Cefotaxime MIP

Lejupielādēt zāļu aprakstu

ZĀĻU APRAKSTS

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

Cefotaxime MIP 1 g pulveris injekciju/infūziju šķīduma pagatavošanai

Cefotaxime MIP 2 g pulveris injekciju/infūziju šķīduma pagatavošanai

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Cefotaxime MIP 1 g pulveris injekciju/infūziju šķīduma pagatavošanai

Katrā flakonā ir cefotaksīma nātrija sāls, kas atbilst 1 g cefotaksīma (Cefotaximum).

Katrā flakonā (1000 mg deva) ir 2,1 mmol (vai 48 mg) nātrija.

Cefotaxime MIP 2 g pulveris injekciju/infūziju šķīduma pagatavošanai

Katrā flakonā ir cefotaksīma nātrija sāls, kas atbilst 2 g cefotaksīma (Cefotaximum).

Katrā flakonā (2000 mg deva) ir 4,2 mmol (vai 96 mg) nātrija.

3. ZĀĻU FORMA

Pulveris injekciju/infūziju šķīduma pagatavošanai.

Balts vai gaiši dzeltens pulveris.

4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1 Terapeitiskās indikācijas

Cefotaksīms indicēts šādu smagu infekciju ārstēšanā, ja zināms vai ir pamatotas aizdomas, ka tās izraisījušas pret cefotaksīmu jutīgas baktērijas (skatīt 4.4 un 5.1. apakšpunktu):

bakteriāla pneimonija;

komplicētas urīnceļu infekcijas, tostarp pielonefrīts;

smagas ādas un mīksto audu infekcijas;

dzimumorgānu infekcijas, tostarp gonoreja;

intraabdominālas infekcijas (piemēram, peritonīts);

bakteriāls meningīts;

endokardīts;

borelioze.

Bakterēmijas ārstēšana pacientiem, kam tā radusies vai varētu būt radusies saistībā ar kādu no iepriekš minētajām infekcijām.

Perioperatīva profilakse. Veicot ķirurģiskas operācijas ar paaugstinātu anaerobo patogēnu infekciju risku, piemēram, kolorektālas operācijas, šīs zāles ieteicams kombinēt ar atbilstošu līdzekli, kas darbojas pret anaerobiem.

Jāņem vērā oficiālās pamatnostādnes par antibakteriālo līdzekļu atbilstošu lietošanu.

4.2 Devas un lietošanas veids

Cefotaksīma pulveri pēc atšķaidīšanas drīkst ievadīt intravenozas bolus injekcijas, intravenozas infūzijas vai intramuskulāras injekcijas veidā.

Devas un lietošanas veids jānosaka atkarībā no infekcijas smaguma pakāpes, izraisītāja jutības un pacienta veselības stāvokļa. Ārstēšanu var sākt pirms mikrobioloģisko pārbaužu rezultātu saņemšanas.

Pieaugušie un pusaudži, kas vecāki par 12 gadiem

Parastā deva pieaugušajiem un pusaudžiem ir 2 līdz 6 g cefotaksīma dienā. Dienas deva jāsadala divās reizes devās, ko ievada ik 12 stundas.

Jutīgu baktēriju izraisītas tipiskās infekcijas (vai aizdomas par tām): 1 g ik 12 stundas.

Vairāku jutīgu vai vidēji jutīgu baktēriju izraisītas infekcijas (vai aizdomas par tām): 1-2 g ik 12 stundas.

Smagas infekcijas vai infekcijas, kas nav lokalizētas: 2-3 g reizes deva ik 6 līdz 8 stundas (maksimālā dienas deva: 12 g).

Smagu infekciju gadījumā cefotaksīms lietojams kombinācijā ar citiem antibakteriāliem līdzekļiem.

Laikā dzimuši jaundzimušie (0-28 dienas), zīdaiņi un bērni līdz 12 gadu vecumam

Atkarībā no infekcijas smaguma: 50-100-150 mg/kg dienā ik 6-12 stundas.

Dzīvībai bīstamu stāvokļu gadījumā dienas devu drīkst paaugstināt līdz 200 mg/kg dienā, rūpīgi kontrolējot nieru funkciju, jo īpaši 0-7 dienas veciem jaundzimušajiem, kuru nieres vēl nav pilnībā nobriedušas.

Priekšlaicīgi dzimuši bērni

Ieteicamā dienas deva ir 50 mg/kg, sadalot 2 līdz 4 reizes devās (ik 6 līdz 12 stundas). Maksimālo devu nedrīkst pārsniegt, jo nieres vēl nav pilnībā nobriedušas.

Gados vecāki pacienti

Ja nieru un aknu darbība nav traucēta, devas pielāgošana nav nepieciešama.

Ieteicamās devas īpašos gadījumos

Gonoreja

Gonorejas ārstēšanai nozīmē vienreizēju 0,5-1 g cefotaksīma injekciju (intramuskulāru vai intravenozu). Komplicētu infekciju gadījumā jāņem vērā pieejamās oficiālās pamatnostādnes. Pirms terapijas sākšanas jāizslēdz sifilisa iespējamība.

Bakteriāls meningīts

Pieaugušie: dienas deva ir 9-12 g cefotaksīma, sadalot vienādās reizes devās, ko ievada ik 6-8 stundas (3 g 3-4 reizes dienā).

Bērni: 150-200 mg/kg dienā, sadalot vienādās reizes devās, ko ievada ik 6-8 stundas.

Jaundzimušie: 0-7 dienas veci — 50 mg/kg ik 12 stundas, 7-28 dienas veci — 50 mg/kg ik 8 stundas.

Perioperatīva profilakse

1 - 2 g reizes deva, ko ievada pēc iespējas īsāku laiku pirms operācijas sākuma. Ja operācija ilgāka par 90 minūtēm, profilaktiski jāievada antibakteriālā līdzekļa papildu deva.

Intraabdominālas infekcijas

Intraabdominālu infekciju ārstēšanā cefotaksīms jākombinē ar citiem antibakteriāliem līdzekļiem, kuri darbojas pret anaerobajām baktērijām.

Devas pacientiem ar nieru darbības traucējumiem

Pieaugušajiem, kuru kreatinīna klīrenss ir ≤5 ml/min, sākumdeva ir tāda pati kā parastā dienas deva, bet uzturošajā terapijā jānozīmē uz pusi mazāka deva, nemainot ievadīšanas biežumu. Lai noteiktu, vai deva ir atbilstoša, var veikt asins analīzes.

Devas hemodialīzes vai peritoneālās dialīzes pacientiem

Hemodialīzes un peritoneālās dialīzes pacientiem lielāko daļu infekciju efektīvi ārstē 0,5-2 g intravenoza injekcija, ko veic dialīzes sesijas beigās un atkārto ik 24 stundas.

Ārstēšanas ilgums

Ārstēšanas ilgums atkarīgs no pacienta klīniskā stāvokļa un bakterioloģisko izmeklējumu rezultātiem. Cefotaksīma lietošana jāturpina, līdz izzūd simptomi vai ir iegūti pierādījumi, ka baktērija ir izskausta. Streptococcus pyogenes izraisītas infekcijas jāārstē vismaz 10 dienas (parenterālo terapiju var nomainīt uz atbilstošu perorālo terapiju pirms šī 10 dienu kursa beigām).

Lietošanas veids

Intravenoza infūzija

Lai izvairītos no infekciju riska, infūziju šķīdumu pagatavo aseptiskos apstākļos. Pēc šķīduma pagatavošanas infūzija jāveic nekavējoties.

Īslaicīga intravenoza infūzija: pēc pagatavošanas šķīdums jāievada 20 minūšu laikā.

Ilglaicīga intravenoza infūzija: pēc pagatavošanas šķīdums jāievada 50-60 minūšu laikā.

Intravenoza injekcija

Veicot intermitējošu intravenozu injekciju, šķīdumu ievada 3 līdz 5 minūšu laikā. Pēcreģistrācijas uzraudzības periodā dažiem pacientiem ir novērotas dzīvībai potenciāli bīstamas aritmijas, kas radušās pēc straujas cefotaksīma intravenozas ievadīšanas pa centrālo venozo katetru.

Intramuskulāra injekcija

Intramuskulāri zāles ievadāmas tikai izņēmuma gadījumos (piemēram, ārstējot gonoreju). Intramuskulāras injekcijas nav indicētas smagu infekciju gadījumā, un, tās nozīmējot, jāizvērtē risks un ieguvumi. Vienas puses muskulī nav ieteicams ievadīt vairāk par 4 ml šķīduma. Ja dienas deva ir lielāka par 2 g cefotaksīma vai cefotaksīms jāievada vairāk nekā divas reizes dienā, ieteicams izvēlēties intravenozu ievades veidu. Smagu infekciju gadījumā intramuskulāras injekcijas nav ieteicams veikt.

Šķīdumu ievada dziļas intramuskulāras injekcijas veidā. Lidokaīnu saturošus šķīdumus nedrīkst ievadīt intravenozi. Ar lidokaīnu atšķaidītu cefotaksīmu nedrīkst ievadīt bērniem pirmajā dzīves gadā. Jāņem vērā attiecīgā lidokaīnu saturošā šķīduma zāļu apraksts.

Norādījumus par šo zāļu šķīduma pagatavošanu un atšķaidīšanu pirms lietošanas skatīt 6.6. apakšpunktā. Cefotaksīmu nedrīkst jaukt kopā ar aminoglikozīdiem vienā šļircē vai perfūzijas šķīdumā.

4.3 Kontrindikācijas

Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu, citām cefalosporīnu grupas antibiotikām vai kādu no 6.1. apakšpunktā minētajām palīgvielām.

Tūlītēja un/vai smaga hipersensitivitātes reakcija pret penicilīnu vai kādu beta laktāma grupas antibakteriālu līdzekli anamnēzē.

4.4 Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Cefotaksīma lietošana, tāpat kā citu antibakteriālu līdzekļu lietošana, var radīt pret preparātu nejutīgu mikroorganismu savairošanos, īpaši tad, ja terapija ir ilgstoša. Ir svarīgi atkārtoti novērtēt pacienta stāvokli. Ja ārstēšanas laikā tiek konstatēta superinfekcija, jāveic atbilstoši pasākumi.

Anafilaktiskas reakcijas

Cefotaksīma lietotājiem ir novērotas smagas, tostarp letālas, hipersensitivitātes reakcijas (skatīt 4.3. un 4.8. apakšpunktu).

Ja tiek konstatēta hipersensitivitātes reakcija, ārstēšana jāpārtrauc.

Penicilīniem un cefalosporīniem iespējamas krusteniskas alerģiskas reakcijas, tāpēc cefalosporīni jālieto piesardzīgi pacientiem, kuriem ir paaugstināta jutība pret penicilīnu (kontrindikācijas skatīt 4.3. apakšpunktā).

Smagas bullozas ādas reakcijas

Cefotaksīma lietotājiem ir novērotas smagas bullozas ādas reakcijas, piemēram, Stīvensa-Džonsona sindroms vai toksiskā epidermālā nekrolīze (skatīt 4.8. apakšpunktu). Pacienti jāinformē, ka, parādoties ādas un/vai gļotādu reakcijām, terapija jāpārtrauc un nekavējoties jāsazinās ar ārstu.

Clostridium difficile izraisītas slimības (piemēram, pseidomembranozs kolīts)

Caureja, jo īpaši smaga un/vai ilgstoša caureja, kas parādījusies zāļu lietošanas laikā vai pirmajās nedēļās pēc ārstēšanas beigām, var būt Clostridium difficile izraisītas slimības simptoms. Ar šo baktēriju saistītām slimībām var būt dažāda smaguma pakāpe (viegli izteikti līdz dzīvībai bīstami simptomi), un smagākā slimības forma ir pseidomembranozs kolīts.

Šo reti sastopamo, bet potenciāli letālo diagnozi apstiprina edoskopiski un/vai histoloģiski.

Šīs diagnozes iespējamība jāapsver pacientiem, kam cefotaksīma lietošanas laikā vai drīz pēc tam parādās caureja.

Ja rodas aizdomas par pseidomembranozu kolītu, cefotaksīma lietošana nekavējoties jāpārtrauc un jāuzsāk atbilstoša antibakteriālā terapija.

Clostridium difficile izraisītu slimību attīstību var veicināt fekāliju stāze.

Nedrīkst nozīmēt zāles, kas inhibē zarnu peristaltiku.

Hematoloģiskas reakcijas

Cefotaksīma lietotājiem var rasties leikopēnija, neitropēnija un, retāk, agranulocitoze, īpaši tad, ja zāles lietotas ilgstoši. Ja ārstēšanas kurss pārsniedz 7-10 dienas, jānosaka leikocītu skaits un neitropēnijas gadījumā terapija jāpārtrauc.

Dažiem pacientiem novērota eozinofilija un trombocitopēnija, kas strauji izzūd, pārtraucot terapiju. Saņemti ziņojumi arī par hemolītiskas anēmijas gadījumiem (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Pacienti ar nieru nepietiekamību

Devu pielāgo atbilstoši aprēķinātajam kreatinīna klīrensam (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Jāievēro piesardzība, lietojot cefotaksīmu kopā ar aminoglikozīdiem, probenecīds vai citām nefrotoksiskām zālēm (skatīt 4.5. apakšpunktu). Šiem pacientiem, vecāka gadagājuma pacientiem un pacientiem ar iepriekš konstatētiem nieru darbības traucējumiem jākontrolē nieru funkcija.

Neirotoksiskums

Beta laktāma antibiotiku, tostarp cefotaksīma, lietošana lielās devās, jo īpaši pacientiem ar nieru nepietiekamību, var radīt encefalopātiju (proti, apziņas traucējumus, patoloģiskas kustības un krampjus) (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Pacientus jāinformē, ka šādu reakciju gadījumā terapija jāpārtrauc un nekavējoties jāsazinās ar ārstu.

Endokardardīta gadījumā cefotaksīms nozīmējams tikai pacientiem, kuriem konstatēta alerģija pret penicilīnu (ne 1. tipa reakcija). Tā kā cefotaksīmam ir ierobežots antibakteriālās darbības spektrs, tas lietojams kopā ar citiem piemērotiem antibakteriāliem līdzekļiem.

Piesardzība lietošanā

Pēcreģistrācijas uzraudzības periodā ir saņemti ziņojumi par potenciāli dzīvībai bīstamām aritmijām, kas dažiem pacientiem attīstījušās, veicot strauju cefotaksīma intravenozu ievadīšanu pa centrālo venozo katetru. Jāievēro ieteiktie injekcijas vai infūzijas ātrumi (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Ietekme uz laboratorisko izmeklējumu rezultātiem

Dažiem pacientiem, kas lietoja cefotaksīmu, tāpat kā citu cefalosporīnu lietotājiem, novēroja pozitīvu Kūmbsa testu. Šī parādība var ietekmēt asins saderības testu rezultātus.

Var būt viltus pozitīvi rezultāti, nosakot glikozi urīnā ar nespecifiskiem reducētājiem. Šo parādību nenovēro, ja tiek izmantota specifiska glikozes oksidāzes metode.

1000 mg šī preparāta satur 2,1 mmol (jeb 48 mg) nātrija, attiecīgi 2000 mg šī preparāta satur 4,2 mmol (jeb 96 mg) nātrija, kas ir līdzvērtīgi 2,4% un 4,8% no PVO ieteiktās maksimālās 2 g nātrija devas pieaugušajiem. Tas jāņem vērā pacientiem, kas ievēro diētu ar samazinātu nātrija daudzumu.

4.5 Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Urikozūriski līdzekļi. Probenecīds ietekmē cefotaksīma transportu nieru kanāliņos, tādejādi palielinot cefotaksīma iedarbību apmēram 2 reizes un samazinot nieru klīrensu līdz apmēram pusei no tā, kas novērojams, lietojot terapeitiskās devas. Plašā cefotaksīma terapeitiskā spektra dēļ, pacientiem ar normālu nieru darbību devas pielāgošana nav nepieciešama. Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem var būt nepieciešama devas pielāgošana (skatīt 4.4. un 4.2. apakšpunktu).

Aminoglikozīdi, diurētiķi. Tāpat kā citi cefalosporīni, cefotaksīms var potencēt nefrotoksisku zāļu, piemēram, aminoglikozīdu vai spēcīgu diurētiķu (piemēram, furosemīda) nefrotoksisko ietekmi. Jākontrolē nieru funkcija (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Bakteriostatiski antibakteriāli līdzekļi. Cefotaxime MIP nedrīkst lietot kopā ar bakteriostatiskiem antibakteriāliem līdzekļiem (piemēram, tetraciklīniem, eritromicīnu un hloramfenokolu), jo iespējama to antagonistiska iedarbība.

Citi mijiedarbības veidi. Dažiem pacientiem, kas lietoja cefotaksīmu, tāpat kā citu cefalosporīnu lietotājiem novēroja pozitīvu Kūmbsa testu. Šī parādība var ietekmēt asins saderības testu rezultātus. Iespējamas viltus pozitīvas glikozes noteikšanas reakcijas, lietojot reducētājus (piemēram, Fēlinga šķīdumu), bet attiecībā uz specifiskiem enzīmu testiem (glikozes oksidāzes testi) šādu parādību nevēro.

4.6 Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Cefotaksīma lietošanas drošums grūtniecības laikā nav noteikts.

Pētījumi ar dzīvniekiem neuzrāda tiešu vai netiešu kaitīgu ietekmi saistītu ar reproduktīvo toksicitāti. Tomēr atbilstoši un pienācīgi kontrolēti pētījumi ar grūtniecēm nav veikti.

Cefotaksīms šķērso placentāro barjeru. Tāpēc cefotaksīmu nedrīkst lietot grūtniecības laikā, ja vien paredzamais ieguvums nepārsniedz iespējamos riskus.

Barošana ar krūti

Cefotaksīms nonāk mātes pienā.

Nevar izslēgt ietekmi uz ar krūti barotu bērnu normālo zarnu mikrofloru, kura var izpausties ar caureju, rauga sēnīšu savairošanos un bērna sensibilizāciju.

Tāpēc, izvērtējot barošanas ar krūti radīto ieguvumu bērnam un terapijas nodrošināto ieguvumu mātei, jāizlemj, vai pārtraucama barošana ar krūti vai šo zāļu lietošana.

4.7 Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Nav pierādīts, ka cefotaksīmam ir tieša ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus vai apkalpot mehānismus.

Cefotaksīma lietošana lielās devās, jo īpaši pacientiem ar nieru nepietiekamību, var izraisīt encefalopātiju (proti, apziņas traucējumus, patoloģiskas kustības un krampjus) (skatīt 4.8. apakšpunktu). Pacienti jāinformē, ka šādu simptomu gadījumā nedrīkst vadīt transportlīdzekļus vai apkalpot mehānismus.

Nevēlamas blakusparādības

Sastopamības biežums

Ļoti bieži

(≥1/10)

Retāk

(≥1/1000 līdz <1/100)

Nav zināms (pēc pieejamiem datiem nevar noteikt)*

Infekcijas un parazitozes

Superinfekcija (skatīt 4.4. apakšpunktu)

Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi

Leikopēnija, eozinofilija, trombocitopēnija

Neitropēnija, agranulocitoze (skatīt 4.4. apakšpunktu), hemolītiska anēmija

Imūnās sistēmas traucējumi

Jariša-Herksheimera reakcijas

Anafilaktiskas reakcijas, angioedēma, bronhospazmas, anafilaktisks šoks

Nervu sistēmas traucējumi

Krampji (skatīt 4.4. apakšpunktu)

Galvassāpes, reibonis, encefalopātija (piemēram, apziņas traucējumi, patoloģiskas kustības) (skatīt 4.4. apakšpunktu)

Sirdsdarbības traucējumi

Aritmijas pēc straujas bolus infūzijas pa centrālo venozo katetru

Kuņģa-zarnu trakta darbības traucējumi

Caureja

Slikta dūša, vemšana, sāpes vēderā, pseidomembranozs kolīts (skatīt 4.4. apakšpunktu)

Aknu un žultsceļu darbības traucējumi

Aknu enzīmu (ALAT, ASAT, LDH, GGT un/vai sārmainās fosfatāzes) un/vai bilirubīna paaugstināšanās

Hepatīts* (reizēm ar dzelti)

Ādas un zemādas audu bojājumi

Izsitumi, nieze, nātrene

Multiformā eritēma, Stīvensa-Džonsona sindroms, toksiska epidermāla nekrolīze (skatīt 4.4. apakšpunktu)

Nieru un urīnceļu darbības traucējumi

Nieru funkcijas samazināšanās/ kreatinīna līmeņa paaugstināšanās (īpaši, ja cefotaksīms nozīmēts kopā ar aminoglikozīdiem)

Intersticiāls nefrīts

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

Intramuskulāri ievadāmie šķīdumi: sāpes injekcijas vietā

Drudzis, iekaisuma reakcijas injekcijas vietā, tostarp flebīts/ tromboflebīts

Intramuskulāri ievadāmie šķīdumi (lidokaīnu saturošie): sistēmiskas reakcijas pret lidokaīnu

* pēcreģistrācijas dati

Jariša-Herksheimera reakcijas

Lietojot šīs zāles boreliozes ārstēšanai, pirmajās terapijas dienās var attīstīties Jariša-Herksheimera reakcija.

Pēc vairāku nedēļu ilgas boreliozes ārstēšanas novērots viens vai vairāki no šiem simptomiem: ādas izsitumi, nieze, drudzis, leikopēnija, aknu enzīmu paaugstināšanās, apgrūtināta elpošana, diskomforta sajūta locītavās.

Aknu un žultsceļu darbības traucējumi

Novērota aknu enzīmu (ALAT, ASAT, LDH, GGT un/vai sārmainās fosfatāzes) un/vai bilirubīna līmeņa paaugstināšanās. Laboratorisko rādītāju novirzes reti pārsniedz normas augšējo robežu vairāk nekā divas reizes, un tās ļauj spriest par aknu darbības traucējumu veidu; parasti šie traucējumi ir holestātiski un visbiežāk asimptomātiski.

Ziņošana par iespējamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām, izmantojot www.zva.gov.lv

4.9 Pārdozēšana

Pārdozēšanas simptomi lielā mērā atbilst šo zāļu blakusparādībām.

Beta laktāma antibiotiku, tostarp cefotaksīma, lietošana lielās devās, var radīt atgriezenisku encefalopātiju.

Pārdozēšanas gadījumā jāpārtrauc cefotaksīma lietošana un jāuzsāk uzturošā ārstēšana, tostarp pasākumi eliminācijas veicināšanai, un blakusparādību (piemēram, krampju) simptomātiska ārstēšana.

Specifiska antidota nav. Cefotaksīma līmeni serumā var pazemināt hemodialīze vai peritoneālā dialīze.

5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1 Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: trešās paaudzes cefalosporīni, ATĶ kods: J01DD01

Darbības mehānisms

Cefotaksīma baktericīdās darbības pamatā ir baktēriju šūnapvalka sintēzes kavēšana (augšanas stadijā), inhibējot penicilīnu saistošos proteīnus (PSP), piemēram, transpeptidāzes.

Rezistences mehānisms

Rezistenci pret cefotaksīmu var noteikt šādi mehānismi:

Inaktivācija ar beta laktamāzēm. Cefotaksīmu spēj hidrolizēt dažas beta laktamāzes, jo īpaši plaša spektra beta-laktamāzes, ko sintezē Escherichia coli vai Klebsiella pneumoniae celmi, vai hromosomāli kodētas inducējamas vai strukturālas AmpC tipa beta laktamāzes, ko sintezē Enterobacter cloacae. Tāpēc infekcijas, ko izraisījuši patogēni, kas sintezē inducējamas, hromosomāli kodētas AmpC tipa beta laktamāzes, nevajadzētu ārstēt ar cefotaksīmu pat tad, ja ir pierādīta in vitro jutība pret šīm zālēm, jo pastāv risks, ka tiek atlasīti mutanti, kas sintezē strukturālas, pastāvīgi sintezētas AmpC tipa beta laktamāzes.

Penicilīnu saistošo proteīnu samazināta afinitāte pret cefotaksīmu. Pneimokoku un citu streptokoku iegūtā rezistence veidojas, mutāciju rezultātā pārveidojoties esošiem penicilīnu saistošiem proteīniem. Savukārt meticilīnrezistentu (oksacilīnrezistentu) stafilokoku rezistence veidojas, sintezējoties jauniem penicilīnu saistošiem proteīniem, kuriem ir samazināta afinitāte pret cefotaksīmu.

Cefotaksīma nespēja penetrēt gramnegatīvu baktēriju ārējo apvalku, kuras dēļ penicilīnu saistošo proteīnu inhibīcija ir nepietiekama.

Transporta mehānismi (izplūdes sūkņi), kas aktīvi transportē cefotaksīmu ārā no šūnas. Cefotaksīmam raksturīga pilnīga krusteniskā rezistence ar ceftriaksonu un daļēja krusteniskā rezistence ar citiem penicilīniem un cefalosporīniem.

Robežkoncentrācijas

Jutīgiem un rezistentiem mikroorganismiem noteiktas šādas minimālās inhibējošās koncentrācijas:

EUCAST (Eiropas Mikroorganismu jutīguma pārbaužu komiteja) noteiktās robežkoncentrācijas (2019-01-01).

Patogēns

Jutīgs

Rezistents

Enterobacteriaceae

≤1 mg/l

>2 mg/l

Staphylococcus spp. ^AE

piezīme ¹

piezīme ¹

Streptococcus (A, B, C, G grupas)

piezīme ²

piezīme ²

Streptococcus pneumoniae

≤ 0,5 mg/l

>2 mg/l

Viridans grupas streptokoki

≤0,5 mg/l

>0,5 mg/l

Haemophilus influenzae

≤ 0,125 mg/l

>0,125 mg/l

Moraxella catarrhalis

≤1 mg/l

>2 mg/l

Neisseria gonorrhoeae

≤0,125 mg/l

>0,125 mg/l

Neisseria meningitidis ³

≤ 0,125 mg/l

>0,125 mg/l

Pasteurella multocida

≤0,03 mg/l

>0,03 mg/l

Kingella kingae

≤ 0.125 mg/l

> 0.125 mg/l

FK/FD (sugas nespecifiskas) robežvērtības

≤1 mg/l

>2 mg/l

AE = augsta ekspozīcija / liela deva tikai S. aureus (liela deva vismaz 3 x 2 g ievadot intravenozi)

1 Stafilokoku jutīgums pret cefalosporīniem ir noteikts, ņemot vērā jutīgumu pret cefoksitīnu, izņemot cefiksīmu, ceftazidīmu , ceftazidīmu-avibaktāmu, ceftibutēnu un ceftolozānu-tazobaktāmu, kuru robežvērtības nav noteiktas un kurus stafilokoku infekciju gadījumā nedrīkst lietot..

2 A, B, C un G grupas streptokoku jutīgums pret cefalosporīniem ir noteikts, ņemot vērā jutīgumu pret benzilpenicilīnu..

3 Nejutīgie izolāti ir reti vai nav vēl ziņoti. Identifikācijas un antibakteriālās uzņēmības testa rezultāti par katru šādu izolātu ir jāapstiprina un izolāts jānosūta uz references laboratoriju.

Jutība

Konkrētu sugu iegūtās rezistences izplatība dažādos ģeogrāfiskajos reģionos un laika posmos var būt atšķirīga, un ir vēlams iegūt vietējo informāciju par rezistenci, īpaši gadījumos, kad jāārstē smagas infekcijas. Ja vietējie rezistences dati liecina, ka cefotaksīma efektivitāte ir apšaubāma, par terapijas izvēli jākonsultējas ar speciālistu. Jācenšas noteikt mikrobioloģisko diagnozi, tostarp noskaidrot attiecīgo mikroorganismu un tā jutību, jo īpaši smagu infekciju vai ārstēšanas neefektivitātes gadījumā.

Parasti jutīgas sugas

Grampozitīvi aerobi

Staphylococcus aureus (meticilīnjutīgs)

Streptococcus agalactiae

Streptococcus pneumoniae (tostarp penicilīna rezistentie celmi)

Streptococcus pyogenes

Gramnegatīvi aerobi

Borrelia burgdorferi

Haemophilus influenzae

Moraxella catarrhalis

Neisseria gonorrhoeae

Neisseria meningitidis

Proteus mirabilis^%

Sugas, kuru iegūtā rezistence var radīt problēmas

Grampozitīvi aerobi

Staphylococcus aureus

Staphylococcus epidermidis⁺

Staphylococcus haemolyticus⁺

Staphylococcus hominis⁺

Gramnegatīvi aerobi

Citrobacter freundii

Enterobacter aerogenes

Enterobacter cloacae

Escherichia coli^%

Klebsiella oxytoca^%

Klebsiella pneumoniae^#%

Morganella morganii

Proteus vulgaris

Serratia marcescens

Anaerobi

Bacteroides fragilis

Sugas ar pārmantotu rezistenci

Grampozitīvi aerobi

Enterococcus spp.

Listeria monocytogenes

Staphylococcus aureus (meticilīnrezistents)

Gramnegatīvi aerobi

Acinetobacter baumannii

Pseudomonas aeruginosa

Stenotrophomonas maltophilia

Anaerobi

Clostridium difficile

Citi

Chlamydia spp.

Chlamydophila spp.

Legionella pneumophila

Mycoplasma spp.

Treponema pallidum

⁺ Vismaz vienā reģionā rezistence ir >50 %.

^# Intensīvās terapijas nodaļās rezistence ir 10 %.

^% Visi plaša spektra beta laktamāzes sintezējošie celmi ir rezistenti.

5.2 Farmakokinētiskās īpašības

Uzsūkšanās

Cefotaxime MIP paredzēts parenterālai lietošanai. Vidējā maksimālā koncentrācija 5 minūtes pēc 1 g cefotaksīma intravenozas ievadīšanas ir aptuveni 81-102 mg/l un aptuveni 167-214 mg/l 8 minūtes pēc 2 g devas ievadīšanas. Vidējā maksimālā koncentrācija plazmā 30 minūtes pēc 1 g cefotaksīma intramuskulāras ievadīšanas ir 20 mg/l.

Izkliede

Cefotaksīms spēj labi penetrēt dažādos audos. Zāļu terapeitiskā koncentrācija, kas pārsniedz tipisko patogēnu minimālo inhibējošo koncentrāciju, tiek sasniegta īsā laikā. Ja smadzeņu apvalki nav iekaisuši, zāļu koncentrācija cerebrospinālajā šķidrumā ir zema, bet smadzeņu apvalku iekaisuma gadījumā cefotaksīms cerebrovaskulāro barjeru parasti šķērso tādā apmērā, kas pārsniedz jutīgu patogēnu MIK (3-30 μg/ml). Koncentrācija (0,2-5,4 μg/ml), kas inhibē lielāko daļu gramnegatīvu baktēriju, strutainās krēpās, bronhu sekrētā un pleiras šķidrumā tiek sasniegta, lietojot 1 vai 2 g cefotaksīma. Lietojot šīs zāles terapeitiskās devās, līdzīgi koncentrācija, kas efektīvi darbojas pret lielāko daļu jutīgo mikroorganismu, tiek sasniegta reproduktīvās sistēmas orgānos sievietēm, vidusauss izsvīdumā, prostatas audos, intersticiālajā šķidrumā, peritoneālajā šķidrumā un žultspūslī. Augstā koncentrācijā cefotaksīms un O-dezacetilcefotaksīms ir žultī. Cefotaksīms šķērso placentu un sasniedz augstu koncentrāciju augļūdeņos un augļa audos (līdz 6 mg/kg). Nelielā daudzumā cefotaksīms nonāk mātes pienā.

Aptuveni 25-40 % cefotaksīma saistās ar proteīniem.

Cefotaksīma šķietamais izkliedes tilpums ir 21-37 l pēc 1 g intravenozas infūzijas 30 minūšu laikā.

Biotransformācija

Cefotaksīms cilvēkam metabolizējas daļēji. Aptuveni 15-25 % parenterāli ievadītās devas pārveidojas O-dezacetilcefotaksīmā, kuram arī piemīt antibakteriālas īpašības.

Eliminācija

Galvenais cefotaksīma un O-dezacetilcefotaksīma izvadīšanas ceļš ir nieres. Tikai neliels daudzums (2 %) cefotaksīma tiek izvadīts ar žulti. 6 stundu urīnā 40-60 % ievadītā cefotaksīma ir neizmainīts cefotaksīms un 20 % O-dezacetilcefotaksīms. Pēc radioaktīvi iezīmēta cefotaksīma ievadīšanas vairāk nekā 80 % cefotaksīma ir konstatējami urīnā; 50-60 % no tiem ir neizmainīts cefotaksīms un atlikusī daļā ir metabolīti.

Cefotaksīma kopējais klīrenss ir 240-390 ml/min un renālais klīrenss ir 130-150 ml/min.

Cefotaksīma un O-dezacetilcefotaksīma pussabrukšanas periods serumā parasti ir attiecīgi aptuveni 50-80 un 90 minūtes. Vecāka gadagājuma pacientiem cefotaksīma pussabrukšanas periods serumā ir 120-150 min.

Pacientiem ar būtiskiem nieru darbības traucējumiem (kreatinīna klīrenss 3-10 ml/min) cefotaksīma pussabrukšanas periods serumā var pagarināties līdz 2,5-3,6 stundām.

10 vai 14 dienas ievadot 1000 mg intravenozi vai 500 mg intramuskulāri, akumulācija netika novērota.

Jaundzimušajiem farmakokinētiku ietekmē gestācijas un hronoloģiskais vecums; priekšlaicīgi dzimušiem bērniem un viena vecuma jaundzimušajiem ar mazu dzimšanas svaru pussabrukšanas periods ir garāks.

5.3 Preklīniskie dati par drošumu

Neklīniskajos standartpētījumos iegūtie dati par farmakoloģisko drošumu, atkārtotu devu toksicitāti, genotoksicitāti un toksisku ietekmi uz reproduktivitāti un attīstību neliecina par īpašu risku cilvēkam.

Cefotaksīms šķērso placentu. Intravenozi ievadot 1 g cefotaksīma dzemdību laikā, zāļu koncentrācija nabas saites serumā pirmās 90 minūtes pēc ievadīšanas sasniedza 14 μg/ml, bet otrās stundas beigās samazinājās līdz aptuveni 2,5 μg/ml. Amnija šķidrumā augstāko koncentrāciju 6,9 μg/ml konstatēja pēc 3-4 stundām. Šī koncentrācija pārsniedz lielākās daļas gramnegatīvo baktēriju MIK.

6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1 Palīgvielu saraksts

Nav.

6.2 Nesaderība

Cefotaksīmu nedrīkst jaukt kopā ar citiem antibiotiskiem līdzekļiem vienā šļircē vai infūziju šķīdumā. Jo īpaši tas attiecas uz aminoglikozīdiem. Cefotaksīms un aminoglikozīdi jāievada atsevišķi un dažādās ievadīšanas vietās. Cefotaksīmu nedrīkst izšķīdināt šķīdumos, kuru pH ir lielāks par 7,5, piemēram, nātrija bikarbonāta šķīdumā.

Šīs zāles nedrīkst sajaukt (lietot maisījumā) ar citām zālēm (izņemot 6.6. apakšpunktā minētās).

6.3 Uzglabāšanas laiks

2 gadi.

Sagatavota šķīduma uzglabāšanas laiks

Sagatavota šķīduma ķīmiskā un fizikālā stabilitāte saglabājas 3 stundas, uzglabājot 25 °C temperatūrā, un 6 stundas, uzglabājot 2°C-8 °C temperatūrā. No mikrobioloģiskā viedokļa sagatavotais šķīdums jāizlieto nekavējoties, ja vien šī sagatavošanas metode nepieļauj mikrobioloģiskā piesārņojuma riskus. Ja sagatavoto šķīdumu neizlieto nekavējoties, atbildību par uzglabāšanas laiku un apstākļiem līdz tā lietošanai uzņemas lietotājs.

6.4 Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Uzglabāt temperatūrā līdz 25°C. Uzglabāt flakonu ārējā iepakojumā, lai pasargātu no gaismas.

Uzglabāšanas nosacījumus pēc zāļu sagatavošanas skatīt 6.3. apakšpunktā.

Iepakojuma veids un saturs

15 ml bezkrāsaina stikla flakoni (I klase) ar brombutilgumijas aizbāzni un noņemamu vāciņu.

Iepakojuma lielumi: iepakojumi pa 1, 5 vai 10 flakoniem.

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6 Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos

Saderība ar intravenozajiem šķīdumiem

Šķīduma sagatavošanai ir piemēroti šādi šķīdinātāji: ūdens injekcijām, 5 % glikozes šķīdums, fizioloģiskais (0,9 %) nātrija hlorīda šķīdums injekcijām.

Tāpat kā pirms visu citu parenterāli lietojamu zāļu ievadīšanas pārbaudiet, vai pagatavotajā šķīdumā nav parādījušās nogulsnes un ka tas nav mainījis krāsu. Šķīdumu drīkst lietot tikai tad, ja tas ir dzidrs, bezkrāsains vai gaiši dzeltens un praktiski nesatur nogulsnes.

Intravenoza infūzija

1 g cefotaksīma izšķīdina 40-50 ml saderīga šķīduma.

2 g cefotaksīma izšķīdina 100 ml saderīga šķīduma.

Intravenoza injekcija

Lai veiktu intravenozu injekciju, 1 g cefotaksīma izšķīdina 4 ml ūdens injekcijām un 2 g cefotaksīma izšķīdina 10 ml ūdens injekcijām.

Intramuskulāra injekcija

Lai veiktu intramuskulāru injekciju, 1 g cefotaksīma izšķīdina 4 ml ūdens injekcijām. Lai injekcija nebūtu sāpīga, ūdeni injekcijām var aizstāt ar 1% lidokaīna hidrohlorīda šķīdumu injekcijām (tikai pieaugušajiem). Lidokaīna šķīdumus nedrīkst ievadīt intravenozi. Jāņem vērā attiecīgā lidokaīna šķīduma zāļu apraksts.

Paredzēts tikai vienreizējai lietošanai. Atlikušais šķīdums jāiznīcina. Neizlietotās zāles vai izlietotie materiāli jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām.

7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

MIP Pharma GmbH

Kirkeler Str. 41

66440 Blieskastel

Vācija

Tālrunis 0049 (0) 6842 9609 0

Fakss 0049 (0) 6842 9609 355

8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(-I)

Cefotaxime MIP 1 g: Reģ. Nr. 13-0180

Cefotaxime MIP 2 g: Reģ. Nr. 13-0181

9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

23.08.2013 / 19.09.2018

10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

04/2019

SASKAŅOTS ZVA 08-08-2019