Lamictal 100 mg košļājamās/disperģējamās tabletes
Zālēm nav nepieciešami īpaši uzglabāšanas apstākļi.
Lamotriginum
ZĀĻU NEPAMATOTA LIETOŠANA IR KAITĪGA VESELĪBAI
97-0590-12
97-0590
GlaxoSmithKline Pharmaceuticals S.A., Poland
16-JUN-09
Uz neierobežotu laiku
Recepšu zāles
100 mg
Košļājamā/disperģējamā tablete
Ir apstiprināta
GlaxoSmithKline Latvia, SIA, Latvija
03.09.2019 14:58
Lejupielādēt lietošanas instrukciju
Lietošanas instrukcija: informācija lietotājam
Lamictal 2 mg košļājamās/ disperģējamās tabletes
Lamictal 5 mg košļājamās/ disperģējamās tabletes
Lamictal 25 mg košļājamās/ disperģējamās tabletes
Lamictal 50 mg košļājamās/ disperģējamās tabletes
Lamictal 100 mg košļājamās/ disperģējamās tabletes
Lamictal 200 mg košļājamās/ disperģējamās tabletes
Lamotriginum
Pirms zāļu lietošanas uzmanīgi izlasiet visu instrukciju, jo tā satur Jums svarīgu informāciju.
- Saglabājiet šo instrukciju! Iespējams, ka vēlāk to vajadzēs pārlasīt.
- Ja Jums rodas jebkādi jautājumi, vaicājiet ārstam vai farmaceitam.
- Šīs zāles ir parakstītas tikai Jums. Nedodiet tās citiem. Tās var nodarīt ļaunumu pat tad, ja šiem cilvēkiem ir līdzīgas slimības pazīmes.
- Ja Jums rodas jebkādas blakusparādības, konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu. Tas attiecas arī uz iespējamām blakusparādībām, kas nav minētas šajā instrukcijā. Skatīt 4. punktu.
Šajā instrukcijā varat uzzināt:
1. Kas ir Lamictal un kādam nolūkam to lieto
2. Kas Jums jāzina pirms Lamictal lietošanas
3. Kā lietot Lamictal
4. Iespējamās blakusparādības
5. Kā uzglabāt Lamictal
6. Iepakojuma saturs un cita informācija
Kas ir Lamictal un kādam nolūkam to lieto
Lamictal pieder zāļu grupai, ko dēvē par pretepilepsijas līdzekļiem. To izmanto divu slimību- epilepsijas un bipolāru traucējumu, ārstēšanai.
Lamictal ārstē epilepsiju, bloķējot smadzenēs signālus, kas izraisa epilepsijas lēkmes.
Pieaugušie un bērni no 13 gadu vecuma var lietot Lamictal vienu pašu vai kopā ar citiem līdzekļiem, lai ārstētu epilepsiju. Lamictal kopā ar citām zālēm var lietot, arī lai ārstētu krampjus, kas rodas saistībā ar stāvokli, kura nosaukums ir Lenoksa‑Gasto sindroms.
Bērniem, kuru vecums ir 2–12 gadi, Lamictal minēto stāvokļu ārstēšanai var lietot kopā ar citiem līdzekļiem. Šo līdzekli var lietot vienu pašu, ārstējot epilepsijas paveidu, ko dēvē par tipiskām absansa lēkmēm.
Lamictal izmanto arī bipolāru traucējumu ārstēšanā.
Cilvēkiem ar bipolāriem traucējumiem (ko dažkārt dēvē par maniakālo depresiju) ir galējas garastāvokļa svārstības, kad mānijas (uzbudinājuma vai eiforijas) periodi mijas ar depresijas (izteiktu skumju vai nomāktības) periodiem. Pieaugušajiem, kas vecāki par 18 gadiem, Lamictal var lietot vienu pašu vai kopā ar citiem līdzekļiem, lai novērstu depresijas periodus, kas ir raksturīgi bipolāru traucējumu gadījumā. Lamictal darbības mehānisms smadzenēs, kas nodrošina tā terapeitisko iedarbību, līdz šim nav noskaidrots.
Kas Jums jāzina pirms Lamictal lietošanas
Nelietojiet Lamictal šādos gadījumos
Ja Jums ir alerģija pret lamotrigīnu vai kādu citu (6. punktā minēto) šo zāļu sastāvdaļu.
Ja to var attiecināt uz Jums:
pastāstiet par to ārstam un nelietojiet Lamictal.
Brīdinājumi un piesardzība lietošanā
Pirms Lamictal lietošanas konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu,
ja Jums ir kāda nieru slimība;
ja Jums jebkad ir radušies izsitumi pēc lamotrigīna vai citu bipolāru traucējumu vai epilepsijas ārstēšanai paredzētu zāļu lietošanas;
ja Jums jebkad pēc lamotrigīna lietošanas ir radies meningīts (šo simptomu aprakstu lasiet instrukcijas 4. punktā, sadaļā "Retas blakusparādības”);
ja Jūs jau lietojat lamotrigīnu saturošas zāles;
ja Jums ir slimība, ko sauc par Brugadas sindroms. Brugadas sindroms ir ģenētiska slimība, kuras rezultātā rodas novirzes sirds elektriskajā aktivitātē. Lamotrigīns var ierosināt izmaiņas EKG, kuru rezultātā var rasties aritmija (patoloģisks sirdsdarbības ritms). Ja Jums ir šī slimība, konsultējieties ar savu ārstu.
Ja jebkas no iepriekš minētā ir attiecināms uz Jums:
pastāstiet par to ārstam, kurš var pieņemt lēmumu par to, ka Jums jāsamazina deva vai ka Lamictal Jums nav piemērots.
Svarīga informācija par potenciāli dzīvībai bīstamām blakusparādībām
Nelielam skaitam cilvēku, kas lieto Lamictal, rodas alerģiskas reakcijas vai potenciāli dzīvībai bīstamas ādas reakcijas, kas var izvērsties smagākos traucējumos, ja netiek ārstētas. Pie šīm reakcijām var piederēt Stīvensa‑Džonsona sindroms (SJS), toksiska epidermas nekrolīze (TEN) un reakcija pret zālēm ar eozinofiliju un vispārējiem simptomiem (DRESS). Jums ir jāzina šo reakciju pazīmes, lai varētu pievērst tām uzmanību Lamictal lietošanas laikā.
Izlasiet šo pazīmju aprakstu 4. punktā, apakšpunktā „Potenciāli dzīvībai bīstamas blakusparādības: nekavējoties meklējiet medicīnisku palīdzību”.
Hemofagocītiska limfohistiocitoze (HLH)
Saņemti ziņojumi par retas, bet ļoti nopietnas imūnās sistēmas reakcijas rašanos pacientiem, kuri lieto lamotrigīnu.
Nekavējoties sazinieties ar savu ārstu vai farmaceitu, ja lamotrigīna lietošanas laikā Jums rodas jebkurš no šādiem simptomiem: drudzis, izsitumi, neiroloģiski simptomi (piemēram, drebēšana vai trīce, apjukums, galvas smadzeņu darbības traucējumi).
Domas par kaitējuma nodarīšanu sev vai par pašnāvību
Pretepilepsijas līdzekļus izmanto vairāku slimību, tai skaitā epilepsijas un bipolāru traucējumu, ārstēšanai. Cilvēkiem ar bipolāriem traucējumiem reizēm var ienākt prātā doma par kaitējuma nodarīšanu sev vai par pašnāvību. Ja Jums ir bipolāri traucējumi, tādas domas Jums biežāk varētu būt:
kad pirmo reizi sākat ārstēšanos,
ja Jums jau agrāk bijušas domas par kaitējuma nodarīšanu sev vai par pašnāvību,
ja esat jaunāks par 25 gadiem.
Ja Jums ir mokošas domas vai izjūtas vai ievērojat, ka Lamictal lietošanas laikā jūtaties sliktāk vai radušies jauni simptomi:
nekavējoties dodieties pie ārsta vai uz tuvāko slimnīcu pēc palīdzības.
Jums var šķist noderīgi izstāstīt ģimenes loceklim, aprūpētājam vai tuvam draugam, ka varat kļūt nomākts vai Jums var stipri svārstīties garastāvoklis, un lūgt viņus izlasīt šo lietošanas instrukciju. Jūs varat lūgt, lai viņi pasaka, ja viņiem rodas bažas par Jūsu depresiju vai citām uzvedības pārmaiņām.
Dažiem cilvēkiem, kas ārstēti ar pretepilepsijas līdzekļiem, piemēram, tādiem kā Lamictal, novērotas paškaitēšanas vai pašnāvības domas. Ja Jums rodas šādas domas, jebkurā laikā nekavējoties sazinieties ar savu ārstu.
Ja lietojat Lamictal epilepsijas ārstēšanai
Lamictal lietošanas laikā reizēm lēkmes dažu epilepsijas paveidu gadījumā var pastiprināties vai rasties biežāk. Dažiem pacientiem var būt smagas lēkmes, kas var izraisīt nopietnas veselības problēmas. Ja Jums Lamictal lietošanas laikā lēkmes ir biežāk vai ja sākas smaga lēkme,
nekavējoties sazinieties ar ārstu.
Lamictal bipolāru traucējumu ārstēšanai nedrīkst lietot personas, kas jaunākas par 18 gadiem. Bērniem un pusaudžiem, kas jaunāki par 18 gadiem, zāles psihisku problēmu ārstēšanai palielina uz pašnāvību vērstu domu un darbību risku.
Citas zāles un Lamictal
Pastāstiet ārstam vai farmaceitam par visām zālēm, kuras lietojat pēdējā laikā, esat lietojis vai varētu lietot, ieskaitot augu valsts līdzekļus vai citas zāles, ko var iegādāties bez receptes.
Jūsu ārstam ir jāzina, vai Jūs lietojat citas zāles epilepsijas vai psihisku traucējumu ārstēšanai. Tas nepieciešams, lai pārliecinātos, ka Jums nozīmēta pareiza Lamictal deva. Pie šādām zālēm pieder:
okskarbazepīns, felbamāts, gabapentīns, levetiracetāms, pregabalīns, topiramāts vai zonisamīds, ko izmanto epilepsijas ārstēšanai;
litijs, olanzapīns vai aripiprazols, ko izmanto psihiskās veselības problēmu ārstēšanai;
bupropions, ko izmanto psihiskās veselības problēmu ārstēšanai vai nolūkā atmest smēķēšanu.
Pastāstiet savam ārstam, ja lietojat kādas no šīm zālēm.
Dažas zāles mijiedarbojas ar Lamictal vai palielina blakusparādību risku. Pie šādām zālēm pieder:
valproāts, ko izmanto epilepsijas un psihiskās veselības problēmu ārstēšanai;
karbamazepīns, ko izmanto epilepsijas un psihiskās veselības problēmu ārstēšanai;
fenitoīns, primidons un fenobarbitāls, ko izmanto epilepsijas ārstēšanai;
risperidons, ko izmanto psihiskās veselības problēmu ārstēšanai;
rifampicīns, kas ir antibiotisks līdzeklis;
zāles, ko izmanto cilvēka imūndeficīta vīrusa (HIV) infekcijas ārstēšanai (lopinavira un ritonavira vai atazanavira un ritonavira kombinācija);
hormonālie kontraceptīvie līdzekļi, piemēram, hormonālās tabletes (skatīt tālāk).
Ja pašlaik lietojat, uzsākat vai pārtraucat lietot kādas no minētajām zālēm, pastāstiet to savam ārstam.
Hormonālie kontraceptīvie līdzekļi (piemēram, hormonālās tabletes) var ietekmēt Lamictal iedarbību.
Jūsu ārsts var ieteikt Jums izmantot noteikta veida hormonālo kontraceptīvo līdzekli vai citu kontracepcijas metodi, piemēram, prezervatīvus, dzemdes kakla uzmavu vai spirāli. Ja lietojat hormonāli kontraceptīvu līdzekli, piemēram, hormonālās tabletes, Jūsu ārsts var paņemt Jūsu asins paraugu, lai noteiktu Lamictal koncentrāciju asinīs. Ja lietojat vai plānojat sākt lietot hormonālo kontracepciju,
konsultējieties ar ārstu, kurš ar Jums pārrunās piemērotas kontracepcijas metodes.
Lamictal var arī ietekmēt hormonālās kontracepcijas darbību, lai gan varbūtība, ka varētu mazināties tās efektivitāte, ir niecīga. Ja lietojat hormonālo kontracepciju un novērojat jebkādas menstruālā cikla izmaiņas, piemēram, starpmenstruālu asiņošanu vai smērēšanos,
ziņojiet par to savam ārstam. Šīs pazīmes var liecināt, ka Lamictal ietekmē kontraceptīvā līdzekļa darbību.
Grūtniecība un barošana ar krūti
Ja Jums iestājusies grūtniecība, ja domājat, ka Jums varētu būt iestājusies grūtniecība vai plānojat grūtniecību, pirms šo zāļu lietošanas konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu.
Nepārtrauciet zāļu lietošanu, nekonsultējoties ar ārstu. Tas ir īpaši svarīgi, ja Jums ir epilepsija.
Grūtniecība var izmainīt Lamictal efektivitāti, tādēļ Jums var būt nepieciešams veikt asins analīzes, un Lamictal deva var tikt mainīta.
Ja Lamictal ir lietots 3 pirmo grūtniecības mēnešu laikā, mazuļiem var būt nedaudz palielināts iedzimtu defektu, tai skaitā lūpas vai aukslēju šķeltnes, risks.
Plānojot grūtniecību un grūtniecības laikā Jūsu ārsts var ieteikt Jums papildus lietot folskābi.
Ja barojat bērnu ar krūti vai gatavojaties to darīt, pirms šo zāļu lietošanas konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu. Lamictal aktīvā viela nokļūst mātes pienā un var ietekmēt Jūsu bērnu. Jūsu ārsts pārrunās ar Jums krūts barošanas risku un ieguvumu Lamictal lietošanas laikā un, ja izlemsit par labu krūts barošanai, laiku pa laikam veiks pārbaudes Jūsu bērnam, lai noskaidrotu, vai bērnam nerodas miegainība, izsitumi vai slikta pieņemšanās svarā. Ja savam bērnam novērojat jebkuru no šiem simptomiem, informējiet par to savu ārstu.
Transportlīdzekļu vadīšana un mehānismu apkalpošana
Lamictal var izraisīt reiboni un redzes dubultošanos.
Nevadiet transportlīdzekli un neapkalpojiet mehānismus, ja vien neesat pilnīgi drošs, ka Jums nav šādu traucējumu.
Ja Jūs slimojat ar epilepsiju, pārrunājiet transportlīdzekļu vadīšanu un mehānismu apkalpošanu ar ārstu.
Kā lietot Lamictal
Vienmēr lietojiet šīs zāles tieši tā, kā ārsts vai farmaceits Jums teicis. Neskaidrību gadījumā vaicājiet ārstam vai farmaceitam.
Cik daudz Lamictal lietot
Lai noteiktu Jums piemērotāko Lamictal devu, var būt vajadzīgs zināms laiks. Deva, ko lietosiet, būs atkarīga no:
Jūsu vecuma;
tā, vai lietojat Lamictal kopā ar citām zālēm;
tā, vai Jums ir kāda nieru vai aknu slimība.
Jūsu ārsts terapijas sākumā Jums noteiks nelielu devu un dažu nedēļu laikā pakāpeniski palielinās to, līdz būs sasniegta deva, kas iedarbosies (to sauc par efektīvo devu). Nekad nelietojiet Lamictal lielākā daudzumā nekā noteicis Jūsu ārsts.
Parastā efektīvā Lamictal deva pieaugušajiem un bērniem, kas sasnieguši 13 gadu vecumu vai vairāk, ir 100–400 mg katru dienu.
Bērniem no 2 līdz 12 gadu vecumam efektīvā deva ir atkarīga no viņu ķermeņa masas; parasti tā ir 1–15 mg uz kilogramu bērna ķermeņa masas, un maksimālā balstdeva ir 200 mg dienā.
Lamictal lietošana nav ieteicama bērniem, kas jaunāki par 2 gadiem.
Kā lietot Lamictal devu
Lietojiet Lamictal devu vienu vai divas reizes dienā, kā norādījis Jūsu ārsts. Tabletes var lietot ēšanas laikā vai neatkarīgi no tās.
Vienmēr lietojiet visu ārsta noteikto devu. Nekādā gadījumā nelietojiet tikai daļu tabletes.
Jūsu ārsts var arī ieteikt Jums sākt vai pārtraukt lietot citas zāles — atkarībā no tā, kādu slimību Jums ārstē un kā Jūs reaģējat uz ārstēšanu.
Lamictal košļājamās/ disperģējamās tabletes var norīt veselas, uzdzerot nelielu daudzumu ūdens, sakošļāt vai sajaukt ar ūdeni, lai pagatavotu zāles saturošu šķidrumu.
Tabletes sakošļāšana
Jums var būt nepieciešams iedzert nelielu daudzumu ūdens, lai palīdzētu tabletēm mutē izšķīst. Pēc tam uzdzeriet vēl nedaudz ūdens, lai būtu pārliecināts, ka visas zāles ir norītas.
Zāles saturoša šķidruma pagatavošana
Ievietojiet tableti glāzē, kurā ir vismaz tik daudz ūdens, lai pārklātu visu tableti.
Lai izšķīdinātu tableti, vai nu apmaisiet šķidrumu, vai nogaidiet, līdz tablete ir pilnībā izšķīdusi.
Izdzeriet visu šķidrumu.
Ielejiet glāzē vēl nedaudz ūdens un izdzeriet to, lai būtu pārliecināts, ka glāzē vairs nav palikušas zāles.
Ja esat lietojis Lamictal vairāk, nekā noteikts
Nekavējoties sazinieties ar ārstu vai tuvākās slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļu. Ja iespējams, parādiet viņiem Lamictal iepakojumu.
Ja esat lietojis pārāk daudz Lamictal, ir lielāks risks, ka Jums var rasties nopietnas blakusparādības (kas var būt nāvējošas). Lietojot Lamictal pārāk lielā daudzumā, var rasties kāds no tālāk minētajiem simptomiem:
straujas, nekontrolējamas acu kustības (nistagms);
neveiklas kustības un koordinācijas trūkums, kas ietekmē līdzsvaru (ataksija);
sirds ritma traucējumi (parasti nosaka ar EKG);
samaņas zudums, lēkmes (konvulsijas) vai koma.
Ja esat aizmirsis lietot vienu Lamictal devu
Nelietojiet papildus tabletes, lai aizvietotu aizmirsto devu. Lietojiet nākamo devu parastā laikā.
Ja esat aizmirsis lietot vairākas Lamictal devas
Lūdziet padomu ārstam, kā atsākt lietot zāles. Tas ir svarīgi.
Nepārtrauciet lietot Lamictal, iepriekš nekonsultējoties.
Lamictal jālieto tik ilgi, cik iesaka ārsts. Nepārtrauciet lietot zāles, ja vien to neiesaka darīt ārsts.
Ja lietojat Lamictal epilepsijas ārstēšanai
Lai pārtrauktu lietot Lamictal, ir svarīgi devu samazināt pakāpeniski, aptuveni 2 nedēļu laikā. Ja Jūs pārtraucat lietot Lamictal pēkšņi, var atjaunoties epilepsija vai pasliktināties Jūsu stāvoklis.
Ja lietojat Lamictal bipolāru traucējumu ārstēšanai
Var paiet kāds laiks, līdz Lamictal sāks iedarboties, tāpēc maz ticams, ka Jūs uzreiz jutīsieties labāk. Ja pārtraucat Lamictal lietošanu, deva nebūs jāsamazina pakāpeniski. Tomēr, ja vēlaties pārtraukt lietot Lamictal, Jums vienalga iepriekš jākonsultējas ar ārstu.
4. Iespējamās blakusparādības
Tāpat kā visas zāles, šīs zāles var izraisīt blakusparādības, kaut arī ne visiem tās izpaužas.
Potenciāli dzīvībai bīstamas blakusparādības: nekavējoties meklējiet medicīnisku palīdzību.
Nelielam skaitam cilvēku, kas lieto Lamictal, rodas alerģiskas reakcijas vai potenciāli dzīvībai bīstamas ādas reakcijas, kas var izvērsties smagākos traucējumos, ja netiek ārstētas.
Šo simptomu iespējamība ir lielāka dažos pirmajos Lamictal terapijas mēnešos, jo īpaši, ja sākotnējā zāļu deva ir pārāk liela, ja deva tiek pārāk strauji palielināta vai ja Lamictal lieto kopā ar citām zālēm, kuru nosaukums ir valproāts. Daži no šiem simptomiem biežāk ir sastopami bērniem, tādēļ vecākiem jāpievērš īpaša uzmanība, ja šādi simptomi parādās.
Šo reakciju simptomi ir, piemēram:
izsitumi vai ādas apsārtums, kas var izvērsties par dzīvībai bīstamām ādas reakcijām, ieskaitot izsitumu rašanos plašos apvidos ar pūslīšu veidošanos un ādas lobīšanos, īpaši ap muti, degunu, acīm un dzimumorgāniem (Stīvensa–Džonsona sindroms), izteiktu ādas lobīšanos (vairāk nekā 30% ķermeņa virsmas – toksiska epidermas nekrolīze) vai plašiem izsitumiem uz ādas un aknu, asins vai citu ķermeņa orgānu iesaisti (reakcija pret zālēm ar eozinofiliju un vispārējiem simptomiem, ko sauc arī par DRESS hipersensitivitātes sindromu);
čūlas mutes dobumā, rīklē, degunā vai uz dzimumorgāniem;
jēlums mutē vai acu apsārtums vai tūska (konjunktivīts);
augsta ķermeņa temperatūra (drudzis), gripai līdzīgi simptomi vai miegainība;
pietūkums sejas rajonā vai pietūkuši dziedzeri kaklā, padusē vai cirksnī;
negaidīta asiņošana vai asinsizplūdumi, vai pirkstu iekrāsošanās zilā krāsā;
iekaisis kakls vai vairāk infekciju (piemēram, saaukstēšanās), nekā ierasts;
paaugstināts aknu enzīmu līmenis, ko atklāj asins analīzēs;
palielināts noteikta veida leikocītu (eozinofilo leikocītu) skaits;
palielināti limfmezgli;
ķermeņa orgānu, tai skaitā aknu un nieru, iesaiste reakcijā.
Daudzos gadījumos šie simptomi būs mazāk nopietnu blakusparādību pazīmes. Taču Jums jāzina, ka šīs blakusparādības ir potenciāli bīstamas dzīvībai un var izvērsties smagākos traucējumos, piemēram, orgānu mazspējā, ja netiek ārstētas. Ja pamanāt kādu no šiem simptomiem,
nekavējoties sazinieties ar ārstu. Jūsu ārsts var izlemt pārbaudīt Jūsu aknu vai nieru darbību un veikt asinsanalīzes, un viņš var ieteikt Jums pārtraukt lietot Lamictal. Gadījumā, ja Jums būs radies Stīvensa-Džonsona sindroms vai toksiska epidermas nekrolīze, ārsts Jums pateiks, ka Jūs nekad nedrīkstat atsākt lamotrigīna lietošanu.
Hemofagocītiska limfohistiocitoze (HLH) (skatīt 2. punktu “Kas Jums jāzina pirms Lamictal lietošanas”).
Ļoti biežas blakusparādības
Tās var rasties vairāk nekā 1 no 10 cilvēkiem:
galvassāpes;
izsitumi uz ādas.
Biežas blakusparādības
Tās var rasties līdz 1 no 10 cilvēkiem:
agresija vai aizkaitināmība;
miegainība;
reibonis;
drebēšana vai trīce;
miega traucējumi (bezmiegs);
nemiers;
caureja;
sausuma sajūta mutē;
slikta dūša vai vemšana;
noguruma sajūta;
muguras vai locītavu, vai citu ķermeņa daļu sāpes.
Retākas blakusparādības
Tās var rasties līdz 1 no 100 cilvēkiem:
neveiklas kustības un koordinācijas trūkums (ataksija);
redzes dubultošanās vai miglošanās;
neparasta matu izkrišana, vai mati kļūst plāni (alopēcija).
Retas blakusparādības
Tās var rasties līdz 1 no 1 000 cilvēkiem:
dzīvībai bīstama ādas reakcija (Stīvensa–Džonsona sindroms): skatīt arī informāciju 4. punkta sākumā;
simptomu kopums, kas ietver drudzi, sliktu dūšu, vemšanu, galvassāpes, spranda stīvumu un izteiktu jutību pret spožu gaismu.
To var izraisīt galvas un muguras smadzenes pārklājošo apvalku iekaisums (meningīts). Šie simptomi parasti izzūd pēc ārstēšanas pārtraukšanas, bet, ja simptomi saglabājas vai pastiprinās, sazinieties ar savu ārstu;
ātras, nekontrolējamas acu kustības (nistagms);
acu nieze ar izdalījumu veidošanos un aplikumu uz plakstiņiem (konjunktivīts).
Ļoti retas blakusparādības
Tās var rasties līdz 1 no 10 000 cilvēkiem:
dzīvībai bīstama ādas reakcija (toksiska epidermas nekrolīze) (skatīt arī informāciju 4. punkta sākumā);
reakcija pret zālēm ar eozinofiliju un vispārējiem simptomiem (DRESS) (skatīt arī informāciju 4. punkta sākumā);
augsta ķermeņa temperatūra (drudzis) (skatīt arī informāciju 4. punkta sākumā);
pietūkums sejas rajonā (tūska) vai palielināti kakla, padušu vai cirkšņu limfmezgli (limfadenopātija) (skatīt arī informāciju 4. punkta sākumā);
aknu darbības izmaiņas, ko var konstatēt, veicot asinsanalīzes, vai aknu mazspēja (skatīt arī informāciju 4. punkta sākumā);
smagi asins recēšanas traucējumi, kas var izraisīt negaidītu asiņošanu vai asinsizplūdumus (diseminēta intravaskulāra koagulācija) (skatīt arī informāciju 4. punkta sākumā);
izmaiņas, ko var konstatēt, veicot asinsanalīzes; pie tām pieder samazināts eritrocītu skaits (anēmija), samazināts leikocītu skaits (leikopēnija, neitropēnija, agranulocitoze), samazināts trombocītu skaits (trombocitopēnija), samazināts visa veida asins šūnu skaits (pancitopēnija) un kaulu smadzeņu darbības traucējumi, ko dēvē par aplastisko anēmiju;
halucinācijas (reāli neesošu lietu „redzēšana” vai „dzirdēšana”);
apmulsums;
nestabilitātes vai nedrošības sajūta kustoties;
nekontrolējamas ķermeņa kustības (tiks), nekontrolējamas muskuļu spazmas, kas skar acis, galvu un torsu (horeoatetoze), vai citas neparastas ķermeņa kustības, piemēram, raustīšanās, drebēšana vai stīvums;
cilvēkiem, kam jau ir epilepsija, biežāk rodas lēkmes;
cilvēkiem, kam jau ir Parkinsona slimība, iespējams simptomu saasinājums;
vilkēdei līdzīga reakcija (simptomi var ietvert muguras vai locītavu sāpes, ko dažkārt var pavadīt drudzis un/vai slikta pašsajūta);
hemofagocītiska limfohistiocitoze (HLH) (skatīt 2. punktu “Kas Jums jāzina pirms Lamictal lietošanas”).
Citas blakusparādības
Citas blakusparādības ir radušās nelielam skaitam cilvēku, bet to patiesais biežums nav zināms:
ir bijuši ziņojumi par kaulu bojājumiem, to vidū osteopēniju un osteoporozi (kaulu blīvuma samazināšanos), un kaulu lūzumiem. Ja ilgstoši lietojat zāles pret epilepsiju, ja Jums ir bijusi osteoporoze vai ja lietojat steroīdu preparātus, konsultējieties ar savu ārstu vai farmaceitu.
nakts murgi.
pazemināta imunitāte, jo asinīs samazinās antivielu, ko sauc par imūnglobulīniem, koncentrācija, kas palīdz pasargāt pret infekciju.
Ziņošana par blakusparādībām
Ja Jums rodas jebkādas blakusparādības, konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu. Tas attiecas arī uz iespējamajām blakusparādībām, kas nav minētas šajā instrukcijā. Jūs varat ziņot par blakusparādībām arī tieši Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003. Tīmekļa vietne: HYPERLINK "http://www.zva.gov.lv/../?id=613&sa=613&top=3"www.zva.gov.lv. Ziņojot par blakusparādībām, Jūs varat palīdzēt nodrošināt daudz plašāku informāciju par šo zāļu drošumu.
5. Kā uzglabāt Lamictal
Uzglabāt šīs zāles bērniem neredzamā un nepieejamā vietā.
Nelietot šīs zāles pēc derīguma termiņa beigām, kas norādīts uz blistera, kastītes vai pudelītes pēc “EXP”. Derīguma termiņš attiecas uz norādītā mēneša pēdējo dienu.
Lamictal nav nepieciešami īpaši uzglabāšanas apstākļi.
Neizmetiet zāles kanalizācijā vai sadzīves atkritumos. Vaicājiet farmaceitam, kā izmest zāles, kuras vairs nelietojat. Šie pasākumi palīdzēs aizsargāt apkārtējo vidi.
6. Iepakojuma saturs un cita informācija
Ko Lamictal košļājamās/ disperģējamās tabletes satur
Aktīvā viela ir lamotrigīns. Katra košļājamā/ disperģējamā tablete satur 2 mg, 5 mg, 25 mg, 50 mg, 100 mg vai 200 mg lamotrigīna.
Citas sastāvdaļas ir: kalcija karbonāts, mazaizvietota hidroksipropilceluloze, alumīnija magnija silikāts, nātrija cietes glikolāts (A tips), povidons K30, saharīna nātrija sāls, magnija stearāts, upeņu aromātviela.
Lamictal košļājamo/ disperģējamo tablešu ārējais izskats un iepakojums
Lamictal košļājamās/ disperģējamās tabletes (visi stiprumi) ir baltas līdz bālganas tabletes, kas var būt viegli lāsumainas. Tām ir upeņu smarža. Visi minētie iepakojuma lielumi Jūsu valstī var nebūt pieejami.
Lamictal 2 mg košļājamās/ disperģējamās tabletes ir apaļas. Vienā pusē tām virs cipara "2" ir marķējums "LTG", bet otrā — divi ovāli, kas savstarpēji pārklājas, labajā stūrī. Katrā pudelītē ir 30 tabletes.
Lamictal 5 mg košļājamās/ disperģējamās tabletes ir garenas formas ar izliektām malām. Vienā pusē tām ir marķējums "GS CL2", bet otrā — "5". Katrā iepakojumā ir blisteri pa 10, 14, 28, 30, 42, 50 vai 56 tabletēm vai pudelītes pa 14, 28, 30, 42, 56 vai 60 tabletēm.
Lamictal 25 mg košļājamās/ disperģējamās tabletes ir taisnstūra formas ar noapaļotiem stūriem. Vienā pusē tām ir marķējums "GSCL5", bet otrā — "25". Katrā iepakojumā ir blisteri pa 10, 14, 21, 28, 30, 42, 50, 56 vai 60 tabletēm. Pirmajām ārstēšanas nedēļām, kad lēni tiek palielināta deva, ir pieejami uzsākšanas iepakojumi, kuros ir 21 vai 42 tabletes.
Lamictal 50 mg košļājamās/ disperģējamās tabletes ir taisnstūra formas ar noapaļotiem stūriem. Vienā pusē tām ir marķējums "GSCX7", bet otrā — "50". Katrā iepakojumā ir blisteri pa 10, 14, 28, 30, 42, 50, 56, 60, 90, 98, 100, 196 vai 200 tabletēm. Pirmajām ārstēšanas nedēļām, kad lēni tiek palielināta deva, ir pieejami uzsākšanas iepakojumi, kuros ir 42 tabletes.
Lamictal 100 mg košļājamās/ disperģējamās tabletes ir taisnstūra formas ar noapaļotiem stūriem. Vienā pusē tām ir marķējums "GSCL7", bet otrā — "100". Katrā iepakojumā ir blisteri pa 10, 14, 28, 30, 42, 50, 56, 60, 90, 98, 100, 196 vai 200 tabletēm.
Lamictal 200 mg košļājamās/ disperģējamās tabletes ir taisnstūra formas ar noapaļotiem stūriem. Vienā pusē tām ir marķējums "GSEC5", bet otrā — "200". Katrā iepakojumā ir blisteri pa 10, 14, 28, 30, 42, 50, 56, 60, 90, 98, 100, 196 vai 200 tabletēm.
Reģistrācijas apliecības īpašnieks un ražotājs
Reģistrācijas apliecības īpašnieks
GlaxoSmithKline Latvia SIA,
Duntes iela 3, Rīga, LV-1013, Latvija.
Tālr.: 67312687,
fakss: 67312690,
e-pasts: lv-epasts@gsk.com
Ražotājs
GlaxoSmithKline Pharmaceuticals S.A., Ul. Grunwaldzka 189, 60‑322 Poznan, Polija.
Šīs zāles Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) dalībvalstīs ir reģistrētas ar šādiem nosaukumiem:
Austrija Lamictal
Beļģija Lamictal
Bulgārija Lamictal
Horvātija Lamictal
Kipra Lamictal
Čehija Lamictal
Dānija Lamictal
Igaunija Lamictal
Somija Lamictal
Francija Lamictal
Vācija Lamictal
Grieķija Lamictal
Ungārija Lamictal
Īslande Lamictal
Īrija Lamictal
Itālija Lamictal
Latvija Lamictal
Lietuva Lamictal
Luksemburga Lamictal
Malta Lamictal
Nīderlande Lamictal
Norvēģija Lamictal
Polija Lamitrin
Lamitrin S
Portugāle Lamictal
Rumānija Lamictal
Slovākija Lamictal
Slovēnija Lamictal
Spānija Lamictal
Zviedrija Lamictal
Lielbritānija Lamictal
Šī lietošanas instrukcija pēdējo reizi pārskatīta 10/2018.
SASKAŅOTS ZVA 24-01-2019
NL/H/xxxx/IA/528/G_10 2018 PAGE \* Arabic \* MERGEFORMAT 1
ZĀĻU APRAKSTS
1. ZĀĻU NOSAUKUMS
Lamictal 2 mg košļājamās/ disperģējamās tabletes
Lamictal 5 mg košļājamās/ disperģējamās tabletes
Lamictal 25 mg košļājamās/ disperģējamās tabletes
Lamictal 50 mg košļājamās/ disperģējamās tabletes
Lamictal 100 mg košļājamās/ disperģējamās tabletes
Lamictal 200 mg košļājamās/ disperģējamās tabletes
2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS
Katra Lamictal 2 mg košļājamā/ disperģējamā tablete satur 2 mg lamotrigīna (lamotriginum).
Katra Lamictal 5 mg košļājamā/ disperģējamā tablete satur 5 mg lamotrigīna (lamotriginum).
Katra Lamictal 25 mg košļājamā/ disperģējamā tablete satur 25 mg lamotrigīna (lamotriginum).
Katra Lamictal 50 mg košļājamā/ disperģējamā tablete satur 50 mg lamotrigīna (lamotriginum).
Katra Lamictal 100 mg košļājamā/ disperģējamā tablete satur 100 mg lamotrigīna (lamotriginum).
Katra Lamictal 200 mg košļājamā/ disperģējamā tablete satur 200 mg lamotrigīna (lamotriginum).
Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.
3. ZĀĻU FORMA
Košļājamās/ disperģējamās tabletes.
2 mg košļājamās/ disperģējamās tabletes:
Baltas līdz bālganas apaļas tabletes ar diametru 4,8 mm un ar upeņu aromātu. Vienā pusē ir nošķelta mala un marķējums “LTG” virs cipara 2. Otrā pusē labajos stūros ir divi ovāli, kas savstarpēji pārklājas. Tabletes var būt nedaudz lāsumainas.
5 mg košļājamās/ disperģējamās tabletes:
Baltas līdz bālganas garenas formas, abpusēji izliektas tabletes (garākā ass 8,0 mm; īsākā ass 4,0 mm) ar upeņu aromātu un marķējumu “GS CL2” vienā pusē un “5” otrā pusē. Tabletes var būt nedaudz lāsumainas.
25 mg košļājamās/ disperģējamās tabletes:
Baltas līdz bālganas daudzšķautņainas, noapaļota taisnstūra formas, 5,2 mm garas tabletes ar upeņu aromātu un marķējumu “GSCL5” vienā pusē un “25” otrā pusē. Tabletes var būt nedaudz lāsumainas.
50 mg košļājamās/ disperģējamās tabletes:
Baltas līdz bālganas daudzšķautņainas, noapaļota taisnstūra formas, 6,6 mm garas tabletes ar upeņu aromātu un marķējumu “GSCX7” vienā pusē un “50” otrā pusē. Tabletes var būt nedaudz lāsumainas.
100 mg košļājamās/ disperģējamās tabletes:
Baltas līdz bālganas daudzšķautņainas, noapaļota taisnstūra formas, 8,3 mm garas tabletes ar upeņu aromātu un marķējumu “GSCL7” vienā pusē un “100” otrā pusē. Tabletes var būt nedaudz lāsumainas.
200 mg košļājamās/ disperģējamās tabletes:
Baltas līdz bālganas daudzšķautņainas, noapaļota taisnstūra formas, 10,4 mm garas tabletes ar upeņu aromātu un marķējumu “GSEC5” vienā pusē un “200” otrā pusē. Tabletes var būt nedaudz lāsumainas.
4. Klīniskā informācija
4.1. Terapeitiskās indikācijas
Epilepsija.
Pieaugušie un pusaudži no 13 gadu vecuma
Papildinošā vai monoterapija, ārstējot parciālas un ģeneralizētas krampju lēkmes, tai skaitā toniski-kloniskus krampjus.
Krampji, kas saistīti ar Lenoksa‑Gasto sindromu. Lamictal lietot kā papildterapiju, taču tas var būt arī pirmais pretepilepsijas līdzeklis (PEL), ar kuru sāk Lenoksa‑Gasto sindroma ārstēšanu.
Bērni un pusaudži no 2 līdz 12 gadu vecumam
Papildinošā terapija, ārstējot parciālas un ģeneralizētas krampju lēkmes, tai skaitā toniski-kloniskus krampjus un krampjus, kas saistīti ar Lenoksa‑Gasto sindromu.
Monoterapija tipisku absansa lēkmju gadījumā.
Bipolāri traucējumi
Pieaugušie no 18 gadu vecuma
Depresijas epizožu profilakse pacientiem ar I tipa bipolāriem traucējumiem, kuriem dominē depresijas epizodes (skatīt 5.1. apakšpunktu).
Lamictal nav indicēts mānijas vai depresijas epizožu akūtai ārstēšanai.
4.2. Devas un lietošanas veids
Lamictal košļājamās/ disperģējamās tabletes var košļāt, šķīdināt nelielā ūdens daudzumā (vismaz tik daudz, lai apsegtu tableti) vai norīt veselas, uzdzerot nedaudz ūdens.
Ja aprēķinātā lamotrigīna deva (piemēram, ārstējot bērnus ar epilepsiju vai pacientus ar pavājinātu aknu darbību) neatbilst veselām tabletēm, jālieto tāda deva, kas ir vienāda ar mazāko skaitu veselu tablešu.
Terapijas atsākšana
Ārstiem jāizvērtē nepieciešamība pēc devas kāpināšanas līdz balstdevai, atsākot Lamictal terapiju pacientiem, kas jebkāda iemesla dēļ ir pārtraukuši Lamictal lietošanu, jo liela sākumdeva un ieteiktās lamotrigīna devas kāpināšanas shēmas neievērošana ir saistīta ar nopietnu izsitumu risku (skatīt 4.4. apakšpunktu). Jo ilgāks laiks pagājis no iepriekšējās devas, jo lielāka vērība jāpievērš devas kāpināšanai līdz balstdevai. Ja laika intervāls kopš lamotrigīna lietošanas pārtraukšanas pārsniedz piecus eliminācijas pusperiodus (skatīt 5.2. apakšpunktu), Lamictal deva līdz balstdevai jākāpina saskaņā ar atbilstošo shēmu.
Tiek rekomendēts neatsākt Lamictal terapiju pacientiem, kam terapija pārtraukta ar iepriekšēju lamotrigīna terapiju saistītu izsitumu dēļ, ja vien iespējamais ieguvums pārliecinoši neatsver risku.
Epilepsija
Tālāk parādītas ieteicamās devas kāpināšanas shēmas un balstdevas pieaugušajiem un pusaudžiem no 13 gadu vecuma (1. tabula), kā arī bērniem un pusaudžiem vecumā no 2 līdz 12 gadiem (2. tabula). Tā kā pastāv izsitumu risks, nedrīkst pārsniegt norādīto sākumdevu un turpmāko devas kāpināšanas shēmu (skatīt 4.4. apakšpunktu).
Pārtraucot lietot citus PEL vai pievienojot lamotrigīnu ietverošai terapijas shēmai citus PEL vai citus līdzekļus, jāapsver, kādu ietekmi tas var atstāt uz lamotrigīna farmakokinētiku (skatīt 4.5. apakšpunktu).
1. tabula. Pieaugušie un pusaudži no 13 gadu vecuma — ieteicamā ārstēšanas shēma epilepsijas gadījumā
| Ārstēšanas shēma | 1.+2. nedēļa | 3.+4. nedēļa | Parastā balstdeva |
| Monoterapija | 25 mg dienā (vienreiz dienā) |
50 mg dienā (vienreiz dienā) |
100 - 200 mg dienā (vienreiz dienā vai divās devās) Lai sasniegtu balstdevu, devu ik pēc vienas vai divām nedēļām var palielināt par maksimāli 50–100 mg, līdz panākta optimāla atbildes reakcija. Dažiem pacientiem, lai panāktu vēlamo atbildes reakciju, nepieciešamā deva ir 500 mg dienā. |
| Papildinošā terapija KOPĀ AR valproātu (lamotrigīna glikuronizācijas inhibitors — skatīt 4.5. apakšpunktu): | |||
| Kombinācijas ar valproātu gadījumā jāizmanto šī shēma — neatkarīgi no pārējām vienlaikus lietotajām zālēm. | 12,5 mg dienā (lietojot 25 mg katru otro dienu) |
25 mg dienā (vienreiz dienā) |
100 - 200 mg dienā (vienreiz dienā vai divās devās) Lai sasniegtu balstdevu, devu ik pēc vienas vai divām nedēļām var palielināt par maksimāli 25–50 mg, līdz panākta optimāla atbildes reakcija. |
| Papildinošā terapija BEZ valproāta un KOPĀ AR lamotrigīna glikuronizācijas inducētājiem (skatīt 4.5. apakšpunktu): | |||
Šī ārstēšanas shēma jāizmanto, ja kombinētā terapija neietver valproātu, bet ietver: fenitoīnu, karbamazepīnu, fenobarbitālu, primidonu, rifampicīnu, lopinaviru /ritonaviru. |
50 mg dienā (vienreiz dienā) |
100 mg dienā (divās devās) |
200 - 400 mg dienā (divās devās) Lai sasniegtu balstdevu, devu ik pēc vienas vai divām nedēļām var palielināt par maksimāli 100 mg, līdz panākta optimāla atbildes reakcija. Dažiem pacientiem, lai panāktu vēlamo atbildes reakciju, nepieciešamā deva ir 700 mg dienā. |
Papildinošā terapija BEZ valproāta un BEZ lamotrigīna glikuronizācijas inducētājiem (skatīt 4.5. apakšpunktu): |
|||
| Šī devu shēma jāizmanto gadījumā, kad terapija ietver kombināciju ar citām zālēm, kuras būtiski neinhibē vai neinducē lamotrigīna glikuronizāciju. | 25 mg dienā (vienreiz dienā) |
50 mg dienā (vienreiz dienā) |
100 - 200 mg dienā (vienreiz dienā vai divās devās) Lai sasniegtu balstdevu, devu ik pēc vienas vai divām nedēļām var palielināt par maksimāli 50–100 mg, līdz panākta optimāla atbildes reakcija. |
| Pacientiem, kas saņem zāles, kuru farmakokinētiskā mijiedarbība ar lamotrigīnu šobrīd nav zināma (skatīt 4.5. apakšpunktu), jāizmanto tā pati devas kāpināšanas shēma, kas ieteicama, lietojot lamotrigīnu kopā ar valproātu. |
2. tabula. Bērni un pusaudži no 2 līdz 12 gadu vecumam — ieteicamā ārstēšanas shēma epilepsijas gadījumā (kopējā dienas deva, izsakot mg uz kg ķermeņa masas dienā)
| Ārstēšanas shēma | 1.+2. nedēļa | 3.+4. nedēļa | Parastā balstdeva |
| Monoterapija tipisku absansa lēkmju gadījumā | 0,3 mg/kg dienā (vienreiz dienā vai divās devās) | 0,6 mg/kg dienā (vienreiz dienā vai divās devās) | 1–15 mg/kg dienā (vienreiz dienā vai divās devās) Lai sasniegtu balstdevu, dienas devu ik pēc vienas vai divām nedēļām var palielināt par maksimāli 0,6 mg/kg, līdz panākta optimāla atbildes reakcija, bet maksimālā balstdeva ir 200 mg dienā. |
| Papildinošā terapija KOPĀ AR valproātu (lamotrigīna glikuronizācijas inhibitors — skatīt 4.5. apakšpunktu): | |||
| Kombinācijas ar valproātu gadījumā jāizmanto šī shēma — neatkarīgi no pārējām vienlaikus lietotajām zālēm. | 0,15 mg/kg dienā* (vienreiz dienā) | 0,3 mg/kg dienā (vienreiz dienā) | 1 - 5 mg/kg dienā (vienreiz dienā vai divās devās) Lai sasniegtu balstdevu, devu ik pēc vienas vai divām nedēļām var palielināt par maksimāli 0,3 mg/kg dienā, līdz panākta optimāla atbildes reakcija; maksimālā balstdeva ir 200 mg dienā. |
| Papildinošā terapija BEZ valproāta un KOPĀ AR lamotrigīna glikuronizācijas inducētājiem (skatīt 4.5. apakšpunktu): | |||
Šī ārstēšanas shēmu jāizmanto, ja kombinētā terapija neietver valproātu, bet ietver: fenitoīnu, karbamazepīnu, fenobarbitālu, primidonu, rifampicīnu, lopinaviru /ritonaviru. |
0,6 mg/kg dienā (divās devās) | 1,2 mg/kg dienā (divās devās) | 5 - 15 mg/kg dienā (vienreiz dienā vai divās devās) Lai sasniegtu balstdevu, devu ik pēc vienas vai divām nedēļām var palielināt par maksimāli 1,2 mg/kg dienā, līdz panākta optimāla atbildes reakcija; maksimālā balstdeva ir 400 mg dienā. |
| Papildinošā terapija BEZ valproāta un BEZ lamotrigīna glikuronizācijas inducētājiem (skatīt 4.5. apakšpunktu): | |||
| Šī devu shēma jāizmanto gadījumā, kad terapija ietver kombināciju ar citām zālēm, kuras būtiski neinhibē vai neinducē lamotrigīna glikuronizāciju. | 0,3 mg/kg dienā (vienreiz dienā vai divās devās) | 0,6 mg/kg dienā (vienreiz dienā vai divās devās) | 1 - 10 mg/kg dienā (vienreiz dienā vai divās devās) Lai sasniegtu balstdevu, devu ik pēc vienas vai divām nedēļām var palielināt par maksimāli 0,6 mg/kg dienā, līdz panākta optimāla atbildes reakcija; maksimālā balstdeva ir 200 mg dienā. |
| Pacientiem, kas saņem zāles, kuru farmakokinētiskā mijiedarbība ar lamotrigīnu šobrīd nav zināma (skatīt 4.5. apakšpunktu), jāizmanto tā pati devas kāpināšanas shēma, kas ieteicama, lietojot lamotrigīnu kopā ar valproātu. | |||
| * Ja aprēķinātā dienas deva pacientiem, kuri lieto valproātu, ir 1 mg vai lielāka, bet mazāka par 2 mg, Lamictal 2 mg košļājamās/ disperģējamās tabletes pirmajās divās nedēļās var lietot katru otro dienu. Ja aprēķinātā dienas deva pacientiem, kuri lieto valproātu, ir zem 1 mg, Lamictal nedrīkst lietot. |
Lai nodrošinātu terapeitiskās devas saņemšanu, nepieciešams sekot līdzi bērna ķermeņa masai un pārskatīt devu ķermeņa masas izmaiņu gadījumā. Domājams, ka bērniem vecumā no 2 līdz 6 gadiem būs nepieciešama lielākā ieteicamā balstdeva.
Ja epilepsijas kontroli nodrošina papildinošā terapija, citu vienlaikus lietoto PEL lietošanu var pārtraukt un pacientus var turpināt ārstēt ar Lamictal monoterapiju.
Bērni vecumā līdz 2 gadiem
Ir pieejams ierobežots datu daudzums par lamotrigīna lietošanas drošumu un efektivitāti parciālu krampju papildterapijā bērniem no 1 mēneša līdz 2 gadu vecumam (skatīt 4.4. apakšpunktu). Nav datu par bērniem līdz 1 mēneša vecumam. Tāpēc Lamictal nav ieteicams lietošanai bērniem līdz 2 gadu vecumam. Ja, ņemot vērā klīnisko nepieciešamību, tomēr tiek pieņemts lēmums ārstēt, skatiet 4.4., 5.1. un 5.2. apakšpunktu.
Bipolāri traucējumi
Ieteicamā devas kāpināšanas shēma un balstdeva pieaugušajiem, kas vecāki par 18 gadiem, ir parādīta tālāk redzamajās tabulās. Pārejas shēmā ietilpst lamotrigīna devas kāpināšana līdz stabilizācijas balstdevai sešu nedēļu laikā (3. tabula), pēc kuras sasniegšanas var tikt atcelti pārējie psihotropie un/vai pretepilepsijas līdzekļi, ja tam ir klīniskas indikācijas (4. tabula). Dotas arī devas pielāgošanas shēma pēc citu psihotropo un/vai pretepilepsijas līdzekļu pievienošanas (5. tabula). Tā kā pastāv izsitumu risks, nedrīkst pārsniegt norādīto sākumdevu un turpmāko devas kāpināšanas shēmu (skatīt 4.4. apakšpunktu).
3. tabula. Pieaugušie no 18 gadu vecuma — ieteicamā devas kāpināšanas shēma līdz pilnai stabilizācijas balstdevai, ārstējot bipolārus traucējumus
| Ārstēšanas shēma | 1.+2. nedēļa | 3.+4. nedēļa | 5. nedēļa | Vēlamā stabilizācijas deva (6. nedēļa)* |
| Lamotrigīna monoterapija VAI papildinošā terapija BEZ valproāta un BEZ lamotrigīna glikuronizācijas inducētājiem (skatīt 4.5. apakšpunktu): | ||||
| Šī devu shēma jāizmanto gadījumā, kad terapija ietver kombināciju ar citām zālēm, kuras būtiski neinhibē vai neinducē lamotrigīna glikuronizāciju. | 25 mg dienā (vienreiz dienā) |
50 mg dienā (vienreiz dienā vai divās devās) |
100 mg dienā (vienreiz dienā vai divās devās) |
200 mg dienā — parastā vēlamā deva optimālai atbildes reakcijai (vienreiz dienā vai divās devās) Klīniskajos pētījumos lietoto dienas devu diapazons ir 100–400 mg. |
| Papildinošā terapija KOPĀ AR valproātu (lamotrigīna glikuronizācijas inhibitors — skatīt 4.5. apakšpunktu): | ||||
| Kombinācijas ar valproātu gadījumā jāizmanto šī shēma — neatkarīgi no pārējām vienlaikus lietotajām zālēm. | 12,5 mg dienā (lietojot 25 mg katru otro dienu) |
25 mg dienā (vienreiz dienā) |
50 mg dienā (vienreiz dienā vai divās devās) |
100 mg dienā — parastā vēlamā deva optimālai atbildes reakcijai (vienreiz dienā vai divās devās) Atkarībā no klīniskās atbildes reakcijas var lietot maksimālo devu- 200 mg dienā. |
| Papildinošā terapija BEZ valproāta un KOPĀ AR lamotrigīna glikuronizācijas inducētājiem (skatīt 4.5. apakšpunktu): | ||||
Šī ārstēšanas shēma jāizmanto, ja kombinētā terapija neietver valproātu, bet ietver: fenitoīnu, karbamazepīnu, fenobarbitālu, primidonu, rifampicīnu, lopinaviru /ritonaviru. |
50 mg dienā (vienreiz dienā) |
100 mg dienā (divās devās) |
200 mg dienā (divās devās) |
300 mg dienā 6. nedēļā; ja vajadzīgs, optimālas atbildes reakcijas panākšanai 7. nedēļā to var palielināt līdz parastajai vēlamajai devai- 400 mg dienā (divās devās) |
| Pacientiem, kas saņem zāles, kuru farmakokinētiskā mijiedarbība ar lamotrigīnu šobrīd nav zināma (skatīt 4.5. apakšpunktu), jāizmanto tā pati devas kāpināšanas shēma, kas ieteicama, lietojot lamotrigīnu kopā ar valproātu. |
* Vēlamā stabilizācijas deva mainīsies atkarībā no klīniskās atbildes reakcijas.
4. tabula. Pieaugušie no 18 gadu vecuma — stabilizācijas kopējā dienas balstdeva pēc citu zāļu atcelšanas, ārstējot bipolārus traucējumus
Kad sasniegta vēlamā dienas stabilizācijas balstdeva, citas zāles var atcelt, kā parādīts tālāk.
| Ārstēšanas shēma | Pašreizējā lamotrigīna stabilizācijas deva (pirms atcelšanas) | 1. nedēļa (sākot no atcelšanas brīža) |
2. nedēļa | No 3. nedēļas* |
| Valproāta atcelšana (lamotrigīna glikuronizācijas inhibitors — skatīt 4.5. apakšpunktu), atkarībā no sākotnējās lamotrigīna devas: | ||||
| Atceļot valproātu, dubultojiet stabilizācijas devu, taču devas pieaugums nedrīkst būt lielāks par 100 mg nedēļā | 100 mg dienā | 200 mg dienā | Turpiniet lietot šo devu (200 mg dienā) (divās devās) |
|
| 200 mg dienā | 300 mg dienā | 400 mg dienā | Turpiniet lietot šo devu (400 mg dienā) | |
| Lamotrigīna glikuronizācijas inducētāju atcelšana (skatīt 4.5. apakšpunktu), atkarībā no sākotnējās lamotrigīna devas: | ||||
Šī devu shēma jāizmanto, atceļot šādus līdzekļus: fenitoīnu, karbamazepīnu, fenobarbitālu, primidonu, rifampicīnu, lopinaviru /ritonaviru. |
400 mg dienā | 400 mg dienā | 300 mg dienā | 200 mg dienā |
| 300 mg dienā | 300 mg dienā | 225 mg dienā | 150 mg dienā | |
| 200 mg dienā | 200 mg dienā | 150 mg dienā | 100 mg dienā | |
| Tādu zāļu atcelšana, kas būtiski NEINHIBĒ vai NEINDUCĒ lamotrigīna glikuronizāciju (skatīt 4.5. apakšpunktu): | ||||
| Šī devu shēma jāizmanto gadījumā, kad tiek atcelti līdzekļi, kuri būtiski neinhibē vai neinducē lamotrigīna glikuronizāciju. | Turpiniet lietot devas kāpināšanā sasniegto vēlamo devu (200 mg dienā divās devās) (dienas devas diapazons 100–400 mg). |
|||
| Pacientiem, kas saņem zāles, kuru farmakokinētiskā mijiedarbība ar lamotrigīnu šobrīd nav zināma (skatīt 4.5. apakšpunktu), sākotnēji ieteicams turpināt lietot tādu pašu lamotrigīna devu un to pielāgot, ņemot vērā klīnisko atbildes reakciju. |
* Nepieciešamības gadījumā devu var palielināt līdz 400 mg.
5. tabula. Pieaugušie no 18 gadu vecuma — lamotrigīna dienas devas pielāgošana pēc citu zāļu pievienošanas, ārstējot bipolārus traucējumus
Nav klīniskās pieredzes, pielāgojot lamotrigīna dienas devu pēc citu zāļu pievienošanas. Tomēr, pamatojoties uz pētījumiem par mijiedarbību ar citiem līdzekļiem, var sniegt šādus ieteikumus:
| Ārstēšanas shēma | Pašreizējā lamotrigīna stabilizācijas deva (pirms pievienošanas) | 1. nedēļa (skaitot no pievienošanas brīža) | 2. nedēļa | No 3. nedēļas |
| Valproāta pievienošana (lamotrigīna glikuronizācijas inhibitors — skatīt 4.5. apakšpunktu), atkarībā no sākotnējās lamotrigīna devas: | ||||
| Pievienojot valproātu, jāizmanto šī shēma — neatkarīgi no pārējām vienlaikus lietotajām zālēm. | 200 mg dienā | 100 mg dienā | Turpiniet lietot šo devu (100 mg dienā) | |
| 300 mg dienā | 150 mg dienā | Turpiniet lietot šo devu (150 mg dienā) | ||
| 400 mg dienā | 200 mg dienā | Turpiniet lietot šo devu (200 mg dienā) | ||
| Lamotrigīna glikuronizācijas inhibitoru pievienošana terapijai pacientiem, kuri NELIETO valproātu (skatīt 4.5. apakšpunktu), atkarībā no sākotnējās lamotrigīna devas: | ||||
Šī devu shēma jāizmanto, pievienojot šādus līdzekļus (terapija neietver valproātu): fenitoīnu, karbamazepīnu, fenobarbitālu, primidonu, rifampicīnu, lopinaviru /ritonaviru. |
200 mg dienā | 200 mg dienā | 300 mg dienā | 400 mg dienā |
| 150 mg dienā | 150 mg dienā | 225 mg dienā | 300 mg dienā | |
| 100 mg dienā | 100 mg dienā | 150 mg dienā | 200 mg dienā | |
| Tādu zāļu pievienošana, kas būtiski NEINHIBĒ vai NEINDUCĒ lamotrigīna glikuronizāciju (skatīt 4.5. apakšpunktu): | ||||
| Šī devu shēma jāizmanto gadījumā, kad tiek pievienoti līdzekļi, kuri būtiski neinhibē vai neinducē lamotrigīna glikuronizāciju. | Turpiniet lietot devas kāpināšanā sasniegto vēlamo devu (200 mg dienā; dienas devas diapazons 100–400 mg). | |||
| Pacientiem, kas saņem zāles, kuru farmakokinētiskā mijiedarbība ar lamotrigīnu šobrīd nav zināma (skatīt 4.5. apakšpunktu), jāizmanto tā pati devas kāpināšanas shēma, kas ieteicama, lietojot lamotrigīnu kopā ar valproātu. |
Lamictal lietošanas pārtraukšana pacientiem ar bipolāriem traucējumiem
Klīniskajos pētījumos netika novērots nelabvēlīgu reakciju biežuma, smaguma vai veida izmaiņas pēc straujas lamotrigīna terapijas pārtraukšanas, salīdzinot ar placebo. Tādējādi pacienti var pārtraukt lietot Lamictal bez pakāpeniskas devas samazināšanas.
Bērni un pusaudži līdz 18 gadu vecumam
Lamictal nav ieteicams lietošanai bērniem līdz 18 gadu vecumam, jo nejaušinātā lietošanas pārtraukšanas pētījumā netika konstatēta nozīmīga efektivitāte un bija vairāk ziņojumu par suicidalitāti (skatīt 4.4. un 5.1. apakšpunktu).
Vispārēji ieteikumi Lamictal devu noteikšanai īpašām pacientu grupām
Sievietes, kuras lieto hormonālos kontraceptīvos līdzekļus
Etinilestradiola un levonorgestrela kombinācijas (30 μg/150 μg) lietošana aptuveni divas reizes paātrina lamotrigīna klīrensu, kā rezultātā samazinās lamotrigīna koncentrācija. Pēc titrēšanas var būt nepieciešamas lielākas (pat divreiz lielākas) lamotrigīna balstdevas, lai panāktu maksimālu terapeitisku iedarbību. Nedēļā, kad kontraceptīvo līdzekli nelieto, novērota divreiz augstāka lamotrigīna koncentrācija. Nevar izslēgt no devas atkarīgas nevēlamās blakusparādības. Tādēļ jāapsver iespēja lietot kontracepcijas metodi, kas neparedz nedēļu bez tablešu lietošanas (piemēram, nepārtraukta hormonālā kontracepcija vai nehormonālas kontracepcijas metodes; skatīt 4.4. un 4.5. apakšpunktu).
Hormonālo kontraceptīvo līdzekļu lietošanas uzsākšana pacientēm, kuras jau saņem lamotrigīna balstdevu un NESAŅEM lamotrigīna glikuronizācijas inducētājus
Vairumā gadījumu lamotrigīna balstdevu nāksies palielināt līdz pat divām reizēm (skatīt 4.4. un 4.5. apakšpunktu). No brīža, kad tiek sākta hormonālo kontraceptīvo līdzekļu lietošana, lamotrigīna dienas devu katru nedēļu ieteicams palielināt par 50–100 mg atbilstoši pacientes individuālajai atbildes reakcijai. Devu nedrīkst palielināt vairāk, nekā norādīts, ja vien to neprasa klīniskā atbildes reakcija. Var apsvērt lamotrigīna koncentrācijas noteikšanu serumā pirms un pēc hormonālo kontraceptīvo līdzekļu lietošanas uzsākšanas, lai nodrošinātu lamotrigīna sākotnējās koncentrācijas saglabāšanu. Ja vajadzīgs, deva jāpielāgo. Ja sieviete lieto hormonālo kontraceptīvo līdzekli, kas ietver vienu neaktīvas ārstēšanas nedēļu ("nedēļu bez tabletēm"), lamotrigīna koncentrācija serumā jānosaka 3. aktīvas ārstēšanas nedēļā, t.i., kontraceptīvo tablešu lietošanas cikla 15.–21. dienā. Tāpēc par pirmās izvēles terapiju jāapsver tāda pretapaugļošanās līdzekļa lietošana, kuram nav „nedēļas bez tabletēm” (piemēram, pastāvīgie hormonu pretapaugļošanās līdzekļi vai nehormonālas metodes; skatīt 4.4. un 4.5. apakšpunktu).
Hormonālo kontraceptīvo līdzekļu lietošanas beigšana pacientēm, kuras jau saņem lamotrigīna balstdevu un NESAŅEM lamotrigīna glikuronizācijas inducētājus
Vairumā gadījumu lamotrigīna balstdevu nāksies samazināt (līdz pat par 50 %) (skatīt 4.4. un 4.5. apakšpunktu). Lamotrigīna dienas devu ieteicams samazināt pakāpeniski, proti, par 50–100 katru nedēļu (katru nedēļu devu drīkst samazināt par apjomu, kas nepārsniedz 25 % no kopējās dienas devas) 3 nedēļu laikā, ja vien klīniskā atbildes reakcija neprasa citādu pieeju. Var apsvērt lamotrigīna koncentrācijas noteikšanu serumā pirms un pēc hormonālo kontraceptīvo līdzekļu lietošanas pārtraukšanas, lai nodrošinātu lamotrigīna sākotnējās koncentrācijas saglabāšanu. Ja sieviete vēlas pārtraukt lietot hormonālo kontraceptīvo līdzekli, kas ietver vienu neaktīvas ārstēšanas nedēļu ("nedēļu bez tabletēm"), lamotrigīna koncentrācija serumā jānosaka 3. aktīvas ārstēšanas nedēļā, t.i., kontraceptīvo tablešu lietošanas cikla 15.–21. dienā. Paraugus lamotrigīna koncentrācijas noteikšanas nolūkā nedrīkst ņemt pirmajā nedēļā pēc pilnīgas hormonālā kontraceptīvā līdzekļa lietošanas pārtraukšanas.
Lamotrigīna lietošanas uzsākšana pacientēm, kuras jau lieto hormonālos kontraceptīvos līdzekļus
Devu kāpināšana jāveic saskaņā ar parastajiem ieteikumiem par devām, kas doti tabulās.
Hormonālo kontraceptīvo līdzekļu lietošanas uzsākšana un pārtraukšana pacientēm, kuras jau saņem lamotrigīna balstdevu un LIETO lamotrigīna glikuronizācijas inducētājus
Var nebūt nepieciešama ieteiktās lamotrigīna balstdevas pielāgošana.
Lietošana kopā ar atazanaviru/ritonaviru
Pievienojot lamotrigīnu jau uzsāktai atazanavira/ritonavira terapijai, nav nepieciešams pielāgot ieteicamo lamotrigīna devas palielināšanas shēmu.
Pacientiem, kuri jau lieto lamotrigīna balstdevas un nelieto glikuronizācijas induktorus, lamotrigīna deva var būt jāpalielina, ja tiek pievienots atazanavirs/ritonavirs, vai jāsamazina, ja atazanavira/ritonavira lietošana tiek pārtraukta. Lamotrigīna koncentrācija plazmā jākontrolē pirms un 2 nedēļu laikā pēc atazanavira/ritonavira lietošanas uzsākšanas vai pārtraukšanas, lai redzētu, vai nepieciešams pielāgot lamotrigīna devu (skatīt 4.5. apakšpunktu).
Lietošana kopā ar lopinaviru/ritonaviru
Pievienojot lamotrigīnu jau uzsāktai lopinavira/ritonavira terapijai, nav nepieciešams pielāgot ieteicamo lamotrigīna devas palielināšanas shēmu.
Pacientiem, kuri jau lieto lamotrigīna balstdevas un nelieto glikuronizācijas induktorus, lamotrigīna deva var būt jāpalielina, ja tiek pievienots lopinavirs/ritonavirs, vai jāsamazina, ja lopinavira/ritonavira lietošana tiek pārtraukta. Lamotrigīna koncentrācija plazmā jākontrolē pirms un 2 nedēļu laikā pēc lopinavira/ritonavira lietošanas uzsākšanas vai pārtraukšanas, lai redzētu, vai nepieciešams pielāgot lamotrigīna devu (skatīt 4.5. apakšpunktu).
Vecāka gadagājuma pacienti (pēc 65 gadu vecuma)
Ieteiktajā shēmā norādīto devu pielāgošana nav vajadzīga. Lamotrigīna farmakokinētika šajā vecuma grupā ietilpstošiem pacientiem būtiski neatšķiras no farmakokinētikas pārējiem pieaugušajiem (skatīt 5.2. apakšpunktu).
Pavājināta nieru darbība
Nozīmējot lamotrigīnu pacientiem ar nieru mazspēju, jāievēro piesardzība. Pacientiem ar nieru mazspēju terminālajā stadijā lamotrigīna sākumdeva jānosaka, balstoties uz pacienta vienlaikus lietotajām zālēm; pacientiem ar izteikti pavājinātu nieru darbību var būt efektīvas samazinātas balstdevas (skatīt 4.4. un 5.2. apakšpunktu).
Pavājināta aknu darbība
Parasti pacientiem ar pavājinātu aknu darbību sākumdeva, kāpināšanas deva un balstdeva ir jāsamazina aptuveni par 50 %, ja traucējumi ir mēreni (Child-Pugh B pakāpe), vai par 75 %, ja traucējumi ir smagi (Child-Pugh C pakāpe). Deva jākāpina un balstdeva jāpielāgo atkarībā no klīniskās atbildes reakcijas (skatīt 5.2. apakšpunktu).
4.3. Kontrindikācijas
Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām.
4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā
Izsitumi uz ādas
Ir ziņots par nevēlamām ādas reakcijām, kas parasti radušās pirmajās astoņās nedēļās no lamotrigīna lietošanas uzsākšanas. Vairumā gadījumu izsitumi ir viegli izteikti un pašierobežojoši, tomēr ir ziņots arī par nopietniem izsitumiem, kuru dēļ nepieciešama hospitalizēšana un lamotrigīna lietošanas pārtraukšana. To skaitā ir bijuši potenciāli dzīvībai bīstami izsitumi, piemēram, Stīvensa‑Džonsona sindroms (SJS), toksiskā epidermas nekrolīze (TEN) un reakcija pret zālēm ar eozinofiliju un vispārējiem simptomiem (DRESS), ko sauc arī par hipersensitivitātes sindromu (HSS) (skatīt 4.8. apakšpunktu).
Pieaugušajiem, kuri piedalījās pētījumos un kam tika lietotas lamotrigīna devas saskaņā ar šeit dotajiem ieteikumiem, smagi ādas izsitumi novēroti aptuveni 1 no 500 pacientiem, kuri slimoja ar epilepsiju. Aptuveni pusē gadījumu ir ziņots par Stīvensa-Džonsona sindromu (1 no 1000). Klīniskajos pētījumos, kuros piedalījās pacienti ar bipolāriem traucējumiem, smagu izsitumu biežums bija aptuveni 1 no 1000.
Bērniem smagu ādas izsitumu risks ir lielāks nekā pieaugušajiem. Dati, kas iegūti vairākos pētījumos, norāda, ka to izsitumu, kas saistīti ar hospitalizāciju, biežums bērniem ir no 1 no 300 līdz 1 no 100.
Bērniem izsitumus to sākuma stadijā ir iespējams sajaukt ar infekciju, tādēļ ārstiem ir jāapsver reakcijas uz lamotrigīnu iespēja tiem bērniem, kam pirmo astoņu terapijas nedēļu laikā parādās izsitumi vai drudzis.
Bez tam kopumā izsitumu risks ir cieši saistīts ar:
lielām sākotnējām lamotrigīna devām un ieteicamās devas kāpināšanas shēmas pārsniegšanu (skatīt 4.2. apakšpunktu);
vienlaicīgu valproāta lietošanu (skatīt 4.2. apakšpunktu).
Piesardzība jāievēro, arī ārstējot pacientus, kam anamnēzē ir alerģija vai izsitumi saistībā ar citu PEL lietošanu, jo viņiem vieglu/ mērenu izsitumu rašanās pēc lamotrigīna terapijas bija aptuveni trīs reizes biežāka nekā pacientiem bez šādas anamnēzes.
Visu pacientu (pieaugušo un bērnu), kam parādās ādas izsitumi, stāvoklis ir rūpīgi jāizvērtē, un Lamictal terapija nekavējoties jāatceļ, ja vien nav pilnīgi skaidrs, ka izsitumi nav saistīti ar lamotrigīna terapiju. Tiek rekomendēts neatsākt Lamictal terapiju pacientiem, kam terapija pārtraukta ar iepriekšēju lamotrigīna terapiju saistītu izsitumu dēļ, ja vien iespējamais ieguvums pārliecinoši neatsver risku. Ja pacientam lamotrigīna lietošanas laikā ir attīstījies SJS, TEN vai DRESS, viņš nekādā gadījumā nedrīkst atsākt lamotrigīna lietošanu.
Ir ziņots arī par tādiem izsitumiem, kas ir daļa no hipersensitivitātes sindroma, kurš saistīts ar dažādiem sistēmiskiem simptomiem, tai skaitā drudzi, limfadenopātiju, sejas tūsku, asinsainas un aknu funkciju izmaiņām un aseptisku meningītu (skatīt 4.8. apakšpunktu). Šim sindromam iespējamas dažādas smaguma pakāpes, un retos gadījumos tas var izraisīt diseminētu intravazālu koagulāciju un vairāku orgānu mazspēju. Tādēļ īpaši svarīgi ir ievērot paaugstinātas jutības agrīnās izpausmes (piemēram, drudzi, limfadenopātiju), pat ja izsitumus nenovēro. Ja parādās šāda simptomātika, nekavējoties jāizvērtē pacienta stāvoklis, un, ja nav iespējams noteikt citu etioloģisko cēloni, jāpārtrauc Lamictal terapija.
Vairumā gadījumu, pārtraucot zāļu lietošanu, aseptisks meningīts bija atgriezenisks, taču vairākos gadījumos, atsākot lietot lamotrigīnu, tas atkārtojās. Šo zāļu lietošanas atsākšana izraisīja simptomu strauju atjaunošanos, turklāt tie nereti bija smagāki. Lamotrigīna terapiju nedrīkst atsākt pacientiem, kuriem tā pārtraukta ar iepriekšēju lamotrigīna terapiju saistīta aseptiska meningīta dēļ.
Hemofagocītiska limfohistiocitoze (HLH)
Pacientiem pēc lamotrigīna lietošanas ziņots par HLH rašanos (skatīt 4.8. apakšpunktu). HLH raksturīgās pazīmes un simptomi ir šādi – drudzis, izsitumi, neiroloģiski simptomi, hepatosplenomegālija, limfadenopātija, citopēnija, augsts feritīna līmenis serumā, hipertrigliceridēmija un aknu darbības un asinsreces patoloģijas. Simptomi parasti rodas 4 nedēļu laikā pēc terapijas sākšanas. HLH var būt bīstama dzīvībai.
Pacienti jāinformē par ar HLH saistītajiem simptomiem, un viņiem jāiesaka nekavējoties meklēt medicīnisku palīdzību, ja šādi simptomi rodas lamotrigīna lietošanas laikā.
Pacientiem, kuriem rodas šādas pazīmes un simptomi, nekavējoties jāveic atbilstoši izmeklējumi un jāapsver HLH diagnoze. Lamotrigīna lietošana jāpārtrauc nekavējoties, ja vien nav pierādīta alternatīva etioloģija.
Klīniska pasliktināšanās un pašnāvības risks
Saņemti ziņojumi par pašnāvības domām un pašnāvniecisku uzvedību pacientiem, kas tiek ārstēti ar pretepilepsijas līdzekļiem dažādu indikāciju gadījumā. Arī randomizētu placebo kontrolētu pētījumu meta analīze sniedz datus par nedaudz paaugstinātu pašnāvības domu un pašnāvnieciskas uzvedības risku, lietojot pretepilepsijas līdzekļus. Šā riska rašanās mehānisms nav zināms, un pieejamie dati neizslēdz iespēju, ka šāds paaugstināts risks pastāv arī lamotrigīna lietošanas gadījumā.
Tāpēc jāuzrauga, vai pacientam nerodas pašnāvības domas un pašnāvnieciskas uzvedības simptomi, un jāapsver atbilstoša ārstēšana. Pacientam un viņa aprūpētājiem jāiesaka vērsties pie ārsta, ja pacientam rodas pašnāvības domas vai pašnāvnieciskas uzvedības simptomi.
Pacientiem ar bipolāriem traucējumiem var rasties depresijas simptomu pastiprināšanās un/ vai suicidalitāte neatkarīgi no tā, vai tie lieto medikamentus bipolāru traucējumu ārstēšanai, ieskaitot Lamictal. Tādēļ pacienti, kuri saņem Lamictal bipolāru traucējumu ārstēšanai, ir rūpīgi jānovēro, lai noteiktu, vai viņiem nerodas klīnisks pasliktinājums (ieskaitot jaunus simptomus) un suicidalitāte, īpaši ārstēšanas kursa sākumā vai mainot devas. Dažiem pacientiem, piemēram, tiem, kam iepriekš novērota nosliece uz pašnāvību vai domas par to, gados jauniem pieaugušajiem un pacientiem ar izteiktu noslieci uz pašnāvību pirms terapijas sākšanas, var būt lielāks pašnāvības domu vai pašnāvības mēģinājumu risks, tādēļ ārstēšanas laikā viņi rūpīgi jānovēro.
Attiecībā uz pacientiem, kam rodas klīniska pasliktināšanās (ieskaitot jaunu simptomu rašanos) un/vai pašnāvnieciskas domas/rīcība, īpaši ja šie simptomi ir smagi, sākas pēkšņi vai nebija pacienta pašreizējo simptomu vidū, jāapsver terapijas shēmas mainīšana un iespējama zāļu lietošanas pārtraukšana.
Hormonālie kontraceptīvie līdzekļi
Hormonālo kontraceptīvo līdzekļu ietekme uz lamotrigīna efektivitāti
Etinilestradiola un levonorgestrela kombinācijas (30 μg/150 μg) lietošana aptuveni divas reizes paātrina lamotrigīna klīrensu, kā rezultātā samazinās lamotrigīna koncentrācija (skatīt 4.5. apakšpunktu). Lamotrigīna koncentrācijas pazemināšanās bija saistīta ar krampju lēkmju kontroles mazināšanos. Pēc titrēšanas vairumā gadījumu būs nepieciešamas lielākas (pat divreiz lielākas) lamotrigīna balstdevas, lai panāktu maksimālu terapeitisku iedarbību. Pārtraucot hormonālo kontraceptīvo līdzekļu lietošanu, lamotrigīna klīrenss var kļūt uz pusi lēnāks. Lamotrigīna koncentrācijas paaugstināšanās var būt saistīta ar nevēlamajām blakusparādībām, kas saistītas ar devu. Pacienti atbilstoši jānovēro.
Sievietēm, kuras nelieto lamotrigīna glikuronizācijas induktorus un lieto hormonālos kontraceptīvos līdzekļus, kuru lietošana ietver vienu neaktīvas terapijas nedēļu (piemēram, "nedēļa bez tabletēm"), šīs neaktīvās terapijas nedēļas laikā pakāpeniski un pārejoši pieaugs lamotrigīna koncentrācija (skatīt 4.2. apakšpunktu). Šādas lamotrigīna koncentrācijas svārstības var būt saistītas ar nevēlamām blakusparādībām. Tādēļ jāapsver iespēja lietot kontracepcijas metodi, kas neparedz nedēļu bez tablešu lietošanas (piemēram, nepārtraukta hormonālā kontracepcija vai nehormonālas kontracepcijas metodes).
Lamotrigīna mijiedarbība ar citiem perorāliem kontraceptīvajiem līdzekļiem un HAT nav pētīta, tomēr tie var līdzīgi ietekmēt lamotrigīna farmakokinētiskos parametrus.
Lamotrigīna ietekme uz hormonālo kontraceptīvo līdzekļu efektivitāti
Mijiedarbības pētījumā ar 16 veselām brīvprātīgajām tika konstatēts, ka, vienlaicīgi nozīmējot lamotrigīnu un hormonālos kontraceptīvos līdzekļus (etinilestradiola/levonorgestrela kombināciju), novēro mērenu levonorgestrela klīrensa pieaugumu un FSH un LH koncentrācijas serumā izmaiņas (skatīt 4.5. apakšpunktu). Šo izmaiņu ietekme uz ovulācijas funkciju nav zināma. Tomēr dažām pacientēm, kas vienlaicīgi lieto hormonu preparātus un lamotrigīnu, nevar izslēgt šādu izmaiņu iespējamību, kā rezultātā mazinās kontraceptīvo līdzekļu efektivitāte. Tādēļ pacientiem jālūdz nekavējoties ziņot par menstruālā cikla izmaiņām, piemēram, starpmenstruālu asiņošanu.
Dihidrofolātreduktāze
Lamotrigīns nedaudz inhibē dihidrofolātreduktāzi, tādēļ ilgstošas terapijas gadījumā ir iespējami folātu metabolisma traucējumi (skatīt 4.6. apakšpunktu). Tomēr, ilgstoši lietojot lamotrigīnu cilvēkiem, tas neizraisīja ne ievērojamas hemoglobīna koncentrācijas izmaiņas, ne izmaiņas tādos rādītājos kā vidējais eritrocītu tilpums, seruma vai eritrocītu folāta koncentrācijas gada laikā vai eritrocītu folāta koncentrācijas līdz pat 5 gadiem.
Nieru mazspēja
Pētījumos ar vienu devu pacientiem ar nieru mazspēju terminālā stadijā lamotrigīna koncentrācijas plazmā nebija ievērojami izmainītas. Tomēr ir sagaidāma glikuronīda metabolīta kumulācija; tādēļ, ārstējot pacientus ar nieru mazspēju, ir jāievēro piesardzība.
Pacienti, kuri saņem citas lamotrigīnu saturošas zāles
Lamictal bez konsultēšanās ar ārstu nedrīkst nozīmēt pacientiem, kuri tiek ārstēti ar jebkādiem citiem lamotrigīnu saturošiem līdzekļiem.
Brugadas tipa EKG
Pacientiem, kas lietojuši lamotrigīnu, ziņots par aritmogēnām ST‑T izmaiņām un tipisku Brugadas sindroma ainu EKG. Pacientiem ar Brugadas sindromu rūpīgi jāizvērtē lamotrigīna lietošana.
Bērnu attīstība
Nav datu par lamotrigīna ietekmi uz bērna augšanu, dzimumnobriešanu un kognitīvo, emocionālo un biheiviorālo attīstību.
Piesardzības pasākumi saistībā ar epilepsiju
Tāpat kā lietojot citus PEL, strauja Lamictal atcelšana var provocēt krampjus. Lamotrigīna deva ir pakāpeniski jāsamazina divu nedēļu laikā, izņemot gadījumus, kad drošības apsvērumu dēļ (piemēram, izsitumu gadījumā) ir nepieciešama strauja medikamenta atcelšana.
Literatūrā ir atrodami ziņojumi par to, ka smagi konvulsīvi krampji, tai skaitā status epilepticus, var izraisīt rabdomiolīzi, vairāku orgānu disfunkciju un diseminēto intravazālo koagulāciju, dažreiz ar letālu iznākumu. Līdzīgi gadījumi ir bijuši arī saistībā ar lamotrigīna lietošanu.
Uzlabošanās vietā var novērot klīniski nozīmīgu krampju biežuma palielināšanos. Pacientiem ar vairāk nekā vienu krampju veidu konstatētā labvēlīgā ietekme uz vienu krampju veidu jāsalīdzina ar novēroto jebkādu citu krampju veidu pastiprināšanos.
Lamotrigīns var pastiprināt miokloniskos krampjus.
Dati liecina, ka atbildes reakcija, lietojot kombinācijā ar enzīmu induktoriem, ir mazāka nekā lietojot kombinācijā ar enzīmus neinducējošiem pretepilepsijas līdzekļiem. Iemesls nav skaidrs.
Ne visiem bērniem, kuri lieto lamotrigīnu tipisko absansa lēkmju ārstēšanai, efektivitāte var saglabāties.
Piesardzības pasākumi saistībā ar bipolāriem traucējumiem
Bērni un pusaudži līdz 18 gadu vecumam
Antidepresantu terapija ir saistīta ar paaugstinātu suicidālu domu un uzvedības risku bērniem un pusaudžiem ar depresiju un citām psihiskām slimībām.
4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi
Mijiedarbības pētījumi veikti tikai pieaugušajiem.
Ir konstatēts, ka uridīna 5’-difosfo (UDP)-glikuroniltransferāzes (UGT) ir enzīmi, kas iesaistīti lamotrigīna metabolismā. Līdz ar to zāles, kas inducē vai inhibē glikuronizāciju, var ietekmēt lamotrigīna šķietamo klīrensu. Spēcīgi vai mēreni citohroma P450 3A4 (CYP3A4) enzīma induktori, par kuriem ir zināms, ka tie inducē arī UGT, var arī pastiprināt lamotrigīna metabolismu.
Zāles, kuras, kā novērots, klīniski nozīmīgā apmērā ietekmē lamotrigīna metabolismu, ir uzskaitītas 6. tabulā. Specifiski norādījumi par šo zāļu devām ir sniegti 4.2. apakšpunktā.
6. tabula. Citu zāļu ietekme uz lamotrigīna glikuronizāciju
| Zāles, kas būtiski inhibē lamotrigīna glikuronizāciju | Zāles, kas būtiski inducē lamotrigīna glikuronizāciju | Zāles, kas būtiski neinhibē un neinducē lamotrigīna glikuronizāciju |
| Valproāts | Fenitoīns | Okskarbazepīns |
| Karbamazepīns | Felbamāts | |
| Fenobarbitāls | Gabapentīns | |
| Primidons | Levetiracetāms | |
| Rifampicīns | Pregabalīns | |
| Lopinavirs/ ritonavirs | Topiramāts | |
| Etinilestradiola un levonorgestrela kombinācija** | Zonisamīds | |
| Atazanavirs/ritonavirs* | Litijs | |
| Buproprions | ||
| Olanzapīns | ||
| Aripiprazols | ||
| Lakosamīds | ||
| Perampanels |
* Norādījumus par devām skatīt 4.2. apakšpunktā.
** Citu perorālo kontraceptīvo līdzekļu un HAT lietošana nav pētīta, tomēr tiem varētu būt līdzīga ietekme uz lamotrigīna farmakokinētiku (skatīt 4.2. un 4.4. apakšpunktu).
Nav pierādījumu tam, ka lamotrigīns izraisītu klīniski nozīmīgu citohroma P450 enzīmu indukciju vai inhibīciju. Lamotrigīns var inducēt pats savu metabolismu, taču šis efekts ir mērens, un būtiskas klīniskas sekas ir maz ticamas.
Mijiedarbība, kas ietver pretepilepsijas līdzekļus
Valproāts, kas inhibē lamotrigīna glikuronizāciju, samazina tā metabolismu, un gandrīz divas reizes pagarina lamotrigīna vidējo eliminācijas pusperiodu. Pacientiem, kas vienlaikus saņem valproātu, jāizmanto atbilstoša ārstēšanas shēma (skatīt 4.2. apakšpunktu).
Daži PEL (piemēram, fenitoīns, karbamazepīns, fenobarbitāls un primidons), kuri inducē citohroma P450 enzīmus, inducē arī UGT un līdz ar to veicina lamotrigīna metabolismu. Pacientiem, kas vienlaikus saņem fenitoīnu, karbamazepīnu, fenobarbitālu vai primidonu, jāizmanto atbilstoša ārstēšanas shēma (skatīt 4.2. apakšpunktu).
Ir ziņots par centrālās nervu sistēmas reakcijām, ieskaitot reiboni, ataksiju, diplopiju, redzes miglošanos un sliktu dūšu pacientiem, kas saņem karbamazepīnu, pēc tam, kad uzsākta lamotrigīna lietošana. Samazinot karbamazepīna devu, šīs reakcijas parasti izzūd. Līdzīgu ietekmi novēroja pētījumā ar veseliem brīvprātīgajiem, lietojot lamotrigīnu un okskarbazepīnu, bet devas samazināšanas ietekme netika pētīta.
Literatūrā atrodami ziņojumi par pazeminātu lamotrigīna līmeni, lietojot lamotrigīnu kombinācijā ar okskarbazepīnu. Tomēr prospektīvā pētījumā ar veseliem pieaugušiem brīvprātīgajiem, lietojot 200 mg lamotrigīna un 1200 mg okskarbazepīna, okskarbazepīns nemainīja lamotrigīna metabolismu, un lamotrigīns nemainīja okskarbazepīna metabolismu. Tādēļ pacientiem, kas vienlaikus saņem okskarbazepīna terapiju, jāizmanto ārstēšanas shēma lamotrigīna lietošanai papildinošā terapijā BEZ valproāta un BEZ lamotrigīna glikuronizācijas inducētājiem (skatīt 4.2. apakšpunktu).
Pētījumā, kurā piedalās veseli brīvprātīgie, felbamāta (1200 mg divas reizes dienā) un lamotrigīna (100 mg divas reizes dienā 10 dienas) vienlaicīga lietošana būtiski neietekmēja lamotrigīna farmakokinētiku.
Pamatojoties uz lamotrigīna koncentrācijas plazmā retrospektīvu analīzi pacientiem, kuri saņēma lamotrigīnu kopā ar gabapentīnu un bez tā, gabapentīns nemaina lamotrigīna šķietamo klīrensu.
Levetiracetāma un lamotrigīna iespējamo mijiedarbību novērtēja, novērtējot abu līdzekļu koncentrāciju plazmā placebo kontrolētu klīnisko pētījumu ietvaros. Šie dati liecina, ka lamotrigīns neietekmē levetiracetāma farmakokinētiku un levetiracetāms neietekmē lamotrigīna farmakokinētiku.
Lamotrigīna līdzsvara koncentrāciju neietekmēja vienlaicīga pregabalīna lietošana (200 mg, 3 reizes dienā). Lamotrigīnam un pregabalīnam nepiemīt farmakokinētiska mijiedarbība.
Topiramāts nemainīja lamotrigīna koncentrāciju plazmā. Lamotrigīna lietošanas rezultātā par 15 % pieauga topiramāta koncentrācija.
Pētījumā, kurā piedalījās pacienti ar epilepsiju, vienlaicīga zonisamīda (200–400 mg dienā) un lamotrigīna (150–500 mg dienā) lietošana 35 dienu garumā būtiski neietekmēja lamotrigīna farmakokinētiku.
Ar placebo kontrolētajos klīniskajos pētījumos par pacientiem ar parciāliem krampjiem nav novērota vienlaicīgi lietotu lakozamīda 200 mg, 400 mg vai 600 mg dienas devu ietekme uz lamotrigīna koncentrāciju plazmā.
Saskaņā ar triju ar placebo kontrolētu klīnisko pētījumu apvienoto datu analīzes rezultātiem saistībā ar perampanela papildterapiju pacientiem ar parciāliem un primāri ģeneralizētiem toniski-kloniskiem krampjiem maksimālā vērtētā perampanela deva (12 mg dienā) lamotrigīna klīrensu palielināja mazāk nekā par 10 %. Šāda pārmaiņu intensitāte nav uzskatāma par klīniski nozīmīgu.
Lai gan ir ziņots par citu PEL koncentrācijas plazmā izmaiņām, kontrolētos pētījumos nav konstatēts, ka lamotrigīns izmainītu citu vienlaicīgi lietotu PEL koncentrāciju plazmā. Dati no pētījumiem in vitro liecina, ka lamotrigīns neizspiež citus PEL no to saistīšanās vietām uz proteīniem.
Mijiedarbība ar citiem psihoaktīviem līdzekļiem
20 veseliem indivīdiem sešu dienu garumā lietojot 2 g bezūdens litija glikonāta divas reizes dienā, litija farmakokinētika nemainījās, ja paralēli lietoja 100 mg lamotrigīna dienā.
Vairākas perorāli lietotas bupropiona devas neradīja statistiski nozīmīgu ietekmi uz lamotrigīna vienas devas farmakokinētiku 12 cilvēkiem, izraisot tikai nelielu lamotrigīna glikuronīda zemlīknes laukuma palielināšanos.
Pētījumā ar veseliem pieaugušiem brīvprātīgajiem, lietojot 15 mg olanzapīna, lamotrigīna zemlīknes laukums un Cmax samazinājās attiecīgi par vidēji 24 % un 20 %. Kopumā nav domājams, ka šī ietekme būtu klīniski nozīmīga. Lamotrigīns 200 mg lielā devā neatstāja būtisku ietekmi uz olanzapīna farmakokinētiku.
Vairākas lamotrigīna lietošanas reizes, ieņemot to iekšķīgi 400 mg devā, neatstāja būtisku ietekmi uz vienas 2 mg risperidona devas farmakokinētiku 14 veseliem brīvprātīgajiem. Pēc risperidona lietošanas 2 mg devā vienlaicīgi ar lamotrigīnu 12 no 14 brīvprātīgajiem ziņoja par miegainību; salīdzinājumam, par šādiem traucējumiem ziņoja 1 no 20 brīvprātīgajiem, kad lietoja tikai risperidonu, un neviens brīvprātīgais, kad lietoja tikai lamotrigīnu.
Pētījumā, kurā piedalījās 18 pieauguši pacienti ar I tipa bipolāriem traucējumiem, saņemot stabilu lamotrigīna devu (100-400 mg dienā), aripiprazola deva 7 dienu laikā tika palielināta no 10 mg dienā līdz mērķa devai 30 mg dienā, un tā lietošana vienu reizi dienā tika turpināta vēl 7 dienas. Tika novērota lamotrigīna Cmax un AUC samazināšanās vidēji par aptuveni 10%. Nav sagaidāms, ka šīs izmaiņas izraisītu klīniskas sekas.
In vitro eksperimenti liecināja, ka amitriptilīns, bupropions, klonazepāms, haloperidols un lorazepāms minimāli inhibē lamotrigīna primārā metabolīta 2-N-glikuronīda veidošanos. Šie eksperimenti arī ļāva domāt, ka klozapīns, fluoksetīns, fenelzīns, risperidons, sertralīns vai trazodons neinhibē lamotrigīna metabolismu. Turklāt bufuralola metabolisma pētījums, kurā izmantoja cilvēka aknu mikrosomu preparātus, ļāva domāt, ka lamotrigīns nemazina tādu zāļu klīrensu, ko metabolizē galvenokārt CYP2D6.
Mijiedarbība ar hormonālajiem kontraceptīvajiem līdzekļiem
Hormonālo kontraceptīvo līdzekļu ietekme uz lamotrigīna farmakokinētiku
Pētījumā ar 16 brīvprātīgajām sievietēm, 30 μg etinilestradiola/150 μg levonorgestrela lietošana kombinēto perorālās kontracepcijas tablešu veidā izraisīja aptuveni divkāršu lamotrigīna klīrensa pieaugumu, kā rezultātā lamotrigīna zemlīknes laukums un Cmax attiecīgi samazinājās par vidēji 52 % un 39 %. Lamotrigīna koncentrācija serumā pakāpeniski pieaug neaktīvās terapijas nedēļas laikā (piemēram, nedēļā, kurā tabletes netiek lietotas): koncentrācija neaktīvās nedēļas beigās pirms aktīvās vielas lietošanas ir vidēji divas reizes augstāka nekā vienlaicīgas lietošanas laikā (skatīt 4.4. apakšpunktu). Ieteiktā lamotrigīna devas kāpināšanas shēma nav jāmaina tikai hormonālo kontraceptīvo līdzekļu lietošanas dēļ, taču vairumā gadījumu būs nepieciešams palielināt vai samazināt lamotrigīna balstdevu, uzsākot vai pārtraucot lietot hormonālos kontraceptīvos līdzekļus (skatīt 4.2. apakšpunktu).
Lamotrigīna ietekme uz kontraceptīvo līdzekļu farmakokinētiku
Pētījumā ar 16 brīvprātīgajām sievietēm 300 mg liela lamotrigīna deva neietekmēja kombinēto kontraceptīvo tablešu etinilestradiola komponenta farmakokinētiku. Novēroja nelielu levonorgestrela komponenta klīrensa pieaugumu, kā rezultātā samazinājās levonorgestrela zemlīknes laukums un Cmax attiecīgi vidēji par 19 % un 12 %. Seruma FSH, LH un estradiola noteikšana pētījuma laikā parādīja olnīcu hormonālās aktivitātes nomākuma zudumu dažām sievietēm, tomēr seruma progesterona noteikšana parādīja, ka nevienai no 16 sievietēm nebija ovulācijas hormonālo pazīmju. Nelielā levonorgestrela klīrensa pieauguma, FSH un LH izmaiņu serumā ietekme uz olnīcu ovulatoro aktivitāti nav zināma (skatīt 4.4. apakšpunktu). Nav pētīta citu lamotrigīna devu, izņemot 300 mg dienā, ietekme un nav veikti pētījumi ar citiem sieviešu hormonālajiem preparātiem.
Mijiedarbība ar citām zālēm
Pētījumā ar 10 brīvprātīgajiem vīriešiem rifampicīns paaugstināja lamotrigīna klīrensu un samazināja lamotrigīna eliminācijas pusperiodu, inducējot aknu enzīmus, kuri ir atbildīgi par glikuronizāciju. Pacientiem, kas vienlaikus saņem rifampicīnu, jāizmanto atbilstoša ārstēšanas shēma (skatīt 4.2. apakšpunktu).
Pētījumā, kurā piedalījās veseli brīvprātīgie, lopinavirs/ ritonavirs aptuveni uz pusi samazināja lamotrigīna koncentrāciju plazmā, iespējams, inducējot glikuronizāciju. Pacientiem, kas vienlaikus saņem lopinaviru vai ritonaviru, jāizmanto atbilstoša ārstēšanas shēma (skatīt 4.2. apakšpunktu).
Pētījumā ar veseliem pieaugušiem brīvprātīgajiem 9 dienas ilga atazanavira/ritonavira (300 mg/100 mg) lietošana samazināja lamotrigīna (100 mg vienreizēja deva) plazmas AUC un Cmax vidēji par attiecīgi 32% un 6%. Pacientiem, kuri vienlaikus saņem terapiju ar atazanaviru/ritonaviru, jāizmanto atbilstošā terapijas shēma (skatīt 4.2. apakšpunktu).
In vitro pārbaužu dati parāda, ka lamotrigīns, bet ne N(2)-glikuronīda metabolīts, potenciāli klīniski nozīmīgā koncentrācijā ir organiskās transporta olbaltumvielas 2 (OCT 2) inhibitors. Šie dati parāda, ka lamotrigīns ir OCT 2 inhibitors, kura IC50 ir 53,8 μM. Vienlaicīga lamotrigīna un caur nierēm izvadāmu zāļu, kas ir OCT2 substrāti (piemēram, metformīna, gabapentīna un vareniklīna), lietošana var paaugstināt abu šo zāļu līmeni plazmā.
Šo datu klīniskā nozīme nav skaidri definēta, taču ir jāievēro piesardzība attiecībā uz pacientiem, kuriem šīs zāles tiek lietotas vienlaikus.
4.6. Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti
Ar pretepilepsijas zāļu lietošanu saistīts vispārējs risks
Sievietēm reproduktīvajā vecumā ir jāsaņem speciālista padoms. Ja sieviete plāno grūtniecību, ir jāpārskata pretepilepsijas terapija. Ja sievietei ārstē epilepsiju, PEL terapiju nedrīkst pārtraukt pēkšņi, jo tas var izraisīt lēkmju atjaunošanos, kas var radīt nopietnas sekas sievietei un vēl nedzimušajam bērnam. Ja iespējams, priekšroka jādod monoterapijai, jo ārstēšana ar vairākiem PEL (atkarībā no lietotiem pretepilepsijas līdzekļiem) var būt saistīta ar lielāku iedzimtu patoloģiju risku nekā monoterapijas gadījumā.
Ar lamotrigīna lietošanu saistītais risks
Grūtniecība
Liels daudzums datu par grūtniecēm, kuras saņēmušas lamotrigīna monoterapiju pirmajā grūtniecības trimestrī (vairāk nekā 8700), neliecina par smagu iedzimtu anomāliju (arī mutes dobuma šķeltnes) riska nozīmīgu palielināšanos. Pētījumos ar dzīvniekiem pierādīta attīstības toksicitāte (skatīt 5.3. apakšpunktu).
Ja terapija ar Lamictal grūtniecības laikā tiek uzskatīta par nepieciešamu, ieteicams lietot mazāko iespējamo terapeitisko devu.
Lamotrigīns nelielā mērā inhibē dihidrofolskābes reduktāzi, tādējādi teorētiski tas varētu palielināt embrija un augļa bojājuma risku, samazinot folskābes līmeni. Jāapsver folskābes lietošanas nepieciešamība, plānojot grūtniecību un agrīnā grūtniecības laikā.
Fizioloģiskas pārmaiņas grūtniecības laikā var ietekmēt lamotrigīna koncentrāciju un/vai terapeitisko efektu. Ir ziņots par pazeminātu lamotrigīna koncentrāciju plazmā grūtniecības laikā, kas rada iespējamu lēkmju kontroles zuduma risku. Pēc dzemdībām iespējams lamotrigīna koncentrācijas straujš kāpums, kas rada ar devu saistītu nevēlamu blakusparādību risku. Tādēļ pirms grūtniecības, grūtniecības laikā un pēc tās, kā arī neilgi pēc dzemdībām, jāpārbauda lamotrigīna koncentrācija serumā. Ja vajadzīgs, devu var pielāgot, lai saglabātu tādu pašu lamotrigīna koncentrāciju serumā kā pirms grūtniecības; to arī var pielāgot atbilstoši klīniskajai atbildes reakcijai. Turklāt pēc dzemdībām jākontrolē ar devu saistīto nevēlamo blakusparādību rašanās.
Barošana ar krūti
Ziņots, ka lamotrigīns izdalās mātes pienā ļoti mainīgā koncentrācijā, līdz ar to kopējais lamotrigīna līmenis zīdaiņa organismā var sasniegt pat aptuveni 50% no līmeņa mātes organismā. Tādēļ dažiem ar krūti barotiem zīdaiņiem lamotrigīna koncentrācija serumā var sasniegt līmeni, kurā rodas farmakoloģiska iedarbība.
Iespējamais pozitīvais krūts barošanas efekts jāizsver attiecībā pret potenciālo nevēlamo blakusparādību risku bērnam. Ja sieviete izlemj par labu krūts barošanai lamotrigīna terapijas laikā, zīdainis jānovēro, lai konstatētu, vai viņam nerodas nevēlamas blakusparādības, piemēram, sedācija, izsitumi un slikta pieņemšanās svarā.
Fertilitāte
Eksperimentos ar dzīvniekiem lamotrigīnam netika atklāta negatīva ietekme uz auglību (skatīt 5.3. apakšpunktu).
4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus
Tā kā atbildes reakcija uz terapiju ar PEL dažādiem indivīdiem atšķiras, pacientiem, kuri lieto Lamictal epilepsijas ārstēšanai, jākonsultējas ar ārstu par specifiskiem jautājumiem saistībā ar transportlīdzekļu vadīšanu un epilepsiju.
Nav veikti pētījumi, lai novērtētu ietekmi uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus. Divos pētījumos ar brīvprātīgajiem ir pierādīts, ka lamotrigīna ietekme uz smalko vizuālo motoro koordināciju, acu kustībām, ķermeņa līdzsvaru un subjektīvais sedatīvais efekts neatšķiras no placebo efekta. Klīniskajos pētījumos ar lamotrigīnu ir ziņots par tādām neiroloģiskām blakusparādībām kā reiboņi un diplopija. Tādēļ pacientam pirms transportlīdzekļu vadīšanas vai darba ar iekārtām jāpavēro, kā Lamictal terapija to ietekmē.
4.8. Nevēlamās blakusparādības
Epilepsijas un bipolāro traucējumu gadījumā novēroto blakusparādību biežums pamatots ar kontrolētos klīniskos pētījumos un cita veida klīniskā pieredzē iegūtiem datiem un norādīts turpmāk tabulā. Informācija par biežuma grupām ir iegūta no kontrolētiem klīniskiem pētījumiem (epilepsijas monoterapijā (apzīmētas ar †) un bipolāro traucējumu gadījumā (apzīmētas ar §)). Ja biežuma grupas pēc epilepsijas un bipolāro traucējumu klīnisko pētījumu datiem atšķiras, norādīts lielākais biežums. Ja kontrolēta klīniskā pētījuma dati nav pieejami, biežuma grupas norādītas, pamatojoties uz cita veida klīnisko pieredzi.
Blakusparādību klasifikācijā ir izmantoti šādi apzīmējumi: ļoti bieži (>1/10); bieži (>1/100 līdz <1/10); retāk (>1/1000 līdz <1/100); reti (>1/10000 līdz <1/1000); ļoti reti (<1/10000), nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem).
| Orgānu sistēmu klase | Nevēlamā blakusparādība | Biežums |
| Asins un limfatiskās sistēmas traucējumi | Hematoloģiskas izmaiņas1, ieskaitot neitropēniju, leikopēniju, anēmiju, trombocitopēniju, pancitopēniju, aplastisko anēmiju, agranulocitozi Hemofagocītiska limfohistiocitoze (HLH) (skatīt 4.4. apakšpunktu) Limfadenopātija1 |
Ļoti reti Ļoti reti Nav zināmi |
| Imūnās sistēmas traucējumi | Hipersensitivitātes sindroms2 (ieskaitot tādus simptomus kā drudzi, limfadenopātiju, sejas tūsku, asinsainas un aknu funkciju izmaiņas, diseminētu intravazālo koagulāciju un vairāku orgānu mazspēju). Hipogammaglobulinēmija |
Ļoti reti Nav zināmi |
| Psihiskie traucējumi | Agresija, aizkaitināmība Apmulsums, halucinācijas, tiks Nakts murgi |
Bieži Ļoti reti Nav zināmi |
| Nervu sistēmas traucējumi | Galvassāpes†§ Miegainība†, reibonis†, trīce†, bezmiegs†, uzbudinājums§ Ataksija Nistagms† Nestabilitāte, kustību traucējumi, Parkinsona slimības simptomu pasliktināšanās3, ekstrapiramidāli efekti, horeoatetoze†, lēkmju biežuma palielināšanās Aseptisks meningīts (skatīt 4.4. apakšpunktu) |
Ļoti bieži Retāk Reti Ļoti reti Reti |
| Acu bojājumi | Redzes dubultošanās†, redzes miglošanās† Konjunktivīts |
Retāk Reti |
| Kuņģa-zarnu trakta traucējumi | Slikta dūša†, vemšana†, caureja†, sausa mute§ | Bieži |
| Aknu un/vai žults izvades sistēmas traucējumi | Aknu mazspēja, aknu disfunkcija4, paaugstinātas aknu funkcionālo rādītāju vērtības | Ļoti reti |
| Ādas un zemādas audu bojājumi | Izsitumi uz ādas5†§ Alopēcija Stīvensa-Džonsona sindroms§ Toksiska epidermas nekrolīze Reakcija pret zālēm ar eozinofiliju un vispārējiem simptomiem |
Ļoti bieži Retāk Reti Ļoti reti Ļoti reti |
| Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi | Locītavu sāpes§ Vilkēdei līdzīgas reakcijas |
Bieži Ļoti reti |
| Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā | Nogurums†, sāpes§, muguras sāpes§ | Bieži |
Atsevišķu nevēlamo blakusparādību apraksts
1 Hematoloģiskās izmaiņas un limfadenopātija var būt vai nebūt saistītas ar paaugstinātas jutības sindromu (skatīt "Imūnās sistēmas traucējumi").
2 Ir ziņots arī par to, ka izsitumi var būt viens no simptomiem hipersensitivitātes sindromam, kurš saistīts ar dažādiem sistēmiskiem simptomiem, ieskaitot drudzi, limfadenopātiju, sejas tūsku un asinsainas un aknu funkciju izmaiņām. Šim sindromam iespējamas dažādas smaguma pakāpes, un retos gadījumos tas var izraisīt diseminētu intravazālu koagulāciju un vairāku orgānu mazspēju. Tādēļ īpaši svarīgi ir ievērot paaugstinātas jutības agrīnās izpausmes (piemēram, drudzi, limfadenopātiju), pat ja izsitumus nenovēro. Ja parādās šāda simptomātika, nekavējoties jāizvērtē pacienta stāvoklis, un, ja nav iespējams noteikt citu etioloģisko cēloni, jāpārtrauc Lamictal terapija.
3 Par šīm blakusparādībām ir ziņots citas klīniskās pieredzes laikā. Ir ziņojumi par to, ka lamotrigīns var pasliktināt parkinsonisma simptomus pacientiem ar iepriekš diagnosticētu Parkinsona slimību. Ir atsevišķi ziņojumi par ekstrapiramidālu efektu un horeoatetozi pacientiem, kam nav šīs slimības.
4 Aknu disfunkcija parasti rodas saistībā ar hipersensitivitātes reakcijām, bet ir ziņots par atsevišķiem gadījumiem bez skaidrām hipersensitivitātes pazīmēm.
5 Klīniskajos pētījumos ar pieaugušajiem ādas izsitumi radās 8–12% pacientu, kuri lietoja lamotrigīnu, un 5–6% pacientu, kuri saņēma placebo. 2% pacientu šo izsitumu dēļ bija jāpārtrauc preparāta lietošana. Šie izsitumi, kas parasti ir makulopapulāri, parasti rodas astoņu nedēļu laikā pēc ārstēšanas sākšanas un izzūd pēc Lamictal lietošanas pārtraukšanas (skatīt 4.4. apakšpunktu).
Ir ziņots par nopietniem, iespējami dzīvībai bīstamiem izsitumiem, ieskaitot Stīvensa-Džonsona sindromu un toksisku epidermas nekrolīzi (Laiela sindromu), un reakciju pret zālēm ar eozinofīliju un sistēmiskiem simptomiem (DRESS).
Lai gan lielākā daļa pacientu izveseļojas, pārtraucot lamotrigīna terapiju, tomēr dažiem pacientiem parādās neatgriezeniska rētošanās, un ir bijuši reti nāves gadījumi (skatīt 4.4. apakšpunktu).
Kopumā izsitumu risks ir cieši saistīts ar:
lielām sākotnējām lamotrigīna devām un ieteicamās devas kāpināšanas shēmas pārsniegšanu (skatīt 4.2. apakšpunktu);
vienlaicīgu valproāta lietošanu (skatīt 4.2. apakšpunktu).
Ir ziņots arī par to, ka izsitumi var būt viens no simptomiem hipersensitivitātes sindromam, kurš saistīts ar dažādiem sistēmiskiem simptomiem (skatīt "Imūnās sistēmas traucējumi").
Pacientiem, kuri ilgstoši ārstēti ar lamotrigīnu, aprakstīta kaulu minerālvielu blīvuma samazināšanās, osteopēnija, osteoporoze un kaulu lūzumi. Mehānisms, ar kādu lamotrigīns ietekmē kaulu metabolismu, nav noskaidrots.
Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām
Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003. Tīmekļa vietne: www.zva.gov.lv.
4.9. Pārdozēšana
Simptomi un pazīmes
Ir ziņots par akūtu saindēšanos ar devu, kas 10–20 reizes pārsniedz maksimālo terapeitisko devu, ir bijuši arī nāves gadījumi. Pārdozēšana ir izraisījusi tādus simptomus kā nistagms, ataksija, traucēta apziņa, lielās epilepsijas lēkmes (grand mal) un koma. Pārdozējušiem pacientiem ir novērota arī QRS intervāla paplašināšanās (intraventrikulāra vadīšanas aizture). QRS intervāla paplašināšanās virs 100 msec var būt saistīta ar smagāku saindēšanos.
Ārstēšana
Pārdozēšanas gadījumā pacients jāievieto slimnīcā un tam jāsniedz atbilstoša balstterapija. Ja ir indicēta, jāveic ārstēšana, kas vērsta uz uzsūkšanās kavēšanu (aktivētā ogle). Turpmāk ārstēšana jāveic atbilstoši klīniskām indikācijām. Nav pieredzes par hemodialīzes izmantošanu, ārstējot pārdozēšanu. Sešiem brīvprātīgajiem ar nieru mazspēju 20 % lamotrigīna devas tika izvadīta no organisma 4 stundas ilgas hemodialīzes sesijas laikā (skatīt 5.2. apakšpunktu).
5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS
5.1. Farmakodinamiskās īpašības
Farmakoterapeitiskā grupa: citi pretepilepsijas līdzekļi; ATĶ kods: N03AX09.
Darbības mehānisms
Farmakoloģisko pētījumu rezultāti ļauj domāt, ka lamotrigīns ir no devas un sprieguma atkarīgs nātrija kanālu blokators. Tas inhibē uzbudinājuma pārvadi neironos un glutamāta (neirotransmiters, kam ir svarīga loma epilepsijas lēkmju rašanās procesā) izdalīšanos. Domājams, ka minētā iedarbība ir saistīta ar lamotrigīna pretkonvulsīvajām īpašībām.
Savukārt mehānisms, kas nodrošina lamotrigīna terapeitisko iedarbību bipolāru traucējumu gadījumā, nav noskaidrots, lai gan uzskata, ka būtiska loma ir mijiedarbībai ar sprieguma aktivētajiem nātrija jonu kanāliem.
Farmakodinamiskā iedarbība
Pētījumos, kas veikti, lai pētītu, kā medikamenti iedarbojas uz centrālo nervu sistēmu, rezultāti, ko ieguva, veseliem brīvprātīgajiem ievadot 240 mg lamotrigīna, neatšķīrās no placebo, kamēr gan 1000 mg fenitoīna, gan 10 mg diazepāma ievērojami ietekmēja smalko vizuāli motoro koordināciju un acu kustības, palielināja ķermeņa diskoordināciju un radīja subjektīvu sedatīvo efektu.
Citā pētījumā vienreizējas 600 mg karbamazepīna devas ievērojami pasliktināja smalko vizuāli motoro koordināciju un acu kustības, palielināja ķermeņa diskoordināciju un paātrināja sirdsdarbību, bet rezultāti, lietojot lamotrigīnu 150 mg un 300 mg devās, neatšķīrās no placebo.
Klīniskā efektivitāte un drošums bērniem no 1 līdz 24 mēnešu vecumam
Parciālo krampju papildterapijas efektivitāte un drošums pacientiem no 1 līdz 24 mēnešu vecumam vērtēts mazā, dubultmaskētā, placebo kontrolētā lietošanas pārtraukšanas pētījumā. Ārstēšana tika sākta 177 pacientiem, lietojot devas titrēšanas shēmu, kas bija tāda pati kā bērniem no 2 līdz 12 gadu vecumam. Mazākā pieejamā lamotrigīna tablešu deva ir 2 mg, tāpēc dažos gadījumos titrēšanas fāzē standarta dozēšanas shēma tika pielāgota (piemēram, lietojot 2 mg tableti ik pārdienas, ja aprēķinātā deva bija mazāk nekā 2 mg). Līmeni serumā noteica titrēšanas 2. nedēļas beigās, un pēc tam devu vai nu samazināja, vai nepalielināja, ja koncentrācija pārsniedza 0,41 μg/ml, kas ir pieaugušajiem paredzamā koncentrācija šajā brīdī. Dažiem pacientiem 2. nedēļas beigās deva bija jāsamazina pat par 90%. 38 pacientiem, kuriem bija atbildes reakcija (krampju biežums samazinājās > 40%), tika nejaušināti iedalīti vai nu saņemt placebo, vai turpināt lietot lamotrigīnu. Placebo grupā pacientu daļa, kuriem ārstēšana bija neveiksmīga, bija 84% (16/19 pacienti), bet lamotrigīna grupā 58% (11/19 pacienti). Atšķirība nebija statistiski nozīmīga: 26,3%, TI 95%-2,6% <> 50,2%, p=0,07.
Kopumā 256 pētāmās personas vecumā no 1 līdz 24 mēnešiem saņēmušas lamotrigīnu devā no 1 līdz 15 mg/kg dienā līdz 72 nedēļām. Lamotrigīna drošuma raksturojums no 1 līdz 24 mēnešus veciem bērniem bija tāds pats kā lielākiem bērniem, izņemot to, ka par 2 gadiem jaunākiem bērniem biežāk (26%) ziņoja par klīniski nozīmīgu krampju pastiprināšanos (>=50%) nekā lielākiem bērniem (14%).
Klīniskā efektivitāte un drošums Lenoksa‑Gasto sindroma gadījumā
Nav datu par monoterapiju ar Lenoksa‑Gasto sindromu saistītu krampju gadījumā.
Klīniskā efektivitāte afektīvu epizožu profilaksei pacientiem ar bipolāriem traucējumiem
Efektivitāte afektīvu epizožu profilaksē pacientiem ar I tipa bipolāriem afektīviem traucējumiem ir novērtēta divos pētījumos.
Pētījums SCAB2003 bija vairākcentru, dubultakls, divkāršas shēmas, placebo un litija kontrolēts, nejaušināts fiksētas devas pētījums par ilgstošu depresijas un/vai mānijas recidīvu un atkārtošanās profilaksi pacientiem ar I tipa bipolāriem afektīviem traucējumiem, kuriem bija sākusies vai nesen bijusi depresijas epizode. Pēc stabilizēšanas ar lamotrigīna monoterapiju vai papildinošo terapiju pacienti pēc nejaušības principa tika sadalīti piecās terapijas grupās: lamotrigīns (50, 200, 400 mg dienā), litijs (koncentrācija serumā no 0,8 līdz 1,1 mmol/l ) vai placebo maksimāli 76 nedēļas (18 mēnešus). Primārais atskaites punkts bija „laiks līdz intervencei ar garastāvokli saistītas epizodes dēļ” (Time to Intervention for a Mood Episode, TIME), kur iejaukšanās bija papildus medikamentoza terapija vai elektrošoka terapija (EŠT). Pētījuma SCAB2006 plānojums bija līdzīgs pētījuma SCAB2003 plānojumam, taču tas atšķīrās no SCAB2003 ar elastīgās lamotrigīna devas (100 – 400 mg dienā) vērtēšanu un pacientu iekļaušanu, kuriem bija sākusies vai nesen bijusi mānijas epizode. Rezultāti parādīti 7. tabulā.
7. tabula: Pētījumu, kuros pārbaudīta lamotrigīna efektivitāte garastāvokļa traucējumu epizožu profilaksē pacientiem ar I tipa bipolāriem traucējumiem, rezultātu apkopojums
| Pacientu “daļa”, kuriem nebija traucējumu 76. nedēļā | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|
Pētījums SCAB2003 Bipolāri I |
Pētījums SCAB2006 Bipolāri I |
|||||
| Iekļaušanas kritērijs | Nozīmīga depresijas epizode | Nozīmīga mānijas epizode | ||||
| Lamotrigīns | Litijs | Placebo | Lamotrigīns | Litijs | Placebo | |
| Bez iejaukšanās | 0,22 | 0,21 | 0,12 | 0,17 | 0,24 | 0,04 |
| p-raksturlieluma Log rindas tests | 0,004 | 0,006 | - | 0,023 | 0,006 | - |
| Bez depresijas | 0,51 | 0,46 | 0,41 | 0,82 | 0,71 | 0,40 |
| p-raksturlieluma Log rindas tests | 0,047 | 0,209 | - | 0,015 | 0,167 | - |
| Bez mānijas** | 0,70 | 0,86 | 0,67 | 0,53 | 0,64 | 0,37 |
| p-raksturlieluma Log rindas tests | 0,339 | 0,026 | - | 0,280 | 0,006 | - |
Atbalstošajā laika līdz pirmajai depresijas epizodei un laika līdz mānijas/hipomānijas vai jauktai epizodei analīzē ar lamotrigīnu ārstētiem pacientiem bija nozīmīgi ilgāks laiks līdz pirmajai depresijas epizodei nekā placebo grupas pacientiem, bet terapijas atšķirība laika ziņā līdz mānijas/hipomānijas vai jauktai epizodei nebija statistiski nozīmīga.
Lamotrigīna efektivitāte kombinācijā ar garastāvokļa stabilizatoriem nav pietiekami pētīta.
Bērni (no 10 līdz 12 gadu vecumam) un pusaudži (no 13 līdz 17 gadu vecumam)
Vairākcentru, paralēlu grupu, placebo kontrolētā, dubultmaskētā, nejaušinātā lietošanas pārtraukšanas pētījumā tika vērtēta lamotrigīna IR efektivitāte un drošums papildinošā balstterapijā afektīvu epizožu aizkavēšanai vīriešu un sieviešu dzimuma bērniem un pusaudžiem (no 10 līdz 17 gadu vecumam), kuriem bija noteikta I tipa bipolāru traucējumu diagnoze un bija remisija vai novērota uzlabošanās bipolāras epizodes laikā, ārstējot ar lamotrigīnu kombinācijā ar antipsihotisku vai citu garastāvokli stabilizējošu līdzekli. Primārās efektivitātes analīzes rezultāts (laiks līdz bipolāra traucējuma rašanās brīdim - time to occurrence of Bipolar Event - TOBE) nesasniedza statistiski nozīmīgu vērtību (p=0,0717), tādējādi efektivitāte netika pierādīta. Turklāt drošuma rezultāti liecināja par lielāku ziņojumu skaitu par pašnāvniecisku uzvedību ar lamotrigīnu ārstētiem pacientiem: 5% (4 pacienti) lamotrigīna grupā, salīdzinot ar 0 placebo grupā (skatīt 4.2. apakšpunktu).
Pētījums par lamotrigīna ietekmi uz sirds vadītspēju
Pētījumā, kurā piedalījās veseli, pieauguši brīvprātīgie, tika novērtēta atkārtotu lamotrigīna devu (līdz 400 mg dienā) ietekme uz sirds vadītspēju, ko noteica ar 12 novadījumu EKG palīdzību. Lamotrigīnam netika konstatēta klīniski nozīmīga ietekme uz QT intervālu, salīdzinot ar placebo.
5.2. Farmakokinētiskās īpašības
Uzsūkšanās
Lamotrigīns ātri un pilnībā uzsūcas no gremošanas sistēmas, un tam nav nozīmīga pirmā loka metabolisma. Maksimālā koncentrācija plazmā tiek sasniegta aptuveni 2,5 stundas pēc perorālas lamotrigīna lietošanas. Maksimālās koncentrācijas sasniegšana ir mazliet kavēta, ja medikamentu lieto ar ēdienu, bet netiek ietekmēts absorbcijas līmenis. Plato fāzes koncentrācijas līmenis plazmā ievērojami atšķiras dažādiem indivīdiem, bet katram atsevišķajam indivīdam svārstības ir reti.
Izkliede
Saistīšanās ar plazmas olbaltumvielām ir aptuveni 55 %. Varbūtība, ka saistīšanās izmaiņas izraisītu toksiskas reakcijas, ir ļoti neliela.
Izkliedes tilpums ir no 0,92 līdz 1,22 l/kg.
Biotransformācija
Ir konstatēts, ka UDP-glikuroniltransferāzes ir enzīmi, kas iesaistīti lamotrigīna metabolismā.
Lamotrigīns pats atkarībā no devas nedaudz inducē savu metabolismu. Tomēr nav pierādījumu, ka lamotrigīns ietekmētu citu PEL farmakokinētiku, un dati norāda, ka mijiedarbības iespēja starp lamotrigīnu un medikamentiem, ko metabolizē citohroma P450 enzīmi, ir zema.
Eliminācija
Plazmas klīrenss veseliem indivīdiem ir aptuveni 30 ml/min. Lamotrigīna klīrensam primāri ir metabolisks raksturs, tam seko glikuronētās substances izdalīšana ar urīnu. Nemainītā veidā ar urīnu izdalās mazāk kā 10 % no uzņemtās devas. Tikai apmēram 2 % ar lamotrigīnu saistīto vielu izdalās ar fēcēm. Klīrenss un eliminācijas pusperiods ir atkarīgs no devas. Tiek lēsts, ka eliminācijas pusperiods plazmā veseliem indivīdiem ir aptuveni 33 stundas (14–103 stundas). Pētījumā, kurā piedalījās pacienti ar Žilbēra sindromu, vidējais klīrenss bija par 32 % zemāks, salīdzinot ar kontroles grupu, taču iegūtās vērtības ietilpa vispārējai populācijai novērotajā diapazonā.
Lamotrigīna eliminācijas pusperiodu lielā mērā ietekmē vienlaicīgi lietotie medikamenti. Vidējais eliminācijas pusperiods plazmā samazinās apmēram līdz 14 stundām, ja tiek lietoti glikuronizāciju inducējoši medikamenti, piemēram, karbamazepīns un fenitoīns, un palielinās vidēji līdz aptuveni 70 stundām, ja paralēli lieto tikai nātrija valproātu (skatīt 4.2. apakšpunktus).
Linearitāte
Līdz pat 450 mg lamotrigīna farmakokinētika ir lineāra, un šī ir augstākā vienreizējā deva, kuras iedarbība ir pārbaudīta.
Īpašas pacientu populācijas
Bērni
Klīrenss attiecībā pret ķermeņa masu bērniem ir lielāks nekā pieaugušajiem, un vislielākais tas ir bērniem līdz piecu gadu vecumam. Lamotrigīna eliminācijas pusperiods bērniem parasti ir īsāks nekā pieaugušajiem, proti, vidēji apmēram 7 stundas, ievadot to vienlaicīgi ar enzīmus inducējošiem medikamentiem, piemēram, karbamazepīnu un fenitoīnu, savukārt, ievadot to vienlaikus ar valproātu vienu pašu, eliminācijas pusperiods pagarinās līdz 45–50 stundām (skatīt 4.2. apakšpunktu).
Zīdaiņi no 2 līdz 26 mēnešu vecumam
143 bērnu vecuma pacientiem no 2 līdz 26 mēnešu vecumā, kuru ķermeņa masa bija no 3 līdz 16 kg un kuri saņēma līdzīgas perorālas devas uz kg ķermeņa masas kā bērni, kas vecāki par 2 gadiem, klīrenss bija mazāks nekā vecākiem bērniem ar tādu pašu ķermeņa masu. Vidējais aprēķinātais eliminācijas pusperiods zīdaiņiem, kas jaunāki par 26 mēnešiem un kas saņēma enzīmus inducējošu terapiju, bija 23 stundas, lietojot vienlaikus ar valproātu – 136 stundas, bez enzīmu induktoriem/inhibitoriem ārstētiem pacientiem– 38 stundas. Perorālā klīrensa atšķirība starp indivīdiem bērnu vecuma pacientu grupā no 2 līdz 26 mēnešu vecumā bija liela (47%). Paredzamais seruma koncentrācijas līmenis 2 – 26 mēnešus veciem bērniem kopumā bija tādās pašās robežās kā vecākiem bērniem, lai gan domājams, ka dažiem bērniem, kuru ķermeņa masa ir mazāka nekā 10 kg, būs augstāks Cmax līmenis.
Vecāka gadagājuma pacienti
Populāciju farmakokinētikas pētījumos, kuros iesaistīti gan gados vecāki, gan jauni epilepsijas pacienti, tika pierādīts, ka lamotrigīna klīrensa izmaiņas nesasniedz klīniski nozīmīgu pakāpi. Pēc vienas devas klīrenss samazinājās par 12 %, proti, no 35 ml/min 20 gadu vecumā līdz 31 ml/min 70 gadu vecumā. Pēc 48 nedēļu terapijas klīrenss samazinājās par 10 %, proti, no 41 līdz 37 ml/min attiecīgi jauniešiem un gados vecākiem cilvēkiem. Lamotrigīna farmakokinētiku pēc vienreizējas 150 mg devas pētīja arī 12 veseliem gados vecākiem cilvēkiem. Vidējais klīrenss vecāka gadagājuma cilvēkiem (0,39 ml/min/kg) iekļaujas kopējā vidējā klīrensa rādītājos (0,31 līdz 0,65 ml/min/kg), kas iegūts deviņos pētījumos ar jauniem un vidēja vecuma pieaugušajiem pēc vienreizējas 30–450 mg lielas devas ievades.
Pavājināta nieru darbība
Divpadsmit brīvprātīgajiem ar hronisku nieru mazspēju un sešām citām personām, kam tika veikta hemodialīze, katram ievadīja vienu 100 mg lielu lamotrigīna devu. Vidējais klīrenss bija 0,42 ml/min/kg (hroniska nieru mazspēja), 0,33 ml/min/kg (starp hemodialīzes procedūrām) un 1,57 ml/min/kg (hemodialīzes laikā), salīdzinot ar 0,58 ml/min/kg veseliem brīvprātīgajiem. Vidējais eliminācijas pusperiods bija 42,9 stundas (hroniska nieru mazspēja), 57,4 stundas (starp hemodialīzes procedūrām) un 13 stundas (hemodialīzes laikā), salīdzinot ar 26,2 stundām veseliem brīvprātīgajiem. Vidēji apmēram 20 % (no 5,6 līdz 35,1 %) organismā esošā lamotrigīna tika eliminēts 4 stundas ilgā hemodialīzes procedūrā. Šajā pacientu grupā lamotrigīna sākumdevai jābūt balstītai uz pacienta vienlaikus lietotajām zālēm; pacientiem ar izteikti pavājinātu nieru darbību var būt efektīvas samazinātas balstdevas (skatīt 4.4. un 4.2. apakšpunktu).
Pavājināta aknu darbība
24 pacientiem ar dažādām aknu bojājuma pakāpēm un 12 veselu cilvēku kontrolgrupai veica vienreizējas devas farmakokinētikas pētījumu. Vidējais lamotrigīna klīrenss bija 0,31, 0,24 vai 0,10 ml/min/kg pacientiem ar attiecīgi A, B vai C pakāpes aknu bojājumiem (Child-Pugh klasifikācija), salīdzinot ar 0,34 ml/min/kg veselajai kontrolgrupai. Pacientiem ar mēreni vai izteikti pavājinātu aknu darbību parasti jāsamazina sākumdeva, devas kāpināšanā izmantotās devas un balstdeva (skatīt 4.2. apakšpunktu).
5.3. Preklīniskie dati par drošumu
Neklīniskajos standartpētījumos iegūtie dati par farmakoloģisko drošumu, atkārtotu devu toksicitāti, genotoksicitāti un iespējamu kancerogenitāti neliecina par īpašu risku cilvēkam.
Reproduktīvās funkcijas un attīstības toksicitātes pētījumos grauzējiem un trušiem, sasniedzot mazāku vai līdzīgu ekspozīciju kā sagaidāmā klīniskā ekspozīcija, netika novērota teratogēna ietekme, bet bija samazināts augļa svars un aizkavēta skeleta pārkaulošanās. Tā kā toksiskas ietekmes dēļ mātītei nevarēja pārbaudīt lielāku ekspozīciju ietekmi uz dzīvniekiem, lamotrigīna teratogēnais potenciāls, sasniedzot lielāku ekspozīciju nekā klīniskā, nav zināms.
Žurkām, lietojot lamotrigīnu vēlīnā grūsnības laikā un agrīnā pēcdzemdību periodā, novēroja lielāku augļa un postnatālu mirstību. Šie efekti tika novēroti pie paredzamās klīniskās ekspozīcijas.
Jaunām žurkām pie ekspozīcijas, kas aptuveni divas reizes pārsniedza terapeitisko ekspozīciju cilvēkiem, novēroja ietekmi uz mācīšanos, izmantojot Bīla labirinta testu, nelielu balanopreputiālās atdalīšanās un vagīnas veidošanās kavējumu, kā arī samazinātu ķermeņa masas pieaugumu pēc dzemdībām 1. paaudzes dzīvniekiem.
Eksperimentos ar dzīvniekiem netika atklāts, ka lamotrigīns negatīvi ietekmētu auglību. Lamotrigīns samazināja folskābes līmeni augļa organismā žurkām. Uzskata, ka folskābes trūkums ir saistīts ar palielinātu iedzimtu defektu risku dzīvniekiem, kā arī cilvēkiem.
Lamotrigīns izraisīja ar devu saistītu hERG kanāla gala, kas ir atrodams cilvēka embrija nieru šūnās, inhibīciju. IC50 rādītājs bija aptuveni deviņas reizes augstāks par maksimālo terapeitisko brīvo koncentrāciju. Lamotrigīns neizraisīja QT intervāla pagarinājumu dzīvniekiem, kuru organismā zāļu koncentrācija bija aptuveni divas reizes lielāka par maksimālo terapeitisko brīvo koncentrāciju. Klīniskajā pētījumā lamotrigīnam nenovēroja klīniski nozīmīgu ietekmi uz QT intervālu veseliem pieaugušiem brīvprātīgajiem (skatīt 5.1. apakšpunktu).
6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA
6.1. Palīgvielu saraksts
2, 5, 25, 50, 100 un 200 mg košļājamās/ disperģējamās tabletes
Kalcija karbonāts
Mazaizvietota hidroksipropilceluloze
Alumīnija magnija silikāts
Nātrija cietes glikolāts (A tips)
Povidons K30
Saharīna nātrija sāls
Magnija stearāts
Upeņu aromātviela
6.2. Nesaderība
Nav piemērojama.
6.3. Uzglabāšanas laiks
Blisteriepakojums
5, 25, 50, 100 un 200 mg košļājamās/ disperģējamās tabletes:
3 gadi.
Pudele
5 mg košļājamās/ disperģējamās tabletes:
3 gadi.
2 mg košļājamās/ disperģējamās tabletes:
2 gadi.
6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi
Šīm zālēm nav nepieciešami īpaši uzglabāšanas apstākļi.
6.5. Iepakojuma veids un saturs
2 mg košļājamās/ disperģējamās tabletes:
ABPE pudelītes ar bērniem neatveramu vāciņu vāciņu/ aizzīmogojumu.
Iepakojumi, kuros ir 30 košļājamās/ disperģējamās tabletes.
5 mg košļājamās/ disperģējamās tabletes:
PVH/PVdH/alumīnija folijas blisteris.
Iepakojumos pa 10, 14, 28, 30, 42, 50 vai 56 košļājamām/ disperģējamām tabletēm.
5 mg košļājamās/ disperģējamās tabletes:
ABPE pudelītes ar bērniem neatveramu vāciņu/ aizzīmogojumu.
Iepakojumos pa 14, 28, 30, 42, 56 vai 60 košļājamām/ disperģējamām tabletēm.
25 mg košļājamās/ disperģējamās tabletes:
PVH/PVdH/alumīnija folijas blisteris.
Iepakojumos pa 10, 14, 21, 28, 30, 42, 50, 56 vai 60 košļājamām/ disperģējamām tabletēm.
Uzsākšanas iepakojums, kurā ir 21 vai 42 košļājamās/ disperģējamās tabletes.
50 mg košļājamās/ disperģējamās tabletes:
PVH/PVdH/alumīnija folijas blisteris.
Iepakojumos pa 10, 14, 28, 30, 42, 50, 56, 60, 90, 98, 100, 196 vai 200 košļājamām/ disperģējamām tabletēm.
Uzsākšanas iepakojums, kurā ir 42 košļājamās/ disperģējamās tabletes.
100 mg košļājamās/ disperģējamās tabletes:
PVH/PVdH/alumīnija folijas blisteris.
Iepakojumos pa 10, 14, 28, 30, 50, 42, 56, 60, 90, 98, 100, 196 vai 200 košļājamām/ disperģējamām tabletēm.
200 mg košļājamās/ disperģējamās tabletes:
PVH/PVdH/alumīnija folijas blisteris.
Iepakojumos pa 10, 14, 28, 30, 42, 50, 56, 60, 90, 98, 100, 196 vai 200 košļājamām/ disperģējamām tabletēm.
Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.
6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai
Nav īpašu atkritumu likvidēšanas prasību.
7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS
GlaxoSmithKline Latvia SIA, Duntes iela 3, Rīga, LV-1013, Latvija
8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(-I)
2 mg: 02-0401,
5 mg: 97-0587,
25 mg: 97-0588,
50 mg: 97-0589,
100 mg: 97-0590,
200 mg: 97-0591.
9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS/ PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS
Reģistrācijas datums: 1997. gada 3. decembris (5, 25, 50, 100, 200 mg)
Reģistrācijas datums: 2002. gada 6. decembris (2 mg)
Pēdējās pārreģistrācijas datums: 2009. gada 16. jūnijs
10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS
10/2018
