Maracex 20 mg/ml šķīdums injekcijām/infūzijām
Zālēm nav nepieciešami īpaša uzglabāšanas temperatūra. Uzglabāt ampulas ārējā iepakojumā, lai pasargātu no gaismas. Nesasaldēt.
Morphini hydrochloridum
ZĀĻU NEPAMATOTA LIETOŠANA IR KAITĪGA VESELĪBAI
18-0066-06
18-0066
AS KALCEKS., Latvija
19-MAR-18
18-MAR-23
Bez receptes
20 mg/ml
Šķīdums injekcijām/infūzijām
Ir apstiprināta
Kalceks, A/S, Latvija
03.09.2019 14:58
Lejupielādēt lietošanas instrukciju
Lietošanas instrukcija: informācija lietotājam
Maracex 20 mg/ml šķīdums injekcijām/infūzijām
Morphini hydrochloridum
Pirms zāļu lietošanas uzmanīgi izlasiet visu instrukciju, jo tā satur Jums svarīgu informāciju.
- Saglabājiet šo instrukciju! Iespējams, ka vēlāk to vajadzēs pārlasīt.
- Ja Jums rodas jebkādi jautājumi, vaicājiet ārstam, medmāsai vai farmaceitam.
- Šīs zāles ir parakstītas tikai Jums. Nedodiet tās citiem. Tās var nodarīt ļaunumu pat tad, ja šiem cilvēkiem ir līdzīgas slimības pazīmes.
Ja Jums rodas jebkādas blakusparādības, konsultējieties ar ārstu, medmāsu vai farmaceitu. Tas attiecas arī uz iespējamām blakusparādībām, kas nav minētas šajā instrukcijā. Skatīt 4. punktu.
Šajā instrukcijā varat uzzināt:
1. Kas ir Maracex un kādam nolūkam to lieto
2. Kas Jums jāzina pirms Maracex lietošanas
3. Kā lietot Maracex
4. Iespējamās blakusparādības
5 Kā uzglabāt Maracex
6. Iepakojuma saturs un cita informācija
1. Kas ir Maracex un kādam nolūkam to lieto
1 ml šķīduma satur 20 mg morfīna hidrohlorīda (turpmāk — morfīns). Aktīvā viela morfīns pieder zāļu grupai, ko sauc par dabīgajiem opija alkaloīdiem.
Maracex lietošanas indikācijas ir stipras sāpes, kuras var adekvāti kontrolēt tikai ar opioīdu pretsāpju līdzekļiem, miokarda infarkts un akūta plaušu tūska.
2. Kas Jums jāzina pirms Maracex lietošanas
Nelietojiet Maracex šādos gadījumos:
ja Jums ir alerģija pret morfīna hidrohlorīdu vai kādu citu (6. punktā minēto) šo zāļu sastāvdaļu;
stāvoklis, kad elpceļos uzkrājas daudz gļotu;
traucēta elpošana funkcija;
akūta aknu slimība;
trauksmes stāvokļi alkohola vai miega zāļu ietekmē.
Brīdinājumi un piesardzība lietošanā
Pirms Maracex lietošanas konsultējieties ar ārstu, farmaceitu vai medmāsu:
ja Jums ir traucēta plaušu funkcija (emfizēma, plaušu sirds (cor pulmonale), hiperkapnija, hipoksija, ievērojama aptaukošanās); šādos gadījumos ir īpaši svarīgi pievērst uzmanību elpošanu nomācošai morfīna iedarbībai;
ja Jums nesen ir bijusi galvas trauma. Lietojot morfīnu pacientiem ar galvas traumu, intrakraniālā spiediena paaugstināšanās un hipoventilācijas risks ir augstāks nekā parasti;
ja Jums ir astma vai alerģijas. Morfīna spēja atbrīvot histamīnu var pasliktināt Jūsu astmas vai alerģijas simptomus;
ja regulāri lietojat alkoholu, miega zāles vai citas zāles, kas ietekmē centrālo nervu sistēmu;
ja Jums ir mazs cirkulējošo asiņu apjoms, šādā gadījumā jāņem vērā asinsspiediena pazemināšanās risks;
ja Jums ir aknu vai nieru darbības traucējumi;
epidurālas ievadīšanas gadījumos, šīs zāles jālieto piesardzīgi pacientiem ar esošām nervu sistēmas slimībām un vienlaicīgu sistēmisku glikokortikoīdu terapiju.
Ja Maracex lietošanas laikā jums rodas jebkādi minētie simptomi, konsultējieties ar ārstu, farmaceitu vai medmāsu:
pastiprināta jutība pret sāpēm, neskatoties uz to, ka lietojat palielinātas devas (hiperalgēzija). Ārsts izlems, vai Jums nepieciešams mainīt devu vai arī nomainīt zāles uz kādu spēcīgu analgētiķi (“pretsāpju līdzekli”) (skatīt 2. punktu);
vājums, nogurums, ēstgribas trūkums, slikta dūša, vemšana vai zems asinsspiediens. Tie var būt simptomi, kas liecina, ka virsnieres izstrādā pārāk maz hormonu kortizolu, un Jums var būt papildus jālieto hormonālie līdzekļi;
dzimumdziņas zudums, impotence, menstruāciju izbeigšanās. To var izraisīt pazemināta dzimumhormonu izdalīšanās;
ja Jūs kādreiz esat bijis atkarīgs no zālēm vai alkohola. Pastāstiet arī, ja jūtat, ka Maracex lietošanas laikā kļūstat no šīm zālēm atkarīgs. Iespējams, Jūs esat sācis ļoti daudz domāt par to, kad varēsiet saņemt nākamo devu, pat tad, ja nejūtat sāpes;
abstinences sindroms vai atkarība. Visbiežāk sastopamie abstinences sindromi ir minēti 3. punktā. Ja tā notiek, ārsts var mainīt zāļu veidu vai laiku starp devām.
Ilgstošas epidurālās pretsāpju terapijas gadījumā, lūdzu, nekavējoties pastāstiet savam ārstam, ja Jums negaidīti palielinās sāpju intensitāte vai rodas jebkādas jaunas sūdzības, kas, iespējams, ir saistītas ar nervu sistēmas darbības traucējumiem.
Citas zāles un Maracex
Pastāstiet ārstam vai farmaceitam par visām zālēm, kuras lietojat, pēdējā laikā esat lietojis vai varētu lietot. Tas ir īpaši svarīgi, ja lietojat:
rifampicīnu, lai ārstētu piem., tuberkulozi;
Maracex un nomierinošu zāļu, piemēram, benzodiazepīnu vai līdzīgu zāļu, vienlaicīga lietošana paaugstina miegainības, apgrūtinātas elpošanas (elpošanas nomākuma), komas risku un var būt dzīvībai bīstama. Tādēļ vienlaicīga lietošana jāapsver tikai tad, ja nav citu ārstēšanas iespēju. Taču, ja ārsts tomēr nozīmē Maracex kopā ar nomierinošām zālēm, ārstam ir jāierobežo zāļu deva un vienlaicīgās terapijas ilgums. Lūdzu, pastāstiet ārstam par visām nomierinošajām zālēm, ko Jūs lietojat, un stingri ievērojiet ārsta norādījumus par devām. Būtu ļoti labi, ja Jūs informētu savus draugus un radiniekus par iepriekš aprakstītajām pazīmēm un simptomiem. Sazinieties ar ārstu, ja Jums rodas šādi simptomi.
Ārstēšanas iedarbība var tikt ietekmēta, ja Maracex lieto vienlaicīgi dažām citām zālēm.
Kombinācijas, no kurām jāizvairās, lietojot Maracex:
nomierinošie līdzekļi un miega zāles, kas satur barbiturātus (metoheksitāls, pentotāls, fenobarbitāls);
zāles depresijas vai Parkinsona slimības ārstēšanai (MAO inhibitori) (moklobemīds, selegilīns).
Šīs zāles var mazināt elpošanas funkciju, ja tās lieto kombinācijā ar Maracex.
Zāles, kurām var būt nepieciešama devas pielāgošana:
zāles epilepsijas ārstēšanai (gabapentīns);
zāles depresijas ārstēšanai (klomipramīns, amitriptilīns un nortriptilīns);
citas zāles, kas mazina sāpes (buprenorfīns, nalbufīns, pentazocīns).
Citas zāles, kas var ietekmēt Maracex iedarbību vai kuras var ietekmēt Maracex:
spazmolītiskās zāles (baklofēns);
trankvilizatori, kas satur benzodiazepīnus (nitrazepāms, flunitrazepāms, tirazolāms, midazolāms);
trankvilizatori, kas samazina niezi (hidroksīzīns);
centrālās nervu sistēmas stimulējošās zāles (metilfenidāts);
zāles pret smadzeņu asiņošanu (nimodipīns);
zāles HIV ārstēšanai (ritonavīrs).
Maracex kopā ar uzturu, dzērienu un alkoholu
Jāizvairās no kombinācijas ar alkoholu, jo var pasliktināties elpošanas funkcija.
Grūtniecība un barošana ar krūti
Grūtniecība
Ja Jūs esat grūtniece vai barojat bērnu ar krūti, ja domājat, ka Jums varētu būt grūtniecība, vai plānojat grūtniecību, pirms šo zāļu lietošanas konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu.
Nav atklāts, ka morfīns izraisa augļa iedzimtus defektus. Morfīns šķērso placentāro barjeru. Šī iemesla dēļ morfīnu drīkst lietot grūtniecības laikā tikai gadījumos, kad ieguvums mātei skaidri pārsniedz risku bērnam. Dzemdību sāpju gadījumā morfīns jāievada tikai lokāli epidurālā vai spinālā telpā. Ja Maracex lieto ilgstoši grūtniecības laikā, pastāv risks, ka jaundzimušajam bērnam būs zāļu atcelšanas (abstinences) simptomi, kurus jāārstē ārstam.
Barošana ar krūti
Morfīns izdalās mātes pienā, kur tas sasniedz augstāku koncentrāciju nekā mātes plazmā.
Tādēļ Maracex nav ieteicams bērna barošanas ar krūti laikā.
Fertilitāte
Klīnisku datu par morfīna ietekmi uz vīriešu vai sieviešu auglību nav.
Transportlīdzekļu vadīšana un mehānismu apkalpošana
Ārstēšanās laikā ar morfīnu nedrīkst vadīt transportlīdzekļus un lietot iekārtas vai apkalpot mehānismus, jo morfīns samazina Jūsu reakcijas laiku, samazina modrību un veiktspēju transportlīdzekļu vadīšanas laikā, kā arī samazina precizitāti, veicot uzdevumus.
Maracex satur nātriju
Zāles satur mazāk par 1 mmol nātrija (23 mg) vienā mililitrā, − būtībā tās ir nātriju nesaturošas.
3. Kā lietot Maracex
Vienmēr lietojiet šīs zāles tieši tā, kā to norādījis Jūsu ārsts. Neskaidrību gadījumā vaicājiet ārstam vai farmaceitam. Tā kā morfīna darbības ilgums, kā arī sāpju intensitāte, iemesls un ilgums ir ļoti atšķirīgs, un, tā kā tas tiek lietots ļoti dažādās situācijās, devas ir individuālas. Parasti šīs zāles ievada veselības aprūpes speciālists, bet atsevišķos gadījumos (piem., lietojot pretsāpju līdzekļa infūzijas sūkni paliatīvajā aprūpē) pacients pats arī var ievadīt zāles, ievērojot sniegtos norādījumus.
Maracex var ievadīt vēnā (intravenozi), muskulī (intramuskulāri), zem ādas (subkutāni) vai mugurkaulā (epidurāli).
Subkutāni vai intramuskulāri
Pieaugušie: 5 - 20 mg, parastā deva ir 10 mg, ja nepieciešams, var atkārtot ik pēc 4 stundām.
Bērni: 0,1 - 0,2 mg/kg (maksimāla deva ir 15 mg).
Gados vecāki cilvēki: 5 - 10 mg devā.
Zemādas ievadīšana nav piemērota pacientiem ar tūsku.
Intravenozi
Pieaugušie: 2,5 - 15 mg (ja nepieciešams, atšķaidīt ar 0,9 % nātrija hlorīda šķīdumu), ievadīt 4 līdz 5 minūtēs.
Bērni: 0,05 - 0,1 mg/kg, ievadīt ļoti lēni (ieteicams atšķaidīt ar 0,9 % nātrija hlorīda šķīdumu).
Miokarda infarkta vai plaušu tūskas gadījumā sākumā var ievadīt 2 - 8 mg ļoti lēni intravenozi, pēc nepieciešamības pievienojot 2 - 6 mg ar 5 - 15 minūšu intervālu.
Epidurālā ievadīšana
Parastā sākuma deva ir 2 - 4 mg, parasti atšķaidīta 0,9 % nātrija hlorīda šķīdumā. Pēc pretsāpju iedarbības beigām, parasti pēc 6-24 stundām, var ievadīt jaunu 1-2 mg devu, ja nepieciešams. Ilgstošu sāpju mazināšanai vēža pacientiem parasti ir nepieciešamas lielākas devas un nepārtraukta epidurālā infūzija.
Pieaugušajiem dienas deva parasti nepārsniedz 100 mg dienā, bet dažos atsevišķos gadījumos sāpju mazināšanai ir nepieciešama lielāka deva, īpaši slimības vēlīnās stadijās.
Gados vecāki cilvēki
Gados vecākiem pacientiem sākotnējai devai jābūt mazākai nekā parasti, un turpmāk deva jātitrē individuāli, pamatojoties uz atbildes reakciju. Tā kā gados vecākiem pacientiem morfīns tiek izvadīts lēnāk, var būt nepieciešams arī samazināt kopējo dienas devu, ja pacients nepārtraukti saņem morfīnu.
Lietošana bērniem
Ārstējot jaundzimušos un zīdaiņus, jāievēro piesardzība un jāapsver mazākas devas lietošana, jo viņiem var būt paaugstināta jutība pret opioīdu iedarbību, īpaši uz spēju nomākt elpošanu.
Norādījumi ampulas atvēršanai:
Pagrieziet ampulu ar krāsaino punktu uz augšu. Viegli piesitot ar pirkstu, ļaujiet šķīdumam, kas atrodas ampulas augšējā daļā, notecēt uz leju.
Izmantojiet abas rokas, lai atvērtu ampulu; ar vienu roku turot ampulas apakšējo daļu, ar otru roku nolauziet ampulas augšējo daļu virzienā prom no krāsainā punkta (skatīt attēlus zemāk).
Ja esat lietojis Maracex vairāk nekā noteikts
Pacientiem, kuri ir saņēmuši pārāk lielu devu, var sākties pneimonija no vēmekļu vai svešķermeņu ieelpošanas, simptomi var ietvert elpas trūkumu, klepu un drudzi.
Pārdozēšana var izraisīt apgrūtinātu elpošanu, kuras rezultātā var iestāties bezsamaņa vai pat nāve. Nekavējoties konsultējieties ar tuvākās slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļu vai vērsieties pie ārsta.
Ja pārtraucat lietot Maracex
Nepārtrauciet ārstēšanu ar Maracex, pirms neesat to saskaņojis ar savu ārstu. Ja vēlaties pārtraukt Maracex terapiju, vaicājiet savam ārstam, kā pamazām samazināt devu, lai izvairītos no abstinences simptomiem. Abstinences simptomi var ietvert sāpes ķermenī, trīci, caureju, vēdera sāpes, sliktu dūšu, gripai līdzīgus simptomus, paātrinātu sirdsdarbību un paplašinātas acu zīlītes. Psiholoģiskie simptomi ietver izteiktu neapmierinātības sajūtu, nemieru un aizkaitināmību.
Ja Jums ir kādi jautājumi par šo zāļu lietošanu, jautājiet savam ārstam, medmāsai vai farmaceitam.
4. Iespējamās blakusparādības
Tāpat kā visas zāles, šīs zāles var izraisīt blakusparādības, kaut arī ne visiem tās izpaužas.
Visbiežāk novērotās blakusparādības ir nogurums, aizcietējums, slikta dūša, vemšana un svīšana.
Ja Jums rodas nopietna alerģiska reakcija, kas izraisa apgrūtinātu elpošanu vai reiboni, nekavējoties sazinieties ar ārstu.
Citas blakusparādības, kas saistītas ar Maracex lietošanu, ir uzskaitītas turpmāk pēc to sastopamības biežuma.
Ļoti bieži (var rasties vairāk nekā 1 no 10 cilvēkiem):
Urīna aizture pēc epidurālas ievadīšanas.
Bieži (var rasties mazāk nekā 1 no 10 cilvēkiem):
Nogurums, miegainība, reibonis, aizcietējums, slikta dūša, vemšana, urīna aizture pēc ievadīšanas muskulī, vēnā vai zem ādas.
Retāk (var rasties mazāk nekā 1 no 100 cilvēkiem):
Hipoventilācija (ietekmējot centrālo nervu sistēmu), eiforija, vājums, galvassāpes, miega traucējumi, nemiers, pārejošas halucinācijas, apjukums, līdzsvara traucējumi, redzes traucējumi, paaugstināts intrakraniālais spiediens, garastāvokļa izmaiņas, uzbudinājums, trīce, muskuļu raustīšanās, krampji, muskuļu stīvums, sausa mute, psihiskā un fiziskā atkarība, atcelšanas simptomi jaundzimušajiem, kuru mātes grūtniecības laikā saņēma morfīnu, piemēram, nemiers, vemšana, palielināta ēstgriba, uzbudinājums, hiperaktivitāte, drebuļi vai trīce, aizlikts deguns, krampji, spalga raudāšana.
Reti (var rasties mazāk nekā 1 no 1000 cilvēkiem):
Palēnināta sirdsdarbība (bradikardija), paātrināta sirdsdarbība (tahikardija), sirdsklauves, pazemināts asinsspiediens, paaugstināts asinsspiediens, sejas piesarkums, hipoventilācija, nieze, nātrene (urtikārija), izsitumi, ādas apsārtums un sabiezējums injekcijas vietā pēc intravenozas ievadīšanas.
Ļoti reti (var rasties mazāk nekā 1 no 10 000 cilvēkiem):
Žultsceļu spazmas, flebīts, plaušu tūska, anafilaktiska reakcija. Lielas devas var izraisīt centrālās nervu sistēmas uzbudinājumu, kas var izpausties kā krampji.
Nav zināmi (biežumu nevar noteikt pēc pieejamajiem datiem):
Pastiprināta jutība pret sāpēm, svīšana, abstinences sindroms vai atkarība (simptomus skatīt 3. punktā: Ja pārtraucat lietot Maracex).
Ziņošana par blakusparādībām
Ja Jums rodas jebkādas blakusparādības, konsultējieties ar ārstu vai, farmaceitu vai medmāsu. Tas attiecas arī uz iespējamajām blakusparādībām, kas nav minētas šajā instrukcijā.
Jūs varat ziņot par blakusparādībām arī tieši Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV-1003. Tīmekļa vietne: www.zva.gov.lv.
Ziņojot par blakusparādībām, Jūs varat palīdzēt nodrošināt daudz plašāku informāciju par šo zāļu drošumu.
5. Kā uzglabāt Maracex
Uzglabāt šīs zāles bērniem neredzamā un nepieejamā vietā.
Nelietot šīs zāles pēc derīguma termiņa beigām, kas norādīts uz kastītes pēc Derīgs līdz. Derīguma termiņš attiecas uz norādītā mēneša pēdējo dienu.
Šīm zālēm nav nepieciešama īpaši uzglabāšanas temperatūra. Uzglabāt ampulas ārējā iepakojumā, lai pasargātu no gaismas. Nesasaldēt.
Zāles, kas satur redzamas daļiņas, nedrīkst lietot.
Informācija par atšķaidītu zāļu uzglabāšanu ir sniegta 6. punktā "Tālāk sniegtā informācija paredzēta tikai veselības aprūpes speciālistiem".
Neizmetiet zāles kanalizācijā vai sadzīves atkritumos. Vaicājiet farmaceitam, kā izmest zāles, kuras vairs nelietojat. Šie pasākumi palīdzēs aizsargāt apkārtējo vidi.
6. Iepakojuma saturs un cita informācija
Ko Maracex satur
Aktīvā viela ir morfīna hidrohlorīds. 1 ml šķīduma satur 20 mg morfīna hidrohlorīda, kas atbilst 15,2 mg morfīna.
Viena ampula (1 ml) satur 20 mg morfīna hidrohlorīda, kas atbilst 15,2 mg morfīna.
Viena ampula (5 ml) satur 100 mg morfīna hidrohlorīda, kas atbilst 76 mg morfīna.
Viena ampula (10 ml) satur 200 mg morfīna hidrohlorīda, kas atbilst 152 mg morfīna.
Citas sastāvdaļas ir nātrija hlorīds, koncentrēta sālsskābe (pH pielāgošanai), ūdens injekcijām.
Maracex ārējais izskats un iepakojums
Dzidrs bezkrāsains vai iedzeltens šķīdums injekcijām/infūzijām, bez redzamām daļiņām.
Maracex tiek iepakots 1 ml, 5ml vai 10 ml caurspīdīga stikla ampulā. Ampulas ir ievietotas polivinilhlorīda paliktnī. Paliktņi ir ievietoti kastītē.
Iepakojuma lielumi:
10 vai 50 ampulas pa 1 ml.
5 vai 10 ampulas pa 5 ml vai 10 ml.
Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.
Reģistrācijas apliecības īpašnieks
AS KALCEKS
Krustpils iela 53, Rīga, LV-1057, Latvija
Tel.: +371 67083320
E-pasts: kalceks@kalceks.lv
Ražotājs
AS KALCEKS
Krustpils iela 71E, Rīga, LV-1057, Latvija
Šī lietošanas instrukcija pēdējo reizi pārskatīta 06/2019
----------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Tālāk sniegtā informācija paredzēta tikai veselības aprūpes speciālistiem.
Pēc atvēršanas zāles jāizlieto nekavējoties.
Tikai vienreizējai lietošanai; pēc lietošanas atlikušo saturu izmest.
Zāles, kas satur redzamas daļiņas, nedrīkst lietot.
Maracex 20 mg/ml šķīdumu injekcijām/infūzijām nedrīkst sajaukt (lietot maisījumā) ar citām zālēm.
Morfīna sāļi ir jutīgi pret pH izmaiņām un var izgulsnēties sārmainā vidē. Savienojumi, kuri ir nesaderīgi ar morfīna sāļiem, ietver aminofilīnu, barbiturātu nātrija sāļus, fenitoīnu un ranitidīna hidrohlorīdu.
Pēc atšķaidīšanas
Maracex 20 mg/ml šķīdums injekcijām/infūzijām ir saderīgs ar 0,9 % nātrija hlorīda šķīdumu polietilēna (PE) iepakojumā.
Ķīmiskā un fizikālā stabilitāte lietošanas laikā ir pierādīta 28 stundas 25 °C un 2 °C līdz 8 °C temperatūrā.
No mikrobioloģiskā viedokļa atšķaidīti šķīdumi jāizlieto nekavējoties. Ja tie netiek izlietoti nekavējoties, par uzglabāšanas laiku un apstākļiem pirms lietošanas atbild lietotājs, un parasti tie nedrīkst pārsniegt 24 stundas 2 °C līdz 8 °C temperatūrā, ja vien atšķaidīšana nav veikta kontrolētos un validētos aseptiskos apstākļos.
SASKAŅOTS ZVA 29-08-2019
ZĀĻU APRAKSTS
ZĀĻU NOSAUKUMS
Maracex 20 mg/ml šķīdums injekcijām/infūzijām
KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS
1 ml šķīduma satur 20 mg morfīna hidrohlorīda (Morphini hydrochloridum), kas atbilst 15,2 mg morfīna.
Viena ampula (1 ml) satur 20 mg morfīna hidrohlorīda, kas atbilst 15,2 mg morfīna.
Viena ampula (5 ml) satur 100 mg morfīna hidrohlorīda, kas atbilst 76 mg morfīna.
Viena ampula (10 ml) satur 200 mg morfīna hidrohlorīda, kas atbilst 152 mg morfīna.
Palīgviela ar zināmu iedarbību: katrs ml satur 2,4 mg nātrija.
Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.
ZĀĻU FORMA
Šķīdums injekcijām/infūzijām.
Dzidrs bezkrāsains vai iedzeltens šķīdums bez redzamām daļiņām.
Šķīduma pH ir 3,0-5,0 un osmolalitāte ir 280-310 mOsm/kg.
4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA
4.1. Terapeitiskās indikācijas
Stipras sāpes, kuras var adekvāti kontrolēt tikai ar opioīdu pretsāpju līdzekļiem. Miokarda infarkts, akūta plaušu tūska.
4.2. Devas un lietošanas veids
Devas
Tā kā morfīna iedarbības ilgums, kā arī sāpju intensitāte, iemesls un ilgums ievērojami atšķiras, un tā kā morfīnu lieto, piemēram, saistībā ar ļoti dažādām ķirurģiskām procedūrām, devas ir individuālas.
Subkutāni vai intramuskulāri
Pieaugušie: 5 - 20 mg, parastā deva ir 10 mg, ja nepieciešams, var atkārtot ik pēc 4 stundām.
Bērni: 0,1 - 0,2 mg/kg (maksimāla deva ir 15 mg).
Gados vecāki cilvēki: 5 - 10 mg devā.
Zemādas ievadīšana nav piemērota pacientiem ar tūsku.
Intravenozi
Pieaugušie: 2,5 - 15 mg (ja nepieciešams, atšķaidīt ar 0,9 % nātrija hlorīda šķīdumu), ievadīt 4 līdz 5 minūtēs.
Bērni: 0,05 - 0,1 mg/kg, ievadīt ļoti lēni (ieteicams atšķaidīt ar 0,9 % nātrija hlorīda šķīdumu).
Miokarda infarkta vai plaušu tūskas gadījumā sākumā var ievadīt 2 - 8 mg ļoti lēni intravenozi, pēc nepieciešamības pievienojot 2 - 6 mg ar 5 - 15 minūšu intervālu.
Epidurālā ievadīšana
Parastā sākuma deva ir 2 - 4 mg, parasti atšķaidīta 0,9 % nātrija hlorīda šķīdumā. Pēc analgētiskās iedarbības beigām, parasti pēc 6 - 24 stundām, var ievadīt jaunu 1 - 2 mg devu, ja nepieciešams. Ilgstošu sāpju mazināšanai vēža pacientiem parasti ir nepieciešamas lielākas devas un nepārtraukta epidurālā infūzija.
Pieaugušajiem dienas deva parasti nepārsniedz 100 mg dienā, bet dažos atsevišķos gadījumos sāpju mazināšanai ir nepieciešama lielāka deva, īpaši slimības vēlīnās stadijās.
Pediatriskā populācija
Morfīnu jālieto uzmanīgi, ārstējot zīdaiņus un mazus bērnus, jo mazas ķermeņa masas dēļ tie ir jutīgāki pret opioīdiem nekā parasti (skatīt arī 4.4.apakšpunktu).
Pacienti ar nieru darbības traucējumiem
Morfīna metabolīti izdalās caur nierēm. Tā kā metabolītu vidū ir aktīvs morfīna-6-glikuronīds, ieteicams samazināt devu, ja pacientam ir nieru darbības traucējumi. Pacientiem ar vidēji smagiem nieru darbības traucējumiem jālieto 75 % no parastās devas un pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem jālieto 50 % no parastās devas. Var pielietot parastos devu intervālus.
Pacienti ar aknu darbības traucējumiem
Pacientiem ar aknu darbības traucējumiem eliminācijas pusperiods ir palielināts. Morfīns jālieto piesardzīgi pacientiem ar traucētu aknu darbību, un devu intervālus var pagarināt, salīdzinot ar parastajiem.
Gados vecāki cilvēki
Gados vecākiem pacientiem sākotnējai devai jābūt mazākai nekā parasti, un turpmāk deva jātitrē individuāli, pamatojoties uz atbildes reakciju. Tā kā gados vecākiem pacientiem morfīns tiek izvadīts lēnāk, var būt nepieciešams arī samazināt kopējo dienas devu, ja pacients nepārtraukti saņem morfīnu.
Ārstēšanas pārtraukšana
Ja pēkšņi tiek pārtraukta opioīda lietošana, var rasties abstinences sindroms. Tāpēc pirms pārtraukšanas pakāpeniski jāsamazina devas.
Lietošanas veids
Intramuskulāri, subkutāni, intravenozi vai epidurāli.
Norādījumus par zāļu atšķaidīšanu pirms ievadīšanas skatīt 6.6.apakšpunktā.
4.3. Kontrindikācijas
Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu vai jebkuru no 6.1.apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām.
Sekrēta sastrēgums elpceļos, elpošanas nomākums, akūta aknu slimība, trauksmes stāvokļi alkohola vai miega zāļu ietekmē.
4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā
Ja pacientam ir plaušu funkcijas traucējumi (emfizēma, cor pulmonale, hiperkapnija, hipoksija, ievērojama aptaukošanās), īpaši svarīgi ir pievērst uzmanību morfīna elpošanu nomācošajai iedarbībai. Morfīns paaugstina intrakraniālo spiedienu, tādēļ, lietojot morfīnu pacientiem, kuriem bijusi galvas trauma, intrakraniālā spiediena paaugstināšanās un hipoventilācijas risks ir augstāks nekā parasti. Morfīns var arī maskēt pazīmes, kuras izmanto, lai novērtētu apziņas līmeni. Pacientiem ar zemu asins tilpumu jāņem vērā hipotensijas risks. Morfīna histamīna izdalošā iedarbība ir jāņem vērā, ārstējot pacientus ar astmu vai alerģijām.
Lietojot vienlaicīgi MAO inhibitorus, jāievēro piesardzība (skatīt 4.5. apakšpunktu).
Dzemdību sāpju gadījumā morfīnu nedrīkst ievadīt sistēmiski, bet tikai lokāli epidurālā vai spinālā telpā.
Morfīnu nedrīkst ievadīt, ja pacients ir apjukuma stāvoklī, ko izraisa alkohols vai miega līdzekļi.
Atkārtota lietošana var izraisīt toleranci un atkarību. Jāievēro piesardzība, un ir ieteicama devas samazināšana gados vecākiem pacientiem un šādos gadījumos:
• hipotensija;
• hipotireoze;
• nomāktas elpošanas rezerves;
• prostatas hipertrofija vai urīnizvadkanāla sašaurinājums (striktūra);
• aknu vai nieru darbības traucējumi;
• aizkuņģa dziedzera vai žultspūšļa slimība;
• epilepsijas lēkmes vai palielināta krampju rašanās;
• epidurālā lietošana vienlaicīgi ar jau esošām nervu sistēmas slimībām un vienlaicīgu sistēmisku glikokortikoīdu ievadīšanu.
Morfīnu nedrīkst lietot plaušu tūskas ārstēšanai, kuru izraisīja ķīmisks elpceļu kairinātājs.
Lietojot opioīdus, ir ziņots par nopietnu, dzīvībai bīstamu vai letālu elpošanas nomākumu, pat tad, ja lietots atbilstoši ieteikumiem. Elpošanas nomākums, ja tas netiek uzreiz atpazīts un ārstēts, var izraisīt elpošanas apstāšanos un nāvi.
Ievadot morfīnu intravenozi vai epidurāli, ir jābūt pieejamam opiātu antagonistam un iekārtām skābekļa ievadīšanai un elpošanas kontrolei.
Ja zāles ievada epidurāli individuālu devu veidā, pacientam jāatrodas tāda vietā, kur ir iespējama atbilstoša uzraudzība. Tā kā ir iespējams vēlīns elpošanas nomākums, uzraudzība jāturpina noteiktu laika periodu atkarībā no pacienta stāvokļa un vismaz 24 stundas pēc katras devas.
Ja morfīnu ievada nepārtrauktas, kontrolētas mikroinfūzijas (piemēram, caur katetru) veidā, pacienta uzraudzība jāturpina vismaz 24 stundas pēc katras testa devas ievadīšanas un vairākas dienas pēc katetra ķirurģiskās implantācijas atbilstoši papildu uzraudzības un devas pielāgošanas nepieciešamībai.
Opiātu antagonistiem un reanimācijas aprīkojumam arī jābūt pieejamam nekavējoties, kad mikroinfūzijas rezervuāru uzpilda ar morfīnu vai kā citādi ar to rīkojas. Aprīkojumam, zālēm un iekārtām, kuras ir nepieciešamas, lai novērstu nejaušu intravaskulāru injekciju epidurālās injekcijas mēģinājuma laikā, arī jābūt uzreiz pieejamiem.
Ilgstošas epidurālās pretsāpju terapijas pacienti ir jākontrolē, vai nesamazinās pretsāpju iedarbība, nerodas negaidītas sāpes, neiroloģiski simptomi, lai mazinātu potenciāli neatgriezenisku neiroloģisku komplikāciju risku.
Šo zāļu pārāk ātras intravenozas injekcijas rezultātā var palielināties opioīdu izraisīto nevēlamo blakusparādību biežums; pēc ātras intravenozas injekcijas radās smags elpošanas nomākums, apnoja, hipotensija, perifērās asinsrites kolapss, krūškurvja sieniņas stingums, sirds apstāšanās un anafilaktoīdas reakcijas.
Morfīna analgētiskā iedarbība var maskēt smagas intraabdominālas komplikācijas, piemēram, zarnu perforāciju.
Morfīna koncentrāciju plazmā var samazināt ar rifampicīnu. Rifampicīna terapijas laikā un pēc tās ir jākontrolē morfīna pretsāpju iedarbība un jāpielāgo morfīna devas.
Īpaši lielu devu gadījumā var rasties hiperalgēzija, kas nereaģē uz turpmāku morfīna devu palielināšanu. Var būt nepieciešama morfīna devu samazināšana vai cita opioīda nozīmēšana.
Morfīns, līdzīgi kā citi spēcīgi agonistu opioīdi, var izraisīt ļaunprātīgu lietošanu, un tas ir jālieto īpaši piesardzīgi pacientiem ar alkohola vai zāļu ļaunprātīgu lietošanu anamnēzē.
Atkarība un atcelšanas (abstinences) sindroms
Opioīdu analgētiķu lietošana var būt saistīta ar fizisku un/vai psiholoģisku atkarību vai toleranci. Risks paaugstinās, palielinoties zāļu lietošanas laikam un devām. Simptomus var mazināt, koriģējot devu vai zāļu formu, kā arī pakāpeniski pārtraucot morfīna lietošanu. Atsevišķus simptomus skatīt 4.8. apakšpunktā.
Vienlaicīgas nomierinošu zāļu, piemēram, benzodiazepīnu vai līdzīgu zāļu lietošanas izraisītais risks
Maracex un nomierinošu zāļu, piemēram, benzodiazepīnu vai līdzīgu zāļu vienlaicīga lietošana var izraisīt sedāciju, elpošanas nomākumu, komu un nāvi. Šo risku dēļ nomierinošo zāļu vienlaicīga nozīmēšana ir pieļaujama tikai pacientiem, kuriem nav alternatīvas ārstēšanas iespējas. Ja tiek pieņemts lēmums nozīmēt Maracex vienlaicīgi ar nomierinošām zālēm, jālieto zemākā efektīvā deva, un ārstēšanas laikam ir jābūt pēc iespējas īsākam.
Pacienti ir rūpīgi jānovēro, vai nerodas elpošanas nomākuma un sedācijas pazīmes un simptomi. Līdz ar to ir ļoti ieteicams informēt pacientus un viņu aprūpētājus, lai viņi zinātu šos simptomus (skatīt 4.5. apakšpunktu).
Akūts krūškurvja sindroms (ACS – acute chest syndrome) pacientiem ar sirpjveida šūnu slimību (SCD – sickle cell disease)
Ņemot vērā iespējamo saistību starp ACS un morfīna lietošanu SCD pacientiem, kuri ārstēti ar morfīnu vazookluzīvas krīzes laikā, jānodrošina ACS simptomu kontrole.
Virsnieru mazspēja
Opioīdu analgētiķi var izraisīt pārejošu virsnieru mazspēju, kuras gadījumā ir nepieciešama kontrole un glikokortikoīdu aizstājterapija. Virsnieru mazspējas simptomi var ietvert, piemēram, sliktu dūšu, vemšanu, ēstgribas zudumu, nogurumu, nespēku, reiboni vai zemu asinsspiedienu.
Pazemināts dzimumhormonu līmenis un paaugstināts prolaktīna līmenis
Ilgstoša opioīdu analgētiķu lietošana var būt saistīta ar dzimumhormonu līmeņa pazemināšanos un prolaktīna līmeņa paaugstināšanos. Simptomi ietver samazinātu dzimumtieksmi, impotenci vai amenoreju.
Pediatriskā populācija
Ārstējot jaundzimušos un zīdaiņus, jāievēro piesardzība un jāapsver zemāko devu lietošana jo tie var būt jutīgi pret opioīdu iedarbību, īpaši nomācošo iedarbību uz elpošanu.
Zāles satur mazāk par 1 mmol nātrija (23 mg) vienā mililitrā, − būtībā tās ir nātriju nesaturošas.
4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi
Kombinācijas, no kurām jāizvairās
Barbiturāti
Barbiturāti pastiprina opiātu un opioīdu elpošanu nomācošo iedarbību. Tādēļ no šādas kombinācijas jāizvairās.
Alkohols
Neliels alkohola daudzums var ievērojami pastiprināt morfīna elpošanu nomācošo iedarbību. Tādēļ no šādas kombinācijas jāizvairās.
MAO inhibitori
MAO inhibitori var pastiprināt morfīna iedarbību (elpošanas nomākumu un hipotensiju). Lietojot vienlaicīgi ar petidīnu un MAO inhibitoriem, ziņots par serotonīna sindromu, un šo iedarbību nevar izslēgt, vienlaicīgi ārstējot ar morfīnu un MAO inhibitoriem.
Kombinācijas, kurās var būt nepieciešama devas pielāgošana
Gabapentīns
Izvēloties ārstēšanu, jāņem vērā centrālās nervu sistēmas simptomu risks. Ja abas zāles lietos vienlaicīgi, jāapsver gabapentīna devas samazināšana. Pacienti rūpīgi jānovēro, lai kontrolētu CNS nomākuma pazīmes, piemēram, miegainību, un attiecīgi jāsamazina gabapentīna deva.
Rifampicīns
Rifampicīns var samazināt morfīna efektivitāti, un var būt nepieciešama lielāka nekā parasti morfīna koncentrācija.
Amitriptilīns, klomipramīns un nortriptilīns
Amitriptilīns, klomipramīns un nortriptilīns pastiprina morfīna pretsāpju iedarbību, iespējams, palielinoties iedarbībai plazmā. Nepieciešama devas pielāgošana.
Kombinētie morfīna agonisti/antagonisti
Kombinētie morfīna agonisti/antagonisti (buprenorfīns, nalbufīns, pentazocīns) samazina pretsāpju iedarbību, konkurējoši inhibējot receptorus, kas paaugstina abstinences simptomu risku.
Kombinācijas ar neskaidru klīnisku nozīmi
Baklofēns
Morfīna un intratekāli ievadīta Lioresala kombinācija izraisīja pacientam asinsspiediena pazemināšanos. Nevar izslēgt risku, ka šī kombinācija var izraisīt apnoju vai citus CNS simptomus.
Hidroksizīns
Hidroksizīna un morfīna vienlaicīga lietošana var pastiprināt CNS nomākumu un miegainību savstarpēji papildinošās iedarbības dēļ. Jāapsver pāreja uz nesedatīvu antihistamīna līdzekli.
Metilfenidāts
Metilfenidāts var pastiprināt morfīna pretsāpju iedarbību. Lietojot vienlaicīgi, jāapsver morfīna devas samazināšana.
Nimodipīns
Nimodipīns var pastiprināt morfīna pretsāpju iedarbību. Lietojot vienlaicīgi, jāapsver morfīna devas samazināšana.
Ritonavīrs
Glikuronidācijas indukcijas dēļ ritonavīra kā antivīrusu līdzekļa vai citu proteāzes inhibitoru farmakokinētikas pastiprinātāja vienlaicīgas lietošanas laikā var pazemināties morfīna koncentrācija plazmā.
Nomierinošas zāles, piemēram, benzodiazepīni vai līdzīgas zāles
Opioīdu un nomierinošu zāļu, piemēram, benzodiazepīnu vai līdzīgu zāļu, vienlaicīga lietošana paaugstina sedācijas, elpošanas nomākuma, komas un nāves risku, jo tiek izraisīta papildu CNS nomācoša iedarbība. Vienlaicīgas lietošanas devai un ilgumam ir jābūt ierobežotam (skatīt 4.4. apakšpunktu).
4.6. Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti
Grūtniecība
Dati par morfīna lietošanu grūtniecības laikā ir ierobežoti.
Nav atklāts, ka morfīns izraisa iedzimtus augļa defektus. Morfīns šķērso placentāro barjeru. Tādēļ morfīnu drīkst lietot grūtniecības laikā tikai gadījumos, kad ieguvums mātei skaidri pārsniedz risku bērnam. Dzemdību sāpju gadījumā morfīns jāievada tikai lokāli epidurālā vai spinālā telpā, jo sistēmiska lietošana var paildzināt dzemdības un izraisīt elpošanas nomākumu jaundzimušajam. Morfīna lietošana mātei grūtniecības laikā var izraisīt opioīdu atkarību bērnam un izraisīt atcelšanas simptomu attīstību pēc dzemdībām. Jaundzimušie, kuru mātes grūtniecības vai dzemdību laikā tika ārstētas ar opioīdu analgētiķiem, ir jāuzrauga, jo viņiem var parādīties neonatālā atcelšanas (abstinences) sindroma pazīmes. Ārstēšana var ietvert opioīdu un simptomātisku terapiju. Smaga elpošanas nomākuma gadījumā jālieto specifisks opioīdu antagonists.
Barošana ar krūti
Morfīns izdalās mātes pienā, kur tas sasniedz augstāku koncentrāciju nekā mātes plazmā. Bērna barošana ar krūti nav ieteicama, ja māte tiek ārstēta ar morfīnu, jo bērnam ir elpošanas nomākuma risks.
Fertilitāte
Klīnisku datu par morfīna ietekmi uz vīriešu vai sieviešu auglību nav. Pētījumi ar dzīvniekiem liecina, ka morfīns var samazināt fertilitāti (skatīt 5.3. apakšpunktu).
4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus
Morfīns būtiski ietekmē spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus.
4.8. Nevēlamās blakusparādības
Ļoti bieži (≥1/10), bieži (≥1/100 līdz <1/10), retāk (≥1/1000 līdz <1/100), reti (≥1/10 000 līdz <1/1000), ļoti reti (<1/10 000), nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamajiem datiem).
Imūnās sistēmas traucējumi
Nav zināmi: anafilaktiska reakcija.
Psihiskie traucējumi
Nav zināmi: atkarība.
Nervu sistēmas traucējumi
Bieži: nogurums, miegainība, reibonis.
Retāk: hipoventilācija (centrālās nervu sistēmas nomākuma dēļ), eiforija, viegls reibonis, galvassāpes, miega traucējumi, nemiers, pārejošas halucinācijas, apjukums, līdzsvara traucējumi, redzes traucējumi, paaugstināts intrakraniālais spiediens, garastāvokļa izmaiņas, uzbudinājums, trīce, muskuļu raustīšanās, krampji, muskuļu stīvums.
Ļoti reti: lielas devas var izraisīt centrālās nervu sistēmas uzbudinājumu, kas var izpausties kā krampji.
Nav zināmi: alodīnija, hiperalgēzija (skatīt 4.4. apakšpunktu), hiperhidroze.
Kuņģa-zarnu trakta traucējumi
Bieži: aizcietējums, slikta dūša, vemšana.
Retāk: sausa mute.
Aknu un/vai žults izvades sistēmas traucējumi
Ļoti reti: žultsceļu spazmas.
Sirds funkcijas traucējumi
Reti: bradikardija, tahikardija, sirdsklauves.
Asinsvadu sistēmas traucējumi
Reti: hipotensija, hipertensija, sejas piesarkums.
Ļoti reti: flebīts (ziņots pēc parenterālas ievadīšanas).
Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības
Reti: hipoventilācija.
Ļoti reti: plaušu tūska.
Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi
Ļoti bieži: urīna aizture pēc epidurālās ievadīšanas.
Bieži: urīna aizture pēc parenterālas ievadīšanas.
Traucējumi grūtniecības, pirmsdzemdību un perinatālajā periodā
Retāk: atcelšanas simptomi jaundzimušajiem, kuru mātes grūtniecības laikā saņēma morfīnu, piemēram, nemiers, vemšana, palielināta ēstgriba, uzbudinājums, hiperaktivitāte, drebuļi vai trīce, aizlikts deguns, krampji, spalga raudāšana.
Ādas un zemādas audu bojājumi
Reti: nieze, nātrene, izsitumi, eritēma un sabiezējums injekcijas vietā pēc intravenozas ievadīšanas.
Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi
Ļoti reti: ziņots par dažiem ar devu saistītiem mioklonusa gadījumiem.
Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā
Retāk: psihiskā un fiziskā atkarība.
Ļoti reti: anafilaktiska reakcija.
Nav zināmi: zāļu atcelšanas (abstinences) sindroms.
Zāļu atkarība un atcelšanas (abstinences) sindroms
Opioīdu analgētiķu lietošana var būt saistīta ar fizisku un/vai psiholoģisku atkarību vai toleranci. Abstinences sindroms var rasties, ja pēkšņi pārtrauc opioīda lietošanu vai tiek nozīmēti opioīdu antagonisti, vai arī dažkārt var rasties devu lietošanas starplaikā. Informāciju par ārstēšanu skatīt 4.4. apakšpunktā.
Psiholoģiskie atcelšanas simptomi ietver sāpes ķermenī, trīci, nemierīgo kāju sindromu, caureju, vēdera kolikas, sliktu dūšu, gripai līdzīgus simptomus, tahikardiju un midriāzi.
Psiholoģiskie simptomi ietver disforisku noskaņojumu, nemieru un aizkaitināmību. Zāļu atkarības gadījumā bieži vien rodas “alkas pēc zālēm”.
Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām
Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV-1003. Tīmekļa vietne: HYPERLINK "http://www.zva.gov.lv" www.zva.gov.lv.
4.9. Pārdozēšana
Morfīna pārdozēšanas dominējošais simptoms ir hipoventilācija; elpošanas biežums vai elpošanas tilpums, vai abi ir samazināti, pacients kļūst cianotisks, augšējie elpceļi bloķējas balsenes un mēles muskuļu nokares dēļ. Elpošana kļūst neregulāra, kas galarezultātā izraisa apnoju. Apziņas līmenis pazeminās; pacients ir miegains vai bezsamaņā. Acu zīlītes sašaurinās, lai gan asfiksijas dēļ var paplašināties. Šķērssvītroto muskuļu tonuss ir mazāks nekā parasti, āda ir auksta un mitra. Pacientam var būt bradikardija un hipotensija. Iespējama aspirācijas pneimonija. Nozīmīga pārdozēšana var izraisīt cirkulatoru kolapsu un sirdsdarbības apstāšanos. Elpošanas mazspēja var izraisīt nāvi.
Pārdozēšanas ārstēšanā galvenā uzmanība jāpievērš elpošanas pietiekamībai. Ja nepieciešams, elpošanas atbalstam jāizmanto mākslīgā ventilācija. Morfīna pārdozēšanas simptomus var novērst, izmantojot naloksonu. Tādā gadījumā jāņem vērā īslaicīgo naloksona iedarbību – 1-3 stundas. Pārdozējošā pacienta stāvoklis jānovēro ilgstoši, un, ja nepieciešams, naloksons jāievada vairākās devās vai nepārtrauktas infūzijas veidā. Pārdozēšanas ārstēšanas laikā jāņem vērā, ka naloksons izraisīs akūtas atcelšanas simptomus pacientiem ar opioīdu atkarību.
5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS
5.1. Farmakodinamiskās īpašības
Farmakoterapeitiskā grupa: dabīgie opija alkaloīdi, morfīns.
ATĶ kods: N02AA01.
Morfīns ir opioīdu agonists, kas galvenokārt ietekmē μ-opioīdu receptorus. Tā iedarbība ir līdzīga citu opioīdu agonistu iedarbībai, kas ietekmē μ-opioīdu receptorus.
Morfīns atvieglo sāpes, ietekmējot gan sāpju uztveri (nocicepciju), gan ar sāpēm saistīto subjektīvo pieredzi. Ievadot sistēmiski, zāles ietekmē vairākas vietas, kā arī perifēro nervu sistēmu, muguras smadzenes un supraspinālo reģionu. Ievadot epidurāli, morfīns tieši ietekmē opioīdu receptorus muguras smadzenēs un selektīvi bloķē nociceptīvo nervu impulsu pārraidi.
Pretsāpju iedarbība sākas ātri (aptuveni 5 minūtēs) pēc intravenozas ievadīšanas un 30-60 minūtēs pēc intramuskulāras injekcijas. Vienas devas pretsāpju iedarbība ilgst 3-4 stundas. Epidurālās ievadīšanas pretsāpju iedarbību var novērot aptuveni pēc 10 minūtēm, un maksimālā iedarbība tiek sasniegta 45‑60 minūtes pēc injekcijas. Ievadot 4 mg morfīna hidrohlorīda epidurāli pēcoperācijas sāpju novēršanai, iedarbības ilgums ir 10-12 stundas. Pretsāpju iedarbība un ilgums mainās atkarībā no ķirurģiskās procedūras. Ārstējot vēža sāpes, 4 mg devas pretsāpju iedarbība var būt mazāka un īsāka.
Morfīns izraisa eiforiju un sedāciju. Ilgstoša lielu devu lietošana izraisa toleranci un atkarību.
Morfīna izraisīta slikta dūša un vemšana ir iegareno smadzeņu area postrema stimulācijas rezultāts un daļēji arī iedarbības uz vestibulārās sistēmas rezultāts. Slikta dūša bieži rodas, kad pacients pārvietojas.
Morfīna ietekmes dēļ elpošanas sistēmas jutība pret oglekļa dioksīda parciālo spiedienu ir samazināta, elpošanas biežums vai elpošanas tilpums, vai abi ir samazināti, un rezistence pret hiperkapniju un hipoksēmiju ir samazināta. Morfīns mazina klepus refleksu.
Morfīns daudzveidīgi ietekmē veģetatīvās nervu sistēmas un iekšējo orgānu funkcijas. Morfīns var izraisīt histamīna izdalīšanos. Miozi izraisa parasimpātisko nervu, kas inervē acu zīlīti, aktivitātes palielināšanās. Kuņģa motilitāte un sekrēcijas apjoms ir samazināti, kuņģa iztukšošanās ir pagarināta un palielinās barības vada refluksa potenciāls. Tonuss kuņģa antrālajā daļā un divpadsmitpirkstu zarnas augšdaļā ir paaugstināts. Žults, aizkuņģa dziedzera un zarnu sekrēcija ir samazināta. Tonuss zarnās ir palielināts, bet motilitāte − samazināta, un palielinās ūdens uzsūkšanās no zarnām. Morfīns var izraisīt žultsvadu spazmu. Morfīns bloķē urīna izvadīšanas refleksu, kā arī tam piemīt antidiurētiska iedarbība.
5.2. Farmakokinētiskās īpašības
Morfīna farmakokinētika nav atkarīga no devas.
Izkliede
Pēc intramuskulāras ievadīšanas koncentrācija plazmā palielinās līdz maksimālajai 10-20 minūšu laikā. Izkliede perifēros audos ir ātra. Morfīns ir vismazāk taukos šķīstošais no visiem izmantojamajiem opioīdiem un diezgan lēni šķērso hematoencefālisko barjeru. Ja koncentrācija ir terapeitiskā līmenī, aptuveni viena trešdaļa morfīna ir saistīta ar olbaltumvielām.
Uzsūkšanās
Pēc epidurālās ievadīšanas morfīns iekļūst sistēmiskā apritē arī rostrāli, tādēļ nozīmīgas nevēlamās blakusparādības, it īpaši hipoventilācija, var izpausties vairākas stundas pēc ievadīšanas.
Biotransformācija
Morfīns galvenokārt tiek metabolizēts glikuronidācijas ceļā. Tā svarīgākie metabolīti ir analgētiski neaktīvs morfīna-3-glikuronīds un farmakoloģiski aktīvs morfīna-6-glikuronīds, kas ir spēcīgāks nekā morfīns. Glikuronidācija notiek ekstrahepatiski. Morfīns un tā glikuronīdi cirkulē enterohepatiski, un nelielu morfīna daudzumu var atrast urīnā un fēcēs vairākas dienas pēc ievadīšanas.
Eliminācija
Eliminācija, galvenokārt 3-glikuronīda eliminācija, notiek glomerulārās filtrācijas ceļā. Tikai neliels daudzums morfīna tiek izvadīts neizmainītā veidā. Gan 3-glikuronīda, gan 6-glikuronīda eliminācija ir pagarināta nieru darbības traucējumu gadījumā, un pēc atkārtotas ievadīšanas metabolīti var uzkrāties.
Īpašas pacientu grupas
Gados jaunākiem pieaugušajiem morfīna eliminācijas pusperiods plazmā ir 2-3 stundas un nedaudz ilgāks tas ir morfīna-6-glikuronīdam. Zīdaiņiem glikuronidācija sākumā ir lēnāka; tomēr sešu mēnešu vecumā izdalīšanās ir tāda pati kā pieaugušajiem.
Gados vecākiem cilvēkiem izkliedes tilpums ir mazāks nekā gados jaunākiem pieaugušajiem, tāpēc ieteicams lietot mazākās devas. Pēc epidurālās ievadīšanas morfīna eliminācijas pusperiods plazmā un cerebrospinālajā šķidrumā ir 2-4 stundas.
Aknu darbības traucējumi
Aknu darbības traucējumi ietekmē morfīna izvadi.
5.3. Preklīniskie dati par drošumu
Preklīniskie dati neliecina par īpašu risku cilvēkiem. Šie dati iegūti tradicionālajos drošuma, farmakoloģijas un atkārtotu devu pētījumos. Kancerogenitātes pētījumi tika veikti. Ir novērota toksiska ietekme uz reproduktīvo funkciju.
Reproduktīvā toksicitāte: lietojot visu grūtniecības laiku, morfīns var izraisīt CNS defektus un izmaiņas neiromediatoru sistēmās, aizkavētu augšanu, sēklinieku atrofiju, atkarību. Turklāt morfīns ietekmē tēviņu seksuālo uzvedību un auglību vairākās dzīvnieku sugās. Pētījumos ar žurku tēviņiem ir ziņots par samazinātu fertilitāti un hromosomu bojājumiem dzimumšūnās.
6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA
6.1. Palīgvielu saraksts
Nātrija hlorīds
Koncentrēta sālsskābe (pH pielāgošanai)
Ūdens injekcijām
6.2. Nesaderība
Morfīna sāļi ir jutīgi pret pH izmaiņām un var izgulsnēties sārmainā vidē. Savienojumi, kuri ir nesaderīgi ar morfīna sāļiem, ietver aminofilīnu, barbiturātu nātrija sāļus, fenitoīnu un ranitidīna hidrohlorīdu.
Šīs zāles nedrīkst sajaukt (lietot maisījumā) ar citām zālēm, izņemot 6.6. apakšpunktā minētās.
6.3. Uzglabāšanas laiks
3 gadi.
Pēc pirmās atvēršanas:
Pēc atvēršanas zāles jāizlieto nekavējoties.
Derīguma termiņš pēc atšķaidīšanas
Ķīmiskā un fizikālā stabilitāte lietošanas laikā ir pierādīta 28 stundas 25 °C un 2 °C līdz 8 °C temperatūrā.
No mikrobioloģiskā viedokļa atšķaidīti šķīdumi jāizlieto nekavējoties. Ja tie netiek izlietoti nekavējoties, par uzglabāšanas laiku un apstākļiem pirms lietošanas atbild lietotājs, un parasti tie nedrīkst pārsniegt 24 stundas 2 °C līdz 8 °C temperatūrā, ja vien atšķaidīšana nav veikta kontrolētos un validētos aseptiskos apstākļos.
6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi
Šīm zālēm nav nepieciešama īpaša uzglabāšanas temperatūra. Uzglabāt ampulas ārējā iepakojumā, lai pasargātu no gaismas. Nesasaldēt.
Uzglabāšanas nosacījumus pēc zāļu atšķaidīšanas skatīt 6.3. apakšpunktā.
6.5. Iepakojuma veids un saturs
I klases bezkrāsaina stikla ampulas, kas satur 1 ml, 5 ml vai 10 ml šķīduma injekcijām/infūzijām. Ampulas ievietotas polivinilhlorīda paliktnī. Paliktņi ievietoti kartona kastītē.
Iepakojuma lielums:
10 vai 50 ampulas pa 1 ml.
5 vai 10 ampulas pa 5 ml vai 10 ml.
Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.
6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos
Maracex 20 mg/ml šķīdums injekcijām/infūzijām ir saderīgs ar 0,9 % nātrija hlorīda šķīdumu polietilēna (PE) iepakojumā.
Zāles, kas satur redzamas daļiņas, nedrīkst lietot.
Maracex 20 mg/ml šķīdumu injekcijām/infūzijām nedrīkst sajaukt (lietot maisījumā) ar citām zālēm.
Tikai vienreizējai lietošanai; pēc lietošanas atlikušo saturu izmest.
Neizlietotās zāles vai izlietotie materiāli jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām.
7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS
AS KALCEKS
Krustpils iela 53, Rīga, LV‑1057, Latvija
Tālr.: +371 67083320
E-pasts: kalceks@kalceks.lv
8. REĢISTRĀCIJAS NUMURS(-I)
18-0066
9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS
Reģistrācijas datums: 19.03.2018.
10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS
11/2018
PAGE
SASKAŅOTS ZVA 24-01-2019
SASKAŅOTS ZVA 15-03-2018
