blakusparādību saraksts tabulas veidā

Katrā sastopamības biežuma grupā nevēlamās blakusparādības sakārtotas to nopietnības samazinājuma secībā.

Turpmāk uzskaitītās blakusparādības sagrupētas atbilstoši MedDRA biežuma iedalījumam un orgānu

sistēmu klasei: ļoti bieži (≥ 1/10), bieži (≥ 1/100 līdz < 1/10), retāk (≥ 1/1000 līdz < 1/100), reti (≥ 1/10 000 līdz < 1/1000), ļoti reti (< 1/10 000) vai nav zināms (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem).

Orgānu sistēmu klasifikācija

Biežums

Blakusparādība

Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi

Reti

Atgriezeniska neitropēnija¹, agranulocitoze, eozinofīlija, trombocitopēnija, pancitopēnija

Imūnās sistēmas traucējumi

Reti

Paaugstinātas jutības reakcijas, anafilaktiskas reakcijas²

Ausu un labirinta bojājumi

Retāk

Īslaicīgs vai pastāvīgs dzirdes zudums⁴

Reti

Vertigo, troksnis ausīs³, reibonis

Sirds funkcijas traucējumi

Ļoti reti

Sirdsdarbības apstāšanās

Asinsvadu sistēmas traucējumi

Bieži

Asinsspiediena pazemināšanās

Reti

Vaskulīts

Elpošanas funkcijas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības

Bieži

Aizdusa, stridors

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

Reti

Slikta dūša

Ļoti reti

Pseidomembranozais enterokolīts

Nav zināmi

Vemšana, caureja

Ādas un zemādas audu bojājumi

Bieži

Ķermeņa augšdaļas apsārtums (“sarkanā cilvēka sindroms”), eksantēma un gļotādas iekaisums, nieze, nātrene

Ļoti reti

Eksfoliatīvs dermatīts, Stīvensa-Džonsona sindroms, Laiela sindroms, lineārā IgA bullozā dermatoze⁵

Nav zināmi

Eozinofīlija un sistēmiskie simptomi (DRESS sindroms),

Akūta ģeneralizēta eksantematoza pustuloze (AGEP)

Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi

Bieži

Nieru mazspēja, kas galvenokārt izpaužas ar paaugstinātu kreatinīna un urīnvielas līmeni serumā

Reti

Intersticiāls nefrīts, akūta nieru mazspēja

Nav zināmi

Akūta tubulāra nekroze

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

Bieži

Flebīts, ķermeņa augšdaļas un sejas apsārtums

Reti

Zāļu izraisīts drudzis, drebuļi, krūšu kurvja un muguras muskuļu sāpes un spazmas

Atsevišķu nevēlamo blakusparādību apraksts

¹Atgriezeniskā neitropēnija parasti sākas vienu nedēļu vai vairāk pēc intravenozās terapijas uzsākšanas vai kad kopējā deva pārsniedz 25 g.

²Straujas infūzijas laikā vai neilgi pēc tās var rasties anafilaktiska/ anafilaktoīda reakcija, tostarp sēkšana. Reakcija izzūd, pārtraucot ievadīšanu, parasti 20 minūšu līdz 2 stundu laikā. Vankomicīns intravenozi jāievada lēni (skatīt 4.2. un 4.4. apakšpunktu). Pēc intramuskulāras injekcijas var rasties nekroze.

³Troksnis ausīs, iespējams, ir kurluma priekšvēstnesis un tas jāuzskata kā norāde terapijas pārtraukšanai.

⁴Par ototoksicitāti galvenokārt ziņots pacientiem, kuri lietojuši lielas devas vai kuri vienlaicīgi lietojuši citas ototoksiskas zāles, piemēram, aminoglikozīdus, vai kuriem jau iepriekš bija samazināta nieru vai dzirdes funkcija.

⁵Ja rodas aizdomas par bulloziem bojājumiem, zāļu lietošana jāpārtrauc un jāveic specializēta dermatoloģiska izmeklēšana.

Pediatriskā populācija

Vispārējais drošuma profils ir līdzīgs bērniem un pieaugušiem pacientiem. Bērniem ir aprakstīta nefrotoksicitāte parasti saistībā ar citām nefrotoksiskām vielām, piemēram, aminoglikozīdiem.

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām 
Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003. Tīmekļa vietne:  HYPERLINK "http://www.zva.gov.lv/?id=613&sa=613&top=3" www.zva.gov.lv

Pārdozēšana

Ieteicama uzturoša terapija, saglabājot glomerulāro filtrāciju. Vankomicīns no asinīm ar hemodialīzes vai peritoneālas dialīzes palīdzību tiek izvadīts vāji. Aprakstīts, ka hemoperfūzija ar amberlīta sveķiem XAD-4 nodrošina ierobežotu ieguvumu.

FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: sistēmiski lietojamie antibakteriālie līdzekļi, glikopeptīdu grupas antibakteriāli līdzekļi. ATĶ kods: JO1X A01.

Darbības mehānisms

Vankomicīns ir triciklisks glikopeptīdu grupas antibiotisks līdzeklis, kas inhibē jutīgo baktēriju šūnas sienas sintēzi, ar augstu afinitāti saistoties ar šūnas sienu prekursoru vienību D-alanil-D-alanīna galiem. Šī aktīvā viela ir lēni baktericīda mikroorganismu dalīšanās laikā. Turklāt tā rada baktēriju šūnu membrānas caurlaidības un RNS sintēzes traucējumus.

Farmakokinētikas/ Farmakodinamikas attiecība

Vankomicīns uzrāda no koncentrācijas neatkarīgu aktivitāti, kura koncentrācijas zemlīknes laukumu (AUC) sadala mērķa mikroorganisma minimālā inhibējošā koncentrācija (MIK), kalpojot kā primārais paredzamais efektivitātes rādītājs. Pamatojoties uz datiem, kas iegūti in vitro, no dzīvniekiem un ierobežotiem datiem no cilvēkiem, AUC/MIK attiecība 400 ir noteikta kā FK/FD mērķis, lai sasniegtu vankomicīna klīnisko efektivitāti. Lai sasniegtu šo mērķi, gadījumos, kad MIK ir ≥ 1,0 mg/l, nepieciešams izmantot devas augšējās robežas diapazonā un uzturēt augstu minimālo koncentrāciju serumā (15-20 mg/l) (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Rezistences mehānisms

Iegūtā glikopeptīdu rezistence visbiežāk ir sastopama enterokokiem un ir pamatota ar iegūto informāciju par dažādiem van gēnu kompleksiem, kas izraisa D-alanil-D-alanīna mērķa struktūras pārmaiņas par D-alanil-D-laktāta vai D-alanil-D-serīna struktūru, kas vāji saistās ar vankomicīnu. Dažās valstīs pieaugošs rezistences gadījumu skaits it īpaši ir novērots enterokokiem; īpašu satraukumu rada Enterococcus faecium multirezistenti celmi.

Van gēni reti tika atklāti Staphylococcus aureus, kuriem šūnas sienas uzbūves pārmaiņas var izraisīt “vidēju” jutību, kas visbiežāk ir heterogēna. Ir ziņots arī par meticilīna rezistentiem staphylococcus celmiem (MRSA) ar samazinātu vankomicīna jutību. Staphylococcus samazināta vankomicīna jutība vai rezistence nav skaidri saprotama. Nepieciešami vairāki ģenētiski elementi un vairākkārtējas mutācijas.

Nav novērota krusteniska rezistence starp vankomicīnu un citu grupu antibakteriāliem līdzekļiem. Var rasties krusteniska rezistence ar citiem glikopeptīdu antibakteriāliem līdzekļiem, piemēram, teikoplanīnu, Sekundāra rezistences veidošanās terapijas laikā ir reta.

Sinerģisms

Vankomicīna kombinācijai ar aminoglikozīdu grupas antibakteriāliem līdzekļiem ir sinerģiska iedarbība pret daudziem Staphylococcus aureus celmiem, ne-enterokoku grupas D-streptokokiem, enterokokiem un Viridans grupas streptokokiem. Vankomicīna kombinācijai ar cefalosporīnu ir sinerģiska iedarbība pret dažiem oksacilīna rezistentiem Staphylococcus epidermidis celmiem, un vankomicīna kombinācijai ar rifampicīnu ir sinerģisks efekts pret Staphylococcus epidermidis un daļēji sinerģisks efekts pret dažiem Staphylococcus aureus celmiem. Vankomicīna kombinācijai ar cefalosporīnu var būt arī antagoniska iedarbība pret dažiem Staphylococcus epidermidis celmiem un kombinācijā ar rifampicīnu pret dažiem Staphylococcus aureus celmiem, tāpēc ir lietderīgi iepriekš veikt sinerģisma testu.

Jāiegūst baktēriju kultūru paraugi, lai varētu izdalīt un identificēt izraisītājus mikroorganismus un noteikt to jutību pret vankomicīnu.

Jutības noteikšanas robežvērtības

Vankomicīns aktīvi darbojas pret grampozitīvām baktērijām, piemēram, stafilokokiem, streptokokiem,

enterokokiem, pneimokokiem un klostrīdijām. Gramnegatīvās baktērijas ir rezistentas.

Iegūtās rezistences sastopamība atsevišķām sugām var atšķirties atkarībā no ģeogrāfiskās atrašanās vietas un laika, un ieteicams iegūt vietējo informāciju par rezistenci, jo īpaši, ārstējot smagas infekcijas. Pēc vajadzības jākonsultējas ar ekspertiem, ja vietējā rezistences sastopamība liek apšaubīt šo zāļu lietošanas lietderību vismaz dažu infekcijas veidu ārstēšanai. Šī informācija sniedz tikai aptuvenus ieteikumus par iespējamu mikroorganismu jutību pret vankomicīnu.

Eiropas Pretmikrobu līdzekļu jutības noteikšanas komitejas (EUCAST –European Committee on Antimicrobial Susceptibility Testing) noteiktās minimālās inhibējošās koncentrācijas robežvērtības ir šādas:

Jutīgi

Rezistenti

Staphylococcus aureus¹

≤ 2 mg/l

> 2 mg/l

Koagulāzes negatīvie stafilokoki¹

≤ 4 mg/l

> 4 mg/l

Enterococcus sugas

≤ 4 mg/l

> 4 mg/l

Streptococcus grupas A, B, C un G

≤ 2 mg/l

> 2 mg/l

Streptococcus pneumoniae

≤ 2 mg/l

> 2 mg/l

Grampozitīvi anaerobi

≤ 2 mg/l

≤ 2 mg/l

¹S. aureus ar vankomicīna minimālās inhibējošās koncentrācijas vērtību 2 mg/l ir uz robežas ar savvaļas tipa izolātu izplatību un klīniskā atbildes reakcija var būt izmainīta.

Parasti jutīgas sugas

Grampozitīvie mikroorganismi

Enterococcus faecalis

Staphylococcus aureus

Meticilīna rezistents Staphylococcus aureus

Koagulāzes negatīvi stafilokoki

Streptococcus spp.

Streptococcus pneumoniae

Enteroccocus spp.

Staphylococcus spp.

Anaerobās sugas

Clostridium spp. izņemot Clostridium innocuum

Eubacterium spp.

Peptostreptococcus spp.

Sugas, kuru iegūtā rezistence var radīt problēmas

Enterococcus faecium

Iedzimti rezistentas

Visas gramnegatīvās baktērijas

Grampozitīvās aerobās sugas

Erysipelothrix rhusiopathiae

Heterofermentative Lactobacillus

Leuconostoc spp.

Pediococcus spp.

Anaerobās sugas

Clostridium innocuum

Farmakokinētiskās īpašības

Uzsūkšanās

Vankomicīnu lieto intravenozi sistēmisku infekciju ārstēšanai.

Pacientiem ar normālu nieru darbību, ievadot 60 minūšu ilgas intravenozas infūzijas veidā vairākas 1 g vankomicīna devas (15 mg/kg), aptuvenā vidējā koncentrācija plazmā tūlīt, 2 stundas un 11 stundas pēc infūzijas beigām ir attiecīgi 50‑60 mg/l, 20‑25 mg/l un 5‑10 mg/l. Koncentrācija plazmā, kas tiek sasniegta pēc vairāku devu lietošanas, ir līdzīga kā pēc vienreizējas devas lietošanas.

Izkliede

Izkliedes tilpums ir aptuveni 60 l/1,73 m² ķermeņa virsmas laukuma. Ja vankomicīna koncentrācija serumā ir 10 mg/l līdz 100 mg/l, nosakot ar ultrafiltrāciju, aptuveni 30‑55 % zāļu saistās ar plazmas olbaltumvielām.

Vankomicīns viegli šķērso placentu un izplatās nabas saites asinīs. Smadzeņu apvalkos bez iekaisuma vankomicīns šķērso hematoencefālo barjeru ļoti nelielā daudzumā.

Biotransformācija

Zāļu metabolisms ir neliels. Pēc parenterālas lietošanas tās gandrīz pilnībā izdalās kā mikrobioloģiski aktīva viela (aptuveni 75-90 % 24 stundu laikā) glomerulu filtrācijas ceļā caur nierēm.

Eliminācija

Vankomicīna eliminācijas pusperiods pacientiem ar normālu nieru darbību ir 4 - 6 stundas un bērniem tas ir 2,2‑3 stundas. Plazmas klīrenss ir aptuveni 0,058 l/kg/h un nieru klīrenss aptuveni 0,048 l/kg/h. Pirmajās 24 stundās apmēram 80 % lietotās vankomicīna devas izdalās ar urīnu glomerulu filtrācijas ceļā. Nieru darbības traucējumu gadījumā vankomicīna eliminācija ir aizkavēta. Anefriskiem pacientiem vidējais eliminācijas pusperiods ir 7,5 dienas. Ņemot vērā vankomicīna terapijas ototoksicitāti, šādos gadījumos papildus nepieciešama koncentrācijas kontrole plazmā.

Izdalīšanās ar žulti ir nenozīmīga (mazāk nekā 5 % no devas).

Lai gan ar hemodialīzi vai peritoneālo dialīzi vankomicīnu efektīvi izvadīt nevar, saņemti ziņojumi par pastiprinātu vankomicīna klīrensu hemoperfūzijas un hemofiltrācijas gadījumā.

Linearitāte/ nelinearitāte

Vankomicīna koncentrācija parasti palielinās proporcionāli devas palielināšanai. Koncentrācija plazmā, kas tiek sasniegta pēc vairāku devu lietošanas, ir līdzīga kā pēc vienreizējas devas lietošanas.

Raksturojums īpašām pacientu grupām

Nieru darbības traucējumi

Vankomicīns galvenokārt izdalās glomerulu filtrācijas ceļā. Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem vankomicīna terminālais eliminācijas pusperiods ir pagarināts un kopējais organisma klīrenss ir samazināts. Optimāla deva jāaprēķina saskaņā ar 4.2. apakšpunktā “Devas un lietošanas veids” sniegtajiem ieteikumiem par devām.

Aknu darbības traucējumi

Pacientiem ar aknu darbības traucējumiem vankomicīna farmakokinētika nav izmainīta.

Grūtnieces

Grūtniecēm var būt nepieciešama ievērojami lielāka deva, lai iegūtu terapeitisko koncentrāciju serumā (skatīt 4.6. apakšpunktu).

Pacienti ar palielinātu ķermeņa masu

Pacientiem ar palielinātu ķermeņa masu vankomicīna izkliede var būt izmainīta sakarā ar palielinātu izkliedes tilpumu, nieru klīrensu un iespējamām plazmas proteīnu saistīšanās izmaiņām. Šajās subpopulācijās tika konstatēta lielāka vankomicīna koncentrācija serumā nekā bija sagaidāms veselīgiem pieaugušiem vīriešiem (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Pediatriskā populācija

Vankomicīna farmakokinētika liecina par plašu individuālu variabilitāti starp priekšlaikus un laikā dzimušiem jaundzimušajiem. Jaundzimušajiem pēc intravenozas lietošanas vankomicīna izkliedes tilpums ir robežās no 0,38 līdz 0,97 l/kg, kas ir līdzīgi kā pieaugušajiem, bet klīrensa robežas ir no 0,63 līdz 1,4 ml/kg/min. Eliminācijas pusperiods ir robežās no 3,5 līdz 10 h un tas ir garāks nekā pieaugušajiem, kas atspoguļo parasti zemākas klīrensa vērtības jaundzimušajiem.

Zīdaiņiem un vecākiem bērniem izkliedes tilpums ir robežās no 0,26-1,05 l/kg, bet klīrenss svārstās robežās no 0,33-1,87 ml/kg/min.

Preklīniskie dati par drošumu

Neklīniskajos standartpētījumos iegūtie dati par farmakoloģisko drošumu un atkārtotu devu toksicitāti neliecina par īpašu risku cilvēkam.

Ierobežoti dati par mutagenitāti neliecina, bet rezultāti par ilgstošiem kancerogenitātes pētījumiem ar dzīvniekiem nav pieejami. Teratogenitātes pētījumos, kuru laikā žurkas un truši saņēma devas, kas aptuveni atbilda cilvēkiem paredzētajām devām uz ķermeņa virsmas laukumu (mg/m2), tieša vai netieša teratogenitāte nav novērota.

Pētījumu rezultāti par lietošanu dzīvniekiem perinatālajā/postnatālajā periodā, kā arī par ietekmi uz fertilitāti nav pieejami.

FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

Palīgvielu saraksts

Nav.

Nesaderība

Vankomicīna šķīdumam raksturīgs zems pH, kas, lietojot maisījumā ar citām vielām, var izraisīt ķīmisku un fizikālu nestabilitāti. Jāizvairās no lietošanas kopā ar sārmainiem šķīdumiem. Visi parenterālai ievadei paredzētie šķīdumi pirms lietošanas vizuāli jāpārbauda attiecībā uz nogulsnēm un krāsas maiņu.

Šīs zāles nedrīkst sajaukt (lietot maisījumā) ar citām zālēm (izņemot 6.6. apakšpunktā minētās).

Uzglabāšanas laiks

Pulveris pārdošanas iepakojumā

2 gadi.

Koncentrēts šķīdums

Pēc izšķīdināšanas iegūtais koncentrētais šķīdums nekavējoties ir jāatšķaida tālāk.

Atšķaidītas zāles

No mikrobioloģiskā un fizikāli ķīmiskā viedokļa atšķaidītās zāles jāizlieto nekavējoties.

Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Pulveris pārdošanas iepakojumā

Uzglabāt temperatūrā līdz 25° C.

Flakonu uzglabāt ārējā kartona iepakojumā, lai pasargātu no gaismas.

Koncentrēts šķīdums un atšķaidītas zāles

Koncentrēta šķīduma un atšķaidītu zāļu uzglabāšanas apstākļus skatīt 6.3. apakšpunktā.

Iepakojuma veids un saturs

20 ml I klases bezkrāsaina stikla flakons ar I tipa hlorbutilgumijas aizbāzni ar silikona pārklājumu un zaļu noraujamu alumīnija/polipropilēna vāciņu.

Iepakojuma lielums: 1 flakons, 10 flakoni.

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos

Zāles jāizšķīdina un iegūtais koncentrāts jāatšķaida pirms lietošanas.

Koncentrētā šķīduma pagatavošana

Katra 1000 mg flakona saturs jāizšķīdina 20 ml sterila injekciju ūdens.

Koncentrētā šķīduma izskats:

Caurspīdīgs, bezkrāsains šķīdums bez daļiņām.

1 ml koncentrētā šķīduma satur 50 mg vankomicīna.

Koncentrētā šķīduma uzglabāšanas apstākļus skatīt 6.3. apakšpunktā.

Pilnīgi atšķaidītā infūzijas šķīduma pagatavošana

Pagatavotais koncentrāts, kas satur 50 mg/ml vankomicīna, tūlīt jāatšķaida tālāk.

Piemēroti šķīdinātāji ir:

9 mg/ml (0,9%) nātrija hlorīda šķīdums injekcijām, 50 mg/ml (5%) glikozes šķīdums injekcijām,

9 mg/ml (0,9%) nātrija hlorīda un 50 mg/ml (5%) glikozes šķīdums injekcijām vai Ringera acetāta šķīdums injekcijām.

Pirms ievades koncentrētie un atšķaidītie šķīdumi vizuāli jāpārbauda attiecībā uz daļiņu klātbūtni un krāsas maiņu. Atļauts lietot tikai dzidrus bezkrāsainus šķīdumus bez daļiņām.

Pārtraukta infūzija

Tūlīt pēc pagatavošanas koncentrāts, kas satur 1000 mg vankomicīna (50 mg/ml), tālāk jāatšķaida ar vismaz 200 ml šķīdinātāja.

Vankomicīna infūziju šķīdumu koncentrācija nedrīkst pārsniegt 5 mg/ml.

Vēlamā deva jāievada lēnas, vismaz 60 minūtes ilgas vai pat ilgākas intravenozas infūzijas veidā, nepārsniedzot ātrumu 10 mg/min.

Atšķaidītu zāļu uzglabāšanas apstākļus skatīt 6.3. apakšpunktā.

Iznīcināšana

Flakoni paredzēti tikai vienreizējai lietošanai. Neizlietotās zāles jāiznīcina.

Visas neizlietotās zāles vai citi izlietotie materiāli jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām.

REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

Fresenius Kabi Polska Sp.z.o.o

Al. Jerozolimskie 134

02-305 Warszawa,

Polija

REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(-I)

11-0221

PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS / PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Pirmās reģistrācijas datums: 2011. gada 24. maijs.

Pārreģistrācijas datums: 2016. gada 13. janvāris.

TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

09/2017

SASKAŅOTS ZVA 04-01-2018