Doxorubicin Accord

Lejupielādēt zāļu aprakstu

ZĀĻU APRAKSTS

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

Doxorubicin Accord 2 mg/ml koncentrāts infūziju šķīduma pagatavošanai

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

1 ml satur 2 mg doksorubicīna hidrohlorīda (Doxorubicini hydrochloridum).

Katrs 5 ml flakons satur 10 mg doksorubicīna hidrohlorīda.

Katrs 10 ml flakons satur 20 mg doksorubicīna hidrohlorīda.

Katrs 25 ml flakons satur 50 mg doksorubicīna hidrohlorīda.

Katrs 50 ml flakons satur 100 mg doksorubicīna hidrohlorīda.

Katrs 100 ml flakons satur 200 mg doksorubicīna hidrohlorīda.

Palīgviela(-s) ar zināmu iedarbību: satur 3,5 mg/ml (0,15 mmol) nātrija.

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

3. ZĀĻU FORMA

Koncentrāts infūziju šķīduma pagatavošanai.

Zāles ir dzidrs sarkans šķīdums, kura pH ir 2,5-3,5 robežās un osmolalitāte no 270 mOsm/kg līdz 320 mOsm/kg.

4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1. Terapeitiskās indikācijas

Doksorubicīns ir paredzēts lietošanai šādu jaunveidojumu gadījumā:

Piemēri:

Sīkšūnu plaušu vēzis (SŠPV)

Krūts vēzis

Progresējošs olnīcu vēzis

Intravezikālai lietošanai urīnpūšļa vēzim

Osteosarkomas neoadjuvanta un adjuvanta terapija

Progresējoša mīksto audu sarkoma pieaugušajiem

Jūinga sarkoma

Hodžkina slimība

Ne-Hodžkina limfoma

Akūta limfoleikoze

Akūta mieloblastiska leikoze

Progresējoša multiplā mieloma

Progresējošs vai recidivējošs endometrija vēzis

Vilmsa audzējs

Progresējošs papilāri/folikulārs vairogdziedzera vēzis

Anaplastisks vairogdziedzera vēzis

Progresējoša neiroblastoma

Doksorubicīnu bieži lieto kombinētas ķīmijterapijas shēmās kopā ar citām citotoksiskām zālēm.

4.2. Devas un lietošanas veids

Doxorubicin Accord injekcijas jāievada tikai kvalificēta ārsta ar lielu citotoksiskas terapijas pieredzi uzraudzībā. Ārstēšanas laikā pacienti ir arī rūpīgi un bieži jākontrolē (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Sakarā ar biežas letālas kardiomiopātijas risku pirms katras lietošanas jāizvērtē riski un ieguvumi individuāli katram pacientam.

Doksorubicīnu lieto intravenozi un intravezikāli, un to nedrīkst lietot iekšķīgi, subkutāni, intramuskulāri vai intratekāli. Doksorubicīnu var ievadīt intravenozi kā bolus injekciju minūšu laikā, īslaicīgas infūzijas veidā līdz pat stundai vai nepārtrauktas infūzijas veidā līdz 96 stundām ilgi.

Šķīdumu 2 līdz 15 minūtēs ievada caur katetru brīvas plūsmas 9 mg/ml (0,9 %) nātrija hlorīda šķīduma injekcijām intravenozā infūzijā vai 50 mg/ml (5 %) dekstrozes šķīduma intravenozā infūzijā. Šī metode samazina tromboflebīta vai perivenozas ekstravazācijas risku, kas var izraisīt smagu lokālu celulītu, vezikulu veidošanos un audu nekrozi. Tieša intravenoza injekcija nav ieteicama ekstravazācijas riska dēļ, kas var būt pat atbilstošas asins atgriešanas gadījumā, aspirējot ar adatu.

Intravenoza ievadīšana:

Doksorubicīna deva ir atkarīga no devas režīma, vispārējā stāvokļa un pacienta iepriekšējās ārstēšanas. Doksorubicīna hidrohlorīda devu shēma var mainīties atkarībā no indikācijas (norobežoti audzēji vai akūta leikoze) un saskaņā ar tās lietošanu specifiskā terapijas režīmā (monoterapijā vai kombinācijā ar citiem citotoksiskiem līdzekļiem, vai kā daļu no multidisciplināras ārstēšanas, kas iekļauj ķīmijterapijas, ķirurģiskas procedūras un staru terapijas kombināciju un hormonālo ārstēšanu).

Monoterapija

Devu parasti aprēķina, pamatojoties uz ķermeņa virsmas laukumu (mg/m²). Tā rezultātā, doksorubicīnu lietojot monoterapijā, ieteicama deva 60-75 mg/m² ķermeņa virsmas laukuma ik pēc trim nedēļām.

Kombinētas shēmas

Ja doksorubicīna hidrohlorīdu lieto kombinācijā ar citiem pretaudzēju līdzekļiem ar pārklājošos toksicitāti, piemēram, lielām i/v ciklofosfamīda vai atbilstošām antraciklīna savienojumu devām, piemēram, daunorubicīnu, idarubicīnu un / vai epirubicīnu, doksorubicīna deva jāsamazina līdz 30-60 mg/m² ik pēc 3-4 nedēļām.

Pacientiem, kuri nevar saņemt pilnu devu (piemēram, imūnsupresija, vecuma gadījumā), alternatīva deva ir 15-20 mg/m² ķermeņa virsmas nedēļā.

Intravezikāla ievadīšana:

Doksorubicīnu drīkst izmantot intravezikālas instilācijas veidā virspusēja urīnpūšļa vēža ārstēšanai vai audzēja recidīvu profilaksei pēc transuretrālas rezekcijas (TUR) pacientiem ar augstu recidīva risku. Ieteicamā doksorubicīna hidrohlorīda deva vietējai intravezikālai virspusēja urīnpūšļa vēža ārstēšanai ir 30-50 mg 25-50 ml 9 mg/ml (0,9 %) .nātrija hlorīda šķīdumā injekcijām instilācijas veidā. Optimālā koncentrācija ir apmēram 1 mg/ml. Parasti šķīdumam intravezikāli jāatrodas 1 līdz 2 stundas. Šajā laikā pacients ik pēc 15 minūtēm jāpagriež par 90°. Pirms ārstēšanas pacients 12 stundas nedrīkst dzert šķidrumu, lai izvairītos no nevēlamas atšķaidīšanās ar urīnu (tam vajadzētu samazināt urīna veidošanos apmēram līdz 50 ml/h). Instilāciju var atkārtot ar intervālu no 1 nedēļas līdz 1 mēnesim atkarībā no tā, vai ārstēšana ir ārstnieciska vai profilaktiska.

Pacienti ar aknu darbības traucējumiem

Tā kā doksorubicīna hidrohlorīds izdalās galvenokārt caur aknām un žulti, zāļu eliminācija var būt samazināta pacientiem ar aknu darbības traucējumiem vai žults plūsmas obstrukciju, kas var izraisīt smagu sekundāru ietekmi.

Parasti devas pielāgošanas ieteikumi pacientiem ar aknu darbības traucējumiem pamatojas uz bilirubīna koncentrāciju serumā:

Bilirubīna koncentrācija serumā

Ieteicamā deva

20-50 mikro mol/l

½ parastās devas

>50 mikro mol/l

¼ parastās devas

Doksorubicīns ir kontrindicēts pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Pacienti ar nieru darbības traucējumiem

Pacientiem ar nieru mazspēju (GFĀ <10 ml/min.) jāievada tikai 75 % no plānotās devas.

Lai izvairītos no kardiomiopātijas, ieteicams, lai Doxorubicin Accord (tostarp radniecīgu zāļu, piemēram, daunorubicīna) kopējā kumulatīvā deva dzīves laikā nepārsniegtu 450-550mg/m² ķermeņa virsmas laukuma. Ja pacientam ar vienlaicīgu sirds slimību tiek apstarota videne un/vai sirds, pirms ārstēšanas ar alkilējošiem līdzekļiem, kā arī augsta riska pacientiem (ar arteriālo hipertensiju pēc >5 gadiem, ar iepriekšējiem koronāriem, sirds vārstuļu un miokarda bojājumiem, vecākiem par 70 gadiem) nedrīkst pārsniegt maksimālo kopējo devu 400 mg/m² ķermeņa virsmas laukuma un šiem pacientiem jākontrolē sirdsdarbība (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Deva bērniem

Devu bērniem var būt nepieciešams samazināt; lūdzu, skatīt ārstēšanas protokolus un specializēto literatūru.

Tukli pacienti

Pacientiem ar aptaukošanos var būt nepieciešama samazināta sākuma deva vai lielāki devu starplaiki (skatīt 4.4. apakšpunktu).

4.3. Kontrindikācijas

Paaugstināta jutība pret doksorubicīna hidrohlorīdu vai jebkuru no palīgvielām.

Kontrindikācijas intravenozai ievadīšanai:

Paaugstināta jutība pret antracēndioniem un antraciklīniem

Izteikta ilgstoša mielosupresija un/vai smags stomatīts, ko izraisījusi iepriekšēja ārstēšana ar citiem citotoksiskiem līdzekļiem un/vai apstarošana

Iepriekšēja ārstēšana ar doksorubicīna un/vai cita antraciklīna (piemēram, daunorubicīna, epirubicīna, idarubicīna) un antracēndiona maksimālajām kumulatīvajām devām (skatīt 4.4. apakšpunktu)

Vispārēja infekcija

Smagi aknu darbības traucējumi

Smagas aritmijas, sirds mazspēja, iepriekšējs miokarda infarkts, akūta iekaisīga sirds slimība

Palielināta nosliece uz asiņošanu

Bērna barošana ar krūti (skatīt 4.6. apakšpunktu)

Kontrindikācijas intravezikālai ievadīšanai:

Invazīvi audzēji, kas penetrējuši urīnpūsli (pēc T1)

Urīnpūšļa iekaisums

Hematūrija

Grūtības urīna katetra ievadīšanā (piemēram, lieli intravezikāli audzēji)

Bērna barošana ar krūti (skatīt 4.6. apakšpunktu)

Urīnceļu infekcijas

Doksorubicīnu nedrīkst lietot grūtniecības un bērna barošanas ar krūti laikā (skatīt 4.6. apakšpunktu).

4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Doxorubicin Accord jāievada tikai kvalificēta ārsta uzraudzībā, kam ir pieredze citotoksiskās terapijas i/v vai intravezikālā lietošanā. Doksorubicīna hidrohlorīds var pastiprināt citu pretvēža terapiju toksiskumu. Rūpīgi jākontrolē iespējamās klīniskās komplikācijas, īpaši gados vecākiem pacientiem, pacientiem, kuriem anamnēzē ir sirds slimība un kaulu smadzeņu nomākums, un pacientiem, kuri agrāk ir ārstēti ar antraciklīniem vai kuriem apstarota videne.

Sākotnējā ārstēšanā ar doksorubicīnu nepieciešama pacienta stingra novērošana un plaša laboratoriska kontrole. Tāpēc, vismaz pirmajā ārstēšanas posmā, pacientus būtu ieteicams hospitalizēt. Zāļu lietošanas laikā doksorubicīns var izraisīt neauglību.

Pirms sākt ārstēšanu ar doksorubicīnu, pacientiem jāatlabst no iepriekšējas citotoksiskas terapijas akūtās toksicitātes (piemēram, stomatīta, neitropēnijas, trombocitopēnijas un vispārējas infekcijas).

Pirms ārstēšanas ar doksorubicīnu vai tās laikā iesaka šādas kontroles pārbaudes (šo pārbaužu biežums atkarīgs no vispārējā stāvokļa, devas un vienlaicīgi lietotajām zālēm):

plaušu un krūšu kurvja rentgens un EKG,

regulāra sirdsdarbības (kreisā sirds kambara izsviedes frakcijas (KKIF) kontrole ar, piemēram, EKG, EHOKG un multivadības radionuklīdo angiogrāfiju (MUGA),

ikdienas mutes dobuma un rīkles pārbaudes attiecībā uz gļotādas izmaiņām,

asinsanalīzes: hematokrīts, trombocīti, diferenciāls leikocītu skaits, AlAT, AsAT, LDH, bilirubīns, urīnskābe.

Ārstēšanas kontrole

Pirms uzsākt ārstēšanu, ieteicams noteikt aknu darbību, izmantojot parastos testus, piemēram, ASAT, ALAT, SF un bilirubīna testu, kā arī nieru darbību (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Kreisā sirds kambara darbības kontrole

KKIF analīze, izmantojot ultraskaņu vai sirds scintigrāfiju jāveic, lai uzlabotu pacienta sirds stāvokli. Šī kontrole ir jāveic pirms ārstēšanas sākuma, un pēc katras uzkrātās apmēram 100 mg/m² devas (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Sirdsdarbība

Antraciklīnu terapijas risks ir kardiotoksicitāte, kas var izpausties ar agrīnām (t. i, akūtām) vai vēlīnām (t. i, aizkavētām) komplikācijām.

Agrīnās (t. i, akūtās) komplikācijas: Doksorubicīna agrīnā kardiotoksicitāte izpaužas galvenokārt kā sinusa tahikardija un/vai EKG novirzes, piemēram, nespecifiskas ST-T zoba pārmaiņas. Ir ziņots arī par tahiaritmijām, tostarp priekšlaicīgu kambaru saraušanos un kambaru tahikardiju, bradikardiju, kā arī atrioventrikulāro un Hisa kūlīša zaru blokādi. Šie simptomi parasti norāda uz akūtu īslaicīgu toksicitāti. Šī iedarbība parasti nav saistīta ar vēlīnu kardiotoksicitāti un to neuzskata par iemeslu doksorubicīna terapijas pārtraukšanai. QRS kompleksa amplitūdas samazināšanās un tā paplašināšanās, pārsniedzot parastās robežas, var norādīt uz doksorubicīna hidrohlorīda izraisītu kardiomiopātiju. Parasti pacientiem ar normālu KKIF sākotnējo vērtību (= 50 %) samazinājums par 10% no absolūtās vērtības vai zem 50 % sliekšņa norāda uz sirdsdarbības traucējumiem, un šādā situācijā ārstēšana ar doksorubicīna hidrohlorīdu ir rūpīgi jāapsver.

Vēlīnās (t. i, aizkavētās) komplikācijas: Aizkavētā kardiotoksicitāte terapijas kursā ar doksorubicīnu parasti attīstās vēlu vai 2 līdz 3 mēnešu laikā pēc terapijas pārtraukšanas, bet par vēlākiem notikumiem ziņots arī vairākus mēnešus un gadus pēc ārstēšanas pabeigšanas. Aizkavēta kardiomiopātija izpaužas kā samazināta kreisā kambara izsviedes frakcija (KKIF) un/vai sastrēguma sirds mazspējas (SSM) pazīmes un simptomi, piemēram, aizdusa, plaušu tūska, perifēra tūska, kardiomegālija un hepatomegālija, oligūrija, ascīts, pleiras izsvīdums un galopa ritms. Ziņots arī par subakūtu iedarbību, piemēram, perikardītu/miokardītu. Dzīvībai bīstama SSM ir vissmagākais antraciklīnu izraisītas kardiomiopātijas veids un pārstāv zāļu kumulatīvo no devas atkarīgo toksicitāti.

Lai minimizētu smaga sirds bojājuma risku, pirms pacientu ārstēšanas uzsākšanas ar doksorubicīnu jānovērtē sirdsdarbība un tā jākontrolē visu ārstēšanas laiku. Risku var samazināt, visa ārstēšanas kursa laikā regulāri kontrolējot KKIF, un parādoties pirmajām sirdsdarbības traucējumu pazīmēm, nekavējoties pārtraucot doksorubicīna lietošanu. Piemērota kvantitatīvā metode atkārtotai sirdsdarbības novērtēšanai (KKIF novērtējumam) ietver multivadības radionuklīdu angiogrāfiju (MUGA) vai ehokardiogrāfiju (EHOKG). Ieteicams sirdsdarbības novērtējums ar EKG un vai nu MUGA skenēšanu vai EHOKG pirms ārstēšanas sākuma, īpaši pacientiem ar palielinātas kardiotoksicitātes riska faktoriem. Atkārtots MUGA vai ECHOKG izmeklējums KKIF noteikšanai īpaši jāveic pie lielākām kumulatīvām antraciklīna devām. Novērtēšanas metodei jābūt nemainīgai visos kontroles posmos.

SSM attīstības varbūtība, novērtēta aptuveni 1% līdz 2% pie kumulatīvās devas 300 mg/m², lēnām palielinās, kopējai kumulatīvai devai pieaugot līdz 450-550 mg/m². Pēc tam SSM attīstības risks strauji palielinās, tāpēc nav ieteicams pārsniegt maksimālo kumulatīvo devu 550 mg/m². Ja pacientam ir citi iespējami kardiotoksicitātes riska faktori (anamnēzē asinsvadu slimība, iepriekšēja terapija ar citiem antraciklīniem vai anthracēndioniem, iepriekšēja vai vienlaicīga videnes/perikarda zonas apstarošana un vienlaicīga zāļu lietošana, kas nomāc sirds kontraktilitāti, tostarp ciklofosfamīda un 5-fluoruracila lietošana), kardiotoksicitāte, lietojot doksorubicīnu, var būt pie mazākām kumulatīvām devām, un sirdsdarbība rūpīgi jānovēro.

Bērniem un pusaudžiem ir paaugstināts vēlīnas kardiotoksicitātes risks pēc doksorubicīna lietošanas. Sievietēm risks var būt lielāks nekā vīriešiem. Ieteicams periodiski novērtēt sirds stāvokli, lai novērotu iespējamo kardiotoksisko iedarbību.

Iespējams, ka doksorubicīna un citu antraciklīnu vai antracēndionu toksicitāte summējas.

Aknu darbība

Galvenais doksorubicīna eliminācijas ceļš ir aknu un žultspūšļa sistēma. Pirms ārstēšanas un ārstēšanas laikā ar doksorubicīnu jānovērtē kopējais bilirubīna daudzums serumā. Pacientiem ar paaugstinātu bilirubīna līmeni var būt lēnāks zāļu klīrenss ar palielinātu vispārējo toksicitāti. Šiem pacientiem ieteicamas mazākas devas (skatīt 4.2. apakšpunktu). Pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem nedrīkst lietot doksorubicīnu (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Hematoloģiskā toksicitāte

Doksorubicīns var izraisīt kaulu smadzeņu darbības nomākumu (skatīt 4.8. apakšpunktu). Pirms un pēc katra terapijas kursa ar doksorubicīnu jāizvērtē hematoloģiskais stāvoklis, tostarp diferencēts leikocītu skaits. Galvenā doksorubicīna hematoloģiskās toksicitātes izpausme ir no devas atkarīga atgriezeniska leikopēnija un/vai granulocitopēnija (neitropēnija) un visbiežākā šo zāļu akūtā no devas atkarīgā toksicitāte. Leikopēnija un neitropēnija viszemāko līmeni parasti sasniedz no 10. līdz 14. dienai pēc zāļu lietošanas; leikocītu/neitrofilo leikocītu skaits normālo vērtību vairumā gadījumu normalizējas līdz 21 dienai. Ir jāapsver devas samazināšana vai devu intervāla palielināšana, ja asinsanalīzes nav normalizējušās. Var rasties trombocitopēnija un anēmija. Klīniskās sekas smagai mielosupresijai var būt, piemēram, drudzis, infekcijas, sepse/septicēmija, septisks šoks, asiņošana, audu hipoksija vai nāve.

Sekundāra leikoze

Pacientiem, kas ārstēti ar antraciklīniem (tostarp doksorubicīnu), ziņots par sekundāru leikozi ar vai bez pirms-leikozes fāzes. Sekundāra leikoze biežāk novērota, ja šādas zāles lietotas kombinācijā ar citiem DNS bojājošiem pretaudzēju līdzekļiem, kad pacienti iepriekš saņēmusi intensīvu terapiju ar citotoksiskiem līdzekļiem vai ja lietotas ļoti palielinātas antraciklīnu devas. Šīm leikozēm var būt 1-3 gadu latentais periods.

Intravezikāla ievadīšana

Doksorubicīna intravezikāla ievadīšana var izraisīt ķīmiska cistīta simptomus (t. i., dizūriju, biežu urinēšanu, niktūriju, strangūriju, hematūriju, urīnpūšļa sieniņas nekrozi). Īpaša uzmanība nepieciešama, ja ir problēmas ar katetru (t. i., urīnizvadkanāla obstrukciju, ko izraisa intravezikāla audzēja invāzija). Intravezikāla ievadīšana ir kontrindicēta, ja audzējs penetrējis urīnpūsli (pēc T1).

Intravezikālās ievadīšanas ceļu nedrīkst izmantot pacientiem ar invazīviem audzējiem, kas penetrējuši urīnpūšļa sieniņu, urīnceļu infekcijas un urīnpūšļa iekaisuma apstākļos.

Seruma urīnskābes kontrole:

Terapijas laikā urīnskābes koncentrāciju serumā var palielināties. Hiperurikēmijas gadījumā jāsāk antihiperurikēmijas terapija.

Pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem var būt nepieciešama devas samazināšana (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Kuņģa-zarnu trakta darbības traucējumi

Ieteicama profilakse pret vemšanu.

Piezīme: Doksorubicīnu nedrīkst lietot iekaisuma, čūlas vai caurejas gadījumā.

Ekstravazācija

Perivenoza nepareiza injekcija var izraisīt lokālu nekrozi un tromboflebītu. Dedzināšanas sajūta infūzijas adatas zonā liecina par perivenozu ievadīšanu. Ekstravazācijas gadījumā infūzija vai injekcija nekavējoties jāpārtrauc; adata uz īsu brīdi jāatstāj vietā, tad pēc īsas aspirācijas izņem. Ekstravazācijas gadījumā deksrazoksāna intravenozo infūziju sāciet ne vēlāk kā 6 stundas pēc ekstravazācija (dozēšanu un sīkāku informāciju skatīt deksrazoksāna zāļu aprakstā). Ja deksrazoksāns ir kontrindicēts, ieteicams lokāli lietot 99% dimetilsulfoksīdu (DMSO) uz divas reizes lielāka laukuma par skarto (4 pilieni uz 10 cm ² ādas virsmas laukuma) un to atkārtot trīs reizes dienā ne mazāk par 14 dienām. Ja nepieciešams, jāapsver ekscīzija. Antagonistiskā mehānisma dēļ pēc DMSO lietošanas laukums jāatdzesē (vazokonstrikcija vs vazodilatācija), piemēram, lai mazinātu sāpes. Nelietojiet DMSO pacientiem, kuri saņem deksrazoksānu antraciklīna izraisītas ekstravazācijas ārstēšanai. Literatūrā minētiem diskutabliem pasākumiem nav bijis noteiktas vērtības.

Apstarošana

Ziņots arī par starojuma izraisītu toksicitāti (miokarda, gļotādu, ādas un aknu). Īpaša piesardzība ir obligāta pacientiem, kam iepriekš veikta staru terapija, kuri vienlaicīgi tiek apstaroti vai kuriem apstarošana tiek plānota. Ja tiek lietots doksorubicīna hidrohlorīds, šiem pacientiem apstarošanas laukā ir īpašs vietējo reakciju risks (atcelšanas fenomens). Šajā sakarā ziņots par smagu, dažreiz ar letālu hepatotoksicitāti (aknu bojājumu). Iepriekšēja videnes apstarošana palielina doksorubicīna kardiotoksicitāti. Šajā gadījumā īpaši nedrīkst pārsniegt 400 mg/m² kumulatīvo devu.

Neauglība

Doksorubicīnam var būt genotoksiska ietekme. Zāļu lietošanas laikā doksorubicīns var izraisīt neauglību. Sievietēm doksorubicīns var izraisīt amenoreju. Lai gan uzskata, ka pēc terapijas pārtraukšanas ovulācija un menstruācijas atjaunojas, var iestāties priekšlaicīga menopauze. Ārstēšanas laikā un līdz 6 mēnešiem pēc ārstēšanas sievietēm nedrīkst iestāties grūtniecība.

Doksorubicīns ir mutagēns un cilvēka spermatozoīdos var izraisīt hromosomu bojājumus. Oligospermija vai azoospermija var būt pastāvīga, tomēr ir ziņots, ka dažos gadījumos spermatozoīdu skaits atgriežas normas līmenī. Tas var notikt vairākus gadus pēc terapijas beigām. Vīriešiem, kuri tiek ārstēti ar doksorubicīnu, jālieto efektīvi kontracepcijas līdzekļi. Tāpat nav ieteicams kļūt par bērna tēvu ārstēšanas laikā un līdz 6 mēnešiem pēc tās; pirms ārstēšanas ieteicams konsultēties par spermas kriokonservēšanas (vai kriosaglabāšanas) iespējām, jo terapija ar doksorubicīnu var izraisīt neatgriezenisku neauglību.

Pretvēža terapijas:

Doksorubicīns var pastiprināt citu pretvēža terapiju toksiskumu. Ir ziņots par ciklofosfamīdu izraisītu hemorāģiska cistīta saasinājumu un pastiprinātu 6-merkaptopurīna hepatotoksicitāti. Tāpat kā citu citotoksisku līdzekļu gadījumā, lietojot doksorubicīnu, ziņots par vienlaicīgu tromboflebītu un trombembolijas parādībām, tostarp plaušu emboliju (dažos gadījumos letālu) (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Vakcīnas:

Šīs zāles parasti neiesaka lietot kombinācijā ar dzīvām novājinātām vakcīnām.

Jāizvairās no saskares ar personām, kuras nesen vakcinētas pret poliomielītu. Dzīvu vai dzīvu novājinātu vakcīnu ievadīšana imūnkompromitētiem pacientiem pēc ķīmijterapijas līdzekļu, tostarp doksorubicīna, lietošanas var izraisīt nopietnas vai letālas infekcijas. Nedzīvu vai inaktivētu vakcīnu ievadīšana ir pieļaujama; tomēr to iedarbība var būt vājāka.

Cits:

Doksorubicīna sistēmiskais klīrenss pacientiem ar aptaukošanos (t. i., >130 % ideālās ķermeņa masas) ir samazināts (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Audzēja sabrukšanas sindroms

Ekstensīva purīna katabolisma rezultātā, kas pavada zāļu izraisītu strauju audzēja šūnu sabrukšanu (audzēju sabrukšanas sindroms), doksorubicīns var izraisīt hiperurikēmiju (skatīt 4.8. apakšpunktu). Pēc sākotnējās ārstēšanas jānovērtē urīnskābes līmenis asinīs, kālija, kalcija fosfāts un kreatinīna saturs. Iespējamās audzēja sabrukšanas sindroma komplikācijas var samazināt hidratācija, urīna pasārmināšana un profilakse ar allopurinolu hiperurikēmijas novēršanai.

Dzeloša vai dedzinoša sajūta ievadīšanas vietā var norādīt uz nelielu ekstravazācijas pakāpi. Ja ir aizdomas par ekstravazāciju vai tā notiek, injekcija jāpārtrauc un jāatsāk citā asinsvadā. Virsmas atdzesēšana 24 stundas var samazināt diskomfortu. Pacients rūpīgi jānovēro vairākas nedēļas. Varētu būt nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās.

Doksorubicīna hidrohlorīds var izraisīt sarkanu urīna krāsu. Pacienti jābrīdina, ka tas nerada nekādus draudus veselībai.

Kaulu smadzeņu nomākuma, tā attīstības vai čūlu gadījumā mutes dobumā deva nav jāatkārto. Mutes gļotādas čūlu brīdinoša pazīme var būt vaiga dedzināšanas sajūta, un devas atkārtošana šī simptoma gadījumā nav ieteicama.

4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Doksorubicīna kardiotoksicitāti pastiprina iepriekšēja vai vienlaicīga citu antraciklīnu vai citu iespējami kardiotoksisku līdzekļu (piemēram, 5-fluoruracila, ciklofosfamīda vai paklitaksela) vai sirds funkciju ietekmējošu zāļu (piemēram, kalcija antagonistu) lietošana. Ja doksorubicīnu lieto kopā ar iepriekš minētajiem līdzekļiem, sirdsdarbība rūpīgi jānovēro.

Trastuzumaba kombinācijas ar antraciklīniem (piemēram, doksorubicīnu) lietošana ir saistīta ar augstu kardiotoksisko risku. Pašlaik trastuzumabu un antraciklīnus nedrīkst lietot kombinācijā, izņemot labi kontrolētos klīniskos pētījumu apstākļos, kur sirdsdarbība tiek monitorēta. Ja antraciklīnus lieto pēc terapijas ar trastuzumabu beigām, var būt paaugstināts kardiotoksicitātes risks. Trastuzumaba eliminācijas pusperiods ir aptuveni 28-38 dienas, un tas var saglabāties asinsritē līdz 27 nedēļām. Ja iespējams, ir jābūt pietiekami ilgam laikam (līdz 27 nedēļām) starp terapijas ar trastuzumabu beigām un terapijas ar antraciklīnu sākumu. Rūpīga sirds funkcijas kontrole ir obligāta.

Doksorubicīna hepatotoksicitāti var pastiprināt citas hepatotoksiskas ārstēšanas metodes (piemēram, ar 6-merkaptopurīnu).

Doksorubicīns metabolizējas ar citohromu P450 (CYP450) un ir substrāts Pgp tranportētājam. Vienlaicīga inhibitoru CYP450 un/vai Pgp inhibitoru ievadīšana var izraisīt palielinātu doksorubicīna koncentrāciju plazmā, tādējādi palielinot toksiskumu. Turpretim vienlaicīga CYP450 inducētāju, piemēram, rifampicīna un barbiturātu lietošana var samazināt doksorubicīna koncentrāciju plazmā un samazināt efektivitāti.

CYP3A4 un Pgp inhibitors ciklosporīns attiecīgi par 55 % un 350 % palielina doksorubicīna AUC un koncentrāciju. Kombinācijai var būt nepieciešama devas pielāgošana. Konstatēts arī, ka cimetidīns samazina doksorubicīna plazmas klīrensu un palielina AUC.

Neilgi pirms doksorubicīna ievadīts paklitaksels var samazināt doksorubicīna klīrensu un palielināt koncentrāciju plazmā. Daži dati liecina, ka šī mijiedarbība ir mazāk izteikta, ja doksorubicīnu ievada pirms paklitaksela.

Barbiturāti var izraisīt doksorubicīna paātrinātu plazmas klīrensu, bet vienlaicīgi lietots fenitoīns var izraisīt zemāku fenitoīna līmeni plazmā.

Pēc vienlaicīgas doksorubicīna un ritonavira ievadīšanas ziņots par palielinātu doksorubicīna koncentrāciju serumā.

Doksorubicīna terapijas toksiskā iedarbība var palielināties, lietojot to kombinācijā ar citiem citostatiskiem līdzekļiem (piemēram, citarabīnu, cisplatīnu, ciklofosfamīdu). Kombinēta terapija ar citarabīnu.var izraisīt resnās zarnas nekrozi ar intensīvu asiņošanu un smagas infekcijas.

Klozapīns var palielināt doksorubicīna hematoloģiskās toksicitātes risku un smagumu.

Terapijas ar doksorubicīnu laikā var būt ievērojama amfotericīna B nefrotoksicitāte.

Tā kā doksorubicīns tiek ātri metabolizēts un izvadīts galvenokārt caur žults sistēmu, vienlaicīga lietošana ar zināmiem hepatotoksiskiem ķīmijterapijas līdzekļiem (piemēram, merkaptopurīnu, metotreksātu, streptozocīnu), pazemināta zāļu klīrensa aknās rezultātā var palielināt doksorubicīna toksiskumu. Doksorubicīna dozēšana jāmaina, ja ir obligāta vienlaicīga terapija ar hepatotoksiskām zālēm.

Doksorubicīns ir spēcīgs, radiosensibilzējošs līdzeklis ("radiosensibilizētājs") un tā izraisītais atcelšanas fenomens var būt dzīvībai bīstams. Jebkāda iepriekšēja, vienlaicīga vai sekojoša staru terapija var palielināt doksorubicīna kardiotoksicitāti vai hepatotoksicitāti. Tas attiecas arī uz vienlaicīgu terapiju ar kardiotoksiskām vai hepatotoksiskām zālēm.

Doksorubicīns var izraisīt hemorāģiska cistīta saasinājumu, ko izraisījusi iepriekšējā terapija ar ciklofosfamīdu.

Terapija ar doksorubicīnu var izraisīt paaugstinātu urīnskābes koncentrāciju serumā, tādēļ var būt nepieciešama urīnskābes līmeni pazeminošā līdzekļa devas pielāgošana.

Doksorubicīns var mazināt digoksīna perorālo biopieejamību.

Ārstēšanas ar doksorubicīnu laikā pacientus nedrīkst aktīvi vakcinēt, kā arī jāizvairās no saskares ar nesen pret poliomielītu vakcinētām personām.

Klīniskajā pētījumā doksorubicīna AUC palielinājās par 21%, vienlaikus lietojot 400 mg sorafeniba divas reizes dienā. Šī atklājuma klīniskā nozīme nav zināma.

4.6. Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Doksorubicīns konstatēts augļa audos (aknās, nierēs, plaušās) koncentrācijā, kas vairākas reizes pārsniedz koncentrāciju mātes plazmā, norādot, ka tas šķērso placentu. Pētījumos ar dzīvniekiem doksorubicīnam konstatēta embrio-, feto- un teratogēna iedarbība (skatīt 5.3. apakšpunktu), un tas bijis ļoti mutagēns Ames testā. Kopumā citostatiskos līdzekļus grūtniecības laikā drīkst lietot tikai precīzi noteiktai indikācijai, un jāsamēro ieguvums mātei ar iespējamo kaitējumu auglim.

Barošana ar krūti

Ziņots, ka doksorubicīns izdalās cilvēku pienā. Nevar izslēgt risku bērnam, kuru baro ar krūti. Tā kā doksorubicīna hidrohlorīda lietošana bērna barošanas ar krūti laikā ir kontrindicēta, ārstēšanās laikā ar doksorubicīnu barošana ar krūti jāpārtrauc (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Fertilitāte

Drošuma apsvērumu dēļ vīriešiem, kuri vēlas bērnu, pirms ārstēšanās ar doksorubicīnu jākonsultējas par spermas konservēšanas iespējām un jāizvairās kļūt par bērna tēvu terapijas laikā un 6 mēnešus pēc tās. Sievietēm reproduktīvā vecumā ārstēšanās laikā un 6 mēnešus pēc tās jālieto efektīva kontracepcijas metode.

4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Sakarā ar biežu sliktu dūšu un vemšanu būtu jāatturas no transportlīdzekļu vadīšanas un mehānismu apkalpošanas.

4.8. Nevēlamās blakusparādības

Ārstēšana ar doksorubicīnu bieži izraisa nevēlamas blakusparādības, un dažas no tām ir pietiekami nopietnas, lai pacientu rūpīgi novērotu. Nevēlamo blakusparādību biežumu un veidu ietekmē zāļu ievadīšanas ātrums un deva. Kaulu smadzeņu nomākums ir akūta no devas atkarīga nevēlama ietekme, bet lielākoties tā ir pārejoša. Klīniskās sekas doksorubicīna izraisītai kaulu smadzeņu hematoloģiskai toksicitātei var būt drudzis, infekcijas, sepse/septicēmija, septisks šoks, asiņošana, audu hipoksija un nāve. Gandrīz visiem pacientiem novērota slikta dūša un vemšana, kā arī alopēcija.

Saistībā ar doksorubicīna terapiju ir ziņots par šādām nevēlamām blakusparādībām:

Sastopamības biežums ir definēts šādi:

Ļoti bieži (≥1/10)

Bieži (≥1/100 līdz <1/10)

Retāk (≥1/1 000 līdz <1/100)

Reti (≥1/10 000 līdz <1/1 000)

Ļoti reti (< 1/10 000), nav zināms (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem)

Bieži

Retāk

Reti

Nav zināms

Infekcijas un infestācijas

Sepse, septicēmija

Labdabīgi un ļaundabīgi audzējiSekundāra

akūta mieloleikoze, kad lietota kombinācija

ar antineoplastiskām

zālēm, kas izraisa

DNS bojājumu

(skatīt 4.4. apakšpunktu),

audzēju sabrukšanas

sindroms

Akūta limfoleikoze un akūta mieloleikoze.

Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi

Kaulu smadzeņu nomākums, leikopēnija un neitropēnija

Trombocitopēnija, anēmija

Imūnās

sistēmas

traucējumi

Anafilaktiskas reakcijas

Vielmaiņas un uztures traucējumi AnoreksijaDehidratācijaHiperurikēmija (skatīt 4.4. apakšpunktu)

Acu bojājumi

Konjunktivīts

Keratīts un asarošana

Sirds funkcijas traucējumi

Kardiomiopātija

(2%: piemēram,

KKIF

samazināšanās,

aizdusa);

Aritmija, asimptomātisks kreisā kambara izsviedes
frakcijas samazinājums un sastrēguma sirds mazspēja

Kardiotoksicitāte var izpausties ar tahikardiju, ieskaitot supraventrikulāru tahikardiju un

EKG izmaiņām

(piemēram, sinusa

tahikardija,

tahiaritmija,

ventrikulāra

tahikardija,

bradikardija,

atrioventrikulārā blokāde, Hisa kūlīša zaru blokāde).

Ieteicama rutīnas EKG kontrole un pacientiem ar
traucētu sirds funkciju jāievēro piesardzība.

Asinsvadu sistēmas traucējumi

Flebīts

Tromboflebīts,

Trombembolija, karstuma viļņi, šoks

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

Slikta dūša, vemšana, gļotādu iekaisums/stomatīts, caureja

Asiņošana kuņģa-zarnu traktā, sāpes vēderā: kombinācijā ar citarabīnu var būt čūlu veidošanās mutes dobuma

gļotādās,

rīklē, barības un kuņģa-zarnu traktā, un ziņots par resnās zarnas, īpaši aklās zarnas nekrozi (skatīt 4.5. apakšpunktu)

Barības vada iekaisums, kuņģa erozija, kolīts,
mutes dobuma gļotādas hiperpigmentācija

Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības

Bronhu spazmas, apstarošanas izraisīts plaušu iekaisums

Ādas un zemādas audu bojājumi

Alopēcija

Nieze, apstarošanas vietā lokālas paaugstinātas jutības reakcijas (atcelšanas fenomens)

Nātrene, eksantēma, vietējas eritematozas reakcijas gar vēnu, kurā tika ievadīta

injekcija,

ādas un nagu

hiperpigmentācija,

oniholīze

Audu hipoksija, akrālā eritēma un plaukstu - pēdu dizestēzija fotosensitivitāte

Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi

Intravezikālā ārstēšanā var būt lokālas reakcijas

(ķīmisks cistīts) (t. i., dizūrija, bieža urinēšana, niktūrija, strangūrija, hematūrija, urīnpūšļa sieniņu nekroze)

Akūta nieru mazspēja

Reproduktīvās sistēmas traucējumi un krūts slimības

Amenoreja, oligospermija, azoospermija (skatīt 4.4. apakšpunktu)

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā:

Anafilaktiskas reakcijas, drebuļi, drudzis, reibonis

Dzeloša vai dedzinoša sajūta ievadīšanas vietā (skatīt 4.4. apakšpunktu), vājums/nespēks, astēnija, drebuļi

Aknu un/vai žults izvades sistēmas traucējumi

Hepatotoksicitāte, pārejoša aknu enzīmu līmeņa paaugstināšanās

Ķirurģiskas un medicīniskas

manipulācijas

Ekstravazācija var izraisīt smagu celulītu, vezīkulu veidošanos un vietēju

audu

nekrozi, kam var būt nepieciešami

ķirurģiski pasākumi

(tostarp

ādas transplantācija) (skatīt

4.4. apakšpunktu)

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Zāļu valsts aģentūrai

Jersikas ielā 15

Rīgā, LV 1003

Tīmekļa vietne: HYPERLINK "http://www.zva.gov.lv" www.zva.gov.lv

4.9. Pārdozēšana

Vienreizējas 250 mg un 500 mg doksorubicīna devas ir bijušas letālas. Akūta doksorubicīna pārdozēšana var izraisīt mielosupresiju (īpaši leikopēniju un trombocitopēniju), parasti 10-15 dienu laikā pēc pārdozēšanas, toksisku iedarbību uz kuņģa-zarnu traktu (īpaši mukozītu) un akūtas izmaiņas sirdsdarbībā, kas var notikt 24 stundu laikā. Ārstēšana ietver intravenozu antibiotiku ievadīšanu, granulocītu un trombocītu pārliešanu, pacienta izolāciju, lai nepieļautu inficēšanos un ietekmes uz sirdi ārstēšanu. Jāapsver pacienta pārvietošana uz sterilu telpu un hemopoētiskā augšanas faktora izmantošana.

Akūtai doksorubicīna pārdozēšanai ir arī toksiska iedarbība uz kuņģa un zarnu traktu (galvenokārt mukozīts). Parasti tā sagaidāma drīz pēc zāļu lietošanas, bet vairums pacientu izveseļojas trīs nedēļu laikā.

Hroniskas pārdozēšana ar 550 mg/m² kumulatīvās devas pārsniegšanu palielina kardiomiopātijas risku un var izraisīt sirds mazspēju.

Aizkavēta sirds mazspēja var parādīties pat sešus mēnešus pēc pārdozēšanas. Nepieciešams rūpīgi novērot pacientus, un sirds mazspējas pazīmju gadījumā pacientiem jāsaņem atbilstoša ārstēšana

5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1. Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: pretaudzēju līdzekļi, antraciklīnu un radniecīgu savienojumu grupa,

ATĶ kods: L01DB01.

Doksorubicīns ir antraciklīnu grupas antibiotika. Darbības mehānisms nav pilnībā noskaidrots. Tiek pieņemts, ka doksorubicīna hidrohlorīda pretvēža iedarbība izpaužas ar citotoksisku darbības mehānismu, īpaši ar DNS interkalāciju, enzīma topoizomerāzes II inhibēšanu un aktīvo skābekļa formu (ROS – reactive oxygen species) veidošanu. Tam visam ir kaitīga ietekme uz DNS sintēzi: doksorubicīna molekulu interkalācija izraisa pilnīgu RNS un DNS polimerāzes inhibīciju, radot traucējumus bāzes atpazīšanā un secības specifikā. Topoizomerāzes II inhibīcija rada pārrāvumus DNS spirāles vienkāršajā un dubultvirknē. DNS pārrāvums rodas arī ķīmiskā reakcijā, iedarbojoties ļoti aktīvajai skābekļa formai, piemēram hidroksila radikālam OH•. Sekas ir mutagenitāte un hromosomu aberācijas.

Doksorubicīna toksicitātes specifiskums, šķiet, galvenokārt attiecas uz normālo audu proliferatīvo darbību. Tādējādi galvenie normālo audu bojājumi ir kaulu smadzenēs, kuņģa-zarnu traktā un dzimumdziedzeros.

Svarīgs iemesls terapijas ar doksorubicīnu un citiem antraciklīniem neveiksmei ir rezistences attīstība. Mēģinājumā pārvarēt šūnu rezistenci pret doksorubicīnu tika apsvērta kalcija antagonistu, piemēram, verapamila lietošana, jo primārais mērķis ir šūnu membrāna. Verapamils inhibē kalcija transportu lēno kanālu un var veicināt doksorubicīna absorbciju šūnās. Doksorubicīna un verapamila kombinācija ir saistīta ar smagu kardiotoksisku iedarbību.

5.2. Farmakokinētiskās īpašības

Izkliede

Pēc intravenozas injekcijas doksorubicīns tiek ātri izvadīts no asinīm un plaši izplatās audos, tostarp plaušās, aknās, sirdī, liesā, limfmezglos, kaulu smadzenēs un nierēs. Izkliedes tilpums ir apmēram 25 litri. Proteīnu piesaistes pakāpe ir 60-70 %.

Doksorubicīns nešķērso hematoencefālo barjeru, lai gan smadzeņu metastāžu vai smadzeņu leikozes gadījumā likvorā var tikt sasniegts augstāks līmenis. Doksorubicīns strauji izplatās ascītos, kur tas sasniedz augstāku koncentrāciju nekā plazmā. Doksorubicīns izdalās mātes pienā.

Eliminācija

Doksorubicīna eliminācija no asinīm notiek trīs fāzēs ar vidējo eliminācijas pusperiodu 12 minūtes (izkliede), 3,3 stundas un apmēram 30 stundas. Aknās notiek straujš doksorubicīna metabolisms. Galvenais metabolīts ir farmakoloģiski aktīvais doksorubicinols. Citi metabolīti ir dezoksirubicīna aglikons, glikuronīds un sulfāta konjugāts. Aptuveni 40 līdz 50 % devas tiek izvadīti ar žulti 7 dienu laikā, no kuriem apmēram puse tiek izvadīta neizmainītā veidā, un pārējais metabolītu veidā. Tikai 5-15 % ievadītās devas tiek izvadīti urīnā.

Īpašas populācijas

Tā kā doksorubicīna eliminācija notiek galvenokārt aknās, aknu darbības traucējumu rezultātā izvadīšana ir lēnāka, tādējādi palielinātu aizturi un uzkrāšanos plazmā un audos. Parasti iesaka devas samazināšanu.

Lai gan ekskrēcija caur nierēm ir nesvarīgākais doksorubicīna eliminācijas ceļš, smagi nieru darbības traucējumi var ietekmēt pilnīgu elimināciju, un ir nepieciešama devas samazināšana.

Pētījumā ar pacientiem ar aptaukošanos (> 130 % ideālās ķermeņa masas) doksorubicīna klīrenss bija samazināts, un eliminācijas pusperiods palielināts, salīdzinot ar normālu svaru kontroles grupā. Pacientiem ar aptaukošanos var būt nepieciešama devas pielāgošana.

Vēža slimniekiem doksorubicīns reducējas adrimicinolā, kas ir aktīvs citotoksisks līdzeklis. Tiek uzskatīts, ka šī redukcija katalizējas ar citoplazmas NADPH atkarīgas aldo-keto reduktāzes palīdzību, kas ir atrodama visos audos, un tai ir svarīga loma, nosakot doksorubicīna vispārējo farmakokinētiku.

Mikrosomu glikozidāze, kas pastāv lielākajā daļā audu, sadala doksorubicīnu un adrimicinolu par neaktīviem aglikoniem. Pēc tam aglikoni var būt pakļauti O-demetilācijai, kam seko konjugācija sulfāta vai glikuronīda esteros un izdalīšanos ar žulti.

5.3. Preklīniskie dati par drošumu

Literatūrā aprakstītajos pētījumos ar dzīvniekiem redzams, ka doksorubicīns ietekmē auglību, ir embrio- un fetotoksisks, kā arī teratogēns. Citi dati liecina par doksorubicīna mutagenitāti.

6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1. Palīgvielu saraksts

Nātrija hlorīds

Sālsskābe (pH pielāgošanai)

Ūdens injekcijām

6.2. Nesaderība

Doksorubicīnu nedrīkst sajaukt ar heparīnu, jo var veidoties nogulsnes, un to nedrīkst sajaukt ar 5-fluoruracilu, jo var notikt sabrukšana. Jāizvairās no ilgstošas saskares ar jebkuru sārmaina pH šķīdumu, jo var notikt zāļu hidrolīze.

Kamēr nav pieejama sīka informācija par sajaukšanas iespēju, doksorubicīnu ar citām zālēm (izņemot 6.6. apakšpunktā minētās) sajaukt (lietot maisījumā) nedrīkst.

6.3. Uzglabāšanas laiks

Neatvērti flakoni: 18 mēneši.

Atvērti flakoni: pēc flakona atvēršanas zāles jālieto nekavējoties.

Sagatavoti šķīdumi infūzijai:

Ķīmiskā un fizikālā stabilitāte lietošanas laikā pierādīta 0,9 % nātrija hlorīda šķīdumā injekcijām, un 5 % dekstrozes šķīdumā injekcijām līdz 28 dienām temperatūrā 2°C - 8°C un līdz 7 dienām 25°C, ja tie sagatavoti stikla traukos, sargājot no gaismas.

No mikrobioloģiskā viedokļa zāles jāizlieto nekavējoties. Ja tās nav izlietotas nekavējoties, par uzglabāšanas laiku un apstākļiem līdz lietošanai atbild lietotājs, un parasti uzglabāšanas laikam nebūtu jābūt ilgākam par 24 stundām 2°C līdz 8°C temperatūrā, ja vien šķīdināšana nav veikta kontrolētos un validētos aseptiskos apstākļos.

6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Uzglabāt ledusskapī (2°C - 8°C).

Uzglabāt flakonu ārējā kartona iepakojumā, lai pasargātu no gaismas.

Par atšķaidītu zāļu uzglabāšanas apstākļiem skatīt 6.3. apakšpunktu.

6.5. Iepakojuma veids un saturs

5 ml

Koncentrāts infūziju šķīduma pagatavošanai iepildīts 5 ml 1. tipa caurspīdīgā cauruļveida stikla flakonā ar hlorbutila kaučuka aizbāzni un alumīnija noņemamu vāciņu ar sārtu laku.

10 ml

Koncentrāts infūziju šķīduma pagatavošanai iepildīts 10 ml 1. tipa caurspīdīgā cauruļveida stikla flakonā ar hlorbutila kaučuka aizbāzni un alumīnija noņemamu vāciņu ar sārtu laku.

25 ml

Koncentrāts infūziju šķīduma pagatavošanai iepildīts 30 ml 1. tipa caurspīdīgā veidotā stikla flakonā ar hlorbutila kaučuka aizbāzni un alumīnija noņemamu vāciņu ar sārtu laku.

50 ml

Koncentrāts infūziju šķīduma pagatavošanai iepildīts 50 ml 1. tipa caurspīdīgā veidotā stikla flakonā ar hlorbutila kaučuka aizbāzni un alumīnija noņemamu vāciņu ar sārtu laku.

100 ml

Koncentrāts infūziju šķīduma pagatavošanai iepildīts 100 ml 1. tipa caurspīdīgā veidotā stikla flakonā ar hlorbutila kaučuka aizbāzni un alumīnija noņemamu vāciņu ar sārtu laku.

Iepakojuma lielumi:

1 ⋅ 5 ml flakons

1 ⋅ 10 ml flakons

1 ⋅ 25 ml flakons

1 ⋅ 50 ml flakons

1 ⋅ 100 ml flakons

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos

Doksorubicīns ir spēcīgs citotoksisks līdzeklis, ko drīkst parakstīt un ievadīt tikai medicīniskās aprūpes profesionāļi, kuri ir apmācīti drošā zāļu lietošanā un sagatavošanā. Rīkojoties, sagatavojot un iznīcinot doksorubicīnu, jāievēro turpmāk minētās vadlīnijas.

SAGATAVOŠANA

Personālam jābūt apmācītam labām rīkošanas metodēm.

Grūtnieces nedrīkst strādāt ar šīm zālēm.

Personālam, kas rīkojas ar doksorubicīnu, jāvalkā aizsargtērps: aizsargbrilles, virsvalki, vienreizējas lietošanas cimdi un maskas.

Visi ievadīšanai un tīrīšanai izmantotie priekšmeti, tostarp cimdi, jāievieto augsta riska atkritumu iznīcināšanas maisos sadedzināšanai augstā temperatūrā (700 °C).

Visi tīrīšanas materiāli jāiznīcina, kā norādīts iepriekš.

Pēc cimdu novilkšanas vienmēr nomazgājiet rokas.

Piesārņojums

Saskares ar ādu vai gļotādām gadījumā rūpīgi nomazgājiet skarto vietu ar ziepēm un ūdeni vai nātrija bikarbonāta šķīdumu. Tomēr neberziet ādu, izmantojot asu suku. Lai ārstētu pārejošu dedzināšanas sajūtu ādā, var lietot mīkstinošu krēmu.

Gadījumā, ja zāles iekļuvušas acī(-īs), paceliet plakstiņu(-us) un vismaz 15 minūtes skalojiet skartās acis ar lielu daudzumu ūdens vai parasto nātrija hlorīda 9 mg/ml (0,9 %) šķīdumu injekcijām. Tad meklējiet ārsta vai acu ārsta medicīnisko novērtējumu.

Gadījumā, ja notikusi izšļakstīšanās vai noplūde, apstrādājiet ar 1 % nātrija hipohlorīta šķīdumu vai visvienkāršāk ar fosfāta buferšķīdumu (pH> 8), līdz šķīdums atkrāsojas. Norādītajai vietai izmantojiet auduma lupatu/sūkli. Divas reizes skalojiet ar ūdeni. Visas lupatas ielieciet plastmasas maisā ar plombu sadedzināšanai.

Ievadīšana:

Doksorubicīna intravenozā (i/v) ievadīšana jāveic ļoti uzmanīgi, un zāles ieteicams ievadīt 2 līdz 15 minūšu laikā caur katetru brīvas plūsmas nātrija hlorīda 9 mg/ml (0,9 %) vai dekstrozes 50 mg/ml (5 %) šķīdumā. Šī metode samazina trombozes attīstības un perivenozas ekstravazācijas risku, kas izraisa smagu celulītu, vezīkulu veidošanos un audu nekrozi, kā arī nodrošina vēnas izskalošanu pēc ievadīšanas.

Visas neizlietotās zāles, kā arī visi materiāli, kas tika izmantoti atšķaidīšanai un ievadīšanai, ir jāiznīcina atbilstoši slimnīcas standarta procedūrām citotoksiskiem līdzekļiem saskaņā ar vietējām prasībām bīstamu atkritumu likvidēšanai.

Likvidēšana

Tikai vienreizējai lietošanai. Neizlietotās zāles vai izlietotie materiāli jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām. Ievērojiet vadlīnijas par rīkošanos ar citotoksiskām zālēm.

7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

Accord Healthcare B.V.

Winthontlaan 200

3526 KV Utrecht

Nīderlande

8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS

10-0341

9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

16/07/2010

10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

12/2018

SASKAŅOTS ZVA 21-03-2019

EQ PAGE 1

EQ PAGE 1