Kanilad 100 mg apvalkotās tabletes
Zālēm nav nepieciešami īpaši uzglabāšanas apstākļi.
Lacosamidum
ZĀĻU NEPAMATOTA LIETOŠANA IR KAITĪGA VESELĪBAI
17-0224-03
17-0224
Medochemie Ltd., Factory AZ, Cyprus
17-OCT-17
16-OCT-22
Recepšu zāles
100 mg
Apvalkotā tablete
Ir apstiprināta
Medochemie Ltd., Cyprus
03.09.2019 14:58
Lejupielādēt lietošanas instrukciju
Lietošanas instrukcija: informācija lietotājam
Kanilad 50 mg apvalkotās tabletes
Kanilad 100 mg apvalkotās tabletes
Kanilad 150 mg apvalkotās tabletes
Kanilad 200 mg apvalkotās tabletes
Lacosamidum
Pirms zāļu lietošanas uzmanīgi izlasiet visu instrukciju, jo tā satur Jums svarīgu informāciju.
Saglabājiet šo instrukciju! Iespējams, ka vēlāk to vajadzēs pārlasīt.
Ja Jums rodas jebkādi jautājumi, vaicājiet ārstam vai farmaceitam.
Šīs zāles ir parakstītas tikai Jums. Nedodiet tās citiem. Tās var nodarīt ļaunumu pat tad, ja šiem cilvēkiem ir līdzīgas slimības pazīmes.
Ja Jums rodas jebkādas blakusparādības, konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu. Tas attiecas arī uz iespējamām blakusparādībām, kas nav minētas šajā instrukcijā. Skatīt 4. punktu.
Šajā instrukcijā varat uzzināt:
Kas ir Kanilad un kādam nolūkam to lieto
Kas Jums jāzina pirms Kanilad lietošanas
Kā lietot Kanilad
Iespējamās blakusparādības
Kā uzglabāt Kanilad
Iepakojuma saturs un cita informācija
1. Kas ir Kanilad un kādam nolūkam to lieto
Kas ir Kanilad
Kanilad satur lakozamīdu. Tas pieder pretepilepsijas zāļu grupai.
Šīs zāles izmanto epilepsijas ārstēšanai.
Jums šīs zāles ir nozīmētas, lai samazinātu lēkmju (krampju) skaitu.
Kādam nolūkam Kanilad lieto
Kanilad lieto pieaugušajiem, pusaudžiem un bērniem, sākot no 4 gadu vecuma un vecākiem.
Šīs zāles lieto, lai ārstētu specifisku epilepsijas formu, kuru dēvē par “sākotnēji parciālu lēkmi ar vai bez sekundāras ģeneralizācijas”.
Šāda veida epilepsijas lēkmes sākumā skar tikai vienu smadzeņu pusi. Taču vēlāk tās var izplatīties uz plašākiem rajoniem abās smadzeņu pusēs.
Kanilad var lietot vienu pašu vai kopā ar citām pretepilepsijas zālēm.
2. Kas Jums jāzina pirms Kanilad lietošanas
Nelietojiet Kanilad šādos gadījumos:
ja Jums ir alerģija pret lakozamīdu vai kādu citu (6. punktā minēto) šo zāļu sastāvdaļu. Ja Jums ir šaubas, vai Jums ir alerģija, lūdzu, konsultējieties ar ārstu;
ja Jums ir diagnosticēti specifiski sirds ritma traucējumi, kas zināmi kā otrās vai trešās pakāpes AV blokāde.
Nelietojiet Kanilad, ja kaut kas no iepriekš minētā attiecas uz Jums. Šaubu gadījumā pirms šo zāļu lietošanas konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu.
Brīdinājumi un piesardzība lietošanā
Pirms Kanilad lietošanas konsultējieties ar ārstu:
ja Jums ir domas par kaitējuma nodarīšanu sev vai pašnāvību. Nelielam skaitam cilvēku, kurus ārstē ar tādām pretepilepsijas zālēm kā lakozamīds, ir bijušas domas par kaitējuma nodarīšanu sev vai pašnāvību. Ja Jums jebkad rodas šādas domas, nekavējoties sazinieties ar ārstu;
ja Jums ir sirds problēmas, kas ietekmē sirds ritmu, un Jums bieži ir palēnināta, paātrināta vai neregulāra sirdsdarbība (piemēram, AV blokāde, priekškambaru mirdzēšana un priekškambaru plandīšanās);
ja Jums ir smaga sirds slimība, piemēram, sirds mazspēja vai ir bijis infarkts;
ja Jums bieži ir reiboņi vai Jūs krītat. Lakozamīds var izraisīt reiboni, un tas var palielināt nejaušu savainojumu vai kritienu risku. Tādēļ Jums jāievēro piesardzība, līdz esat pieradis pie šo zāļu ietekmes.
Ja kaut kas no iepriekš minētā attiecas uz Jums (vai arī neesat par to pārliecināts), pirms Kanilad lietošanas konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu.
Bērni, kuri jaunāki par 4 gadiem
Kanilad nav ieteicams lietot bērniem vecumā līdz 4 gadiem. Tas ir tādēļ, ka joprojām nav zināms, vai šīs zāles ir efektīvas un vai tās ir drošas bērniem šajā vecuma grupā.
Citas zāles un Kanilad
Pastāstiet ārstam vai farmaceitam par visām zālēm, kuras lietojat pēdējā laikā, esat lietojis vai varētu lietot.
Īpaši svarīgi pastāstīt ārstam vai farmaceitam, ja Jūs lietojat kādas no zemāk minētajām zālēm, kuras ietekmē Jūsu sirdsdarbību. Tas ir svarīgi, jo arī lakozamīds var ietekmēt Jūsu sirdsdarbību:
zāles sirds slimību ārstēšanai;
zāles, kuras var pagarināt PR intervālu pie sirds skenēšanas (EKG jeb elektrokardiogramma), piemēram, zāles epilepsijas un sāpju ārstēšanai - karbamazepīns, lamotrigīns vai pregabalīns;
zāles, ko lieto, lai ārstētu noteikta veida neregulāru sirdsdarbību vai sirds mazspēju.
Ja kaut kas no iepriekš minētā attiecas uz Jums (vai arī neesat par to pārliecināts), pirms Kanilad lietošanas konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu.
Pastāstiet arī ārstam vai farmaceitam, ja Jūs lietojat kādas no zemāk minētajām zālēm. Tas ir svarīgi, jo šīs zāles var palielināt vai samazināt lakozamīda iedarbību Jūsu organismā:
zāles sēnīšu infekciju ārstēšanai - flukonazols, itrakonazols vai ketokonazols;
zāles HIV infekcijas ārstēšanai - ritonavīrs;
zāles bakteriālas infekcijas ārstēšanai - klaritromicīns vai rifampicīns;
augu izcelsmes zāles vieglas trauksmes un depresijas ārstēšanai - divšķautņu asinszāle.
Ja kaut kas no iepriekš minētā attiecas uz Jums (vai arī neesat par to pārliecināts), pirms Kanilad lietošanas konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu.
Kanilad kopā ar alkoholu
Piesardzības nolūkā, nelietojiet Kanilad kopā ar alkoholu.
Grūtniecība, barošana ar krūti un fertilitāte
Ja Jūs esat grūtniece vai barojat bērnu ar krūti, ja domājat, ka Jums varētu būt grūtniecība, vai arī Jūs plānojat grūtniecību, pirms šo zāļu lietošanas konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu.
Kanilad nav ieteicams lietot, ja Jūs esat grūtniece vai barojat bērnu ar krūti, jo lakozamīda iedarbība uz grūtniecību un vēl nedzimušo bērnu vai jaundzimušo nav zināma. Nav arī zināms, vai lakozamīds izdalās mātes pienā. Nekavējoties konsultējieties ar ārstu, ja Jums iestājusies grūtniecība vai plānojat grūtniecību. Ārsts palīdzēs Jums izlemt, vai Jums vajadzētu lietot Kanilad, vai tomēr nē.
Nepārtrauciet ārstēšanu, vispirms neaprunājoties ar ārstu, jo citādi var palielināties lēkmju (krampju) biežums. Slimības pasliktināšanās var kaitēt arī Jūsu mazulim.
Transportlīdzekļu vadīšana un mehānismu apkalpošana
Nevadiet transportlīdzekli, velosipēdu vai neizmantojiet darbarīkus vai mehānismus, pirms nezināt, kā šīs zāles Jūs ietekmē. Tas nepieciešams, jo lakozamīds var izraisīt reiboni vai neskaidru redzi.
3. Kā lietot Kanilad
Vienmēr lietojiet šīs zāles tieši tā, kā ārsts vai farmaceits Jums teicis. Neskaidrību gadījumā vaicājiet ārstam vai farmaceitam.
Kanilad lietošana
Lietojiet lakozamīdu katru dienu divas reizes dienā - no rīta un vakarā.
Cenšaties lietot šīs zāles katru dienu aptuveni vienā un tajā pašā laikā.
Norijiet Kanilad tableti, uzdzerot glāzi ūdens.
Kanilad var lietot kopā ar ēdienu vai neatkarīgi no tā.
Ārstēšanu Jūs parasti uzsāksiet ar mazas devas lietošanu katru dienu, un ārsts dažu nedēļu laikā pamazām Jūsu devu palielinās. Kad būsiet sasniedzis savu efektīvo devu jeb uzturošo devu, Jums šī zāļu deva būs jālieto katru dienu. Kanilad lieto ilgstošai ārstēšanai. Jums jāturpina Kanilad lietošana, kamēr Jūsu ārsts Jums pateiks pārtraukt to lietot.
Cik daudz lietot
Tālāk norādītas parastās ieteicamās lakozamīda devas dažādām vecuma grupām un ķermeņa masai. Ja Jums ir nieru vai aknu darbības traucējumi, ārsts var nozīmēt citu devu.
Pieaugušie, pusaudži un bērni ar ķermeņa masu 50 kg vai vairāk
Ja lietojat Kanilad vienu pašu
Parastā lakozamīda sākuma deva ir 50 mg divas reizes dienā.
Ārsts var arī nozīmēt lakozamīda lietošanu ar sākuma devu 100 mg dienā, lietojot to divas reizes dienā.
Ārsts var palielināt Jūsu divas reizes dienā lietojamo dienas devu katru nedēļu par 50 mg. Zāļu devu palielinās, līdz tiks sasniegta uzturošā deva, kas ir robežās no 100 mg līdz 300 mg divas reizes dienā.
Ja lietojat Kanilad kopā ar citām pretepilepsijas zālēm
Parastā lakozamīda sākuma deva ir 50 mg divas reizes dienā.
Ārsts var palielināt Jūsu divas reizes dienā lietojamo dienas devu katru nedēļu par 50 mg. Zāļu devu palielinās, līdz tiks sasniegta uzturošā deva, kas ir robežās no 100 mg līdz 300 mg divas reizes dienā.
Ja Jūsu ķermeņa masa ir 50 kg vai vairāk, ārsts var uzsākt lakozamīda terapiju ar vienreizēju 200 mg piesātinošo devu. Pēc 12 stundām Jūs sāksiet lietot pastāvīgu uzturošo devu.
Bērni un pusaudži ar ķermeņa masu mazāku par 50 kg
Deva ir atkarīga no ķermeņa masas. Parasti bērnu ārstēšanu sāk ar sīrupu un tikai pēc tam turpina ar tabletēm, ja bērni spēj lietot tabletes un viņiem var noteikt pareizo zāļu devu ar dažādiem tablešu stiprumiem. Ārsts nozīmēs bērniem vispiemērotāko zāļu formu.
Ja esat lietojis Kanilad vairāk nekā noteikts
Ja esat lietojis Kanilad vairāk, nekā noteikts, nekavējoties sazinieties ar ārstu. Nemēģiniet vadīt transportlīdzekli.
Jums var būt:
reibonis;
slikta dūša vai vemšana;
lēkmes (krampji), sirds ritma traucējumi, piemēram, palēnināta, paātrināta vai neregulāra sirdsdarbība, koma vai izteikta asinsspiediena pazemināšanās ar ātru sirdsdarbību un svīšanu.
Ja esat aizmirsis lietot Kanilad
Ja esat nokavējis lietot devu pirmās 6 stundas pēc plānotās devas lietošanas laika, lietojiet to, tiklīdz atceraties.
Ja esat nokavējis lietot devu vairāk par 6 stundām pēc plānotās devas lietošanas laika, vairs nelietojiet aizmirsto tableti. Tā vietā lietojiet savu parasto Kanilad devu nākošajā parastajā zāļu lietošanas reizē.
Nelietojiet dubultu devu, lai aizvietotu aizmirsto devu.
Ja pārtraucat lietot Kanilad
Nepārtrauciet Kanilad lietošanu, nepārrunājot to ar ārstu, jo Jūsu simptomi var atjaunoties vai pasliktināties.
Ja ārsts izlems pārtraukt ārstēšanu ar Kanilad, ārsts izstāstīs Jums, kā pakāpeniski samazināt devu.
Ja Jums ir kādi jautājumi par šo zāļu lietošanu, jautājiet ārstam vai farmaceitam.
4. Iespējamās blakusparādības
Tāpat kā visas zāles, šīs zāles var izraisīt blakusparādības, kaut arī ne visiem tās izpaužas.
Pēc vienas piesātinošās devas lietošanas iespējams lielāks ar nervu sistēmu saistīto blakusparādību, piemēram, reiboņa, sastopamības biežums.
Pastāstiet ārstam vai farmaceitam, ja Jums rodas kāda no šīm blakusparādībām:
Ļoti bieži (var ietekmēt vairāk nekā 1 no 10 cilvēkiem):
galvassāpes;
reibonis vai slikta dūša;
redzes dubultošanās (diplopija).
Bieži (var ietekmēt mazāk nekā 1 no 10 cilvēkiem):
grūtības noturēt līdzsvaru, grūtības koordinēt kustības vai staigāt, trīce (tremors), tirpšana (parestēzija) vai muskuļu spazmas, bieža krišana un zemādas asinsizplūdums;
atmiņas traucējumi, domāšanas grūtības vai grūtības atrast vārdus, apjukums;
ātras un nekontrolējamas acu kustības (nistagms), neskaidra redze;
„griešanās” sajūta (vertigo), apreibuma sajūta;
vemšana, sausums mutē, aizcietējums, gremošanas traucējumi, pārmērīga gāzu uzkrāšanās kuņģī vai zarnās, caureja;
samazināts jutīgums, grūtības skaidri izrunāt vārdus, uzmanības traucējumi;
troksnis ausīs, piemēram, dūkšana, zvanīšana vai svilpošana;
uzbudināmība, miega traucējumi, depresija;
miegainība, nogurums vai vājums (astēnija);
nieze, izsitumi.
Retāk (var ietekmēt mazāk nekā 1 no 100 cilvēkiem):
lēna sirdsdarbība, sirdsklauves, neregulārs pulss vai citas izmaiņas sirds elektriskajā aktivitātē (vadītspējas traucējumi);
pārspīlēta labsajūta, neesošu lietu redzēšana un/vai dzirdēšana;
zāļu lietošanas izraisītas alerģiskas reakcijas, nātrene;
izmainīti aknu funkcionālo analīžu rādītāji, aknu bojājums;
domas par kaitējumu nodarīšanu sev vai pašnāvību, vai pašnāvības mēģinājums: nekavējoties sazinieties ar ārstu;
aizkaitināmība vai uzbudinājums;
izmainīta domāšana vai apkārtējās realitātes zudums;
nopietnas alerģiskas reakcijas, kas izraisa sejas, rīkles, roku, pēdu, potīšu vai apakšstilbu pietūkumu;
samaņas zudums.
Nav zināmi (sastopamības biežumu nevar noteikt pēc pieejamiem datiem):
kakla sāpes, paaugstināta ķermeņa temperatūra un biežāka inficēšanās nekā parasti. Asins analīzēs var būt būtiski samazināts specifisku balto asins šūnu skaits (agranulocitoze);
nopietnas ādas reakcijas, kas var ietvert paaugstināta ķermeņa temperatūru un citus gripai līdzīgus simptomus, izsitumus uz sejas, izplatītus izsitumus, pietūkušus limfmezglus (palielinātus limfmezglus). Asins analīzēs var būt paaugstināts aknu enzīmu līmenis un palielināts noteikta veida balto asins šūnu skaits (eozinofīlija);
plaši izplatīti izsitumi ar pūšļiem un ādas lobīšanos, it īpaši ap muti, degunu, acīm un dzimumorgāniem (Stīvensa - Džonsona sindroms), un daudz smagāka forma, kad rodas plaša ādas lobīšanās, kas skar vairāk nekā 30 % ķermeņa virsmas (toksiska epidermas nekrolīze);
konvulsijas.
Papildus blakusparādības bērniem
Bieži (var ietekmēt mazāk nekā 1 no 10 bērniem):
samazināta ēstgriba;
miegainība vai enerģijas trūkums;
izmaiņas uzvedībā, neraksturīga uzvedība.
Ziņošana par blakusparādībām
Ja Jums rodas jebkādas blakusparādības, konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu. Tas attiecas arī uz iespējamajām blakusparādībām, kas nav minētas šajā instrukcijā. Jūs varat ziņot par blakusparādībām arī tieši Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003. Tīmekļa vietne: www.zva.gov.lv. Ziņojot par blakusparādībām, Jūs varat palīdzēt nodrošināt daudz plašāku informāciju par šo zāļu drošumu.
5. Kā uzglabāt Kanilad
Uzglabāt bērniem neredzamā un nepieejamā vietā.
Nelietot šīs zāles pēc derīguma termiņa beigām, kas norādīts uz kartona kastītes un blistera pēc „EXP:”. Derīguma termiņš attiecas uz norādītā mēneša pēdējo dienu.
Zālēm nav nepieciešami īpaši uzglabāšanas apstākļi.
Neizmetiet zāles kanalizācijā vai sadzīves atkritumos. Vaicājiet savam farmaceitam, kā izmest zāles, kuras vairs nelietojat. Šie pasākumi palīdzēs aizsargāt apkārtējo vidi.
6. Iepakojuma saturs un cita informācija
Ko Kanilad satur
Aktīvā viela ir lakozamīds.
Katra Kanilad 50 mg apvalkotā tablete satur 50 mg lakozamīda.
Katra Kanilad 100 mg apvalkotā tablete satur 100 mg lakozamīda.
Katra Kanilad 150 mg apvalkotā tablete satur 150 mg lakozamīda.
Katra Kanilad 200 mg apvalkotā tablete satur 200 mg lakozamīda.
Citas sastāvdaļas ir:
Tabletes kodols: mikrokristāliskā celuloze, hidroksipropilceluloze, mazaizvietota hidroksipropilceluloze, koloidālais bezūdens silīcija dioksīds, krospovidons (A tips) un magnija stearāts;
Tabletes apvalks: polivinilspirts, makrogols (3350), talks un titāna dioksīds (E171).
50 mg apvalkotās tablete satur arī: indigo karmīna alumīnija laku (E132), sarkano dzelzs oksīdu (E172) un melno dzelzs oksīdu (E172);
100 mg apvalkotās tablete satur arī: dzelteno dzelzs oksīdu (E172);
150 mg apvalkotās tablete satur arī: dzelteno dzelzs oksīdu (E172), sarkano dzelzs oksīdu (E172), melno dzelzs oksīdu (E172);
200 mg apvalkotās tablete satur arī: indigo karmīna alumīnija laku (E132).
Kanilad ārējais izskats un iepakojums
Kanilad 50 mg apvalkotās tabletes ir sārtas, ovālas formas apvalkotās tabletes, kuru aptuvenais lielums ir 10,4 mm x 4,9 mm, ar iespiestu “I73” vienā pusē un gludu otru pusi.
Kanilad 100 mg apvalkotās tabletes ir tumši dzeltenas, ovālas formas apvalkotās tabletes, kuru aptuvenais lielums ir 13,0 mm x 6,0 mm, ar iespiestu “I74” vienā pusē un gludu otru pusi.
Kanilad 150 mg apvalkotās tabletes ir persiku krāsas, ovālas formas apvalkotās tabletes, kuru aptuvenais lielums ir 15,0 mm x 7,0 mm, ar iespiestu “I75” vienā pusē un gludu otru pusi.
Kanilad 200 mg apvalkotās tabletes ir zilas, ovālas formas apvalkotās tabletes, kuru aptuvenais lielums ir 16,5 mm x 7,7 mm, ar iespiestu “I76” vienā pusē un gludu otru pusi.
PVH/PVDH blisteri ar alumīnija folijas pārklājumu.
Kanilad ir pieejams iepakojumos pa 7, 14, 28, 56 un 168 apvalkotajām tabletēm.
Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.
Reģistrācijas apliecības īpašnieks
Medochemie Ltd., 1-10 Constantinoupoleos Street, 3011 Limassol, Kipra
Ražotājs
Medochemie Ltd., Factory AZ: 2 Michael Erakleous Street, Agios Athanassios Industrial Area, Agios Athanassios, Limassol, 4101, Kipra
Šīs zāles Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) dalībvalstīs ir reģistrētas ar šādiem nosaukumiem:
| Vācija | KANILAD 50 mg, 100 mg, 150 mg & 200 mg Filmtabletten |
| Bulgārija | КАНИЛАД 50 mg, 100 mg, 150 mg & 200 mg филмирани таблетки |
| Horvātija | KANILAD 50 mg, 100 mg, 150 mg & 200 mg filmom obložene tablete |
| Kipra | KANILAD 50 mg, 100 mg, 150 mg & 200 mg επικαλυμμένα με λεπτό υμένιο δισκία |
| Čehija | KANILAD |
| Igaunija | KANILAD |
| Grieķija | KANILAD 50 mg, 100 mg, 150 mg & 200 mg επικαλυμμένα με λεπτό υμένιο δισκία |
| Latvija | KANILAD 50 mg, 100 mg, 150 mg & 200 mg apvalkotās tabletes |
| Lietuva | KANILAD 50 mg, 100 mg, 150 mg & 200 mg plėvele dengtos tabletės |
| Malta | KANILAD 50 mg, 100 mg, 150 mg & 200 mg film-coated tablets |
| Rumānija | KANILAD 50 mg, 100mg, 150 mg & 200 mg comprimate filmate |
| Slovākija | KANILAD 50 mg, 100 mg, 150 mg & 200 mg filmom obalené tablety |
| Spānija | KANILAD 50 mg, 100 mg, 150 mg & 200 mg comprimidos recubiertos con película |
Šī lietošanas instrukcija pēdējo reizi pārskatīta 2018.gada janvārī.
ZĀĻU APRAKSTS
1. ZĀĻU NOSAUKUMS
Kanilad 50 mg apvalkotās tabletes
Kanilad 100 mg apvalkotās tabletes
Kanilad 150 mg apvalkotās tabletes
Kanilad 200 mg apvalkotās tabletes
2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS
Kanilad 50 mg apvalkotās tabletes
Katra apvalkotā tablete satur 50 mg lakozamīda (Lacosamidum).
Kanilad 100 mg apvalkotās tabletes
Katra apvalkotā tablete satur 100 mg lakozamīda (Lacosamidum).
Kanilad 150 mg apvalkotās tabletes
Katra apvalkotā tablete satur 150 mg lakozamīda (Lacosamidum).
Kanilad 200 mg apvalkotās tabletes
Katra apvalkotā tablete satur 200 mg lakozamīda (Lacosamidum).
Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.
3. ZĀĻU FORMA
Apvalkotā tablete.
Kanilad 50 mg apvalkotās tabletes
Sārtas, ovālas formas tabletes, kuru aptuvenais lielums ir 10,4 mm x 4,9 mm, ar iespiestu “I73” vienā pusē un gludu otru pusi.
Kanilad 100 mg apvalkotās tabletes
Tumši dzeltenas, ovālas formas tabletes, kuru aptuvenais lielums ir 13,0 mm x 6,0 mm, ar iespiestu “I74” vienā pusē un gludu otru pusi.
Kanilad 150 mg apvalkotās tabletes
Persiku krāsas, ovālas formas tabletes, kuru aptuvenais lielums ir 15,0 mm x 7,0 mm, ar iespiestu “I75” vienā pusē un gludu otru pusi.
Kanilad 200 mg apvalkotās tabletes
Zilas, ovālas formas tabletes, kuru aptuvenais lielums ir 16,5 mm x 7,7 mm, ar iespiestu “I76” vienā pusē un gludu otru pusi.
4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA
4.1. Terapeitiskās indikācijas
Kanilad ir indicēts kā monoterapija un kā papildu terapija sākotnēju parciālu lēkmju ārstēšanai ar sekundāru ģeneralizāciju vai bez tās pieaugušajiem, pusaudžiem un bērniem vecumā no 4 gadiem ar epilepsiju.
4.2. Devas un lietošanas veids
Devas
Lakozamīds jālieto divas reizes dienā (parasti vienu reizi no rīta un vienu reizi vakarā).
Ja deva tiek izlaista, pacients jāinstruē nekavējoties lietot izlaisto devu, un pēc tam nākamo lakozamīda devu lietot parastajā plānotajā laikā. Ja pacients 6 stundu intervālā pirms nākamās devas lietošanas konstatē, ka deva izlaista, pacientam jānorāda pagaidīt līdz nākamajai lakozamīda devas lietošanai parastajā plānotajā laikā. Pacienti nedrīkst lietot dubultu devu.
Pusaudži un bērni ar ķermeņa masu 50 kg vai vairāk un pieaugušie
Turpmākajā tabulā apkopotas ieteicamās devas pusaudžiem un bērniem ar ķermeņa masu 50 kg vai vairāk un pieaugušajiem. Papildinformācija norādīta tabulā zemāk.
| Monoterapija | Papildu terapija | |
| Sākuma deva | 100 mg/dienā vai 200 mg/dienā | 100 mg/dienā |
| Vienreizējā piesātinošā deva (ja piemērojams) | 200 mg | 200 mg |
| Titrēšana (palielināšanas soļi) | 50 mg divas reizes dienā (100 mg/dienā) ik nedēļu | 50 mg divas reizes dienā (100 mg/dienā) ik nedēļu |
| Maksimālā ieteicamā deva | Līdz pat 600 mg/dienā | Līdz pat 400 mg/dienā |
Monoterapija
Ieteicamā sākuma deva ir 50 mg divas reizes dienā, kas pēc vienas nedēļas jāpalielina līdz sākotnējai terapeitiskajai devai 100 mg divas reizes dienā.
Lakozamīda lietošanu var uzsākt arī ar 100 mg divas reizes dienā, pamatojoties uz ārsta izvērtējumu attiecībā uz nepieciešamību samazināt krampjus un iespējamajām blakusparādībām.
Atkarībā no atbildes reakcijas un panesamības, uzturošo devu ik nedēļu var palielināt par 50 mg divas reizes dienā (100 mg/dienā) līdz maksimālajai ieteicamajai dienas devai 300 mg divas reizes dienā (600 mg/dienā).
Pacientiem, kuri sasnieguši devu, kas lielāka par 400 mg/dienā, un kuriem nepieciešamas papildu pretepilepsijas zāles, ir jālieto devas, kas tiek rekomendētas papildu terapijai.
Papildu terapija
Ieteicamā sākumdeva ir 50 mg divas reizes dienā, kas pēc vienas nedēļas jāpalielina līdz sākotnējai terapeitiskajai devai 100 mg divas reizes dienā.
Atkarībā no atbildes reakcijas un panesamības uzturošo devu var turpināt palielināt ik nedēļu par 50 mg divas reizes dienā (100 mg/dienā) līdz maksimālajai ieteicamajai dienas devai 400 mg (200 mg divas reizes dienā).
Lakozamīda terapijas uzsākšana ar piesātinošo devu
Lakozamīda terapija var tikt uzsākta arī ar vienreizēju 200 mg piesātinošo devu, pēc 12 stundām turpinot uzturošās devas režīmā pa 100 mg divas reizes dienā (200 mg/dienā). Turpmāka devas pielāgošana jāveic, ņemot vērā individuālo atbildes reakciju un panesamību, kā aprakstīts iepriekš. Pacientiem piesātinošo devu var sākt lietot situācijās, kad ārsts uzskata, ka ātra lakozamīda līdzsvara koncentrācijas plazmā sasniegšana un terapeitiskā iedarbība ir pamatota. Tā jālieto veselības aprūpes speciālista uzraudzībā, ņemot vērā, ka var palielināties nevēlamo centrālās nervu sistēmas blakusparādību sastopamības biežums (skatīt 4.8. apakšpunktu). Piesātinošās devas lietošana akūtos stāvokļos, piemēram, status epilepticus, nav pētīta.
Terapijas pārtraukšana
Saskaņā ar pašreizējo klīnisko praksi, ja lakozamīda lietošana jāpārtrauc, to ieteicams darīt pakāpeniski (piemēram, samazinot dienas devu par 200 mg/nedēļā).
Īpašas pacientu grupas
Gados vecāki pacienti (no 65 gadu vecuma)
Gados vecākiem pacientiem deva nav jāpielāgo. Gados vecākiem pacientiem jāņem vērā vecuma dēļ samazinātais nieru klīrenss ar paaugstinātu AUC (skatīt sadaļu “Nieru darbības traucējumi” un 5.2. apakšpunktu). Ir pieejams ierobežots klīnisko datu daudzums attiecībā uz gados vecākiem pacientiem ar epilepsiju, īpaši, ja deva ir lielāka par 400 mg/dienā (skatīt 4.4., 4.8. un 5.1. apakšpunktu).
Nieru darbības traucējumi
Pieaugušiem un pediatriskiem pacientiem ar viegliem vai vidēji smagiem nieru darbības traucējumiem (CLCR > 30 ml/min) devas pielāgošana nav nepieciešama.
Pediatriskiem pacientiem ar ķermeņa masu 50 kg vai vairāk un pieaugušiem pacientiem ar viegliem vai vidēji smagiem nieru darbības traucējumiem var apsvērt 200 mg piesātinošās devas lietošanu, taču turpmāka devas pielāgošana (>200 mg dienā) jāveic piesardzīgi. Pediatriskiem pacientiem ar ķermeņa masu 50 kg vai vairāk un pieaugušiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem (CLCR ≤ 30 ml/min) vai ar nieru slimību terminālajā stadijā maksimālā ieteicamā deva ir 250 mg dienā un šiem pacientiem devas pielāgošana jāveic piesardzīgi. Ja ir indicēta piesātinošā deva, jālieto 100 mg sākuma deva, un pirmajā nedēļā jāturpina lietot 50 mg divas reizes dienā. Pediatriskiem pacientiem ar ķermeņa masu mazāku par 50 kg, ar smagiem nieru darbības traucējumiem (CLCR ≤ 30 ml/min) un tiem, kuriem ir nieru slimība terminālajā stadijā, maksimālo devu ieteicams samazināt par 25 %. Visiem pacientiem, kuriem nepieciešama hemodialīze, tūlīt pēc hemodialīzes beigām ieteicams papildus lietot līdz pat 50 % dalīto dienas devu. Tā kā klīniskā pieredze ir neliela un pacientiem ar nieru slimību terminālā stadijā ir metabolītu uzkrāšanās (ar nezināmu farmakoloģisko aktivitāti), šiem pacientiem ārstēšana jāveic piesardzīgi.
Aknu darbības traucējumi
Pediatriskiem pacientiem ar ķermeņa masu 50 kg vai vairāk un pieaugušiem pacientiem ar viegliem vai vidēji smagiem aknu darbības traucējumiem maksimālā ieteicamā deva ir 300 mg/dienā.
Devas pielāgošana šādiem pacientiem jāveic piesardzīgi, ņemot vērā esošos nieru darbības traucējumus. Pusaudžiem un pieaugušajiem ar ķermeņa masu 50 kg vai vairāk var apsvērt 200 mg piesātinošās devas lietošanu, taču turpmāka devas pielāgošana (>200 mg dienā) jāveic piesardzīgi. Pamatojoties uz datiem par pieaugušajiem, pediatriskiem pacientiem ar ķermeņa masu mazāku par 50 kg un ar viegliem vai vidēji smagiem aknu darbības traucējumiem, maksimālā deva jāsamazina par 25 %. Lakozamīda farmakokinētika pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem nav pētīta (skatīt 5.2. apakšpunktu). Pieaugušiem un pediatriskiem pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem lakozamīds jānozīmē tikai tad, ja sagaidāmais terapeitiskais efekts atsver iespējamos riskus. Uzmanīgi novērojot slimības aktivitāti un iespējamās blakusparādības pacientam, var būt nepieciešama devas pielāgošana.
Pediatriskā populācija
Ārstam jānozīmē vispiemērotākā zāļu forma un stiprums atbilstoši ķermeņa masai un devai.
Pusaudži un bērni ar ķermeņa masu 50 kg vai vairāk
Devas pusaudžiem un bērniem ar ķermeņa masu 50 kg vai vairāk ir tādas pašas kā pieaugušajiem (skatīt iepriekš).
Bērni (no 4 gadu vecuma) un pusaudži ar ķermeņa masu mazāku par 50 kg
Deva tiek noteikta, pamatojoties uz ķermeņa masu. Tādēļ ārstēšanu ieteicams sākt ar sīrupu un, ja nepieciešams, vēlāk pāriet uz tabletēm.
Monoterapija
Ieteicamā sākuma deva ir 2 mg/kg dienā, kas pēc vienas nedēļas jāpalielina līdz sākotnējai terapeitiskajai devai 4 mg/kg dienā.
Atkarībā no atbildes reakcijas un panesamības uzturošo devu var turpināt palielināt ik nedēļu par 2 mg/kg dienā. Deva pakāpeniski jāpalielina, līdz sasniegta optimālā atbildes reakcija. Bērniem ar ķermeņa masu mazāku par 40 kg ieteicamā maksimālā deva ir līdz pat 12 mg/kg dienā. Bērniem ar ķermeņa masu sākot no 40 kg līdz mazāk nekā 50 kg, ieteicamā maksimālā deva ir 10 mg/kg dienā.
Turpmākajā tabulā apkopotas ieteicamās monoterapijas devas bērniem un pusaudžiem ar ķermeņa masu mazāku par 50 kg.
| Sākuma deva | 2 mg/kg/dienā |
| Vienreizējā piesātinošā deva | Nav ieteicama |
| Titrēšana (palielināšanas soļi) | 2 mg/kg/dienā ik nedēļu |
| Maksimālā ieteicamā deva pacientiem ar ķermeņa masu < 40 kg | Līdz pat 12 mg/kg/dienā |
| Maksimālā ieteicamā deva pacientiem ar ķermeņa masu ≥ 40 kg līdz < 50 kg | Līdz pat 10 mg/kg/dienā |
Papildu terapija
Ieteicamā sākumdeva ir 2 mg/kg dienā, kas pēc vienas nedēļas jāpalielina līdz sākotnējai terapeitiskajai devai 4 mg/kg dienā.
Atkarībā no atbildes reakcijas un panesamības uzturošo devu var turpināt palielināt ik nedēļu par 2 mg/kg/dienā. Deva pakāpeniski jāpalielina, līdz sasniegta optimālā atbildes reakcija. Bērniem ar ķermeņa masu mazāku par 20 kg, palielināta klīrensa dēļ salīdzinājumā ar pieaugušajiem, ieteicamā maksimālā deva ir līdz 12 mg/kg dienā. Bērniem ar ķermeņa masu sākot no 20 kg līdz mazāk nekā 30 kg ieteicamā maksimālā deva ir 10 mg/kg dienā, un bērniem ar ķermeņa masu sākot no 30 kg līdz mazāk nekā 50 kg ieteicamā maksimālā deva ir 8 mg/kg dienā, lai gan atklātos pētījumos (skatīt 4.8. un 5.2. apakšpunktu) neliels skaits šādu bērnu lietoja devu līdz 12 mg/kg dienā.
Turpmākajā tabulā apkopotas ieteicamās devas papildu terapijā bērniem un pusaudžiem ar ķermeņa masu mazāku par 50 kg.
| Sākuma deva | 2 mg/kg dienā |
| Vienreizējā piesātinošā deva | Nav ieteicama |
| Titrēšana (palielināšanas soļi) | 2 mg/kg dienā ik nedēļu |
| Maksimālā ieteicamā deva pacientiem ar ķermeņa masu < 20 kg | Līdz pat 12 mg/kg dienā |
| Maksimālā ieteicamā deva pacientiem ar ķermeņa masu ≥ 20 kg līdz < 30 kg | Līdz pat 10 mg/kg dienā |
| Maksimālā ieteicamā deva pacientiem ar ķermeņa masu ≥ 30 kg līdz < 50 kg | Līdz pat 8 mg/kg dienā |
Piesātinošā deva
Piesātinošās devas lietošana bērniem nav pētīta. Nav ieteicama piesātinošās devas lietošana pusaudžiem un bērniem ar ķermeņa masu mazāku par 50 kg.
Bērni, kuri jaunāki par 4 gadiem
Lakozamīda drošums un efektivitāte, lietojot bērniem līdz 4 gadu vecumam, līdz šim nav pierādīta. Dati nav pieejami.
Lietošanas veids
Lakozamīda apvalkotās tabletes paredzētas iekšķīgai lietošanai. Lakozamīdu var lietot kopā ar ēdienu vai neatkarīgi no tā.
4.3. Kontrindikācijas
Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām.
Zināma otrās vai trešās pakāpes atrioventrikulāra (AV) blokāde.
4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā
Domas par pašnāvību un pašnāvnieciska uzvedība
Ir ziņots par domām par pašnāvību un pašnāvniecisku uzvedību pacientiem, kuri ārstēti ar pretepilepsijas zālēm pie dažādām saslimšanām. Randomizētu, placebo kontrolētu pētījumu ar pretepilepsijas zālēm metaanalīze arī liecina par nedaudz palielinātu pašnāvniecisku domu un uzvedības risku. Šā riska mehānisms nav zināms un pieejamie dati neizslēdz palielināta riska iespējamu saistībā ar lakozamīdu. Tādēļ jānovēro vai pacientiem nerodas pašnāvnieciskas domas un uzvedība, un jāapsver atbilstoša ārstēšana. Pacientiem (un pacientu aprūpētājiem) jāiesaka, ka pašnāvniecisku domu un uzvedības rašanās gadījumā jāmeklē medicīniskā palīdzība (skatīt 4.8. apakšpunktu).
Sirds ritma un vadīšanas traucējumi
Klīniskajos pētījumos ar lakozamīdu ir novērots no devas atkarīgs PR intervāla pagarinājums. Lakozamīds piesardzīgi jālieto pacientiem ar zināmiem vadīšanas traucējumiem, smagām sirds slimībām (piemēram, miokarda infarktu vai sirds mazspēju anamnēzē), gados vecākiem pacientiem vai arī, ja lakozamīds tiek lietots vienlaicīgi ar zālēm, kurām ir zināma ietekme uz PR pagarināšanos.
Ir jāņem vērā, ka šādiem pacientiem EKG ir jāveic pirms lakozamīda deva tiek palielināta virs 400 mg/dienā un pēc tam, kad lakozamīda deva ir pielāgota līdz līdzsvara koncentrācijai.
Pēcreģistrācijas pieredzē ziņots par otrās pakāpes vai augstāku AV blokādi. Placebo kontrolētos pētījumos ar lakozamīdu epilepsijas pacientiem netika ziņots par priekškambaru mirdzēšanu vai plandīšanos, taču par to ir ziņots atklātos epilepsijas pētījumos un pēcreģistrācijas pieredzē (skatīt 4.8. apakšpunktu).
Pacienti jābrīdina par otrās pakāpes vai augstākas AV blokādes simptomiem (piemēram, lēnu vai neregulāru pulsu, apdulluma sajūtu un ģīboni) un priekškambaru mirdzēšanas un plandīšanās simptomiem (piemēram, sirdsklauvēm, ātru vai neregulāru pulsu, elpas trūkumu). Pacientiem jāiesaka meklēt medicīnisko palīdzību, ja parādās kāds no šiem simptomiem.
Reibonis
Ārstēšana ar lakozamīdu ir bijusi saistīta ar reiboni, kas var pastiprināt nejaušu savainojumu vai kritienu risku. Tādēļ pacientiem jāiesaka ievērot piesardzību, iekams viņi nav iepazinušies ar šo zāļu iespējamo iedarbību (skatīt 4.8. apakšpunktu).
Elektroklīniskās pasliktināšanās iespēja noteiktos pediatriskās epilepsijas sindromos
Lakozamīda drošums un efektivitāte pediatriskajiem pacientiem ar epilepsijas sindromiem, kuros vienlaikus var būt fokālas un ģeneralizētas krampju lēkmes, nav noteikts.
4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi
Pacientiem, kuri tiek ārstēti ar zālēm, par kurām zināms, ka tās izraisa PR pagarināšanos (piemēram, karbamazepīns, lamotrigīns, eslikarbazepīns, pregabalīns) un pacientiem, kuri lieto I klases antiaritmiskos līdzekļus, lakozamīds jālieto piesardzīgi. Tomēr apakšgrupu analīze neuzrādīja nozīmīgi palielinātu PR pagarinājumu pacientiem, kuri klīniskajos pētījumos vienlaicīgi saņēma karbamazepīnu vai lamotrigīnu.
In vitro dati
Vispārīgie dati ļauj secināt, ka lakozamīdam piemīt zems mijiedarbības potenciāls. Pētījumi in vitro liecina, ka lakozamīds pie tādas koncentrācijas plazmā, kādu novēroja klīniskajos pētījumos, neinducē CYP1A2, 2B6 un 2C9 enzīmus, un nenomāc CYP1A1, 1A2, 2A6, 2B6, 2C8, 2C9, 2D6 un 2E1 enzīmus. Pētījumi in vitro liecināja, ka lakozamīds tievajās zarnās netiek transportēts ar P-glikoproteīna starpniecību. In vitro dati liecina, ka CYP2C9, CYP2C19 un CYP3A4 spēj katalizēt O-desmetilmetabolīta veidošanos.
In vivo dati
Lakozamīds nenomāc vai neinducē CYP2C19 un 3A4 klīniskā nozīmīgā apjomā. Lakozamīds neietekmēja midazolāma (kas tiek metabolizēts ar CYP3A4 starpniecību, lietojot lakozamīdu pa 200 mg divas reizes dienā) AUC, bet midazolāma Cmax bija nedaudz paaugstināts (30 %). Lakozamīds neietekmēja omeprazola (kas tiek metabolizēts ar CYP2C19 un 3A4 starpniecību, lietojot lakozamīdu pa 300 mg divas reizes dienā) farmakokinētiku.
CYP2C19 inhibitors omeprazols (lietojot pa 40 mg vienu reizi dienā) neradīja klīniski nozīmīgas izmaiņas lakozamīda iedarbībā. Tādejādi, maz ticams, ka vidēji spēcīgi CYP2C19 inhibitori klīniski nozīmīgi ietekmē lakozamīda sistēmisko iedarbību.
Piesardzība jāievēro lietojot vienlaicīgi ar spēcīgiem CYP2C9 (piemēram, flukonazolu) un CYP3A4 (piemēram, itrakonazolu, ketokonazolu, ritonaviru, klaritromicīnu) inhibitoriem, kas var izraisīt pastiprinātu lakozamīda sistēmisko iedarbību. In vivo tāda mijiedarbība nav pierādīta, bet tā ir iespējama, pamatojoties uz in vitro datiem.
Tādi spēcīgi enzīmu inducētāji kā rifampicīns vai divšķautņu asinszāle (Hypericum perforatum) var mēreni pavājināt lakozamīda sistēmisko iedarbību. Tādēļ ārstēšanas uzsākšana vai pārtraukšana ar šiem enzīmu inducētājiem jāveic piesardzīgi.
Pretepilepsijas zāles
Mijiedarbības pētījumos lakozamīds būtiski neietekmēja karbamazepīna un valproiskābes koncentrāciju plazmā. Karbamazepīns un valproiskābe neietekmēja lakozamīda koncentrāciju plazmā. Populācijas farmakonikētiskās analīzes dažādās vecuma grupās aprēķini liecina, ka, vienlaicīgi lietojot citas pretepilepsijas zāles, kas ir zināmas kā enzīmu inducētājas (karbamazepīns, fenitoīns, fenobarbitāls dažādās devās), lakozamīda kopējā iedarbība samazinās par 25 %.
Iekšķīgi lietojamie kontracepcijas līdzekļi
Mijiedarbības pētījumā netika novērota klīniski nozīmīga lakozamīda mijiedarbība ar iekšķīgi lietojamiem kontracepcijas līdzekļiem etinilestradiolu un levonorgestrelu. Progesterona koncentrācija netika ietekmēta, ja zāles lietoja vienlaicīgi.
Citi līdzekļi
Mijiedarbības pētījumos tika pierādīts, ka lakozamīds neietekmē digoksīna farmakokinētiku. Netika novērota klīniski nozīmīga mijiedarbība starp lakozamīdu un metformīnu.
Vienlaicīga varfarīna un lakozamīda lietošana neizraisa klīniski nozīmīgas varfarīna farmakokinētisko un farmakodinamisko īpašību izmaiņas.
Lai gan farmakokinētiskie dati par lakozamīda un alkohola mijiedarbību nav pieejami, farmakodinamisko iedarbību nevar izslēgt.
Lakozamīda saistīšanās ar olbaltumvielām ir mazāka par 15 %. Tādēļ klīniski nozīmīga mijiedarbība ar citām zālēm, konkurējot uz olbaltumvielu saistīšanās vietām, tiek uzskatīta par maz ticamu.
4.6. Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti
Grūtniecība
Ar epilepsiju un pretepilepsijas zālēm saistītais risks kopumā
Visām pretepilepsijas zālēm ir pierādīts, ka to sieviešu, kurām ārstēta epilepsija, pēcnācējiem patoloģiju sastopamības biežums ir divas līdz trīs reizes lielāks kā vispārējā populācijā, kur šis rādītājs ir apmēram 3 %. Ārstētajā populācijā patoloģiju sastopamības biežums tiek skaidrota ar vairāku zāļu lietošanu, tomēr nav izskaidrots, cik lielā mērā tas ir atkarīgs no ārstēšanas un/vai slimības.
Bez tam efektīvu pretepilepsijas ārstēšanu nedrīkst pārtraukt, jo slimības pasliktināšanās ir kaitīga abiem, kā mātei, tā auglim.
Ar lakozamīdu saistītais risks
Nav pietiekamas informācijas par lakozamīda lietošanu grūtniecēm. Pētījumi ar dzīvniekiem neliecina par teratogēnu iedarbību žurkām vai trušiem, taču, lietojot žurku un trušu mātītēm toksiskas devas, novērota embriotoksicitāte (skatīt 5.3. apakšpunktu). Iespējamais risks cilvēkiem nav zināms.
Lakozamīdu nedrīkst lietot grūtniecības laikā, ja vien tas nav absolūti nepieciešams (ja ieguvums mātei nepārprotami atsver iespējamo risku auglim). Ja sieviete plāno grūtniecību, šo zāļu lietošana rūpīgi jāapsver.
Barošana ar krūti
Nav zināms, vai lakozamīds cilvēkiem izdalās mātes pienā. Nevar izslēgt risku jaundzimušajiem/zīdaiņiem. Pētījumos ar dzīvniekiem ir pierādīts, ka lakozamīds izdalās pienā. Piesardzības apsvērumu dēļ, lakozamīda terapijas laikā jāpārtrauc bērna barošana ar krūti.
Fertilitāte
Netika novērota nelabvēlīga iedarbība uz žurku tēviņu vai mātīšu fertilitāti vai vairošanos pie devām, kuru iedarbība plazmā (AUC) ir apmēram līdz 2 reizēm lielāka par plazmas AUC cilvēkiem, lietojot maksimālo ieteicamo devu cilvēkiem (MIeDC).
4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus
Lakozamīds nedaudz vai mēreni ietekmē spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus. Ārstēšana ar lakozamīdu var izraisīt reiboni vai neskaidru redzi.
Līdz ar to pacientiem jāiesaka nevadīt transportlīdzekli vai neapkalpot potenciāli bīstamus mehānismus, iekams nav pilnībā noskaidrota lakozamīda ietekme uz viņu spēju veikt šādas aktivitātes.
4.8. Nevēlamās blakusparādības
Drošuma profila kopsavilkums
Pamatojoties uz apkopotiem placebo kontrolētiem papildu terapijas klīniskajiem pētījumiem, kuros piedalījušies 1308 pacienti ar sākotnēji parciālām lēkmēm, kopumā par vismaz vienu nevēlamu blakusparādību ziņoja 61,9 % pacientu, kuri tika randomizēti lakozamīda grupā, un 35,2 % pacientu, kuri tika randomizēti placebo grupā. Nevēlamās blakusparādības, par ko saistībā ar lakozamīdu ziņoja visbiežāk (≥ 10 %), bija reibonis, galvassāpes, slikta dūša un redzes dubultošanās. Blakusparādības parasti bija vieglas līdz vidēji smagas. Dažas no blakusparādībām bija saistītas ar devu, un, samazinot devu, tās mazinājās. Ar centrālo nervu sistēmu (CNS) un kuņģa – zarnu traktu (KZT) saistītās nevēlamās blakusparādības laika gaitā parasti samazinājās.
Visos šajos kontrolētajos pētījumos terapijas pārtraukšanas biežums nevēlamo blakusparādību dēļ bija 12,2 % pacientiem, kuri randomizēti lakozamīda grupā un 1,6 % pacientiem, kuri randomizēti placebo grupā. Biežākās blakusparādības, kuru rezultātā bija jāpārtrauc lakozamīda terapija, bija reibonis.
Pēc piesātinošās devas lietošanas var palielināties nevēlamo CNS blakusparādību, piemērām reiboņa, sastopamības biežums.
Pamatojoties uz datu analīzi no līdzvērtīga monoterapijas klīniskā pētījuma, kur tika salīdzināts lakozamīds ar ilgstošas iedarbības karbamazepīnu, visbiežāk ziņotās blakusparādības (≥ 10 %) lakozamīda grupā bija galvassāpes un reibonis. Terapiju blakusparādību dēļ pārtrauca 10,6 % pacientu, kuri ārstēti ar lakozamīdu un 15,6 % pacientu, kuri saņēma ilgstošas iedarbības karbamazepīnu.
Blakusparādību uzskaitījums
Tabulā zemāk uzskaitītas nevēlamās blakusparādības atbilstoši to sastopamības biežumam, par kurām ziņots klīniskajos pētījumos un pēcreģistrācijas pieredzē. Sastopamības biežuma klasifikācija ir definēta sekojoši: ļoti bieži (≥1/10), bieži (≥1/100 līdz <1/10), retāk (≥1/1 000 līdz <1/100) un nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem). Katrā sastopamības biežuma grupā nevēlamās blakusparādības sakārtotas to nopietnības samazinājuma secībā.
| Orgānu sistēma | Ļoti bieži | Bieži | Retāk | Nav zināmi |
| Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi | Agranulocitoze(1) | |||
| Imūnās sistēmas traucējumi | Paaugstināta jutība pret zālēm(1) | Zāļu izraisītas reakcijas ar eozinofīliju un sistēmiskiem simptomiem (DRESS)(1,2) | ||
| Psihiskie traucējumi | Depresija Apjukuma stāvoklis Bezmiegs(1) |
Agresija Uzbudinājums(1) Eiforisks garastāvoklis(1) Psihotiski traucējumi(1) Pašnāvības mēģinājums(1) Domas par pašnāvību(1) Halucinācijas(1) |
||
| Nervu sistēmas traucējumi | Reibonis Galvassāpes |
Līdzsvara traucējumi Koordinācijas traucējumi Atmiņas traucējumi Apziņas traucējumi Miegainība Trīce Nistagms Hipoestēzija Dizartrija Uzmanības traucējumi Parestēzija |
Ģībonis(2) | Konvulsijas(3) |
| Acu bojājumi | Redzes dubultošanās | Redzes miglošanās | ||
| Ausu un labirinta bojājumi | Vertigo Tinnīts |
|||
| Sirds funkcijas traucējumi | Atrioventrikulāra blokāde(1,2) Bradikardija(1,2) Priekškambaru mirdzēšana(1,2) Priekškambaru plandīšanās(1,2) |
|||
| Kuņģa-zarnu trakta traucējumi | Slikta dūša | Vemšana Aizcietējums Meteorisms Dispepsija Sausums mutē Caureja |
||
| Aknu un/vai žults izvades sistēmas traucējumi | Aknu funkcionālo testu rādītāju novirzes(2) Aknu enzīmu līmeņa paaugstināšanās (> 2x ANR)(1) |
|||
| Ādas un zemādas audu bojājumi | Nieze Izsitumi(1) |
Angioedēma(1) Nātrene(1) |
Stīvensa-Džonsona sindroms(1) Toksiska epidermas nekrolīze(1) |
|
| Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi | Muskuļu spazmas | |||
| Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā | Gaitas traucējumi Astēnija Nespēks Aizkaitināmība Apreibuma sajūta |
|||
| Traumas, saindēšanās un ar manipulācijām saistītas komplikācijas | Kritieni Ādas plīsumi Kontūzija |
(1) Blakusparādības, par kurām ziņots pēcreģistrācijas pieredzē.
(2) Skatīt “Atsevišķu blakusparādību apraksts”.
(3) Ziņots atklātos pētījumos.
Atsevišķu blakusparādību apraksts
Lakozamīda lietošana ir saistīta ar no devas atkarīgu PR intervāla pagarināšanos. Var rasties nevēlamas blakusparādības, kas saistītas ar pagarinātu PR intervālus (piemēram, atrioventrikulāra blokāde, ģībonis, bradikardija).
Papildu klīniskajos pētījumos pacientiem ar epilepsiju retākos gadījumos (0,7 %, 0 %, 0,5 % un 0 %) ir ziņots par pirmās pakāpes AV blokādi, lietojot attiecīgi 200 mg, 400 mg, 600 mg lakozamīda vai placebo. Otrās vai augstākas pakāpes AV blokāde netika novērotas šajos pētījumos. Tomēr pēcreģistrācijas periodā ir ziņots par otrās un trešās pakāpes AV blokādes gadījumiem, kas saistīti ar lakozamīda terapiju.
Monoterapijas klīniskajā pētījumā, salīdzinot lakozamīdu ar ilgstošas iedarbības karbamazepīnu, PR intervāla pagarināšanās bija salīdzināma starp lakozamīda un ilgstošas iedarbības karbamazepīna lietotāju grupām.
Ģīboņa sastopamības biežums, kā ziņots apkopotos papildu terapijas klīniskajos pētījumos, ir retāk un nav atšķirības starp epilepsijas pacientiem (0,1 %), kuri ārstēti ar lakozamīdu (n=944) un epilepsijas pacientiem (0,3 %), kuri saņēma placebo (n=364).
Monoterapijas klīniskajā pētījumā, salīdzinot lakozamīdu ar ilgstošas iedarbības karbamazepīnu, par ģīboni ziņoja 7/444 (1,6 %) lakozamīda lietotāju un 1/442 (0,2 %) ilgstošas iedarbības karbamazepīna lietotāju.
Īstermiņa klīniskajos pētījumos netika ziņots par priekškambaru mirdzēšanu vai plandīšanos, taču par to ir ziņots atklātos epilepsijas pētījumos un pēcreģistrācijas pieredzē.
Laboratorisko rādītāju novirzes
Kontrolētos pētījumos ar lakozamīdu aknu funkcionālo testu rādītāju novirzes ir novērotas pieaugušajiem pacientiem ar sākotnējiem parciāliem krampjiem, kuri vienlaicīgi bija saņēmuši 1-3 pretepilepsijas zāles. ALAT paaugstināšanās līdz ≥ 3× ANR radās 0,7 % (7/935) lakozamīda lietotāju un 0 % (0/356) placebo lietotāju.
Vairāku orgānu paaugstinātas jutības reakcijas
Par vairāku orgānu paaugstinātas jutības reakcijām (kas zināmas arī kā zāļu izraisītas reakcijas ar eozinofīliju un sistēmiskiem simptomiem, DRESS) ir ziņots pacientiem, kuri ārstēti ar dažām pretepilepsijas zālēm. Šo reakciju izpausmes ir mainīgas, bet parasti tās pavada drudzis un izsitumi, un tās var aptvert dažādas orgānu sistēmas. Ja ir aizdomas par vairāku orgānu paaugstinātas jutības reakcijām, lakozamīda lietošana ir jāpārtrauc.
Pediatriskā populācija
Lakozamīda drošuma profils atklātos papildu terapijas pētījumos, lietojot bērniem vecumā no 4 gadiem līdz jaunākiem par 16 gadiem, atbilda pieaugušo drošuma profilam. Visbiežāk ziņotās blakusparādības pediatriskajā populācijā bija vemšana (17,1 %), reibonis (16,7 %), miegainība (12,1 %), galvassāpes (11,7 %) un konvulsijas (10,1 %). Citas blakusparādības, par kurām ziņots bērniem, bija samazināta ēstgriba (6,6 %), letarģija (4,3 %) un uzvedības traucējumi (1,9 %).
Gados vecāki pacienti
Monoterapijas pētījumā, salīdzinot lakozamīdu ar ilgstošas iedarbības karbamazepīnu, blakusparādības, kas saistītas ar lakozamīda lietošanu gados vecākiem pacientiem (≥ 65 gadu vecuma) ir līdzīgas tām, kas ir novērotas pacientiem līdz 65 gadu vecumam. Tomēr, salīdzinot ar jaunākiem pieaugušiem pacientiem, gados vecākiem pacientiem ziņots par biežāku kritienu, caurejas, trīces sastopamību (≥5 % atšķirība). Biežākā ar sirdsdarbību saistītā blakusparādība, par kuru ir ziņots gados vecākiem pacientiem, salīdzinot ar jaunākiem pieaugušiem pacientiem, ir pirmās pakāpes AV blokāde. Lakozamīda grupā par to tika ziņots 4,8 % (3/62) gados vecākiem pacientiem salīdzinot ar 1,6 % (6/382) jaunākiem pieaugušiem pacientiem. Terapijas pārtraukšana dēļ blakusparādībām lakozamīda grupā bija nepieciešama 21,0 % (13/62) gados vecāku pacientu, salīdzinot ar 9,2 % (35/382) jaunāku pieaugušo pacientu. Šīs atšķirības starp gados vecākiem pacientiem un jaunākiem pieaugušiem pacientiem bija līdzīgas, kā novērotas aktīvajā salīdzinājuma grupā.
Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām
Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003. Tīmekļa vietne: www.zva.gov.lv
4.9. Pārdozēšana
Simptomi
Simptomi, ko novēroja pēc nejaušas vai tīšas lakozamīda pārdozēšanas, galvenokārt bija saistīti ar CNS un gremošanas traktu.
Blakusparādības, ko novēroja pacientiem, kuri lietoja lakozamīdu devās no 400 mg līdz 800 mg, klīniski neatšķīrās no blakusparādībām pacientiem, kuri lietoja lakozamīdu ieteicamajās devās.
Lietojot vairāk nekā 800 mg, novērotās reakcijas ir reibonis, slikta dūša, vemšana, krampji (ģeneralizēti toniski-kloniski krampji, status epilepticus). Tika novēroti arī sirds vadīšanas traucējumi, šoks un koma. Par letāliem gadījumiem tika ziņots pacientiem, pēc akūtas vienreizējas pārdozēšanas, lietojot vairākus gramus lakozamīda.
Terapija
Lakozamīda pārdozēšanas gadījumā nav zināms specifisks antidots. Lakozamīda pārdozēšanas gadījumā terapijai jāietver vispārīgi atbalstoši pasākumi un nepieciešamības gadījumā var veikt hemodialīzi (skatīt 5.2. apakšpunktu).
5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS
5.1. Farmakodinamiskās īpašības
Farmakoterapeitiskā grupa: pretepilepsijas līdzekļi, citi pretepilepsijas līdzekļi.
ATĶ kods: N03AX18
Darbības mehānisms
Aktīvā viela lakozamīds (R-2-acetamido-N-benzil-3-metoksipropionamīds) ir funkcionalizēta aminoskābe.
Precīzs lakozamīda pretepilepsijas darbības mehānisms cilvēkiem vēl nav pilnībā noskaidrots. Elektrofizioloģiskie pētījumi in vitro liecina, ka lakozamīds selektīvi un lēni inaktivē nātrija jonu kanālus, kā rezultātā tiek stabilizētas pārmērīgi uzbudināmās neironu membrānas.
Farmakodinamiskā iedarbība
Lakozamīds nodrošināja aizsardzību pret krampjiem vairumam dzīvnieku modeļu ar parciāliem un primāri ģeneralizētiem krampjiem un kavēja lēkmju rašanos.
Ne-klīniskajos pētījumos lakozamīdam kombinācijā ar levetiracetāmu, karbamazepīnu, fenitoīnu, valproātu, lamotrigīnu, topiramātu vai gabapentīnu novēroja sinerģisku vai papildu pretkrampju iedarbību.
Klīniskā efektivitāte un drošums
Pieaugušo populācija
Monoterapija
Lakozamīda monoterapijas efektivitāte tika pētīta dubultaklā, paralēlu grupu, līdzvērtīgas efektivitātes pētījumā, salīdzinot ar ilgstošas iedarbības karbamazepīnu, 886 pacientiem no 16 gadu vecuma ar pirmreizēju vai nesen diagnosticētu epilepsiju. Pacientiem anamnēzē bija neizprovocēta sākotnēji parciāla krampju lēkme ar vai bez sekundāras ģeneralizācijas. Pacienti tika randomizēti ārstēšanai ar ilgstošas iedarbības karbamazepīnu vai lakozamīdu, lietojot tablešu veidā, attiecībā 1:1. Deva tika izvēlēta par pamatu ņemot atbildes reakciju uz devu un ilgstošas iedarbības karbamazepīnam tā bija robežās no 400 līdz 1200 mg dienā, savukārt lakozamīdam tā bija robežās no 200 līdz 600 mg dienā. Ārstēšanas ilgums bija līdz 121 nedēļai, atkarībā no atbildes reakcijas.
Paredzamais 6 mēnešu periods bez krampjiem, ko noteica pēc Kaplana-Meiera izdzīvošanas analīzes metodes, bija 89,8 % ar lakozamīdu ārstētiem pacientiem un 91,1 % ar ilgstošas iedarbības karbamazepīnu ārstētiem pacientiem. Pielāgotā absolūtā atšķirība starp terapijas grupām bija -1,3 % (95 % TI: -5,5, 2,8). Pēc Kaplana-Meiera metodes noteiktais paredzamais 12 mēnešu periods bez krampjiem bija 77,8 % ar lakozamīdu ārstētiem pacientiem un 82,7 % ar ilgstošas iedarbības karbamazepīnu ārstētiem pacientiem.
6 mēnešu bez krampjiem periods gados vecākiem pacientiem no 65 gadu vecuma (62 pacienti lakozamīda grupā, 57 pacienti ilgstošas iedarbības karbamazepīna grupā) bija līdzīgs starp abām terapijas grupām. Rādītāji bija līdzīgi arī tiem, ko novēroja kopējā populācijā. Gados vecāku pacientu populācijā 55 (88,7 %) pacientiem uzturošā lakozamīda deva bija 200 mg dienā, 6 pacientiem (9,7 %) 400 mg dienā un 1 pacientam (1,6 %) deva bija lielāka nekā 400 mg/dienā.
Pāreja uz monoterapiju
Lakozamīda efektivitāte un drošums, pārejot uz monoterapiju, tika izvērtēts vēsturiskā-kontrolētā, daudzcentru, dubultaklā, randomizētā pētījumā. Šajā pētījumā 425 pacienti vecumā no 16 līdz 70 gadiem ar nekontrolētām sākotnēji parciālām krampju lēkmēm, kuri lietoja 1 vai 2 tirgū esošas pretepilepsijas zāles stabilās devās, tika randomizēti, lai pārietu uz lakozamīda monoterapiju (vai nu 400 mg dienā vai 300 mg dienā attiecībā 3:1). Mērķtiecīgā 70 dienu novērošanas periodā ārstētajiem pacientiem, kuriem tika pabeigta devas pielāgošana un uzsākta pretepilepsijas zāļu atcelšana (attiecīgi 284 un 99), monoterapiju uz 57–105 dienām (mediāna 71 diena) saglabāja attiecīgi 71,5 % un 70,7 % pacientu.
Papildu terapija
Lakozamīda, kā papildu līdzekļa, efektivitāte ieteiktajās devās (200 mg dienā, 400 mg dienā) tika apstiprināta 3 randomizētos, placebo kontrolētos daudzcentru klīniskajos pētījumos, kuros balstterapijas ilgums bija 12 nedēļas. Kontrolētos papildu līdzekļa pētījumos novēroja, ka lakozamīds, lietojot pa 600 mg dienā, arī bija efektīvs, taču tā efektivitāte bija līdzīga kā pie devas 400 mg dienā un pacientiem bija sliktāka panesamība pret šo devu, kas izpaudās ar CNS un kuņģa zarnu trakta nevēlamajām blakusparādībām. Tādējādi, deva 600 mg dienā nav ieteicama. Maksimālā ieteicamā deva ir 400 mg dienā. Šo pētījumu, kuros piedalījās 1308 pacienti, kuriem sākotnēji parciālas lēkmes bija bijušas vidēji 23 gadus, plāns bija tāds, lai novērtētu lakozamīda efektivitāti un drošumu, lietojot kopā ar 1-3 pretepilepsijas zālēm pacientiem ar nekontrolētām sākotnēji parciālām lēkmēm ar sekundāru ģeneralizāciju vai bez tās. Pacientu ar samazinātu lēkmju biežumu par 50 % kopējā attiecība placebo grupā, 200 mg lakozamīda dienā un 400 mg lakozamīda dienā bija attiecīgi 23 %, 34 % un 40 %.
Intravenozi ievadītas lakozamīda piesātinošās devas farmakokinētika un drošums tika noteikta daudzcentru atklātā pētījumā, ar nolūku izvērtēt lakozamīda drošumu un panesamību uzsākot ātru terapiju ar vienreizēju intravenozu piesātinošo devu (ieskaitot 200 mg) un turpinot ar iekšķīgu lietošanu divas reizes dienā (līdzvērtīga intravenozai devai), lietojot lakozamīdu kā papildu terapiju pieaugušajiem vecumā no 16 līdz 60 gadiem ar parciālām lēkmēm.
Pediatriskā populācija
Parciālajām krampju lēkmēm bērniem, sākot no 4 gadu vecuma, ir līdzīgas klīniskās izpausmes kā pieaugušajiem. Lakozamīda efektivitāte, lietojot 4 gadus veciem un vecākiem bērniem, ir ekstrapolēta no datiem par pusaudžiem un pieaugušajiem ar parciālām krampju lēkmēm, no kuriem tika sagaidīta līdzīga atbildes reakcija ar nosacījumu, ka tiek piemēroti pediatrisko devu pielāgojumi (skatīt 4.2. apakšpunktu) un drošums (skatīt 4.8. apakšpunktu).
5.2. Farmakokinētiskās īpašības
Uzsūkšanās
Pēc iekšķīgas lietošanas lakozamīds uzsūcas strauji un pilnībā. Lakozamīda tablešu biopieejamība iekšķīgas lietošanas gadījumā ir apmēram 100 %. Pēc iekšķīgas lietošanas strauji paaugstinās neizmainīta lakozamīda koncentrācija plazmā, un Cmax tiek sasniegta apmēram 0,5 līdz 4 stundās pēc devas lietošanas. Pārtika neietekmē uzsūkšanās ātrumu un apjomu.
Izkliede
Izkliedes tilpums ir apmēram 0,6 l/kg. Mazāk nekā 15 % lakozamīda saistās ar plazmas olbaltumvielām.
Biotransformācija
95 % no devas izdalās ar urīnu aktīvās vielas un metabolītu veidā. Lakozamīda metabolisms pilnībā nav raksturots.
Svarīgākie komponenti, kas izdalās ar urīnu, ir neizmainīts lakozamīds (apmēram 40 % no devas) un tā O-desmetilmetabolīts (mazāk kā 30 %).
Polārā frakcija, kas paredzama kā serīna atvasinājumi, urīnā veidoja apmēram 20 %, taču dažu indivīdu plazmā tā konstatēta vienīgi niecīgā daudzumā (0-2 %). Urīnā nelielā daudzumā (0,5-2 %) tika konstatēti arī citi metabolīti.
In vitro dati liecina, ka CYP2C9, CYP2C19 un CYP3A4 spēj katalizēt O-desmetilmetabolīta veidošanos, bet galvenais iesaistītais izoenzīms nav apstiprināts in vivo. Klīniski nozīmīga atšķirība lakozamīda iedarbībai netika novērota salīdzinot tā farmakokinētiku spēcīgiem metabolizētājiem (SM, ar funkcionālu CYP2C19) un vājiem metabolizētājiem (VM, bez funkcionāla CYP2C19). Turklāt mijiedarbības pētījumā ar omeprazolu (CYP2C19-inhibitors) netika novērotas klīniski nozīmīgas lakozamīda koncentrācijas plazmā izmaiņas, kas norāda, ka šis ceļš ir maznozīmīgs. O-desmetil-lakozamīda koncentrācija plazmā sastāda apmēram 15 % no lakozamīda koncentrācijas plazmā. Šim galvenajam metabolītam nav zināma farmakoloģiskā aktivitāte.
Eliminācija
Lakozamīds no sistēmiskās asinsrites tiek izvadīts galvenokārt caur nierēm un biotransformācijas rezultātā. Pēc radioloģiski marķēta lakozamīda iekšķīgas un intravenozas ievadīšanas, apmēram 95 % no radioaktivitātes tika konstatēta urīnā un mazāk nekā 0,5 % izkārnījumos. Lakozamīda eliminācijas pusperiods ir apmēram 13 stundas. Farmakokinētika ir proporcionāla devai un nemainīga visu laiku, ar ļoti mazām atšķirībām katram pacientam individuāli un kopumā starp pacientiem. Lietojot zāles divas reizes dienā, līdzsvara koncentrācija plazmā tiek sasniegta pēc 3 dienām. Koncentrācija plazmā paaugstinās, uzkrājoties aptuveni 2 reizes.
Līdzsvara koncentrācija, lietojot vienreizēju piesātinošo 200 mg devu vai 100 mg divas reizes dienā iekšķīgi, ir līdzīga.
Farmakokinētika īpašām pacientu grupām
Dzimums
Klīniskie pētījumi liecina, ka dzimums būtiski neietekmē lakozamīda koncentrāciju plazmā.
Nieru darbības traucējumi
Salīdzinot ar veseliem indivīdiem, pacientiem ar viegliem vai vidēji smagiem nieru darbības traucējumiem lakozamīda zemlīknes laukums bija par apmēram 30 % lielāks, bet pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem un pacientiem ar nieru slimību terminālā stadijā, kuriem nepieciešama hemodialīze - par 60 % lielāks, savukārt Cmax nemainījās.
Lakozamīdu var efektīvi izvadīt no plazmas ar hemodialīzes palīdzību. Pēc 4 stundas ilga hemodialīzes seansa, lakozamīda AUC samazinās par apmēram 50 %. Tādēļ pēc hemodialīzes ieteicams lietot papildu devu (skatīt 4.2. apakšpunktu). Pacientiem ar vidēji smagiem un smagiem nieru darbības traucējumiem O-desmetilmetabolīta iedarbība bija vairākkārt palielināta. Pacientiem ar nieru slimību terminālā stadijā, neveicot hemodialīzi, koncentrācija paaugstinājās un tā turpināja paaugstināties 24 stundu novērošanas periodā. Nav zināms, vai pastiprinātā metabolītu iedarbība pacientiem ar nieru slimību terminālā stadijā varētu palielināt nevēlamas blakusparādības, bet metabolītu farmakoloģiska aktivitāte netika konstatēta.
Aknu darbības traucējumi
Konstatēts, ka pacientiem ar aknu darbības traucējumiem (Child-Pugh B kategorija) bija augstāka lakozamīda koncentrācija plazmā (AUCnorm bija par apmēram 50 % lielāks). Augstāka koncentrācija tika konstatēta daļēji tādēļ, ka pētāmajiem pacientiem bija nieru darbības traucējumi. Tika aprēķināts, ka ne-nieru klīrensa samazināšanās pētījuma pacientiem par 20 % palielināja lakozamīda AUC. Lakozamīda farmakokinētika pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem nav pētīta (skatīt 4.2. apakšpunktu).
Gados vecāki pacienti (no 65 gadu vecuma)
Pētījumos ar gados vecākiem vīriešiem un sievietēm, tajā skaitā 4 pacientiem vecumā > 75 gadi un vairāk, AUC palielinājās attiecīgi par apmēram 30 % un 50 %, salīdzinot ar jauniem vīriešiem. Tas daļēji ir saistīts ar mazāku ķermeņa masu. Ķermeņa masas normalizētā starpība ir attiecīgi 26 % un 23 %. Novēroja arī lielākas iedarbības izmaiņas. Šajā pētījumā lakozamīda nieru klīrenss gados vecākiem pacientiem bija tikai nedaudz samazināts.
Devas samazināšana parasti nav nepieciešama, ja vien nav norādes par nieru darbības traucējumiem (skatīt 4.2. apakšpunktu).
Pediatriskā populācija
Lakozamīda farmakokinētiskais profils pediatriskajā populācijā tika noteikts populācijas farmakokinētiskajā analīzē, izmantojot nepilnīgus plazmas koncentrācijas datus, kas tika iegūti divos atklātos pētījumos 79 bērniem ar epilepsiju vecumā no 6 mēnešiem līdz 17 gadiem. Lietotās lakozamīda devas, lietojot divas reizes dienā, bija robežas no 2 līdz 12 mg/kg dienā (neņemot vērā bērna ķermeņa masas kategoriju); maksimālā deva bērniem ar ķermeņa masu 50 kg vai vairāk bija 400 mg dienā.
Tipiskais plazmas klīrenss bērniem ar ķermeņa masu 20 kg, 30 kg un 50 kg, attiecīgi bija 1,08 l/stundā, 1,40 l/stundā un 1,92 l/stundā. Salīdzinājumā plazmas klīrenss pieaugušajiem (ar ķermeņa masu 70 kg) tika noteikts 1,92 l/stundā.
5.3. Preklīniskie dati par drošumu
Toksicitātes pētījumos plazmā uzkrātā lakozamīda koncentrācija bija vienāda vai tikai nedaudz augstāka kā to novēroja pacientiem, tādējādi iedarbība cilvēkiem atšķiras nedaudz vai nemaz.
Farmakoloģiskajā drošuma pētījumā, intravenozi ievadot lakozamīdu anestēzijā esošiem suņiem, novēroja pārejošu PR intervāla un QRD kompleksa pagarināšanos un asinsspiediena pazemināšanos, iespējams, kardiodepresīvās iedarbības dēļ. Šīs pārejošās izmaiņas sākās pie tāda paša koncentrācijas līmeņa kā pie maksimālās ieteicamās klīniskās devas. Anestēzijā esošiem suņiem un Cynomolgus sugas pērtiķiem, intravenozi ievadot 15-60 mg/kg, novēroja palēninātu priekškambaru un kambaru vadāmību, atrioventrikulāru blokādi un atrioventrikulāru disociāciju.
Atkārtotu devu toksicitātes pētījumos žurkām novēroja vieglus, atgriezeniskus aknu darbības traucējumus sākot no devas, kas apmēram 3 reizes pārsniedz klīnisko devu. Šīs izmaiņas ietvēra palielinātu orgāna masu, hepatocītu hipertrofiju, palielinātu aknu enzīmu koncentrāciju, palielinātu kopējo holesterīna un triglicerīdu līmeni serumā. Izņemot hepatocītu hipertrofiju, citas histopatoloģiskas izmaiņas netika novērotas.
Reproduktivitātes un attīstības toksicitātes pētījumos grauzējiem un trušiem teratogēna iedarbība netika novērota, bet, lietojot žurku mātītēm toksiskas devas, kuru sistēmiskā iedarbība atbilda iedarbībai, kāda sagaidāma lietojot klīniskās devas, novēroja palielinātu nedzīvi dzimušu mazuļu skaitu un mazuļu mirstību perinatālajā periodā, un nedaudz samazinātu mazuļu skaitu metienā un samazinātu mazuļu ķermeņa masu. Tā kā toksiskas ietekmes uz mātītēm dēļ lielākas devas dzīvniekiem nevar pētīt, nav pietiekošu datu, lai pilnībā raksturotu lakozamīda embriofetotoksisko un teratogēno potenciālu.
Pētījumos ar žurkām novērots, ka lakozamīds un/vai tā metabolīti šķērso placentāro barjeru.
Jaunām žurkām un suņiem toksicitātes veidi kvalitatīvi neatšķiras no pieaugušiem dzīvniekiem novērotajiem. Jaunām žurkām sistēmiskās iedarbības līmeņos, kas bija līdzīgi prognozētajai klīniskajai iedarbībai, tika novērota samazināta ķermeņa masa. Jauniem suņiem sistēmiskās iedarbības līmeņos, kas bija zemāki nekā prognozētā klīniskā iedarbība, sāka novērot pārejošas un ar devu saistītas CNS klīniskās pazīmes.
6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA
6.1. Palīgvielu saraksts
Tabletes kodols
Mikrokristāliskā celuloze
Mazaizvietota hidroksipropilceluloze
Krospovidons (A tips)
Hidroksipropilceluloze
Koloidālais bezūdens silīcija dioksīds
Magnija stearāts
Tabletes apvalks
Polivinilspirts
Titāna dioksīds (E171)
Makrogols (3350)
Talks
50 mg apvalkotās tabletes: indigo karmīna alumīnija laka (E132), sarkanais dzelzs oksīds (E172), melnais dzelzs oksīds (E172).
100 mg apvalkotās tabletes: dzeltenais dzelzs oksīds (E172).
150 mg apvalkotās tabletes: dzeltenais dzelzs oksīds (E172), sarkanais dzelzs oksīds (E172), melnais dzelzs oksīds (E172).
200 mg apvalkotās tabletes: indigo karmīna alumīnija laka (E132).
6.2. Nesaderība
Nav piemērojama.
6.3. Uzglabāšanas laiks
3 gadi.
6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi
Zālēm nav nepieciešami īpaši uzglabāšanas apstākļi.
6.5. Iepakojuma veids un saturs
PVH/PVDH blisteri ar alumīnija folijas pārklājumu.
Kanilad ir pieejams iepakojumos pa 7, 14, 28, 56 un 168 apvalkotajām tabletēm.
Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.
6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai
Nav īpašu atkritumu likvidēšanas prasību.
7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS
Medochemie Ltd., 1-10 Constantinoupoleos Street, 3011 Limassol, Kipra
8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURI
Kanilad 50 mg apvalkotās tabletes: 17-0223
Kanilad 100 mg apvalkotās tabletes: 17-0224
Kanilad 150 mg apvalkotās tabletes: 17-0225
Kanilad 200 mg apvalkotās tabletes: 17-0226
9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS
Reģistrācijas datums: 2017.gada 17.oktobris.
10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS
2018.gada janvāris.
