Fotaxil

Lejupielādēt zāļu aprakstu

ZĀĻU APRAKSTS

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

Fotaxil 2 g pulveris injekciju/infūziju šķīduma pagatavošanai

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Katrs Fotaxil 2 g flakons satur 2 g cefotaksīma (Cefotaximum) (cefotaksīma nātrija sāls veidā)

Palīgviela ar zināmu iedarbību: nātrijs.

Katrs Fotaxil 2 g flakons satur apmēram 96 mg (4,18 mmol) nātrija.

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

3. ZĀĻU FORMA

Pulveris injekciju/infūziju šķīduma pagatavošanai.

Pulveris ir balts vai bālgani dzeltens, izšķīdinot to injekciju ūdenī, iegūst salmu krāsas šķīdumu. Svaigi pagatavota šķīduma krāsas intensitātes novirzes neliecina par iedarbības vai drošuma izmaiņām.

4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1. Terapeitiskās indikācijas

Smagas infekcijas, ko izraisa pret cefotaksīmu jutīgi mikroorganismi (skatīt 5.1. apakšpunktu):

elpceļu infekcijas;

ausu, deguna infekcijas un infekcijas rīkles apvidū;

nieru un urīnceļu infekcijas;

ādas un mīksto audu infekcijas;

kaulu un locītavu infekcijas;

dzimumorgānu infekcijas, tajā skaitā gonoreja;

vēdera dobuma infekcijas (tajā skaitā peritonīts);

meningīts;

Laimas slimība (galvenokārt II un III pakāpes);

sepse;

endokardīts.

Perioperatīva profilakse pacientiem, kuriem ir palielināts infekciju attīstības risks.

Lietojot cefotaksīmu, jāņem vērā oficiālās vietējās vadlīnijas par antibiotisko līdzekļu pareizu lietošanu.

4.2. Devas un lietošanas veids

Devas

Pieaugušie un bērni no 12 gadu vecuma

Klīniskā pieredze liecina, ka smagu un komplicētu infekciju gadījumā cefotaksīms jāievada intravenozi. Pieaugušajiem un bērniem no 12 gadu vecuma parasti ievada 1 līdz 2 g cefotaksīma ik pēc 12 stundām. Smagākos gadījumos dienas devu var palielināt līdz pat 12 g cefotaksīma. Līdz pat 6 g lielas dienas devas var sadalīt ievadīšanai vismaz divās reizes devās ar 12 stundu starplaiku. Lielākas dienas devas jāsadala vismaz 3 – 4 reizes devās un jāievada ar 6 vai 8 stundu starplaiku.

Sekojošā tabulā norādītais ir uzskatāms par dozēšanas shēmu:

Infekcijas veids

Cefotaksīma reizes deva

Starplaiks starp devu lietošanas reizēm

Cefotaksīma dienas deva

Tipiskas infekcijas, kad ir noteikts vai ir aizdomas par jutīgo mikroorganismu

1 g

12 stundas

2 g

Infekcijas, kad ir noteikti vai ir aizdomas par dažādiem mikroorganismiem ar izteiktu vai vidēji izteiktu jutīgumu

2 g

12 stundas

4 g

Neskaidras bakteriālas izcelsmes slimības, kuras nav iespējams lokalizēt, kā arī pacienta dzīvību apdraudošas situācijas

2 - 3 g

8 stundas

līdz pat 6 stundas

līdz pat 4 stundas

6 g

līdz pat 8 g

līdz pat 12 g

Pediatriskā populācija

Zīdaiņiem un bērniem līdz 12 gadu vecumam jāievada 50 līdz 100 mg cefotaksīma (līdz pat 150 mg) uz kilogramu ķermeņa masas dienā, atkarībā no infekcijas smaguma pakāpes, sadalot vienādās reizes devās, kuras ievadīs ar 12 (līdz 6) stundu starplaiku.

Atsevišķos gadījumos, īpaši dzīvību apdraudošās situācijās, dienas devu var būt nepieciešams palielināt līdz 200 mg cefotaksīma uz kilogramu ķermeņa masas.

Priekšlaicīgi dzimušiem bērniem nedrīkst pārsniegt devu, kas atbilst 50 mg uz kilogramu ķermeņa masas dienā, jo nieru darbība vēl nav pilnībā attīstījusies.

Īpaši ieteikumu par devām

Gonoreja

Gonorejas ārstēšanai pieaugušajiem intramuskulāri jāievada viena deva, kas atbilst 0,5 g cefotaksīma. Mazāk jutīgu mikroorganismu gadījumā var būt nepieciešams palielināt devu. Pirms terapijas uzsākšanas jāpārbauda vai nav sifiliss.

Perioperatīva infekciju profilakse

Perioperatīvai infekciju profilaksei, 30 – 60 minūtes pirms operācijas ieteicams ievadīt 1 – 2 g cefotaksīma. Atkarībā no infekcijas riska pakāpes, var atkārtot tādas pašas devas ievadīšanu.

Laimas slimība

Laimas slimības gadījumā dienas deva ir 6 g cefotaksīma (14 līdz 21 dienas. Dienas devu visbiežāk sadala 3 reizes devās (2 g cefotaksīma 3 reizes dienā), bet dažos gadījumos 2 reizes devās (3 g cefotaksīma 2 reizes dienā). Šie devu ieteikumi nav pamatoti ar kontrolētiem klīniskajiem pētījumiem, bet tos pamato individuāli gadījuma novērojumi.

Kombinēta terapija

Kombinēta cefotaksīma un aminoglikozīdu grupas līdzekļu lietošana bez antibiogrammas veikšanas indicēta smagu, dzīvību apdraudošu infekciju gadījumā. Ievadot kombinācijā ar aminoglikozīdu grupas līdzekļiem, jānovēro nieru darbība.

Pseudomonas aeruginosa izraisītu infekciju gadījumā var būt indicēta kombinēta terapija ar citiem, pret Pseudomonas efektīviem antibiotiskajiem līdzekļiem.

Infekciju profilaksei pacientiem ar novājinātu imūnsistēmu var būt indicēta kombinēta terapija ar citiem atbilstošiem antibiotiskajiem līdzekļiem.

Devas pacientiem ar nieru darbības traucējumiem

Pacientiem ar kreatinīna klīrensu mazāku par 10 ml/minūtē pēc standarta sākuma devas lietošanas uzturošās terapijas devas ir jāsamazina uz pusi no normālās devas, saglabājot devas ievadīšanas intervālus.

Hemodialīzes pacientiem jāievada 1 līdz 2 g cefotaksīma dienā atkarībā no infekcijas smaguma pakāpes. Hemodialīzes dienā cefotaksīms jāievada pēc hemodialīzes.

Peritoneālās dialīzes pacientiem jāievada 1 līdz 2 g cefotaksīma dienā atkarībā no infekcijas smaguma pakāpes. Cefotaksīms netiek izvadīts ar peritoneālās dialīzes palīdzību.

Lietošanas veids

Intravenoza injekcija

Intravenozu injekciju veikšanai 1 g cefotaksīma jāizšķīdina vismaz 4 ml ūdens injekcijām un 2 g cefotaksīma jāizšķīdina vismaz 10 ml ūdens injekcijām un pēc tam jāinjicē tieši vēnā 3 līdz 5 minūtes ilgas injekcijas veidā.

Veicot strauju injekciju caur centrālo vēnas katetru (CVK), novērotas potenciāli dzīvībai bīstamas aritmijas (skatīt arī 4.4. apakšpunktu).

Intravenoza infūzija

Īslaicīgas intravenozas infūzijas veikšanai 1 vai 2 g cefotaksīma jāizšķīdina 40 līdz 50 ml ūdens injekcijām vai saderīgā infūziju šķīdumā un pēc tam jāievada apmēram 20 minūtes ilgas intravenozas infūzijas veidā.

Ilgstošas intravenozas infūzijas veikšanai 2 g cefotaksīma jāizšķīdina 100 ml izotoniska nātrija hlorīda šķīduma vai glikozes šķīdumā un pēc tam jāievada apmēram 50 līdz 60 minūtes ilgas intravenozas infūzijas veidā. Šķīduma pagatavošanai var izmantot arī citu saderīgu infūziju šķīdumu (piemēram, nātrija laktāta šķīdumu, Ringera šķīdumu).

Intramuskulāra injekcija

Intramuskulāru injekciju veikšanai 1 g cefotaksīma jāizšķīdina 4 ml ūdens injekcijām. Pēc tam jāveic dziļa intragluteāla injekcija. No sāpēm, kas rodas intramuskulāras injekcijas gadījumā, var izvairīties, izšķīdinot 1 g cefotaksīma 4 ml 1% lidokaīna šķīduma. Jāizvairās no intravaskulāras injekcijas, jo intravaskulāri ievadīta lidokaīna gadījumā iespējams nemiers, tahikardija, vadīšanas traucējumi, vemšana un krampji. Cefotaksīmu, kas atšķaidīts ar lidokaīnu, nedrīkst ievadīt bērniem līdz 30 mēnešu vecumam. Jāņem vērā lidokaīnu saturošo zāļu lietošanas instrukcijā norādītā informācija.

Vienā ķermeņa pusē nav ieteicams injicēt vairāk par 4 ml. Ja dienas deva ir lielāka par 2 g cefotaksīma, vai arī cefotaksīma injekcija jāveic biežāk kā 2 reizes dienā, mēs iesakām veikt intravenozu injekciju.

Terapijas ilgums ir atkarīgs no slimības gaitas.

Fotaxil 2 g nedrīkst ievadīt intramuskulāri.

Ieteikumus par zāļu pagatavošanu pirms lietošanas skatīt 6.6. apakšpunktā.

4.3. Kontrindikācijas

Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām.

Anafilaktiskā šoka dēļ, Fotaxil ir kontrindicēts, ja iepriekš bijušas tūlītējas alerģiskas reakcijas vai smagas alerģiskas reakcijas pret cefotaksīmu vai citiem cefalosporīnu grupas līdzekļiem, kā arī anafilaktiskas reakcijas pret penicilīnu vai citiem bēta laktāma grupas antibiotiskajiem līdzekļiem.

Cefotaksīma, kas sajaukts ar lidokaīnu, ievadīšana intramuskulāras injekcijas veidā bērniem līdz 30 mēnešu vecumam nav piemērota. Jāņem vērā lidokaīnu saturošu zāļu lietošanas instrukcijā norādītā informācija.

4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Anafilaktiskas reakcijas

Pacientiem, kuru saņēmuši cefotaksīmu, ziņots par nopietnām paaugstinātas jutības reakcijām (piemēram, angioedēma, bronhospazmas, anafilakse līdz pat šokam), tajā skaitā ar letālu iznākumu (skatīt 4.3. un 4.8. apakšpunktu).

Šajos gadījumos cefotaksīma ievadīšana jāpārtrauc un jāuzsāk atbilstoša ārstēšana (piemēram, šoka terapija).

Īpaša piesardzība nepieciešama pirms uzsākt cefotaksīma ievadīšanu pacientiem ar jebkāda veida paaugstinātu jutību pret penicilīnu vai citiem bēta laktāma grupas antibiotiskajiem līdzekļiem, jo iespējama krusteniskā alerģija (informāciju par kontrindikācijām paaugstinātas jutības gadījumā, skatīt 4.3. apakšpunktā).

Pacientiem ar cita veida alerģisku reakciju veidiem (piemēram, siena drudzi vai bronhiālo astmu), cefotaksīms jāievada īpaši piesardzīgi, jo šādā gadījumā pastāv palielināts nopietnu paaugstinātas jutības reakciju risks).

Nopietnas bullozas reakcijas

Saistībā ar cefotaksīma lietošanu ziņots par nopietnām bullozām ādas reakcijām, piemēram, Stīvensa – Džonsona sindromu vai toksisku epidermas nekrolīzi (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Parādoties ādas un/vai gļotādu reakcijām, pirms terapijas trupināšanās pacientiem jāiesaka nekavējoties konsultēties ar ārstu.

Clostridium difficile izraisītas slimības (piemēram, pseidomembranozs kolīts)

Smaga un ilgstoša caureja, kas rodas terapijas laikā vai dažu nedēļu laikā pēc terapijas beigām, var būt Clostridium difficile izraisīta slimība, kuras vissmagākā forma ir pseidomembranozs kolīts, kas var izraisīt letālu iznākumu. Diagnoze jāapstiprina, veicot endoskopiju un/vai histoloģiskos izmeklējumus. Gadījumā, ja ir aizdomas par pseidomembranozu kolītu, nekavējoties jāpārtrauc cefotaksīma lietošana un nekavējoties jāuzsāk atbilstoša ārstēšana (piemēram, jālieto īpaši antibiotiskie/ķīmijterapeitiskie līdzekļi, kuru efektivitāte ir klīniski apstiprināta). Nedrīkst lietot zāles, kuras nomāc zarnu peristaltiku. Clostridium difficile izraisītu slimību attīstību var veicināt fekāliju stāze.

Hematoloģiskas reakcijas

Lietojot cefotaksīmu, īpaši ilgstošas lietošanas gadījumā, iespējama leikopēnija, neitropēnija, un retākos gadījumos kaulu smadzeņu mazspēja, pancitopēnija vai agranulocitoze. Ja terapijas ilgums ir ilgāks par 7 līdz 10 dienām, jāveic asins analīzes. Ja novērojamas izmaiņas asins šūnu skaitā, jāapsver nepieciešamība pārtraukt cefotaksīma terapiju.

Ziņots par dažiem eozinofīlijas, trombocitopēnijas un hemolītiskas anēmijas gadījumiem, kas ātri izzuda pēc cefotaksīma lietošanas pārtraukšanas (skatīt arī 4.8. apakšpunktu).

Encefalopātija

Bēta laktāma antibiotisko līdzekļu, tajā skaitā cefotaksīma, lietošana var palielināt encefalopātiju (ko var pavadīt krampji, apjukums, apziņas un kustību traucējumi) attīstības risku. Šāds risks ir iespējams gadījumos, kad tiek lietotas lielas devas, pārdozēšanas gadījumā un pacientiem ar nieru darbības traucējumiem (skatīt 4.8. un 4.9. apakšpunktu). Ja rodas šādas reakcijas, pirms terapijas turpināšanās pacientiem jāiesaka nekavējoties konsultēties ar ārstu. Krampju gadījumā ieteicams veikt standarta neatliekamās palīdzības procedūras un pēc ieguvuma un riska izvērtēšanas jāpārtrauc ārstēšana ar cefotaksīmu.

Pacienti ar nieru mazspēju

Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem deva jāpielāgo atbilstoši kreatinīna klīrensam (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Piesardzība jāievēro, ievadot cefotaksīmu vienlaicīgi ar aminoglikozīdu grupas līdzekļiem; probenecīdu vai citām nefrotoksiskām zālēm (skatīt 4.5. apakšpunktu). Šiem pacientiem, kā arī gados vecākiem pacientiem un pacientiem ar esošiem nieru darbības traucējumiem jāievēro piesardzība.

Piesardzība lietošanā

Dažiem pacientiem, kuriem cefotaksīms tika ievadīts ātri intravenozi caur centrālo vēnas katetru (CVK), novērotas iespējami dzīvībai bīstamas sirds aritmijas. Šī iemesla dēļ ieteicams ievērot ieteikto injekcijas ātrumu (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Novērošana

Līdzīgi citiem antibiotiskajiem līdzekļiem, cefotaksīma lietošana, īpaši ilgstoši, var izraisīt pret šīm zālēm rezistentu mikroorganismu savairošanos. Jāpievērš uzmanība šo mikroorganismu izraisītās iespējamās papildus infekcijas simptomiem. Radušās papildus infekcijas jāārstē atbilstoši.

Cefotaksīms nav piemērots sifilisa ārstēšanai.

Nav pietiekamas klīniskās pieredzes attiecībā uz Salmonella typhi, Paratyphi A un Paratyphi B izraisītām infekcijām.

Ietekme uz laboratoriskajiem izmeklējumiem

Līdzīgi kā lietojot citus cefalosporīnu grupas līdzekļus, dažiem pacientiem, kuri ārstēti ar cefotaksīmu, var būt pozitīvs Kūmbsa tests. Tas var ietekmēt arī asins saderības testu rezultātus.

Nosakot glikozi urīnā ar nespecifiskām reducējošām vielām, iespējami kļūdaini pozitīvi rezultāti. Šo fenomenu nenovēro, izmantojot glikozes-oksidāzes metodes.

Nātrija saturs

Fotaxil 2 g flakons satur apmēram 96 mg (4,18 mmol) nātrija katrā devā, kas ir līdzvērtīgi 4,8 % no PVO ieteiktās maksimālās 2 g nātrija devas pieaugušajiem.

4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Citi antibiotiskie līdzekļi

Cefotaksīmu nedrīkst lietot vienlaicīgi ar bakteriostatiskiem līdzekļiem (piemēram, tertraciklīnu, eritromicīnu, hloramfenikolu vai sulfonamīdu grupas līdzekļiem), jo in vitro tam piemīt antagoniska aktivitāte attiecībā uz antibakteriālo iedarbību. Sinerģiska iedarbība iespējama lietojot vienlaicīgi ar aminoglikozīdu grupas līdzekļiem.

Urikozūriski līdzekļi

Probenecīds ietekmē cefotaksīma transportu nieru kanāliņos, tādējādi palielinot cefotaksīma iedarbību apmēram divas reizes un samazinot nieru klīrensu līdz apmēram pusei no tā, kas novērojams, lietojot terapeitiskās devas. Plašā cefotaksīma terapeitiskā spektra dēļ, pacientiem ar normālu nieru darbību devas pielāgošana nav nepieciešama, turpretī pacientiem ar nieru darbības traucējumiem var būt nepieciešama devas pielāgošana (skatīt 4.2. un 4.4. apakšpunktu).

Aminoglikozīdu grupas antibiotiskie līdzekļi un diurētiskie līdzekļi

Lietojot vienlaicīgi ar potenciāli nieres bojājošām zālēm (piemēram, aminoglikozīdu grupas antibiotiskajiem līdzekļiem) vai spēcīgiem diurētiskajiem līdzekļiem (piemēram, furosemīdu), līdzīgi kā lietojot citus cefalosporīnu grupas līdzekļus, jānovēro nieru darbība, jo var palielināties šo vielu izraisītā nefrotoksicitāte (skatīt 4.4. apakšpunktu).

4.6. Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Cefotaksīma drošums cilvēkiem, lietojot grūtniecības laikā, nav pierādīts.

Pētījumi ar dzīvniekiem neliecina par tiešu vai netiešu kaitīgu ietekmi attiecībā uz reproduktīvo toksicitāti.

Tomēr nav pieejami adekvāti un kontrolēti pētījumi ar grūtniecēm.

Cefotaksīms šķērso placentāro barjeru. Tāpēc cefotaksīmu nedrīkst lietot grūtniecības laikā, izņemot gadījumus, kad iespējamais ieguvums pārsniedz jebkādus iespējamos riskus.

Barošana ar krūti

Cefotaksīms izdalās mātes pienā cilvēkiem.

Cefotaksīma lietošana krūts barošanas periodā var ietekmēt ar krūti barotā zīdaiņa zarnu mikrofloru, var izraisīt caureju, raugam līdzīgo sēnīšu savairošanos un iespējamu zīdaiņu sensibilizāciju.

Jāizlemj, vai pārtraucama barošana ar krūti vai arī jāpārtrauc ārstēšanās ar cefotaksīmu. Jāņem vērā gan barošanas ar krūti radītais ieguvums bērnam, gan terapijas nodrošinātais ieguvums mātei.

4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, mazas līdz vidēji lielas cefotaksīma devas neietekmē koncentrēšanās un reakcijas spējas.

Ja rodas jebkādas blakusparādības, piemēram, reibonis vai encefalopātija, kas var būt saistīta ar krampjiem, apjukumu, apziņas un kustību traucējumiem, jāizvairās no transportlīdzekļa vadīšanas vai mehānismu apkalpošanas (skatīt arī 4.4. un 4.8. apakšpunktu).

4.8. Nevēlamās blakusparādības

Orgānu sistēma

Ļoti bieži

(≥1/10)

Bieži

(≥1/100 līdz <1/10)

Retāk

(≥1/1000 līdz <1/100)

Nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem)¹

Infekcijas un infestācijas

Superinfekcijas (skatīt 4.4. apakšpunktu), piemēram, mutes dobuma vai maksts kandidoze

Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi

Granulocitopēnija, leikocitopēnija, eozinofīlija, trombocitopēnija

Kaulu smadzeņu mazspēja, pancitopēnija, neitropēnija, agranulocitoze (skatīt 4.4. apakšpunktu), hemolītiska anēmija

Imūnās sistēmas traucējumi

Jariša-Herksheimera reakcija²

Anafilaktiskas reakcijas, angioedēma, bronhospazmas, anafilaktisks šoks

Nervu sistēmas traucējumi

Krampji (skatīt 4.4. apakšpunktu)

Galvassāpes, reibonis, encefalopātija³ (skatīt 4.4. apakšpunktu)

Sirds funkcijas traucējumi

Tahikardija, aritmija pēc straujas bolus ievadīšanas caur centrālo vēnas katetru

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

Caureja, ēstgribas zudums

Slikta dūša, vemšana, sāpes vēderā, enterokolīts (tajā skaitā asiņojošs), pseidomembranozs kolīts (skatīt 4.4. apakšpunktu)

Aknu un/vai žults izvades sistēmas traucējumi

Aknu enzīmu (ALAT, ASAT, LDH, gamma‑GT un/vai sārmainās fosfotāzes) līmeņa un/vai bilirubīna līmeņa paaugstināšanās⁴

Hepatīts¹ (iespējams, ar dzelti)

Ādas un zemādas audu bojājumi

Izsitumi, nieze, nātrene

Daudzformu eritēma, Stīvensa - Džonsona sindroms, toksiska epidermas nekrolīze, akūti ģeneralizēti pustulozi izsitumi (skatīt 4.4. apakšpunktu)

Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas traucējumi

Ar locītavām saistītas sūdzības (piemēram, pietūkums)

Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi

Nieru darbības traucējumi/kreatinīna un urīnvielas līmeņa paaugstināšanās (īpaši, lietojot vienlaicīgi ar aminoglikozīdu grupas līdzekļiem)

Akūta nieru mazspēja (skatīt 4.4. apakšpunktu), intersticiāls nefrīts

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

Sāpes injekcijas vietā, intramuskulāras ievadīšanas gadījumā - sacietējums

Drudzis, iekaisīgas reakcijas injekcijas vietā, tajā skaitā flebīts/ tromboflebīts

Straujas intravenozas injekcijas gadījumā – karstuma sajūta un vemšana

¹ Pēcreģistrācijas pieredze.

² Ārstējot spirohetu izraisītas infekcijas (piemēram, Laimas slimību), var rasties Jariša-Herksheimera reakcija ar drudzi, drebuļiem, galvassāpēm un diskomforta sajūtu locītavās. Pēc vairāku nedēļu ilgas lietošanas Laimas slimības ārstēšanai, ir ziņots par vienu vai vairākiem no turpmāk minētajiem simptomiem: izsitumi uz ādas, nieze, drudzis, leikopēnija, paaugstināts aknu enzīmu līmenis, apgrūtināta elpošana, diskomforta sajūta locītavās. Šie simptomi daļēji atbilst ārstēto pacientu esošās slimības simptomiem.

³ Bēta laktāma antibiotisko līdzekļu, tajā skaitā cefotaksīma, lietošana pacientiem var palielināt encefalopātiju (ko var pavadīt centrālās nervu sistēmas uzbudinājuma stāvoklis, mioklonuss, krampji, apjukums, apziņas un kustību traucējumi) attīstības risku, īpaši gadījumos, kad tiek lietotas lielas devas, pārdozēšanas gadījumā vai pacientiem ar nieru darbības traucējumiem.

⁴ Aknu enzīmu un bilirubīna līmeņa paaugstināšanās reti pārsniedz normas augšējo robežu vairāk nekā divas reizes, un tas liecina par dažāda veida aknu bojājumiem (parasti holestātiskus, parasti asimptomātiskus).

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003. Tīmekļa vietne: HYPERLINK "https://www.zva.gov.lv/../" www.zva.gov.lv

4.9. Pārdozēšana

Pārdozēšanas gadījumā papildus zāļu lietošanas pārtraukšanai var būt nepieciešams veikt pasākumus, kas paātrina elimināciju. Cefotaksīmu var izvadīt ar hemodialīzes palīdzību, turpretim peritoneālā dialīze nav efektīva cefotaksīma izvadīšanai. Nav zināms antidots.

Pārdozēšanas simptomi

Nav zināmi smagi intoksikācijas gadījumi cilvēkiem. Simptomi lielākoties atbilst šo zāļu blakusparādību profilam. Bēta laktāma antibiotisko līdzekļu, tajā skaitā cefotaksīma, lietošana ir saistīta ar encefalopātijas, ko pavada centrālās nervu sistēmas uzbudinājums, mioklonuss, apjukums, apziņas traucējumi, kustību traucējumi un krampji, risku. Šīs nevēlamās iedarbības risks ir lielāks gadījumos, kad tiek lietotas lielas devas, pārdozēšanas gadījumā un pacientiem ar nieru darbības traucējumiem, epilepsiju un meningītu.

Ārstēšana

Centrāli inducētus krampjus var ārstēt ar diazepāmu vai fenobarbitālu, bet ne ar fenitoīnu. Anafilaktisku reakciju gadījumā jāpiemēro standarta neatliekamās palīdzības pasākumi, ja iespējams, parādoties jau pirmajām šoka pazīmēm. Citos gadījumos ieteicama simptomātiska blakusparādību ārstēšana, kad tas nepieciešams.

5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1. Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: sistēmiski lietojamie antibakteriālie līdzekļi, citi bēta laktāma antibakteriālie līdzekļi, trešās paaudzes cefalosporīni.

ATĶ kods: J01DD01

Darbības mehānisms

Cefotaksīma darbības mehānisma pamatā ir baktēriju šūnu sieniņas sintēzes nomākums (augšanas stadijā), bloķējot penicilīnu saistošās olbaltumvielas (PSO), piemēram, transpeptidāzes. Šī iedarbība nodrošina baktericīdo efektu.

Farmakokinētiskā/farmakodinamiskā attiecība

Efektivitāte ir atkarīga no laika perioda ilguma, kad aktīvās vielas koncentrācija saglabājas augstāka par mikroorganisma minimālo inhibējošo koncentrāciju (MIK).

Rezistence

Rezistenci pret cefotaksīmu var noteikt šādi mehānismi:

Inaktivācija ar bēta laktamāzēm. cefotaksīmu spēj hidrolizēt dažas bēta laktamāzes, īpaši plaša spektra bēta laktamāzes (tā sauktās plaša spektra bēta laktamāzes (PSBL), kas atrodamas, piemēram, Escherichia coli vai Klebsiella pneumoniae celmos, vai nepārtraukti veidojošās AmpC tipa bēta laktamāzes, kas ir konstatētas Enterobacter cloacae. Tāpēc infekciju, ko izraisījuši mikroorganismi, kas sintezē inducējamas AmpC tipa bēta laktamāzes un jutību in vitro pret cefotaksīmu, gadījumā pastāv risks, ka terapijas laikā tiks atlasīti mutanti, kas nepārtraukti sintezēs (replicēs) AmpC tipa bēta laktamāzes.

Samazināta PSO afinitāte pret cefotaksīmu: pneimokoku un citu streptokoku iegūtā rezistence veidojas, mutāciju rezultātā pārveidojoties esošiem PSO. Savukārt meticilīnrezistentu (oksacilīnrezistentu) stafilokoku rezistence veidojas, sintezējoties jauniem PSO, kuriem ir samazināta afinitāte pret cefotaksīmu.

Cefotaksīma nespēja izkļūt caur gramnegatīvo baktēriju ārējo apvalku var izraisīt nepietiekamu PSO nomākumu.

Izplūdes sūkņi ļauj aktīvi transportēt cefotaksīmu ārā no šūnas.

Cefotaksīmam raksturīga pilnīga krusteniskā rezistence ar ceftriaksonu un daļēji ar citiem penicilīniem un cefalosporīniem.

Jutības testu robežvērtības

Cefotaksīms ir pētīts, izmantojot standarta atšķaidījuma paraugus. Ir noteiktas sekojošas minimālās inhibējošās koncentrācijas jutīgiem un rezistentiem mikroorganismiem:

EUCAST (European Committee on Antimicrobial Susceptibility Testing - Eiropas Mikroorganismu jutīguma pārbaužu komitejas) noteiktās robežvērtības

Patogēnais mikroorganisms

Jutīgs

Rezistents

Enterobacteriaceae

≤1 mg/l

>2 mg/l

Staphylococcus sugas¹

¹

¹

Streptococcus sugas (A, B, C, G grupa)²

²

²

Streptococcus pneumoniae

≤0,5 mg/l

>2 mg/l

Haemophilus influenzae

≤0,12 mg/l

>0,12 mg/l

Moraxella catarrhalis

≤1 mg/l

>2 mg/l

Neisseria gonorrhoeae

≤0,12 mg/l

>0,12 mg/l

Neisseria meningitidis

≤0,12 mg/l

>0,12 mg/l

Ar sugām nesaistītas specifiskas robežvērtības^3*

≤1 mg/l³

>2 mg/l³

¹ Stafilokoku sugu testu rezultāti iegūti ar oksacilīnu vai cefoksitīnu. Meticilīnrezistenti (oksacilīnrezistenti) stafilokoki tiek uzskatīti par rezistentiem, neatkarīgi no testa rezultāta.

² Streptokoku sugu (A, B, C, G grupas) testu rezultāti iegūti ar penicilīnu G.

³ Robežvērtības attiecas uz intravenozu dienas devu 3 x 1 g un maksimālo devu – vismaz 3 x 2 g.

^* Pamatots galvenokārt ar farmakokinētiku serumā.

Klīniskā efektivitāte pret specifiskiem mikroorganismiem

Iegūtās rezistences sastopamība atsevišķām sugām ģeogrāfiski un laika gaitā var būt dažāda un vēlams iegūt vietējo informāciju par rezistenci, īpaši ārstējot smagas infekcijas. Ja nepieciešams, gadījumos, kad lokālā rezistences sastopamība ir tāda, ka cefotaksīma pielietojamība vismaz dažu veidu infekciju gadījumā ir diskutabla, jākonsultējas ar speciālistu.

Parasti jutīgas sugas

Grampozitīvi aerobi

Staphylococcus aureus (jutīgs pret meticilīnu)

Streptococcus agalactiae°

Streptococcus pneumoniae (ieskaitot celmus, kas rezistenti pret penicilīnu)

Streptococcus pyogenes

Gramnegatīvi aerobi

Borrelia burgdorferi°

Haemophilus influenzae

Klebsiella oxytoca%

Moraxella catarrhalis°

Neisseria gonorrhoeae°

Neisseria meningitidis°

Proteus mirabilis%

Proteus vulgaris°

Sugas, kurām problēmas var radīt iegūtā rezistence

Grampozitīvi aerobi

Staphylococcus aureus∋

Staphylococcus epidermidis+

Staphylococcus haemolyticus+

Staphylococcus hominis+

Gramnegatīvi aerobi

Citrobacter freundii

Enterobacter aerogenes

Enterobacter cloacae

Escherichia coli%

Klebsiella pneumoniae%

Morganella morganii

Serratia marcescens

Anaerobi

Bacteroides fragilis

Iedzimti rezistenti mikroorganismi

Grampozitīvi aerobi

Enterococcus sugas

Listeria monocytogenes

Staphylococcus aureus (jutīgs pret meticilīnu)

Gramnegatīvi aerobi

Acinetobacter sugas

Legionella pneumophila

Pseudomonas aeruginosa

Stenotrophomonas maltophilia

Anaerobi

Clostridium difficile

Citi

Chlamydia sugas

Chlamydophila sugas

Mycoplasma sugas

Treponema pallidum

°Tabulas publicēšanas brīdī aktuālie dati nebija pieejami. Galvenie literatūras avoti, standarta prakse un terapijas ieteikumi, liek secināt par jutīgumu.

+ Vismaz vienā reģionā rezistences biežums ir > 50%.

% plaša spektra bēta laktamāžu (PSBL) celmi vienmēr ir rezistenti.

∋ Ambulatorajos apstākļos rezistences biežums ir < 10%.

5.2. Farmakokinētiskās īpašības

Uzsūkšanās

Cefotaksīms paredzēts parenterālai lietošanai. Koncentrācija serumā 5 minūtes pēc 1 g cefotaksīma intravenozas injekcijas ir apmēram 81 - 102 mg/l un pēc 15 minūtēm tā ir apmēram 46 mg/l. Koncentrācija serumā 8 minūtes pēc 2 g cefotaksīma intravenozas injekcijas ir 167 - 214 mg/l.

Maksimālā koncentrācija serumā pēc intramuskulāras ievadīšanas (apmēram 20 mg/l pēc 1 g ievadīšanas) tiek sasniegta 30 minūšu laikā.

Izkliede

Cefotaksīms labi izplatās audos, tas šķērso placentāro barjeru un sasniedz augstu koncentrāciju augļa audos (līdz pat 6 mg/kg). Tikai neliels tā daudzums izdalās ar krūts pienu (koncentrācija krūts pienā pēc 2 g ievadīšanas ir 0,4 mg/l).

Ja ir iekaisuši smadzeņu apvalki, cefotaksīms un dezacetilcefotaksīms iekļūst cerebrospinālā šķidruma telpā un sasniedz terapeitiski efektīvu koncentrāciju (piemēram, infekciju, ko izraisa gramnegatīvas baktērijas un pneimokoki, gadījumā).

Šķietamais izkliedes tilpums ir 21 - 37 l. Apmēram 25 - 40 % saistās ar seruma olbaltumvielām.

Biotransformācija

Cefotaksīms tiek plaši metabolizēts cilvēka organismā. Apmēram 15 - 25 % parenterāli ievadītās devas izdalās O-dezacetilcefotaksīma veidā. Šim metabolītam piemīt laba antibakteriālā aktivitāte pret daudziem mikroorganismiem.

Papildus dezacetilcefotaksīmam, veidojas divi neaktīvi laktoni. Dezacetilcefotaksīms veido īslaicīgas dzīvotspējas laktonu, ko nevar noteikt urīnā vai plazmā, jo tas tiek ātri pārveidots par atvērta gredzena (bēta laktāma gredzena) laktona stereoizomēriem. Tie arī izdalās ar urīnu.

Eliminācija

Cefotaksīms un dezacetilcefotaksīms izdalās galvenokārt caur nierēm. Neliels daudzums (apmēram 2 %) cefotaksīma tiek izvadīts ar žulti. 6 stundu urīnā 40 - 60 % ievadītā cefotaksīma ir noteikts neizmainītā veidā un 20 % dezacetilcefotaksīma veidā. Pēc radioaktīvi iezīmēta cefotaksīma intravenozas ievadīšanas vairāk nekā 80 % cefotaksīma ir konstatējami urīnā un 50 - 60 % no tiem ir neizmainīts pamatsavienojums un atlikusī daļā ir trīs metabolīti.

Cefotaksīma kopējais klīrenss ir 240 - 390 ml/min. un nieru klīrenss ir 130 - 150 ml/min. Seruma eliminācijas pusperiods ir apmēram 50 – 80 minūtes. Gados vecākiem pacientiem eliminācijas pusperiods ir 120 – 150 minūtes.

Smagu nieru darbības traucējumu gadījumā (kreatinīna klīrenss 3 - 10 ml/min.) cefotaksīma eliminācijas pusperiods var pagarināties līdz 2,5 – 10 stundām.

Šādos apstākļos cefotaksīms uzkrājas ļoti nelielā daudzumā pretstatā aktīvajiem un neaktīvajiem metabolītiem.

Vairumā gadījumu gan cefotaksīmu, gan dezacetilcefotaksīmu var izvadīt no asinīm ar hemodialīzes palīdzību.

5.3. Preklīniskie dati par drošumu

Cefotaksīmam piemīt zems toksicitātes potenciāls. Ievadot intravenozi, LD50 vērtības dzīvnieku pētījumos bija atšķirīgas starp sugām. Pelēm un žurkām tā bija 9 līdz 11 g/kg ķermeņa masas. Ievadot subkutāni, LD50 vērtība 7 dienas vecai pelei un žurkām ir 6,1 līdz 7,4 g/kg ķermeņa masas un peļu mātītei – 18,7 g/kg ķermeņa masas.

Mutagēnais potenciāls

In vivo pētījumi ar žurku un peļu kaulu smadzenēm neliecina par cefotaksīma mutagēno potenciālu.

Reproduktīvā toksicitāte

Cefotaksīms šķērso placentu. Intravenozi ievadot 1 g cefotaksīma dzemdību laikā, zāļu koncentrācija nabas saites serumā pirmās 90 minūtes pēc ievadīšanas sasniedza 14 mikrogramus/ml, bet otrās stundas beigās samazinājās līdz apmēram 2,5 mikrogramiem/ml. Amnija šķidrumā augstāko koncentrāciju 6,9 mikrogrami/ml konstatēja pēc 3 - 4 stundām. Šī koncentrācija pārsniedz lielākās daļas gramnegatīvo patogēnu MIK.

Dzīvnieku pētījumi ar pelēm un žurkām neliecina par kādu kaitīgu cefotaksīma iedarbību. Iedarbībai pakļauto dzīvnieku auglība netika ietekmēta.

6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1. Palīgvielu saraksts

Nav.

6.2. Nesaderība

Cefotaksīms nav saderīgs ar:

nātrija hidrogēnkarbonāta šķīdumu;

infūziju šķīdumiem, kuru pH ir augstāks par 7;

aminoglikozīdu grupas līdzekļiem.

Šīs zāles nedrīkst sajaukt (lietot maisījumā) ar citām zālēm (izņemot 4.2. apakšpunktā minētās).

Nesaderība ar citiem antibiotiskajiem/ķīmijterapijas līdzekļiem

Ķīmiskās un fizikālās nesaderības dēļ ar visiem aminoglikozīdu grupas līdzekļiem, cefotaksīmu nedrīkst ievadīt vienā šļircē vai infūziju šķīdumā, kas satur aminoglikozīdu grupas līdzekļus. Abi šie antibiotiskie līdzekļi jāievada ar atsevišķām ierīcēm dažādās ķermeņa vietās.

6.3. Uzglabāšanas laiks

Neatvērti flakoni

2 gadi.

Pagatavots šķīdums

24 stundas.

Ķīmiskā un fizikālā saderība ir pierādīta 24 stundas, uzglabājot 2‑8ºC temperatūrā. Neskatoties uz to, no mikrobioloģijas viedokļa, ja vien atvēršanas/izšķīdināšanas veids neizslēdz mikrobioloģiskā piesārņojuma risku, šīs zāles jālieto nekavējoties. Ja tās netiek lietotas nekavējoties, par uzglabāšanas laiku un apstākļiem līdz lietošanai ir atbildīgs lietotājs.

Cefotaksīms ir saderīgs arī ar 1 % lidokaīnu, tomēr jālieto svaigi pagatavoti šķīdumi.

6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Neatvērti flakoni

Šīm zālēm nav nepieciešama īpaša uzglabāšanas temperatūra. Uzglabāt oriģinālā iepakojumā, lai pasargātu no gaismas.

Pagatavots šķīdums

Uzglabāšanas nosacījumus pēc zāļu sagatavošanas skatīt 6.3. apakšpunktā.

6.5. Iepakojuma veids un saturs

Fotaxil 2 g ir pieejams caurspīdīgos 1. klases stikla flakonos (kuru nominālais tilpums ir 15 ml), kas noslēgti ar brombutilgumijas aizbāzni un alumīnija vāciņu.

Flakoni ir pieejami kartona kastītēs pa 1, 10, 50 vai 100 flakoniem kopā ar lietošanas instrukciju.

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos

Saderība

Cefotaksīms ir saderīgs ar:

9 mg/ml nātrija hlorīda šķīdumu;

50 mg/ml glikozes šķīdumu;

Ringera laktāta šķīdumu;

9 mg/ml nātrija hlorīda + 50 mg/ml glikozes šķīdumu;

10 mg/ml lidokaīna šķīdumu.

Cefotaksīms ir saderīgs arī ar metronidazola šķīdumu infūzijām (500 mg/100 ml) un to abu efektivitāte saglabājas 24 stundas, uzglabājot ledusskapī (2‑8ºC temperatūrā).

Šķīduma pagatavošanai jāizmanto aseptiski paņēmieni.

Pagatavotais šķīdums jāievada nekavējoties.

Norādījumi injekciju/infūziju šķīduma pagatavošanai

Intravenozu injekciju veikšanai 2 g cefotaksīma jāizšķīdina vismaz 10 ml ūdens injekcijām.

Īslaicīgas intravenozas infūzijas veikšanai 2 g cefotaksīma jāizšķīdina 40 līdz 50 ml ūdens injekcijām vai saderīgā infūziju šķīdumā.

Ilgstošas intravenozas infūzijas veikšanai 2 g cefotaksīma jāizšķīdina 100 ml izotoniska nātrija hlorīda šķīduma vai glikozes šķīdumā, vai arī citā saderīgā infūziju šķīdumā (piemēram, nātrija laktāta šķīdumā, Ringera šķīdumā).

Fotaxil 2 g nedrīkst ievadīt intramuskulāri.

Jebkurš antibiotisko līdzekli saturošs atlikušais šķīdums un ievadīšanai izmantotie materiāli jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām.

7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

Medochemie Ltd., 1-10 Constantinoupoleos street, 3011 Limassol, Kipra

8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS

18-0102

9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Reģistrācijas datums: 2018.gada 13.jūnijs.

10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

2018.gada jūlijs.

SASKAŅOTS ZVA 23-08-2018

18-0102/II/A.z

EQ PAGE 1