Amiokordin 150 mg/3 ml šķīdums injekcijām
ZĀĻU NEPAMATOTA LIETOŠANA IR KAITĪGA VESELĪBAI
Maks. cenu diapazons
€ ar PVN
3.92 €
03-0106-01
03-0106
KRKA, d.d., Novo mesto, Slovenia
12-MAY-08
Uz neierobežotu laiku
Recepšu zāles
150 mg/3 ml
Šķīdums injekcijām
Ir apstiprināta
KRKA, d.d., Novo mesto, Slovenia
03.09.2019 14:58
Lejupielādēt lietošanas instrukciju
Lietošanas instrukcija: informācija lietotājam
Amiokordin 150 mg/3 ml šķīdums injekcijām
Amiodaroni hydrochloridum
Pirms zāļu lietošanas uzmanīgi izlasiet visu instrukciju, jo tā satur Jums svarīgu informāciju.
Saglabājiet šo instrukciju! Iespējams, ka vēlāk to vajadzēs pārlasīt.
Ja Jums rodas jebkādi jautājumi, vaicājiet ārstam vai farmaceitam, vai medmāsai.
Ja Jums ir jebkādas blakusparādības, konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu, vai medmāsu. Tas attiecas arī uz iespējamām blakusparādībām, kas šajā instrukcijā nav minētas.
Šajā instrukcijā varat uzzināt:
1. Kas ir Amiokordin un kādam nolūkam tās lieto
2. Kas Jums jāzina pirms Amiokordin lietošanas
3. Kā lietot Amiokordin
4. Iespējamās blakusparādības
5 Kā uzglabāt Amiokordin
6. Iepakojuma saturs un cita informācija
1. Kas ir Amiokordin un kādam nolūkam tās lieto
Amiokordin pieder pie pretaritmijas līdzekļu grupas. Tās ir domātas sirdsdarbības ritma traucējumu (aritmijas) ārstēšanai. Tās aptur aritmiju, novērš tās atkārtošanos un uzlabo sirdsdarbību. Amiokordin šķīdumu injekcijām lieto, ja vajadzīgs ātri panākt terapijas rezultātu vai nav iespējams ārstēt ar tabletēm. To galvenokārt izmanto smagu sirds ritma traucējumu ārstēšanai, piemēram, priekškambaru ritma traucējumiem ar ātru sirds kambaru darbību, ritma traucējumiem, kas saistīti ar priekšlaikus uzbudinājuma sindromu (Volfa-Pārkinsona-Vaita sindromu) un dokumentētiem simptomātiskiem kambaru ritma traucējumiem.
2. Kas Jums jāzina pirms Amiokordin lietošanas
Nelietojiet Amiokordin šādos gadījumos:
ja Jums ir alerģija pret amiodaronu, jodu vai kādu citu (6. punktā minēto) šo zāļu sastāvdaļu;
ja Jums ir palēnināta sirdsdarbība vai citi sirdsdarbības traucējumi (izņemot, ja Jums ir elektrokardiostimulātors);
ja Jūs vienlaicīgi lietojat zāles, kas var izraisīt sirdsdarbības ritma traucējumus;
ja Jums ir traucēta vairogdziedzera darbība;
ja Jums ir ļoti zems asinsspiediens (arteriālā hipotensija);
ja Jums ir smaga elpošanas mazspēja, sirds muskuļa slimība (kardiomiopātija) vai smaga sirds mazspēja, zāles nedrīkst tikt nozīmētas intravenozu injekciju veidā.
Amiodaronu nedrīkst dot priekšlaicīgi dzimušiem vai jaundzimušiem bērniem.
Šīs zāles nedrīkst lietot grūtniecēm (tās var lietot izņēmuma gadījumos) un sievietēm bērna barošanas ar krūti laikā.
Brīdinājumi un piesardzība lietošanā
Pirms Amiokordin lietošanas konsultējieties ar ārstu, farmaceitu vai medmāsu.
Ja Jums ir sirds mazspēja;
ja Jums ir zems asinsspiediens;
ja Jums ir aknu darbības traucējumi;
ja Jums ir kādi plaušu darbības traucējumi vai astma
ja Jums ir redzes traucējumi. Tas ietver slimību, ko sauc par redzes nerva iekaisumu;
ja Jums tiek plānota operācija;
ja Jums ir implantēts elektrokardiostimulators vai kardioverters defibrilators (ICD; implantable cardioverter defibrillator). Neilgi pēc tablešu lietošanas uzsākšanas vai devas maiņas gadījumā ārsts pārbaudīs, vai Jūsu ierīce darbojas pilnvērtīgi;
ja Jums veidojas pūšļi vai lobās āda ap lūpām, acīm, muti, degunu un dzimumorgāniem un ir gripai līdzīgi simptomi un drudzis. Tas var būt traucējums, ko sauc par Stīvensa-Džonsona sindromu;
ja Jums ir smagi izsitumi un veidojas pūšļi, kuru gadījumā ādas slāņi var nolobīties un pa visu ķermeni var veidoties lieli jēlas ādas apvidi. Jums var būt arī vispārēji slikta pašsajūta, drudzis, drebuļi un muskuļu sāpes (toksiska epidermas nekrolīze).
Ja neesat pārliecināts, vai kaut kas no iepriekš minētā attiecas uz Jums, pirms Amiokordin lietošanas konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu.
Citas zāles un Amiokordin
Pastāstiet ārstam vai farmaceitam par visām zālēm, kuras lietojat pēdējā laikā, esat lietojis vai varētu lietot, ieskaitot zāles, ko var iegādāties bez receptes, ieskaitot augu izcelsmes zāles, jo Amiokordin var ietekmēt dažu citu zāļu iedarbības veidu.
Arī dažas citas zāles var ietekmēt Amiokordin iedarbības veidu.
It īpaši nelietojiet šīs zāles un informējiet ārstu, ja Jūs lietojat:
citas zāles sirdsdarbības traucējumu ārstēšanai (piemēram, kā solatols, hinidīns, prokaīnamīds, disopiramīds vai bretilijs);
zāles infekciju ārstēšanai (piemēram, kā introvenozs eritromicīns, kotrimoksazols, moksifloksacīns vai pentamidīns);
zāles šizofrēnijas ārstēšanai (piemēram, kā hlorpromazīns, tioridazīns, flufenazīns, pimozīds, haloperidols, amisulprīds vai sertindols);
zāles citu garīgu slimību ārstēšanai (piemēram, kā litijs, doksepīns, maprotolīns vai amitriptilīns);
zāles, ko sauc par antihistamīna līdzekļiem, ko lieto siena drudža, izsitumu vai citu alerģiju ārstēšanai (piemēram, kā terfenadīns, astemizols vai mizolastīns);
zāles C hepatīta ārstēšanai (piemēram, kā sofosbuvīrs, daklatazvīrs, simeprevīrs vai ledipsvīrs);
pretmalārijas līdzekļus (piemēram, kā hinidīnu, meflohīnu, hlorohīnu vai halofantrīnu).
Pastāstiet ārstam, ja lietojat kādas no tālāk minētajām zālēm:
zāles infekcijas ārstēšani (piemēram, kā klaritromicīns, ciprofloksacīns, ofloksacīns vai levofloksacīns);
zāles sirdsdarbības traucējumu ārstēšanai, kuras sauc par bēta blokatoriem (piemēram, propranololu);
zāles, kuras sauc par kalcija kanālu blokatoriem un lieto, lai ārstētu sāpes krūtīs (stenokardiju) vai paaugstinātu asinsspiedienu (piemēram, diltiazemu vai verapamilu);
zāles aizcietējuma ārstēšanai (caurejas līdzekļus), piemēram, bisakodilu vai sennu;
- zāles paaugstināta holesterīna līmeņa ārstēšanai (statīnus), piemēram, simvastatīnu vai atorvastatīnu.
Lietojot vienlaicīgi ar Amiokordin, turpmāk minētās zāles var palielināt blakusparādību iespējamību:
amfotericīns (ievadīts tieši vēnā), ko lieto sēnīšinfekciju ārstēšanai;
zāles iekaisuma ārstēšanai (kortikosteroīdi), piemēram, hidrokortizons, betametazons vai prednizolons;
urīndzenošie līdzekļi (diurētiskie līdzekļi);
vispārējās anestēzijas līdzekļi vai skābeklis lielā devā, ko lieto operācijas laikā;
tetrakosaktīds, ko lieto dažu hormonālu traucējumu pārbaudei;
amiodarona tabletes - lieto neritmiskas sirdsdarbības (aritmijas) kontrolei.
Amiokordin var pastiprināt šādu zāļu iedarbību:
ciklosporīns un takrolims, ko lieto, lai palīdzētu novērst transplantātu atgrūšanu;
zāles impotences ārstēšanai, piemēram, sildenafils, tadalafils vai vardenafils;
fentanils, ko lieto sāpju atvieglošanai;
ergotamīns, ko lieto migrēnas ārstēšanai;
midazolāms, ko lieto trauksmes mazināšanai vai lai atslābinātos pirms operācijas;
kolhicīns, ko lieto podagras ārstēšanai;
flekainīds, vēl vienas zāles, ko lieto neritmiskas sirdsdarbības gadījumā. Ārstam jāuzrauga Jūsu ārstēšana un viņš var uz pusi samazināt flekainīda devu;
lidokaīns, ko lieto kā anestēzijas līdzekli;
varfarīns, ko lieto, lai novērstu asins sarecēšanu;
sirds glikozīdi, ko lieto dažu sirds slimību ārstēšanai.
Ja neesat pārliecināts, vai kaut kas no iepriekš minētā attiecas uz Jums, pirms Amiokordin lietošanas konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu.
Grūtniecība un barošana ar krūti
Ja Jūs esat grūtniece vai barojat bērnu ar krūti, ja domājat, ka Jums varētu būt iestājusies grūtniecība, vai plānojat grūtniecību, pirms šo zāļu lietošanas konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu.
Grūtniecības laikā Amiokordin nedrīkst lietot, izņemot ārkārtējos gadījumos.
Amiokordin izdalās ar mātes pienu, tāpēc, ja mātei Amiokordin ir nepieciešams, barošana ar krūti nav ieteicama.
Transportlīdzekļu vadīšana un mehānismu apkalpošana
Amiokordin šķīdums neietekmē vai nenozīmīgi ietekmē spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus.
Amiokordin satur benzilspirtu
Šīs zāles satur benzilspirtu (20 mg/ml) kā konservantu. Var izraisīt toksiskas un alerģiskas reakcijas zīdaiņiem un bērniem līdz 3 gadu vecumam.
3. Kā lietot Amiokordin
Vienmēr lietojiet šīs zāles tieši tā, kā ārsts vai farmaceits Jums teicis. Neskaidrību gadījumā vaicājiet ārstam vai farmaceitam.
Amiokordin nedrīkst sajaukt (lietot maisījumā) ar citām zālēm vienā šļircē vai infūzijas pudelē.
Amiokordin šķīdumu injekcijām var sajaukt (lietot maisījumā) tikai ar 5% glikozes šķīdumu.
Intravenozā infūzija izdarāma ar tilpuma sūkni caur centrālo venozo katetru.
Devas un lietošanas veids
Intravenoza injekcija
Ieteicamā deva ir 150 mg-300 mg ar 10-20 ml 5% glikozes šķīduma, un tā jāievada vismaz 3 minūšu laikā. Otru injekciju vēnā nedrīkst izdarīt ātrāk kā 15 minūtes pēc pirmās. Lai iedarbība būtu noturīga, ir jāveic infūzija.
Intravenoza infūzija
Ārstēšanas sākums (piesātinošā deva): ieteicamā deva ir 5 mg/kg ķermeņa masas, un tā jāievada ar 250 ml 5% glikozes šķīduma 20 minūšu līdz 2 stundu laikā. Devu var lietot atkārtoti 2 – 3 reizes 24 stundu laikā. Maksimālā dienas deva nedrīkst pārsniegt 1200 mg.
Balstdeva ir 10 – 20 mg/kg dienā (parasti 600 – 800 mg dienā, taču ne vairāk par 1200 mg dienā), ko ievada ar 250 ml 5% glikozes šķīduma. Ārstēšana ar infūziju parasti ilgst 4 – 5 dienas. Ja ārsts plāno ilgāku ārstēšanu, jau pirmajā infūzijas dienā jāsāk dzert Amiokordin tabletes. Amiokordin lietošana pēc tam jāpārtrauc pakāpeniski.
Vienmēr lietojiet šīs zāles tieši tā kā aprakstīts šajā instrukcijā vai kā ārsts, farmaceits, vai medmāsa Jums teicis(-kusi). Neskaidrību gadījumā vaicājiet ārstam, farmaceitam, vai medmāsai.
Gados vecāki pacienti
Ieteicama ārstēšana ar mazāko piesātinošo un balstdevu.
Pacienti ar aknu un nieru darbības traucējumiem
Devas piemērošana nav nepieciešama pacientiem ar aknu un nieru darbības traucējumiem (izņemot ļoti smagos aknu mazspējas gadījumos).
Lietošana bērniem un pusaudžiem
Ir pieejami tikai ierobežoti dati par efektivitāti un drošumu, lietojot bērniem. Jūsu ārsts izlems par atbilstošu devu.
Ja esat lietojis Amiokordin vairāk nekā noteikts
Par pārdozēšanu ir maz ziņu. Ir zināms tikai par dažiem gadījumiem, kad novērota ievērojami lēnāka sirdsdarbība, sirds ritma traucējumi, asinsrites nepietiekamība un aknu darbības traucējumi. Ja ārstēšanas laikā pamanāt, ka pasliktinās pašsajūta, palēninās sirdsdarbība vai parādās sirdsdarbības ritma traucējumi, par to jāpaziņo ārstam.
Pārdozēšanas gadījumā ārstēšana ir simptomātiska. Iespējama bradikardija, ko var ārstēt ar atropīnu, bēta receptoru agonistiem, glikagonu vai īslaicīgi ievietotu elektrokardiostimulatoru. Hipotensiju var ārstēt ar inotropiem un/vai vazopresoriskiem līdzekļiem. Amiodarona izvadīšanai no organisma hemodialīze nav efektīva.
Jūs nedrīkstat saņemt dubultu devu, ja pēdējā deva nav ievadīta laikā.
Ja Jums ir kādi jautājumi par šo zāļu lietošanu, jautājiet savam ārstam, farmaceitam, vai medmāsai.
4. Iespējamās blakusparādības
Tāpat kā visas zāles, šīs zāles var izraisīt blakusparādības, kaut arī ne visiem tās izpaužas.
Ļoti bieži: var skart vairāk kā 1 no 10 cilvēkiem
Bieži: var skart līdz 1 no 10 cilvēkiem
Retāk: var skart līdz 1 no 100 cilvēkiem
Reti: var skart līdz 1 no 1 000 cilvēkiem
Ļoti reti: var skart līdz 1 no 10 000 cilvēkiem
Nav zināmi: biežumu nevar noteikt pēc pieejamiem datiem
Amiokordin blakusparādības var izpausties ārstēšanās laikā un arī vairākas nedēļas pēc ārstēšanas pārtraukšanas.
Bieži:
mērena sirds ritma palēnināšanās (bradikardija);
asinsspiediena pazemināšanās, parasti viegla un pārejoša; ir ziņots par izteiktu asinsspiediena pazemināšanos (kas rodas pēc pārdozēšanas vai pārāk ātras injekcijas);
reakcijas injekcijas vietā, piemēram, sāpes, apsārtums, pietūkums (tūska), nekroze, šķidruma izplūšana no asinsvadiem apkārtējos audos, šķidruma iespiešanās un uzkrāšanās audos, iekaisums, sacietējums, vēnu iekaisums ar trombu veidošanos, vēnu iekaisums, difūzs saistaudu iekaisums, infekcija, ādas vai audu pigmentācijas izmaiņas.
Ļoti reti:
smagas formas alerģiska reakcija (anafilaktiskais šoks);
nedaudz paaugstināts intrakraniālais spiediens, galvassāpes;
Jūsu sirdsdarbība kļūst ļoti lēna vai apstājas. Tas var notikt, it īpaši gados vecākiem pacientiem vai cilvēkiem ar sirds ritma traucējumiem (ārstēšana var tikt pārtraukta);
Jūsu sirdsdarbība kļūst vēl nevienmērīgāka vai vēl vairāk izmainīta un var izraisīt sirdslēkmi;
karstuma viļņi;
plaušu toksicitāte, smagas elpošanas sistēmas komplikācijas (akūts pieaugušo respiratorā distresa sindroms, reizēm letāls), bronhu spazmas un/vai elpas trūkums pacientiem ar smagu elpošanas mazspēju, īpaši pacientiem ar astmu;
apgrūtināta elpošana vai saspringuma sajūta krūtīs, pastāvīgs klepus, sēkšana, ķermeņa masas zudums un drudzis. Tas var būt saistīts ar plaušu iekaisumu, kas var būt ļoti bīstams;
slikta dūša (nelabums);
aknu enzīmu daudzuma izmaiņas terapijas sākumā, kas var normalizēties, samazinot devu vai pat spontāni. To var noteikt ar asinsanalīzēm;
akūta aknu mazspēja ar augstu transamināžu līmeni serumā un/vai dzelti;
svīšana.
Slikta pašsajūta, apmulsums vai vājums, slikta dūša, apetītes zudums, aizkaitinājums. Tā var būt slimība, ko sauc antidiurētiskā hormona neatbilstošas sekrēcijas sindroms (SIADH).
Nav zināmi:
alerģiska reakcija (angioedēma);
pastiprināta vairogdziedzera funkcija (hipertireoze);
nātrene;
pēkšņs aizkuņģa dziedzera iekaisums (pankreatīts (akūts));
apmulsums (delīrijs);
dzīvībai bīstamas ādas reakcijas, kam raksturīgi izsitumi, čūlas, ādas lobīšanās un sāpes (toksiska epidermas nekrolīze (TEN), Stīvensa-Džonsona sindroms (SJS), bullozs dermatīts, zāļu reakcija ar eozinofīliju un sistēmiskiem simptomiem (DRESS));
izteikta balto asins šūnu skaita samazināšanās, kas palielina infekciju iespējamību (agranulocitoze);
redzes zudums vienā acī vai redzes aizmiglošanās un krāsu izzušana. Jums var būt sāpošas vai jutīgas acis un sāpes, grozot acis. Tā var būt slimība, ko dēvē par optisko neiropātiju jeb neirītu.
muguras sāpes.
Ziņošana par blakusparādībām
Ja Jums rodas jebkādas blakusparādības, konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu, vai medmāsu. Tas attiecas arī uz iespējamajām blakusparādībām, kas nav minētas šajā instrukcijā. Jūs varat ziņot par blakusparādībām arī tieši Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15,
Tīmekļa vietne: HYPERLINK "http://www.zva.gov.lv/../?id=613&sa=613&top=3"www.zva.gov.lv. Ziņojot par blakusparādībām, Jūs varat palīdzēt nodrošināt daudz plašāku informāciju par šo zāļu drošumu.
5. Kā uzglabāt Amiokordin
Uzglabāt bērniem neredzamā un nepieejamā vietā.
Nelietot šīs zāles pēc derīguma termiņa beigām, kas norādīts uz iepakojuma pēc „ EXP”. Derīguma termiņš attiecas uz norādītā mēneša pēdējo dienu.
Uzglabāt temperatūrā līdz 25°C.
Uzglabāt oriģinālā iepakojumā, lai sargātu no gaismas.
Neizmetiet zāles kanalizācijā vai sadzīves atkritumos. Vaicājiet farmaceitam, kā izmest zāles, kuras vairs nelietojat. Šie pasākumi palīdzēs aizsargāt apkārtējo vidi.
6. Iepakojuma saturs un cita informācija
Ko Amiokordin satur
Aktīvā viela ir amiodarona hidrohlorīds. 3 ml šķīduma (1 ampula) satur 150 mg amiodarona hidrohlorīda (1 ml šķīduma satur 50 mg amiodarona hidrohlorīda).
Citas sastāvdaļas ir benzilspirts, polisorbāts 80, ūdens injekcijām.
Amiokordin ārējais izskats un iepakojums
Šķīdums injekcijām ir gaiši dzeltenā krāsā, dzidrs.
Pieejamas kārbiņas ar 5 ampulām pa 3 ml šķīduma (150 mg/3 ml).
Izsniegšanas kārtība
Izsniedz tikai pret ārsta recepti.
Šīs zāles lietojamas tikai ārstniecības iestādēs, un tās drīkst ievadīt tikai pilnvarots medicīnas darbinieks.
Reģistrācijas apliecības īpašnieks un ražotājs
KRKA, d.d., Novo mesto, Šmarješka cesta 6, 8501 Novo mesto, Slovēnija
Šī lietošanas instrukcija pēdējo reizi pārskatīta 10/2017
Tālāk sniegtā informācija paredzēta tikai veselības aprūpes profesionāļiem:
Amiokordin šķīdumu injekcijām var sajaukt (lietot maisījumā) tikai ar 5% glikozes šķīdumu.
Injekcija vēnā izdarāma vismaz 3 minūšu laikā.
Ar intravenozo infūziju ievadāmā piesātinošā deva jāievada ar 250 ml 5% glikozes šķīduma 20 minūšu līdz 2 stundu laikā.
Intravenozās infūzijas balstdeva ievadāma ar 250 ml 5% glikozes šķīduma.
Intravenozā infūzija izdarāma ar tilpuma sūkni caur centrālo venozo katetru.
Instrukcijas skatīt 3. punktā “Kā lietot Amiokordin”.
SASKAŅOTS ZVA 26-10-2017
PAGE
ZĀĻU APRAKSTS
1. ZĀĻU NOSAUKUMS
Amiokordin 150 mg/3 ml šķīdums injekcijām
2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS
3 ml šķīduma (1 ampulā) ir 150 mg amiodarona hidrohlorīda (Amiodaroni hydrochloridum).
(1 ml šķīduma ir 50 mg amiodarona hidrohlorīda).
Palīgviela ar zināmu iedarbību:
benzilspirts.
Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.
3. ZĀĻU FORMA
Šķīdums injekcijām.
Šķīdums injekcijām ir gaiši dzeltens, dzidrs.
4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA
4.1. Terapeitiskās indikācijas
Amiokordin šķīdumu injekcijām lieto, kad nepieciešama ātra atbildes reakcija pret ārstēšanu vai kad nav iespējams veikt perorālu ārstēšanu, galvenokārt smagu sirdsdarbības ritma traucējumu, piemēram, supraventrikulāru ritma traucējumu ar lielu kambaru darbības frekvenci, tahikardiju priekšlaikus uzbudinājuma sindroma (Volfa–Parkinsona–Vaita sindroma) gadījumā un dokumentētu simptomātisku kambaru tahikardiju vai fibrilāciju, ārstēšanai.
4.2. Devas un lietošanas veids
Amiokordin šķīdums injekcijām jālieto tikai tad, ja ir iespējas veikt sirdsdarbības uzraudzību, defibrilāciju un sirds stimulāciju.
Amiokordin šķīdumu injekcijām drīkst lietot pirms kardioversijas ar līdzstrāvu.
Devas
Devu vienmēr pielāgo, ņemot vērā pacienta klīnisko stāvokli un vajadzības.
Intravenoza injekcija
Parastā deva ir 150 mg -300 mg ar 10-20 ml 5% glikozes šķīduma, injicējot ne ātrāk kā 3 min laikā. Atkārtotu intravenozu injekciju drīkst veikt ne ātrāk kā 15 min pēc pirmās injekcijas, pat ja injicēts tikai 1 ampulas saturs (neatgriezeniska kolapsa iespējamības dēļ). Terapeitiskā iedarbība sākas pirmajās minūtēs un pēc tam lēnām mazinās. Tādējādi iedarbības saglabāšanai jāveic infūzija.
Nejauciet kopā ar citām zālēm tajā pašā šļircē.
Intravenoza infūzija
Sākumterapija (piesātinošā deva). Parastā deva ir 5 mg/kg ķermeņa masas. To ievada ar 250 ml 5% glikozes šķīduma 20 min – 2 h laikā. Infūzijas ātrums jāpielāgo, ņemot vērā preparāta iedarbību. Devu var ievadīt atkārtoti 2 – 3 reizes 24 h laikā. Maksimālā dienas deva nedrīkst pārsniegt 1200 mg.
Balstdeva. 10 – 20 mg/kg dienā (parasti 600 – 800 mg dienā, maksimāli 1200 mg dienā), ievadot ar 250 ml 5% glikozes. Ārstēšanu ar infūziju parasti turpina 4 – 5 dienas.
Kardiopulmonālā reanimācija
Ieteicamā deva pret defibrilāciju rezistentas kambaru fibrilācijas/bezpulsa kambaru tahikardijas gadījumā ir 300 mg (jeb 5 mg/kg ķermeņa masas), atšķaidot 20 ml 5% glikozes šķīduma un injicējot strauji. Ja kambaru fibrilācija saglabājas, var apsvērt papildu 150 mg (jeb 2,5 mg/kg ķermeņa masas) i.v. devu.
Informāciju par nesaderību skatīt 6.2. apakšpunktā.
Pāreja no intravenozas terapijas uz perorālu terapiju
Tiklīdz ir sasniegta atbilstoša atbildes reakcija, vienlaicīgi jāuzsāk perorāla terapija, lietojot parasto piesātinošo devu (t.i., 200 mg trīsreiz dienā). Amiodarona lietošana pēc tam jāpārtrauc pakāpeniski.
Gados vecāki cilvēki
Tāpat kā visiem pacientiem, ir svarīgi lietot minimālo efektīvo devu. Lai gan nav pierādījumu par to, ka šai pacientu grupai būtu nepieciešama citāda deva, lietojot pārāk lielu devu, šiem pacientiem var būt lielāka nosliece uz bradikardiju un impulsu pārvades traucējumiem. Īpaša uzmanība jāpievērš vairogdziedzera darbības uzraudzībai (skatīt 4.3., 4.4. un 4.8. apakšpunktu).
Pacienti ar nieru un aknu darbības traucējumiem
Pacientiem ar nieru un aknu darbības traucējumiem devas piemērošana nav nepieciešama.
Pieredze ar bērniem ir ierobežota.
Pediatriskā populācija
Amiodarona drošums un efektivitāte, lietojot bērniem, nav noteikts. Pašreiz pieejamie dati aprakstīti 5.1. un 5.2. apakšpunktā.
Benzilspirta klātbūtnes dēļ amiodarona intravenoza ievadīšana ir kontrindicēta jaundzimušajiem, zīdaiņiem un bērniem līdz 3 gadu vecumam.
4.3. Kontrindikācijas
Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu un/vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām.
Paaugstināta jutība pret jodu (viena ampula satur aptuveni 56 mg joda).
Sinusa bradikardija un sinuatriāla sirdsdarbības blokāde. Pacientiem ar smagiem sirds vadīšanas traucējumiem (augstas pakāpes AV blokāde, bifascikulāra vai trifascikulāra blokāde) vai sinusa mezgla vājuma sindromu amiodaronu drīkst lietot vienīgi kombinācijā ar elektrokardiostimulatoru.
Smaga elpošanas mazspēja, cirkulators kolapss, vai smaga arteriāla hipotensija.
Lietojot Amiokordin šķīdumu inekcijām bolus injekcijas veidā, kontrindikācijas ir arī hipotensija, sirds mazspēja un kardiomiopātija.
Vienlaikus ārstēšana ar zālēm, kas var izraisīt torsades de pointes tipa polimorfisku kambaru tahikardiju (skatīt 4.5. apakšpunktu).
Pierādījumi par vairogdziedzera disfunkciju (hipo- vai hipertireozi) vai šāda disfunkcija anamnēzē. Ja nepieciešams, pirms ārstēšanas visiem pacientiem jāveic vairogdziedzera darbības pārbaude.
Grūtniecība (izņemot neatliekamus gadījumus, kad paredzamais efekts attaisno risku) un barošana ar krūti (skatīt 4.6. apakšpunktu).
Zāles, kuras izteikti pagarina QT intervālu.
Visas šīs iepriekš minētās kontrindikācijas neattiecas uz amiodarona lietošanu kardiopulmonālai reanimācijai, ja ir pret elektrošoku rezistenta kambaru fibrilācija.
Benzilspirta klātbūtnes dēļ intravenozi ievadīts amiodarons ir kontrindicēts jaundzimušajiem,
zīdaiņiem un bērniem līdz 3 gadu vecumam.
4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā
Amiokordin šķīdumu injekcijām drīkst lietot vienīgi īpašā aprūpes nodaļā, veicot nepārtrauktu uzraudzību (EKG un asinsspiediens).
Ņemot vērā hemodinamisko ietekmi, kas dažkārt saistīta ar strauju injekciju, priekšroka dodama i.v. infūzijai nevis bolus injekcijai (skatīt 4.8. apakšpunktu). Asinsrites kolapsu var veicināt pārāk strauja ievadīšana vai pārdozēšana (šādiem pacientiem, kuriem ir bradikardija, veiksmīgi lietots atropīns).
Atkārtota vai nepārtraukta infūzija caur perifērām vēnām var izraisīt reakcijas injekcijas vietā (skatīt 4.8. apakšpunktu). Ja paredzama atkārtota vai nepārtraukta infūzija, ieteicama ievadīšana caur centrālo venozo katetru. Ievadot infūzijas veidā, Amiokordin šķīduma injekcijām pilienu izmērs var būt mazāks un, ja nepieciešams, jāpielāgo infūzijas ātrums.
Devas lielums ir apmēram 5 mg/kg ķermeņa masas. Izņemot pret defibrilāciju rezistentas kambaru fibrilācijas kardiopulmonālas reanimācijas gadījumus, amiodarons jāinjicē vismaz 3 minūšu laikā. Intravenozu injekciju nedrīkst atkārtot vismaz 15 minūtes pēc pirmās injekcijas, pat ja ievadīts tikai 1 ampulas saturs (iespējams neatgriezenisks kolapss).
Nejauciet ar citām zālēm tajā pašā šļircē. Neinjicējiet citas zāles caur to pašu sistēmu. Ja amiodarona lietošana jāturpina, tā jāveic intravenozas infūzijas veidā (skatīt 4.2. apakšpunktu).
Sirds funkcijas traucējumi
Piesardzība jāievēro pacientiem ar hipotensiju un dekompensētu kardiomiopātiju, un smagu sirds mazspēju (skatīt 4.3. apakšpunktu).
Amiodaronam piemīt neliela aritmijas veicinoša ietekme. Ziņots par jaunu aritmiju rašanos vai ārstēto aritmiju pasliktināšanos, dažkārt ar letālu iznākumu. Ir svarīgi, bet grūti atšķirt zāļu efektivitātes trūkumu no proaritmiskās ietekmes, vai tā ir saistīta ar sirds stāvokļa pasliktināšanos, vai nē. Proaritmiskā ietekme parasti rodas QT intervāla pagarinošo faktoru kontekstā, tādu kā zāļu mijiedarbība un/vai elektrolītu līdzsvara traucējumi (skatīt 4.5. un 4.8. apakšpunktu).
Pārāk liela deva var izraisīt bradikardiju, idioventrikulārā ritma vadīšanas traucējumus, it īpaši gados vecākiem cilvēkiem vai glikozīdu terapijas laikā. Šādos gadījumos ārstēšana ar amiodaronu jāpārtrauc. Ja nepieciešams, var lietot β-adrenostimulantus vai glikagonu. Amiodarona garā eliminācijas pusperioda dēļ, ja bradikardija ir smaga un simptomātiska, jāapsver elektrokardiostimulatora ievietošana.
Smaga bradikardija (skatīt 4.5. apakšpunktu)
Novēroti smagi, potenciāli dzīvībai bīstami bradikardijas un sirds blokādes gadījumi, ja amiodaronu lieto kombinācijā ar sofosbuvīru kombinācijā ar citām C hepatīta pretvīrusu zālēm (CHV) ar tiešo pretvīrusu iedarbību (TPD), tādu kā daklatasvīram, simeprevīram vai ledipasvīram. Tāpēc nav ieteicama šo zāļu vienlaicīga lietošana kopā ar amiodaronu.
Ja nevar izvairīties no vienlaicīgas lietošanas ar amiodaronu, uzsākot lietot sofosbuvīru kombinācijā ar citiem TPD līdzekļiem, ieteicams pacientus rūpīgi novērot. Pacienti, kuriem noteikts augsts bradiaritmijas risks, pēc vienlaicīgas ārstēšanas ar sofosbuvīru uzsākšanas nepārtraukti jāuzrauga vismaz 48 stundas piemērotā klīniskā vidē.
Amiodarona ilgā eliminācijas pusperioda dēļ atbilstoša uzraudzība arī jāveic pacientiem, kuri pārtraukuši amiodarona lietošanu dažu pēdējo mēnešu laikā un kam jāuzsāk sofosbuvīra lietošana kombinācijā ar citiem TPD līdzekļiem.
Pacienti, kas saņem šīs zāles C hepatīta ārstēšanai kopā ar amiodaronu, ar vai bez citām zālēm, kas palēnina sirdsdarbību, jābrīdina par bradikardijas un sirds blokādes simptomiem un, ja tādi rodas, jāiesaka nekavējoties sazināties ar ārstu.
Endokrīnās sistēmas traucējumi (skatīt 4.8. apakšpunktu)
Intravenozi ievadīts amiodarons var izraisīt hipertireozi, īpaši pacientiem, kuriem anamnēzē ir vairogdziedzera darbības traucējumi, vai pacientiem, kuri lieto/iepriekš ir lietojuši amiodaronu iekšķīgi. Ja ir aizdomas par vairogdziedzera darbības traucējumiem, jānosaka ujTSH līmenis serumā.
Amiodarons satur jodu, un tādējādi tas var ietekmēt radioloģiski iezīmēta joda saistīšanos. Tomēr vairogdziedzera darbības pārbaužu rezultāti (brīvais T3, brīvais T4, ujTSH) aizvien ir interpretējami. Amiodarons inhibē levotiroksīna (T4) perifēro konversiju par trijodtironīnu (T3) un var izraisīt atsevišķas bioķīmiskas pārmaiņas (brīvā T4, koncentrācijas paaugstināšanos serumā, brīvā T3 līmenim esot nedaudz pazeminātam vai pat normālam) klīniski eitireoīdiem pacientiem. Šādos gadījumos nav iemesla pārtraukt amiodarona lietošanu, ja nav klīnisku vai citu bioloģisku (ujTSH) pierādījumu par vairogdziedzera slimību.
Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības (skatīt 4.8. apakšpunktu)
Ievadot amiodaronu intravenozi, ļoti retos gadījumos ziņots par intersticiālu pneimonītu. Ja ir aizdomas par šādu diagnozi, jāveic krūškurvja rentgenoloģiska izmeklēšana. Amiodarona terapija jāizvērtē atkārtoti, jo intersticiāls pneimonīts pēc amiodarona lietošanas agrīnas pārtraukšanas parasti ir atgriezenisks, jāapsver arī ārstēšana ar kortikosteroīdu (skatīt 4.8. apakšpunktu). Klīniskie simptomi nereti izzūd dažu nedēļu laikā, kam seko lēnāka radioloģiska un plaušu darbības uzlabošanās. Dažu pacientu stāvoklis var pasliktināties, neraugoties uz amiodarona lietošanas pārtraukšanu. Ziņots par letāliem gadījumiem toksiskas ietekmes dēļ uz plaušām.
Ļoti retos gadījumos novērotas smagas elpošanas komplikācijas, dažreiz letālas, parasti tūlīt pēc operācijas (pieaugušo akūta respiratora distresa sindroms); iespējama mijiedarbība ar lielu skābekļa koncentrāciju (skatīt 4.5. un 4.8. apakšpunktu).
Aknu un/vai žults izvades sistēmas traucējumi (skatīt 4.8. apakšpunktu)
Pirmo 24 stundu laikā pēc amiodarona i.v. ievadīšanas var rasties smaga hepatocelulāra nepietiekamība, kas dažkārt var beigties letāli. Tādēļ, tiklīdz tiek uzsākta amiodarona lietošana, ieteicams stingri uzraudzīt transamināžu līmeni.
Acu bojājumi (skatīt 4.8. apakšpunktu)
Ja rodas redzes miglošanās vai pavājināta redze, nekavējoties jāveic pilna oftalmoloģiska pārbaude, ieskaitot fundoskopiju. Ja ir redzes neiropātija un/vai redzes nerva iekaisums, amiodarona lietošana jāpārtrauc, jo iespējama progresēšana līdz aklumam.
Zāļu mijiedarbība (skatīt 4.5. apakšpunktu)
Nav ieteicams lietot amiodaronu vienlaikus ar šādām zālēm: bēta blokatori, sirdsdarbības ātrumu samazinoši kalcija kanālu inhibitori (verapamils, diltiazems), stimulējoši caurejas līdzekļi, kas var izraisīt hipokaliēmiju.
Lietojot vienlaicīgi ar amiodaronu, ziņots par paaugstinātu flekainīda līmeni plazmā. Flekainīda deva atbilstoši jāsamazina un pacients rūpīgi jāuzrauga.
Pediatriskā populācija
Amiokordin šķīdums injekcijām satur benzilspirtu. 1 ml šķīduma satur 20 mg benzilspirta, 3 ml (1 ampula) satur 60,6 mg. Amiokordin šķīdumu injekcijām nedrīkst ievadīt priekšlaikus dzimušiem bērniem un jaundzimušajiem. Zīdaiņiem un bērniem līdz 3 gadu vecumam tas var izraisīt toksiskas un anafilaktoīdas reakcijas
Īpaši brīdinājumi attiecībā uz kādu no zāļu sastāvdaļām
Amiodarona injekcija satur benzilspirtu (20 mg/ml). Benzilspirts var izraisīt toksiskas un alerģiskas reakcijas zīdaiņiem un bērniem līdz 3 gadu vecumam.
Benzilspirtu saturošu zāļu ievadīšana jaundzimušajiem vai priekšlaikus dzimušiem zīdaiņiem ir bijusi saistīta ar letālu "smakšanas sindromu" (tā simptomi ir strauja smakšanas sindroma sākšanās, hipotensija, bradikardija un kardiovaskulārs kolapss). Benzilspirts var šķērsot placentu, tādēļ šķīdums injekcijām grūtniecības laikā jālieto piesardzīgi.
4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi
Dažas no nozīmīgākajām zālēm, kurām raksturīga mijiedarbība ar amiodaronu, ir varfarīns, digoksīns, fenitoīns un jebkuras zāles, kuras pagarina QT intervālu.
Inhibējot CYP 2C9, amiodarons paaugstina perorālo antikoagulantu (varfarīna) un fenitoīna koncentrāciju plazmā. Varfarīna deva atbilstoši jāsamazina. Amiodarona lietošanas laikā un pēc tās ieteicams biežāk kontrolēt protrombīna laiku. Ja rodas pārdozēšanas pazīmes, fenitoīna deva jāsamazina; var noteikt koncentrāciju plazmā.
Lietojot amiodaronu pacientam, kurš jau saņem digoksīnu, var paaugstināties digoksīna koncentrācija serumā, kas veicina ar augstu digoksīna līmeni saistīto simptomu un pazīmju rašanos. Ieteicama klīniska, EKG un zāļu koncentrācijas plazmā kontrole, un digoksīna deva jāsamazina uz pusi. Iespējama arī sinerģiska ietekme uz sirdsdarbības ātrumu un atrioventrikulāro impulsu pārvadi.
Palielināta torsades de pointes riska dēļ kombinēta terapija ar turpmāk minētajām zālēm, kuras pagarina QT intervālu, ir kontrindicēta (skatīt 4.3. apakšpunktu):
Ia grupas antiaritmiskie līdzekļi, piemēram, hinidīns, prokainamīds, dizopiramīds;
III grupas antiaritmiskie līdzekļi, piemēram, sotalols, bretilijs;
intravenozi ievadīts eritromicīns, kotrimoksazola vai pentamidīna injekcija;
daži antipsihotiskie līdzekļi, piemēram, hlorpromazīns, tioridazīns, flufenazīns, pimozīds, haloperidols, amisulpirīds un sertindols;
litijs un tricikliskie antidepresanti, piemēram, doksepīns, maprotilīns, amitriptilīns;
noteikti prethistamīna līdzekļi, piemēram, terfenadīns, astemizols, mizolastīns;
pretmalārijas līdzekļi, piemēram, hinīns, meflohīns, hlorohīns, halofantrīns;
moksifloksacīns.
Fluorhinoloni
Reti saņemti ziņojumi par QTc intervāla pagarināšanos ar vai bez torsades de pointes pacientiem, kuri amiodaronu lieto kopā ar fluorhinoloniem. No amiodarona lietošanas vienlaicīgi ar fluorhinoloniem ir jāizvairās (vienlaicīga lietošana ar moksifloksacīnu ir kontrindicēta, skat. iepriekš).
Kombinēta lietošana ar šādām zālēm nav ieteicama:
bēta blokatori un noteikti kalcija kanālu inhibitori (diltiazems, verapamils); iespējama negatīvo hronotropisko īpašību pastiprināšanās un impulsu pārvades palēnināšanās;
stimulējoši caurejas līdzekļi, kas var izraisīt hipokaliēmiju, tādējādi palielinot torsades de pointes risku; jālieto cita veida caurejas līdzekļi.
Lietojot amiodaronu vienlaicīgi ar turpmāk minētajām zālēm, kuras arī var izraisīt hipokaliēmiju un/vai hipomagnēmiju, piemēram, diurētiskiem līdzekļiem, sistēmiski lietotiem kortikosteroīdiem, tetrakosaktīdu, intravenozi ievadītu amfotericīnu, jāievēro piesardzība.
Nepieciešams novērst hipokaliēmijas sākšanos (un koriģēt hipokaliēmiju); jākontrolē QT intervāls, un torsade de pointes aritmijas gadījumā nedrīkst ievadīt antiaritmiskus līdzekļus (jāsāk kambaru elektrostimulēšana; var lietot i/v magniju).
Piesardzība jāievēro vispārējās anestēzijas vai lielas devas skābekļa terapijas laikā. Pacientiem, kuri lieto amiodaronu un tiek pakļauti vispārējai anestēzijai, ziņots par potenciāli smagām komplikācijām – bradikardiju (kas nereaģē uz atropīnu), hipotensiju, impulsu pārvades traucējumiem un samazinātu sirds izsviedi.
Novēroti daži pieaugušo respiratorā distresa sindroma gadījumi, visbiežāk tūlīt pēc operācijas. Cēlonis var būt iespējamā mijiedarbība ar augstu skābekļa koncentrāciju.
Greipfrūtu sula inhibē citohromu P450 3A4 un var paaugstināt amiodarona koncentrāciju plazmā. Ārstēšanas laikā ar iekšķīgi lietotu amiodaronu jāizvairās no greipfrūtu sulas lietošanas.
Citohroma P450 3A4 metabolizētas zāles
Lietojot zāles vienlaicīgi ar amiodaronu, CYP 3A4 inhibitoru, var paaugstināties to koncentrācija plazmā, kā rezultātā var palielināties to toksicitāte:
ciklosporīns: lietojot kombinācijā, ciklosporīna līmenis plazmā var paaugstināties pat 2 reizes. Lai uzturētu koncentrāciju plazmā terapeitiskajā diapazonā, var būt jāsamazina ciklosporīna deva.
statīni: lietojot vienlaicīgi amiodaronu un CYP 3A4 metabolizētos statīnus, piemēram, simvastatīnu, atorvastatīnu un lovastatīnu, palielinās toksiskas ietekmes uz muskuļiem (piemēram, rabdomiolīzes) risks. Lietojot amiodaronu, ieteicams izmantot CYP 3A4 nemetabolizētu statīnu.
Citas citohroma P450 3A4 metabolizētas zāles: šādas zāles ir, piemēram, lidokaīns, takrolims, sildenafils, fentanils, midazolāms, triazolāms, dihidroergotamīns, un ergotamīns.
Flekainīds
Tā kā flekainīdu galvenokārt metabolizē CYP 2D6, inhibējot šo izoenzīmu, amiodarons var paaugstināt flekainīda līmeni plazmā, tādēļ ieteicams samazināt flekainīda devu par 50% un stingri uzraudzīt, vai pacientam nerodas blakusparādības. Šādos apstākļos stingri ieteicams uzraudzīt flekainīda līmeni plazmā.
Mijiedarbība ar citu CYP 450 izoenzīmu substrātiem
In vitro pētījumi liecina, ka amiodarona galvenais metabolīts spēj inhibēt arī CYP 1A2, CYP 2C19 un CYP 2D6. Lietojot vienlaicīgi, amiodarons var paaugstināt plazmā tādu zāļu koncentrāciju, kuru metabolisms ir atkarīgs no CYP 1A2, CYP 2C19 un CYP 2D6.
Citu zāļu mijiedarbība ar amiodaronu (skatīt 4.4. apakšpunktu)
Amiodarona vienlaicīgu lietošanu ar sofosbuvīru kombinācijā ar citiem CHV tiešas darbības pretvīrusu līdzekļiem (tādiem kā daklatasvīrs, simeprevīrs vai ledipasvīrs) neiesaka, jo tas var izraisīt smagu simptomātisku bradikardiju. Šīs bradikardijas iedarbības mehānisms nav zināms.
Ja no vienlaicīgas lietošanas nevar izvairīties, ieteicama sirdsdarbības uzraudzība (skatīt 4.4. apakšpunktu).
4.6. Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti
Grūtniecība
Nav pietiekami datu par amiodarona lietošanu grūtniecības laikā cilvēkiem, lai novērtētu iespējamo toksicitāti. Tomēr tā ietekmes dēļ uz augļa vairogdziedzeri amiodarona lietošana grūtniecības laikā ir kontrindicēta, izņemot izņēmuma apstākļos.
Barošana ar krūti
Amiodarons ievērojamā daudzumā izdalās ar mātes pienu, un barošana ar krūti ir kontraindicēta.
4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus
Saskaņā ar amiodarona drošuma datiem, nav nekādu pierādījumu, ka amiodarons ietekmētu spēju vadīt transportlīdzekļus vai apkalpot mehānismus.
4.8. Nevēlamās blakusparādības
Nevēlamās blakusparādības, kas var rasties ārstēšanas laikā ar amiodaronu, ir sakārtotas grupās to biežuma samazinājuma secībā:
ļoti bieži (≥ 1/10),
bieži (≥ 1/100 līdz <1/10),
retāk (≥ 1/1 000 līdz <1/100),
reti (≥ 1/10 000 līdz <1/1 000),
ļoti reti (<1/10 000),
nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem).
Katrā sastopamības biežuma grupā nevēlamās blakusparādības sakārtotas to nopietnības samazinājuma secībā.
Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi:
nav zināmi: pacientiem, kuri lieto amiodaronu, ir konstatēti kaulu smadzeņu granulomas gadījumi.
Imūnās sistēmas traucējumi
ļoti reti: anafilaktisks šoks;
nav zināmi: angioneirotiskā tūska.
Endokrīnās sistēmas traucējumi:
ļoti reti: antidiurētiskā hormona neatbilstošas sekrēcijas sindroms (SIADH);
nav zināmi: hipertireoze.
Nervu sistēmas traucējumi
ļoti reti: labdabīga intrakraniāla hipertensija (galvas smadzeņu pseidoaudzējs), galvassāpes.
Acu bojājumi
nav zināmi: redzes nerva neiropātija/neirīts, kas var progresēt līdz aklumam (skatīt 4.4. apakšpunktu).
Psihiskie traucējumi
nav zināmi: delīrijs (tostarp apjukums)
Sirds funkcijas traucējumi
bieži: bradikardija, galvenokārt vidēji smaga;
ļoti reti:
vidēji smaga bradikardija, sinusa mezgla darbības apstāšanās, kad nepieciešams pārtraukt amiodarona lietošanu, īpaši pacientiem ar sinusa mezgla disfunkciju un/vai gados vecākiem pacientiem;
sākotnējās aritmijas pastiprināšanās, kam dažkārt seko sirdsdarbības apstāšanās (skatīt 4.4. un 4.5. apakšpunktu).
Asinsvadu sistēmas traucējumi
bieži: asinsspiediena pazemināšanās, parasti viegla un pārejoša (ir ziņots, par smagiem hipotensijas vai kolapsa gadījumiem, kas rodas pēc pārdozēšanas vai pārāk ātras injekcijas);
ļoti reti: karstuma viļņi.
Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības
ļoti reti: intersticiāls pneimonīts vai fibroze, dažkārt letāla (skatīt 4.4. apakšpunktu), smagas respiratoras komplikācijas;
smagas elpošanas sistēmas komplikācijas (akūts pieaugušo distresa sindroms, reizēm letāls (skatīt 4.4. un 4.5. apakšpunktu);
bronhu spazmas un/vai elpošanas apstāšanās pacientiem ar smagiem elpošanas sistēmas traucējumiem, īpaši pacientiem ar bronhiālo astmu.
Kuņģa-zarnu trakta traucējumi
ļoti reti: slikta dūša.
nav zināmi: pankreatīts (akūts).
Aknu un/vai žults izvades sistēmas traucējumi
ļoti reti:
seruma transamināžu līmeņa izolēta paaugstināšanās (parasti tā ir vidēja (1,5 - 3 reizes pārsniedzot normālo līmeni)) terapijas sākumā. Tas var normalizēties, samazinot devu vai pat spontāni. akūti aknu darbības traucējumi ar augstu transamināžu līmeni serumā un/vai dzelti, ieskaitot aknu mazspēju, dažreiz letāls iznākums (skatīt 4.4. apakšpunktu), šādos gadījumos ārstēšana jāpārtrauc.
Ādas un zemādas audu bojājumi
ļoti reti: svīšana;
nav zināmi: nātrene, smagas ādas reakcijas, kā toksiska epidermas nekrolīze (TEN)/Stīvensa- Džonsona sindroms (SJS), bulozs dermatīts un zāļu reakcija ar eozinofīliju un sistēmiskiem simptomiem (DRESS).
Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi
nav zināmi: muguras sāpes.
Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā
bieži: reakcijas injekcijas vietā, piemēram, sāpes, apsārtums, tūska, nekroze, ekstravazācija, infiltrācija, iekaisums, sacietējums, tromboflebīts, flebīts, celulīts, infekcija, pigmentācijas izmaiņas.
Smagu blakusparādību gadījumā ārstēšana ir jāpārtrauc.
Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām
Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003.
Tīmekļa vietne: HYPERLINK "http://www.zva.gov.lv/../?id=613&sa=613&top=3" www.zva.gov.lv
4.9. Pārdozēšana
Nav pieejama informācija par intravenozu amiodarona pārdozēšanu.
Maz informācijas par akūtu perorālu amiodarona pārdozēšanu. Ir ziņojumi par dažiem sinusa bradikardijas, sirds blokādes, ventrikulārās tahikardijas, torsade de pointes, asinsrites mazspējas un aknu bojājuma gadījumiem.
Pārdozēšanas gadījumā papildus vispārējiem uzturošiem pasākumiem ārstēšanai jābūt simptomātiskai. Pacients jāuzrauga un, ja rodas bradikardija, drīkst ievadīt bēta adrenostimulējošus līdzekļus vai glikagonu.
Var rasties spontāni izzūdošas kambaru tahikardijas lēkmes. Amiodarona farmakokinētikas dēļ ieteicams veikt atbilstošu un ilgstošu pacienta, īpaši sirdsdarbības, uzraudzību.
Ne amiodaronu, ne tā metabolītus nevar izvadīt dialīzes laikā.
5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS
5.1. Farmakodinamiskās īpašības
Farmakoterapeitiskā grupa: sirds līdzekļi; antiaritmiski līdzekļi, III grupa, ATĶ kods: C01BD01.
Pēc Vaughan–Williams klasifikācijas amiodarons pieder pie III grupas antiaritmiskiem līdzekļiem, tomēr tam piemīt arī I, II un IV grupas preparātu īpašības. Pēc “Sicīlijas gambīta” datiem amiodarons spēcīgi bloķē kālija kanālus, nedaudz bloķē ātros nātrija kanālus un kalcija kanālus un mēreni bloķē alfa un bēta adrenerģiskos receptorus.
Amiodarona antiaritmiskie efekti ir darbības potenciāla 3. fāzes pagarināšana, sinusa mezgla automātisma vājināšana, nekonkurējoša alfa un bēta adrenerģisko receptoru stimulācijas efekta nomākšana, sinuatriālās, atriālās un mezgla impulsu pārvades palēnināšana, refraktārā perioda pagarināšana un miokarda uzbudināmības mazināšana priekškambaru, mezgla un kambaru līmenī, impulsu pārvades palēnināšana un papildus atrioventrikulāro ceļu refraktārā perioda pagarināšana. Amiodarona hemodinamiskie un pretišēmiskie efekti ir perifēriskās pretestības mērena mazināšanās un sirdsdarbības palēnināšanās, kas mazina skābekļa patēriņu sirds muskulī; nekonkurējoša alfa un bēta adrenoreceptoru stimulācijas efektu nomākšana; koronārās asins plūsmas palielināšanās sakarā ar tiešu iedarbību uz miokarda artēriju gludo muskulatūru; sirds izsviedes tilpuma saglabāšana (mazinot spiedienu aortā un perifērisko asinsvadu pretestību). Amiodaronam piemīt viegla negatīva inotropiska iedarbība.
Pēc intravenozas ievades prevalē simpatolītiska iedarbība (nekonkurējoša alfa un bēta adrenoreceptoru stimulācijas efektu nomākšana, līdzīgi II grupas preparātu iedarbībai) un kalcija kanālu bloķēšana (līdzīgi IV grupas preparātu iedarbībai). Galvenais hemodinamiskais efekts pēc amiodarona intravenozas ievades ir hipotensija, kuru izraisa sistēmiskās asinsvadu pretestības mazināšanās un negatīvā inotropiskā ietekme. Asinsspiediens parasti pazeminās, bet smagu hipotensiju var novērst, palēninot infūziju. Intravenozi ievadīta amiodarona tiešā negatīvā inotropiskā iedarbība ir neliela un īslaicīga (tā parasti turpinās 1 h pēc bolus injekcijas, līdz 24 h pēc infūzijas). Tas parasti nemazina sirds izsviedi, izņemot pacientiem ar kreisā kambara darbības traucējumiem, kam sirds izsviede var būt īslaicīgi samazināta. Injicējot amiodaronu, var attīstīties tahikardija un tā parasti ilgst aptuveni 5 min pēc ievades. Bradikardija var attīstīties 10 – 15 min pēc bolus injekcijas. Bradikardija var būt visu laiku, kamēr tiek veikta intravenoza infūzija. Ja infūziju veic ilgāk nekā 3 – 5 dienas, bradikardija parasti izzūd spontāni.
Ievadot intravenozi (bolus injekcijas veidā), antiaritmiskā iedarbība sākas jau pirmās stundas laikā pēc ievades; turpinot parenterālu zāļu ievadi (infūziju veidā), maksimālā iedarbība tiek sasniegta 2 dienu laikā.
Pediatriskā populācija
Nav veikti kontrolēti pediatriski pētījumi.
Publicētajos pētījumos amiodarona drošums tika novērtēts 1118 pediatriskiem pacientiem ar dažādām aritmijām. Pediatriskos klīniskajos pētījumos tika lietotas šādas devas:
Iekšķīgi
Piesātinošā deva: 10 - 20 mg/kg dienā 7 - 10 dienas (vai 500 mg/m2 dienā, izsakot uz kvadrātmetru)
Balstdeva: jālieto minimālā efektīvā deva; atbilstoši individuālai atbildes reakcijai tā var būt robežās no 5 līdz 10 mg/kg dienā (vai 250 mg/m2 dienā, izsakot uz kvadrātmetru).
Intravenozi
piesātinošā deva: 5 mg/kg ķermeņa masas 20 minūšu līdz 2 stundu laikā;
uzturošā deva: 10 līdz 15 mg/kg/dienā dažu stundu līdz vairāku dienu laikā.
Nepieciešamības gadījumā perorālo terapiju var sākt vienlaicīgi ar parasto piesātinošo devu.
5.2. Farmakokinētiskās īpašības
Amiodarona farmakokinētika ir neparasta un sarežģīta, tā nav pilnībā noskaidrota.
Uzsūkšanās
Pēc intravenozas injekcijas amiodarons maksimālo koncentrāciju serumā sasniedz ātri. Koncentrācija serumā ātri mazinās, galvenokārt tā izplatības dēļ perifēriskos audos.
Izkliede
Sadales tilpums ir 40 – 130 l/kg. Maksimālo koncentrāciju sirds muskulī tas sasniedz jau dažu minūšu laikā pēc intravenozas injekcijas. Amiodarona līmenis sirds muskulī ir augstāks nekā plazmā.
Biotransformācija
Metabolisms un izvadīšana notiek tāpat kā lietojot perorāli. Pusperiods pēc vienreizējas intravenozas injekcijas vidēji ir 3,2 – 20,7 h, pēc atkārtotas ievades vai intravenozas infūzijas – aptuveni 50 dienas.
Amiodarons metabolizējas galvenokārt aknās un daļēji arī zarnās (t. i., zarnu gļotādā). Aknās to metabolizē citohroms P450 (izoenzīms CYP3A4). Galvenie metabolizēšanas ceļi ir dejodēšana, hidroksilēšana, O– un N–dealkilēšana (deetilēšana). N–deetilēšanas procesā veidojas dezetilamiodarons, galvenais un farmakoloģiski aktīvais amiodarona metabolīts (pēc dažu autoru domām tas veidojas zarnu gļotādā). Konstatēti arī citi (dejodēti) metabolīti, bet to iespējamā uzkrāšanās, farmakodinamiskā un toksiskā iedarbība vēl nav pilnīgi izpētīta.
Eliminācija
Amiodarons izdalās ar žulti (izkārnījumos) un caur nierēm. Tā kā amiodarons gandrīz pilnībā metabolizējas, urīnā un izkārnījumos to atrod niecīgā daudzumā. Vienreizējas amiodarona devas eliminācijas pusperiods vidēji ir 3,2 – 20,7 h. Ilgstošas lietošanas gadījumā amiodarona pusperiods ir ļoti garš, t. i., 13 – 103 dienas (vidēji 53 ± 24 dienas).
Dažu pirmo ārstēšanas dienu laikā amiodarons uzkrājas organismā. Preparāta izvadīšana sākas tikai pēc dažām dienām. Līdzsvara koncentrācija plazmā tiek sasniegta pakāpeniski dažu nedēļu vai mēnešu laikā. Pēc ārstēšanas pārtraukšanas amiodarona izvadīšana turpinās dažus mēnešus. Ņemot vērā augstāk minētās amiodarona īpašības, ārstēšana jāsāk ar lielām (piesātinošām) devām, lai audos ātrāk sasniegtu terapeitiski efektīvu koncentrāciju.
Īpašas pacientu grupas
Amiodarona farmakokinētika veseliem brīvprātīgiem un pacientiem ar kambaru tahikardiju vai fibrilāciju, nieru mazspēju, aknu mazspēju vai kreisā kambara darbības traucējumiem ir līdzīga, tādēļ devas pielāgošana nav nepieciešama (izņemot ļoti smagas aknu mazspējas un kreisā kambara darbības traucējumu gadījumus). Klīniskā pētījumā konstatēja, ka cukura diabēta slimniekiem amiodarona antiaritmiskā iedarbība sākas lēnāk un preparāts lēnāk mazina pulsa frekvenci, neskatoties uz nemainīto farmakokinētiku (koncentrāciju serumā). Šo pārmaiņu iemesls nav pilnībā noskaidrots, bet uzskata, ka tas ir autonomās diabētiskās neiropātijas dēļ.
Gados vecāki pacienti
Amiodarona farmakokinētika ir nedaudz mainīta gados vecākiem pacientiem, bet šīs pārmaiņas ir klīniski nenozīmīgas.
Pediatriskā populācija
Nav veikti kontrolēti pediatriski pētījumi. Par pediatriskiem pacientiem pieejami ierobežoti publicētie dati, un tajos nebija atšķirību salīdzinājumā ar pieaugušajiem.
Dezetilamiodarona (DEA) farmakokinētika ir līdzīga amiodarona farmakokinētikai. Pēc intravenozas ievades (bolus injekcijas vai infūzijas veidā) neveidojas nozīmīgs DEA daudzums (koncentrācija serumā parasti nepārsniedz 0,05 mg/l). DEA koncentrācija serumā lēnām palielinās tikai ilgstošas terapijas laikā un aptuveni 80% no amiodarona līmeņa serumā tiek sasniegti dažu nedēļu vai mēnešu laikā. DEA izplatība ir līdzīga amiodarona izplatībai, un sadales tilpums ir 68 – 168 l/kg. DEA metabolisms nav pilnībā izpētīts; tas, iespējams, metabolizējas sekundāras dealkilēšanas ceļā par pirmējiem amīniem. DEA tiek izvadīts tādā pat veidā kā amiodarons; eliminācijas pusperiods ir pat ilgāks nekā amiodaronam.
DEA farmakodinamiskā iedarbība cilvēkam nav pilnīgi izpētīta. Pētījumos ar dzīvniekiem DEA elektrofizioloģiskā un antiaritmiskā iedarbība bija līdzīga amiodarona iedarbībai.
5.3. Preklīniskie dati par drošumu
Vienreizējas devas toksicitātes pētījumos konstatēja zemu amiodarona toksicitāti. Perorālās LD50 vērtības pārsniedza 3 g/kg. Klīniskās toksicitātes pazīmes liecināja par ietekmi uz centrālo nervu sistēmu.
Atkārtotas devas toksicitātes pētījumi tika veikti žurkām, trušiem un suņiem pēc perorālas, intraperitoneālas un intravenozas lietošanas. Ārstēšanas ilgums bija no dažām dienām līdz dažiem mēnešiem. Visnozīmīgākie toksiskie efekti tika novēroti aknās, plaušās, vairogdziedzerī un nierēs. Šī toksiskā ietekme ir saistīta ar pašu amiodaronu un tā galveno metabolītu N-dezetilamiodaronu. 2 gadu kancerogenitātes pētījumā žurkām, lietojot amiodaronu klīniski nozīmīgos daudzumos, tas izraisīja vairogdziedzera folikulu audzēju (adenomu un/vai karcinomu) gadījumu skaita palielināšanos abu dzimumu žurkām. Tā kā mutagenitātes pētījumu rezultāti bija negatīvi, uzskata, ka šāda veida audzēju iniciācijas mehānisms ir drīzāk epiģenētisks nekā genotoksisks. Pelēm nenovēroja karcinomas, bet gan devas atkarīgu vairogdziedzera folikulāro hiperplāziju. Šī iedarbība uz vairogdziedzeri žurkām un pelēm visticamāk ir saistīta ar amiodarona ietekmi uz vairogdziedzera hormonu sintēzi un/vai atbrīvošanu. Šo pētījumu nozīme attiecībā uz cilvēku ir maza. Amiodarona lietošana žurku tēviņiem un mātītēm izraisīja samazinātu auglību. Embriotoksicitāte tika noteikta žurkām un pelēm, bet ne trušiem. Pelēm, žurkām un trušiem bija palielināts augļa nāves biežums, taču netika noteikta teratogenitāte. Šī ietekme uz reprodukciju un attīstību tika noteikta ar devām, kas 1 – 8 reizes pārsniedz maksimālo ieteicamo balstdevu cilvēkiem.
Vissvarīgākās nevēlamās blakusparādības, kas novērotas dzīvniekiem ar līdzīgu ekspozīcijas līmeni kā klīniskais ekspozīcijas līmenis, un ar iespējamu nozīmi klīniskā lietošanā bija: hepatotoksicitāte, samazināta auglība un palielināta vairogdziedzera audzēju sastopamība.
6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA
6.1. Palīgvielu saraksts
Benzilspirts
Polisorbāts 80
Ūdens injekcijām
6.2. Nesaderība
Amiokordin šķīdums injekcijām nav saderīgs ar fizioloģisko sāls šķīdumu un to drīkst ievadīt vienīgi kopā ar 5% glikozes šķīdumu. Amiokordin šķīdums injekcijām pēc atšķaidīšanas ar 5% glikozes šķīdumu līdz koncentrācijai, kas ir zemāka par 0,6 mg/ml, ir nestabils. Šķīdumi, kas satur mazāk nekā 2 ampulas Amiokordin šķīduma injekcijām 500 ml 5% glikozes, ir nestabili un tos nedrīkst lietot.
Plastifikatorus, piemēram, DEHF (di 2 etilheksilftalātu), saturoša ievadīšanas aprīkojuma vai ierīču izmantošana amiodarona klātbūtnē var izraisīt DEHF izdalīšanos. Lai mazinātu DEHP iedarbību uz pacientu, amiodaronu galīgā infūzijai sagatavotā atšķaidījumā vēlams ievadīt caur DEHP nesaturošu sistēmu..
6.3. Uzglabāšanas laiks
2 gadi.
6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi
Uzglabāt temperatūrā līdz 25°C.
Uzglabāt oriģinālā iepakojumā, lai sargātu no gaismas.
6.5. Iepakojuma veids un saturs
Ampula: 5 ampulas pa 3 ml šķīduma injekcijām (150 mg/3 ml) kārbiņā.
6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos
Norādījumi par sagatavošanu lietošanai:
Amiokordin šķīdumu injekcijām drīkst jaukt tikai ar 5% glikozes šķīdumu.
Intravenozas injekcijas veidā preparāts jāievada ne ātrāk kā 3 min laikā.
Piesātinošā deva intravenozas infūzijas veidā jāievada ar 250 ml 5% glikozes šķīduma 20 min – 2 stundu laikā.
Intravenozas infūzijas balstdeva jāievada ar 250 ml 5% glikozes.
Intravenoza infūzija jāveic ar tilpuma sūkni caur centrālo venozo katetru.
Neizlietotās zāles vai izlietotie materiāli jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām.
7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS
KRKA, d.d., Novo mesto, Šmarješka cesta 6, 8501 Novo mesto, Slovēnija
8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS
03-0106
9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS
Reģistrācijas datums: 14.04.2003.
Pēdējās pārreģistrācijas datums: 12.05.2008.
10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS
10/2017
SASKAŅOTS ZVA 26-10-2017
PAGE
