Benfogamma

Lejupielādēt zāļu aprakstu

ZĀĻU APRAKSTS

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

Benfogamma 300 mg apvalkotās tabletes

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Viena apvalkotā tablete satur 300 mg benfotiamīna (Benfothiaminum), taukos šķīstoša B₁ vitamīna forma.

Palīgviela ar zināmu iedarbību: katra tablete satur 1,4 mg nātrija.

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

3. ZĀĻU FORMA

Apvalkotās tabletes.

Baltas, iegarenas apvalkotās tabletes ar dalījuma līniju abās pusēs. Tableti var sadalīt vienādās devās.

4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1. Terapeitiskās indikācijas

Pārbaudītas lietošanas indikācijas ir

klīniska B₁ vitamīna deficīta, ko nevar novērst ar diētu, (piemēram, neiropātijas un kardiovaskulāri traucējumi) profilakse un ārstēšana;

cukura diabēta un alkohola polineiropātiju ārstēšana.

Klīniski diagnosticēts B₁ vitamīna deficīts var rasties šādos gadījumos:

nepietiekams un nepareizs uzturs (piemēram, beri-beri), ilgstoša parenterāla barošana, badošanās diēta, hemodialīze, malabsorbcija, hronisks alkoholisms (alkohola izraisīta toksiska kardiomiopātija, Vernikes encefalopātija, Korsakova sindroms), palielināta nepieciešamība pēc B₁ vitamīna

(piemēram, grūtniecība un barošana ar krūti).

4.2. Devas un lietošanas veids

Devas

Pieaugušie

Parastā deva klīniska B₁ deficīta gadījumā un cukura diabēta un alkohola polineiropātiju gadījumā ir pa vienai apvalkotai tabletei (300 mg benfotiamīna) vienu reizi dienā.

Parastā deva B₁ deficīta izraisītu traucējumu (kā neiropātijas un kardiovaskulāri traucējumi), ja tos nevar novērst ar atbilstošu diētu, profilaksei, ir 150 mg benfotiamīna dienā.

Lietošanas ilgumu nosaka pēc terapijas rezultāta.

B₁ deficīta ārstēšanai Benfogamma 300 mg sākumā jālieto vismaz 3 nedēļas un attiecīgi vairāk nekā 4 - 6 nedēļas cukura diabēta un alkohola polineiropātijas gadījumā. Pēc tam ārstēšanu turpina ar uzturošo devu 150 mg vai 300 mg dienā atbilstoši terapijas rezultātiem. Ja pēc 3 nedēļām B₁ deficīta gadījumā un 4 - 6 nedēļām cukura diabēta un alkohola polineiropātijas gadījumā uzlabošanos nenovēro vai netiek sasniegti apmierinoši terapijas rezultāti, jāizvērtē turpmākā ārstēšana.

Pediatriskā populācija

Drošums un efektivitāte bērniem un pusaudžiem līdz 18 gadu vecumam nav noteikta. Nav pieejamu datu.

Vecāka gadagājuma cilvēki

Vecāka gadagājuma cilvēkiem ieteicamas parastās devas.

Pacienti ar nieru darbības traucējumiem

Šiem pacientiem benfotiamīnu drīkst lietot parastās devās.

Pacienti ar aknu darbības traucējumiem.

Drošums un efektivitāte pacientiem ar aknu darbības traucējumiem nav noteikta.

Lietošana

Viena apvalkotā tablete jānorij ar nelielu daudzumu šķidruma. Tabletes var lietot jebkurā dienas laikā. Tableti var sadalīt divās vienādās devās.

4.3. Kontrindikācijas

Paaugstināta jutība pret benfotiamīnu vai tiamīnu un/vai jebkuru no 6.1 apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām.

4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Zāles satur mazāk par 1 mmol nātrija (23 mg) katrā tabletē - būtībā tās ir “nātriju nesaturošas”.

4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Tiamīnu deaktivē 5-fluoruracils, jo tas konkurējoši inhibē tiamīna fosforilēšanos par tiamīna pirofosfātu.

4.6. Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Grūtniecības laikā ieteicamā B₁ vitamīna dienas deva ir 1,4 līdz 1,6 mg. Grūtniecības laikā šī deva var tikt pārsniegta tikai tad, ja B₁ vitamīna deficīts ir pierādīts, jo augstāku dienas devu lietošanas drošums līdz šim nav pierādīts. Benfogamma 300 mg drīkst nozīmēt tikai apstiprināta B₁ deficīta gadījumā un ja ārsts šo ārstēšanu uzskata par absolūti nepieciešamu.

Barošana ar krūti

Barošanas ar krūti laikā ieteicamā B₁ vitamīna dienas deva ir 1,4 līdz 1,6 mg. Barošanas ar krūti laikā šī deva var tikt pārsniegta tikai tad, ja B₁ vitamīna deficīts ir pierādīts, jo augstāku dienas devu lietošanas drošums līdz šim nav pierādīts. Vitamīns B₁ izdalās mātes pienā. Benfogamma 300 mg drīkst nozīmēt tikai apstiprināta B₁ deficīta gadījumā un ja ārsts šo ārstēšanu uzskata par absolūti nepieciešamu.

Fertilitāte

Nav pieejami klīniski dati par benfotiamīna ietekmi uz auglību.

4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Benfogamma 300 mg neietekmē spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus.

4.8. Nevēlamās blakusparādības

Nevēlamo blakusparādību biežums ir sadalīts šādi:

ļoti bieži (≥ 1/10);

bieži (≥ 1/100, < 1/10);

retāk (≥ 1/1000, <1/100);

reti (≥ 1/10 000, < 1/1000);

ļoti reti (< 1/10 000), nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem).

Imūnās sistēmas traucējumi

Ļoti reti: paaugstinātas jutības reakcijas (nātrene, izsitumi).

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

Ļoti reti: klīniskos pētījumos ar benfotiamīnu atsevišķos gadījumos tika novēroti kuņģa-zarnu trakta traucējumi, tādi kā slikta dūša un citas gastrointestinālas sūdzības. Tomēr biežums būtiski neatšķiras no grupas, kas lietoja placebo. Likumsakarība ar benfotiamīnu vēl nav pietiekami noskaidrota, bet tā varētu būt atkarīga no devas.

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā15, Rīgā, LV- 1003. Tīmekļa vietne: HYPERLINK "http://www.zva.gov.lv" www.zva.gov.lv.

4.9. Pārdozēšana

Iekšķīgas lietošanas gadījumā lielā terapeitiskās devas diapazona dēļ līdz šim nav zināms par pārdozēšanu.

5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1. Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: B₁ vitamīns, monopreparāti, benfotiamīns.

ATĶ kods: A11DA03

Darbības mehānisms

B₁ ir vitamīns un tādēļ ir svarīga uztura sastāvdaļa ar dažādām svarīgām fizioloģiskām funkcijām. Benfotiamīns, kas ir B₁ vitamīna taukos šķīstošs derivāts, organismā pārveidojas par bioloģiski aktīvo tiamīna pirofosfātu (TPP).

B₁ vitamīna deficīts cilvēkiem izraisa saslimšanu, kas pazīstama kā beri-beri slimība, kuras galvenā izpausme ir nervu sistēmas (sausais beri-beri) un kardiovaskulārās sistēmas (slapjais beri-beri) bojājums. Visredzamākās tiamīna deficīta klīniskās izpausmes saistītas ar nervu sistēmu. Dominē perifēro nervu polineirīts un paralīze. Cilvēka centrālajā nervu sistēmā tiamīna deficīts var izraisīt Vernikes encefalopātiju un perifēras neiropātijas. Klīniski nozīmīga B₁ vitamīna deficīta sekas ir būtiski veselības traucējumi, un nav citas salīdzināmas alternatīvas kā ārstēšana ar B₁ vitamīna aizvietošanu.

Turklāt, eksperimentālie un klīniskie pētījumi atzīmē ietekmi uz ogļhidrātu metabolismu un tā traucējumu izraisīto seku ārstēšanu. Vislielākā efektivitāte pierādīta cukura diabēta un alkohola polineiropātiju gadījumā.

Farmakodinamika

B₁ vitamīnam piemīt svarīgas koenzīma funkcijas. Galvenā tiamīna koenzīma forma ir tiamīna difosfāts (TDP), kas organismā veidojas no tiamīna vai benfotiamīna. TDP ir svarīga loma karbohidrātu metabolismā, TDP darbojas kā koenzīms pārveidojot piruvātu par acetil-CoA, kā arī līdztekus transketolāzei pentozes-fosfāta ciklā. Tas darbojas arī citronskābes ciklā, pārveidojot alfa-ketoglutarātu par sukcinil-CoA. Tā kā enerģijas iegūšana nervu šūnās galvenokārt notiek oksidatīvās glikozes noārdīšanās ceļā, nervu funkcionēšanai ir nepieciešama pietiekama apgāde ar tiamīnu. Paaugstināta glikozes līmeņa gadījumā ir palielināta nepieciešamība pēc tiamīna. B₁ vitamīna deficīta gadījumā asinīs un audos uzkrājas intermediārie noārdīšanās produkti, piem., piruvāts, laktāts un ketoglutarāts, uz ko īpaši jutīgi reaģē muskulatūra, miokards un CNS. Benfotiamīns kavē šo toksisko vielu uzkrāšanos.

Pieaug interese par tiamīna ne-koenzimātisko nozīmi, jo tiamīns mijiedarbojas ar membrānu struktūrām un funkcijām, darbojas pret vielu izraisītu citotoksicitāti, salabo membrānu bojājumus un tam piemīt antineiralģiskas īpašības. Tiamīns ir farmakoloģisks acetilholīna antagonists, kas izskaidro nervu bojājumus tiamīna deficīta gadījumā.

Klīniskā efektivitāte un drošums

B₁ vitamīna deficīta izraisītu slimību ārstēšanai nepieciešama B₁ vitamīnu aizvietojoša terapija. Tas ir publicēts medicīniskajā literatūrā un gadu desmitiem zināms un starptautiski atzīts standarts. Benfotiamīna lietošana cilvēkiem pamatojas uz starptautiski atzītu šā bioloģiskā faktora aizvietošanu deficīta izraisītu neiroloģisku un kardiovaskulāru stāvokļu ārstēšanā.

Turklāt, benfotiamīna efektivitāte cukura diabēta un alkohola neiropātijas ārstēšanā ir dokumentēta vairākos dubultaklos, placebo kontrolētos pētījumos.

Eksperimentālos dzīvnieku modeļos B₁ vitamīnam (respektīvi, benfotiamīnam) ir konstatēta antineiralģiska darbība. No alkoholiķu ārstēšanas ir zināms par pozitīvu ietekmi uz transketolāzēm kā aktivācijas faktoriem.

Ir pierādīta lielu B₁ vitamīna devu efektivitāte Vernikes encefalopātijas terapijā, un to var vērtēt kā pierādījumu vitamīna tiešai ietekmei uz CNS.

Cukura diabēta polineiropātija: divos no šiem pētījumiem benfotiamīns tika pētīts monoterapijā. Pētījumā Haupt et al. (2005) pacienti saņēma 400 mg benfotiamīna un, attiecīgi, placebo. Statistiski nozīmīga (p=0,0287) neiropātiju uzlabošanās tika novērota benfotiamīna grupā, salīdzinot ar placebo. Visbiežāk novērotā iedarbība bija sāpju samazināšanās. BENDIP pētījumā (Benfothiamine in Diabetic Polyneuropthy; Stracke et al. 2008) 165 pacienti saņēma placebo un, attiecīgi, 300 mg un 600 mg benfotiamīna. Terapijas kursa (6 nedēļas) laikā novēroja būtisku uzlabošanos Neiropātijas Simptomu skalā (NSS) benfotiamīna grupās (600 mg > 300 mg). Totālā simptomu skala (TSS) uzrādīja lielāko uzlabošanos sāpju simptomam, tālāk – nejutīgumam, dedzināšanai, parestēzijām. Sekojošā atvērtā pētījuma pagarinājumā uzlabošanās turpināja pieaugt.

Divi turpmākie randomizētie dubultaklie un placebo kontrolētie pētījumi (Lederman, 1989 un Stracke, 1996) ar benfotiaminīnu kombinācijā ar B₆ un B₁₂ apstiprina monoterapijas pētījumos iegūtos rezultātus.

Alkohola polineiropātija: benfotiamīns tika pētīts divos monoterapijas pētījumos. Woelk et al. (1998) pētījumā pacienti saņēma 320 mg/dienā 1 - 4 nedēļas un 120 mg no 5. - 8. nedēļai, salīdzinot ar placebo. Statistiski nozīmīga uzlabošanās neiropātijas skalā, motorās funkcijas un vibrācijas uztveršanas uzlabošanās tika novērota benfotiamīna grupā, salīdzinot ar placebo. Rezultātus apstiprina Anisimova et al. (2001) un Peters et al. (2006) pētījumu rezultāti.

Benfotiamīns raksturojas ar ļoti mazu toksicitāti un labu panesamību. Ziņojumi ir galvenokārt par labu panesamību un blakusparādību neesamību. Klīniskajos pētījumos ar benfotiamīnu atsevišķos gadījumos tika novērotas un aprakstītas sūdzības no kuņģa-zarnu trakta - gāzu uzkrāšanās, caureja, aizcietējums, slikta dūša, sāpes vēderā. Iespējamā gadījuma rakstura sakritība nav pietiekami izvērtēta un var būt atkarīga no devas. Ļoti retos gadījumos ir bijuši ziņojumi par alerģiskām reakcijām.

Pediatriskā populācija

Uzskati par B₁ viatamīnu lietošanu bērniem galvenokārt pamatojas uz pieredzi, kas iegūta retu B₁ deficīta formu ārstēšanā (piemēram, zīdaiņa beri-beri, beri-beri perniciozā forma, uzsūkšanās traucējumi vai tiamīna atkarīgs metabolisms). Šo deficīta stāvokļu ārstēšanā bērniem nepieciešamas lielas B₁ vitamīna devas. Ieteicama ārstēšana ar tiamīna devu 200 mg/dienā, dažkārt pat līdz 1000 mg/dienā. Izejot no tā, var būt ieteicama atbilstoša benfotiamīna deva. Tomēr nav pieejama klīniska pieredze par benfotiamīna lietošanu bērniem un pusaudžiem. Drošums un efektivitāte bērniem un pusaudžiem līdz 18 gadu vecumam nav noteikta. Tādēļ benfotiamīnu nerekomendē lietošanai bērniem un pusaudžiem.

5.2. Farmakokinētiskās īpašības

Uzsūkšanās

Lietojot iekšķīgi, benfotiamīns neizmainītā veidā šķērso kuņģi, jo ir stabils skābā vidē. Tas uzsūcas duodenā no devas atkarīgā veidā, atšķirībā no ūdenī šķīstošajiem tiamīna derivātiem, kas uzsūcas tievajās zarnās. Lai tas uzsūktos, fosfāta atlikums zarnas sienā ir jāsašķeļ tur esošajām pirofosfatāzēm. Pēc lipīdos šķīstošā prekursora benfotiamīna perorālas lietošanas ar fosfatāžu palīdzību zarnās notiek tā defosforilācija par taukos šķīstošo S-benzoiltiamīnu (SBT). Tas uzsūcas labāk nekā ūdenī šķīstošie tiamīna atvasinājumi un no cirkulējošām asinīm nokļūst šūnu iekšienē. Absorbētā deva ir proporcionāla AUC.

Izkliede

S-benzoiltiamīnu, kas veidojas no benfotiamīna tievo zarnu sieniņās, pateicoties tā labai lipīdu šķīdībai, pasīvi proporcionāli devai nonāk asinīs un mērķa orgānu šūnās. Eksperimentāli noteiktā 3H-benfotiamīna (deva: 200 µCi = 132 mg/kg) uzsūkšanās un izplatīšanās peles orgānu sistēmās tika noteikta pēc vienreizējas iekšķīgas vai subkutānas ievadīšanas un ar uzņemšanas laiku no 1,6 – 96 stundām tāpat kā pēc 50 µCi = 33 mg/kg atkārtotas aplikācijas 5 līdz 7 dienu laika periodā. Iekšķīgas lietošanas rezultāti neuzrādīja jebkādas kvalitatīvas atšķirības salīdzinot ar subkutāno ievadīšanu. Augstāka aktivitāte tika noteikta asinīs, aknās un nierēs. Muskulatūrā un smadzenēs sasniedza tikai 5-20% no rādītājiem, aknās tie palika nemainīgi visu uzsūkšanās laiku. Rezultātā tiamīns netiek homogēni izplatīts visās asinīs – 75% tiek atrasti eritrocītos, 15% - leikocītos un 10% plazmā, kur tas saistās pie olbaltumvielām. Ar dzīvnieku autoradiogrāfiskas izmeklēšanas palīdzību, izmantojot marķēto benfotiamīnu, varēja pierādīt sevišķi augstu radioaktivitāti smadzenēs, miokardā un diafragmā.

Biotransformācija

Iekšķīgi lietots benfotiamīns ātri paaugstina tiamīna aktivitāti visās asinīs, eritrocītos, cerebrospinālajā šķidrumā, urīnā gan normāliem, gan ar tiamīna deficītu subjektiem. Organismā tiamīns un tā taukos šķīstošie derivāti tiek konvertēti par tiamīna difosfātu (TDP), kas ir bioloģiski aktīvas metabolīts. Benfotiamīnam enzimātiski transformējoties par tiamīnu veidojas benzoiskābe un hipurīnskābe. Arī tiamīns var tikt konvertēts par tiamīnskābi, metiltiazola etiķskābi un piramīnu.

Eliminācija

Uzņemot nelielas benfotiamīna vai tiamīna devas, nedaudz vai neizmainīts tiamīns izdalās ar urīnu. Tomēr, tiamīna atlikums kas uzkrājas audos un koenzīms ātri jāattīra nierēs un jāizvada ar urīnu neizmainītā veidā, brīvā veidā vai fosforilēts, vai kā metabolīti, ieskaitot pirimidīna un tiazola daļas. Aptuveni 50% tiamīna tiek izvadīts neizmainītā veidā vai ar esterificētu sulfātu. Pāri paliek dažu metabolītu atliekas, tostarp tiamīnskābe, metiltiazola ettiķskābe un piramīns.

Tiamīna izvadīšana notiek trīs fāzēs ar vienu īsu iniciālo fāzi (α  fāze) 0,15 h, ß eliminācijas pusperioda fāze 1 h un terminālā fāze aptuveni 2 dienas. Vidējais eliminācijas pusperiods 8. dienā ar tiamīna hlorīda hidrohlorīda intramuskulāru ievadīšanu katru dienu ir 3,8 ± 1,6 h un lietojot benfotiamīnu iekšķīgi 4,1 ± 1,2 h. Tiamīnam, kas veidojas no benfotiamīna, tika konstatēts eliminācijas pusperiods α fāzē 5 h un ß fāzē 16 h. Vidējais eliminācijas pusperiods plazmā (t½) benfotiamīnam ir 3,6 h.

5.3. Preklīniskie dati par drošumu

a) Akūta, subhroniska un hroniska toksicitāte

Ļoti augstas B₁ vitamīna devas dzīvniekiem izraisa bradikardiju. Turklāt pievienojas tādi simptomi kā autonomo gangliju un muskuļu gala šķiedru blokāde.

Organoleptiskas izmaiņas netika novērotas hroniskas toksicitātes pētījumos ar dzīvniekiem ar benfotiamīna 100 mg/kg devām.

b) Mutagēnā un kancerogēnā darbība

Lietojot B₁ vitamīnu ievērojot klīniskos norādījumus, mutagēnu iedarbība nevar būt. Ilgtermiņa pētījumi ar dzīvniekiem par B₁ vitamīna kancerogēno potenciālu nav pieejami.

c) Reproduktīvā toksicitāte

B₁ vitamīns tiek aktīvi transportēts uz augli. Koncentrācija augļa un jaundzimušā organismā ir lielāka nekā B₁ vitamīna koncentrācija mātes organismā.

Augstu B₁ vitamīna devu lietošana dzīvniekiem nav pietiekami izpētīta.

6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1. Palīgvielu saraksts

Tabletes kodols:

Mikrokristāliskā celuloze

Talks

Povidons (K30)

Bezūdens koloidālais silīcija dioksīds

Kroskarmelozes nātrija sāls

Taukskābju daļēji esterificēti glicerīdi

Tabletes apvalks:

Hipromeloze

Titāna dioksīds (E171)

Polietilēnglikols

Saharīna nātrija sāls

Talks

6.2. Nesaderība

Nav piemērojama.

6.3. Uzglabāšanas laiks

3 gadi.

6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Šīm zālēm nav nepieciešami īpaši uzglabāšanas apstākļi.

6.5. Iepakojuma veids un saturs

PVH/PVDH/Al folijas blisteri. Iepakojumā pa 10, 30, 60 un 100 apvalkotām tabletēm, blisterī 10 tabletes. Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos

Neizlietotās zāles vai izlietotie materiāli jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām

7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

WÖRWAG Pharma GmbH & Co. KG

Calwer Str. 7

71034 Böblingen,

Vācija

8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(-I)

14-0186

9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS / PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Reģistrācijas datums: 10.09.2014

Pēdējās pārreģistrācijas datums:

10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

01/2019

SASKAŅOTS ZVA 24-01-2019

PAGE 1

PAGE 1

Version: Benfogamma 300 mg_renewal

Replaces: Benfogamma 300 mg_MAH