Vancomycin Pfizer

Lejupielādēt zāļu aprakstu

ZĀĻU APRAKSTS

ZĀĻU NOSAUKUMS

Vancomycin Pfizer 500 mg pulveris infūziju šķīduma koncentrāta pagatavošanai.

Vancomycin Pfizer 1000 mg pulveris infūziju šķīduma koncentrāta pagatavošanai.

KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Katrs flakons satur 500 mg vankomicīna hidrohlorīda, kas atbilst 500 000 SV vankomicīna.

Katrs flakons satur 1000 mg vankomicīna hidrohlorīda, kas atbilst 1 000 000 SV vankomicīna.

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

ZĀĻU FORMA

Pulveris infūziju šķīduma koncentrāta pagatavošanai.

Balts vai krēmkrāsas, porains liofilizāts.

Pēc izšķīdināšanas tiek iegūts šķīdums ar pH aptuveni 3.

KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1. Terapeitiskās indikācijas

Intravenoza lietošana

Vankomicīns ir indicēts visām vecuma grupām šādu infekciju ārstēšanai (skatīt 4.2, 4.4. un 5.1. apakšpunktu):

komplicētas ādas un mīksto audu infekcijas (kĀMAI),

kaulu un locītavu infekcijas,

sadzīvē iegūtā pneimonija (SIP),

stacionārā iegūta pneimonija (HIP), tostarp ar plaušu mākslīgo elpināšanu saistīta pneimonija (PMEP),

infekciozais endokardīts.

Vankomicīns ir indicēts visām vecumam grupām perioperatīvai antibakteriālai profilaksei pacientiem ar augstu bakteriālā endokardīta risku plašu ķirurģisku procedūru gadījumā.

Jāievēro oficiālās vadlīnijas par antibakteriālo līdzekļu atbilstošu lietošanu.

4.2. Devas un lietošanas veids

Devas

Ja tas ir atbilstoši, vankomicīns jālieto kopā ar citiem antibakteriāliem līdzekļiem.

Intravenoza lietošana

Sākuma devu nosaka atkarībā no ķermeņa masas. Turpmāk devas pielāgošanu veic atkarībā no koncentrācijas serumā, lai iegūtu terapeitisko mērķa koncentrāciju. Nosakot turpmākās devas un lietošanas intervālu, jāņem vērā nieru darbība.

Pacienti no 12 gadu vecuma

Ieteicamā deva ir 15 līdz 20 mg/ kg ķermeņa masas ik pēc 8 līdz 12 h (nepārsniedzot 2 g devā).

Smagi slimiem pacientiem var lietot piesātinošo devu 25-30 mg/ kg ķermeņa masas, lai straujāk iegūtu zemāko vankomicīna mērķa koncentrāciju serumā.

Zīdaiņi un bērni vecumā no viena mēneša līdz 12 gadiem

Ieteicamā deva ir 10 līdz 15 mg/ kg ķermeņa masas ik pēc 6 h (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Laikā dzimuši jaundzimušie (no dzimšanas līdz 27 postnatālā perioda dienai) un priekšlaikus dzimuši jaundzimušie (no dzimšanas līdz paredzētajam dzemdību laikam plus 27 dienas)

Lai noteiktu dozēšanas režīmu jaundzimušajiem, jākonsultējas ar ārstu, kuram ir pieredze jaundzimušo ārstēšanā. Viens no iespējamajiem vankomicīna dozēšanas veidiem ir attēlots šajā tabulā: (skatīt 4.4. apakšpunktu)

PML (nedēļas)

Deva (mg/kg)

Lietošanas intervāls (h)

<29

15

24

29-35

15

12

>35

15

8

PML: pēc menstruācijas laiks [(laiks no pēdējā menstruālā perioda pirmās dienas līdz dzimšanai (gestācijas laiks) plus laiks pēc dzimšanas (postnatālais laiks)].

Perioperatīva bakteriāla endokardīta profilakse visām vecuma grupām

Ieteicamā deva ir sākuma deva 15 mg/ kg pirms ievadnarkozes. Atkarībā no ķirurģiskās operācijas ilguma var būt nepieciešama otra vankomicīna deva.

Terapijas ilgums

Ieteicamais terapijas ilgums ir parādīts zemāk esošajā tabulā. Katrā gadījumā terapijas ilgums jāpiemēro infekcijas veidam un smaguma pakāpei, kā arī individuālai klīniskai atbildes reakcijai.

Indikācija

Terapijas ilgums

Komplicētas ādas un mīksto audu infekcijas

- Bez nekrozes

- Nekrotizējošas

7 līdz 14 dienas

4 līdz 6 nedēļas*

Kaulu un locītavu infekcijas

4 līdz 6 nedēļas**

Sadzīvē iegūta pneimonija

7 līdz 14 dienas

Hospitālī iegūta pneimonija, tostarp ar plaušu mākslīgo elpināšanu saistīta pneimonija

7 līdz 14 dienas

Infekciozs endokardīts

4 līdz 6 nedēļas***

Akūts bakteriāls meningīts (Parenterālām formām ar apstiprinātu lietošanu akūta bakteriāla meningīta gadījumā)

10 līdz 21 diena

*Turpina lietot līdz atmirušo audu evakuācija vairs nav nepieciešama pacientam ir klīniska uzlabošanās un nav drudzis 48 – līdz 72 stundas.

** Ārstējot protēžu locītavu infekcijas, būtu jāapsver ilgstoši ārstēšanas kursi, lietojot piemērotos perorālos antibakteriālos līdzekļus.

***Ilgums un kombinētās terapijas nepieciešamība ir atkarīga no vārstuļa un mikroorganisma.

Īpašas pacientu grupas

Gados vecāki cilvēki

Ņemot vērā ar vecumu saistītu nieru darbības pavājināšanos, var būt nepieciešama mazāka uzturošā deva.

Nieru darbības traucējumi

Pieaugušajiem un bērniem ar nieru darbības traucējumiem jāapsver sākotnējās devas lietošana, pēc tam sekojot vankomicīna zemākai koncentrācijai serumā, nekā sekot noteiktam dozēšanas režīmam, it īpaši pacientiem ar smagas pakāpes nieru darbības traucējumiem vai kuri saņem nieru aizstājterapiju (NAT) dēļ daudziem mainīgiem faktoriem, kas var ietekmēt vankomicīna koncentrāciju.

Pacientiem ar vieglu vai vidēji smagu nieru mazspēju sākuma deva nav jāsamazina. Pacientiem ar smagas pakāpes nieru mazspēju labāk ieteicams pagarināt lietošanas intervālu, nekā lietot mazāku dienas devu.

Atbilstoši jāapsver zāļu, kas var samazināt vankomicīna klīrensu un/vai pastiprināt nevēlamās blakusparādības, vienlaicīga lietošana (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Vankomicīns ir vāji dializējams ar intermitējošo hemodialīzi. Tomēr stipras plūsmas (high-flux) membrānu izmantošana un nepārtraukta nieru aizstājterapija (NNAT) paaugstina vankomicīna klīrensu un parasti nepieciešama aizstājoša deva (parasti pēc hemodialīzes procedūras intermitējošās hemodialīzes gadījumā).

Pieaugušie

Pieaugušiem pacientiem devas pielāgošanu var veikt atkarībā no glomerulu filtrācijas ātruma (GFĀ), ko nosaka, izmantojot šādu formulu:

Vīrieši: [Svars (kg) x 140 - vecums (gadi)]/ 72 x seruma kreatinīns (mg/dl).

Sievietes: 0,85 x vērtība, kas aprēķināta pēc iepriekš norādītās formulas.

Parastā sākuma deva pieaugušiem pacientiem ir 15 līdz 20 mg/kg, ko pacienti ar kreatinīna klīrensu robežās no 20 līdz 49 ml/min var lietot ik pēc 24 stundām. Pacientiem ar smagas pakāpes nieru darbības traucējumiem (kreatinīna klīrenss mazāk par 20 ml/min) vai pacientiem, kuri saņem nieru aizstājterapiju, atbilstošs lietošanas laiks un devu lielums lielā mērā atkarīgs no nieru aizstājterapijas modalitātes, un tam jābalstās uz vankomicīna zemākas koncentrācijas rādītājiem serumā un uz atlikušo nieru darbības apjomu (skatīt 4.4. apakšpunktu). Atkarībā no klīniskās situācijas jāapsver nākamās devas aizturēšana līdz saņemti vankomicīna koncentrācijas rezultāti.

Kritiski slimiem hroniskas nieru mazspējas pacientiem sākotnējo piesātinošo devu (25 līdz 30 mg/kg) nav jāsamazina.

Pediatriskā populācija

Devas pielāgošanu bērniem no 1 gada vecuma var veikt atkarībā no glomerulu filtrācijas ātruma (GFĀ), ko nosaka, izmantojot izmainīto Švarca formulu:

GFĀ (ml/min/1,73 m2) = (garums cm x 0,413)/ seruma kreatinīns (mg/dl)

GFĀ (ml/min/1,73 m2) = (garums cm x 36,2/seruma kreatinīns (μmol/l)

Par devu jaundzimušajiem un zīdaiņiem līdz 1 gada vecumam jākonsultējas ar ekspertu, jo šai vecuma grupai izmainītā Švarca formula nav piemērojama.

Orientējoši ieteikumi par devām bērniem, ievērojot tādus pašus principus kā pieaugušiem pacientiem, ir parādīti tabulā.

GFĀ (ml/min/1,73 m²)

IV deva

Biežums

50-30

15 mg/kg

ik pēc 12 stundām

29-10

15 mg/kg

ik pēc 24 stundām

< 10

10-15 mg/kg

Atkārtota deva atkarībā no koncentrācijas*

Intermitējošā hemodialīze

Peritoneālā dialīze

Nepārtraukta nieru aizstājterapija

15 mg/kg

Atkārtota deva atkarībā no koncentrācijas*

*Atbilstošs lietošanas laiks un devu lielums lielā mērā atkarīgs no nieru aizstājterapijas modalitātes un tam jābūt balstītam uz vankomicīna koncentrāciju serumā, kas noteikta pirms devas lietošanas, un atlikušo nieru darbības apjomu. Atkarībā no klīniskās situācijas jāapsver nākamās devas aizturēšana, kamēr saņemti vankomicīna koncentrācijas rezultāti.

Aknu darbības traucējumi

Pacientiem ar aknu darbības traucējumiem devas pielāgošana nav nepieciešama.

Grūtniecība

Grūtniecēm var būt nepieciešama ievērojami lielāka deva, lai iegūtu terapeitisko koncentrāciju serumā (skatīt 4.6. apakšpunktu).

Pacienti ar palielinātu ķermeņa masu

Pacientiem ar palielinātu ķermeņa masu sākuma deva jāpielāgo individuāli atbilstoši kopējai ķermeņa masai, tāpat kā pacientiem ar normālu ķermeņa masu.

Vankomicīna koncentrācijas kontrole serumā

Terapeitiskās zāļu kontroles biežums jānosaka individuāli atkarībā no klīniskās situācijas un atbildes reakcijas uz terapiju, sākot no vienas reizes dienā, kas varētu būt nepieciešams dažiem hemodinamiski nestabiliem pacientiem, līdz pat vienai reizei nedēļā klīniski stabiliem pacientiem, kuriem vērojama atbildes reakcija uz ārstēšanu. Pacientiem ar normālu nieru darbību vankomicīna koncentrācija serumā jānosaka otrajā ārstēšanas dienā īsi pirms nākamās devas lietošanas.

Intermitējošas hemodialīzes pacientiem vankomicīna koncentrācija parasti jānosaka pirms hemodialīzes procedūras sākšanas.

Pēc iekšķīgas lietošanas pacientiem ar iekaisuma rakstura zarnu bojājumi jākontrolē vankomicīna koncentrācija serumā (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Minimālai terapeitiskai vankomicīna koncentrācijai asinīs normāli jābūt 10-20 mg/l atkarībā no infekcijas vietas un patogēnā mikroorganisma jutības. Parasti klīniskās laboratorijas iesaka minimālo koncentrāciju 15-20 mg/l, lai labāk nosegtu jutīgus patogēnos mikroorganismus ar minimālo inhibējošo koncentrāciju ≥1 mg/l (skatīt 4.4. un 5.1. apakšpunktu).

Modeļu metodes var būt noderīgas, lai paredzētu individuālu devu noteikumus, lai iegūtu atbilstošu AUC. Modeļu pieeju var izmantot gan, aprēķinot personalizētu sākuma devu, gan devas pielāgošanu, pamatojoties uz zāļu terapeitiskās kontroles rezultātiem (skatīt 5.1. apakšpunktu).

Lietošanas veids

Intravenoza lietošana

Intravenozi vankomicīnu parasti lieto intermitējošas infūzijas veidā un šajā apakšpunktā sniegtie devu ieteikumi intravenozai ievadīšanai atbilst šim lietošanas veidam.

Vankomicīnu jāievada tikai lēnas, vismaz vienu stundu ilgas intravenozas infūzijas veidā vai ar maksimālo ātrumu 10 mg/min (atkarībā no tā, kas ir ilgāk), pietiekami atšķaidītu (vismaz 100 ml uz 500 mg vai vismaz 200 ml uz 1000 mg) (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Pacientiem, kuriem ir jāierobežo šķidruma uzņemšana, var lietot arī 500 mg/50 ml vai 1000 mg/100 ml šķīdumu, tomēr, lietojot šīs lielākās koncentrācijas, ar infūziju saistīto nevēlamo blakusparādību risks var palielināties.

Informāciju par šķīduma pagatavošanu skatīt 6.6. apakšpunktā.

Var apsvērt nepārtraukta vankomicīna infūziju, piemēram, pacientiem ar nestabilu vankomicīna klīrensu.

4.3. Kontrindikācijas

Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Vankomicīnu nedrīkst lietot intramuskulāri, jo pastāv risks veidoties nekrozei ievadīšanas vietā.

4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Paaugstinātas jutības reakcijas

Iespējamas nopietnas paaugstinātas jutības reakcijas, dažkārt ar letālu iznākumu (skatīt 4.3. un 4.8. apakšpunktu). Paaugstinātas jutības reakciju gadījumā, vankomicīna lietošanas nekavējoties jāpārtrauc un jāuzsāk atbilstoši neatliekamās palīdzības pasākumi.

Pacientiem, kuri lieto vankomicīnu ilgāku laika periodu vai vienlaicīgi ar citām zālēm, kas var izraisīt neitropēniju vai agranulocitozi, regulāri jākontrolē leikocītu skaits. Visiem pacientiem, kuri lieto vankomicīnu, periodiski jāveic asins analīze, urīna analīze, aknu un nieru darbības testi.

Vankomicīnu jālieto piesardzīgi pacientiem ar alerģisku reakciju pret teikoplanīnu, jo var rasties krusteniskā paaugstinātas jutības reakcija, tostarp anafilaktiskais šoks ar letālu iznākumu.

Antibakteriālās darbības spektrs

Vankomicīnam antibakteriālās darbības spektrs aptver grampozitīvos mikroorganismus. Tas nav piemērots lietošanai kā vienīgais līdzeklis dažu infekciju veidu ārstēšanai, kamēr nav noteikts patogēnais mikroorganisms un apstiprināta tā jutība, vai ir liela iespējamība, ka patogēnais mikroorganisms būs piemērots ārstēšanai ar vankomicīnu.

Racionāli izvēloties vankomicīna lietošanu, jāņem vērā antibakteriālās darbības spektrs, drošuma profils un standarta antibakteriālās terapijas piemērotība individuālā pacienta ārstēšanai.

Ototoksicitāte

Ir ziņots par ototoksicitāti, kas var būt īslaicīga vai pastāvīga (skatīt 4.8. apakšpunktu), pacientiem ar agrāku kurlumu, kuri ir saņēmuši pārlieku lielas intravenozas devas vai kuri vienlaicīgi lietojuši citas ototoksiskas aktīvās vielas, piemēram, aminoglikozīdus. Tāpat vankomicīnu jāizvairās lietot pacientiem ar agrāku dzirdes zudumu. Kurluma priekšvēstnesis var būt troksnis ausīs. Pieredze ar citiem antibakteriāliem līdzekļiem liecina, ka kurlums var progresēt, pat pārtraucot ārstēšanu. Lai samazinātu ototoksicitātes risku, periodiski jānosaka koncentrācija asinīs un ieteicams periodiski pārbaudīt dzirdes funkciju.

Gados vecāki cilvēki ir īpaši jutīgi pret dzirdes traucējumiem. Gados vecākiem cilvēkiem vestibulārās un dzirdes funkcija jākontrolē terapijas laikā un pēc terapijas. Jāizvairās no vienlaicīgas vai sekojošas citu ototoksisku vielu lietošanas.

Ar infūziju saistītas reakcijas

Strauja bolus devas ievadīšana (t.i., dažu minūšu laikā) var būt saistīta ar pārmērīgu hipotensiju (tostarp šoku un retāk sirdsdarbības apstāšanos), histamīna iedarbībai līdzīgu atbildes reakciju un makulopapuloziem vai eritematoziem izsitumiem (“sarkanā cilvēka sindroms” vai “sarkanā kakla sindroms”). Vankomicīns jāievada lēni atšķaidīta šķīduma veidā (2,5 līdz 5,0 mg/ml) ar ātrumu ne vairāk kā 10 mg/min un ne ātrāk kā 60 minūšu laikā, lai izvairītos no reakcijām, kas saistītas ar strauju infūzijas ievadīšanu. Parasti, pārtraucot infūziju, šīs reakcijas ātri izzūd.

Ar infūziju saistītu reakciju biežums (hipotensija, piesarkums, eritēma, nātrene un nieze) palielinās, vienlaicīgi lietojot anestēzijas līdzekļus (skatīt 4.5. apakšpunktu). To var samazināt, ievadot vankomicīnu vismaz 60 minūšu ilgas infūzijas veidā, pirms ievadnarkozes.

Smagas bullozas reakcijas

Ir ziņots par Stīvensa-Džonsona sindromu (SDS) saistībā ar vankomicīna lietošanu (skatīt 4.8. apakšpunktu). Ja parādās SDS simptomi vai pazīmes (piem., progresējoši ādas izsitumi bieži ar pūšļiem vai gļotādas bojājumi), vankomicīna lietošana nekavējoties jāpārtrauc un jāmeklē specializēta dermatoloģiska konsultācija.

Reakcijas ievadīšanas vietā

Pacientiem, kuriem vankomicīns tiek ievadīts intravenozi, var rasties sāpes un tromboflebīts, kas dažreiz ir smagi izteikts. Tromboflebīta rašanās biežumu un smaguma pakāpi var samazināt, zāles ievadot lēni atšķaidīta šķīduma veidā (skatīt 4.2. apakšpunktu) un regulāri mainot infūzijas vietas.

Intratekālam, intralumbālam un intraventrikulāram ievadīšanas ceļam vankomicīna efektivitāte un drošums nav noteikts.

Nefrotoksicitāte

Vankomicīnu jālieto piesardzīgi pacientiem ar nieru mazspēju, tostarp anūriju, jo toksisku efektu rašanās iespēja ir daudz lielāka, ja asinīs ilgstoši ir augsta koncentrācija. Toksicitātes risku palielina augsta koncentrācija asinīs vai ilgstoša terapija.

Lielu devu terapijas un ilgstošas lietošanas gadījumā indicēta regulāra vankomicīna koncentrācijas kontrole asinīs, it īpaši pacientiem ar nieru funkcijas traucējumiem vai dzirdes traucējumiem, kā arī, vienlaicīgi lietojot attiecīgi nefrotoksiskas vai ototoksiskas vielas (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Pediatriskā populācija

Pašreizējās intravenozās dozēšanas rekomendācijas pediatriskiem pacientiem, it īpaši bērniem, kuri jaunāki par 12 gadiem, ievērojamam bērnu skaitam var radīt subterapeitisku vankomicīna koncentrāciju. Tomēr lielāku vankomicīnu devu drošums nav pietiekami izvērtēts un parasti nevar ieteikt devas, kas lielākas par 60 mg/kg/dienā.

Īpaši piesardzīgi vankomicīnu jālieto priekšlaikus dzimušiem jaundzimušajiem un jaundzimušiem zīdaiņiem. Viņu nieres vēl nav nobriedušas un iespējama palielināta vankomicīna koncentrācija serumā. Tāpēc šiem bērniem uzmanīgi jākontrolē vankomicīna koncentrācija asinīs. Vienlaicīga vankomicīna un anestēzijas līdzekļu lietošana ir saistīta ar eritēmu un histamīna iedarbībai līdzīgu piesarkumu bērniem. Līdzīgi vienlaicīga lietošana ar nefrotoksiskām vielām, piemēram, aminoglikozīdu grupas antibakteriāliem līdzekļiem, NPL (piem., ibuprofēnu ductus arteriosus slēgšanai) vai amfotericīnu B ir saistīta ar paaugstinātu nefrotoksicitātes risku (skatīt 4.5. apakšpunktu) un tāpēc ir indicēta biežāka vankomicīna koncentrācijas serumā un nieru darbības kontrole.

Lietošana gados vecākiem cilvēkiem

Ja deva nav pielāgota, vecuma ietekmēta dabiska glomerulu filtrācijas pazemināšanās var radīt paaugstinātu vankomicīna koncentrāciju serumā (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Zāļu mijiedarbība ar anestēzijas līdzekļiem

Vankomicīns var pastiprināt anestēzijas līdzekļu inducētu miokarda nomākumu. Anestēzijas laikā devas ir pietiekami jāatšķaida un lēni jāievada, rūpīgi kontrolējot sirds darbību. Ķermeņa stāvokli nedrīkst mainīt līdz infūzijas beigām, lai nodrošinātu posturālu adaptāciju (skatīt 4.5. apakšpunktu).

Pseidomembranozais enterokolīts

Smagas ilgstošas caurejas gadījumā jāapsver pseidomembranozā enterokolīta iespēja, kas var būt dzīvībai bīstams (skatīti 4.8. apakšpunktu). Nedrīkst lietot pretcaurejas zāles.

Superinfekcija

Ilgstošas vankomicīna lietošanas rezultātā var pārmērīgi savairoties nejutīgi mikroorganismi. Svarīga ir rūpīga pacienta novērošana. Ja superinfekcija rodas terapijas laikā, jāveic atbilstoši pasākumi.

Hemorāģisks, okluzīvs tīklenes vaskulīts

Pacientiem, kam kataraktas operācijas laikā vai pēc tās tiek ievadīts vankomicīns acs kamerā vai intravitreāli, var iestāties hemorāģisks, okluzīvs tīklenes vaskulīts, tostarp neatgriezenisks redzes zudums. Ievadot vankomicīnu acs kamerā vai intravitreāli, tā drošums un efektivitāte nav noteikta piemērotos un labi kontrolētos pētījumos, un šie vankomicīna ievadīšanas veidi nav apstiprināti.

4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Vienlaicīga vankomicīna un anestēzijas līdzekļu lietošana bērniem ir bijusi saistīta ar eritēmu un piesarkumu, kas līdzīgs tam, ko izraisa histamīns, un paaugstinātas jutības reakciju.

Saņemti ziņojumi, ka, lietojot vienlaikus ar anestēzijas līdzekļiem, palielinās ar infūziju saistītu reakciju biežums. Ar infūziju saistītas reakcijas var samazināt, ievadot vankomicīnu 60 minūtes ilgas infūzijas veidā pirms anestēzijas ierosināšanas.

Ja nepieciešamības gadījumā vienlaikus vai secīgi sistēmiski, vai lokāli tiek lietotas citas potenciāli ototoksiskas, neirotoksiskas vai nefrotoksiskas zāles, piemēram, amfotericīns B, aminoglikozīdi, bacitracīns, polimiksīns B, kolistīns, viomicīns vai cisplatīns, jāveic rūpīga uzraudzība.

Vienlaicīga vankomicīna un neiromuskulāro blokatoru ievadīšana palielina neiromuskulārās blokādes risku.

4.6. Fertilitāte, grūtniecība un zīdīšanas periods

Grūtniecība

Nav pietiekamu drošuma datu par vankomicīna lietošanu grūtniecības laikā cilvēkam. Reproduktīvās toksikoloģijas pētījumi ar dzīvniekiem neliecina par ietekmi uz embrija un augļa attīstību vai grūtniecības periodu (skatīt 5.3. apakšpunktu).

Taču vankomicīns šķērso placentu, un nevar izslēgt iespējamu embrionālas vai neonatālas ototoksicitātes un nefrotoksicitātes risku. Tādēļ vankomicīnu grūtniecības laikā drīkst lietot tikai tad, ja tā lietošana ir skaidri nepieciešama, un tikai pēc rūpīgas riska/ieguvuma novērtēšanas.

Barošana ar krūti

Vankomicīns tiek izvadīts ar mātes pienu, tādēļ laikā, kad baro bērnu ar krūti, tas lietojams tikai tad, ja citi antibiotiskie līdzekļi nav bijuši efektīvi. Sievietēm, kuras baro bērnu ar krūti, vankomicīns jālieto piesardzīgi, jo iespējama blakusparādību rašanās zīdainim (zarnu mikrofloras traucējumi ar caureju, kolonizācija ar raugiem līdzīgām sēnītēm un iespējama sensibilizācija).

Izvērtējot šo zāļu nozīmi mātei, jāpārdomā lēmums pārtraukt barot ar krūti.

4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Vankomicīns maz ietekmē spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus.

4.8. Nevēlamās blakusparādības

Drošuma profila kopsavilkums

Visbiežākā blakusparādība ir flebīts, pseidoalerģiskas reakcijas un ķermeņa augšdaļas apsārtums (“sarkanā kakla sindroms”), kas saistīts ar pārāk strauji ievadītu vankomicīna intravenozo infūziju.

Nevēlamo blakusparādību saraksts tabulas veidā

Katrā sastopamības biežuma grupā nevēlamās blakusparādības sakārtotas to nopietnības samazinājuma secībā.

Turpmāk uzskaitītās blakusparādības sagrupētas atbilstoši MedDRA biežuma iedalījumam un orgānu sistēmu klasei:

ļoti bieži (≥ 1/10), bieži (≥ 1/100 līdz < 1/10), retāk (≥ 1/1000 līdz < 1/100), reti (≥ 1/10 000 līdz < 1/1000), ļoti reti (< 1/10 000), nav zināmi (nevar noteikt no pieejamiem datiem).

Orgānu sistēmu klasifikācija

Biežums

Blakusparādība

Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi

Reti

Atgriezeniska neitropēnija¹, agranulocitoze, eozinofīlija, trombocitopēnija, pancitopēnija

Imūnās sistēmas traucējumi

Reti

Paaugstinātas jutības reakcijas, anafilaktiskas reakcijas²

Ausu un labirinta bojājumi

Retāk

Īslaicīgs vai pastāvīgs dzirdes zudums⁴

Reti

Vertigo, troksnis ausīs³, reibonis

Sirds funkcijas traucējumi

Ļoti reti

Sirdsdarbības apstāšanās

Asinsvadu sistēmas traucējumi

Bieži

Asinsspiediena pazemināšanās

Reti

Vaskulīts

Elpošanas funkcijas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības

Bieži

Aizdusa, stridors

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

Reti

Slikta dūša

Ļoti reti

Pseidomembranozais enterokolīts

Nav zināmi

Vemšana, caureja

Ādas un zemādas audu bojājumi

Bieži

Ķermeņa augšdaļas apsārtums (“sarkanā cilvēka sindroms”), eksantēma un gļotādas iekaisums, nieze, nātrene

Ļoti reti

Eksfoliatīvs dermatīts, Stīvensa-Džonsona sindroms, Laiela sindroms, lineārā IgA bullozā dermatoze⁵

Nav zināmi

Eozinofīlija un sistēmiskie simptomi (DRESS sindroms),

Akūta ģeneralizēta eksantematoza pustuloze (AGEP)

Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi

Bieži

Nieru mazspēja, kas galvenokārt izpaužas ar paaugstinātu kreatinīna un urīnvielas līmeni serumā

Reti

Intersticiāls nefrīts, akūta nieru mazspēja

Nav zināmi

Akūta tubulāra nekroze

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

Bieži

Flebīts, ķermeņa augšdaļas un sejas apsārtums

Reti

Zāļu izraisīts drudzis, drebuļi, krūšu kurvja un muguras muskuļu sāpes un spazmas

Atsevišķu nevēlamo blakusparādību apraksts

Atgriezeniskā neitropēnija parasti sākas vienu nedēļu vai vairāk pēc intravenozās terapijas uzsākšanas vai kad kopējā deva pārsniedz 25 g.

Straujas infūzijas laikā vai neilgi pēc tās var rasties anafilaktiska/ anafilaktoīda reakcija, tostarp sēkšana. Reakcija izzūd, pārtraucot ievadīšanu, parasti 20 minūšu līdz 2 stundu laikā. Vankomicīns intravenozi jāievada lēni (skatīt 4.2. un 4.4. apakšpunktu). Pēc intramuskulāras injekcijas var rasties nekroze.

Troksnis ausīs, iespējams, ir kurluma priekšvēstnesis un tas jāuzskata, kā norāde terapijas pārtraukšanai.

Par ototoksicitāti galvenokārt ziņots pacientiem, kuri lietojuši lielas devas, vai kuri vienlaicīgi lietojuši citas ototoksiskas zāles, piemēram, aminoglikozīdus, vai kuriem jau iepriekš bija samazināta nieru vai dzirdes funkcija.

Ja rodas aizdomas par bulloziem bojājumiem, zāļu lietošana jāpārtrauc un jāveic specializēta dermatoloģiska izmeklēšana.

Pediatriskā populācija

Vispārējais drošuma profils ir līdzīgs bērniem un pieaugušiem pacientiem. Bērniem ir aprakstīta nefrotoksicitāte parasti saistībā ar citām nefrotoksiskām vielām, piemēram, aminoglikozīdiem.

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvuma/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003. Tīmekļa vietne: HYPERLINK "http://www.zva.gov.lv" www.zva.gov.lv.

4.9. Pārdozēšana

Ieteicama atbalstoša aprūpe, saglabājot glomerulāro filtrāciju. Vankomicīns no asinīm ar hemodialīzes vai peritoneālās dialīzes palīdzību tiek izvadīts slikti. Ir ziņots, ka hemoperfūzijai ar Amberlite XAD-4 sveķiem ir ierobežots ieguvums. Ir ziņots par paaugstinātu vankomicīna klīrensu ar ļoti caurlaidīgām membrānām (polisulfona sveķiem), ko lieto augstas plūsmas (high-flux) hemodialīzē.

FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1. Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: antibiotiskie līdzekļi sistēmiskai lietošanai - glikopeptīdu antibiotiskie līdzekļi, ATĶ kods: JO1X A01.

Darbības mehānisms

Vankomicīns ir triciklisks glikopeptīdu grupas antibiotisks līdzeklis, kas inhibē jutīgo baktēriju šūnas sienas sintēzi, ar augstu afinitāti saistoties ar šūnas sienas prekursoru vienību D-alanil-D-alanīna galiem. Šī aktīvā viela ir lēni baktericīda mikroorganismu dalīšanās laikā. Turklāt tā rada baktēriju šūnu membrānas caurlaidības un RNS sintēzes traucējumus.

Farmakokinētikas/ Farmakodinamikas attiecība

Vankomicīns uzrāda no koncentrācijas neatkarīgu aktivitāti, kura koncentrācijas zemlīknes laukumu (AUC) sadala mērķa mikroorganisma minimālā inhibējošā koncentrācija (MIK), kalpojot kā primārais paredzamais efektivitātes rādītājs. Pamatojoties uz datiem, kas iegūti in vitro, no dzīvniekiem un ierobežotiem datiem no cilvēkiem, AUC/MIK attiecība 400 ir noteikta kā FK/FD mērķis, lai sasniegtu vankomicīna klīnisko efektivitāti. Lai sasniegtu šo mērķi, gadījumos, kad MIK ir ≥ 1,0 mg/l, nepieciešams izmantot devas augšējās robežas diapazonā un uzturēt augstu minimālo koncentrāciju serumā (15-20 mg/l) (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Rezistences mehānisms

Iegūtā glikopeptīdu rezistence visbiežāk ir sastopama enterokokiem un ir pamatota ar iegūto informāciju par dažādiem van gēnu kompleksiem, kas izraisa D-alanil-D-alanīna mērķa struktūras pārmaiņas par D-alanil-D-laktāta vai D-alanil-D-serīna struktūru, kas vāji saistās ar vankomicīnu. Dažās valstīs pieaugošs rezistences gadījumu skaits it īpaši ir novērots enterokokiem; īpašu satraukumu rada Enterococcus faecium multirezistenti celmi.

Van gēni reti tika atklāti Staphylococcus aureus, kuriem šūnas sienas uzbūves pārmaiņas var izraisīt “vidēju” jutību, kas visbiežāk ir heterogēna. Ir ziņots arī par meticilīna rezistentiem Staphylococcus celmiem (MRSA) ar samazinātu vankomicīnu jutību. Staphylococcus samazināta vankomicīna jutība vai rezistence nav skaidri saprotama. Nepieciešami vairāki ģenētiski elementi un vairākkārtējas mutācijas.

Nav novērota krusteniska rezistence starp vankomicīnu un citu grupu antibakteriāliem līdzekļiem. Var rasties krusteniska rezistence ar citiem glikopeptīdu antibakteriāliem līdzekļiem, piemēram, teikoplanīnu, Sekundāra rezistences veidošanās terapijas laikā ir reta.

Sinerģisms

Vankomicīna kombinācijai ar aminoglikozīdu grupas antibakteriāliem līdzekļiem ir sinerģiska iedarbība pret daudziem Staphylococcus aureus celmiem, ne-enterokoku grupas D-streptokokiem, enterokokiem un Viridans grupas streptokokiem. Vankomicīna kombinācijai ar cefalosporīnu ir sinerģiska iedarbība pret dažiem oksacilīna rezistentiem Staphylococcus epidermidis celmiem, un vankomicīna kombinācijai ar rifampicīnu ir sinerģisks efekts pret Staphylococcus epidermidis un daļēji sinerģisks efekts pret dažiem Staphylococcus aureus celmiem. Vankomicīna kombinācijai ar cefalosporīnu var būt arī antagoniska iedarbība pret dažiem Staphylococcus epidermidis celmiem un kombinācijā ar rifampicīnu pret dažiem Staphylococcus aureus celmiem, tāpēc ir lietderīgi iepriekš veikt sinerģisma testu.

Jāiegūst baktēriju kultūru paraugi, lai varētu izdalīt un identificēt izraisītājus mikroorganismus un noteikt to jutību pret vankomicīnu.

Jutības noteikšanas robežvērtības

Vankomicīns aktīvi darbojas pret grampozitīvām baktērijām, piemēram, stafilokokiem, streptokokiem, enterokokiem, pneimokokiem un klostrīdijām. Gramnegatīvas baktērijas ir rezistentas.

Iegūtās rezistences sastopamība atsevišķām sugām var atšķirties atkarībā no ģeogrāfiskās atrašanās vietas un laika, un ieteicams iegūt vietējo informāciju par rezistenci, jo īpaši, ārstējot smagas infekcijas. Pēc vajadzības jākonsultējas ar ekspertiem, ja vietējā rezistences sastopamība liek apšaubīt šo zāļu lietošanas lietderību vismaz dažu infekcijas veidu ārstēšanai. Šī informācija sniedz tikai aptuvenus ieteikumus par iespējamu mikroorganismu jutību pret vankomicīnu.

Eiropas Pretmikrobu līdzekļu jutības noteikšanas komitejas (EUCAST –European Committee on Antimicrobial Susceptibility Testing) noteiktās minimālās inhibējošās koncentrācijas robežvērtības ir šādas:

Jutīgi

Rezistenti

Staphylococcus aureus¹

≤ 2 mg/l

> 2 mg/l

Koagulāzes negatīvie stafilokoki¹

≤ 4 mg/l

> 4 mg/l

Enterococcus spp.

≤ 4 mg/l

> 4 mg/l

Streptokoku grupas A, B, C un G

> 2 mg/l

> 2 mg/l

Streptococcus pneumoniae

≤ 2 mg/l

> 2 mg/l

Grampozitīvie anaerobie

≤ 2 mg/l

> 2 mg/l

¹S. aureus ar vankomicīna minimālās inhibējošās koncentrācijas vērtību 2 mg/l ir uz robežas ar savvaļas tipa izolātu izplatību un klīniskā atbildes reakcija var būt izmainīta.

Parasti jutīgas sugas

Grampozitīvie mikroorganismi

Enterococcus faecalis

Staphylococcus aureus

Meticilīna rezistents

Staphylococcus aureus

Koagulāzes negatīvi stafilokoki

Streptococcus spp.

Streptococcus pneumoniae

Enteroccocus spp.

Staphylococcus spp.

Anaerobās sugas

Clostridium spp. izņemot Clostridium innocuum

Eubacterium spp.

Peptostreptococcus spp.

Sugas, kuru iegūtā rezistence var radīt problēmas

Enterococcis faecium

Iedzimti rezistentas

Visas gramnegatīvās baktērijas

Grampozitīvās aerobās sugas

Erysipelothrix rhusiopathiae,

Heterofermentative Lactobacillus,

Leuconostoc spp

Pediococcus spp.

Anaerobās sugas

Clostridium innocuum

Rezistences rašanās pret vankomicīnu katrā slimnīcā ir atšķirīga, tāpēc jāsazinās ar lokālo mikrobioloģisko laboratoriju, lai iegūtu vajadzīgo lokālo informāciju.

5.2. Farmakokinētiskās īpašības

Uzsūkšanās

Vankomicīnu lieto intravenozi sistēmisku infekciju ārstēšanai.

Pacientiem ar normālu nieru darbību, ievadot 60 minūšu ilgas intravenozas infūzijas veidā vairākas 1 g vankomicīna devas (15 mg/kg), aptuvenā vidējā koncentrācija plazmā tūlīt, 2 stundas un 11 stundas pēc infūzijas beigām ir attiecīgi 50–60 mg/l, 20–25 mg/l un 5–10 mg/l. Koncentrācija plazmā, kas tiek sasniegta pēc vairāku devu lietošanas, ir līdzīga kā pēc vienreizējas devas lietošanas.

Izkliede

Izkliedes tilpums ir aptuveni 60 l/1,73 m2 ķermeņa virsmas laukuma. Ja vankomicīna koncentrācija serumā ir 10 mg/l līdz 100 mg/l, nosakot ar ultrafiltrāciju, aptuveni 30 – 55 % zāļu saistās ar plazmas olbaltumvielām.

Vankomicīns viegli šķērso placentu un izplatās nabas saites asinīs. Smadzeņu apvalkos bez iekaisuma vankomicīns šķērso hematoencefālo barjeru ļoti nelielā daudzumā.

Biotransformācija

Zāļu metabolisms ir neliels. Pēc parenterālas lietošanas tās gandrīz pilnībā izdalās kā mikrobioloģiski aktīva viela (aptuveni 75-90% 24 stundu laikā) glomerulu filtrācijas ceļā caur nierēm.

Eliminācija

Vankomicīna eliminācijas pusperiods pacientiem ar normālu nieru darbību ir 4 līdz 6 stundas un bērniem tas ir 2,2 – 3 stundas. Plazmas klīrenss ir aptuveni 0,058 l/kg/h un nieru klīrenss aptuveni 0,048 l/kg/h. Pirmajās 24 stundās apmēram 80% lietotās vankomicīna devas izdalās ar urīnu glomerulu filtrācijas ceļā. Nieru darbības traucējumu gadījumā vankomicīna eliminācija ir aizkavēta. Anefriskiem pacientiem vidējais eliminācijas pusperiods ir 7,5 dienas. Ņemot vērā vankomicīna terapijas ototoksicitāti, šādos gadījumos papildus nepieciešama koncentrācijas kontrole plazmā.

Izdalīšanās ar žulti ir nenozīmīga (mazāk nekā 5% no devas).

Lai gan ar hemodialīzi vai peritoneālo dialīzi vankomicīnu efektīvi izvadīt nevar, saņemti ziņojumi par pastiprinātu vankomicīna klīrensu hemoperfūzijas un hemofiltrācijas gadījumā.

Linearitāte/ nelinearitāte

Vankomicīna koncentrācija parasti palielinās proporcionāli devas palielināšanai. Koncentrācija plazmā, kas tiek sasniegta pēc vairāku devu lietošanas, ir līdzīga kā pēc vienreizējas devas lietošanas.

Raksturojums īpašām pacientu grupām

Nieru darbības traucējumi

Vankomicīns galvenokārt izdalās glomerulu filtrācijas ceļā. Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem vankomicīna terminālais eliminācijas pusperiods ir pagarināts un kopējais organisma klīrenss ir samazināts. Optimāla deva jāaprēķina saskaņā ar 4.2. apakšpunktā “Devas un lietošanas veids” sniegtajiem ieteikumiem par devām.

Aknu darbības traucējumi

Pacientiem ar aknu darbības traucējumiem vankomicīna farmakokinētika nav izmainīta.

Grūtnieces

Grūtniecēm var būt nepieciešama ievērojami lielāka deva, lai iegūtu terapeitisko koncentrāciju serumā (skatīt 4.6. apakšpunktu).

Pacienti ar palielinātu ķermeņa masu

Pacientiem ar palielinātu ķermeņa masu vankomicīna izkliede var būt izmainīta sakarā ar palielinātu izkliedes tilpumu, nieru klīrensu un iespējamām plazmas proteīnu saistīšanās izmaiņām. Šajās subpopulācijās tika konstatēta lielāka vankomicīna koncentrācija serumā nekā bija sagaidāms veselīgiem pieaugušiem vīriešiem (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Pediatriskā populācija

Vankomicīna farmakokinētika liecina par plašu individuālu variabilitāti starp priekšlaikus un laikā dzimušiem jaundzimušajiem. Jaundzimušajiem pēc intravenozas lietošanas vankomicīna izkliedes tilpums ir robežās no 0,38 līdz 0,97 l/kg, kas ir līdzīgi kā pieaugušajiem, bet klīrensa robežas ir no 0,63 līdz 1,4 ml/kg/min. Eliminācijas pusperiods ir robežās no 3,5 līdz 10 h un tas ir garāks nekā pieaugušajiem, kas atspoguļo parasti zemākas klīrensa vērtības jaundzimušajiem.

Zīdaiņiem un vecākiem bērniem izkliedes tilpums ir robežās no 0,26-1,05 l/kg, bet klīrenss svārstās robežās no 0,33-1,87 ml/kg/min.

5.3. Preklīniskie dati par drošumu

Neklīniskajos standartpētījumos iegūtie dati par farmakoloģisko drošumu, atkārtotu devu toksicitāti vai genotoksicitāti neliecina par īpašu risku cilvēkam.

Ierobežoti dati par mutagēnu ietekmi uzrāda negatīvus rezultātus, nav pieejami ilglaicīgi pētījumi ar dzīvniekiem par audzēju rašanās iespēju. Teratogenitātes pētījumos, žurkām un trušiem ievadot devas, kas aptuveni atbilda cilvēkam paredzētajām devām, pamatojoties uz ķermeņa virsmas laukumu (mg/m2), netika novērota tieša vai netieša teratogēna ietekme.

Nav pieejamu pētījumu ar dzīvniekiem par lietošanu perinatālā/postnatālā periodā un par ietekmi uz auglību.

FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

Palīgvielu saraksts

Nav

Nesaderība

Vankomicīna šķīdumam ir zems pH, kas var izraisīt ķīmisku vai fizikālu nestabilitāti, lietojot maisījumā ar citām vielām. Nedrīkst lietot maisījumā ar sārmainiem šķīdumiem. Visi šķīdumi parenterālai ievadīšanai pirms lietošanas vizuāli jāpārbauda, vai tajos nav radušās nogulsnes un krāsas izmaiņas.

Šīs zāles nedrīkst sajaukt (lietot maisījumā) ar citām zālēm (izņemot 6.6. apakšpunktā minētās) .

Uzglabāšanas laiks

Pulveris, kas iepakots pārdošanai:

2 gadi

Pagatavots koncentrāts:

Pagatavotais koncentrāts jāatšķaida tūlīt pēc izšķīdināšanas.

Pēc atšķaidīšanas:

No mikrobioloģiskā un fizikāli ķīmiskā viedokļa atšķaidītās zāles jāizlieto nekavējoties.

Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Pulveris, kas iepakots pārdošanai:

Uzglabāt temperatūrā līdz 25°C.

Flakonu uzglabāt ārējā kastītē, lai pasargātu no gaismas.

Pagatavots koncentrāts un atšķaidītas zāles:

Uzglabāšanas nosacījumus pagatavotam koncentrātam un atšķaidītām zālēm skatīt 6.3. apakšpunktā.

Iepakojuma veids un saturs

500 mg

Bezkrāsains 1. klases 10 ml stikla flakons, kas noslēgts ar 1. tipa silikona pārklātu hlorbutilgumijas aizbāzni un pelēku noņemamu alumīnija/polipropilēna vāciņu.

Iepakojumā: 1 un 10 flakoni

Multipaka satur 100 flakonus (10 iepakojumi pa 10 flakoniem)

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

1000 mg

Bezkrāsains 1. klases 20 ml stikla flakons, kas noslēgts ar 1. tipa silikona pārklātu hlorbutilgumijas aizbāzni un zaļu noņemamu alumīnija/polipropilēna vāciņu.

Iepakojumā: 1 un 10 flakoni

Multipaka satur 100 flakonus (10 iepakojumi pa 10 flakoniem)

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos

Zāles jāizšķīdina, un iegūtais koncentrāts jāatšķaida pirms lietošanas.

500 mg

Koncentrāta pagatavošana:

Katra 500 mg flakona saturu izšķīdina 10 ml sterilā ūdenī injekcijām.

Pagatavotā koncentrāta izskats:

Dzidrs, bezkrāsains šķīdums bez daļiņām.

Viens ml pagatavota koncentrāta šķīduma satur 50 mg vankomicīna.

Uzglabāšanas nosacījumus pagatavotam koncentrātam skatīt 6.3. apakšpunktā.

Pilnīgi atšķaidītā infūziju šķīduma pagatavošana:

Pagatavotais koncentrāts, kurā ir 50 mg/ml vankomicīna, ir vēl jāatšķaida nekavējoties pēc izšķīdināšanas.

Piemēroti šķīdinātāji ir:

Nātrija hlorīda 9 mg/ml (0,9 %) šķīdums injekcijām, glikozes 50 mg/ml (5 %) šķīdums injekcijām, nātrija hlorīda 9 mg/ml (0,9 %) un glikozes 50 mg/ml (5 %) šķīdums injekcijām vai Ringera acetāta šķīdums injekcijām.

Pirms ievadīšanas pagatavotie un atšķaidītie šķīdumi vizuāli jāpārbauda, vai tajos nav daļiņu un vai tie nav mainījuši krāsu. Izmantot drīkst tikai dzidru, bezkrāsainu šķīdumu, kurā nav daļiņu.

Pārtrauktā infūzija:

Pagatavotais koncentrāts, kurā ir 500 mg (50 mg/ml) vankomicīna, nekavējoties pēc pagatavošanas jāatšķaida ar vismaz 100 ml šķīdinātāja.

Vankomicīna koncentrācija infūziju šķīdumā nedrīkst pārsniegt 5 mg/ml.

Nepieciešamā deva intravenozas infūzijas veidā jāievada lēni, ar ātrumu, kas nepārsniedz 10 mg/minūtē, vismaz 60 minūtes vai pat ilgāk.

Uzglabāšanas nosacījumus atšķaidītām zālēm skatīt 6.3. apakšpunktā.

Atkritumu likvidēšana:

Flakoni paredzēti tikai vienreizējai lietošanai. Neizmantotais preparāts jāiznīcina.

Neizlietotās zāles vai izlietotie materiāli jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām.

1000 mg

Koncentrāta pagatavošana:

Katra 1000 mg flakona saturu izšķīdina 20 ml sterilā ūdenī injekcijām.

Pagatavotā koncentrāta izskats:

Dzidrs, bezkrāsains šķīdums bez daļiņām.

Viens ml pagatavota koncentrāta šķīduma satur 50 mg vankomicīna.

Uzglabāšanas nosacījumus pagatavotam koncentrātam skatīt 6.3. apakšpunktā.

Pilnīgi atšķaidītā infūziju šķīduma pagatavošana:

Pagatavotais koncentrāts, kurā ir 50 mg/ml vankomicīna, ir vēl jāatšķaida nekavējoties pēc izšķīdināšanas.

Piemēroti šķīdinātāji ir:

Nātrija hlorīda 9 mg/ml (0,9 %) šķīdums injekcijām, glikozes 50 mg/ml (5 %) šķīdums injekcijām, nātrija hlorīda 9 mg/ml (0,9 %) un glikozes 50 mg/ml (5 %) šķīdums injekcijām vai Ringera acetāta šķīdums injekcijām.

Pirms ievadīšanas pagatavotie un atšķaidītie šķīdumi vizuāli jāpārbauda, vai tajos nav daļiņu un vai tie nav mainījuši krāsu. Izmantot drīkst tikai dzidru, bezkrāsainu šķīdumu, kurā nav daļiņu.

Pārtrauktā infūzija:

Pagatavotais koncentrāts, kurā ir 1000 mg (50 mg/ml) vankomicīna, nekavējoties pēc pagatavošanas jāatšķaida ar vismaz 200 ml šķīdinātāja.

Vankomicīna koncentrācija infūziju šķīdumā nedrīkst pārsniegt 5 mg/ml.

Nepieciešamā deva intravenozas infūzijas veidā jāievada lēni, ar ātrumu, kas nepārsniedz 10 mg/minūtē, vismaz 60 minūtes vai pat ilgāk.

Uzglabāšanas nosacījumus atšķaidītām zālēm skatīt 6.3. apakšpunktā.

Atkritumu likvidēšana:

Flakoni paredzēti tikai vienreizējai lietošanai. Neizmantotās zāles jāiznīcina.

Neizlietotās zāles vai izlietotie materiāli jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām

REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

Pfizer Europe MA EEIG

Boulevard de la Plaine 17

1050 Bruxelles

Beļģija

REĢISTRĀCIJAS NUMURS(I)

11-0171

11-0170

REĢISTRĀCIJAS / PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Reģistrācijas datums: 2011. gada 3. maijs

Pēdējās pārreģistrācijas datums: 2015. gada 3. decembris

TEKSTA PĒDĒJĀS PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

07/2019

SASKAŅOTS ZVA 18-07-2019

PAGE

PAGE 1

AT/H/0876/001-002/II/013 - PfLEET 2018-0038906