Sevoflurane Piramal

Lejupielādēt zāļu aprakstu

ZĀĻU APRAKSTS

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

Sevoflurane Piramal 100 % inhalācijas tvaiki, šķidrums

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

100 % sevoflurāns (Sevofluranum).

Palīgviela ar zināmu iedarbību:

Nav.

Šīs zāles satur tikai aktīvo vielu, skatīt 6.1. apakšpunktu.

3. ZĀĻU FORMA

Inhalācijas tvaiki, šķidrums.

Dzidrs, bezkrāsains, gaistošs šķidrums.

4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1. Terapeitiskās indikācijas

Vispārējās anestēzijas ievadnarkozei un uzturēšanai pieaugušajiem un visa vecuma bērniem, tajā skaitā laikā dzimušiem jaundzimušajiem (sīkāku informāciju par vecuma grupām skatīt 4.2. apakšpunktā).

4.2. Devas un lietošanas veids

Devas

Premedikācija jāizvēlas atbilstoši katra pacienta individuālajām vajadzībām un anesteziologa ieskatiem.

Ķirurģiskā anestēzija

Sevoflurānu ievada ar atbilstoši kalibrētu iztvaikotāju, kas paredzēts sevoflurāna ievadīšanai, lai būtu iespējams precīzi kontrolēt piegādāto koncentrāciju.

Sevoflurāna MAK (minimālās alveolārās koncentrācijas) vērtība samazinās līdz ar vecumu un vienlaikus lietoto slāpekļa oksīdu. Deva jāpielāgo individuāli, un tā jāpalielina līdz vēlamajam efektam atbilstoši pacienta vecumam un klīniskajam stāvoklim. Sekojošā tabula norādītas vidējās MAK vērtības dažādām vecuma grupām.

1. tabula: MAK vērtības pieaugušajiem un bērniem atbilstoši vecumam

Pacienta vecums (gados)

Sevoflurane Piramal 100 % inhalācijas tvaiki, šķidrums skābeklī

Sevoflurane Piramal 100 % inhalācijas tvaiki, šķidrums 65 % N₂O/35 % O₂

0 – 1 mēneši*

3,3 %

2,0 %**

1 - < 6 mēneši

3,0 %

6 mēneši - < 3 gadi

2,8 %

3 – 12 gadi

2,5 %

25 gadi

2,6 %

1,4 %

40 gadi

2,1 %

1,1 %

60 gadi

1,7 %

0,9 %

80 gadi

1,4 %

0,7 %

* Laikā dzimušie jaundzimušie. MAK priekšlaicīgi dzimušiem jaundzimušajiem nav noteikta.

** Bērniem vecumā no 1 līdz <3 gadiem tika lietots 60 % N₂O/40 % O₂.

Anestēzijas indukcija

Deva jāpielāgo individuāli un tā jāpalielina līdz vēlamajam efektam atbilstoši pacienta vecumam un klīniskajam stāvoklim. Var nozīmēt īslaicīgas iedarbības barbiturātus vai citus intravenozus ievadnarkozes līdzekļus, kam tālāk seko sevoflurāna inhalācija.

Ievadnarkozi ar sevoflurānu var veikt ar 0,5 – 1,0 % sevoflurānu skābeklī (O₂) ar vai bez slāpekļa oksīda (N₂O), palielinot koncentrāciju par 0,5 – 1,0 % sevoflurāna līdz pat 8 % pieaugušajiem un bērniem, līdz tiek sasniegts vēlamais anestēzijas dziļums.

Pieaugušajiem, inhalējot sevoflurānu koncentrācijā līdz 5 %, anestēzijas ķirurģiskais līmenis parasti tiek sasniegts ātrāk kā 2 minūšu laikā. Bērniem, inhalējot sevoflurānu koncentrācijā līdz 7 %, anestēzijas ķirurģiskais līmenis parasti tiek sasniegts ātrāk kā 2 minūšu laikā.

Anestēzijas uzturēšana

Anestēzijas ķirurģisko līmeni var uzturēt, inhalējot 0,5 % - 3 % sevoflurānu skābeklī (O₂) ar vai bez slāpekļa oksīda (N₂O).

Pamošanās laiks

Pēc sevoflurāna anestēzijas pamošanās laiks parasti ir īss. Tāpēc pacientam var būt nepieciešama agrīna pēcoperācijas analgēzija.

Gados vecāki pacienti

MAK vērtības samazinās līdz ar vecumu. Vidējā sevoflurāna koncentrācija, kas nepieciešama, lai sasniegtu MAK 80 gadus vecam pacientam, veido aptuveni 50 % no tās, kas nepieciešama 20 gadus vecam pacientam.

Pediatriskā populācija

Lūdzu skatīt 1. tabulu par MAK vērtībām bērniem atbilstoši vecumam, lietojot skābeklī ar vai bez vienlaicīgas slāpekļa oksīda izmantošanas.

Ievadīšanas veids

Inhalācijām. Sevoflurāns jālieto vai nu izmantojot sejas masku, vai caur endotraheālo caurulīti. Sevoflurānu var ievadīt tikai personāls, kas ir speciāli apmācīts vispārējās anestēzijas veikšanā. Jānodrošina tūlītēja piekļuve aprīkojumam elpceļu caurlaidības nodrošināšanai, mākslīgajai elpināšanai, skābekļa padevei un asinsrites atjaunošanai. Sevoflurānu ievada ar atbilstoši kalibrētu iztvaikotāju, kas piemērots sevoflurāna lietošanai, lai būtu iespējams precīzi kontrolēt piegādāto koncentrāciju. Ja ogļskābās gāzes absorbents ir izžuvis, tad pirms sevoflurāna lietošanas tas ir jānomaina (skatīt 4.4. apakšpunktu).

4.3. Kontrindikācijas

Sevoflurānu nedrīkst lietot pacientiem ar zināmu paaugstinātu jutību (vai aizdomām par to) pret sevoflurānu vai citiem halogenētajiem anestēzijas līdzekļiem (piemēram, aknu darbības traucējumi anamnēzē, nezināmas izcelsmes drudzis vai leikocitoze pēc anestēzijas ar jebkuru no šīm vielām).

Sevoflurāns ir kontrindicēts arī pacientiem, kuriem ir diagnosticēta (vai aizdomas par to) ļaundabīga hipertermija vai iespējama ģenētiska nosliece uz to.

Sevoflurānu nedrīkst lietot pacientiem, kuriem ir kontrindicēta vispārējā anestēzija.

Sevoflurānu nedrīkst lietot pacientiem, kuriem anamnēzē ir neskaidras izcelsmes vidēji smagi/smagi aknu darbības traucējumi ar dzelti, drudzi un/vai eozinofiliju, kas saistīta ar halogenēto anestēzijas līdzekļu lietošanu.

Sevoflurānu nedrīkst lietot pacientiem, kuriem anamnēzē ir apstiprināts hepatīts saistībā ar halogenēto anestēzijas līdzekļu lietošanu vai arī anamnēzē ir neskaidras izcelsmes vidēji smagi vai smagi aknu darbības traucējumi ar dzelti, drudzi un eozinofīliju, kas saistīta ar sevoflurāna lietošanu.

4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Sevoflurāns var izraisīt elpošanas nomākumu, ko var pastiprināt narkotisko vielu premedikācija vai citas vielas, kas izraisa elpošanas nomākumu. Jākontrolē elpošana un, ja nepieciešams, jāveic palīgventilācija.

Sevoflurānu drīkst ievadīt tikai personas, kuras ir apmācītas vispārējās anestēzijas vadīšanā. Jānodrošina tūlītēja piekļuve aprīkojumam elpceļu caurlaidības nodrošināšanai, mākslīgajai elpināšanai, skābekļa padevei un asinsrites atjaunošanai. Visi pacienti, kuriem piemērota anestēzija ar sevoflurānu, nepārtraukti jānovēro, kontrolējot elektrokardiogrammu (EKG), mērot asinsspiedienu (AS), skābekļa piesātinājumu un oglekļa dioksīdu (CO₂.) izelpas beigās.

No iztvaikotāja pievadītā sevoflurāna koncentrācijai jābūt precīzi zināmai. Tā kā gaistošo anestēzijas līdzekļu fizikālās īpašības atšķiras, jāizmanto tikai iztvaikotāji, kas ir speciāli kalibrēti sevoflurāna lietošanai. Vispārējās anestēzijas piemērošanai jābūt individuālai, pamatojoties uz pacienta atbildes reakciju. Hipotensija un elpošanas nomākums palielinās līdz ar anestēzijas dziļumu.

Ļaundabīgā hipertermija

Jutīgiem indivīdiem spēcīgi inhalējamie anestēzijas līdzekļi var izraisīt hipermetabolu skeleta muskulatūras stāvokli, kā rezultātā palielinās skābekļa patēriņš, un klīnisko sindromu, ko sauc par ļaundabīgo hipertermiju. Klīniski sindroms izpaužas kā hiperkapnija un var izraisīt muskuļu stīvumu, tahikardiju, tahipnoju, cianozi, aritmijas un/vai nestabilu asinsspiedienu. Dažas šīs nespecifiskās pazīmes var izpausties arī vieglas anestēzijas, akūtas hipoksijas, hiperkapnijas un hipovolēmijas laikā.

Klīniskajos pētījumos ziņots par vienu ļaundabīgās hipertermijas gadījumu. Turklāt pēcreģistrācijas pieredzē ziņots par ļaundabīgās hipertermijas gadījumiem, dažos gadījumos ar letālu iznākumu.

Ārstēšana ietver izraisītājvielas (piemēram, sevoflurāna) ievadīšanas pārtraukšanu, intravenozu dantrolēna nātrija sāls ievadīšanu (papildus informāciju par pacientu aprūpi skatīt intravenozi ievadāmā dantrolēna nātrija sāls produkta informācijā) un atbalstošu terapiju. Šāda terapija ietver aktīvus mēģinājumus atjaunot normālo ķermeņa temperatūru, elpošanas un asinsrites sistēmas atbalstu, kā indicēts, un elektrolītu-šķidruma-skābju-bāzu līdzsvara noviržu korekciju. Vēlāk var rasties nieru mazspēja un, ja iespējams, jānovēro urīna plūsma un jānodrošina tā. Inhalējamo anestēzijas līdzekļu lietošana ir saistīta ar ļoti retiem seruma kālija līmeņa paaugstināšanās gadījumiem, kas bērniem pēcoperācijas periodā ir izraisījuši sirds aritmijas un nāvi.

Perioperatīva hiperkaliēmija

Inhalējamo anestēzijas līdzekļu lietošana ir saistīta ar ļoti retiem seruma kālija līmeņa paaugstināšanās gadījumiem, kas bērniem pēcoperācijas periodā ir izraisījuši sirds aritmijas un nāvi. Visjutīgākie, šķiet, ir pacienti ar latentu, kā arī klīniski pierādītu neiromuskulāru slimību, it īpaši Duchenne muskuļu distrofiju. Vairums, bet ne visi no šiem gadījumiem, ir bijuši saistīti ar vienlaicīgu sukcinilholīna lietošanu. Šiem pacientiem novēroja arī būtiski palielinātu kreatīnkināzes līmeni serumā un dažos gadījumos izmaiņas urīnā, kas liecina par mioglobinūriju. Neskatoties uz pazīmju līdzību ar ļaundabīgās hipertermijas izpausmēm, nevienam no šiem pacientiem nenovēroja muskuļu rigiditātes vai hipermetabola stāvokļa pazīmes vai simptomus. Hiperkaliēmijas un rezistentas aritmijas novēršanai ieteicama agrīna un agresīva terapija, kā arī turpmāka novērošana, vai neparādās latentas neiromuskulāras slimības pazīmes.

Ir saņemti atsevišķi ziņojumi par QT intervāla pagarināšanos, kas ļoti retos gadījumos bijuši saistīti ar torsades de pointes (izņēmuma gadījumos tā bijusi letāla). Ievadot sevoflurānu jutīgiem pacientiem, jāievēro piesardzība.

Ir ziņots par atsevišķiem kambaru aritmijas gadījumiem bērniem ar Pompa (Pompe) slimību.

Veicot vispārējo anestēziju, tajā skaitā ar sevoflurānu, jāpievērš uzmanība pacientiem ar mitohondriāliem bojājumiem.

Aknas

Pēcreģistrācijas pieredzē ziņots par ļoti retiem vieglu, vidēji smagu un smagu pēcoperācijas aknu darbības traucējumu vai hepatīta (ar vai bez dzeltes) gadījumiem.

Jāveic klīnisks izvērtējums, lietojot sevoflurānu pacientiem ar esošiem aknu darbības traucējumiem vai lietojot zāles, kas izraisa aknu darbības traucējumus (skatīt 4.8. apakšpunktu). Pacientiem, kuriem pēc inhalējamo anestēzijas līdzekļu lietošanas novēroti aknu bojājumi, dzelte, neizskaidrojams drudzis vai eozinofīlija, ieteicams izvairīties no anestēzijas ar sevoflurānu, ja vien iespējama anestēzija ar intravenozi ievadāmiem līdzekļiem vai arī reģionālā anestēzija (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Pacienti, kuri relatīvi īsā laika posmā tiek pakļauti atkārtotai halogenēto ūdeņraža līdzekļu, tajā skaitā sevoflurāna, iedarbībai, ir pakļauti palielinātam aknu bojājuma riskam.

Vispārēji

Anestēzijas uzturēšanas laikā, palielinot sevoflurāna koncentrāciju, asinsspiediens pazeminās atbilstoši lietotajai devai. Pārmērīga asinsspiediena pazemināšanās var būt saistīta ar anestēzijas dziļumu, bet to var koriģēt, samazinot inhalējamo sevoflurāna koncentrāciju. Tā kā sevoflurāns nav asinīs šķīstošs, hemodinamiskās izmaiņas var rasties daudz ātrāk nekā citu inhalējamo anestēzijas līdzekļu lietošanas gadījumā. Izvēloties devu pacientiem ar hipovolēmiju, hipotensiju vai pacientiem ar citiem hemodinamiskiem traucējumiem, piemēram, vienlaicīgi lietoto zāļu rezultātā, jāievēro īpaša piesardzība.

Līdzīgi visiem citiem anestēzijas līdzekļiem ir svarīgi uzturēt hemodinamisko stabilitāti, lai izvairītos no miokarda išēmijas pacientiem ar koronāro artēriju slimību.

Piesardzība jāievēro veicot anestēziju ar sevoflurānu dzemdību laikā, jo atslābinošā iedarbība uz dzemdi var palielināt dzemdes asiņošanas risku (skatīt 4.6. apakšpunktu).

Pirms pacienta pārcelšanas no pēcoperāciju palātas ir rūpīgi jānovērtē viņa atlabšana no vispārējās anestēzijas. Atmošanās pēc sevoflurāna anestēzijas parasti notiek ātri, tādēļ pacientiem var būt nepieciešama agrīna pēcoperācijas sāpju mazināšana. Lai gan apziņas atjaunošanās pēc sevoflurāna lietošanas parasti notiek minūšu laikā, ietekme uz intelektuālajām funkcijām divas vai trīs dienas pēc anestēzijas nav pētīta. Tāpat kā citu anestēzijas līdzekļu lietošanas gadījumā – nelielas garastāvokļa izmaiņas var saglabāties dažas dienas pēc lietošanas (skatīt 4.7. apakšpunktu). Strauja atmošanās bērniem var izraisīt uzbudinājumu un kavēt saskarsmi (aptuveni 25 % bērnu, kuriem veikta anestēzija).

Izžuvušu CO₂ absorbentu nomaiņa

Ir ziņots par retiem gadījumiem, kad, lietojot sevoflurānu vienlaicīgi ar izžuvušu CO₂ absorbentu, it īpaši ar tādu, kas satur kālija hidroksīdu (piemēram, Baralyme), anestēzijas iekārtā izdalās ļoti liels siltuma daudzums, dūmi, un/vai notiek pēkšņa uzliesmošana anestēzijas ierīcē. Par pārmērīgu CO₂ absorbenta tvertnes sakaršanu var liecināt neparasti novēlota ieelpotās sevoflurāna koncentrācijas palielināšanās vai negaidīta šīs koncentrācijas samazināšanās salīdzinājumā ar iztvaikotāja iestatījumiem.

Kad CO₂ absorbents izžūst, piemēram, pēc ilgstošas sausa gaisa plūsmas caur CO₂ absorbenta tvertnēm, ir iespējama eksotermiska reakcija, pastiprināta sevoflurāna degradācija un tā degradācijas produktu veidošanās. Ilgstoši (≥ 2 stundām) izmantojot izžuvušus CO₂ absorbentus un maksimālo sevoflurāna koncentrāciju (8 %), eksperimentālas anestēzijas iekārtas respiratorajā lokā tika konstatēti sevoflurāna degradācijas produkti (metanols, formaldehīds, oglekļa monoksīds un komponenti A, B, C un D). Anestēzijas iekārtas respiratorajā lokā konstatētā formaldehīda koncentrācija (izmantojot nātrija hidroksīdu saturošus absorbentus) atbilda līmenim, kas izraisa vieglu elpceļu kairinājumu. Šajā galēji eksperimentālajā modelī novēroto degradācijas produktu klīniskais nozīmīgums nav zināms.

Ja veselības aprūpes speciālistam ir aizdomas, ka CO₂ absorbents varētu būt izžuvis, tas ir jānomaina pirms iztvaikojošo anestēzijas līdzekļu (piemēram, sevoflurāna) lietošanas. Jāņem vērā, ka absorbentu krāsas indikators izžūšanu var neuzrādīt ar atbilstošu krāsu maiņu. Tādēļ attiecīgas krāsas maiņas trūkums nebūtu jāuztver kā adekvāta mitruma garantija. CO₂ absorbenti būtu jānomaina regulāri, neskatoties uz indikatora krāsu (skatīt 6.6. apakšpunktu).

Nieru darbības traucējumi

Lai gan pieejama ierobežota informācija par kontrolētiem klīniskajiem pētījumiem ievadot ar lēnu plūsmu, informācija, kas iegūta pētījumos ar pacientiem un dzīvniekiem, liecina par iespējamiem nieru bojājumiem, ko galvenokārt izraisa komponente A. Šā iemesla dēļ, pacientiem ar nieru mazspēju sevoflurāns jālieto piesardzīgi. Pētījumos ar dzīvniekiem un cilvēkiem iegūtie dati liecina, ka, ievadot sevoflurānu ilgāk nekā 2 MAK stundas, un ja svaigas gāzes plūsma ir < 2 l/min., šie apstākļi var būt saistīti ar proteinūrijas un glikozūrijas attīstību. Skatīt arī 5.1. apakšpunktu.

Dažos pētījumos ar žurkām, pakļaujot tās A savienojuma (pentafluoroizopropilēna fluorometila ēteris (PIFE)) iedarbībai lielākā mērā nekā parastajos klīniskajos apstākļos, dzīvniekiem ir novērota nefrotoksicitāte. Ir jāņem vērā visi faktori, kas izraisa komponenta A iedarbību uz cilvēkiem, it īpaši, iedarbības ilgums, svaigas gāzes plūsmas ātrums un sevoflurāna koncentrācija.

Ieelpojamā sevoflurāna koncentrācija un svaigas gāzes plūsmas ātrums jākoriģē tā, lai pēc iespējas mazinātu iedarbību ar komponentu A. Sevoflurāna iedarbība nedrīkst pārsniegt 2 MAK stundas pie plūsmas ātruma 1 līdz < 2 l/min. Nav ieteicama svaigas gāzes plūsma, kas ir <1 l/min.

Šīs nieru toksicitātes mehānisms žurkām nav zināms un tā nozīme cilvēkiem nav noteikta (sīkāku informāciju skatīt 5.3. apakšpunktā - Preklīniskie dati par drošumu).

Sevoflurāns piesardzīgi jālieto pacientiem ar nieru darbības traucējumiem (GFĀ ≤ 60 ml/min.). Pēc operācijas jānovēro nieru darbība.

Neiroķirurģija un neiromuskulāri traucējumi

Pacientiem ar palielinātu intrakraniālā spiediena risku sevoflurāns jāievada piesardzīgi, vienlaicīgi veicot pasākumus intrakraniālā spiediena pazemināšanai (piemēram, hiperventilācija).

Krampji

Retos gadījumos saistībā ar sevoflurāna lietošanu ziņots par krampjiem.

Bērniem un gados jauniem pieaugušajiem, kā arī gados vecākiem pieaugušajiem (ar vai bez predisponējošiem riska faktoriem), saistībā ar sevoflurāna lietošanu novēroja krampjus. Pirms sevoflurāna lietošanas pacientiem ar krampju attīstības risku jāveic klīnisks novērtējums. Bērniem ir jāierobežo anestēzijas dziļums. Izmantojot elektroencefalogrammas rādītājus, var pielāgot optimālo sevoflurāna devu un izvairīties no krampju rašanās pacientiem ar noslieci uz krampjiem (skatīt 4.4. apakšpunktu – Pediatriskā populācija).

Pediatriskā populācija

Sevoflurāna lietošana ir bijusi saistīta ar krampju rašanos. Daudzi no gadījumiem ir bijuši bērniem un gados jauniem pieaugušajiem no 2 mēnešu vecuma, un vairumam no tiem nebija predisponējošu faktoru. Lietojot sevoflurānu pacientiem ar noslieci uz krampju rašanos, jāveic klīnisks novērtējums (skatīt 4.4. apakšpunktu - Krampji).

Bērniem ir novērotas distoniskas kustības (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Dauna sindroms

Izmantojot sevoflurānu anestēzijas indukcijai, bērniem ar Dauna sindromu, daudz biežāk novērota bradikardija un tā bija smagākā formā.

Pieredze par atkārtotu sevoflurāna lietošanu ir ierobežota. Tomēr netika novērotas būtiski atšķirīgas blakusparādības, lietojot to pirmo reizi vai atkāroti.

Sevoflurānu piesardzīgi jālieto pacientiem ar myasthenia gravis.

Tāpat kā citi halogenētie anestēzijas līdzekļi, anestēzijas indukcijas laikā sevoflurāns var izraisīt klepu.

Sevoflurāns var pagarināt QTc intervālu, klīniskajā praksē tas retos gadījumos izraisa torsades de pointes. Riska grupas pacientiem, piemēram, gados vecākiem cilvēkiem un pacientiem ar diagnosticētu iedzimti pagarinātu QTc intervālu, sevoflurāns jāievada piesardzīgi.

4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Ir pierādīts, ka sevoflurāna lietošana ir droša un efektīva kopā ar daudzām citām zālēm, ko parasti izmanto ķirurģiskās situācijās, piemērām, centrālo nervu sistēmu ietekmējošas zāles, autonomo nervu sistēmu ietekmējošas zāles, skeleta muskulatūras relaksanti, pretinfekcijas zāles, tajā skaitā aminoglikozīdu grupas līdzekļi, hormoni un to sintētiskie aizvietotāji, asins aizvietotāji un kardiovaskulārās sistēmas zāles, tajā skaitā epinefrīns.

Bēta simpatomimētiskie un alfa un bēta simpatomimētiskie līdzekļi

Bēta simpatomimētiskie līdzekļi, piemēram, izoprenalīns, un alfa un bēta simpatomimētiskie līdzekļi, piemēram, adrenalīns un noradrenalīns, jālieto piesardzīgi narkozes ar sevoflurānu laikā iespējamas kambaru aritmijas riska dēļ. Ir jāierobežo izmantotās adrenalīna un noradrenalīna devas lokālai hemostatiskai darbībai ar zemādas vai smaganu injekcijām līdz, piemēram, 0,1 mg epinefrīna 10 minūšu laikā vai 0,3 mg vienā stundā pieaugušajiem. Parenterāla adrenalīna un noradrenalīna ievadīšana nav ieteicama.

Sukcinilholīns

Vienlaicīga sukcinilholīna lietošana ar inhalējamiem anestēzijas līdzekļiem ir saistīta ar retiem kālija līmeņa serumā paaugstināšanās gadījumiem, kas bērniem pēcoperācijas periodā izraisījuši sirds aritmiju un nāvi.

Amfetamīna atvasinājumi

Amfetamīna un tā atvasinājumu, kā arī efedrīna un tā atvasinājumu lietošana var izraisīt preoperatīvu hipertensijas krīzi. Šo zāļu lietošanu ieteicams pārtraukt dažas dienas pirms operācijas.

Neselektīvi MAO inhibitori

Nav iespējams izslēgt intraoperatīva kolapsa krīzes risku, jo tas ir novērots, lietojot citus halogenētos inhalējamos anestēzijas līdzekļus. Vispārīgi tiek ieteikts šo ārstēšanu pārtraukt 2 nedēļas pirms operācijas.

Kalcija antagonisti

Sevoflurāns var izraisīt izteiktu hipotensiju pacientiem, kuri ārstēti ar kalcija antagonistiem, jo īpaši dihidropiridīna atvasinājumiem.

Jāievēro piesardzība, ja kalcija antagonistus lieto vienlaikus ar inhalējamiem anestēzijas līdzekļiem, papildu negatīva inotropiska efekta dēļ.

Epinefrīns/adrenalīns

Sevoflurāns līdzīgi izoflurānam spēj paaugstināt miokarda aritmogēno jutību pret eksogēni ievadīto adrenalīnu. Ir noteikts, ka adrenalīna sliekšņa deva, kas izraisa dažādas ventrikulāras aritmijas, ir 5 mikrogrami uz kg.

Netiešas iedarbības simpatomimētiskie līdzekļi

Lietojot sevoflurānu vienlaicīgi ar netiešas iedarbības simpatomimētiskajiem līdzekļiem (amfetamīni, efedrīns), pastāv akūtas hipertensīvas epizodes risks.

Bēta blokatori

Sevoflurāns var pastiprināt bēta blokatoru negatīvo jonotropo, hronotropo un dromotropo iedarbību, bloķējot kardiovaskulāros kompensācijas mehānismus. Pacienti jābrīdina par nepieciešamību pārtraukt bēta blokatoru lietošanu, tomēr jāizvairās no straujas šo zāļu lietošanas pārtraukšanas. Anesteziologam jābūt informētam, ka pacients lieto bēta blokatorus.

Verapamils

Lietojot verapamilu vienlaicīgi ar sevoflurānu, novēroja atrioventrikulārās vadīšanas traucējumus.

CYP2E1 induktori

Zāles un savienojumi, kas palielina citohroma P450 izoenzīma CYP2E1 aktivitāti, piemēram, izoniazīds un alkohols, var pastiprināt sevoflurāna metabolismu un izraisīt nozīmīgu fluora koncentrācijas palielināšanos plazmā. Vienlaicīga sevoflurāna un izoniazīda lietošana var pastiprināt izoniazīda hepatotoksisko iedarbību.

Divšķautņu asinszāle

Pacientiem, kuri ilgstoši ārstēti ar divšķautņu asinszāli, novērota smaga hipotensija un aizkavēta atmošanās pēc anestēzijas ar halogenētiem inhalējamiem anestēzijas līdzekļiem.

Barbiturāti

Sevoflurāna ievadīšana ir savietojama kopā ar barbiturātiem, propofolu un citām intravenozai anestēzijai bieži izmantotām zālēm. Pēc intravenozas anestēzijas, var būt nepieciešamas mazākas sevoflurāna koncentrācijas.

Benzodiazepīni un opioīdi

Ir sagaidāms, ka benzodiazepīni un opioīdi samazinās sevoflurāna MAK vērtības līdzīgi kā citiem inhalējamiem anestēzijas līdzekļiem. Sevoflurāna ievadīšana ir savietojama kopā ar benzodiazepīniem un opioīdiem, ko parasti izmanto ķirurģiskajā praksē.

Lietojot opioīdus, piemēram, alfentanilu un sufentanilu, vienlaicīgi ar sevoflurānu, iespējama sinerģiska sirds ritma, asinsspiediena un elpošanas ātruma samazināšanās.

Slāpekļa oksīds

Tāpat kā lietojot citus halogenētos gaistošos anestēzijas līdzekļus, arī sevoflurāna MAK samazinās, ja tas tiek ievadīts kombinācijā ar slāpekļa oksīdu. MAK ekvivalents tiek samazināts par aptuveni 50 % pieaugušajiem un par aptuveni 25 % bērniem (skatīt 4.2. apakšpunktu – Anestēzijas uzturēšana).

Neiromuskulārie blokatori

Tāpat kā citi inhalējamie anestēzijas līdzekļi, sevoflurāns ietekmē nedepolarizējošo miorelaksantu neiromuskulārās blokādes intensitāti un ilgumu. Kad sevoflurānu lieto, lai papildinātu alfentanila - N₂O anestēziju, tas pastiprina pankuronija, vekuronija vai atrakūrija inducētu neiromuskulāro blokādi. Šo miorelaksantu devas pielāgošana, ievadot vienlaicīgi ar sevoflurānu, ir tāda pati, kā nepieciešams, ievadot kopā ar izoflurānu. Sevoflurāna ietekme uz sukcinilholīnu un uz depolarizējošās neiromuskulārās blokādes ilgumu nav pētīta.

Neiromuskulāro blokatoru devas samazināšana anestēzijas indukcijas laikā var izraisīt novēlotu apstākļu iestāšanos, kas ir piemēroti endotraheālai intubācijai, vai neadekvātu muskuļu relaksāciju, jo neiromuskulāro blokatoru iedarbības pastiprināšanās tiek novērota dažas minūtes pēc sevoflurāna lietošanas sākšanas.

No nedepolarizējošo līdzekļu vidus ir pētīta mijiedarbība ar vekuroniju, pankuroniju un atrakūriju. Ja nav specifisku vadlīniju:

endotraheālai intubācijai: nesamazināt nedepolarizējošo muskuļu relaksantu devu;

anestēzijas uzturēšanas laikā: iespējams, ka nedepolarizējošo muskuļu relaksantu deva ir jāsamazina, salīdzinājumā ar to, kas tiek lietota N₂O/opioīdu anestēzijas laikā. Papildus muskuļu relaksantu devas ievadīšanas nepieciešamība ir atkarīga no atbildes reakcijas uz nervu stimulāciju.

4.6. Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Pētījumi ar dzīvniekiem liecina par reproduktīvo toksicitāti (skatīt 5.3. apakšpunktu). Nav veikti adekvāti un labi kontrolēti pētījumi ar sievietēm grūtniecības laikā. Tādēļ sevoflurānu grūtniecības laikā nevajadzētu lietot, izņemot absolūtas nepieciešamības gadījumus.

Dzemdības

Ķeizargrieziena operācijas laikā, lietojot anestēzijas nolūkos, sevoflurāna lietošanas drošums mātei un bērnam tika pierādīts vienā klīniskajā pētījumā. Sevoflurāna lietošanas drošums vaginālu dzemdību laikā nav pierādīts. Piesardzība jāievēro, nodrošinot anestēziju dzemdniecībā, jo sevoflurāns var atslābināt dzemdi un pastiprināt asiņošanu no dzemdes.

Barošana ar krūti

Nav zināms, vai sevoflurāns vai tā metabolīti izdalās ar mātes pienu. Lietojot sevoflurānu mātēm, kuras baro bērnu ar krūti, jāievēro piesardzība.

Fertilitāte

Reproduktivitātes pētījumos ar žurkām un trušiem pie devas līdz 1 MAK vērtībai, nav atklāti pierādījumi par sevoflurāna ietekmi uz auglību.

Sevoflurāna lietošana grūtniecības laikā pieļaujama tikai absolūtas nepieciešamības gadījumā.

Sevoflurānam piemīt dzemdi atslābinoša iedarbība, kas var izraisīt pastiprinātu dzemdes asiņošanu.

Pieredze par lietošanu dzemdību laikā ir ierobežota – veikts viens neliels pētījums ķeizargrieziena gadījumā.

Pētījumi ar dzīvniekiem liecina, ka sevoflurāns nav teratogēns.

Reproduktīvie pētījumi ar žurkām un trušiem (devas līdz pat 1 MAK vērtībai) neliecina par ietekmi uz vīriešu vai sieviešu reproduktīvajām spējām. Pētījumos ar dzīvniekiem nav novērota toksiska ietekme uz augli.

4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Līdzīgi kā citu zāļu lietošanas gadījumā, pacienti jāinformē, ka kādu laiku pēc vispārējās anestēzijas var būt traucētas spējas veikt darbības, kuru veikšanai nepieciešama uzmanība, piemēram, transportlīdzekļu vadīšana vai bīstamu mehānismu apkalpošana (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Pēc anestēzijas ar sevoflurānu pacientiem nevajadzētu ļaut vadīt transportlīdzekli pietiekami ilgu laika periodu.

4.8. Nevēlamās blakusparādības

Drošuma profila kopsavilkums

Tāpat kā visi citi spēcīgie inhalējamie anestēzijas līdzekļi, sevoflurāns var izraisīt no devas atkarīgu sirds – elpošanas funkcijas nomākumu. Vairums nevēlamo blakusparādību ir vieglas līdz vidēji smagas un pārejošas. Pēcoperācijas periodā parasti ir bieži novērota slikta dūša un vemšana un šo blakusparādību sastopamības biežums ir līdzīgs tam, kas novērots, lietojot citus inhalējamos anestēzijas līdzekļus. Šīs blakusparādības ir parastās ķirurģijas un vispārējās anestēzijas sekas, ko var izraisīt gan inhalējami anestēzijas līdzekļi, gan arī citi operācijas laikā vai pēc tās lietoti līdzekļi, gan arī pacienta reakcija uz ķirurģisko procedūru. Visbiežāk ziņotās blakusparādības bija šādas:

Pieaugušiem pacientiem: hipotensija, slikta dūša un vemšana.

Gados vecākiem pacientiem: bradikardija, hipotensija un slikta dūša.

Bērniem: uzbudinājums, klepus, vemšana un slikta dūša.

Nevēlamo blakusparādību kopsavilkums tabulas veidā

Informācija par blakusparādībām iegūta kontrolētos klīniskajos pētījumos, kas veikti Amerikas Savienotajās Valstīs un Eiropā, aptverot vairāk kā 3200 pacientus. Blakusparādību veids, smaguma pakāpe un sastopamības biežums, kas tika novērotas pacientiem, kuri lietoja sevoflurānu, bija salīdzināms ar blakusparādībām, kuras novēroja pacientiem, kuri lietoja citus inhalējamos anestēzijas līdzekļus.

Visbiežākās blakusparādības saistībā ar sevoflurāna lietošanu bija slikta dūša (24 %) un vemšana (17 %). Bērniem bieži (23 %) tika novērots uzbudinājums.

Visas blakusparādības, kas novērotas klīniskajos pētījumos un pēcreģistrācijas pieredzē ar sevoflurānu un ir vismaz iespējams saistītas ar sevoflurāna lietošanu, ir uzskaitītas tabulā zemāk atbilstoši MedDRA orgānu sistēmu grupai, ieteicamajam terminam un sastopamības biežumam. Sastopamības biežuma klasifikācijai izmantoti šādi apzīmējumi: ļoti bieži (≥1/10), bieži (≥1/100 līdz <1/10), retāk (≥1/1 000 līdz <1/100), reti (≥1/10 000 līdz <1/1 000), ļoti reti (<1/10 000), tajā skaitā atsevišķi gadījumi. Par blakusparādībām, kas novērotas pēcreģistrācijas periodā, brīvprātīgi ziņojuši cilvēki, un to sastopamības biežums nav zināms. Tādējādi nav iespējams noteikt ziņoto nevēlamo blakusparādību patieso sastopamības biežumu, tāpēc tas atbilst kategorijai „nav zināmi”. Sevoflurāna blakusparādību veids, smaguma pakāpe un sastopamības biežums pacientiem, kuri piedalījās klīniskajos pētījumos, bija salīdzināms ar blakusparādībām, ko novēroja pacientiem, kuri lietoja atsauces zāles.

Blakusparādību dati, kas iegūti klīniskajos pētījumos un pēcreģistrācijas pieredzē

Visbiežāk sastopamās blakusparādības, kas novērotas sevoflurāna klīniskajos pētījumos un pēcreģistrācijas pieredzē

Imūnās sistēmas traucējumi

Nav zināmi

Anafilaktiska reakcija¹

Anafilaktoīda reakcija

Paaugstināta jutība¹

Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi

Retāk

Leikopēnija

Leikocitoze

Psihiskie traucējumi

Ļoti bieži

Uzbudinājums

Retāk

Apjukums

Nervu sistēmas traucējumi

Bieži

Miegainība

Reibonis

Galvassāpes

Krampji^2,3

Nav zināmi

Distonija

Paaugstināts intrakraniālais spiediens

Sirds funkcijas traucējumi

Ļoti bieži

Bradikardija

Bieži

Tahikardija

Retāk

Pilnīga atrioventrikulāra blokāde

Sirds aritmijas (tajā skaitā ventrikulāras aritmijas)

Kambaru mirdzēšana

Aritmija

Ventrikulāras ekstrasistoles

Supraventrikulāras ekstrasistoles

Ekstrasistoles (tajā skaitā ventrikulāras, supraventrikulāras, ar sirdsdarbības traucējumiem saistītas)

Sirds apstāšanās⁴

Priekškambaru mirdzēšana

Torsades de pointes

Ventrikulāra tahikardija

Pagarināts QT intervāls elektrokardiogrammā

Asinsvadu sistēmas traucējumi

Ļoti bieži

Hipotensija

Bieži

Hipertensija

Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības

Ļoti bieži

Klepus

Bieži

Elpošanas traucējumi

Elpošanas nomākums

Laringospazmas

Elpceļu nosprostojums

Retāk

Plaušu tūska

Nav zināmi

Apnoja

Hipoksija

Astma

Bronhospazmas

Elpas trūkums¹

Sēkšana¹

Elpas aizture

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

Ļoti bieži

Vemšana

Slikta dūša

Nav zināmi

Pastiprināta siekalu izdalīšanās

Pankreatīts

Vielmaiņas un uztures traucējumi

Nav zināmi

Hiperkaliēmija

Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi

Retāk

Urīna aizture

Glikozūrija

Nav zināmi

Tubulointersticiāls nefrīts

Aknu un/vai žults izvades sistēmas traucējumi

Nav zināmi

Hepatīts^1,2

Aknu mazspēja^1,2

Aknu nekroze^1,2

Dzelte

Ādas un zemādas audu bojājumi

Nav zināmi

Kontaktdermatīts¹

Nieze

Izsitumi¹

Sejas tūska¹

Nātrene

Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi

Nav zināmi

Muskuļu stīvums

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

Bieži

Drebuļi

Drudzis

Nav zināmi

Diskomforta sajūta krūškurvī¹

Ļaundabīga hipertermija^1,2

Tūska

Izmeklējumi

Bieži

Patoloģisks glikozes līmenis asinīs

Novirzes aknu funkcionālajos rādītājos⁵

Patoloģisks balto asins šūnu skaits

Palielināta fluora koncentrācija asinīs¹

Palielināts aspartātaminotransferāžu līmenis

Retāk

Palielināts kreatinīna līmenis asinīs

Palielināts alanīnaminotransferāžu līmenis

Palielināts laktāta dehidrogenāzes līmenis asinīs

Traumas, saindēšanās un ar manipulācijām saistītas komplikācijas

Bieži

Hipotermija

¹ Skatīt 4.8. apakšpunktā - Atsevišķu blakusparādību apraksts.

² Skatīt 4.4. apakšpunktu.

³ skatīt 4.8. apakšpunktā - Pediatriskā populācija

⁴ Pēcreģistrācijas periodā saņemti ļoti reti ziņojumi par sirdsdarbības apstāšanos, lietojot sevoflurānu.

⁵ Lietojot sevoflurānu un atsauces līdzekļus, ir saņemti atsevišķi ziņojumi par pārejošām izmaiņām aknu funkcionālajos testos.

Atsevišķu blakusparādību apraksts

Anestēzijas laikā ar sevoflurāna un pēc tās, iespējams pārejoši palielināts neorganiskā fluora līmenis serumā. Neorganiskā fluora koncentrācija maksimumu parasti sasniedz divu stundu laikā pēc sevoflurāna anestēzijas beigām un pirmsoperācijas līmenī tā atgriežas 48 stundu laikā. Klīniskajos pētījumos palielināta fluora koncentrācija nebija saistīta ar nieru darbības traucējumiem.

Ir saņemti reti ziņojumi par hepatītu pēc operācijas. Papildus tam pēcreģistrācijas pieredzē ir saņemti reti ziņojumi par aknu mazspēju un aknu nekrozi saistībā ar spēcīgiem gaistošiem anestēzijas līdzekļiem, tostarp – sevoflurānu. Tomēr sastopamības biežums un saistība starp faktisko epizodi un sevoflurānu nav pilnīgi droši nosakāma (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Saistībā ar inhalējamo anestēzijas līdzekļu, tostarp, sevoflurāna, lietošanu, it īpaši ilgstošas lietošanas gadījumā, retos gadījumos ziņots par paaugstinātas jutības reakcijām (tajā skaitā kontaktdermatītu, izsitumiem, aizdusu, sēkšanu, diskomforta sajūtu krūškurvī, sejas pietūkumu, acu plakstiņu pietūkumu, eritēmu, nātreni, niezi, bronhospazmām, anafilaktiskām vai anafilaktoīdām reakcijām).

Jutīgiem cilvēkiem spēcīgi inhalējamie anestēzijas līdzekļi var saasināt hipermetabolisku skeleta-muskuļu stāvokli, kas var izraisīt lielu skābekļa patēriņu un klīnisko sindromu, kas pazīstams kā ļaundabīgā hipertermija (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Pediatriskā populācija

Sevoflurāna lietošana ir saistīta ar krampju rašanos. Tie galvenokārt novēroti bērniem un gados jauniem pieaugušajiem, sākot no 2 mēnešu vecuma, kuriem vairumā gadījumu nebija predisponējošu riska faktoru. Vairākos ziņojumos norādīts, ka vienlaicīgi nav lietotas citas zāles, un vismaz viens gadījums apstiprināts elektronecefalogrāfiski (EEG). Lai gan daudzos gadījumos bija vienreizēji krampji, kas izzuda spontāni vai pēc ārstēšanas, ir ziņojumi arī par atkārtotu krampju gadījumiem. Krampji tika novēroti ievadnarkozes laikā ar sevoflurānu vai neilgi pēc tās, atmošanās laikā un pēcoperācijas atlabšanas periodā pat dienu pēc anestēzijas. Lietojot sevoflurānu pacientiem, kuriem varētu būt krampju attīstības risks, jāveic klīniskais izvērtējums (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas iela 15, Rīga, LV 1003. Tīmekļa vietne: HYPERLINK "http://www.zva.gov.lv" www.zva.gov.lv

4.9. Pārdozēšana

Pārdozēšanas simptomi ir elpošanas nomākums un asinsrites mazspēja.

Pārdozēšanas gadījumā jārīkojas sekojoši: jāpārtrauc zāļu ievadīšana, jānodrošina elpceļu caurlaidība un jāuzsāk kontrolēta ventilācija vai palīgventilācija ar tīru skābekli un jānodrošina adekvāta kardiovaskulārā funkcija.

5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1. Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: vispārējas anestēzijas līdzekļi, halogenētie ogļūdeņraži.

ATĶ kods: N01AB08

Sevoflurāna klīniskā iedarbība mainās ātri, atkarībā no ieelpotās sevoflurāna koncentrācijas. Sevoflurāns ir halogenēts metilizopropilētera inhalējams anestēzijas līdzeklis, kas nodrošina ātru ievadnarkozi un atmošanās fāzi. MAK (minimālā alveolārā koncentrācija) ir specifiska atbilstoši vecumam (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Sevoflurāns izraisa samaņas zudumu, atgriezenisku sāpju sajūtas un motorās aktivitātes nomākumu, autonomo refleksu mazināšanos, elpošanas un kardiovaskulārās sistēmas nomākumu. Šī ietekme ir atkarīga no devas.

Sevoflurānam piemīt mazs asins/gāzu sadalīšanās koeficients (0,65), kas nodrošina ātru atmošanos pēc anestēzijas.

Kardiovaskulārā iedarbība

Tāpat kā visi citi inhalējamie līdzekļi, sevoflurāns izraisa no devas atkarīgu kardiovaskulārās funkcijas nomākumu. Vienā pētījumā ar brīvprātīgajiem sevoflurāna koncentrācijas palielināšanās izraisīja vidējā arteriālā asinsspiediena pazemināšanos, bet sirdsdarbības ātrums nemainījās. Šajā pētījumā sevoflurāns neietekmēja noradrenalīna koncentrāciju plazmā. Sevoflurāns izraisa miokarda sensibilizāciju pret eksogēni ievadīta epinefrīna aritmogēno iedarbību. Šī sensibilizācija ir līdzīga tai, kādu izraisa izoflurāns.

Ietekme uz nervu sistēmu

Pacientiem ar normālu intrakraniālo spiedienu (IKS) sevoflurāns minimāli ietekmēja IKS un saglabāja atbildes reakcijas spēju pret CO₂. Pacientiem ar paaugstinātu IKS nav pētīts sevoflurāna drošums. Pacientiem ar IKS palielināšanās risku sevoflurāns jālieto piesardzīgi, vienlaicīgi veicot pasākumus IKS pazemināšanai.

5.2. Farmakokinētiskās īpašības

Pateicoties sevoflurāna vājajai šķīdībai asinīs, alveolārās koncentrācijas ievadnarkozes laikā ātri palielinās un, pārtraucot inhalējamā līdzekļa ievadīšanu, tās ātri samazinās.

Cilvēka organismā tiek metabolizēts mazāk par 5 % no absorbētā sevoflurāna. Sevoflurāns zaudē fluora atomus aknās ar citohroma P450(CYP)2E1 starpniecību, kā rezultātā veidojas heksafluoroizopropanols (HFIP), kas atbrīvo neorganisko fluoru un ogļskābo gāzi (vai vienu oglekļa fragmentu). HFIP pēc tam tiek ātri konjugēts ar glikuronskābes palīdzību un izdalās ar urīnu. Ātrā un intensīvā sevoflurāna eliminācija caur plaušām samazina metabolismam pakļautās anestēzijas vielas daudzumu.

Sevoflurāna metabolismu var pastiprināt zināmi CYP2E1 induktori (piemēram, izoniazīds un alkohols), bet barbiturāti to nepastiprina.

Sevoflurāna anestēzijas laikā vai pēc tās beigām iespējama pārejoša neorganiskā fluora līmeņa palielināšanās serumā. Neorganiskā fluora koncentrācija serumā parasti ir vislielākā 2 stundas pēc anestēzijas beigām ar sevoflurānu, un 48 stundu laikā tā atgriežas pirmsoperācijas līmenī.

5.3. Preklīniskie dati par drošumu

Neklīniskie dati par vienreizējas un atkārtotu sevoflurāna devu toksicitāti neliecināja par specifisku toksisku ietekmi uz orgāniem.

Reproduktivitātes pētījumi: fertilitātes pētījumi, kas veikti ar žurkām, liecināja par implantācijas un grūtniecības iestāšanās biežuma samazināšanos pēc atkārtotas anestēzijas līdzekļa devu lietošanas. Attīstības toksicitātes pētījumi, kas veikti ar žurkām un trušiem, neliecināja par teratogēnu ietekmi. Subanestētiskās koncentrācijās perinatālās fāzes laikā žurkām novērota grūsnības paildzināšanās.

Plaši in vitro un in vivo mutagenitātes pētījumi ar sevoflurānu uzrādīja negatīvus rezultātus. Kancerogenitātes pētījumi netika veikti.

Ietekme uz asinsrites funkciju un skābekļa patēriņu: suņiem veikto pētījumu rezultāti liecina, ka sevoflurāns neizraisa koronārās apzagšanas sindromu un esošas miokarda išēmijas paasinājumu. Pētījumi ar dzīvniekiem liecina, ka, lietojot sevoflurānu, tiek uzturēta laba aknu un nieru apasiņošana.

Sevoflurāns samazina cerebrālo metabolisko skābekļa patēriņu (CMRO₂) līdzīgi kā tas novērots izoflurānam. Ir novērota CMRO₂ samazināšanās par apmēram 50 %, sasniedzot 2,0 MAK. Pētījumi ar dzīvniekiem liecina, ka sevoflurānam nav nozīmīga ietekme uz cerebrālo asinsriti.

Dzīvniekiem sevoflurāns ievērojami samazina elektroencefalogrāfisko (EEG) aktivitāti, salīdzinājumā ar līdzvērtīgām izoflurāna devām. Nav pierādījumu, ka sevoflurānam piemīt epileptiska aktivitāte normokapnijas vai hipokapnijas laikā. Pretēji enflurānam, mēģinājumi izraisīt krampjiem līdzīgu EEG aktivitāti hipokapnijas laikā ar ritmiskiem dzirdes stimuliem bija negatīvi.

Komponents A: komponents A ir sevoflurāna sadalīšanās produkts, kas veidojas CO₂ absorbentos. Parasti tā koncentrācija palielinās līdz ar absorbenta temperatūras, sevoflurāna koncentrācijas palielināšanos un svaigas gāzes plūsmas ātruma samazināšanos.

Ar žurkām veiktie pētījumi liecina par atgriezenisku nefrotoksicitāti (atsevišķu proksimālo nieru kanāliņu šūnu nekroze), kas ir atkarīga no devas un iedarbības ilguma. Žurkām pierādījumus par nefrotoksicitāti var konstatēt pie 25 – 50 ppm pēc 6 un 12 stundas ilgas iedarbības. Nozīme cilvēkiem nav zināma.

Publicētos pētījumos ar dzīvniekiem (tostarp primātiem), lietojot devas, kas nodrošina vieglu līdz mērenu anestēziju, ir pierādīts, ka anestēzijas līdzekļu lietošana straujas smadzeņu augšanas vai sinaptoģenēzes periodā izraisa šūnu zudumu attīstošajās smadzenēs, kas var būt saistīts ar ilgstošiem kognitīviem trūkumiem. Šo neklīnisko atradņu klīniskā nozīme nav zināma.

Klīniskajos pētījumos augstākā komponenta A koncentrācija (izmantojot sodas kaļķus kā CO₂ absorbentu sistēmā) bija 15 ppm bērniem un 32 ppm pieaugušajiem. Sistēmās, kurās kā CO₂ absorbentus izmanto bārija kaļķus, novēroja koncentrāciju līdz pat 61 ppm. Lai gan pieredze ar lēnas plūsmas anestēziju ir ierobežota, līdz šim nav saņemti pierādījumi par komponenta A izraisītiem nieru darbības traucējumiem.

6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1. Palīgvielu saraksts

Nesatur palīgvielas.

6.2. Nesaderība

Sevoflurāns ir stabils, uzglabājot to normālā istabas apgaismojumā. Stipru skābju un karstuma ietekmē nav novērota nozīmīga sevoflurāna degradācija. Sevoflurāns nav korodējošs saskarsmē ar nerūsējošo tēraudu, misiņu, alumīniju, ar niķeli pārklātu misiņu, ar hromu pārklātu misiņu vai vara-berilija sakausējumu.

Ķīmiskā degradācija var notikt, inhalējamajam anestēzijas līdzeklim saskaroties ar CO₂ absorbentu anestēzijas iekārtā. Lietojot sevoflurānu kā norādīts, ar svaigiem absorbentiem, tā degradācija ir minimāla, un degradācijas produkti nav nosakāmi vai arī tie ir netoksiski. Sevoflurāna degradāciju un tai sekojošo degradācijas produktu veidošanos pastiprina palielināta absorbenta temperatūra, CO₂ absorbenta izžūšana (it īpaši, ja tas satur kālija hidroksīdu, piemēram, Baralyme), palielināta sevoflurāna koncentrācija un samazināta svaigas gāzes plūsma. Sevoflurāns var tikt pakļauts sārmainai degradācijai divos veidos. Pirmajā gadījumā tiek atšķelts fluorūdeņradis un veidojas pentafluoroizopropanil-fluorometil ēteris (PIFE vai vairāk pazīstams kā komponents A). Otrs sevoflurāna degradācijas veids ir iespējams tikai izžuvušu CO₂ absorbentu klātbūtnē un tas izraisa sevoflurāna sadalīšanos par heksafluoroizopropanolu (HFIP) un formaldehīdu. HFIP ir neaktīvs, nav genotoksisks, tas strauji glikuronizējas, neitralizējas, un tā toksicitāte ir pielīdzināma sevoflurānam. Formaldehīds piedalās arī normālos metabolisma procesos. Saskaroties ar ļoti izžuvušu absorbentu, formaldehīds var tālāk sadalīties par metanolu un formiātu. Augstā temperatūrā formiāts var veicināt oglekļa monoksīda veidošanos. Metanols var reaģēt ar komponentu A, veidojot metoksi blakusproduktu – komponentu B. Komponents B var tikt pakļauts tālākai HF atšķelšanai, veidojot komponentus C, D un E. Ļoti izžuvušu absorbentu, it īpaši to, kas satur kālija hidroksīdu (piemēram, Baralyme), klātbūtnē var notikt formaldehīda, metanola, oglekļa monoksīda, komponenta A un, iespējams, dažu tā degradācijas produktu, komponentu B, C un D, veidošanās.

6.3. Uzglabāšanas laiks

5 gadi dzintarkrāsas stikla pudelēm ar skrūvējamu vāciņu.

3 gadi dzintarkrāsas stikla pudelēm ar integrētu adapteru, vairāku komponentu vāciņu.

Pēc atvēršanas pudelītes saturs jāizlieto 8 nedēļu laikā.

6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Uzglabāt temperatūrā līdz 25°C. Neatdzesēt. Uzglabāt cieši noslēgtā pudelē, jo šis anestēzijas līdzeklis ir viegli gaistošs. Uzglabāt pudeli vertikālā stāvoklī.

6.5. Iepakojuma veids un saturs

III klases dzintarkrāsas stikla pudeles (250 ml) (ar vai bez ārējā PVH pārklājuma), kas noslēgtas ar divkomponentu skrūvējamu vāciņu, kas pagatavots no melna siltumizturīgu sveķu pārklājuma un caurspīdīga zema blīvuma polietilēna korķa. Iepakojums tiek piegādāts ar dzeltenas krāsas ZBPE stiprinājumu.

VAI

III klases dzintarkrāsas stikla pudeles (250 ml) (bez ārējā PVH pārklājuma) ar integrētu adapteru, vairāku komponentu vāciņu (ABPE, EPDM gumija, nerūsējošais tērauds), kas piestiprināts pudelei ar valcētu alumīnija gredzenu.

6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos

Sevoflurāns ir jāievada caur iztvaikotāju, kurš ir kalibrēts īpaši sevoflurāna ievadīšanai, izmantojot slēdzamu uzpildīšanas sistēmu, kas ir izstrādāta sevoflurāna iztvaikotājiem, vai citu piemērotu sevoflurāna iztvaikotāja uzpildīšanas sistēmu.

Nedrīkst pieļaut oglekļa dioksīda absorbenta izžūšanu, ja tiek piemērota inhalējamā anestēzija. Ir zināms, ka daži halogenētie anestēzijas līdzekli reaģē ar sauso oglekļa dioksīda absorbentu un veido oglekļa monoksīdu. Tomēr, lai samazinātu oglekļa monoksīda rašanās risku elpināšanas mehānismā un paaugstināta karboksihemoglobīna līmeņa rašanos, nedrīkst pieļaut CO₂ absorbenta izžūšanu. Ir zināmi reti gadījumi, kad anestēzijas mehānismā ir paaugstinājusies temperatūra, radušies dūmi un uguns liesmas, kad sevoflurāns tika izmantots ar izžuvušu CO₂ absorbentu. Ja ir aizdomas, ka CO₂ absorbents ir izžuvis, to ir jānomaina. Ir konstatēts, ka sevoflurāns sadalās spēcīgu Luisa (Lewis) skābju klātbūtnē, kas var veidoties uz metāla vai stikla virsmām ekstremālos apstākļos, tādēļ nevajadzētu lietot iztvaikošanas ierīces, kas satur vai veido šādas spēcīgas Luisa skābes normālos lietošanas apstākļos. Ja pudelītei ir spēcīga smaka, to lietot ir aizliegts.

Ja pēc procedūras beigām pudelītē vēl ir palikušas zāles, tās var izlietot 8 nedēļu laikā.

Neizlietotās zāles vai izlietotie materiāli jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām.

7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

Piramal Critical Care B.V.

Rouboslaan 32 (ground floor),

2252 TR, Voorschoten,

Nīderlande

8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS

11-0385

9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Reģistrācijas datums: 2011.gada 26.oktobris.

Pēdējās pārreģistrācijas datums: 2015.gada 17.augusts.

10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

06/2019

SASKAŅOTS ZVA 04-07-2019

NL/H/4333/001/IB/030