Rispaxol

Lejupielādēt zāļu aprakstu

ZĀĻU APRAKSTS

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

RISPAXOL 2 mg apvalkotās tabletes

RISPAXOL 4 mg apvalkotās tabletes

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Viena apvalkotā tablete satur 2 mg vai 4 mg risperidona (Risperidonum).

Palīgvielas ar zināmu iedarbību:

Katra 2 mg apvalkotā tablete satur 0,106 mg krāsvielas saulrieta dzeltenais FCF (E 110).

Katra 2 mg apvalkotā tablete satur 145 mg laktozes.

Katra 4 mg apvalkotā tablete satur 290 mg laktozes.

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

3. ZĀĻU FORMA

Apvalkotā tablete.

2 mg apvalkotās tabletes

Apaļas abpusēji izliektas apvalkotas tabletes oranžā krāsā ar dalījuma līniju vienā pusē. Lauzuma vietā redzams balts kodols. Tabletes var sadalīt divās vienādās devās.

4 mg apvalkotās tabletes

Apaļas abpusēji izliektas apvalkotas tabletes zaļā krāsā ar divām dalījuma līnijām vienā pusē. Lauzuma vietā redzams balts kodols. Tabletes var sadalīt četrās vienādās devās.

4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1. Terapeitiskās indikācijas

Rispaxol ir indicēts:

– šizofrēnijas ārstēšanai;

– vidēji smagu vai smagu mānijas epizožu, kas saistītas ar bipolāriem traucējumiem, ārstēšanai;

– pastāvīgas agresivitātes īslaicīgai ārstēšanai (līdz 6 nedēļām) pacientiem ar vidēji smagu vai smagu Alcheimera demenci, kuriem nav atbildes reakcijas uz nemedikamentozu ārstēšanu, un, ja pastāv sevis vai citu apdraudēšanas risks;

– uzvedības traucējumu ar pastāvīgu agresiju īslaicīgai simptomātiskai ārstēšanai (līdz 6 nedēļām) bērniem no 5 gadu vecuma un pusaudžiem, kuriem intelektuālās spējas ir vājākas par vidējo vai ir psihiska aizture un diagnoze uzstādīta pēc Psihisko traucējumu diagnostikas un statistikas rokasgrāmatas ceturtajā versijā (DSM‑IV) noteiktajiem kritērijiem, un kuriem agresīvas vai cita veida destruktīvas izturēšanās ārstēšanai nepieciešama farmakoloģiska terapija. Medikamentozajai ārstēšanai jābūt plašākas ārstēšanas programmas daļai, kas ietver arī psihosociālo un izglītojošo korekciju. Risperidona nozīmēšanu ieteicams veikt bērnu neiroloģijas un bērnu un pusaudžu psihiatrijas speciālistam vai ārstam, kurš labi pārzina uzvedības traucējumu ārstēšanu bērniem un pusaudžiem.

4.2. Devas un lietošanas veids

Devas

Gadījumos, kad nepieciešama deva, kas ir mazāka par 1 mg, jālieto cita zāļu forma vai citas risperidonu saturošas tabletes.

Pieaugušie

Šizofrēnija

Zāles var lietot vienu vai divas reizes dienā. Pacientiem jāsāk ar 2 mg risperidona dienā. Otrajā dienā devu var palielināt līdz 4 mg. Pēc tam devu var saglabāt nemainītu vai individuāli pielāgot, ja nepieciešams. Lielākajai daļai pacientu atbilstošā dienas deva ir no 4 mg līdz 6 mg. Dažiem pacientiem var būt piemērota lēnāka titrēšanas fāze un mazāka sākuma un balstdeva. Par 10 mg lielākām dienas devām nav pierādīta labāka iedarbība nekā mazākām devām, un tās biežāk var izraisīt ekstrapiramidālus simptomus. Par 16 mg lielāku dienas devu lietošanas drošums nav noskaidrots, tāpēc tās nav ieteicamas.

Gados vecāki cilvēki

Ieteicamā sākuma deva ir 0,5 mg divas reizes dienā. Šo devu var individuāli pielāgot, palielinot par 0,5 mg divas reizes dienā līdz 1‑2 mg divas reizes dienā.

Mānijas epizodes bipolāru traucējumu gadījumā

Zāles jālieto vienu reizi dienā, sākot ar 2 mg risperidona. Ja indicēts, deva jāpielāgo ar vismaz 24 stundu starplaikiem par 1 mg dienā. Var lietot dažādas risperidona devas pa 1‑6 mg dienā, lai optimizētu efektivitāti un panesību katram pacientam. Par 6 mg lielākas risperidona dienas devas nav pētītas pacientiem ar mānijas epizodēm.

Tāpat kā jebkuras simptomātiskas terapijas gadījumā, nepārtraukti jāvērtē un jāpamato risperidona terapijas turpināšana.

Gados vecāki cilvēki

Ieteicamā sākuma deva ir 0,5 mg divas reizes dienā. Šo devu var individuāli pielāgot, pakāpeniski palielinot par 0,5 mg divas reizes dienā līdz 1-2 mg divas reizes dienā. Tā kā klīniskā pieredze par gados vecākiem cilvēkiem ir ierobežota, jāievēro piesardzība.

Pastāvīga agresivitāte pacientiem ar vidēji smagu vai smagu Alcheimera demenci

Ieteicamā sākuma deva ir 0,25 mg divas reizes dienā. Šo devu var individuāli pielāgot pa 0,25 mg divas reizes dienā ne biežāk kā katru otro dienu, ja nepieciešams. Optimālā deva lielākajai daļai pacientu ir 0,5 mg divas reizes dienā. Tomēr dažiem pacientiem var būt noderīgas devas līdz 1 mg divas reizes dienā.

Pacientiem ar pastāvīgu agresivitāti Alcheimera demences gadījumā risperidonu nedrīkst lietot ilgāk par 6 nedēļām. Ārstēšanas laikā pacienti bieži un regulāri jāizmeklē un atkārtoti jāizvērtē terapijas turpināšanas nepieciešamība.

Pediatriskā populācija

Risperidons nav ieteicams lietošanai šizofrēnijas un bipolāras mānijas gadījumā bērniem līdz 18 gadu vecumam efektivitātes un drošuma datu trūkuma dēļ.

Uzvedības traucējumi

Bērni un pusaudži no 5 līdz 18 gadu vecumam

Bērniem, kuru svars ir ≥ 50 kg, ieteicamā sākuma deva ir 0,5 mg vienu reizi dienā. Šo devu var individuāli pielāgot pa 0,5 mg vienu reizi dienā ne biežāk kā katru otro dienu, ja nepieciešams. Optimālā deva lielākajai daļai pacientu ir 1 mg vienu reizi dienā. Tomēr dažiem pacientiem var būt noderīgas devas 0,5 mg vienu reizi dienā, bet citiem var būt nepieciešami 1,5 mg vienu reizi dienā.

Bērniem, kuru svars ir < 50 kg, ieteicamā sākuma deva ir 0,25 mg vienu reizi dienā. Šo devu var individuāli pielāgot pa 0,25 mg vienu reizi dienā ne biežāk kā katru otro dienu, ja nepieciešams. Optimālā deva lielākajai daļai pacientu ir 0,5 mg vienu reizi dienā. Tomēr dažiem pacientiem var būt noderīgas devas 0,25 mg vienu reizi dienā, bet citiem var būt nepieciešami 0,75 mg vienu reizi dienā.

Tāpat kā jebkuras simptomātiskas terapijas gadījumā, nepārtraukti jāvērtē un jāpamato risperidona terapijas turpināšana.

Rispaxol nav ieteicams lietošanai bērniem līdz 5 gadu vecumam, jo nav pieredzes par risperidona lietošanu bērniem, kuri ir jaunāki par 5 gadiem un kuriem ir uzvedības traucējumi.

Pacienti ar nieru un/vai aknu darbības traucējumiem

Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem ir mazāka spēja izvadīt aktīvo antipsihotisko frakciju nekā pieaugušajiem ar normālu nieru darbību. Pacientiem ar traucētu aknu darbību ir paaugstināta brīvās risperidona frakcijas koncentrācija plazmā.

Neatkarīgi no indikācijas, pacientiem ar nieru vai aknu darbības traucējumiem sākuma deva un turpmākās devas ir jāsamazina uz pusi, un devas pielāgošana jāveic lēnāk. Šo grupu pacientiem risperidons jālieto uzmanīgi.

Lietošanas veids

Iekšķīgai lietošanai. Tabletes var lietot ēšanas laikā vai neatkarīgi no ēdienreizēm (skatīt 5.2. apakšpunktu).

Lietošanas pārtraukšana

Zāļu lietošanu ieteicams pārtraukt pakāpeniski. Ļoti reti pēc pēkšņas lielu devu antipsihotisku zāļu lietošanas pārtraukšanas novēroti akūti lietošanas pārtraukšanas simptomi, arī slikta dūša, vemšana, svīšana un bezmiegs (skatīt 4.8. apakšpunktu). Psihotiski simptomi var rasties arī atkārtoti, un ir ziņots par patvaļīgu kustību (piemēram, akatīzijas, distonijas un diskinēzijas) rašanos.

Pāreja no citiem antipsihotiskajiem līdzekļiem

Klīniski pamatotos gadījumos ieteicams pakāpeniski pārtraukt iepriekšējo terapiju, vienlaicīgi sākot ārstēšanu ar risperidonu. Ja tas ir klīniski nepieciešams, mainot terapiju pacientam no depo antipsihotiskajiem līdzekļiem, risperidona terapija jāuzsāk nākamās plānotās injekcijas brīdī. Periodiski jāpārskata nepieciešamība turpināt jau lietotās zāles pret Parkinsona slimību.

4.3. Kontrindikācijas

Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām.

4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Gados vecāki pacienti ar demenci

Kopējā mirstība

Gados vecākiem pacientiem ar demenci, kuri tiek ārstēti ar atipiskajiem antipsihotiskajiem līdzekļiem, 17 kontrolētu pētījumu par atipiskajiem antipsihotiskajiem līdzekļiem, arī risperidonu, metaanalīzē bija lielāka mirstība nekā placebo grupā. Placebo kontrolētos pētījumos ar iekšķīgi lietotu risperidonu šajā pacientu grupā mirstība ar risperidonu ārstētiem pacientiem bija 4,0 %, salīdzinot ar 3,1 % ar placebo ārstētiem pacientiem. Krusteniskā attiecība (95 % precīzs ticamības intervāls) bija 1,21 (0,7, 2,1). Vidējais vecums (robežās) pacientiem, kuri nomira, bija 86 gadi (robežās no 67 līdz 100).

Divu lielu novērojumu dati liecināja, ka gados vecākiem cilvēkiem ar demenci, kas ārstēti ar konvencionālām antipsihotiskām zālēm, ir arī nedaudz palielināts nāves risks, salīdzinot ar neārstētiem cilvēkiem. Nav pietiekami daudz datu, lai precīzi novērtētu riska lielumu, un riska palielināšanās cēlonis nav zināms. Nav skaidrs, kādā mērā palielinātu mirstību novērojumus var attiecināt uz antipsihotiskām zālēm, un kādā – uz pacientu īpašībām.

Vienlaicīga furosemīda lietošana

Risperidona placebo kontrolētos pētījumos gados vecākiem pacientiem ar demenci, kuri ārstēti ar furosemīdu un risperidonu, tika novērots lielāks mirstības biežums (7,3 %; vidējais vecums 89 gadi, robežas 75‑97), salīdzinot ar pacientiem, kuri tika ārstēti tikai ar risperidonu (3,1 %; vidējais vecums 84 gadi, robežas 70‑96) vai tikai ar furosemīdu (4,1 %; vidējais vecums 80 gadi, robežas 67‑90). Mirstības palielināšanās pacientiem, kuri ārstēti ar furosemīdu un risperidonu, novērota divos no četriem klīniskajiem pētījumiem. Risperidona vienlaicīga lietošana ar citiem diurētiskajiem līdzekļiem (galvenokārt mazu devu tiazīdu grupas diurētiskiem līdzekļiem) nebija saistīta ar līdzīgām atradēm.

Nav atklāts nekāds patofizioloģisks mehānisms, kas izskaidrotu šo atradi, nav novērots arī nekāds noteikts pastāvīgi nemainīgs nāves cēlonis. Tomēr, pirms pieņemt lēmumu par lietošanu, jāievēro piesardzība un jānovērtē šīs kombinācijas vai vienlaicīgas lietošanas kopā ar citu spēcīgu diurētisko līdzekli radītais risks un ieguvumi. Pacientiem, kuri vienlaicīgi ar risperidonu lietoja citus diurētiskos līdzekļus, mirstība nepalielinājās. Neatkarīgi no ārstēšanas dehidratācija ir vispārējs mirstības riska faktors, tāpēc no tā gados vecākiem pacientiem ar demenci ir rūpīgi jāizvairās.

Cerebrovaskulāras blakusparādības (CVBP)

Placebo kontrolētos pētījumos gados vecākiem pacientiem ar demenci bija nozīmīgi lielāka (apmēram 3 reizes lielāka) CVBP, piemēram, insulta (arī nāves gadījumu) un tranzitoras išēmiskas lēkmes, sastopamība pacientiem, kuri tika ārstēti ar risperidonu, salīdzinot ar pacientiem, kuri tika ārstēti ar placebo (vidējais vecums 85 gadi; robežas no 73 līdz 97). Sešu placebo kontrolētu pētījumu, galvenokārt gados vecākiem pacientiem (> 65 g. v.) ar demenci, apkopotie dati parādīja, ka CVBP (būtiskas un nebūtiskas, kombinētas) radās 3,3 % (33/1009) pacientu, kas tika ārstēti ar risperidonu, un 1,2 % (8/712) pacientu, kas tika ārstēti ar placebo. Krusteniskā attiecība (95 % precīzs ticamības intervāls) bija 2,96 (1,34, 7,50). Palielināta riska rašanās mehānisms nav noskaidrots. Palielinātu risku nevar izslēgt ar citiem antipsihotiskiem līdzekļiem vai citās pacientu grupās. Risperidons jālieto piesardzīgi pacientiem ar insulta rašanās riska faktoriem.

CVBP risks nozīmīgi lielāks bija pacientiem ar jaukta vai vaskulāra tipa demenci, salīdzinot ar Alcheimera demenci. Tādēļ pacientus, kuriem nav Alcheimera, bet gan cita veida demence, nedrīkst ārstēt ar risperidonu.

Ir ieteicams novērtēt risperidona lietošanas risku un ieguvumus gados vecākiem pacientiem ar demenci, ņemot vērā insulta riska faktorus katram pacientam. Pacienti/kopēji jābrīdina nekavējoties ziņot par iespējamo CVBP pazīmēm un simptomiem, piemēram, pēkšņu vājumu vai sejas, roku vai kāju nejutību, kā arī par runas vai redzes traucējumiem. Neatliekami jāapsver visas ārstēšanas iespējas, tostarp arī risperidona lietošanas pārtraukšana.

Risperidons pastāvīgas agresivitātes ārstēšanai pacientiem ar vidēji smagu vai smagu Alcheimera demenci jālieto īslaicīgi tikai papildus nemedikamentozai ārstēšanai, kura bijusi daļēji efektīva vai nav bijusi efektīva, un kad pastāv sevis vai citu apdraudējuma risks.

Pacienti regulāri jānovērtē un atkārtoti jāizvērtē zāļu lietošanas turpināšanas nepieciešamība.

Ortostatiskā hipotensija

Risperidona alfa bloķējošās darbības dēļ iespējama (ortostatiska) hipotensija, īpaši sākotnējā devas titrēšanas periodā. Pēcreģistrācijas uzraudzības laikā novērota klīniski nozīmīga hipotensija, vienlaikus lietojot risperidonu un antihipertensīvu terapiju. Risperidons uzmanīgi jālieto pacientiem ar zināmu kardiovaskulāru slimību (piemēram, sirds mazspēju, miokarda infarktu, vadīšanas traucējumiem, dehidratāciju, hipovolēmiju vai cerebrovaskulāru slimību). Deva pakāpeniski jātitrē kā ieteikts (skatīt 4.2. apakšpunktu). Ja rodas hipotensija, jāapsver devas samazināšana.

Leikopēnija, neitropēnija un agranulocitoze

Lietojot antipsihotiskos līdzekļus, tai skaitā risperidonu, ziņots par leikopēnijas, neitropēnijas un agranulocitozes gadījumiem. Par agranulocitozi pēcreģistrācijas periodā ziņots ļoti reti (<1/10 000 pacientiem).

Pacientus ar klīniski nozīmīgu leikocītu skaita (LS) samazināšanos vai zāļu izraisītu leikopēniju/neitropēniju anamnēzē jākontrolē pirmo dažu terapijas mēnešu laikā un jāapsver risperidona lietošanas pārtraukšana pie pirmajām klīniski nozīmīgajām LS samazināšanās pazīmēm, ja nav citu pazīmju izraisītāju.

Pacienti ar klīniski nozīmīgu neitropēniju rūpīgi jākontrolē, lai konstatētu, vai nerodas drudzis vai citi infekcijas simptomi vai pazīmes un, ja šādi simptomi vai pazīmes rodas, tie nekavējoties jāārstē. Pacientiem ar smagu neitropēniju (absolūtais neitrofilo leikocītu skaits < 1 X 10⁹/l) jāpārtrauc risperidona lietošana un līdz atlabšanai jākontrolē LS.

Tardīvā diskinēzija/ekstrapiramidāli simptomi (TD/EPS)

Konstatēts, ka zāles ar dopamīna receptoru antagonistu īpašībām var izraisīt tardīvo diskinēziju, kurai raksturīgas ritmiskas patvaļīgas kustības, pārsvarā mēles un/vai sejas kustības. Ekstrapiramidālu simptomu rašanās ir tardīvās diskinēzijas riska faktors. Ja parādās tardīvās diskinēzijas pazīmes un simptomi, jāapsver visu antipsihotisko līdzekļu lietošanas pārtraukšana.

Ļaundabīgais neiroleptiskais sindroms (NMS)

Antipsihotisko līdzekļu lietošanas gadījumā ziņots par ļaundabīgā neiroleptiskā sindroma rašanos, kas izpaužas ar hipertermiju, muskuļu rigiditāti, autonomo labilitāti, mainītu apziņas stāvokli un paaugstinātu kreatīnfosfokināzes līmeni serumā. Papildu pazīmes var būt mioglobinūrija (rabdomiolīze) un akūta nieru mazspēja. Šādā gadījumā jāpārtrauc visu antipsihotisko līdzekļu, arī risperidona, lietošana.

Parkinsona slimība un demence ar Levī ķermenīšiem

Nozīmējot antipsihotiskos līdzekļus, arī risperidonu, pacientiem ar Parkinsona slimību vai demenci ar Levī ķermenīšiem, jāizvērtē risks un ieguvumi. Parkinsona slimība var saasināties, lietojot risperidonu. Abu grupu pacientiem var būt palielināts ļaundabīgā neiroleptiskā sindroma risks, kā arī paaugstināta jutība pret antipsihotiskajiem līdzekļiem; šie pacienti tika izslēgti no klīniskajiem pētījumiem. Šīs paaugstinātās jutības izpausmes papildus ekstrapiramidāliem simptomiem var būt apjukums, notrulināšanās, posturāla nestabilitāte ar biežiem kritieniem.

Hiperglikēmija un cukura diabēts

Risperidona terapijas laikā ziņots par hiperglikēmiju, cukura diabētu un jau esoša cukura diabēta saasināšanos. Dažos gadījumos pirms ārstēšanas ziņots par ķermeņa masas palielināšanos, kas var būt predisponējošs faktors. Ļoti reti un reti diabētiskas komas gadījumā ziņots par ketoacidozi. Cukura diabēta slimniekiem un pacientiem ar cukura diabēta riska faktoriem ieteicama atbilstoša klīniskā uzraudzība saskaņā ar izmantojamām antipsihotisko līdzekļu lietošanas vadlīnijām. Jākontrolē, vai pacientiem, kuri tiek ārstēti ar jebkādu atipisku antipsihotisku līdzekli, arī risperidonu, nerodas hiperglikēmijas simptomi (piemēram, polidipsija, poliūrija, polifāgija un vājums), bet pacienti ar cukura diabētu regulāri jāpārbauda, lai novērotu, vai nepasliktinās glikozes līmeņa kontrole.

Ķermeņa masas palielināšanās

Saistībā ar risperidona lietošanu ziņots par nozīmīgu ķermeņa masas palielināšanos. Regulāri jāveic ķermeņa masas pārbaudes.

Hiperprolaktinēmija

Audu kultūras pētījumi liecina, ka prolaktīns cilvēkam var veicināt šūnu augšanu krūts audzējos. Lai gan klīniskajos un epidemioloģiskajos pētījumos nav pierādīta skaidra saistība ar antipsihotisku zāļu lietošanu, ieteicama piesardzība pacientiem ar atbilstošu anamnēzi. Risperidons piesardzīgi jālieto pacientiem, kuriem iepriekš bijusi hiperprolaktinēmija, un pacientiem ar iespējamu prolaktīnatkarīgu audzēju.

QT intervāla pagarināšanās

Pēcreģistrācijas uzraudzības laikā par QT intervāla pagarināšanos ziņots ļoti reti. Tāpat kā citu antipsihotisko līdzekļu lietošanas gadījumā, jāievēro piesardzība, nozīmējot risperidonu pacientiem ar zināmu kardiovaskulāru slimību, QT intervāla pagarināšanos ģimenes anamnēzē, bradikardiju vai elektrolītu līdzsvara traucējumiem (hipokaliēmiju, hipomagnēmiju), jo tas var palielināt aritmogēnās iedarbības risku, ja vienlaicīgi tiek lietotas zāles, kuras pagarina QT intervālu.

Krampji

Risperidons uzmanīgi jālieto pacientiem, kuriem anamnēzē minēti krampji vai citi traucējumi, kas var pazemināt krampju slieksni.

Priapisms

Zāļu alfa adrenerģiskās blokādes dēļ ārstēšanas laikā ar risperidonu var rasties priapisms.

Ķermeņa temperatūras regulācija

Antipsihotiskajiem līdzekļiem tiek piedēvēta nelabvēlīga ietekme uz organisma spēju pazemināt ķermeņa temperatūru. Jāievēro atbilstoša piesardzība, nozīmējot risperidonu pacientiem, kuri tiek pakļauti apstākļiem, kas var veicināt ķermeņa temperatūras paaugstināšanos, piemēram, lielai fiziskai slodzei, lielam karstumam, pacientiem, kuri vienlaikus saņem zāles ar antiholīnerģisku darbību, kā arī pacientiem, kuri ir pakļauti dehidratācijai.

Venoza trombembolija

Saistībā ar antipsihotisko līdzekļu lietošanu saņemti ziņojumi par venozas trombembolijas (VTE) gadījumiem. Pacientiem, kurus ārstē ar antipsihotiskajiem līdzekļiem, bieži mēdz būt iegūtie VTE riska faktori. Tāpēc pirms ārstēšanas sākšanas ar Rispaxol un tās laikā jānosaka visi iespējamie VTE riska faktori un jāveic profilaktiski pasākumi.

Intraoperatīvs kustīgas varavīksnenes sindroms

Pacientiem, kuri lieto zāles, kam raksturīga antagonizējoša iedarbība uz alfa_1a‑adrenerģiskajiem receptoriem, tostarp risperidonu, kataraktas operācijas laikā novērots intraoperatīvs kustīgas varavīksnenes sindroms (intraoperative floppy iris syndrome; IFIS) (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Operācijas laikā un pēc tās IFIS var palielināt ar acīm saistītu komplikāciju risku. Acu ķirurgam pirms operācijas ir jāsaņem informācija par visām zālēm ar antagonizējošu iedarbību uz alfa_1a‑adrenerģiskajiem receptoriem, ko pacients lieto pašlaik vai ir lietojis iepriekš. Tā kā nav noteikts iespējamais ieguvums, ko dod alfa₁‑receptoru blokatoru lietošanas pārtraukšana pirms kataraktas operācijas, tas jāsalīdzina ar antipsihotiskā līdzekļa lietošanas pārtraukšanas radīto risku.

Pretvemšanas iedarbība

Preklīniskajos pētījumos risperidonam novēroja pretvemšanas iedarbību. Šī iedarbība, ja tā rodas cilvēkiem, var maskēt noteiktu zāļu pārdozēšanas vai tādu stāvokļu kā zarnu nosprostojums, Reja sindroms un galvas smadzeņu audzējs pazīmes un simptomus.

Nieru un aknu darbības traucējumi

Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem spēja izvadīt aktīvo antipsihotisko frakciju ir mazāka nekā pieaugušajiem ar normālu nieru darbību. Pacientiem ar aknu darbības traucējumiem palielinās risperidona brīvās frakcijas koncentrācija plazmā (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Pediatriskā populācija

Pirms risperidona nozīmēšanas bērnam vai pusaudzim ar uzvedības traucējumiem, pilnīgi jānovērtē viņu agresīvās uzvedības fiziskie un sociālie cēloņi, piemēram, sāpes vai neatbilstošas vides prasības.

Stingri jāuzrauga risperidona sedatīvā ietekme šajā grupā, jo iespējama ietekme uz spēju mācīties. Risperidona lietošanas laika maiņa var uzlabot sedācijas ietekmi uz uzmanības spēju bērniem un pusaudžiem.

Risperidona lietošana bija saistīta ar vidēju ķermeņa masas un ķermeņa masas indeksa (ĶMI) palielināšanos. Ieteicama sākotnēja ķermeņa masas noteikšana pirms ārstēšanas un regulāra ķermeņa masas kontrole. Auguma garuma pārmaiņas ilgstošos, atklātos pētījumu pagarinājumos bija vecumam atbilstošo normu robežās. Ilgstošas ārstēšanas ar risperidonu ietekme uz dzimumnobriešanu un auguma garumu nav atbilstoši pētīta.

Ilgstošas hiperprolaktinēmijas iespējamās ietekmes uz augšanu un dzimumnobriešanu dēļ bērniem un pusaudžiem jāapsver endokrinoloģiskā stāvokļa regulāras klīniskas novērtēšanas nepieciešamība, jānosaka arī auguma garums, ķermeņa masa, dzimumbriedums, jākontrolē menstruālais cikls un cita iespējamā ar prolaktīnu saistītā ietekme.

Ārstēšanas laikā ar risperidonu regulāri jāpārbauda arī ekstrapiramidālie simptomi un citi kustību traucējumi.

Specifiskus ieteikumus par devām bērniem un pusaudžiem skatīt 4.2. apakšpunktā.

Palīgvielas

Rispaxol tabletes satur laktozi. Šīs zāles nevajadzētu lietot pacientiem ar retu iedzimtu galaktozes nepanesību, Lapp laktāzes deficītu vai glikozes‑galaktozes malabsorbciju.

Rispaxol 2 mg apvalkoto tablešu apvalki satur krāsvielu saulrieta dzeltenais FCF (E 110), kas var izraisīt alerģiskas reakcijas.

4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Tāpat kā citu antipsihotisko līdzekļu lietošanas gadījumā, ieteicams ievērot piesardzību, nozīmējot risperidonu kopā ar zālēm, kuras pagarina QT intervālu, piemēram, antiaritmiskajiem līdzekļiem (piemēram, hinidīnu, dizopiramīdu, prokaīnamīdu, propafenonu, amiodaronu, sotalolu), tricikliskajiem antidepresantiem (piemēram, amitriptilīnu), tetracikliskajiem antidepresantiem (piemēram, maprotilīnu), dažiem antihistamīna līdzekļiem, citiem antipsihotiskajiem līdzekļiem, dažiem pretmalārijas līdzekļiem (piemēram, hinīnu un meflokvīnu) un ar zālēm, kuras izraisa elektrolītu līdzsvara traucējumus (hipokalēmiju, hipomagniēmiju), bradikardiju vai zālēm, kas kavē risperidona aknu metabolsimu. Šis saraksts ir norādošs un nav pilnīgs.

Rispaxol ietekme uz citu zāļu darbību

Risperidons piesardzīgi jālieto kombinācijā ar citām centrālas darbības vielām, īpaši alkoholu, opioīdiem, antihistamīniem un benzodiazepīna atvasinājumiem, jo palielinās sedācijas risks.

Risperidons ir levodopas un citu dopamīna agonistu antagonists. Ja šāda kombinācija tiek uzskatīta par nepieciešamu, īpaši Parkinsona slimības pēdējā stadijā, jānozīmē katru šo zāļu mazākā efektīvā deva.

Pēcreģistrācijas uzraudzības periodā ir ziņots par klīniski nozīmīgu hipotensiju, lietojot vienlaicīgi risperidonu un antihipertensīvos līdzekļus.

Risperidonam nav atklāta klīniski nozīmīga ietekme uz litija, valproāta, digoksīna vai topiramāta farmakokinētiku.

Citu zāļu ietekme uz Rispaxol darbību

Ir novērots, ka karbamazepīns pazemina aktīvās antipsihotiskās risperidona frakcijas koncentrāciju plazmā. Līdzīga iedarbība novērota, lietojot, piemēram, rifampicīnu, fenitoīnu un fenobarbitālu, kas arī inducē CYP3A4 aknu enzīmu, un arī P‑glikoproteīnu (P‑gp). Uzsākot vai pārtraucot karbamazepīna vai citu CYP3A4 aknu enzīmu/P‑gp induktoru lietošanu, atkārtoti jāizvērtē risperidona deva.

Fluoksetīns un paroksetīns – CYP2D6 inhibitori – paaugstina risperidona koncentrāciju plazmā, bet ietekme uz aktīvo antipsihotisko frakciju ir mazāka. Paredzams, ka arī citi CYP2D6 inhibitori, piemēram, hinidīns, var līdzīgā veidā ietekmēt risperidona koncentrāciju plazmā. Uzsākot vai pārtraucot vienlaicīgu fluoksetīna vai paroksetīna lietošanu, atkārtoti jāizvērtē risperidona deva.

Verapamils – CYP3A4 un P‑gp inhibitors – paaugstina risperidona koncentrāciju plazmā.

Galantamīnam un donepezilam nav klīniski būtiskas ietekmes uz risperidona farmakokinētiku un aktīvo antipsihotisko frakciju.

Fenotiazīni, tricikliskie antidepresanti un daži beta blokatori var paaugstināt risperidona koncentrāciju plazmā, bet ne aktīvās antipsihotiskās frakcijas koncentrāciju. Amitriptilīns neietekmē ne risperidona, ne aktīvās antipsihotiskās frakcijas farmakokinētiku.

Cimetidīns un ranitidīns palielina risperidona bioloģisko pieejamību, bet aktīvās antipsihotiskās frakcijas bioloģisko pieejamību – tikai nenozīmīgi.

Eritromicīns – CYP3A4 inhibitors – nemaina risperidona un aktīvās antipsihotiskās frakcijas farmakokinētiku.

Kombinēta psihostimulatoru (piemēram, metilfenidāts) un risperidona lietošana bērniem un pusaudžiem nemainīja risperidona farmakokinētiku un efektivitāti.

Par palielinātu mirstības risku gados vecākiem pacientiem ar demenci, kuri vienlaikus lieto furosemīdu, skatīt 4.4. apakšpunktā.

Risperidona iekšķīga lietošana vienlaicīgi ar paliperidonu nav ieteicama, jo paliperidons ir aktīvais risperidona metabolīts, un abu šo zāļu kombinēšana var izraisīt lielāku kopējo aktīvās antipsihotiskās frakcijas iedarbību.

Pediatriskā populācija

Mijiedarbības pētījumi veikti tikai pieaugušajiem.

4.6. Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Nav adekvātu datu par risperidona lietošanu grūtniecēm. Risperidons nebija teratogēns pētījumos dzīvniekiem, taču tika novērota cita veida reproduktīvā toksicitāte (skatīt 5.3. apakšpunktu).

Iespējamais risks cilvēkam nav zināms.

Jaundzimušajiem, kas grūtniecības trešajā trimestrī bijuši pakļauti antipsihotisko līdzekļu (to skaitā risperidona) iedarbībai, pēc piedzimšanas ir lielāks nevēlamu blakusparādību, tostarp dažādas smaguma pakāpes un ilguma ekstrapiramidālu un/vai atcelšanas simptomu, risks. Ir ziņots par uzbudinājumu, hipertoniju, hipotoniju, trīci, miegainību, apgrūtinātu elpošanu vai barošanas traucējumiem. Tāpēc jaundzimušie rūpīgi jānovēro.

Risperidonu nevajadzētu lietot grūtniecības laikā, ja vien tas nav absolūti nepieciešams. Ja grūtniecības laikā lietošana ir jāpārtrauc, to nedrīkst darīt pēkšņi.

Barošana ar krūti

Pētījumos dzīvniekiem risperidons un 9‑hidroksirisperidons izdalās pienā. Pierādīts, ka risperidons un 9‑hidroksirisperidons izdalās nelielā daudzumā arī mātes pienā cilvēkiem. Nav pieejami dati par nevēlamām reakcijām zīdaiņiem, kuri saņem mātes pienu. Tāpēc barošanas ar krūti priekšrocības jāizvērtē, salīdzinot ar iespējamo risku bērnam.

Fertilitāte

Tāpat kā citi dopamīna D₂ receptoru antagonisti, risperidons paaugstina prolaktīna līmeni. Hiperprolaktinēmija hipotalāmā var nomākt GnRH, un tādēļ hipofīzē samazinās gonadotropīna sekrēcija. Tas savukārt var nomākt reprodukcijas spēju, jo gan sieviešu, gan vīriešu gonādās tiek traucēta steroīdu sintēze.

Neklīniskajos pētījumos nozīmīga ietekme nav novērota.

4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Rispaxol maz vai mēreni ietekmē spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus, jo tas iedarbojas uz nervu sistēmu un redzi (skatīt 4.8. apakšpunktu). Tādēļ pacienti jābrīdina par to, ka nedrīkst vadīt transportlīdzekli un apkalpot mehānismus, līdz nav zināma viņu individuālā jutība.

4.8. Nevēlamās blakusparādības

Biežāk novērotās blakusparādības (sastopamība ≥ 10 %) ir parkinsonisms, sedācija/miegainība, galvassāpes un bezmiegs.

Blakusparādības, kuru rašanās bija atkarīga no devas lieluma, bija parkinsonisms un akatīzija.

Par turpmāk minētajām blakusparādībām ziņots klīniskajos pētījumos un ridsperidona pēcreģistrācijas periodā (1. tabula). Tabulā blakusparādības sakārtotas atbilstoši MedDRA orgānu sistēmu klasifikācijai un biežuma iedalījumam: ļoti bieži (≥1/10), bieži (≥1/100 līdz <1/10), retāk (≥1/1000 līdz <1/100), reti (≥1/10 000 līdz <1/1000) un ļoti reti (<1/10 000).

Katrā sastopamības biežuma grupā nevēlamās blakusparādības sakārtotas to nopietnības samazinājuma secībā.

1. tabula Blakusparādības klīniskajos pētījumos un zāļu pēcreģistrācijas periodā

Infekcijas un infestācijas

Bieži

Pneimonija, bronhīts, augšējo elpceļu infekcija, sinusīts,urīnceļu infekcija, ausu infekcija, gripa

Retāk

Elpceļu infekcija, cistīts, acu infekcija, tonsilīts, onihomikoze, celulīts, lokalizēta infekcija, vīrusinfekcija, akarodermatīts,

Reti

Infekcija, hronisks vidusauss iekaisums

Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi

Retāk

Neitropēnija, leikocītu skaita samazināšanās, trombocitopēnija, anēmija, samazināts hematokrīts, palielināts eozinofilo leikocītu skaits

Reti

Agranulocitoze

Imūnās sistēmas traucējumi

Retāk

Paaugstināta jutība

Reti

Anafilaktiska reakcija

Endokrīnās sistēmas traucējumi

Bieži

Hiperprolaktinēmija^a

Reti

Neatbilstoša antidiurētiskā hormona sekrēcija, glikoze urīnā

Vielmaiņas un uztures traucējumi

Bieži

Ķermeņa masas palielināšanās, pastiprināta ēstgriba, pavājināta ēstgriba

Retāk

Cukura diabēts^b, hiperglikēmija, polidipsija, ķermeņa masas samazināšanās, anoreksija, paaugstināts holesterīna līmenis asinīs

Reti

Ūdens intoksikācija, hipoglikēmija, hiperinsulinēmija^c, paaugstināts triglicerīdu līmenis asinīs

Ļoti reti

Diabētiskā ketoacidoze

Psihiskie traucējumi

Ļoti bieži

Bezmiegs^d

Bieži

Miega traucējumi, ažitācija, depresija, trauksme, uzbudinājums

Retāk

Mānija, apjukums, pavājināta dzimumtieksme, nervozitāte, nakts murgi

Reti

Notrulinātas emocijas, anorgasmija

Nervu sistēmas traucējumi

Ļoti bieži

Sedācija/miegainība, parkinsonisms^b, galvassāpes

Bieži

Akatīzija^b, distonija^b, reibonis, diskinēzija^b, trīce

Retāk

Tardīvā diskinēzija, cerebrāla išēmija, nereaģēšana uz kairinājumiem, samaņas zudums, samaņas traucējumi, krampji^d, ģībonis, psihomotoriska hiperaktivitāte, līdzsvara traucējumi, koordinācijas traucējumi, ortostatisks reibonis, uzmanības traucējumi, dizartrija, disgeizija, hipoestēzija, parestēzija

Reti

Ļaundabīgais neiroleptiskais sindroms, cerebrovaskulāri traucējumi, diabētiskā koma, galvas šūpošana

Acu bojājumi

Bieži

Neskaidra redze, konjunktivīts

Retāk

Fotofobija, sausas acis, pastiprināta asarošana, acu hiperēmija, izdalījumi no acīm, acu tūska

Reti

Glaukoma, acu kustību traucējumi, acu bolīšana, plakstiņu malu kreveles, kustīgas varavīksnenes sindroms (intraoperatīvs)^c

Ausu un labirinta bojājumi

Retāk

Vertigo, troksnis ausīs, sāpes ausīs

Sirds funkcijas traucējumi

Bieži

Tahikardija

Retāk

Reti

Priekškambaru mirdzēšana, atrioventrikulāra blokāde, vadīšanas traucējumi, QT intervāla pagarināšanās elektrokardiogrammā, bradikardija, novirzes elektrokardiogrammā, sirdsklauves, Hisa kūlīša zara blokāde

Sinusa aritmija

Asinsvadu sistēmas traucējumi

Bieži

Hipertensija

Retāk

Hipotensija, ortostatiskā hipotensija, pietvīkums

Reti

Plaušu embolija, venoza tromboze

Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības

Bieži

Aizdusa, faringolaringeālas sāpes, klepus, deguna asiņošana, aizlikts deguns

Retāk

Aspirācijas pneimonija, sastrēgums plaušās, sastrēgums elpceļos, trokšņi plaušās, sēkšana, disfonija, elpošanas traucējumi

Reti

Miega apnojas sindroms, hiperventilācija

Kuņģa‑zarnu trakta traucējumi

Bieži

Sāpes vēderā, diskomforta sajūta vēderā, vemšana, slikta dūša, aizcietējums, caureja, dispepsija, sausa mute, zobu sāpes

Retāk

Izkārnījumu nesaturēšana, fekaloma, gastroenterīts, disfāgija, meteorisms

Reti

Ļoti reti

Pankreatīts, zarnu nosprostojums, mēles pietūkums, heilīts, lūpu tūska

Ileuss

Ādas un zemādas audu bojājumi

Bieži

Izsitumi, eritēma

Retāk

Nātrene, nieze, alopēcija, hiperkeratoze, ekzēma, sausa āda, ādas krāsas maiņa, seborejisks dermatīts, ādas pārmaiņas, ādas bojājumi, akne

Reti

Ļoti reti

Zāļu izraisīti izsitumi, blaugznas

Angioedēma

Skeleta‑muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi

Bieži

Muskuļu spazmas, muskuloskeletālas sāpes, muguras sāpes, artralģija, sāpes ekstremitātēs

Retāk

Paaugstināts kreatīnfosfokināzes līmenis asinīs, patoloģiska poza, locītavu stīvums, locītavu pietūkums, muskuļu vājums, kakla sāpes, skeleta muskuļu sāpes krūtīs, mialģija

Reti

Rabdomiolīze

Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi

Bieži

Urīna nesaturēšana

Retāk

Pollakiūrija, urīna aizture, dizūrija

Traucējumi grūtniecības, pēcdzemdību un perinatālajā periodā

Reti

Zāļu atcelšanas sindroms jaundzimušajiem (skatīt

4.6. apakšpunktu)

Reproduktīvās sistēmas traucējumi un krūts slimības

Retāk

Erektilā disfunkcija, ejakulācijas traucējumi, amenoreja, menstruāli traucējumi^d, ginekomastija, galaktoreja, dzimumfunkcijas traucējumi, sāpes krūšu dziedzeros, diskomforts krūšu dziedzeros, izdalījumi no maksts

Reti

Priapisms^c, aizkavētas menstruācijas, sastrēgums krūšu dziedzeros, krūšu palielināšanās, izdalījumi no krūšu dziedzeriem

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

Bieži

Tūska^d, pireksija, sāpes krūtīs, astēnija, nogurums, sāpes

Retāk

Sejas tūska, drebuļi, paaugstināta ķermeņa temperatūra, gaitas traucējumi, slāpes, diskomforta sajūta krūtīs, savārgums, patoloģiska pašsajūta, diskomforts, tūļīgums, gripai līdzīga slimība

Reti

Hipotermija, aukstas ekstremitātes, zāļu lietošanas pārtraukšanas sindroms, indurācija^c

Aknu un/vai žults izvades sistēmas traucējumi

Retāk

Paaugstināts transamināžu līmenis, paaugstināts gamma glutamiltransferāzes līmenis, paaugstināts aknu enzīmu līmenis

Reti

Dzelte

Traumas, saindēšanās un ar manipulācijām saistītas komplikācijas

Bieži

Krišana

Retāk

Ar manipulāciju saistītas sāpes

^a Hiperprolaktinēmija dažos gadījumos var izraisīt ginekomastiju, menstruālā cikla traucējumus, amenoreju, galaktoreju.

^b Placebo kontrolētos klīniskos pētījumos tika ziņots, ka cukura diabēts radās 0,18 % ar risperidonu ārstēto pacientu, salīdzinot ar 0,11 % placebo grupā. Kopējais sastopamības biežums visos klīniskos pētījumos bija 0,43 % visiem ar risperidonu ārstētiem pacientiem.

^c Nav novērots Rispaxol klīniskos pētījumos, bet pēcreģistrācijas periodā, lietojot risperidonu.

^d Var rasties ekstrapiramidāli traucējumi: parkinsonisms (pastiprināta siekalu izdalīšanās, skeleta muskuļu stīvums, siekalošanās, „zobrata” rigiditāte, bradikinēzija, hipokinēzija, „maskas” seja, muskuļu sasprindzinājums, akinēzija, kakla mugurējās daļas rigiditāte, muskuļu rigiditāte, parkinsonisma gaita un patoloģisks glabellārais reflekss parkinsoniska trīce miera stāvoklī), akatīzija (akatīzija, nemiers, hiperkinēzija un nemierīgo kāju sindroms), trīce, diskinēzija (diskinēzija, muskuļu raustīšanās, horeoatetoze, atetoze un mioklonuss), distonija.

Distonija ietver distoniju, hipertoniju, greizu kaklu, patvaļīgas muskuļu kontrakcijas, muskuļu kontraktūru, blefarospazmas, okulogirāciju, mēles paralīzi, sejas spazmas, laringospazmas, miotoniju, opistotonusu, orofaringeālas spazmas, pleirototonusu, mēles spazmas un trismu. Jāatzīmē, ka aptverts plašāks simptomu loks, kam var nebūt ekstrapiramidāla izcelsme. Bezmiegs ietver nespēju iemigt, bezmiegu naktsmiera vidusposmā. Krampji ietver grand mal lēkmes. Menstruālie traucējumi ietver neregulāras menstruācijas, oligomenoreju. Tūska ietver vispārēju tūsku, perifēru tūsku, hidropsu.

Turpmāk sniegts saraksts ar papildu blakusparādībām (2. tabula), kas saistītas ar risperidona lietošanu un klasificētas kā blakusparādības klīniskajos pētījumos ar ilgstošas darbības injicējamo risperidona zāļu formu, bet netika uzskatītas par blakusparādībām klīniskajos pētījumos ar iekšķīgi lietojamo risperidonu. Šajā tabulā nav to blakusparādību, kas saistītas tikai ar zāļu formu vai risperidona ievadīšanu injekciju veidā.

2. tabula Blakusparādības klīniskajos pētījumos ar ilgstošas darbības injicējamo risperidona zāļu formu

Infekcijas un infestācijas

Dziļo elpceļu infekcija, infekcija, gastroenterīts, zemādas abscess

Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi

Neitropēnija

Psihiskie traucējumi

Depresija

Nervu sistēmas traucējumi

Parestēzija, krampji

Acu bojājumi

Blefarospazma

Ausu un labirinta bojājumi

Vertigo

Sirds funkcijas traucējumi

Bradikardija

Asinsvadu sistēmas traucējumi

Hipertensija

Kuņģa‑zarnu trakta traucējumi

Zobu sāpes, mēles spazmas

Ādas un zemādas audu bojājumi

Ekzēma

Skeleta‑muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi

Sāpes sēžamvietā

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

Sāpes

Izmeklējumi

Ķermeņa masas samazināšanās, paaugstināts gamma-glutamiltransferāzes līmenis, paaugstināts aknu enzīmu līmenis

Traumas, saindēšanās un ar manipulācijām saistītas komplikācijas

Kritiens

Nevēlamās blakusparādības, kas novērotas, lietojot paliperidonu

Paliperidons ir risperidona aktīvs metabolīts, tādēļ nevēlamās blakusparādības šiem savienojumiem (gan perorālām, gan injicējamām zāļu formām) ir vienādas. Papildu iepriekš minētām nevēlamām blakusparādībām, lietojot paliperidona līdzekļus, novērotas turpmāk minētās nevēlamās blakusparādības, un tās var rasties, lietojot Rispaxol.

Sirdsdarbības traucējumi: ortostatiskas tahikardijas sindroms.

Zāļu grupas iedarbība

Tāpat kā citu antipsihotisko līdzekļu, arī risperidona lietošanas gadījumā pēcreģistrācijas periodā ziņots par ļoti retiem QT intervāla pagarināšanās gadījumiem. Citas antipsihotisko līdzekļu, kuri pagarina QT intervālu, izraisītas blakusparādības saistībā ar sirdi ir kambaru aritmija, kambaru fibrilācija, kambaru tahikardija, pēkšņa nāve, sirdsdarbības apstāšanās un torsade de pointes.

Venoza trombembolija

Saistībā ar antipsihotiskiem līdzekļiem ziņots par venozas trombembolijas gadījumiem, to vidū, plaušu emboliju un dziļo vēnu trombozi. To rašanās biežums nav zināms.

Ķermeņa masas palielināšanās

Ar risperidonu un placebo ārstētie pieaugušie šizofrēnijas slimnieki, kas sasniedza ķermeņa masas pieauguma kritēriju ≥ 7 % ķermeņa masas, tika salīdzināti 6‑8 nedēļu placebo kontrolētu pētījumu apkopojumā, atklājot statistiski nozīmīgi biežāku ķermeņa masas palielināšanos risperidona grupā (18 %), salīdzinot ar placebo grupu (9 %). Placebo kontrolētu 3 nedēļu pētījumu apkopojumā, kas ietvēra pieaugušus pacientus ar akūtu māniju, ķermeņa masas palielināšanās biežums ≥ 7 % pētījuma beigās risperidona (2,5 %) un placebo grupā (2,4 %) bija līdzīgs, un aktīvās kontroles grupā bija nedaudz lielāks (3,5 %).

Grupā, kurā bija iekļauti bērni un pusaudži ar uzvedības un citiem destruktīviem izturēšanās traucējumiem, ilgstošos pētījumos pēc 12 ārstēšanas mēnešiem ķermeņa masa palielinājās vidēji par 7,3 kg. Paredzamā ķermeņa masas palielināšanās normāliem bērniem 5-12 gadu vecumā ir 3-5 kg gadā. No 12 līdz 16 gadu vecumam ķermeņa masas palielināšanās par 3-5 kg gadā saglabājas meitenēm, bet zēni pieņemas par aptuveni 5 kg gadā.

Papildu informācija par īpašām pacientu grupām

Turpmāk norādītas blakusparādības, par kurām gados vecākiem pacientiem ar demenci vai bērnu vecuma pacientiem ziņots biežāk nekā pieaugušajiem pacientiem.

Gados vecāki pacienti ar demenci

Tranzitora išēmijas lēkme un akūti cerebrovaskulāri traucējumi bija blakusparādības, kas klīniskajos pētījumos ziņotas gados vecākiem pacientiem ar demenci attiecīgi ar sastopamības biežumu 1,4 % un 1,5 %. Papildus gados vecākiem pacientiem ar demenci ar ≥ 5 % blakusparādību sastopamību un vismaz divas reizes biežāk nekā citu vecuma grupu pieaugušiem pacientiem ziņots par šādām blakusparādībām: urīnceļu infekcija, perifēra tūska, letarģija un klepus.

Pediatriskā populācija

Parasti ir paredzams, ka bērniem nevēlamās blakusparādības būs līdzīgas tām, kas novērotas pieaugušajiem.

Bērnu vecuma pacientiem (5‑17 gadus veciem) ar ≥ 5 % blakusparādību sastopamību un vismaz divas reizes biežāk nekā klīniskajos pētījumos pieaugušajiem ziņots par šādām blakusparādībām: miegainība/sedācija, nogurums, galvassāpes, pastiprināta ēstgriba, vemšana, augšējo elpceļu infekcija, aizlikts deguns, vēdera sāpes, reibonis, klepus, pireksija, trīce, caureja un enurēze.

Ilgstošas risperidona lietošanas ietekme uz dzimumnobriešanu un auguma garumu nav pietiekami pētīta (skatīt 4.4. apakšpunktā “Pediatriskā populācija”).

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV‑1003.

Tālr.: +371 67078400; Fakss: +371 67078428. Tīmekļa vietne: www.zva.gov.lv

4.9. Pārdozēšana

Simptomi

Kopumā ziņotās pārdozēšanas pazīmes un simptomi ir tādi paši kā pastiprināti zināmie risperidona farmakoloģiskie efekti. Tie ir miegainība un sedācija, tahikardija un hipotensija, un ekstrapiramidālie simptomi. Pārdozēšanas gadījumā ziņots par QT intervāla pagarināšanos un krampjiem. Kombinētas risperidona un paroksetīna pārdozēšanas gadījumā ziņots par torsade de pointes.

Akūtas pārdozēšanas gadījumā jāņem vērā vairāku zāļu vienlaicīgas pārdozēšanas varbūtība.

Ārstēšana

Nodrošināt elpceļu caurlaidību un pietiekamu skābekļa pievadi un plaušu ventilāciju. Ja zāles lietotas mazāk nekā pirms vienas stundas, jāapsver kuņģa skalošanas (pēc intubācijas, ja pacients ir bezsamaņā) un aktivētās ogles kopā ar caurejas līdzekli lietošanas nepieciešamība. Kardiovaskulārā uzraudzība jāsāk nekavējoties, ietverot nepārtrauktu elektrokardiogrāfisku kontroli, lai atklātu iespējamās aritmijas.

Risperidonam nav specifiska antidota. Tādēļ jāveic piemērota uzturoša ārstēšana. Hipotensija un cirkulatorais šoks jāārstē ar atbilstošiem līdzekļiem, piemēram, intravenoziem šķidrumiem un/vai simpatomimētiskiem līdzekļiem. Smagu ekstrapiramidālu simptomu gadījumā jāievada antiholīnerģiskie līdzekļi. Cieša medicīniska novērošana un kontrole jāturpina tik ilgi, līdz pacients atlabst.

5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1. Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: citi antipsihotiskie līdzekļi, ATĶ kods: N05AX08

Darbības mehānisms

Risperidons ir selektīvs monoamīnerģisks antagonists ar unikālām īpašībām. Tam ir izteikta afinitāte pret serotonīnerģiskajiem 5‑HT₂ un dopamīnerģiskajiem D₂ receptoriem. Risperidons saistās arī pie alfa₁‑adrenerģiskajiem receptoriem un ar mazāku afinitāti pie H₁‑histamīnerģiskajiem un alfa₂‑adrenerģiskajiem receptoriem. Risperidonam nav afinitātes pret holīnerģiskajiem receptoriem. Lai gan risperidons ir spēcīgs D₂ antagonists, kas, kā uzskata, mazina šizofrēnijas pozitīvos simptomus, tas mazāk nomāc motoro aktivitāti un inducē katalepsiju nekā klasiskie antipsihotiskie līdzekļi. Līdzsvarotais centrālais serotonīna un dopamīna antagonisms var mazināt noslieci uz ekstrapiramidālajām blakusparādībām un paplašināt terapeitisko iedarbību uz negatīvajiem afektīvajiem šizofrēnijas simptomiem.

Farmakodinamiskā iedarbība

Šizofrēnija

Risperidona efektivitāte īslaicīgā šizofrēnijas terapijā noskaidrota četros 4‑8 nedēļas ilgos pētījumos, kuros bija iesaistīts vairāk nekā 2500 pacientu, kuri atbilda DSM‑IV šizofrēnijas kritērijiem.

Sešu nedēļu placebo kontrolētā pētījumā, kurā tika veikta risperidona devu titrēšana līdz 10 mg dienā, lietojot divas reizes dienā, risperidons pārspēja placebo Saīsinātās psihiskā vērtējuma skalas (Brief Psychiatric Rating Scale) kopējā punktu skaita ziņā.

Astoņu nedēļu placebo kontrolētā pētījumā, kurā tika izmantotas četras fiksētas risperidona devas (2 mg, 6 mg, 10 mg un 16 mg dienā, lietojot divas reizes dienā), visas četras risperidona grupas bija pārākas par placebo Pozitīvo un negatīvo sindromu skalas (Positive and Negative Syndrome Scale; PANSS) kopējā punktu skaita ziņā.

Astoņu nedēļu devu salīdzinājuma pētījumā, kurā tika izmantotas piecas fiksētas risperidona devas (1 mg, 4 mg, 8 mg, 12 mg un 16 mg dienā, lietojot divas reizes dienā), 4 mg, 8 mg un 16 mg risperidona dienas devas grupas pārspēja 1 mg risperidona devas grupu PANSS kopējā punktu skaita ziņā.

Četru nedēļu placebo kontrolētā devu salīdzinājuma pētījumā, kurā tika izmantotas divas fiksētas risperidona devas (4 mg un 8 mg dienā, lietojot divas reizes dienā), abas risperidona devu grupas bija pārākas par placebo vairāku PANSS raksturlielumu, tostarp kopējā PANSS vērtējuma un atbildes reakcijas vērtējuma ziņā (PANSS kopējais punktu skaits samazinājās par >20 %).

Ilgstošākā pētījumā pieauguši ambulatori pacienti, kuri pārsvarā atbilda DSM‑IV šizofrēnijas kritērijiem un kuriem bija klīniski stabils stāvoklis vismaz 4 nedēļas, lietojot antipsihotisku līdzekli, tika randomizēti saņemt risperidonu pa 2‑8 mg dienā vai haloperidolu 1‑2 gadus, novērojot recidīvus. Pacientiem, kuri saņēma risperidonu, bija daudz ilgāks laiks līdz recidīvam šajā laika periodā, salīdzinot ar tiem, kuri saņēma haloperidolu.

Mānijas epizodes bipolāra traucējuma gadījumā

Risperidona efektivitāte monoterapijā akūtai mānijas epizožu, kas saistītas ar bipolāru I traucējumu, ārstēšanai tika pierādīta trijos dubultmaskētos, placebo kontrolētos monoterapijas pētījumos aptuveni 820 pacientiem, kuriem bija bipolārs I traucējums, pamatojoties uz DSM‑IV kritērijiem. Trijos pētījumos tika konstatēts, ka risperidons pa 1‑6 mg dienā (sākuma deva 3 mg divos pētījumos un 2 mg vienā pētījumā) bija nozīmīgi pārāks par placebo iepriekš noteikta primārā vērtējamā raksturlieluma ziņā, piemēram, kopējā Junga mānijas vērtējuma skalas (Young Mania Rating Scale; YMRS) punktu skaita pārmaiņā 3. nedēļā, salīdzinot ar sākuma stāvokli. Sekundārie efektivitātes iznākumi kopumā atbilda primārajiem iznākumiem. Procentuālais pacientu skaits, kuriem kopējais YMRS punktu skaits 3. nedēļas vērtējumā samazinājās ≥ 50 %, salīdzinot ar sākumstāvokli, risperidona grupā bija nozīmīgi lielāks nekā placebo grupā. Vienā no trim pētījumiem bija haloperidola grupa un 9 nedēļu dubultmaskēta balstterapijas fāze. Efektivitāte 9 nedēļu balstterapijas periodā saglabājās. Kopējā YMRS punktu skaita pārmaiņa, salīdzinot ar sākumstāvokli, liecināja par turpmāku uzlabošanos un 12. nedēļā risperidona un haloperidola grupā bija salīdzināma.

Risperidona efektivitāte papildus garastāvokļa stabilizatoriem akūtas mānijas ārstēšanā pierādīta vienā no diviem 3 nedēļu, dubultmaskētajiem pētījumiem ar aptuveni 300 pacientiem, kuri atbilda DSM‑IV bipolāru I traucējumu kritērijiem. Vienā 3 nedēļu pētījumā risperidonam pa 1‑6 mg dienā, sākot ar 2 mg dienā, papildus litijam vai valproātam bija labāka ietekme uz iepriekš noteiktiem primārajiem vērtētajiem raksturlielumiem nekā litijam vai valproātam vienam pašam, piemēram, uz YMRS kopējā punktu skaita pārmaiņu, salīdzinot ar sākumstāvokli 3. nedēļā. Otrā 3 nedēļu pētījumā risperidonam pa 1‑6 mg dienā, sākot ar 2 mg dienā, apvienojumā ar litiju, valproātu vai karbamazepīnu nebija labākas ietekmes uz YMRS kopējā punktu skaita samazināšanos nekā litijam, valproātam vai karbamazepīnam vienam pašam. Iespējamais neveiksmes skaidrojums šajā pētījumā bija karbamazepīna izraisītā risperidona un 9‑hidroksirisperidona klīrensa indukcija, kuras dēļ radās subterapeitisks risperidona un 9‑hidroksirisperidona līmenis. Kad no post‑hoc analīzes izslēdza karbamazepīna grupu, risperidons apvienojumā ar litiju vai valproātu labāk nekā tikai litijs vai valproāts samazināja kopējo YMRS punktu skaitu.

Pastāvīga agresivitāte demences gadījumā

Risperidona efektivitāte demences uzvedības un psiholoģisko simptomu, kas ietver uzvedības traucējumus, piemēram, agresivitāti, uzbudinājumu, psihozi, aktivitāti un afektīvos traucējumus, ārstēšanā pierādīta trijos dubultmaskētos, placebo kontrolētos pētījumos 1150 gados vecākiem pacientiem ar vidēji smagu vai smagu demenci. Vienā pētījumā bija fiksētas risperidona devas – 0,5 mg, 1 mg un 2 mg dienā. Divos elastīgu devu pētījumos bija risperidona devu grupas robežās attiecīgi no 0,5 mg līdz 4 mg dienā un no 0,5 mg līdz 2 mg dienā. Risperidonam tika konstatēta statistiski nozīmīga un klīniski svarīga efektivitāte agresivitātes ārstēšanā un mazāk konsekventa efektivitāte uzbudinājuma un psihozes ārstēšanā gados vecākiem demences slimniekiem (nosakot pēc Izturēšanās patoloģijas Alcheimera slimības gadījumā vērtēšanas skalas (Behavioural Pathology in Alzheimer’s Disease Rating Scale) un Koena‑Mansfīlda Uzbudinājuma aptaujas anketas (Cohen‑Mansfield Agitation Inventory)). Risperidona terapijas iedarbīgums nebija atkarīgs no Mini mentālā stāvokļa izmeklējuma (Mini‑Mental State Examination) punktu skaita (un līdz ar to arī no demences smaguma pakāpes), no sedatīvajām risperidona īpašībām, no psihozes esamības vai neesamības, kā arī no demences tipa – Alcheimera, vaskulāras vai jauktas (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Uzvedības traucējumi

Risperidona efektivitāte īslaicīgā destruktīvas izturēšanās ārstēšanā tika pierādīta divos dubultmaskētos, placebo kontrolētos pētījumos aptuveni 240 pacientiem vecumā no 5 līdz 12 gadiem ar destruktīvu uzvedības traucējumu DSM‑IV diagnozi un marginālu intelektuālu funkciju vai vieglu vai vidēji smagu garīgu atpalicību/iemaņu apguves traucējumiem. Divos pētījumos risperidons pa 0,02‑0,06 mg/kg dienā nozīmīgi labāk nekā placebo ietekmēja iepriekš noteiktos primāros vērtējamos raksturlielumus, piemēram, pārmaiņas pēc Nisongera bērna uzvedības vērtējuma veidlapas (Nisonger‑Child Behaviour Rating Form) Uzvedības problēmu apakšskalas (Conduct Problem subscale) 6. nedēļā, salīdzinot ar sākuma stāvokli.

5.2. Farmakokinētiskās īpašības

Risperidons tiek metabolizēts līdz 9‑hidroksirisperidonam, kura farmakoloģiskā darbība ir tāda pati kā risperidonam (skatīt Biotransformācija un izvadīšana turpmāk).

Uzsūkšanās

Risperidons pēc iekšķīgas lietošanas uzsūcas pilnībā, sasniedzot maksimālo koncentrāciju plazmā 1‑2 stundās. Risperidona absolūtā perorālā biopieejamība ir 70 % (CV=25 %). Relatīvā risperidona perorālā biopieejamība no tabletēm ir 94 % (CV=10 %), salīdzinot ar šķīdumu. Uzturs neietekmē risperidona uzsūkšanos, tādēļ to var lietot ēšanas laikā vai neatkarīgi no ēdienreizēm. Risperidona līdzsvara koncentrācija plazmā lielākajai daļai pacientu tiek sasniegta 1 dienas laikā. 9‑hidroksirisperidona līdzsvara koncentrācija plazmā tiek sasniegta 4‑5 lietošanas dienu laikā.

Izkliede

Risperidons strauji izkliedējas. Izkliedes tilpums ir 1‑2 l/kg. Plazmā risperidons ir saistīts ar albumīnu un alfa1‑skābes glikoproteīnu. Ar plazmas olbaltumiem saistās 90 % risperidona, 77 % 9‑hidroksirisperidona.

Biotransformācija un eliminācija

Risperidonu CYP2D6 metabolizē līdz 9‑hidroksirisperidonam, kuram ir risperidonam līdzīga farmakoloģiskā darbība. Risperidons kopā ar 9‑hidroksirisperidonu veido aktīvo antipsihotisko frakciju. CYP2D6 ir pakļauts ģenētiskam polimorfismam. Spēcīgi CYP2D6 metabolizētāji strauji pārvērš risperidonu par 9‑hidroksirisperidonu, bet vāji CYP2D6 metabolizētāji pārvērš to ievērojami lēnāk. Lai gan spēcīgi metabolizētāji rada mazāku risperidona un lielāku 9‑hidroksirisperidona koncentrāciju nekā vāji metabolizētāji, kopējā risperidona un 9‑hidroksirisperidona farmakokinētika (t. i., aktīvā antipsihotiskā frakcija) pēc vienas un vairāku devu lietošanas ir līdzīga stipriem un vājiem CYP2D6 metabolizētājiem.

Cits risperidona metabolisma ceļš ir N‑dealkilēšanās. In vitro pētījumi ar cilvēku aknu mikrosomām parādīja, ka risperidons klīniski nozīmīgā koncentrācijā būtiski neinhibē citohroma P450 izoenzīmus, tostarp CYP1A2, CYP2A6, CYP2C8/9/10, CYP2D6, CYP2E1, CYP3A4 un CYP3A5 metabolizētu zāļu metabolismu. Vienu nedēļu pēc lietošanas 70 % devas tiek izvadīts urīnā un 14 % – izkārnījumos. Urīnā risperidons kopā ar 9‑hidroksirisperidonu veido 35‑45 % devas. Atlikusī daļa ir neaktīvi metabolīti. Pēc perorālas lietošanas psihotiskiem pacientiem risperidons tiek izvadīts ar aptuveni 3 stundu eliminācijas pusperiodu. 9‑hidroksirisperidona un aktīvās antipsihotiskās frakcijas eliminācijas pusperiods ir 24 stundas.

Linearitāte/nelinearitāte

Risperidona koncentrācija plazmā terapeitisko devu robežās ir proporcionāla devai.

Gados vecāki cilvēki, pacienti ar aknu un/vai nieru darbības traucējumiem

Vienas devas pētījums parādīja, ka gados vecākiem cilvēkiem ir vidēji par 43 % augstāka aktīvās antipsihotiskās frakcijas koncentrācija plazmā, par 38 % ilgāks izvadīšanas pusperiods un par 30 % mazāks aktīvās antipsihotiskās frakcijas klīrenss. Lielāka aktīvās antipsihotiskās frakcijas koncentrācija plazmā un samazināts aktīvās antipsihotiskās frakcijas klīrenss vidēji par 60 % tika novērots pacientiem ar nieru mazspēju. Pacientiem ar aknu mazspēju risperidona plazmas koncentrācija bija normāla, bet vidējā brīvā risperidona frakcija plazmā bija palielināta par aptuveni 35 %.

Pediatriskā populācija

Risperidona, 9‑hidroksirisperidona un aktīvās antipsihotiskās frakcijas farmakokinētika bērniem ir tāda pati kā pieaugušajiem.

Dzimums, rase un smēķēšanas ieradumi

Populācijas farmakokinētikas analīze neparādīja acīmredzamu dzimuma, rases vai smēķēšanas ieradumu ietekmi uz risperidona vai aktīvās antipsihotiskās frakcijas farmakokinētiku.

5.3. Preklīniskie dati par drošumu

(Sub)hroniskās toksicitātes pētījumos, kuros lietošana tika sākta seksuāli nenobriedušām žurkām un suņiem, no devas atkarīga iedarbība tika novērota tēviņu un mātīšu dzimumorgānos un piena dziedzeros. Šī iedarbība bija saistīta ar paaugstinātu prolaktīna līmeni serumā, ko izraisa risperidona dopamīna D₂‑receptorus bloķējošā darbība. Turklāt audu kultūru pētījumi liecina, ka cilvēka krūts audzēju šūnu augšanu var veicināt prolaktīns. Risperidons žurkām un trušiem nebija teratogēns. Žurku reprodukcijas pētījumos ar risperidonu tika novērota nelabvēlīga ietekme uz vecāku pārošanās uzvedību un uz pēcnācēju dzimšanas svaru un dzīvildzi. Žurkām risperidona intrauterīnā ietekme bija saistīta ar kognitīvu deficītu pieaugušā vecumā. Citi dopamīna antagonisti, lietoti grūsniem dzīvniekiem, ir izraisījuši negatīvu iedarbību uz iemaņu apguvi un pēcnācēju motoro attīstību.

Risperidons pētījumu sērijā nebija genotoksisks. Risperidona perorālās kancerogenitātes pētījumos žurkām un pelēm novērota lielāka hipofīzes adenomu (pelēm), endokrīno aizkuņģa dziedzera adenomu (žurkām) un piena dziedzeru adenomu (abām sugām) sastopamība. Šos audzējus var attiecināt uz ilgstošo dopamīna D₂ antagonismu un hiperprolaktinēmiju. Šo atklājumu par audzējiem grauzējiem sakarība ar risku cilvēkam nav zināma. In vitro un in vivo dzīvnieku modeļos pierādīts, ka lielas risperidona devas var pagarināt QT intervālu, kas bija saistīts ar teorētiski lielāku torsade de pointes risku pacientiem.

6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1. Palīgvielu saraksts

Tabletes kodols

Laktoze

Kukurūzas ciete

Magnija stearāts

Koloidāls bezūdens silīcija dioksīds

Mikrokristāliskā celuloze

Tabletes apvalks

2 mg apvalkotā tablete

Krāsviela Opadry Orange OY‑8729 (hidroksipropilmetilceluloze, titāna dioksīds (E 171), makrogols 400, saulrieta dzeltenais FCF (E 110), hinolīna dzeltenais (E 104)), makrogols 6000, karnaubas vasks.

4 mg apvalkotā tablete

Krāsviela Opadry AMB Green 80W21165 (melnais dzelzs oksīds (E 172), indigokarmīns (E 132), sojas lecitīns, polivinilspirts, hinolīna dzeltenais (E 104), talks, titāna dioksīds (E 171), ksantāna sveķi), karnaubas vasks.

6.2. Nesaderība

Nav piemērojama.

6.3. Uzglabāšanas laiks

4 gadi.

6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Uzglabāt temperatūrā līdz 25 °C.

Uzglabāt oriģinālā iepakojumā. Sargāt no gaismas.

6.5. Iepakojuma veids un saturs

Iepakojumā pa 20 vai 60 tabletēm (10 apvalkotās tabletes vienā PVH/Al blisterī).

2 vai 6 blisteri kartona kastītē.

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos

Nav īpašu prasību.

7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

AS GRINDEKS.

Krustpils iela 53, Rīga, LV‑1057, Latvija

Tālrunis: +371 67083205

Fakss: +371 67083505

E‑pasts: grindeks@grindeks.lv

8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(-I)

2 mg apvalkotās tabletes: 07‑0185

4 mg apvalkotās tabletes: 07‑0186

9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Reģistrācijas datums: 2007. gada 30. jūlijs

Pēdējās pārreģistrācijas datums: 2012. gada 12. maijs

10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

05/2015

PAGE

SASKAŅOTS ZVA 18-06-2015

SASKAŅOTS ZVA 18-06-2015