Copaxone

Lejupielādēt zāļu aprakstu

ZĀĻU APRAKSTS

ZĀĻU NOSAUKUMS

COPAXONE 20 mg/ml šķīdums injekcijām pilnšļircē

KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Viena pilnšļirce (1 ml) šķīduma injekcijām satur 20 mg glatiramēra acetāta (Glatirameri acetas)*, kas atbilst 18 mg glatiramēra.

* Glatiramēra acetāts ir sintētisku polipeptīdu acetāta sāls, kas satur četras dabiskas aminoskābes: L‑glutamīnskābi, L-alanīnu, L-tirozīnu un L-lizīnu molāro frakciju diapazonos attiecīgi 0,129 – 0,153, 0,392 – 0,462, 0,086 – 0,100 un 0,300 – 0,374. Glatiramēra acetāta vidējā molekulmasa ir 5000 – 9000 daltonu diapazonā. Sastāva sarežģītības dēļ polipeptīdus nav iespējams precīzi raksturot, tajā skaitā norādīt aminoskābju secību, tomēr glatiramēra acetāta gala sastāvs nav pilnībā nejaušs.

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

3. ZĀĻU FORMA

Šķīdums injekcijām.

Dzidrs šķīdums, bez redzamām daļiņām.

Injekciju šķīduma pH ir 5,5 – 7,0 un osmolaritāte aptuveni 265 mOsmol/l.

4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1. Terapeitiskās indikācijas

Copaxone indicēts recidivējošu multiplās sklerozes (MS) formu ārstēšanai (svarīgu informāciju par populāciju, kurā pierādīta efektivitāte, skatīt 5.1. apakšpunktā).

Copaxone nav indicēts lietošanai pacientiem ar primāri vai sekundāri progresējošu MS.

4.2. Devas un lietošanas veids

Copaxone terapijas uzsākšana jāuzrauga neirologam vai ārstam, kuram ir pieredze MS ārstēšanā.

Devas

Ieteicamā deva pieaugušajiem ir 20 mg glatiramēra acetāta (1 pilnšļirce), ievadot subkutāni vienu reizi dienā.

Līdz šim nav zināms, cik ilgi pacients būtu jāārstē.

Lēmums par ilgstošu terapiju jāpieņem ārstējošajam ārstam, izvērtējot katru gadījumu individuāli.

Nieru darbības traucējumi

Copaxone nav speciāli pētīts attiecībā uz pacientiem ar nieru darbības traucējumiem (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Gados vecāki cilvēki

Copaxone lietošana nav speciāli pētīta gados vecākiem cilvēkiem.

Pediatriskā populācija

Glatiramēra acetāta drošums un efektivitāte bērniem un pusaudžiem nav pierādīta.

Tomēr ierobežots daudzums publicēto datu vedina domāt, ka pusaudžiem no 12 līdz 18 gadu vecumam, kuri saņēma Copaxone 20 mg subkutāni katru dienu, zāļu drošuma profils ir līdzīgs kā pieaugušajiem. Nav pietiekamas informācijas par zāļu lietošanu bērniem, kuri jaunāki par 12 gadiem, lai izteiktu kādas rekomendācijas, tādēļ Copaxone nevajadzētu lietot šajā populācijā.

Lietošanas veids

Copaxone jālieto subkutāni.

Pacientam jāiemāca pareiza injicēšanas tehnika un pirmajā pašinjekcijas reizē un 30 minūtes pēc tās, viņu jānovēro veselības aprūpes speciālistam.

Katru dienu jāmaina injekcijas vieta, jo tādējādi var samazināt kairinājuma vai sāpju rašanos injekcijas vietā. Pašinjekcijai ieteicamās vietas ir vēders, augšdelmi, gūžas un augšstilbi.

Ja pacienti vēlas veikt injekciju ar injicēšanas ierīci, ir pieejama CSYNC ierīce. CSYNC ierīce ir autoinjektors, ko lieto ar Copaxone pilnšļircēm; tās lietošana ar citām pilnšļircēm nav pārbaudīta. CSYNC ierīce jālieto, kā ieteikts ierīces ražotāja informācijā.

4.3. Kontrindikācijas

Copaxone ir kontrindicēts šādos gadījumos:

paaugstināta jutība pret aktīvo vielu (glatiramēra acetātu) vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām.

4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Copaxone drīkst ievadīt tikai subkutāni. Copaxone nedrīkst ievadīt intravenozi vai intramuskulāri.

Ārstējošam ārstam jāizskaidro pacientam, ka dažu minūšu laikā pēc Copaxone injekcijas var rasties reakcijas, kas noris ar vismaz vienu no šiem simptomiem: vazodilatācija (piesarkums), sāpes krūtīs, elpas trūkums, sirdsklauves vai tahikardija (skatīt 4.8. apakšpunktu). Vairums šo reakciju ir īslaicīgas un atgriezeniskas un neizraisa klīniskas sekas. Ja rodas smagas blakusparādības, nekavējoties jāpārtrauc terapija ar Copaxone un jāsazinās ar savu ārstu vai neatliekamās palīdzības ārstu, kurš pēc saviem ieskatiem var uzsākt simptomātisku terapiju.

Nav norādījumu, kas liecinātu, ka noteiktām pacientu grupām ir īpaši liels blakusparādību rašanās risks. Tomēr, ievadot Copaxone pacientiem ar jau esošām sirds slimībām, jāievēro piesardzība. Šie pacienti terapijas laikā regulāri jānovēro.

Par krampjiem un/vai anafilaktoīdām vai alerģiskām reakcijām ir ziņots reti.

Retos gadījumos var rasties smagas paaugstinātas jutības reakcijas (piemēram, bronhospazmas, anafilakse vai nātrene). Ja reakcijas ir smagas, jāsāk atbilstoša terapija un Copaxone lietošana jāpārtrauc.

Glatiramēra acetāta reaktīvas antivielas tika konstatētas to pacientu serumā, kuri ilgstoši katru dienu lietoja Copaxone. Antivielu veidošanās maksimums tika sasniegts vidēji 3 – 4 mēnešu laikā pēc terapijas sākšanas, tad tas pazeminājās un stabilizējās, sasniedzot mazliet augstāku līmeni, nekā tas bija sākumā.

Nav pierādījumu, kas liecinātu, ka šīm glatiramēra acetāta reaktīvajām antivielām piemīt neitralizējošs efekts un to veidošanās samazina Copaxone klīnisko efektivitāti.

Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem Copaxone terapijas laikā jākontrolē nieru darbība. Lai gan nav pierādījumu, ka pacientiem būtu iespējama imūnkompleksu nogulsnēšanās glomerulos, šādu iespējamību nevar izslēgt.

4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Mijiedarbība starp Copaxone un citām zālēm nav formāli novērtēta.

Novērojumi klīniskajos pētījumos un pēcreģistrācijas lietošanas laikā neliecina par nozīmīgu Copaxone mijiedarbību ar MS pacientiem biežāk lietotajām terapijām, tajā skaitā vienlaicīgu lietošanu ar kortikosteroīdiem līdz 28 dienām ilgi.

Pētījumi in vitro liecina, ka glatiramēra acetāts asinīs izteikti saistās ar plazmas olbaltumvielām, bet to no saistīšanās vietām neizspiež fenitoīns vai karbamazepīns, un tos neizspiež arī pats glatiramērs. Tomēr, tā kā Copaxone teorētiski varētu ietekmēt ar olbaltumvielām saistītu zāļu izplatīšanos, šādu zāļu vienlaicīga lietošana rūpīgi jākontrolē.

4.6. Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Pētījumos ar dzīvniekiem nav konstatēta reproduktīvā toksicitāte (skatīt 5.3. apakšpunktu). Pašreiz pieejamie dati par grūtniecēm neliecina par Copaxone izraisītām malformācijām vai feto/neonatālu toksicitāti. Šobrīd nav pieejami atbilstoši epidemioloģiskie dati. Piesardzības nolūkos ir ieteicams izvairīties no Copaxone lietošanas grūtniecības laikā, izņemot, ja zāļu lietošanas ieguvums mātei ir lielāks nekā risks auglim.

Barošana ar krūti

Nav zināms, vai glatiramēra acetāts vai tā metabolīti izdalās cilvēka pienā. Žurkām novēroja nelielu, bet statistiski nozīmīgu ķermeņa masas pieauguma samazināšanos to mātīšu pēcnācējiem, kuras lietoja zāļu devas grūsnības un laktācijas periodā (skatīt 5.3. apakšpunktu).

Nevar izslēgt risku jaundzimušajiem/zīdaiņiem. Lēmums pārtraukt barošanu ar krūti vai pārtraukt/atturēties no terapijas ar Copaxone, jāpieņem, izvērtējot krūts barošanas ieguvumu bērnam un ieguvumu no terapijas sievietei.

4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Nav veikti pētījumi par ietekmi uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus.

4.8. Nevēlamās blakusparādības

Visos klīniskajos pētījumos visbiežāk tika novērotas reakcijas injekcijas vietā, un par tām ziņoja vairums pacientu, kuri lietoja Copaxone. Kontrolētos pētījumos pacientu skaits, kuri vismaz vienu reizi ziņoja par šīm reakcijām, bija lielāks pēc terapijas ar Copaxone (70%) nekā pēc placebo ievadīšanas (37%). Klīniskajos pētījumos un pēcreģistrācijas lietošanas laikā visbiežāk tika ziņots par eritēmu, sāpēm, sabiezējumu, niezi, pietūkumu, iekaisumu, paaugstinātu jutību un retos gadījumos par lipoatrofiju un ādas nekrozi injekcijas vietā.

Reakcijas, kas aprakstītas kā tūlītējas pēcinjekcijas reakcijas, ir saistītas vismaz ar vienu vai vairākiem sekojošiem simptomiem: vazodilatācija (piesarkums), sāpes krūtīs, aizdusa, sirdsklauves vai tahikardija (skatīt 4.4. apakšpunktu). Šīs reakcijas var rasties dažu minūšu laikā pēc Copaxone injekcijas. Par vismaz vienu šīs tūlītējās pēcinjekcijas reakcijas komponentu vismaz vienreiz ziņoja 31% pacientu, kuri saņēma Copaxone, salīdzinājumā ar 13% pacientu, kuri saņēma placebo.

Visas blakusparādības, par kurām biežāk tika ziņots pacientiem, kuri saņēma Copaxone, salīdzinot ar placebo grupas pacientiem, attēlotas tabulā tālāk. Šie dati iegūti no četriem pivotāliem, dubultakliem, placebo kontrolētiem klīniskiem pētījumiem par 512 pacientiem, kas tika ārstēti ar Copaxone, un 509 pacientiem, kas saņēma placebo, līdz 36 mēnešiem ilgi. Trīs recidivējoši remitējošas multiplās sklerozes (RRMS) klīniskie pētījumi ietvēra kopumā 269 pacientus, kas tika ārstēti ar Copaxone, un 271 pacientu, kas saņēma placebo, līdz 35 mēnešiem ilgi. Ceturtais bija pētījums ar pacientiem, kuriem ir bijusi skaidri izteikta pirmā klīniskā epizode un kuriem ir noteikts augsts risks attīstīties klīniski izteiktai MS, tas ietvēra 243 pacientus, kuri tika ārstēti ar Copaxone un 238 pacientus, kuri saņēma placebo, līdz 36 mēnešiem ilgi.

Orgānu sistēmu klasifikācija (OSK)

Ļoti bieži

(≥1/10)

Bieži

(≥1/100 līdz <1/10)

Retāk

(≥1/1 000 līdz <1/100)

Infekcijas un infestācijas

Infekcija, gripa

Bronhīts, gastroenterīts, Herpes Simplex, vidusauss iekaisums, rinīts, zobu abscess, maksts kandidoze*

Abscess, celulīts, furunkuls, Herpes zoster, pielonefrīts

Labdabīgi, ļaundabīgi un neprecizēti audzēji (ieskaitot cistas un polipus)

Labdabīgi ādas audzēji, audzēji

Ādas vēzis

Asins un limfātiskas sistēmas traucējumi

Limfadenopātija*

Leikocitoze, leikopēnija, splenomegālija, trombocitopēnija, limfocītu morfoloģijas anomālijas

Imūnās sistēmas traucējumi

Paaugstināta jutība

Endokrīnās sistēmas traucējumi

Struma, hipertireoze

Vielmaiņas un uztures traucējumi

Anoreksija, palielināta ķermeņa masa*

Alkohola nepanesība, podagra, hiperlipidēmija, paaugstināts nātrija līmenis asinīs, samazināts seruma ferritīna līmenis

Psihiskie traucējumi

Trauksme*, depresija

Nervozitāte

Neparasti sapņi, apjukums, eiforija, halucinācijas, naidīgums, mānija, personības traucējumi, pašnāvības mēģinājumi

Nervu sistēmas traucējumi

Galvassāpes

Disgeizija, hipertensija, migrēna, runas traucējumi, sinkope, trīce*

Karpālā kanāla sindroms, domāšanas traucējumi, krampji, disfāgija, disleksija, distonija, motorā disfunkcija, mioklonus, neirīts, neiromuskulāra blokāde, nistagms, paralīze, peroneālā nerva paralīze, stupors, redzes lauka defekti

Acu bojājumi

Diplopija, acu bojājumi*

Katarakta, radzenes bojājumi, sausas acis, acu asiņošana, plakstiņu ptoze, midriāze, redzes nerva atrofija

Ausu un labirinta bojājumi

Dzirdes traucējumi

Sirds funkcijas traucējumi

Sirdsklauves*, tahikardija*

Ekstrasistoles, sinusa bradikardija, paroksizmāla tahikardija

Asinsvadu sistēmas traucējumi

Vazodilatācija*

Varikozas vēnas

Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības

Dispnoja*

Klepus, sezonāls rinīts

Apnoja, asiņošana no deguna, hiperventilācija, laringospazmas, plaušu bojājumi, smakšanas sajūta

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

Slikta dūša*

Taisnās zarnas un anālās atveres bojājumi, aizcietējums, zobu kariess, dispepsija, disfāgija, izkārnījumu nesaturēšana, vemšana*

Kolīts, resnās zarnas polips, enterokolīts, atraugas, barības vada čūla, peridontīts, taisnās zarnas asiņošana, palielināti siekalu dziedzeri

Aknu un/vai žults izvades sistēmas traucējumi

Izmaiņas aknu funkcionālajos testos

Holelitiāze, hepatomegālija

Ādas un zemādas audu bojājumi

Izsitumi*

Ekhimoze, hiperhidroze, nieze, ādas bojājumi*, nātrene

Angioedēma, kontaktdermatīts, erythema nodosum, mezglveida izaugumi ādā

Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas traucējumi

Artralģija, muguras sāpes*

Kakla sāpes

Artrīts, bursīts, sāpes sānos, muskuļu atrofija, osteoartrīts

Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi

Neatliekama vajadzība urinēt, biežāka urinēšana, urīna aizture

Hematūrija, nefrolitiāze, urīnceļu bojājumi, urīna izmaiņas

Traucējumi grūtniecības, pēcdzemdību perinatālajā periods

Aborts

Reproduktīvās sistēmas traucējumi un krūts slimības

Krūšu palielināšanās, erektīlā disfunkcija, iegurņa orgānu prolapss, priapisms, prostatas bojājumi, izmaiņas uztriepē no dzemdes kakla, sēklinieku bojājumi, asiņošana no maksts, vulvovagināli traucējumi

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

Astēnija, sāpes krūtīs*, reakcijas injekcijas vietā*§, sāpes*

Drebuļi*, sejas tūska*, atrofija injekcijas vietā^♠, lokālas reakcijas*, perifēra tūska, tūska, pireksija

Cista, paģiru sajūta, hipotermija, tūlītējas pēcinjekcijas reakcijas, iekaisums, nekroze injekcijas vietā, gļotādu bojājumi

Traumas, saindēšanās un ar manipulācijām saistītas komplikācijas

Pēcvakcinācijas sindroms

*Vairāk nekā par 2% (>2/100) biežāk Copaxone terapijas grupā nekā placebo grupā. Blakusparādības bez * simbola ir ar mazāku vai vienādu starpību par 2%.

§ Termins reakcijas injekcijas vietā apkopo visa veida blakusparādības injekcijas vietā, izņemot atrofiju injekcijas vietā un nekrozi injekcijas vietā, kuras tabulā norādītas atsevišķi.

^♠ Ieskaitot lokalizētu lipoatrofiju injekcijas vietā.

Iepriekš minētajā, ceturtajā, pētījumā pēc placebo kontrolētā perioda sekoja atklātās fāzes terapija (skatīt 5.1. apakšpunktā). Izmaiņas zināmajā Copaxone riska profilā netika novērotas 5 gadu ilgā ārstēšanas laikā, kas sekoja pēc atklātā pētījuma.

Copaxone nekontrolētos klīniskos pētījumos un Copaxone pēcreģistrācijas lietošanā apkopotas šādas blakusparādības:

paaugstinātas jutības reakcijas (ieskaitot retos gadījumos anafilaksi, >1/10 000, <1/1 000).

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvuma/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003. Tīmekļa vietne: HYPERLINK "http://www.zva.gov.lv"www.zva.gov.lv.

4.9. Pārdozēšana

Simptomi

Ir ziņots par dažiem Copaxone pārdozēšanas gadījumiem (līdz 300 mg glatiramēra acetāta). Šie gadījumi nebija saistīti ar citām nevēlamām blakusparādībām, izņemot iepriekš 4.8. apakšpunktā minētās.

Ārstēšana

Pārdozēšanas gadījumā pacienti jānovēro un jāveic atbilstoša simptomātiska un uzturoša terapija.

5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1. Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: pretaudzēju un imūnmodulējošie līdzekļi, citi imūnstimulatori.

ATĶ kods: L03AX13

Darbības mehānisms

Darbības mehānisms, ar kura palīdzību glatiramēra acetāts iedarbojas uz recidivējošu MS formu, nav pilnībā noskaidrots, bet tiek uzskatīts, ka tas darbojas, modulējot imūnos procesus. Pētījumi ar dzīvniekiem un MS pacientiem liecina, ka glatiramēra acetāts iedarbojas uz esošajām imūnās sistēmas šūnām, ieskaitot monocītus, dendrītšūnas un B šūnas, kas savukārt modulē B un T šūnu adaptīvās funkcijas, inducējot pretiekaisuma un regulatora citokīna sekrēciju. Nav zināms, vai terapeitisko iedarbību nodrošina iepriekš aprakstītie procesi šūnās, jo MS patofizioloģija ir tikai daļēji izprasta.

Klīniskā efektivitāte un drošums

RRMS

Trijos kontrolētos pētījumos ar Copaxone tika ārstēti pavisam 269 pacienti. Pirmais bija 2 gadus ilgs pētījums, kurā tika iekļauti 50 pacienti (Copaxone n=25, placebo n=25), kuriem bija diagnosticēta recidivējoši remitējoša MS ar tai piemērojamiem standarta kritērijiem un kuriem bijuši vismaz divi neiroloģiskas disfunkcijas gadījumi iepriekšējo divu gadu periodā. Otrajā pētījumā ar tādiem pašiem iekļaušanas kritērijiem tika iekļauts 251 pacients ar ārstēšanas ilgumu līdz 35 mēnešiem (Copaxone n=125, placebo n=126). Trešais pētījums ilga 9 mēnešus un tajā tika iekļauti 239 pacienti (Copaxone n=119, placebo n=120), kuru iekļaušanas kritēriji bija līdzīgi pirmajam un otrajam pētījumam un ar papildu kritēriju, ka pacientiem MRI skrīningā ir atklāts vismaz viens aktīvs kontrastvielas gadolīnija uzkrāšanas perēklis.

Klīniskos pētījumos tika konstatēts, ka MS pacientiem, kuri saņēma Copaxone, ievērojami samazinājās recidīvu skaits, salīdzinot ar placebo grupu.

Vislielākajā kontrolētajā pētījumā recidīvu biežums tika samazināts par 32%, no 1,98 placebo grupā līdz 1,34 glatiramēra acetāta grupā.

Ir pieejami dati par zāļu ietekmi līdz 12 gadu ilgā periodā 103 pacientiem, kuri tika ārstēti ar Copaxone.

Ir arī konstatēts, ka Copaxone labvēlīgāk nekā placebo ietekmēja MRI raksturlielumus, kas ir svarīgi attiecībā uz recidivējoši remitējošu MS.

Copaxone 20 mg/ml: kontrolētā pētījumā 9001/9001E, kurā tika iekļauts 251 pacients, kurus novēroja līdz pat 35 mēnešus (ieskaitot pētījuma 9001 aklās fāzes pagarinājumu 9001E), pacientu, kuriem bija apstiprināta invaliditātes progresēšana 3. mēnesī, procentuālais īpatsvars bija 29,4% ar placebo un 23,2% ar Copaxone ārstētiem pacientiem (p=0,199).

Pierādījumu, ka Copaxone terapija ietekmētu recidīva ilgumu vai smaguma pakāpi, nav.

Pašlaik nav pierādījumu par Copaxone lietošanu pacientiem ar primāru vai sekundāru progresējošu slimību.

Viena klīniskā epizode, kas liecina par MS

Tika veikts viens placebo kontrolētais pētījums, kurā iesaistīja 481 pacientu (Copaxone n=243, placebo n=238) ar skaidri izteiktu, pirmreizēju, unifokālu, neiroloģisku izpausmi un kuriem MRI izmeklējums ar augstu varbūtību norādīja uz MS (ne mazāk kā divi cerebrāli perēkļi ar T2-veikto MRI ap 6 mm diametrā). Tika izslēgti pacienti ar jebkuru citu slimību, kas būtu labāks izskaidrojums pacienta slimības pazīmēm un simptomiem nekā MS. Pēc placebo kontrolēta perioda sekoja atklātās fāzes terapija: pacienti ar MS simptomiem, vai bez tiem triju gadu laikā, atkarībā no tā, kas bija pirmais, tika iekļauti atklātajā fāzē ar aktīvo zāļu terapiju uz papildus diviem gadiem, nepārsniedzot kopējo terapijas laiku – 5 gadus. No 243 pacientiem, kas sākotnēji tika randomizēti Copaxone terapijai, 198 turpināja lietot Copaxone atklātajā fāzē. No 238 pacientiem, kas sākotnēji tika randomizēti placebo saņemšanai, 211 uzsāka lietot Copaxone atklātajā fāzē.

Placebo kontrolētā perioda laikā, kas ilga līdz 3 gadiem, Copaxone aizkavēja progresiju no pirmās klīniskās izpausmes gadījuma līdz klīniski izteiktai multiplai sklerozei (KIMS), saskaņā ar Posera klasifikāciju tas bija statistiski nozīmīgi un klīniski pierādīts, attiecīgais risks samazinājās par 45% (riska pakāpe = 0,55; 95% TI [0,40; 0,77], p=0,0005). Attiecība starp pacientiem, kuriem attīstījās KIMS, bija 43% placebo grupā un 25% Copaxone grupā.

Vērā ņemamas Copaxone terapijas priekšrocības pret placebo tika novērotas arī MRI izmeklējuma divos sekundāros raksturlielumos, piem., jaunu T2 perēkļu skaits un T2 perēkļu tilpums.

Post-hoc grupas analīze tika veikta ar pacientiem, kuriem bija dažādas pamatpazīmes, kas liecina par lielāku risku attīstīties otrajai neiroloģiskai izpausmei. Pacientiem, kuriem terapijas sākumā MRI izmeklējumā tika atklāts ne mazāk kā viens T1 Gd-uzkrājošs perēklis un 9 vai vairāk T2 perēkļi, 2,4 gadu laikā pāreja KIMS formā bija novērojama 50% placebo grupas pacientiem pret 28% Copaxone grupas pacientiem. Pacientiem ar 9 un vairāk T₂ perēkļiem, uzsākot terapiju, 2,4 gadu laikā pāreja KIMS formā tika novērota 45% gadījumu placebo grupā pret 26% Copaxone grupā. Tomēr Copaxone loma, lietojot to agrīnā ārstēšanā, izvērtējot ietekmi uz slimības attīstību ilgtermiņā, nav zināma, jo šis pētījums ar augsta riska grupas pacientiem galvenokārt tika veikts, lai noteiktu otrās klīniskās izpausmes iestāšanās laiku. Jebkurā gadījumā ārstēšanas nepieciešamība jāapsver tikai pacientiem, kuri klasificējami kā augsta riska pacienti.

Efekts placebo kontrolētā fāzē tika pamatots ar papildus ilgtermiņa periodu līdz 5 gadiem. Agrīna Copaxone terapija, salīdzinot ar novēlotu terapiju, aizkavēja progresiju no pirmās klīniskās izpausmes gadījuma līdz KIMS; risks samazinājās par 41%, agrīnu terapiju salīdzinot ar vēlāku terapiju (riska pakāpe = 0,59; 95% TI [0,44; 0,80], p=0,0005). Attiecība starp pacientiem, kuriem attīstījās KIMS, novēlota sākuma grupā bija lielāka (49,6%), salīdzinot ar pacientiem agrīnā sākuma grupā (32,9%).

Pastāvīgs efekts agrīnas terapijas labā, salīdzinot ar novēlotu terapiju, laika gaitā tika parādīts ar ikgadēju perēkļu skaitu visa pētījuma laikā – jauni T1 Gd-uzkrājoši perēkļi (samazinājās par 54%, p<0,0001), jauni T2 perēkļi (samazinājās par 42%, p<0,0001) un jauni T1 hipointensi perēkļi (samazinājās par 52%, p<0,0001). Samazinājuma efekts par labu agrīnai terapijai, salīdzinot ar novēlotu terapiju, tika novērots kopējam skaitam jauniem T1 Gd-uzkrājošiem perēkļiem (samazinājās par 46%, p=0,001), T1 Gd-uzkrājošu perēkļu tilpumam (vidējā starpība -0,06 ml, p<0,001), kā arī jaunu T1 hipointensu perēkļu kopējam skaitam (samazinājās par 46%, p<0,001), novērtējot visa pētījuma laikā.

Ievērojamas atšķirības starp agrīna un novēlota sākuma grupām netika konstatētas ne hipointensu T1 perēkļu tilpumā, ne smadzeņu atrofijā 5 gadu laikā. Taču smadzeņu atrofijas analīzes pēdējā novērotā vērtība (koriģēta pēc ārstēšanas ilguma) uzrādīja samazinājumu par labu agrīnai ārstēšanai ar GA (smadzeņu tilpuma izmaiņu vidējā procentuālā starpība bija 0,28%, p=0,0209).

5.2. Farmakokinētiskās īpašības

Nav veikti farmakokinētikas pētījumi ar pacientiem. In vitro iegūtie dati un ierobežoti dati, kas iegūti, izmeklējot veselus brīvprātīgos, liecina, ka, subkutāni ievadot glatiramēra acetātu, aktīvā viela viegli uzsūcas un liela daļa devas jau zemādas audos ātri sadalās mazākos fragmentos.

5.3. Preklīniskie dati par drošumu

Neklīniskajos standartpētījumos iegūtie dati par farmakoloģisko drošumu, atkārtotu devu toksicitāti, genotoksicitāti, iespējamu kancerogenitāti un toksisku ietekmi uz reproduktivitāti neliecina par īpašu risku cilvēkam, izņemot informāciju, kas ietverta citos zāļu apraksta apakšpunktos. Tā kā nav datu par farmakokinētiku cilvēka organismā, nav iespējams noteikt robežas starp zāļu ietekmi uz cilvēkiem un dzīvniekiem.

Tika ziņots par imūnkompleksu nogulsnēšanos nieru glomerulos nelielam skaitam žurku un pērtiķu, kas tika ārstēti 6 mēnešus vai ilgākā laika periodā. Pētījumos ar žurkām, kas ilga līdz 2 gadiem, neizdevās iegūt pierādījumus imūnkompleksu nogulsnējumiem nieru glomerulos.

Ziņots par anafilaksi pēc ievadīšanas jutīgiem dzīvniekiem (jūrascūciņām vai pelēm). Šo rezultātu nozīmīgums cilvēkiem nav skaidrs.

Pēc atkārtotas ievadīšanas dzīvniekiem bieži tika konstatēta toksiska ietekme injekcijas vietā.

Žurkām novēroja nelielu, bet statistiski nozīmīgu ķermeņa masas pieauguma samazināšanos to mātīšu pēcnācējiem, kurām grūsnības un laktācijas periodā tika lietotas subkutānas devas ≥ 6 mg/kg/dienā (2,83 reizes lielāka deva par maksimālo ieteicamo dienas devu cilvēkam, pieaugušajam ar ķermeņa masu 60 kg, pamatojoties uz mg/m²), salīdzinot ar kontroli. Cita nozīmīga ietekme uz pēcnācēju augšanu un uzvedības attīstību netika novērota.

6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1. Palīgvielu saraksts

Mannīts

Ūdens injekcijām

6.2. Nesaderība

Saderības pētījumu trūkuma dēļ zāles nedrīkst sajaukt (lietot maisījumā) ar citiem produktiem.

6.3. Uzglabāšanas laiks

3 gadi

6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Pilnšļirces uzglabāt ārējā iepakojumā, lai pasargātu no gaismas.

Uzglabāt ledusskapī (2°C – 8°C).

Nesasaldēt.

Ja Copaxone pilnšļirces nav iespējams uzglabāt ledusskapī, tās var uzglabāt temperatūrā no 15°C līdz 25°C ne ilgāk kā vienu mēnesi.

Pēc šī viena mēneša perioda, ja Copaxone 20 mg/ml pilnšļirces nav izlietotas un tās joprojām ir oriģinālajā iepakojumā, tās jāturpina uzglabāt ledusskapī (2°C – 8°C).

6.5. Iepakojuma veids un saturs

Pilnšļirce ar Copaxone šķīdumu injekcijām sastāv no 1 ml garena I klases bezkrāsaina stikla cilindra ar integrētu adatu, polipropilēna (vai polistirola) virzuli, gumijas aizbāzni un adatas aizsargu.

Katra pilnšļirce ir iepakota atsevišķā PVH blisterī.

Copaxone pieejams iepakojumos ar 7, 28 vai 30 pilnšļircēm pa 1 ml šķīduma injekcijām un vairāku kastīšu iepakojumā ar 90 (3 kastītes pa 30) pilnšļircēm pa 1 ml šķīduma injekcijām.

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai

Tikai vienreizējai lietošanai.

Neizlietotās zāles vai izlietotie materiāli jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām.

7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

TEVA GmbH

Graf-Arco-Str. 3

89079 Ulm

Vācija

8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS

06-0274

9. REĢISTRĀCIJAS /PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Reģistrācijas datums: 2006.gada 19.decembris

Pēdējās pārreģistrācijas datums: 2008.gada 14.jūlijs

10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

03/2019

SASKAŅOTS ZVA 29-08-2019

PAGE \* MERGEFORMAT 1