Tenloris 100 mg/10 mg apvalkotās tabletes
Zālēm nav nepieciešami īpaši uzglabāšanas apstākļi.
Losartanum kalicum Amlodipinum
ZĀĻU NEPAMATOTA LIETOŠANA IR KAITĪGA VESELĪBAI
14-0074-06
14-0074
TAD Pharma GmbH, Germany; KRKA, d.d., Novo mesto, Slovenia
05-MAR-14
04-MAR-19
Recepšu zāles
100 mg/10 mg
Apvalkotā tablete
Ir apstiprināta
KRKA, d.d., Novo mesto, Slovenia
03.09.2019 14:58
Lejupielādēt lietošanas instrukciju
Lietošanas instrukcija: informācija lietotājam
Tenloris 50 mg/5 mg apvalkotās tabletes
Tenloris 50 mg/10 mg apvalkotās tabletes
Tenloris 100 mg/5 mg apvalkotās tabletes
Tenloris 100 mg/10 mg apvalkotās tabletes
losartanum kalicum/amlodipinum
Pirms zāļu lietošanas uzmanīgi izlasiet visu instrukciju, jo tā satur Jums svarīgu informāciju.
Saglabājiet šo instrukciju! Iespējams, ka vēlāk to vajadzēs pārlasīt.
Ja Jums rodas jebkādi jautājumi, vaicājiet ārstam vai farmaceitam.
Šīs zāles ir parakstītas tikai Jums. Nedodiet tās citiem. Tās var nodarīt ļaunumu pat tad, ja šiem cilvēkiem ir līdzīgas slimības pazīmes.
Ja Jums rodas jebkādas blakusparādības, konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu. Tas attiecas arī uz iespējamajām blakusparādībām, kas nav minētas šajā instrukcijā. Skatīt 4. punktu.
Šajā instrukcijā varat uzzināt
1. Kas ir Tenloris un kādam nolūkam to lieto
2. Kas Jums jāzina pirms Tenloris lietošanas
3. Kā lietot Tenloris
4. Iespējamās blakusparādības
5. Kā uzglabāt Tenloris
6. Iepakojuma saturs un cita informācija
1. Kas ir Tenloris un kādam nolūkam to lieto
Tenloris satur divas aktīvās vielas, ko sauc par losartānu un amlodipīnu. Abas vielas palīdz pazemināt paaugstinātu asinsspiedienu.
Losartāns pieder pie zāļu grupas, ko sauc par “angiotensīna II receptoru antagonistiem”. Tie pazemina asinsspiedienu, atslābinot asinsvadus.
Amlodipīns pieder pie zāļu grupas, ko sauc par “kalcija kanālu blokatoriem”. Amlodipīns pārtrauc kalcija iekļūšanu asinsvadu sieniņās, neļaujot asinsvadiem sašaurināties, arī šādā veidā pazeminot asinsspiedienu.
Abu šo vielu iedarbība palīdz pārtraukt asinsvadu sašaurināšanos, tādēļ atslābinās asinsvadi un pazeminās asinsspiediens.
Tenloris divu zāļu atsevišķas lietošanas vietā paaugstināta asinsspiediena (hipertensijas) ārstēšanai lieto tiem pacientiem, kuri jau lieto tādas pašas losartāna un amlodipīna devas.
2. Kas Jums jāzina pirms Tenloris lietošanas
Nelietojiet Tenloris šādos gadījumos:
ja Jums ir alerģija pret losartānu, amlodipīnu, kādu citu (6. punktā minēto) šo zāļu sastāvdaļu vai jebkuru citu kalcija antagonistu. Alerģija var izpausties kā nieze, ādas apsārtums vai apgrūtināta elpošana;
ja Jums ir ļoti izteikti pazemināts asinsspiediens (hipotensija);
ja Jums ir sirds aortas atveres sašaurinājums (aortas stenoze) vai kardiogēns šoks (stāvoklis, kad sirds nespēj organismam piegādāt pietiekami daudz asiņu);
ja Jums ir sirds mazspēja pēc sirdslēkmes;
ja Jūsu grūtniecība ir ilgāka par trim mēnešiem (no Tenloris lietošanas ir ieteicams izvairīties arī grūtniecības sākumā – skatīt apakšpunktu “Grūtniecība un barošana ar krūti”);
ja Jums ir smagi aknu darbības traucējumi;
ja Jums ir cukura diabēts vai nieru darbības traucējumi un Jūs tiekat ārstēts ar aliskirēnu saturošām zālēm, ko lieto paaugstināta asinsspiediena ārstēšanai.
Brīdinājumi un piesardzība lietošanā
Pirms Tenloris lietošanas konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu.
Ja šķiet, ka Jums ir vai varētu būt iestājusies grūtniecība, par to jāpastāsta savam ārstam. Grūtniecības sākumā Tenloris nav ieteicams, bet, ja Jūsu grūtniecība ir ilgāka par trim mēnešiem, tā lietošana nav atļauta, jo šajā grūtniecības stadijā tas var nopietni kaitēt Jūsu bērnam (skatīt apakšpunktu “Grūtniecība un barošana ar krūti”).
Pirms Tenloris lietošanas ir svarīgi informēt ārstu:
ja Jums ir bijusi angioedēma (sejas, lūpu, rīkles un vai mēles tūska; skatīt arī 4. punktu);
ja Jums ir ļoti stipra vemšana vai caureja, kas Jūsu organismā izraisa pārmērīgu šķidruma un/vai sāļu zudumu;
ja lietojat urīndzenošus līdzekļus (zāles, kas palielina caur nierēm izvadītā ūdens daudzumu) vai ja Jūsu uzturā ir ierobežots sāls daudzums, kā dēļ Jūsu organismā rodas izteikts šķidruma un sāļu zudums;
ja ir zināms, ka Jums ir sašaurināti vai aizsprostoti nieru asinsvadi, vai ja Jums nesen ir pārstādīta niere;
ja Jums ir aknu darbības traucējumi (skatīt 2. punktu, “Nelietojiet Tenloris šādos gadījumos”);
Ja Jums ir sirds mazspēja ar nieru darbības traucējumiem vai bez tiem vai ar vienlaicīgu smagu, dzīvībai bīstamu sirds aritmiju. Īpaša piesardzība jāievēro, ja vienlaikus tiekat ārstēts ar bēta blokatoru;
ja Jums ir sirds vārstuļu vai sirds muskuļa slimība;
ja Jums ir koronārā sirds slimība (to izraisa samazināta asiņu plūsma sirds asinsvados) vai smadzeņu asinsvadu slimība (to izraisa asinsrites samazināšanās galvas smadzenēs);
ja Jums ir primārs hiperaldosteronisms (sindroms, kas saistīts ar pastiprinātu hormona aldosterona sekrēciju virsnieru dziedzeros, šo dziedzeru darbības traucējumu dēļ);
ja Jums nesen ir bijusi sirdslēkme;
ja Jums ir vai ir bijusi ļoti izteikta asinsspiediena paaugstināšanās (hipertensijas krīze);
ja esat gados vecāks cilvēks, un ir jāpalielina zāļu deva;
ja Jūs lietojat kādas no turpmāk minētajām zālēm, ko lieto paaugstināta asinsspiediena ārstēšanai:
AKE inhibitoru (piemēram, enalaprilu, lizinoprilu, ramiprilu), it īpaši, ja Jums ir ar diabētu saistīti nieru darbības traucējumi,
aliskirēnu.
Jūsu ārsts var regulāri pārbaudīt Jūsu nieru funkcijas, asinsspiedienu un elektrolītu (piemēram, kālija) līmeni asinīs.
Skatīt arī informāciju apakšpunktā „Nelietojiet Tenloris šādos gadījumos”.
Bērni un pusaudži
Tenloris lietošana bērniem un pusaudžiem līdz 18 gadu vecumam nav ieteicama.
Citas zāles un Tenloris
Pastāstiet ārstam vai farmaceitam par visām zālēm, kuras lietojat pēdējā laikā, esat lietojis vai varētu lietot.
Ievērojiet īpašu piesardzību, ja vienlaikus ar Tenloris lietojat šādas zāles:
citas asinsspiedienu pazeminošas zāles, jo tās var vēl vairāk pazemināt Jūsu asinsspiedienu. Asinsspiedienu var pazemināt arī tādas zāles un zāļu grupas kā tricikliskie antidepresanti, antipsihotiskie līdzekļi, baklofēns un amifostīns;
zāles, kas organismā aiztur kāliju vai var paaugstināt tā līmeni (piemēram, kāliju saturošus uztura bagātinātājus vai sāls aizstājējus, vai zāles, kas organismā aiztur kāliju, piemēram, noteiktus diurētiskos līdzekļus [amilorīdu, triamterēnu vai spironolaktonu] vai heparīnu);
nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus, piemēram, indometacīnu un COX-2 inhibitorus (zāles iekaisuma mazināšanai un sāpju atvieglošanai), jo tie var vājināt losartāna asinsspiedienu pazeminošo iedarbību.
Ja Jums ir nieru darbības traucējumi, vienlaicīga šo zāļu lietošana var pasliktināt nieru darbību.
Ir iespējama Tenloris mijiedarbība ar citām zālēm, piemēram:
ketokonazolu vai itrakonazolu (pretsēnīšu līdzekļiem);
ritonavīru, indinavīru vai nelfinavīru (tā sauktajiem proteāzes inhibitoriem, kas tiek lietoti HIV ārstēšanai);
rifampicīnu, eritromicīnu, klaritromicīnu (antibiotiskajiem līdzekļiem);
asinszāles (Hypericum perforatum) līdzekļiem;
verapamilu vai diltiazemu (sirdszālēm);
dantrolēnu (infūziju veidā lieto smagas ķermeņa temperatūras novirzes gadījumā);
takrolimu, sirolimu, temsirolimu un everolimu (zāles, kas ietekmē imūnsistēmas darbību);
simvastatīnu (holesterīna līmeni pazeminošām zālēm);
ciklosporīnu (imūnsupresantu).
Litiju saturošu zāļu un Tenloris lietošana vienlaicīgi ir atļauta tikai ciešā ārsta uzraudzībā. Var būt nepieciešami īpaši piesardzības pasākumi (piemēram, jāveic asins analīzes).
Jūsu ārstam var būt nepieciešams mainīt Jūsu devu un/vai ievērot citus piesardzības pasākumus:
ja Jūs lietojat AKE inhibitoru vai aliskirēnu (skatīt arī informāciju apakšpunktā „Nelietojiet Tenloris šādos gadījumos” un „Brīdinājumi un piesardzība lietošanā”).
Tenloris kopā ar uzturu un dzērienu
Pacientiem, kas lieto Tenloris, nav atļauts ēst greipfrūtus un dzert to sulu. Greipfrūti un to sula asinīs var paaugstināt aktīvās vielas amlodipīna koncentrāciju, un tas var neparedzami pastiprināt Tenloris asinsspiedienu pazeminošo iedarbību.
Grūtniecība un barošana ar krūti
Ja esat grūtniece vai barojat bērnu ar krūti, ja domājat, ka Jums varētu būt grūtniecība, vai plānojat grūtniecību, pirms šo zāļu lietošanas konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu.
Grūtniecība
Ja šķiet, ka Jums ir vai varētu būt iestājusies grūtniecība, par to jāpastāsta savam ārstam. Parasti Jūsu ārsts pirms grūtniecības iestāšanās vai tiklīdz uzzināsiet, ka Jums ir iestājusies grūtniecība, ieteiks pārtraukt Tenloris lietošanu, kā arī ieteiks Tenloris vietā lietot citas zāles. Grūtniecības sākumā Tenloris nav ieteicams, bet pēc grūtniecības 3. mēneša to nav atļauts lietot, jo pēc grūtniecības 3. mēneša preparāts var nopietni kaitēt Jūsu bērnam.
Barošana ar krūti
Ja barojat ar krūti vai plānojat barot ar krūti, pastāstiet par to savam ārstam. Konstatēts, ka amlodipīns izdalās mātes pienā nelielā daudzumā, tādēļ Tenloris nav ieteicams mātēm, kuras baro ar krūti, un Jūsu ārsts var izvēlēties citas zāles, ja vēlaties barot ar krūti. Tas īpaši attiecas uz jaundzimušajiem vai priekšlaikus dzimušiem zīdaiņiem.
Transportlīdzekļu vadīšana un mehānismu apkalpošana
Tenloris var ietekmēt spēju vadīt transportlīdzekli un apkalpot mehānismus. Ja šīs tabletes Jums izraisa sliktu dūšu, reiboni, noguruma sajūtu vai galvassāpes, nevadiet transportlīdzekli un nestrādājiet ar iekārtām, kā arī nekavējoties sazinieties ar savu ārstu.
Tenloris satur laktozi un nātriju
Ja ārsts Jums ir teicis, ka Jums ir kāda cukura nepanesība, pirms lietojat šīs zāles, konsultējieties ar ārstu.
Šīs zāles satur mazāk par 1 mmol nātrija (23 mg) katrā devā, būtībā tās ir "nātriju nesaturošas".
3. Kā lietot Tenloris
Vienmēr lietojiet šīs zāles tieši tā, kā ārsts vai farmaceits Jums teicis. Neskaidrību gadījumā vaicājiet ārstam vai farmaceitam.
Tenloris ieteicamā deva ir viena tablete dienā.
Šīs tabletes jānorij veselas, uzdzerot glāzi ūdens, kopā ar ēdienu vai bez tā. Jums jācenšas savu dienas devu katru dienu lietot aptuveni vienā un tajā pašā laikā. Nelietojiet Tenloris kopā ar greipfrūtu sulu.
Jums ir svarīgi turpināt Tenloris lietošanu tik ilgi, kamēr Jūsu ārsts nav ieteicis ko citu.
Lietošana bērniem un pusaudžiem
Tenloris lietošana bērniem un pusaudžiem nav ieteicama.
Ja esat lietojis Tenloris vairāk nekā noteikts
Ja nejauši esat lietojis pārāk daudz tablešu, nekavējoties sazinieties ar savu ārstu. Pārāk daudzu tablešu vienlaicīga lietošana var izraisīt zemu vai pat bīstami zemu asinsspiedienu. Jums ir iespējams reibonis, apdullums, ģībonis vai vājums. Ļoti izteikta asinsspiediena pazemināšanās var izraisīt pat šoku. Āda var kļūt vēsa un mitra, un Jūs varat zaudēt samaņu.
Ja esat aizmirsis lietot Tenloris
Ja nejauši esat izlaidis dienas devu, parastajā laikā lietojiet nākamo devu.
Nelietojiet dubultu devu, lai aizvietotu aizmirsto devu.
Ja pārtraucat lietot Tenloris
Ārsts pateiks, cik ilgi Jums šīs zāles jālieto. Ja zāļu lietošanu pārtrauksiet pirms konsultācijas ar ārstu, Jūsu traucējumi var atjaunoties.
Ja Jums ir kādi jautājumi par šo zāļu lietošanu, jautājiet ārstam vai farmaceitam.
4. Iespējamās blakusparādības
Tāpat kā visas zāles, šīs zāles var izraisīt blakusparādības, kaut arī ne visiem tās izpaužas.
Nekavējoties dodieties pie sava ārsta, ja pēc šo zāļu lietošanas Jums ir jebkura no šīm blakusparādībām:
pēkšņa sēkšana, sāpes krūtīs, elpas trūkums vai apgrūtināta elpošana;
plakstiņu, sejas vai lūpu tūska;
mēles un rīkles tūska, kas rada izteiktus elpošanas traucējumus;
smagas ādas reakcijas, tostarp izteikti ādas izsitumi, nātrene, ādas apsārtums pa visu ķermeni, stipra nieze, pūslīšu veidošanās uz ādas, kā arī ādas lobīšanās un tūska, gļotādu iekaisums (Stīvensa-Džonsona sindroms, toksiska epidermas nekrolīze) vai citas alerģiskas reakcijas;
infarkts, sirds ritma traucējumi;
aizkuņģa dziedzera iekaisums, kas var izraisīt stipras vēdera un muguras sāpes kopā ar ļoti sliktu pašsajūtu.
AMLODIPĪNS
Aprakstītas arī šādas biežas blakusparādības. Ja kāda no tām Jūs apgrūtina vai ir ilgāk par nedēļu, Jums jākonsultējas ar savu ārstu.
Ļoti bieži (var skart vairāk kā 1 no 10 cilvēkiem)
potīšu tūska.
Bieži (var rasties ne vairāk kā vienam no katriem 10 cilvēkiem):
galvassāpes, reibonis, miegainība (īpaši ārstēšanas sākumā);
sirdsklauves (sajūtama sirdsdarbība), pietvīkums;
sāpes vēderā, slikta dūša;
zarnu trakta darbības pārmaiņas, caureja, aizcietējums, gremošanas traucējumi;
noguruma sajūta, vājums;
redzes traucējumi, redzes dubultošanās;
muskuļu krampji.
Tālāk minētas citas aprakstītās blakusparādības. Ja kāda no tām kļūst smaga vai ja novērojat jebkuras blakusparādības, kas nav minētas šajā instrukcijā, pastāstiet par to savam ārstam vai farmaceitam.
Retāk (var rasties ne vairāk kā 1 no katriem 100 cilvēkiem):
garastāvokļa pārmaiņas, spriedze, depresija, miegainība;
trīce, garšas sajūtas izmaiņas, ģībonis, vājums;
ekstremitāšu nejutīguma vai tirpšanas sajūta, sāpju sajūtas zudums;
troksnis ausīs;
zems asinsspiediens;
deguna gļotādas iekaisuma (rinīta) izraisīta šķaudīšana un/vai iesnas;
klepus;
sausums mutē, vemšana;
matu izkrišana, pastiprināta svīšana, ādas nieze, sarkani plankumi uz ādas, ādas krāsas pārmaiņas;
urinēšanas traucējumi, pastiprināta nepieciešamība urinēt nakts laikā, biežāka urinēšana;
nespēja panākt erekciju, diskomforta sajūta krūtīs un krūšu dziedzeru palielināšanās vīriešiem;
sāpes, slikta pašsajūta;
locītavu vai muskuļu sāpes, muskuļu krampji, muguras sāpes;
ķermeņa masas palielināšanās vai samazināšanās;
sāpes krūtīs.
Reti (var rasties ne vairāk kā 1 no katriem 1000 cilvēkiem):
apjukums.
Ļoti reti (var rasties ne vairāk kā 1 no katriem 10 000 cilvēkiem):
samazināts balto asins šūnu skaits, samazināts trombocītu skaits, kas var izraisīt neparastu zilumu rašanos vai pastiprinātu asiņošanas tendenci (sarkano asins šūnu bojājumi);
pārāk liels cukura daudzums asinīs (hiperglikēmija);
nervu darbības traucējumi, kas var izraisīt vājumu, tirpšanu vai nejutīgumu;
smaganu tūska;
vēdera pūšanās (gastrīts);
aknu darbības traucējumi, aknu iekaisums (hepatīts), dzeltena ādas krāsa (dzelte) un aknu enzīmu daudzuma palielināšanās, kas var ietekmēt dažu analīžu rezultātus;
palielināts muskuļu tonuss;
asinsvadu iekaisums, bieži vienlaikus ar ādas izsitumiem;
jutība pret gaismu.
Nav zināmi (biežumu nevar noteikt pēc pieejamajiem datiem)
trīce, stīva poza, maskai līdzīga seja, lēnas kustības un kāju šļūkāšana, nelīdzsvarota gaita.
LOSARTĀNS
Bieži (var rasties ne vairāk kā 1 no katriem 10 cilvēkiem):
reibonis;
zems asinsspiediens (īpaši pēc pārmērīga šķidruma zuduma no organisma, kā arī no asinsvadiem, piemēram, pacientiem ar smagu sirds mazspēju vai ārstējoties ar lielām urīndzenošu līdzekļu devām);
no devas atkarīgas ortostatiskas parādības, piemēram, asinsspiediena pazemināšanās, pieceļoties no guļus vai sēdus stāvokļa;
vājums;
nespēks;
pārāk zems cukura līmenis asinīs (hipoglikēmija);
paaugstināts kālija līmenis asinīs (hiperkaliēmija);
nieru darbības traucējumi, arī nieru mazspēja;
samazināts sarkano asins šūnu skaits (anēmija);
urīnvielas līmeņa paaugstināšanās asinīs un kreatinīna un kālija līmeņa paaugstināšanās serumā pacientiem ar sirds mazspēju.
Retāk (var rasties ne vairāk kā 1 no katriem 100 cilvēkiem):
miegainība;
galvassāpes;
miega traucējumi;
sirdsdarbības paātrināšanās sajūta (sirdsklauves);
stipras sāpes krūškurvī (stenokardija);
elpas trūkums (apgrūtināta elpošana);
sāpes vēderā;
aizcietējums;
caureja;
slikta dūša;
vemšana;
nātrene;
nieze;
izsitumi;
lokāla tūska;
klepus.
Reti (var rasties ne vairāk kā 1 no katriem 1000 cilvēkiem):
paaugstināta jutība;
angioedēma;
asinsvadu iekaisums (vaskulīts, arī Henoha-Šēnleina purpura);
nejutīguma vai tirpšanas sajūta (parestēzija);
ģībšana (sinkope);
ļoti strauja un neregulāra sirdsdarbība (priekškambaru mirdzēšana);
smadzeņu trieka (insults);
aknu iekaisums (hepatīts);
paaugstināts alanīnaminotransferāzes (AlAT) līmenis. Pēc zāļu lietošanas pārtraukšanas parasti normalizējas.
Nav zināmi (biežumu nevar noteikt pēc pieejamiem datiem):
samazināts trombocītu skaits;
migrēna;
aknu darbības traucējumi;
muskuļu un locītavu sāpes;
gripai līdzīgi simptomi;
muguras sāpes un urīnceļu infekcijas;
pastiprināta jutība pret saules gaismu (fotosensitivitāte);
neizskaidrotas muskuļu sāpes vienlaikus ar tumšu (tējas krāsas) urīnu (rabdomiolīze);
impotence;
aizkuņģa dziedzera iekaisums (pankreatīts);
zems nātrija līmenis asinīs (hiponatriēmija);
depresija;
slikta vispārējā pašsajūta (savārgums);
zvanīšana, dūkoņa, rūkoņa vai klikšķēšana ausīs (trokšņi ausīs);
garšas sajūtas traucējumi (disgeizija).
Ziņošana par blakusparādībām
Ja Jums rodas jebkādas blakusparādības, konsultējieties ar savu ārstu vai farmaceitu. Tas attiecas arī uz iespējamajām blakusparādībām, kas nav minētas šajā instrukcijā. Jūs varat ziņot par blakusparādībām arī tieši Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003.
Tīmekļa vietne: HYPERLINK "http://www.zva.gov.lv/"www.zva.gov.lv.
Ziņojot par blakusparādībām, Jūs varat palīdzēt nodrošināt daudz plašāku informāciju par šo zāļu drošumu.
5. Kā uzglabāt Tenloris
Uzglabāt šīs zāles bērniem neredzamā un nepieejamā vietā.
Nelietot šīs zāles pēc derīguma termiņa beigām, kas norādīts uz iepakojuma pēc “EXP”. Derīguma termiņš attiecas uz norādītā mēneša pēdējo dienu.
Šīm zālēm nav nepieciešami īpaši uzglabāšanas apstākļi.
Neizmetiet zāles kanalizācijā vai sadzīves atkritumos. Vaicājiet farmaceitam, kā izmest zāles, kuras vairs nelietojat. Šie pasākumi palīdzēs aizsargāt apkārtējo vidi.
6. Iepakojuma saturs un cita informācija
Ko Tenloris satur
Aktīvās vielas ir losartāna kālija sāls un amlodipīna besilāts.
Tenloris 50 mg/5 mg apvalkotās tabletes
Katra apvalkotā tablete satur 50 mg losartāna kālija sāls un 6,94 mg amlodipīna besilāta, kas atbilst 5 mg amlodipīna.
Tenloris 50 mg/10 mg apvalkotās tabletes
Katra apvalkotā tablete satur 50 mg losartāna kālija sāls un 13,88 mg amlodipīna besilāta, kas atbilst 10 mg amlodipīna.
Tenloris 100 mg/5 mg apvalkotās tabletes
Katra apvalkotā tablete satur 100 mg losartāna kālija sāls un 6,94 mg amlodipīna besilāta, kas atbilst 5 mg amlodipīna.
Tenloris 100 mg/10 mg apvalkotās tabletes
Katra apvalkotā tablete satur 100 mg losartāna kālija sāls un 13,88 mg amlodipīna besilāta, kas atbilst 10 mg amlodipīna.
Pārējās sastāvdaļas jeb palīgvielas (tabletes kodolā) ir laktozes monohidrāts, pulverveida celuloze (E460), želatinizēta ciete, kukurūzas ciete, mikrokristāliska celuloze (E460), koloidāls bezūdens silīcija dioksīds, magnija stearāts (E470b), A tipa cietes nātrija glikolāts, un dzeltenais dzelzs oksīds (E172).
Pārējās sastāvdaļas jeb palīgvielas 50 mg/5 mg apvalkoto tablešu apvalkā ir sarkanais dzelzs oksīds (E172), dzeltenais dzelzs oksīds (E172), polivinilspirts, titāna dioksīds (E171), makrogols 3000 un talks (E553b).
Pārējās sastāvdaļas jeb palīgvielas 50 mg/10 mg apvalkoto tablešu apvalkā ir sarkanais dzelzs oksīds (E172), polivinilspirts, titāna dioksīds (E171), makrogols 3000 un talks (E553b).
Pārējās sastāvdaļas jeb palīgvielas 100 mg/5 mg apvalkoto tablešu apvalkā ir sarkanais dzelzs oksīds (E172), polivinilspirts, titāna dioksīds (E171), makrogols 3000 un talks (E553b).
Pārējās sastāvdaļas jeb palīgvielas 100 mg/10 mg apvalkoto tablešu apvalkā ir dzeltenais dzelzs oksīds (E172), polivinilspirts, titāna dioksīds (E171), makrogols 3000 un talks (E553b).
Skatīt 2. punktu “Tenloris satur laktozi un nātriju”.
Tenloris ārējais izskats un iepakojums
Tenloris 50 mg/5 mg apvalkotās tabletes ir brūngani oranžas, ovālas (15 mm x 7 mm) un abpusēji nedaudz izliektas.
Tenloris 50 mg/10 mg apvalkotās tabletes ir sarkanbrūnas, ovālas (15 mm x 7 mm) un abpusēji nedaudz izliektas.
Tenloris 100 mg/5 mg apvalkotās tabletes ir sārtas, ovālas (18 mm x 9 mm) un abpusēji izliektas.
Tenloris 100 mg/10 mg apvalkotās tabletes ir gaiši brūngandzeltenas, ovālas (18 mm x 9 mm) un abpusēji izliektas.
Tenloris 50 mg/5 mg, 50 mg/10 mg, 100 mg/5 mg un 100 mg/10 mg apvalkotās tabletes ir pieejamas kārbiņās pa 10, 28, 30, 56, 60, 84 un 90 apvalkotajām tabletēm blisteros.
Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.
Reģistrācijas apliecības īpašnieks
KRKA, d.d., Novo mesto, Šmarješka cesta 6, 8501 Novo mesto, Slovēnija
Ražotāji
KRKA, d.d., Novo mesto, Šmarješka cesta 6, 8501 Novo mesto, Slovēnija
TAD Pharma GmbH, Heinz-Lohmann-Straße 5, 27472 Cuxhaven, Vācija
Šīs zāles Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) dalībvalstīs ir reģistrētas ar šādiem nosaukumiem:
Dalībvalsts
Zāļu nosaukums
Ungārija
Tenloris 50mg/5mg, 50mg/10mg, 100mg/5mg, 100mg/10mg filmtabletta
BulgārijaТенлорис 50mg/5mg, 50mg/10mg, 100mg/5mg, 100mg/10mg филмирани таблетки
Igaunija
Tenloris 50mg/5mg, 50mg/10mg, 100mg/5mg, 100mg/10mg õhukese polümeerikattega tabletid
Lietuva
Tenloris 50mg/5mg, 50mg/10mg, 100mg/5mg, 100mg/10mg plėvele dengtos tabletės
Latvija
Tenloris 50mg/5mg, 50mg/10mg, 100mg/5mg, 100mg/10mg apvalkotās tabletes
Polija
Alortia
Rumānija
Tenloris 50mg/5mg, 50mg/10mg, 100mg/5mg, 100mg/10mg comprimate filmate
Slovākijas Republika
Tenloris 50mg/5mg, 50mg/10mg, 100mg/5mg, 100mg/10mg filmom obalené tablety
Šī lietošanas instrukcija pēdējo reizi pārskatīta 06/2019
SASKAŅOTS ZVA 04-07-2019
PAGE
ZĀĻU APRAKSTS
1. ZĀĻU NOSAUKUMS
Tenloris 50 mg/5 mg apvalkotās tabletes
Tenloris 50 mg/10 mg apvalkotās tabletes
Tenloris 100 mg/5 mg apvalkotās tabletes
Tenloris 100 mg/10 mg apvalkotās tabletes
2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS
Tenloris 50 mg/5 mg apvalkotās tabletes
Katra apvalkotā tablete satur 50 mg losartāna kālija sāls (Losartanum kalicum) un 6,94 mg amlodipīna besilāta, kas atbilst 5 mg amlodipīna (Amlodipinum).
Tenloris 50 mg/10 mg apvalkotās tabletes
Katra apvalkotā tablete satur 50 mg losartāna kālija sāls (Losartanum kalicum) un 13,88 mg amlodipīna besilāta, kas atbilst 10 mg amlodipīna (Amlodipinum).
Tenloris 100 mg/5 mg apvalkotās tabletes
Katra apvalkotā tablete satur 100 mg losartāna kālija sāls (Losartanum kalicum) un 6,94 mg amlodipīna besilāta, kas atbilst 5 mg amlodipīna (Amlodipinum).
Tenloris 100 mg/10 mg apvalkotās tabletes
Katra apvalkotā tablete satur 100 mg losartāna kālija sāls (Losartanum kalicum) un 13,88 mg amlodipīna besilāta, kas atbilst 10 mg amlodipīna (Amlodipinum).
Palīgviela ar zināmu iedarbību: laktoze
50 mg/5 mg apvalkotās tabletes
50 mg/10 mg apvalkotās tabletes
100 mg/5 mg apvalkotās tabletes
100 mg/10 mg apvalkotās tabletes
laktoze
51,95 mg
51,95 mg
103,88 mg
103,88 mg
Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.
3. ZĀĻU FORMA
Apvalkotā tablete.
Tenloris 50 mg/5 mg apvalkotās tabletes: brūngani oranžas, ovālas (15 mm x 7 mm), abpusēji nedaudz izliektas apvalkotās tabletes.
Tenloris 50 mg/10 mg apvalkotās tabletes: sarkanbrūnas ovālas, (15 mm x 7 mm), abpusēji nedaudz izliektas apvalkotās tabletes.
Tenloris 100 mg/5 mg apvalkotās tabletes: sārtas, ovālas (18 mm x 9 mm), abpusēji izliektas apvalkotās tabletes.
Tenloris 100 mg/10 mg apvalkotās tabletes: gaiši brūngandzeltenas, ovālas (18 mm x 9 mm), abpusēji izliektas apvalkotās tabletes.
4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA
4.1. Terapeitiskās indikācijas
Esenciālas hipertensijas ārstēšana. Tenloris tabletes ir indicētas aizstājterapijai pacientiem, kam asinsspiediens tiek atbilstoši kontrolēts, vienlaikus lietojot tādas pašas losartāna un amlodipīna devas.
4.2. Devas un lietošanas veids
Devas
Tenloris ieteicamā deva ir viena tablete dienā.
Fiksēto devu kombinācija nav piemērota sākumterapijai.
Pirms pāriet uz Tenloris lietošanu, pacientiem jābūt kontrolētiem ar stabilām, vienlaikus lietotām zāļu atsevišķo sastāvdaļu devām. Tenloris deva jānosaka, ņemot vērā kombinācijas atsevišķo sastāvdaļu devas pārejas laikā.
Ja nepieciešama devu maiņa, tā jāveic individuāli titrējot kombinācijas atsevišķās sastāvdaļas.
Gados vecāki cilvēki
Gados vecākiem pacientiem ir ieteicamas parastās devu shēmas, tomēr deva jāpalielina piesardzīgi (skatīt 4.4. un 5.2. apakšpunktu).
Līdzīgu amlodipīna devu panesamība gados vecākiem un jaunākiem pacientiem ir vienlīdz laba.
Lai gan gados vecākiem pacientiem losartāna deva parasti nav jāpielāgo, tomēr pacientiem pēc 75 gadu vecuma jāapsver nepieciešamība terapiju sākt ar 25 mg losartāna devu.
Lietošana pacientiem ar intravaskulārā šķidruma tilpuma samazināšanos
Pacientiem ar intravaskulārā šķidruma tilpuma samazināšanos (piemēram, tiem, kuri ārstēti ar lielām diurētisko līdzekļu devām) jāapsver nepieciešamība vienu reizi dienā lietot 25 mg losartāna sākumdevu (skatīt 4.4. apakšpunktu).
Nieru darbības traucējumi
Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem Tenloris sākumdeva nav jāpielāgo (skatīt 4.4. apakšpunktu).
Nav korelācijas starp amlodipīna koncentrācijas pārmaiņām plazmā un nieru darbības traucējumu smagumu pakāpi, tādēļ ieteicams lietot parastās devas. Amlodipīns nav dializējams.
Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem un hemodializējamiem pacientiem losartāna sākumdeva nav jāpielāgo.
Aknu darbības traucējumi
Pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem Tenloris ir kontrindicēts (skatīt 4.3. un 4.4. apakšpunktu).
Pacientiem, kam anamnēzē ir aknu darbības traucējumi, jāapsver nepieciešamība lietot mazākas losartāna devas. Nav terapeitiskas pieredzes pacientu ārstēšanā smagu aknu darbības traucējumu gadījumā.
Pacientiem ar viegliem vai vidēji smagiem aknu darbības traucējumiem ieteicamās amlodipīna devas nav noteiktas. Tādēļ deva jāizvēlas piesardzīgi, un terapija jāsāk ar mazākām devām (skatīt 4.4. un 5.2. apakšpunktu). Amlodipīna farmakokinētika pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem nav pētīta.
Pediatriskā populācija
Tenloris lietošanas drošums un efektivitāte bērniem līdz 18 gadu vecumam nav noteikta. Tenloris lietošana bērniem līdz 18 gadu vecumam nav ieteicama.
Lietošanas veids
Tenloris var lietot kopā ar uzturu vai bez tā. Tenloris ieteicams lietot, uzdzerot nedaudz ūdens.
4.3. Kontrindikācijas
Paaugstināta jutība pret aktīvajām vielām, dihidropiridīna atvasinājumiem vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām.
2. un 3. grūtniecības trimestris (skatīt 4.4. un 4.6. apakšpunktu).
Smagi aknu darbības traucējumi.
Smaga hipotensija.
Šoks (tai skaitā kardiogēns).
Kreisā kambara izplūdes trakta obstrukcija (piemēram, augstas pakāpes aortas stenoze);
Hemodinamiski nestabila sirds mazspēja pēc akūta miokarda infarkta.
Pacientiem ar cukura diabētu vai nieru darbības traucējumiem (GFĀ < 60 ml/min/1,73 m2) Tenloris lietošana kopā ar aliskirēnu saturošām zālēm ir kontrindicēta (skatīt 4.5. un 5.1. apakšpunktu).
4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā
Paaugstināta jutība
Angioedēma. Pacienti, kam anamnēzē ir angioedēma (sejas, lūpu, rīkles un/vai mēles tūska) rūpīgi jānovēro (skatīt 4.8. apakšpunktu).
Hipotensija un elektrolītu/cirkulējošā šķidruma tilpuma līdzsvara traucējumi
Pacientiem ar cirkulējošā tilpuma un/vai nātrija jonu deficītu, ko izraisījusi intensīva terapija ar diurētiskajiem līdzekļiem, diēta ar samazinātu sāls saturu, caureja vai vemšana, ir iespējama simptomātiska hipotensija (īpaši pēc pirmās devas un pēc devas palielināšanas). Šie stāvokļi jānovērš pirms Tenloris lietošanas sākšanas vai arī jālieto mazāka sākumdeva (skatīt 4.2. apakšpunktu).
Elektrolītu līdzsvara traucējumi
Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem un diabētu (vai bez tā) bieži ir elektrolītu līdzsvara traucējumi, kam jāpievērš uzmanība. Klīniskā pētījumā ar 2. tipa diabēta pacientiem ar nieru darbības traucējumiem losartāna grupā hiperkaliēmijas sastopamība bija lielāka nekā placebo grupā (skatīt 4.8. apakšpunktu). Tādēļ rūpīgi jākontrolē kālija jonu koncentrācija plazmā un kreatinīna klīrenss, īpaši pacientiem ar sirds mazspēju un kreatinīna klīrensu 30–50 ml/min.
Vienlaicīga losartāna un kāliju aizturošo diurētisko līdzekļu, kāliju saturošu uztura bagātinātāju un kāliju saturošu sāls aizstājēju lietošana nav ieteicama (skatīt 4.5. apakšpunktu).
Nieru transplantācija
Nav pieredzes par Tenloris lietošanu pacientiem ar nesen transplantētu nieri.
Primārs hiperaldosteronisms
Pacienti ar primāru aldosteronismu parasti nereaģē uz ārstēšanu ar antihipertensīvajiem līdzekļiem, kas nomāc renīna-angiotensīna sistēmu. Tādēļ Tenloris lietošana nav ieteicama.
Koronārā sirds slimība un smadzeņu asinsvadu slimība
Tāpat kā lietojot jebkuru no antihipertensīvajiem līdzekļiem, pārmērīga asinsspiediena pazemināšana pacientiem ar išēmisku sirds asinsvadu slimību un smadzeņu asinsvadu slimību var izraisīt miokarda infarktu vai insultu.
Pacienti ar sirds mazspēju
Tāpat kā lietojot citas zāles, kas iedarbojas uz renīna-angiotensīna sistēmu, pacientiem ar sirds mazspēju (ar nieru darbības traucējumiem vai bez tiem) ir smagas arteriālas hipotensijas un nieru darbības traucējumu (bieži akūtu) risks. Nav pietiekamas ārstēšanas pieredzes par losartāna lietošanu pacientiem ar sirds mazspēju un vienlaicīgiem smagiem nieru darbības traucējumiem, pacientiem ar smagu sirds mazspēju (IV. pakāpi pēc NYHA klasifikācijas), kā arī pacientiem ar sirds mazspēju un simptomātisku dzīvībai bīstamu sirds aritmiju. Tādēļ šo grupu pacientiem losartāns jālieto piesardzīgi. Piesardzīgi jālieto losartāna un bēta blokatoru kombinācija (skatīt 5.1. apakšpunktu).
Kalcija kanālu blokatori, piemēram, Tenloris sastāvā esošais amlodipīns, piesardzīgi jālieto pacientiem ar sastrēguma sirds mazspēju, jo šādiem pacientiem var palielināties kardiovaskulāru notikumu un nāves risks. Ilgstošā placebo kontrolētā pētījumā pacientiem ar smagu sirds mazspēju (III. un IV. pakāpe pēc NYHA klasifikācijas) novērotās plaušu tūskas sastopamība bija augstāka amlodipīna terapijas grupā nekā placebo grupā (skatīt 5.1. apakšpunktu).
Pacienti ar aknu darbības traucējumiem
Tenloris nedrīkst lietot pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem (skatīt 4.2., 4.3. un 5.2. apakšpunktu).
Pacientiem ar aknu darbības traucējumiem pagarinās amlodipīna eliminācijas pusperiods un palielinās tā AUC, tomēr ieteicamās devas nav noteiktas. Tādēļ amlodipīna lietošana jāsāk ar vismazāko devu, turklāt, sākot terapiju un palielinot devu, jāievēro piesardzība.
Ņemot vērā datus par farmakokinētiku, kas pierāda to, ka cirozes slimniekiem ir nozīmīgi palielināta losartāna koncentrācija plazmā, pacientiem, kam anamnēzē ir aknu darbības traucējumi, jāapsver nepieciešamība lietot mazāku devu. Nav ārstēšanas pieredzes par losartāna lietošanu pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem. Tādēļ losartānu nedrīkst lietot pacienti ar smagiem aknu darbības traucējumiem (skatīt 4.2., 4.3. un 5.2. apakšpunktu).
Pacienti ar nieru darbības traucējumiem
Kā renīna-angiotensīna sistēmas aktivitātes nomākuma sekas ir aprakstītas nieru darbības pārmaiņas, tostarp nieru mazspēja (īpaši pacientiem, kam nieru darbība atkarīga no renīna-angiotensīna-aldosterona sistēmas, piemēram, pacientiem ar smagu sirds mazspēju vai jau iepriekš esošiem nieru darbības traucējumiem). Tāpat kā lietojot citas zāles, kas ietekmē renīna-angiotensīna-aldosterona sistēmu, pacientiem ar bilaterālu nieru artēriju stenozi vai vienīgās nieres artērijas stenozi ir aprakstīta arī palielināta urīnvielas koncentrācija asinīs un kreatinīna koncentrācija serumā. Pēc terapijas pārtraukšanas šie nieru darbības traucējumi var izzust. Losartāns piesardzīgi jālieto pacientiem ar bilaterālu nieru artēriju stenozi vai vienīgās nieres artērijas stenozi.
Šādi pacienti var lietot parastās amlodipīna devas. Nav korelācijas starp amlodipīna koncentrācijas pārmaiņām plazmā un nieru darbības traucējumu smaguma pakāpi. Amlodipīns nav dializējams.
Lietošana gados vecākiem pacientiem
Gados vecākiem pacietiem deva jāpalielina piesardzīgi (skatīt 4.2. un 5.2. apakšpunktu).
Aortas atveres un mitrālā vārstuļa stenoze, obstruktīva hipertrofiska kardiomiopātija
Tāpat kā lietojot citus vazodilatatorus, īpaša piesardzība jāievēro pacientiem ar aortas atveres vai mitrālā vārstuļa stenozi vai obstruktīvu hipertrofisku kardiomiopātiju.
Grūtniecība
Grūtniecības laikā nedrīkst sākt terapiju ar angiotensīna II receptoru antagonistu (AIIRA). Ja vien turpmāka ārstēšana ar AIIRA netiek uzskatīta par būtiski svarīgu, pacientēm, kuras plāno grūtniecību, jāpāriet uz alternatīvu hipertensijas terapiju ar preparātiem, par kuriem ir pierādīts, ka to lietošana grūtniecības laikā ir droša. Pēc tam, kad ir konstatēta grūtniecības iestāšanās, ārstēšana ar AIIRA nekavējoties jāpārtrauc un, ja nepieciešams, jāsāk piemērota alternatīva terapija (skatīt 4.3. un 4.6. apakšpunktu).
Citi brīdinājumi un piesardzības pasākumi
Kā novērots, lietojot angiotensīna konvertējošā enzīma inhibitorus melnādainajiem pacientiem, losartāns un citi angiotenzīna antagonisti acīmredzami mazāk efektīvi pazemina asinsspiedienu nekā citas ādas krāsas pacientiem, jo, iespējams, melnādainiem hipertensijas pacientiem ir zems renīna līmenis.
Renīna-angiotensīna-aldosterona sistēmas (RAAS) dubulta blokāde
Ir pierādījumi, ka vienlaicīga AKE inhibitoru, angiotensīna II receptoru blokatoru vai aliskirēna lietošana palielina hipotensijas, hiperkaliēmijas un pavājinātas nieru funkcijas (ieskaitot akūtu nieru mazspēju) risku. Tādēļ RAAS dubulta blokāde, lietojot kombinācijā AKE inhibitorus, angiotensīna II receptoru blokatorus vai aliskirēnu, nav ieteicama (skatīt 4.5. un 5.1. apakšpunktu).
Ja dubultu blokādi izraisoša ārstēšana ir absolūti nepieciešama, to drīkst veikt vienīgi veselības aprūpes speciālista uzraudzībā un bieži un rūpīgi jākontrolē nieru funkcija, elektrolītu līmenis asinīs un asinsspiediens.
AKE inhibitorus un angiotensīna II receptoru blokatorus nedrīkst vienlaicīgi lietot pacientiem ar diabētisku nefropātiju.
Pediatriskā populācija
Bērniem līdz 18 gadu vecumam amlodipīns un losartāns nav ieteicams, jo nav datu par drošumu un efektivitāti.
Tenloris satur laktozi un nātriju.
Šīs zāles nevajadzētu lietot pacientiem ar retu iedzimtu galaktozes nepanesību, pilnīgu laktāzes deficītu vai glikozes-galaktozes malabsorbciju.
Šīs zāles satur mazāk par 1 mmol nātrija (23 mg) katrā devā, būtībā tās ir "nātriju nesaturošas".
4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi
Mijiedarbība, ko bieži izraisa kombinācija
Tenloris un citu zāļu mijiedarbība nav pētīta.
Ar losartānu saistītā mijiedarbība
Citi antihipertensīvie līdzekļi var pastiprināt losartāna asinsspiedienu pazeminošo iedarbību. Lietošana vienlaicīgi ar citām vielām (piemēram, tricikliskajiem antidepresantiem, antipsihotiskajiem līdzekļiem, baklofēnu vai amifostīnu), kas var izraisīt tādu nevēlamu blakusparādību kā hipotensiju, var palielināt hipotensijas risku.
Losartānu galvenokārt metabolizē citohroma P450 (CYP) izoenzīms 2C9, veidojot aktīvu karboksiskābes metabolītu. Klīniskā pētījumā ir konstatēts, ka CYP2C9 inhibitors flukonazols par aptuveni 50 % vājina aktīvā metabolīta iedarbību. Konstatēts, ka vienlaicīga terapija ar losartānu un metabolizējošo enzīmu induktoru rifampicīnu par 40 % samazina aktīvā metabolīta koncentrāciju plazmā. Šīs parādības klīniskā nozīme nav zināma. Vienlaicīgas fluvastatīna (vājš CYP2C9 inhibitors) terapijas laikā iedarbības intensitātes atšķirības nav novērotas.
Tāpat kā lietojot citas zāles, kas bloķē angiotensīnu II vai tā iedarbību, vienlaicīga zāļu, kas organismā aiztur kāliju (piemēram, kāliju aizturošo diurētisko līdzekļu amilorīda, triamterēna, spironolaktona), vai var palielināt kālija jonu koncentrāciju (piemēram, heparīna), kāliju saturošu uztura bagātinātāju vai sāls aizstājēju lietošana var izraisīt kālija jonu koncentrācijas paaugstināšanos serumā. Vienlaicīga lietošana nav ieteicama.
Vienlaicīgas litija preparātu un AKE inhibitoru lietošanas laikā aprakstīta atgriezeniska litija jonu koncentrācijas palielināšanās serumā un litija toksicitātes pastiprināšanās. Ļoti reti šādas parādības ir aprakstītas arī angiotensīna II receptoru antagonistu lietošanas laikā. Vienlaicīgi lietojot litija preparātus un losartānu, jāievēro piesardzība. Ja šāda kombinācija ir noteikti nepieciešama, vienlaicīgas lietošanas laikā ieteicams kontrolēt litija jonu koncentrāciju serumā.
Kad angiotensīna II antagonisti ir ordinēti vienlaicīgi ar NPL (t. i., selektīvajiem COX-2 inhibitoriem, acetilsalicilskābi pretiekaisuma devās un neselektīvajiem NPL), asinsspiedienu pazeminošā iedarbība var pavājināties. Vienlaicīga angiotensīna II antagonistu vai diurētisko līdzekļu un NPL lietošana var palielināt nieru darbības pasliktināšanās, tostarp akūtas nieru mazspējas risku, kā arī paaugstināt kālija jonu līmeni serumā, īpaši pacientiem ar jau iepriekš esošiem nieru darbības traucējumiem. Šī kombinācija jālieto piesardzīgi (īpaši gados vecākiem pacientiem). Pacientiem jānodrošina pietiekama organisma hidratācija, kā arī jāapsver nepieciešamība kontrolēt nieru darbību pēc vienlaicīgas terapijas sākšanas un periodiski arī vēlāk.
Klīniskie dati liecina, ka renīna-angiotensīna-aldosterona sistēmas (RAAS) dubulta blokāde, lietojot kombinācijā AKE inhibitorus, angiotensīna II receptoru blokatorus vai aliskirēnu, ir saistīta ar palielinātu tādu nevēlamo blakusparādību kā hipotensija, hiperkaliēmija un pavājināta nieru funkcija (ieskaitot akūtu nieru mazspēju) risku, salīdzinot ar vienu zāļu, kas ietekmē RAAS, lietošanu (skatīt 4.3., 4.4. un 5.1. apakšpunktu).
Ar amlodipīnu saistītie mijiedarbības veidi
Citu zāļu ietekme uz amlodipīnu
CYP3A4 inhibitori: amlodipīna un spēcīgu vai vidēji spēcīgu CYP3A4 inhibitoru (proteāzes inhibitoru, azolu grupas pretsēnīšu līdzekļu, makrolīdu (piemēram, eritromicīna vai klaritromicīna), verapamila vai diltiazema vienlaicīga lietošana var nozīmīgi palielināt amlodipīna iedarbības intensitāti, kā rezultātā parādās palielināts hipotensijas risks. Gados vecākiem pacientiem šīs FK pārmaiņas var būt izteiktākas. Tādēļ var būt nepieciešama klīniska kontrole un devas pielāgošana.
CYP3A4 induktori: lietojot vienlaicīgi ar zināmiem CYP3A4 induktoriem, amlodipīna koncentrācija plazmā var būt atšķirīga. Tādēļ ir jākontrolē asinsspiediens un jāapsver devas pielāgošana gan vienlaicīgas zāļu lietošanas laikā, gan pēc tās, it īpaši spēcīgu CYP3A4 induktoru lietošanas gadījumā (piem., rifampicīns, Hypericum perforatum).
Nav ieteicams amlodipīnu lietot vienlaicīgi ar greipfrūtiem vai to sulu, jo dažiem pacientiem var palielināties amlodipīna biopieejamība, kas pastiprina asinsspiedienu pazeminošo iedarbību.
Dantrolēns (infūzijas veidā): dzīvniekiem saistībā ar hiperkaliēmiju pēc verapamila un intravenoza dantrolēna lietošanas novērota letāla sirds kreisā kambara fibrilācija un kardiovaskulārs kolapss. Hiperkaliēmijas riska dēļ ieteicams izvairīties no vienlaicīgas kalcija kanālu blokatoru, piemēram, amlodipīna, lietošanas pacientiem, kuriem ir iespējama ļaundabīga hipertermija, kā arī gadījumā, ja tiek ārstēta ļaundabīga hipertermija.
Amlodipīna ietekme uz citām zālēm
Amlodipīna asinsspiedienu pazeminošā iedarbība pastiprina citu antihipertensīvo līdzekļu asinsspiedienu pazeminošo iedarbību.
Takrolims: takrolimu lietojot vienlaicīgi ar amlodipīnu, ir palielināta takrolima līmeņa asinīs risks. Lai izvairītos no takrolima toksicitātes, lietojot amlodipīnu pacientiem, kuri tiek ārstēti ar takrolimu, nepieciešama takrolima līmeņa asinīs kontrole un takrolima devas pielāgošana, ja nepieciešams.
Rapamicīna mērķa receptora (mTOR) inhibitori: mTOR inhibitori, piemēram, sirolims, temsirolims un everolims ir CYP3A substrāti. Amlodipīns ir vājas darbības CYP3A inhibitors. Vienlaicīgi lietojot amlodipīnu kopā ar mTOR inhibitoriem, amlodipīns var palielināt mTOR inhibitoru iedarbību.
Klaritromicīns: ir CYP3A4 inhibitors. Pacientiem, kas saņem klaritromicīnu ar amlodipīnu ir paaugstināts hipotensijas risks. Amlodipīna un klaritromicīna vienlaicīgas lietošanas gadījumā ieteicama rūpīga pacientu novērošana.
Ciklosporīns: nav veikti zāļu mijiedarbības pētījumi ar ciklosporīnu un amlodipīnu veseliem brīvprātīgajiem vai citās populācijās, izņemot pacientus ar transplantētu nieri, kuriem tika novērota mainīga ciklosporīna koncentrācijas paaugstināšanās (vidēji no 0% - 40%). Jāapsver ciklosporīna līmeņa kontroli pacientiem ar transplantētu nieri, kuri lieto amlodipīnu, un noteikti jāsamazina ciklosporīna devas samazināšanu.
Simvastatīns: 10 mg amlodipīna atkārtotu devu un 80 mg simvastatīna vienlaicīgas lietošanas rezultātā simvastatīna iedarbība palielinājās par 77% salīdzinot ar simvastatīnu lietošanu monoterapijas veidā. Pacientiem, kuri lieto amlodipīnu, simvastatīna deva jāierobežo līdz 20 mg dienā.
Klīniskos mijiedarbības pētījumos amlodipīns neietekmēja atorvastatīna, digoksīna, varfarīna farmakokinētiku.
Pediatriskā populācija
Pediatriskajā populācijā mijiedarbības pētījumi nav veikti.
4.6. Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti
Grūtniecība
Losartāns
Grūtniecības 1. trimestrī AIIRA lietošana nav ieteicama (skatīt 4.4. apakšpunktu), bet 2. un 3. grūtniecības trimestrī AIIRA lietošana ir kontrindicēta (skatīt 4.3. un 4.4. apakšpunktu).
Epidemioloģiskos pētījumos iegūtie pierādījumi par teratogenitātes risku pēc AKE inhibitoru iedarbības grūtniecības 1. trimestrī nav pārliecinoši, tomēr nav iespējams izslēgt nelielu riska palielināšanos. Lai gan nav pieejami epidemioloģiski dati par angiotensīna II receptoru inhibitoru (AIIRA) radīto risku, šīs grupas zāles var radīt līdzīgu risku. Ja vien turpmāka ārstēšana ar AIIRA netiek uzskatīta par būtiski svarīgu, pacientēm, kuras plāno grūtniecību, jāpāriet uz alternatīvu hipertensijas terapiju ar preparātiem, par kuriem ir pierādīts, ka to lietošana grūtniecības laikā ir droša.
Kad ir konstatēta grūtniecības iestāšanās, ārstēšana ar AIIRA nekavējoties jāpārtrauc un, ja tas ir nepieciešams, jāsāk piemērota alternatīva terapija.
Ir zināms, ka AIIRA iedarbība grūtniecības 2. un 3. trimestrī cilvēkam ir fetotoksiska (tā izraisa nieru darbības pasliktināšanos, oligohidramniju un kavētu galvaskausa pārkaulošanos), kā arī toksiski ietekmē jaundzimušo (tā izraisa nieru mazspēju, hipotensiju un hiperkaliēmiju) (skatīt 5.3. apakšpunktu).
Ja auglis sākot ar grūtniecības 2. trimestri ir bijis pakļauts AIIRA iedarbībai, ieteicams ultrasonogrāfiski izmeklēt nieru darbību un galvaskausa stāvokli.
Zīdaiņi, kuru mātes lietojušas AIIRA, rūpīgi jānovēro attiecībā uz hipotensiju (skatīt 4.3. un 4.4. apakšpunktu).
Amlodipīns
Amlodipīna lietošanas drošums cilvēka grūtniecības laikā nav noteikts.
Pētījumos ar dzīvniekiem pēc lielu devu lietošanas ir novērota toksiska ietekme uz reprodukcijas spēju (skatīt 5.3. apakšpunktu).
Lietošana grūtniecības laikā ieteicama tikai tad, ja nav drošākas alternatīvas un ja pati slimība ir saistīta ar lielāku risku mātei un auglim.
Barošana ar krūti
Losartāns
Informācija par losartāna lietošanu barošanas ar krūti laikā nav pieejama.
Amlodipīns
Amlodipīns izdalās mātes pienā. Aprēķināts, ka deva, ko zīdainis saņem no mātes, ir starpkvartiļu diapazonā 3 – 7% un nepārsniedz 15%. Amlodipīna ietekme uz zīdaiņiem nav zināma.
Tādēļ Tenloris nav ieteicams, un ir vēlams lietot alternatīvus preparātus ar labāk noskaidrotu lietošanas drošumu barošanas ar krūti laikā (īpaši tad, ja zīdainis dzimis priekšlaikus).
Fertilitāte
Dažiem ar kalcija kanālu blokatoriem ārstētajiem pacientiem novērotas atgriezeniskas bioķīmiskas pārmaiņas spermatozoīdu galviņās. Klīniskie dati par iespējamu amlodipīna ietekmi uz fertilitāti nav pietiekami. Vienā pētījumā ar žurkām novērota nevēlama ietekme uz tēviņu fertilitāti (skatīt 5.3. apakšpunktu).
4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus
Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus nav pētīta. Tomēr, vadot transportlīdzekļus un apkalpojot iekārtas, jāatceras, ka antihipertensīvo līdzekļu lietošanas laikā dažkārt iespējams reibonis un miegainība, īpaši terapijas sākumā vai pēc devas palielināšanas. Ieteicams ievērot piesardzību, īpaši ārstēšanas sākumā.
Amlodipīns maz vai mēreni ietekmē spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus. Ja pacientiem amlodipīna lietošanas laikā ir reibonis, galvassāpes, nespēks vai slikta dūša, spēja reaģēt var būt traucēta.
4.8. Nevēlamās blakusparādības
Drošuma profila kopsavilkums
Losartāns
Klīniskajos pētījumos biežāk aprakstītā nevēlamā blakusparādība bija reibonis.
Amlodipīns
Terapijas laikā biežāk aprakstītās nevēlamās blakusparādības ir miegainība, reibonis, galvassāpes, sirdsklauves, pietvīkums, sāpes vēderā, slikta dūša, potīšu tūska, tūska un nespēks.
Nevēlamo blakusparādību saraksts tabulā
Amlodipīna vai losartāna monoterapijas laikā novērotas tālāk aprakstītās nevēlamās blakusparādības, kas norādītas saskaņā ar MedDRA organisma sistēmu klasifikāciju, izmantojot šādus sastopamības apzīmējumus:
ļoti bieži (≥1/10);
bieži (no ≥1/100 līdz <1/10);
retāk (no ≥1/1000 līdz <1/100);
reti (no ≥ 1/10 000 līdz < 1/1000);
ļoti reti (< 1/10 000);
nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem).
MedDRA iedalījums
Orgānu sistēma
Nevēlamās blakusparādības
Sastopamība
Amlodipīns
Losartāns
Infekcijas un infestācijas
Urīnceļu infekcijas
-
biežums nav zināms
Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi
Leikocitopēnija
ļoti reti
-
Trombocitopēnija
ļoti reti
biežums nav zināms
Anēmija
-
biežums nav zināms
Imūnās sistēmas traucējumi
Anafilaktiskas reakcijas
-
reti
Angioedēma*
ļoti reti
reti
Vaskulīts**
-
reti
Paaugstinātas jutības reakcijas
ļoti reti
reti
Vielmaiņas un uztures traucējumi
Hiperglikēmija
ļoti reti
-
Psihiskie traucējumi
Bezmiegs, garastāvokļa pārmaiņas (tostarp trauksme)
retāk
-
Depresija
retāk
biežums nav zināms
Apjukums
reti
-
Nervu sistēmas traucējumi
Reibonis
bieži
bieži
Miegainība
bieži
retāk
Galvassāpes
bieži
retāk
Miega traucējumi
-
retāk
Parestēzija
retāk
-
Hipoestēzijas
retāk
-
Trīce
retāk
-
Disgeizija
retāk
biežums nav zināms
Sinkope
retāk
-
Hipertonija, perifēra neiropātija
ļoti reti
-
Migrēna
-
biežums nav zināms
Ekstrapiramidāli traucējumi
nav zināmi
Acu bojājumi
Redzes traucējumi (tostarp diplopija)
bieži
-
Ausu un labirinta bojājumi
Vertigo
-
bieži
Troksnis ausīs
retāk
biežums nav zināms
Sirds funkcijas traucējumi
Sirdsklauves
bieži
retāk
Stenokardija
-
retāk
Aritmija (tostarp bradikardija, ventrikulāra tahikardija un priekškambaru mirdzēšana)
retāk
-
Miokarda infarkts
ļoti reti
Asinsvadu sistēmas traucējumi
Pietvīkums
bieži
-
Ortostatiska hipotensija (tostarp no devas lieluma atkarīgas ortostatiskas parādības)
-
retāk
Hipotensija
retāk
-
Vaskulīts
ļoti reti
-
Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības
Elpas trūkums
bieži
-
Rinīts
retāk
-
Klepus
retāk
biežums nav zināms
Kuņģa-zarnu trakta traucējumi
Sāpes vēderā
bieži
retāk
Nelabums, dispepsija, zarnu trakta darbības traucējumi (tostarp caureja un aizcietējums), sausums mutē
bieži
-
Vemšana, sausums mutē
retāk
Aizcietējums
-
retāk
Gastrīts, smaganu hiperplāzija
ļoti reti
-
Caureja
-
biežums nav zināms
Aknu un/vai žults izvades sistēmas traucējumi
Hepatīts
ļoti reti
reti
Pankreatīts
ļoti reti
biežums nav zināms
Aknu funkciju traucējumi
-
biežums nav zināms
Dzelte
ļoti reti
-
Paaugstināts aknu enzīmu līmenis***
ļoti reti
-
Ādas un zemādas audu bojājumi
Izsitumi
retāk
retāk
Alopēcija, purpura, ādas krāsas pārmaiņas, hiperhidroze, eksantēma
retāk
-
Nieze
retāk
biežums nav zināms
Nātrene
retāk
biežums nav zināms
Fotosensensitivitāte
ļoti reti
biežums nav zināms
Multiformā eritēma, eksfoliatīvs dermatīts, Stīvensa-Džonsona sindroms, Kvinkes tūska
ļoti reti
-
Toksiska epidermas nekrolīze
nav zināmi
Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi
Potīšu tūska, muskuļu krampji
bieži
-
Muskuļu sāpes
retāk
biežums nav zināms
Locītavu sāpes
retāk
biežums nav zināms
Rabdomiolīze
-
biežums nav zināms
Muguras sāpes
retāk
biežums nav zināms
Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi
Urinēšanas traucējumi, niktūrija, Biežāka urinēšana
retāk
-
Reproduktīvās sistēmas traucējumi un krūts slimības
Erektilā disfunkcija/impotence
retāk
biežums nav zināms
Ginekomastija
retāk
-
Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā
Nespēks
bieži
retāk
Tūska
ļoti bieži
retāk
Astēnija
bieži
retāk
Savārgums
retāk
biežums nav zināms
Sāpes
retāk
-
Sāpes krūtīs
retāk
-
Gripai līdzīgi simptomi
-
biežums nav zināms
Izmeklējumi
Hiperkaliēmija
-
bieži
Paaugstināts alanīnaminotransferāzes (AlAt) līmenis§
-
reti
Hiponatriēmija
-
biežums nav zināms
Ķermeņa masas palielināšanās, ķermeņa masas samazināšanās
retāk
-
*Arī balsenes, uzbalseņa, sejas, lūpu, rīkles gala un/vai mēles tūska (izraisa elpceļu aizsprostošanos); dažiem no šiem pacientiem par angioedēmu ziņots iepriekš saistībā ar citu zāļu, arī AKE inhibitoru, lietošanu.
**Arī Henoha-Šēnleina purpura.
║Īpaši pacientiem ar intravaskulārā tilpuma deficītu, piemēram, pacientiem ar smagu sirds mazspēju vai lietojot lielas diurētisko līdzekļu devas.
§ Pēc zāļu lietošanas pārtraukšanas parasti izzuda.
*** Lielākoties atbilst holestāzei.
Losartāns
Ar placebo kontrolētos klīniskajos pētījumos un pēcreģistrācijas periodā novēroto blakusparādību sastopamība.
Nevēlamā blakusparādība
Nevēlamās blakusparādības biežums atkarībā no indikācijas
Citas
Hipertensīvi pacienti ar kreisā kambara hipertrofiju
Hroniska sirds mazspēja
Hipertensija un 2. tipa cukura diabēts kopā ar nieru slimību
Pēcreģistrācijas pieredze
Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi
Anēmija
bieži
biežums nav zināms
Trombocitopēnija
biežums nav zināms
Imūnās sistēmas traucējumi
Paaugstinātas jutības un anafilaktiskas reakcijas, angioedēma* un vaskulīts**
reti
Psihiskie traucējumi
Depresija
biežums nav zināms
Nervu sistēmas traucējumi
Reibonis
bieži
bieži
bieži
Miegainība
Galvassāpes
retāk
Miega traucējumi
Parestēzija
reti
Migrēna
biežums nav zināms
Disgeizija
biežums nav zināms
Ausu un labirinta bojājumi
Vertigo
bieži
Troksnis ausīs
biežums nav zināms
Sirds funkcijas traucējumi
Sirdsklauves
Stenokardija
Sinkope
reti
Priekškambaru mirdzēšana
reti
Cerebrovaskulāri notikumi
reti
Asinsvadu sistēmas traucējumi
(Ortostatiska) hipotensija (tostarp no devas atkarīgas ortostatiskas parādības)║
bieži
bieži
Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības
Elpas trūkums
retāk
Klepus
retāk
biežums nav zināms
Kuņģa-zarnu trakta traucējumi
Sāpes vēderā
Aizcietējums
Caureja
retāk
biežums nav zināms
Slikta dūša
retāk
Vemšana
retāk
Aknu un/vai žults izvades sistēmas traucējumi
Pankreatīts
biežums nav zināms
Hepatīts
reti
Aknu funkciju traucējumi
biežums nav zināms
Ādas un zemādas audu bojājumi
Nātrene
retāk
biežums nav zināms
Nieze
retāk
biežums nav zināms
Izsitumi
retāk
biežums nav zināms
Fotosensitivitāte
biežums nav zināms
Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi
Muskuļu sāpes
biežums nav zināms
Locītavu sāpes
biežums nav zināms
Rabdomiolīze
biežums nav zināms
Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi
Nieru darbības traucējumi
bieži
Nieru mazspēja
bieži
Reproduktīvās sistēmas traucējumi un krūts slimības
Erektilā disfunkcija/impotence
biežums nav zināms
Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā
Astēnija
bieži
retāk
bieži
Nespēks
bieži
retāk
bieži
Tūska
Savārgums
biežums nav zināms
Izmeklējumi
Hiperkaliēmija
retāk†
bieži‡
Paaugstināts alanīnaminotransferāzes (AlAt) līmenis§
Urīnvielas līmeņa paaugstināšanās asinīs, kreatinīna līmeņa paaugstināšanās serumā un kālija līmeņa paaugstināšanās serumā
bieži
Hiponatriēmija
biežums nav zināms
Hipoglikēmija
bieži
*Arī balsenes, uzbalseņa, sejas, lūpu, rīkles gala un/vai mēles tūska (izraisa elpceļu aizsprostošanos); dažiem no šiem pacientiem par angioedēmu ziņots iepriekš saistībā ar citu zāļu, arī AKE inhibitoru, lietošanu.
**Arī Henoha-Šēnleina purpura.
║Īpaši pacientiem ar intravaskulārā tilpuma deficītu, piemēram, pacientiem ar smagu sirds mazspēju vai lietojot lielas diurētisko līdzekļu devas.
† Bieži pacientiem, kuri 50 mg vietā saņēma 150 mg losartāna.
‡ Klīniskā pētījumā par 2. tipa diabēta slimniekiem, kuriem bija nefropātija, hiperkaliēmija (> 5,5 mmol/l) attīstījās 9,9 % ar losartāna tabletēm ārstēto pacientu un 3,4 % pacientu, kuri saņēma placebo.
§ Pēc zāļu lietošanas pārtraukšanas parasti izzuda.
Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi
Riskam pakļautiem pacientiem kā renīna-angiotensīna-aldosterona sistēmas aktivitātes inhibīcijas sekas aprakstītas nieru darbības pārmaiņas, tostarp nieru mazspēja. Pēc terapijas pārtraukšanas šīs nieru darbības pārmaiņas var izzust (skatīt 4.4. apakšpunktu).
Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām
Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003.
Tīmekļa vietne: HYPERLINK "http://www.zva.gov.lv/"www.zva.gov.lv.
4.9. Pārdozēšana
Intoksikācijas simptomi
Pieejamie dati rāda, ka masīva amlodipīna pārdozēšana var izraisīt pārmērīgu perifēro asinsvadu paplašināšanos un, iespējams, reflektoru tahikardiju. Aprakstīta izteikta un, iespējams, ilgstoša sistēmiska hipotensija, kas var attīstīties līdz šokam ar letālu iznākumu.
Pieejamo datu par losartāna pārdozēšanu cilvēkam ir maz. Visiespējamākie pārdozēšanas simptomi varētu būt hipotensija un tahikardija. Parasimpātiskās (vagālās) sistēmas stimulācija var izraisīt bradikardiju.
Intoksikācijas ārstēšana
Dažos gadījumos var palīdzēt kuņģa skalošana. Pēc perorālas ieņemšanas indicēta pietiekami lielas aktivētās ogles devas lietošana. Pētījumos ar veseliem brīvprātīgajiem novērots, ka aktīvās ogles lietošana ne vēlāk kā 2 stundas pēc 10 mg amlodipīna lietošanas palēnina tā absorbciju.
Tenloris pārdozēšanas izraisītas klīniski nozīmīgas hipotensijas gadījumā nepieciešami aktīvi sirds-asinsvadu sistēmas darbību uzturoši pasākumi, tostarp bieža sirdsdarbības un elpošanas funkcijas kontrole, pacienta ekstremitāšu pacelšana, kā arī cirkulējošā šķidruma tilpuma un urīna izdales kontrole. Asinsvadu tonusa un asinsspiediena atjaunošanai var palīdzēt asinsvadus sašaurinošs līdzeklis, ja tas nav kontrindicēts. Lai novērstu kalcija kanālu blokādes izraisītās parādības, var palīdzēt intravenozi ievadīts kalcija glikonāts.
Losartānu un amlodipīnu nevar izvadīt ar dialīzes palīdzību.
5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS
5.1. Farmakodinamiskās īpašības
Farmakoterapeitiskā grupa: renīna-angiotensīna sistēmu ietekmējoši līdzekļi, angiotensīna II antagonisti un kalcija kanālu blokatori. ATĶ kods: C09DB06.
Losartāns
Losartāns ir sintētisks, perorāli lietojams AT1 tipa angiotensīna II receptoru antagonists. Spēcīgais asinsvadu sašaurinātājs angiotensīns II ir galvenais aktīvais renīna-angiotensīna sistēmas hormons un svarīgs hipertensijas patofizioloģiju noteicošs faktors. Angiotensīns II saistās ar daudzos audos (piemēram, asinsvadu gludajā muskulatūrā, virsnieru dziedzeros, nierēs un sirdī) esošajiem AT1 tipa receptoriem, kas nosaka vairākus svarīgus tā bioloģiskās iedarbības veidus, tostarp asinsvadu sašaurināšanos un aldosterona atbrīvošanos. Angiotensīns II arī stimulē gludās muskulatūras šūnu proliferāciju.
Losartāns selektīvi bloķē AT1 tipa receptorus. Losartāns un tā farmakoloģiski aktīvais karboksiskābes tipa metabolīts E-3174 neatkarīgi no tā avota vai sintēzes ceļa in vitro un in vivo bloķē visus fizioloģiski nozīmīgos angiotensīna II iedarbības veidus.
Losartānam nav raksturīga agonista vai bloķējoša iedarbība uz citiem hormonu receptoriem vai jonu kanāliem, kas ir svarīgi lardiovaskulārai regulācijai. Losartāns arī neinhibē AKE (kinīnāzi II) – bradikinīnu noārdošo enzīmu. Tādēļ netiek pastiprināta bradikinīna pastarpinātā nevēlamā iedarbība.
Losartāna lietošanas laikā angiotensīna II radītās renīna sekrēcijas negatīvās atgriezeniskās saites atcelšana izraisa plazmā esošā renīna (PERA) aktivitātes pastiprināšanos. PERA aktivitātes pastiprināšanās plazmā paaugstina angiotensīna II līmeni. Lai gan notiek šī pastiprināšanās, hipertensiju pazeminošā aktivitāte un aldosterona koncentrācijas nomākums plazmā saglabājas, kas norāda uz efektīvu angiotensīna II receptoru blokādi. Pēc losartāna lietošanas pārtraukšanas PERA un angiotensīna II aktivitāti raksturojošo parametru raksturlielumi triju dienu laikā samazinās līdz sākotnējam līmenim.
Gan losartānam, gan tā galvenajam aktīvajam metabolītam raksturīga daudz lielāka afinitāte pret AT1 tipa receptoriem nekā pret AT2 tipa receptoriem. Aktīvā metabolīta aktivitāte ir 10–40 reižu lielāka par losartāna aktivitāti (masas/masas attiecībā).
Hipertensijas pētījumi
Kontrolētu klīnisko pētījumu laikā losartāna lietošana vienu reizi dienā pacientiem ar vieglu vai vidēji smagu esenciālu hipertensiju izraisīja statistiski nozīmīgu sistoliskā un diastoliskā asinsspiediena pazemināšanos. 24 stundas pēc devas lietošanas veikto mērījumu rezultāti salīdzinājumā ar 5–6 stundas pēc devas lietošanas veikto mērījumu rezultātiem pierādīja asinsspiediena pazemināšanos 24 stundu laikā; dabiskais diennakts ritms saglabājās. Asinsspiediena pazemināšanās pirms nākamās devas lietošanas bija 70–80 % no tās iedarbības, kas novērota 5–6 stundas pēc devas ieņemšanas.
Hipertensīviem pacientiem losartāna lietošanas pārtraukšana neizraisīja pēkšņu asinsspiediena paaugstināšanos (atsitiena hipertensiju). Lai gan losartāns izteikti pazemināja asinsspiedienu, tam nebija klīniski nozīmīgas ietekmes uz sirdsdarbības ātrumu.
Losartāns ir vienādi efektīvs vīriešiem, sievietēm, gados jaunākiem (līdz 65 gadus veciem) un gados vecākiem hipertensīviem pacientiem.
Pētījums LIFE
Pētījums “Losartan Intervention For Endpoint Reduction in Hypertension” (LIFE) bija randomizēts, trīskārši maskēts, ar aktīvo vielu kontrolēts klīniskais pētījums ar 9193 hipertensīviem pacientiem vecumā no 55 līdz 80 gadiem, kuriem bija sirds kreisā kambara hipertrofija, kas dokumentēta ar EKG palīdzību. Pacienti tika randomizēti iedalīti 50 mg losartāna vai 50 mg atenolola dienas devas lietošanai vienu reizi dienā. Ja mērķa asinsspiediens (< 140/90 mm/Hg) netika sasniegts, vispirms shēmai tika pievienots hidrohlortiazīds (12,5 mg) un, ja tas bija nepieciešams, vēlāk losartāna vai atenolola deva tika palielināta līdz 100 mg vienu reizi dienā. Lai sasniegtu mērķa asinsspiedienu, shēmai pēc nepieciešamības tika pievienoti citi pret antihipertensīvie līdzekļi, izņemot AKE inhibitorus, angiotensīna II antagonistus vai bēta blokatorus.
Vidējais novērojumu ilgums bija 4,8 gadi.
Primārais rezultāts bija apvienotā kardiovaskulāru slimību un nāves gadījumu biežums, kas noteikts kā apvienots kardiovaskulāras nāves gadījumu, insultu un miokarda infarkta biežums. Abās grupās asinsspiediens nozīmīgi pazeminājās līdz līdzīgam līmenim. Salīdzinājumā ar atenololu pacientiem, kas sasniedza primāro rezultātu, pēc losartāna terapijas primārā saliktā mērķa kritērija risks samazinājās par 13,0 % (p = 0,021, 95 % ticamības intervālā 0,77–0,98). Tas galvenokārt bija izskaidrojams ar insulta gadījumu biežuma samazināšanos. Salīdzinājumā ar atenololu losartāna terapija insulta risku samazināja par 25 % (p = 0,001, 95 % ticamības intervālā 0,63–0,89). Kardiovaskulāras nāves un miokarda infarkta gadījumu sastopamība abās grupās nozīmīgi neatšķīrās.
Rase
Pētījumā LIFE ar losartānu ārstētajiem melnādainajiem pacientiem bija lielāks primārā apvienotā rezultāta, t. i., kardiovaskulāru patoloģiju (piemēram, sirds infarkta vai kardiovaskulāras nāves) un jo īpaši insulta, risks nekā ar atenololu ārstētajiem melnādainajiem pacientiem. Tādējādi pētījumā LIFE novērotie losartāna lietošanas rezultāti attiecībā uz kardiovaskulāru patoloģiju attīstību un to izraisīto mirstību salīdzinājumā ar atenololu neattiecas uz melnādainiem pacientiem ar hipertensiju un sirds kreisā kambara hipertrofiju.
Renīna-angiotensīna-aldosterona sistēmas (RAAS) dubulta blokāde
Divos lielos nejaušinātos, kontrolētos klīniskajos pētījumos ONTARGET (ONgoing Telmisartan Alone and in combination with Ramipril Global Endpoint Trial) un VA NEPHRON-D (The Veterans Affairs Nephropathy in Diabetes) tika pētīta AKE inhibitoru lietošana kombinācijā ar angiotensīna II receptoru blokatoriem.
ONTARGET pētījumā piedalījās pacienti, kuriem anamnēzē ir sirds-asinsvadu sistēmas vai cerebrovaskulāra slimība, vai 2. tipa cukura diabēts ar pierādījumiem par mērķorgāna bojājumu. VA NEPHRON-D pētījumā piedalījās pacienti ar 2. tipa cukura diabētu un diabētisku nefropātiju.
Šajos pētījumos nenovēroja nozīmīgu un labvēlīgu ietekmi uz nieru un/vai sirds-asinsvadu sistēmas iznākumiem un mirstību, savukārt novēroja palielinātu hiperkaliēmijas, akūtu nieru bojājumu un/vai hipotensijas rašanās risku, salīdzinot ar monoterapiju. Ņemot vērā šo zāļu līdzīgās farmakodinamiskās īpašības, šie rezultāti attiecināmi arī uz citiem AKE inhibitoriem un angiotensīna II receptoru blokatoriem.
Tādēļ AKE inhibitorus un angiotensīna II receptoru blokatorus nedrīkst vienlaicīgi lietot pacientiem ar diabētisku nefropātiju.
ALTITUDE (Aliskiren Trial in Type 2 Diabetes Using Cardiovascular and Renal Disease Endpoints) bija pētījums, kurā tika pētīts ieguvums no aliskirēna pievienošanas papildus standarta ārstēšanai ar AKE inhibitoru vai angiotensīna II receptoru blokatoru pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu un hronisku nieru slimību, sirds-asinsvadu sistēmas slimību vai abām šīm slimībām kopā. Pētījums tika priekšlaicīgi pārtraukts palielināta nevēlamu iznākumu riska dēļ. Aliskirēna grupā, salīdzinot ar placebo grupu, skaitliski biežāk novēroja kardiovaskulāras nāves un insulta gadījumus, un aliskirēna grupā, salīdzinot ar placebo grupu, biežāk ziņoja par nevēlamām blakusparādībām un interesējošām nopietnām nevēlamām blakusparādībām (hiperkaliēmiju, hipotensiju un nieru darbības traucējumiem).
Amlodipīns
Amlodipīns ir kalcija jonu ieplūdes inhibitors (lēno kanālu blokators jeb kalcija jonu antagonists), kas pieder pie dihidropiridīnu grupas. Tas inhibē kalcija jonu ieplūšanu sirds un asinsvadu gludās muskulatūras šūnās caur to membrānām.
Amlodipīna antihipertensīvās iedarbības mehānisma pamatā ir tieša atslābinoša iedarbība uz asinsvadu gludo muskulatūru. Precīzs mehānisms, ar kura palīdzību amlodipīns atvieglo stenokardiju, nav pilnībā izprasts, tomēr ir zināms, ka amlodipīns išēmisko slodzi mazina, iedarbojoties divējādi:
amlodipīns paplašina perifērās arteriolas un tādējādi mazina kopējo perifēro pretestību (pēcslodzi), kas jāpārvar sirdij. Tā kā saglabājas stabils sirdsdarbības ātrums, šī sirds atslodze samazina miokarda enerģijas patēriņu un nepieciešamību pēc skābekļa;
iespējams, ka amlodipīna darbības mehānisms ir saistīts arī ar galveno koronāro artēriju un koronāro arteriolu paplašināšanos gan normālajos, gan išēmijas skartajos reģionos. Šī paplašināšanās pacientiem ar koronāro artēriju spazmām (Princmetala jeb netipisko stenokardiju) uzlabo miokarda apgādi ar skābekli.
Hipertensīviem pacientiem preparāta lietošana vienu reizi dienā uz 24 stundām nodrošina klīniski nozīmīgu asinsspiediena pazemināšanos (gan guļot, gan stāvot). Amlodipīns iedarbojas lēni, tāpēc tā lietošana neizraisa akūtu hipotensiju.
Pacientiem ar stenokardiju amlodipīna lietošana vienu reizi dienā paildzina kopējo slodzes izturību, laiku līdz stenokardijai un laiku līdz ST segmenta pazeminājumam par 1 mm, kā arī samazina stenokardijas lēkmju biežumu un nitroglicerīna (glicerīna trinitrāta) tablešu patēriņu.
Amlodipīns nav bijis saistīts ne ar kādu nevēlamu metabolisku iedarbību vai ar plazmā esošo lipīdu līmeņa pārmaiņām, tādēļ tas ir piemērots pacientiem, kam ir astma, diabēts vai podagra.
Lietošana pacientiem ar koronāro sirds slimību jeb KSS
Amlodipīna efektivitāte klīniski nozīmīgu patoloģiju profilaksei pacientiem ar koronāro sirds slimību jeb KSS tika vērtēta randomizētā, dubultmaskētā, ar placebo kontrolētā neatkarīgā daudzcentru pētījumā (Comparison of Amlodipine vs. Enalapril to Limit Occurrences of Thrombosis jeb CAMELOT), kurā piedalījās 1997 pacienti. No šiem pacientiem 663 tika ārstēti ar 5–10 mgamlodipīna devām, 673 pacienti – ar 10–20 mg enalaprila devām, un 655 pacienti saņēma placebo. Šādas shēmas divus gadus tika izmantotas papildus standartterapijai ar statīniem, bēta blokatoriem un aspirīnu. Galvenie efektivitāti raksturojošie rezultāti ir parādīti 1. tabulā. Šie rezultāti liecina, ka pacienti, kam ir KSS, ārstējot ar amlodipīnu, ir retāk stacionējami stenokardijas vai nepieciešamās revaskularizācijas dēļ.
1. tabula. Pētījuma CAMELOT laikā novērotā klīniski nozīmīgo patoloģiju sastopamība
Kardiovaskulāru patoloģiju gadījumu skaits (procentuālā sastopamība)
Amlodipīns salīdzinājumā ar placebo
Rezultāti
Amlodipīns
Placebo
Enalaprils
Riska attiecība (95 % TI)
p vērtība
Primārais vērtēšanas kritērijs
Nevēlamas kardiovaskulāras blakusparādības
110 (16,6)
151 (23,1)
136 (20,2)
0,69 (0,54–0,88)
0,003
Atsevišķās sastāvdaļas
Koronāra revaskularizācija
78 (11,8)
103 (15,7)
95 (14,1)
0,73 (0,54–0,98)
0,03
Stacionēšana stenokardijas dēļ
51 (7,7)
84 (12,8)
86 (12,8)
0,58 (0,41–0,82)
0,002
MI bez letāla iznākuma
14 (2,1)
19 (2,9)
11 (1,6)
0,73 (0,37–1,46)
0,37
Insults vai TIL
6 (0,9)
12 (1,8)
8 (1,2)
0,50 (0,19–1,32)
0,15
Kardiovaskulāra nāve
5 (0,8)
2 (0,3)
5 (0,7)
2,46 (0,48–12,7)
0,27
Stacionēšana SSM dēļ
3 (0,5)
5 (0,8)
4 (0,6)
0,59 (0,14–2,47)
0,46
Reanimācija pēc sirds apstāšanās
0
4 (0,6)
1 (0,1)
NP
0,04
Pirmreizēja perifēro asinsvadu slimība
5 (0,8)
2 (0,3)
8 (1,2)
2,6 (0,50–13,4)
0,24
Saīsinājumi: SSM – sastrēguma sirds mazspēja; TI – ticamības intervāls; MI – miokarda infarkts; TIL – tranzitora išēmijas lēkme.
Lietošana pacientiem ar hipertensiju
Randomizētais, dubultmaskētais, saslimstības-mirstības pētījums ar nosaukumu “Pētījums par ārstēšanu ar prethipertensijas un lipīdu līmeni pazeminošajiem līdzekļiem, lai nepieļautu sirdslēkmes” (Antihypertensive and Lipid-Lowering Treatment to Prevent Heart Attack Trial jeb ALLHAT) tika veikts, lai jaunākos farmakoterapeitiskos līdzekļus – pirmās līnijas zāles, t. i., kalcija kanālu blokatoru amlodipīnu (pa 2,5–10 mg dienā) vai AKE inhibitoru lizinoprilu (pa 10–40 mg dienā), – salīdzinātu ar tiazīdu grupas diurētisko līdzekli hlortalidonu (pa 12,5–25 mg dienā), ārstējot vieglu vai vidēji smagu hipertensiju.
Kopumā tika randomizēti un vidēji 4,9 gadus novēroti 33 357 hipertensīvi pacienti vecumā no 55 gadiem. Šiem pacientiem bija vismaz vēl viens KSS riska faktors – miokarda infarkts vai insults anamnēzē (vairāk nekā sešus mēnešus pirms iekļaušanas pētījumā) vai dokumentēta cita aterosklerotiska sirds-asinsvadu sistēmas slimība (kopā 51,5% pacientu), 2. tipa diabēts (36,1 % pacientu), ABL holesterīna līmenis < 35 mg/dl (11,6 % pacientu), elektrokardiogrāfiski vai ehokardiogrāfiski diagnosticēta kreisā kambara hipertrofija (20,9 % pacientu) vai cigarešu smēķēšana (21,9 % pacientu).
Primārais mērķa kritērijs bija kopējā letālas KSS un neletāla miokarda infarkta gadījumu sastopamība. Attiecībā uz primāro mērķa kritēriju nozīmīgas rezultātu atšķirības starp terapiju uz amlodipīna vai hlortalidona bāzes netika novērotas (RR = 0,98 (95 % TI 0,90–1,07), p = 0,65). Saistībā ar sekundārajiem mērķa kritērijiem sirds mazspējas sastopamība (apvienotā kardiovaskulārā mērķa kritērija komponente) amlodipīna grupā bija ievērojami biežāka nekā hlortalidona grupā (10,2 % pret 7,7 % gadījumu, RR 1,38, [95 % TI 1,25–1,52], p < 0,001). Tomēr attiecībā uz nāvi jebkura iemesla dēļ nozīmīga rezultātu atšķirība starp terapiju uz amlodipīna vai uz hlortalidona bāzes netika novērotas (RR = 0,96 [95 % TI 0,89–1,02], p = 0,20).
Lietošana pacientiem ar sirds mazspēju
Hemodinamikas pētījumu laikā, kā arī uz slodzi balstītos kontrolētos klīniskajos pētījumos ar pacientiem, kuriem ir II–IV smaguma pakāpes sirds mazspēja (pēc NYHA klasifikācijas), pierādīts, ka amlodipīns neizraisa nekādu klīniskā stāvokļa pasliktināšanos (nosakot pēc slodzes panesības un sirds kreisā kambara sistoliskās frakcijas, kā arī klīniskajiem simptomiem).
Placebo kontrolētā pētījumā PRAISE, kas bija izstrādāts tā, lai vērtētu pacientus ar III–IV smaguma pakāpes sirds mazspēju (pēc NYHA klasifikācijas), kuri saņem digoksīnu, diurētiskos līdzekļus un AKE inhibitorus, tika novērots, ka pacientiem ar sirds mazspēju amlodipīns nepalielina nāves vai apvienoto mirstības un saslimstības risku.
Ilgstošā novērojumu, placebo kontrolētā amlodipīna pētījumā PRAISE-2 pacientiem, kam bija III un IV smaguma pakāpes sirds mazspēja (pēc NYHA klasifikācijas), bet nebija klīnisku simptomu vai objektīvi konstatētu patoloģiju, kas liecina par išēmisku blakusslimību, un kuri lietoja stabilas AKE inhibitoru, uzpirkstītes preparātu un diurētisko līdzekļu devas, amlodipīns neietekmēja kopējo mirstību no sirds-asinsvadu sistēmas patoloģijām. Tajā pašā populācijā amlodipīna lietošana bija saistīta ar biežākiem plaušu tūskas gadījumiem.
5.2. Farmakokinētiskās īpašības
Uzsūkšanās
Losartāns
Pēc perorālas lietošanas losartāns labi uzsūcas un ir pakļauts pirmā loka metabolismam, kura laikā veidojas aktīvais karboksiskābes tipa metabolīts un citi neaktīvi metabolīti. Losartāna tablešu aktīvās vielas sistēmiskā biopieejamība ir aptuveni 33 %. Losartāna un tā aktīvā metabolīta lielākā koncentrācija vidēji tiek sasniegta attiecīgi 1 stundas un 3–4 stundu laikā.
Amlodipīns
Pēc perorālas terapeitisku devu lietošanas amlodipīns labi uzsūcas, un tā maksimālā koncentrācija asinīs tiek sasniegta 6–12 stundas pēc devas lietošanas. Aprēķināts, ka amlodipīna absolūtā biopieejamība ir 64–80 %. Uzturs neietekmē amlodipīna biopieejamību.
Izkliede
Losartāns
≥ 99 % gan losartāna, gan tā aktīvā metabolīta saistās ar plazmas proteīniem, galvenokārt albumīniem. Losartāna izkliedes tilpums ir 34 litri.
Amlodipīns
Izkliedes tilpums ir aptuveni 21 l/kg. Pētījumos in vitro ir pierādīts, ka līdz 97,5 % amlodipīna saistās ar plazmas proteīniem.
Biotransformācija
Losartāns
Par aktīvo metabolītu pārvēršas aptuveni 14 % intravenozi vai perorāli lietota losartāna. Pēc perorālas un intravenozas ar 14C iezīmēta losartāna kālija sāls ievadīšanas plazmā cirkulējošā radioaktivitāte galvenokārt ir saistīta ar losartānu un tā aktīvo metabolītu. Aptuveni 1 % pētīto personu organismā novērota minimāla losartāna pārvēršanās par tā aktīvo metabolītu.
Līdztekus aktīvajam metabolītam veidojas arī neaktīvi metabolīti.
Amlodipīns
Amlodipīns plaši metabolizējas par neaktīviem metabolītiem.
Eliminācija
Losartāns
Losartāna un tā aktīvā metabolīta plazmas klīrensa ātrums ir attiecīgi aptuveni 600 ml/min un 50 ml/min. Losartāna un tā aktīvā metabolīta nieru klīrensa ātrums ir attiecīgi aptuveni 74 ml/min un 26 ml/min. Pēc perorālas losartāna lietošanas aptuveni 4 % devas tiek izvadīti nemainītā veidā ar urīnu, bet aptuveni 6 % devas tiek izvadīti urīnā aktīvā metabolīta veidā. Līdz 200 mg perorālu losartāna kālija sāls devu lietošanas gadījumā losartāna un tā aktīvā metabolīta farmakokinētika ir lineāra.
Pēc perorālas lietošanas losartāna un tā aktīvā metabolīta koncentrācija plazmā samazinās polieksponenciāli, un terminālais eliminācijas pusperiods ir attiecīgi 2 un 6–9 stundas. Vienu reizi dienā lietojot 100 mg devas, ne losartāns, ne tā aktīvais metabolīts plazmā nozīmīgi neuzkrājas.
Losartāna un tā metabolītu elimināciju nodrošina ekskrēcija gan kopā ar žulti, gan urīnu. Pēc perorālas/intravenozas ar 14C iezīmēta losartāna devas ievadīšanas cilvēkam aptuveni 35 %/43 % radioaktivitātes izdalās ar urīnu, bet 58 %/50 % – ar izkārnījumiem.
Amlodipīns
Terminālais pusperiods, kura laikā no plazmas eliminējas puse aktīvās vielas, lietojot vienu reizi dienā, ir aptuveni 35–50 stundu. Aptuveni 10 % nemainīta amlodipīna un 60 % tā metabolītu tiek izvadīti kopā ar urīnu.
Nieru darbības traucējumi
Losartāns
Pacientiem, kam kreatinīna klīrensa ātrums ir lielāks par 10 ml/min, losartāna koncentrācija plazmā nemainās. Salīdzinājumā ar pacientiem, kam ir normāla nieru darbība, dializējamiem pacientiem losartāna AUC ir aptuveni divas reizes lielāks.
Aktīvā metabolīta koncentrācija plazmā pacientiem ar nieru darbības traucējumiem vai dializējamiem pacientiem nemainās.
Ne losartānu, ne tā aktīvo metabolītu nav iespējams izvadīt ar hemodialīzes palīdzību.
Amlodipīns
Amlodipīns plaši metabolizējas par neaktīviem metabolītiem. 10 % sākotnējā savienojuma nemainītā veidā tiek izvadīti ar urīnu. Nav korelācijas starp amlodipīna koncentrācijas pārmaiņām un nieru darbības traucējumu smaguma pakāpi. Amlodipīns nav dializējams.
Aknu darbības traucējumi
Losartāns
Pacientiem ar vieglu vai vidēji smagu alkoholisko dzērienu lietošanas izraisītu aknu cirozi losartāna un tā aktīvā metabolīta koncentrācija plazmā pēc perorālas lietošanas bija attiecīgi 5 un 1,7 reizes lielāka nekā gados jauniem vīriešu dzimuma brīvprātīgajiem (skatīt 4.2. un 4.4. apakšpunktu).
Amlodipīns
Pieejamo klīnisko datu par amlodipīna lietošanu pacientiem ar aknu darbības traucējumiem ir ļoti maz. Pacientiem ar aknu mazspēju amlodipīna klīrenss ir lēnāks, tādēļ pagarinās amlodipīna eliminācijas pusperiods un par aptuveni 40–60 % palielinās tā AUC.
Dzimums
Losartāns
Sievietēm ar hipertensiju losartāna koncentrācija plazmā bija līdz divām reizēm lielāka nekā vīriešiem ar hipertensiju, bet aktīvā metabolīta koncentrācija vīriešu un sieviešu plazmā neatšķīrās.
Gados vecāki cilvēki
Losartāns
Gados vecākiem pacientiem ar hipertensiju losartāna un tā aktīvā metabolīta koncentrācija plazmā ievērojami neatšķiras no tās, kas konstatēta gados jaunu hipertensīvu pacientu plazmā.
Amlodipīns
Laiks, līdz gados vecāku un jaunāku pētāmo personu plazmā tiek sasniegta maksimālā amlodipīna koncentrācija, ir līdzīgs. Gados vecāku pacientu organismā amlodipīna klīrensam ir raksturīga tendence kļūt lēnākam, kā rezultātā palielinās “laukums zem līknes” jeb AUC un pagarinās eliminācijas pusperiods. Šī pētījuma laikā AUC palielināšanās un eliminācijas pusperioda pagarināšanās pacientiem ar sirds sastrēguma mazspēju atbilda šajā vecuma grupā paredzētajam (skatīt 4.4. apakšpunktu, “Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā”).
5.3. Preklīniskie dati par drošumu
Amlodipīns
Toksiska ietekme uz reprodukcijas spēju
Ar žurkām un pelēm veikto reprodukcijas spējas pētījumu laikā lietojot devas, kas ir aptuveni 50 reižu lielākas par maksimālo cilvēkam ieteicamo devu, kas izteikta mg/kg ķermeņa masas, ir novērota vēlāka un ilgstošāka atnešanās, kā arī mazuļu dzīvildzes samazināšanās.
Fertilitātes traucējumi
Žurkām, kas saņēma līdz 10 mg/kg amlodipīna dienas devas (tēviņi un mātītes tās saņēma attiecīgi 64 un 14 dienas pirms pārošanās), ietekme uz fertilitāti netika novērota (minētās devas ir 8 reizes lielākas par maksimālo cilvēkam ieteicamo devu – 10 mg, par pamatu ņemot devu miligramos uz m2 ķermeņa virsmas laukuma). Citā pētījumā, kura laikā žurku tēviņi 30 dienas saņēma amlodipīna besilāta devu, kas līdzīga cilvēkam paredzētajai devai (izteiktai mg/kg ķermeņa masas), tika novērota folikulus stimulējošā hormona un testosterona līmeņa pazemināšanās plazmā, kā arī spermas blīvuma, nobriedušu spermatozoīdu un nobriedušu Sertoli šūnu skaita samazināšanās.
Kancerogenitāte un mutagenitāte
Žurkām un pelēm, kam divus gadus tika iebarots amlodipīns, apstākļos, kad vielas aprēķinātā koncentrācija atbilda tai, ko rada 0,5, 1,25 un 2,5 mg/kg dienas devas, kancerogenitāte netika novērota. Maksimālā deva bija tuva lielākajai devai, ko panes peles, bet ne žurkas (pelēm tā bija līdzīga, bet žurkām – divas reizes* lielāka par maksimālo ieteicamo klīnisko devu – 10 mg, pamatojoties uz devu miligramos uz m2 ķermeņa virsmas laukuma).
Mutagenitātes pētījumos preparāta iedarbība netika konstatēta ne gēnu, ne hromosomu līmenī.
*Ja pacienta ķermeņa masa ir 50 kg.
Losartāns
Neklīniskajos standartpētījumos iegūtie dati par vispārējo farmakoloģiju, genotoksicitāti un iespējamu kancerogenitāti neliecina par īpašu risku cilvēkam. Atkārtotu devu toksicitātes pētījumos losartāna lietošana samazināja eritrocītu parametru vērtības (eritrocītu skaitu, hemoglobīna koncentrāciju un hematokrītu), palielināja urīnvielas slāpekļa koncentrāciju serumā un dažkārt arī kreatinīna koncentrāciju serumā, izraisīja sirds masas samazināšanos (bez histoloģiskas korelācijas) un kuņģa-zarnu trakta pārmaiņas (gļotādu bojājumus, čūlas, erozijas un asiņošanu). Novērots, ka losartāns, tāpat kā citas vielas, kas tieši ietekmē renīna-angiotensīna sistēmu, izraisa nevēlamas blakusparādības saistībā ar augļa vēlīno attīstību, kā sekas ir augļa bojāeja un anomālijas.
6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA
6.1. Palīgvielu saraksts
Tabletes kodols:
laktozes monohidrāts
celuloze, pulverveida (E460)
želatinizēta ciete
kukurūzas ciete
mikrokristāliska celuloze (E460)
koloidāls bezūdens silīcija dioksīds
magnija stearāts (E470b)
cietes nātrija glikolāts, A tips
dzeltenais dzelzs oksīds (E172)
Apvalks:
polivinilspirts
titāna dioksīds (E171)
makrogols 3000
talks (E553b)
sarkanais dzelzs oksīds (E172)*
dzeltenais dzelzs oksīds (E172)**
* 50 mg/5 mg, 50 mg/10 mg un 100 mg/5 mg apvalkoto tablešu sastāvā.
** 50 mg/5 mg un 100 mg/10 mg apvalkoto tablešu sastāvā.
6.2. Nesaderība
Nav piemērojama.
6.3. Uzglabāšanas laiks
3 gadi.
6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi
Šīm zālēm nav nepieciešami īpaši uzglabāšanas apstākļi.
6.5. Iepakojuma veids un saturs
OPA/Al/PVH folijas, Al folijas blisteri: 10, 28, 30, 56, 60, 84 un 90 apvalkoto tablešu kārbiņā.
Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.
6.6 Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos
Nav īpašu atkritumu likvidēšanas prasību.
7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS
KRKA, d.d., Novo mesto, Šmarješka cesta 6, 8501 Novo mesto, Slovēnija
8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(-I)
50 mg/5 mg: 14-0071
50 mg/10 mg: 14-0072
100 mg/5 mg: 14-0073
100 mg/10 mg: 14-0074
9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS
Reģistrācijas datums: 2014. gada 5. marts
10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS
06/2019
SASKAŅOTS ZVA 04-07-2019
PAGE
