Epirubicin Ebewe

Šķīdums injekcijām

Epirubicin Ebewe 2 mg/ml šķīdums injekcijām

Kartona kastīte, Stikla flakons, N1
Uzglabāt ledusskapī (2°C-8°C).
Epirubicini hydrochloridum

UZMANĪBU!
ZĀĻU NEPAMATOTA LIETOŠANA IR KAITĪGA VESELĪBAI

Maks. cenu diapazons

€ ar PVN

48.75 €

Zāļu produkta identifikators

02-0303-03

Zāļu reģistrācijas numurs

02-0303

Ražotājs

Ebewe Pharma Ges.m.b.H Nfg.KG, Austria

Zāļu reģ. apliecības izd. datums

03-MAY-11

Reģ. apliecības derīguma termiņš

Uz neierobežotu laiku

Zāļu izsniegšanas kārtība

Recepšu zāles

Zāļu stiprums/koncentrācija

2 mg/ml

Zāļu forma

Šķīdums injekcijām

Lietošana bērniem

Ir apstiprināta

Reģ. apliecības īpašnieks, valsts

Sandoz d.d., Slovenia

Informācija atjaunota

03.09.2019 14:58

Papildus informācija

Latvijas Zāļu reģistrs

Lejupielādēt lietošanas instrukciju

Lietošanas instrukcija: informācija lietotājam

Epirubicin Ebewe 2 mg/ml šķīdums injekcijām

Epirubicini hydrochloridum

Pirms šo zāļu lietošanas uzmanīgi izlasiet visu instrukciju, jo tā satur Jums svarīgu informāciju.

Vienmēr lietojiet šīs zāles tieši tā, kā aprakstīts šajā instrukcijā, vai arī tā, kā to noteicis ārsts.

- Saglabājiet šo instrukciju! Iespējams, ka vēlāk to vajadzēs pārlasīt.

Ja Jums rodas jebkādi jautājumi, vaicājiet ārstam vai farmaceitam.

Ja Jums rodas jebkādas blakusparādības, konsultējieties ar ārstu, farmaceitu vai medmāsu. Tas attiecas arī uz iespējamām blakusparādībām, kas nav minētas šajā instrukcijā. Skatīt 4. punktu.

Šajā instrukcijā varat uzzināt:

1. Kas ir Epirubicin Ebewe 2 mg/ml šķīdums injekcijām un kādam nolūkam to lieto

2. Kas Jums jāzina pirms Epirubicin Ebewe 2 mg/ml šķīduma injekcijām lietošanas

3. Kā lietot Epirubicin Ebewe 2 mg/ml šķīdumu injekcijām

4. Iespējamās blakusparādības

5 Kā uzglabāt Epirubicin Ebewe 2 mg/ml šķīdumu injekcijām

6. Iepakojuma saturs un cita informācija

1. Kas ir Epirubicin Ebewe 2 mg/ml šķīdums injekcijām un kādam nolūkam to lieto

Epirubicin Ebewe 2 mg/ml šķīdumu injekcijām lieto, lai ārstētu noteikta veida vēzi:

krūts vēzi;

sīkšūnu plaušu vēzi;

progresējošu olnīcu vēzi;

kuņģa vēzi;

mīksto audu sarkomu;

virspusēja urīnpūšļa vēža atkārtotas rašanās novēršanai.

To var lietot monoterapijā, bet visbiežāk to lieto kombinācijā ar citiem pretvēža līdzekļiem.

2. Kas Jums jāzina pirms Epirubicin Ebewe 2 mg/ml šķīduma injekcijām lietošanas

Nelietojiet Epirubicin Ebewe 2 mg/ml šķīdumu injekcijām šādos gadījumos:

- ja Jums ir alerģija (paaugstināta jutība) pret epirubicīna hidrohlorīdu vai kādu citu (6. punktā minēto) šo zāļu sastāvdaļu, kā arī pret citiem atraciklīniem vai antracēndioniem;

- ja Jūs esat grūtniece vai barojat bērnu ar krūti;

- ja Jums ir mielosupresija (kaulu smadzeņu darbības nomākums);

- ja Jums ir smagi aknu darbības traucējumi;

- ja Jums ir problēmas ar sirdi (sirds mazspēja, nesens miokarda infarkts, smagas aritmijas, nestabila stenokardija, kardiomiopātija);

- agrāk veikta ārstēšana ar maksimālām epirubicīna hidrohlorīda, doksorubicīna vai daunorubicīna (līdzīgas zāles) devām;

- ja Jums ir akūta smaga infekcija.

Ja ir plānots ievadīt zāles intravezikāli (tieši urīnpūslī), tad nelietojiet Epirubicin Ebewe 2 mg/ml šķīdumu injekcijām šādos gadījumos:

urīnceļu infekcijas;

urīnpūšļa iekaisums;

hematūrija (urīnā parādās asiņu piejaukums);

invazīvi audzēji, kas penetrē urīnpūsli;

katetrizācijas problēmas (problēmas ievadīt katetru).

Brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Epirubicīna hidrohlorīdu jālieto vienīgi stingrā ārsta-speciālista uzraudzībā, kuram ir pieredze ķīmijterapijas līdzekļu ievadīšanā.

Jūsu ārsts veiks arī regulāras analīzes:

- lai pārbaudītu, ka Jūsu asins šūnu skaits nebūs pārāk mazs;

- lai kontrolētu urīnskābes līmeni asinīs;

- lai pārliecinātos, ka Jūsu sirds un aknas darbojas normāli;

- ja Jums tiek veikta vai tiks veikta staru terapija sirds apvidū.

Ja Jums novērojama mutes vai gļotādu tūska vai sāpes, Jums par to jāziņo savam ārstam.

Ārstēšanās laikā ar epirubicīna hidrohlorīdu un vismaz 6 mēnešus pēc tās Jums jālieto efektīvi kontracepcijas līdzekļi. Ārstēšanas laikā var būt novērojama urīna krāsošanās sarkanā krāsā, tas ir normāli.

Pastāstiet Jūsu ārstam:

ja Jums ir vai ir bijuši sirds darbības traucējumi;

ja Jums veic staru terapiju.

Ja zāļu ievadīšanas vietā Jums parādās dedzināšanas sajūta. Tā var norādīt, ka epirubicīna hidrohlorīds izplūst no asinsvada. Par to jābrīdina ārsts.

Citas zāles un Epirubicin Ebewe 2 mg/ml šķīdums injekcijām

Sakarā ar to, ka vienlaicīga dažādu zāļu lietošana var ietekmēt viena otras darbību, īpaši svarīgi, pirms Jūs uzsākat ārstēšanos ar epirubicīna hidrohlorīdu, pastāstīt ārstam vai farmaceitam par visām zālēm, kuras lietojat vai pēdējā laikā esat lietojis, ieskaitot zāles, ko var iegādāties bez receptes.

It īpaši pastāstiet Jūsu ārstam par tālāk minētām zālēm:

zāles, ko nelieto vēža ārstēšanai (sulfanilamīdi, hloramfenikols, difenilhidantoīni, amidopirīna atvasinājumi vai pretretrovīrusu līdzekļi);

zāles, kas kombinācijā ar epirubicīna hidrohlorīdu var bojāt Jūsu sirdi (piemēram, kalcija kanālu blokatori, trastuzumabs);

cimetidīns (zāles kuņģa čūlas un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas ārstēšanai);

deksverapamils (lieto sirdsdarbības traucējumu ārstēšanai, tās var palielināt epirubicīna hidrohlorīda nomācošo ietekmi uz kaulu smadzenēm);

hinīns (zāles, ko lieto malārijas ārstēšanai un kas var paātrināt epirubicīna hidrohlorīda izplatīšanos audos).

Zināma arī sekojošā mijiedarbība.

Pacientus, kas saņem epirubicīna hidrohlorīdu, nedrīkst vakcinēt ar dzīvām vakcīnām. Nedzīvās vai inaktivētās vakcīnas drīkst ievadīt, tomēr atbildes reakcija var būt pazemināta.

Vienlaicīga paklitaksela vai docetaksela lietošana neietekmēja epirubicīna hidrohlorīda farmakokinētiku, ja epirubicīna hidrohlorīds tika lietots pirms taksāniem. Šādu kombināciju varētu lietot, ievērojot sarežģītu ievadīšanas shēmu starp šīm divām aktīvām vielām. Starp epirubicīna hidrohlorīda un paklitaksela infūzijām jābūt vismaz 24 stundu starpībai.

Docetaksels var palielināt epirubicīna hidrohlorīda metabolītu koncentrāciju plazmā, ja to lieto uzreiz pēc epirubicīna hidrohlorīda.

Vienlaicīga α2 b interferona lietošana var samazināt epirubicīna hidrohlorīda izvadīšanu.

Antraciklīna terapija kombinācijā ar deksrazoksānu var pastiprināt kaulu smadzeņu nomācošo iedarbību.

Grūtniecība, barošana ar krūti un fertilitāte

Ja Jūs esat grūtniece vai barojat bērnu ar krūti, ja domājat, ka Jums varētu būt grūtniecība vai plānojat grūtniecību, pirms šo zāļu lietošanas konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu.

Epirubicīna hidrohlorīdu nedrīkst lietot grūtniecības laikā.

Epirubicīna hidrohlorīds var ierosināt bojājumus spermatozoīdu hromosomās vīriešiem, tādēļ vīriešiem pirms ārstēšanas ieteicams konsultēties par iespējām sasaldēt un uzglabāt spermu.

Ārstēšanās laikā ar epirubicīna hidrohlorīdu un vismaz 6 mēnešus pēc tās vīriešiem un sievietēm fertilā vecumā jālieto efektīvi kontracepcijas līdzekļi.

Epirubicīna hidrohlorīds var izraisīt amenoreju vai priekšlaicīgu menopauzi sievietēm pirmsmenopauzālā vecumā.

Nav zināms, vai epirubicīna hidrohlorīds izdalās mātes pienā. Ārstēšanas laikā ar epirubicīna hidrohlorīdu Jūs nedrīkstiet barot bērnu ar krūti.

Transportlīdzekļu vadīšana un mehānismu apkalpošana

Nav ziņots par nevēlamām blakusparādībām, kas var ietekmēt spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus.

Epirubicin Ebewe 2 mg/ml šķīdums injekcijām satur nātriju. Viens mililitrs šo zāļu injekciju vai infūziju šķīduma satur 3,54 mg nātrija. Tas jāievēro pacientiem, kuriem noteikta diēta ar kontrolētu nātrija saturu.

3. Kā lietot Epirubicin Ebewe 2 mg/ml šķīdumu injekcijām

Šīs zāles Jums ievadīs medicīniskais personāls; neievadiet paši šīs zāles.

Jūsu ārsts izlems par pareizo devu un terapijas ilgumu Jums, kas būs atkarīgs no Jums esošā vēža veida, veselības stāvokļa, svara, auguma, aknu darbības un citām vienlaicīgām terapijām.

Injekcijas vai infūzijas veidā vēnā

Zāles Jums tiks ievadītas injekcijas veidā vēnā 3 – 5 minūšu laikā. To var arī atšķaidīt, un tad tas tiek ievadīts vēnā lēni, parasti pilienu sistēmas veidā 30 minūšu laikā.

Ievadīšana urīnpūslī (intravezikāla lietošana)

Zāles var ievadīt tieši urīnpūslī, lietojot katetru. Ja tiek lietota šī metode, Jūs nedrīkstat dzert nekādu šķidrumu 12 stundas pirms ārstēšanas, lai urīns pārāk daudz neatšķaidītu zāles. Zāļu šķīdums pēc ievadīšanas jāpatur urīnpūslī 1 stundu. Ik pa laikam Jums būs jāpamaina poza, lai nodrošinātu, ka zāles sasniedz visas urīnpūšļa daļas.

Iztukšojot urīnpūsli pēc zāļu lietošanas, parūpējieties, lai urīns nesaskartos ar Jūsu ādu. Ja tas notiek, rūpīgi nomazgājiet skarto vietu ar ziepēm un ūdeni, bet neberziet.

Epirubicīna hidrohlorīdu nedrīkst lietot iekšķīgi, zem ādas, intramuskulāri vai intratekāli!

Epirubicīna hidrohlorīda lietošanas laikā ārsts Jums regulāri veiks asins pārbaudes. Tas vajadzīgs, lai novērtētu zāļu efektivitāti. Ārsts veiks arī regulāras Jūsu sirdsdarbības pārbaudes.

Ja Jums ir aknu darbības traucējumi, Jūsu ārsts var samazināt devu.

Dati par epirubicīna hidrohlorīda lietošanas drošumu un efektivitāti bērniem nav pietiekami.

Ja Jums liekas, ka Epirubicin Ebewe 2 mg/ml šķīduma injekcijām iedarbība ir par stipru vai par vāju, konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu.

Ja esat lietojis Epirubicin Ebewe 2 mg/ml šķīdumu injekcijām vairāk nekā noteikts

Jūsu ārsts nodrošinās, ka tiek lietota Jūsu stāvoklim atbilstošā deva. Tā kā šīs zāles ievadīs medicīnas personāls, pārdozēšanas risks ir maz ticams. Pārdozēšanas gadījumā Jums var būt izteiktākas blakusparādības. Ja Jums ir aizdomas, ka ir ievadīts pārāk daudz Epirubicin Ebewe 2 mg/ml šķīduma injekcijām, nekavējoties pastāstiet par tām savam ārstam.

Ja esat aizmirsis lietot Epirubicin Ebewe 2 mg/ml šķīdumu injekcijām

Tā kā šīs zāles ievadīs medicīnas personāls, iespēja, ka tiks izlaista deva, ir maz ticama.

Ja Jums ir kādi jautājumi par šo zāļu lietošanu, jautājiet savam ārstam vai farmaceitam.

Ja pārtraucat lietot Epirubicin Ebewe 2 mg/ml šķīdumu injekcijām

Ja Jums ir kādi jautājumi par šo zāļu lietošanu, jautājiet ārstam vai farmaceitam.

4. Iespējamās blakusparādības

Tāpat kā visas zāles, šīs zāles var izraisīt blakusparādības, kaut arī ne visiem tās izpaužas.

Epirubicīna hidrohlorīda terapijas laikā ir novērotas zemāk minētās blakusparādības ar šādu sastopamības biežumu: ļoti bieži (≥1/10); bieži (≥1/100 līdz <1/10); retāk (≥1/1000 līdz 1<100); reti (≥10 000 līdz <1/1000); ļoti reti (<1/10 000), nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem).

Paredzams, ka nevēlamās blakusparādības var rasties vairāk nekā 10 % ārstēto pacientu. Visbiežāk sastopamās blakusparādības ir kaulu smadzeņu darbības nomākums, kuņģa-zarnu trakta traucējumi, ēstgribas zudums (anoreksija), matu izkrišana (alopēcija), infekcija.

Orgānu sistēmu klasifikācija

Biežums

Nevēlamās blakusparādības

Infekcijas un infestācijas

Bieži

Infekcija

Nav zināmi

Septisks šoks, infekcijas un asins saindēšanās (sepse), plaušu iekaisums (pneimonija)

Labdabīgi, ļaundabīgi un neprecizēti audzēji (ieskaitot cistas un polipus)

Reti

Asins vēzis (akūtas leikozes - limfoleikoze, mieloleikoze)

Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi

Ļoti bieži

Mielosupresija (leikopēnija, granulocitopēnija un neitropēnija, anēmija un febrīla neitropēnija)

Retāk

Trombocītu skaita samazināšanās, kas palielina asinsizplūdumu un asiņošanas risku (trombocitopēnija)

Nav zināmi

Asiņošana un audu hipoksija (skābekļa deficīts audos) mielosupresijas rezultātā

Imūnās sistēmas traucējumi

Reti

Anafilakse (nopietna alerģiska reakcija)

Vielmaiņas un uztures traucējumi

Bieži

Ēstgribas zudums (anoreksija), pārmērīgs ūdens zudums organismā (dehidratācija)

Reti

Pārmērīgs urīnskābes līmenis asinīs (hiperurikēmija)

Nervu sistēmas traucējumi

Reti

Reibonis

Acu bojājumi

Nav zināmi

Acu gļotādas iekaisums (konjunktivīts), radzenes iekaisums (keratīts)

Sirds funkcijas traucējumi

Reti

Sastrēguma sirds mazspēja (aizdusa, tūska, palielinātas aknas, ascīts, plaušu tūska, pleiras izsvīdums, galopa ritms), toksiska ietekme uz sirdi (piem., izmaiņas EKG, aritmijas, kardiomiopātija), ventrikulāra tahikardija (paātrināta sirdsdarbība), palēnināta sirdsdarbība (bradikardija), sirds vadīšanas traucējumi (AV blokāde, Hisa kūlīša zara blokāde).

Asinsvadu sistēmas traucējumi

Bieži

Karstuma viļņi

Retāk

Iekaisums vēnā (flebīts), vēnas iekaisums, kas saistīts ar trombu veidošanos (tromboflebīts)

Nav zināmi

Šoks, trombembolija (tromba atraušanās no piestiprināšanās vietas), tai skaitā plaušu embolija

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

Bieži

Mukozīts (gremošanas trakta gļotādas iekaisums un čūlas), barības apakšējās daļas sieniņu iekaisums (ezofagīts), mutes gļotādas iekaisums (stomatīts), vemšana, caureja, slikta dūša

Nav zināmi

Mutes gļotādas erozijas, čūlas mutes dobumā, sāpes mutes dobumā, dedzinoša sajūta gļotādā, asiņošana mutes dobumā un vaigu gļotādas pigmentācija

Ādas un zemādas audu bojājumi

Ļoti bieži

Matu izkrišana (alopēcija)

Reti

Nātrene (ādas vai gļotādu alerģiskā reakcija)

Nav zināmi

Lokāla toksicitāte, izsitumi, nieze, ādas izmaiņas, ādas apsārtums un iekaisums (eritēma), pietvīkums, ādas un nagu hiperpigmentācija, paaugstināta jutība pret gaismu (fotosensitivitāte), apstarotās ādas paaugstināta jutība (ādas reakcija agrāk apstarotā apvidū).

Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi

Ļoti bieži

1-2 dienas pēc zāļu ievadīšanas novērojama urīna krāsošanās sarkanā krāsā

Reproduktīvās sistēmas traucējumi un krūts slimības

Reti

Menstruāciju neesamība (amenoreja), spermatozoīdu iztrūkums ejakulātā (azoospermija)

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

Bieži

Apsārtums infūzijas ievadīšanas vietā

Reti

Vārgums (astēnija), drudzis, drebuļi

Izmeklējumi

Reti

Aknu enzīmu līmeņa izmaiņas (piemēram, transamināžu līmeņa izmaiņas)

Nav zināmi

Asimptomātiska kreisā sirds kambara izsviedes

frakcijas samazināšanās

Traumas, saindēšanās un ar manipulācijām saistītas komplikācijas

Bieži

Ķīmisks urīnpūšļa iekaisums (cistīts), dažkārt asiņains cistīts ir novērots pēc intavezikālas ievadīšanas.

Intravezikāla ievadīšana

Sakarā ar to, ka tikai neliels daudzums aktīvās vielas tiek reabsorbēts pēc intravezikālas ievadīšanas, smagas sistēmiskas nevēlamas blakusparādības, tāpat kā alerģiskas reakcijas novērotas reti. Visbiežāk tiek ziņots par tādām lokālām reakcijām kā dedzināšanas sajūta un bieža vēlme iztukšot urīnpūsli (polakiūrija). Dažreiz ziņots par bakteriālu vai ķīmisku cistītu. Pārsvarā šīs blakusparādības ir atgriezeniskas.

Ziņošana par blakusparādībām

Ja Jums rodas jebkādas blakusparādības, konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu. Tas attiecas arī uz iespējamajām blakusparādībām, kas nav minētas šajā instrukcijā.

Jūs varat ziņot par blakusparādībām arī tieši Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīga, LV 1003. Tīmekļa vietne: HYPERLINK "http://www.zva.gov.lv" www.zva.gov.lv

Ziņojot par blakusparādībām, Jūs varat palīdzēt nodrošināt daudz plašāku informāciju par šo zāļu drošumu.

5. Kā uzglabāt Epirubicin Ebewe 2 mg/ml šķīdumu injekcijām

Uzglabāt bērniem neredzamā un nepieejamā vietā.

Uzglabāt ledusskapī (2°C-8°C).

Šķīdumu no flakona drīkst ievilkt šļircē tikai pirms pašas lietošanas.

No mikrobioloģiskā viedokļa, zāles ir jālieto nekavējoties. Ja sagatavotās zāles netiek lietotas tūlīt, par uzglabāšanas laiku un apstākļiem atbildīgs ir lietotājs, parasti uzglabāšanas laiks nedrīkst būt ilgāks par 24 stundām 2°C-8oC temperatūrā, ja pagatavošana ir veikta pārbaudītos un validētos aseptiskos apstākļos. Veicot pārbaudes ar pirms 96 stundām atšķaidītu šķīdumu, kas tika uzglabāts 2°C-8oC un istabas temperatūrā (20°C-25oC), nesargājot no gaismas, netika konstatētas ievērojamas izmaiņas.

Uzglabājot ledusskapī, šķīdums injekcijām var pārvērsties gelveida masā. Uzglabājot istabas temperatūrā (15°C-25°C), šī gelveida masa pārvēršas viegli viskozā līdz viendabīgā šķīdumā 2 līdz maksimums 4 stundu laikā. Šķīdumu injekcijām jāizlieto 24 stundu laikā pēc izņemšanas no ledusskapja.

Nelietot Epirubicin Ebewe 2 mg/ml šķīdumu injekcijām pēc derīguma termiņa beigām, kas norādīts uz flakona un iepakojuma pēc „EXP”. Derīguma termiņš attiecās uz norādītā mēneša pēdējo dienu.

Neizmetiet zāles kanalizācijā vai sadzīves atkritumos. Vaicājiet farmaceitam, kā izmest zāles, kuras vairs nelietojat. Šie pasākumi palīdzēs aizsargāt apkārtējo vidi.

6. Iepakojuma saturs un cita informācija

Ko Epirubicin Ebewe 2 mg/ml šķīdums injekcijām satur

Aktīvā viela ir epirubicīna hidrohlorīds.

Katra flakona viens ml šķīduma satur 2 mg epirubicīna hidrohlorīda.

5 ml flakons satur 10 mg epirubicīna hidrohlorīda.

25 ml flakons satur 50 mg epirubicīna hidrohlorīda.

50 ml flakons satur 100 mg epirubicīna hidrohlorīda.

100 ml flakons satur 200 mg epirubicīna hidrohlorīda.

Citas sastāvdaļas: nātrija hlorīds, sālsskābe, atšķaidīta (pH korekcijai), ūdens injekcijām.

Epirubicin Ebewe 2 mg/ml šķīduma injekcijām ārējais izskats un iepakojums

Dzidrs, sarkans šķīdums, bez redzamām daļiņām.

Caurspīdīgi I tipa stikla flakoni. Flakoni ir noslēgti ar pelēku fluorpolimēru apvalkotu hlorbutil- gumijas aizbāzni un aizvākoti ar alumīnija vāciņu.

Iepakojumi:

1 flakons, kas satur 5 ml šķīduma.

1 flakons, kas satur 25 ml šķīduma.

1 flakons, kas satur 50 ml šķīduma.

1 flakons, kas satur 100 ml šķīduma.

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

Reģistrācijas apliecības īpašnieks

Sandoz d.d.

Verovškova 57

SI-1000 Ljubljana

Slovēnija

Ražotājs:

EBEWE Pharma Ges.m.b.H.Nfg.KG,

Mondseestrasse 11, A-4866 Unterach,

Austrija

Šī lietošanas instrukcija pēdējo reizi pārskatīta 09/2018

-----------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Tālāk sniegtā informācija paredzēta tikai veselības aprūpes speciālistiem

Ieteicamie infūziju šķīdumi ir 0,9% nātrija hlorīda šķīdums intravenozām infūzijām un 5% glikozes šķīdums intravenozām infūzijām.

Šīs vielas toksicitātes dēļ jāņem vērā šādi piesardzības ieteikumi:

personāls jāapmāca pareizi sagatavot zāles ievadīšanai un pareizi rīkoties ar tām;

grūtniecēm nedrīkst atļaut darboties ar šīm zālēm;

personālam, kas strādā ar epirubicīna hidrohlorīdu, jālieto aizsargapģērbs, aizsargbrilles, priekšauts, vienreizējas lietošanas cimdi un maskas;

jāsagatavo darba vieta (ieteicams zem laminārās plūsmas sistēmas). Šķīdumu infūzijām sagatavo šim mērķim īpaši paredzētā aseptiskā zonā. Darba virsma jānoklāj ar absorbējošu vienreizējas lietošanas papīru, kam ir plastmasas apakškārta.

katrs atsevišķais priekšmets, ko lieto atšķaidīšanai, ievadīšanai vai tīrīšanai, ieskaitot cimdus, jāievieto bīstamo atkritumu maisos sadedzināšanai augstā temperatūrā.

Ja epirubicīna hidrohlorīds nonācis uz ādas vai gļotādām, ieteicams to rūpīgi nomazgāt ar ūdeni un ziepēm. Lai neradītu vēl vairāk mehānisku ādas bojājumu, nedrīkst mazgāt ar birsti. Ja preparāts nonācis uz ādas vai acīs, acis nekavējoties jāskalo ar ūdeni vai āda jāmazgā ar ūdeni un ziepēm vai nātrija hidrogēnkarbonāta šķīdumu, turklāt jākonsultējas ar ārstu. Pēc cimdu novilkšanas

vienmēr jāmazgā rokas.

Izšļakstīšanās vai sūces gadījumā jāveic apstrāde ar atšķaidītu nātrija hipohlorīta šķīdumu (1% brīva hlora), ieteicams izmērcēt, tad noskalot ar ūdeni.

Neizlietotās zāles, visi šķīduma pagatavošanai un ievadīšanai izmantotie materiāli, kā arī viss, kas jebkādā veidā ir saskāries ar epirubicīna hidrohlorīdu, jāiznīcina saskaņā ar vietējām prasībām.

Glabāšana atbilstoši citotoksisko līdzekļu glabāšanas vadlīnijām.

Ekstravazācija

Epirubicīna hidrohlorīdu ir ieteicams ievadīt caur brīvi tekošas i.v. fizioloģiskā šķīduma infūzijas sistēmu pēc pārliecināšanās, ka adata ir labi ievadīta vēnā. Šī metode samazina zāļu ekstravazācijas risku un nodrošina, ka vēna tiek izskalota ar fizioloģisko sāls šķīdumu pēc zāļu ievadīšanas. Epirubicīna hidrohlorīda ekstravazācija no vēnas injekcijas laikā var izraisīt smagus audu bojājumus, pat nekrozi. Injicējot sīkos asinsvados, vai atkārtoti ievadot zāles vienā un tajā pašā vēnā, var rasties vēnas skleroze. Infūziju šķīdums ir jāsagatavo vai nu ar 0,9% nātrija hlorīda šķīdumu, vai ar 5% glikozes šķīdumu.

Nesaderība

Jāizvairās no kontakta ar šķīdumiem, kuriem ir sārmains pH, jo tas var izraisīt šo zāļu hidrolīzi. Epirubicīna hidrohlorīdu nedrīkst lietot maisījumā ar heparīnu to ķīmiskās nesaderības dēļ, kura var izraisīt nogulšņu veidošanos, ja šīs zāles ir noteiktās proporcijās.

Epirubicīna hidrohlorīdu nedrīkst sajaukt vienā šļircē ar citām zālēm.

SASKAŅOTS ZVA 04-10-2018

EQ PAGE 1

EQ PAGE 1

Lejupielādēt zāļu aprakstu

ZĀĻU APRAKSTS

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

Epirubicin Ebewe 2 mg/ml šķīdums injekcijām

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Katra flakona viens ml šķīduma satur 2 mg epirubicīna hidrohlorīda (epirubicini hydrochloridum).

5 ml flakons satur 10 mg epirubicīna hidrohlorīda.

25 ml flakons satur 50 mg epirubicīna hidrohlorīda.

50 ml flakons satur 100 mg epirubicīna hidrohlorīda.

100 ml flakons satur 200 mg epirubicīna hidrohlorīda.

1 ml šķīduma satur 3,54 mg nātrija.

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

3. ZĀĻU FORMA

Šķīdums injekcijām.

Dzidrs, sarkans šķīdums, bez redzamām daļiņām.

Šķīduma pH 2,5-4,0.

Osmolaritāte: no 275 līdz 310 mOsmol/l

4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1. Terapeitiskās indikācijas

Krūts vēzis;

Sīkšūnu plaušu vēzis;

Progresējošs olnīcu vēzis;

Kuņģa vēzis;

Mīksto audu sarkoma.

Intravezikāla lietošana virspusēja urīnpūšļa vēža (Ta, T1) recidīvu profilaksei pēc transuretrālas rezekcijas (TUR).

4.2. Devas un lietošanas veids

Epirubicīna hidrohlorīds paredzēts tikai intravenozai vai intravezikālai ievadīšanai.

Nav pietiekamu datu par epirubicīna hidrohlorīda lietošanas drošumu un efektivitāti bērniem.

Devas

Ārstēšanu ar epirubicīna hidrohlorīdu stacionārā vai sadarbībā ar slimnīcu drīkst veikt tikai ārsti ar pieredzi vēža ārstēšanā.

Intravenoza ievadīšana

Zāles ieteicams ievadīt caur sistēmu kopā ar brīvi plūstošu intravenozu fizioloģiskā šķīduma infūziju pēc tam, kad pārbaudīts, vai adata pareizi ievadīta vēnā. Šī metode līdz minimumam samazina zāļu ekstravazācijas risku un nodrošina, ka vēna pēc zāļu ievadīšanas tiek izskalota ar fizioloģisko šķīdumu. Injekcijas laikā epirubicīna hidrohlorīda ekstravazācija no vēnas var izraisīt smagus audu bojājumus un pat nekrozi. Ekstravazācijas gadījumā ievadīšana nekavējoties jāpārtrauc. Injekcijas nelielās vēnās vai atkārtotas injekcijas vienā vēnā var izraisīt vēnas sklerozi.

Konvencionāla lietošana

Lietojot epirubicīna hidrohlorīdu monoterapijā, ieteicamā deva pieaugušajiem ir 60–90 mg/m2 ķermeņa virsmas laukuma (ĶVL), ievadot intravenozi 3–5 minūšu laikā, un, atkarībā no pacienta hematoloģiskajiem rādītājiem un kaulu smadzeņu stāvokļa, deva jāatkārto ik pēc 21 dienas

Liela deva

Epirubicīna hidrohlorīds monoterapijā plaušu vēža ārstēšanai ar lielām devām jāievada, ievērojot šādu shēmu:

Plaušu vēzis

Sīkšūnu plaušu vēzis (iepriekš neārstēts): pa 120 mg/m2 1. dienā, ik pēc 3 nedēļām.

Nesīkšūnu plaušu vēzis (iepriekš neārstēta plakanšūnu, lielo šūnu un adenokarcinoma): 135 mg/m2 1. dienā vai 45 mg/m2 1., 2., 3. dienās, ik pēc 3 nedēļām.

Krūts vēzis

Pacientēm ar agrīnu krūts vēzi un metastāzēm limfmezglos adjuvantā terapijā epirubicīna hidrohlorīdu ieteicams intravenozi ievadīt devā no 100 mg/m2 (vienā devā 1. dienā) līdz 120 mg/m2 (divās dalītās devās 1. un 8. dienā) ik pēc 3 – 4 nedēļām kombinācijā ar intravenozi ievadītu ciklofosfamīdu un 5-fluorouracilu, kā arī perorālu tamoksifēnu.

Epirubicīna hidrohlorīds jāievada ar intravenozu bolus injekciju 3 – 5 minūšu laikā vai līdz 30 minūtes ilgas infūzijas veidā.

Mazākas devas (60 – 75 mg/m2 parastā terapijā un 105 – 120 mg/m2 lielu devu terapijā) ieteicamas pacientiem, kuriem iepriekš veikta ķīmijterapija vai staru terapija, vecums vai neoplastiska infiltrācija kaulu smadzenēs izraisījusi kaulu smadzeņu darbības traucējumus. Kopējo cikla devu var dalīt 2 -3 secīgās dienās.

Lietojot epirubicīna hidrohlorīdu kombinācijā ar citiem pretaudzēju līdzekļiem, devas atbilstoši jāmazina.

Aknu darbības traucējumi

Epirubicīna hidrohlorīda ekskrēcija galvenokārt notiek caur aknām. Lai izvairītos no vispārējās toksicitātes pastiprināšanās, pacientiem ar aknu darbības traucējumiem deva jāsamazina.

Vidēji smagu aknu darbības traucējumu gadījumā (bilirubīna koncentrācija serumā: 1,4 - 3 mg/100 ml) deva jāsamazina par 50%, smagu aknu darbības traucējumu gadījumā (bilirubīna koncentrācija serumā: > 3 mg/100 ml) deva jāsamazina par 75%.

Nieru darbības traucējumi

Vidēji smagu nieru darbības traucējumu gadījumā devas mazināšana nav nepieciešama, jo caur nierēm tiek izvadīts neliels epirubicīna hidrohlorīda daudzums. Tomēr devas pielāgošana var būt nepieciešama pacientiem ar kreatinīna līmeni serumā >5 mg/dl.

Intravezikāla lietošana

Virspusēja urīnpūšļa vēža vai vēža in situ ārstēšanai epirubicīna hidrohlorīdu var ievadīt intravezikāli. Šādā veidā to nedrīkst lietot, lai ārstētu invazīvus audzējus, kas penetrējuši urīnpūšļa sienu: šādā gadījumā piemērotāka ir sistēmiska terapija vai ķirurģiska operācija. Epirubicīna hidrohlorīdu intravezikāli sekmīgi lietoja arī kā profilaktisku līdzekli recidīvu novēršanai pēc transuretrālas virspusēju audzēju rezekcijas.

Ir ieteicamas šādas shēmas: 8 nedēļas reizi nedēļā ievada 50 mg/50 ml (atšķaidot ar fizioloģisko šķīdumu vai sterilu destilēto ūdeni). Ja novēro lokālas toksicitātes izpausmes (ķīmisku cistītu), ieteicams devu samazināt līdz 30 mg/50 ml. Vēzis in situ: devu var paaugstināt līdz 80 mg/50 ml (atkarībā no pacienta individuālās panesamības). Profilaksei: 4 nedēļas reizi nedēļā lieto 50 mg/50 ml. Vēlāk 11 reizes to pašu devu lieto reizi mēnesī.

Instilētajam šķīdumam urīnpūslī jāpaliek 1 stundu. Lai izvairītos no instilētā šķīduma atšķaidīšanās ar urīnu, 12 stundas pirms procedūras pacientam neiesaka dzert nekāda veida šķidrumu. Instilācijas laikā pacientam periodiski jāmaina guļus stāvokli, lai nodrošinātu maksimālu kontaktu ar šķīdumu.

4.3. Kontrindikācijas

Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām, vai citiem atraciklīniem vai antracēndioniem.

Zīdīšanas periods.

Ievadot intravenozi:

pastāvīga mielosupresija;

smagi aknu darbības traucējumi;

kardiomiopātija;

nesens miokarda infarkts;

smagas aritmijas;

iepriekšēja ārstēšana ar maksimālām kumulatīvām epirubicīna un/vai citu antraciklīnu vai antracēndionu devām (skatīt 4.4. apakšpunktu);

pacientiem ar akūtām sistēmiskām infekcijām;

nestabila stenokardija.

Ievadot intravezikāli:

urīnceļu infekcijas;

urīnpūšļa iekaisums;

hematūrija;

invazīvi audzēji, kas penetrē urīnpūsli;

katetrizācijas problēmas.

4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Vispārēji

Epirubicīna hidrohlorīdu drīkst ordinēt vienīgi kvalificēta ārsta uzraudzībā, kuram ir pieredze citotoksiskās terapijas lietošanā.

Ārstēšanu ar epirubicīna hidrohlorīdu drīkst sākt tikai tad, kad pacients ir atveseļojies pēc iepriekšējās citotoksiskās terapijas izraisītajām akūtajām toksiskajām parādībām (piemēram, stomatīta, neitropēnijas, trombocitopēnijas un ģeneralizētas infekcijas).

Lai gan terapija ar lielām epirubicīna hidrohlorīda devām (piem., ≥90 mg/m2 ik pēc 3 vai 4 nedēļām) izraisa tādas pašas nevēlamās blakusparādības, kas parasti ir līdzīgas tām, ko novēro, lietojot standarta devas (<90 mg/m2 ik pēc 3 vai 4 nedēļām), neitropēnija un stomatīts/mukozīts var būt smagāks. Ārstējot ar lielām epirubicīna hidrohlorīda devām, īpaša uzmanība jāpievērš iespējamām klīniskām komplikācijām, ko izraisa izteikts kaulu smadzeņu nomākums.

Sirds funkcija

Kardiotoksicitāte ir antraciklīnu lietošanas riska faktors, kas var būt saistīts ar agrīnām (t.i., akūtām) vai vēlīnām reakcijām.

Agrīna (t.i., akūta) toksiskā iedarbība

Galvenā epirubicīna hidrohlorīda agrīnā toksiskā iedarbība ir sinusa tahikardija un/vai tādas nespecifiskas pārmaiņas elektrokardiogrammā (EKG) kā ST−T novirzes. Novērotas arī tahiaritmijas, tostarp ventrikulāras ekstrasistoles un ventrikulāra tahikardija, bradikardija, kā arī atrioventrikulāra un Hisa kūlīša kājiņu blokāde. Parasti šīs parādības neliecina par turpmāku vēlīnas kardiotoksicitātes attīstību, tās reti ir klīniski nozīmīgas un parasti to dēļ nav jāatsakās no turpmākās terapijas ar epirubicīna hidrohlorīdu.

Vēlīna toksiskā iedarbība

Vēlīnā kardiotoksiskā iedarbība parasti attīstās epirubicīna hidrohlorīda terapijas gaitā vai 2−3 mēnešu laikā pēc terapijas, taču novērota arī vēlāka kardiotoksicitāte (vairākus mēnešus vai pat gadus pēc terapijas). Vēlīnā kardiomiopātija izpaužas kā kreisā sirds kambara izsviedes frakcijas samazināšanās un/vai sastrēguma sirds mazspējas (SSM) pazīmes un simptomi, piemēram, aizdusu, plaušu tūsku, perifēru tūsku, kardiomegāliju un hepatomegāliju, oligūriju, ascītu, hidrotoraksu un galopa ritmu. Dzīvībai bīstama sastrēguma sirds mazspēja (SSM) ir vissmagākā antraciklīnu inducētā kardiomiopātijas forma, un tā liecina par šo zāļu kumulatīvās devas ierobežojošu toksicitāti.

SSM rašanās risks strauji paaugstinās, palielinot kopējo kumulatīvo epirubicīna hidrohlorīda devu virs 900 mg/m2; šādu kumulatīvu devu drīkst pārsniegt tikai ievērojot ārkārtīgu piesardzību.

Pirms epirubicīna hidrohlorīda terapijas sākšanas jānosaka sirds funkcija un terapijas laikā tā jākontrolē, lai maksimāli samazinātu smaga sirds bojājuma rašanās risku. Risks ir mazāks, ja terapijas gaitā regulāri pārbauda kreisā sirds kambara izsviedes frakciju un, tikko parādās funkcijas traucējumi, nekavējoties pārtrauc epirubicīna hidrohlorīda terapiju. Piemērotākā kvantitatīvā metode sirds funkcijas kontrolei (kreisā sirds kambara izsviedes frakcijas novērtēšanai) ir radionuklīdā angiogrāfija (angl.: MUGA) vai ehokardiogrāfija (EHO). Novērtējot sirds stāvokli pirms terapijas, ieteicams izdarīt EKG un MUGA vai EHO, sevišķi pacientiem ar paaugstinātu kardiotoksicitātes risku. Pēc tam seko kreisā sirds kambara izsviedes frakcijas noteikšana ar MUGA vai ECHO palīdzību jāatkārto, īpaši pacientiem, kas saņēmuši lielākas, kumulatīvas antraciklīnu devas. Visā novērošanas periodā jāizmanto viena un tā pati izmeklēšanas metode.

Ņemot vērā kardiomiopātijas risku, kumulatīvo epirubicīna hidrohlorīda devu 900 mg/m2 drīkst pārsniegt, tikai ievērojot ārkārtīgu piesardzību.

Kardiotoksicitātes riska faktori ir aktīva vai latenta kardiovaskulāra slimība, iepriekšēja vai vienlaicīga staru terapija videnes/perikarda zonā, iepriekšēja terapija ar citiem antraciklīniem vai antracēndioniem, vienlaicīga citu zāļu, kas spēj nomākt sirds kontraktilitāti vai kardiotoksiskas zāles (piem., trastuzumabs) (skatīt 4.5. apakšpunktu) ar paaugstinātu risku gados vecākiem pacientiem.

Pacientiem, kuri saņem trastuzumabu vienu pašu vai kombinācijā ar antraciklīniem (tādiem kā epirubicīna hidrohlorīds), tika novērota sirds mazspēja (II-IV klase, NYHA). Tā var būt vidēji smaga vai smaga un var izraisīt nāvi.

Nevajadzētu kombinēt trastuzumabu un antraciklīnus (tādus kā epirubicīna hidrohlorīds), izņemot gadījumus, kad lietošana notiek labi kontrolētos pētījumos ar sirds funkciju novērošanu. Kardiotoksicitātes risks pastāv arī tiem pacientiem, kuri iepriekš saņēma antraciklīnus un tagad lieto trastuzumabu, lai gan šis risks ir zemāks, salīdzinot ar vienlaicīgu trastuzumaba un antraciklīnu lietošanu.

Tā kā trastuzumaba eliminācijas pusperiods ir 28 - 38 dienas, trastuzumabs var saglabāties asinsritē līdz pat 27 nedēļām pēc terapijas pārtraukšanas. Līdz ar to paaugstināts kardiotoksicitātes risks var būt pacientiem, kuri iepriekš saņēma trastuzumabu un tagad lieto antraciklīnus (tādus kā epirubicīna hidrohlorīds). Ārstam, pēc iespējas, jāizvairās no antraciklīnus saturošas terapijas līdz pat 27 nedēļām pēc trastuzumaba lietošanas. Ja tomēr antraciklīni (tādi kā epirubicīna hidrohlorīds) tiek lietoti, rūpīgi ir jākontrolē sirds funkcijas.

Ja trastuzumaba terapijas laikā pēc epirubicīna hidrohlorīda terapijas attīstās simptomātiskā sirds mazspēja, ir jāizmanto standartterapija.

Sevišķi rūpīgi jāseko to pacientu sirds funkcijai, kuri saņem lielas kumulatīvas devas un kuriem ir kardiotoksicitātes riska faktori. Tomēr epirubicīna hidrohlorīda kardiotoksiskā darbība var parādīties arī tad, ja lieto mazākas kumulatīvas devas, pie tam neatkarīgi no tā, vai pacientam ir kardiotoksicitātes riska faktori vai to nav.

Iespējams, ka epirubicīna hidrohlorīda un citu antraciklīnu vai antracēndionu toksiskā iedarbība summējas.

Hematoloģiskā toksicitāte

Tāpat kā citi citotoksiski līdzekļi, epirubicīna hidrohlorīds var izraisīt mielosupresiju. Pirms katra terapijas cikla un katra cikla laikā jāvērtē hematoloģiskie rādītāji, tostarp leikocitārā formula. No devas atkarīga, pārejoša leikopēnija un/vai granulocitopēnija (neitropēnija) ir epirubicīna hidrohlorīda hematoloģiskās toksicitātes dominējoša izpausme un ir visbiežākā akūta, devu ierobežojoša šo zāļu toksicitāte.

Leikopēnija un neitropēnija parasti ir smagāka, izmantojot lielo devu shēmas, un vairumā gadījumu intensitātes maksimumu sasniedz 10. līdz 14. dienā pēc zāļu ievadīšanas. Parasti tās ir pārejošas, un lielākajā daļā gadījumu leikocītu/neitrofilo leikocītu skaits līdz 21. dienai atgriežas normas robežās. Var rasties arī trombocitopēnija un anēmija. Smagas mielosupresijas klīniskās sekas ir drudzis, infekcija, sepse/septicēmija/septisks šoks, asiņošana, audu hipoksija vai nāve.

Sekundāra leikoze

Pacientiem, kuri ārstēti ar antraciklīniem, tai skaitā epirubicīna hidrohlorīdu, tika novērota sekundāra leikoze ar vai bez preleikēmiskās fāzes. Sekundāra leikoze ir daudz biežāk, ja šīs zāles tiek lietotas kombinācijā ar DNS-bojājošiem pretaudzēja līdzekļiem, kombinācijā ar staru terapiju, kad pacienti iepriekš ir intensīvi ārstēti ar citotoksiskām zālēm vai ja ir palielinātas antraciklīnu devas. Šīm leikozēm var būt 1 - 3 gadus ilgs latentais periods (skatīt 5.1. apakšpunktu).

Kuņģa-zarnu trakts

Epirubicīna hidrohlorīds izraisa vemšanu. Parasti mukozīts/stomatīts parādās drīz pēc zāļu lietošanas un smagos gadījumos var dažās dienās progresēt līdz gļotādas čūlām. Lielākā daļa pacientu atveseļojas pēc šīm blakusparādībām līdz 3. terapijas nedēļai.

Aknu funkcija

Galvenais epirubicīna hidrohlorīda eliminācijas ceļš ir hepatobiliārā sistēma. Pirms epirubicīna hidrohlorīda terapijas sākšanas un arī terapijas laikā, jānovērtē kopējā bilirubīna un AsAT koncentrācija serumā. Pacientiem ar paaugstinātu bilirubīna un ASAT līmeni var būt lēnāks zāļu klīrenss un izteiktāka vispārējā toksicitāte. Šiem pacientiem ir ieteicamas mazākas devas (skatīt 4.2. un 5.2. apakšpunktu). Epirubicīna hidrohlorīdu nedrīkst lietot pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Nieru funkcija

Terapijas laikā un pirms tās regulāri jānosaka kreatinīna koncentrācija serumā. Pacientiem ar kreatinīna koncentrāciju serumā >5 mg/dl nepieciešama devas pielāgošana (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Reakcijas injekcijas vietā

Injekcijas nelielās vēnās vai atkārtotas injekcijas vienā vēnā var izraisīt vēnas sklerozi. Ieteicamās ievadīšanas procedūras ievērošana var samazināt flebīta/tromboflebīta risku injekcijas vietā (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Ekstravazācija

Epirubicīna hidrohlorīda ekstravazācija intravenozās injekcijas laikā var radīt lokālas sāpes, smagus audu bojājumus (pūšļu veidošanos, smagu celulītu) un nekrozi. Ja intravenozas epirubicīna hidrohlorīda ievadīšanas laikā, parādās ekstravazācijas pazīmes, zāļu infūzija nekavējoties jāpārtrauc. Antraciklīnu ekstravazācijas izraisītas blakusparādības var novērst vai samazināt, ja nekavējoties tiek uzsākta atbilstoša terapija, piem., lietojot deksrazoksānu (skatīt atbilstošu zāļu aprakstu). Pacienta sāpes var atvieglot atdzesējot un saglabājot atdzesētu injekcijas vietu, lietojot hialuronskābi un dimetilsulfoksīdu (DMSO). Turpmāko laiku pacients ir rūpīgi jānovēro, jo vairākas nedēļas pēc ekstravazācijas var attīstīties nekroze. Ieteicama plastiskā ķirurga konsultācija par iespējamo ekscīzijas nepieciešamību.

Citi

Epirubicīna hidrohlorīda, tāpat kā citu citotoksisko līdzekļu, lietošanas laikā reizēm novērots tromboflebīts un trombembolijas, arī plaušu trombembolija (dažos gadījumos fatāla).

Audzēja sabrukšanas sindroms

Epirubicīna hidrohlorīds var izraisīt hiperurikēmiju intensīvā purīnu katabolisma dēļ, kas pavada neoplastisko šūnu straujo sabrukšanu zāļu ietekmē (audzēja sabrukšanas sindroms). Pēc sākotnējās ārstēšanas jānovērtē urīnskābes, kālija, kalcija fosfāta un kreatinīna koncentrācija asinīs. Hidratācija, urīna alkalizācija un profilakse ar allopurinolu hiperurikēmijas novēršanai var mazināt iespējamās audzēja sabrukšanas sindroma komplikācijas.

Imūno sistēmu nomācoša iedarbība/paaugstināta uzņēmība pret infekcijām

Dzīvu vai dzīvu novājinātu vakcīnu ievadīšana pacientiem, kuru imūnā sistēma ir novājināta lietojot ķīmijterapijas līdzekļus, tai skaitā epirubicīna hidrohlorīdu, var izraisīt nopietnas vai dzīvībai bīstamas infekcijas (skatīt 4.5. apakšpunktu). Jāizvairās no pacientu, kuri saņem epirubicīna hidrohlorīdu, vakcinācijas ar dzīvām vakcīnām. Var nozīmēt nedzīvas vai inaktivētas vakcīnas, taču atbildes reakcija uz šādām vakcīnām var būt vājāka.

Reproduktīvā sistēma

Epirubicīna hidrohlorīds var izraisīt genotoksicitāti. Epirubicīna hidrohlorīda terapijas laikā atbilstoša kontracepcija jālieto gan vīriešiem, gan sievietēm. Ģenētiskā konsultācija ir ieteicama pacientiem, kuri pēc terapijas beigām vēlas grūtniecības iestāšanos.

Papildu brīdinājumi un piesardzība, izmantojot citus ievadīšanas veidus

Intravezikāla ievadīšana

Intravezikāla lietošana – epirubicīna hidrohlorīda ievadīšana var izraisīt ķīmiska cistīta simptomus (piemēram, dizūriju, poliūriju, niktūriju, strangūriju, hematūriju, nepatīkamas sajūtas urīnpūslī, urīnpūšļa sienas nekrozi) un urīnpūšļa konstrikciju. Īpaša uzmanība jāpievērš ar katetrizāciju saistītām problēmām (piemēram, uretras obstrukcija masīva intravezikāla vēža dēļ).

Palīgvielas

Viens mililitrs šo zāļu injekciju vai infūziju šķīduma satur 3,54 mg nātrija. Tas jāievēro

pacientiem, kuriem noteikta diēta ar kontrolētu nātrija saturu.

Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Epirubicīna hidrohlorīdu galvenokārt lieto kombinācijā ar citām citotoksiskām zālēm. Var rasties papildu toksicitāte, it īpaši tas attiecas uz toksisko iedarbību uz kaulu smadzenēm/asinīm un kuņģa-zarnu traktu (skatīt 4.4. apakšpunktu). Lietojot epirubicīna hidrohlorīdu kombinētā ķīmijterapijā ar citām potenciāli kardiotoksiskām zālēm, kā arī vienlaikus ar citām kardioaktīvām vielām (piemēram, kalcija kanālu blokatoriem), visu terapijas laiku jākontrolē sirds funkcija.

Epirubicīna hidrohlorīds plaši metabolizējas aknās. Vienlaicīgi lietotu zāļu izraisītas aknu darbības pārmaiņas var ietekmēt epirubicīna hidrohlorīda metabolismu, farmakokinētiku, terapeitisko efektivitāti un/vai toksicitāti (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Antraciklīnus, ieskaitot epirubicīna hidrohlorīdu, nedrīkst lietot kombinācijā ar citiem kardiotoksiskiem līdzekļiem, ja vien pacienta sirds funkcija netiek rūpīgi kontrolēta. Paaugstināts kardiotoksicitātes rašanās risks var būt pacientiem, kuri saņem antraciklīnus pēc tam, kad pārtraukta terapija ar citiem kardiotoksiskajiem līdzekļiem, īpaši ar tiem, kuriem raksturīgs ilgs eliminācijas pusperiods, piemēram, trastuzumabs.

Tā kā trastuzumaba eliminācijas pusperiods ir apmēram 28 - 38 dienas, un asinsritē tas var saglabāties līdz pat 27 nedēļām pēc trastuzumaba terapijas pārtraukšanas. Pacientiem, kuri pēc trastuzumaba terapijas pārtraukšanas saņem tādus antraciklīnus kā epirubicīna hidrohlorīds, var būt paaugstināts kardiotoksicitātes risks.

Tādēļ, ja vien iespējams, ārstiem jāizvairās nozīmēt antraciklīnus saturošu terapiju 27 nedēļas pēc trastuzumaba terapijas pārtraukšanas. Tomēr, ja antraciklīnus lieto ātrāk, ieteicams rūpīgi kontrolēt pacienta sirds funkciju.

Pacientus, kas saņem epirubicīna hidrohlorīdu, nedrīkst vakcinēt ar dzīvām vakcīnām. Nedzīvās vai inaktivētās vakcīnas drīkst ievadīt, tomēr atbildes reakcija var būt pazemināta.

Cimetidīns palielina epirubicīna hidrohlorīda AUC par 50%, tādēļ tā lietošana jāpārtrauc epirubicīna hidrohlorīda terapijas laikā.

Ja paklitakselu lieto pirms epirubicīna hidrohlorīda, tas var palielināt nepārvērstā (nemetabolizētā) epirubicīna hidrohlorīda un tā metabolītu koncentrāciju plazmā, kas tomēr nav ne toksiski, ne aktīvi. Vienlaicīga paklitaksela vai docetaksela lietošana neietekmēja epirubicīna hidrohlorīda farmakokinētiku, ja epirubicīna hidrohlorīds tika lietots pirms taksāniem. Šādu kombināciju varētu lietot ievērojot sarežģītu ievadīšanas shēmu starp šīm divām aktīvām vielām. Starp epirubicīna hidrohlorīda un paklitaksela infūzijām jābūt vismaz 24 stundu starpībai.

Deksverapamils var mainīt epirubicīna hidrohlorīda farmakokinētiku un, iespējams, pastiprināt tā nomācošo ietekmi uz kaulu smadzenēm.

Vienā pētījumā noteikts, ka docetaksels var palielināt epirubicīna hidrohlorīda metabolītu koncentrāciju plazmā, ja to ievada uzreiz pēc epirubicīna hidrohlorīda.

Hinīns var paātrināt epirubicīna hidrohlorīda sākotnējo izplatīšanos no asinīm audos un var ietekmēt epirubicīna hidrohlorīda sadalīšanos eritrocītos.

Vienlaicīga α2 b interferona lietošana var samazināt gan epirubicīna hidrohlorīda eliminācijas pusperiodu, gan arī kopējo klīrensu.

Izteiktu asinsrades traucējumu iespēja jāņem vērā, (iepriekš) ārstējot ar līdzekļiem, kas

ietekmē kaulu smadzenes (t.i., citostatiskajiem līdzekļiem, sulfanilamīdiem, hloramfenikolu, difenilhidantoīniem, amidopirīna atvasinājumiem vai pretretrovīrusu līdzekļiem).

Kaulu smadzeņu nomācošā iedarbība var pastiprināties tiem pacientiem, kuri saņem antraciklīnu terapiju kombinācijā ar deksrazoksānu.

Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

(Skatīt 5.3. apakšpunktu „Preklīniskie dati par drošumu”)

Fertilitāte

Epirubicīna hidrohlorīds var ierosināt bojājumus spermatozoīdu hromosomās vīriešiem. Vīriešiem, kas tiek ārstēti ar epirubicīna hidrohlorīdu, jālieto efektīvas kontracepcijas metodes un, ja iespējams un nepieciešams, ir jākonsultējas par spermas konservācijas iespējām, jo ārstēšana var izraisīt neatgriezenisku neauglību.

Epirubicīna hidrohlorīds var izraisīt amenoreju vai priekšlaicīgu menopauzi sievietēm pirmsmenopauzālā vecumā.

Grūtniecība

Sievietēm fertilā vecumā ārstēšanas laikā jāizvairās no grūtniecības un jālieto efektīva kontracepcijas metode.

Pētījumos ar dzīvniekiem iegūtie dati liecina, ka epirubicīna hidrohlorīda lietošana grūtniecības laikā var būt kaitīga auglim. Ja epirubicīna hidrohlorīdu lieto grūtniecības laikā vai pacientei, ārstējoties ar šīm zālēm, iestājas grūtniecība, paciente jāinformē par iespējamo risku auglim.

Pētījumi grūtniecēm nav veikti. Epirubicīna hidrohlorīdu grūtniecības laikā drīkst lietot tikai tad, ja iespējamais ieguvums atsver iespējamo risku auglim.

Barošana ar krūti

Nav zināms, vai epirubicīna hidrohlorīds izdalās mātes pienā. Tā kā daudzas zāles, tai skaitā citi antraciklīni, izdalās mātes pienā un iespējamas nopietnas epirubicīna hidrohlorīda blakusparādības zīdaiņiem, tad pirms šo zāļu lietošanas uzsākšanas jāpārtrauc bērna barošana ar krūti.

4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Nav ziņots par nevēlamām blakusparādībām, kas ietekmē spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus.

4.8. Nevēlamās blakusparādības

Epirubicīna hidrohlorīda terapijas laikā ir novērotas zemāk minētās blakusparādības ar šādu sastopamības biežumu: ļoti bieži (≥1/10); bieži (≥1/100, <1/10); retāk (≥1/1000, 1<100); reti (≥10 000, <1/1000); ļoti reti (<1/10 000), nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem).

Paredzams, ka nevēlamās blakusparādības var rasties vairāk nekā 10 % ārstēto

pacientu. Visbiežāk sastopamās blakusparādības ir mielosupresija, kuņģa-zarnu trakta traucējumi, anoreksija, alopēcija, infekcija.

Orgānu sistēmu klasifikācija

Biežums

Nevēlamās blakusparādības

Infekcijas un infestācijas

Bieži

Infekcija

Nav zināmi

Septisks šoks, sepse, pneimonija

Labdabīgi, ļaundabīgi un neprecizēti audzēji (ieskaitot cistas un polipus)

Reti

Akūta limfoleikoze, akūta mieloleikoze

Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi

Ļoti bieži

Mielosupresija (leikopēnija, granulocitopēnija un neitropēnija, anēmija un febrīla neitropēnija)

Retāk

Trombocitopēnija

Nav zināmi

Asiņošana un audu hipoksija mielosupresijas rezultātā

Imūnās sistēmas traucējumi

Reti

Anafilakse

Vielmaiņas un uztures traucējumi

Bieži

Anoreksija, dehidratācija

Reti

Hiperurikēmija (skatīt 4.4. apakšpunktu)

Nervu sistēmas traucējumi

Reti

Reibonis

Acu bojājumi

Nav zināms

Konjunktivīts, keratīts

Sirds funkcijas traucējumi

Reti

Sastrēguma sirds mazspēja (aizdusa, tūska, palielinātas aknas, ascīts, plaušu tūska, izsvīdums pleirā, galopa ritms), toksiska ietekme uz sirdi (piem., izmaiņas EKG, aritmijas, kardiomiopātija), ventrikulāra tahikardija, bradikardija, AV blokāde, Hisa kūlīša zara blokāde.

Asinsvadu sistēmas traucējumi

Bieži

Karstuma viļņi

Retāk

Flebīts, tromboflebīts

Nav zināms

Šoks, trombembolija, tai skaitā plaušu embolija

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

Bieži

Mukozīts, ezofagīts, stomatīts, vemšana, caureja, slikta dūša

Nav zināmi

Mutes gļotādas erozijas, čūlas mutes dobumā, sāpes mutes dobumā, dedzinoša sajūta gļotādā, asiņošana mutes dobumā un vaigu gļotādas pigmentācija

Ādas un zemādas audu bojājumi

Ļoti bieži

Alopēcija

Reti

Nātrene

Nav zināmi

Lokāla toksicitāte, izsitumi, nieze, ādas izmaiņas, eritēma, pietvīkums, ādas un nagu hiperpigmentācija, fotosensitivitāte, apstarotās ādas paaugstināta jutība (ādas reakcija agrāk apstarotā apvidū).

Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi

Ļoti bieži

1-2 dienas pēc zāļu ievadīšanas novērojama urīna krāsošanās sarkanā krāsā

Reproduktīvās sistēmas traucējumi un krūts slimības

Reti

Amenoreja, azoospermija

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

Bieži

Apsārtums infūzijas ievadīšanas vietā

Reti

Vārgums, astēnija, drudzis, drebuļi

Izmeklējumi

Reti

Transamināžu līmeņa izmaiņas

Nav zināmi

Asimptomātiska kreisā sirds kambara izsviedes

frakcijas samazināšanās

Traumas, saindēšanās un ar manipulācijām saistītas komplikācijas

Bieži

Ķīmisks cistīts, dažkārt hemorāģisks cistīts ir novērots pēc intravezikālas ievadīšanas (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Intravezikāla ievadīšana

Sakarā ar to, ka tikai neliels daudzums aktīvās vielas tiek reabsorbēts pēc intravezikālas ievadīšanas, smagas sistēmiskas nevēlamas blakusparādības tāpat kā alerģiskas reakcijas novērotas reti. Visbiežāk tiek ziņots par tādām lokālām reakcijām kā dedzināšanas sajūta un bieža vēlme iztukšot urīnpūsli (polakiūrija). Dažreiz ziņots par bakteriālu vai ķīmisku cistītu (skatīt 4.4. apakšpunktu). Pārsvarā šīs blakusparādības ir atgriezeniskas.

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām, izmantojot minēto nacionālās ziņošanas sistēmas kontaktinformāciju:

Zāļu valsts aģentūra

Jersikas iela 15

Rīga, LV 1003

Tīmekļa vietne: HYPERLINK "http://www.zva.gov.lv" www.zva.gov.lv

4.9. Pārdozēšana

Epirubicīna hidrohlorīda akūta pārdozēšana var izraisīt smagu mielosupresiju (galvenokārt leikopēnija un trombocitopēnija), toksisku iedarbību uz kuņģa-zarnu traktu (galvenokārt mukozīts) un akūtas sirds darbības komplikācijas. Lietojot antraciklīnus, novērota latenta sirds mazspēja – vairākus mēnešus līdz pat gadam pēc ārstēšanas beigām (skatīt 4.4. apakšpunktu „Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā”). Pacienti rūpīgi jānovēro, un, ja parādās sirds mazspējas pazīmes, jāordinē parastā terapija.

Ārstēšana

Simptomātiska. Epirubicīna hidrohlorīds nav dializējams.

FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: pretaudzēju līdzekļi, antraciklīni

ATĶ kods: L01DB03

Epirubicīna hidrohlorīds ir antraciklīnu grupas antibiotiskā līdzekļa doksorubicīna 4’ epimērs. Tā farmakoloģiskās īpašības ir tādas pašas kā citiem antraciklīniem. Epirubicīna hidrohlorīds ir aktīvs visās šūnu cikla fāzēs, un tā maksimālā citotoksiskā aktivitāte izpaužas šūnu cikla S un G2 fāzē. Precīzs šīs vielas pretaudzēju darbības mehānisms nav pilnīgi noskaidrots, tomēr visticamāk tā pamatā ir spēja veidot kompleksus ar DNS, epirubicīna hidrohlorīda molekulām novietojoties starp DNS pamata pāriem. Rezultātā tiek stēriski kavēta DNS un RNS sintēze.

Turklāt šķiet, ka šis novietojums ietekmē topoizomerāzes-DNS-šķeļamo kompleksu. Citi apspriestie darbības mehānismi ir brīvo radikālu veidošanās, tieša iedarbība uz membrānām un helātu veidošanās ar metālu joniem.

Epirubicīna hidrohlorīds ir efektīvs pret plašu eksperimentālo audzēju spektru, tostarp leikozēm L 1210 un P 388, sarkomu SA 180 (norobežoto un ascītisko formu), melanomu B 16, krūts karcinomu, Lūisa plaušu karcinomu un resnās zarnas karcinomu 38. Ir konstatēta arī laba efektivitāte pret kailajām pelēm, kam izoperēts aizkrūts dziedzeris, implantētiem cilvēka audzējiem (melanomām, kā arī piena dziedzeru, plaušu, priekšdziedzera un olnīcu vēzi).

5.2. Farmakokinētiskās īpašības

Pacientiem ar normālu aknu un nieru darbību pēc 60 - 150 mg/m2 zāļu i.v. infūzijas aktīvās vielas koncentrācija plazmā pazeminās trieksponenciāli – ar ļoti ātru pirmo fāzi un lēnu terminālo fāzi ar vidējo eliminācijas pusperiodu aptuveni 40 stundas. Devas ir farmakokinētiskās linearitātes robežās gan attiecībā uz plazmas klīrensu, gan attiecībā uz metabolisma ceļu.

Biotransformācija

Galvenie identificētie metabolīti ir epirubicinols (13-OH-epirubicīns), kā arī epirubicīna un epirubicinola glikuronīdi.

4’-O-glikuronizācija epirubicīnu atšķir no doksorubicīna, un ar šo procesu var būt saistīta epirubicīna ātrākā eliminācija un mazākā toksicitāte. Galvenā metabolīta (13-OH atvasinājuma epirubicinola) koncentrācija plazmā vienmēr ir zemāka un mainās praktiski tāpat kā neizmainītās aktīvās vielas koncentrācija.

Ekskrēcija

Epirubicīns eliminējas galvenokārt caur aknām un augstie plazmas klīrensa rādītāji (0,9 l/min) norāda, ka šo lēno elimināciju nosaka plašā vielas izkliede audos.

Aptuveni 9 - 10 % ievadītās devas tiek izvadīti ar urīnu 48 stundu laikā.

Galvenais eliminācijas ceļš ir ekskrēcija kopā ar žulti – 72 stundu laikā no žults iespējams izdalīt aptuveni 40% ievadītās devas.

Aktīvā viela nešķērso hematoencefālisko barjeru.

Izdalīšanās mātes pienā

Epirubicīna hidrohlorīds var izdalīties mātes pienā.

Preklīniskie dati par drošumu

Akūtā toksicitāte

Epirubicīna hidrohlorīda LD50 pelēm, žurkām un suņiem ir attiecīgi 29,3 mg/kg, 14,2 mg/kg un aptuveni 2,0 mg/kg. Pēc vienreizējas devas galvenie mērķa orgāni ir hematolimfopoētiskā sistēma un (īpaši suņiem) kuņģa-zarnu trakts.

Hroniskā toksicitāte

Atkārtotu epirubicīna hidrohlorīda devu toksicitāte ir pētīta ar žurkām, trušiem un suņiem. Epirubicīna hidrohlorīds bija īpaši toksisks hematolimfopoētiskajai sistēmai, kuņģa-zarnu traktam, nierēm, aknām un abu dzimumu dzīvnieku dzimumorgāniem. Subakūtās toksicitātes un kardiotoksicitātes pētījumu laikā epirubicīna hidrohlorīds bija kardiotoksisks visām dzīvnieku sugām.

Audzēju veidošanās iespēja un mutagenitāte

Tāpat kā citi antraciklīni un citostatiskie līdzekļi, epirubicīna hidrohlorīds ir kancerogēns žurkām. Gan in vitro, gan in vivo epirubicīna hidrohlorīds ir mutagēns.

Reproduktīvā toksicitāte

Epirubicīna hidrohlorīds ir embriotoksisks žurkām. Žurkām un trušiem jaunveidojumi nav novēroti, tomēr epirubicīns, tāpat kā citi antraciklīni un citostatiskie līdzekļi, jāuzskata par potenciāli teratogēnu vielu. Ja epirubicīna hidrohlorīda dienas deva bija 0,1 un 0,2 mg, trušiem salīdzinājumā ar kontroles grupu nekādas nozīmīgas teratogenitātes parametru atšķirības netika novērotas. Ja epirubicīna hidrohlorīda dienas deva bija 0,4 mg, tika novērota nopietna toksicitāte kopā ar lielu dzīvnieku mātīšu mirstību un daudziem augļa bojāejas gadījumiem. Vai šī viela izdalās mātes pienā, nav zināms.

6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1. Palīgvielu saraksts

Nātrija hlorīds,

Sālsskābe, atšķaidīta (pH korekcijai),

Ūdens injekcijām.

6.2. Nesaderība

Jāizvairās no saskares ar šķīdumiem, kuriem ir sārmains pH, jo tas var izraisīt šo zāļu hidrolīzi. Epirubicīna hidrohlorīdu nedrīkst maisīt ar heparīnu to ķīmiskās nesaderības dēļ, kura var izraisīt nogulšņu veidošanos, ja šīs zāles ir noteiktās proporcijās.

Epirubicin Ebewe 2 mg/ml ar citiem preparātiem (izņemot 6.6. apakšpunktā minētos) sajaukt (lietot maisījumā) nedrīkst.

Uzglabāšanas laiks

Neatvērti flakoni

2 gadi.

Pēc flakona atvēršanas: flakoni paredzēti tikai vienreizējai lietošanai un pēc lietošanas visi atlikumi jāiznīcina.

Uzglabāšanas laiks pēc atšķaidīšanas:

Ķīmiskā un fizikālā stabilitāte pēc atšķaidīšanas ar 0,9% nātrija hlorīda vai 5% glikozes šķīdumu ir 7 dienas, ja uzglabā 2°C- 8°C temperatūrā.

No mikrobioloģiskā viedokļa zāles ir jāizlieto nekavējoties. Ja tās netiek izlietotas nekavējoties, uzglabāšanas laiks un apstākļi pirms lietošanas ir zāļu ievadītāja atbildība, un tās nedrīkst uzglabāt ilgāk par 24 stundām 2°C-8oC temperatūrā.

6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Uzglabāt ledusskapī (2°C -8°C).

Uzglabāšanas nosacījumus pēc zāļu atšķaidīšanas skatīt 6.3. apakšpunktā.

Uzglabājot ledusskapī, šķīdums injekcijām var pārvērsties gelveida masā. Uzglabājot istabas temperatūrā (15°C-25°C), šī gelveida masa pārvēršas viegli viskozā līdz viendabīgā šķīdumā 2 līdz maksimums 4 stundu laikā. Šķīdumu injekcijām jāizlieto 24 stundu laikā pēc izņemšanas no ledusskapja.

Šķīdumu no flakona drīkst ievilkt šļircē tikai pirms pašas lietošanas. No mikrobioloģiskā viedokļa, zāles ir jālieto nekavējoties. Ja sagatavotās zāles netiek lietotas tūlīt, par uzglabāšanas laiku un apstākļiem atbildīgs ir lietotājs, parasti uzglabāšanas laiks nedrīkst būt ilgāks par 24 stundām 2°C-8°C temperatūrā, ja pagatavošana ir veikta pārbaudītos un validētos aseptiskos apstākļos. Veicot pārbaudes ar pirms 96 stundām atšķaidītu šķīdumu, kas tika uzglabāts 2°C-8°C un istabas temperatūrā (20°C -25°C), nesargājot no gaismas, netika konstatētas ievērojamas izmaiņas.

6.5. Iepakojuma veids un saturs

Caurspīdīgi I tipa stikla flakoni. Flakoni ir noslēgti ar pelēku fluorpolimēru apvalkotu hlorbutilgumijas aizbāzni un aizvākoti ar alumīnija vāciņu.

Iepakojumi:

1 flakons, kas satur 5 ml šķīduma.

1 flakons, kas satur 25 ml šķīduma.

1 flakons, kas satur 50 ml šķīduma.

1 flakons, kas satur 100 ml šķīduma.

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos

Ieteicamie infūziju šķīdumi ir 0,9% nātrija hlorīda šķīdums intravenozām infūzijām un 5% glikozes šķīdums intravenozām infūzijām.

Intravenoza ievadīšana

Epirubicīna hidrohlorīds jāievada caur sistēmu kopā ar brīvi plūstošu intravenozu fizioloģiskā šķīduma infūziju (0,9% nātrija hlorīda šķīdums) Lai līdz minimumam samazinātu trombozes vai perivenozas ekstravazācijas risku, infūzijas laikam parasti jābūt no 3 līdz 20 minūtēm, atkarībā no devas un infūzijas šķīduma tilpuma. Bolus injekcija nav ieteicama sakarā ar ekstravazācijas risku, kas var rasties pat tad, ja asiņu atpakaļplūsma pēc aspirācijas ar adatu ir pietiekama (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Neizlietotais šķīdums jāiznīcina.

Intravezikāla ievadīšana

Epirubicīna hidrohlorīds jāinstillē, izmantojot katetru, un šķīdumam jāpaliek urīnpūsli 1 stundu. Instilācijas laikā pacientam periodiski jāmaina guļus stāvokli, lai nodrošinātu maksimālu kontaktu ar šķīdumu. Lai izvairītos no instilētā šķīduma atšķaidīšanās ar urīnu, 12 stundas pirms procedūras pacientam neiesaka dzert nekāda veida šķidrumu. Pacientam jādod norādījumi, iztukšot urīnpūsli pēc instilācijas procedūras beigām.

Šīs vielas toksicitātes dēļ jāievēro šādi piesardzības ieteikumi:

personāls jāapmāca pareizi sagatavot zāles ievadīšanai un pareizi rīkoties ar tām;

grūtnieces nedrīkst strādāt ar šīm zālēm;

personālam, kas strādā ar epirubicīna hidrohlorīdu, jālieto aizsargapģērbs, aizsargbrilles, priekšauts, vienreizējas lietošanas cimdi un maskas;

jāsagatavo darba vieta (ieteicams zem laminārās plūsmas sistēmas). Šķīdumu infūzijām sagatavo šim mērķim īpaši paredzētā aseptiskā zonā. Darba virsma jānoklāj ar absorbējošu vienreizējas lietošanas papīru, kam ir plastmasas apakškārta;

katrs atsevišķais priekšmets, ko lieto atšķaidīšanai, ievadīšanai vai tīrīšanai, ieskaitot cimdus, jāievieto bīstamo atkritumu maisos sadedzināšanai augstā temperatūrā.

nejauši izšļakstījušos vai izplūdušo šķīdumu apstrādā ar vājas koncentrācijas nātrija hipohlorīda šķīdumu (1% brīva hlora), vislabāk − samērcējot to un pēc tam noskalojot ar ūdeni;

nonākot kontaktā ar ādu, skartā vieta nekavējoties jāmazgā ar ziepēm un ūdeni vai nātrija bikarbonāta šķīdumu. Nelietojiet suku un neberziet ādu;

nonākot kontaktā ar gļotādu, skartā vieta nekavējoties jāmazgā ar lielu ūdens daudzumu; jāgriežas pie ārsta.

ja šķīdums iekļuvis acī (acīs), jāpaceļ skartās acs (acu) augšējais plakstiņš un ne mazāk kā 15 minūtes acs (acis) jāskalo ar lielu daudzumu ūdens. Pēc tam jālūdz ārstu novērtēt acs (acu) stāvokli;

pēc cimdu novilkšanas vienmēr jānomazgā rokas.

Epirubicin Ebewe 2 mg/ml ir lietošanai gatavs šķīdums, kura pH vērtība ir 2,5–4,0. Pirms ievadīšanas Epirubicin Ebewe 2 mg/ml jāļauj sasilt/tas jāsasilda līdz istabas temperatūrai.

Epirubicin Ebewe 2 mg/ml nesatur konservantus, tādēļ tas nav paredzēts vairākkārtējai ņemšanai no flakona.

Neizlietotās zāles, visi šķīduma pagatavošanai un ievadīšanai izmantotie materiāli, kā arī viss, kas jebkādā veidā ir saskāries ar epirubicīna hidrohlorīdu, jāiznīcina saskaņā ar vietējām prasībām.

7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

Sandoz d.d.

Verovškova 57

SI-1000 Ljubljana

Slovēnija

REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(-I)

02-0303

9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS /PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Reģistrācijas datums: 2002. gada 6. novembris

Pēdējās pārreģistrācijas datums: 2011. gada 3. maijs

10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

07/2018

SASKAŅOTS ZVA 04-10-2018

PAGE

PAGE 1