Sontilen

Lejupielādēt zāļu aprakstu

ZĀĻU APRAKSTS

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

Sontilen 5 mikrogrami/ml šķīdums injekcijām/infūzijām

Sontilen 50 mikrogrami/ml šķīdums injekcijām/infūzijām

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Sontilen 5 mikrogrami/ml šķīdums injekcijām/infūzijām

Katrs ml šķīduma satur 5 mikrogramus sufentanila (Sufentanilum) (sufentanila citrāta veidā).

Sontilen 50 mikrogrami/ml šķīdums injekcijām/infūzijām

Katrs ml šķīduma satur 50 mikrogramus sufentanila (Sufentanilum) (sufentanila citrāta veidā).

Palīgvielas ar zināmu iedarbību: nātrija hidroksīds un nātrija hlorīds.

Katrs ml šķīduma injekcijām satur 0,39 mmol (9 mg) nātrija.

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

3. ZĀĻU FORMA

Šķīdums injekcijām/infūzijām.

Šķīdums ir dzidrs un bezkrāsains, tas nesatur redzamas daļiņas. Šķīduma pH ir 4,0 – 6,0 un osmolalitāte ir 250 – 310 mOsmol/kg.

4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1. Terapeitiskās indikācijas

Pieaugušie

Kombinēta anestēzija un analgēzija.

Epidurālā analgēzija, ārstējot pēcoperāciju sāpes.

Papildinošs analgēzijas līdzeklis epidurāli ievadītam bupivakaīnam, kupējot sāpes dzemdību laikā un vaginālu dzemdību laikā.

Pediatriskā populācija

Intravenozi: Sontilen lieto kā analgētisku līdzekli, lai izraisītu un/vai uzturētu sabalansētu vispārējo anestēziju bērniem no 1 mēneša vecuma.

Epidurāli: Sontilen bērniem no 1 gada vecuma lieto sāpju mazināšanai pēc vispārīgām ķirurģiskām operācijām, krūškurvja vai ortopēdiskām procedūrām.

4.2. Devas un lietošanas veids

Pieaugušie

Kombinēta anestēzija un analgēzija

Analgēzija: 0,5 – 5 mikrogrami/kg, intravenozi.

Anestēzija: 25 - 50 mikrogrami/kg, intravenozi.

Epidurālā analgēzija, ārstējot pēcoperāciju sāpes: 25 - 50 mikrogrami.

Papildinošā analgēzija dzemdību laikā: 5 – 20 mikrogrami, epidurāli.

Intravenoza ievadīšana

Lai izvairītos no bradikardijas, tieši pirms indukcijas ieteicams intravenozi ievadīt mazu devu antiholīnerģiskā līdzekļa (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Epidurāla ievadīšana

Pirms Sontilen injekcijas jāpārliecinās, ka adata vai katetrs ir pareizi ievietots epidurālajā telpā.

Pediatriskā populācija

Intravenoza ievadīšana

Bērni līdz (≤) 1 mēneša vecumam (jaundzimušie)

Ņemot vērā lielo farmakokinētisko rādītāju dažādību jaundzimušajiem, nav iespējams sniegt drošas devu rekomendācijas. Skatīt arī 4.4. un 5.2. apakšpunktu.

Bērni no (>) 1 mēneša vecuma

Ievadot jebkādu devu, lai izvairītos no bradikardijas, ieteicams veikt premedikāciju ar antiholīnerģisku līdzekli (piemēram, atropīnu), ja vien tas nav kontrindicēts.

Anestēzijas indukcija

Sontilen jāievada lēnas bolus injekcijas veidā – 0,2 – 0,5 mikrogrami/kg 30 sekunžu laikā vai ilgāk kombinācijā ar anestēzijas indukcijas līdzekli. Plašu ķirurģisko operāciju gadījumā (piemēram, sirds operācija), var ievadīt līdz pat 1 mikrograms/kg devas.

Anestēzijas uzturēšana ventilētiem pacientiem

Sontilen var ievadīt kombinētas anestēzijas ietvaros. Deva ir atkarīga no vienlaicīgi lietotajiem anestēzijas līdzekļiem, to veida un ķirurģiskās operācijas ilguma. Sākuma devu ievada lēnas bolus injekcijas veidā – 0,3 – 2 mikrogrami/kg vismaz 30 sekunžu laikā, kam seko papildus bolus injekcijas pa 0,1 – 1 mikrogrami/kg pēc nepieciešamības līdz pat maksimālajai kopējai devai 5 mikrogrami/kg sirds operācijas gadījumā.

Epidurāla ievadīšana

Bērniem Sontilen epidurāli drīkst ievadīt tikai anesteziologs, kurš ir īpaši apmācīts epidurālas anestēzijas veikšanai pediatriskiem pacientiem un opioīdu izraisīta elpošanas nomākuma ārstēšanā. Jānodrošina tūlītēja pieeja atdzīvināšanas iekārtām un opioīdu antagonistiem.

Pēc epidurālas Sontilen ievadīšanas pediatriskie pacienti jānovēro vismaz 2 stundas attiecībā uz elpošanas nomākuma pazīmēm. Epidurālā anestēzija ar sufentanilu pediatriskiem pacientiem ir dokumentēta tikai ļoti retos gadījumos.

Bērni līdz (<) 1 gada vecumam

Sufentanila drošums un efektivitāte bērniem līdz viena gada vecumam vēl nav pieradīta (skatīt arī 4.4. un 5.1. apakšpunktu).

Pašlaik pieejami dati par bērniem no 3 mēnešu vecuma ir aprakstīti 5.1. apakšpunktā, bet nav iespējams sniegt ieteikumus par devām.

Nav datu par jaundzimušajiem un zīdaiņiem līdz 3 mēnešu vecumam.

Bērni no (>) 1 gada vecuma

Operācijas laikā ievadīta viena sufentanila bolus deva 0,25 – 0,75 mikrogrami/kg ķermeņa masas nodrošina sāpju atvieglojumu uz 1 līdz 12 stundām. Efektīvās analgēzijas ilgumu ietekmē ķirurģiskās procedūras veids un vienlaicīgi epidurāli ievadītie amīda tipa lokālie anestēzijas līdzekļi

Gados vecāki (65 gadus un vecāki) pacienti un novājināti pacienti

Līdzīgi citiem opioīdiem, gados vecākiem pacientiem un novājinātiem pacientiem būs nepieciešamas mazākas devas.

Paredzētā kopējā deva rūpīgi jāpielāgo pacientiem ar jebkuru no sekojošiem traucējumiem:

nekompensēta hipotireoze;

plaušu darbības traucējumi, it īpaši, ja ir samazināta dzīvībai nepieciešamā kapacitāte;

alkoholisms vai aknu un nieru mazspēja (skatīt arī 4.4. apakšpunktu).

Šos pacientus pēc ķirurģiskās operācijas ieteicams arī ilgstoši novērot.

Pacientiem, kuri ilgstoši lieto opioīdus, vai pacientiem, kuri iepriekš ļaunprātīgi lietojuši opiātus, var būt nepieciešamas lielākas devas.

4.3. Kontrindikācijas

Paaugstināta jutība pret sufentanilu, citiem opioīdiem vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām.

Nav ieteicama intravenoza ievadīšana dzemdību laikā vai pirms nabas saites nosprostošanas ķeizargrieziena laikā, jo tas var izraisīt elpošanas nomākumu jaundzimušajam. Tas nav attiecināms uz epidurālu ievadīšu dzemdību laikā, jo šajā gadījumā sufentanils devās līdz pat 30 mikrogramiem neietekmē mātes un jaundzimušā stāvokli. Skatīt 4.4. un 4.6. apakšpunktu.

Pārmērīga sekrēta izdalīšanās no bronhiem.

Citu zāļu lietošanas izraisīts elpošanas nomākums.

Traucējumi, kuru gadījumā jāizvairās no elpošanas centra nomākuma.

Līdzīgi citiem epidurāli ievadāmiem opioīdiem, sufentanilu nedrīkst ievadīt šādos gadījumos:

smaga asiņošana vai šoks;

septicēmija;

infekcija injekcijas vietā

hemostāzes traucējumi, piemēram, trombocitopēnija un koagulopātija;

terapija ar antikoagulantiem vai vienlaicīga lietošana ar jebkādām citām zālēm vai medicīniski stāvokļi, kuru gadījumā epidurāla ievadīšana varētu būt kontrindicēta.

4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Intravenozu sufentanila ievadīšanu drīkst veikt tikai pieredzējis anesteziologs slimnīcās vai citās iestādēs ar pieejamu aprīkojumu entodraheālai intubācijai un mehāniskai ventilēšanai.

Nepārtraukti jānovēro pacienta dzīvībai svarīgās funkcijas. Tas attiecas arī uz pēcoperācijas periodu.

Līdzīgi visiem spēcīgiem opioīdiem

Elpošanas nomākums ir atkarīgs no devas, un to var novērst, ievadot specifisku opioīdu antagonistu. Tā kā elpošanas nomākums var būt ilgāks nekā opioīdu antagonista iedarbība, pacients jānovēro un var būt nepieciešams ievadīt papildus specifiskā opioīdu antagonista devas.

Dziļu anestēziju pavada izteikts elpošanas nomākums un apziņas zudums, kas var saglabāties vai atgriezties pēcoperācijas periodā.

Hiperventilācija anestēzijas laikā var ietekmēt pacienta atbildes reakciju pret CO₂, kā rezultātā samazinās skābekļa piegāde pēcanestēzijas periodā.

Vienmēr jāņem vērā vēlīnas elpošanas nomākuma risks, un jānodrošina atbilstoša pacienta novērošana. Jānodrošina tūlītēja pieeja atdzīvināšanas iekārtām un opioīdu antagonistiem.

Risks, kas saistīts ar vienlaicīgu sedatīvo līdzekļu, piemēram, benzodiazepīnu vai līdzīgu zāļu. lietošanu

Vienlaicīga sufentanila lietošana ar sedatīviem līdzekļiem, piemēram, benzodiazepīniem vai līdzīgām zālēm, var izraisīt sedāciju, elpošanas nomākumu, komu un nāvi. Šo risku dēļ nozīmēšanu vienlaicīgi ar šiem sedatīvajiem līdzekļiem drīkst apsvērt vienīgi pacientiem, kuriem nepastāv alternatīvas terapijas iespējas. Ja tiek pieņemts lēmums nozīmēt sufentanilu vienlaicīgi ar sedatīvajiem līdzekļiem, jālieto mazākā efektīvā deva un terapijas ilgumam jābūt pēc iespējas īsākam.

Pacienti rūpīgi jānovēro attiecībā uz elpošanas nomākuma un sedācijas simptomiem un pazīmēm. Šajā sakarā, pacienti un viņu aprūpētāji ir obligāti jāinformē, ka viņiem jāuzmana šo simptomu rašanās (skatīt 4.5. apakšpunktu).

Parasti ir ieteicams pārtraukt MAO inhibitoru lietošanu divas nedēļas pirms anestēzijas vai ķirurģiskām procedūrām.

Iespējama muskuļu rigiditāte, un tā var izraisīt elpošanas nomākumu. No tās var izvairīties, veicot premedikāciju, lēnas intravenozas injekcijas veidā (parasti ir pietiekama mazu devu ievadīšana) ievadot benzodiazepīnus un lietojot muskuļu relaksantus.

Myasthenia gravis

Intravenozas ievadīšanas gadījumā sufentanils var izraisīt muskuļu rigiditāti, un šajā gadījumā var būt nepieciešams lietot muskuļu relaksantus. Šī iemesla dēļ sufentanilu nedrīkst ievadīt pacientiem ar myasthenia gravis, jo muskuļu relaksantu lietošana nav piemērota šiem pacientiem.

Iespējamas ne-epileptiskas (mio)kloniskas kustības.

Ja pacients ir saņēmis mazu antiholīnerģiskā līdzekļa devu, vai arī Sontilen tiek lietots vienlaicīgi ar nevagolītiskiem muskuļu relaksantiem, iespējama bradikardija un, iespējams, arī sirds apstāšanās. Bradikardiju var ārstēt ar atropīnu.

Opioīdi var izraisīt hipotensiju, it īpaši hipovolēmiskiem pacientiem un pacientiem ar sirds mazspēju. Jāpielāgo indukcijas devas, un tās jāievada lēnām, lai izvairītos no sirds un asinsvadu sistēmas darbības nomākuma. Jāveic atbilstoši pasākumi, lai nodrošinātu stabilu arteriālo asinsspiedienu.

Piesardzība jāievēro pacientiem ar galvaskausa smadzeņu traumu un paaugstinātu spiedienu galvaskausā. Jāizvairās veikt straujas opioīdu bolus injekcijas pacientiem ar cerebrālās asinsrites traucējumiem vai neatbilstošu spiedienu galvaskausā, jo īslaicīgi pazemināta arteriālā spiediena gadījumā iespējams īslaicīgi pazemināts cerebrālās perfūzijas spiediens.

Pacientiem, kuri ilgstoši lieto opioīdus, vai pacientiem, kuri iepriekš ļaunprātīgi lietojuši opioīdus, var būt nepieciešamas lielākas devas.

Gados vecākiem pacientiem un novājinātiem pacientiem ieteicams samazināt devu. Lai gan gados vecākiem pacientiem nav novērots garāks eliminācijas pusperiods, tomēr šiem pacientiem biežāk novērojami asinsrites traucējumi.

Opioīdu deva rūpīgi jāpielāgo pacientiem ar jebkuru no sekojošiem traucējumiem: nekontrolēta hipotireoze, plaušu slimība, samazinātas elpošanas rezerves, alkoholisms, aknu vai nieru darbības traucējumi. Šos pacientus pēc ķirurģiskās operācijas ieteicams arī ilgstoši novērot.

Epidurālas ievadīšanas gadījumā piesardzība jāievēro pacientiem ar elpošanas nomākumu vai elpceļu traucējumiem, kā arī jāņem vērā ietekme uz augli. Pacienti rūpīgi jānovēro vismaz 1 stundu pēc katras devas ievadīšanas, jo iespējams gan agrīns, gan vēlīns elpošanas nomākums.

Epidurālas ievadīšanas gadījumā var būt novērojamas augļa sirds ritma izmaiņas, tāpēc nepieciešams kontrolēt sirdsdarbības frekvenci, un var būt nepieciešama terapija.

Pediatriskā populācija

Ņemot vērā lielo farmakokinētisko rādītāju dažādību jaundzimušajiem, pastāv pārdozēšanas risks vai arī nepietiekamas intravenozi ievadāmas devas ievadīšanas risks pēc dzimšanas. Skatīt arī 4.2. un 5.2. apakšpunktu.

Sontilen drošums un efektivitāte, ievadot epidurāli, bērniem līdz 1 gada vecumam vēl nav pieradīta (skatīt arī 4.2. un 5.1. apakšpunktu).

Ir sagaidāms, ka jaundzimušie un bērni būs īpaši jutīgi pret sufentanila izraisīto elpošanas nomākumu, jo tas ir attiecināms uz citiem opioīdiem. Tāpēc pirms sufentanila ievadīšanas jaundzimušajiem un bērniem rūpīgi jāizvērtē ieguvuma/riska attiecība.

Šīs zāles satur 9 mg nātrija katrā ml šķīduma injekcijām, kas ir līdzvērtīgi 0,45 % no PVO ieteiktās maksimālās 2 g nātrija devas pieaugušajiem.

4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Centrālās nervu sistēmas depresanti (CNS depresanti)

Barbiturāti, benzodiazepīni, antipsihotiskie līdzekļi, vispārējās anestēzijas līdzekļi un citi neselektīvie CNS depresanti (piemēram, alkohols) var pastiprināt opioīdu izraisīto nomācošo ietekmi uz elpošanu.

Ja pacients ir saņēmis šādu CNS depresantu, būs nepieciešama mazāka Sontilen deva. Vienlaicīga Sontilen lietošana pacientiem ar spontānu respirāciju, var palielināt elpošanas nomākuma, dziļas sedācijas, komas un nāves risku.

Sontilen ietekme uz citām zālēm

Pēc Sontilen ievadīšanas jāsamazina CNS depresantu deva. Tas ir īpaši svarīgi pēc ķirurģiskas operācijas, jo dziļu analgēziju pavada izteikts elpošanas nomākums, kas var turpināties vai atjaunoties pēcoperācijas periodā.

CNS depresantu, piemēram benzodiazepīnu, lietošana šajā periodā var neproporcionāli palielināt elpošanas nomākuma risku.

Ievadot lielas sufentanila devas, vienlaicīga slāpekļa oksīda vai pat mazu devu benzodiazepīnu (piemēram, diazepāma vai Midazolāma) lietošana, var pavājināt sirdsdarbību (pazemināts asinsspiediens un samazinās sirds tilpums un sirdsdarbības ātrums).

Sufentanila ievadīšana vienlaicīgi ar suksametoniju var izraisīt bradikardiju, it īpaši gadījumos, kad ir jau lēns pulss (piemēram, pacientiem, kuri saņem kalcija antagonistus vai bēta blokatorus). Šī iemesla dēļ jāveic atbilstoša vienu vai abu zāļu devas samazināšana.

Monoamīnoksidāzes inhibitori (MAOI)

Lietojot MAOI 14 dienas pirms terapijas ar opioīdu petidīnu, tika novērotas dzīvībai bīstamas mijiedarbības (uzbudinājums, muskuļu rigiditāte, stiprs drudzis, krampji), kā arī mijiedarbība attiecība uz elpošanas un asinsrites darbību (pavājināta asinsrite, hipotensija, hemodinamiska nestabilitāte, koma). Šādas mijiedarbības iespēju nevar izslēgt sufentanila lietošanas gadījumā, tāpēc ieteicams pārtraukt MAOI lietošanu (vismaz) 2 nedēļas pirms ķirurģiskas operācijas vai anestēzijas.

Serotonīnerģiskie līdzekļi

Sufentanila lietošana vienlaicīgi ar serotonīnerģiskiem līdzekļiem, piemēram SSAI, SNAI vai MAOI var palielināt serotonīna sindroma (kas ir iespējami dzīvību apdraudošs stāvoklis) attīstības risku.

CYP3A4 inhibitori (citohroms P450 3A4)

Sufentanils galvenokārt tiek metabolizēts ar citohroma P450 3A4 starpniecību, bet nav novērots eritromicīna (zināms kā citohroma P450 3A4 enzīmu inhibitors) nomākums in vivo. Lai arī trūkst klīnisko datu, in vitro dati liecina, ka citi spēcīgi CYP3A4 inhibitori, piemēram, ketokonazols, itrakonazols un ritonavīrs, var nomāt sufentanila metabolismu tādā apmērā, ka rezultātā iespējams palielināts ilgstošas vai aizkavētas elpošanas nomākuma risks. Gadījumos, kad nepieciešama vienlaicīga lietošana, nepieciešama rūpīga pacienta novērošana. Var būt nepieciešams samazināt Sontilen devu.

4.6. Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Pieredze par intravenozu sufentanila ievadīšanu grūtniecēm ir neliela. Pētījumi ar dzīvniekiem neliecina par jebkāda veida teratogēnu iedarbību. Līdzīgi kā lietojot citas zāles, jāizvērtē riska attiecība pret iespējamo ieguvumu pacientam.

Intravenoza ievadīšana dzemdību laikā vai pirms nabas saites nosprostošanas ķeizargrieziena laikā ir kontrindicēta, jo tas var izraisīt elpošanas nomākumu jaundzimušajam.

Sufentanils ātri nokļūst placentā, un tā koncentrācija palielinās lineāri, palielinoties koncentrācijai mātes organismā. Koncentrācijas attiecība nabas saites vēnā un mātes vēnās ir 0,81.

Sufentanilu var ievadīt epidurāli. Kontrolēti klīniskie pētījumi dzemdību laikā liecina, ka sufentanila (kopējā ievadītā deva līdz pat 30 mikrogramiem) pievienošana epidurālai bupivakaīna ievadīšanai neietekmē mātes un jaundzimušā stāvokli. Sufentanils šķērso placentas barjeru. Pēc epidurālas ievadīšanas devās, kas nepārsniedz 30 mikrogramus, nabas saites vēnā noteiktā vidējā koncentrācija plazmā bija 0,016 nanogrami/ml.

Barošana ar krūti

Sufentanils izdalās ar mātes pienu. Ievadot sufentanilu mātēm, kuras baro bērnu ar krūti, jāievēro piesardzība.

4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Sufentanils būtiski ietekmē sēju vadīt transportlīdzekļus vai apkalpot mehānismus.

Pacienti drīkst vadīt transportlīdzekli vai apkalpot mehānismus tikai tad, ja ir pagājis pietiekami ilgs laiks pēc Sontilen lietošanas.

Pacientus nedrīkst izrakstīt no slimnīcas, ja netiek nodrošināta pacienta pavadīšana, un pacientiem jāiesaka izvairīties no alkohola lietošanas.

4.8. Nevēlamās blakusparādības

Sufentanila drošums ir izvērtēts 650 ar sufentanilu ārstētiem indivīdiem, kuri piedalījās 6 klīniskajos pētījumos. No šiem, 78 indivīdi piedalījās 2 pētījumos, kuros sufentanils tika ievadīts intravenozi kā anestēzijas līdzeklis anestēzijas indukcijai un uzturēšanai indivīdiem, kuriem tika veiktas plašas ķirurģiskas procedūras (koronāro artēriju šuntēšana vai atvērtas sirds ķirurģiskās procedūras). Pārējie 572 indivīdi piedalījās 4 pētījumos, kuros sufentanils tika ievadīts epidurāli kā analgētisks līdzeklis pēc operācijas, vai arī kā papildinošs analgētisks līdzeklis epidurālai bupivakaīna ievadīšanai dzemdību laikā vai vaginālu dzemdību laikā. Šie indivīdi saņēma vismaz 1 sufentanila devu un tika iesniegti drošuma dati.

Pamatojoties uz apkopotajiem datiem, kas iegūti šajos pētījumos, nevēlamās blakusparādības, par kurām ziņots visbiežāk (kuru sastopamības biežums ir ≥ 5 %), bija: sedācija (19,5 %), nieze (15,2 %), slikta dūša (9,8 %) un vemšana (5,7 %).

Pediatriskā populācija

Blakusparādību sastopamības biežums, izpausmes un smaguma pakāpe bērniem ir līdzīga kā pieaugušajiem.

Tabulā zemāk ir uzskaitītas blakusparādības, kas saistītas ar sufentanila lietošanu, par kurām ziņots klīniskajos pētījumos, tajā skaitā iepriekš minētās, vai arī tās blakusparādības, par kurām ziņots pēcreģistrācijas novērošanas periodā.

Ir izmantota šāda sastopamības biežuma klasifikācija: ļoti bieži (≥1/10), bieži (≥1/100 līdz <1/10), retāk (≥1/1 000 līdz <1/100), reti (≥1/10 000 līdz <1/1 000), ļoti reti (<1/10 000), nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem).

1. tabula: Blakusparādības.

Nevēlamās blakusparādības

Orgānu sistēma

Ļoti bieži (≥1/10)

Bieži (≥1/100 līdz <1/10)

Retāk (≥1/1 000 līdz <1/100)

Reti (≥1/10 000 līdz <1/1 000)

Nav zināmi

Infekcijas un infestācijas

Rinīts

Imūnās sistēmas traucējumi

Paaugstināta jutība

Anafilaktisks šoks

Anafilaktiska reakcija

Anafilaktoīda reakcija

Psihiskie traucējumi

Apātija

Nervozitāte

Nervu sistēmas traucējumi

Sedācija

Jaundzimušo trīce

Reibonis

Galvassāpes

Ataksija

Jaundzimušo diskinēzija

Distonija

Hiperrefleksija

Hipertonija

Jaundzimušo hipokinēzijas

Miegainība

Koma

Krampji

Nekontrolējamas muskuļu kontrakcijas

Acu bojājumi

Redzes traucējumi

Mioze

Sirds funkcijas traucējumi

Tahikardija

Atrioventrikulāra blokāde

Cianoze

Bradikardija

Aritmija

Patoloģiski rādītāji elektrokardiogrammā

Sirds apstāšanās

Asinsvadu sistēmas traucējumi

Hipotensija

Hipertensija

Bālums

Šoks

Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības

Jaundzimušo cianoze

Bronhospazmas

Hipoventilācija

Disfonija

Klepus

Žagas

Elpošanas traucējumi

Elpošanas apstāšanās

Apnoja

Elpošanas nomākums

Plaušu tūska

Laringospazmas

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

Vemšana

Slikta dūša

Ādas un zemādas audu bojājumi

Nieze

Ādas krāsas pārmaiņas

Alerģisks dermatīts

Pastiprināta svīšana

Izsitumi

Izsitumi jaundzimušajam

Sausa āda

Eritēma

Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi

Muskuļu trīce

Muguras sāpes

Jaundzimušo hipotonija

Muskuļu rigiditāte

Muskuļu spazmas

Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi

Urīna aizture

Urīna nesaturēšana

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

Drudzis

Hipotermija

Pazemināta ķermeņa temperatūra

Paaugstināta ķermeņa temperatūra

Drebuļi

Reakcija injekcijas vietā

Sāpes injekcijas vietā

Sāpes

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas iela 15, Rīga, LV 1003. Tīmekļa vietne: HYPERLINK "https://www.zva.gov.lv/../" www.zva.gov.lv

4.9. Pārdozēšana

Pazīmes un simptomi

Pārdozēšana izpaužas kā pārmērīga farmakoloģiskā iedarbība. Atkarībā no individuālās jutības, visbūtiskākā pārdozēšanas iedarbība ir elpošanas nomākums, kas var izpausties visās smaguma pakāpēs, sākot ar hipoventilāciju un beidzot ar elpošanas apstāšanos.

Terapija

Hipoventilācijas un elpošanas apstāšanās gadījumā jāpievada skābeklis un jāveic mākslīga vai kontrolēta elpināšana, atbilstoši situācijai. Elpošanas nomākuma gadījumā var lietot specifisku opioīdu antagonistu. Nekavējoties vienlaicīgi jāveic arī simptomātiski pretpasākumi. Ņemot vērā, ka sufentanila izraisītais elpošanas nomākuma ilgums var būt ilgāks nekā antagonista iedarbība, var būt nepieciešams atkārtoti lietot antagonista devas.

Ja elpošanas nomākums ir saistīts ar muskuļu stīvumu, var būt nepieciešams ievadīt neiromuskulāro blokatoru, lai veicinātu mākslīgo vai kontrolēto elpināšanu.

Pacients rūpīgi jānovēro, un jāuztur ķermeņa temperatūra, un jānodrošina šķidruma uzņemšana. Hipovolēmija jāuzskata par iespējamu smagas vai ilgstošas hipertensijas cēloni. Šādā gadījumā tā jākontrolē ar atbilstošu parenterālu šķīduma ievadīšanu.

5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1. Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: opioīdu anestēzijas līdzekļi.

ATĶ kods: N01AH03

Sufentanils ir sintētisks spēcīgas iedarbības opioīds ar μ-agonista farmakoloģisko iedarbību. Sufentanils ir ļoti spēcīgs opioīds (cilvēkiem tas ir 7 – 10 reizes spēcīgāks nekā fentanils) ar plašu drošuma diapazonu (LD₅₀/ED₅₀ zemākajam analgēzijas līmenim) žurkām; pie 25, 211, indekss ir lielāks nekā fentanilam (277) vai morfīnam (69,5). Ievadot sufentanilu intravenozi, novērojama ātra iedarbība. Ierobežota uzkrāšanās un ātra izvadīšana no uzkrāšanās nodalījumiem, nodrošina ātru atpakaļatgūšanu. Analgēzijas dziļums ir atkarīgs no devas un to pēc nepieciešamības var pielāgot atbilstoši sāpēm ķirurģisku operāciju laikā.

Līdzīgi citiem opioīdiem sufentanils (atkarībā no ievadītās devas un ievadīšanas ātruma) var izraisīt muskuļu rigiditāti, kā arī eiforiju, miozi un bradikardiju.

Histamīna noteikšanas analīzes liecina par histamīna atbrīvošanās potenciālu pacientiem, kuri saņem sufentanilu.

Sufentanila iedarbību var nekavējoties un pilnīgi novērst, ievadot specifisku opiātu antagonistu.

Ievadot epidurāli, sufentanils nodrošina spinālo anelgēziju ar ātru iedarbības sākumu (5- 10 minūtes) un vidēju ilgu iedarbību (parasti 4 – 6 stundas).

Pediatriskā populācija

Epidurāla ievadīšana

Vidējā analgēzijas iestāšanās un ilgums bija attiecīgi 3,0 ± 0,3 un 198 ± 19 minūtes pēc 0,75 mikrogrami sufentanila/kg epidurālas ievadīšanas 15 bērniem vecumā no 4 līdz 12 gadiem.

Epidurāli, pēcoperācijas sāpju kupēšanai vienreizējas bolus 0,25 – 0,75 mikrogrami/kg devas veidā sufentanils ir ievadīts tikai ierobežotam skaitam bērnu vecumā no 3 mēnešiem līdz 1 gadam.

Bērniem, kuri vecāki par 3 gadiem, epidurāli ievadītas 0,1 mikrogrami sufentanila/kg bolus devas, kam sekoja 0,03 – 0,3 mikrogrami/kg/stundā epidurāla infūzija kombinācijā ar amīda tipa lokālo anestēzijas līdzekli, pacientiem pēc subumbilikālās operācijas nodrošināja efektīvu pēcoperācijas analgēziju līdz pat 72 stundām.

5.2. Farmakokinētiskās īpašības

Uzsūkšanās

Ievadot epidurāli, maksimālā koncentrācija plazmā tiek sasniegta 10 minūšu laikā un tā ir 4 – 6 reizes zemāka nekā koncentrācija plazmā intravenozas ievadīšanas gadījumā. Vienlaicīga efedrīna (50 – 75 mikrogrami) ievadīšana par 25 – 50 % vairāk samazina sākotnēji ātro uzsūkšanos.

Izkliede

Pētījumos, kuros ilgstoši tika ievadītas 250 – 1500 mikrogrami lielas sufentanila devas intravenozi, pusperiodi izkliedes fāzē bija 2,3 – 4,5 minūtes un 35 – 73 minūtes, izkliedes tilpums centrālajā nodalījumā bija 14,2 litri un izkliedes tilpums līdzsvara stāvoklī bija 344 litri.

Pusperiods izkliedes fāzē, nevis eliminācijas pusperiods (robežās no 4,1 stundas pēc 250 mikrogramu ievadīšanas līdz 10 – 16 stundām pēc 500 – 1500 mikrogramu ievadīšanas) ir noteicošais faktors koncentrācijas samazināšanai plazmā ātrumam no terapeitiskā līmeņa līdz subterapeitskam līmenim. Pētīto devu robežās sufentanilam piemīt lineāra farmakokinētika.

92,5 % sufentanila saistās ar plazmas olbaltumvielām.

Biotransformācija

Vielas biotransformācija galvenokārt notiek aknās un tievajās zarnās. Sufentanils tiek metabolizēts galvenokārt ar cilvēka citohroma P450 3A4 enzīma starpniecību.

Eliminācija

Vidējais (robežās no-līdz) terminālais eliminācijas pusperiods bija 784 (656 – 938) minūtes. Ņemot vērā metodikas noteikšanas limitu, eliminācijas pusperiods pēc 250 mikrogrami lielas devas ievadīšanas bija būtiski īsāks (240 minūtes) nekā pēc 1500 mikrogrami devas ievadīšanas. Klīrensa ātrums bija 917 ml/minūtē. Gandrīz 80 % ievadītas devas tiek izvadīta 24 stundu laikā un tikai 2 % tiek izvadīti neizmainītas vielas veidā.

Īpašas pacientu grupas

Aknu darbības traucējumi

Pacientiem ar cirozi, salīdzinājumā ar kontroles grupas pacientiem, ir nedaudz palielināts izkliedes tilpums un samazināts kopējais klīrenss. Tā rezultātā būtiski pagarinās eliminācijas pusperiods par apmēram 30 %, un tāpēc nepieciešams ilgāks novērošanas periods pēc operācijas (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Nieru darbības traucējumi

Dialīzes pacientiem vai pacientiem, kuriem tiek veikta nieru transplantācija, izkliedes tilpums līdzsvara stāvoklī, kopējais klīrenss un terminālais eliminācijas pusperiods neatšķiras no kontroles grupas pacientiem. Sufentantila brīvās frakcija šiem pacientiem ir tāda pati kā veseliem pacientiem.

Pediatriskā populācija

Informācija par farmakokinētiku bērniem ir ierobežota.

Intravenoza ievadīšana

Bērniem, salīdzinājumā ar pieaugušajiem, ir sliktāka saistīšanās ar olbaltumvielām, un tā palielinās līdz ar vecumu. Jaundzimušajiem apmēram 80,5 % sufentanila saistās ar plazmas olbaltumvielām salīdzinājumā ar 88,5 % zīdaiņiem, 91,9 % bērniem un 92,5 % pieaugušajiem.

Pēc intravenozas sufentanila bolus devas 10 – 15 mikrogrami/kg ievadīšanas pediatriskiem pacientiem, kuriem tiek veikta ķirurģiska sirds operācija, sufentanila farmakokinētiku var raksturot ar trieksponentiālu līkni pieaugušajiem. Ir pierādīts, ka ķermeņa masai normalizēts klīrenss zīdaiņiem un bērniem ir lielāks nekā pusaudžiem, kuriem ir pieaugušajiem līdzīgs klīrenss. Jaundzimušajiem klīrenss bija būtiski zemāks, un tam piemita lielas svārstības (robežās no 1,2 līdz 8,8 ml/min./kg un viens rādītājs ārpus šīm robežām – 21,4 ml/min./kg. Jaundzimušajiem ir lielāks izkliedes tilpums līdzsvara stāvoklī un ilgāks eliminācijas pusperiods. Ja tiek ņemta vērā nesaistīta frakcija, var būt iespējamas lielākas farmakodinamiskās atšķirības, kam pamatā ir farmakokinētisko raksturlielumu atšķirības.

2. tabula: Vidējie sufentanila farmakokinētiskie rādītāji bērniem pēc vienas sufentanila devas 10 – 15 mikrogrami/kg ievadīšanas intravenozi bolus veidā (N=28).

Vecuma grupa

N

V_dss (l/kg)

Vidēji (± SN)

T_1/2β (min)

Vidēji (± SD)

Klīrenss (ml/kg/min)

Vidēji (± SN)

Jaundzimušie (0 līdz 30 dienas)

9

4,15 (1,01)

737 (346)

6,7 (6,1)

Mazi bērni (1 līdz 23 mēneši)

7

3,09 (0,95)

214 (41)

18,1 (2,8)

Bērni (3 līdz 11 gadi)

7

2,73 (0,50)

140 (30)

16,9 (3,2)

Pusaudži (13 līdz 18 gadi)

5

2,75 (0,53)

209 (23)

13,1 (3,6)

Cl=klīrenss, kas pielāgots ķermeņa masai; N=analīzē iekļauto pacientu skaits; SN=standarta novirze; T_1/2β=eliminācijas pusperiods; V_dss=izkliedes tilpums līdzsvara stāvoklī. Norādītās vecuma grupas ir atbilstoši pētījumā iekļauto bērnu vecumam.

Epidurāla ievadīšana

Pēc epidurālas sufentanila ievadīšanas devā 0,75 mikrogrami/kg 15 bērniem vecumā no 4 līdz 12 gadiem, plazmas koncentrācija paraugos, kas ņemti 30, 60, 120 un 240 minūtes pēc injekcijas veikšanas bija robežās no 0,08 ± 0,01 līdz 0,10 ± 0,01 nanogrami/ml.

6 bērniem vecumā no 5 līdz 12 gadiem, kuri saņēma sufentanila bolus injekciju 0,6 mikrogrami/kg, kam sekoja 48 stundu ilga epidurāla infūzija, kas sastāvēja no 0,08 mikrogrami sufentanila/kg/stundā un 0,2 mg bupivakaīna/kg/stundā, maksimālā koncentrācija tika sasniegta apmēram 20 minūšu laikā pēc bolus injekcijas un tā bija robežās no zemākas par kvalifikācijas slieksni (< 0,02 nanogrami/ml) līdz 0,074 nanogrami/ml.

5.3. Preklīniskie dati par drošumu

Nav.

6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1. Palīgvielu saraksts

Nātrija hlorīds

Nātrija hidroksīds (pH pielāgošanai)

Sālsskābe (pH pielāgošanai)

Ūdens injekcijām

6.2. Nesaderība

Šīs zāles nedrīkst sajaukt (lietot maisījumā) ar citām zālēm (izņemot 6.6. apakšpunktā minētās).

6.3. Uzglabāšanas laiks

Uzglabāšanas laiks pirms pirmās atvēršanas

30 mēneši.

Uzglabāšanas laiks pēc pirmās atvēršanas

Pēc pirmās atvēršanas šīs zāles jālieto nekavējoties.

Uzglabāšanas laiks pēc atšķaidīšanas

Ķīmiskā un fizikālā stabilitāte lietošanas laikā pierādīta 24 stundas, uzglabājot 25°C temperatūrā un 2 - 8ºC temperatūrā.

No mikrobioloģijas viedokļa atšķaidītās zāles jāizlieto nekavējoties. Ja tās nelieto nekavējoties, par uzglabāšanas laiku un apstākļiem līdz lietošanai ir atbildīgs lietotājs, un tas parasti nedrīkst pārsniegt 24 stundas, uzglabājot 2 - 8ºC temperatūrā, ja vien atšķaidīšana veikta kontrolētos un validētos aseptiskos apstākļos.

6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Šīm zālēm nav nepieciešama īpaša uzglabāšanas temperatūra.

Uzglabāt ampulas ārējā iepakojumā, lai pasargātu no gaismas.

Uzglabāšanas nosacījumus pēc zāļu atšķaidīšanas skatīt 6.3. apakšpunktā.

6.5. Iepakojuma veids un saturs

Bezkrāsainas I klases stikla ampulas, kuru nominālais tilpums ir attiecīgi 10 ml un 5 ml.

Uz ampulām ir pašlīmējošā etiķete un tās ir iepakotas PVH ietvaros (katrā ietvarā ir 5 ampulas), kas pārklāti ar PE foliju.

Noplēšamā PVH ietvaru membrāna tiek izmantota tikai ampulu iepakojumiem ar 5 ml nominālo tilpumu.

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos

Drīkst sajaukt ar izotonisku nātrija hlorīda šķīdumu infūzijām, 5 % glikozes šķīdumu infūzijām vai Ringera laktāta šķīdumu infūzijām.

Atverot ampulu, jāizmanto cimdi. Nejauši nokļūstot uz ādas, skartais apvidus jānoskalo ar ūdeni. Jāizvairās lietot ziepes, etilspirtu vai citus tīrīšanas līdzekļus, kas var izraisīt ķīmiskus vai fizikālus ādas bojājumus.

7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

Medochemie Ltd., 1-10 Constantinoupoleos street, 3011 Limassol, Kipra

8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURI

9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Reģistrācijas datums:

10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

2018.gada decembris.

SASKAŅOTS ZVA 13-12-2018

EQ PAGE 2

EQ PAGE 1