Meropenem Sun

Lejupielādēt zāļu aprakstu

ZĀĻU APRAKSTS

ZĀĻU NOSAUKUMS

Meropenem Sun 500 mg pulveris injekciju vai infūziju šķīduma pagatavošanai

Meropenem Sun 1 g pulveris injekciju vai infūziju šķīduma pagatavošanai

KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Meropenem Sun 500 mg

Viens flakons satur meropenēma trihidrātu, kas atbilst 500 mg bezūdens meropenēma

(Meropenemum).

Meropenem Sun 1 g

Viens flakons satur meropenēma trihidrātu, kas atbilst 1 g bezūdens meropenēma

(Meropenemum).

Palīgviela ar zināmu iedarbību:

Katrs 500 mg flakons satur 104 mg nātrija karbonāta, kas atbilst apmēram 2,0 mEq nātrija

(apmēram 45 mg).

Katrs 1 g flakons satur 208 mg nātrija karbonāta, kas atbilst apmēram 4,0 mEq nātrija

(apmēram 90 mg).

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

ZĀĻU FORMA

Pulveris injekciju vai infūziju šķīduma pagatavošanai.

Balts līdz blāvi dzeltens kristālisks pulveris.

4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1. Terapeitiskās indikācijas

Meropenem Sun pulvera injekciju vai infūziju šķīduma pagatavošanai lietošana indicēta šādu infekcijas slimību ārstēšanai pieaugušajiem un bērniem, kuri vecāki par 3 mēnešiem (skatīt 4.4. un 5.1. apakšpunktu):

Smaga pneimonija, tostarp nozokomiālā un ar plaušu mākslīgo ventilāciju saistīta pneimonija;

bronhopulmonālas infekcijas pacientiem ar cistisko fibrozi;

komplicētas urīnceļu infekcijas;

komplicētas vēdera dobuma infekcijas;

dzemdību un pēcdzemdību infekcijas;

komplicētas ādas un mīksto audu infekcijas;

akūts bakteriāls meningīts.

Pacientu ārstēšanai, kuriem ir bakterēmija, kas ir saistīta, vai pastāv aizdomas, ka tā saistīta ar jebkuru no iepriekšminētajām infekcijām.

Meropenēmu var izmantot, lai neitropēniskiem pacientiem ārstētu drudzi, ja pastāv aizdomas, ka to izraisījusi bakteriāla infekcija.

Jāievēro oficiālās vadlīnijas par pareizu antibakteriālo līdzekļu lietošanu.

4.2. Devas un lietošanas veids

Tabulās zemāk sniegti vispārīgi norādījumi par devām.

Nosakot ievadāmo meropenēma devu un terapijas ilgumu, jāņem vērā ārstējamās infekcijas veids, tostarp tās smaguma pakāpe, kā arī klīniskā atbildes reakcija.

Ārstējot noteikta veida infekcijas, piemēram, mazāk jutīgu baktēriju celmu izraisītas infekcijas (tostarp Enterobacteriacea, Pseudomonas aeruginosa vai Acinetobacter sugu infekcijas) vai ļoti smagas infekcijas, īpaši piemērota var būt deva līdz pat 2 g trīs reizes dienā pieaugušajiem un pusaudžiem un deva līdz 40 mg/kg trīs reizes dienā bērniem.

Nosakot devu pacientiem ar nieru mazspēju, jāņem vērā arī papildus apstākļi (skatīt turpmāk).

Pieaugušie un pusaudži

Infekcijas slimība

Deva, kas jāievada ik pēc 8 stundām

Smaga pneimonija, tostarp nozokomiāla un ar plaušu mākslīgo ventilāciju saistīta pneimonija

500 mg vai 1 g

Bronhopulmonāla infekcijas slimība pacientiem

ar cistisko fibrozi

2 g

Komplicētas urīnceļu infekcijas

500 mg vai 1 g

Komplicētas vēdera dobuma infekcijas

500 mg vai 1 g

Dzemdību un pēcdzemdību infekcijas

500 mg vai 1 g

Komplicētas ādas un mīksto audu infekcijas

500 mg vai 1 g

Akūts bakteriāls meningīts

2 g

Febrilas neitropēnijas ārstēšana

1 g

Meropenēmu parasti ievada intravenozas infūzijas veidā aptuveni 15 - 30 minūšu laikā (skatīt

6.2., 6.3. un 6.6. apakšpunktu).

Devas, kas mazākas par 1 g, var ievadīt arī intravenozas bolus injekcijas veidā aptuveni 5 minūšu laikā. Pieejamie drošuma dati, kas atbalsta 2 g devas ievadīšanu intravenozas bolus injekcijas veidā pieaugušajiem, ir ierobežoti.

Nieru darbības traucējumi

Deva pieaugušajiem un pusaudžiem ir jāpielāgo, ja kreatinīna klīrenss ir mazāks par 51 ml/min, kā redzams turpmāk. Pieejami ierobežoti dati par šādu devas pielāgošanu, ja reizes deva ir 2 g.

Kreatinīna klīrenss (ml/min)

Deva (pamatojoties uz “reizes” devas intervālu:

500 mg, 1 g vai 2 g, skatīt tabulu iepriekš)

Ievadīšanas biežums

26 – 50

Viena reizes deva

Ik pēc 12 stundām

10 – 25

Puse no vienas reizes devas

Ik pēc 12 stundām

<10

Puse no vienas reizes devas

Ik pēc 24 stundām

Meropenēms no organisma tiek izvadīts hemodialīzes un hemofiltrācijas rezultātā. Pēc hemodialīzes cikla pabeigšanas jāievada nepieciešamā deva.

Pacientiem, kuriem tiek veikta peritoneālā dialīze, ieteicamā deva nav noteikta.

Aknu darbības traucējumi

Pacientiem ar aknu darbības traucējumiem devas pielāgošana nav nepieciešama (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Gados vecākiem cilvēkiem

Gados vecākiem cilvēkiem ar normālu nieru darbību vai kreatinīna klīrensu lielāku par 50 ml/min. devas pielāgošana nav nepieciešama.

Pediatriskā populācija

Bērni, kuri jaunāki par 3 mēnešiem

Meropenēma drošums un efektivitāte, lietojot to bērniem, kuri jaunāki par 3 mēnešiem, nav pierādīta, un piemērota dozēšanas shēma nav zināma. Tomēr, ierobežoti farmakokinētiskie dati liecina, ka piemērota var būt tā lietošana pa 20 mg/kg ik pēc 8 stundām (skatīt 5.2. apakšpunktu).

Bērni vecumā no 3 mēnešiem līdz 11 gadiem, ja ķermeņa masa nepārsniedz 50 kg

Ieteicamā deva norādīta tabulā zemāk:

Infekcijas slimība

Deva, kas jāievada ik pēc 8 stundām

Smaga pneimonija, tostarp nozokomiāla un ar gaisa ventilatoriem saistīta pneimonija

10 vai 20 mg/kg

Bronhopulmonāla infekcijas slimība pacientiem

ar cistisko fibrozi

40 mg/kg

Komplicētas urīnceļu infekcijas

10 vai 20 mg/kg

Komplicētas vēdera dobuma infekcijas

10 vai 20 mg/kg

Komplicētas ādas un mīksto audu infekcijas

10 vai 20 mg/kg

Akūts bakteriāls meningīts

40 mg/kg

Febrilas neitropēnijas ārstēšana

20 mg/kg

Bērni, kuru ķermeņa masa ir lielāka par 50 kg

Jālieto pieaugušo deva.

Nav pieredzes par lietošanu bērniem ar nieru darbības traucējumiem.

Meropenēms parasti tiek ievadīts intravenozas infūzijas veidā aptuveni 15 - 30 minūšu laikā (skatīt 6.2., 6.3. un 6.6. apakšpunktu). Meropenēma devu, kas nepārsniedz 20 mg/kg, var ievadīt arī intravenozas bolus injekcijas veidā aptuveni 5 minūšu laikā. Pieejamie ierobežoti drošuma dati, kas atbalstītu 40 mg/kg devas ievadīšanu bērniem intravenozas bolus injekcijas veidā.

Norādījumus par zāļu šķīduma pagatavošanu pirms lietošanas skatīt 6.6 apakšpunktā.

4.3. Kontrindikācijas

Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu vai jebkuru no 6.1. apakšpunktu uzskaitītajām palīgvielām.

Paaugstināta jutība pret jebkuru citu karbapenēma grupas antibakteriālo līdzekli.

Smaga paaugstināta jutība (piemēram, anafilaktiskā reakcija, smaga ādas reakcija) pret jebkāda cita veida bēta laktāma grupas antibakteriālu līdzekli (piemēram, penicilīniem vai cefalosporīnu grupas līdzekli).

4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Izvēloties meropenēmu konkrēta pacienta ārstēšanai, noteikti jāņem vērā karbapenēma grupas antibakteriālā līdzekļa piemērotība, ievērojot šādus faktorus: infekcijas smaguma pakāpe, rezistences izplatība pret citiem piemērotiem antibakteriāliem līdzekļiem, kā arī risks izvēlēties to lietot pret karbapenēmu rezistentām baktērijām.

Enterobacteriacea, Pseudomonas aeruginosa vai Acinetobacter sugu rezistence

Penēmu rezistence pret Enterobacteriacea, Pseudomonas aeruginosa vai Acinetobacter sugām dažādos Eiropas Savienības apvidos atšķiras. Zāļu izrakstītājam ieteicams ņemt vērā šo baktēriju rezistences pret penēmiem lokālo izplatību.

Paaugstinātas jutības reakcijas

Tāpat kā lietojot citus bēta - laktāma grupas antibiotiskos līdzekļus, ziņots par nopietnām un dažkārt letālām paaugstinātas jutības reakcijām (skatīt 4.3. un 4.8. apakšpunktu).

Pacientiem, kuriem anamnēzē ir paaugstināta jutība pret karbapenēmiem, penicilīniem vai citām bēta - laktāma grupas antibiotikām, var būt arī paaugstināta jutība arī pret meropenēmu. Pirms uzsākt terapiju ar meropenēmu, pacients rūpīgi jāiztaujā par iepriekš piedzīvotām paaugstinātas jutības reakcijām pret bēta - laktāma grupas antibiotikām.

Ja attīstās smaga alerģiska reakcija, zāļu lietošana jāpārtrauc un jāveic atbilstoši pasākumi.

Ar antibiotiku lietošanu saistīts kolīts

Gandrīz visu antibakteriālo līdzekļu, tai skaitā meropenēma, lietošanas gadījumā ziņots par ar antibiotiku lietošanu saistīta kolīta un pseidomembranoza kolīta attīstību, un tā smaguma pakāpe

var būt no vieglas līdz dzīvībai bīstamai. Tādēļ ir svarīgi apsvērt šādas diagnozes iespējamību pacientiem, kuriem pēc meropenēma lietošanas vai arī tā lietošanas laikā attīstījusies caureja (skatīt 4.8. apakšpunktu). Jāapsver meropenēma lietošanas pārtraukšana un specifiskas Clostridium difficile terapijas uzsākšana. Nedrīkst lietot zāles, kas nomāc peristaltiku.

Krampji

Karbapenēma grupas līdzekļu, tai skaitā arī meropenēma, lietošanas laikā reti ziņots par krampju rašanos (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Aknu funkciju kontrole

Meropenēma terapijas laikā rūpīgi jākontrolē aknu darbība, jo pastāv toksiskas ietekmes risks uz aknām (aknu disfunkcija ar holestāzi un citolīzi) (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Lietošana pacientiem ar aknu slimību: pacientiem, kuriem pirms terapijas uzsākšanas jau ir aknu darbības traucējumi, meropenēma lietošanas laikā jākontrolē aknu darbība. Devas pielāgošana nav nepieciešama (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Tiešais antiglobulīnu serokonversijas (Kūmbsa) tests

Meropenēma terapijas laikā, iespējams, pozitīvs rezultāts tiešajā vai netiešajā Kūmbsa testā.

Vienlaikus lietošana ar valproiskābi/nātrija valproātu/valpromīdu

Nav ieteicama meropenēma lietošana vienlaicīgi ar valproiskābi/nātrija valproātu (skatīt 4.5.

apakšpunktu).

Pediatriskā populācija

Meropenēma lietošana ir apstiprināta bērniem no 3 mēnešu vecuma. Balstoties uz ierobežoto pieejamo datu daudzumu, nav iegūti pierādījumi par paaugstinātu blakusparādību risku bērniem. Visi saņemtie ziņojumi bija atbilstoši iegūtajiem datiem pieaugušo populācijā.

Meropenem Sun satur nātriju.

Meropenem Sun 500 mg: šīs zāles satur aptuveni 2,0 mEq nātrija vienā 500 mg devā, un tas jāņem vērā pacientiem, kuru uzturā tiek kontrolēts nātrija daudzums.

Meropenem Sun 1 g: šīs zāles satur aptuveni 4,0 mEq nātrija vienā 1000 mg devā, un tas jāņem vērā pacientiem, kuru uzturā tiek kontrolēts nātrija daudzums.

4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Nav veikti specifiski mijiedarbības pētījumi ar citām zālēm, izņemot probenecīdu.

Probenecīds konkurē ar meropenēmu par aktīvo sekrēciju nieru kanāliņos, tādēļ nomāc meropenēma izvadīšanu caur nierēm, palielinot tā eliminācijas pusperiodu un koncentrāciju plazmā. Lietojot probenecīdu vienlaicīgi ar meropenēmu, jāievēro piesardzība.

Nav pētīta meropenēma iespējamā ietekme uz citu zāļu saistīšanos ar olbaltumvielām vai metabolismu. Tomēr, tā saistīšanās ar olbaltumvielām ir tik maza, ka, pamatojoties uz šo mehānismu, nav sagaidāma mijiedarbība ar citiem savienojumiem.

Ziņots par valproiskābes līmeņa pazemināšanos asinīs, ja tā lietota vienlaicīgi ar karbapenēma grupas līdzekli, un aptuveni divu dienu laikā valproiskābes līmenis pazeminājās par 60 – 100 %.

Tā kā šī ietekme sākas ātri un ir plaša, vienlaicīga valproiskābes/nātrija valproāta/valpromīda lietošana ar karbapenēma grupas līdzekļiem tiek uzskatīta par nepiemērojamu, tādēļ no tās jāizvairās (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Perorālie antikoagulanti

Antibiotiku lietošana vienlaicīgi ar varfarīnu var pastiprināt tā asinreci mazinošo ietekmi. Saņemti daudzi ziņojumi par perorālo antikoagulantu, tai skaitā varfarīna, asinsreci mazinošās ietekmes pastiprināšanos pacientiem, kuri vienlaikus saņem terapiju ar antibakteriāliem līdzekļiem. Šis risks var mainīties atkarībā no infekcijas veida, pacienta vecuma un vispārējā veselības stāvokļa, tādēļ antibiotiku ietekmi uz starptautisko standartizēto koeficientu (International Normalized Ratio – INR) palielināšanos ir grūti novērtēt. Lietojot antibiotikas vienlaicīgi ar perorālajiem antikoagulantiem, kā arī tūlīt pēc šādas vienlaicīgas lietošanas beigām, ieteicams bieži kontrolēt INR.

4.6. Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Informācijas par meropenēma lietošanu grūtniecēm nav vai arī tā ir ierobežota.

Pētījumi ar dzīvniekiem neliecina par tiešu vai netiešu kaitīgu ietekmi attiecībā uz reproduktīvo toksicitāti (skatīt 5.3. apakšpunktu).

Piesardzības nolūkā ieteicams izvairīties no meropenēma lietošanas grūtniecības laikā.

Barošana ar krūti

Ir ziņojumi, ka meropenēms nelielos daudzumos izdalās mātes pienā. Meropenēmu nedrīkst lietot sievietes, kuras baro bērnu ar krūti, izņemot gadījumus, kad potenciālais ieguvums mātei atsver potenciālo risku bērnam.

4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Nav veikti pētījumi par ietekmi uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus. Tomēr, vadot transportlīdzekļus vai apkalpojot iekārtas, jāņem vērā, ka ir saņemti ziņojumi par galvassāpēm, parestēzijām un krampjiem meropenēma lietošanas laikā.

4.8. Nevēlamās blakusparādības

Drošuma profila apkopojums

Pārskatā par 4 872 pacientiem ar 5 026 meropenēma terapijas gadījumiem biežāk ziņotās ar meropenēmu saistītās blakusparādības bija caureja (2,3 %), izsitumi (1,4 %), slikta dūša/vemšana (1,4 %) un iekaisums injekcijas vietā (1,1 %). Biežāk ziņotā ar meropenēmu saistītā laboratoriskā blakusparādība bija trombocitoze (1,6 %) un palielināts aknu enzīmu līmenis (1,5 - 4,3 %).

Blakusparādību apkopojums tabulas veidā

Tabulā zemāk visas blakusparādības uzskaitītas atbilstoši orgānu sistēmām un to sastopamības biežumam: ļoti bieži (≥1/10), bieži (≥1/100 līdz <1/10), retāk (≥1/1 000 līdz <1/100), reti (≥1/10 000 līdz <1/1 000), ļoti reti (<1/10 000) un nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem). Katrā sastopamības biežuma grupā nevēlamās blakusparādības sakārtotas to nopietnības samazinājuma secībā.

Orgānu sistēma

Biežums

Blakusparādība

Infekcijas un infestācijas

Retāk

Mutes dobuma un vaginālā kandidoze.

Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi

Bieži

Trombocitēmija.

Retāk

Eozinofīlija, trombocitopēnija, leikopēnija, neitropēnija, agranulocitoze, hemolītiskā anēmija.

Imūnās sistēmas traucējumi

Retāk

Angioedēma, anafilakse (skatīt

4.3. un 4.4. apakšpunktu).

Nervu sistēmas traucējumi

Bieži

Galvassāpes.

Retāk

Parestēzija.

Reti

Krampji (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Kuņģa-zarnu trakta

traucējumi

Bieži

Caureja, vemšana, slikta dūša, sāpes vēderā.

Retāk

Ar antibiotiku lietošanu saistīts kolīts (skatīt

4.4. apakšpunktu).

Aknu un/vai žults izvades

sistēmas traucējumi

Bieži

Palielināts transamināžu līmenis, palielināts sārmainās fosfatāzes līmenis asinīs, palielināts laktātdehidrogenāzes līmenis asinīs.

Retāk

Palielināts bilirubīna līmenis asinīs.

Ādas un zemādas audu bojājumi

Bieži

Izsitumi, nieze.

Retāk

Nātrene, toksiska epidermāla nekrolīze, Stīvensa – Džonsona sindroms, erythema multiforme.

Nav zināmi

Blakusparādības ar eozinofīliju un sistēmiskiem simptomiem (DRESS sindroms).

Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi

Retāk

Palielināts kreatinīna līmenis asinīs, palielināts urīnvielas līmenis asinīs.

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

Bieži

Iekaisums, sāpes.

Retāk

Tromboflebīts, sāpes injekcijas vietā.

Pediatriskā populācija

Meropenēma lietošana ir apstiprināta bērniem no 3 mēnešu vecuma. Balstoties uz ierobežoto pieejamo datu daudzumu, nav iegūti pierādījumi par paaugstinātu blakusparādību risku bērniem. Visi saņemtie ziņojumi bija atbilstoši iegūtajiem datiem pieaugušo populācijā.

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām
Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003.
Tīmekļa vietne: HYPERLINK "http://www.zva.gov.lv/../?id=613&sa=613&top=3" www.zva.gov.lv

4.9. Pārdozēšana

Ja deva netiek pielāgota, kā norādīts 4.2. apakšpunktā, pacientiem ar nieru darbības traucējumiem iespējama relatīva pārdozēšana. Ierobežota pēcreģistrācijas pieredze liecina, ka gadījumā, ja pēc pārdozēšanas attīstās blakusparādības, tās atbilst 4.8. apakšpunktā aprakstītajām blakusparādībām, un tās parasti ir vieglas un izzūd pēc zāļu lietošanas pārtraukšanas vai devas samazināšanas. Jāapsver simptomātiska terapija.

Pacientiem ar normālu nieru darbību notiks strauja zāļu izvadīšana caur nierēm.

Meropenēms un tā metabolīts no organisma tiks izvadīts ar hemodialīzes palīdzību.

5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1. Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: antibakteriāli līdzekļi sistēmiskai lietošanai, karbapenēmi

ATĶ kods: J01DH02

Darbības mehānisms

Meropenēma baktericīda iedarbība izpaužas, nomācot baktēriju šūnas sieniņas sintēzi grampozitīvām un gramnegatīvām baktērijām pēc piesaistīšanās pie penicilīnu saistošajām olbaltumvielām (penicillin - binding proteins -PBP).

Farmakokinētiskās/farmakodinamiskās (FK/FD) attiecības

Tāpat kā citu bēta - laktāma grupas antibakteriālo līdzekļu, arī meropenēma gadījumā pierādīts, ka ar efektivitāti vislabāk korelē laiks, kādu meropenēma koncentrācija pārsniedz MIK (T>MIK). Preklīniskajos modeļos meropenēmam piemita aktivitāte tad, ja koncentrācija plazmā pārsniedza inficējošo organismu MIK par aptuveni 40% no lietošanas intervāla. Šis mērķis nav noskaidrots klīniski.

Rezistences mehānisms

Baktēriju rezistenci pret meropenēmu var izraisīt:

(1) samazināta gramnegatīvo baktēriju ārējās membrānas caurlaidība (jo samazinājusies porīnu sintēze);

(2) samazināta afinitāte pret mērķa PBP;

(3) pastiprināta izplūšanas sūkņa komponentu ekspresija;

(4) tādu bēta laktamāžu veidošanās, kas spēj hidrolizēt karbapenēmus.

Eiropas Savienībā ziņots par pret karbapenēmu rezistentu baktēriju izraisītu infekcijas slimību lokalizētām grupām.

Starp meropenēma un hinolonu, aminoglikozīdu, makrolīdu un tetraciklīnu grupas līdzekļiem nav uz iedarbības mērķi balstītas krusteniskas rezistences. Tomēr baktērijas var būt rezistentas pret vairāk nekā vienas grupas antibakteriālajiem līdzekļiem, ja rezistences mehānisms saistīts ar membrānas necaurlaidību un/vai izplūdes sūkni(iem).

Robežvērtības

Eiropas Pretimikrobo līdzekļu jutības pārbaudes komitejas (European Committee on Antimicrobial Susceptibility Testing – EUCAST) noteiktās klīniskās robežvērtības MIK noteikšanai ir norādītas zemāk.

EUCAST klīniskās MIK robežvērtības meropenēmam (2013-02-11, v 3.1)

Mikroorganisms

Jutīgs (J) (mg/l)

Rezistents (R) (mg/l)

Enterobacteriaceae

≤ 2

> 8

Pseudomonas spp.

≤ 2

> 8

Acinetobacter spp.

≤ 2

> 8

Streptococcus A, B, C un G grupas

Piezīme ⁶

Piezīme ⁶

Streptococcus pneumoniae1

≤ 2

> 2

Viridans grupas streptokoki

≤2

>2

Enterococcus spp.

--

--

Staphylococcus ² spp.

Piezīme3

Piezīme3

Haemophilus influenzae1,2 un

Moraxella catarrhalis²

≤ 2

> 2

Neisseria meningitidis2,4

≤ 0,25

> 0,25

Grampozitīvi anaerobi, izņemot Clostridium difficile

≤ 2

> 8

Listeria monocytogenes

≤ 0,25

> 0,25

Gramnegatīvi anaerobi

≤ 2

> 8

Ar sugām nesaistīti robežpunkti5

≤ 2

> 8

¹ Meropenēma koncentrācijas robežvērtība Streptococcus pneumoniae un Haemophilus

influenzae meningīta gadījumā ir 0,25/1 mg/l (jutīgiem) un 1 mg/l (rezistentiem).

² Izolāti kuru MIK vērtība pārsniedz jutības robežvērtību, ir reti vai par tādiem vēl nav ziņots. Jebkāda šāda veida izolēta celma identificēšana un jutības noteikšana pret pretmikrobu līdzekļiem jāatkārto, un, ja šāds rezultāts tiek apstiprināts, izolāts jānosūta uz references laboratoriju. Ja vien nav pierādījumi par klīnisko atbildes reakciju, par apstiprinātu izolētu celmu, kura MIK vērtība pārsniedz pašlaik noteikto rezistences robežvērtību (slīprakstā), jāziņo kā par rezistentu.

³ Par stafilokoku jutību pret karbapenēmiem tiek spriests pēc to jutības cefotoksīnu.

⁴ Robežvērtības attiecas tikai uz meningītu.

⁵ Ar sugām nesaistītas robežvērtības noteiktas galvenokārt, pamatojoties uz FK/FD datiem, un nav atkarīgas no specifisku sugu MIK sadalījuma. Tās attiecināmas uz baktērijām, kam nav specifiskas robežvērtības. Sugām nespecifiskas robežvērtības tiek pamatotas ar sekojošām devām: EUCAST robežvērtība attiecināma uz meropenēma lietošanu intravenozi 1000 mg 3 reizes dienā 30 minūšu laikā kā mazākā deva. Smagu infekciju gadījumos tiek apsvērta 2 g lietošana 3 reizes dienā, nosakot jutības/rezistences robežvērtību.

⁶ A,B,C un G grupas streptokoku jutība pret bēta-laktāmiem tiek atvasināta no jutības pret penicilīniem

-- = Jutības noteikšana nav ieteicama, jo šīs baktērijas ir slikts mērķis terapijai ar šīm zālēm. Izolāti var tikt uzskatīti par rezistentiem bez iepriekšējas jutības noteikšanas.

Rezistence pret noteiktām mikroorganismu sugām dažādos ģeogrāfiskos reģionos var atšķirties, turklāt laika gaitā tā mēdz mainīties, tādēļ vēlams vadīties pēc vietējiem datiem par rezistenci, sevišķi tad, ja tiek ārstētas smagas infekcijas. Ja nepieciešams, jālūdz eksperta padoms, ja vietējā rezistences izplatība ir tāda, ka var apšaubīt līdzekļa lietderību vismaz dažu veidu infekcijas slimību gadījumā.

Sekojošā patogēno mikroorganismu tabula izveidota, pamatojoties uz klīnisko pieredzi un terapijas vadlīnijām.

Parasti jutīgi mikroorganismi Grampozitīvi aerobi Enterococcus faecalis

Staphylococcus aureus (meticilīnjutīgs)£

Staphylococcus species (meticilīnjutīgs) tai skaitā Staphylococcus epidermidis

Streptococcus agalactiae (B grupa)

Streptococcus milleri grupa (S. anginosus, S. constellatus, un S. intermedius) Streptococcus pneumoniae

Streptococcus pyogenes (A grupa)

Gramnegatīvi aerobi Citrobacter freudii Citrobacter koseri Enterobacter aerogenes Enterobacter cloacae Escherichia coli Haemophilus influenzae Klebsiella oxytoca Klebsiella pneumoniae Morganella morganii Neisseria meningitidis Proteus mirabilis

Proteus vulgaris

Serratia marcescens

Grampozitīvi anaerobi

Clostridium perfringens Peptoniphilus asaccharolyticus

Peptostreptococcus sugas (tai skaitā P. micros, P anaerobius, P. magnus)

Gramnegatīvi anaerobi Bacteroides caccae Bacteroides fragilis grupa Prevotella bivia

Provotella disiens

Sugas, pret kurām iegūtā rezistence var būt problemātiska

Grampozitīvi aerobi

Enterococcus faecium$†

Gramnegatīvi aerobi Acinetobacter sugas Burkholderia cepacia Pseudomonas aeruginosa

Dabiski rezistenti mikroorganismi

Gramnegatīvi aerobi Stenotrophomonas maltophilia Legionella species

Citi mikroorganismi Chlamydophila pneumoniae Chlamydophila psittaci

Coxiella burnetii

Mycoplasma pneumoniae

$ Sugas, kurām dabiski piemīt vidēja jutība.

£ Visi meticilīnrezistentie stafilokoki ir rezistenti arī pret meropenēmu.

† Rezistences biežums vienā vai vairākās ES valstīs ir ≥50 %.

5.2. Farmakokinētiskās īpašības

Veseliem cilvēkiem vidējais plazmas eliminācijas pusperiods ir aptuveni 1 stunda, vidējais izkliedes tilpums ir aptuveni 0,25 l/kg (11 - 27 l) un vidējais klīrenss ir 287 ml/min, lietojot 250 mg devu, un samazinās līdz 205 ml/min, ja lietotā deva ir 2 g. 500, 1000 un 2000 mg devu, ja tās ievadītas 30 minūšu ilgas infūzijas veidā, Cmax ir attiecīgi 23, 49 un 115 μg/ml, bet atbilstošās AUC vērtības bija attiecīgi 39,2, 62,3 un 153 μg.st/ml. Pēc 500 un 1000 mg devas 5 minūtes ilgas infūzijas Cmax vērtības bija attiecīgi 52 un 112 μg/ml. Ja pacientiem ar normālu nieru darbību ik pēc 8  stundām tiek ievadītas vairākas devas, nenotiek meropenēma akumulēšanās.

Pētījumā, kurā piedalījās 12 pacienti un vēdera dobuma infekcijas ārstēšanai pēc ķirurģiskas operācijas 1000 mg meropenēma tika ievadīti ik pēc 8 stundām, tika novērots Cmax un eliminācijas pusperiods, kas līdzinājās raksturlielumiem, kas novēroti veseliem cilvēkiem, bet izkliedes tilpums (27 l) bija lielāks.

Izkliede

Meropenēma vidējā saistīšanās ar plazmas olbaltumvielām bija aptuveni 2 % un tā nebija atkarīga no koncentrācijas. Straujas ievadīšanas gadījumā (5 minūšu vai mazākā laikā) farmakokinētika ir bieksponenciāla, taču tas mazākā mērā novērojams pēc 30 minūšu ilgas infūzijas. Pierādīts, ka meropenēms labi izplatās vairākos organisma šķidrumos un audos: tai skaitā plaušās, bronhu sekrētā, žultī, muguras smadzeņu šķidrumā, ginekoloģiskajos audos, ādā, muskuļu apvalkos, muskuļos un peritoneālā eksudātā.

Biotransformācija

Meropenēms tiek metabolizēts bēta - laktāma gredzena hidrolīzes rezultātā, un tā rezultātā veidojas mikrobioloģiski neaktīvs metabolīts. Salīdzinot ar imipenēmu, meropenēmam in vitro bija samazināta jutība pret cilvēka dehidropeptidāzes-I (DHP-I) hidrolizējošo iedarbību, tādēļ vienlaicīgi nav nepieciešams lietot DHP-I inhibitoru.

Eliminācija

Meropenēms tiek izvadīts galvenokārt neizmainītā veidā caur nierēm; aptuveni 70 % (50 – 75 %) devas 12 stundu laikā izdalās neizmainītā veidā. Vēl 28 % devas atklāti mikrobioloģiski neaktīvā metabolīta formā. Ar izkārnījumiem izdalās tikai aptuveni 2 % devas. Noteiktais renālais klīrenss un probenecīda ietekme liecina, ka meropenēmam raksturīga gan filtrācijas, gan tubulārā sekrēcija.

Nieru darbības traucējumi

Nieru darbības traucējumu gadījumā palielinās meropenēma AUC plazmā un eliminācijas pusperiods. Salīdzinot ar veseliem cilvēkiem (CrCl > 80 ml/min), pacientiem ar vidēji smagiem nieru darbības traucējumiem (CrCl 33 - 74 ml/min) AUC palielinājās 2,4 reizes, ar smagiem nieru darbības traucējumiem (CrCl 4 -23 ml/min) – 5 reizes, bet pacientiem, kuriem tiek veikta hemodialīze (CrCl < 2 ml/min) – 10 reizes. Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem ievērojami palielinājās arī mikrobioloģiski neaktīvā, šķeltā gredzena metabolīta AUC. Pacientiem ar vidēji smagiem un smagiem nieru darbības traucējumiem ieteicama devas pielāgošana (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Meropenēms no organisma tiek izvadīts hemodialīzes laikā, un tā klīrenss šādā gadījumā ir aptuveni 4 reizes lielāks nekā pacientiem ar anūriju.

Aknu darbības traucējumi

Pētījumā pacientiem ar alkohola izraisītu cirozi netika atklāts, ka aknu slimība ietekmē meropenēma farmakokinētiku pēc atkārtotas devas ievadīšanas.

Pieaugušie pacienti

Farmakokinētiskajos pētījumos, kuros piedalījušies pacienti, nav atklātas nozīmīgas farmakokinētiskās atšķirības veseliem cilvēkiem, kuriem bijusi vienāda nieru darbība. Populācijas modelis, kas izveidots no informācijas par 79 pacientiem ar vēdera dobuma infekciju vai pneimoniju, liecina, ka centrālā nodalījuma tilpums ir atkarīgs no ķermeņa masas, bet klīrenss – no kreatinīna klīrensa un vecuma.

Pediatriskā populācija

Farmakokinētikas pētījumi zīdaiņiem un bērniem ar infekciju, lietojot devu 10, 20 un 40 mg/kg, liecina, ka Cmax vērtības bija aptuveni tādas pašas kā pēc attiecīgi 500, 1000 un 2000 mg devas lietošanas pieaugušajiem.

Salīdzinot tika konstatēts, ka farmakokinētika bērniem nav atkarīga no devas un eliminācijas pusperioda, kas novērots pieaugušajiem, izņemot visjaunākos pētījuma dalībniekus (< 6 mēnešu vecums, t1/2 – 1,6 stundas). Vidējais meropenēma klīrenss bija 5,8 ml/min/kg (6 -12 gadu vecumā), 6,2 ml/min/kg (2 -5 gadu vecumā), 5,3 ml/min/kg (6 -23 mēnešu vecumā) un 4,3 ml/min/kg (2 -5 mēnešu vecumā). Aptuveni 60 % devas izdalās ar urīnu 12 stundu laikā meropenēma formā, bet vēl 12 % - metabolīta veidā. Meropenēma koncentrācija muguras smadzeņu šķidrumā bērniem ar meningītu ir aptuveni 20 % no tā līmeņa plazmā, lai arī novērota nozīmīgas atšķirības dažādiem cilvēkiem.

Pētot meropenēma farmakokinētiku jaundzimušajiem, kuriem bija nepieciešama pretmikrobu terapija, tika atklāts, ka jaundzimušajiem ar lielāku hronoloģisko vai nobriešanas vecumu klīrenss bija lielāks un ka kopējais vidējais eliminācijas pusperiods bija 2,9 stundas. Monte Carlo simulācija, pamatojoties uz populācijas FK modeli, liecina, ka zāļu lietošana pa 20 mg/kg ik pēc 8 stundām ļāva panākt 60 % T>P aeruginosa MIK 95 % priekšlaicīgi dzimušu un 91 % laikus dzimušu jaundzimušo.

Gados vecāki cilvēki

Farmakokinētiskie pētījumi liecina, ka veseliem, gados vecākiem pētījuma dalībniekiem (vecumā no 65 - 80 gadiem) plazmas klīrenss samazinājās atbilstoši ar vecumu saistītam kreatinīna klīrensa samazinājumam, bet ar nierēm nesaistītais klīrenss samazinājās mazāk. Gados vecākiem cilvēkiem nav nepieciešama devas pielāgošana, izņemot pacientus ar vidēji smagiem un smagiem nieru darbības traucējumiem (skatīt 4.2. apakšpunktu).

5.3. Preklīniskie dati par drošumu

Pētījumi ar dzīvniekiem liecina, ka nierēs meropenēma panesamība ir laba. 7 dienas ilgā pētījumā histoloģiski nieru kanāliņu bojājuma pierādījumi pelēm un suņiem tika novēroti tikai pēc vienreizējas devas, kas bija vismaz 2000 mg/kg, bet mērkaķiem – pēc 500 mg/kg devas.

Meropenēma panesamībā centrālajā nervu sistēmā parasti ir laba. Akūtās toksicitātes pētījumos ar grauzējiem ietekme tika novērota tikai tad, ja deva pārsniedza 1000 mg/kg.

Meropenēma intravenozā LD50 grauzējiem ir lielāka par 2000 mg/kg.

Līdz 6 mēnešus ilgos atkārtotu devu pētījumos tika novērota tikai niecīga ietekme, tai skaitā sarkano asins šūnu raksturlielumu samazināšanās suņiem.

Parastajos testos netika iegūti pierādījumi par mutagēnas iedarbības iespēju, bet pētījumos ar žurkām, lietojot meropenēmu devā līdz 750 mg/kg, un mērkaķiem, to lietojot devā līdz 360 mg/kg, netika atklāti pierādījumi par reproduktīvo toksicitāti, tai skaitā teratogēnas iedarbības iespēju.

Sagatavošanās pētījumā ar mērkaķiem tika iegūti pierādījumi par abortu skaita palielināšanos, lietojot meropenēmu devā pa 500 mg/kg.

Salīdzinot ar pieaugušiem dzīvniekiem, mazuļiem netika iegūti pierādījumi par jutības palielināšanos pret meropenēmu. Pētījumos ar dzīvniekiem intravenozās zāļu formas panesamība bija laba.

Vienīgajam meropenēma metabolītam pētījumos ar dzīvniekiem bija līdzīgs toksicitātes

profils.

6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1. Palīgvielu saraksts

Meropenem Sun 500 mg pulveris injekciju vai infūziju šķīduma pagatavošanai: bezūdens nātrija karbonāts.

Meropenem Sun 1 g pulveris injekciju vai infūziju šķīduma pagatavošanai: bezūdens nātrija karbonāts.

6.2. Nesaderība

Šīs zāles nedrīkst sajaukt (lietot maisījumā) ar citām zālēm (izņemot 6.6. apakšpunktā minētās)

6.3. Uzglabāšanas laiks

2 gadi

Pagatavots šķīdums:

Intravenozai injekcijai vai infūzijai pagatavots šķīdums jāizlieto nekavējoties. Laika posms no šķīduma pagatavošanas sākšanas līdz intravenozai injekcijas vai infūzijas beigām nedrīkst pārsniegt vienu stundu.

6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Uzglabāšanas nosacījumus pēc zāļu sagatavošanas skatīt 6.3. apakšpunktā.

Uzglabāt temperatūrā līdz 25°C.

Pagatavotu šķīdumu nedrīkst sasaldēt.

6.5. Iepakojuma veids un saturs

Meropenem Sun 500 mg

30 ml bezkrāsaina stikla flakoni (I klase) ar pelēku brombutilgumijas aizbāzni (20 mm) un noplēšamu vāciņu (polipropilēna podziņa, kas atrodas uz alumīnija apvalka), kas iepakoti kartona kastītēs.

Meropenem Sun 1 g

40 ml bezkrāsaina stikla flakoni (I klase) ar pelēku brombutilgumijas aizbāzni (20 mm) un noplēšamu vāciņu (polipropilēna podziņa, kas atrodas uz alumīnija apvalka), kas iepakoti kartona kastītēs.

Šīs zāles ir pieejamas iepakojumos pa 1 vai 10 flakoniem.

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos

Injekcija

Intravenozai bolus injicēšanai paredzētais meropenēma daudzums jāšķīdina sterilā ūdenī injekcijām līdz gala koncentrācijai 50 mg/ml.

Infūzija

Intravenozas infūzijas ievadīšanai meropenēma flakonu saturu var tieši atšķaidīt ar 9 mg/ml (0,9 %) nātrija hlorīda vai 50 mg/ml (5 %) glikozes šķīdumu infūzijai līdz gala koncentrācijai no 1 līdz 20 mg/ml..

Visi flakoni paredzēti tikai vienreizējai lietošanai.

Pagatavojot un ievadot šķīdumu, jāievēro parastā aseptiska darba tehnika. Pirms lietošanas šķīdums jāsaskalo.

Neizlietotās zāles vai citus izlietotos materiālus jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām.

7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

SUN Pharmaceutical Industries Europe B.V.

Polarisavenue 87

Hoofddorp, 2132 JH

Nīderlande

8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS (-I)

10-0634

10-0633

9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS / PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Reģistrācijas datums: 2010.gada 30.decembris

Pēdējās pārreģistrācijas datums: 2013.gada 24.jūlijs

10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

09/2017

SASKAŅOTS ZVA 12-10-2017

PAGE \* MERGEFORMAT 1