Ezakta 6 mg/ml koncentrāts infūziju šķīduma pagatavošanai
Uzglabāt ārējā iepakojumā, lai pasargātu no gaismas.
Paclitaxelum
ZĀĻU NEPAMATOTA LIETOŠANA IR KAITĪGA VESELĪBAI
08-0080-03
08-0080
Actavis Italy S.p.A., Italy; S.C. Sindan - Pharma S.R.L., Romania
26-NOV-13
Uz neierobežotu laiku
Recepšu zāles
6 mg/ml
Koncentrāts infūziju šķīduma pagatavošanai
Ir apstiprināta
Rivopharm Ltd., Ireland
03.09.2019 14:58
Lejupielādēt lietošanas instrukciju
Lietošanas instrukcija: informācija lietotājam
Ezakta 6 mg/ml koncentrāts infūziju šķīduma pagatavošanai
Paclitaxelum
Pirms zāļu lietošanas uzmanīgi izlasiet visu instrukciju, jo tā satur Jums svarīgu informāciju.
Saglabājiet šo instrukciju! Iespējams, ka vēlāk to vajadzēs pārlasīt.
Ja Jums rodas jebkādi jautājumi, vaicājiet savam ārstam vai farmaceitam.
Ja Jums rodas jebkādas blakusparādības, konsultējieties ar savu ārstu vai farmaceitu. Tas attiecas arī uz iespējamām blakusparādībām, kas nav minētas šajā instrukcijā. Skatīt 4. punktu.
Šajā instrukcijā varat uzzināt:
Kas ir Ezakta un kādam nolūkam to lieto
Kas Jums jāzina pirms Ezakta lietošanas
Kā lietot Ezakta
Iespējamās blakusparādības
Kā uzglabāt Ezakta
Iepakojuma saturs un cita informācija
Ezakta koncentrātu infūziju šķīduma pagatavošanai drīkst ievadīt tikai ārsts vai medmāsa. Viņi varēs atbildēt uz jautājumiem, kuri Jums var rasties pēc šīs lietošanas instrukcijas izlasīšanas.
1. Kas ir Ezakta un kādam nolūkam to lieto
Šīs zāles lieto vēža ārstēšanai. Tas var būt olnīcu vēzis vai krūts vēzis (progresējošs vai izplatījies olnīcu vēzis, progresējošs vai izplatījies krūts vēzis). Šīs zāles var lietot arī atsevišķu plaušu vēža veidu gadījumā (progresējošs nesīkšūnu plaušu vēzis, NSŠPV) pacientiem, kurus nevar ārstēt ar operāciju un/vai staru terapiju. Paklitakselu var lietot arī īpaša vēža gadījumā, ko sauc par Kapoši sarkomu un kas var būt saistīta ar AIDS (iegūts imūndeficīta sindroms), ko izraisa HIV saslimšana, ja cita terapija, piemēram, liposomāla anticiklīnu terapija, bijusi nesekmīga.
Ezakta darbojas, pārtraucot šūnu dalīšanos, un to lieto, lai novērstu vēža šūnu augšanu.
2. Kas Jums jāzina pirms Ezakta lietošanas
Nelietojiet Ezakta šādos gadījumos:
ja Jums ir alerģija pret paklitakselu vai kādu citu (6. punktā minēto) šo zāļu sastāvdaļu. Viena no sastāvdaļām, makrogolglicerīna ricinoleāts, var izraisīt smagas alerģiskas reakcijas;
ja Jūs barojat bērnu ar krūti;
ja Jums ir pārāk maz balto asins šūnu (neitrofilo leikocītu). To noteiks ārsts vai medmāsa;
pacientiem ar Kapoši sarkomu šīs zāles nedrīkst lietot, ja Jums ir nopietnas nekontrolējamas infekcijas.
Ja Jums ir kādas neskaidrības, jautājiet savam ārstam vai farmaceitam.
Brīdinājumi un piesardzība lietošanā
Pirms Ezakta lietošanas konsultējieties ar ārstu:
ja Jums ir sirds slimība vai aknu darbības traucējumi;
ja paklitaksela terapijas laikā vai īsi pēc tās novēro caureju (pseidomembranozs kolīts);
ja Jums ir Kapoši sarkoma un rodas smags gļotādas iekaisums (membrānas, kas klāj ķermeņa kanālus ar atverēm uz āru);
ja Jums agrāk bija nervu darbības traucējumi rokās un pēdās, piemēram, nejutīgums, tirpas vai dedzināšanas sajūta (perifēra neiropātija);
ja Jums ir asins sistēmas traucējumi, piemēram, dažu asins šūnu skaita izmaiņas;
ja Ezakta Jums lieto vienlaicīgi ar plaušu apstarošanu.
Bērni un pusaudži
Šīs zāles nedrīkst lietot bērniem un pusaudžiem, kuri jaunāki par 18 gadiem.
Citas zāles un Ezakta
Pastāstiet ārstam vai farmaceitam par visām zālēm, kuras lietojat pēdējā laikā, esat lietojis vai varētu lietot.
Ja lieto kombinācijā, tad Ezakta ir jāievada pirms cisplatīna. Ezakta jāievada 24 stundas pēc doksorubicīna.
Konsultējieties ar ārstu, ja lietojat paklitakselu vienlaicīgi ar kādu no šādām zālēm:
- zāles infekciju ārstēšanai (t.i., tādi antibiotiskie līdzekļi kā eritromicīns, rifampicīns u.c.; jautājiet savam ārstam, medmāsai vai farmaceitam, ja neesat pārliecināts, vai zāles, ko Jūs lietojat ir antibiotiskie līdzekļi), tajā skaitā zāles sēnīšu infekciju ārstēšanai (piemēram, ketokonazols);
- zāles, ko lieto, lai palīdzētu stabilizēt garastāvokli, dažreiz sauc arī par antidepresantiem (piem., fluoksetīns);
- zāles, ko lieto krampju lēkmju (epilepsijas) ārstēšanai (piem., karbamazepīns, fenitoīns, fenobarbitāls);
- zāles, ko lieto, lai palīdzētu pazemināt lipīdu līmeni asinīs (piem., gemfibrozils);
- zāles, ko lieto grēmām vai kuņģa čūlai (piem., cimetidīns);
- zāles, ko lieto HIV un AIDS ārstēšanai (piem., ritonavīrs, sahinavīrs, indinavīrs, nelfinavīrs, efavirenzs, nevirapīns);
- zāles, ko sauc par klopidogrelu un ko lieto, lai novērstu asins recekļu veidošanos.
Grūtniecība, barošana ar krūti un fertilitāte
Ja Jūs esat grūtniece vai barojat bērnu ar krūti, ja domājat, ka Jums varētu būt iestājusies grūtniecība, vai plānojat grūtniecību, pirms šo zāļu lietošanas konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu.
Grūtniecība
Ezakta nedrīkst lietot grūtniecības laikā, izņemot absolūtas nepieciešamības gadījumus. Šīs zāles var izraisīt iedzimtus traucējumus un tāpēc grūtniecība nedrīkst iestāties ārstēšanās laikā ar paklitakselu, un jāizmanto efektīva pretapaugļošanās metode paklitaksela terapijas laikā un sešus mēnešus pēc ārstēšanās beigām. Ja grūtniecība iestājas ārstēšanās laikā vai arī sešu mēnešu laikā pēc ārstēšanas beigām, nekavējoties pastāstiet par to savam ārstam.
Barošana ar krūti
Ezakta nedrīkst lietot, ja Jūs barojat bērnu ar krūti. Ārstēšanās laikā ar Ezakta Jums jāpārtrauc bērna barošana ar krūti. Neatsāciet bērna barošanu ar krūti līdz Jūsu ārsts nav pateicis Jums, ka to ir droši darīt.
Fertilitāte
Šīs zāles var izraisīt neauglību, kas var būt neatgriezeniska. Pirms terapijas sākuma vīriešu dzimuma pacientiem jākonsultējas par spermas kriokonservāciju.
Gan sievietēm, gan vīriešiem reproduktīvā vecumā un/vai viņu dzimumpartneriem jāizmanto kontracepcijas līdzekļi līdz pat 6 mēnešus pēc terapijas pārtraukšanas ar Ezakta.
Transportlīdzekļu vadīšana un mehānismu apkalpošana
Iemesla, lai Jūs nevadītu transportlīdzekļus vai neapkalpotu mehānismus starp Ezakta terapijas cikliem, nav, bet Jums jāatceras, ka šīs zāles satur nelielu alkohola daudzumu un tāpēc nebūtu ieteicams vadīt transportlīdzekļus vai apkalpot mehānismus tūlīt pēc terapijas kursa beigām. Jebkurā gadījumā, nevadiet transportlīdzekļus vai neapkalpojiet mehānismus, ja Jūs jūtaties apreibis vai apdullis.
Ezakta satur alkoholu un makrogolglicerīna ricinoleātu
Alkoholu (etilspirtu), aptuveni 50 % tilpuma, kas ir aptuveni 20 g devā, tas atbilst puslitram alus vai lielai vīna glāzei (210 ml) vienā devā. Šis daudzums var būt kaitīgs alkoholiķiem. Jāpievērš uzmanība grūtniecēm vai ar krūti barojošām sievietēm, bērniem, kā arī paaugstināta riska grupām: pacientiem ar aknu slimību vai epilepsiju. Alkohola daudzums šajās zālēs var ietekmēt arī citu zāļu iedarbību.
Makrogolglicerīna ricinoleātu, kas var izraisīt nopietnas alerģiskas (paaugstinātas jutības) reakcijas.
3. Kā lietot Ezakta
Jūsu ārsts izlems, cik daudz Ezakta Jums jāievada. To ievadīs ārsta uzraudzībā, kas varēs Jums sniegt sīkāku informāciju. Deva būs atkarīga no vēža veida un izplatības pakāpes, kā arī no Jūsu ķermeņa laukuma, kas izteikts kvadrātmetros (m2) un ko aprēķina, ņemot vērā Jūsu augumu un ķermeņa masu. Jums lietotā deva būs atkarīga arī no Jūsu asins analīzēm.
Pirms ievadīšanas Jums, Ezakta šķīdums ir jāatšķaida.
Ezakta ievadīs 3 vai 24 stundu ilgas infūzijas veidā (pilinot) vēnā. Terapiju parasti atkārto ik pēc trīs nedēļām. Ārstējot ar AIDS saistītu Kapoši sarkomu, terapiju atkārto ik pēc divām nedēļām.
Atkarībā no vēža veida un smaguma pakāpes Ezakta ievadīs vienu pašu vai kombinācijā ar citām pretvēža zālēm.
Katru reizi pirms Ezakta lietošanas, Jums tiks nozīmētas citas zāles (premedikācija), piemēram, deksametazons, difenhidramīns un cimetidīns vai ranitidīns. Tas ir nepieciešams, lai samazinātu smagu alerģisku (paaugstinātas jutības) reakciju risku (skatīt 4. punktu - Iespējamās blakusparādības, retāk).
Lietošana bērniem un pusaudžiem
Šīs zāles nedrīkst lietot bērniem un pusaudžiem, kuri jaunāki par 18 gadiem.
Ja Jums ievadīts vairāk Ezakta nekā noteikts
Jūsu devu rūpīgi aprēķinās ārsts, tādēļ pārdozēšana nav sagaidāma. Tomēr, gadījumā, ja ievadīts vairāk nekā noteikts, tad parasti pastiprinās parastās blakusparādības, it īpaši, asins sistēmas traucējumi, nejutīgums/tirpšana, galvenokārt, rokās, plaukstās, kājās vai pēdās un gremošanas traucējumi, ieskaitot vemšanu un caureju.
4. Iespējamās blakusparādības
Tāpat kā visas zāles, šīs zāles var izraisīt blakusparādības, kaut arī ne visiem tās izpaužas. Zemāk minētās blakusparādības novērotas Ezakta lietošanas laikā.
Visbiežākās blakusparādības ir matu izkrišana un samazināts asins šūnu skaits. Jūsu mati ataugs un Jūsu asins šūnu skaits atgriezīsies parastajā līmenī pēc paklitaksela terapijas pārtraukšanas.
Ja Jūs novērojat kādu no šiem simptomiem, nekavējoties pastāstiet par to ārstam:
jebkura neparasta asiņošana vai infekcijas pazīmes, piemēram, kakla iekaisums vai paaugstināta temperatūra;
nopietnas alerģiskas reakcijas – Jums iespējami pēkšņi niezoši izsitumi (nātrene), sejas, pēdu, potīšu, lūpu, mutes vai rīkles pietūkums (kas var izraisīt apgrūtinātu elpošanu vai rīšanu) un Jums var būt ģīboņa sajūta;
elpas trūkums un sauss klepus, ko izraisa plaušu bojājumi;
reakcijas injekcijas vietā, piemēram, lokāla tūska, sāpes, apsārtums.
Ļoti bieži (var ietekmēt vairāk kā 1 no 10 cilvēkiem):
kaulu smadzeņu darbības traucējumi, kas izraisa dažu asins šūnu skaita samazināšanos. To bieži pavada infekcijas un anēmija. Tas var izraisīt arī infekcijas, galvenokārt urīnceļu un augšējo elpceļu infekcijas (ir saņemti ziņojumi par letāliem iznākumiem);
samazināts trombocītu skaits asinīs un asiņošana;
vieglas alerģiskas (paaugstinātas jutības) reakcijas, piemēram, ādas apsārtums un izsitumi;
nervu darbības traucējumi, kas skar rokas un/vai pēdas (perifērā neiropātija), kas var izraisīt, tirpas, nejutīgumu;
zems asinsspiediens;
slikta dūša, vemšana un caureja;
muskuļu vai locītavu sāpes;
iekaisums, piemēram, mutes gļotādas iekaisums;
matu izkrišana (vairumā gadījumu matu izkrišana sākas mazāk kā mēnesi pēc paklitaksela lietošanas uzsākšanas. Ja tā notiek, matu izkrišana vairumam pacientu ir izteikta (vairāk kā 50 %)).
Bieži (var ietekmēt līdz pat 1 cilvēku no 10):
palēnināta sirdsdarbība vai ritms (pulss);
vieglas izmaiņas nagos un ādā, kas ātri izzūd;
sāpīga tūska un iekaisums injekcijas vietā, kas var izraisīt audu sacietējumu, (atsevišķos gadījumos celulītu, ādas sabiezējumu un rētas (ādas fibroze), ādas šūnu atmiršanu (ādas nekroze));
izmaiņas asins analīzēs, kas nosaka aknu darbību.
Retāk (var ietekmēt līdz pat 1 cilvēku no 100):
asins saindēšanās rezultātā iespējams šoks;
smagas alerģiskas (paaugstinātas jutības) reakcijas, kuras pavada pazemināts asinsspiediens, sejas pietūkums, apgrūtināta elpošana, ādas izsitumi, drebuļi, muguras sāpes, sāpes krūškurvī, paātrināta sirdsdarbība, sāpes vēderā, sāpes rokās un kājās, svīšana;
nopietni sirds funkcijas traucējumi, piemēram, sirds muskuļa deģenerācija (kardiomiopātija), nopietnas izmaiņas sirdsdarbībā, arī ģībonis. Sirdslēkme;
paaugstināts asinsspiediens;
asins trombi (trombozes), vēnu iekaisums, kas saistīts ar asins trombiem;
ādas dzelte.
Reti (var ietekmēt līdz pat 1 cilvēku no 1 000):
pneimonija;
samazināts dažu balto asins šūnu skaits ar drudzi (febrila neitropēnija);
sirds mazspēja;
nopietna alerģiska (anafilaktiska) reakcija;
nervu darbības traucējumi, kas var izraisīt muskuļu vājumu rokās un kājās;
apgrūtināta elpošana, šķidrumu uzkrāšanās plaušās, plaušu iekaisums un citi elpošanas sistēmas traucējumi (plaušu fibroze, plaušu embolija), izteikti plaušu darbības traucējumi (elpošanas mazspēja);
ādas nieze, izsitumi un apsārtums;
vājums, paaugstināta temperatūra (drudzis), dehidratācija, tūska, vemšana;
asins saindēšanās;
zarnu nosprostošanās, resnās zarnas vai tievo zarnu sieniņu perforācija, kuņģa gļotādas (vēderplēves) iekaisums, zarnu iekaisums, ko izraisa nepietiekama asins apgāde, aizkuņģa dziedzera iekaisums;
paaugstināta kreatinīna koncentrācija asinīs.
Ļoti reti (var ietekmēt līdz pat 1 cilvēku no 10 000):
akūta leikoze (asins vēža paveids), mielodisplastiskais sindroms (ļaundabīgas asinsrades izmaiņas);
dzīvībai bīstama alerģiska reakcija (anafilaktisks šoks);
ēstgribas zudums, pazemināta asinsspiediena izraisīts šoks, klepus;
ietekme uz nervu sistēmu, kas var izraisīt zarnu paralīzi un pazeminātu asinsspiedienu, pieceļoties stāvus no sēdus stāvokļa, lēkmes (epileptiski krampji), krampji, apjukums, reibonis, smadzeņu darbības traucējumi vai struktūras izmaiņas, galvassāpes, nespēja kontrolēt muskuļu kustības;
problēmas ar redzi un redzes traucējumi, parasti pacientiem, kuriem ievada lielas devas;
dzirdes traucējumi vai dzirdes zudums, zvanīšana ausīs, vertigo;
neparasts sirds ritms (priekškambaru fibrilācija, supraventrikulāra tahikardija);
asins trombi apzarņa artērijā, pseidomembranozs kolīts (specifisku baktēriju izraisīts resnās zarnas iekaisums), barības vada iekaisums, aizcietējums. Šķidruma uzkrāšanās vēderā;
smags resnās zarnas iekaisums, kas izpaužas kā drudzis, ūdeņaina vai asiņaina caureja un krampjveida sāpes vēderā (neitropēnisks kolīts);
aknu šūnu atmiršana (aknu nekroze), apjukums un citi traucējumi (aknu encefalopātija), ko izraisa izmaiņas aknu darbībā (abos gadījumos ziņots par letāliem gadījumiem);
nātrene, ādas zvīņošanās un lobīšanās, ko parasti pavada apsārtums;
smagi, iekaisīgi ādas un gļotādas izsitumi (smaguma pakāpe svārstās no erythema multiforme līdz Stīvensa – Džonsona sindromam, vai pat līdz smagākajam gadījumam – toksiskai epidermas nekrolīzei (TEN));
nagu dalīšanās. Rokas un pēdas terapijas laikā jāsargā no saules ietekmes.
Nav zināmi (sastopamības biežumu nevar noteikt pēc pieejamiem datiem):
audzēja šūnu sabrukšanas sindroms (komplikācijas, ko izraisa mirstošo vēža šūnu sadalīšanās produkti), tas var izraisīt, piemēram, muskuļu vājumu, kam pamatā ir paaugstināta kālija koncentrācija Jūsu asinīs, akūtu nieru mazspēju, kam pamatā ir paaugstināta fosfāta koncentrācija Jūsu asinīs, krampjus un kustību traucējumus, kam pamatā ir samazināta kalcija koncentrācija Jūsu asinīs;
acu bojājumi (mākulas tūska, zibšņi, plankumu redzēšana);
vēnu iekaisums;
cieta āda (skleroderma);
sistēmas sarkanā vilkēde, kas galvenokārt izpaužas kā sarkani plankumi uz ādas, ko parasti pavada locītavu, cīpslu un citu saistaudu un orgānu iekaisuma epizodes;
ziņots par diseminētu intravazālu koagulāciju jeb “DIK”. Tā attiecas uz nopietnu stāvokli, kā rezultātā cilvēkiem ļoti viegli sākas asiņošana, pārāk viegli veidojas asins recekļi, vai abi.
Ziņošana par blakusparādībām
Ja Jums rodas jebkādas blakusparādības, konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu, vai medmāsu. Tas attiecas arī uz iespējamajām blakusparādībām, kas nav minētas šajā instrukcijā. Jūs varat ziņot par blakusparādībām arī tieši Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003. Tīmekļa vietne: HYPERLINK "http://www.zva.gov.lv/../?id=613&sa=613&top=3" www.zva.gov.lv. Ziņojot par blakusparādībām, Jūs varat palīdzēt nodrošināt daudz plašāku informāciju par šo zāļu drošumu.
5. Kā uzglabāt Ezakta
Uzglabāt šīs zāles bērniem neredzamā un nepieejamā vietā.
Uzglabāt flakonu ārējā iepakojumā. Sargāt no gaismas.
Nelietot šīs zāles pēc derīguma termiņa beigām, kas norādīts uz kartona kastītes pēc “EXP”. Derīguma termiņš attiecas uz norādītā mēneša pēdējo dienu.
Neizmetiet zāles kanalizācijā vai sadzīves atkritumos. Vaicājiet farmaceitam, kā izmest zāles, kuras vairs nelietojat. Šie pasākumi palīdzēs aizsargāt apkārtējo vidi.
6. Iepakojuma saturs un cita informācija
Ko Ezakta satur
Aktīvā viela ir paklitaksels.
1 ml koncentrāta infūziju šķīduma pagatavošanai satur 6 mg paklitaksela.
Citas sastāvdaļas ir bezūdens citronskābe, makrogolglicerīna ricinoleāts un bezūdens etilspirts.
Ezakta ārējais izskats un iepakojums
Ezakta 6 mg/ml koncentrāts infūziju šķīduma pagatavošanai ir dzidrs, bezkrāsains līdz gaiši dzeltenīgs, nedaudz viskozs šķīdums, kas iepakots stikla flakonos.
Iepakojumi:
1 x 5 ml flakons (30 mg/5 ml)
1 x 16,7 ml flakons (100 mg/16,7 ml)
1 x 25 ml flakons (150 mg/25 ml)
1 x 50 ml flakons (300 mg/50 ml)
Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.
Reģistrācijas apliecības īpašnieks
Rivopharm Ltd., 17 Corrig Road, Sandyford, Dublin 18, Īrija
Ražotājs
S.C. Sindan- Pharma S.R.L, 11 Ion Mihalache Blvd., 011171 Bucharest, Rumānija
Actavis Italy S.p.A. – Nerviano Plant, Viale Pasteur 10, 20014 Nerviano (MI), Itālija
Šī lietošanas instrukcija pēdējo reizi pārskatīta 06/2019
Sīkāka informācija par šīm zālēm pieejama Zāļu valsts aģentūras mājas lapā HYPERLINK "http://www.zva.gov.lv/"www.zva.gov.lv
Tālāk sniegtā informācija paredzēta tikai veselības aprūpes speciālistiem.
Norādījumi par lietošanu
CITOSTATISKS LĪDZEKLIS
Norādījumi pa rīkošanos ar Ezakta
Tāpat kā ar citiem pretvēža līdzekļiem, arī ar Ezakta jārīkojas piesardzīgi. Atšķaidīšana jāveic apmācītam personālam tam paredzētā telpā aseptiskos apstākļos. Jāizvairās no saskares ar ādu un gļotādām. Pēc ārīgas saskares novērota durstoša, dedzinoša sajūta un apsārtums. Ieelpošanas gadījumā ziņots par aizdusu, sāpēm krūtīs, dedzinošu sajūtu kaklā un sliktu dūšu.
Norādījumi par aizsardzību, sagatavojot Ezakta šķīdumu infūzijām:
Jāizmanto aizsargkamera un jālieto aizsargcimdi, kā arī jāvalkā aizsargājošs priekšauts. Ja aizsargkamera nav pieejama, tad jālieto aizsargmaska un aizsargbrilles;
Atvērtie iepakojumi, piemēram, flakoni, tāpat kā izlietotās adatas, šļirces, katetri, caurulītes un citostatiskie atlikumi, jāuzskata par BĪSTAMAJIEM ATKRITUMIEM un ar tiem jāapietas ar piesardzību atbilstoši patlaban spēkā esošajām instrukcijām par apiešanos ar bīstamajiem atkritumiem;
Gadījumos, kad šķīdums ir izšļakstījies, jāveic sekojoši pasākumi:
jāuzvelk aizsargapģērbs;
jāsavāc stikla lauskas un jāievieto tās konteinerā, kas paredzēts BĪSTAMAJIEM ATKRITUMIEM;
jānoskalo apšļakstītā virsma ar lielu daudzumu auksta ūdens;
rūpīgi jānosusina noskalotās virsmas un materiālu, kas tika izmantots susināšanai, jāievieto konteinerā, kas paredzēts BĪSTAMAJIEM ATKRITUMIEM;
Ja šķīdums nonāk kontaktā ar ādu, tā nekavējoties jānoskalo ar lielu daudzuma auksta, tekoša ūdens un pēc tam rūpīgi jānomazgā ar ziepēm un ūdeni. Ja zāles nonāk saskarē ar gļotādu, tā rūpīgi jānoskalo ar ūdeni. Ja diskomforts nepāriet, konsultējieties ar ārstu.
Ja šķīdums nonāk kontaktā ar acīm, tās nekavējoties jāizskalo ar lielu daudzuma auksta ūdens. Nekavējoties konsultējieties ar savu acu ārstu.
Infūziju šķīduma pagatavošana
Ierīces, kas paredzētas devu izņemšanai no flakona atbilstoši tā sauktajai „slēgtajai sistēmai”, piemēram, ķīmiskās adatu ierīces, nedrīkst lietot, jo tas var izraisīt flakona aizbāžņa sairšanu, kā rezultāta tiek zaudēta sterilitāte.
Pagatavošana, uzglabāšana un ievadīšana jāveic, izmantojot aprīkojumu, kas nesatur PVH (skatīt zemāk punktu „Nesaderība”).
Pirms infūzijas Ezakta 6 mg/ml koncentrāts infūziju šķīduma pagatavošanai aseptiski jāatšķaida. Atšķaidīšanai var izmantot šādus infūziju šķīdumus: 0,9 % nātrija hlorīda šķīdumu infūzijām, 5 % glikozes šķīdumu infūzijām, 5 % glikozes šķīdumu infūzijām un 0,9 % nātrija hlorīda šķīdumu infūzijām vai 5 % glikozes šķīdumu Ringera šķīdumā infūzijām, lai galīgā koncentrācija būtu 0,3 līdz 1,2 mg/ml.
Dažkārt ir ziņots par izgulsnēšanos paklitaksela infūzijas laikā, parasti neilgi pirms 24 stundu infūzijas beigām. Lai gan šādas izgulsnēšanās iemesls nav noskaidrots, domājams, ka tas saistīts ar atšķaidītā šķīduma pārsātināšanos. Lai samazinātu izgulsnēšanās risku, paklitakselu jālieto iespējami ātrāk pēc atšķaidīšanas un jāizvairās no pārmērīgas skalināšanas, vibrācijas un sakratīšanas. Gatavošanas laikā šķīdumi var būt nedzidri, kam par iemeslu ir sastāvā esošie šķīdinātāji un ko nevar likvidēt filtrējot. Lai samazinātu izgulsnēšanās risku, Ezakta jālieto iespējami ātrāk pēc atšķaidīšanas.
Infūzijas ievadīšana
Pagatavotais Ezakta infūziju šķīdums jāievada 3 vai 24 stundu ilgas intravenozas infūzijas veidā.
Paklitakselu jāievada caur ievadīšanas sistēmā ievietotu mikroporu filtru ar ≤ 0,22 µm membrānu (nav novērota būtiska aktivitātes samazināšanās pēc imitējošas šķīduma ievadīšanas caur i.v. sistēmu ar iekšējo filtru).
Pirms lietošanas infūzijas sistēma rūpīgi jāizskalo. Infūzijas laikā regulāri jāpārbauda šķīduma izskats un, ja redzamas nogulsnes, infūzija jāpārtrauc.
Stabilitāte un uzglabāšanas nosacījumi
Uzglabāt flakonu ārējā iepakojumā, lai pasargātu no gaismas.
Ja atdzesē, var veidoties nogulsnes, kas izzūd flakonu mazliet sakratot, vai arī nemaz nekratot, līdzko sasniegta istabas temperatūra. Tas neietekmē zāļu kvalitāti. Ja šķīdums joprojām ir duļķains vai neskaidrs un nogulsnes nevar izšķīdināt, flakons jāiznīcina. Uzglabāšanas laiks ir norādīts uz zāļu iepakojuma kartona kastītes un flakona marķējuma. Pēc šī datuma zāles nedrīkst lietot.
Pēc atvēršanas: no mikrobioloģiskā viedokļa, atverot flakonu, zāles jāizlieto ne vēlāk kā pēc 28 dienām, uzglabājot temperatūrā līdz 25°C. Citi uzglabāšanas apstākļi pirms lietošanas ir lietotāja atbildībā.
Pagatavotā infūziju šķīduma ķīmiskā un fizikālā stabilitāte ir pierādīta – 7 dienas, uzglabājot 5°C un 25°C temperatūrā, ja atšķaidīts ar 5 % glikozes šķīdumu un 5 % glikozes un Ringera šķīdumu injekcijām, kā arī 14 dienas, ja atšķaidīts ar 0,9 % nātrija hlorīda šķīdumu. No mikrobioloģiskā viedokļa atšķaidīts šķīdums ir jāizlieto nekavējoties. Ja tas netiek izlietots nekavējoties, par uzglabāšanas laiku un apstākļiem līdz lietošanai ir atbildīgs lietotājs. Parasti uzglabāšanas laiks nedrīkst būt ilgāks par 24 stundām temperatūrā 2°C – 8°C, ja atšķaidīšana veikta kontrolētos un validētos aseptiskos apstākļos. Pagatavotais šķīdums paredzēts vienreizējai lietošanai.
Nesaderība
Lai samazinātu pacienta saskari ar plastifikatoru DEHP [di-(2-etilheksil)ftalāta], kas var izdalīties no infūziju maisiem, infūziju aprīkojuma vai cita medicīniskā aprīkojuma, kas izgatavots no PVH, atšķaidītos paklitaksela šķīdumus jāuzglabā PVH nesaturošos flakonos (stikla vai polipropilēna pudelēs) vai plastmasas maisos (polipropilēna un poliolefīna maisos), un tie jāievada caur sistēmu, kas izklāta ar polietilēnu. Izmantojot filtrēšanas iekārtas (piemēram, IVEC-2), kam ir īsa ieplūdes un/vai izplūdes caurulīte no PVH plastmasas, nav novērota vērā ņemama DEHP izdalīšanās.
Šīs zāles nedrīkst sajaukt (lietot maisījumā) ar citām zālēm (izņemot punktā „Infūziju šķīduma pagatavošana” minētās).
Iznīcināšana
Visi priekšmeti, kas izmantoti atšķaidīšanai, ievadīšanai vai citādā veidā bijuši saskarē ar paklitakselu, jāiznīcina saskaņā ar vietējiem norādījumiem par rīkošanos ar citotoksiskiem savienojumiem.
SASKAŅOTS ZVA 01-08-2019
ZĀĻU APRAKSTS
1. ZĀĻU NOSAUKUMS
Ezakta 6 mg/ ml koncentrāts infūziju šķīduma pagatavošanai
2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS
1 ml koncentrāta infūziju šķīduma pagatavošanai satur 6 mg paklitaksela (Paclitaxelum).
Viens 5 ml flakons satur 30 mg paklitaksela.
Viens 16,7 ml flakons satur 100 mg paklitaksela.
Viens 25 ml flakons satur 150 mg paklitaksela.
Viens 50 ml flakons satur 300 mg paklitaksela.
Palīgvielas ar zināmu iedarbību: makrogolglicerīna ricinoleāts (527 mg/ml) un bezūdens etilspirts (385 mg/ml).
Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.
3. ZĀĻU FORMA
Koncentrāts infūziju šķīduma pagatavošanai.
Dzidrs, bezkrāsains līdz gaiši dzeltenīgs, nedaudz viskozs šķīdums ar pH 3,3- 4,3 un osmolaritāti > 4000 mOsm/l.
4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA
4.1. Terapeitiskās indikācijas
Olnīcu vēzis
Olnīcu vēža pirmās izvēles ķīmijterapijā kombinācijā ar cisplatīnu pacientēm ar progresējošu olnīcu vēzi vai ar atlieku audzēju (> 1 cm) pēc sākotnējas laparotomijas.
Olnīcu vēža otrās izvēles ķīmijterapijā paklitaksels ir indicēts metastatiska olnīcu vēža ārstēšanai pēc neveiksmīgas platīnu saturošu preparātu standarta terapijas.
Krūts vēzis
Ezakta ir indicēts adjuvantai terapijai, ārstējot pacientes ar limfmezglu pozitīvu krūts vēzi pēc antraciklīna un ciklofosfamīda (AC) terapijas. Adjuvanta terapija ar Ezakta ir uzskatāma par alternatīvu paplašinātai AC terapijai.
Ezakta ir indicēts lokāli progresējoša vai metastatiska krūts vēža sākotnējai ārstēšanai, vai arī kombinācijā ar antraciklīnu pacientēm, kurām antraciklīna terapija ir piemērota, vai arī kombinācijā ar trastuzumabu pacientēm, kurām imūnhistoķīmiski noteikta HER-2 (cilvēka epidermālā augšanas faktora receptora 2) hiperekspresija 3+ stadijā un kurām nav piemērota antraciklīnu terapija (skatīt 4.4. un 5.1. apakšpunktu).
Ezakta monoterapijā ir indicēts metastatiska krūts vēža ārstēšanai pacientēm pēc neveiksmīgas standarta terapijas, kas satur antraciklīnus, vai pacientēm, kas uz to nepretendē.
Progresējošs nesīkšūnu plaušu vēzis
Paklitaksels kombinācijā ar cisplatīnu ir indicēts nesīkšūnu plaušu vēža (NSŠPV) ārstēšanai pacientiem, kas nepretendē uz potenciāli radikālu ķirurģisku un/vai staru terapiju.
Ar AIDS saistīta Kapoši sarkoma
Ezakta ir indicēts pacientiem ar progresējošu Kapoši sarkomu (KS) saistībā ar AIDS, kuriem iepriekš bijusi nesekmīga liposomālo antraciklīnu terapija.
Šo indikāciju pamato ierobežoti dati par efektivitāti; attiecīgo pētījumu kopsavilkums sniegts 5.1. apakšpunktā.
4.2. Devas un lietošanas veids
Devas
Pirms paklitaksela lietošanas visiem pacientiem jāveic premedikācija ar kortikosteroīdiem, antihistamīna līdzekļiem un H2 antagonistiem:
Zāles
Deva
Lietošana pirms paklitaksela
Deksametazons
20 mg iekšķīgi* vai i.v.
Perorāli: aptuveni 12 un 6 stundas, i.v.: 30 – 60 minūtes
Difenhidramīns**
50 mg i.v.
30 - 60 minūtes
Cimetidīns vai ranitidīns
300 mg i.v.
50 mg i.v.
30 - 60 minūtes
* pacientiem ar KS – 8-20 mg.
** vai līdzvērtīgs antihistamīna līdzeklis, piemēram, hlorfeniramīns.
Paklitaksels jāievada caur intravenozā sistēmā ievietotu mikroporu filtru ar ≤ 0,22 µm membrānu (skatīt 6.6. apakšpunktu).
Olnīcu vēža pirmās izvēles ķīmijterapija
Lai gan tiek pētītas arī citas lietošanas shēmas, ieteicama kombinēta paklitaksela un cisplatīna lietošana. Atkarībā no infūzijas ilguma iesaka izmantot divas paklitaksela devas: paklitaksels 175 mg/m2 intravenozi 3 stundās, kam seko cisplatīns 75 mg/m2 ik pēc trīs nedēļām vai paklitaksels 135 mg/m2 24 stundu infūzijā, kam seko cisplatīns 75 mg/m2, ievērojot 3 nedēļu starplaiku starp kursiem (skatīt 5.1 apakšpunktu).
Olnīcu vēža otrās izvēles ķīmijterapija
Ieteicamā paklitaksela deva ir 175 mg/m2 3 stundās, ievērojot 3 nedēļu starplaiku starp kursiem.
Krūts vēža adjuvantā ķīmijterapija
Ieteicamā paklitaksela deva ir 175 mg/m2 3 stundās, ievērojot 3 nedēļu starplaiku starp kursiem, pēc AC terapijas.
Krūts vēža pirmās izvēles ķīmijterapija
Lietojot kopā ar doksorubicīnu (50 mg/m2), paklitaksels jāievada 24 stundas pēc doksorubicīna. Ieteicamā paklitaksela deva ir 220 mg/m2, ievadot intravenozi 3 stundu laikā, ievērojot 3 nedēļu starplaiku starp kursiem (skatīt 4.4. un 5.1. apakšpunktu).
Lietojot kopā ar trastuzumabu, ieteicamā paklitaksela deva ir 175 mg/m2 intravenozi 3 stundās, ievērojot 3 nedēļu starplaiku starp kursiem (skatīt 5.1. apakšpunktu).
Paklitaksela infūziju var sākt nākamajā dienā pēc pirmās trastuzumaba devas vai tūlīt pēc kārtējās trastuzumaba devas, ja iepriekšējo trastuzumaba devu paciente panesa labi (sīkāku informāciju par trastuzumaba devām skatīt Herceptin zāļu aprakstā).
Krūts vēža otrās izvēles ķīmijterapija
Ieteicamā paklitaksela deva ir 175 mg/m2 3 stundās, ievērojot 3 nedēļu starplaiku starp kursiem.
Progresējoša NSŠPV ārstēšana
Ieteicamā paklitaksela deva ir 175 mg/m2 3 stundās, kam seko cisplatīns 80 mg/m2, ievērojot 3 nedēļu starplaiku starp kursiem.
Ar AIDS saistītas KS ārstēšana
Ieteicamā Ezakta deva ir 100 mg/m2 3 stundas ilgas infūzijas veidā ik pēc divām nedēļām.
Paklitaksela turpmākās devas jāievada atbilstoši individuālajai zāļu panesībai.
Paklitakselu nedrīkst ievadīt atkārtoti, līdz neitrofilo leikocītu skaits nav ≥ 1500/mm3 (pacientiem ar KS - ≥ 1000/mm3 un trombocītu skaits nav ≥ 100000/mm3 (pacientiem ar KS - ≥ 75000/mm3). Pacientiem, kuriem rodas izteikta neitropēnija (neitrofilo leikocītu skaits ir < 500/mm3 7 dienas vai ilgāk) vai izteikta perifēriska neiropātija, turpmākajos kursos deva jāsamazina par 20 % (pacientiem ar KS – par 25 %) (skatīt 4.4. apakšpunktu).
Pacienti ar aknu darbības traucējumiem
Dati nav pietiekami, lai sniegtu ieteikumus par devām pacientiem ar viegliem un vidēji smagiem aknu darbības traucējumiem (skatīt 4.4. un 5.2. apakšpunktu). Pacientus ar smagiem aknu darbības traucējumiem nedrīkst ārstēt ar paklitakselu.
Pediatriskā populācija
Paklitakselu nav ieteicams lietot bērniem, kuri jaunāki par 18 gadiem, jo trūkst informācija par efektivitāti un drošību.
Lietošanas veids
Norādījumus par zāļu atšķaidīšanu pirms lietošanas skatīt 6.6. apakšpunktā.
4.3. Kontrindikācijas
Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā minētām palīgvielām, it īpaši pret makrogolglicerīna ricinoleātu (skatīt 4.4. apakšpunktu).
Barošanas ar krūti periods (skatīt 4.6. apakšpunktu).
Pacientiem, kuriem sākotnējais neitrofilo leikocītu skaits ir < 1500/mm3 (pacientiem ar KS - < 1000/mm3).
KS gadījumā pacientiem, kuriem vienlaikus ir smagas un nekontrolētas infekcijas slimības.
4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā
Paklitaksels jālieto tāda ārsta uzraudzībā, kuram ir pieredze pretvēža ķīmijterapeitisko līdzekļu lietošanā. Tā kā iespējamas izteiktas paaugstinātas jutības reakcijas, jābūt pieejamam atbilstošam aprīkojumam dzīvībai svarīgo funkciju uzturēšanai.
Ņemot vērā iespējamo ekstravazāciju, ieteicams rūpīgi novērot infūzijas vietu attiecībā uz iespējamo infiltrāciju ievadīšanas laikā.
Pacientiem jāveic premedikācija ar kortikosteroīdiem, antihistamīna līdzekļiem un H2 antagonistiem (skatīt 4.2. apakšpunktu).
Lietojot paklitakselu kombinācijā ar cisplatīnu, tas jāievada pirms cisplatīna (skatīt 4.5. apakšpunktu).
Mazāk nekā 1 % pacientu, kas saņem paklitakselu pēc adekvātas premedikācijas, novērotas izteiktas paaugstinātas jutības reakcijas, kam raksturīga aizdusa un hipotensija (kas jāārstē), angioedēma un ģeneralizēta nātrene. Iespējams, ka šo reakciju mediators ir histamīns. Izteiktu paaugstinātas jutības reakciju gadījumā nekavējoties jāpārtrauc paklitaksela infūzija un jāuzsāk simptomātiska ārstēšana. Pacientam nedrīkst atkārtoti ievadīt šīs zāles.
Kaulu smadzeņu darbības nomākums (galvenokārt neitropēnija) ir devu ierobežojoša toksicitāte. Bieži jākontrolē asinsaina. Paklitakselu nedrīkst ievadīt atkārtoti, līdz neitrofilo leikocītu skaits nav ≥ 1500/mm3 (pacientiem ar KS - ≥ 1000/mm3) un trombocītu skaits nav ≥ 100000/mm3 (pacientiem ar KS - ≥ 75000/mm3).
KS klīniskā pētījuma laikā lielākā daļa pacientu saņēma granulocītu koloniju stimulējošo faktoru (G-KSF).
Retos gadījumos, lietojot paklitakselu monoterapijā ir ziņots par izteiktiem sirds vadīšanas traucējumiem.
Ja pacientiem paklitaksela lietošanas laikā rodas izteikti sirds vadīšanas traucējumi, jāveic atbilstoša ārstēšana un turpmākas paklitaksela terapijas laikā jāveic nepārtraukta sirdsdarbības kontrole. Paklitaksela lietošanas laikā ir novērota hipotensija, hipertensija un bradikardija; pacientiem parasti simptomu nav, un ārstēšana nav nepieciešama. Ieteicama bieža organisma stāvokļa galveno rādītāju kontrole, īpaši pirmajā paklitaksela infūzijas stundā. Pacientiem ar NSŠPV biežāk nekā pacientēm ar krūts vai olnīcu audzēju novēroti smagi kardiovaskulāri traucējumi. AIDS-KS klīniskajā pētījumā novērots viens sirds mazspējas gadījums, kas saistīts ar paklitakselu.
Ja paklitakselu lieto kombinācijā ar doksorubicīnu vai trastuzumabu metastatiska krūts vēža sākotnējai ārstēšanai, jāpievērš uzmanība sirdsdarbības kontrolēšanai. Ja paciente pretendē uz paklitaksela terapiju šādā kombinācijā, viņai jāveic pamata sirdsdarbības pārbaudes, kas ietver anamnēzes novērtēšanu, fizisku izmeklēšanu, EKG, ehokardiogrammu un/vai MUGA skenēšanu. Sirdsdarbība jākontrolē arī terapijas laikā (piemēram, ik pēc trīs mēnešiem). Sirdsdarbības kontrole var palīdzēt apzināt pacientes, kurām rodas sirds funkcijas traucējumi, un ārstējošam ārstam rūpīgi jānovērtē ievadītā antraciklīna kumulatīvā deva (mg/m2), izlemjot par sirds kambaru funkcijas novērtēšanas biežumu. Ja pārbaude liecina par sirds funkcijas pasliktināšanos, kaut arī tā ir asimptomātiska, ārstējošam ārstam rūpīgi jāizvērtē turpmākās terapijas lietderība attiecībā pret iespējamo sirds bojājuma attīstību, tajā skaitā potenciāli neatgriezenisku bojājumu. Ja zāļu ievadīšanu turpina, sirds funkcija jākontrolē biežāk (piemēram, ik pēc 1 – 2 cikliem). Sīkāku informāciju skatīt Herceptin vai doksorubicīna zāļu aprakstā.
Lai gan perifēru neiropātiju novēro bieži, smagi simptomi rodas reti. Smagos gadījumos visos turpmākos paklitaksela terapijas kursos devu ieteicams samazināt par 20 % (pacientiem ar KS – par 25 %). Pacientiem ar NSŠPV un pacientēm ar olnīcu vēzi, kuri saņem pirmās izvēles terapiju, paklitaksela ievadīšana trīs stundas ilgas infūzijas veidā kombinācijā ar cisplatīnu izteiktu neirotoksicitāti izraisīja biežāk nekā tikai paklitaksela un ciklofosfamīda ievadīšana, kam sekoja cisplatīns.
Pacientiem ar aknu darbības traucējumiem iespējams paaugstināts toksicitātes risks, īpaši 3. – 4. pakāpes mielosupresijas risks. Nav nekādu pierādījumu, ka paklitaksela toksicitāte palielinātos, ievadot to 3 stundas ilgas infūzijas veidā pacientiem ar nelieliem aknu darbības traucējumiem. Ievadot paklitakselu ilgākas infūzijas veidā, pacientiem ar mēreniem un smagiem aknu darbības traucējumiem var novērot pastiprinātu mielosupresiju. Pacienti rūpīgi jānovēro attiecībā uz izteiktas mielosupresijas rašanos (skatīt 4.2. apakšpunktu). Dati nav pietiekami, lai sniegtu ieteikumus par devām pacientiem ar viegliem un mēreniem aknu darbības traucējumiem (skatīt 5.2. apakšpunktu).
Informācija par pacientiem ar izteiktu sākotnēju holestāzi nav pieejama. Pacienti ar smagiem aknu darbības traucējumiem nedrīkst lietot paklitakselu.
Tā kā Ezakta satur etilspirtu (396 mg/ml), jāņem vērā iespējamā iedarbība uz CNS un cita ietekme. Alkohola daudzums šajās zāles var ietekmēt arī citu zāļu iedarbību.
Ezakta satur makrogolglicerīna ricinoleātu, kas var izraisīt smagas alerģiskas reakcijas.
Īpaša piesardzība jāievēro, lai izvairītos no intraarteriālas paklitaksela ievadīšanas, jo lokālas panesības pētījumos ar dzīvniekiem pēc intraarteriālas ievadīšanas novērotas smagas audu reakcijas.
Retos gadījumos ir ziņots par pseidomembranozu kolītu, tajā skaitā pacientiem, kuri nav vienlaicīgi ārstēti ar antibiotiskiem līdzekļiem. Šī reakcija jāņem vērā, nosakot diferenciāldiagnozi smagas vai ilgstošas caurejas gadījumā, kas radusies paklitaksela terapijas laikā vai neilgi pēc tās.
Paklitaksels kombinācijā ar plaušu apstarošanu neatkarīgi no hronoloģiskās secības var veicināt intersticiāla pneimonīta rašanos.
Hormonālie kontracepcijas līdzekļi ir kontrindicēti hormonu receptoru pozitīvu audzēju gadījumā.
KS pacientiem retos gadījumos rodas izteikts mukozīts. Rodoties smagām reakcijām, paklitaksela deva jāsamazina par 25 %.
4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi
Premedikācija ar cimetidīnu neietekmē paklitaksela klīrensu.
Ieteicamā shēma paklitaksela lietošanai olnīcu vēža pirmās izvēles ķīmijterapijā ir ievadīt to pirms cisplatīna. Ja paklitakselu lieto pirms cisplatīna, paklitaksela drošības profils ir tāds pats kā paklitaksela monoterapijas gadījumā. Ja paklitakselu lieto pēc cisplatīna, pacientēm novēroja izteiktāku mielosupresiju un paklitaksela klīrensa samazināšanos par aptuveni 20 %. Ar paklitakselu un cisplatīnu ārstētiem pacientiem nieru mazspējas risks var būt paaugstināts, salīdzinot ar cisplatīna monoterapiju ginekoloģiska vēža ārstēšanai.
Tā kā doksorubicīna un tā aktīvo metabolītu eliminācija var samazināties, ja paklitakselu un doksorubicīnu ievada ar īsākiem starplaikiem, metastatiska krūts vēža terapijai paklitaksels jāievada 24 stundas pēc doksorubicīna (skatīt 5.2. apakšpunktu).
Paklitaksela metabolismu daļēji katalizē citohroma P450 izoenzīmi CYP2C8 un CYP3A4. Tādēļ zāļu savstarpējās mijiedarbības FK pētījumu trūkuma dēļ ir jāievēro piesardzība, ievadot paklitakselu vienlaicīgi ar zālēm, par kurām zināms, ka tās inhibē CYP2C8 vai CYP3A4 (piem., ketokonazols un citi imidazola pretsēnīšu līdzekļi, eritromicīns, fluoksetīns, gemfibrozils, klopidogrels, cimetidīns, ritonavīrs, sakvinavīrs, indinavīrs un nelfinavīrs), jo paklitaksela toksicitāte var palielināties augstākas paklitaksela iedarbības dēļ. Paklitaksela lietošana vienlaicīgi ar zālēm, kas inducē CYP2C8 vai CYP3A4 (piem., rifampicīnu, karbamazepīnu, fenitoīnu, fenobarbitāls, efavirenzu, nevirapīnu), nav ieteicama, jo var pasliktināties tā efektivitāte zemākas paklitaksela iedarbības dēļ.
Pētījumi, kuros piedalījušies pacienti ar KS, kas vienlaikus lieto vairākas zāles, liecina, ka nelfinavīra un ritonavīra (bet ne indinavīra) klātbūtnē paklitaksela sistēmiskais klīrenss bija būtiski zemāks. Informācija par paklitaksela mijiedarbību ar citiem proteāžu inhibitoriem nav pietiekama, tāpēc pacientiem, kas vienlaikus saņem proteāžu inhibitorus, paklitaksels jāordinē piesardzīgi.
4.6. Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti
Grūtniecība
Nav pietiekamas informācijas par paklitaksela lietošanu grūtniecēm. Pierādīts, ka trušiem paklitaksels ir gan embriotoksisks, gan fetotoksisks. Tāpat kā citas citotoksiskas zāles, paklitaksels, ievadīts grūtniecēm, var izraisīt kaitējumu auglim. Tāpēc paklitakselu nedrīkst lietot grūtniecības laikā, izņemot absolūtas nepieciešamības gadījumus. Pacientēm reproduktīvā vecumā, kuras saņem paklitakselu, jāiesaka izvairīties no grūtniecības un gadījumā, ja grūtniecība iestājusies, nekavējoties pastāstīt par to savam ārstējošajam ārstam. Sievietēm un vīriešiem reproduktīvā vecumā un/vai viņu dzimumpartneriem jāizmanto kontracepcijas līdzekļi līdz pat 6 mēnešus pēc paklitaksela terapijas pārtraukšanas.
Barošana ar krūti
Paklitaksela lietošana ir kontrindicēta mātēm, kuras baro bērnu ar krūti (skatīt 4.3. apakšpunktu). Nav zināms, vai paklitaksels izdalās mātes pienā. Paklitaksela terapijas laikā jāpārtrauc bērna barošana ar krūti.
Fertilitāte
Ir pierādīts, ka paklitaksels samazina auglību žurkām.
Pirms ārstēšanas ar paklitakselu vīriešu dzimuma pacientiem jākonsultējas par spermas kriokonservācijas iespēju iespējamas neauglības dēļ.
4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus
Paklitaksels neietekmē spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus. Tomēr jāatceras, ka preparāts satur alkoholu (skatīt 4.4. un 6.1. apakšpunktu).
Šo zāļu sastāvā esošais alkohols var mazināt spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus.
4.8. Nevēlamās blakusparādības
Ja vien nav norādīts citādi, turpmākais izklāsts attiecināms uz vispārējās drošības datiem, kas apkopoti par 812 pacientiem ar norobežotiem audzējiem, kuri klīniskajos pētījumos tika ārstēti ar paklitaksela monoterapiju. Tā kā KS populācija ir ļoti specifiska, šī apakšpunkta beigās ir īpaša sadaļa, kas balstīta uz klīniskā pētījuma datiem, kurā piedalījās 107 pacienti.
Pacientiem, kas saņem paklitakselu olnīcu vēža, krūts vēža un NSŠPV ārstēšanai, nevēlamo blakusparādību biežums un smaguma pakāpe kopumā ir līdzīgi, ja vien nav minēts savādāk. Nevienu no novērotajām toksicitātes reakcijām acīmredzami neietekmēja vecums.
Diviem pacientiem (< 1 %) bija izteiktas paaugstinātas jutības reakcijas ar iespējamu letālu iznākumu (kas definēta kā hipotensija, kad nepieciešama ārstēšana, angioedēma , elpošanas nomākums, kad nepieciešama bronhodilatatoru terapija, vai ģeneralizēta nātrene). Trīsdesmit četriem procentiem pacientu (17 % - visos kursos) bija viegli izteiktas paaugstinātas jutības reakcijas. Šo viegli izteikto reakciju gadījumā (galvenokārt apsārtums un izsitumi) nebija vajadzīga ne terapeitiska iejaukšanās, ne paklitaksela terapijas pārtraukšana.
Visbiežāk novērotā būtiskā nevēlamā blakusparādība bija kaulu smadzeņu nomākums. 28 % pacientu radās izteikta neitropēnija (< 500 šūnas/mm3), taču tā nebija saistīta ar drudža epizodēm. Tikai 1 % pacientu bija izteikta neitropēnija 7 dienas un ilgāk. 11 % pacientu novēroja trombocitopēniju. Trīs procentiem pacientu vismaz vienu reizi pētījuma laikā mazākais trombocītu skaits bija < 50 000/mm3. 64 % pacientu tika novērota anēmija, taču izteikta anēmija (Hb < 5 mmol/l) bija tikai 6 % pacientu. Anēmijas biežums un smaguma pakāpe ir atkarīga no sākotnējā hemoglobīna līmeņa.
Neirotoksicitāte, galvenokārt perifēra neiropātija, biežāk un smagākā formā radās, ievadot 175 mg/m2 infūziju 3 stundās (neirotoksicitāte 85 % gadījumu, 15 % - smaga), salīdzinot ar 135 mg/m2 infūziju 24 stundās, kad paklitaksels tika kombinēts ar cisplatīnu. Pacientiem ar NSŠPV un olnīcu vēzi, kam trīs stundas ievadīja paklitakselu ar sekojošu cisplatīna ievadīšanu, būtiski palielinājās smagas neirotoksicitātes sastopamība. Perifēra neiropātija var rasties pēc pirmā kursa un pastiprināties līdz ar pieaugošu paklitaksela lietošanu. Dažos gadījumos perifēra neiropātija bija iemesls paklitaksela lietošanas pārtraukšanai. Jušanas traucējumi parasti mazinās vai izzūd dažu mēnešu laikā pēc paklitaksela lietošanas pārtraukšanas. Neiropātijas, kas radušās iepriekšējas terapijas rezultātā, nav kontrindikācija paklitaksela terapijai.
60 % pacientu bija artralģija vai mialģija; 13 % pacientu šie traucējumi bija smagā formā.
Reakcijas injekcijas vietā intravenozas ievadīšanas laikā var izraisīt lokalizētu tūsku, sāpes, apsārtumu un sacietējumu; dažreiz ekstravazācija var izraisīt celulītu. Ir ziņots par ādas nekrotizēšanos un/vai lobīšanos, kas dažos gadījumos bija saistīta ar ekstravazāciju. Iespējamas arī ādas krāsas izmaiņas. Retos gadījumos ir ziņots par atkārtotām ādas reakcijām iepriekšējās ekstravazācijas vietā pēc paklitaksela ievadīšanas citā vietā. Specifiska metode ekstravazācijas reakciju ārstēšanai šobrīd nav zināma.
Dažos gadījumos reakcijas injekcijas vietā radās ilgstošas infūzijas laikā, vai arī tās bija novēlotas un radās pēc 7 līdz 10 dienām.
Ziņots par diseminētu intravazālu koagulāciju (DIK), bieži saistībā ar sepsi vai vairāku orgānu mazspēju.
Ādas un zemādas audu bojājumi
Alopēcija: alopēciju novēroja 87 %pacientu un tā parādījās pēkšņi. Lielākais alopēciju gadījumu skaits tika novērots mazāk kā mēnesi pēc ārstēšanas ar paklitakselu uzsākšanas. Vairumam pacientu, kuriem rodas alopēcija, paredzama izteikta ≥ 50 % matu izkrišana.
Zemāk esošajā tabulā neatkarīgi no to smaguma pakāpes apkopotas nevēlamās blakusparādības, kas saistītas ar paklitaksela monoterapiju, ievadot to trīs stundas ilgas infūzijas veidā metastatiskas slimības gadījumā (812 pacienti, kas ārstēti klīniskajos pētījumos), un blakusparādības, par kurām ziņots pēcreģistrācijas novērošanas ietvaros*.
Turpmāk aprakstīto nevēlamo blakusparādību biežums ir noteikts, izmantojot šādu iedalījumu: ļoti bieži (≥ 1/10); bieži (≥ 1/100, < 1/10), retāk (≥ 1/1 000, < 1/100); reti (≥1/10 000, <1/1 000); ļoti reti (<1/10 000); nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem). Katrā sastopamības biežuma grupā nevēlamās blakusparādības ir norādītas to nopietnības samazinājuma secībā.
Infekcijas un infestācijas
Ļoti bieži: infekcijas (galvenokārt urīntrakta infekcijas un augšējo elpceļu infekcijas) ar ziņojumiem par letālu iznākumu.
Retāk: septisks šoks.
Reti: pneimonija*, peritonīts*, sepse*.
Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi
Ļoti bieži: mielosupresija, neitropēnija, anēmija, trombocitopēnija, leikopēnija, asiņošana.
Reti: febrila neitropēnija*.
Ļoti reti: akūta mieloleikoze*, mielodisplastiskais sindroms*.
Nav zināmi: diseminēta intravazāla koagulācija
Imūnās sistēmas traucējumi
Ļoti bieži: viegli izteiktas paaugstinātas jutības reakcijas (galvenokārt piesārtums un izsitumi).
Retāk: izteiktas paaugstinātas jutības reakcijas, kad vajadzīga ārstēšana (piemēram, hipotensija, angioedēma , elpošanas nomākums, ģeneralizēta nātrene, drebuļi, sāpes mugurā, sāpes krūtīs, tahikardija, sāpes vēderā, sāpes ekstremitātēs, diaforēze un hipertensija).
Reti: anafilaktiskas reakcijas*.
Ļoti reti: anafilaktiskais šoks*.
Vielmaiņas un uztures traucējumi
Ļoti reti: anoreksija*.
Nav zināmi: audzēja šūnu sabrukšanas sindroms*.
Psihiskie traucējumi
Ļoti reti: apmulsuma stāvoklis*.
Nervu sistēmas traucējumi
Ļoti bieži: neirotoksicitāte (galvenokārt perifēra neiropātija).
Reti: motora neiropātija (kā rezultātā rodas viegli izteikts distāls nespēks)*.
Ļoti reti: Grand mal lēkmes*, autonoma neiropātija (kā rezultātā rodas paralītisks ileuss un ortostatiska hipotensija)*, encefalopātija*, krampji*, reibonis*, ataksija*, galvassāpes*.
Acu slimības
Ļoti reti: traucēta redzes nerva darbība un/vai redzes traucējumi (ņirbošā skotoma)*, it īpaši pacientiem, kuri saņēmuši lielākas devas, nekā ieteicams.
Nav zināmi: mākulas tūska*, fotopsija*, plankumu redzēšana*.
Ausu un labirinta bojājumi
Ļoti reti: dzirdes zudums*, ototoksicitāte*, džinkstēšana ausīs*, vertigo*.
Sirds funkcijas traucējumi
Bieži: bradikardija.
Retāk: miokarda infarkts, atrioventrikulāra blokāde un sinkope, kardiomiopātija, asimptomātiska kambaru tahikardija, tahikardija ar bigeminiju.
Reti: sirds mazspēja.
Ļoti reti: priekškambaru mirdzēšana*, supraventrikulāra tahikardija*.
Asinsvadu sistēmas traucējumi
Ļoti bieži: hipotensija.
Retāk: tromboze, hipertensija, tromboflebīts.
Ļoti reti: šoks*.
Nav zināmi: flebīts*.
Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības
Reti: elpošanas mazspēja*, plaušu artēriju embolija*, plaušu fibroze*, intersticiāla pneimonija*, dispnoja*, izsvīdums pleiras dobumā*.
Ļoti reti: klepus*.
Kuņģa-zarnu trakta traucējumi
Ļoti bieži: caureja, vemšana, slikta dūša, gļotādas iekaisums.
Reti: zarnu nosprostošanās*, zarnu perforācija*, išēmisks kolīts*, pankreatīts*.
Ļoti reti: apzarņa tromboze*, pseidomembranozs kolīts*, neitropēnisks kolīts*, ascīts*, ezofagīts*, aizcietējums*.
Aknu un/vai žults izvades sistēmas traucējumi
Ļoti reti: aknu nekroze*, hepātiska encefalopātija* (abos gadījumos ziņots par gadījumiem ar letālu iznākumu).
Ādas un zemādas audu bojājumi
Ļoti bieži: alopēcija.
Bieži: pārejošas un viegli izteiktas nagu un ādas izmaiņas.
Reti: nieze*, izsitumi, apsārtums*.
Ļoti reti: Stīvensa-Džonsona sindroms*, epidermāla nekrolīze*, erythema multiforme*, eksfoliatīvs dermatīts*, nātrene*, oniholīze* (pacientiem, kam tiek veikta terapija, jānēsā saules aizsarglīdzekļi uz rokām un kājām).
Nav zināmi: skleroderma*.
Skeleta-muskuļu, saistaudu un kaulu sistēmas traucējumi
Ļoti bieži: artralģija, mialģija.
Nav zināmi: sistēmas sarkanā vilkēde*.
Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā
Bieži: reakcijas injekcijas vietā (tostarp lokalizēta tūska, sāpes, apsārtums, audu sacietējums; dažkārt ekstravazācijas rezultātā var rasties celulīts, ādas fibroze un nekroze).
Reti: drudzis*, dehidratācija*, astēnija*, tūska*, savārgums*.
Izmeklējumi
Bieži: izteikta ASAT līmeņa paaugstināšanās, izteikta sārmainās fosfatāzes līmeņa paaugstināšanās.
Retāk: izteikta bilirubīna līmeņa paaugstināšanās.
Reti: paaugstināts kreatinīna līmenis asinīs*.
Pacientēm ar krūts vēzi, kuras saņēma paklitakselu kā adjuvantu terapiju pēc AC, neirosensora toksicitāte, paaugstinātas jutības reakcijas, artralģija/mialģija, anēmija, infekcijas, drudzis, slikta dūša/vemšana un caureja radās biežāk nekā pacientēm, kuras saņēma AC monoterapijā. Tomēr šīs reakcijas atbilda paklitaksela lietošanai monoterapijā, kā aprakstīts iepriekš.
Kombinēta terapija
Turpmākais izklāsts pamatojas uz diviem lieliem pētījumiem par olnīcu vēža pirmās izvēles ķīmijterapiju (paklitaksels + cisplatīns: vairāk nekā 1050 pacienšu), metastatiska krūts vēža pirmās izvēles terapijas diviem III fāzes pētījumiem: vienā tika pētīta kombinācija ar doksorubicīnu (paklitaksels + doksorubicīns: 267 pacientes), otrā tika pētīta kombinācija ar trastuzumabu (plānota apakšgrupu analīze - paklitaksels + trastuzumabs: 188 pacientes) un diviem III fāzes pētījumiem par progresējošu NSŠPV (paklitaksels + cisplatīns: vairāk nekā 360 pacienti) (skatīt 5.1 apakšpunktu).
Pacientēm, kurām olnīcu vēža pirmās izvēles ķīmijterapijā trīs stundas ilgas infūzijas veidā tika ievadīts paklitaksels, pēc tā ievadot cisplatīnu, bija biežāka un smagāka neirotoksicitāte, artralģija/mialģija un paaugstinātas jutības reakcijas, salīdzinot ar pacientēm, kas tika ārstētas ar ciklofosfamīdu, pēc tā ievadot cisplatīnu. Mielosupresiju novēroja retāk un vieglākā formā, ja paklitakselu ievadīja trīs stundas ilgas infūzijas veidā un pēc tam lietoja cisplatīnu, nekā lietojot ciklofosfamīdu un pēc tam cisplatīnu.
Metastatiska krūts vēža pirmās izvēles ķīmijterapijas laikā par neitropēniju, anēmiju, perifēru neiropātiju, artralģiju/mialģiju, astēniju, drudzi un caureju tika ziņots biežāk un smagākā pakāpē, ja paklitaksels (220 mg/m2) tika ievadīts 3 stundu infūzijā 24 stundas pēc doksorubicīna (50 mg/m2), salīdzinot ar standarta FAC terapiju (5-FU 300 mg/m2, doksorubicīna 50 mg/m2, ciklofosfamīds 500 mg/m2). Slikta dūša un vemšana radās retāk un bija vieglāka, lietojot paklitaksela (220 mg/m2/doksorubicīna (50 mg/m2) shēmu, salīdzinot ar standarta FAC shēmu. Kortikosteroīdu lietošana varētu būt saistīta ar sliktas dūšas un vemšanas mazāku biežumu un intensitāti paklitaksela/doksorubicīna grupā.
Ja pacientēm ar metastatisku krūts vēzi pirmās izvēles terapijā paklitakselu ievadīja 3 stundas ilgas infūzijas veidā kombinācijā ar trastuzumabu, biežāk nekā lietojot tikai paklitakselu, tika ziņots par turpmāk minētajiem traucējumiem (neatkarīgi no tā, vai tie bija saistīti ar paklitaksela vai trastuzumaba lietošanu): sirds mazspēja (8 %, salīdzinot ar 1 %), infekcija (46 %, salīdzinot ar 27 %), drebuļi (42 %, salīdzinot ar 4 %), drudzis (47 %, salīdzinot ar 23 %), klepus (42 %, salīdzinot ar 22 %), izsitumi (39 %, salīdzinot ar 18 %), artralģija (37 %, salīdzinot ar 21 %), tahikardija (12 %, salīdzinot ar 4 %), caureja (45 %, salīdzinot ar 30 %), hipertensija (11 %, salīdzinot ar 3 %), deguna asiņošana (18 %, salīdzinot ar 4 %), pinnes (11 %, salīdzinot ar 3 %), herpes simplex (12 %, salīdzinot ar 3 %), gadījuma rakstura ievainojumi (13 %, salīdzinot ar 3 %), bezmiegs (25 %, salīdzinot ar 13 %), rinīts (22 %, salīdzinot ar 5 %), sinusīts (21 %, salīdzinot ar 7 %) un reakcijas injekcijas vietā (7 %, salīdzinot ar 1 %). Iespējams, dažas no šīm biežuma atšķirībām rodas tāpēc, ka paklitaksela un trastuzumaba kombināciju lieto biežāk un ilgāku laiku nekā tikai paklitakselu. Par nopietnām blakusparādībām, lietojot paklitakselu un trastuzumabu un tikai paklitakselu, tika ziņots vienlīdz bieži.
Ievadot doksorubicīnu kombinācijā ar paklitakselu metastatiska krūts vēža pacientēm, sirds kontrakciju patoloģija (kreisā kambara izsviedes frakcijas samazināšanās par ≥20 %) tika novērota 15 % pacienšu, salīdzinot ar 10 % pacienšu, kas saņēma standarta FAC terapijas shēmu. Sastrēguma sirds mazspēja tika novērota < 1 % gan paklitaksela/doksorubicīna, gan standarta FAC grupās.
Trastuzumaba un paklitaksela lietošana pacientiem, kas iepriekš saņēmuši antraciklīnu terapiju, izraisīja sirds disfunkcijas biežuma un smaguma palielināšanos, salīdzinot ar pacientiem, kas lietoja tikai paklitakselu (NYHA I/II klase - 10 %, salīdzinot ar 0 %; NYHA III/IV klase - 2 %, salīdzinot ar 1 %); retos gadījumos šie traucējumi bija saistīti ar nāvi (skatīt trastuzumaba zāļu aprakstu). Visos gadījumos, izņemot šos retos gadījumus, pacienti reaģēja uz atbilstošu medikamentozu ārstēšanu.
Pacientiem, kas vienlaikus saņēma staru terapiju, novērots apstarošanas pneimonīts.
Ar AIDS saistīta Kapoši sarkoma
Saskaņā ar klīniskā pētījuma rezultātiem, kurā piedalījās 107 pacienti, nevēlamo blakusparādību biežums un smagums pacientiem ar KS un pacientiem, kas saņem paklitakselu citu norobežotu audzēju ārstēšanai, ir līdzīgs. Izņēmums ir hematoloģiskās un aknu blakusparādības (skatīt tālāk tekstā).
Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi: kaulu smadzeņu nomākums bija galvenā devu ierobežojošā toksicitāte. Nozīmīgākā hematoloģiskā toksicitāte ir neitropēnija. Pirmā terapijas kursa laikā izteikta neitropēnija (< 500 šūnas/mm3) radās 20 % pacientu. Visa ārstēšanas perioda laikā izteikta neitropēnija novērota 39 % pacientu. 41 % pacientu neitropēnija bija ilgāk nekā 7 dienas, un 8 % pacientu – 30 - 35 dienas. Visiem novērotajiem pacientiem neitropēnija izzuda 35 dienu laikā. 4. pakāpes neitropēnija, kas ilga 7 dienas un vairāk, bija 22 % pacientu.
14 % pacientu un 1,3 % terapijas ciklu novērots ar paklitaksela lietošanu saistīts neitropēnisks drudzis. Paklitaksela lietošanas laikā bija 3 ar zāļu lietošanu saistīti sepses gadījumi (2,8 %), kas izrādījās letāli.
50 % pacientu novērota trombocitopēnija; 9 % pacientu bija smaga trombocitopēnija (< 50 000 šūnas/mm3). Tikai 14 % pacientu terapijas laikā trombocītu skaits vismaz vienreiz samazinājās līdz < 75 000 šūnām/mm3. Mazāk nekā 3 % pacientu tika ziņots par asiņošanu saistībā ar paklitaksela lietošanu, bet asiņošana bija lokalizēta.
61 % pacientu novēroja anēmiju (Hb < 11 g/dl); smaga anēmija (Hb < 8 g/dl) bija 10 % pacientu. 21 % pacientu bija nepieciešama eritrocītu masas pārliešana.
Aknu un/vai žults izvades sistēmas traucējumi: 28 %, 43 % un 44 % pacientu, kuriem sākotnēji bija normāli aknu rādītāji (> 50 % šo pacientu lietoja proteāžu inhibitorus), paaugstinājās attiecīgi bilirubīna, sārmainās fosfatāzes un ASAT līmenis. Attiecībā uz katru no šiem rādītājiem izteikta paaugstināšanās bija vērojama 1 % gadījumu.
Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām
Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003. Tīmekļa vietne: HYPERLINK "http://www.zva.gov.lv/../?id=613&sa=613&top=3" www.zva.gov.lv
4.9. Pārdozēšana
Antidots paklitaksela pārdozēšanas gadījumā nav zināms. Galvenās paredzamās komplikācijas pārdozēšanas gadījumā varētu būt kaulu smadzeņu nomākums, perifēra neirotoksicitāte un gļotādas iekaisums.
Pārdozēšanas gadījumā pacients rūpīgi jānovēro. Ārstēšana jāvērš uz galvenajām paredzamajām toksicitātēm.
Pediatriskā populācija
Pārdozēšana bērniem var būt saistīta ar akūtu etilspirta toksicitāti.
5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS
5.1. Farmakodinamiskās īpašības
Farmakoterapeitiskā grupa: augu alkaloīdi un citi dabīgi līdzekļi, taksāni, ATĶ kods: L01CD01
Paklitaksels ir antimikrotubulu līdzeklis, kas veicina mikrotubulu veidošanos no tubulīna dimēriem un stabilizē mikrotubulus, aizkavējot depolimerizāciju. Šī stabilitāte rada mikrotubulu tīkla normālās dinamiskās reorganizācijas kavēšanu, kas nepieciešama vitālai interfāzei un mitotiskām šūnas funkcijām. Bez tam, paklitaksels inducē mikrotubulu nenormālu izkārtojumu jeb „kūlīšus” visā šūnas dzīves cikla laikā un dažādus mikrotubulu kopojumus mitozes laikā.
Olnīcu vēža pirmās izvēles ķīmijterapijā paklitaksela drošība un efektivitāte tika novērtēta divos lielos, randomizētos, kontrolētos (salīdzinot ar ciklofosfamīdu 750 mg/m2/cisplatīnu 75 mg/m2) klīniskajos pētījumos. Intergroup pētījumā (B-MS CA139-209) vairāk nekā 650 pacientes ar IIb-c, III vai IV stadijas primāru olnīcu vēzi saņēma maksimāli 9 paklitaksela terapijas kursus (175 mg/m2 3 stundās), pēc tam ievadot cisplatīnu (75 mg/m2) vai kontrolpreparātu. Otrā liela mēroga pētījumā (GOG-111/B-MS CA139-022) vērtēja vai nu maksimāli 6 paklitaksela terapijas kursus (135 mg/m2 24 stundās), pēc tam lietojot cisplatīnu (75 mg/m2), vai kontrolpreparātu vairāk nekā 400 pacientēm ar III/IV stadijas primāru olnīcu vēzi un > 1 cm atlieku audzēju pēc laparotomijas vai distālām metastāzēm. Lai gan abas atšķirīgās paklitaksela devu shēmas tiešā veidā netika salīdzinātas, abos pētījumos pacientēm, ko ārstēja ar paklitakselu kombinācijā ar cisplatīnu, bija daudz labāki atbildes reakcijas rādītāji, ilgāks laiks līdz slimības progresēšanai un labāki dzīvildzes rādītāji, salīdzinot ar standarta terapiju. Pacientēm ar progresējošu olnīcu vēzi, kurām ievadīja paklitakselu/cisplatīnu 3 stundas ilgas infūzijas veidā, novērota pastiprināta neirotoksicitāte un artralģija/mialģija, bet samazināta mielosupresija, salīdzinot ar pacientēm, kas saņēma ciklofosfamīdu/cisplatīnu.
Krūts vēža adjuvantā terapijā 3121 paciente ar limfmezglu pozitīvu krūts vēzi tika ārstēta ar paklitaksela adjuvantu terapiju vai bez ķīmijterapijas pēc četriem doksorubicīna un ciklofosfamīda kursiem (CALGB 9344, BMS CA 139-223). Vidējais novērošanas ilgums bija 69 mēneši. Kopumā paklitaksels – par 18 % – samazināja slimības recidīva risku pacientēm, kuras saņēma AC vienu pašu (p=0,0014) un ievērojami – par 19 % – samazināja mirstības risku (p= 0,0044) pacientēm, kuras saņēma AC vienu pašu. Retrospektīva analīze liecināja par pozitīvu ietekmi visās pacienšu apakšgrupās. Pacientēm ar hormonu receptoru negatīviem/ nezināma hormonu receptora statusa audzējiem slimības recidīva riska samazināšanās bija 28 % (95 % TI: 0,59-0,86). Pacienšu apakšgrupā ar hormonu receptoru pozitīviem audzējiem slimības recidīva riska samazināšanās bija 9 % (95 TI: 0,78-1,07). Tomēr pētījuma plānojuma dēļ netika pētīta paplašinātas AC terapijas (vairāk kā 4 cikli) ietekme. Pamatojoties tikai uz šo pētījumu vien, nevar izslēgt, ka novērotā iedarbība daļēji varētu būt radušies sakarā ar ķīmijterapijas ilguma atšķirībām abās grupās (AC 4 cikli; AC + paklitaksels 8 cikli). Tādēļ adjuvantu terapiju ar paklitakselu var uzskatīt par alternatīvu paplašinātai AC terapijai.
Otrā lielā, tāda paša plānojuma klīniskā pētījumā par limfmezglu pozitīva krūts vēža adjuvantu terapiju 3060 pacientes tika randomizētas, lai saņemtu vai nesaņemtu četrus kursus ar paklitakselu lielākās devās - 225 mg/m2 pēc četriem kursiem AC (NSABP B-28, BMS CA139-270). Pēc vidēji 64 mēnešu novērošanas paklitaksela grupas pacientēm ievērojami – par 17 % - samazinājās slimības recidīva risks salīdzinājumā ar pacientēm, kuras saņēma AC vienu pašu (p=0,006); paklitaksela terapija bija saistīta ar mirstības riska samazināšanos par 7 % (95 % TI: 0,78-1,12). Visu apakšgrupu analīzes rezultāti liecināja par labu paklitakselam. Šajā pētījumā pacientēm ar hormonu receptoru pozitīvu audzēju slimības recidīva risks samazinājās par 23 % (95 % TI: 0,6-0,92); pacienšu apakšgrupā ar hormonu receptoru negatīvu audzēju slimības recidīva risks samazinājās par 10 % (95 % TI: 0,7-1,11).
Metastatiska krūts vēža pirmās izvēles terapijā paklitaksela efektivitāte tika novērtēta divos centrālos III fāzes, randomizētos, kontrolētos, atklātos pētījumos. Pirmajā pētījumā (BMS CA139-278), kombinācija ar doksorubicīna bolus devu (50 mg/m2), kurai pēc 24 stundām sekoja paklitaksels (220 mg/m2 3 stundu ilgā infūzijā) (AT), tika salīdzināta ar standarta FAC terapijas shēmu (5-FU 500 mg/m2, doksorubicīns 50 mg/m2, ciklofosfamīds 500 mg/m2), abus ievadot ik pēc 3 nedēļām, astoņus kursus. Randomizētajā pētījumā tika iekļautas 267 pacientes ar metastatisku krūts vēzi, kuras iepriekš bija saņēmušas vai nu ķīmijterapiju, vai arī tikai antraciklīnu nesaturošu ķīmijterapiju adjuvantas terapijas ietvaros. Rezultāti liecināja par ievērojami atšķirīgu progresēšanas laiku pacientēm, kuras saņēma AT, salīdzinot ar tām, kuras saņēma FAC (8,2, salīdzinot ar 6,2 mēnešiem; p=0,029). Vidējā dzīvildze liecināja par labu paklitakselam/doksorubicīnam salīdzinājumā ar FAC (23,0, salīdzinot ar 18,3 mēnešiem; p=0,004). AT un FAC terapijas grupās attiecīgi 44 % un 48 % saņēma papildu ķīmijterapiju, kurā tika iekļauti taksāni attiecīgi 7 % un 50 %. Vispārējā atbildes reakcija arī bija ievērojami augstāka AT grupā salīdzinājumā ar FAC grupu (68 %, salīdzinot ar 55 %). Pilnīga atbildes reakcija tika novērota 19 % pacienšu paklitaksela/doksorubicīna grupā, salīdzinot ar 8 % pacienšu FAC grupā. Visi efektivitātes rezultāti pēc tam tika apstiprināti aklā, neatkarīgā kontroles pārbaudē.
Otrā centrālajā pētījumā paklitaksela un trastuzumaba kombinācijas efektivitāte un drošība tika novērtēta plānotā apakšgrupu analīzē (metastatiska krūts vēža pacientes, kuras iepriekš papildus bija saņēmušas antraciklīnus) pētījumā HO648g. Trastuzumaba efektivitāte kombinācijā ar paklitakselu pacientēm, kas iepriekš nav saņēmušas adjuvantu antraciklīnu terapiju, nav apstiprināta. 188 pacientēm ar metastatisku krūts vēzi un HER2 hiperekspresiju (2+ vai 3+ stadija saskaņā ar imūnhistoķīmisku novērtējumu), kas iepriekš bija ārstētas ar antraciklīniem. Paklitakselu ievadīja ik pēc trīs nedēļām vismaz sešus kursus, bet trastuzumabs tika lietots katru nedēļu, līdz slimība sāka progresēt. Pētījums parādīja ievērojamu paklitaksela un trastuzumaba kombinācijas pārākumu salīdzinājumā ar paklitaksela monoterapiju gan attiecībā uz laiku līdz slimības progresēšanai (6,9, salīdzinot ar 3,0 mēnešiem), gan uz atbildes reakcijas biežumu (41 %, salīdzinot ar 17 %), gan uz atbildes reakcijas ilgumu (10,5, salīdzinot ar 4,5 mēnešiem). Nozīmīgākā novērotā toksicitāte, lietojot paklitaksela un trastuzumaba kombināciju, bija sirds disfunkcija (skatīt 4.8. apakšpunktu).
Progresējoša NSŠPV ārstēšanā paklitaksels 175 mg/m2, pēc tam lietojot cisplatīnu 80 mg/m2, tika novērtēts divos III fāzes pētījumos (367 pacienti ar NSŠPV, kas saņēma 6 mg/ml paklitakselu saturošas shēmas). Abi pētījumi bija randomizēti; vienā salīdzināja ar cisplatīna 100 mg/m2 terapiju, otrā kā salīdzinājumu izmantoja tenipozīdu 100 mg/m2, pēc tam lietojot cisplatīnu 80 mg/m2 (salīdzinošo terapiju saņēma 367 pacienti). Rezultāti abos pētījumos bija līdzīgi. Attiecībā uz primāro rezultātu - mirstību - nebija būtisku atšķirību starp paklitakselu saturošu terapiju un salīdzināšanai izmantoto terapiju (vidējā dzīvildze, lietojot paklitakselu saturošu terapiju, bija 8,1 un 9,5 mēneši, bet lietojot salīdzināšanai izmantoto terapiju – 8,6 un 9,9 mēneši). Tāpat terapijas būtiski neatšķīrās arī ilguma ziņā līdz slimības progresēšanas sākumam. Būtisks pārākums bija vērojams attiecībā uz klīnisko atbildes reakciju. Dzīves kvalitātes rādītāji liecina, ka paklitakselu saturošas shēmas ir pārākas attiecībā uz ēstgribas zudumu, un tie skaidri apstiprina paklitakselu saturošu shēmu trūkumus attiecībā uz perifēru neiropātiju (p<0,008).
Paklitaksela drošība un efektivitāte, ārstējot ar AIDS saistītu KS, tika novērtēta nesalīdzinošā pētījumā, kurā piedalījās pacienti ar progresējošu KS, kas iepriekš bija ārstēti ar sistēmisku ķīmijterapiju. Primārais mērķa kritērijs bija labākā audzēja atbildes reakcija. Tika uzskatīts, ka 63 no 107 pacientiem ir rezistenti pret liposomālajiem antraciklīniem. Uzskata, ka šī apakšgrupa veido pamata efektivitātes populāciju. Kopumā terapijas sekmīgums (pilnīga/daļēja atbildes reakcija) pret liposomālajiem antraciklīniem rezistentiem pacientiem pēc 15 terapijas cikliem bija 57 % (TI 44 - 70 %). Vairāk nekā 50 % gadījumu atbildes reakcija bija vērojama pēc pirmajiem 3 cikliem. Atbildes reakcijas rādītāji pacientiem, kas bija rezistenti pret liposomālajiem antraciklīniem, bija līdzīgi kā pacientiem, kas iepriekš nekad nebija saņēmuši proteāžu inhibitorus (55,6 %) un pacientiem, kas lietoja kādu no proteāžu inhibitoriem vismaz 2 mēnešus pirms paklitaksela terapijas (60,9 %). Vidējais laiks līdz slimības progresēšanas sākumam pamata populācijā bija 468 dienas (95 % TI 257-NE). Vidējo dzīvildzi aprēķināt nav iespējams, taču pamata populācijā 95 % zemākā robeža gadījumu bija 617 dienas.
5.2. Farmakokinētiskās īpašības
Pēc intravenozas ievadīšanas novērojama bifāziska paklitaksela koncentrācijas plazmā samazināšanās.
Paklitaksela farmakokinētika tika noteikta pēc 135 mg/m2 un 175 mg/m2 lielu devu ievadīšanas 3 un 24 stundas ilgu infūziju veidā. Vidējais terminālais eliminācijas pusperiods bija 3,0 - 52,7 stundas, un kopējā klīrensa vidējās, nesadalītās vērtības bija no 11,6 līdz 24,0 l/h/m2; paaugstinoties paklitaksela koncentrācijai plazmā, kopējais klīrenss samazinājās. Vidējais izkliedes tilpums līdzsvara koncentrācijā bija 198 – 688 l/m2, kas liecina par plašu ekstravaskulāru izplatīšanos un/vai saistīšanos ar audiem. 3 stundas ilgas infūzijas gadījumā lielākas devas izraisa nelineāru farmakokinētiku. Devai palielinoties par 30 % (no 135 mg/m2 līdz 175 mg/m2), maksimālā koncentrācija plazmā palielinājās par 75 %, bet AUC – par 81 %.
Pēc 100 mg/m2 lielas devas ievadīšanas intravenozi 3 stundas ilgas infūzijas veidā 19 pacientiem ar KS vidējā Cmax bija 1530 ng/ml (robežās no 761 – 2860 ng/ml), bet vidējais AUC bija 5619 ng.h/ml (robežās no 2609 – 9428 ng.h/ml). Klīrenss bija 20,6 l/h/m2 (robežās no 11 – 38), un izplatīšanās tilpums bija 291 l/m2 (robežās no 121 - 638). Terminālais eliminācijas pusperiods bija vidēji 23,7 stundas (robežās no 12 - 33).
Paklitaksela sistēmiskās iedarbības individuālās variācijas vienam pacientam bija minimālas. Atkārtotu ārstēšanas kursu laikā netika novērotas nekādas paklitaksela uzkrāšanās pazīmes.
In vitro pētījumi par saistīšanos ar cilvēka plazmas olbaltumvielām liecina, ka ar olbaltumvielām saistās 89 - 98 % zāļu. Paklitaksela saistīšanos ar olbaltumvielām neietekmēja cimetidīns, ranitidīns, deksametazons vai difenhidramīns.
Paklitaksela izplatīšanas cilvēka organismā vēl nav pilnībā noskaidrota. Vidēji 1,3-12,6 % no devas izdalās ar urīnu neizmainītā veidā, kas norāda uz plašu nerenālu klīrensu. Metabolisms aknās un biliārais klīrenss varētu būt paklitaksela izplatīšanās galvenais mehānisms. Paklitakselu primāri metabolizē citohroma P450 enzīmi. Pēc radioaktīvi iezīmēta paklitaksela ievadīšanas attiecīgi 26, 2 % un 6 % no radioaktivitātes tika izvadīti izkārnījumos attiecīgi 6α-hidroksipaklitaksela, 3’-p-hidroksipaklitaksela un 6α-3’p-dihidropaklitaksela veidā. Šo hidroksilēto metabolītu veidošanos katalizē attiecīgi CYP2C8, CYP3A4, kā arī gan CYP2C8, gan CYP3A4 kopā. Nieru vai aknu darbības traucējumu ietekme uz paklitaksela izplatīšanos pēc 3 stundas ilgas infūzijas oficiāli nav izpētīta. Farmakokinētiskie rādītāji, kas iegūti no viena pacienta, kam tika veikta hemodialīze un kas bija saņēmis paklitakselu 135 mg/m2 3 stundas ilgas infūzijas veidā, bija tādās pašās robežās kā farmakokinētiskie rādītāji pacientiem, kuriem netiek veikta dialīze.
Klīniskos pētījumos, kuros paklitakselu un doksorubicīnu ievadīja vienlaicīgi, doksorubicīna un tā metabolītu izkliede un eliminācija bija aizkavēta. Kopējā doksorubicīna iedarbība plazmā bija par 30 % lielāka, ja paklitakselu ievadīja uzreiz pēc doksorubicīna, nekā tad, ja zāles ievadīja ar 24 stundu starplaiku.
Informāciju par paklitaksela lietošanu kombinācijā ar citiem līdzekļiem lūdzam skatīt cisplatīna un trastuzumaba zāļu aprakstus.
5.3. Preklīniskie dati par drošumu
Paklitaksela kancerogenitātes potenciāls nav pētīts. Tomēr, ņemot vērā paklitaksela farmakodinamisko darbības mehānismu, šīs zāles ir potenciāli kancerogēns līdzeklis. Izmantojot in vitro un in vivo zīdītāju testa sistēmas, paklitakselam ir konstatēta mutagēna iedarbība.
6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA
6.1. Palīgvielu saraksts
Bezūdens citronskābe
Makrogolglicerīna ricinoleāts
Bezūdens etilspirts
6.2. Nesaderība
Polioksilētā rīcineļļa (makrogolglicerīna ricinoleāts) var izraisīt DEHP [di-(2etilheksil)ftalāta] izdalīšanos no plastmasas polivinilhorīda (PVH) iepakojumiem, kas palielinās līdz ar laiku un koncentrāciju, tāpēc paklitaksela šķīdumu pagatavošanai, uzglabāšanai un ievadīšanai jāizmanto aprīkojums, kas nesatur PVH.
Šīs zāles nedrīkst sajaukt (lietot maisījumā) ar citām zālēm (izņemot 6.6. apakšpunktā minētās).
6.3. Uzglabāšanas laiks
Flakoni pirms atvēršanas:
3 gadi.
Pēc atvēršanas, pirms atšķaidīšanas
No mikrobioloģiskā viedokļa, atverot flakonu, zāles jāizlieto ne vēlāk kā pēc 28 dienām, uzglabājot temperatūrā līdz 250C. Citi uzglabāšanas apstākļi pirms lietošanas ir lietotāja atbildībā.
Pēc atšķaidīšanas
Pagatavotā infūziju šķīduma ķīmiskā un fizikālā stabilitāte ir pierādīta – 7 dienas, uzglabājot 5°C un 25°C temperatūrā, ja atšķaidīts ar 5 % glikozes šķīdumu un 5 % glikozes un Ringera šķīdumu injekcijām, kā arī 14 dienas, ja atšķaidīts ar 0,9 % nātrija hlorīda šķīdumu. No mikrobioloģiskā viedokļa atšķaidīts šķīdums ir jāizlieto nekavējoties. Ja tas netiek izlietots nekavējoties, par uzglabāšanas laiku un apstākļiem līdz lietošanai ir atbildīgs lietotājs. Parasti uzglabāšanas laiks nedrīkst būt ilgāks par 24 stundām temperatūrā 2° – 8°C, ja atšķaidīšana veikta kontrolētos un validētos aseptiskos apstākļos. Pagatavotais šķīdums paredzēts vienreizējai lietošanai.
6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi
Uzglabāt flakonu ārējā iepakojumā, lai pasargātu no gaismas.
Uzglabāšanas nosacījumus pēc pirmās atvēršanas un atšķaidīšanas skatīt 6.3. apakšpunktā.
6.5. Iepakojuma veids un saturs
Stikla flakoni (I klases) ar bromobutilgumijas aizbāzni un metāla (alumīnija) vāciņu ar polipropilēna disku.
Flakons būs iepakots ar vai bez plastikāta apvalka.
Iepakojumi:
1 x 5 ml flakons (30 mg/5 ml)
1 x 16,7 ml flakons (100 mg/16,7 ml)
1 x 25 ml flakons (150 mg/25 ml)
1 x 50 ml flakons (300 mg/50 ml)
Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.
6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos
Norādījumi par rīkošanos
Tāpat kā ar citiem pretvēža līdzekļiem, arī ar Ezakta jārīkojas piesardzīgi. Atšķaidīšana jāveic apmācītam personālam tam paredzētā telpā aseptiskos apstākļos. Jāvalkā piemēroti aizsargcimdi. Jāizvairās no saskares ar ādu un gļotādām. Ja šķīdums nonāk kontaktā ar ādu, tā nekavējoties rūpīgi jānomazgā ar ziepēm un ūdeni. Pēc ārīgas saskares novērota durstoša, dedzinoša sajūta un apsārtums. Ja zāles nonāk saskarē ar gļotādu, tā rūpīgi jānoskalo ar ūdeni. Ieelpošanas gadījumā ziņots par aizdusu, sāpēm krūtīs, dedzinošu sajūtu kaklā un sliktu dūšu.
Ja neatvērti iepakojumi tiek uzglabāti ledusskapī, var veidoties nogulsnes, kas, viegli sakratot vai vispār nekratot, izšķīst pēc tam, kad šķīdums ir sasilis līdz istabas temperatūrai. Tas neietekmē preparāta kvalitāti. Ja šķīdums paliek duļķains vai redzamas nešķīstošas nogulsnes, flakons jāiznīcina.
Pēc atkārtotām adatas ievietošanas reizēm un zāļu izsūkšanas, flakoni saglabā mikrobioloģisko, ķīmisko un fizikālo stabilitāti līdz pat 28 dienām uzglabājot temperatūrā līdz 25°C. Citi uzglabāšanas apstākļi pirms lietošanas ir lietotāja atbildībā.
Infūziju šķīduma pagatavošana
Ierīces, kas paredzētas devu izņemšanai no flakona atbilstoši tā sauktajai „slēgtajai sistēmai”, piemēram, ķīmiskās adatu ierīces vai līdzīgas ierīces, nedrīkst lietot, jo tās izraisīt flakona aizbāžņa sairšanu, kā rezultāta tiek zaudēta sterilitāte.
Pirms infūzijas Ezakta 6 mg/ml koncentrāts infūziju šķīduma pagatavošanai aseptiski jāatšķaida. Atšķaidīšanai var izmantot šādus infūziju šķīdumus: 0,9 % nātrija hlorīda šķīdumu infūzijām, 5 % glikozes šķīdumu infūzijām, 5 % glikozes šķīdumu infūzijām un 0,9 % nātrija hlorīda šķīdumu infūzijām vai 5 % glikozes šķīdumu Ringera šķīdumā infūzijām, lai galīgā koncentrācija būtu 0,3 līdz 1,2 mg/ml.
Pagatavotā infūziju šķīduma ķīmiskā un fizikālā stabilitāte ir pierādīta – 7 dienas, uzglabājot 5°C un 25°C temperatūrā, ja atšķaidīts ar 5 % glikozes šķīdumu un 5 % glikozes un Ringera šķīdumu injekcijām, kā arī 14 dienas, ja atšķaidīts ar 0,9 % nātrija hlorīda šķīdumu. No mikrobioloģiskā viedokļa atšķaidīts šķīdums ir jāizlieto nekavējoties. Ja tas netiek izlietots nekavējoties, par uzglabāšanas laiku un apstākļiem līdz lietošanai ir atbildīgs lietotājs. Parasti uzglabāšanas laiks nedrīkst būt ilgāks par 24 stundām temperatūrā 2° – 8°C, ja atšķaidīšana veikta kontrolētos un validētos aseptiskos apstākļos. Pagatavotais šķīdums paredzēts vienreizējai lietošanai.
Gatavošanas laikā šķīdumi var nebūt dzidri, kam par iemeslu ir sastāvā esošie šķīdinātāji un ko nevar likvidēt filtrējot. Lai samazinātu izgulsnēšanās risku, Ezakta jālieto iespējami ātrāk pēc atšķaidīšanas. Paklitakselu jāievada caur ievadīšanas sistēmā ievietotu mikroporu filtru ar ≤ 0,22 µm membrānu. Nav novērota būtiska aktivitātes samazināšanās pēc imitējošas šķīduma ievadīšanas caur i.v. sistēmu ar iekšējo filtru.
Dažkārt ir ziņots par izgulsnēšanos paklitaksela infūzijas laikā, parasti neilgi pirms 24 stundu infūzijas beigām. Lai gan šādas izgulsnēšanās iemesls nav noskaidrots, domājams, ka tas saistīts ar atšķaidītā šķīduma pārsātināšanos. Lai samazinātu izgulsnēšanās risku, paklitakselu jālieto iespējami ātrāk pēc atšķaidīšanas un jāizvairās no pārmērīgas skalināšanas, vibrācijas un sakratīšanas. Pirms lietošanas infūzijas sistēma rūpīgi jāizskalo. Infūzijas laikā regulāri jāpārbauda šķīduma izskats un, ja redzamas nogulsnes, infūzija jāpārtrauc.
Lai samazinātu pacienta saskari ar DEHP, kas var izdalīties no plastmasas PVH infūziju aprīkojuma, atšķaidītos paklitaksela šķīdumus jāuzglabā PVH nesaturošās pudelēs (stikla vai polipropilēna pudelēs) vai plastmasas maisos (polipropilēna un poliolefīna maisos), un tie jāievada caur sistēmu, kas izklāta ar polietilēnu. Izmantojot filtrēšanas iekārtas (piemēram, IVEC-2®), kam ir īsa ieplūdes un/vai izplūdes caurulīte no PVH plastmasas, neradās vērā ņemama DEHP izdalīšanās (skatīt 6.2. apakšpunktu).
Piesardzības pasākumi Ezakta šķīduma infūzijām pagatavošanai:
Jāizmanto aizsargkamera un jālieto cimdi, kā arī jāvalkā aizsargājošs priekšauts. Ja nav pieejama aizsargkamera, tad jālieto aizsargmaska un aizsargbrilles.
Grūtnieces vai sievietes, kas plāno grūtniecību, nedrīkst rīkoties ar šīm zālēm.
Atvērti iepakojumi, piemēram, injekciju flakoni un infūziju pudeles un izlietotās kanulas, šļirces, katetri, caurulītes un pāri palikušais citostatiskais līdzeklis jāuzskata par bīstamajiem atkritumiem un tie jāiznīcina atbilstoši vietējām vadlīnijām par BĪSTAMU ATKRITUMU likvidēšanu:
Ja šķīdums ir izšļakstījies, ievērojiet šādus norādījumus:
jāuzvelk aizsargapģērbs;
saplēstais stikls ir jāsavāc un jāizmet konteinerā, kas paredzēts BĪSTAMAJIEM ATKRITUMIEM;
apšļakstītās virsmas rūpīgi jānoskalo ar lielu daudzumu auksta ūdens;
noskalotās virsmas pēc tam rūpīgi jānoslauka, un materiāli, ar kuriem veikta slaucīšana, jāiznīcina kā BĪSTAMIE ATKRITUMI;
Ja Ezakta ir nonācis saskarē ar ādu, skartais apvidus jānoskalo ar lielu daudzuma tekoša ūdens un pēc tam jānomazgā ar ziepēm un ūdeni. Ja ir notikusi saskare ar gļotādām, skarto apvidu rūpīgi nomazgājiet ar ūdeni. Ja Jums rodas diskomforts, konsultējieties ar ārstu;
Ja Ezakta nonācis saskarē ar acīm, izmazgājiet tās ar lielu ūdens daudzumu. Nekavējoties sazinieties ar acu ārstu.
Iznīcināšana: visi priekšmeti, kas izmantoti atšķaidīšanai, ievadīšanai vai citādā veidā bijuši saskarē ar paklitakselu, jāiznīcina saskaņā ar vietējiem norādījumiem par rīkošanos ar citotoksiskiem savienojumiem.
Neizlietotās zāles vai citi izlietotie materiāli jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām.
7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS
Rivopharm Ltd., 17 Corrig Road, Sandyford, Dublin 18, Īrija
8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS
08-0080
9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS
Reģistrācijas datums: 2008. gada 31. marts.
Pēdējās pārreģistrācijas datums: 2013. gada 26. novembris.
10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS
06/2019
SASKAŅOTS ZVA 01-08-2019
