Chirocaine

Lejupielādēt zāļu aprakstu

ZĀĻU APRAKSTS

ZĀĻU NOSAUKUMS

Chirocaine 5 mg/ml šķīdums injekcijām/koncentrāts infūziju šķīduma pagatavošanai

KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Viens ml šķīduma satur 5 mg levobupivakaīna (levobupivacainum) levobupivakaīna hidrohlorīda veidā.

Katra 10 ml ampula satur 50 mg levobupivakaīna.

Palīgvielas ar zināmu iedarbību: 3,5 mg nātrija katrā ml.

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

ZĀĻU FORMA

Šķīdums injekcijām/koncentrāts infūziju šķīduma pagatavošanai.

Dzidrs, bezkrāsains šķīdums, praktiski bez daļiņām.

KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1. Terapeitiskās indikācijas

Pieaugušajiem

Anestēzijai ķirurģijā

Lielai anestēzijai, piemēram, epidurālai (tostarp ķeizargrieziena operācijai), intratekālai, perifērai nervu blokādei.

Mazai anestēzijai, piemēram, vietējai infiltrācijai, peribulbārai blokādei acs operācijas laikā.

Sāpju ārstēšanai

Ilgstošai epidurālai infūzijai, vienreizējai vai vairāku reižu epidurālai bolus injekcijai sāpju, īpaši pēcoperācijas sāpju ārstēšanai vai dzemdību atsāpināšanai.

Pediatriskā populācija

Analgēzijai (ilioingvinālai/iliohipogastrālai blokādei) (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Dati par bērniem, kas jaunāki par 6 mēnešiem, nav pieejami.

4.2. Devas un lietošanas veids

Levobupivakaīnu drīkst lietot tikai klīnikas speciālists, kuram ir nepieciešamās prasmes un pieredze, vai cits darbinieks viņa uzraudzībā.

Tālāk tabulā sniegti norādījumi par devām biežāk veikto blokāžu gadījumā. Analgēzijai (piemēram, epidurālai ievadei sāpju ārstēšanai) ieteicams lietot mazāku koncentrāciju un devas. Ja nepieciešama dziļa vai ilgstoša anestēzija ar stipru motoro blokādi (piemēram, epidurālu vai peribulbāru blokādi), var lietot lielāku koncentrāciju. Lai novērstu intravaskulāru injekciju, pirms injekcijas veikšanas un tās laikā ieteicams uzmanīgi veikt aspirāciju.

Ir ierobežota drošuma informācija par levbupivakaīna lietošanu ilgāk par 24 stundām. Lai samazinātu smagu neiroloģisku komplikāciju risku, pacients un levobupivakaīna terapijas ilgums ir rūpīgi jāuzmana (skatīt 4.4 apakšpunktu).

Aspirācija jāatkārto pirms bolus devas ievadīšanas un tās laikā. Bolus deva jāievada lēnām, pakāpeniski palielinot devu, ar 7,5-30 mg/min ātrumu, uzmanīgi novērojot pacienta dzīvībai svarīgās funkcijas un saglabājot verbālu kontaktu.

Ja rodas toksicitātes simptomi, injekcija nekavējoties jāpārtrauc.

Maksimālā deva

Maksimālā deva jānosaka, novērtējot pacienta ķermeņa masu un fizisko stāvokli, kā arī ņemot vērā medikamenta koncentrāciju un ievades vietu, un veidu. Iespējamas individuālas blokādes sākuma un ilguma atšķirības. Klīnisko pētījumu pieredze liecina, ka operācijai pietiekama sensorā blokāde sākas 10-15 minūtes pēc zāļu epidurālas ievades un izzūd 6-9 stundu laikā.

Maksimālā ieteicamā reizes deva ir 150 mg. Ja ilgstoša motorā un sensorā blokāde ir nepieciešama ilgstošai procedūrai, var būt jālieto papildus devas. Maksimālā ieteicamā deva 24 h laikā ir 400 mg. Pēcoperācijas sāpju ārstēšanai deva nedrīkst pārsniegt 18,75 mg/h.

Dzemdniecība

Ķeizargrieziena operācijai nedrīkst lietot par 5,0 mg/ml augstāku šķīduma koncentrāciju (skatīt 4.3. apakšpunktu). Maksimālā ieteicamā deva ir 150 mg.

Dzemdību atsāpināšanai ar epidurālu infūziju deva nedrīkst pārsniegt 12,5 mg/h.

Pediatriskā populācija

Bērniem maksimālā ieteicamā deva analgēzijai (ilioingvinālai/iliohipogastrālai blokādei) ir 1,25 mg/kg katrā pusē. Maksimālā deva jāpiemēro pacienta/bērna ķermeņa masai, ķermeņa uzbūvei un fiziskajam stāvoklim.

Levobupivakaīna drošums un efektivitāte bērniem citu indikāciju gadījumā nav pierādīta.

Īpašas pacientu grupas

Novājinātiem, gados vecākiem vai akūti slimiem pacientiem jādod samazinātas levobupivakaīna devas atbilstoši viņu fiziskam stāvoklim.

Pēcoperācijas sāpju ārstēšanai jāņem vērā operācijas laikā lietotā deva.

Nav atbilstošu datu par pacientiem ar aknu darbības traucējumiem (skatīt 4.4. un 5.2. apakšpunktu).

Devu tabula

Koncentrācija (mg/ml)¹

Deva

Motorā blokāde

Ķirurģiska anestēzija

Epidurāla (lēna) bolus² injekcija operācijai

– pieaugušajiem

5,0-7,5

10-20 ml (50-150 mg)

Vidēja līdz pilnīga

Lēna epidurāla injekcija³ ķeizargrieziena operācijai

5,0

15-30 ml (75-150 mg)

Vidēja līdz pilnīga

Intratekāli

5,0

3 ml (15 mg)

Vidēja līdz pilnīga

Perifēra nerva blokāde

2,5-5,0

1-40 ml (2,5-150 mg maksimāli)

Vidēja līdz pilnīga

Ilioingvināla/iliohipogastrāla blokāde bērniem līdz 12 gadu vecumam⁴

2,5

5,0

0,5 ml/kg/pusē (1,25 mg/kg/pusē)

0,25 ml/kg/pusē (1,25 mg/kg/pusē)

Nav piemērojama

Acs (peribulbāra blokāde)

7,5

5-15 ml (37,5-112,5 mg)

Vidēja līdz pilnīga

Lokāla infiltrācija

– pieaugušajiem

2,5

1-60 ml (2,5-150 mg maksimāli)

Nav piemērojama

Sāpju ārstēšana ⁵

Dzemdību atsāpināšana (epidurāla bolus injekcija⁶)

2,5

6-10 ml (15-25 mg)

Minimāla līdz vidēja

Dzemdību atsāpināšana

(epidurāla infūzija)

1,25⁷

4-10 ml/h (5-12,5 mg/h)

Minimāla līdz vidēja

Pēcoperācijas sāpes

1,25⁷

2,5⁷

10-15 ml/h (12,5-18,75 mg/h)

5-7,5 ml/h (12,5-18,75 mg/h)

Minimāla līdz vidēja

¹ Levobupivakaīna šķīdums injekcijām/koncentrāts infūziju šķīduma pagatavošanai ir pieejams 5,0 mg/ml šķīduma veidā.

² Izplatās 5 min. laikā (sk. arī tekstu).

³ Ievadot 15-20 min. laikā.

⁴ Dati par pediatrisko populāciju, kas jaunāki par 6 mēnešiem, nav pieejami.

⁵ Ja sāpju ārstēšanai levobupivakaīns tiek kombinēts ar citiem līdzekļiem, piemēram, opioīdiem, levobupivakaīna deva ir jāsamazina un vēlams lietot zemāku koncentrāciju (piemēram, 1,25 mg/ml).

⁶ Minimālais ieteicamais starplaiks starp neregulārām injekcijām ir 15 min.

⁷ Ieteikumus par zāļu atšķaidīšanu pirms lietošanas skatīt 6.6. apakšpunktā.

4.3. Kontrindikācijas

Jāņem vērā reģionālās anestēzijas vispārējās kontrindikācijas, neatkarīgi no izmantotā lokālās anestēzijas līdzekļa.

Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu, amīda tipa lokālās anestēzijas līdzekļiem un/vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām (skatīt arī 4.8. apakšpunktu).

Levobupivakaīna šķīdums 5 mg/ml ir kontrindicēts lietošanai paracervikālai blokādei dzemdniecībā (skatīt 4.6. apakšpunktu), un intravenozai reģionālai anestēzijai (piemēram, Bier blokādei).

Levobupivakaīna šķīdumi ir kontrindicēti pacientiem, kuriem ir smaga hipotensija, piemēram, kardiogēns vai hipovolēmisks šoks.

4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Visi vietējās un reģionālās anestēzijas veidi ar levobupivakaīnu jāveic labi aprīkotās telpās, un anestēzijas līdzeklis jāievada anestēzijas tehnikās apmācītam un pieredzējušam darbiniekam, kurš spēj diagnosticēt un ārstēt nevēlamās blakusparādības, kas var rasties.

Levobupivakaīns var izraisīt akūtas alerģiskas reakcijas, kardiovaskulārus efektus un neiroloģiskus bojājumus (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Levobupivakaīns jālieto uzmanīgi reģionālai anestēzijai pacientiem ar traucētu kardiovaskulāro funkciju, piemēram, nopietnām sirds aritmijām (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Pēcreģistrācijas periodā ir saņemti ziņojumi par hondrolīzi pacientiem, kas pēc operācijas saņēmuši lokālās anestēzijas līdzekļa nepārtrauktu intraartikulāru infūziju. Vairumā ziņoto hondrolīzes gadījumu problēma saistīta ar pleca locītavu. Ņemot vērā daudzos ietekmējošos faktorus un to, ka zinātniskajā literatūrā ir pretrunīga informācija par iedarbības mehānismu, cēlonība netika noteikta. Intraartikulāra nepārtraukta infūzija nav apstiprināta indikācija levobupivakaīnam.

Lokālās anestēzijas līdzekļa ievadīšana vai nu intratekāli, vai epidurāli centrālajā nervu sistēmā pacientiem ar esošām CNS slimībām var pastiprināt dažus no šo slimību stāvokļiem. Tāpēc gadījumos, kad šādiem pacientiem tiek iecerēta epidurāla vai intratekāla anestēzija, jāpieņem klīnisks lēmums.

Epidurālā anestēzija

Epidurālas levobupivakaīna ievadīšanas laikā koncentrēts šķīdums (0,5-0,75%) jāievada pieaugošās devās no 3-5 ml ar pietiekamu starplaiku starp tām, lai varētu atklāt toksiskas netīšas intravaskulāras vai intratekālas injekcijas pazīmes. Saistībā ar vietējās anestēzijas līdzekļiem, tai skaitā levobupivakaīnu, ir ziņots par smagiem bradikardijas, hipotensijas un elpošanas gadījumiem, kas var novest pie sirds apstāšanās (daži no tiem letāli). Ja injicējama liela deva, piemēram, veicot epidurālo blokādi, ieteicama 3-5 ml lidokaīna ar adrenalīnu pārbaudes deva. Netīšu intravaskulāru injekciju var atpazīt pēc īslaicīgas sirdsdarbības ātruma palielināšanās, un netīšu intratekālu injekciju – pēc spinālās blokādes pazīmēm.

Izmantojot pastāvīgā (pārmaiņus) katetra tehniku, pirms katras papildu injekcijas un to laikā ir jāveic arī aspirācija šļircē. Tomēr intravaskulāra injekcija iespējama pat tad, ja šļircē nevar ievilkt asinis. Epidurālās anestēzijas veikšanas laikā ieteicams sākumā ievadīt pārbaudes devu un pirms visas devas ievadīšanas pārbaudīt iedarbību.

Epidurālā anestēzija ar jebkuru lokālās anestēzijas līdzekli var izraisīt hipotensiju un bradikardiju. Visiem pacientiem jānodrošina intravenoza pieeja. Jānodrošina atbilstošu šķidrumu, vazopresoro līdzekļu, anestēzijas līdzekļu ar pretkrampju īpašībām, miorelaksantu un atropīna, kā arī reanimācijas aprīkojuma un speciālistu pieejamība (skatīt 4.9. apakšpunktu).

Epidurālā atsāpināšana

Ir maz klīnisko pētījumu datu par levobupivakaīna terapiju, kas pārsniegtu 24 stundas. Pēcreģistrācijas periodā saņemti ziņojumi par cauda equina sindromu un traucējumiem, kas liecina par neirotoksicitāti (skatīt 4.8 apakšpunktu) un laika ziņā saistīti ar levobupivakaīna lietošanu epidurālai atsāpināšanai 24 stundas vai ilgāk. Šie traucējumi bija smagāki un dažos gadījumos atstāja paliekošas sekas, ja levobupivakaīns tika lietots ilgāk par 24 stundām. Tāpēc levobupivakaīnu nav ieteicams lietot ilgāk par 24 stundām.

Ir ļoti svarīgi, lai asiņu vai cerebrospinālā šķidruma aspirāciju (kad nepieciešams) veiktu pirms jebkura vietējas darbības anestēzijas līdzekļa injekcijas – gan pirms pirmās devas, gan visām turpmākajām devām –, lai izvairītos no intravaskulāras vai intratekālas injekcijas. Tomēr negatīva aspirācija nepasargā no intravaskulāras vai intratekālas injekcijas. Levobupivakaīns uzmanīgi lietojams pacientiem, kuri saņem citus vietējas darbības anestēzijas līdzekļus vai aktīvās vielas, kas strukturāli radniecīgas amīda tipa vietējas darbības anestēzijas līdzekļiem, jo šo zāļu toksiskā iedarbība viena otru papildina.

Plašas reģionālas nervu blokādes

Lai nodrošinātu intravenozās pieejas funkcionēšanu, pacientam jāievada intravenozi šķīdumi caur pastāvīgi ievietotu katetru. Lai izvairītos no augsta vielas līmeņa plazmā un nopietnām blakusparādībām, jāievada mazākā lokālās anestēzijas līdzekļa deva, kas izraisa efektīvu anestēziju. Jāizvairās no straujas liela lokālās anestēzijas līdzekļa šķīduma tilpuma ievadīšanas, un tad, kad tas ir piemērots, jāizmanto frakcionētas (dalītas) devas.

Ievadīšana galvas un kakla apvidū

Nelielas lokālās anestēzijas līdzekļa devas, injicētas galvas un kakla apvidū, to vidū veicot retrobulbāro, dentālo un zvaigžņveida ganglija blokādi, var izraisīt sistēmiskai toksicitātei līdzīgas blakusparādības, kādas vērojamas netīšas intravaskulāras lielāku devu injicēšanas gadījumā. Injekcija jāveic ļoti uzmanīgi. Reakcijas var izraisīt intraarteriāla lokālās anestēzijas līdzekļa injekcija ar retrogrādu ieplūdi galvas smadzeņu asinsritē. Tās var izraisīt arī redzes nerva cietā apvalka punkcija retrobulbārās blokādes gadījumā ar lokālās anestēzijas līdzekļa difūziju gar subdurālo telpu vidussmadzenēs. Pacientiem, kuriem veikta kāda no šīm blokādēm, jākontrolē asinsrite un elpošana, un viņi ir nepārtraukti jāuzrauga. Jābūt nekavējoties pieejamai reanimācijas aparatūrai un darbiniekiem, lai varētu ārstēt blakusparādības.

Lietošana acu ķirurģijā

Klīnicistiem, kuri veic retrobulbāru blokādi, jāņem vērā, ka ir bijuši ziņojumi par elpošanas apstāšanos pēc lokālā anestēzijas līdzekļa injekcijas. Pirms retrobulbārās blokādes, kā arī pirms visu citu reģionālo procedūru veikšanas jānodrošina, ka nekavējoties ir pieejamas iekārtas, zāles un darbinieki, lai tiktu galā ar elpošanas apstāšanos vai nomākumu un krampjiem, tāpat jānodrošina sirdsdarbības stimulācijas vai nomākuma iespējas. Tāpat kā citu anestēzijas procedūru gadījumā, pēc oftalmoloģiskas blokādes nepārtraukti jānovēro, vai pacientiem neparādās šo blakusparādību pazīmes.

Īpašas pacientu grupas

Novājināti, gados vecāki vai akūti slimi pacienti: novājinātiem, gados vecākiem vai akūti slimiem pacientiem levobupivakaīns lietojams uzmanīgi (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Aknu darbības traucējumi: levobupivakaīns tiek metabolizēts aknās, tāpēc tas uzmanīgi lietojams pacientiem ar aknu slimību vai pavājinātu aknu apasiņošanu, piemēram, alkoholiķiem vai cirozes pacientiem (skatīt 5.2. apakšpunktu).

Pacientiem ar kontrolētu nātrija diētu jāņem vērā, ka šīs zāles infūzijas maisa vai ampulas šķīdumā satur 3,5 mg/ml nātrija.

4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

In vitro pētījumi liecina, ka CYP3A4 un CYP1A2 izoformas mediē levobupivakaīna metabolismu. Kaut gan klīniskie pētījumi nav veikti, levobupivakaīna metabolismu var ietekmēt CYP3A4 inhibitori, piemēram, ketokonazols, un CYP1A2 inhibitori, piemēram, metilksantīni.

Levobupivakaīns uzmanīgi jālieto pacientiem, kuri saņem antiaritmiskus līdzekļus ar lokālu anestezējošu darbību, piemēram, meksiletīnu, vai III klases antiaritmiskos līdzekļus, jo var pastiprināties to toksiskā darbība.

Nav pabeigti klīniskie pētījumi, lai novērtētu levobupivakaīna lietošanu kombinācijā ar adrenalīnu.

4.6. Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Levobupivakaīna šķīdumi ir kontrindicēti paracervikālai blokādei dzemdniecībā. Ņemot vērā bupivakaīna lietošanas pieredzi, pēc paracervikālas blokādes iespējama augļa bradikardija (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Nav klīnisku datu par levobupivakaīna ietekmi, lietojot to grūtniecības pirmajā trimestrī. Pētījumi ar dzīvniekiem neliecina par teratogēnu iedarbību, bet ir parādījuši embriofetālu toksicitāti tajās pašās sistēmiskā iedarbības līmeņa robežās, kāds tiek iegūts klīniskas lietošanas laikā (skatīt 5.3. apakšpunktu). Iespējamais risks cilvēkam nav zināms. Šī iemesla dēļ agrīnā grūtniecības stadijā levobupivakaīnu nevajadzētu lietot, ja vien nav absolūtas nepieciešamības.

Tomēr līdz šim iegūtā klīniskā bupivakaīna lietošanas pieredze dzemdniecības ķirurģijā (pārtraucot grūtniecību vai dzemdībās) ir liela un neliecina par fetotoksisku ietekmi.

Barošana ar krūti

Nav zināms, vai levobupivakaīns izdalās mātes pienā. Tomēr domājams, ka levobupivakaīns slikti pāriet mātes pienā – tāpat kā bupivakaīns. Tādēļ pēc lokālās anestēzijas barošana ar krūti ir iespējama.

4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Levobupivakaīnam var būt būtiska ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus. Pacienti jābrīdina nevadīt transportlīdzekļus un neapkalpot mehānismus, kamēr nav beigusies anestēzijas un operācijas tūlītējā iedarbība.

4.8. Nevēlamās blakusparādības

Levobupivakaīna blakusparādības ir saskaņā ar tām, kādas tās ir zināmas par attiecīgo zāļu klasi. Visbiežāk ziņotās blakusparādības ir hipotensija, slikta dūša, anēmija, vemšana, reibonis, galvassāpes, drudzis, sāpes manipulācijas laikā, muguras sāpes un augļa distresa sindroms dzemdniecībā (skatīt tabulu zemāk).

Spontāni ziņotās vai klīniskajos pētījumos novērotās blakusparādības ir atspoguļotas sekojošajā tabulā. Katrā orgānu sistēmas grupā nevēlamās blakusparādības zem virsrakstiem minētas atbilstoši sastopamības biežumam, izmantojot šādu iedalījumu: ļoti bieži (≥1/10), bieži (≥1/100, <1/10), retāk (≥1/1000, <1/100), nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem).

Orgānu sistēmu grupa

Sastopamība

Blakusparādība

Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi

Ļoti bieži

Anēmija

Imūnās sistēmas traucējumi

Nav zināmi

Nav zināmi

Alerģiskas reakcijas (smagos gadījumos anafilaktisks šoks)

Paaugstināta jutība

Nervu sistēmas traucējumi

Bieži

Bieži

Nav zināmi

Nav zināmi

Nav zināmi

Nav zināmi

Nav zināmi

Nav zināmi

Nav zināmi

Reibonis

Galvassāpes

Krampji

Samaņas zudums

Miegainība

Sinkope

Parestēzija

Parapleģija

Paralīze¹

Acu bojājumi

Nav zināmi

Nav zināmi

Nav zināmi

Nav zināmi

Neskaidra redze

Ptoze²

Mioze²

Enoftalms²

Sirds funkcijas traucējumi

Nav zināmi

Nav zināmi

Nav zināmi

Nav zināmi

Nav zināmi

Atrioventrikulāra blokāde

Sirds apstāšanās

Ventrikulāra tahiaritmija

Tahikardija

Bradikardija

Asinsvadu sistēmas traucējumi

Ļoti bieži

Nav zināmi

Hipotensija

Sarkšana²

Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības

Nav zināmi

Nav zināmi

Nav zināmi

Nav zināmi

Elpošanas apstāšanās

Balsenes tūska

Apnoja

Šķavas

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

Ļoti bieži

Bieži

Nav zināmi

Nav zināmi

Slikta dūša

Vemšana

Samazināta jutība mutē

Sfinkteru kontroles zudums

Ādas un zemādas audu bojājumi

Nav zināmi

Nav zināmi

Nav zināmi

Nav zināmi

Nav zināmi

Nav zināmi

Angioedēma

Nātrene

Nieze

Hiperhidroze

Anhidroze²

Eritēma

Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi

Bieži

Nav zināmi

Nav zināmi

Sāpes mugurā

Muskuļu raustīšanās

Muskuļu vājums

Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi

Nav zināmi

Urīnpūšļa disfunkcija¹

Grūtniecības, puerperālais un perinatālais periods

Bieži

Augļa distresa sindroms

Reproduktīvās sistēmas traucējumi un krūts slimības

Nav zināmi

Priapisms¹

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

Bieži

Drudzis

Izmeklējumi

Nav zināmi

Nav zināmi

Samazināta sirds izsviede

Izmaiņas elektrokardiogrammā

Traumas, saindēšanās un ar manipulācijām saistītas komplikācijas

Bieži

Sāpes manipulācijas laikā

¹ Tā var būt cauda equina sindroma pazīme vai simptoms (papildus informāciju skatīt zemāk 4.8. apakšpunktā).

² Tā var būt pārejoša Hornera sindroma pazīme vai simptoms (papildus informāciju skatīt zemāk 4.8. apakšpunktā).

Blakusparādības, lietojot amīda tipa lokālās anestēzijas līdzekļus, sastopamas reti, bet tās var rasties pārdozēšanas vai netīšas intravaskulāras injekcijas gadījumā un var būt nopietnas.

Ziņots par krustotu jutību starp amīdu tipa lokālās anestēzijas grupas līdzekļiem (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Nejauša intratekālā lokālā anestēzijas līdzekļa injekcija var izraisīt ļoti augstu spinālu anestēziju.

Kardiovaskulāra iedarbība ir saistīta ar sirds vadīšanas sistēmas nomākumu un miokarda uzbudināmības un kontraktilitātes samazināšanos. Parasti pirms šiem traucējumiem būs vērojama izteikta toksiska ietekme uz CNS, t.i., krampji, bet retos gadījumos sirdsdarbība var apstāties bez prodromālas ietekmes uz CNS.

Neirāls bojājums sastopams reti, bet tās ir labi zināmās reģionālas un sevišķi epidurālas un spinālas anestēzijas sekas. Tas var būt saistīts ar tiešu muguras smadzeņu vai spinālo nervu bojājumu, priekšējās spinālās artērijas sindromu, kairinošas vielas vai nesterila šķīduma injicēšanu. Retos gadījumos šādi traucējumi var kļūt pastāvīgi.

Ir bijuši ziņojumi par ilgstošu vājumu vai maņu orgānu traucējumiem, daži no tiem, saistībā ar levobupivakaīna terapiju, var būt patstāvīgi. Ir grūti noteikt, vai ilgtermiņa ietekme bija saistīta ar zāļu toksicitāti vai ķirurģiskas operācijas laikā neatpazītu traumu, vai citiem mehāniskiem faktoriem, piemēram, katetra ievietošanu un manipulēšanu.

Saistībā ar levobupivakaīna lietošanu saņemti ziņojumi par cauda equina sindromu vai potenciālu muguras smadzeņu pamatnes vai spinālo nervu saknīšu pazīmēm un simptomiem (ieskaitot apakšējo ekstremitāšu parestēziju, vājumu vai paralīzi, zarnu darbības kontroles zudumu un/vai urīnpūšļa kontroles zudumu un priapismu). Šie traucējumi bija smagāki un dažos gadījumos neizzuda, ja levobupivakaīnu lietoja ilgāk par 24 stundām (skatīt 4.4. apakšpunktā). Taču nevar noteikt, vai šie notikumi ir saistīti ar levobupivakaīna iedarbību vai muguras smadzeņu vai spinālo nervu skanīšu mehānisku traumu, vai asins uzkrāšanos mugurkaula pamatnē.

Saistībā ar vietējo anestēziju, tai skaitā levobupivakaīnu, ir bijuši arī ziņojumi par pārejošu Hornera sindromu (ptoze, mioze, enoftalms, vienpusēja svīšana un/vai sarkšana). Tas izzūd līdz ar terapijas pārtraukšanu.

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādejādi zāļu ieguvuma/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta.. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003, Tīmekļa vietne: www.zva.gov.lv.

4.9. Pārdozēšana

Nejauša intravaskulāra lokālas darbības anestēzijas līdzekļa injekcija var izraisīt tūlītējas toksiskas reakcijas. Pārdozēšanas gadījumā maksimālā koncentrācija plazmā var netikt sasniegta pat 2 stundas pēc ievades atkarībā no injekcijas vietas, un tādēļ toksicitātes pazīmes var rasties vēlīni. Zāļu iedarbība var būt pagarināta.

Sistēmiskās blakusparādības pēc pārdozēšanas vai nejaušas ilgstošas darbības lokālā anestēzijas līdzekļa intravaskulāras injekcijas iekļauj ietekmi gan uz CNS, gan kardiovaskulāro sistēmu.

Ietekme uz CNS

Krampji nekavējoties jāārstē, intravenozi ievadot tiopentonu vai diazepāmu, pēc nepieciešamības titrējot devu. Tiopentons un diazepāms arī nomāc centrālo nervu sistēmu, elpošanu un sirdsdarbību. Tādēļ to lietošana var izraisīt apnoju. Neiromuskulāros blokatorus var lietot tikai tad, ja klīnikas speciālists ir pārliecināts, ka viņš varēs nodrošināt elpceļu caurlaidību un pilnīgi paralizēta pacienta ārstēšanu.

Uzreiz neārstējot, krampji ar sekojošu hipoksiju un hiperkarbiju kopā ar miokarda nomākumu, ko izraisa vietējā anestēzijas līdzekļa ietekme uz sirdi, var izraisīt sirds aritmijas, kambaru fibrilāciju vai sirdsdarbības apstāšanos.

Ietekme uz kardiovaskulāro sistēmu

Hipotensiju var novērst vai mazināt, iepriekš veicot ārstēšanu ar šķidrumu un/vai lietojot vazopresoros līdzekļus. Ja rodas hipotensija, tā jāārstē, intravenozi ievadot kristaloīdus vai koloīdus un/vai pakāpeniski palielinot vazopresoro līdzekļu devu, piemēram, efedrīns 5-10 mg. Jebkuri vienlaikus esošie hipotensijas iemesli ir ātri jāārstē.

Ja rodas smaga bradikardija, ārstēšana ar 0,3-1,0 mg atropīna parasti atjaunos sirdsdarbības ātrumu pieņemamā līmenī.

Sirds aritmija atbilstoši jāārstē, kambaru fibrilācija jāārstē ar kardioversiju.

FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1. Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: vietējās anestēzijas līdzekļi, amīdi

ATĶ kods: N01B B10

Levobupivakaīns ir ilgstošas darbības lokālās anestēzijas un pretsāpju līdzeklis. Tas bloķē impulsu vadīšanu pa jušanas un motoriem nerviem, galvenokārt mijiedarbojoties ar voltāžas jutīgiem nātrija kanāliem šūnas membrānā, bet bloķēti tiek arī kālija un kalcija kanāli. Turklāt levobupivakaīns ietekmē impulsu pārvadi un vadīšanu arī citos audos, bet ietekme uz kardiovaskulāro un centrālo nervu sistēmu ir vissvarīgākā klīnisko blakusparādību attīstībā.

Levobupivakaīna injekciju devu izsaka pamatvielas veidā, bet racemāta bupivakaīna devu izsaka hidrohlorīda sāls veidā. Tas aptuveni par 13% palielina aktīvās vielas daudzumu lebobupivakaīna šķīdumā, salīdzinot ar bupivakaīnu. Klīniskajos pētījumos vienādā nominālā koncentrācijā levobupivakaīnam konstatēja tādu pašu klīnisku iedarbību kā bupivakaīnam.

Klīniskās farmakoloģijas pētījumā, izmantojot ulnārā nerva blokādes modeli, levobupivakaīns bija līdzvērtīgs bupivakaīnam.

Levobupivakaīna terapijas, kas ilgāka par 24 stundām, drošuma pieredze ir ierobežota.

5.2. Farmakokinētiskās īpašības

Uzsūkšanās

Levobupivakaīna koncentrācija plazmā pēc terapeitiskas lietošanas ir atkarīga no devas un ievades veida, jo uzsūkšanos no ievades vietas ietekmē audu asinsapgāde. Klīnisko pētījumu pieredze liecina, ka operācijai pietiekama sensorā blokāde sākas 10-15 minūtes pēc zāļu epidurālas ievades un izzūd 6-9 stundu laikā.

Izkliede

Pētījumos ar cilvēkiem levobupivakaīna izkliedes kinētika pēc i.v. ievades pamatā ir tāda pati kā bupivakaīnam.

Levobupivakaīna saistīšanos ar plazmas olbaltumvielām cilvēkam vērtēja in vitro un konstatēja, ka 0,1-1,0 μg/ml koncentrācijā tā ir >97%. Izkliedes tilpums pēc intravenozas ievades bija 67 l.

Biotransformācija

Levobupivakaīns tiek strauji metabolizēts un nemainītā veidā nav konstatēts ne urīnā, ne izkārnījumos. 3-hidroksilevobupivakaīns – galvenais levobupivakaīna metabolīts – izdalās urīnā glikuronskābes un sulfāta estera konjugātu veidā. In vitro pētījumos pierādīts, ka CYP3A4 un CYP1A2 izoformas mediē levobupivakaīna metabolismu attiecīgi par dezbutillevobupivakaīnu un 3-hidroksilevobupivakaīnu. Šie pētījumi liecina, ka levobupivakaīna un bupivakaīna metabolisms ir līdzīgs.

Nav pierādījumu par levobupivakaīna racemizāciju in vivo.

Eliminācija

Pēc intravenozas ievades levobupivakaīna izdalīšanās bija kvantitatīva. Kopumā 48 h laikā izdalījās vidēji 95% zāļu, no kuriem vidēji 71% izdalījās ar urīnu un 24% - ar izkārnījumiem.

Levobupivakaīna vidējais kopējais plazmas klīrenss un terminālais pusperiods pēc intravenozas infūzijas bija attiecīgi 39 l/h un 1,3 h.

Klīniskās farmakoloģijas pētījumā, intravenozi ievadot 40 mg levobupivakaīna, vidējais pusperiods bija aptuveni 80±22 min., C_max 1,4±0,2 μg/ml un AUC 70±27 μg•min/ml.

Linearitāte

Levobupivakaīna vidējā C_max un AUC (0-24 h) bija aptuveni proporcionāla devai pēc 75 mg (0,5%) un 112,5 mg (0,75%) epidurālas ievades, kā arī pēc 1 mg/kg (0,25%) un 2 mg/kg (0,5%) devas lietošanas brahiālā pinuma blokādei. Pēc 112,5 mg (0,75%) epidurālas ievades C_max un AUC vidēji bija attiecīgi 0,58 μg/ml un 3,56 μg•h/ml.

Aknu un nieru darbības traucējumi

Nav atbilstošu datu par pacientiem ar traucētu aknu darbību (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Nav datu par pacientiem ar nieru mazspēju. Levobupivakaīns tiek strauji metabolizēts un neizmainītā veidā levobupivakaīns urīnā netiek izdalīts.

5.3. Preklīniskie dati par drošumu

Embrija-augļa toksicitātes pētījumos ar žurkām, ja sistēmiskā ietekme bija tāda pati kā klīniskas lietošanas laikā, novēroja palielinātu šādu patoloģiju sastopamību: paplašināta nieru bļodiņa, paplašināti urīnvadi, ožas ventrikuļa paplašināšanās un papildus ribas krūšu-jostas daļā. Nekonstatēja ar ārstēšanu saistītas kroplības.

Levobupivakaīns nebija genotoksisks mutaģenēzes un klastoģenēzes standarta testu sērijā. Kanceroģenēzes testi nav veikti.

FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1. Palīgvielu saraksts

Nātrija hlorīds

Nātrija hidroksīds (pH regulēšanai)

Sālsskābe (pH regulēšanai)

Ūdens injekcijām

6.2. Nesaderība

Levobupivakaīns var veidot nogulsnes, ja to atšķaida ar sārmainiem šķīdumiem, un to nedrīkst atšķaidīt vai lietot vienlaikus ar nātrija bikarbonāta injekcijām. Šīs zāles nedrīkst sajaukt (lietot maisījumā) ar citām zālēm (izņemot 6.6. apakšpunktā minētās).

6.3. Uzglabāšanas laiks

Uzglabāšanas laiks, kas iesaiņots pārdošanai: 3 gadi.

Uzglabāšanas laiks pēc pirmās atvēršanas: zāles jālieto nekavējoties.

Pēc atšķaidīšanas ar 0,9% nātrija hlorīda šķīdumu: pierādīts, ka ķīmiskā un fizikālā stabilitāte saglabājas 7 dienas, uzglabājot temperatūrā no 20 līdz 22°C. Pierādīts, ka ķīmiskā un fizikālā stabilitāte kopā ar klonidīnu, morfīnu vai fentanilu saglabājas 40 stundas, uzglabājot temperatūrā no 20 līdz 22°C.

No mikrobioloģiskā viedokļa, pagatavotais šķīdums jālieto nekavējoties. Ja tas netiek izlietots nekavējoties, par uzglabāšanas laiku un apstākļiem pirms lietošanas atbildīgs ir lietotājs.

6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Polipropilēna ampulas: polipropilēna ampulām nav nepieciešami īpaši uzglabāšanas apstākļi.

Uzglabāšanas nosacījumus pēc zāļu atšķaidīšanas skatīt 6.3. apakšpunktā.

6.5. Iepakojuma veids un saturs

Chirocaine ir pieejams 2 iepakojuma veidos:

10 ml polipropilēna ampulas iepakojumā pa 10 un 20 ampulām.

10 ml polipropilēna ampulas sterilos blisteriepakojumos pa 10 un 20 ampulām.

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos

Tikai vienreizējai lietošanai. Neizlietoto šķīdumu iznīcināt.

Pirms lietošanas šķīdums/atšķaidījums jāapskata. Drīkst lietot tikai dzidru šķīdumu bez redzamām daļiņām.

Ja nepieciešama sterila ampulas virsma, jāizvēlas iesaiņojums sterilā blisteriepakojumā. Ja sterilais blisteriepakojums ir caurdurts, ampulu virsma nav sterila.

Chirocaine atšķaidīšana jāveic ar 9 mg/ml (0,9%) nātrija hlorīda šķīdumu aseptiskos apstākļos.

Pierādīts, ka 8,4 μg/ml klonidīna, 0,05 mg/ml morfīna un 4 μg/ml fentanila šķīdumi ir saderīgi ar levobupivakaīna un 9 mg/ml (0,9%) nātrija hlorīda šķīdumu injekcijām.

Neizlietotās zāles vai izlietotie materiāli jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām.

REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

AbbVie SIA

Vaiņodes 1, Rīga, LV-1004

Latvija

REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(I)

04-0117

REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Reģistrācijas datums: 2004. gada 25. marts

Pēdējās pārreģistrācijas datums: 2009. gada 28. maijs

TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

02/2019

SASKAŅOTS ZVA 18-04-2019

PAGE 1

PAGE 1

04-0117/IB/013

v8.0

26-Feb-2019