Epirubicin Actavis

Lejupielādēt zāļu aprakstu

ZĀĻU APRAKSTS

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

Epirubicin Actavis 2 mg/ml šķīdums injekcijām

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Katrs mililitrs šķīduma injekcijām satur 2 mg epirubicīna hidrohlorīda (Epirubicini hydrochloridum).

Viens Epirubicin Actavis 2 mg/ml šķīduma injekcijām 5 ml flakons satur 10 mg epirubicīna hidrohlorīda, kas atbilst 9,35 mg epirubicīna.

Viens Epirubicin Actavis 2 mg/ml šķīduma injekcijām 10 ml flakons satur 20 mg epirubicīna hidrohlorīda, kas atbilst 18,7 mg epirubicīna.

Viens Epirubicin Actavis 2 mg/ml šķīduma injekcijām 25 ml flakons satur 50 mg epirubicīna hidrohlorīda, kas atbilst 46,75 mg epirubicīna.

Viens Epirubicin Actavis 2 mg/ml šķīduma injekcijām 50 ml flakons satur 100 mg epirubicīna hidrohlorīda, kas atbilst 93,5 mg epirubicīna.

Viens Epirubicin Actavis 2 mg/ml šķīduma injekcijām 100 ml flakons satur 200 mg epirubicīna hidrohlorīda, kas atbilst 187 mg epirubicīna.

Palīgviela ar zināmu iedarbību: satur nātriju - 3,54 mg/ml (0,154 mmol) (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

3. ZĀĻU FORMA

Šķīdums injekcijām.

Dzidrs, sarkans šķīdums.

4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1. Terapeitiskās indikācijas

Epirubicīnu lieto, lai ārstētu daudzus audzējus, tajā skaitā:

krūts dziedzera karcinomu;

kuņģa vēzi.

Ir pierādīts, ka intravezikāli ievadītam epirubicīnam ir labvēlīga ietekme, ārstējot:

papilāru urīnpūšļa pārejas šūnu karcinomu;

urīnpūšļa karcinomu in situ;

virspusējas urīnpūšļa karcinomas recidīvu profilaksei pēc transuretrālas rezekcijas.

4.2. Devas un lietošanas veids

Devas

Epirubicin Actavis ir paredzēts tikai intravenozai vai intravezikālai lietošanai.

Pediatriskā populācija

Trūkst informācijas par drošību un efektivitāti bērniem.

Intravenoza ievadīšana

Epirubicin Actavis ieteicams ievadīt caur infūzijas sistēmu ar brīvi plūstošu fizioloģisko šķīdumu, iepriekš pārliecinoties, ka adata ir pareizi ievadīta vēnā. Jāievēro piesardzība, lai izvairītos no ekstravazācijas (skatīt 4.4. apakšpunktu). Ekstravazācijas gadījumā ievadīšana nekavējoties jāpārtrauc.

Parastā deva

Ja epirubicīna hidrohlorīdu lieto monoterapijas veidā, ieteicamā deva pieaugušajiem ir 60 – 90 mg/m² ķermeņa virsmas laukuma. Epirubicīna hidrohlorīds jāievada 3 – 5 minūšu ilgas intravenozas injekcijas veidā. Atkarībā no pacienta hematomedulārā stāvokļa, devas jāievada atkārtoti ik pēc 21 dienām. Ja novēro toksicitātes pazīmes, tajā skaitu smagu neitropēniju/neitropēnisku drudzi un trombocitopēniju (kas var saglabāties arī 21. dienā), var būt nepieciešams mainīt zāļu devu vai atlikt nākamās devas lietošanu.

Liela deva

Terapijai izmantojot lielas devas, epirubicīna hidrohlorīdu var ievadīt 3 līdz 5 minūtes ilgas intravenozas bolus injekcijas vai līdz pat 30 minūtes ilgas infūzijas veidā.

Krūts dziedzera vēzis

Agrīna krūts dziedzera vēža adjuvantai terapijai pacientēm ar pozitīvām metastāzēm limfmezglos ieteicams ik pēc 3 - 4 nedēļām intravenozi ievadīt epirubicīna hidrohlorīda devas, kas ir robežās no 100 mg/m² (vienreizēja deva pirmajā dienā) līdz 120 mg/m² (ievada divās dalītās devās pirmajā un astotajā dienā), kombinācijā ar intravenozu ciklofosfamīda un 5-fluoruracila lietošanu un iekšķīgu tamoksifēna lietošanu.

Mazākas devas (60 – 75 mg/m² parastās terapijas gadījumā vai 105 – 120 mg/m² terapijai ar lielām devām) ieteicamas pacientēm ar kaulu smadzeņu darbības traucējamiem saistībā ar agrāk veiktu ķīmijterapiju vai staru terapiju, vecumu vai neoplastisku kaulu smadzeņu infiltrāciju. Kopējo terapijas ciklam paredzēto devu var sadalīt uz 2 līdz 3 secīgām dienām.

Dažādu audzēju monoterapijai un kombinētai ķīmijterapijai parasti lieto turpmāk norādītās epirubicīna hidrohlorīda devas:

Epirubicīna hidrohlorīda deva (mg/m²)^a

Vēža indikācija

Monoterapija

Kombinēta terapija

Kuņģa vēzis

60 – 90

50

Urīnpūšļa vēzis

50 mg/50 ml vai 80 mg/50 ml (karcinoma in situ)

Profilakse: 50 mg/50 ml nedēļā 4 nedēļas, pēc tam reizi mēnesī nākamos 11 mēnešus

^a Devas parasti ievada 1. dienā vai 1., 2. un 3. dienā ik pēc 21 dienām.

Kombinēta terapija

Ja epirubicīna hidrohlorīdu lieto kombinācijā ar citiem citotoksiskiem līdzekļiem, atbilstoši jāsamazina deva. Parasti lietojamās devas ir norādītas tabulā iepriekš.

Aknu darbības traucējumi

Galvenais epirubicīna eliminācijas ceļš ir hepatobiliārā sistēma. Pacientiem ar aknu darbības traucējumiem deva jāsamazina sekojoši, par pamatu ņemot bilirubīna vai ASAT līmeni serumā:

Pacientiem ar vidēji smagiem aknu darbības traucējumiem (bilirubīns: 1,4 – 3 mg/100 ml) deva jāsamazina par 50 %, bet smagu aknu darbības traucējumu gadījumā (bilirubīns: > 3 mg/100 ml) deva jāsamazina par 75 %.

ASAT* Devas samazinājums

2 – 5 reizes virs normas augšējās robežas 50 %

> 5 reizes virs normas augšējās robežas 75 %

*Seruma glutamīnoksaloacetāttransamināze

Nieru darbības traucējumi

Ņemot vērā, ka epirubicīna izdalīšanās caur nierēm ir ierobežota, vidēji smagu nieru darbības traucējumu gadījumā zāļu deva nav jāsamazina. Tomēr devas pielāgošana var būt nepieciešama pacientiem ar kreatinīna līmeni serumā >5 mg/ml.

Intravezikāla ievadīšana

Virspusēja urīnpūšļa vēža vai karcinomas in situ terapijai epirubicīna hidrohlorīdu var ievadīt intravezikāli. Intravezikāli to nedrīkst ievadīt invazīvu audzēju terapijai, ja audzējs penetrējis urīnpūšļa sieniņā. Šādā situācijā piemērotāka ir sistēmiska terapija vai ķirurģiska iejaukšanās (skatīt 4.3. apakšpunktu). Epirubicīna hidrohlorīds ir sekmīgi lietots arī intravezikāli kā līdzeklis recidīvu profilaksei pēc virspusēju audzēju transuretrālas rezekcijas.

Virspusēja urīnpūšļa vēža terapijai ieteicamas šādas shēmas, izmantojot turpmāk sniegto atšķaidījumu tabulu:

8 nedēļas vienu reizi nedēļā ievada 50 mg/50 ml (atšķaidot ar fizioloģisko šķīdumu vai sterilu destilēto ūdeni). Ja novēro lokālas toksicitātes izpausmes, ieteicams devu samazināt līdz 30 mg/50 ml.

Karcinoma in situ: līdz pat 80 mg/50 ml (atkarībā no pacienta individuālās panesamības).

Profilaksei: 4 nedēļas vienu reizi nedēļā ievada 50 mg/50 ml. Vēlāk 11 reizes to pašu devu ievada vienu reizi mēnesī.

Urīnpūslī ievadāmo šķīdumu atšķaidīšanas tabula

Nepieciešamā epirubicīna hidrohlorīda deva

Epirubicīna hidrohlorīda 2 mg/ml šķīduma injekcijām tilpums

Atšķaidīšanai paredzētā sterilā ūdens injekcijām vai sterilā 0,9 % fizioloģiskā šķīduma tilpums

Kopējais urīnpūslī ievadāmais šķīduma tilpums

30 mg

15 ml

35 ml

50 ml

50 mg

25 ml

25 ml

50 ml

80 mg

40 ml

10 ml

50 ml

Šķīdums urīnpūslī jātur 1 – 2 stundas. Lai izvairītos no pārlieka atšķaidījuma ar urīnu, pacients jābrīdina 12 stundas pirms lietošanas nedzert nekādu šķidrumu. Ievadīšanas laikā pacientam laiku pa laikam jāpagrozās, un pacientam jāsniedz norādījumi iztukšot urīnpūsli pēc procedūras beigām.

4.3. Kontrindikācijas

Epirubicin Actavis kontrindicēts šādos gadījumos:

paaugstināta jutība pret aktīvo vielu vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām;

paaugstināta jutība pret citiem antraciklīniem vai antracēndioniem;

mātēm, kuras baro bērnu ar krūti.

Intravenoza ievadīšana:

ilgstoša mielosupresija;

izteikta mielosupresija, ko izraisījusi iepriekšēja terapija ar citiem pretaudzēju līdzekļiem vai staru terapija;

iepriekšēja ārstēšana ar maksimālām kumulatīvām epirubicīna un/vai citu antraciklīnu (piemēram, doksorubicīna vai daunorubicīna), vai antracēndiona devām (skatīt 4.4. apakšpunktu);

esoši sirdsdarbības traucējumi vai sirdsdarbības traucējumi anamnēzē, tajā skaitā:

IV pakāpes sirds mazspēja pēc New York Heart Association (NYHA) klasifikācijas;

akūts miokarda infarkts un miokarda infarkts anamnēzē ar atlieku III vai IV pakāpes sirds mazspēju pēc NYHA klasifikācijas;

akūta sirds iekaisuma slimība;

aritmija ar nopietniem hemodinamiskiem traucējumiem;

nestabila stenokardija;

miokardiopātija;

akūtas sistēmiskas infekcijas;

smagi aknu darbības traucējumi.

Intravezikāla Epirubicin Actavis ievadīšana kontrindicēts šādos gadījumos:

urīnceļu infekcijas;

hematūrija;

invazīvi audzēji, kas penetrē urīnpūsli;

katetrizācijas problēmas;

urīnpūšļa iekaisums.

4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Vispārīgi brīdinājumi: Epirubicin Actavis drīkst ievadīt tikai kvalificēta ārsta uzraudzībā, kuram ir pieredze citotoksisku līdzekļu lietošanā. Jābūt viegli pieejamām diagnosticēšanas un ārstēšanas iespējām, lai būtu iespējams ārstēt iespējamās komplikācijas, kas saistītas ar kaulu smadzeņu darbības nomākumu, it īpaši pēc lielāku epirubicīna devu lietošanas.

Ārstēšanu ar epirubicīnu drīkst uzsākt tikai tad, kad pacients ir atveseļojies pēc iepriekšējās citotoksiskās terapijas izraisītajām akūtajām toksiskajām parādībām (piemēram, smags stomatīts vai mukozīts, neitropēnija, trombocitopēnija un ģeneralizētas infekcijas).

Lai gan terapija ar lielām epirubicīna devām (piemēram, ≥ 90 mg/m² ik pēc 3 vai 4 nedēļām) pārsvarā izraisa tādas pašas nevēlamās blakusparādības kā lietojot standarta devas (< 90 mg/m² ik pēc 3 vai 4 nedēļām), var pastiprināties neitropēnijas un stomatīta/mukozīta smaguma pakāpe. Ārstējot ar lielām epirubicīna devām, īpaša uzmanība jāpievērš iespējamajām, ar izteikto mielosupresiju saistītajām, klīniskajām komplikācijām.

Sirds funkcija: Antraciklīnu terapija ir saistīta ar kardiotoksicitātes risku, kas var izpausties kā agrīnas (t.i., akūtas) vai arī vēlīnas (t.i., aizkavētas) reakcijas.

Agrīnas (t.i., akūtas) reakcijas: Agrīnā epirubicīna kardiotoksicitāte ietver galvenokārt sinusa tahikardiju un/vai tādas pārmaiņas elektrokardiogrammā (EKG) kā nespecifiskas ST−T zoba izmaiņas. Novērotas arī tahiaritmijas, tajā skaitā priekšlaicīgas ventrikulāras kontrakcijas, ventrikulāra tahikardija un bradikardija, kā arī atrioventrikulāra un Hisa kūlīša blokāde. Parasti šīs parādības neliecina, ka vēlāk sagaidāmas vēlīnās kardiotoksicitātes izpausmes, retos gadījumos tās ir klīniski nozīmīgas un parasti to dēļ nav nepieciešams apsvērt epirubicīna terapijas pārtraukšanu.

Vēlīnas (t.i., aizkavētas) reakcijas: Vēlīnā kardiotoksicitāte parasti attīstās vēlīnā epirubicīna terapijas laikā vai 2 − 3 mēnešu laikā pēc terapijas beigām, taču novērota arī vēlāka kardiotoksicitāte − vairākus mēnešus vai pat gadus pēc terapijas beigām. Vēlīnā kardiomiopātija izpaužas kā sirds kreisā kambara izsviedes frakcijas (LVEF - left ventricular ejection fraction) samazināšanās un/vai sastrēguma sirds mazspējas (SSM) pazīmes un simptomi, piemēram, elpas trūkums, plaušu tūska, perifērā tūska, kardiomegālija un hepatomegālija, oligūrija, ascīts, pleiras izsvīdums un galopa ritms. Dzīvību apdraudoša SSM ir vissmagākā antraciklīnu izraisītā kardiomiopātijas forma un tā liecina par šo zāļu kumulatīvu devu ierobežojošu toksicitāti. Sirds mazspēja var rasties pēc vairākām nedēļām, kad pārtraukta ārstēšanās ar epirubicīnu un tā var nebūt kontrolējama ar specifisku medicīnisku terapiju.

Nosakot maksimālo kumulatīvo epirubicīna devu, jāņem vērā jebkuras vienlaicīgi lietotas potenciāli kardiotoksiskas zāles. Kumulatīvo devu 900 mg/m² gan parasto, gan lielu epirubicīna devu terapijas shēmu gadījumā drīkst pārsniegt tikai ievērojot ārkārtēju piesardzību. Pārsniedzot šo devas līmeni, būtiski paaugstinās neatgriezeniskas sastrēguma sirds mazspējas risks (skatīt 5.1. apakšpunktu).

Pirms un pēc katra terapijas cikla ir ieteicams pārbaudīt elektrokardiogrammu (EKG). EKG izmaiņas, piemēram, samazināts T zobs vai inversija, S-T segmenta depresija vai aritmiju parādīšanās, kas parasti ir pārejošas un atgriezeniskas, nav noteikti jāuztver kā indikācijas terapijas pārtraukšanai.

Pirms epirubicīna terapijas uzsākšanas jāizvērtē pacienta sirdsdarbība un terapijas laikā tā jākontrolē, lai maksimāli samazinātu smagu sirdsdarbības traucējumu rašanās risku.

Antraciklīnu grupas līdzekļu lietošanas izraisīta kardiomiopātija ir saistīta ar pastāvīgu QRS voltāžas samazinājumu, sistoliskā intervāla pagarinājumu, kas pārsniedz normu (PEP/LVET), kā arī samazinātu izsviedes frakciju. Pacientiem, kuri saņem epirubicīnu, ļoti svarīga ir sirdsdarbības kontrole un sirdsdarbību ieteicams vērtēt, izmantojot neinvazīvus paņēmienus. EKG novirzes var liecināt par antraciklīnu izraisītu kardiomiopātiju, bet EKG nav jutīga vai specifiska metode, lai kontrolētu antraciklīnu izraisītu kardiotoksicitāti.

Pacientiem, kuri saņēma trastuzumabu monoterapijā vai kombinācijā ar tādiem antraciklīniem kā epirubicīns, novēroja sirds mazspēju (II – IV pakāpe pēc New York Heart Association (NYHA) klasifikācijas). Tā var būt vidēji smaga vai smaga un ir bijusi saistīta ar nāvi. Šobrīd trastuzumabu nedrīkst lietot kombinācijā ar tādiem antraciklīniem kā epirubicīns, izņemot labi kontrolētos klīnisko pētījumu apstākļos, kontrolējot sirdsdarbību. Pacientiem, kuri iepriekš saņēmuši antraciklīnus un tiek ārstēti ar trastuzumabu, arī ir paaugstināts kardiotoksicitātes risks, tomēr risks ir mazāks, nekā vienlaicīgi lietojot trastuzumabu un antraciklīnus.

Trastuzumabs var saglabāties asinsritē līdz pat 27 nedēļas pēc terapijas pārtraukšanas, jo trastuzumaba eliminācijas pusperiods ir aptuveni 23 - 38 dienas. Pacientiem, kuri saņem tādus antraciklīnus kā epirubicīns, pēc trastuzumaba terapijas pārtraukšanas iespējams paaugstināts kardiotoksicitātes risks. Ja iespējams, ārstējošajam ārstam jāizvairās no antraciklīnus saturošas terapijas nozīmēšanas līdz pat 27nedēļām pēc trastuzumaba lietošanas pārtraukšanas. Ja tomēr lieto tādus antraciklīnus kā epirubicīns, rūpīgi jākontrolē pacienta sirdsdarbība.

Ja pēc epirubicīna terapijas, lietojot trastuzumabu, attīstās simptomātiska sirds mazspēja, tā jāārstē ar standarta zāļu terapiju, kas paredzēta šādam nolūkam.

Nopietnu sirdsdarbības traucējumu risku var mazināt, terapijas kursa laikā regulāri kontrolējot kreisā kambara izsviedes funkciju (LVEF) un ātri pārtraucot epirubicīna lietošanu, ja parādās pirmās sirdsdarbības traucējumu pazīmes. Ieteicamā atkārtotas sirdsdarbības vērtēšanas metode ir LVEF noteikšana ar radionuklīdu angiogrāfiju (MUGA) vai ehokardiogrāfiju (ECHO). Sākotnēja sirdsdarbības izmeklēšana ieteicama, veicot EKG un MUGA skenēšanu vai ECHO, it īpaši paaugstināta kardiotoksicitātes riska pacientiem. Atkārtota LVEF noteikšana jāveic ar MUGA vai ECHO, it īpaši lielāku kumulatīvu antraciklīna devu lietošanas gadījumā. Izmeklējumiem izmantojamajai tehnikai novērošanas laikā jābūt nemainīgai. Pacientiem ar riska faktoriem sirdsdarbības kontrolei jābūt sevišķi rūpīgai, it īpaši pirms antraciklīna vai antracēndiona lietošanas.

Ņemot vērā kardiomiopātijas risku, īpaša piesardzība jāievēro, ja epirubicīna kumulatīvā deva pārsniedz 900 mg/m².

Kardiotoksicitātes riska faktori ir aktīva vai subklīniska kardiovaskulāra slimība, agrāk saņemta vai vienlaicīgi piemērota staru terapija videnes/sirds apvidū, iepriekšēja terapija ar antraciklīniem vai antracēndioniem un vienlaicīga zāļu, kas nelabvēlīgi ietekmē sirds kontraktilitāti, vai kardiotoksisku zāļu (piemēram, trastuzumaba) lietošana (skatīt 4.5. apakšpunktu). Gados vecākiem pacientiem šis risks ir augstāks.

Sirdsdarbība īpaši rūpīgi jānovēro pacientiem, kuri saņem lielas kumulatīvās devas, kā arī riska grupas pacientiem. Tomēr epirubicīna izraisīta kardiotoksiskā darbība var parādīties arī tad, ja lieto mazākas kumulatīvas devas (< 900 mg/m²), neatkarīgi no kardiotoksicitātes riska faktoru klātbūtnes. Iespējams, ka epirubicīna un citu antraciklīnu vai antracēndionu toksiskā iedarbība summējas. Sirds mazspējas gadījumā jāpārtrauc epirubicīna terapija.

Reproduktīvā sistēma: Epirubicīnam var būt genotoksiska iedarbība. Tādēļ vīriešu kārtas pacientiem epirubicīna terapijas laikā ieteicams izmantot efektīvas kontracepcijas metodes un, ja nepieciešams un iespējams, pirms terapijas sākuma jākonsultējas par spermas konservācijas iespējām, jo epirubicīna terapijas dēļ iespējama neauglība. Sievietēm epirubicīna terapijas laikā nedrīkst iestāties grūtniecība. Gan vīriešiem, gan sievietēm epirubicīna terapijas laikā jāizmanto efektīvas kontracepcijas metodes. Pacientiem, kuri pēc terapijas beigām vēlas radīt bērnu, jāiesaka veikt ģenētiskās konsultācijas, ja nepieciešams un iespējams (skatīt 4.6. apakšpunktu).

Reakcijas injekcijas vietā: Ja epirubicīns injicēts nelielā asinsvadā vai vienā un tajā pašā vēnā vairākas reizes pēc kārtas, var rasties fleboskleroze. Ieteiktās ievadīšanas metodikas ievērošana var mazināt, flebīta/tromboflebīta rašanās risku injekcijas vietā (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Ekstravazācija: Epirubicīna ekstravazācija intravenozās injekcijas laikā var izraisīt lokālas sāpes, smagus audu bojājumus (pūšļu rašanos, smagu celulītu) un nekrozi. Ja intravenozas epirubicīna ievadīšanas laikā parādās ekstravazācijas pazīmes vai simptomi, nekavējoties jāpārtrauc zāļu infūzija. Antraciklīnu izraisītās ekstravazācijas nevēlamās blakusparādības var novērst vai mazināt, nekavējoties nozīmējot specifisku ārstēšanu, piemēram, ar deksrazoksānu (lūdzu skatīt atbilstošo informāciju par lietošanu). Pacienta sāpes var atvieglot atvēsinot injekcijas vietu un uzturot to vēsu, lietojot hialuronskābi un dimetilsulfoksīdu (DMSO). Pacients rūpīgi jānovēro turpmāko laika periodu, jo vairākas nedēļas pēc ekstravazācijas var rasties nekroze. Nepieciešamības gadījumā jākonsultējas ar plastisko ķirurgu par iespējamo ekscīziju.

Hematoloģiskā toksicitāte: Tāpat kā citi citotoksiskie līdzekļi, epirubicīns var izraisīt mielosupresiju. Epirubicīna terapijas laikā, pirms katra terapijas cikla, kā arī tā laikā, rūpīgi jānovēro eritrocītu, leikocītu, neitrofilo leikocītu un trombocītu skaits. Epirubicīna hematoloģiskā toksicitāte galvenokārt izpaužas kā atgriezeniska, no devas atkarīga leikopēnija un/vai granulocitopēnija (neitropēnija), kas ir visbiežākā akūtā, devu ierobežojošā šo zāļu blakusparādība. Kopumā leikopēnija un neitropēnija ir smagāka, ja izmanto lielas devas, parasti sasniedzot augstāko rādītāju 10.−14. dienā pēc zāļu ievadīšanas; tā parasti ir pārejoša: vairumā gadījumu līdz 21. dienai leikocītu/neitrofilo leikocītu skaits ir normalizējies. Iespējama arī trombocitopēnija (<100 000 trombocīti/mm³) un anēmija. Smagas pakāpes mielosupresijas klīniskās sekas ir drudzis, infekcija, sepse/septicēmija, septisks šoks, asiņošana, audu hipoksija vai nāve.

Sekundāra leikoze: Pacientiem, kuri ārstēti ar antraciklīniem, tajā skaitā epirubicīnu, novērota sekundāra leikoze ar vai bez preleikēmiskās fāzes. Sekundārā leikoze biežāk novērojama, ja šādas zāles ievadītas vienlaicīgi ar DNS bojājošiem onkoloģiskajiem līdzekļiem, vienlaicīgas staru terapijas gadījumā, pacientiem, kuri iepriekš saņēmuši intensīvu citotoksisku terapiju vai gadījumos, kad palielinātas antraciklīnu devas. Šīm leikozēm var būt no 1 līdz 3 gadiem ilgs latentais periods (skatīt 5.1. apakšpunktu).

Audzēja sabrukšanas sindroms: Epirubicīns, tāpat kā citi citotoksiskie līdzekļi, var izraisīt hiperurikēmiju intensīvā purīnu katabolisma dēļ, kas saistīts ar neoplastisko šūnu straujo sabrukšanu zāļu ietekmē (audzēja sabrukšanas sindroms). Tāpēc terapijas sākumā jāpārbauda urīnskābes, kālija, kalcija fosfāta un kreatinīna līmenis asinīs, lai varētu atpazīt šo fenomenu un atbilstoši to ārstētu. Hidratācija, urīna sārmināšana un profilaktiska allopurinola lietošana, lai novērstu hiperurikēmiju, var samazināt audzēja sabrukšanas sindroma komplikāciju iespēju.

Imūno sistēmu nomācoša iedarbība/paaugstināta uzņēmība pret infekcijām: Dzīvu vai dzīvu-novājinātu vakcīnu nozīmēšana pacientiem ar ķīmijterapijas līdzekļu, tajā skaitā epirubicīna, radītu imūnās sistēmas nomākumu, var izraisīt smagas vai dzīvībai bīstamas infekcijas (skatīt 4.5. apakšpunktu). Pacientus, kuri saņem epirubicīnu, nedrīkst vakcinēt ar dzīvām vakcīnām. Nedzīvās vai inaktivētās vakcīnas drīkst ievadīt, tomēr atbildes reakcija pret vakcīnu var būt pavājināta.

Kuņģa – zarnu trakts: Epirubicīns izraisa vemšanu. Mukozīts/stomatīts parasti rodas drīz pēc zāļu ievadīšanas un, ja tas ir smags, dažu dienu laikā attīstās gļotādu čūlas. Vairumam pacientu šīs blakusparādības pāriet līdz trešajai terapijas nedēļai.

Aknu darbība: Epirubicīns tiek izvadīts galvenokārt caur aknām. Pirms epirubicīna terapijas sākšanas un, ja iespējams, arī terapijas laikā, jānovērtē aknu darbība (jānosaka ASAT, ALAT, sārmainā fosfatāze, kopējais seruma bilirubīns). Pacientiem ar aknu darbības traucējumiem var būt lēnāks epirubicīna klīrenss, kā rezultātā paaugstinās vispārējās toksicitātes risks. Šiem pacientiem ieteicams samazināt devu (skatīt 4.2. un 5.2. apakšpunktu). Pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem nedrīkst ievadīt epirubicīnu (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Nieru darbība: Terapijas laikā un pirms tās, regulāri jāpārbauda kreatinīna koncentrācija serumā. Pacientiem ar palielinātu kreatinīna koncentrāciju serumā (>5 mg/dl) ieteicama devas samazināšana (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Citas reakcijas: Epirubicīna, tāpat kā citu citotoksisko līdzekļu, lietošanas gadījumā reizēm novērots tromboflebīts un trombembolijas fenomens, tajā skaitā plaušu embolija (dažos gadījumos ar letālu iznākumu).

Pēc epirubicīna lietošanas vienu vai divas dienas urīns var būt sarkanā krāsā.

Papildus brīdinājumi un piesardzība citu ievadīšanas veidu gadījumos

Intravezikāla ievadīšana: Epirubicīna ievadīšana var izraisīt ķīmiska cistīta simptomus (piemēram, dizūriju, poliūriju, niktūriju, strangūriju, hematūriju, nepatīkamas sajūtas urīnpūslī, urīnpūšļa sieniņas nekrozi) un urīnpūšļa sašaurināšanos. Īpaša uzmanība jāpievērš ar katetrizāciju saistītām problēmām (piemēram, urīnizvadkanāla nosprostojums masīva intravezikāla audzēja dēļ).

Intraarteriāla ievadīšana: Intraarteriāla epirubicīna ievadīšana (arteriāla embolizācija caur katetru primāra hepatocelulāra vēža vai aknu metastāžu lokālai vai reģionālai terapijai) var izraisīt (papildus tādiem pašiem sistēmiskiem toksiskiem efektiem, kādus novēro pēc intravenozas epirubicīna ievadīšanas) lokālas vai reģionālas reakcijas, tajā skaitā kuņģa – divpadsmitpirkstu zarnas čūlas (iespējams, sakarā ar zāļu refluksu kuņģa artērijā) un žultsvadu sašaurinājumus sakarā ar sklerozējošu holangītu. Ievadot šādā veidā var izveidoties plaša perfuzēto audu nekroze.

Epirubicin Actavis satur nātriju - 3,54 mg/ml. Tas ir jāņem vērā pacientiem, kas ievēro diētu ar ierobežotu nātrija daudzumu.

4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Epirubicīnu lieto galvenokārt kombinācijā ar citiem citotoksiskiem līdzekļiem. Iespējama papildus toksicitāte, it īpaši tas attiecas uz toksisko iedarbību uz kaulu smadzenēm/asinīm un kuņģa – zarnu traktu (skatīt 4.4. apakšpunktu). Ja epirubicīnu izmanto kombinētā ķīmijterapijā ar citiem potenciāli kardiotoksiskiem līdzekļiem (piemēram, 5-fluoruracilu, ciklofosfamīdu, cisplatīnu, taksāniem) vai arī vienlaicīgi ar (vai iepriekšēju) staru terapiju videnes apvidū, kā arī lietojot vienlaicīgi ar zālēm, kas aktīvi ietekmē sirdsdarbību (piemēram, kalcija kanālu blokatoriem), visu terapijas laiku jānovēro sirdsdarbība.

Epirubicīns tiek plaši metabolizēts aknās. Izmaiņas aknu darbībā citu vienlaicīgi lietotu terapiju rezultātā var ietekmēt epirubicīna metabolismu, farmakokinētiku, terapeitisko efektivitāti un/vai toksicitāti (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Antraciklīnus, ieskaitot epirubicīnu, nedrīkst lietot vienlaicīgi ar citiem kardiotoksiskiem līdzekļiem, ja vien pacienta sirdsdarbība netiek rūpīgi novērota. Paaugstināts kardiotoksicitātes risks var būt arī pacientiem, kuri saņem terapiju ar antraciklīniem pēc citu kardiotoksisku līdzekļu ar garu eliminācijas pusperiodu, piemēram, trastuzumaba, lietošanas pārtraukšanas. Trastuzumaba eliminācijas pusperiods ir apmēram 28 -38 dienas, un asinsritē tas var saglabāties līdz pat 27 nedēļām. Tādēļ, ja vien iespējams, ārstiem vajadzētu izvairīties nozīmēt antraciklīnus saturošu terapiju 27 nedēļas pēc terapijas pārtraukšanas ar trastuzumabu. Ja antraciklīni jānozīmē ātrāk, ieteicams rūpīgi novērot pacienta sirdsdarbību.

Pacientus, kuri saņem epirubicīnu, nedrīkst vakcinēt ar dzīvām vakcīnām. Nedzīvās vai inaktivētās vakcīnas drīkst ievadīt, tomēr atbildes reakcija pret vakcīnu var būt pavājināta.

Deksverapamils var izmainīt epirubicīna farmakokinētiku un, iespējams, palielināt tā nomācošo ietekmi uz kaulu smadzenēm.

Vienā pētījumā pierādīts, ka docetaksels var paaugstināt epirubicīna metabolītu koncentrāciju plazmā, ja to lieto uzreiz pēc epirubicīna.

Vienlaicīga α₂b interferona lietošana var izraisīt gan epirubicīna terminālā eliminācijas pusperioda, gan arī kopējā klīrensa samazināšanos.

Ja paklitakselu lieto pirms epirubicīna, tas var paaugstināt neizmainītā epirubicīna un tā metabolītu (piemēram, epirubicinola) koncentrāciju plazmā, kas tomēr nav ne toksiski, ne aktīvi. Vienlaicīga paklitaksela vai docetaksela lietošana neietekmēja epirubicīna farmakokinētiku, ja epirubicīns tika lietots pirms taksāniem. Vienā pētījumā tika pierādīts, ka epirubicīns samazina paklitaksela klīrensu. Šādu kombināciju var izmantot, ievērojot sarežģītu ievadīšanas shēmu starp šīm divām aktīvām vielām. Starp epirubicīna un paklitaksela infūzijām jābūt vismaz 24 stundu starplaikam.

Hinīns var paātrināt epirubicīna sākotnējo izkliedi no asinīm audos un var ietekmēt epirubicīna izraisītu eritrocītu sadalīšanos.

Cimetidīns, lietojot pa 400 mg divas reizes dienā, pirms 100 mg/m² epirubicīna ik pēc 3 nedēļām, palielina epirubicīna AUC par 50 % un epirubicinola AUC (p<0,05) par 41 %. 7-deoksidoksorubicinola aglikona AUC un aknu asins plūsma nesamazinājās, tādēļ rezultātus nevar izskaidrot ar samazinātu citohroma P-450 aktivitāti. Epirubicīna ievadīšanas laikā jāpārtrauc cimetidīna lietošana.

Terapijas (iepriekšējas terapijas) ar zālēm, kas ietekmē kaulu smadzenes (piemēram, citostatiskiem līdzekļiem, sulfonamīdu, hloramfenikolu, difenilidantoīnu, amidopirīna atvasinājumiem, pretretrovīrusu līdzekļiem), gadījumā jāņem vērā nozīmīgu asinsrades traucējumu risks.

Pacientiem, kuri lieto kombinētu antraciklīnu un deksrazoksāna terapiju, iespējama pastiprināta mielosupresija.

4.6. Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Reproduktīvā vecuma sievietēm jāiesaka izvairīties no grūtniecības terapijas laikā un izmantot efektīvas kontracepcijas metodes.

Pētījumos ar dzīvniekiem iegūtie eksperimentālie dati liecina, ka epirubicīna ievadīšana grūtniecības laikā, var būt kaitīga auglim (skatīt 5.3. apakšpunktu). Ja epirubicīnu lieto grūtniecības laikā vai grūtniecība pacientei iestājas šo zāļu lietošanas laikā, paciente jāinformē par iespējamo risku auglim un jāapsver ģenētiskās konsultācijas nepieciešamība. Nepārprotamu pierādījumu par to, vai epirubicīns var izraisīt teratoģenēzi, nav. Tāpat kā vairums citu pretvēža līdzekļu, pierādīts, ka epirubicīnam piemīt mutagēnas un kancerogēnas īpašības dzīvniekiem (skatīt 5.3. apakšpunktu). Pētījumi ar grūtniecēm nav veikti. Grūtniecības laikā epirubicīnu drīkst lietot tikai tad, ja paredzamais ieguvums atsver iespējamo risku auglim.

Barošana ar krūti

Nav zināms vai epirubicīns izdalās mātes pienā cilvēkiem. Tā kā daudzas zāles, ieskaitot citus antraciklīnus, izdalās mātes pienā un epirubicīns var izraisīt ar krūti barotajam zīdainim smagas nevēlamās blakusparādības, pirms šo zāļu lietošanas uzsākšanas mātēm jāpārtrauc bērnu barošana ar krūti.

Fertilitāte

Nepārprotamu pierādījumu par to, vai epirubicīns var negatīvi ietekmēt auglību cilvēkiem, nav. Epirubicīns var izraisīt cilvēka spermatozoīdu hromosomu bojājumu. Vīriešiem, kuri saņem epirubicīna terapiju, jālieto efektīvas kontracepcijas metodes un, ja nepieciešams un iespējams, jākonsultējas par spermas konservācijas iespējām, jo terapijas dēļ iespējama neatgriezeniska neauglība. Gan vīrieši, gan sievietes, kuri saņem epirubicīnu, jāinformē par iespējamām blakusparādībām attiecībā uz reproduktīvajām spējām. Epirubicīns var izraisīt amenoreju vai priekšlaicīgu menopauzi sievietēm pirmsmenopauzes vecumā.

4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Epirubicīna ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus nav sistēmiski pētīta. Epirubicīns var izraisīt sliktas dūšas un vemšanas gadījumus, kas īslaicīgi var ietekmēt spēju vadīt transportlīdzekli vai apkalpot mehānismus.

4.8. Nevēlamās blakusparādības

Epirubicīna terapijas laikā tika novērotas un ziņots par šādām nevēlamajām blakusparādībām atbilstoši sekojošai sastopamības biežuma klasifikācijai: ļoti bieži (≥1/10), bieži (≥1/100 līdz <1/10), retāk (≥1/1000 līdz <1/100), reti (≥1/10 000 līdz <1/1000), ļoti reti (<1/10000), nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem).

Vairāk nekā 10 % ārstēto pacientu varētu rasties nevēlamās blakusparādības. Visbiežāk novērotās nevēlamās blakusparādības ir mielosupresija, kuņģa - zarnu trakta traucējumi, anoreksija, alopēcija, infekcija.

Orgānu sistēma

Sastopamības biežums

Nevēlamās blakusparādības

Infekcijas un infestācijas

Bieži

Infekcija.

Nav zināmi

Pneimonija, sepse un septisks šoks (mielosupresijas rezultātā).

Labdabīgi, ļaundabīgi un neprecizēti audzēji (ieskaitot cistas un polipus)

Reti

Akūta limfoleikoze, akūta mieloleikoze. Sekundāra akūta mieloleikoze ar preleikēmisko fāzi vai bez tās pacientiem, kuri ārstēti ar epirubicīnu kombinācijā ar DNS bojājošiem onkoloģiskiem līdzekļiem. Šīm leikozēm ir īss (1 – 3 gadu) latentais periods.

Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi

Ļoti bieži

Mielosupresija* (leikopēnija, granucitopēnija un neitropēnija, anēmija un febrila neitropēnija).

Retāk

Trombocitopēnija.

Nav zināmi

Iespējama asiņošana un audu hipoksija (mielosupresijas rezultātā).

Imūnās sistēmas traucējumi

Bieži

Alerģiskas reakcijas pēc intravezikālas ievadīšanas.

Reti

Anafilakse (anafilaktiskas/anafilaktoīdas reakcijas ar vai bez šoka, tajā skaitā izsitumi uz ādas, nieze, drudzis un drebuļi).

Vielmaiņas un uztures traucējumi

Bieži

Anoreksija, dehidratācija.

Reti

Hiperurikēmija (straujas audzēja šūnu sabrukšanas rezultātā) (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Nervu sistēmas traucējumi

Retāk

Galvassāpes.

Reti

Reibonis.

Acu bojājumi

Nav zināmi

Konjunktivīts, keratīts.

Sirds funkcijas traucējumi

Reti

Kardiotoksicitāte (EKG novirzes, tahikardija, aritmija, kardiomiopātija, sastrēguma sirds mazspēja (elpas trūkums, tūska, palielinātas aknas, ascīts, plaušu tūska, pleiras izsvīdums, galopa ritms), ventrikulāra tahikardija, bradikardija, AV blokāde, Hisa kūlīša blokāde) (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Asinsvadu sistēmas traucējumi

Bieži

Karstuma viļņi.

Retāk

Flebīts, tromboflebīts.

Nav zināmi

Ziņots par šoku, nejaušiem trombembolijas gadījumiem (tajā skaitā plaušu embolija (atsevišķos gadījumos ar letālu iznākumu)).

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

Bieži

Slikta dūša, vemšana, caureja, kas var izraisīt dehidratāciju, apetītes zudums un sāpes vēderā. Iespējams arī mukozīts (kas var rasties 5 - 10 dienas pēc terapijas sākuma un parasti ietver stomatītu ar sāpīgiem eroziju, čūlošanās un asiņošanas apvidiem, galvenokārt gar mēles malām un zemmēles gļotādā), stomatīts, ezofagīts un mutes gļotādas hiperpigmentācija.

Nav zināmi

Sāpes mutē, gļotādas dedzināšanas sajūta

Ādas un zemādas audu bojājumi

Ļoti bieži

Alopēcija, parasti atgriezeniska, novērota 60 – 90 % pacientu un to pavada bārdas neaugšana vīriešiem.

Retāk

Ādas un nagu hiperpigmentācija, eritēma, fotosensitivitāte, apstarotās ādas paaugstinātas jutības reakcijas (staru terapijas “atmiņas fenomens”).

Reti

Nātrene.

Nav zināmi

Lokāla toksicitāte, izsitumi, nieze, ādas izmaiņas, pietvīkums.

Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi

Ļoti bieži

Urīna iekrāsošanās sarkanā krāsā 1 līdz 2 dienu laikā pēc ievadīšanas.

Reproduktīvās sistēmas traucējumi un krūts slimības

Reti

Amenoreja, azospermija.

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

Bieži

Apsārtums pa vēnas gaitu, kurā veikta infūzija. Lokāls flebīts, fleboskleroze. Iespējamas lokālas sāpes un audu nekroze (nejaušas paravenozas injekcijas gadījumā).

Reti

Drudzis, drebuļi, hiperpireksija, savārgums, nespēks.

Nav zināmi

Smags celulīts

Izmeklējumi

Reti

Transamināžu līmeņa izmaiņas.

Nav zināmi

Asimptomātiska sirds kreisā kambara izsviedes frakcijas samazināšanās.

Traumas, saindēšanās un ar manipulācijām saistītas komplikācijas

Bieži

Ķīmiskais cistīts, dažkārt hemorāģisks, novērots pēc intravezikālas ievadīšanas (skatīt 4.4. apakšpunktu).

* Lielas epirubicīna devas ir droši ievadītas daudziem agrāk neārstētiem pacientiem ar dažādiem norobežotu audzēju veidiem un ir izraisījušas nevēlamas blakusparādības, kas neatšķiras no parasto devu izraisītajām blakusparādībām. Izņēmums ir smaga, bet atgriezeniska neitropēnija (< 500 neitrofilo leikocītu/mm³ < 7 dienas), ko novēroja vairumam pacientu. Lielu devu terapijas gadījumā, tikai dažiem pacientiem bija nepieciešama hospitalizācija un uzturoša terapija saistībā ar infekcioza rakstura komplikācijām.

Intravezikāla ievadīšana:

Tā kā tikai neliels daudzums aktīvās vielas tiek reabsorbēts pēc intravezikālas ievadīšanas, smagas sistēmiskās blakusparādības, tāpat kā alerģiskas reakcijas, novērotas retos gadījumos. Visbiežāk tika ziņots par lokālām reakcijām, piemēram, dedzināšanas sajūtu un biežu vēlmi iztukšot urīnpūsli (pollakizūrija). Dažreiz ziņots par bakteriālu vai ķīmisku cistītu (skatīt 4.4. apakšpunktu). Pārsvarā šīs blakusparādības ir atgriezeniskas.

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām
Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvuma/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003. Tīmekļa vietne: HYPERLINK "http://www.zva.gov.lv/../?id=613&sa=613&top=3" www.zva.gov.lv

4.9. Pārdozēšana

Akūta epirubicīna pārdozēšana izraisīs smagu mielosupresiju (galvenokārt leikopēniju un trombocitopēniju) (10 – 14 dienu laikā), toksisku iedarbību uz kuņģa - zarnu traktu (galvenokārt mukozītu) un akūtus sirdsdarbības traucējumus. Vairākus mēnešus līdz gadus pēc terapijas pārtraukšanas ar antraciklīniem novērota vēlīna sirds mazspēja (skatīt 4.4. apakšpunktu). Pacienti rūpīgi jānovēro un, ja parādās sirds mazspējas pazīmes, pacienti jāārstē atbilstoši vispārpieņemtajai praksei.

Ārstēšana:

Simptomātiska. Pacientam šajā laikā jānodrošina uzturoša terapija, izmantojot tādus līdzekļus kā antibiotiskos līdzekļus, asins pārliešanu un aizsargizolāciju (reverse barrier nursing). Epirubicīnu nevar izvadīt ar dialīzes palīdzību.

5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1. Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: antraciklīni un līdzīgas darbības zāļu vielas, ATĶ kods: L01DB03

Epirubicīna darbības mehānisms ir saistīts ar tā spēju saistīties ar DNS. Pētījumi ar šūnu kultūrām pierāda, ka epirubicīns ātri iekļūst šūnās, lokalizējas to kodolos un nomāc nukleīnskābju sintēzi un mitozi. Ir pierādīta epirubicīna aktivitāte pret plašu eksperimentālo audzēju spektru, tajā skaitā pret L1210 un P388 leikozēm, sarkomu SA180 (norobežoto un ascīta formu), melanomu B16, krūts dziedzera karcinomu, Lewis plaušu karcinomu un resnās zarnas karcinomu 38. Tas uzrāda aktivitāti arī pret cilvēka audzējiem (melanomām un krūts dziedzera, plaušu, priekšdziedzera un olnīcu karcinomām), kas implantēti bezspalvas pelēm bez aizkrūts dziedzera.

5.2. Farmakokinētiskās īpašības

Pacientiem ar normālu aknu un nieru darbību pēc intravenozas 60 līdz 150 mg/m² lielas devas injekcijas vielas koncentrācija plazmā samazinās trīs fāzēs, pie kam pirmā fāze ir ļoti īsa, bet terminālā fāze – gara, ar vidēji 40 stundas ilgu eliminācijas pusperiodu. Šīs devas ir farmakokinētikas linearitātes robežās gan plazmas klīrensa parametru, gan metabolisko procesu ziņā. 60 – 120 mg/m² devai ir plaša lineāra farmakokinētika, 150 mg/m² ir lielākā deva, kam novērojama linearitāte. Galvenie identificētie metabolīti ir epirubicinols (13-OH epirubicīns) un epirubicīna glikuronīdi, kā arī epirubicinols.

Farmakokinētikas pētījumā pacientiem ar urīnpūšļa karcinomu in situ epirubicīna koncentrācija plazmā pēc intravezikālas lietošanas ir raksturīgi zema (< 10 ng/ml). Tādēļ nav sagaidāma nozīmīga sistēmiska uzsūkšanās. Pacientiem ar urīnpūšļa gļotādas bojājumiem (piemēram, vēzi, cistītu, operācijām) var sagaidīt lielāku uzsūkšanos.

Epirubicīnu no doksorubicīna atšķir 4’-O-glikuronidācijas process, ar ko var būt saistīta straujāka epirubicīna eliminācija un zemāka toksicitāte. Galvenā metabolīta 13hidroksiatvasinājuma (epirubicinola) koncentrācija plazmā vienmēr ir zemāka un gandrīz paralēla neizmainītas aktīvās vielas koncentrācijai.

Epirubicīna eliminācija galvenokārt notiek caur aknām; augstais plazmas klīrenss (0,9 l/min) norāda, ka tā lēno elimināciju nosaka vielas plašā izkliede audos. 48 stundu laikā aru urīnu izdalās aptuveni 9 līdz 10 % lietotās devas.

Izdalīšanās ar žulti ir galvenais eliminācijas ceļš, 72 stundu laikā žultī noteikts aptuveni 40 % lietotās devas. Zāles nešķērso hematoencefālisko barjeru.

5.3. Preklīniskie dati par drošumu

Pēc atkārtotām epirubicīna devām mērķa orgāni žurkām, trušiem un suņiem bija asins un limfohemopoētiskā sistēma, kuņģa – zarnu trakts, nieres, aknas un dzimumorgāni. Žurkām, trušiem un suņiem epirubicīns bija arī kardiotoksisks.

Epirubicīnam, tāpat kā citiem antraciklīnu grupas līdzekļiem, uz žurkām ir genotoksiska, mutagēna, embriotoksiska un kancerogēna iedarbība.

Žurkām un trušiem nav novērotas iedzimtas patoloģijas, tomēr, līdzīgi citiem antraciklīnu grupas līdzekļiem un citotoksiskajām zālēm, epirubicīns jāuzskata par potenciāli teratogēnu.

Lokālās panesamības pētījumi ar žurkām un pelēm liecina, ka epirubicīna ekstravazācija izraisa audu nekrozi.

6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1. Palīgvielu saraksts

Nātrija hlorīds

Sālsskābe (pH korekcijai)

Ūdens injekcijām

6.2. Nesaderība

Jāizvairās no ilgstoša kontakta ar jebkādu šķīdumu, kam ir sārmains pH (tajā skaitā arī bikarbonātu saturošiem šķīdumiem), jo tā rezultātā ir iespējama zāļu hidrolīze. Atļauts lietot tikai 6.6. apakšpunktā norādītos atšķaidītājus.

Ne injekcijas, ne arī atšķaidītu šķīdumu nedrīkst sajaukt (lietot maisījumā) ar jebkādām citām zālēm. Aprakstīta fizikāla nesaderība ar heparīnu.

Epirubicīnu nedrīkst sajaukt (lietot maisījumā) ar citām zālēm.

6.3. Uzglabāšanas laiks

Uzglabāšanas laiks zālēm, kas iepakotas pārdošanai

3 gadi.

Uzglabāšanas laiks pēc pirmās iepakojuma atvēršanas

Flakoni paredzēti vienreizējai lietošanai un neizmantotais atlikums pēc lietošanas jāiznīcina. No mikrobioloģiskā viedokļa, šīs zāles jālieto tūlīt pēc pirmās gumijas aizbāžņa caurduršanas. Ja tās netiek lietotas tūlīt, par uzglabāšanas laiku un apstākļiem lietošanas laikā atbild lietotājs.

Uzglabāšanas laiks pēc injekciju šķīduma atšķaidīšanas

Zāles jālieto tūlīt pēc atšķaidīšanas. Ja tās netiek lietotas tūlīt, par uzglabāšanas laiku un apstākļiem lietošanas laikā atbild lietotājs.

6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Uzglabāt ledusskapī (2°C - 8°C).

Uzglabāšanas nosacījumus pēc zāļu pirmās atvēršanas un atšķaidīšanas skatīt 6.3. apakšpunktā.

Uzglabāt flakonu ārējā iepakojumā, lai pasargātu no gaismas.

6.5. Iepakojuma veids un saturs

Stikla flakoni (I klases) ar brombutilgumijas aizbāzni un metālisku (alumīnija) vāciņu, un polipropilēna riņķi. Epirubicin Actavis flakoni var būt iepakoti ar vai bez aizsargājoša plastikāta apvalka.

Iepakojuma lielumi:

1 x 5 ml flakons (10 mg/5 ml)

1 x 10 ml flakons (20 mg/10 ml)

1 x 25 ml flakons (50 mg/25 ml)

1 x 50 ml flakons (100 mg/50 ml)

1 x 100 ml flakons (200 mg/100 ml)

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos

Intravenoza ievadīšana: Epirubicin Actavis ieteicams ievadīt caur infūzijas sistēmu ar brīvi plūstošu fizioloģisko šķīdumu (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Intravezikāla ievadīšana: pirms ievadīšanas Epirubicin Actavis jāatšķaida ar sterilu ūdeni injekcijām vai arī ar sterilu 0,9 % fizioloģisko šķīdumu (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Šķīdums injekcijām nesatur konservantus, un jebkurš neizlietotais zāļu daudzums flakonā nekavējoties jāiznīcina.

Norādījumi par drošu rīkošanos ar onkoloģiskiem līdzekļiem, un to drošu iznīcināšanu:

Ja jāpagatavo šķīdums infūzijām, tas jādara apmācītam personālam aseptiskos apstākļos.

Infūzijas šķīdums jāpagatavo tam paredzētā aseptiskā zonā.

Jāvalkā atbilstoši vienreizējās lietošanas cimdi, aizsargbrilles, virsvalks un maska.

Jāievēro piesardzības pasākumi, lai izvairītos no nejaušas zāļu iekļūšanas acīs. Ja zāles iekļuvušas acīs, tās jāskalo ar lielu daudzumu ūdens un/vai 0,9 % nātrija hlorīda šķīduma. Pēc tam nepieciešama izmeklēšana pie ārsta.

Gadījumā, ja zāles nonākušas saskarē ar ādu, skartā zona rūpīgi jāmazgā ar ziepēm un ūdeni vai nātrija bikarbonāta šķīdumu. Tomēr neberziet ādu ar cietu suku. Vienmēr pēc cimdu novilkšanas nomazgājiet rokas.

Izšļakstītās vai izlijušās zāles jāapstrādā ar atšķaidītu nātrija hipohlorīta šķīdumu (1 % brīvā hlora), vēlams samērcējot un pēc tam nomazgājot ar ūdeni. Visi tīrīšanas materiāli jāiznīcina, kā aprakstīts turpmāk.

Grūtnieces nedrīkst strādāt ar citotoksiskiem līdzekļiem.

Iznīcinot priekšmetus (šļirces, adatas u.c.), kas izmantoti citotoksisko zāļu atšķaidīšanai un/vai šķīdumu pagatavošanai, jāievēro atbilstoša piesardzība. Neizlietotās zāles vai izlietotie materiāli jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām.

7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

Actavis Group PTC ehf., Reykjavíkurvegi 76-78, 220 Hafnarfjörður, Īslande

8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS

07-0398

9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Reģistrācijas datums: 2008. gada 17. janvāris.

Pēdējās pārreģistrācijas datums: 2013. gada 24. jūlijs.

10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

06/2018

SASKAŅOTS ZVA 02-08-2018

EQ PAGE 1

EQ PAGE 1