Haloperidol-Richter

Lejupielādēt zāļu aprakstu

ZĀĻU APRAKSTS

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

Haloperidol-Richter 1,5 mg tabletes

Haloperidol-Richter 5 mg tabletes

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Haloperidol-Richter 1,5 mg tabletes

Katra tablete satur 1,5 mg haloperidola (haloperidolum).

Palīgvielas ar zināmu iedarbību:

Katra tablete satur 157 mg laktozes monohidrāta.

Haloperidol-Richter 5 mg tabletes

Katra tablete satur 5 mg haloperidola (haloperidolum).

Palīgvielas ar zināmu iedarbību:

Katra tablete satur 153,5 mg laktozes monohidrāta.

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

3. ZĀĻU FORMA

Tablete.

Haloperidol-Richter 1,5 mg tabletes:

Baltas vai gandrīz baltas, praktiski bez smaržas, plakanas, diskveida formas tabletes ar iespiedumu I│I vienā pusē. Diametrs apmēram 9 mm.

Haloperidol-Richter 5 mg tabletes:

Baltas vai gandrīz baltas, praktiski bez smaržas, plakanas, diskveida formas tabletes bez iespieduma. Diametrs apmēram 9 mm.

4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1. Terapeitiskās indikācijas

18 gadus veci un vecāki pieauguši pacienti

Šizofrēnijas un šizoafektīvu traucējumu ārstēšana.

Delīrija akūta ārstēšana, kad nefarmakoloģiskā terapija ir bijusi neveiksmīga.

Ar 1. tipa bipolāriem traucējumiem saistītu vidēji smagu līdz smagu mānijas epizožu ārstēšana.

Ar psihotiskiem traucējumiem saistīta akūta psihomotora uzbudinājuma vai ar 1. tipa

bipolāriem traucējumiem saistītu mānijas epizožu ārstēšana.

Ar demenci saistītu pastāvīgu agresivitātes un psihotisku simptomu ārstēšana pacientiem ar

smagu Alcheimera demenci vai vaskulāru demenci, ja nefarmakoloģiskā terapija ir bijusi

neveiksmīga un ja pastāv risks, ka pacients varētu nodarīt kaitējumu sev vai citiem.

Tiku, tai skaitā Tureta (Tourette) sindroma ārstēšana pacientiem ar smagiem traucējumiem pēc

tam, kad izglītojošā terapija, psihoterapija un cita farmakoloģiskā terapija ir bijusi neveiksmīga.

Viegla līdz vidēji smaga horeja Hantingtona (Huntington) slimības gadījumā, kad citas zāles ir

neefektīvas vai nepanesamas.

Pediatriskie pacienti

Šādu traucējumu ārstēšana:

šizofrēnija pusaudžiem vecumā no 13 līdz 17 gadiem, kad cita farmakoloģiska ārstēšana bijusi

neveiksmīga vai ja pacients to nepanes;

pastāvīga spēcīga agresivitāte bērniem un pusaudžiem ar autismu vai autiskā spektra

traucējumiem vecumā no 6 līdz 17 gadiem, kad terapija ar citām zālēm bijusi neveiksmīga vai

ja pacients tās nepanes;

tiki, tai skaitā Tureta (Tourette) sindroms bērniem un pusaudžiem ar smagiem traucējumiem

vecumā no 10 līdz 17 gadiem pēc tam, kad izglītojošā terapija, psihoterapija un cita

farmakoloģiskā terapija ir bijusi neveiksmīga.

4.2. Devas un lietošanas veids

Devas

Pieaugušie

Ieteicama maza sākumdeva un tā jāpielāgo atbilstoši pacienta atbildes reakcijai, lai noteiktu minimālo

efektīvo devu (skatīt 5.2. apakšpunktu).

Ieteikumi par Haloperidol-Richter tablešu devu ir sniegti 1. tabulā.

1. tabula. Ieteikumi par haloperidola devu 18 gadus veciem un vecākiem pieaugušajiem

Šizofrēnijas un šizoafektīvu traucējumu ārstēšana

• 2 - 10 mg dienā iekšķīgi vienreizējas devas vai 2 reizes devu veidā. Pacientiem ar pirmo

šizofrēnijas epizodi parasti ir atbildes reakcija uz 2 - 4 mg dienā, bet pacientiem ar atkārtotām

šizofrēnijas epizodēm var būt nepieciešama deva līdz 10 mg dienā.

• Devu var pielāgot ik pēc 1 - 7 dienām.

• Par 10 mg dienā lielākām devām nav pierādīta labāka efektivitāte kā mazākām devām

vairumam pacientu, un tās var izraisīt ekstrapiramidālu simptomu sastopamības palielināšanos.

Apsverot par 10 mg dienā lielāku devu lietošanu, jānovērtē individuālā ieguvuma un riska

attiecība.

• Maksimālā deva ir 20 mg dienā, jo bažas par drošumu attaisno klīnisko ieguvumu, ko sniedz

ārstēšana ar lielākām devām.

Delīrija akūta ārstēšana, kad nefarmakoloģiskā terapija ir bijusi neveiksmīga

• 1 - 10 mg dienā iekšķīgi vienreizējas devas vai 2 - 3 reizes devu veidā.

• Ārstēšana jāsāk ar mazāko iespējamo devu un, ja uzbudinājums saglabājas, deva jāpielāgo, to

palielinot ik pēc 2 - 4 stundām līdz maksimālajai devai 10 mg dienā.

Ar 1. tipa bipolāriem traucējumiem saistītu vidēji smagu līdz smagu mānijas epizožu ārstēšana

• 2 - 10 mg dienā iekšķīgi vienreizējas devas vai 2 reizes devu veidā.

• Devu var pielāgot ik pēc 1 - 3 dienām.

• Par 10 mg dienā lielākām devām nav pierādīta labāka efektivitāte kā mazākām devām

vairumam pacientu, un tās var izraisīt ekstrapiramidālu simptomu sastopamības palielināšanos.

Apsverot par 10 mg dienā lielāku devu lietošanu, jānovērtē individuālā ieguvuma un riska

attiecība.

• Maksimālā deva ir 15 mg dienā, jo bažas par drošumu attaisno klīnisko ieguvumu, ko sniedz

ārstēšana ar lielākām devām.

• Haloperidol-Richter tablešu lietošanas turpināšana jāizvērtē neilgi pēc ārstēšanas uzsākšanas (skatīt

4.4. apakšpunktu).

Ar psihotiskiem traucējumiem saistīta akūta psihomotora uzbudinājuma vai ar 1. tipa

bipolāriem traucējumiem saistītu mānijas epizožu ārstēšana

• 5 - 10 mg iekšķīgi, ja nepieciešams, lietojot atkārtoti pēc 12 stundām līdz maksimālai devai

20 mg dienā.

• Haloperidol-Richter lietošanas turpināšana jāizvērtē neilgi pēc ārstēšanas uzsākšanas (skatīt

4.4. apakšpunktu).

• Nomainot terapiju no haloperidola intramuskulārām injekcijām, Haloperidol-Richter iekšķīga lietošana

jāsāk ar devas konversiju attiecībā 1:1, pēc tam devu pielāgojot atbilstoši klīniskai atbildes

reakcijai.

Pastāvīgu agresivitātes un psihotisku simptomu ārstēšana pacientiem ar vidēji smagu līdz

smagu Alcheimera demenci vai vaskulāru demenci, ja nefarmakoloģiskā terapija ir bijusi

neveiksmīga un ja pastāv risks, ka pacients varētu nodarīt kaitējumu sev vai citiem

• 0,5 - 5 mg dienā iekšķīgi vienreizējas devas vai 2 reizes devu veidā.

• Devu var pielāgot ik pēc 1 - 3 dienām.

• Ne vēlāk kā pēc 6 nedēļām jāvērtē, vai nepieciešams turpināt ārstēšanu.

Tiku, tai skaitā Tureta (Tourette) sindroma ārstēšana pacientiem ar smagiem traucējumiem pēc

tam, kad izglītojošā terapija, psihoterapija un cita farmakoloģiskā terapija ir bijusi neveiksmīga

• 0,5 - 5 mg dienā iekšķīgi vienreizējas devas vai 2 reizes devu veidā.

• Devu var pielāgot ik pēc 1 - 7 dienām.

• Ik pēc 6 līdz 12 mēnešiem jāvērtē, vai ārstēšanu nepieciešams turpināt.

Vieglas līdz vidēji smagas horejas ārstēšana Hantingtona (Huntington) slimības gadījumā, kad

citas zāles ir neefektīvas vai nepanesamas

• 2 - 10 mg dienā iekšķīgi vienreizējas devas vai 2 reizes devu veidā.

• Devu var pielāgot ik pēc 1 - 3 dienām.

Ja reizes deva ir mazāka par 1,5 mg, ko nevar uzņemt ar Haloperidol-Richter tabletēm, jālieto Haloperidol-Richter pilieni iekšķīgai lietošanai, šķīdums.

Ārstēšanas pārtraukšana

Haloperidola lietošanu ieteicams pārtraukt pakāpeniski (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Izlaista deva

Ja pacients ir izlaidis devu, ieteicams lietot nākamo devu ierastajā laikā un nelietot dubultu devu.

Īpašas pacientu grupas

Gados vecāki cilvēki

Gados vecākiem pacientiem ieteicamas šādas haloperidola sākuma devas:

pastāvīgu agresivitātes un psihotisku simptomu ārstēšana pacientiem ar vidēji smagu līdz smagu Alcheimera slimību vai vaskulāru demenci, ja nefarmakoloģiskā terapija ir bijusi neveiksmīga un pastāv risks, ka pacients varētu nodarīt kaitējumu sev vai citiem - 0,5 mg dienā;

visu citu indikāciju gadījumā - puse no mazākās pieaugušo devas.

Haloperidola devu var pielāgot atbilstoši pacienta atbildes reakcijai. Gados vecākiem pacientiem

ieteicama uzmanīga un pakāpeniska devas titrēšana uz augšu.

Maksimālā deva gados vecākiem pacientiem ir 5 mg dienā.

Devas virs 5 mg dienā var apsvērt tikai pacientiem, kas panesuši lielākas devas un kam atkārtoti

izvērtēts pacienta individuālais ieguvums un risks.

Nieru darbības traucējumi

Nieru darbības traucējumu ietekme uz haloperidola farmakokinētiku nav novērtēta. Devas pielāgošana

nav ieteicama, bet, ārstējot pacientus ar nieru darbības traucējumiem, ieteicams ievērot piesardzību.

Tomēr pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem var būt nepieciešama mazāka sākuma deva,

un deva turpmāk jākoriģē ar mazākiem soļiem un garākiem intervāliem nekā pacientiem bez nieru

darbības traucējumiem (skatīt 5.2. apakšpunktu).

Aknu darbības traucējumi

Aknu darbības traucējumu ietekme uz haloperidola farmakokinētiku nav novērtēta. Tā kā haloperidols

tiek plaši metabolizēts aknās, sākuma devu ieteicams samazināt uz pusi, devu pielāgot ar mazākiem

soļiem un lielākiem starplaikiem nekā pacientiem bez aknu darbības traucējumiem (skatīt 4.4. un 5.2.

apakšpunktu).

Pediatriskā populācija

Ieteikumi par Haloperidol-Richter tablešu devu ir sniegti 2. tabulā.

2. tabula. Ieteikumi par haloperidola devu pediatriskiem pacientiem

Šizofrēnijas ārstēšana pusaudžiem vecumā no 13 līdz 17 gadiem, ja cita farmakoloģiskā

ārstēšana bijusi neveiksmīga vai pacients to nav panesis

• Ieteicamā deva ir 0,5 - 3 mg dienā, lietojot iekšķīgi dalītu devu veidā (2 - 3 reizes dienā).

• Apsverot devas virs 3 mg dienā, ieteicams individuāli vērtēt ieguvumu un risku.

• Maksimālā ieteicamā deva ir 5 mg dienā.

• Ārstēšanas ilgums jāvērtē individuāli.

Pastāvīgas izteiktas agresivitātes ārstēšana bērniem un pusaudžiem ar autismu vai autiskā

spektra traucējumiem vecumā no 6 līdz 17 gadiem, ja cita ārstēšana ir bijusi neveiksmīga vai

pacients to nav panesis

• Ieteicamās devas ir 0,5–3 mg dienā bērniem vecumā no 6 līdz 11 gadiem un 0,5–5 mg dienā

12–17 gadus veciem pusaudžiem, lietojot iekšķīgi dalītu devu veidā (2 - 3 reizes dienā).

• Pēc 6 nedēļām atkārtoti jāvērtē, vai nepieciešama turpmāka ārstēšana.

Tiku, arī Tureta sindroma, ārstēšana bērniem un pusaudžiem vecumā no 10 līdz 17 gadiem,

kam ir smagi traucējumi pēc neveiksmīgas izglītojošās terapijas, psihoterapijas vai citas

farmakoloģiskas ārstēšanas

• Ieteicamās devas bērniem un pusaudžiem vecumā no 10 līdz 17 gadiem ir 0,5 - 3 mg dienā

iekšķīgi dalītu devu veidā (2–3 reizes dienā).

• Ik pēc 6 līdz 12 mēnešiem jāvērtē, vai nepieciešama turpmāka ārstēšana.

Haloperidol-Richter tablešu drošums un efektivitāte, lietojot bērniem, kuri nav sasnieguši indikācijās noteikto vecumu, līdz šim nav pierādīta. Dati par bērniem vecumā līdz 3 gadiem nav pieejami.

Lietošanas veids

Haloperidol-Richter tabletes ir paredzētas iekšķīgai lietošanai.

4.3. Kontrindikācijas

Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām.

Komatozs stāvoklis.

Centrālās nervu sistēmas (CNS) nomākums.

Parkinsona slimība.

Demence ar Levī ķermenīšiem.

Progresējoša supranukleāra paralīze.

Diagnosticēta QTc intervāla pagarināšanās vai iedzimts pagarināta QT sindroms.

Nesen pārciests akūts miokarda infarkts.

Nekompensēta sirds mazspēja.

Anamnēzē kambaru aritmija vai torsades de pointes.

Nekoriģēta hipokaliēmija.

Vienlaicīga ārstēšana ar zālēm, kas pagarina QT intervālu (skatīt 4.5. apakšpunktu).

4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Palielināta mirstība gados vecākiem cilvēkiem ar demenci

Retos gadījumos pacientiem ar psihiatriskām slimībām, kuri saņem antipsihotiskos līdzekļus, tai

skaitā haloperidolu, ziņots par pēkšņu nāvi (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Gados vecākiem pacientiem, kuriem ir ar antipsihotiskiem līdzekļiem ārstēta un ar demenci saistīta

psihoze, ir palielināts nāves risks. Analizējot septiņpadsmit placebo kontrolētus pētījumus (modālais

ilgums 10 nedēļas) lielākoties pacientiem, kuri lieto atipiskos antipsihotiskos līdzekļus, konstatēja, ka

ārstētajiem pacientiem nāves risks ir 1,6 - 1,7 reizes lielāks nekā ar placebo ārstētiem pacientiem.

Tipiska 10 nedēļas ilga kontrolēta pētījuma gaitā nāves rādītājs ar antipsihotiskiem līdzekļiem

ārstētiem pacientiem bija aptuveni 4,5%, salīdzinot ar aptuveni 2,6% placebo grupā. Lai gan nāves

cēloņi bija dažādi, vairumā gadījumu nāvei bija kardiovaskulārs (piemēram, sirds mazspēja, pēkšņa

nāve) vai infekciozs (piemēram, pneimonija) raksturs. Novērojumi liecina, ka arī gados vecāku

pacientu ārstēšana ar haloperidolu ir saistīta ar palielinātu mirstību. Haloperidolam šī saistība varētu

būt izteiktāka nekā atipiskiem antipsihotiskajiem līdzekļiem, visizteiktākā tā ir pirmo 30 dienu laikā

pēc ārstēšanas sākšanas, un tā saglabājas vismaz 6 mēnešus. Apjoms, kādā šo saistību var attiecināt uz

šīm zālēm, nevis pacientu iezīmēm, nav noskaidrots.

Kardiovaskulārā ietekme

Lietojot haloperidolu, ziņots par QTc pagarināšanos un/vai kambaru aritmiju, kā arī pēkšņu nāvi (skatīt 4.3. un 4.8. apakšpunktu). Šo traucējumu risks palielinās, lietojot lielas devas, ja ir augsta koncentrācija plazmā, pacientiem ar noslieci uz tiem vai parenterālas, īpaši intravenozas lietošanas gadījumā.

Piesardzību ieteicams ievērot pacientiem, kuriem ir bradikardija, sirds slimība, QTc pagarināšanās ģimenes anamnēzē vai pārmērīga alkohola lietošana anamnēzē. Piesardzība jāievēro arī pacientiem ar iespējami augstu koncentrāciju plazmā (skatīt 4.4. apakšpunktu “Vāji CYP2D6 metabolizētāji”).

Pirms ārstēšanas ieteicams pierakstīt sākotnējā stāvokļa EKG. Ārstēšanas laikā visiem pacientiem jānovērtē nepieciešamība veikt EKG uzraudzību, lai konstatētu QTc intervāla pagarināšanos un kambaru aritmijas. Ja terapijas laikā QTc ir pagarināts, ieteicams samazināt devu, bet ja QTc pārsniedz 500 ms, haloperidola lietošana ir jāpārtrauc.

Elektrolītu līmeņa traucējumi, piemēram, hipokaliēmija un hipomagnēmija, palielina kambaru aritmiju risku un tie ir jānovērš pirms ārstēšanas ar haloperidolu uzsākšanas. Tādēļ ieteicams terapijas sākumā un periodiski tās laikā kontrolēt elektrolītu līmeni.

Ziņots arī par tahikardiju un hipotensiju (tai skaitā ortostatisku hipotensiju) (skatīt 4.8. apakšpunktu). Lietojot haloperidolu pacientiem, kuriem ir hipotensijas vai ortostatiskas hipotensijas izpausmes, ieteicams ievērot piesardzību.

Cerebrovaskulāri traucējumi

Randomizētos, placebo kontrolētos klīniskos pētījumos demences populācijā, lietojot dažus atipiskus antipsihotiskos līdzekļus, cerebrovaskulāru nevēlamu blakusparādību risks palielinājās aptuveni 3 reizes. Novērojumos, kuros salīdzināja insulta biežumu ar jebkādu antipsihotisku līdzekli ārstētiem gados vecākiem pacientiem ar insulta biežumu tiem, kuri šādas zāles nelietoja, konstatēja palielinātu insulta biežumu šīs zāles lietojušiem pacientiem. Lietojot jebkuru butirofenonu, tai skaitā haloperidolu, šis risks var būt lielāks. Šā paaugstinātā riska mehānisms nav zināms. Palielinātu risku citām pacientu populācijām nevar izslēgt. Pacientiem, kuriem ir insulta riska faktori, Haloperidol-Richter jālieto piesardzīgi.

Ļaundabīgais neiroleptiskais sindroms

Haloperidola lietošana ir bijusi saistīta ar ļaundabīgo neiroleptisko sindromu - retu idiosinkrātisku atbildes reakciju, kurai raksturīga hipertermija, ģeneralizēta muskuļu rigiditāte, autonomās nervu sistēmas nestabilitāte, samaņas traucējumi un paaugstināts kreatīnfosfokināzes līmenis serumā. Hipertermija bieži vien ir šī sindroma agrīna pazīme. Antipsihotiskā terapija nekavējoties jāpārtrauc un jāveic atbilstoša uzturoša terapija un rūpīga novērošana.

Tardīvā diskinēzija

Tardīvā diskinēzija var rasties dažiem pacientiem ilgstošas terapijas laikā vai pēc zāļu lietošanas pārtraukšanas. Sindromam ir raksturīgas galvenokārt ritmiskas patvaļīgas mēles, sejas, mutes vai žokļa kustības. Izpausmes dažiem pacientiem var būt pastāvīgas. Atsākot ārstēšanu, palielinot devu vai nomainot terapiju uz citu antipsihotisko līdzekli, sindroms var būt maskēts. Ja parādās tardīvās diskinēzijas pazīmes un simptomi, ir jālemj par visu antipsihotisko līdzekļu, tai skaitā Haloperidol-Richter lietošanas pārtraukšanu.

Ekstrapiramidālie simptomi

Var rasties ekstrapiramidālie simptomi (piemēram, trīce, rigiditāte, hipersalivācija, bradikinēzija, akatīzija, akūta distonija). Haloperidola lietošana ir bijusi saistīta ar akatīzijas rašanos, kam raksturīgs subjektīvi nepatīkams vai distresu izraisošs nemiers un vajadzība kustēties, ko bieži vien pavada nespēja mierīgi nosēdēt vai nostāvēt. Tās iespējamība ir lielāka dažu pirmo terapijas nedēļu laikā. Pacientiem, kuriem rodas šie simptomi, devas palielināšana var radīt nelabvēlīgu ietekmi.

Akūta distonija var rasties pirmajās ārstēšanas ar Haloperidol-Richter dienās, bet ir ziņots arī par tās rašanos vēlāk, kā arī par rašanos pēc devas palielināšanas. Distonijas simptomi ir, piemēram, greizais kakls, sejas grimases, trizms, mēles protrūzija un patoloģiskas acu kustības, tai skaitā okulogīriskā krīze, bet ne tikai. Šādu reakciju risks ir lielāks vīriešiem un jaunākās vecuma grupās. Akūtas distonijas dēļ var būt nepieciešams pārtraukt zāļu lietošanu.

Lai ārstētu ekstrapiramidālos simptomus, antiholīnerģiskā veida pretparkinsonisma līdzekļus var parakstīt atbilstoši nepieciešamībai, bet tos nav ieteicams parakstīt rutīnas veidā kā profilaktisku pasākumu. Ja nepieciešama vienlaicīga ārstēšana ar pretparkinsonisma līdzekļiem, tā var būt jāturpina pēc Haloperidol-Richter lietošanas pārtraukšanas, ja to izdalīšanās ir ātrāka nekā haloperidola izdalīšanās, lai izvairītos no ekstrapiramidālo simptomu rašanās vai paasināšanās. Lietojot antiholīnerģiskos līdzekļus, tai skaitā pretparkinsonisma līdzekļus vienlaicīgi ar Haloperidol-Richter, jāņem vērā iespējamā intraokulārā spiediena paaugstināšanās.

Krampji

Ziņots, ka haloperidols var izraisīt krampjus. Pacientiem, kuri slimo ar epilepsiju un kuriem ir traucējumi, kas rada noslieci uz krampjiem (piemēram, alkohola abstinence un galvas smadzeņu bojājums), ieteicams ievērot piesardzību.

Hepatobiliārie apsvērumi

Tā kā haloperidols metabolizējas aknās, pacientiem ar aknu darbības traucējumiem ieteicams pielāgot devu un ievērot piesardzību (skatīt 4.2. un 5.2. apakšpunktu). Ziņots par atsevišķiem aknu darbības traucējumu vai hepatīta gadījumiem, visbiežāk holestātiskiem (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Ar endokrīno sistēmu saistītie apsvērumi

Tiroksīns var veicināt haloperidola toksicitāti. Antipsihotisko terapiju pacientiem ar hipertireozi drīkst lietot, vienīgi ievērojot piesardzību, un vienmēr ar to vienlaicīgi jālieto zāles, kas nodrošina eutireoīda stāvokļa sasniegšanu.

Antipsihotisko līdzekļu hormonālā ietekme ietver hiperprolaktinēmiju, kas var izraisīt galaktoreju, ginekomastiju un oligomenoreju vai amenoreju (skatīt 4.8. apakšpunktu). Audu kultūru pētījumi ļauj secināt, ka prolaktīns var stimulēt cilvēka krūts audzēju šūnu augšanu. Lai gan klīniskajos un epidemioloģiskajos pētījumos pārliecinoša saistība starp antipsihotisko līdzekļu lietošanu un krūts audzējiem cilvēkam nav pierādīta, tomēr, ārstējot pacientus ar attiecīgu slimības vēsturi, ieteicams rīkoties piesardzīgi. Haloperidol-Richter piesardzīgi jālieto pacientiem, kuriem ir hiperprolaktinēmija, un pacientiem, kuriem varētu būt no prolaktīna atkarīgi audzēji (skatīt 5.3. apakšpunktu).

Lietojot haloperidolu, ziņots par hipoglikēmiju un antidiurētiskā hormona neatbilstošas sekrēcijas sindromu (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Venozā trombembolija

Lietojot antipsihotiskos līdzekļus, ziņots par venozas trombembolijas (VTE) gadījumiem. Tā kā pacientiem, kuri tiek ārstēti ar antipsihotiskajiem līdzekļiem, bieži ir iegūti VTE riska faktori, visi iespējamie VTE riska faktori jānosaka pirms terapijas ar Haloperidol-Richter un tās laikā, kā arī jāveic profilaktiski pasākumi.

Atbildes reakcija uz ārstēšanu un ārstēšanas pārtraukšana

Šizofrēnijas gadījumā atbildes reakcija uz antipsihotisko terapiju var būt aizkavēta.

Ja antipsihotisko līdzekļu lietošana tiek pārtraukta, ar pamatslimību saistītie simptomi var rasties atkārtoti pēc vairākām nedēļām vai mēnešiem.

Ļoti reti saņemti ziņojumi par akūtiem atcelšanas simptomiem (tai skaitā sliktu dūšu, vemšanu un bezmiegu) pēc tam, kad pēkšņi pārtraukta antipsihotisko līdzekļu lielu devu lietošana. Piesardzības nolūkā zāļu lietošanu ieteicams pārtraukt pakāpeniski.

Depresijas slimnieki

Pacientiem, kuriem dominē depresija, nav ieteicams lietot tikai Haloperidol-Richter. Lai ārstētu traucējumus, kuru gadījumā vienlaicīgi ir depresija un psihoze, šīs zāles var kombinēt ar antidepresantiem (skatīt 4.5. apakšpunktu).

Pāreja no mānijas uz depresiju

Ārstējot pacientiem bipolāru traucējumu mānijas epizodes, pastāv risks, ka mānija var pāriet uz depresiju. Svarīgi vērot, vai pacientiem nesākas depresijas epizode ar tai raksturīgiem riska faktoriem, piemēram, suicidālu uzvedību, lai tādā gadījumā varētu iejaukties.

Vāji CYP2D6 metabolizētāji

Haloperidol-Richter piesardzīgi jālieto pacientiem, par kuriem zināms, ka tie ir vāji citohroma P450 (CYP) 2D6 metabolizētāji, kā arī pacientiem, kuri vienlaikus lieto CYP3A4 inhibitoru.

Pediatriskā populācija

Par pediatrisko populāciju pieejamie drošuma dati liecina par ekstrapiramidālu simptomu, tai skaitā

tardīvās diskinēzijas un sedācijas risku. Pieejami ierobežoti dati par ilgtermiņa drošumu.

Palīgvielas

Haloperidol-Richter tabletes satur laktozi. Šīs zāles nevajadzētu lietot pacientiem ar retu pārmantotu galaktozes nepanesību, laktāzes deficītu vai glikozes-galaktozes absorbcijas traucējumiem (malabsorbciju).

4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Mijiedarbības pētījumi ir veikti vienīgi pieaugušajiem.

Kardiovaskulārā ietekme

Haloperdidol-Richter ir kontrindicēts kombinācijā ar zālēm, par kurām zināms, ka tās pagarina QTc intervālu (skatīt 4.3. apakšpunktu). Piemēri:

IA grupas antiaritmiskie līdzekļi (piemēram, dizopiramīds, hinidīns);

III grupas antiaritmiskie līdzekļi (piemēram, amiodarons, dofetilīds, dronedarons, ibutilīds,

sotalols);

noteikti antidepresanti (piemēram, citaloprāms, escitaloprāms);

noteiktas antibiotikas (piemēram, azitromicīns, klaritromicīns, eritromicīns, levofloksacīns,

moksifloksacīns, telitromicīns);

citi antipsihotiskie līdzekļi (piemēram, fenotiazīna atvasinājumi, sertindols, pimozīds,

ziprazidons);

noteikti pretsēnīšu līdzekļi (piemēram, pentamidīns);

noteikti pretmalārijas līdzekļi (piemēram, halofantrīns);

noteikti gastrointestinālie līdzekļi (piemēram, dolasetrons);

noteiktas zāles, ko lieto vēža ārstēšanai (piemēram, toremifēns, vandetanibs);

noteiktas citas zāles (piemēram, bepridils, metadons).

Šis saraksts nav pilnīgs.

Kombinācijā ar zālēm, par kurām zināms, ka tās izraisa elektrolītu līdzsvara traucējumus, Haloperidol-Richter ieteicams lietot piesardzīgi (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Zāles, kas var paaugstināt haloperidola koncentrāciju plazmā

Haloperidols tiek metabolizēts vairākos veidos (skatīt 5.2. apakšpunktu). Galvenie ceļi ir

glikuronidizācija un ketonvielu reducēšana. Ir iesaistīta arī citohroma P450 enzīmu sistēma, īpaši

CYP3A4 un mazākā mērā CYP2D6. Citu zāļu izraisīta šo metabolisma ceļu inhibīcija vai CYP2D6

enzīma aktivitātes samazināšanās var izraisīt haloperidola koncentrācijas paaugstināšanos. CYP3A4

inhibīcijas un pavājinātas CYP2D6 enzīma aktivitātes ietekme var būt papildinoša (skatīt 5.2.

apakšpunktu). Pamatojoties uz ierobežotu un dažreiz pretrunīgu informāciju, iespējamais haloperidola

koncentrācijas plazmā pieaugums, lietojot vienlaicīgi CYP3A4 un/vai CYP2D6 inhibitoru, var būt 20

- 40%, lai gan dažos gadījumos ziņots par pieaugumu līdz pat 100%. Zāles, kas var paaugstināt

haloperidola koncentrāciju plazmā (pamatojoties uz klīnisko pieredzi vai zāļu mijiedarbības

mehānismu), ir šādas:

CYP3A4 inhibitori – alprazolāms, fluvoksamīns, indinavīrs, itrakonazols, ketokonazols,

nefazodons, posakonazols, sahinavīrs, verapamils, vorikonazols.

CYP2D6 inhibitori – bupropions, hlorpromazīns, duloksetīns, paroksetīns, prometazīns,

sertralīns, venlafaksīns.

Kombinēti CYP3A4 un CYP2D6 inhibitori: fluoksetīns, ritonavīrs.

Neskaidrs mehānisms – buspirons.

Šis saraksts nav pilnīgs.

Paaugstināta haloperidola koncentrācija plazmā var palielināt nevēlamu blakusparādību, tai skaitā

QTc intervāla pagarināšanās risku (skatīt 4.4. apakšpunktu). QTc pagarināšanos novēroja,

haloperidolu lietojot kombinācijā ar metabolisma inhibitoriem ketokonazolu (400 mg dienā) un

paroksetīnu (20 mg dienā).

Pacientus, kuri lieto haloperidolu vienlaicīgi ar šīm zālēm, ieteicams uzraudzīt, lai konstatētu

haloperidola pastiprinātas vai paildzinātas farmakoloģiskās iedarbības pazīmes un simptomus un

nepieciešamības gadījumā varētu samazināt Haloperidol-Richter devu.

Zāles, kas var pazemināt haloperidola koncentrāciju plazmā

Lietojot haloperidolu vienlaicīgi ar spēcīgiem CYP3A4 enzīmu induktoriem, var pakāpeniski

pazemināties haloperidola koncentrācija plazmā līdz tādam līmenim, ka var samazināties tā

efektivitāte. Piemēri ir šādi:

karbamazepīns, fenobarbitāls, fenitoīns, rifampicīns, divšķautņu asinszāle (Hypericum

perforatum).

Šis saraksts nav pilnīgs.

Lietojot kombinētu terapiju ar CYP3A4 induktoriem, pacientus ieteicams uzraudzīt un Haloperidol-Richter devu pēc nepieciešamības palielināt. Pēc CYP3A4 induktora lietošanas pārtraukšanas haloperidola koncentrācija var pakāpeniski paaugstināties un tādēļ var būt jāsamazina Haloperidol-Richter deva.

Zināms, ka nātrija valproāts nomāc glikuronidāciju, bet neietekmē haloperidola koncentrāciju plazmā.

Haloperidola ietekme uz citām zālēm

Enzīmu indukciju var novērot pēc dažas dienas ilgas ārstēšanas. Maksimālu enzīmu indukciju parasti

novēro aptuveni 2 nedēļu laikā, un tikpat ilgu laiku tā var saglabāties pēc zāļu lietošanas

pārtraukšanas. Haloperidols var pastiprināt alkohola vai CNS nomācošu zāļu, tai skaitā miega

līdzekļu, sedatīvo līdzekļu vai spēcīgu pretsāpju līdzekļu izraisīto CNS nomākumu. Lietojot

kombinācijā ar metildopu, novērota arī pastiprināta ietekme uz CNS.

Haloperidols var darboties pretēji adrenalīnam vai citām simpatomimētiskām zālēm (piemēram,

stimulējošiem amfetamīniem) un novērst adrenoblokatoru, piemēram, guanetidīna, asinsspiedienu

pazeminošo iedarbību.

Haloperidols var iedarboties pretēji levodopas un citu dopamīna agonistu iedarbībai.

Haloperidols ir CYP2D6 inhibitors. Haloperidols nomāc triciklisko antidepresantu (piemēram,

imipramīna, dezipramīna) metabolismu, tādējādi paaugstinot šo zāļu koncentrāciju plazmā.

Citi mijiedarbības veidi

Retos gadījumos litija un haloperidola vienlaicīgas lietošanas gadījumā ziņots par šādiem

simptomiem: encefalopātija, ekstrapiramidāli simptomi, tardīvā diskinēzija, ļaundabīgais

neiroleptiskais sindroms, akūts galvas smadzeņu sindroms un koma. Lielākā daļa šo simptomu bija

pārejoši. Nav skaidrs, vai tie veido atsevišķu klīnisku vienību.

Tomēr, ja šādi simptomi rodas, pacientiem, kurus vienlaicīgi ārstē ar litiju un Haloperidol-Richter, terapija nekavējoties jāpārtrauc.

Ziņots par antikoagulanta fenindiona antagonistisko ietekmi.

4.6. Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Vidēji daudz datu par grūtniecēm (vairāk nekā 400 grūtniecības iznākumu) neliecina par haloperidola

anomālijas izraisošu iedarbību vai toksisku ietekmi uz augli/jaundzimušo. Tomēr saņemti atsevišķi

ziņojumi par iedzimtiem defektiem pēc augļa pakļaušanas haloperidola iedarbībai, galvenokārt

kombinācijā ar citām zālēm, Pētījumos ar dzīvniekiem pierādīta toksiska ietekme uz reproduktivitāti

(skatīt 5.3. apakšpunktu). Piesardzības nolūkā grūtniecības laikā vēlams izvairīties no Haloperidol-Richter

lietošanas.

Jaundzimušajiem, kuri tikuši pakļauti antipsihotisko līdzekļu (tai skaitā haloperidola) iedarbībai

grūtniecības trešā trimestra laikā, ir tādu nevēlamu blakusparādību risks kā ekstrapiramidālie un/vai

abstinences simptomi, kas var atšķirties pēc izpausmes smaguma pakāpes un ilguma pēc

piedzimšanas. Ziņots par uzbudinājumu, hipertoniju, hipotoniju, trīci, miegainību, respiratoro distresu

un barošanās traucējumiem. Tādēļ jaundzimušos ieteicams rūpīgi uzraudzīt.

Barošana ar krūti

Haloperidols izdalās cilvēka krūts pienā. Neliels daudzums haloperidola konstatēts plazmā un urīnā ar

krūti barotiem jaundzimušajiem, kuru mātes tiek ārstētas ar haloperidolu. Informācija par haloperidola

ietekmi uz zīdaiņiem, kuri tiek baroti ar krūts pienu, nav pietiekama. Lēmums pārtraukt zīdīšanu vai

pārtraukt terapiju ar Haloperidol-Richter jāpieņem, izvērtējot krūts barošanas ieguvumu bērnam un ieguvumu no terapijas sievietei.

Fertilitāte

Haloperidols paaugstina prolaktīna līmeni. Hiperprolaktinēmija var nomākt GnRH sintēzi hipotalamā,

kā rezultātā samazinās gonadotropīna sekrēcija hipofīzē. Tas var nomākt reproduktīvo funkciju,

ietekmējot steroīdģenēzi gonādās gan pacientēm, gan pacientiem (skatīt 4.4. apakšpunktu).

4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Haloperidol-Richter mēreni ietekmē spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus. Iespējama zināmas pakāpes sedācija vai modrības traucējumi, īpaši lielāku devu lietošanas gadījumā un ārstēšanas

sākumā, un tos var pastiprināt alkohola lietošana. Pacientiem ieteicams norādīt, ka ārstēšanas laikā,

kamēr nav zināma viņu jutība, nedrīkst vadīt transportlīdzekli vai apkalpot mehānismus.

4.8. Nevēlamās blakusparādības

Haloperidola drošumu vērtēja 284 ar haloperidolu ārstētiem pacientiem, kuri piedalījās 3 placebo

kontrolētos klīniskos pētījumos, un 1295 ar haloperidolu ārstētiem pacientiem, kuri piedalījās 16

dubultmaskētos, ar aktīvu salīdzinošu līdzekli kontrolētos klīniskos pētījumos. Pamatojoties uz apvienotiem drošuma datiem no šiem klīniskiem pētījumiem, biežāk ziņotās nevēlamās blakusparādības bija ekstrapiramidāli traucējumi (34%), bezmiegs (19%), uzbudinājums (15%), hiperkinēzija (13%), galvassāpes (12%), psihotiski traucējumi (9%), depresija (8%), palielināta ķermeņa masa (8%), trīce (8%), hipertonija (7%), ortostatiska hipotensija (7%), distonija (6%) un miegainība (5%).

Turklāt haloperidola dekanoāta drošumu vērtēja 410 pacientiem, kuri piedalījās 3 salīdzinošos

pētījumos (1 haloperidola dekanoātu salīdzināja ar flufenazīnu un 2 dekanoāta zāļu formu salīdzināja

ar iekšķīgi lietotu haloperidolu), 9 atklātos pētījumos un 1 atbildes reakcijas pret devu pētījumā.

3. tabulā norādītas šādas nevēlamās blakusparādības:

par kurām ziņots haloperidola klīniskos pētījumos;

par kurām ziņots haloperidola dekanoāta klīniskos pētījumos un kuras ir saistītas ar aktīvo

vielu;

par kurām ziņots haloperidola un haloperidola dekanoāta pēcreģistrācijas periodā.

Nevēlamo blakusparādību biežums ir noteikts (vai aprēķināts), pamatojoties uz haloperidola

klīniskiem vai epidemioloģiskiem pētījumiem, un klasificēts, izmantojot šādu klasifikāciju:

Ļoti bieži: ≥1/10

Bieži: ≥ 1/100 līdz < 1/10

Retāk: ≥ 1/1 000 līdz < 1/100

Reti: ≥ 1/10 000 līdz < 1/1 000

Ļoti reti: <1/10 000

Nav zināmi: biežumu nevar noteikt pēc pieejamajiem datiem.

Nevēlamās blakusparādības ir norādītas atbilstoši orgānu sistēmu grupai un nopietnības samazinājuma

secībā katrā biežuma grupā.

3. tabula. Nevēlamās blakusparādības

Orgānu sistēmu klasifikācija

Nevēlamā blakusparādība

Biežums

Ļoti bieži

Bieži

Retāk

Reti

Nav zināmi

Asins un

limfātiskās

sistēmas

traucējumi

Leikopēnija

Pancitopēnija

Agranulocitoze

Trombocitopēnija

Neitropēnija

Imūnās

sistēmas

traucējumi

Paaugstināta

jutība

Anafilaktiska

reakcija

Endokrīnās

sistēmas

traucējumi

Hiperprolaktinēmija

Antidiurētiskā

hormona

neatbilstošas

sekrēcijas sindroms

Vielmaiņas un uztures

traucējumi

Hipoglikēmija

Psihiskie

traucējumi

Uzbudinājums

Bezmiegs

Psihotiski

traucējumi

Depresija

Apjukums

Dzimumtieksmes zudums

Samazināta

dzimumtieksme

Nemiers

Nervu sistēmas

traucējumi

Ekstrapiramidāli traucējumi

Hiperkinēzija

Galvassāpes

Tardīvā

diskinēzija

Akatīzija

Bradikinēzija

Diskinēzija

Distonija

Hipokinēzija

Hipertonija

Reibonis

Miegainība

Trīce

Krampji

Parkinsonisms

Sedācija

Patvaļīgas

muskuļu

kontrakcijas

Ļaundabīgais

neiroleptiskais

sindroms

Motora disfunkcija

Nistagms

Akinēzija

Zobrata veida

rigiditāte

Maskveida seja

Acu bojājumi

Okulogīriskā

krīze

Redzes

traucējumi

Neskaidra redze

Sirds funkcijas

traucējumi

Tahikardija

Kambaru fibrilācija

Torsade de pointes

Kambaru

tahikardija

Ekstrasistoles

Asinsvadu

sistēmas

traucējumi

Hipotensija

Ortostatiska

hipotensija

Elpošanas

sistēmas

traucējumi,

krūšu kurvja

un videnes

slimības

Dispnoja

Bronhu spazmas

Balsenes tūska

Balsenes spazmas

Kuņģa-zarnu

trakta

traucējumi

Vemšana

Slikta dūša

Aizcietējums

Sausa mute

Siekalu

hipersekrēcija

Aknu un/vai

žults izvades

sistēmas

traucējumi

Patoloģiski

aknu

funkcionālo

testu rezultāti

Hepatīts

Dzelte

Akūta aknu

mazspēja

Holestāze

Ādas un

zemādas audu

bojājumi

Izsitumi

Fotosensitivitātes reakcija

Nātrene

Nieze

Hiperhidroze

Angioedēma

Eksfoliatīvs

dermatīts

Leikocitoklastis-kais vaskulīts

Skeleta-muskuļu un

saistaudu

sistēmas

bojājumi

Greizais kakls

Muskuļu

rigiditāte

Muskuļu spazmas

Skeleta muskuļu

stīvums

Trizms

Muskuļu raustīšanās

Rabdomiolīze

Nieru un

urīnizvades

sistēmas

traucējumi

Urīna aizture

Grūtniecība,

puerperālais

un perinatālais

periods

Zāļu atcelšanas

sindroms

jaundzimušajiem

(skatīt 4.6.

apakšpunktu)

Reproduktīvās

sistēmas

traucējumi un

krūts slimības

Erektilā

disfunkcija

Amenoreja

Galaktoreja

Dismenoreja

Sāpes krūšu

dziedzeros

Nepatīkama

sajūta krūšu

dziedzeros

Menorāģija

Menstruāciju

traucējumi

Seksuāla disfunkcija

Priapisms

Ginekomastija

Vispārēji

traucējumi un

reakcijas

ievadīšanas

vietā

Hipertermija

Tūska

Gaitas

traucējumi

Pēkšņa nāve

Sejas tūska

Hipotermija

Izmeklējumi

Palielināta

ķermeņa masa

Samazināta

ķermeņa masa

Pagarināts QT

intervāls

elektrokardio-grammā

Papildus informācija

Lietojot haloperidolu, ziņots par pagarinātu QT intervālu elektrokardiogrammā, kambaru aritmiju

(kambaru fibrilāciju, kambaru tahikardiju), torsade de pointes un pēkšņu nāvi.

Antipsihotisko zāļu grupai raksturīga ietekme

Lietojot antipsihotiskos līdzekļus, ziņots par sirdsdarbības apstāšanos.

Lietojot antipsihotiskos līdzekļus, ziņots par venozas trombembolijas gadījumiem, kas ietver plaušu embolijas un dziļo vēnu trombozes gadījumus. Biežums nav zināms.

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003. Tīmekļa vietne: HYPERLINK "http://www.zva.gov.lv" www.zva.gov.lv

4.9. Pārdozēšana

Simptomi un pazīmes

Haloperidola pārdozēšanas izpausmes ir zināmās farmakoloģiskās iedarbības un nevēlamo

blakusparādību pastiprināšanās. Izteiktākie simptomi ir smagas ekstrapiramidālas reakcijas,

hipotensija un sedācija. Ekstrapiramidāla reakcija izpaužas ar muskuļu rigiditāti un ģeneralizētu vai

lokalizētu trīci. Iespējama arī drīzāk hipertensija, nevis hipotensija.

Ārkārtējos gadījumos pacientam būs koma ar elpošanas nomākumu un hipotensiju, kas var būt

pietiekami smaga, lai izraisītu šokam līdzīgu stāvokli. Jāņem vērā kambaru aritmiju risks, kas var būt

saistīts ar QTc pagarināšanos.

Ārstēšana

Specifiska antidota nav. Ārstēšana ir atbalstoša. Aktivētās ogles efektivitāte nav pierādīta. Ārstējot

pārdozēšanu, nav ieteicams izmantot dialīzi, jo ar to iespējams izvadīt vienīgi ļoti nedaudz

haloperidola (skatīt 5.2. apakšpunktu).

Komatoziem pacientiem elpceļu caurlaidība jānodrošina, izmantojot orofaringeālu elpvadu vai

endotraheālu caurulīti. Elpošanas nomākuma gadījumā var būt jāveic mākslīgā elpināšana.

Ieteicams kontrolēt EKG un organisma stāvokļa galvenos rādītājus un kontroli turpināt, līdz EKG

normalizējas. Ieteicams veikt smagu aritmiju ārstēšanu ar atbilstošiem anti-aritmiskiem pasākumiem.

Hipotensiju un asinsrites kolapsu var novērst, intravenozi ievadot šķidrumus, plazmu vai koncentrētu

albumīnu un vazopresorus līdzekļus, piemēram, dopamīnu vai noradrenalīnu. Adrenalīnu nedrīkst

lietot, jo tas haloperidola klātbūtnē var izraisīt dziļu hipotensiju.

Smagu ekstrapiramidālu reakciju gadījumā ieteicams parenterāli ievadīt pretparkinsonisma zāles.

5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1. Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: psiholeptiskie līdzekļi; antipsihotiskie līdzekļi, butirofenona atvasinājumi

ATĶ kods: N05AD01

Darbības mehānisms

Haloperidols ir antipsihotisks līdzeklis, kas pieder pie butirofenonu grupas. Tas ir spēcīgs centrālas

darbības 2. tipa dopamīna receptoru antagonists un, lietojot ieteiktās devas, tam piemīt vāja alfa-1

anti-adrenerģiskā, bet ne antihistamīnerģiskā vai antiholīnerģiskā aktivitāte.

Farmakodinamiskā iedarbība

Haloperidols nomāc murgus un halucinācijas, pateicoties dopamīnerģisko signālu bloķēšanai

mezolimbiskajā ceļā. Centrālā dopamīnu bloķējošā iedarbība ietekmē bazālos ganglijus

(nigrostriatālos kūlīšus). Haloperidols izraisa efektīvu psihomotoru sedāciju, kas izskaidro labvēlīgo

ietekmi mānijas un citu uzbudinājuma sindromu gadījumā.

Nevēlamā ekstrapiramidālā motoriskā ietekme (distonija, akatīzija un parkinsonisms), iespējams,

skaidrojama ar iedarbību uz bazālajiem ganglijiem.

Haloperidola antidopamīnerģiskā iedarbība uz laktotropiem hipofīzes priekšējā daivā izskaidro

hiperprolaktinēmiju, kas saistīta ar dopamīna mediētu prolaktīna sekrēcijas tonisku inhibīciju.

5.2. Farmakokinētiskās īpašības

Uzsūkšanās

Haloperidola vidējā biopieejamība pēc tabletes vai šķīduma iekšķīgas lietošanas ir 60 - 70%.

Haloperidola maksimālais līmenis plazmā parasti tiek sasniegts 2 - 6 stundu laikā pēc iekšķīgas

lietošanas. Novērota liela koncentrācijas plazmā dažādība indivīdu vidū. Līdzsvara stāvoklis tiek

sasniegts 1 nedēļas laikā pēc ārstēšanas uzsākšanas.

Izkliede

Vidējais haloperidola daudzums, kas pieaugušajiem saistās ar plazmas olbaltumvielām, ir aptuveni 88

- 92%. Saistība ar plazmas olbaltumvielām indivīdu vidū ir ļoti dažāda. Haloperidols tiek strauji

izkliedēts uz dažādiem audiem un orgāniem, par ko liecina lielais izkliedes tilpums (vidējās vērtības 8

- 21 l/kg pēc intravenozas ievadīšanas). Haloperidols viegli šķērso hematoencefālisko barjeru. Tas

šķērso arī placentu un izdalās mātes pienā.

Biotransformācija

Haloperidols tiek plaši metabolizēts aknās. Haloperidola galvenais metabolisma ceļš cilvēka

organismā ietver glikuronidāciju, ketonvielu reducēšanu, oksidatīvu N-dealkilēšanu un piridīnija

metabolītu veidošanos. Uzskata, ka haloperidola metabolīti nav būtiski iesaistīti tā aktivitātes

nodrošināšanā; tomēr reducēšanas ceļš veido aptuveni 23% no biotransformācijas un haloperidola

reducētā metabolīta pārveidošanos atpakaļ par haloperidolu nevar pilnībā izslēgt. Haloperidola

metabolismā ir iesaistīti citohroma P450 enzīmi CYP3A4 un CYP2D6. CYP3A4 inhibīcija vai

indukcija vai CYP2D6 inhibīcija var ietekmēt haloperidola metabolismu. CYP2D6 enzīma aktivitātes

samazināšanās var izraisīt haloperidola koncentrācijas paaugstināšanos.

Eliminācija

Haloperidola terminālais eliminācijas pusperiods ir vidēji 24 stundas (vidēji 15 - 37 stundas) pēc

iekšķīgas lietošanas. Haloperidola šķietamais klīrenss pēc esktravaskulāras ievadīšanas ir 0,9 -

1,5 l/h/kg un vājiem CYP2D6 metabolizētājiem tas ir samazināts. Samazināta CYP2D6 enzīma

aktivitāte var izraisīt haloperidola koncentrācijas paaugstināšanos. Veicot populācijas

farmakokinētikas analīzi pacientiem ar šizofrēniju, aprēķināja ka haloperidola klīrensa mainīgums indivīdu vidū (variāciju koeficients, %) ir 44%. Pēc haloperidola intravenozas ievadīšanas 21% devas

izdalījās ar izkārnījumiem un 33% ar urīnu. Mazāk nekā 3% devas izdalās ar urīnu nemainītā veidā.

Linearitāte/nelinearitāte

Starp haloperidola devu un koncentrāciju plazmā pieaugušajiem ir lineāra saistība.

Īpašas pacientu grupas

Gados vecāki cilvēki

Lietojot vienādu devu, haloperidola koncentrācija plazmā gados vecākiem pacientiem bija augstāka

nekā jaunākiem pieaugušajiem. Nelielu klīnisko pētījumu rezultāti liecina, ka gados vecākiem

pacientiem haloperidola klīrenss ir mazāks un eliminācijas pusperiods ilgāks. Rezultāti atbilst

novērotajam haloperidola farmakokinētikas mainīguma diapazonam. Gados vecākiem pacientiem

ieteicams pielāgot devu (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Nieru darbības traucējumi

Nieru darbības traucējumu ietekme uz haloperidola farmakokinētiku nav novērtēta. Aptuveni trešdaļa

haloperidola devas izdalās ar urīnu, galvenokārt metabolītu veidā. Mazāk nekā 3% lietotā

haloperidola izdalās ar urīnu nemainītā veidā. Uzskata, ka haloperidola metabolīti nav būtiski iesaistīti

tā aktivitātes nodrošināšanā, lai gan haloperidola reducētā metabolīta pārveidošanos atpakaļ par

haloperidolu nevar pilnībā izslēgt. Lai gan nav paredzams, ka nieru darbības pasliktināšanās varētu

klīniski būtiski ietekmēt haloperidola elimināciju, ieteicams ievērot piesardzību pacientiem ar nieru

darbības traucējumiem, īpaši ja tie ir smagi, haloperidola ilgā pusperioda, reducētā metabolīta un

iespējamās uzkrāšanās dēļ (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Tā kā haloperidolam ir liels izkliedes tilpums un tas izteikti saistās ar olbaltumvielām, ar dialīzi var

izvadīt tikai ļoti nelielu daudzumu.

Aknu darbības traucējumi

Aknu darbības traucējumu ietekme uz haloperidola farmakokinētiku nav novērtēta. Tā kā haloperidols

tiek plaši metabolizēts aknās, aknu darbības traucējumi var būtiski ietekmēt haloperidola

farmakokinētiku. Tādēļ pacientiem ar aknu darbības traucējumiem ieteicams pielāgot devu un ievērot

piesardzību (skatīt 4.2. un 4.4. apakšpunktu).

Pediatriskā populācija

Pediatriskos pētījumos, iesaistot 78 pacientus ar dažādiem traucējumiem (šizofrēniju, psihotiskiem

traucējumiem, Tureta sindromu, autismu), kuri saņēma haloperidolu iekšķīgi līdz 30 mg dienas devā,

ieguva ierobežotus datus par koncentrāciju plazmā. Šajos pētījumos bija iekļauti galvenokārt 2 - 17

gadus veci bērni un pusaudži. Koncentrācija plazmā, mērot dažādos laika punktos vai pēc dažāda

terapijas ilguma, bija vai nu nenosakāma vai nepārsniedza 44,3 ng/ml. Tāpat kā pieaugušajiem,

novērota liela koncentrācijas plazmā dažādība indivīdu vidū. Bērniem salīdzinājumā ar pieaugušajiem

konstatēja noslieci uz īsāku pusperiodu.

Divos pētījumos ar bērniem, kuriem haloperidolu lietoja tika un Tureta sindroma ārstēšanai, pozitīva

reakcija bija saistīta ar koncentrāciju plazmā no 1 līdz 4 ng/ml.

Farmakokinētiskā/farmakodinamiskā attiecība

Terapeitiskā koncentrācija

Pamatojoties uz vairāku klīnisko pētījumu publicētajiem datiem, terapeitiskā atbildes reakcija

lielākajai daļai pacientu ar akūtu vai hronisku šizofrēniju tiek sasniegta, ja koncentrācija plazmā ir 1 -

10 ng/ml. Dažiem pacientiem haloperidola farmakokinētisko rādītāju izteikto individuālo atšķirību dēļ

var būt nepieciešama augstāka koncentrācija.

Pacientiem ar pirmo šizofrēnijas epizodi terapeitisku atbildes reakciju var sasniegt jau ar

koncentrāciju 0,6 - 3,2 ng/ml, kas aprēķināta, pamatojoties uz D2 receptoru aizņemtības mērījumiem

un pieņemot, ka D2 receptoru aizņemtības līmenis 60 - 80% ir vispiemērotākais terapeitiskas atbildes

reakcijas sasniegšanai un ekstrapiramidālo simptomu ierobežošanai. Vidēji šādu koncentrāciju var

sasniegt ar devu 1 - 4 mg dienā.

Tā kā haloperidola farmakokinētika un attiecība starp koncentrāciju-ietekmi indivīdu vidū ir ļoti

dažāda, ieteicams individuāli pielāgot haloperidola devu, ņemot vērā pacienta atbildes reakciju un

datus, kas liecina, ka puse no maksimālās terapeitiskās atbildes tiek sasniegta pēc 5 dienām.

Atsevišķos gadījumos var apsvērt haloperidola koncentrācijas asinīs mērīšanu.

Kardiovaskulārā ietekme

QTc pagarināšanās risks palielinās līdz ar haloperidola devu un haloperidola koncentrāciju plazmā.

Ekstrapiramidālie simptomi

Ekstrapiramidālie simptomi var rasties terapeitiskajā diapazonā, lai gan to biežums parasti ir lielāks,

lietojot devas, kas rada par terapeitisko augstāku koncentrāciju.

5.3. Preklīniskie dati par drošumu

Neklīniskajos standartpētījumos iegūtie dati par atkārtotu devu toksicitāti un genotoksicitāti neliecina

par īpašu risku cilvēkam. Grauzējiem, lietojot haloperidolu, konstatēja fertilitātes samazināšanos,

ierobežotu teratogenitāti, kā arī toksisku ietekmi uz embriju.

Haloperidola kancerogenitātes pētījumā peļu mātītēm novēroja no devas atkarīgu hipofīzes adenomu

un piena dziedzeru karcinomu sastopamības palielināšanos. Šos audzējus var izraisīt ieildzis

dopamīna D2 antagonisms un hiperprolaktinēmija. Šo grauzējiem konstatēto audzēju nozīme attiecībā

uz risku cilvēkam nav zināma.

Vairākos publicētos in vitro pētījumos pierādīts, ka haloperidols bloķē sirds hERG kanālu. Vairākos

in vivo pētījumos intravenoza haloperidola ievadīšana dažiem dzīvnieku modeļiem izraisīja nozīmīgu

QTc pagarināšanos, lietojot aptuveni 0,3 mg/kg lielu devu, kā rezultātā Cmax līmenis plazmā ir vismaz

7 līdz 14 reizes augstāks nekā terapeitiskā koncentrācija plazmā no 1 līdz 10 ng/ml, kāda bija efektīva

lielākajai daļai pacientu klīniskos pētījumos. Šīs intravenozi ievadītās devas, kas izraisīja QTc

pagarināšanos, neizraisīja aritmijas. Dažos dzīvnieku pētījumos lielākas intravenozi ievadītās

haloperidola devas (1 mg/kg vai lielākas) izraisīja QTc pagarināšanos un/vai kambaru aritmiju pie

Cmax līmeņa plazmā, kas vismaz 38 līdz 137 reizes pārsniedz terapeitisko koncentrāciju plazmā, kāda

bija efektīva lielākajai daļai pacientu klīniskos pētījumos.

6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1. Palīgvielu saraksts

Koloidāls bezūdens silīcija dioksīds,

Želatīns,

Magnija stearāts,

Talks,

Kukurūzas ciete,

Kartupeļu ciete,

Laktozes monohidrāts.

6.2. Nesaderība

Nav piemērojama.

6.3. Uzglabāšanas laiks

5 gadi.

6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Haloperidol-Richter 1,5 mg tabletes:

Šīm zālēm nav nepieciešama īpaša uzglabāšanas temperatūra. Uzglabāt oriģinālā iepakojumā, lai pasargātu no gaismas.

Haloperidol-Richter 5 mg tabletes:

Uzglabāt temperatūrā līdz 30°C. Uzglabāt oriģinālā iepakojumā, lai pasargātu no gaismas.

6.5. Iepakojuma veids un saturs

Tabletes iepakotas plāksnītē, kas izgatavota no lakotas, cietas alumīnija folijas ar uzrakstu un cietas PVH folijas. Plāksnītē ir 25 tabletes.

Divas plāksnītes iesaiņotas vienā salocītā kartona kārbiņā.

6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos

Neizlietotās zāles vai izlietotie materiāli jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām.

7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

Gedeon Richter Plc.

1103 Budapest

Gyömroi ut 19 – 21

Ungārija

8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(-I)

Haloperidol-Richter 1,5 mg tabletes - 98-0334

Haloperidol-Richter 5 mg tabletes - 98-0281

9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS / PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Haloperidol-Richter 1,5 mg tabletes

Reģistrācijas datums: 1998. gada 16. jūnijs

Pēdējās pārreģistrācijas datums: 2008. gada 24. oktobris

Haloperidol-Richter 5 mg tabletes

Pirmās reģistrācija datums: 1998. gada 20. maijs

Pēdējās pārreģistrācijas datums: 2008. gada 24. oktobris

10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

11/2018

SASKAŅOTS ZVA 17-01-2019

PAGE \* MERGEFORMAT 1