ZĀĻU NEPAMATOTA LIETOŠANA IR KAITĪGA VESELĪBAI
Maks. cenu diapazons
€ ar PVN
7.16 €
96-0271-01
96-0271
KRKA d.d., Novo Mesto, Slovenia
05-DEC-07
Uz neierobežotu laiku
Recepšu zāles
4 mg/ml
Šķīdums injekcijām/infūzijām
Ir apstiprināta
KRKA, d.d., Novo mesto, Slovenia
03.09.2019 14:58
Lejupielādēt lietošanas instrukciju
Lietošanas instrukcija: informācija lietotājam
Orlixon 4 mg/ ml šķīdums injekcijām/infūzijām
Dexamethasoni phosphas
Pirms zāļu lietošanas uzmanīgi izlasiet visu instrukciju, jo tā satur Jums svarīgu informāciju.
Saglabājiet šo instrukciju! Iespējams, ka vēlāk to vajadzēs pārlasīt.
Ja Jums rodas jebkādi jautājumi, vaicājiet ārstam vai farmaceitam, vai medmāsai.
Šīs zāles ir parakstītas tikai Jums. Nedodiet tās citiem. Tās var nodarīt ļaunumu pat tad, ja šiem cilvēkiem ir līdzīgas slimības pazīmes.
Ja Jums rodas jebkādas blakusparādības, konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu, vai medmāsu. Tas attiecas arī uz iespējamām blakusparādībām, kas nav minētas šajā instrukcijā.
Šajā instrukcijā varat uzzināt:
1. Kas ir Orlixon un kādam nolūkam tās lieto
2. Kas Jums jāzina pirms Orlixon lietošanas
3. Kā lietot Orlixon
4. Iespējamās blakusparādības
5. Kā uzglabāt Orlixon
6. Iepakojuma saturs un cita informācija
Kas ir Orlixon un kādam nolūkam tās lieto
Deksametazons ir sintētisks glikokortikoīds. Glikokortikoīdi ir virsnieru garozas hormoni.
Deksametazona šķīdumu injekcijām ievada pacientiem, kuru ārstēšana ar tabletēm nav iespējama, kā arī steidzamos gadījumos.
Šīs zāles ir ieteicamas nepietiekamas dabīgo kortikosteroīdu sekrēcijas aizstājterapijai virsnieru garozas mazspējas, kā arī iedzimtas virsnieru garozas slimības (iedzimtas virsnieru hiperplāzijas) gadījumos.
Tā kā šīm zālēm ir raksturīga arī pretiekaisuma, pretsāpju un antialerģiska iedarbība, turklāt to lietošana nomāc imūnās sistēmas darbību, tās ir ieteicamas reimatisko slimību, sistēmisku saistaudu slimību, alerģiju un ādas slimību, acu slimību, kuņģa–zarnu trakta patoloģiju, elpceļu slimību, asins un nieru patoloģiju, noteiktu vēža formu, pēctransplantācijas orgānu atgrūšanas, kā arī šoka terapijai.
Iekaisīgu reimatisko slimību (galvenokārt reimatoīda artrīta) gadījumos zāles galvenokārt iesaka pārejas terapijai (laikā, kad vēl nav parādījusies galvenā terapijai izmantojamo zāļu iedarbība vai apstākļos, kad nav sasniegts apmierinošs efekts, lietojot jau nozīmētās zāles).
Kas Jums jāzina pirms Orlixon lietošanas
Nelietojiet Orlixon šādos gadījumos:
ja Jums ir alerģija pret deksametazona fosfātu vai kādu citu (6. punktā minēto) šo zāļu sastāvdaļu.
Jūs nedrīkstat lietot deksametazonu arī akūtu vīrusu, baktēriju un sistēmisku sēnīšu infekciju (ja šīs infekcijas netiek piemērotā veidā ārstētas) vai Kušinga sindroma (iestājas, lietojot lielas glikokortikoīdu devas) gadījumā, kā arī vakcinējoties ar dzīvām vakcīnām un barojot bērnu ar krūti (izņemot ārkārtas gadījumus).
Pacientiem ar smagiem asinsreces traucējumiem nav atļauts izdarīt intramuskulāras zāļu injekcijas.
Brīdinājumi un piesardzība lietošanā
Pirms Orlixon lietošanas konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu, vai medmāsu.
Īpaša piesardzība, lietojot Orlixon, nepieciešama šādos gadījumos:
ja Jums agrāk deksametazona vai jebkuras citas glikokortikoīdu grupas vielas lietošanas laikā ir bijušas smagas nevēlamas blakusparādības;
ja Jums ir hroniska nieru mazspēja;
ja Jums ir aknu ciroze vai hroniska aknu mazspēja;
ja Jums ir samazināta vairogdziedzera aktivitāte (hipotireoidisms);
ja Jums ārstē paaugstinātu asinsspiedienu;
ja Jums ārstē sirds mazspēju;
ja Jums nesen ir bijusi sirdslēkme;
ja Jums ārstē diabētu;
ja Jums ārstē kuņģa–zarnu trakta slimību;
ja Jums ārstē tuberkulozi;
ja Jums ārstē epilepsiju;
ja Jums ārstē asins trombu izraisītu asinsvadu nosprostošanos (trombemboliju);
ja Jums ārstē strauju muskuļu nogurdināmību (myasthenia gravis);
ja Jums ārstē glaukomu;
ja Jums ārstē garīgas slimības (psihozi vai psihoneirozi);
ja Jums ir grūtniecība vai ja to plānojat.
Jums ir jākonsultējas ar savu ārstu, ja pēc deksametazona lietošanas beigām novērojat šādas parādības: drudzi, izdalījumus no deguna, acu konjunktīvas piesārtumu, galvassāpes, reiboni, miegainību vai aizkaitināmību, sāpes muskuļos un locītavās, vemšanu, ķermeņa masas samazināšanos, nespēku vai krampjus.
Ja deksametazona terapijas laikā Jūs saslimstat un Jums parādās infekcijas pazīmes (piemēram, drudzis, klepus, galvassāpes, sāpes muskuļos vai locītavās, kuņģa–zarnu trakta darbības traucējumi vai apgrūtināta urinācija), Jums ir jāsazinās ar savu ārstu.
Kamēr iekaisuma process joprojām ir aktīvs, nepārslogojiet injekciju saņēmušās locītavas. Ja pēc injekcijas locītavā parādās sāpes, tūska vai ja tā ir apsārtusi, Jums ir jāsazinās ar savu ārstu.
Pirms dzīvu vīrusu vakcīnas ievades Jums ir jāpastāsta savam ārstam, ka ārstējaties ar deksametazonu. Jums savam ārstam ir jāpastāsta arī par to, ka ārstēšana ar deksametazonu Jums ir pārtraukta mazāk nekā 14 dienas pirms vakcinācijas.
Ja vēl neesat pārslimojis vējbakas vai masalas, deksametazona terapijas laikā Jums ir jāizvairās no kontakta ar šādiem slimniekiem. Ja tomēr ar šādiem slimniekiem esat saskāries, Jums pēc iespējas drīzāk jāmeklē medicīniska palīdzība.
Ja Jūs tiekat ārstēts ar kortikosteroīdiem imūnsupresīvās devās un neesat slimojuši ar vējbakām, ieteicams veikt pasīvo imunizāciju.
Ja terapijas laikā vai pēc tās beigām gūstat smagu traumu, smagi saslimstat vai ja Jums ir nepieciešama ķirurģiska operācija, pastāstiet savam ārstam, ka lietojat deksametazonu.
Pirms plānotiem ādas alerģijas testiem pastāstiet savam ārstam, ka lietojat deksametazonu.
Jums jāpastāsta savam ārstam, ja Jums ir audzēja sabrukšanas sindroma simptomi, piemēram, muskuļu krampji, muskuļu vājums, apjukums, redzes zudums vai traucējumi un elpas trūkums, gadījumā, ja Jums ir hematoloģisks ļaundabīgs audzējs.
Ja Jums rodas neskaidra redze vai citi redzes traucējumi, sazinieties ar ārstu.
Bērni
Ja ar deksametazonu ārstē Jūsu bērnu, terapijas laikā Jums ir jānovēro tā augšana un attīstība un par to jākonsultējas ar ārstu.
Deksametazonu nedrīkst lietot priekšlaicīgi dzimušiem jaundzimušajiem ar elpošanas traucējumiem.
Citas zāles un Orlixon
Pastāstiet ārstam vai farmaceitam par visām zālēm, kuras lietojat pēdējā laikā, esat lietojis vai varētu lietot, ieskaitot zāles, ko var iegādāties bez receptes.
Dažas zāles var pastiprināt Orlixon iedarbību un ārsts var Jūs rūpīgi uzraudzīt, ja lietojat šīs zāles (tostarp dažas zāles HIV ārstēšanai: ritonavīrs, kobicistats).
Informējiet savu ārstu vai farmaceitu par to, ka lietojat:
zāles, kas atvieglo sāpes vai mazina drudzi (arī aspirīnu);
zāles tuberkulozes ārstēšanai (rifampicīnu);
zāles baktēriju, vīrusu un sēnīšu infekciju ārstēšanai (piemēram, eritromicīnu, indinaviru, ketokonazolu);
zāles epilepsijas ārstēšanai (karbamazepīnu, fenitoīnu, fenobarbitālu, primidonu);
pretvēža zāles (aminoglutetimīdu, talidomīdu);
zāles, kas mazina deguna aizlikumu (efedrīnu);
zāles diabēta ārstēšanai;
zāles paaugstināta asinsspiediena ārstēšanai;
zāles, kas pastiprina urīna izvadi (diurētiskos līdzekļus);
zāles zarnu parazītu invāzijas ārstēšanai (albendazolu);
zāles sirds mazspējas ārstēšanai (uzpirkstītes glikozīdus);
zāles, kas samazina kuņģa sulas skābumu (antacīdos līdzekļus);
zāles asins trombu veidošanās profilaksei;
pretapaugļošanās līdzekļus (kontracepcijas tabletes).
Grūtniecība un barošana ar krūti
Ja Jūs esat grūtniece vai barojat bērnu ar krūti, ja domājat, ka Jums varētu būt grūtniecība vai plānojat grūtniecību, pirms šo zāļu lietošanas konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu.
Tā kā deksametazona lietošanas drošums grūtniecības laikā nav noteikts, lēmumu par iespēju zāles lietot grūtniecības periodā pieņems ārsts.
Ja deksametazona lietošanas laikā Jums iestājas grūtniecība, pēc iespējas drīzāk konsultējieties ar savu ārstu par turpmākās terapijas iespējām.
Ja grūtniecības laikā esat ārstēta ar deksametazonu pirms dzemdībām, pastāstiet par to savam ārstam.
Deksametazons izdalās mātes pienā, tādēļ terapijas laikā bērna barošana ar krūti ir jāpārtrauc.
Transportlīdzekļu vadīšana un mehānismu apkalpošana
Nav zināms, ka šīs zāles ietekmētu spēju vadīt transportlīdzekli vai apkalpot mehānismus.
Orlixon satur nātriju
Šīs zāles satur mazāk par 1 mmol nātrija (23 mg) katrā devā- būtībā tās ir nātriju nesaturošas.
Kā lietot Orlixon
Vienmēr lietojiet šīs zāles tieši tā, kā ārsts vai farmaceits Jums teicis. Neskaidrību gadījumā vaicājiet ārstam vai farmaceitam.
Zāļu devas lielumu atbilstoši katra pacienta slimībai, paredzamajam terapijas ilgumam, šo zāļu panesībai un reakcijai uz terapiju pielāgos ārsts. Tādējādi precīzo zāļu devas lielumu, to, cik bieži ir jāizdara injekcijas, kā arī terapijas ilgumu vienmēr nosaka ārsts.
Deksametazona šķīdumu injekcijām var ievadīt vēnā, muskulī, locītavā vai locītavas apvidū, kā arī dažos citos ārstējamajos audos.
Ieteicamā vēnā vai muskulī injicējamo zāļu vidējā sākumdeva ir robežās no 0,5 mg līdz 9 mg dienā (ja nepieciešams, arī vairāk).
Ieteicamā deva, ārstējot ar injekcijām locītavā, ir robežās no 0,4 mg līdz 4 mg. Deva ir atkarīga no slimības skartās locītavas lieluma.
Ādas patoloģiju ārstēšanai lieto tikpat lielas deksametazona devas kā zāles injicējot locītavā.
Locītavas apvidū injicējamās ieteicamās deksametazona devas lielums ir no 2 mg līdz 6 mg.
Lietošana bērniem
Aizstājterapijas gadījumā intramuskulārai injekcijai paredzētais zāļu devas lielums ir 0,02 mg/kg ķermeņa masas vai 0,67 mg/m2 ķermeņa virsmas laukuma. Šādu devu, sadalot 3 reizes devās, ievada ik pēc 3 dienām. Zāles var ievadīt arī katru dienu – pa 0,008 - 0,01 mg/kg ķermeņa masas vai 0,2 - 0,3 mg/m2 ķermeņa virsmas laukuma.
Citu indikāciju gadījumos ieteicamā deva ir pa 0,02 - 0,1 mg/kg ķermeņa masas vai 0,8 - 5 mg/m2 ķermeņa virsmas laukuma ik pēc 12 – 24 stundām.
Precīzo zāļu devas lielumu un terapijas ilgumu noteiks ārsts.
Ja esat lietojis Orlixon vairāk nekā noteikts
Pārdozēšana (parasti vairākas nedēļas pēc pārdozēšanas) var izraisīt vairumu turpmāk minēto nevēlamo blakusparādību, īpaši – Kušinga sindromu.
Ja parādās pārdozēšanas pazīmes un Jums ir aizdomas, ka saņemat lielāku zāļu devu nekā noteikts, konsultējieties ar savu ārstu.
Ja esat aizmirsis lietot Orlixon
Lēmumu par to, cik bieži ir jāizdara injekcijas, pieņems ārsts. Ja kāda iemesla dēļ neesat saņēmis plānoto injekciju, pēc iespējas drīzāk informējiet par to savu ārstu.
Ja pārtraucat lietot Orlixon
Pārtraukt terapiju pēc savas iniciatīvas var būt ļoti bīstami. Ja terapiju pārtrauksiet pārāk drīz, var pasliktināties ar slimību saistītais stāvoklis.
Ja zāļu devu samazināsiet pārāk strauji vai pārtrauksiet terapiju pārāk agri, pēc terapijas pārtraukšanas ir iespējams glikokortikoīdu abstinences sindroms. Šī sindroma pazīmes var būt tādi simptomi kā, piemēram, drudzis, izdalījumi no deguna, konjunktīvas piesārtums, galvassāpes, reibonis, miegainība vai aizkaitināmība, sāpes muskuļos un locītavās, vemšana, ķermeņa masas samazināšanās, nespēks un krampji. Ja terapiju pārtrauksiet pārāk agri un parādīsies daži no minētajiem simptomiem, Jums pēc iespējas drīzāk ir jākonsultējas ar savu ārstu.
Ja Jums ir kādi jautājumi par šo zāļu lietošanu, jautājiet ārstam vai farmaceitam, vai medmāsai.
4. Iespējamās blakusparādības
Tāpat kā visas zāles, šīs zāles var izraisīt blakusparādības, kaut arī ne visiem tās izpaužas.
Nevēlamās blakusparādības galvenokārt ir saistītas ar ilgstošu terapiju ar lielām deksametazona devām.
Novērojot jebkuru no sekojošajām blakusparādībām, nekavējoties sazinieties ar savu ārstu:
pēkšņa asinsspiediena palielināšanās, spēcīgas galvassāpes, vemšana;
sirdsdarbības izmaiņas;
asiņošana kuņģa–zarnu traktā (asins vemšana, melni izkārnījumi);
sāpes vēderā;
pēkšņas spēcīgas ekstremitāšu vai muguras sāpes;
pēkšņa tūska;
smagi psihiski traucējumi vai personības izmaiņas;
pēkšņa infekcija.
Šīs ir smagas blakusparādības, tādēļ Jums ir nepieciešama steidzama medicīniska palīdzība.
Novērojot jebkuru no sekojošajām blakusparādībām, informējiet savu ārstu:
bezmiegs;
vertigo;
krampji;
žagas;
muskuļu vājums;
tūska;
ādas punktveida asiņošana vai intensīva asiņošana zem ādas;
pārlieks apmatojums;
menstruālā cikla traucējumi;
palēnināta bērna augšana.
Šīs ir vieglas deksametazona lietošanas izraisītas nevēlamas blakusparādības.
Deksametazona lietošana parasti izraisa lēnāku brūču dzīšanu, samazina ādas biezumu un elastību, rada svītras uz ādas (strijas) un izraisa sejas pietvīkumu, kā arī pastiprinātu svīšanu. Pēc ilgstošas zāļu lietošanas parādās steroīdo lietošanas izraisītas pinnes.
Retākas nevēlamas blakusparādības ir paaugstinātas jutības reakcijas, trombu veidošanās asinsrites sistēmā, impotence, slikta dūša un nespēks.
Citas blakusparādības (biežums nav zināmi): redzes traucējumi, redzes zudums.
Ilgstoša deksametazona lietošana var izraisīt glaukomu, kataraktu un acs ābolu izspiešanos (eksoftalmu), kā arī paaugstinātu asinsspiedienu vai acs iekšējo spiedienu, neskaidru redzi.
Ja novērojat jebkādas blakusparādības, kas šajā instrukcijā nav minētas vai kāda no minētajām blakusparādībām Jums izpaužas smagi, lūdzam par tām izstāstīt savam ārstam vai farmaceitam.
Ziņošana par blakusparādībām
Ja Jums rodas jebkādas blakusparādības, konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu, vai medmāsu. Tas attiecas arī uz iespējamajām blakusparādībām, kas nav minētas šajā instrukcijā. Jūs varat ziņot par blakusparādībām arī tieši Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā15, Rīgā, LV 1003.Tīmekļa vietne: HYPERLINK "http://www.zva.gov.lv/../?id=613&sa=613&top=3"www.zva.gov.lv. Ziņojot par blakusparādībām, Jūs varat palīdzēt nodrošināt daudz plašāku informāciju par šo zāļu drošumu.
5. Kā uzglabāt Orlixon
Uzglabāt bērniem neredzamā un nepieejamā vietā.
Nelietot šīs zāles pēc derīguma termiņa beigām, kas norādīts uz iepakojuma pēc EXP. Derīguma termiņš attiecas uz norādītā mēneša pēdējo dienu.
Uzglabāt temperatūrā līdz 25°C.
Neizmetiet zāles kanalizācijā vai sadzīves atkritumos. Vaicājiet farmaceitam, kā izmest zāles, kuras vairs nelietojat. Šie pasākumi palīdzēs aizsargāt apkārtējo vidi.
6. Iepakojuma saturs un cita informācija
Ko Orlixon satur
Aktīvā viela ir deksametazona (Dexamethasonum) fosfāts. Katrs 1 ml šķīduma injekcijām/infūzijām (1 ampula) satur 4 mg deksametazona fosfāta, kas atbilst 4,37 mg deksametazona nātrija fosfāta.
Citas sastāvdaļas (palīgvielas) ir glicerīns, nātrija edetāts, nātrija hidrogēnfosfāta dihidrāts un ūdens injekcijām.
Orlixon ārējais izskats un iepakojums
Dzidrs, bezkrāsains vai viegli iedzeltens šķīdums injekcijām/infūzijām.
Ir pieejamas kārbas ar 25 ampulām pa 1 ml šķīduma injekcijām/infūzijām (4 mg/ ml).
Izsniegšanas kārtība
Recepšu zāles. Lietošanai tikai veselības aprūpes iestādēs vai kvalificētam medicīnas personālam.
Reģistrācijas apliecības īpašnieks un ražotājs
KRKA, d. d., Novo mesto, Šmarješka cesta 6, 8501 Novo mesto, Slovēnija
Šī lietošanas instrukcija pēdējo reizi pārskatīta 11/2017
------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Tālāk sniegtā informācija paredzēta tikai medicīnas vai veselības aprūpes profesionāļiem:
Šo šķīdumu injekcijām ir atļauts ievadīt intravenozi (injekcijas vai infūzijas veidā kopā ar glikozes vai fizioloģisko šķīdumu), intramuskulāri vai lokāli (intraartikulāri, ādas bojājumos vai mīkstajos audos).
Nesaderība
Nogulsnes veidojas ja deksametazons ticis sajaukts ar hlorpromazīnu, difenhidramīnu, doksapramu, doksorubicīnu, daunorubicīnu, idarubicīnu, hidromorfonu, ondansetronu, prohlorperazīnu, gallija nitrātu un vankomicīnu.
Aptuveni 16% no deksametazona, šķīdumā ar 2,5% glikozi un 0,9% NaCl, sadalās šķīdumā ar amikacīna.
Dažas zāles, piemēram, lorazepāms, jāsajauc ar deksametazonu stikla pudelēs nevis plastmasas maisiņos (lorazepāma koncentrācija samazinājās zem 90% to 3 līdz 4 stundas uzglabājot polivinilhlorīda maisos istabas temperatūrā).
Dažas zāles, piemēram, metaraminols, veido tā saukto "lēnām veidojošos nesaderību", ja sajaukts ar deksametazonu vairāk nekā 24 stundas.
Deksametazonam un glikopirolāta gala šķīduma pH 6,4, kas ir ārpus stabilitātes diapazona.
SASKAŅOTS ZVA 16-11-2017
PAGE
ZĀĻU APRAKSTS
1. ZĀĻU NOSAUKUMS
Orlixon 4 mg/ ml šķīdums injekcijām/infūzijām
2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS
1 ml šķīduma injekcijām/infūzijām (1 ampula) satur 4 mg deksametazona fosfāta (Dexamethasoni phosphas), kas atbilst 4,37 mg deksametazona nātrija fosfāta.
Palīgviela ar zināmu iedarbību:
nātrijs (1 ml šķīduma satur 0,026 mmol nātrija)
Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1 apakšpunktā.
3. ZĀĻU FORMA
Šķīdums injekcijām/infūzijām
Dzidrs, bezkrāsains vai viegli iedzeltens šķīdums.
4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA
4.1. Terapeitiskās indikācijas
Deksametazonu intravenozi vai intramuskulāri ievada akūtos gadījumos, kā arī gadījumos, kad tā perorāla lietošana nav iespējama.
Endokrīnie traucējumi:
primāras un sekundāras (ar hipofīzes funkciju saistītas) virsnieru garozas mazspējas aizstājterapija (izņemot akūtas virsnieru mazspējas gadījumus, kad sakarā ar spēcīgāku minerālkortikoīdo iedarbību piemērotāks ir kortizons vai hidrokortizons);
iedzimta virsnieru hiperplāzija;
subakūts vairogdziedzera iekaisums un smagas radiācijas iedarbības izraisītas vairogdziedzera iekaisuma formas.
Reimatiski traucējumi: (pārejas terapijas laikā, kad vēl nav parādījusies galvenā terapijai izmantojamo zāļu iedarbība, piemēram, pacientiem, kuriem nav panākta apmierinoša nesteroīdo pretiekaisuma grupas zāļu analgētiskā un pretiekaisuma iedarbība).
reimatoīds artrīts, arī hronisks juvenils artrīts, kā arī ar reimatoīdu artrītu saistītas patoloģijas ārpus locītavām (plaušu reimatisms, sirds un/vai acu izmaiņas, ādas asinsvadu iekaisums).
Sistēmiskas saistaudu patoloģijas, vaskulīta sindroms.
Ādas patoloģijas:
pemfigus;
smagas erythema multiforme formas (Stīvensa – Džonsona sindroms);
eksfoliatīvs dermatīts;
bulozs, herpes infekcijai līdzīgs dermatīts;
smagas eksudatīvas eritēmas formas;
erythema nodosum;
smagas seborejiska dermatīta formas;
smagas psoriāzes formas;
pret standarta terapiju rezistenta nātrene;
sēnīšu infekcijai līdzīgas mikozes;
dermatomiozīts;
sklerodermija;
Kvinkes tūska.
Pret tradicionālajiem terapijas veidiem rezistentas alerģiska rakstura patoloģijas:
astma;
kontaktdermatīts;
atopisks dermatīts;
seruma slimība;
alerģisks rinīts;
paaugstināta jutība pret zālēm;
asins transfūzijas izraisīta nātrene.
Acu patoloģijas:
redzes spēju apdraudošas patoloģijas (akūts centrāls horioretinīts, redzes nerva iekaisums);
alerģijas izpausmes (konjunktivīts, uveīts, sklerīts, keratīts, irīts);
sistēmiski imūnās sistēmas darbības traucējumi (sarkoidoze, temporālais arterīts);
proliferatīvas acs dobuma izmaiņas (endokrīna oftalmopātija, pseidoaudzējs);
simpatētiska oftalmija;
imūnās sistēmas darbību nomācoša terapija radzenes transplantācijas gadījumos.
Zāles lieto sistēmiski vai lokāli (ievada subkonjunktivāli, retrobulbāri vai parabulbāri).
Kuņģa- zarnu trakta traucējumi:
čūlainais kolīts (smagi paasinājumi);
Krona slimība (smagi paasinājumi);
hronisks autoimūns hepatīts;
atgrūšanas reakcijas pēc aknu transplantācijas.
Elpceļu traucējumi:
(simptomātiska) sarkoidoze;
akūts toksisks bronhiolīts;
hronisks bronhīts un astma (smagi paasinājumi),
zibensveida vai izkliedēta plaušu tuberkuloze, zāles lietojot vienlaicīgi ar piemērotiem prettuberkulozes ķīmijterapeitiskajiem līdzekļiem;
berilioze (granulomatozs iekaisums);
radiācijas vai aspirācijas izraisīts pneimonīts.
Hematoloģiski traucējumi:
iedzimta vai iegūta tīra aplastiska anēmija;
autoimūna hemolītiska anēmija;
sekundāra trombocitopēnija pieaugušajiem;
eritroblastopēnija;
akūta limfoblastiska leikoze (ierosinošai terapijai);
idiopātiska trombocitopēniska purpura (tikai intravenozai ievadei – intramuskulāra ievade ir kontrindicēta).
Nieru darbības traucējumi:
imūnās sistēmas darbību nomācoša terapija nieru transplantācijas gadījumos;
diurēzes ierosināšanai vai proteinūrijas samazināšanai idiopātiska nefrotiskā sindroma (bez urēmijas) gadījumā, kā arī nieru darbības traucējumu terapijai sistēmiskas lupus erythematosus gadījumā.
Ļaundabīgas patoloģijas:
paliatīva terapija pieaugušiem leikozes un limfomas slimniekiem;
akūta leikoze bērniem;
hiperkalciēmija ļaundabīgu patoloģiju gadījumā.
Smadzeņu tūska:
primāru vai metastatisku smadzeņu audzēju, kraniotomijas vai galvas ievainojumu izraisīta smadzeņu tūska.
Šoks:
pret klasiskiem terapijas veidiem rezistents šoka stāvoklis;
šoks pacientiem ar virsnieru garozas mazspēju;
anafilaktisks šoks (intravenozi pēc adrenalīna ievades);
ievadei pirms operācijas, lai novērstu šoku iespējamas vai diagnosticētas virsnieru garozas mazspējas gadījumā.
Citas indikācijas:
tuberkulozs meningīts ar subarahnoidālu blokādi (kopā ar piemērotu prettuberkulozes terapiju);
trihinoze gadījumos, kad ir skarta nervu sistēma vai miokards;
cistisks aponeirozes vai cīpslas (ganglija) audzējs.
Indikācijas deksametazona intraartikulārai ievadei vai ievadei mīkstajos audos:
reimatoīds artrīts (smags atsevišķas locītavas iekaisums);
ankilozējošs spondilīts (gadījumos, kad locītavas iekaisuma process nereaģē uz konvencionālo terapiju);
psoriātisks artrīts (oligoartikulārs un tendosinovīts);
monoartrīts (pēc šķidruma evakuācijas no locītavas);
locītavu osteoartrīts (tikai sinovīta un eksudāta gadījumos);
ārpuslocītavu reimatisms (epikondilīts, tendosinovīts, bursīts);
Lokālai lietošanai (injekcijām bojājumos):
kelloīdi,
hipertrofiskas, iekaisušas un infiltrētas brūces ēdes, psoriāzes, gredzenveida granulomas, sklerotiska folikulīta, diskveida vilkēdes un ādas sarkoidozes gadījumos;
lokalizēta matu izkrišana.
4.2. Devas un lietošanas veids
Devas
Zāļu deva jāpielāgo katram pacientam individuāli un atbilstoši slimībai, paredzamajam terapijas ilgumam, kortikosteroīdu grupas vielu panesībai un organisma reakcijai uz terapiju.
Parenterāla ievade
Deksametazonu parenterāli ievada akūtos gadījumos, kad perorāla zāļu lietošana nav iespējama, un apakšpunktā “Terapeitiskās indikācijas“ minētajos gadījumos.
Injekciju šķīdumu ievada intravenozas vai intramuskulāras injekcijas, vai intravenozas infūzijas veidā (kopā ar glikozes vai fizioloģisko šķīdumu).
Ieteicamais vidējais intravenozi vai intramuskulāri ievadāmās sākumdevas lielums ir robežās no 0,5 mg līdz 9 mg dienā. Nepieciešamības gadījumā tas var būt lielāks. Deksametazona sākumdeva ir jāievada tik ilgi, līdz tiek sasniegta klīniska atbildes reakcija. Vēlāk zāļu deva ir pakāpeniski jāsamazina līdz vismazākajam, klīniski joprojām efektīvajam lielumam. Ja lielas zāļu devas ievada ilgāk par dažām dienām, devas lielums ir pakāpeniski jāsamazina vairāku sekojošu dienu laikā vai pat ilgākā laika posmā.
Lokāla ievade
Ieteicamais vienreizējas intraartikulāri ievadāmās deksametazona devas lielums ir robežās no 0,4 mg līdz 4 mg. Devas lielums ir atkarīgs no skartās locītavas izmēriem. Lielo locītavu gadījumā parastais deksametazona devas lielums ir no 2 mg līdz 4 mg, bet mazo locītavu gadījumā – no 0,8 mg līdz 1 mg. Intraartikulāro injekciju var atkārtot pēc 3 - 4 mēnešiem. Attiecīgajā locītavā šādu injekciju pacienta dzīves laikā ir atļauts izdarīt 3 - 4 reizes un vienlaicīgi to nav atļauts izdarīt vairāk kā divās locītavās. Biežāka zāļu ievade var radīt locītavas skrimšļaudu bojājumus un izraisīt kaulu nekrozi.
Intrabursālas injekcijas gadījumā parastā deksametazona deva ir 2 mg - 3 mg, injicējot cīpslu apvalkos – 0,4 mg - 1 mg, bet injicējot saitēs – no 1 mg līdz 2 mg.
Injicējot bojājumos, deksametazona deva atbilst tai, ko izmanto intraartikulāru injekciju gadījumos. Zāles ir atļauts vienlaicīgi ievadīt ne vairāk kā divos bojājumos.
Ieteicamais deksametazona devas lielums mīksto audu infiltrācijai (periartikulārai ievadei), ir no 2 mg līdz 6 mg.
Pediatriskā populācija
Aizstājterapijas gadījumā intramuskulārai injekcijai paredzētās zāļu devas lielums ir 0,02 mg/kg ķermeņa masas vai 0,67 mg/m2 ķermeņa virsmas laukuma. Šādu devu, sadalot 3 daļās, ievada katru 3. dienu. Zāles var ievadīt arī katru dienu – pa 0,008 - 0,01 mg/kg ķermeņa masas vai 0,2 - 0,3 mg/m2 ķermeņa virsmas laukuma.
Citu indikāciju gadījumos ieteicamās devas lielums ir pa 0,02 - 0,1 mg/kg ķermeņa masas vai 0,8 - 5 mg/m2 ķermeņa virsmas laukuma ik pēc 12 – 24 stundām.
Ekvivalentās kortikosteroīdu devas
0,75 mg deksametazona
5 mg prednizona
25 mg kortizona
4 mg metilprednizolona
20 mg hidrokortizona
4 mg triamcinolona
5 mg prednizolona
0,75 mg betametazona
4.3. Kontrindikācijas
Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām.
Deksametazons ir kontrindicēts arī akūtu vīrusu, bakteriālu un sistēmisku sēnīšu infekciju gadījumos (ja nav ordinēta piemērota terapija), kā arī Kušinga sindroma gadījumā, vakcinējoties ar dzīvām vakcīnām un krūts barošanas periodā (izņemot neatliekamas palīdzības gadījumus).
Pacientiem ar smagiem hemostāzes traucējumiem intramuskulāra ievade ir kontrindicēta.
4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā
Parenterālas kortikosteroīdu lietošanas laikā, lai gan reti, ir iespējamas paaugstinātas jutības reakcijas. Tādēļ, ievērojot šādu parādību iespēju, pirms terapijas sākuma ir jāveic piemēroti pasākumi (minētais īpaši attiecas uz pacientiem, kuru anamnēzē ir paaugstinātas jutības reakcijas pret jebkurām zālēm).
Pacientiem, kuri saņem ilgstošu deksametazona terapiju, pēc terapijas atcelšanas ir iespējams kortikosteroīdu abstinences sindroms (arī bez redzamām virsnieru mazspējas pazīmēm). Sindroma izpausmes var būt drudzis, izdalījumi no deguna, konjunktīvas piesarkums, galvassāpes, reibonis, miegainība vai aizkaitināmība, muskuļu un locītavu sāpes, vemšana, ķermeņa masas samazināšanās, nespēks, bieži – arī krampji. Tādēļ deksametazona devas lielums ir jāsamazina ļoti pakāpeniski. Pēkšņa zāļu atcelšana var izraisīt pacienta nāvi.
Ja pacients terapijas vai zāļu atcelšanas laikā ir pakļauts ievērojamam stresam (traumām, ķirurģiskām manipulācijām vai smagai slimībai), ir vai nu jāpalielina deksametazona deva vai arī jāordinē hidrokortizons vai kortizons.
Pacientiem, kuri saņem ilgstošu deksametazona terapiju un pēc tās pārtraukšanas cieš no smaga stresa, deksametazona lietošana ir jāatsāk, jo terapijas izraisītā virsnieru mazspēja var saglabāties vairākus mēnešus pēc terapijas pārtraukšanas.
Deksametazona vai dabīgo glikokortikoīdu lietošana var maskēt jau esošas vai jaunas infekcijas, kā arī zarnu perforācijas pazīmes.
Deksametazona lietošana var paasināt sistēmiskas sēnīšu infekcijas, latentu amebiāzi vai plaušu tuberkulozi.
Pacientiem ar aktīvu plaušu tuberkulozi deksametazonu (kopā ar prettuberkulozes līdzekļiem) ir atļauts lietot tikai zibensveida vai smagas diseminētas plaušu tuberkulozes gadījumos. Pacientiem ar neaktīvu plaušu tuberkulozi, kurus ārstē ar deksametazonu, kā arī pacientiem, kuriem novēro pozitīvus tuberkulīna testa rezultātus, profilaktiski ir jāsaņem attiecīgi ķīmijterapeitiskās zālēs.
Īpaša piesardzība un rūpīga medicīniska kontrole ir nepieciešama pacientiem ar osteoporozi, hipertensiju, sirds mazspēju, tuberkulozi, glaukomu, aknu mazspēju, nieru mazspēju, diabētu, aktīvu peptisku čūlu, nesen veidotām zarnu anastomozēm, čūlainu kolītu un epilepsiju. Piesardzība ir jāievēro, zāles lietojot pacientiem pirmajās nedēļās pēc miokarda infarkta, pacientiem ar trombemboliju, myasthenia gravis, glaukomu, hipotireoīdismu, psihozi vai psihoneirozi, kā arī gados vecākiem pacientiem.
Deksametazona terapijas laikā ir iespējami diabēta paasinājumi, kā arī pāreja no latentām diabēta formām uz klīniskām diabēta izpausmēm.
Ilgstošas terapijas gadījumā ir jākontrolē kālija jonu koncentrācija serumā.
Deksametazona terapijas laikā ir kontrindicēta vakcinācija ar dzīvām vakcīnām. Imunizācija ar nedzīvām vīrusu vai baktēriju vakcīnām neizraisa paredzēto antivielu sintēzi un neizraisa paredzamo aizsargājošo iedarbību. Deksametazonu parasti neievada 8 nedēļas pirms un 2 nedēļas pēc vakcinācijas.
Pacientiem, kuriem ilgstoši ievada vai kuri ilgstoši lieto lielas deksametazona devas, ir jāizvairās no saskares ar masalu slimniekiem. Nejauša kontakta gadījumā ir ieteicama profilaktiska terapija ar imūnglobulīnu.
Pacientiem, kuri nav slimojuši ar vējbakām un tiek ārstēti ar kortikosteroīdiem imūnsupresīvās devās, ieteicams veikt pasīvo imunizāciju.
Piesardzība ir jāievēro pacientiem, kuri atveseļojas pēc nesen veiktām ķirurģiskām operācijām vai kaulu lūzumiem, jo deksametazona lietošana var aizkavēt brūču un kaulu lūzumu dzīšanu.
Pacientiem ar aknu cirozi vai hipotireoīdismu palielinās glikokortikoīdu iedarbības intensitāte.
Intraartikulāra kortikosteroīdu grupas vielu ievade var izraisīt gan lokālas, gan sistēmiskas parādības. Bieža zāļu ievade var radīt locītavas skrimšļaudu bojājumus un izraisīt kaulu nekrozi.
Pirms zāļu intraartikulāras ievades no locītavas ir jāevakuē sinoviālais šķidrums un tas ir jāizmeklē attiecībā uz iespējamu infekciju. No kortikosteroīdu grupas vielu ievades inficētās locītavās ir jāizvairās. Ja pēc injekcijas attīstās septiska locītavas infekcija, ir jāordinē piemērota terapija ar antibiotiskajiem līdzekļiem.
Pacienti ir jāinstruē, ka līdz iekaisuma izārstēšanai locītavas nedrīkst pakļaut pārliekai slodzei.
Ir jāizvairās injicēt zāles nestabilās locītavās.
Kortikosteroīdi var ietekmēt ādas paaugstinātas jutības testu rezultātus.
Pēcreģistrācijas periodā pacientiem ar hematoloģiskām ļaundabīgām slimībām pēc tikai deksametazona lietošanas vai kombinācijā ar citiem ķīmijterapijas līdzekļiem tika ziņots par audzēja sabrukšanas sindromu (TLS). Pacienti ar augstu TLS risku, piemēram, pacienti ar augstu proliferatīvo rādītāju, augstu audzēja slodzi un paaugstinātu jutību pret citotoksiskajiem līdzekļiem, rūpīgi jānovēro un jāveic atbilstoši piesardzības pasākumi.
Redzes traucējumi
Saistībā ar sistēmisku un lokālu kortikosteroīdu lietošanu var tikt ziņots par redzes traucējumiem. Ja pacientam ir tādi simptomi kā neskaidra redze vai citi redzes traucējumi, jāapsver pacienta norīkošana pie oftalmologa, lai novērtētu to iespējamos cēloņus, kas var būt, piemēram, katarakta, glaukoma vai tādas retas slimības kā centrāla seroza horioretinopātija (CSHR), par ko ir ziņots pēc kortikosteroīdu sistēmiskas un lokālas lietošanas..
Pediatriskā populācija
Bērniem un pusaudžiem deksametazons ir jālieto tikai absolūtu indikāciju gadījumos. Terapijas laikā ir rūpīgi jākontrolē bērna vai pusaudža augšana un attīstība.
Priekšlaicīgi dzimušiem zīdaiņiem: Pieejamie dati liecina par ilgstošu neiroloģisku blakusparādību veidošanos terapijas sākumā (< 96 stundas) priekšlaicīgi dzimušiem zīdaiņiem ar hroniskām plaušu slimībām, pēc sākuma devas 0,25 mg/kg divas reizes dienā, lietošanas.
Svarīga informācija par kādu no zāļu sastāvdaļām
Šīs zāles satur mazāk nekā 1 mmol nātrija (23 mg) katrā devā– būtībā tās ir nātriju nesaturošas.
4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi
Vienlaicīga deksametazona un nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu lietošana palielina kuņģa–zarnu trakta asiņošanas un čūlu veidošanās risku.
Vienlaicīga zāļu (piemēram, fenitoīna, fenobarbitāla, karbamazepīna, primidona, rifabutīna vai rifampicīna), kuras pastiprina enzīma CYP 3A4 aktivitāti, kā arī zāļu (piemēram, efedrīna un aminoglutetimīda), kuras paātrina glikokortikoīdu grupas vielu metabolisko klīrensu, lietošana vājina deksametazona iedarbību, tādēļ šādos gadījumos ir jāpalielina deksametazona deva.
Deksametazona un iepriekš nosaukto zāļu mijiedarbība var ietekmēt deksametazona nomākuma testu. Tas ir jāievēro, vērtējot testa rezultātus apstākļos, kad tests ir veikts, deksametazonu vienlaicīgi lietojot ar jebkurām no iepriekš nosauktajām zālēm.
Vienlaicīga deksametazona un zāļu, kas inhibē citohroma CYP 3A4 enzīma aktivitāti (piemēram, ketokonazols, makrolīdu antibiotikas), var palielinat deksametazona līmeni serumā.
Deksametazons vidēji intensīvi palielina CYP 3A4 aktivitāti. Vienlaicīga zāļu un citu zāļu (piemēram, indinavīra vai eritromicīna), kuras metabolizē CYP 3A4, lietošana var paātrināt to klīrensu, kā rezultātā samazinās šo vielu koncentrācija serumā.
Ketokonazols, nomācot enzīma CYP 3A4 aktivitāti, var paaugstināt deksametazona koncentrāciju plazmā vai arī nomākt glikokortikoīdu sintēzi virsnierēs. Tādēļ, samazinot deksametazona devu, ir iespējama virsnieru mazspēja.
Paredzams, ka vienlaicīga ārstēšana ar CYP3A inhibitoriem, tai skaitā kobicistatu saturošām zālēm, palielina sistēmisko blakusparādību risku. Būtu jāizvairās no šo zāļu kombinētas lietošanas, ja vien ieguvums neatsver paaugstinātu sistēmisko kortikosteroīdu blakusparādību risku, un šādā gadījumā pacientiem ir jāuzrauga sistemātiska kortikosteroīdu iedarbība.
Deksametazona lietošana vājina pretdiabēta līdzekļu, antihipertensīvo līdzekļu, prazikvantela un nātrijurētisko līdzekļu terapeitisko efektivitāti (ir jāpalielina šo zāļu deva), kā arī veicina heparīna, albendazola un kālijurētisko līdzekļu aktivitāti (nepieciešamības gadījumā ir jāsamazina šo zāļu devas).
Deksametazona lietošana var izmainīt kumarīna antikoagulantu iedarbību, tādēļ vienlaicīgas terapijas gadījumā ir ieteicams biežāk kontrolēt protrombīna laiku.
Vienlaicīga lielu glikokortikoīdu devu un bēta2 receptoru antagonistu lietošana palielina hipokalēmijas risku. Pacientiem ar hipokaliēmiju ir novērota pastiprināta sirds glikozīdu tieksme izraisīt aritmiju, kā arī pastiprināta to toksicitāte.
Antacīdie līdzekļi kuņģī vājina deksametazona absorbciju. Deksametazona lietošana kopā ar ēdienu vai alkoholiskajiem dzērieniem nav pētīta, tomēr zāļu lietošana kopā ar ēdienu, kas satur daudz nātrija, nav ieteicama. Smēķēšana deksametazona farmakokinētiku neietekmē.
Glikokortikoīdu grupas vielu lietošana nierēs pastiprina salicilātu grupas vielu klīrensu, tādēļ dažkārt serumā ir grūti sasniegt salicilātu terapeitiskās koncentrācijas. Piesardzība ir jāievēro attiecībā uz pacientiem, kuriem pakāpeniski samazina kortikosteroīdu devas, jo var palielināties salicilātu koncentrācija serumā un attīstīties intoksikācija ar salicilātiem.
Vienlaicīgi lietojot perorālos kontracepcijas līdzekļus, var palielināties glikokortikoīdu izvadīšanas pusperiods, kā rezultātā pastiprinās to bioloģiskā iedarbība un palielinās nevēlamo blakusparādību biežums.
Vienlaicīga deksametazona un ritodrīna lietošana ir kontrindicēta dzemdību laikā, jo sakarā ar plaušu tūsku mātei var iestāties nāve.
Vienlaicīga deksametazona un talidomīda lietošana var izraisīt toksisku epidermas nekrolīzi.
Mijiedarbība ar potenciālo terapeitisko ieguvumu: vienlaicīga deksametazona un metoklopramīda, difenhidramīna, prohlorperazīna vai 5-HT3 receptoru antagonistu (serotonīna vai 5-hidroksitriptamīna 3. tipa receptoru antagonistu, piemēram, ondansetrona vai granisetrona) lietošana ir efektīva ķīmijterapeitisko līdzekļu (cisplatīna, ciklofosfamīda, metotreksāta vai fluoruracila) lietošanas izraisītas sliktas dūšas un vemšanas profilaksei.
4.6. Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti
Grūtniecība
Nav iespējams izslēgt kaitīgu zāļu ietekmi uz augli un jaundzimušo. Zāļu lietošana kavē augļa intrauterīno augšanu. Grūtniecēm deksametazonu ir atļauts ordinēt tikai atsevišķos, steidzamos gadījumos un tikai tad, ja paredzamais ieguvums mātei attaisno risku auglim. Īpašu piesardzību ir ieteicams ievērot preeklampsijas gadījumā. Saskaņā ar vispārējiem uz glikokortikoīdu terapiju attiecīgajiem ieteikumiem, grūtniecības laikā fona slimības kontrolei ir jālieto vismazākā efektīvā zāļu deva. Mātēm, kuras grūtniecības laikā ilgstoši ir saņēmušas lielas kortikosteroīdu devas, dzimušie bērni ir rūpīgi jākontrolē attiecībā uz iespējamu virsnieru mazspēju.
Ir pierādīts, ka glikokortikoīdu grupas vielas iekļūst placentas audos un var sasniegt augstu koncentrāciju augļa organismā. Placentā deksametazons metabolizējas mazāk nekā, piemēram, prednizons, tādēļ augļa organismā ir iespējama augsta deksametazona koncentrācija serumā. Saskaņā ar dažiem datiem, farmakoloģiskas glikokortikoīdu devas var palielināt placentas nepietiekamības, oligohidramnija, kavētas augļa augšanas vai intrauterīnas bojāejas risku, kā arī bērnam izraisīt leikocītu (neitrofilo šūnu) skaita palielināšanos un virsnieru mazspēju.
Kortikosteroīdu lietošana grūsniem dzīvniekiem var izraisīt anomālijas augļa attīstībā, tai skaitā aukslēju šķeltnes, intrauterīnās augšanas aizkavēšanos un ietekmi uz smadzeņu augšanu un attīstību. Nav nekādu pierādījumu, ka kortikosteroīdi izraisa palielinātu iedzimtu patoloģiju sastopamību cilvēkam, piemēram, aukslēju/lūpu šķeltnes. Skatīt arī Zāļu apraksta 5.3 apakšpunktā.
Sievietēm, kuras grūtniecības laikā ir saņēmušas kortikoīdu grupas vielas, dzemdību laikā ir ieteicams ievadīt glikokortikoīdu papilddevas. Ieilgušu dzemdību, kā arī plānota ķeizargrieziena gadījumā peripartālā perioda laikā ir ieteicams ik pēc 8 stundām intravenozi ievadīt pa 100 mg hidrokortizona.
Barošana ar krūti
Neliels glikokortikoīdu daudzums izdalās mātes pienā, tādēļ mātēm, kuras ārstē ar deksametazonu (īpaši, ja tiek izmantotas suprafizioloģiskas devas, kuru lielums ir aptuveni 1 mg), barot bērnu ar krūti nav ieteicams, jo var tikt kavēta bērna augšana, kā arī samazināties endogēno kortikosteroīdu sekrēcija.
4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus
Orlixon neietekmē spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus.
4.8. Nevēlamās blakusparādības
Deksametazona fosfāta lietošanas laikā iespējamās nevēlamās blakusparādības to biežuma secībā ir sistematizētas šādās grupās:
Ļoti bieži (≥ 1/10)
Bieži (≥ 1/100 līdz < 1/10)
Retāk (≥ 1/1000 līdz < 1/100)
Reti (≥ 1/10000 līdz < 1/1000)
Ļoti reti (< 1/10000)
Nav zināmi (nevar noteikt no pieejamiem datiem)
Nevēlamo blakusparādību biežums ir atkarīgs no zāļu devas lieluma un terapijas ilguma.
Īslaicīgas deksametazona terapijas izraisītas nevēlamās blakusparādības, kas sistematizētas pēc atsevišķām orgānu sistēmām:
Bieži
Retāk
Imūnās sistēmas traucējumi
paaugstinātas jutības reakcijas
Endokrīnās sistēmas traucējumi
pārejoša virsnieru mazspēja
Vielmaiņas un uztures traucējumi
samazināta ogļhidrātu panesība, ēstgribas un ķermeņa masas palielināšanās
hipertrigliceridēmija
Psihiskie traucējumi
traucējumi garīgajā sfērā
Kuņģa-zarnu trakta traucējumi
peptiska čūla un akūts pankreatīts
Ilgstošas deksametazona terapijas izraisītas nevēlamās blakusparādības, kas sistematizētas pēc atsevišķām orgānu sistēmām:
Bieži
Retāk
Imūnās sistēmas traucējumi
vājināta imūnās sistēmas pretestība un pastiprināta uzņēmība pret infekcijām
Endokrīnās sistēmas traucējumi
ilgstoša virsnieru mazspēja, kavēta bērnu un pusaudžu augšana
Vielmaiņas un uztures traucējumi
centrāla aptaukošanās
Acu bojājumi
katarakta, glaukoma
Asinsvadu sistēmas traucējumi
hipertensija
Ādas un zemādas audu bojājumi
plāna un trausla āda
Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi
muskuļu atrofija, osteoporoze
aseptiska kaulu nekroze
Atsevišķās orgānu sistēmās ir iespējamas arī šādas nevēlamas, deksametazona terapijas izraisītas blakusparādības (tās ir sakārtotas to nopietnības samazinājuma secībā):
Asins un limfatiskās sistēmas traucējumi
ar trombemboliju saistītas komplikācijas, samazināts monocītu un/vai limfocītu skaits, leikocitoze, eozinofīlija (tāpat kā citu glikokortikoīdu lietošanas gadījumos),
reti: trombocitopēnija un ne-trombocitopēniska purpura.
Imūnās sistēmas traucējumi
reti: izsitumi, nātrene, angioedēma, bronhu spazmas, anafilaktiskas reakcijas.
Sirds funkcijas traucējumi
multifokālas kambaru ekstrasistoles, intermitējoša bradikardija, sirds mazspēja.
ļoti reti: miokarda plīsums pēc nesen pārciesta miokarda infarkta.
Asinsvadu sistēmas traucējumi
hipertensīva encefalopātija, hipertensija.
Nervu sistēmas traucējumi
papillas tūska un paaugstināts intrakraniālais spiediens (smadzeņu pseidoaudzējs) pēc terapijas pārtraukšanas, vertigo, krampji, galvassāpes.
Psihiskie traucējumi
personības un uzvedības izmaiņas, kuru visbiežākās izpausmes ir eiforija. Ir aprakstīts arī bezmiegs, aizkaitināmība, hiperkinēzija un depresija.
reti: psihozes.
Endokrīnās sistēmas traucējumi
virsnieru mazspēja un atrofija (samazināta reaktivitāte uz stresu), Kušinga sindroms, kavēta bērnu un pusaudžu augšana, neregulāras menstruācijas, hirsutisms.
Vielmaiņas un uztures traucējumi
pāreja no latenta diabēta uz tā klīniskajām izpausmēm, vājāka ogļhidrātu panesība, paaugstināta nepieciešamība pēc insulīna vai perorāli lietojamajiem pretdiabēta līdzekļiem diabēta slimniekiem, proteīnu katabolisma procesu radīta negatīva slāpekļa bilance, hipokalēmiska alkaloze, nātrija jonu un ūdens aizture organismā, palielināts kālija jonu zudums.
Kuņģa-zarnu trakta traucējumi
ezofagīts, slikta dūša, žagas,
retāk: peptiskas kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas. Ir iespējama arī čūlu perforācija un asiņošana kuņģa–zarnu traktā (asins vemšana, melēna), pankreatīts, žultspūšļa un zarnu plīsumi (īpaši pacientiem ar hroniskām iekaisīgām zarnu trakta slimībām).
Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi
muskuļu vājums, steroīdu lietošanas izraisīta miopātija (muskuļu katabolisma izraisīts muskuļu vājums), osteoporoze (pastiprināta kalcija jonu ekskrēcija) un skriemeļu kompresijas lūzumi, aseptiska kaulu nekroze (visbiežāk novēro aseptisku augšstilba un pleca kaulu galviņu nekrozi), cīpslu plīsumi (īpaši gadījumos, kad vienlaicīgi tiek lietotas dažas hinolonu grupas vielas), locītavu skrimšļaudu bojājumi un kaulu nekroze (biežu intraartikulāru injekciju gadījumos).
Ādas un zemādas audu bojājumi
kavēta brūču dzīšana, plāna un trausla āda, strijas, petēhijas un ekhimozes, apsārtums, pastiprināta svīšana, pinnes, ādas testu reakciju nomākums.
ļoti reti: angioedēma, alerģisks dermatīts, nātrene.
Acu bojājumi
acs iekšējā spiediena palielināšanās, glaukoma, katarakta, eksoftalms, horioretinopātija, neskaidra redze (skatīt arī 4.4. apakšpunktu).
Reproduktīvās sistēmas traucējumi un krūts slimības
reti: impotence.
Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā
tūska, ādas hiper- vai hipopigmentācija, ādas vai zemādas slāņa atrofija, sterili abscesi un ādas apsārtums.
Glikokortikoīdu abstinences sindroma simptomi un pazīmes
Ja ar glikokortikoīdiem ilgstoši ārstētiem pacientiem zāļu devu samazina pārāk strauji, ir iespējamas virsnieru mazspējas pazīmes, hipotensija un nāves iestāšanās.
Dažos gadījumos abstinences sindroma simptomi var būt līdzīgi simptomiem un pazīmēm, ko novēro arī pacientam ārstējamās slimības pasliktinājuma vai recidīva gadījumā.
Smagu nevēlamu blakusparādību gadījumā terapija ir jāpārtrauc.
Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām
Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003. Tīmekļa vietne: HYPERLINK "http://www.zva.gov.lv/"www.zva.gov.lv.
4.9. Pārdozēšana
Simptomi
Akūta zāļu pārdozēšana, kā arī akūtas pārdozēšanas izraisīti nāves gadījumi ir aprakstīti reti. Pārdozēšana var izraisīt (bet parasti ne agrāk kā vairākas nedēļas pēc zāļu ievades) vairumu iepriekš nosaukto nevēlamo blakusparādību (skatīt 4.8 apakšpunktu), galvenokārt Kušinga sindromu.
Ārstēšana
Specifisks vielas antidots nav pieejams. Terapijai ir jābūt uzturošai un simptomātiskai. Paātrinot deksametazona ekskrēciju no organisma, hemodialīze nav efektīva.
5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS
5.1. Farmakodinamiskās īpašības
Farmakoterapeitiskā grupa: kortikosteroīdi sistēmiskai lietošanai, glikokortikoīdi: ATĶ kods: H02A B02.
Darbības mehānisms
Deksametazons ir sintētisks virsnieru garozas hormons (kortikosteroīds) ar glikokortikoīdu iedarbību. Tam ir raksturīga pretiekaisuma un imūnās sistēmas darbību nomācoša iedarbība. Viela ietekmē arī enerģētiskos metabolisma procesus, glikozes homeostāzi un hipotalamu aktivizējošā faktora sekrēciju (ar negatīvas atgriezeniskās saites starpniecību), kā arī hipofīzes priekšējās daivas trofiskā hormona sekrēciju.
Farmakodinamiskā iedarbība
Glikokortikoīdu grupas vielu iedarbība vēl nav pilnīgi izpētīta. Pašlaik ir iegūts pietiekami daudz liecību par glikokortikoīdu darbības mehānismu, kas pierāda to iedarbību šūnu līmenī. Pastāv divas labi definētas šūnu citoplazmā konstatētas receptoru sistēmas. Ar glikokortikoīdu receptoru starpniecību kortikosteroīdi regulē pretiekaisuma un imūnās sistēmas darbību nomācošo iedarbību, kā arī glikozes homeostāzi, bet ar minerālkortikoīdu receptoru starpniecību tās regulē nātrija un kālija jonu metabolismu, kā arī elektrolītu un ūdens līdzsvaru organismā.
Glikokortikoīdi ir taukos šķīstošas vielas, kas caur šūnas membrānu viegli iekļūst mērķa šūnās. Hormona saistība ar receptoru ierosina receptora konformācijas izmaiņas, kā rezultātā palielinās tā afinitāte pret DNS. Hormona un receptora komplekss iekļūst šūnas kodolā un saistās ar DNS molekulas regulācijas reģionu, kas ir pazīstams arī kā uz glikokortikoīdiem reaģējošais elements (GRE). Ar GRE vai specifiskiem gēniem saistītais aktivētais receptors regulē mRNS transkripciju, to veicinot vai vājinot. No jauna izveidojusies mRNS nonāk ribosomās, kam seko jaunu proteīnu sintēze. Atkarīgi no mērķa šūnu veida un šūnā notiekošajiem procesiem, jauno proteīnu sintēze var tikt gan veicināta (piemēram, tirozīna transamināzes sintēze aknu šūnās), gan nomākta (piemēram, IL-2 sintēze limfocītu šūnās). Tā kā glikokortikoīdu receptori atrodas visos audos, ir paredzams, ka to iedarbība izpaudīsies vairumā organisma šūnu.
Klīniskā efektivitāte un drošums
Iedarbība uz enerģētisko metabolismu un glikozes homeostāzi: deksametazons kopā ar insulīnu, glikagonu un kateholamīnu grupas vielām organismā regulē enerģijas uzglabāšanu un patēriņu. Aknās tas veicina glikozes sintēzi no piruvāta vai aminoskābēm, kā arī glikogēna sintēzi. Perifērajos audos, jo īpaši muskuļu audos, deksametazons samazina glikozes patēriņu un no proteīniem mobilizē aminoskābes, kas aknās ir glikoneoģenēzes substrāts. Tiešā ietekme uz taukvielu metabolismu ir raksturīga ar centripetālu taukaudu pārsadali un pastiprinātu lipolītisku atbildes reakciju pret kateholamīnu grupas vielu iedarbību.
Ar nieru proksimālo kanāliņu receptoru starpniecību deksametazons pastiprina asins plūsmu nierēs un glomerulārās filtrācijas ātrumu, nomāc vazopresīna sintēzi un sekrēciju, kā arī uzlabo nieru spēju izvadīt skābes.
Palielinot bēta adrenerģisko receptoru, kas pārvada kateholamīnu pozitīvo inotropo iedarbību, skaitu un pastiprinot to afinitāti, deksametazons tieši pastiprina sirds kontrakcijas spēju un paaugstina perifēro asinsvadu tonusu.
Lietojot lielas deksametazona devas, tas nomāc fibroblastisko I un III tipa kollagēna sintēzi, kā arī glikozaminoglikānu sintēzi. Tādējādi, nomācot ekstracelulārā kollagēna un matrices sintēzi, viela kavē brūču dzīšanu. Ilgstoša lielu deksametazona devu lietošana netieši izraisa progresējošu kaulu resorbciju, kā arī tieši nomāc kaulu veidošanās procesus (palielinās parathormona sekrēcija un samazinās kalcitonīna sekrēcija). Turklāt deksametazona iedarbība rada negatīvu kalcija jonu bilanci – samazinās kalcija jonu absorbcija zarnu traktā un palielinās to ekskrēcija ar urīnu. Minētais parasti izraisa sekundāru hiperparatireoīdismu un fosfatūriju.
Iedarbība uz hipotalamu un hipofīzi: deksametazona glikokortikoīdā iedarbība ir 30 reizes spēcīgāka par kortizola iedarbību. Tādējādi salīdzinājumā ar endogēno kortizolu tas ir daudz spēcīgāks KRF un AKTH sekrēcijas inhibitors. Rezultātā samazinās kortizola sekrēcija un pēc ilgstoša KRF un AKTH sekrēcijas nomākuma iestājas arī virsnieru atrofija. Lietojot deksametazona dienas devas, kuru lielums atbilst 20 - 30 mg prednizona, virsnieru dziedzeru mazspēja var parādīties jau pēc 5 - 7 terapijas dienām vai pēc 30 dienas ilgas terapijas ar mazām devām. Pēc īslaicīgas (līdz 5 dienas ilgas) terapijas ar lielām devām atcelšanas virsnieru garozas funkcija normas robežās var atgriezties nedēļas laikā, bet pēc ilgstošas terapijas stāvoklis normalizējas vēlāk – parasti ne vēlāk kā pēc gada. Dažiem pacientiem ir iespējama neatgriezeniska virsnieru garozas atrofija.
Glikokortikoīdu pretiekaisuma un imūnās sistēmas darbību nomācošās iedarbības pamatā ir to molekulārā un bioķīmiskā iedarbība. Molekulāro pretiekaisuma iedarbību nosaka glikokortikoīdu grupas vielu saistība ar glikokortikoīdu receptoriem un vairāku gēnu, kas regulē daudzu iekaisuma procesos iesaistīto informatīvo molekulu, proteīnu un enzīmu sintēzi, darbības izpausmju izmaiņas. Glikokortikoīdu bioķīmisko pretiekaisuma iedarbību izraisa humorālo iekaisuma procesu mediatoru (prostaglandīnu, tromboksānu, citokīnu un leikotriēnu) sintēzes un funkciju blokāde. Deksametazona iedarbība, kavējot arahidonskābes atbrīvošanos no šūnu fosfolipīdu molekulām, samazina leikotriēnu veidošanos, kā rezultātā iestājas fosfolipāzes A2 aktivitātes nomākums. Šāda iedarbība uz fosfolipāzi nav tieša, bet gan parādās sakarā ar lipokortīna (makrokortīna), kas ir fosfolipāzes A2 inhibitors, koncentrācijas palielināšanos. Deksametazona inhibējošo iedarbību uz prostaglandīnu un tromboksānu sintēzi nosaka tā kavējošā ietekme uz specifiskas mDNS sintēzi un tādējādi arī uz sintezētās ciklooksigenāzes daudzumu. Turklāt palielinoties lipokortīna koncentrācijai, deksametazons nomāc arī PAF sintēzi. Citas bioķīmiskās pretiekaisuma iedarbības izpausmes ir samazināta ANF un IL-2 sintēze.
5.2. Farmakokinētiskās īpašības
Uzsūkšanās un izkliede
Pēc intravenozas deksametazona ievades maksimāla koncentrācija plazmā tiek sasniegta 5 minūšu laikā, bet intramuskulāras ievades gadījumā – 1 stundu pēc injekcijas. Ja zāles ievada lokāli, injicējot locītavās vai mīkstajos audos (bojājumos), vielas absorbcija ir lēnāka nekā pēc intramuskulāras injekcijas. Pēc intravenozas zāļu ievades to iedarbība sākas strauji. Intramuskulāras zāļu ievades gadījumā tā klīniskā iedarbība parādās 8 stundu laikā pēc devas ievades. Vielas iedarbība saglabājas ilgstoši – 17 līdz 28 dienas pēc intramuskulāras ievades vai 3 dienas līdz 3 nedēļas pēc lokālas ievades. Deksametazona bioloģiskais eliminācijas pusperiods ilgst no 24 līdz 72 stundām. Plazmā un sinoviālajā šķidrumā notiek strauja deksametazona fosfāta pārvērtība par deksametazonu.
Aptuveni 77% deksametazona saistās ar plazmas proteīniem (galvenokārt ar albumīniem). Ar ne-albumīnu tipa proteīniem saistās tikai neliels deksametazona daudzums. Deksametazons ir taukos šķīstoša viela, tādēļ tas spēj iekļūt inter- un intracelulārajā telpā. Centrālajā nervu sistēmā (hipotalama un hipofīzes audos) tā iedarbība izpaužas, vielai saistoties ar membrānu receptoriem. Perifērajos audos deksametazons saistās ar citoplazmas receptoriem, ar kuru starpniecību arī izpaužas vielas iedarbība.
Biotransformācija
Deksametazona noārdīšanās notiek tās iedarbības vietā, t. i., šūnās. Deksametazona metabolisma procesi galvenokārt notiek aknās, tomēr tos novēro arī nierēs un citos audos.
Eliminācija
Deksametazona ekskrēcija galvenokārt notiek ar urīnu.
5.3. Preklīniskie dati par drošumu
Dzīvniekiem gadījumos, kad deksametazona iedarbības intensitāte bija līdzīga tai, ko izmanto klīniskajā praksē, ir novērotas nevēlamas blakusparādības, kam var būt klīniska nozīme.
Akūtās toksicitātes pētījumu rezultāti liecina, ka perorāli ievadīta deksametazona toksicitāte ir neliela: novērotās LD50 vērtības žurkām un pelēm bija attiecīgi > 3 g/kg un 6,5 g/kg. Intraperitoneāli un intravenozi ievadītas vielas LD50 vērtības žurkām bija attiecīgi 54 mg/kg un > 64 mg/kg, bet pelēm intraperitoneāli ievadītas vielas LD50 vērtība bija 410 mg/kg. Subkutāni ievadīta deksametazona LD50 vērtības pelēm, žurkām un trušiem bija attiecīgi 4400 mg/kg, 14 mg/kg un 7 mg/kg. Pēc vienreizējas deksametazona devas toksicitātes klīniskās izpausmes bija acu asarošana, hiperkinēzija, caureja, ķermeņa masas samazināšanās, trīce un krampji.
Atkārtota deksametazona ievade žurkām izraisīja ķermeņa augšanas ātruma samazināšanos, liesas un aizkrūts dziedzera masas izmaiņas, kā arī asins sastāva izmaiņas, bet trušiem novēroja aknu audu nekrozi. Jaundzimušiem žurku mazuļiem deksametazons izraisīja miokarda hipertrofiju.
Pēc FDA klasifikācijas attiecībā uz grūtniecību deksametazons ir “C” grupas viela. Ir pierādīts, ka daudzām eksperimentālo dzīvnieku sugām palielina iedzimtu anomāliju gadījumu biežumu. Teratogenitātes eksperimentu rezultāti atklāja galvaskausa un sejas daļas kroplības, sirds anomālijas, aukslēju šķeltni, samazinātu augļa masu, imūndeficītu un ekstraembrionālas struktūras
Pētījumos ar dzīvniekiem, šķeltas aukslējas tika novērotas žurkām, pelēm, kāmjiem, trušiem, suņiem un primātiem; nenovēroja zirgiem un aitām. Dažos gadījumos šie defekti bija kombinēti ar centrālās nervu sistēmas un sirds defektiem. Primātiem pēc iedarbības tika novērota ietekme uz smadzenēm.
In vitro un in vivo veiktu deksametazona genotoksicitātes analīžu laikā ir pierādīts, ka vielas iedarbība var apdraudēt ģenētisko materiālu, tomēr Eimsa testa rezultāti attiecībā uz jebkādām mutagenitātes izpausmēm bija negatīvi.
Ir pierādīts, ka deksametazons nomāc vēža šūnu augšanu un jaunu asinsvadu veidošanos.
6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA
6.1. Palīgvielu saraksts
Glicerīns
Nātrija edetāts
Nātrija hidrogēnfosfāta dihidrāts
Ūdens injekcijām
6.2. Nesaderība
Šīs zāles ar citām zālēm (izņemot 6.6 apakšpunktā minētās) sajaukt (lietot maisījumā) nedrīkst.
Deksametazonu samaisot ar hlorpromazīnu, difenhidramīnu, doksaprāmu, doksorubicīnu, daunorubicīnu, idarubicīnu, hidromorfonu, ondansetronu, prohlorperazīnu, gallija nitrātu vai vankomicīnu, veidojas nogulsnes.
2,5% glikozes un 0,9% NaCl šķīdumā ar amikacīnu sadalās aptuveni 16% deksametazona.
Dažas zāles, piemēram, lorazepāms, ar deksametazonu, ir jāsamaisa stikla pudelēs, bet nevis plastmasas maisos (gadījumos, kad iegūtais šķīdums polivinilhlorīda maisos 3 - 4 stundas ir uzglabāts istabas temperatūrā, lorazepāma koncentrācija šķīdumā samazinājās zem 90%).
Dažu zāļu, piemēram, metaraminola, lietošanas gadījumos, kad tās tika samaisītas ar deksametazonu, 24 stundu laikā ir novērota t. s. “lēnas attīstības nesaderība”.
Deksametazons un glikopirolāts: iegūtā šķīduma pH vērtība ir 6,4, kas neiekļaujas stabilitātes robežās.
6.3. Uzglabāšanas laiks
5 gadi.
6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi
Uzglabāt temperatūrā līdz 25°C.
6.5. Iepakojuma veids un saturs
Ampulas: kartona kastītes ar 25 ampulām pa 1 ml šķīduma injekcijām vai infūzijām (4 mg/ml).
6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos
Šo injekciju šķīdumu ir atļauts ievadīt intravenozi (injekcijas vai infūzijas veidā kopā ar glikozes vai fizioloģisko šķīdumu), intramuskulāri vai lokāli (intraartikulāri, ādas bojājumos vai mīkstajos audos).
Neizlietotās zāles vai izlietotie materiāli jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām.
7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS
KRKA, d. d., Novo mesto, Šmarješka cesta 6, 8501 Novo mesto, Slovēnija
8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS
96-0271
9. REĢISTRĀCIJAS / PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS
Pēdējās pārreģistrācijas datums: 2007. gada 5. decembris
TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS
11/2017
SASKAŅOTS ZVA 16-11-2017
PAGE
