Arketis

Tablete

Arketis 20 mg tabletes

Kartona kastīte, PVH/Al blisteris, N10
Zālēm nav nepieciešami īpaši uzglabāšanas apstākļi
Paroxetinum

Arketis lieto pieaugušajiem depresijas un/vai trauksmes traucējumu ārstēšanai. Trauksmes traucējumi, kuru ārstēšanai lieto Arketis, ir: obsesīvi kompulsīvi traucējumi (atkārtojošas, uzmācīgas domas ar nekontrolējamu uzvedību), panikas sindroms (panikas lēkmes, tajā skaitā lēkmes, ko izraisa bailes no atklātas vietas (agorafobija)), sociālā trauksme/sociālā fobija (bailes vai izvairīšanas no atrašanās sabiedrībā), posttraumatisks stresa sindroms (trauksme, ko izraisa traumējošs notikums) un ģeneralizēta trauksme (vispārēja, izteikta trauksmes vai nervozitātes sajūta).

UZMANĪBU!
ZĀĻU NEPAMATOTA LIETOŠANA IR KAITĪGA VESELĪBAI
Zāļu produkta identifikators

07-0065-01

Zāļu reģistrācijas numurs

07-0065

Ražotājs

F.A.L. Duiven BV, Netherlands; Sanico N.V., Belgium; Medochemie Ltd., Factory AZ, Cyprus

Zāļu reģ. apliecības izd. datums

16-APR-12

Reģ. apliecības derīguma termiņš

Uz neierobežotu laiku

Zāļu izsniegšanas kārtība

Recepšu zāles

Zāļu stiprums/koncentrācija

20 mg

Zāļu forma

Tablete

Lietošana bērniem

Ir apstiprināta

Reģ. apliecības īpašnieks, valsts

Medochemie Ltd., Cyprus

Informācija atjaunota

03.09.2019 14:58

Papildus informācija

Latvijas Zāļu reģistrs

Lejupielādēt lietošanas instrukciju

Lietošanas instrukcija: informācija lietotājam

Arketis 10 mg tabletes

Arketis 20 mg tabletes

Paroxetinum

Pirms zāļu lietošanas uzmanīgi izlasiet visu instrukciju, jo tā satur Jums svarīgu informāciju.

Saglabājiet šo instrukciju! Iespējams, ka vēlāk to vajadzēs pārlasīt.

Ja Jums rodas jebkādi jautājumi, vaicājiet ārstam vai farmaceitam.

Šīs zāles ir parakstītas tikai Jums. Nedodiet tās citiem. Tās var nodarīt ļaunumu pat tad, ja šiem cilvēkiem ir līdzīgas slimības pazīmes.

Ja Jums rodas jebkādas blakusparādības, konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu. Tas attiecas arī uz iespējamām blakusparādībām, kas nav minētas šajā instrukcijā. Skatīt 4. punktu.

Šajā instrukcijā varat uzzināt:

Kas ir Arketis un kādam nolūkam to lieto

Kas Jums jāzina pirms Arketis lietošanas

Kā lietot Arketis

Iespējamās blakusparādības

Kā uzglabāt Arketis

Iepakojuma saturs un cita informācija

1. Kas ir Arketis un kādam nolūkam to lieto

Arketis lieto pieaugušajiem depresijas un/vai trauksmes traucējumu ārstēšanai. Trauksmes traucējumi, kuru ārstēšanai lieto Arketis, ir: obsesīvi kompulsīvi traucējumi (atkārtojošas, uzmācīgas domas ar nekontrolējamu uzvedību), panikas sindroms (panikas lēkmes, tajā skaitā lēkmes, ko izraisa bailes no atklātas vietas (agorafobija)), sociālā trauksme/sociālā fobija (bailes vai izvairīšanas no atrašanās sabiedrībā), posttraumatisks stresa sindroms (trauksme, ko izraisa traumējošs notikums) un ģeneralizēta trauksme (vispārēja, izteikta trauksmes vai nervozitātes sajūta).

Arketis pieder zāļu grupai, ko sauc par selektīvajiem serotonīna atpakaļsaistes inhibitoriem (SSAI). Katram smadzenēs ir viela, ko sauc par serotonīnu. Cilvēkiem, kuriem ir depresija vai trauksme, ir samazināts serotonīna līmenis. Arketis un citu SSAI darbības mehānisms nav pilnībā skaidrs, bet tas varētu būt saistīts ar serotonīna līmeņa paaugstināšanos smadzenēs. Pareiza Jūsu depresijas vai trauksmes ārstēšana ir svarīga, lai palīdzētu Jums justies labāk.

2. Kas Jums jāzina pirms Arketis lietošanas

Nelietojiet Arketis šādos gadījumos:

ja Jūs lietojat zāles, ko sauc par monoaminooksidāzes inhibitoriem (MAOI, tajā skaitā moklobemīds un metiltionīna hlorīds (metilēnzilais)), vai arī esat tās lietojis pēdējo divu nedēļu laikā. Ārsts Jums pastāstīs, kā uzsākt Arketis lietošanu, kad būsiet pārtraucis ārstēšanos ar MAOI;

ja Jūs lietojat antipsihotisko līdzekli, kas satur tioridazīnu vai pimozīdu;

ja Jums ir alerģija pret paroksetīnu vai kādu citu (6. punktā minēto) šo zāļu sastāvdaļu.

Ja kaut kas no iepriekš minētā attiecas uz Jums, pastāstiet par to ārstam pirms Arketis lietošanas.

Brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Pirms Arketis lietošanas konsultējieties ar ārstu, ja:

Jūs lietojat kādas citas zāles (skatīt punktu „Citas zāles un Arketis” šajā lietošanas instrukcijā);

Jums ir nieru, aknu vai sirds darbības traucējumi;

Jums ir epilepsija vai iepriekš ir bijuši krampji vai lēkmes;

Jums jebkad ir bijušas mānijas epizodes (pārāk aktīva uzvedība vai domas);

Jums tiek veikta elektrošoka terapija (EŠT);

Jums ir bijusi asiņošana vai arī Jūs lietojat citas zāles, kas var izraisīt palielinātu asiņošanas risku (zāles, ko lieto asins šķidrināšanai, piemēram, varfarīns, antipsihotiskie līdzekļi, piemēram, perfenazīns vai klozapīns, tricikliskie antidepresanti, pretsāpju un pretiekaisuma zāles, ko sauc par NPL (nesteroīdajiem pretiekaisuma līdzekļiem), piemēram, acetilsalicilskābe, ibuprofēns, celecoksibs, etodolaks, diklofenaks, meloksikāms);

Jūs lietojat tamoksifēnu krūts dziedzera vēža ārstēšanai. Arketis var pavājināt tamoksifēna iedarbību, tāpēc ārsts var ieteikt Jums lietot citus antidepresantus;

Jums ir diabēts;

Jūs ievērojat diētu ar zemu nātrija saturu;

Jums ir glaukoma (palielināts spiediens acī);

Jūs esat grūtniece vai arī Jūs plānojat grūtniecību (skatīt punktu „Grūtniecība, barošana ar krūti un fertilitāte” šajā lietošanas instrukcijā);

Jūs esat jaunāks par 18 gadiem (skatīt “Lietošana bērniem un pusaudžiem, kuri jaunāki par 18 gadiem” šajā lietošanas instrukcijā).

Ja kaut kas no iepriekš minētā attiecas uz Jums un Jūs vēl neesat apspriedis to ar ārstu, apmeklējiet ārstu vēlreiz un pajautājiet, kas Jums jādara, lietojot Arketis.

Lietošana bērniem un pusaudžiem, kuri jaunāki par 18 gadiem

Arketis parasti nedrīkst lietot bērni un pusaudži, kuri jaunāki par 18 gadiem. Turklāt, Jums jāzina, ka pacientiem, kuri jaunāki par 18 gadiem, lietojot šīs grupas zāles, ir palielināts blakusparādību risks, piemēram, pašnāvības mēģinājums, domas par pašnāvību un naidīgums (galvenokārt agresivitāte, opozicionāra uzvedība un dusmas). Neskatoties uz to, ārsts var nozīmēt Arketis pacientam kurš/a ir jaunāks/a par 18 gadiem, ja uzskata, ka tas ir vispiemērotākais ārstēšanas veids. Ja ārsts ir nozīmējis Arketis pacientam, kurš jaunāks par 18 gadiem, un Jūs vēlaties to pārrunāt, lūdzu, atkārtoti sazinieties ar ārstu. Jums jāinformē ārsts, ja kāds no iepriekš minētajiem simptomiem Arketis lietošanas laikā rodas vai pastiprinās pacientam, kurš jaunāks par 18 gadiem. Bez tam, Arketis ilgtermiņa ietekme uz augšanu, nobriešanu un kognitīvo un uzvedības attīstību šajā vecuma grupā vēl nav pierādīta.

Pētījumos par paroksetīna lietošanu pacientiem, kuri jaunāki par 18 gadiem, biežas blakusparādības, kas radās mazāk nekā 1 no 10 bērniem/pusaudžiem, bija: biežākas domas par pašnāvību un pašnāvības mēģinājumi, paškaitējums, naidīgums, agresivitāte vai nedraudzīga uzvedība, apetītes zudums, trīce, patoloģiska svīšana, hiperaktivitāte (pārmērīgs enerģijas daudzums), uzbudinājums, emocionāla nestabilitāte (tajā skaitā raudāšana un garastāvokļa svārstības). Šajos pētījumos tādi paši simptomi tika novēroti arī bērniem un pusaudžiem, kuri paroksetīna vietā saņēma placebo (neaktīvu vielu), taču tie bija retāki.

Dažiem pacientiem, kuri jaunāki par 18 gadiem, šajos pētījumos tika novēroti zāļu lietošanas atcelšanas simptomi, kad viņi pārtrauca paroksetīna lietošanu. Šie simptomi pārsvarā bija līdzīgi tiem, kas novēroti pieaugušajiem pēc paroksetīna lietošanas pārtraukšanas (skatīt 3. punktā „Kā lietot Arketis” šajā lietošanas instrukcijā). Turklāt, pacientiem, kuri jaunāki par 18 gadiem, bieži (mazāk nekā 1 no 10 pacientiem) radās sāpes vēderā, nervozitāte un emocionālas izmaiņas (tajā skaitā raudāšana, garastāvokļa svārstības, paškaitējuma mēģinājumi, domas par pašnāvību un pašnāvības mēģinājumi).

Domas par pašnāvību un depresijas vai trauksmes pastiprināšanās

Ja Jums ir depresija un/vai trauksme, dažkārt Jums var rasties domas par paškaitējumu vai pašnāvību. Tas var pastiprināties, ja antidepresantus sākat lietot pirmo reizi, jo nepieciešams laiks, parasti apmēram divas nedēļas, bet dažreiz vairāk, līdz šīs zāles sāk iedarboties.

Šādas domas Jums biežāk var rasties:

ja jau iepriekš Jums bijušas domas par paškaitējumu vai pašnāvību;

ja Jūs esat gados jauns pieaugušais. Klīniskie pētījumi sniedz informāciju, ka palielināts pašnāvnieciskas uzvedības risks ir pieaugušajiem, kuri jaunāki par 25 gadiem un psihisku traucējumu ārstēšanai lieto antidepresantus.

Ja Jums rodas domas par paškaitējumu vai pašnāvību jebkurā diennakts laikā, nekavējoties sazinieties ar ārstu vai dodieties uz slimnīcu.

Jums var palīdzēt tas, ka savam radiniekam vai tuvam draugam izstāstāt par depresiju vai trauksmi un lūdzat viņam izlasīt šo lietošanas instrukciju. Jums vajadzētu viņiem lūgt, lai viņi Jums pasaka, ja viņiem šķiet, ka Jūsu depresīvie traucējumi vai trauksme pastiprinās, vai arī viņiem rodas bažas par pārmaiņām Jūsu uzvedībā.

Svarīgas blakusparādības, kas novērotas lietojot paroksetīnu

Dažiem pacientiem, kuri lieto Arketis, rodas stāvoklis, ko sauc par akatīziju, kas nozīmē, ka viņi izjūt nemieru un nespēj mierīgi nosēdēt vai nostāvēt. Citiem pacientiem iespējams stāvoklis, ko sauc par serotonīna sindromu vai ļaundabīgais neiroleptiskais sindroms, kad rodas daži vai visi no šiem simptomiem: izteikts uzbudinājums vai aizkaitināmība, apmulsums, nemiers, karstuma sajūta, svīšana, trīce, drebuļi, halucinācijas (neesošu lietu redzēšana vai dzirdēšana), muskuļu stīvums, pēkšņa muskuļu trīce vai paātrināta sirdsdarbība. Šo simptomu smaguma pakāpe var pastiprināties, izraisot samaņas zudumu. Ja Jūs novērojat kādu no šiem simptomiem, sazinieties ar ārstu. Plašāku informāciju par šīm vai citām Arketis blakusparādībām skatīt šīs lietošanas instrukcijas 4. punktā „Iespējamās blakusparādības”.

Citas zāles un Arketis

Pastāstiet ārstam vai farmaceitam par visām zālēm, kuras lietojat, esat lietojis pēdējā laikā vai varētu lietot.

Dažas zāles var ietekmēt Arketis iedarbību vai palielināt blakusparādību attīstības risku. Arketis arī var ietekmēt dažu citu zāļu iedarbību. Pie šādām zālēm pieder:

zāles, ko sauc par monoaminooksidāzes inhibitoriem (MAOI, tajā skaitā moklobemīds un metiltionīna hlorīds (metilēnzilais)) - skatīt šīs lietošanas instrukcijas apakšpunktu „Nelietojiet Arketis šādos gadījumos” šajā lietošanas instrukcijā;

tioridazīns vai pimozīds - antipsihotiskie līdzekļi – skatīt šīs lietošanas instrukcijas apakšpunktu „Nelietojiet Arketis šādos gadījumos”;

acetilsalicilskābe, ibuprofēns vai citi NPL (nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi), piemēram, celekoksibs, etodolaks, diklofenaks un meloksikāms, ko lieto sāpju un iekaisuma ārstēšanai;

tramadols un petidīns - pretsāpju līdzekļi;

zāles, ko sauc par triptāniem, piemēram, sumatriptāns, ko lieto migrēnas ārstēšanai;

citi antidepresanti, tajā skaitā citi SSAI un tricikliskie antidepresanti, piemēram, klomipramīns, nortriptilīns un dezipramīns;

uztura bagātinātājs, ko sauc par triptofānu;

mivakūrijs un suksametonijs (izmanto anestēzijā);

tādas zāles kā litijs, risperidons, perfenazīns, klozapīns (antipsihotiskie līdzekļi), ko lieto noteiktu psihisku slimību ārstēšanai;

fosamprenavira un ritonavira kombinācija, ko lieto cilvēka imūndeficīta vīrusa (HIV) infekcijas ārstēšanai;

asinszāle - ārstniecības augu līdzeklis depresijas ārstēšanai;

fentanils, ko lieto anestēzijas laikā vai hronisku sāpju ārstēšanai;

fenobarbitāls, fenitoīns, nātrija valproāts vai karbamazepīns, ko lieto krampju vai epilepsijas ārstēšanai;

atomoksetīns – zāles, ko lieto UDHS (uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma) ārstēšanai;

prociklidīns, ko lieto, lai atvieglotu trīci, it īpaši Parkinsona slimības gadījumā;

varfarīns vai citi antikoagulanti, ko lieto asins šķidrināšanai;

propafenons, flekainīds un zāles, ko lieto neregulāras sirdsdarbības ārstēšanai;

metoprolols (beta blokators), ko lieto paaugstināta asinsspiediena un sirds slimību ārstēšanai;

pravastatīns, ko lieto, lai ārstētu paaugstinātu holesterīna līmeni;

rifampicīns, ko lieto tuberkulozes un lepras ārstēšanai;

linezolīds (antibiotisks līdzeklis);

tamoksifēns, ko lieto krūts vēža ārstēšanā.

Ja Jūs lietojat vai nesen esat lietojis kādas no zālēm, kas minētas iepriekš, un Jūs vēl neesat pārrunājis to ar ārstu, apmeklējiet ārstu vēlreiz, lai iegūtu padomu. Var būt nepieciešams mainīt devu vai arī būs jālieto citas zāles.

Ja Jūs neesat pārliecināts, vai kaut kas no iepriekš minētā attiecas uz Jums, konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu pirms Arketis lietošanas.

Arketis kopā ar uzturu, dzērienu un alkoholu

Arketis lietošanas laikā Jums jāizvairās no alkohola lietošanas. Alkohola lietošana var pastiprināt Jūsu simptomus vai blakusparādības.

Arketis lietošana no rīta kopā ar ēdienu samazinās sliktas dūšas iespēju.

Grūtniecība, barošana ar krūti un fertilitāte

Ja Jūs esat grūtniece vai barojat bērnu ar krūti, ja domājat, ka Jums varētu būt iestājusies grūtniecība vai arī Jūs plānojat grūtniecību, pirms šo zāļu lietošanas konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu. Saņemti ziņojumi par palielinātu iedzimtu bojājumu (galvenokārt sirds bojājumu) risku bērniem, kuru mātes lietojušas paroksetīnu dažos pirmajos grūtniecības mēnešos. Vispārējā populācijā aptuveni 1 no 100 bērniem piedzimst ar sirds bojājumiem. Šis risks ir lielāks bērniem, kuru mātes lietojušas paroksetīnu - 2 no 100 bērniem.

Kopā ar ārstu Jūs varat izlemt, ka Jums ir labāk lietot citas zāles vai pakāpeniski pārtraukt Arketis lietošanu grūtniecības laikā. Atkarībā no apstākļiem ārsts var izlemt, ka Jums labāk ir turpināt lietot Arketis.

Lūdzu, dariet zināmu vecmātei un/vai ārstam, ka Jūs lietojat Arketis. Lietojot tādas zāles kā Arketis grūtniecības laikā, it īpaši pēdējos 3 grūtniecības mēnešos, palielinās nopietnu komplikāciju risks jaundzimušajiem, ko sauc par ilgstošu plaušu hipertensiju jaundzimušajiem (IPHJ), kas bērnam izraisa paātrinātu elpošanu un ādas zilganumu. Šie simptomi parasti sākas 24 stundu laikā pēc dzimšanas. Ja tas tā notiek Jūsu bērnam, Jums nekavējoties jākonsultējas ar vecmāti un/vai ārstu.

Iespējamie simptomi ir:

elpošanas traucējumi;

zilgana ādas nokrāsa vai paaugstināta vai pazemināta ķermeņa temperatūra bērnam;

zilganas lūpas;

vemšana vai ēšanas traucējumi;

izteikts nogurums, miega traucējumi vai nepārtraukta raudāšana;

saspringti vai pārāk atbrīvoti muskuļi;

trīce, nervu drudzis vai krampji (lēkmes);

pastiprināti refleksi.

Ja Jūsu bērnam pēc dzimšanas rodas kāds no šiem simptomiem vai arī Jūs uztraucaties par sava bērna veselības stāvokli, vaicājiet padomu ārstam vai medmāsai.

Paroksetīns ļoti nelielā daudzumā var izdalīties mātes pienā. Ja Jūs lietojat Arketis, konsultējieties ar ārstu pirms uzsākat bērna barošanu ar krūti. Kopā ar ārstu Jūs varat izlemt, vai Arketis lietošanas laikā Jūs drīkstat barot bērnu ar krūti.

Pētījumos ar dzīvniekiem ir pierādīts, ka paroksetīns pasliktina spermas kvalitāti. Teorētiski, tas varētu ietekmēt auglību, bet ietekme uz cilvēku auglību līdz šim nav novērota.

Transportlīdzekļu vadīšana un mehānismu apkalpošana

Iespējamās Arketis blakusparādības ir reibonis, apmulsums, miegainība vai neskaidra redze. Ja Jums rodas šīs blakusparādības, nevadiet transportlīdzekli un neapkalpojiet mehānismus.

3. Kā lietot Arketis

Vienmēr lietojiet šīs zāles tieši tā, kā ārsts vai farmaceits Jums teicis. Neskaidrību gadījumā vaicājiet ārstam vai farmaceitam.

Parastās devas dažādu slimību ārstēšanai norādītas tabulā zemāk:

Sākuma deva

Ieteicamā dienas deva

Maksimālā dienas deva

Depresija

20 mg

20 mg

50 mg

Obsesīvi kompulsīvi traucējumi

20 mg

40 mg

60 mg

Panikas sindroms

10 mg

40 mg

60 mg

Sociālā trauksme

20 mg

20 mg

50 mg

Posttraumatisks stresa sindroms

20 mg

20 mg

50 mg

Ģeneralizēta trauksme

20 mg

20 mg

50 mg

Ārsts Jums pateiks ar kādu Arketis devu Jums jāuzsāk ārstēšanās.

Lielākajai daļai cilvēku pašsajūta uzlabojas pēc dažām nedēļām. Ja pēc šī laika Jūs nejūtaties labāk, pārrunājiet to ar ārstu, kas Jums ieteiks, kā rīkoties. Ārsts var izlemt pakāpeniski palielināt devu, pievienojot pa 10 mg, līdz maksimālajai dienas devai.

Lietojiet Arketis ēdienreizes laikā no rīta.

Tabletes jānorij veselas uzreiz, uzdzerot lielu daudzumu ūdens (vismaz 1 (150 ml) glāzi). Tableti nedrīkst sūkāt, sakošļāt vai turēt mutē, jo tas var izraisīt nepatīkamas lokālas sajūtas, piemēram, rūgtu garšu, dedzināšanas sajūtu rīklē, kairinošu klepu vai saspīlējuma sajūtu.

Ārsts pastāstīs, cik ilgi Jums būs jālieto Arketis. Tas var ilgt daudzus mēnešus vai pat ilgāk.

Gados vecāki pacienti

Maksimālā deva pacientiem, kuri vecāki par 65 gadiem, ir 40 mg dienā.

Pacienti ar aknu vai nieru slimībām

Ja Jums ir aknu darbības traucējumi vai smaga nieru slimība, ārsts var izlemt, ka Jums jālieto mazāka Arketis deva nekā parasti.

Ja Jūs esat lietojis Arketis vairāk nekā noteikts

Nekad nelietojiet vairāk Arketis kā to noteicis ārsts.

Ja Jūs (vai kāds cits) esat lietojis vairāk zāles nekā noteikts, nekavējoties sazinieties ar ārstu vai tuvākās slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļu. Parādiet viņiem tablešu iepakojumu. Ja Jūs būsiet lietojis vairāk Arketis nekā noteikts, papildus simptomiem, kas minēti 4. punktā „Iespējamās blakusparādības”, iespējami arī sekojoši simptomi: drudzis, nekontrolējama muskuļu saraušanās.

Ja Jūs esat aizmirsis lietot Arketis

Lietojiet Arketis katru dienu vienā un tajā pašā laikā.

Ja Jūs esat aizmirsis lietot devu un atceraties par to vakarā pirms gulētiešanas, lietojiet devu nekavējoties. Nākamajā dienā lietojiet kā parasti.

Ja Jūs to atceraties tikai nakts laikā vai nākamajā dienā, izlaidiet aizmirsto devu un nelietojiet papildus devu. Nākamo devu lietojiet parastajā laikā. Jums var rasties atcelšanas simptomi, bet tiem būtu jāpāriet, lietojot nākamo devu parastajā laikā. Nelietojiet dubultu devu, lai aizvietotu aizmirsto devu.

Ja Jums nav novērojams stāvokļa uzlabojums

Arketis neuzlabos Jūsu simptomus uzreiz. Visu antidepresantu iedarbības sākumam nepieciešams laiks, līdz tas notiek. Daži pacienti jūtas labāk jau pēc dažām nedēļām, turpretim citiem tas var prasīt ilgāku laiku. Daži pacienti, lietojot antidepresantus, pirms stāvokļa uzlabošanās jūtas sliktāk. Ja pēc dažām nedēļām Jūs nejūtaties labāk, Jums jāsazinās ar ārstu, lai iegūtu padomu. Ārstam Jūs jāuzaicina uz atkārtotu vizīti dažas nedēļas pēc terapijas uzsākšanas. Pastāstiet ārstam, ja Jūs neesat sācis justies labāk.

Ja Jūs pārtraucat lietot Arketis

Nepārtrauciet Arketis lietošanu līdz to nav ieteicis ārsts.

Pārtraucot Arketis lietošanu, ārsts palīdzēs Jums pakāpeniski samazināt devu - vairāku nedēļu vai mēnešu laikā - tas palīdzēs samazināt zāļu lietošanas atcelšanas simptomu rašanās risku. Viens no veidiem, kā to veikt, ir pakāpeniski samazināt Jūsu devu par 10 mg nedēļā. Vairumam pacientu zāļu lietošanas atcelšanas simptomi ir viegli un pāriet paši no sevis 2 nedēļu laikā. Dažiem pacientiem šie simptomi var būt smagāki vai turpināties ilgāk.

Ja, pārtraucot zāļu lietošanu, Jums rodas zāļu lietošanas atcelšanas simptomi, ārsts var ieteikt Jums Arketis devu samazināt vēl pakāpeniskāk. Ja Jums rodas smagi zāļu lietošanas atcelšanas simptomi, lūdzu, konsultējieties ar ārstu. Ārsts var ieteikt Jums atsākt Arketis lietošanu un pēc tam samazināt devu vēl pakāpeniskāk. Ja Jums rodas zāļu lietošanas atcelšanas simptomi, Jūs tomēr varēsiet pārtraukt Arketis lietošanu.

Zāļu lietošanas atcelšanas simptomi, kas var rasties, pārtraucot terapiju

Pētījumu dati liecina, ka 3 no 10 pacientiem, pārtraucot paroksetīna lietošanu, iespējams viens vai vairāki simptomi. Daži zāļu lietošanas atcelšanas simptomi rodas biežāk nekā citi.

Bieži (var ietekmēt mazāk nekā 1 cilvēku no 10):

reibonis, nestabilitātes vai līdzsvara zuduma sajūta;

tirpšanas, dedzināšanas sajūtas un (retāk) elektriskās strāvas triecienam līdzīga sajūta, tajā skaitā arī galvā;

dūkšana, šņākšana, svilpošana, zvanīšana vai cits pastāvīgs troksnis ausīs (tinnīts);

miega traucējumi (spilgti sapņi, nakts murgi, bezmiegs);

trauksme;

galvassāpes.

Retāk (var ietekmēt mazāk nekā 1 cilvēku no 100):

slikta dūša;

svīšana (tajā skaitā svīšana naktī);

nemiers vai uzbudinājums;

trīce;

apmulsuma vai dezorientācijas sajūta;

caureja;

emocionāla nestabilitāte vai aizkaitināmība;

redzes traucējumi;

strauja sirdsdarbība vai izteikti sirdspuksti (sirdsklauves).

Ja Jūs uztraucaties par zāļu lietošanas atcelšanas simptomiem, pārtraucot Arketis lietošanu, lūdzu, konsultējieties ar ārstu.

Ja Jums ir kādi jautājumi par šo zāļu lietošanu, jautājiet ārstam vai farmaceitam.

4. Iespējamās blakusparādības

Tāpat kā visas zāles, šīs zāles var izraisīt blakusparādības, kaut arī ne visiem tās izpaužas. Blakusparādības visdrīzāk iespējamas pirmo terapijas nedēļu laikā.

Sazinieties ar ārstu, ja terapijas laikā Jums rodas kāda no zemāk minētajām blakusparādībām. Jums var būt nepieciešams nekavējoties doties uz slimnīcu.

Retākas blakusparādības (var ietekmēt mazāk nekā 1 cilvēku no 100):

ja Jums rodas neparasta zemādas asiņošana vai asiņošana, tajā skaitā asins vemšana vai asins piejaukums izkārnījumos, nekavējoties sazinieties ar ārstu vai dodieties uz slimnīcu;

ja Jums ir apgrūtināta urinācija (šķidruma izvadīšana), nekavējoties sazinieties ar ārstu vai dodieties uz slimnīcu.

Retas blakusparādības (var ietekmēt mazāk nekā 1 cilvēku no 1000):

ja Jums rodas krampji (lēkmes), nekavējoties sazinieties ar ārstu vai dodieties uz slimnīcu;

ja Jums novērojams nemiers un Jums šķiet, ka Jūs nespējat mierīgi nosēdēt vai nostāvēt, Jums var būt stāvoklis, ko sauc par akatīziju. Devas palielināšana var pasliktināt šos simptomus. Ja Jums novērojami šie simptomi, sazinieties ar ārstu;

ja Jūs jūtaties noguris, vājš vai apmulsis un Jums ir sāpoši muskuļi, muskuļu stīvums vai trīce, tā iemesls var būt samazināta nātrija koncentrācija asinīs. Ja Jums rodas šie simptomi, sazinieties ar ārstu.

Ļoti retas blakusparādības (var ietekmēt mazāk nekā 1 cilvēku no 10000):

alerģiskas reakcijas (kas var būt nopietnas) pret Arketis. Ja Jums rodas sarkani un pacelti izsitumi uz ādas, acu plakstiņu, sejas, lūpu, mutes vai mēles pietūkums, rodas nieze vai apgrūtināta elpošana (elpas trūkums) vai norīšana un Jūs jūtaties savārdzis vai arī Jums novērojams viegls apdullums, kā rezultātā iespējams kolapss vai apziņas zudums, nekavējoties sazinieties ar ārstu vai dodieties uz slimnīcu;

ja Jums rodas daži vai visi no turpmāk minētajiem simptomiem, Jums var būt stāvoklis, ko sauc par serotonīna sindromu vai ļaundabīgo neiroleptisko sindromu. Šie simptomi ir: apmulsums, nemiera sajūta, svīšana, trīce, drebuļi, halucinācijas (neesošu lietu saredzēšana vai sadzirdēšana), pēkšņa muskuļu raustīšanās vai paātrināta sirdsdarbība. Ja Jums rodas šie simptomi, sazinieties ar ārstu;

akūta glaukoma. Ja Jums rodas pēkšņas sāpes acīs un neskaidra redze, sazinieties ar ārstu.

Blakusparādības, kuru sastopamības biežums nav zināms (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem):

Arketis lietošanas laikā vai drīz pēc terapijas pārtraukšanas ziņots par domām par pašnāvību, paškaitējumu un pašnāvniecisku uzvedību (skatīt 2. punktā „Brīdinājumi un piesardzība lietošanā”).

Citas terapijas laikā iespējamās blakusparādības

Ļoti biežas blakusparādības (var ietekmēt vairāk nekā 1 cilvēku no 10):

slikta dūša. Zāļu lietošana no rīta kopā ar uzturu samazinās tās iespējamību;

dzimumtieksmes vai dzimumfunkciju izmaiņas. Piemēram, orgasma trūkums un vīriešiem traucēta erekcija un ejakulācija.

Biežas blakusparādības (var ietekmēt mazāk nekā 1 cilvēku no 10):

paaugstināts holesterīna līmenis asinīs;

apetītes zudums;

miega traucējumi (bezmiegs) vai miegainība;

dīvaini sapņi (tajā skaitā nakts murgi);

reibonis vai trīce;

galvassāpes;

koncentrēšanās spēju traucējumi;

uzbudinājums;

neparasta vājuma sajūta;

neskaidra redze;

žāvas, sausuma sajūta mutē;

caureja vai aizcietējums;

vemšana;

ķermeņa masas palielināšanās;

svīšana.

Retākas blakusparādības (var ietekmēt mazāk nekā 1 cilvēku no 100):

īslaicīga asinsspiediena paaugstināšanās vai īslaicīga tā pazemināšanās, kas Jums var izraisīt reiboni vai ģīboni, strauji pieceļoties stāvus;

paātrināts pulss;

mutes vai mēles kustību zudums, stīvums, trīce vai patoloģiskas kustības;

paplašinātas acu zīlītes;

izsitumi uz ādas;

apmulsums;

halucinācijas (neesošu lietu redzēšana vai dzirdēšana);

nespēja urinēt (urīna aizture) vai nekontrolējama, patvaļīga urīna izdale (urīna nesaturēšana);

ja Jums ir diabēts, paroksetīna lietošanas laikā Jums var būt novērojams cukura līmeņa asinīs kontroles zudums. Lūdzu, konsultējieties ar ārstu, lai pielāgotu savu insulīna vai citu diabēta ārstēšanai nepieciešamo zāļu devu.

Retas blakusparādības (var ietekmēt mazāk nekā 1 cilvēku no 1000):

patoloģiska piena veidošanās gan vīriešiem, gan sievietēm;

palēnināts pulss;

ietekme uz aknām, ko nosaka asins analīzēs, lai noteiktu kā darbojas Jūsu aknas;

panikas lēkmes;

pārlieku aktīva uzvedība vai domas (mānija);

sajūta, ka esat „atdalījies” no sevis (depersonalizācija);

trauksme;

nepārvarama vēlme kustināt kājas (nemierīgo kāju sindroms);

locītavu un muskuļu sāpes;

paaugstināta hormona prolaktīna koncentrācija asinīs;

menstruālā cikla traucējumi (tajā skaitā izteiktas vai neregulāras mēnešreizes, asiņošana starp mēnešreizēm un mēnešreižu neesamība vai aizkavēšanās).

Ļoti retas blakusparādības (var ietekmēt mazāk nekā 1 cilvēku no 10000):

izsitumi uz ādas, kas var veidot pūšļus un pēc izskata atgādina mazus mērķus (tumšāks vidus, tam apkārt bālāka josla, ko ieskauj tumšs aplis); to sauc par daudzformu eritēmu (erythema multiforme);

plaši izsitumi ar pūšļu veidošanos un ādas lobīšanos, it īpaši ap muti, degunu, acīm un dzimumorgāniem (Stīvensa - Džonsona sindroms);

plaši izsitumi ar pūšļu veidošanos un ādas lobīšanos, kas skar gandrīz visu ķermeņa virsmu (toksiska epidermas nekrolīze);

aknu problēmas, kas saistītas ar dzelti (dzeltenīga ādas vai acu baltumu nokrāsa);

neatbilstošas antidiurētiskā hormona sekrēcijas sindroms (NADHS), kas ir stāvoklis, kura gadījumā organismā nepareizu ķīmisko signālu dēļ veidojas pārāk daudz ūdens un pazeminās nātrija (sāls) koncentrācija. Pacienti ar NADHS var kļūt ļoti slimi, vai arī vispār neizjust nekādus simptomus;

šķidruma vai ūdens aizture, kas var izraisīt roku vai kāju tūsku;

jutība pret saules gaismu;

sāpīga, nepārejoša dzimumlocekļa erekcija;

samazināts trombocītu skaits asinīs.

Sastopamības biežums nav zināms (sastopamības biežumu nevar noteikt pēc pieejamiem datiem)

agresija;

dažiem pacientiem, lietojot Arketis, novērota dūkšana, svilpošana, zvanīšana vai cits pastāvīgs troksnis ausīs (tinnīts);

zobu griešana.

Pacientiem, kuri lieto šī tipa zāles, novērots palielināts kaulu lūzumu risks.

Ja, lietojot Arketis, Jums rodas trauksme, konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu, kas varēs sniegt Jums padomu.

Ziņošana par blakusparādībām

Ja Jums rodas jebkādas blakusparādības, konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu. Tas attiecas arī uz iespējamajām blakusparādībām, kas nav minētas šajā instrukcijā. Jūs varat ziņot par blakusparādībām arī tieši, Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003. Tīmekļa vietne: HYPERLINK "http://www.zva.gov.lv" www.zva.gov.lv

Ziņojot par blakusparādībām, Jūs varat palīdzēt nodrošināt daudz plašāku informāciju par šo zāļu drošumu.

5. Kā uzglabāt Arketis

Uzglabāt bērniem neredzamā un nepieejamā vietā.

Nelietot šīs zāles pēc derīguma termiņa beigām, kas norādīts uz kartona kastītes un blistera. Derīguma termiņš attiecas uz norādītā mēneša pēdējo dienu.

Zālēm nav nepieciešami īpaši uzglabāšanas apstākļi.

Neizmetiet zāles kanalizācijā vai sadzīves atkritumos. Vaicājiet farmaceitam, kā izmest zāles, kuras vairs nelietojat. Šie pasākumi palīdzēs aizsargāt apkārtējo vidi.

6. Iepakojuma saturs un cita informācija

Ko Arketis satur

Aktīvā viela ir paroksetīns (bezūdens hidrohlorīda veidā).

Arketis 10 mg: Katra tablete satur 10 mg paroksetīna (bezūdens hidrohlorīda veidā).

Arketis 20 mg: Katra tablete satur 20 mg paroksetīna (bezūdens hidrohlorīda veidā).

Citas sastāvdaļas ir mikrokristāliskā celuloze (E460), kalcija hidrogēnfosfāta dihidrāts (E341), kroskarmelozes nātrija sāls (E468), bezūdens koloidālais silīcija dioksīds (E551) un magnija stearāts (E470b).

Arketis ārējais izskats un iepakojums

Tablete.

10 mg: apaļas, abpusēji izliektas, pelēkbaltas tabletes ar iespiestu „10” vienā pusē.

20 mg: plakanas, pelēkbaltas tabletes ar slīpām malām un iespiestu „20” vienā pusē, un dalījuma līniju. Tableti var sadalīt vienādās devās.

Kartona kastītes pa 10, 14, 20, 28, 30, 50, 56, 60, 90, 98, 100, 120, 180 vai 500 tabletēm, kas iepakotas blisteros.

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

Reģistrācijas apliecības īpašnieks

Medochemie Ltd, P.O. Box 51409, CY-3505 Limassol, Kipra

Ražotājs

FAL Duiven B.V., Dijkgraaf 30, 6921 RL Duiven, Nīderlande

Medochemie Ltd – Factory AZ, 2 Michael Erakleous str., Agios Athanasios Industrial Area, Agios Athanasios 4101 Limassol, Kipra

Sanico NV, Veedijk 59, Turnhout, 2300, Beļģija

Šīs zāles Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) dalībvalstīs ir reģistrētas ar šādiem nosaukumiem:

Beļģija

Paroxetine EG 10, 20 mg tabletten

Kipra

Arketis 10, 20 mg tablets

Čehija

Arketis 20 mg tablets

Igaunija

Arketis 10, 20 mg tablets

Grieķija

Paroxia 20 mg

Lietuva

Arketis 10, 20 mg tablets

Luksemburga

Paroxetine EG 10, 20 mg tabletten

Latvija

Arketis 10 mg un 20 mg tabletes

Malta

Arketis 10, 20 mg tablets

Nīderlande

Paroxetine 10, 20 mg tabletten

Polija

Arketis 20 mg tablets

Slovākija

Arketis 10, 20 mg tablets

Šī lietošanas instrukcija pēdējo reizi pārskatīta 2019.gada janvārī.

SASKAŅOTS ZVA 21-03-2019

NL/H/0449/001-002/II/024

EQ PAGE 1

Lejupielādēt zāļu aprakstu

ZĀĻU APRAKSTS

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

Arketis 10 mg tabletes

Arketis 20 mg tabletes

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Arketis 10 mg: Katra tablete satur 10 mg paroksetīna (Paroxetinum) (bezūdens paroksetīna hidrohlorīda veidā).

Arketis 20 mg: Katra tablete satur 20 mg paroksetīna (Paroxetinum) (bezūdens paroksetīna hidrohlorīda veidā).

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

3. ZĀĻU FORMA

Tablete.

10 mg: apaļas, abpusēji izliektas, pelēkbaltas tabletes ar iespiestu „10” vienā pusē.

20 mg: plakanas, pelēkbaltas tabletes ar slīpām malām un iespiestu „20” vienā pusē, un dalījuma līniju. Tableti var sadalīt vienādās devās.

4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1. Terapeitiskās indikācijas

Depresijas epizodes.

Obsesīvi kompulsīvi traucējumi.

Panika ar vai bez agorafobijas.

Sociālā trauksme/sociālā fobija.

Ģeneralizēta trauksme.

Posttraumatisks stresa sindroms.

4.2. Devas un lietošanas veids

Devas

DEPRESIJAS EPIZODES

Ieteicamā deva ir 20 mg dienā. Pacienta stāvokļa uzlabošanās parasti sākas jau pēc nedēļas, bet acīmredzama tā var kļūt no otrās ārstēšanas nedēļas.

Tāpat kā lietojot citus antidepresantus, nepieciešamības gadījumā deva jāpārskata un jāpielāgo 3 līdz 4 nedēļu laikā pēc ārstēšanas uzsākšanas, un pēc tam atbilstoši klīniskajai nepieciešamībai. Dažiem pacientiem, kuriem atbildes reakcija, lietojot 20 mg dienā, nav pietiekama, devu, atkarībā no pacienta atbildes reakcijas, var pakāpeniski palielināt par 10 mg līdz maksimālajai devai 50 mg dienā.

Depresijas pacientus jāārstē pietiekami ilgu laiku, vismaz 6 mēnešus, lai nodrošinātu pilnīgu atbrīvošanos no simptomiem.

OBSESĪVI KOMPULSĪVI TRAUCĒJUMI

Ieteicamā deva ir 40 mg dienā. Sākuma deva ir 20 mg, devu var pakāpeniski palielināt par 10 mg līdz ieteicamajai devai. Ja dažu nedēļu laikā, lietojot ieteicamo devu, nenovēro pietiekamu atbildes reakciju, tad labvēlīgu ietekmi dažiem pacientiem var panākt, pakāpeniski palielinot devu līdz maksimālajai devai 60 mg dienā.

Pacienti ar obsesīvi kompulsīviem traucējumiem (OKT) ir jāārstē pietiekami ilgi, lai nodrošinātu pilnīgu atbrīvošanos no simptomiem. Tam var būt nepieciešami daži mēneši vai pat ilgāks laiks (skatīt 5.1. apakšpunktu).

PANIKA

Ieteicamā deva ir 40 mg dienā. Sākuma deva ir 10 mg dienā, atkarībā no pacienta atbildes reakcijas, devu var pakāpeniski palielināt par 10 mg līdz ieteicamajai devai. Lai samazinātu iespējamo panikas simptomu pasliktināšanos, kas parasti rodas šo traucējumu ārstēšanas sākumā, ieteicams lietot mazāku sākuma devu. Ja dažu nedēļu laikā, lietojot ieteicamo devu, nenovēro pietiekamu atbildes reakciju, tad labvēlīgu ietekmi dažiem pacientiem var panākt, pakāpeniski palielinot devu līdz maksimālajai devai 60 mg dienā.

Pacienti ar panikas traucējumiem ir jāārstē pietiekami ilgi, lai nodrošinātu pilnīgu atbrīvošanos no simptomiem. Tam var būt nepieciešami daži mēneši vai pat ilgāks laiks (skatīt 5.1. apakšpunktu).

SOCIĀLĀ TRAUKSME/SOCIĀLĀ FOBIJA

Ieteicamā deva ir 20 mg dienā. Ja dažu nedēļu laikā, lietojot ieteicamo devu, nenovēro pietiekamu atbildes reakciju, tad labvēlīgu ietekmi dažiem pacientiem var panākt, pakāpeniski palielinot devu par 10 mg līdz maksimālajai devai 50 mg dienā. Regulāri jāpārvērtē ilgstoša terapija (skatīt 5.1. apakšpunktu).

ĢENERALIZĒTA TRAUKSME

Ieteicamā deva ir 20 mg dienā. Ja dažu nedēļu laikā, lietojot ieteicamo devu, nenovēro pietiekamu atbildes reakciju, tad labvēlīgu ietekmi dažiem pacientiem var panākt pakāpeniski palielinot devu par 10 mg līdz maksimālajai devai 50 mg dienā. Regulāri jāpārvērtē ilgstoša terapija (skatīt 5.1. apakšpunktu).

POSTTRAUMATISKS STRESA SINDROMS

Ieteicamā deva ir 20 mg dienā. Ja dažu nedēļu laikā, lietojot ieteicamo devu, nenovēro pietiekamu atbildes reakciju, tad labvēlīgu ietekmi dažiem pacientiem var panākt, pakāpeniski palielinot devu par 10 mg līdz maksimālajai devai 50 mg dienā. Regulāri jāpārvērtē ilgstoša terapija (skatīt 5.1. apakšpunktu).

VISPĀRĒJA INFORMĀCIJA

SIMPTOMI, KAS NOVĒROTI, PĀRTRAUCOT TERAPIJU AR PAROKSETĪNU

Jāizvairās no straujas lietošanas pārtraukšanas (skatīt 4.4. apakšpunktu un 4.8. apakšpunktu). Atcelšanas fāzes shēmā, kas tika izmantota klīnisko pētījumu laikā, devu samazināja par 10 mg dienā ik pēc nedēļas. Ja devas samazināšanas laikā vai pēc ārstēšanas pārtraukšanas parādās nepanesami simptomi, var apsvērt iepriekš nozīmētās devas lietošanas atsākšanu. Vēlāk ārsts var turpināt devas samazināšanu, bet daudz pakāpeniskāk.

Īpašas pacientu grupas

Pediatriskā populācija

Bērni un pusaudži (vecumā no 7 – 17 gadiem)

Paroksetīnu nedrīkst lietot bērnu un pusaudžu ārstēšanai, jo kontrolētos klīniskajos pētījumos ir novērots palielināts pašnāvnieciskas uzvedības un naidīgas izturēšanās risks. Turklāt šajos pētījumos nav pietiekami pierādīta efektivitāte (skatīt 4.4. apakšpunktu un 4.8. apakšpunktu).

Bērni līdz 7 gadu vecumam

Paroksetīna lietošana bērniem līdz 7 gadu vecumam nav pētīta. Paroksetīnu nedrīkst lietot, jo zāļu drošums un efektivitāte šajā vecuma grupā nav noskaidrota.

Gados vecāki pacienti

Gados vecākiem pacientiem novēro paaugstinātu paroksetīna koncentrāciju plazmā, bet koncentrācijas robežas ir tādas pašas kā gados jaunākiem pacientiem. Terapija jāsāk ar pieaugušo sākuma devu. Dažiem pacientiem ir lietderīgi palielināt devu, bet maksimālā deva nedrīkst pārsniegt 40 mg dienā.

Aknu/nieru darbības traucējumi

Pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem (kreatinīna klīrenss mazāks par 30 ml/min) vai aknu darbības traucējumiem paaugstinās paroksetīna koncentrācija plazmā. Tādēļ jālieto mazākā iespējamā deva.

Lietošanas veids

Paroksetīnu ieteicams lietot vienu reizi dienā no rīta kopā ar ēdienu.

Lai izvairītos no iespējamas lokālas sensitizācijas (piemēram, rūgtas garšas, dedzināšanas sajūtas rīklē, kairinoša klepus vai saspīlējuma sajūtas), tableti nedrīkst sūkāt, sakošļāt vai turēt mutē, bet tā jānorij vesela uzreiz, uzdzerot lielu daudzumu ūdens (vismaz 1 (150 ml) glāzi).

Iekšķīgai lietošanai.

4.3. Kontrindikācijas

Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām.

Paroksetīns ir kontrindicēts lietošanai kombinācijā ar monoaminooksidāzes inhibitoriem (MAOI). Atsevišķos gadījumos vienlaicīgi ar paroksetīnu drīkst lietot linezolīdu (antibiotisks līdzeklis, kas ir atgriezenisks neselektīvs MAOI), nodrošinot, apstākļus rūpīgai serotonīna sindroma un asinsspiediena novērošanai (skatīt 4.5. apakšpunktu).

Ārstēšanu ar paroksetīnu drīkst uzsākt:

divas nedēļas pēc neatgriezenisko MAOI lietošanas pārtraukšanas, vai;

vismaz 24 stundas pēc atgriezeniskā MAOI (piemēram, moklobemīda, linezolīda, metiltionīna hlorīda (metilēnzilais; vizualizējošs pirmsoperācijas līdzeklis, kas ir atgriezenisks neselektīvs MAOI) lietošanas pārtraukšanas.

Uzsākt ārstēšanu ar jebkuru MAOI drīkst tikai pēc vismaz vienas nedēļas, kad pārtraukta paroksetīna lietošana.

Paroksetīnu nedrīkst lietot vienlaicīgi ar tioridazīnu, jo, tāpat kā citas zāles, kas nomāc aknu enzīmu CYP450 2D6, paroksetīns var paaugstināt tioridazīna koncentrāciju plazmā (skatīt 4.5. apakšpunktu). Tioridazīna lietošana pati par sevi var izraisīt QT intervāla pagarināšanos, kas saistīta ar būtiskām ventrikulārām aritmijām, piemēram, torsades de pointes, un pēkšņu nāvi.

Paroksetīnu nedrīkst lietot vienlaicīgi ar pimozīdu (skatīt 4.5. apakšpunktu).

4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Paroksetīna terapija jāuzsāk piesardzīgi, vismaz 2 nedēļas pēc neatgriezenisko MAOI lietošanas pārtraukšanas vai 24 stundas pēc atgriezenisko MAOI lietošanas pārtraukšanas.

Paroksetīna deva jāpalielina pakāpeniski, līdz sasniegta optimāla reakcija (skatīt 4.3. un 4.5. apakšpunktu).

Pediatriskā populācija

Paroksetīnu nedrīkst lietot bērnu un pusaudžu, kuri jaunāki par 18 gadiem, ārstēšanai. Klīniskajos pētījumos ar pašnāvību saistīta uzvedība (pašnāvības mēģinājumi un domas par pašnāvību) un naidīgums (galvenokārt agresivitāte, opozicionāra uzvedība un dusmas) biežāk tika novērota tiem bērniem un pusaudžiem, kuri tika ārstēti ar antidepresantiem, salīdzinājumā ar tiem, kuri saņēma placebo. Ja, pamatojoties uz klīnisko nepieciešamību, tomēr tiek pieņemts lēmums uzsākt ārstēšanu, pacients ir rūpīgi jānovēro attiecībā uz pašnāvniecisku simptomu rašanos. Turklāt, nav pieejami ilgtermiņa drošuma dati par bērniem un pusaudžiem attiecībā uz augšanu, nobriešanu un kognitīvo un uzvedības attīstību.

Pašnāvība/domas par pašnāvību vai klīniska pasliktināšanās

Depresija ir saistīta ar palielinātu pašnāvības domu, paškaitējuma un pašnāvības (pašnāvniecisku notikumu) risku. Šis risks pastāv, iekams nav sasniegta nozīmīga remisija. Tā kā uzlabošanās var neiestāties dažu pirmo terapijas nedēļu vai pat ilgākā laikā pēc ārstēšanas sākšanas, pacienti rūpīgi jānovēro, līdz iestājas būtiska remisija. Vispārējā klīniskā pieredze liecina, ka agrīnā atveseļošanās posmā var palielināties pašnāvības risks.

Arī citi psihiski traucējumi, kuru ārstēšanai tiek lietots paroksetīns, var būt saistīti ar palielinātu pašnāvniecisku notikumu risku. Turklāt, šie traucējumi var kombinēties ar depresiju, noritot līdztekus depresijai kā blakusslimība. Tāpēc, ārstējot pacientiem citus psihiskus traucējumus, jāievēro tāda pati piesardzība kā ārstējot depresiju.

Pacientiem, kuriem anamnēzē ir bijuši pašnāvnieciski notikumi vai pirms terapijas uzsākšanas bijušas izteiktas domas par pašnāvību, ir lielāks pašnāvniecisku domu vai pašnāvības mēģinājuma risks, un tāpēc ārstēšanas laikā viņi ir rūpīgi jānovēro. Placebo kontrolētu klīnisko pētījumu metaanalīze par antidepresantu lietošanu psihisku traucējumu ārstēšanai pieaugušiem pacientiem, liecina par palielinātu pašnāvnieciskas uzvedības risku pacientiem, kuri bija jaunāki par 25 gadiem un lietoja antidepresantus, salīdzinot ar placebo lietotājiem (skatīt 5.1. apakšpunktu).

Zāļu lietošanas laikā, it īpaši terapijas sākumā un pēc devas maiņas, pacienti (it īpaši palielināta riska grupas pacienti) rūpīgi jānovēro. Pacienti un viņu aprūpētāji jābrīdina par nepieciešamību novērot, vai nenotiek klīniska pasliktināšanās, nerodas pašnāvnieciska uzvedība vai domas par pašnāvību un neparastas uzvedības pārmaiņas. Viņi arī jābrīdina, ka minēto simptomu rašanās gadījumā nekavējoties jāmeklē medicīniskā palīdzība.

Akatīzija/psihomotors nemiers

Paroksetīna lietošana ir bijusi saistīta ar akatīzijas attīstību, kam ir raksturīga iekšēja nemiera sajūta un psihomotora ažitācija, piemēram, nespēja mierīgi nosēdēt vai nostāvēt, ko parasti pavada subjektīvs distress. Tā visdrīzāk var rasties dažās pirmajās terapijas nedēļās. Pacientiem, kuriem attīstās šie simptomi, devas palielināšana var būt kaitīga.

Serotonīna sindroms/ļaundabīgais neiroleptiskais sindroms

Retos gadījumos saistībā ar paroksetīna terapiju, it īpaši, ja to lieto kombinācijā ar citiem serotonīnerģiskiem un/vai neiroleptiskiem līdzekļiem, var rasties serotonīna sindroms vai ļaundabīgajam neiroleptiskajam sindromam līdzīgas reakcijas. Tā kā šie sindromi var izraisīt potenciāli dzīvībai bīstamus stāvokļus, terapija ar paroksetīnu ir jāpārtrauc un jāsāk simptomātiska atbalstoša terapija, ja rodas šādas reakcijas (kam raksturīgs simptomu kopums, piemēram, hipertermija, rigiditāte, mioklonuss, autonoma nestabilitāte ar iespējamām straujām organisma stāvokļa galveno rādītāju svārstībām, psihiskā stāvokļa izmaiņas, tajā skaitā apjukums, uzbudinājums, pārmērīga ažitācija, kas progresē līdz delīrijam un komai). Paroksetīnu nedrīkst lietot kombinācijā ar serotonīna prekursoriem (piemēram, L-triptofānu, oksitriptānu) sakarā ar serotonīnerģiskā sindroma risku (skatīt 4.3. un 4.5. apakšpunktu).

Mānija

Tāpat kā citi antidepresanti, arī paroksetīns piesardzīgi jālieto pacientiem ar māniju anamnēzē. Paroksetīna terapija jāpārtrauc jebkuram pacientam, kuram sākas maniakālā fāze.

Nieru/aknu darbības traucējumi

Piesardzība jāievēro lietojot pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem vai aknu darbības traucējumiem (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Diabēts

Diabēta slimniekiem terapija ar SSAI var ietekmēt glikēmijas kontroli. Var būt nepieciešams pielāgot insulīna un/vai perorālo hipoglikemizējošo līdzekļu devas. Turklāt, ir veikti pētījumi, kas liecina par iespējamu glikozes līmeņa palielināšanos asinīs, ja paroksetīns tiek lietots vienlaicīgi ar pravastatīnu (skatīt 4.5. apakšpunktu).

Epilepsija

Tāpat kā citi antidepresanti, paroksetīns epilepsijas slimniekiem jālieto piesardzīgi.

Krampji

Kopējais krampju rašanās biežums ar paroksetīnu ārstētiem pacientiem ir mazāks kā 0,1 %. Ja pacientam rodas krampji, zāļu lietošana jāpārtrauc.

Elektrošoka terapija (EŠT)

Klīniskā pieredze par vienlaicīgu paroksetīna un elektrošoka terapiju ir neliela.

Glaukoma

Tāpat kā citi SSAI, paroksetīns var izraisīt midriāzi, tāpēc tas jālieto piesardzīgi pacientiem ar slēgta kakta glaukomu vai glaukomu anamnēzē.

Sirds slimības

Pacientiem ar sirdsdarbības traucējumiem jāievēro parastā piesardzība.

Hiponatriēmija

Hiponatriēmija novērota reti, galvenokārt gados vecākiem pacientiem. Piesardzība jāievēro arī pacientiem ar hiponatriēmijas risku, piemēram, vienlaicīgas zāļu lietošanas un cirozes dēļ. Pārtraucot paroksetīna lietošanu, hiponatriēmija parasti pāriet.

Asiņošana

Saistībā ar SSAI lietošanu ir ziņots par patoloģiskiem ādas asiņošanas gadījumiem, piemēram, ekhimozēm un purpuru. Ir ziņots arī par citām asiņošanas izpausmēm, piemēram, kuņģa – zarnu trakta un ginekoloģisku asiņošanu. Gados vecākiem pacientiem var būt lielāks ar menstruācijām nesaistītas asiņošanas gadījumu risks.

Piesardzība jāievēro pacientiem, kuri SSAI lieto vienlaicīgi ar perorālajiem antikoagulantiem, zālēm, kas ietekmē trombocītu funkcijas, vai citām zālēm, kas var palielināt asiņošanas risku (piemēram, atipiskajiem antipsihotiskajiem līdzekļiem, piemēram, klozapīnu, fenotiazīniem, lielāko daļu triciklisko antidepresantu (TCA), acetilsalicilskābi, NPL, COX-2 inhibitoriem), kā arī pacientiem, kuriem anamnēzē ir ar asiņošanu saistīti traucējumi vai stāvokļi, kas var predisponēt uz asiņošanu (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Mijiedarbība ar tamoksifēnu

Paroksetīns, spēcīgs CYP2D6 inhibitors, var samazināt viena no tamoksifēna galvenā aktīvā metabolīta – endoksifēna – koncentrāciju. Tāpēc, ja vien iespējams, jāizvairās no paroksetīna lietošanas vienlaicīgi ar tamoksifēnu (skatīt 4.5. apakšpunktu).

Atcelšanas simptomi, kas novēroti, pārtraucot terapiju ar paroksetīnu

Pārtraucot lietošanu, bieži rodas atcelšanas simptomi, it īpaši, ja terapija tiek pārtraukta strauji (skatīt 4.8. apakšpunktu). Klīniskajos pētījumos blakusparādības pēc terapijas pārtraukšanas radās 30 % ar paroksetīnu ārstēto pacientu, salīdzinot ar 20 % pacientu, kuri saņēma placebo. Atcelšanas simptomu rašanās nav tas pats, kas pieraduma vai atkarības rašanās.

Atcelšanas simptomu risks var būt atkarīgs no vairākiem faktoriem, tajā skaitā terapijas ilguma un devas, kā arī devas samazināšanas ātruma.

Ir ziņots par reiboni, jušanas traucējumiem (tajā skaitā, parestēziju, elektriskās strāvas trieciena sajūtu un troksni ausīs), miega traucējumiem (tajā skaitā intensīviem sapņiem), ažitāciju vai trauksmi, sliktu dūšu, trīci, apjukumu, svīšanu, galvassāpēm, caureju, sirdsklauvēm, emocionālu nestabilitāti, aizkaitināmību un redzes traucējumiem. Šie simptomi parasti ir viegli līdz vidēji smagi, tomēr dažiem pacientiem tie var būt smagi. Tie parasti rodas dažās pirmajās dienās pēc terapijas pārtraukšanas, bet ir bijuši ļoti reti ziņojumi par šādiem simptomiem pacientiem, kuri nejauši izlaiduši devu. Šie simptomi pārsvarā ir pašierobežojoši un parasti izzūd 2 nedēļu laikā, tomēr dažiem cilvēkiem tie var būt ilgstoši (2 – 3 mēnešus vai ilgāk). Tāpēc paroksetīna terapiju pārtraukt ieteicams pakāpeniski, devu samazinot vairāku nedēļu vai mēnešu laikā, atbilstoši pacienta nepieciešamībai (skatīt “Simptomi, kas novēroti, pārtraucot terapiju ar paroksetīnu” 4.2. apakšpunktā).

4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Serotonīnerģiskas zāles

Līdzīgi citiem SSAI, vienlaicīga lietošana ar serotonīnerģiskiem līdzekļiem var izraisīt ar 5-HT saistītus efektus (serotonīna sindromu: skatīt 4.4. apakšpunktu). Lietojot serotonīnerģiskos līdzekļus (piemēram, L-triptofānu, triptānus, tramadolu, linezolīdu, metiltionīna hlorīdu (metilēnzilo), SSAI, litiju, petidīnu un divšķautņu asinszāli – Hypericum perforatum – saturošus līdzekļus) vienlaicīgi ar paroksetīnu, ieteicams ievērot piesardzību un ir nepieciešama stingrāka klīniskā novērošana. Piesardzība jāievēro arī lietojot fentanilu vispārējā anestēzijā vai arī ārstējot hroniskas sāpes. Vienlaicīga paroksetīna un MAOI lietošana ir kontrindicēta, jo iespējams serotonīna sindroms (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Pimozīds

Vienas mazas pimozīda devas (2 mg) pētījumā, lietojot pimozīdu vienlaicīgi ar paroksetīnu (60 mg), tika novērota pimozīda koncentrācijas palielināšanās par vidēji 2,5 reizēm. To var izskaidrot ar zināmajām paroksetīna CYP2D6 nomācošajām īpašībām. Pimozīda šaurā terapeitiskā indeksa un tā spējas pagarināt QT intervālu dēļ, vienlaicīga pimozīda un paroksetīna lietošana ir kontrindicēta (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Zāles metabolizējošie enzīmi

Paroksetīna metabolismu un farmakokinētiku var ietekmēt zāļu metabolizējošo enzīmu indukcija vai inhibēšana.

Ja paroksetīnu jālieto vienlaicīgi ar zināmu zāles metabolizējošo enzīmu inhibitoru, jāapsver iespēja lietot mazākās ieteiktās paroksetīna devas.

Nozīmējot zāles vienlaicīgi ar zināmiem zāļu metabolisma enzīmu induktoriem (piemēram, karbamazepīnu, rifampicīnu, fenobarbitālu, fenitoīnu) vai fosamprenaviru/ritonaviru, sākotnējās devas pielāgošana netiek uzskatīta par nepieciešamu. Jebkāda paroksetīna devas pielāgošana (vai nu uzsākot lietot enzīmu induktorus vai arī pārtraucot to lietošanu) ir atkarīga no klīniskās iedarbības (panesamības un efektivitātes).

Neiromuskulārie blokatori

SSAI var samazināt holīnesterāzes aktivitāti plazmā, izraisot mivakūrija un suksametonija neiromiobloķējošās iedarbības pagarināšanos.

Fosamprenavirs/ritonavirs

700/100 mg fosamprenavira/ritonavira lietošana veseliem brīvprātīgajiem divas reizes dienā vienlaicīgi ar 20 mg paroksetīna dienā, 10 dienas ilgi būtiski - samazināja paroksetīna koncentrāciju plazmā par apmēram 55 %. Fosamprenavira/ritonavira koncentrācija plazmā, lietojot tos vienlaicīgi ar paroksetīnu, bija līdzīga citos pētījumos novērotajai, kas liecina, ka paroksetīnam nav būtiskas ietekmes uz fosamprenavira/ritonavira metabolismu. Nav pieejama informācija par ietekmi, ko izraisa vienlaicīga ilgstoša paroksetīna un fosamprenavira/ritonavira lietošana, kas ilgāka par 10 dienām.

Prociklidīns

Paroksetīna lietošana katru dienu būtiski palielina prociklidīna līmeni plazmā. Ja tiek novērota antiholīnerģiska iedarbība, prociklidīna deva ir jāsamazina.

Antikonvulsanti

Karbamazepīns, fenitoīns, nātrija valproāts. Šķiet, ka vienlaicīga lietošana neizraisa nekādu ietekmi uz farmakokinētisko/farmakodinamisko profilu epilepsijas pacientiem.

Paroksetīna inhibitorā iedarbība uz CYP2D6

Līdzīgi citiem antidepresantiem, tajā skaitā citiem serotonīna atpakaļsaistes inhibitoriem, paroksetīns nomāc aknu citohroma P450 enzīmu CYP2D6. CYP2D6 nomākšana var izraisīt to vienlaicīgi lietoto zāļu plazmas koncentrācijas palielināšanos, kuru metabolismā piedalās šis enzīms. Tie ir noteikti tricikliskie antidepresanti (piemēram, klomipramīns, nortriptilīns un dezipramīns), fenotiazīna grupas neiroleptiskie līdzekļi (piemēram, perfenazīns un tioridazīns, skatīt 4.3. apakšpunktu), risperidons, atomeksotīns, noteikti 1c klases antiaritmiskie līdzekļi (piemēram, propafenons un flekainīds) un metoprolols. Nav ieteicams lietot paroksetīnu vienlaicīgi ar metoprololu, ja to lieto sirds mazspējas ārstēšanai, sakarā ar metoprolola šauro terapeitisko indeksu šīs indikācijas gadījumā.

Literatūrā ziņots par farmakokinētisku mijiedarbību starp CYP2D6 inhibitoriem un tamoksifēnu, kas liecina par viena visaktīvākā tamoksifēna metabolīta (t.i., endoksifēna) koncentrācijas samazināšanos plazmā par 65 – 75 %. Dažos pētījumos ziņots par samazinātu tamoksifēna efektivitāti, lietojot vienlaicīgi ar dažiem SSAI antidepresantiem. Tā kā nav iespējams izslēgt samazinātu tamoksifēna iedarbību, ja vien iespējams, jāizvairās no vienlaicīgas CYP2D6 inhibitoru (tajā skaitā paroksetīna) lietošanas (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Alkohols

Tāpat kā lietojot citus psihotropus līdzekļus, pacientiem jāiesaka izvairīties no alkohola lietošanas paroksetīna terapijas laikā.

Iekšķīgi lietojamie antikoagulanti

Iespējama farmakodinamiska mijiedarbība starp paroksetīnu un iekšķīgi lietojamajiem antikoagulantiem. Vienlaicīga paroksetīna un iekšķīgi lietojamo antikoagulantu lietošana var izraisīt paaugstinātu antikoagulantu aktivitāti un asiņošanas risku. Tādēļ paroksetīns piesardzīgi jālieto pacientiem, kuri tiek ārstēti ar iekšķīgi lietojamajiem antikoagulantiem (skatīt 4.4. apakšpunktu).

NPL, acetilsalicilskābe un citi antitrombotiskie līdzekļi

Iespējama farmakodinamiska mijiedarbība starp paroksetīnu un NPL/acetilsalicilskābi. Vienlaicīga paroksetīna un NPL/acetilsalicilskābes lietošana var izraisīt palielinātu asiņošanas risku (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Ieteicams ievērot piesardzību pacientiem, kuri lieto SSAI vienlaicīgi ar perorālajiem antikoagulantiem, zālēm, kas ietekmē trombocītu funkcijas vai palielina asiņošanas risku (piemēram, atipiskiem antipsihotiskajiem līdzekļiem, piemēram, klozapīnu, fenotiazīniem, vairumu TCA, acetilsalicilskābi, NPL, COX-2 inhibitoriem), kā arī pacientiem, kuriem anamnēzē ir ar asiņošanu saistīti traucējumi vai stāvokļi, kas var izraisīt asiņošanu.

Pravastatīns

Pētījumos novērota mijiedarbība starp paroksetīnu un pravastatīnu, kas liecina, ka vienlaicīga paroksetīna un pravastatīna lietošana var izraisīt palielinātu glikozes līmenis asinīs. Cukura diabēta pacientiem, kuri lieto gan paroksetīnu, gan pravastatīnu, var būt nepieciešams pielāgot iekšķīgi lietojamā hipoglikēmiskā līdzekļa un/vai insulīna devu (skatīt 4.4. apakšpunktu).

4.6. Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Daži epidemioloģiski pētījumi liecina par palielinātu iedzimtu anomāliju, galvenokārt kardiovaskulāru traucējumu (piemēram, kambaru un priekškambaru starpsienas defektu), risku, kas saistīta ar paroksetīna lietošanu pirmā grūtniecības trimestra laikā. To rašanās mehānisms nav zināms. Informācija liecina, kardiovaskulāru defektu risks bērnam, ja māte grūtniecības laikā lietojusi paroksetīnu, ir mazāks nekā 2/100, salīdzinājumā ar šādu defektu sagaidāmo biežumu vispārējā populācijā (aptuveni 1/100).

Paroksetīnu grūtniecības laikā drīkst lietot tikai tad, ja tas ir absolūti nepieciešams. Ja sievietei ir iestājusies grūtniecība vai arī tiek plānota grūtniecība, ārstējošajam ārstam ir jāizvērtē alternatīvas terapijas iespējas. Jāizvairās no pēkšņas terapijas pārtraukšanas grūtniecības laikā (skatīt “Simptomi, kas novēroti, pārtraucot terapiju ar paroksetīnu “ 4.2. apakšpunktā).

Jaundzimušie jānovēro, ja māte ir turpinājusi lietot paroksetīnu vēlīnā grūtniecības periodā, it īpaši trešajā trimestrī.

Ja māte ir lietojusi paroksetīnu vēlīnā grūtniecības periodā, jaundzimušajam iespējami šādi simptomi: respiratorais distress, cianoze, apnoja, krampji, ķermeņa temperatūras nestabilitāte, ēšanas traucējumi, vemšana, hipoglikēmija, hipertonija, hipotonija, hiperrefleksija, trīce, trīce, ko pavada trauksme, uzbudinājums, letarģija, pastāvīga raudāšana, miegainība un miega traucējumi. Šie simptomi var būt saistīti ar serotonīnerģiskiem efektiem vai atcelšanas simptomiem. Vairumā gadījumu sarežģījumi sākas uzreiz vai drīz (< 24 stundas) pēc dzemdībām.

Epidemioloģiskie dati liecina, ka SSAI lietošana grūtniecības laikā, it īpaši vēlīnā grūtniecības stadijā, var palielināt persistējošas plaušu hipertensijas risku jaundzimušajiem (PPHJ). Novērotais risks ir apmēram 5 gadījumi uz 1000 grūtniecībām. Vispārējā populācijā, šis risks ir 1 līdz 2 PPHJ gadījumi uz 1000 grūtniecībām.

Pētījumos ar dzīvniekiem ir novērota reproduktīvā toksicitāte, bet tas neliecināja par tiešu kaitīgu ietekmi uz grūtniecību, embrija/augļa attīstību, dzemdībām vai pēcdzemdību attīstību (skatīt 5.3. apakšpunktā „Preklīniskie dati par drošumu”).

Barošana ar krūti

Neliels paroksetīna daudzums izdalās mātes pienā. Publicētajos pētījumos zāļu koncentrācija ar krūti barotu zīdaiņu serumā nebija nosakāma (< 2 ng/ml) vai arī tā bija ļoti maza (< 4 ng/ml) un šiem zīdaiņiem netika novērotas zāļu iedarbības pazīmes. Tā kā nav sagaidāma nevēlama iedarbība, var apsvērt bērna barošanu ar krūti.

Fertilitāte

Pētījumi ar dzīvniekiem liecina, ka paroksetīns var ietekmēt spermas kvalitāti (skatīt 5.3. apakšpunktu). Dati no in vitro pētījumiem ar cilvēka materiālu, iespējams, liecina par nelielu ietekmi uz spermas kvalitāti, bet ziņojumi par gadījumiem saistībā ar dažu SSAI (tajā skaitā, paroksetīna) lietošanu cilvēkiem liecina, ka ietekme uz spermas kvalitāti ir atgriezeniska.

Līdz šim nav novērota ietekme uz cilvēka auglību.

4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Klīniskā pieredze liecina, ka paroksetīna terapija nav saistīta ar uztveres un psihomotoro funkciju traucējumiem. Tomēr, tāpat kā lietojot citus psihoaktīvos līdzekļus, pacientiem jāiesaka būt piesardzīgiem, vadot transportlīdzekli vai apkalpojot mehānismus.

Lai gan paroksetīns nepastiprina alkohola izraisītos psihiskos un motoros traucējumus, tomēr nav ieteicama vienlaicīga paroksetīna un alkohola lietošana.

4.8. Nevēlamās blakusparādības

Turpinot ārstēšanos, dažu turpmāk minēto blakusparādību smaguma pakāpe un sastopamības biežums var samazināties, un terapijas pārtraukšana parasti nav nepieciešama. Blakusparādības ir uzskaitītas zemāk atbilstoši orgānu sistēmām un to sastopamības biežumam. Blakusparādību biežums ir definēts sekojoši:

ļoti bieži (≥1/10);

bieži (≥1/100 līdz <1/10);

retāk (≥1/1000 līdz <1/100);

reti (≥1/10000 līdz <1/1000);

ļoti reti (<1/10000);

nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem).

Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi

Retāk: patoloģiska asiņošana, galvenokārt ādas un gļotādu asiņošana (tajā skaitā ekhimoze un ginekoloģiska asiņošana).

Ļoti reti: trombocitopēnija.

Imūnās sistēmas traucējumi

Ļoti reti: nopietnas un iespējami letālas alerģiskas reakcijas (tajā skaitā anafilaktoīdas reakcijas un angioedēma).

Endokrīnās sistēmas traucējumi

Ļoti reti: neatbilstošas antidiurētiskā hormona sekrēcijas sindroms (NADHS).

Vielmaiņas un uztures traucējumi

Bieži: paaugstināts holesterīna līmenis, samazināta apetīte.

Retāk: cukura diabēta pacientiem ziņots par glikozes kontroles traucējumiem (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Reti: hiponatriēmija.

Par hiponatriēmiju galvenokārt ziņots gados vecākiem pacientiem, to reizēm izraisa neatbilstošas antidiurētiskā hormona sekrēcijas sindroms (NADHS).

Psihiskie traucējumi

Bieži: miegainība, bezmiegs, ažitācija, patoloģiski sapņi (tajā skaitā nakts murgi).

Retāk: apjukums, halucinācijas.

Reti: maniakālas reakcijas, trauksme, depersonalizācija, panikas lēkmes, akatīzija (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Nav zināmi: domas par pašnāvību un pašnāvnieciska uzvedība*, agresija**, bruksisms.

* Saņemti ziņojumi par pašnāvības domām un pašnāvnieciskas uzvedības gadījumiem paroksetīna lietošanas laikā vai drīz pēc lietošanas pārtraukšanas (skatīt 4.4. apakšpunktu).

** Agresijas gadījumi tika novēroti pēcreģistrācijas pieredzē.

Šie simptomi var būt saistīti arī ar pamatslimību.

Nervu sistēmas traucējumi

Bieži: reibonis, trīce, galvassāpes, koncentrēšanās spēju traucējumi.

Retāk: ekstrapiramidāli traucējumi.

Reti: krampji, nemierīgu kāju sindroms (NKS).

Ļoti reti: serotonīna sindroms (simptomi var būt ažitācija, apjukums, diaforēze, halucinācijas, hiperrefleksija, mioklonuss, drebuļi, tahikardija un trīce).

Ir saņemti ziņojumi par ekstrapiramidāliem traucējumiem, tajā skaitā orofaciālu distoniju, pacientiem ar jau esošiem kustību traucējumiem vai pacientiem, kuri bija lietojuši neiroleptiskus līdzekļus.

Acu bojājumi

Bieži: neskaidra redze.

Retāk: midriāze (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Ļoti reti: akūta glaukoma.

Ausu un labirinta bojājumi

Nav zināmi: tinnīts.

Sirds funkcijas traucējumi

Retāk: sinusa tahikardija.

Reti: bradikardija.

Asinsvadu sistēmas traucējumi

Retāk: pārejoša asinsspiediena paaugstināšanās vai pazemināšanās, posturāla hipotensija.

Pēc paroksetīna terapijas ir ziņots par pārejošu asinsspiediena paaugstināšanos vai pazemināšanos, galvenokārt pacientiem ar hipertensiju vai trauksmi anamnēzē.

Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības

Bieži: žāvas.

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

Ļoti bieži: slikta dūša.

Bieži: aizcietējums, caureja, vemšana, sausuma sajūta mutē.

Ļoti reti: kuņģa - zarnu trakta asiņošana.

Aknu un/vai žults izvades sistēmas traucējumi

Reti: aknu enzīmu līmeņa paaugstināšanās.

Ļoti reti: aknu darbības traucējumi (piemēram, hepatīts, reizēm ar dzelti un/vai aknu mazspēju).

Ir ziņots par aknu enzīmu līmeņa paaugstināšanos. Pēc zāļu nonākšanas tirdzniecībā ļoti retos gadījumos ziņots arī par aknu darbības traucējumiem (piemēram, hepatītu, reizēm ar dzelti un/vai aknu mazspēju). Paroksetīna terapijas pārtraukšana jāapsver, ja ir ilgstoši paaugstināti aknu funkcionālo testu rezultāti.

Ādas un zemādas audu bojājumi

Bieži: svīšana.

Retāk: izsitumi uz ādas, nieze.

Ļoti reti: smagas ādas reakcijas (tajā skaitā erythema multiforme, Stīvensa – Džonsona sindroms un toksiska epidermas nekrolīze), nātrene, fotosensitivitātes reakcijas.

Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi

Retāk: urīna aizture, urīna nesaturēšana.

Reproduktīvās sistēmas traucējumi un krūts slimības

Ļoti bieži: seksuāla disfunkcija.

Reti: hiperprolaktinēmija/galaktoreja, menstruālā cikla traucējumi (tajā skaitā menorāģija, metrorāģija, amenoreja, aizkavētas un neregulāras menstruācijas).

Ļoti reti: priapisms.

Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi

Reti: artralģija, mialģija.

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

Bieži: astēnija, ķermeņa masas palielināšanās.

Ļoti reti: perifēra tūska.

Zāļu grupai raksturīgā iedarbība

Epidemioloģiskie pētījumi, kas galvenokārt veikti pacientiem, kuri vecāki par 50 gadiem, liecina par palielinātu kaulu lūzumu risku pacientiem, kuri lieto SSAI un TCA. Nav zināms mehānisms, kas izraisa šo risku.

ATCELŠANAS SIMPTOMI, KAS NOVĒROTI, PĀRTRAUCOT TERAPIJU AR PAROKSETĪNU

Bieži: reibonis, jušanas traucējumi, miega traucējumi, trauksme, galvassāpes.

Retāk: ažitācija, slikta dūša, trīce, apjukums, svīšana, emocionāla nestabilitāte, redzes traucējumi, sirdsklauves, caureja, aizkaitināmība.

Paroksetīna terapijas pārtraukšana (it īpaši, ja tā notiek strauji) bieži vien var izraisīt atcelšanas simptomus. Ir ziņots par reiboni, jušanas traucējumiem (tajā skaitā parestēziju, elektriskās strāvas trieciena sajūtu un tinnītu), miega traucējumiem (tajā skaitā intensīviem sapņiem), ažitāciju vai trauksmi, sliktu dūšu, trīci, apjukumu, svīšanu, galvassāpēm, caureju, sirdsklauvēm, emocionālu nestabilitāti, aizkaitināmību un redzes traucējumiem.

Šie simptomi parasti ir viegli līdz vidēji smagi, un izzūd paši no sevis, tomēr dažiem pacientiem tie var būt smagi un/vai ilgstoši. Tāpēc, kad terapija ar paroksetīnu vairs nav nepieciešama, terapiju ieteicams pārtraukt pakāpeniski samazinot devu (skatīt 4.2. un 4.4. apakšpunktu).

BLAKUSPARĀDĪBAS, KAS NOVĒROTAS KLĪNISKAJOS PĒTĪJUMOS AR BĒRNIEM

Novēroja šādas blakusparādības:

Pastiprināta pašnāvnieciska uzvedība (tajā skaitā pašnāvības mēģinājumi un domas par pašnāvību), paškaitējums un pastiprināts naidīgums. Domas par pašnāvību un pašnāvības mēģinājumi galvenokārt tika novēroti klīniskajos pētījumos pusaudžiem ar depresiju. Pastiprināts naidīgums galvenokārt radās bērniem ar obsesīvi kompulsīviem traucējumiem, it īpaši bērniem līdz 12 gadu vecumam.

Citas blakusparādības bija: samazināta apetīte, trīce, svīšana, hiperkinēzija, ažitācija, emocionāla nestabilitāte (tajā skaitā raudāšana un garastāvokļa svārstības), ar asiņošanu saistītas blakusparādības (galvenokārt ādas un gļotādas).

Blakusparādības, kuras novēroja pēc terapijas pārtraukšanas vai paroksetīna devas samazināšanas: emocionāla nestabilitāte (tajā skaitā raudāšana, garastāvokļa svārstības, paškaitējums, domas par pašnāvību un pašnāvības mēģinājums), nervozitāte, reibonis, slikta dūša un sāpes vēderā (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Sīkāku informāciju par klīniskajiem pētījumiem ar bērniem skatīt 5.1. apakšpunktā.

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003. Tīmekļa vietne: HYPERLINK "http://www.zva.gov.lv" www.zva.gov.lv

4.9. Pārdozēšana

Simptomi

Pieejamā informācija par paroksetīna pārdozēšanu liecina par plašu zāļu drošuma spektru.

Pieredze par paroksetīna pārdozēšanu liecina, ka papildus simptomiem, kas minēti 4.8. apakšpunktā, ir ziņots par drudzi un spontānām muskuļu kontrakcijām. Parasti pacienti atveseļojās bez jebkādām nozīmīgām sekām, pat tad, ja tika lietotas devas līdz 2000 mg (lietojot tikai paroksetīnu). Reizēm ir ziņots par tādām parādībām kā komu un EKG izmaiņām, ļoti retos gadījumos ar letālu iznākumu, parasti gadījumos, kad paroksetīns lietots vienlaicīgi ar citiem psihotropiem līdzekļiem ar vai bez alkohola.

Ārstēšana

Nav zināms specifisks antidots.

Ārstēšanā jāiekļauj vispārīgie pasākumi, ko izmanto jebkura antidepresanta pārdozēšanas gadījumā.

Ja iespējams, dažu stundu laikā pēc pārdozēšanas var apsvērt aktivētās ogles lietošanu (20 – 30 g), lai samazinātu paroksetīna uzsūkšanos. Indicēta atbalstoša terapija ar biežu dzīvībai svarīgo funkciju novērošanu un rūpīgu pacienta novērošanu. Pacienta aprūpei jābūt simptomātiskai atbilstoši klīniskajām izpausmēm.

5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1. Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: antidepresanti – selektīvie serotonīna atpakaļsaistīšanas inhibitori.

ATĶ kods: N06AB05

Darbības mehānisms

Paroksetīns ir spēcīgs un selektīvs 5-hidroksitriptamīna (5-HT, serotonīna) atpakaļsaistes inhibitors un tiek uzskatīts, ka tā antidepresīvā iedarbība un efektivitāte OKT, sociālas trauksmes/sociālās fobijas, ģeneralizētas trauksmes, posttraumatiska stresa un panikas ārstēšanā ir saistīta ar tā specifisko 5-HT atpakaļsaistes kavēšanu smadzeņu neironos.

Paroksetīns ķīmiskās struktūras ziņā nav līdzīgs ne tricikliskajiem, ne tetracikliskajiem, ne arī citiem zināmajiem antidepresantiem.

Paroksetīnam ir zema afinitāte pret muskarīna holīnerģiskajiem receptoriem un pētījumos ar dzīvniekiem novērotas tikai vājas antiholīnerģiskas īpašības.

Saskaņā ar šo selektīvo iedarbību, pētījumi in vitro liecina, ka, atšķirībā no tricikliskajiem antidepresantiem, paroksetīnam ir zema afinitāte pret alfa1, alfa2 un beta - adrenoreceptoriem, dopamīna (D2), 5-HT1 līdzīgiem, 5-HT2 un histamīna (H1) receptoriem. Šis mijiedarbības trūkums ar postsinaptiskiem receptoriem in vitro tiek apstiprināts arī in vivo pētījumos, kas liecina, ka paroksetīnam nav CNS nomācošas iedarbības un hipotensīvas īpašības.

Farmakodinamiskā ietekme

Paroksetīns neietekmē psihomotorās funkcijas un nepastiprina etanola nomācošo iedarbību.

Tāpat kā citi selektīvie 5-HT apakaļsaistīšanas inhibitori, arī paroksetīns izraisa 5-HT receptoru hiperstimulācijas simptomus, ja to ievada dzīvniekiem, kas pirms tam saņēmuši monoaminooksidāzes (MAO) inhibitorus vai triptofānu.

Uzvedības un EEG pētījumi liecina, ka paroksetīns ir vāji aktivizējošs, lietojot lielākās devās par tām, kas nepieciešamas 5-HT apakaļsaistīšanas nomākšanai. Aktivizējošās īpašības nav “amfetamīnam līdzīgas”.

Pētījumi ar dzīvniekiem liecina, ka paroksetīnam ir laba panesamība kardiovaskulārajā sistēmā. Veseliem cilvēkiem paroksetīns neizraisa klīniski nozīmīgas asinsspiediena, sirdsdarbības un EKG izmaiņas.

Pētījumi liecina, ka paroksetīnam, atšķirībā no noradrenalīna atpakaļsaisti nomācošajiem antidepresantiem, ir mazāka tendence kavēt guanetidīna antihipertensīvo darbību.

Ārstējot depresīvus traucējumus, paroksetīna efektivitāte ir salīdzināma ar standarta antidepresantiem.

Pieejami arī daži pierādījumi, kas liecina, ka paroksetīna terapija varētu būt noderīga pacientiem, kuriem standarta terapija ir bijusi neefektīva.

Paroksetīna lietošanai no rīta nav kaitīgas ietekmes ne uz miega kvalitāti, ne tā ilgumu. Gluži otrādi, pacientiem pat uzlabojas miegs, ja viņi reaģē uz terapiju ar paroksetīnu.

Pašnāvības gadījumu analīze pieaugušajiem

Specifiska paroksetīna placebo kontrolētu pētījumu analīze pieaugušajiem ar psihiskiem traucējumiem liecināja par palielinātu pašnāvnieciskas uzvedības sastopamību jauniem pieaugušajiem (vecumā no 18 līdz 24 gadiem), kuri ārstēti ar paroksetīnu, salīdzinot ar placebo (2,19 % salīdzinājumā ar 0,92 %). Vecāku cilvēku grupās šādu palielināšanos nenovēroja. Pieaugušajiem ar depresiju (visās vecuma grupās) novēroja pašnāvnieciskas uzvedības biežuma palielināšanos ar paroksetīnu ārstētiem pacientiem, salīdzinot ar placebo (0,32 % salīdzinājumā ar 0,05 %); visos gadījumos tie bija pašnāvības mēģinājumi. Tomēr, lielākā daļa šo mēģinājumu paroksetīna lietotājiem (8 no 11) tika novēroti jaunākiem pieaugušajiem (skatīt arī 4.4. apakšpunktu).

Atbildes reakcija uz devu

Fiksētas devas pētījumos tika novērota lēzena līkne, kas raksturoja atbildes reakciju uz devu, neliecinot par labāku efektivitāti, lietojot lielākas devas nekā ieteiktās. Tomēr, daži klīniskie dati liecina, ka dažiem pacientiem devas palielināšana varētu būt lietderīga.

Ilgtermiņa efektivitāte

Paroksetīna ilgtermiņa efektivitāte depresijas ārstēšanā ir pierādīta 52 nedēļas ilgā uzturošā recidīva profilakses modeļa pētījumā: recidīvs radās 12 % pacientu, kuri lietoja paroksetīnu (20 – 40 mg dienā), salīdzinājumā ar 28 % pacientu placebo grupā.

Paroksetīna ilgtermiņa efektivitāte obsesīvi kompulsīvu traucējumu ārstēšanā tika pārbaudīta trijos 24 nedēļas ilgos uzturošos recidīva profilakses modeļa pētījumos. Vienā no trim pētījumiem tika panākta būtiska recidīvu skaita atšķirība starp paroksetīna (38 %) un placebo grupu (59 %).

Paroksetīna ilgtermiņa efektivitāte panikas ārstēšanā ir pierādīta 24 nedēļas ilgā uzturošā recidīva profilakses modeļa pētījumā: recidīvs radās 5 % pacientu, kuri saņēma paroksetīnu (10 – 40 mg dienā), salīdzinājumā ar 30 % pacientu placebo grupā. To apstiprināja 36 nedēļas ilgs uzturošs pētījums.

Paroksetīna ilgtermiņa efektivitāte sociālas trauksmes un ģeneralizētas trauksmes, kā arī posttraumatiskā stresa traucējumu ārstēšanā nav pietiekami pierādīta.

Blakusparādības, kas novērotas klīniskajos pētījumos ar bērniem

Īstermiņa (līdz 10 – 12 nedēļām ilgos) klīniskajos pētījumos ar bērniem un pusaudžiem zemāk uzskaitītās blakusparādības tika novērotas vismaz 2 % ar paroksetīnu ārstēto pacientu un to sastopamības biežums bija vismaz divas reizes lielāks nekā placebo grupā: pastiprināta pašnāvnieciska uzvedība (tajā skaitā pašnāvības mēģinājumi un domas par pašnāvību), paškaitējums un pastiprināts naidīgums. Domas par pašnāvību un pašnāvības mēģinājumi galvenokārt tika novēroti klīniskajos pētījumos pusaudžiem ar depresiju. Pastiprināts naidīgums galvenokārt radās bērniem ar obsesīvi kompulsīviem traucējumiem, it īpaši bērniem līdz 12 gadu vecumam. Citas blakusparādības, kas biežāk tika novērotas paroksetīna grupā, salīdzinot ar placebo grupu, bija: samazināta apetīte, trīce, svīšana, hiperkinēzija, ažitācija, emocionāla nestabilitāte (tajā skaitā raudāšana un garastāvokļa svārstības).

Pētījumos, kuros izmantoja devas samazināšanas režīmu, devas samazināšanas fāzes laikā vai pēc paroksetīna terapijas pārtraukšanas zemāk uzskaitītās blakusparādības radās vismaz 2 % pacientu un to biežums bija vismaz divas reizes lielāks nekā placebo grupā: emocionāla nestabilitāte (tajā skaitā raudāšana, garastāvokļa svārstības, paškaitējums, domas par pašnāvību un pašnāvības mēģinājums), nervozitāte, reibonis, slikta dūša un sāpes vēderā (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Piecos paralēlu grupu pētījumos ar terapijas ilgumu no astoņām nedēļām līdz astoņiem mēnešiem, ar asiņošanu saistīto blakusparādību (galvenokārt ādas un gļotādas) sastopamības biežums paroksetīna grupā bija 1,74 %, salīdzinot ar 0,74 % placebo grupā.

5.2. Farmakokinētiskās īpašības

Uzsūkšanās

Iekšķīgas lietošanas gadījumā paroksetīns labi uzsūcas, un tas ir pakļauts pirmā loka metabolismam. Pirmā loka metabolisma rezultātā paroksetīna daudzums, kas nonāk sistēmiskajā asinsritē, ir mazāks par to, kas uzsūcas no kuņģa - zarnu trakta. Ja slodze uz organismu palielinās, lietojot lielākas reizes devas vai atkārtotas devas, notiek daļēja pirmā loka metabolisma piesātināšanās, un samazinās plazmas klīrenss. Tā rezultātā paroksetīna koncentrācija plazmā palielinās neproporcionāli, un līdz ar to farmakokinētiskie parametri nav konstanti, proti, kinētika nav lineāra. Tomēr, nelinearitāte parasti ir maz izteikta un ir tikai tiem indivīdiem, kuriem mazu devu lietošana izraisa zemu koncentrāciju plazmā.

Līdzsvara stāvokļa sistēmiskās koncentrācijas līmenis tiek sasniegts 7 – 14 dienu laikā pēc terapijas sākuma ar tūlītējas vai ilgstošas darbības zāļu formām un farmakokinētika ilgstošas terapijas laikā nemainās.

Izkliede

Paroksetīns plaši izplatās audos un farmakokinētiskie aprēķini liecina, ka tikai 1 % organismā esošā paroksetīna paliek plazmā.

Lietojot terapeitiskajās koncentrācijas, aptuveni 95 % no esošā paroksetīna saistās ar olbaltumvielām.

Nav novērota korelācija starp paroksetīna koncentrāciju plazmā un klīnisko iedarbību (blakusparādībām un efektivitāti).

Biotransformācija

Paroksetīna galvenie metabolīti ir polāri un konjugēti oksidācijas un metilācijas produkti, kas tiek ātri izvadīti. Ņemot vērā to, ka metabolītiem nepiemīt relatīva farmakoloģiska aktivitāte, maz ticams, ka tiem ir nozīme paroksetīna terapeitiskajā darbībā.

Metabolisms neietekmē paroksetīna selektīvo iedarbību uz neironālo 5-HT atpakaļsaistīšanu.

Eliminācija

Neizmainītā veidā ar urīnu parasti izdalās mazāk par 2 % no lietotās paroksetīna devas, bet metabolītu veidā – apmēram 64 % no devas. Apmēram 36 % devas izdalās ar izkārnījumiem, iespējams, caur žulti, kur neizmainīts paroksetīns sastāda mazāk kā 1 % no lietotās devas. Tādējādi paroksetīns tiek izvadīts gandrīz pilnībā metabolisma rezultātā.

Paroksetīna metabolītu izdalīšanās ir bifāziska, sākotnēji kā pirmā loka metabolisma rezultāts, kam seko sistēmiska paroksetīna eliminācija.

Eliminācijas pusperioda ilgums ir mainīgs, bet parasti tas ir apmēram 1 diena.

Īpašas pacientu grupas

Gados vecāki cilvēki un pacienti ar nieru/aknu darbības traucējumiem

Gados vecākiem pacientiem, kā arī pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem un pacientiem ar aknu darbības traucējumiem palielinās paroksetīna koncentrācija plazmā, bet plazmas koncentrācijas diapazons daļēji sakrīt ar veseliem pieaugušiem novēroto.

5.3. Preklīniskie dati par drošumu

Toksikoloģiskie pētījumi veikti ar rēzus pērtiķiem un albīnām žurkām; abām dzīvnieku sugām metabolisma ceļš ir līdzīgs cilvēkam aprakstītajam. Kā sagaidāms ar lipofiliem amīniem, tajā skaitā tricikliskajiem antidepresantiem, žurkām novēroja fosfolipidozi. Fosfolipidozi nenovēroja līdz pat vienu gadu ilgos pētījumos ar primātiem, lietojot devas, kas bija 6 reizes lielākas par klīniskajā praksē ieteiktajām.

Kanceroģenēze: divu gadu ilgos pētījumos ar pelēm un žurkām paroksetīnam nenovēroja tumorogēnu efektu.

Genotoksicitāte: genotoksicitāti in vitro un in vivo testu virknē nenovēroja.

Reproduktīvās toksicitātes pētījumos ar žurkām tika novērots, ka paroksetīns ietekmē tēviņu un mātīšu auglību, samazinot auglības un grūtniecības indeksu. Žurkām tika novērota palielināta mazuļu mirstība un aizkavēta osifikācija. Pēdējā izpausme visdrīzāk bija saistīta ar toksisko ietekmi uz mātīti, un tā netiek uzskatīta par tiešu ietekmi uz augli/jaundzimušo.

6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1. Palīgvielu saraksts

Mikrokristāliskā celuloze (E460)

Kalcija hidrogēnfosfāta dihidrāts (E341)

Kroskarmelozes nātrija sāls (E468)

Bezūdens koloidālais silīcija dioksīds (E551)

Magnija stearāts (E470b)

6.2. Nesaderība

Nav piemērojama.

6.3. Uzglabāšanas laiks

3 gadi.

6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Zālēm nav nepieciešami īpaši uzglabāšanas apstākļi.

6.5. Iepakojuma veids un saturs

Polivinilhlorīda folijas – alumīnija folijas blisteri: iepakojumi pa 10, 14, 20, 28, 30, 50, 56, 60, 90, 98, 100, 120, 180 vai 500 tabletēm.

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai

Nav īpašu prasību.

7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

Medochemie Ltd, P.O. Box 51409, CY-3505 Limassol, Kipra

8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURI

Arketis 10 mg tabletes: 07-0064

Arketis 20 mg tabletes: 07-0065

9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Reģistrācijas datums: 2007. gada 27. februāris.

Pēdējās pārreģistrācijas datums: 2012.gada 16.aprīlis.

10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

2019.gada janvāris.

SASKAŅOTS ZVA 21-03-2019

NL/H/0449/001-002/II/024

EQ PAGE 1

Arketis variācijas
Citi medikamenti ar aktīvo vielu: Paroxetinum