Ceftriaxon MIP

Lejupielādēt zāļu aprakstu

ZĀĻU APRAKSTS

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

Ceftriaxon MIP 1 g pulveris injekciju/infūziju šķīduma pagatavošanai

Ceftriaxon MIP 2 g pulveris infūziju šķīduma pagatavošanai

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Ceftriaxon MIP 1 g pulveris injekciju/infūziju šķīduma pagatavošanai

Katrā flakonā ir tāds ceftriaksona nātrija sāls daudzums, kas atbilst 1000 mg ceftriaksona (Ceftriaxonum).

Katrā flakonā ir 83 mg (3,6 mmol) nātrija.

Ceftriaxon MIP 2 g pulveris infūziju šķīduma pagatavošanai

Katrā flakonā ir tāds ceftriaksona nātrija sāls daudzums, kas atbilst 2000 mg ceftriaksona (Ceftriaxonum).

Katrā flakonā ir 166 mg (7,2 mmol) nātrija.

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

3. ZĀĻU FORMA

1 g: pulveris injekciju/infūziju šķīduma pagatavošanai.

2 g: pulveris infūziju šķīduma pagatavošanai.

Balts līdz dzeltenīgs kristālisks pulveris.

4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1. Terapeitiskās indikācijas

Ceftriaxon MIP ir indicēts pieaugušajiem un bērniem, kā arī laikā dzimušiem jaundzimušajiem (no dzimšanas) šādu infekciju ārstēšanai:

bakteriāls meningīts;

sadzīvē iegūta pneimonija;

hospitāla pneimonija;

akūts vidusauss iekaisums;

intrabdominālas infekcijas;

komplicētas urīnceļu infekcijas (arī pielonefrīts);

kaulu un locītavu infekcijas;

komplicētas ādas un mīksto audu infekcijas;

gonoreja;

sifiliss;

bakteriāls endokardīts.

Ceftriaxon MIP var lietot:

lai pieaugušajiem ārstētu hroniskas obstruktīvas plaušu slimības akūtus paasinājumus;

lai pieaugušajiem un bērniem, arī jaundzimušajiem no 15 dienu vecuma, ārstētu diseminētu Laimas boreliozi (agrīnu (II stadijā) un vēlīnu (III stadijā));

preoperatīvai operācijas vietas infekciju profilaksei;

lai ārstētu neitropēniskus pacientus ar drudzi, kas varētu būt radies bakteriālas infekcijas dēļ;

lai ārstētu pacientus, kam ir saistībā ar kādu no iepriekš minētajām infekcijām radusies bakterēmija, vai ja ir aizdomas par šādu saistību.

Ja iespējamie ierosinātāji neatbilst Ceftriaxon MIP darbības spektram, tas jālieto kopā ar citiem antibakteriāliem līdzekļiem (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Jāņem vērā oficiālās vadlīnijas par piemērotu antibakteriālo līdzekļu lietošanu.

4.2. Devas un lietošanas veids

Devas

Deva ir atkarīga no slimības smaguma, izraisītāja jutības, infekcijas lokalizācijas un veida, kā arī pacienta vecuma un nieru/aknu darbības.

Nākamajās tabulās ieteiktās devas ir parastās ieteicamās devas attiecīgo indikāciju gadījumos. Īpaši smagos gadījumos jāapsver nepieciešamība lietot lielākās ieteiktā diapazona devas.

Pieaugušie un bērni no 12 gadu vecuma (≥ 50 kg)

Ceftriaksona deva*

Ārstēšanas biežums**

Indikācijas

1-2 g

Vienreiz dienā

Sadzīvē iegūta pneimonija

Hroniskas obstruktīvas plaušu slimības akūti paasinājumi

Intrabdominālas infekcijas

Komplicētas urīnceļu infekcijas (arī pielonefrīts)

2 g

Vienreiz dienā

Hospitāla pneimonija

Komplicētas ādas un mīksto audu infekcijas

Kaulu un locītavu infekcijas

2-4 g

Vienreiz dienā

Lai ārstētu neitropēniskus pacientus ar drudzi, kas varētu būt radies bakteriālas infekcijas dēļ

Bakteriāls endokardīts

Bakteriāls meningīts

* Dokumentētas bakterēmijas gadījumos jāapsver nepieciešamība lietot lielākās ieteiktā diapazona devas.

** Lietošanu divas reizes dienā (ik pēc 12 stundām) var apsvērt, ja kopējā dienas deva pārsniedz 2 g.

Indikācijas pieaugušajiem un bērniem no 12 gadu vecuma (≥ 50 kg), kuru gadījumā nepieciešamas specifiskas dozēšanas shēmas:

Akūts vidusauss iekaisums

Intramuskulāri var ievadīt vienreizēju 1 - 2 g lielu Ceftriaxon MIP devu. Ierobežoti dati liecina, ka tad, ja pacients ir smagi slims vai iepriekšēja terapija bijusi neveiksmīga, Ceftriaxon MIP var būt efektīvs, ja to trīs dienas ievada intramuskulāri pa 1 - 2 g dienā.

Preoperatīva operācijas vietas infekciju profilakse

2 g vienreizējas devas veidā pirms operācijas.

Gonoreja

500 mg vienreizējas intramuskulāras devas veidā.

Sifiliss

Parastā ieteicamā deva ir 10–14 dienas pa 500 mg - 1 g vienreiz dienā, neirosifilisa gadījumā devu palielinot līdz 2 g vienreiz dienā. Ieteiktās devas sifilisa, arī neirosifilisa, ārstēšanai pamato ierobežoti dati. Jāņem vērā nacionālās vai vietējās vadlīnijas.

Diseminēta Laimas borelioze (agrīna [2. stadija] un vēlīna [3. stadija])

2 g vienreiz dienā 14-21 dienu. Ieteicamais ārstēšanas ilgums atšķiras, tādēļ jāņem vērā nacionālās vai vietējās vadlīnijas.

Pediatriskā populācija

Jaundzimušie, zīdaiņi un bērni no 15 dienu līdz 12 gadu vecumam (< 50 kg)

Bērniem, kuru ķermeņa masa ir 50 kg vai vairāk, jālieto parastā pieaugušajiem paredzētā deva.

Ceftriaksona deva*

Ārstēšanas biežums**

Indikācijas

50-80 mg/kg

Vienreiz dienā

Intrabdominālas infekcijas

Komplicētas urīnceļu infekcijas (arī pielonefrīts)

50-80 mg/kg

Vienreiz dienā

Sadzīvē iegūta pneimonija

Hospitāla pneimonija.

50 - 100 mg/kg

(ne vairāk kā 4 g)

Vienreiz dienā

Komplicētas ādas un mīksto audu infekcijas

Kaulu un locītavu infekcijas

Lai ārstētu neitropēniskus pacientus ar drudzi, kas varētu būt radies bakteriālas infekcijas dēļ

80 - 100 mg/kg (ne vairāk kā 4 g)

Vienreiz dienā

Bakteriāls meningīts

100 mg/kg (ne vairāk kā 4 g)

Vienreiz dienā

Bakteriāls endokardīts

* Dokumentētas bakterēmijas gadījumos jāapsver nepieciešamība lietot lielākās ieteiktā diapazona devas.

** Lietošanu divas reizes dienā (ik pēc 12 stundām) var apsvērt, ja kopējā dienas deva pārsniedz 2 g.

Indikācijas jaundzimušajiem, zīdaiņiem un bērniem no 15 dienu līdz 12 gadu vecumam (< 50 kg), kurām nepieciešamas specifiskas dozēšanas shēmas:

Akūts vidusauss iekaisums

Sākotnējai akūta vidusauss iekaisuma ārstēšanai intramuskulāri var ievadīt vienreizēju 50 mg/kg lielu Ceftriaxon MIP devu. Ierobežoti dati liecina, ka tad, ja bērns ir smagi slims vai sākotnējā terapija bijusi neveiksmīga, Ceftriaxon MIP var būt efektīvs, ja to trīs dienas ievada intramuskulāri pa 50 mg/kg dienā.

Preoperatīva operācijas vietas infekciju profilakse

50 – 80 mg/kg vienreizējas devas veidā pirms operācijas.

Sifiliss

Parastā ieteicamā deva ir 10–14 dienas pa 75–100 mg/kg (ne vairāk kā 4 g) vienreiz dienā. Ieteiktās devas sifilisa, arī neirosifilisa, ārstēšanai pamato ļoti ierobežoti dati. Jāņem vērā nacionālās vai vietējās vadlīnijas.

Diseminēta Laimas borelioze (agrīna [2. stadija] un vēlīna [3. stadija]).

50 – 80 mg/kg vienreiz dienā 14–21 dienu. Ieteicamais ārstēšanas ilgums atšķiras, tādēļ jāņem vērā nacionālās vai vietējās vadlīnijas.

0 – 14 dienas veci jaundzimušie

Ceftriaxon MIP ir kontrindicēts priekšlaikus dzimušiem jaundzimušajiem līdz 41 postkonceptuālās nedēļas vecumam (gestācijas vecums + hronoloģiskais vecums).

Ceftriaksona deva*

Ārstēšanas biežums

Indikācijas

20-50 mg/kg

Vienreiz dienā

Intrabdominālas infekcijas

Komplicētas ādas un mīksto audu infekcijas

Komplicētas urīnceļu infekcijas (arī pielonefrīts)

Sadzīvē iegūta pneimonija

Hospitāla pneimonija.

Kaulu un locītavu infekcijas

Lai ārstētu neitropēniskus pacientus ar drudzi, kas varētu būt radies bakteriālas infekcijas dēļ

50 mg/kg

Vienreiz dienā

Bakteriāls meningīts

Bakteriāls endokardīts

* Dokumentētas bakterēmijas gadījumos jāapsver nepieciešamība lietot lielākās ieteiktā diapazona devas.

Maksimālā dienas deva nedrīkst pārsniegt 50 mg/kg.

Indikācijas 0–14 dienu veciem jaundzimušajiem, kuru gadījumā nepieciešamas specifiskas dozēšanas shēmas:

Akūts vidusauss iekaisums

Sākotnējai akūta vidusauss iekaisuma ārstēšanai intramuskulāri var ievadīt vienreizēju 50 mg/kg lielu Ceftriaxon MIP devu.

Preoperatīva operācijas vietas infekciju profilakse

20 - 50 mg/kg vienreizējas devas veidā pirms operācijas.

Sifiliss

Parastā ieteicamā deva ir 10–14 dienas pa 50 mg/kg vienreiz dienā. Ieteiktās devas sifilisa, arī neirosifilisa, ārstēšanai pamato ļoti ierobežoti dati. Jāņem vērā nacionālās vai vietējās vadlīnijas.

Terapijas ilgums

Terapijas ilgums ir dažāds atkarībā no slimības gaitas. Tāpat kā antibakteriāla terapija kopumā, arī ceftriaksona lietošana jāturpina 48 – 72 stundas pēc tam, kad pacientam izzudis drudzis vai iegūti pierādījumi par baktēriju iznīcināšanu.

Gados vecāki cilvēki

Ja nieru un aknu darbība ir apmierinoša, gados vecākiem cilvēkiem pieaugušajiem ieteiktās devas nav jāpielāgo.

Pacienti ar aknu darbības traucējumiem

Pieejamie dati neliecina, ka vieglu vai vidēji smagu aknu darbības traucējumu gadījumā, ja nieru darbība ir normāla, būtu jāpielāgo deva.

Pētījumu dati par pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem nav pieejami (skatīt 5.2. apakšpunktu).

Pacienti ar nieru darbības traucējumiem

Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem, ja aknu darbība nav traucēta, ceftriaksona deva nav jāsamazina. Tikai preterminālas nieru mazspējas gadījumā (kreatinīna klīrenss < 10 ml/min) ceftriaksona deva nedrīkst pārsniegt 2 g dienā.

Pacientiem, kuriem veic dialīzi, pēc dialīzes nav jālieto papildu deva. Ceftriaksonu nav iespējams izvadīt ar peritoneālo dialīzi vai hemodialīzi. Ieteicama rūpīga drošuma un efektivitātes klīniska uzraudzība.

Pacienti ar smagiem aknu un nieru darbības traucējumiem

Pacientiem ar smagu nieru un aknu disfunkciju ieteicama rūpīga drošuma un efektivitātes klīniska uzraudzība.

Lietošanas veids

Ceftriaxon MIP var ievadīt ar vismaz 30 minūtes ilgu intravenozu infūziju (ieteicamais ievadīšanas veids) vai ar lēnu 5 minūtes ilgu intravenozu injekciju, vai ar dziļu intramuskulāru injekciju. Intravenoza pārtrauktā injekcija jāveic 5 minūšu laikā, ieteicams lielākās vēnās. Zīdaiņiem un bērniem vecumā līdz 12 gadiem 50 mg/kg vai lielāka intravenozā deva jāievada infūzijas veidā. Jaundzimušajiem intravenozās devas jāievada 60 minūšu laikā, lai mazinātu iespējamo bilirubīna encefalopātijas risku (skatīt 4.3. un 4.4. apakšpunktu). Intramuskulārās injekcijas jāizdara dziļi relatīvi liela muskuļa masā, un vienā vietā atļauts injicēt ne vairāk par 1 g. Intramuskulāra ievadīšana jāapsver gadījumos, kad intravenoza ievadīšana nav iespējama vai pacientam ir mazāk piemērota. Devas, kas pārsniedz 2 g ir jāievada intravenozi.

Ja kā šķīdinātāju izmanto lidokaīnu, iegūto šķīdumu nekādā gadījumā nedrīkst ievadīt intravenozi (skatīt 4.3. apakšpunktu). Jāņem vērā lidokaīna zāļu aprakstā sniegtā informācija.

Ceftriaksons ir kontrindicēts jaundzimušajiem (≤ 28 dienas), ja viņiem nepieciešama (vai paredzams, ka varētu būt nepieciešama) ārstēšana ar kalciju saturošiem intravenozi ievadāmiem šķīdumiem, kas ietver arī nepārtrauktas kalciju saturošas infūzijas, piemēram, parenterālo barošanu, jo ir ceftriaksona-kalcija precipitācijas risks (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Kalciju saturošus šķīdinātājus (piemēram, Ringera šķīdumu vai Hartmana šķīdumu) nedrīkst izmantot ceftriaksona flakonu satura šķīdināšanai vai izšķīdinātā satura turpmākai atšķaidīšanai intravenozai ievadīšanai, jo var veidoties precipitāti. Ceftriaksona-kalcija precipitācija iespējama arī tad, ja ceftriaksonu sajauc ar kalciju saturošiem šķīdinātājiem vienā intravenozās ievadīšanas sistēmā. Tādēļ ceftriaksonu un kalciju saturošus šķīdumus nedrīkst sajaukt vai ievadīt vienlaicīgi (skatīt 4.3., 4.4. un 6.2. apakšpunktu).

Preoperatīvai operācijas vietas infekciju profilaksei ceftriaksons jāievada 30 – 90 minūtes pirms operācijas.

Ieteikumus par zāļu šķīdināšanu pirms lietošanas skatīt 6.6. apakšpunktā.

4.3. Kontrindikācijas

Paaugstināta jutība pret ceftriaksonu, kādu citu cefalosporīnu.

Anamnēzē smaga paaugstināta jutība (piemēram, anafilaktiska reakcija) pret kādu citu bēta laktāma grupas antibakteriālo līdzekli (penicilīniem, monobaktāmiem un karbapenēmiem).

Ceftriaksons ir kontrindicēts:

Priekšlaikus dzimušiem jaundzimušajiem līdz 41 postkonceptuālās nedēļas vecumam (gestācijas vecums + hronoloģiskais vecums)*.

Laikā dzimušiem jaundzimušajiem (līdz 28 dienu vecumam):

- kam ir hiperbilirubinēmija, dzelte vai hipoalbuminēmija, vai acidoze, jo šie ir stāvokļi, kuru gadījumā var būt traucēta bilirubīna saistīšana*;

- ja nepieciešama (vai paredzams, ka varētu būt nepieciešama) intravenoza terapija ar kalciju vai kalciju saturošām infūzijām, jo ir ceftriaksona-kalcija sāls precipitācijas risks (skatīt 4.4., 4.8. un 6.2. apakšpunktu).

* In vitro veiktajos pētījumos ir novērots, ka ceftriaksons var izspiest bilirubīnu no tā piesaistes vietām seruma albumīnos un tādā veidā šiem pacientiem radīt bilirubīna encefalopātijas risku.

Lietojot kā šķīdinātāju lidokaīna šķīdumu, pirms ceftriaksona intramuskulāras injicēšanas jāpārliecinās, vai nav kontrindikāciju lidokaīna lietošanai (skatīt 4.4. apakšpunktu). Skat. informāciju lidokaīna zāļu aprakstā, īpaši par kontrindikācijām.

Lidokaīnu saturošu ceftriaksona šķīdumu nekādā gadījumā nedrīkst ievadīt intravenozi.

4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Paaugstinātas jutības reakcijas

Tāpat kā lietojot visus bēta laktāma grupas antibakteriālos līdzekļus, ziņots par nopietnām un dažkārt letālām paaugstinātas jutības reakcijām (skatīt 4.8. apakšpunktu). Smagu paaugstinātas jutības reakciju gadījumā ārstēšana ar ceftriaksonu nekavējoties jāpārtrauc un jāuzsāk atbilstoši neatliekamās palīdzības pasākumi. Pirms ārstēšanas uzsākšanas jānoskaidro, vai pacientam anamnēzē nav smagas paaugstinātas jutības reakcijas pret ceftriaksonu, citiem cefalosporīniem vai kādu citu bēta laktāma grupas līdzekli. Lietojot ceftriaksonu pacientiem, kam anamnēzē ir ne-smagas pakāpes paaugstināta jutība pret citiem bēta laktāma grupas līdzekļiem, jāievēro piesardzība.

Saistībā ar ceftriaksona lietošanu ziņots par smagām ādas nevēlamām blakusparādībām (Stīvensa Džonsona sindroms vai Laiela sindroms/toksiska epidermas nekrolīze un zāļu izraisītu reakciju ar eozinofīliju un sistēmiskiem simptomiem (DRESS)), kas var būt dzīvībai bīstamas vai izraisīt nāvi, taču šo nevēlamo blakusparādību biežums nav zināms (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Jariša-Herksheimera reakcija (JHR)

Dažiem pacientiem ar spirohetu infekcijām neilgi pēc ceftriaksona lietošanas uzsākšanas var rasties Jariša-Herksheimera reakcija (JHR). JHR parasti ir pašierobežojoša vai to var novērst ar simptomātisku terapiju. Ja rodas šāda reakcija, antibiotiku lietošana nav jāpārtrauc.

Mijiedarbība ar kalciju saturošiem preparātiem

Aprakstīti letālu reakciju gadījumi, kad priekšlaikus un laikā dzimušiem jaundzimušajiem līdz viena mēneša vecumam plaušās un nierēs ir izveidojušies kalcija-ceftriaksona precipitāti. Vismaz viens no šiem pacientiem bija saņēmis ceftriaksonu un kalciju dažādos laikos un caur dažādām intravenozām sistēmām. Pieejamie zinātniskie dati neietver ziņojumus par apstiprinātiem intravaskulāras precipitācijas gadījumiem citiem pacientiem, kā vien jaundzimušajiem, kas ārstēti ar ceftriaksonu un kalciju saturošiem šķīdumiem vai kādiem citiem kalciju saturošiem līdzekļiem. In vitro pētījumos pierādīts, ka jaundzimušajiem, salīdzinot ar citām vecuma grupām, ir palielināts ceftriaksona-kalcija precipitātu veidošanās risks.

Jebkura vecuma pacientiem ceftriaksonu nedrīkst sajaukt (lietot maisījumā) vai lietot vienlaikus ar kādiem kalciju saturošiem intravenozi ievadāmiem šķīdumiem, pat caur atšķirīgām infūziju sistēmām vai dažādās infūzijas vietās. Tomēr pacientiem pēc 28 dienu vecuma ceftriaksonu un kalciju saturošus šķīdumus var ievadīt secīgi vienu pēc otra, ja tiek izmantotas dažādās vietās infūziju sistēmas vai ja infūziju sistēmas starp infūzijām tiek nomainītas vai kārtīgi izskalotas ar fizioloģisko sāls šķīdumu, lai izvairītos no precipitātu veidošanās. Pacientiem, kuriem nepieciešama nepārtraukta infūzija ar kalciju saturošiem pilnīgas parenterālas barošanas (PPB) šķīdumiem, veselības aprūpes speciālisti var vēlēties apsvērt arī alternatīvu antibakteriālo līdzekļu izmantošanu, kas nerada līdzīgu precipitācijas risku. Ja uzskata, ka pacientiem, kuriem nepieciešama nepārtraukta barošana, ir jālieto ceftriaksons, PPB šķīdumus un ceftriaksonu var ievadīt vienlaicīgi, bet caur dažādām infūziju sistēmām dažādās vietās. Vai arī PPB šķīduma infūziju var pārtraukt uz ceftriaksona infūzijas laiku un izskalot infūziju sistēmas starp dažādu šķīdumu ievadīšanu (skatīt 4.3., 4.8., 5.2. un 6.2. apakšpunktu).

Pediatriskā populācija

Ceftriaxon MIP drošums un efektivitāte jaundzimušajiem, zīdaiņiem un bērniem ir noteikts devām, kas aprakstītas sadaļā „Devas un lietošanas veids” (skatīt 4.2. apakšpunktu). Pētījumos pierādīts, ka ceftriaksons, tāpat kā citi cefalosporīni, var izstumt bilirubīnu no saistīšanās vietām ar seruma albumīnu.

Ceftriaxon MIP ir kontrindicēts priekšlaikus dzimušiem un jaundzimušajiem, kuriem ir bilirubīna encefalopātijas risks (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Imūnmediēta hemolītiska anēmija

Pacientiem, kuri saņem cefalosporīnu grupas antibakteriālos līdzekļus, to vidū Ceftriaxon MIP, ir novērota imūnmediēta hemolītiska anēmija (skatīt 4.8. apakšpunktu). Ārstēšanas laikā ar Ceftriaxon MIP gan pieaugušajiem, gan bērniem ziņots par smagiem hemolītiskas anēmijas gadījumiem arī ar letālu iznākumu.

Ja pacientam ceftriaksona lietošanas laikā izveidojas anēmija, jāapsver ar cefalosporīnu saistītas anēmijas diagnoze un ceftriaksona lietošana jāpārtrauc līdz etioloģijas noskaidrošanai.

Ilgstoša ārstēšana

Ilgstošas ārstēšanas laikā regulāri jānosaka pilna asins aina.

Kolīts/nejūtīgu mikroorganismu savairošanās

Par antibakteriālo līdzekļu izraisītu kolītu un pseidomembranozo kolītu ir ziņots, lietojot gandrīz visus antibakteriālos līdzekļus, to vidū arī ceftriaksonu, un tā smaguma pakāpe var būt no vieglas līdz dzīvībai bīstamai. Tādēļ ir svarīgi apsvērt šo diagnozi pacientiem, kam rodas caureja ceftriaksona lietošanas laikā vai pēc tam (skatīt 4.8. apakšpunktu). Jāapsver ceftriaksona terapijas pārtraukšana un specifiska terapija pret Clostridium difficile. Nedrīkst lietot peristaltiku nomācošas zāles.

Tāpat kā lietojot citus antibakteriālos līdzekļus, iespējama nejūtīgu mikroorganismu izraisītu infekciju pievienošanās.

Smaga nieru un aknu mazspēja

Smagas nieru un aknu mazspējas gadījumā ieteicama rūpīga drošuma un efektivitātes klīniska uzraudzība (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Ietekme uz seroloģiskām pārbaudēm

Iespējama ietekme uz Kūmbsa testu, jo Ceftriaxon MIP var dot viltus pozitīvus šī testa rezultātus. Ceftriaxon MIP var dot arī viltus pozitīvus galaktozēmijas testa rezultātus (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Neenzimātiskas metodes glikozes noteikšanai urīnā var dot viltus pozitīvus rezultātus. Glikoze urīnā ārstēšanas laikā ar Ceftriaxon MIP jānosaka ar enzimātiskām metodēm (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Nātrijs

Katrs grams Ceftriaxon MIP satur 3,6 mmol nātrija. Tas jāņem vērā pacientiem, kuri ievēro diētu ar kontrolētu nātrija saturu.

Antibakteriālais spektrs

Ceftriaksonam ir ierobežots antibakteriālās darbības spektrs, un tas var nebūt piemērots, lai to vienu pašu lietotu dažu infekciju veidu ārstēšanai, izņemot gadījumus, kad patogēns ir jau noteikts (skatīt 4.2. apakšpunktu). Polimikrobiālu infekciju gadījumos, kad starp iespējamajiem patogēniem var būt pret ceftriaksonu rezistenti mikroorganismi, jāapsver nepieciešamība papildus lietot citus antibiotiskos līdzekļus.

Lidokaīna lietošana

Lietojot kā šķīdinātāju lidokaīna šķīdumu, ceftriaksona šķīdumus drīkst ievadīt vienīgi intramuskulāras injekcijas veidā. Pirms lietošanas jāizvērtē lidokaīna lietošanas kontrindikācijas (skatīt 4.3. apakšpunktu), brīdinājumi un cita nozīmīga informācija, kas iekļauta lidokaīna zāļu aprakstā. Lidokaīna šķīdumu nekādā gadījumā nedrīkst ievadīt intravenozi.

Žultsakmeņi

Ja sonogrammās redzamas ēnas, jāapsver kalcija un ceftriaksona precipitātu iespējamība. Žultspūšļa sonogrammās ir atklātas ēnas, kas kļūdaini uzskatītas par žultsakmeņiem un ir novērotas biežāk, ja ceftriaksona dienas deva ir bijusi 1 g vai lielāka. Īpaši piesardzības pasākumi jāapsver, ārstējot bērnus. Šie precipitāti izzūd, pārtraucot ārstēšanu ar ceftriaksonu. Retos gadījumos kalcija ceftriaksona precipitāti ir izraisījuši simptomus. Ja ir radušies simptomi, ieteicama konservatīva neķirurģiska ārstēšana. Simptomātiskos gadījumos ārstam jālemj par ceftriaksona terapijas pārtraukšanu, pamatojoties uz specifiskas ieguvuma un riska vērtēšanas rezultātiem (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Žults stāze

Ar Ceftriaxon MIP ārstētiem pacientiem ir aprakstīti, iespējams, žultsvadu aizsprostošanās izraisīta pankreatīta gadījumi (skatīt 4.8. apakšpunktu). Vairumam pacientu bija žults stāzes un žults sabiezējuma riska faktori, piemēram, agrāk veikta intensīva terapija, smaga slimība vai pilnīgi parenterāla barošana. Nevar izslēgt iespējamību, ka izraisītājs vai veicinošs faktors ir ar Ceftriaxon MIP lietošanu saistīta žults izgulsnēšanās.

Nierakmeņi

Dažos gadījumos ir aprakstīti nierakmeņi, kas izzuda pēc ceftriaksona lietošanas pārtraukšanas (skatīt 4.8. apakšpunktu). Simptomātiskos gadījumos ir nepieciešama sonogrāfija. Ārstam jāapsver zāļu lietošanu pacientiem, kuriem anamnēzē ir nierakmeņi vai hiperkalciūrija, īpaši izvērtējot ieguvuma un riska attiecību.

4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Kalciju saturošus šķīdinātājus, piemēram, Ringera šķīdumu vai Hartmana šķīdumu, nedrīkst izmantot Ceftriaxon MIP flakonu satura šķīdināšanai vai izšķīdinātā satura turpmākai atšķaidīšanai intravenozai ievadīšanai, jo var veidoties precipitāti. Ceftriaksona-kalcija precipitācija iespējama arī tad, ja ceftriaksonu sajauc ar kalciju saturošiem šķīdinātājiem vienā intravenozās ievadīšanas sistēmā. Ceftriaksonu nedrīkst ievadīt vienlaikus ar kalciju saturošiem intravenozi ievadāmiem šķīdumiem, to vidū arī ar nepārtrauktām kalciju saturošām infūzijām, piemēram, veicot parenterālo barošanu caur Y veida pieslēgvietu. Tomēr citiem pacientiem, izņemot jaundzimušos, ceftriaksonu un kalciju saturošus šķīdumus var ievadīt secīgi vienu pēc otra, ja infūziju sistēmas starp infūzijām kārtīgi izskalo ar saderīgu šķidrumu. In vitro pētījumos, izmantojot pieaugušo un no nabas saites asinīm iegūto jaundzimušo plazmu, pierādīja, ka jaundzimušajiem ir paaugstināts ceftriaksona-kalcija precipitātu veidošanās risks (skatīt 4.2., 4.3., 4.4., 4.8. un 6.2. apakšpunktu).

Lietošana vienlaikus ar perorālajiem antikoagulantiem var pastiprināt K vitamīnu antagonizējošo iedarbību un palielināt asiņošanas risku. Gan ceftriaksona lietošanas laikā, gan pēc tās beigām ieteicams bieži kontrolēt starptautisko standartizēto koeficientu (INR) un atbilstoši tam pielāgot K vitamīna antagonista devu (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Iegūti pretrunīgi pierādījumi par iespējamu aminoglikozīdu renālās toksicitātes palielināšanos, lietojot tos kopā ar cefalosporīniem. Šādos gadījumos klīniskā praksē rūpīgi jāveic ieteiktā aminoglikozīdu grupas līdzekļa līmeņa (un nieru darbības) uzraudzība.

In vitro pētījumā hloramfenikola un ceftriaksona kombinācijai novēroja antagonistisku ietekmi. Šīs atrades klīniskā nozīme nav zināma.

Mijiedarbība starp ceftriaksonu un perorālajiem kalciju saturošiem preparātiem vai starp intramuskulāri ievadītu ceftriaksonu un kalciju saturošiem preparātiem (intravenozi vai perorāli lietotiem) nav aprakstīta.

Ar ceftriaksonu ārstētiem pacientiem var būt viltus pozitīvs Kūmbsa testa rezultāts.

Ceftriaksons tāpat kā citas antibiotikas, var dot viltus pozitīvus galaktozēmijas testu rezultātus.

Tāpat neenzimātiskas metodes glikozes noteikšanai urīnā var dot viltus pozitīvus rezultātus. Tādēļ glikozes līmenis urīnā ārstēšanas laikā ar ceftriaksonu jānosaka ar enzimātiskām metodēm.

Pēc vienlaicīgas lielu ceftriaksona devu un spēcīgu diurētisko līdzekļu (piemēram, furosemīda) lietošanas nieru darbības pasliktināšanās nav novērota.

Probenecīda vienlaikus lietošana nemazina ceftriaksona elimināciju.

4.6. Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Ceftriaksons šķērso placentāro barjeru. Informācija par ceftriaksona lietošanu grūtniecēm ir ierobežota. Pētījumi ar dzīvniekiem neuzrāda tiešu vai netiešu kaitīgu ietekmi uz grūtniecību, embrionālo/augļa attīstību, perinatālo un postnatālo attīstību (skatīt 5.3. apakšpunktu). Ceftriaksonu grūtniecības laikā un īpaši pirmajā grūtniecības trimestrī drīkst lietot vienīgi tad, ja ieguvums attaisno risku.

Barošana ar krūti

Ceftriaksons nelielā koncentrācijā izdalās mātes pienā, bet terapeitiskās devās ceftriaksonam nav paredzama ietekme uz zīdaiņiem, kurus baro ar krūti. Tomēr nevar izslēgt caurejas un gļotādu sēnīšu infekcijas risku. Jāņem vērā sensitizācijas iespējamība. Jāpieņem lēmums pārtraukt barošanu ar krūti vai pārtraukt ceftriaksona terapiju/izvairīties no tās, ņemot vērā ieguvumu, ko barošana ar krūti sniedz bērnam, un terapijas ieguvumu sievietei.

Fertilitāte

Reproduktīvos pētījumos nav iegūti pierādījumi par nevēlamu ietekmi uz vīriešu vai sieviešu fertilitāti.

4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Ārstēšanas laikā ar ceftriaksonu var rasties nevēlamas blakusparādības (piemēram, reibonis), kas var ietekmēt spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus (skatīt 4.8. apakšpunktu). Vadot transportlīdzekli vai apkalpojot mehānismus, pacientiem jāievēro piesardzība.

Nevēlamas blakusparādības

Visbiežāk aprakstītās ceftriaksona nevēlamās blakusparādības ir eozinofīlija, leikopēnija, trombocitopēnija, caureja, izsitumi un paaugstināts aknu enzīmu līmenis.

Datus ceftriaksona nevēlamo blakusparādību biežuma noteikšanai ieguva no klīniskiem pētījumiem.

Biežuma klasificēšanai izmantota šāda sistēma:

Ļoti bieži (≥ 1/10)

Bieži (> 1/100 līdz < 1/10)

Retāk (> 1/1 000 līdz < 1/100)

Reti (>1/10 000 līdz <1/1000)

Nezināmi (biežumu nevar noteikt pēc pieejamiem datiem)

Orgānu sistēmu klasifikācija

Bieži

Retāk

Reti

Nav zināmi ^a

Infekcijas un infestācijas

Dzimumorgānu sēnīšu infekcijas

Pseidomembranozs kolīts^b.

Papildu infekcijas pievienošanās^b

Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi

Eozinofīlija Leikopēnija

Trombocitopēnija

Granulocitopēnija

Anēmija

Koagulopātija

Hemolītiska anēmija^b

Agranulocitoze

Imūnās sistēmas traucējumi

Anafilaktisks šoks

Anafilaktiska reakcija

Anafilaktoīda reakcija

Paaugstināta jutība^b

Jariša-Herksheimera reakcija^b

Nervu sistēmas traucējumi

Galvassāpes

Reibonis

.

Krampji

Ausu un labirinta bojājumi

Vertigo

Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības

Bronhu spazmas

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

Caureja^b

Mīksti izkārnījumi

Slikta dūša

Vemšana

Pankreatīts^b

Stomatīts

Glosīts

Aknu un/vai žults izvades sistēmas traucējumi

Paaugstināts aknu enzīmu līmenis

Precipitācija žultspūslī^b

Kodolu dzelte

Ādas un zemādas audu bojājumi

Izsitumi

Nieze

Nātrene

Stīvensa-Džonsona sindroms^b

Toksiska epidermas nekrolīze^b

Erythema multiforme

Akūta ģeneralizēta eksantematoza pustuloze

Zāļu izraisīta reakcija ar eozinofīliju un sistēmiskiem simptomiem (DRESS)^b

Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi

Hematūrija

Glikozūrija

Oligūrija

Precipitāti nierēs (atgriezeniski)

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

Flebīts

Sāpes injekcijas vietā

Paaugstināta ķermeņa temperatūra

Tūska

Drebuļi

Izmeklējumi

Paaugstināts kreatinīna līmenis asinīs

Viltus pozitīvs Kūmbsa testa rezultāts^b

Viltus pozitīvs galaktozēmijas testa rezultāts^b

Viltus pozitīvs rezultāts, nosakot glikozi ar neenzimātiskām metodēm^b

^a Balstoties uz pēcreģistrācijas ziņojumiem. Tā kā par šīm reakcijām ziņots brīvprātīgi no nezināma lieluma populācijas, nav iespējams droši aprēķināt to biežumu, kas tādēļ norādīts kā nezināms.

^b Skatīt 4.4. apakšpunktu.

Infekcijas un infestācijas

Ziņojumi par caureju pēc ceftriaksona lietošanas var būt saistīti ar Clostridium difficile. Jāveic atbilstoša šķidruma un elektrolītu līmeņa korekcija (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Ceftriaksona-kalcija sāls precipitācija

Retos gadījumos priekšlaikus un laikā dzimušiem jaundzimušajiem (līdz 28 dienu vecumam), kuri ārstēti, intravenozi ievadot ceftriaksonu un kalciju, ziņots par smagām un dažos gadījumos arī letālām nevēlamām blakusparādībām. Ceftriaksona-kalcija sāls precipitāti pēc nāves ir konstatēti plaušās un nierēs. Augstais precipitācijas risks jaundzimušajiem ir saistīts ar mazo asins tilpumu un garāku ceftriaksona pusperiodu nekā pieaugušajiem (skatīt 4.3., 4.4. un 5.2. apakšpunktu).

Ir ziņots par precipitātiem nierēs, galvenokārt bērniem pēc 3 gadu vecuma, kuri ārstēti ar lielām dienas devām (piemēram, ≥ 80 mg/kg dienā) vai par 10 gramiem lielākām kopējām devām un kuriem ir citi riska faktori (piemēram, ierobežots šķidruma patēriņš vai gultas režīms). Precipitātu veidošanās risks ir palielināts imobilizētiem vai dehidratētiem pacientiem. Šis traucējums var būt simptomātisks vai asimptomātisks, var izraisīt nieru mazspēju un anūriju, kā arī izzūd pēc ceftriaksona lietošanas pārtraukšanas (skatīt 4.4 apakšpunktu).

Novērota ceftriaksona kalcija sāls precipitācija žultspūslī, galvenokārt pacientiem, kuri ārstēti ar devām, kas pārsniedz ieteikto standarta devu. Bērniem prospektīvos pētījumos pierādīta mainīga precipitācijas sastopamība intravenozas zāļu ievades gadījumā – dažos pētījumos pārsniedzot 30 %. Sastopamība ir mazāka lēnas infūzijas (20 – 30 minūtes) gadījumā. Šī ietekme parasti ir asimptomātiska, bet precipitātu gadījumā reti ir novēroti tādi klīniskie simptomi kā sāpes, slikta dūša un vemšana. Šajos gadījumos ieteicama simptomātiska ārstēšana. Precipitācija parasti ir atgriezeniska, pārtraucot ceftriaksona lietošanu (skatīt 4.4 apakšpunktu).

Ziņošana par iespējamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām, izmantojot www.zva.gov.lv

4.9. Pārdozēšana

Pārdozēšanas gadījumā var rasties tādi simptomi kā slikta dūša, vemšana un caureja. Ceftriaksona koncentrāciju nav iespējams samazināt, veicot hemodialīzi vai peritoneālo dialīzi. Specifiska antidota nav. Pārdozēšanas ārstēšanai jābūt simptomātiskai.

5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1. Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: sistēmiski lietojamie antibakteriālie līdzekļi, trešās paaudzes cefalosporīni, ATĶ kods: J01DD04.

Darbības mehānisms

Ceftriaksons pēc piesaistīšanās penicilīnu saistošām olbaltumvielām (penicillin binding proteins - PBP) nomāc baktēriju šūnas sienas sintēzi. Tā rezultātā tiek pārtraukta šūnas sienas (peptidoglikāna) biosintēze, kas izraisa baktēriju šūnas līzi un bojāeju.

Rezistence

Baktēriju rezistence pret ceftriaksonu var būt saistīta ar vienu vai vairākiem no šiem mehānismiem:

• bēta laktamāžu, to vidū arī plaša spektra bēta laktamāžu (extended-spectrum beta-lactamases - ESBL), karbapenemāžu un Amp C enzīmu izraisīta hidrolīze, kas var būt inducēta vai stabili nomākta noteiktām aerobām gramnegatīvām baktēriju sugām;

• samazināta penicilīnu saistošo olbaltumvielu afinitāte pret ceftriaksonu;

• ārējās membrānas necaurlaidība gramnegatīviem mikroorganismiem;

• baktēriju izplūdes sūkņi.

Jutības pārbaužu robežvērtības

Eiropas Antimikrobiālās uzņēmības testēšanas komitejas (European Committee on Antimicrobial Susceptibility Testing - EUCAST) noteiktās minimālās inhibējošās koncentrācijas (minimum inhibitory concentration - MIC) robežvērtības ir šādas:

Atšķaidījuma tests (MIC, mg/l)

Patogēns

Jutīgs

Rezistents

Enterobacteriaceae

≤ 1

> 2

Staphylococcus spp.

a

a

Streptococcus spp.

(A, B, C un G grupas)

b

b

Streptococcus pneumoniae

≤ 0,5 ^c

> 2

Viridans- grupas streptokoki

≤ 0,5

> 0,5

Haemophilus influenzae

≤ 0,12 ^c

> 0,12

Moraxella catarrhalis

≤ 1

> 2

Neisseria gonorrhoeae

≤ 0,12

> 0,12

Neisseria meningitidis

≤ 0,12 ^c

> 0,12

Ar sugām nesaistīti mikroorganismi

≤ 1 ^d

> 2

a. Informācija par jutību iegūta no cefoksitīna jutības datiem.

b. Informācija par jutību iegūta no penicilīna jutības datiem.

c. Izolāti, kuriem ceftriaksona MIC pārsniedz jutīguma robežvērtību, sastopami reti un, ja tiek konstatēti, jāpārbauda atkārtoti un, ja rezultāts tiek apstiprināts, tie jānosūta uz atsauces laboratoriju.

d. Robežvērtības attiecas uz dienas intravenozo 1 g x 1 un 2 g x 1 lielu devu.

Klīniskā efektivitāte pret specifiskiem patogēniem

Iegūtās rezistences sastopamība atsevišķām sugām ģeogrāfiski un laika gaitā var būt dažāda un vēlams iegūt vietējo informāciju par rezistenci, īpaši ārstējot smagas infekcijas. Ja nepieciešams, gadījumos, kad lokālā rezistences sastopamība ir tāda, ka ceftriaksona pielietojamība vismaz dažu veidu infekciju gadījumā ir diskutabla, jākonsultējas ar speciālistu.

Parasti jutīgas sugas

Grampozitīvi aerobie mikroorganismi

Staphylococcus aureus (jutīgs pret meticilīnu) £

Koagulāzes negatīvi stafilokoki (jutīgi pret meticilīnu) £

Streptococcus pyogenes (A grupa)

Streptococcus agalactiae (B grupa)

Streptococcus pneumoniae

Viridans grupas streptokoki

Gramnegatīvi aerobie mikroorganismi

Borrelia burgdorferi

Haemophilus influenzae

Haemophilus parainfluenzae

Moraxella catarrhalis

Neisseria gonorrhoeae

Neisseria menigitidis

Proteus mirabilis

Providencia sugas

Treponema pallidum

Sugas, kurām problēmas var radīt iegūtā rezistence

Grampozitīvie aerobie mikroorganismi

Staphylococcus epidermidis ⁺

Staphylococcus haemolyticus ⁺

Staphylococcus hominis ⁺

Gramnegatīvi aerobie mikroorganismi

Citrobacter freundii

Enterobacter aerogenes

Enterobacter cloacae

Escherichia coli ^%

Klebsiella pneumoniae ^%

Klebsiella oxytoca ^%

Morganella morganii

Proteus vulgaris

Serratia marcescens

Anaerobie mikroorganismi

Bacteroides sugas

Fusobacterium sugas

Peptostreptococcus sugas

Clostridium perfringens

Iedzimti rezistenti mikroorganismi

Grampozitīvi aerobie mikroorganismi

Enterococcus sugas

Listeria monocytogenes

Gramnegatīvi aerobie mikroorganismi

Acinetobacter baumannii

Pseudomonas aeruginosa

Stenotrophomonas maltophilia

Anaerobie mikroorganismi

Clostridium difficile

Citi:

Chlamydia sugas.

Chlamydophila sugas

Mycoplasma sugas

Legionella sugas

Ureaplasma urealyticum

£ Visi pret meticilīnu rezistentie stafilokoki ir rezistenti pret ceftriaksonu.

⁺ Vismaz vienā reģionā rezistences biežums > 50%.

^% ESBL producējošie celmi vienmēr ir rezistenti.

5.2. Farmakokinētiskās īpašības

Uzsūkšanās

Pēc intravenozas ceftriaksona 500 mg un 1 g bolus devas ievadīšanas, vidējais maksimālais ceftriaksona līmenis plazmā ir attiecīgi aptuveni 120 un 200 mg/l. Pēc 500 mg, 1 g un 2 g ceftriaksona intravenozas infūzijas ceftriaksona līmenis plazmā ir attiecīgi aptuveni 80, 150 un 250 mg/l. Pēc intramuskulāras injekcijas vidējais maksimālais ceftriaksona līmenis plazmā ir aptuveni puse no tā, kāds novērots pēc līdzvērtīgas devas intravenozas ievadīšanas. Maksimālā koncentrācija plazmā pēc vienreizējas intramuskulāras 1 g devas ievadīšanas ir aptuveni 81 mg/l, un tā tiek sasniegta 2 – 3 stundu laikā pēc ievadīšanas.

Laukums zem koncentrācijas plazmā-laika līknes pēc intramuskulāras ievadīšanas ir līdzvērtīgs tam, kāds tiek sasniegts pēc līdzvērtīgas devas intravenozas ievadīšanas.

Izkliede

Ceftriaksona izkliedes tilpums ir 7 – 12 l. Koncentrācija, kas būtiski pārsniedz minimālo inhibējošo koncentrāciju pret vairumu nozīmīgo patogēnu, ir konstatējama audos, to vidū arī plaušās, sirdī, žultsceļos/aknās, mandelēs, vidusausī un deguna gļotādā, kaulos un cerebrospinālajā, pleiras, prostatas un sinoviālajā šķidrumā. Lietojot atkārtoti, novēro vidējās maksimālās koncentrācijas plazmā (C_max) paaugstināšanos par 8 – 15 %; līdzsvara stāvoklis vairumā gadījumu tiek sasniegts 48 – 72 stundu laikā atkarībā no ievadīšanas veida.

Iekļūšana konkrētos audos

Ceftriaksons šķērso mīkstos smadzeņu apvalkus. Šķērsošana visizteiktākā ir tad, kad mīkstie smadzeņu apvalki ir iekaisuši. Ziņots, ka vidējā maksimālā ceftriaksona koncentrācija CSŠ pacientiem ar bakteriālu meningītu ir līdz 25 % no līmeņa plazmā, salīdzinot ar 2 % no līmeņa plazmā pacientiem, kuriem mīkstie smadzeņu apvalki nav iekaisuši. Ceftriaksona maksimālā koncentrācija CSŠ tiek sasniegt aptuveni 4 – 6 stundas pēc intravenozas injekcijas. Ceftriaksons šķērso placentāro barjeru un izdalās mātes pienā zemā koncentrācijā (skatīt 4.6. apakšpunktu).

Saistīšanās ar olbaltumvielām

Ceftriaksons atgriezeniski saistās ar albumīnu. Ar plazmas olbaltumvielām saistās aptuveni 95 %, ja koncentrācija plazmā ir zemāka par 100 mg/l. Saistīšanās ir piesātināma, un saistītā daļa samazinās, palielinoties koncentrācijai (līdz 85 %, ja koncentrācija plazmā ir 300 mg/l).

Biotransformācija

Ceftriaksona sistēmiska metabolizācija nenotiek, bet par neaktīviem metabolītiem to pārvērš zarnu mikroflora.

Eliminācija

Visa ceftriaksona (saistītā un nesaistītā) plazmas klīrenss ir 10 - 22 ml/min. Renālais klīrenss ir 5 – 12 ml/min. 50 - 60 % ceftriaksona izdalās nemainītā veidā ar urīnu, galvenokārt glomerulārās filtrācijas ceļā, bet 40 - 50 % izdalās nemainītā veidā ar žulti. Visa ceftriaksona eliminācijas pusperiods pieaugušajiem ir aptuveni 8 stundas.

Pacienti ar nieru vai aknu darbības traucējumiem

Pacientiem ar nieru vai aknu disfunkciju ceftriaksona farmakokinētika ir izmainīta minimāli un pusperiods ir nedaudz pagarināts (mazāk nekā divas reizes), pat pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem.

Salīdzinoši mērenā pusperioda pagarināšanās nieru darbības traucējumu gadījumā ir skaidrojama ar kompensatoru ne-renālā klīrensa pieaugumu, ko nosaka samazināta saistīšanās ar olbaltumvielām un atbilstošs kopējā ceftriaksona ne-renālā klīrensa pieaugums.

Pacientiem ar aknu darbības traucējumiem ceftriaksona eliminācijas pusperiods nav palielināts, jo kompensatoriski palielinās renālais klīrenss. Tas saistīts arī ar ceftriaksona plazmas brīvās frakcijas palielināšanos, kas veicina novēroto paradoksālo kopējā zāļu klīrensa palielināšanos, izkliedes tilpums palielinās līdzīgi kā kopējais klīrenss.

Gados vecāki cilvēki

Gados vecākiem cilvēkiem pēc 75 gadu vecuma vidējais eliminācijas pusperiods parasti ir 2 – 3 reizes garāks nekā jauniem pieaugušajiem.

Pediatriskā populācija

Ceftriaksona pusperiods jaundzimušajiem ir pagarināts. No dzimšanas līdz 14 dienu vecumam brīvā ceftriaksona līmenis var palielināties vēl vairāk samazinātas glomerulārās filtrācijas un izmainītas saistīšanās ar olbaltumvielām dēļ. Bērnībā pusperiods ir īsāks nekā jaundzimušajiem vai pieaugušajiem.

Kopējā ceftriaksona plazmas klīrenss un izkliedes tilpums jaundzimušajiem, zīdaiņiem un bērniem ir lielāks nekā pieaugušajiem.

Linearitāte/nelinearitāte

Ceftriaksona farmakokinētika ir nelineāra, un visi pamata farmakokinētikas parametri, izņemot eliminācijas pusperiodu, ir atkarīgi no devas, nosakot pēc kopējās zāļu koncentrācijas, un tie palielinās mazāk nekā proporcionāli devai. Nelinearitāte ir saistīšanās ar plazmas olbaltumvielām piesātinājuma dēļ un tādēļ to novēro kopējam plazmā esošam ceftriaksonam, bet ne brīvam (nesaistītam) ceftriaksonam.

Farmakokinētiskā/farmakodinamiskā attiecība

Tāpat kā citiem bēta laktāmiem, farmakokinētikas-farmakodinamikas indekss, kam pierādīta vislabākā korelācija ar in vivo efektivitāti, ir procenti no dozēšanas intervāla, kad nesaistītā ceftriaksona koncentrācija pārsniedz ceftriaksona minimālo inhibējošo koncentrāciju (MIC) pret konkrētām mērķa sugām (t.i., %T > MIC).

5.3. Preklīniskie dati par drošumu

Pētījumos ar dzīvniekiem iegūti pierādījumi, ka lielas ceftriaksona kalcija sāls devas izraisīja konkrementu un precipitātu veidošanos žultspūslī suņiem un pērtiķiem, pierādīts, ka šī ietekme ir atgriezeniska. Pētījumos ar dzīvniekiem neguva pierādījumus par toksisku ietekmi uz vairošanos un genotoksicitāti. Kanceroģenēzes pētījumus ar ceftriaksonu neveica.

6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1. Palīgvielu saraksts

Nav.

6.2. Nesaderība

Pamatojoties uz literatūrā publicētiem ziņojumiem, ceftriaksons nav saderīgs ar amsakrīnu, vankomicīnu, flukonazolu un aminoglikozīdiem.

Ceftriaksonu saturošos šķīdumus nedrīkst sajaukt (lietot maisījumā) ar citiem līdzekļiem vai pievienot tiem (izņemot 6.6. apakšpunktā minētos). Īpaši kalciju saturošus šķīdinātājus (piemēram, Ringera šķīdumu, Hartmana šķīdumu) nedrīkst izmantot ceftriaksona flakonu satura šķīdināšanai vai izšķīdinātā satura turpmākai atšķaidīšanai intravenozai ievadīšanai, jo var veidoties nogulsnes. Ceftriaksonu nedrīkst sajaukt (lietot maisījumā) vai ievadīt vienlaikus ar kalciju saturošiem šķīdumiem, ieskaitot pilnīgu parenterālo barošanu (skatīt 4.2., 4.3., 4.4. un 4.8. apakšpunktu).

6.3. Uzglabāšanas laiks

3 gadi.

Atšķaidīto zāļu uzglabāšanas laiks

Pierādīts, ka atšķaidīto zāļu ķīmiskā un fizikālā stabilitāte saglabājas 24 stundas, uzglabājot 25°C temperatūrā, un 48 stundas, uzglabājot 2-8°C temperatūrā. No mikrobioloģiskā viedokļa atšķaidītās zāles jāizlieto nekavējoties. Ja atšķaidītās zāles neizlieto nekavējoties, atbildību par uzglabāšanas laiku un apstākļiem līdz to lietošanai uzņemas lietotājs, un parasti šim laikam nevajadzētu pārsniegt 24 stundas, uzglabājot 2-8°C temperatūrā, ja atšķaidīšana ir notikusi kontrolētos un apstiprinātos aseptiskos apstākļos.

6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Uzglabājiet flakonu ārējā kartona iepakojumā, lai pasargātu no gaismas.

Uzglabāšanas nosacījumus pēc zāļu sagatavošanas skatīt 6.3. apakšpunktā. No mikrobioloģiskā viedokļa atšķaidītās zāles ir jāizlieto nekavējoties.

Iepakojuma veids un saturs

Ceftriaxon MIP pieejams 50 ml caurspīdīga stikla flakonos, kas noslēgti ar brombutila gumijas aizbāžņiem un noņemamiem alumīnija vāciņiem un satur baltu līdz dzeltenīgu kristālisku pulveri.

Ceftriaxon MIP 1 g flakonos ir 1193 mg ceftriaksona nātrija sāls sausā pulvera, kas atbilst 1000 mg ceftriaksona.

Ceftriaxon MIP 2 g flakonos ir 2386 mg ceftriaksona nātrija sāls sausā pulvera, kas atbilst 2000 mg ceftriaksona.

Iepakojuma lielumi: iepakojumi pa 1, 5 vai 10 flakoniem. Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos

Pirms ievadīšanas flakonu saturs jāatšķaida. Atšķaidīšanai izmantotā šķīdinātāja tilpums ir atkarīgs no ievadīšanas veida.

Intravenozai ievadei paredzētos šķīdumus nedrīkst ievadīt, izmantojot infūzijas sistēmas, kurās ir vai ir bijuši kalciju saturoši šķīdumi.

Intramuskulāra injekcija

Ceftriaxon MIP 1 g flakona saturs jāizšķīdina 3,5 ml 1 % lidokaīna hidrohlorīda šķīduma. Šķīdums jāievada dziļas intramuskulāras injekcijas veidā musculus gluteus maximus. Lidokaīna šķīdumus nedrīkst ievadīt intravenozi.

Injekciju šķīduma pagatavošana

Ceftriaxon MIP 1 g flakona saturu izšķīdina 10 ml ūdens injekcijām. Injekcijas ilgums ir vismaz 2–4 minūtes, šķīdumu ievadot tieši vēnā.

Infūziju šķīduma pagatavošana

Viena Ceftriaxon MIP 1 g/2 g flakona saturu izšķīdina 40 ml kāda iepriekš minētā saderīgā šķīduma. Infūzijas ilgums ir vismaz 30 minūtes.

Priekšlaicīgi vai laikā dzimušiem jaundzimušajiem un zīdaiņiem vajadzīgo devu var ievadīt īslaicīgas infūzijas veidā. Šajā nolūkā nelielu devu saturošo injekciju šķīdumu pagatavo, izmantojot 5 ml ūdens injekcijām un tālāk atšķaidot ar fizioloģisko nātrija hlorīda šķīdumu (9 mg/ml).

Saderība ar intravenozajiem šķīdumiem

Šķīduma pagatavošanai izmantojami šādi šķīdinātāji:

ūdens injekcijām;

5 % glikozes šķīdums;

fizioloģiskais nātrija hlorīda šķīdums.

Šķīdināšana/atšķaidīšana jāveic aseptiskos apstākļos. Iepildiet flakonā attiecīgo šķīdinātāja daudzumu un viegli sakratiet, līdz flakona saturs ir pilnībā izšķīdis.

Atšķaidot baltais līdz dzeltenīgais kristāliskais pulveris pārvēršas gaiši dzeltenas līdz dzeltenīgi-brūnas krāsas šķīdumā.

Tāpat kā pirms visu citu parenterāli lietojamu zāļu ievadīšanas pārliecinieties, ka šķīdumā nav parādījušās nogulsnes un ka tas nav mainījis krāsu. Šķīdumu drīkst lietot tikai tad, ja tas ir dzidrs un praktiski nesatur nogulsnes.

Paredzēts vienreizējai lietošanai. Atlikušais šķīdums jāiznīcina. Neizlietotās zāles vai izlietotie materiāli jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām.

7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

MIP Pharma GmbH

Kirkeler Str. 41

66440 Blieskastel

Vācija

Tālrunis 0049 (0) 6842 9609 0

Fakss 0049 (0) 6842 9609 355

8. REĢISTRĀCIJAS NUMURS

1 g: Reģ. Nr. 12-0332

2 g: Reģ. Nr. 12-0333

9. REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

09.01.2013

10. TEKSTA PĒDĒJĀS PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

2019 gada maijs

SASKAŅOTS ZVA 27-06-2019