Tegretol CR

Lejupielādēt zāļu aprakstu

ZĀĻU APRAKSTS

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

Tegretol CR 200 mg ilgstošās darbības apvalkotās tabletes

Tegretol CR 400 mg ilgstošās darbības apvalkotās tabletes

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Aktīvā viela: 5H–dibenz [b,f] 5–karboksamīds (Carbamazepinum).

Viena CR tablete (ilgstošās darbības apvalkotā, ar dalījuma līniju) satur 200 mg vai 400 mg karbamazepīna.

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

3. ZĀĻU FORMA

Ilgstošās darbības apvalkotās tabletes (CR tabletes).

4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1. Terapeitiskās indikācijas

– Epilepsija

Kompleksas vai vienkāršas parciālas lēkmes (ar vai bez samaņas zuduma), ar vai bez sekundāras ģeneralizācijas,

Ģeneralizēti toniski–kloniski krampji. Jauktas formas lēkmes.

Tegretol var lietot monoterapijā un kombinētajā terapijā.

Tegretol parasti ir neefektīvs mazo lēkmju (petit mal) un mioklonisku krampju gadījumā (skatīt 4.4. apakšpunktu).

– Akūti maniakāli stāvokļi un uzturoša bipolāru afektīvu traucējumu terapija, lai novērstu vai vājinātu recidīvus.

– Alkohola abstinences sindroms.

– Idiopātiska trijzaru nerva neiralģija vai trigemināla neiralģija, ko izraisījusi multipla–skleroze (tipiska vai atipiska). Idiopātiska nervus glossopharyngeus neiralģija.

– Diabētiska neiropātija ar sāpju sindromu.

– Centrāls bezcukura diabēts. Neirohormonālas izcelsmes poliūrija un polidipsija.

4.2. Devas un lietošanas veids

Pirms lēmuma pieņemšanas par ārstēšanu ar karbamazepīnu ķīniešu (Han Chinese) un taizemiešu (Thai) izcelsmes personām, kad vien iespējams, jāveic HLA – B* 1502 alēles skrīnings, jo šās alēles esamība ir stingrs priekšnosacījums Stīvensa-Džonsona sindroma riskam, ko saista ar karbamazepīna lietošanu (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Epilepsija

Ja vien iespējams, Tegretol jāordinē monoterapijā. Ārstēšana jāuzsāk ar mazām dienas devām un pakāpeniski jāpalielina, kamēr tiek sasniegts optimāls efekts.

Karbamazepīna deva jāpielāgo atbilstoši katra pacienta individuālajām vajadzībām, lai panāktu pietiekamu kontroli pār krampjiem. Optimālo devu palīdz noteikt karbamazepīna līmeņa plazmā noteikšana. Ārstējot epilepsiju, karbamazepīna devai parasti jābūt tādai, lai kopējā koncentrācija plazmā būtu aptuveni 4–12 µg/ml (17–50 µmol/l; skatīt 4.4. apakšpunktu).

Ja Tegretol pievieno jau esošai antiepileptiskai terapijai, tas jādara pakāpeniski, lai sasniegtu vai, ja nepieciešams, pielāgotu jau lietotā antiepileptiskā līdzekļa(-u) devu (skatīt 4.5. un 5.2. apakšpunktu).

Devas

Sākumā lieto 100–200 mg vienu vai divas reizes dienā, lēni palielinot devu, parasti līdz 400 mg 2–3 reizes dienā, kamēr tiek sasniegts optimāls rezultāts. Dažiem pacientiem var būt piemērotas diennakts devas 1 600 mg vai pat 2 000 mg.

Akūti maniakāli stāvokļi un bipolāru afektīvu traucējumu uzturoša terapija

Devas: vidēji 400 līdz 1 600 mg diennaktī, parastā deva ir 400 līdz 600 mg diennaktī, sadalot 2 līdz 3 reizes devās. Akūtu maniakālu stāvokļu gadījumā devu jāpalielina diezgan ātri, turpretim bipolāru traucējumu uzturošai terapijai, lai nodrošinātu optimālu panesamību, iesaka nelielu devas palielinājumu.

Alkohola abstinences sindroms

Vidējā deva: 200 mg 3 reizes dienā. Smagākos gadījumos dažu pirmo dienu laikā to var palielināt (piemēram, līdz 400 mg 3 reizes dienā). Smagas abstinences gadījumā, uzsākot ārstēšanu, Tegretol ordinē kombinācijā ar sedatīviem vai miega līdzekļiem (piemēram, klometiazolu, hlordiazepoksīdu). Pēc akūtā stāvokļa kupēšanas Tegretol var turpināt monoterapijā.

Nervus trigeminus neiralģija

Sākuma devu 200 – 400 mg diennaktī lēni palielina, kamēr sāpes pāriet (parasti 200 mg 3 līdz 4 reizes dienā). Tad deva pakāpeniski jāsamazina līdz iespējami mazākajam uzturošajam līmenim. Maksimālā ieteicamā dienas deva ir 1200 mg. Kad sāpes ir atvieglotas, jācenšas pakāpeniski pārtraukt terapiju, līdz sākas nākamā lēkme.

Diabētiska neiropātija ar sāpju sindromu

Vidējā deva: 200 mg 2 līdz 4 reizes dienā.

Centrāls bezcukura diabēts

Bērniem deva jāsamazina proporcionāli vecumam un ķermeņa svaram. Vidējā deva pieaugušajiem: 200 mg 2–3 reizes dienā.

Īpašas populācijas

Gados vecāki pacienti (65 vai vairāk gadi)

Nervus trigeminus neiralģija

Zāļu mijiedarbības un pretepilepsijas līdzekļu farmakokinētikas atšķirību dēļ gados vecākiem pacientiem Tegretol deva jāizvēlas piesardzīgi. Gados vecākiem pacientiem ieteicamā sākumdeva ir 100 mg divas reizes dienā. Šī sākumdeva (100 mg divas reizes dienā) katru dienu lēni jāpalielina, līdz sāpes ir izzudušas (parasti jālieto pa 200 mg 3 līdz 4 reizes dienā). Pēc tam šī deva pakāpeniski jāsamazina, līdz tiek sasniegta pēc iespējas mazāka balstdeva. Maksimālā ieteicamā dienas deva ir 1200 mg. Kad sāpes ir atvieglotas, jācenšas pakāpeniski pārtraukt terapiju, līdz sākas nākamā lēkme.

Nieru vai aknu darbības traucējumi

Dati par karbamazepīna farmakokinētiku pacientiem ar aknu vai nieru darbības traucējumiem nav pieejami.

Pediatriskā populācija

Epilepsija

Bērniem līdz 4 gadu vecumam dienas sākumdeva ir 20–60 mg, un šo devu ir ieteicams ik pārdienas palielināt par 20–60 mg. Bērniem pēc 4 gadu vecuma terapiju var sākt ar 100 mg lielu dienas devu, kas ik pēc nedēļas jāpalielina par 100 mg.

Balstdeva ir 10–20 mg/kg ķermeņa masas dalītās devās.

Līdz 1 gada vecumam

100–200 mg dienā

1–5 gadu vecumā

200–400 mg dienā

6–10 gadu vecumā

400–600 mg dienā

11–15 gadu vecumā

600–1000 mg dienā

Pēc 15 gadu vecuma

800–1200 mg dienā (tāpat kā pieaugušajiem)

Maksimālā ieteicamā deva

Līdz 6 gadu vecumam

35 mg/kg dienā

6–15 gadu vecumā

1000 mg dienā

Pēc 15 gadu vecuma

1200 mg dienā

Centrāls bezcukura diabēts

Bērniem deva jāsamazina proporcionāli vecumam un ķermeņa svaram. Vidējā deva pieaugušajiem: 200 mg 2 līdz 3 reizes dienā.

Lietošanas veids

Ilgstošās darbības tablete (vesela vai puse tabletes, ja tā nozīmēts) jānorij nesakošļāta, uzdzerot nedaudz šķidruma.

Tā kā aktīvā viela no ilgstošās darbības tabletēm atbrīvojas lēni un kontrolēti, tās ir domātas lietošanai divas reizes dienā.

Pāreja no tabletēm uz ilgstošās darbības tabletēm – klīniskā pieredze liecina, ka dažiem pacientiem var būt nepieciešama ilgstošās darbības tablešu devas palielināšana.

4.3. Kontrindikācijas

- Paaugstināta jutība pret karbamazepīnu, strukturāli līdzīgām aktīvajām vielām (piemēram, tricikliskajiem antidepresantiem) vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām.

- Pacienti ar atrioventrikulāru blokādi.

- Pacienti ar kaulu smadzeņu nomākumu.

- Pacienti ar aknu porfīriju anamnēzē (piemēram, akūta intermitējoša porfīrija, variablā porfīrija, cutanea tarda porfīrija).

- Tegretol ir kontrindicēts kombinācijā ar monoaminooksidāzes (MAO) inhibitoriem (skatīt 4.5. apakšpunktu).

4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Tegretol jālieto tikai mediķu uzraudzībā. Pacientiem ar sirds, aknu vai nieru slimībām anamnēzē, hematoloģiskām blakusparādībām, lietojot citas zāles, kā arī pacientiem, kuriem bijuši pārtraukti Tegretol ārstēšanas kursi, Tegretol ordinē tikai pēc kritiska sagaidāmā ieguvuma un iespējamā riska novērtējuma.

Hematoloģiskie traucējumi

Ar Tegretol lietošanu ir saistīta agranulocitoze un aplastiskā anēmija, tomēr šo blakusparādību ļoti zemās sastopamības dēļ ir grūtības veikt nozīmīgu riska izvērtējumu. Kopējais agranulocitozes risks vispārējā neārstētā populācijā ir 4,7 personas uz miljonu gadā un aplastiskās anēmijas risks – 2,0 personas uz miljonu gadā.

Lietojot Tegretol, nereti novēro pārejošu vai pastāvīgu trombocītu vai leikocītu skaita samazināšanos. Tomēr vairumā gadījumu šī iedarbība ir pārejoša un nenorāda uz aplastiskās anēmijas vai agranulocitozes sākumu. Neraugoties uz to, kā likums, pirms terapijas uzsākšanas un periodiski pēc tam, nepieciešams noteikt pilnu asinsainu, ieskaitot trombocītus, un, ja iespējams, retikulocītus, un dzelzi serumā.

Ja leikocītu vai trombocītu skaits ir stabili pazemināts vai pazeminās ārstēšanas laikā, pacients ir rūpīgi jānovēro, jākontrolē asinsaina. Ja parādās jebkādas nozīmīgas kaulu smadzeņu nomākuma pazīmes, Tegretol lietošana jāpārtrauc.

Pacienti jābrīdina par iespējamu hematoloģisku problēmu agrīnām toksiskām pazīmēm un simptomiem, kā arī par iespējamām ādas un aknu reakcijām. Ja parādās tādas reakcijas kā drudzis, sāpes kaklā, izsitumi, čūlas mutes gļotādā, pastiprināta zilumu parādīšanās, pētehiju vai purpuras veida asiņošanas, pacientam nekavējoties jākonsultējas pie sava ārstējošā ārsta.

Smagas ādas reakcijas

Saistībā ar Tegretol lietošanu saņemti ziņojumi par tādām dzīvībai bīstamām ādas reakcijām kā Stīvensa-Džonsona sindroms (SJS) un toksiska epidermas nekrolīze (TEN). Pacienti jāinformē par simptomiem un rūpīgi jāuzrauga, vai viņiem neparādās ādas reakcijas. Augstākais SJS un TEN attīstības risks ir pirmo ārstēšanas nedēļu laikā. Aprēķināts, ka valstīs, kurās vairums iedzīvotāju ir eiropeīdi, šādas reakcijas būs 1 –6 jauniem lietotājiem no 10 000. Ja parādās SJS vai TEN simptomi (piemēram, progresējoši ādas izsitumi, bieži ar pūšļiem vai gļotādas bojājumiem), Tegretol lietošana jāpārtrauc. Agrīna diagnozes noteikšana un tūlītēja aizdomās turamo zāļu lietošanas pārtraukšana nodrošina labākus SJS un TEN ārstēšanas rezultātus. Agrīna zāļu lietošanas pārtraukšana ir saistīta ar labāku prognozi. Ja pacientam, lietojot Tegretol, ir attīstījies SJS vai TEN, pacients vairs nedrīkst atsākt Tegretol lietošanu.

Farmakogenomika

Tiek iegūti arvien jauni pierādījumi par atsevišķu HLA alēļu nozīmi pacientiem ar noslieci uz imūnās sistēmas pastarpinātām nevēlamām blakusparādībām.

Saistība ar HLA-A*3101

Cilvēka Leikocīta Antigēns (Human Leukocyte Antigene – HLA)-A*3101 var būt riska faktors ādas reakciju, piemēram, SJS, TEN, zāļu izraisītu izsitumu ar eozinofīliju un sistēmiskiem simptomiem (Drug Rash with Eosinophilia and Systemic Symptoms – DRESS), akūtas ģeneralizētas ekzantematozas pustulozes (Acute Generalized Exanthematous Pustulosis - AGEP) un makulopapulāru izsitumu, attīstībai. Retrospektīvos plašos genoma pētījumos Japānā un Ziemeļeiropā pacientiem tika novērota izteikta korelācija starp ādas reakciju (SJS, TEN, DRESS, AGEP un makulopapulāru izsitumu) attīstības biežumu pēc karbamazepīna lietošanas un HLA-A*3101 alēles sastopamību šajā pacientu grupā.

HLA-A*3101 alēles sastopamība etniskās piederības grupās variē plašā intervālā, un Eiropā tā ir aptuveni 2–5%, bet Japānā – aptuveni 10%. Tiek aprēķināts, ka šīs alēles sastopamība ir mazāk nekā 5% pacientu Austrālijas, Āzijas, Āfrikas un Ziemeļamerikas iedzīvotāju grupās, ar atsevišķiem izņēmumiem 5-12% robežās. Šī alēle sastopama vairāk nekā 15% dažās etniskās grupās Dienvidamerikā (Argentīnā un Brazīlijā), Ziemeļamerikā (ASV Navaho un Sioux, un Meksikā Sonora Seri) un Dienvidindijā (Tamil Nadu) un 10%-15% atsevišķās etnisko iezemiešu iedzīvotāju grupās šajos reģionos.

Šeit norādītā alēļu sastopamība attiecas uz hromosomu procentuālo daudzumu definētajā populācijā, kurā ir interesējošā alēle. Tas nozīmē, ka vismaz vienā no divām hromosomām alēles kopiju nēsājošo pacientu procentuālais daudzums (t. i., “nēsātāju sastopamība”) ir gandrīz divas reizes lielāka par alēles sastopamību. Tādēļ iespējamam riskam pakļauto pacientu procentuālais daudzums ir gandrīz divas reizes lielāks par alēles sastopamību.

Pirms ārstēšanas uzsākšanas ar Tegretol, ģenētiskā riska grupu pacientiem (piemēram, japāņiem un baltās rases pacientiem, pacientiem, kuri pieder vietējiem Amerikas iedzīvotājiem, spāņu izcelsmes cilvēkiem, pacientiem no Dienvidindijas un arābu izcelsmes cilvēkiem) jāapsver iespēja veikt HLA-A*3101 alēles pārbaudi (skatīt 6.6. apakšpunktu). Tegretol nevajadzētu lietot pacientiem ar pozitīviem HLA-A*3101 alēles pārbaužu rezultātiem, ja vien ieguvums pārsniedz iespējamo risku. Skrīninga veikšana nav obligāta arī pacientiem, kuri šobrīd lieto Tegretol, jo SJS/TEN, AGEP, DRESS un makulopapulāru izsitumu attīstības risks galvenokārt saistīts ar ārstēšanas pirmajiem mēnešiem, neatkarīgi no HLA-A*3101 pārbaužu rezultātiem.

Saistība ar HLA-B*1502

Retrospektīvos ķīniešu un taizemiešu izcelsmes pacientu pētījumos tika novērota izteikta korelācija starp SJS/TEN ādas reakciju attīstības biežumu pēc karbamazepīna lietošanas un Cilvēka Leikocīta Antigēna (Human Leukocyte Antigene – HLA)–b*1502 alēles sastopamību šajā pacientu grupā. HLA-B*1502 alēles sastopamība ķīniešiem ir 2–12% un taizemiešiem – aptuveni 8%. Dažās Āzijas valstīs (piemēram, Taivānā, Malaizijā un Filipīnās), kuru populācijās ir lielāka HLA-B*1502 alēles sastopamība (piemēram, par vairāk nekā 15% Filipīnu, kā arī dažās Malaizijas populācijās), biežāk (drīzāk “reti”, nekā “ļoti reti”) ir aprakstīts SJS. Korejā un Indijā aprakstītā alēļu sastopamība ir aptuveni 2% un 6%. Veicot izmeklējumus eiropeīdas izcelsmes personām, vairākās Āfrikas populācijās, starp Amerikas pamatiedzīvotājiem, spāņu izcelsmes populācijās, tika konstatēts, ka HLA-B*1502 alēles sastopamība nav nozīmīga un Japānā tā ir < 1%.

Šeit norādītā alēļu sastopamība attiecas uz hromosomu procentuālo daudzumu konkrētajā populācijā, kurā ir interesējošā alēle. Tas nozīmē, ka vismaz vienā no divām hromosomām alēles kopiju nēsājošo pacientu procentuālais daudzums (t. i., “nēsātāju sastopamība”) ir gandrīz divas reizes lielāka par alēles sastopamību. Tādēļ iespējamam riskam pakļauto pacientu procentuālais daudzums ir gandrīz divas reizes lielāks par alēles sastopamību.

Pirms ārstēšanas uzsākšanas ar Tegretol, riska grupu pacientiem jāapsver iespēja veikt HLA–B*1502 alēles pārbaudi (skatīt 6.6. apakšpunktā, „Informācija veselības aprūpes profesionāļiem”). Tegretol nevajadzētu lietot pacientiem ar pozitīviem HLA–B*1502 alēles pārbaužu rezultātiem, ja vien ieguvums pārsniedz iespējamo risku. HLA–B*1502 var būt riska faktors ķīniešu tautības pacientu grupā, kuri lieto citus pretepilepsijas līdzekļus (PEL), kas var izraisīt SJS/TEN. Ja HLA–B*1502 pozitīviem pacientiem iespējams izmantot alternatīvas ārstēšanas metodes, jāizvairās no zāļu ordinēšanas, kas varētu izraisīt SJS/TEN. Pacientu grupām, kurās HLA–B*1502 sastopamība ir zema, skrīninga veikšana nav obligāta. Skrīninga veikšana nav obligāta arī pacientiem, kuri šobrīd lieto Tegretol, jo SJS/TEN attīstības risks galvenokārt saistīts ar ārstēšanas pirmajiem mēnešiem, neatkarīgi no HLA–B*1502 pārbaužu rezultātiem.

Pierādīts, ka HLA-B*1502 alēles pozitīvo pacientu identifikācija un izvairīšanās no ārstēšanas ar karbamazepīnu, šiem pacientiem samazina karbamazepīna izraisīto SJS/TEN gadījumu skaitu.

Ģenētiskā skrīninga ierobežojumi

Ģenētiskā skrīninga rezultāti nedrīkst aizstāt klīniskos simptomu izvērtējumu un pacienta uzraudzību. Daudziem aziātiskas izcelsmes HLA–B*1502 pozitīviem pacientiem, kuri saņēma Tegretol, netika konstatēts SJS/TEN, savukārt citu rasu HLA–B*1502 negatīviem pacientiem attīstījās SJS/TEN. Līdzīgi daudziem HLA-A*3101 pozitīviem pacientiem, kuri saņēma Tegretol, netika konstatēts SJS, TEN, DRESS, AGEP vai makulopapulāri izsitumi, savukārt dažādu etnisku grupu HLA-A*3101 negatīviem pacientiem var attīstīties šīs smagās ādas reakcijas. Nav pētīta iespējamo faktoru (PEL devas, pacienta līdzestības, citu vienlaicīgi lietotu zāļu, mirstības un dermatoloģisko pārbaužu) ietekme uz šo smago ādas reakciju attīstību un ar to saistīto mirstību.

Citas ādas reakcijas

Iespējamas vieglas formas ādas reakcijas, piemēram, izolēta makulāra vai makulopapulāra ekzantēma, kas visbiežāk ir pārejošas un nav bīstamas. Tās parasti izzūd dažu dienu vai nedēļu laikā turpinot ārstēšanas kursu vai samazinot devu. Tomēr, tā kā ir grūti diferencēt smagu ādas reakciju agrīnos simptomus no vieglas formas pārejošām reakcijām, slimnieku rūpīgi jānovēro un jāapsver iespēja nekavējoties pārtraukt ārstēšanu, ja turpinot zāļu lietošanu ādas reakcijas pastiprinās.

Noskaidrota HLA-A*3101 alēles saistība ar karbamazepīna izraisītām mazāk smagām ādas reakcijām un ļauj paredzēt šo reakciju, piemēram, pretepilepsijas līdzekļu paaugstinātas jutības sindroma vai vieglas formas izsitumu (makulopapulāru izsitumu), risku pēc karbamazepīna lietošanas. Tomēr, nav pierādīta HLA–B*1502 alēles saistība ar šīm iepriekš minētajām ādas reakcijām.

Paaugstinātas jutības reakcijas

Tegretol var izraisīt paaugstinātas jutības reakcijas, tostarp zāļu izraisītus izsitumus kopā ar eozinofiliju un sistēmiskiem simptomiem (DRESS), kā arī vēlīnu vairāku orgānu paaugstinātu jutību, kas izraisa drudzi, izsitumus, vaskulītu, limfadenopātiju, pseidolimfomu, locītavu sāpes, leikopēniju, eozinofiliju, hepatosplenomegāliju, aknu funkcionālo testu rezultātu novirzes un žultsceļu izzušanas sindromu (intrahepātisko žultsceļu sabrukumu un izzušanu), turklāt šīs parādības ir iespējamas dažādās kombinācijās. Var tikt skarti arī citi orgāni (piemēram, plaušas, nieres, aizkuņģa dziedzeris, miokards un resnā zarna; skatīt 4.8. apakšpunktu).

Noskaidrota HLA-A*3101 alēles saistība ar paaugstinātas jutības sindroma, tai skaitā makulopapulāru izsitumu, rašanos.

Pacieti, kuriem, lietojot karbamazepīnu, novērotas šādas reakcijas, jāinformē, ka aptuveni 25 līdz 30% šo pacientu, lietojot okskarbazepīnu (Trileptal), arī var attīstīties paaugstinātas jutības reakcijas. Krustotu paaugstinātu jutību var novērot, vienlaicīgi lietojot karbamazepīnu un aromātiskos pretepilepsijas līdzekļus (piemēram, fenitoīnu, primidonu un fenobarbitālu). Kopumā, ja parādās paaugstinātas jutības reakcijas, Tegretol lietošana nekavējoties jāpārtrauc.

Epilepsijas lēkmes

Tegretol jālieto piesardzīgi pacientiem ar jauktām lēkmēm, kas ietver tipisku vai netipisku mazo epilepsiju. Visos šajos gadījumos Tegretol var pastiprināt lēkmi. Gadījumos, kad lēkmes tiek pastiprinātas, Tegretol lietošana jāpārtrauc. Lēkmju biežums var palielināties gadījumos, kad iekšķīgi lietojama zāļu forma tiek aizstāta ar supozitoriju formu.

Aknu darbība

Pirms ārstēšanās ar Tegretol un periodiski tās laikā, īpaši gados vecākiem pacientiem, kā arī pacientiem, kuriem anamnēzē ir aknu slimības, jānovērtē aknu funkcijas. Aktīvas aknu slimības vai aknu funkcijas pasliktināšanās gadījumā zāļu lietošana nekavējoties jāpārtrauc.

Nieru darbība

Iesaka sākotnēji noteikt un periodiski atkārtot pilnu urīna analīzi, kā arī urīnvielas slāpekļa līmeni asinīs (BUN).

Hiponatriēmija

Ir zināms, ka, lietojot karbamazepīnu, attīstās hiponatriēmija. Pacientiem, kuriem jau ir nieru darbības traucējumi, kas saistīti ar zemu nātrija līmeni, kā arī pacientiem, kas vienlaicīgi tiek ārstēti ar nātrija līmeni pazeminošām zālēm (piemēram, diurētiskajiem līdzekļiem vai zālēm, kas izraisa ADH sekrēcijas traucējumus), pirms ārstēšanas ar karbamazepīnu uzsākšanas ir jānosaka nātrija līmenis serumā. Vēlāk nātrija līmenis jānosaka pēc aptuveni divām nedēļām un pirmajos trijos mēnešos ik pēc mēneša vai atkarībā no klīnisks nepieciešamības. Šie riska faktori īpaši attiecināmi uz gados vecākiem pacientiem. Ja novēro hiponatriēmiju, nozīmīgs pretpasākums ir uzņemamā ūdens daudzuma ierobežošana, ja tā ir klīniski indicēta.

Hipotireoze

Karbamazepīns ar enzīmu indukcijas starpniecību var samazināt vairogdziedzera hormonu koncentrāciju serumā, tādēļ pacientiem, kuriem ir hipotireoze, var būt jāpalielina vairogdziedzera hormonu aizstājterapijai izmantojamo preparātu devas. Tāpēc ieteicams kontrolēt vairogdziedzera darbību, lai būtu iespējams pielāgot vairogdziedzera hormonu aizstājterapijai izmantojamo preparātu devas.

Antiholīnerģiskā iedarbība

Tegretol novēro nelielu antiholīnerģisku aktivitāti. Pacienti ar paaugstinātu intraokulāro spiedienu un urīna aizturi ārstēšanās laikā rūpīgi jānovēro (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Psihiskie traucējumi

Jāatceras, ka iespējama latentas psihozes aktivācija, gados vecākiem pacientiem–apjukums un nemiers.

Endokrinoloģiski traucējumi

Sievietēm, kas vienlaikus lietojušas Tegretol un hormonālos kontracepcijas līdzekļus, ir aprakstīta pēkšņa asiņošana. Tegretol negatīvi ietekmē iekšķīgi lietojamo kontraceptīvo līdzekļu efektivitāti, tāpēc sievietēm reproduktīvā vecumā Tegretol lietošanas laikā, lai izsargātos no grūtniecības, ieteicams izmantot citas metodes.

Plazmas līmeņa kontrole

Kaut gan korelācija starp karbamazepīna devu un koncentrāciju plazmā, kā arī starp koncentrāciju plazmā un klīnisko efektivitāti, un panesamību ir drīzāk nepietiekama, plazmas līmeņa kontrole var būt lietderīga šādos gadījumos: dramatisks lēkmju biežuma pieaugums/pacienta līdzestības noteikšana, grūtniecības laikā, ārstējot bērnus un jauniešus, ja ir aizdomas par uzsūkšanās traucējumiem, ja ir aizdomas par toksicitāti vienlaikus lietojot vairākas zāles (skatīt 4.5. apakšpunktu).

Devas samazināšanas vai atcelšanas izraisītas parādības

Pēkšņa Tegretol lietošanas pārtraukšana var izraisīt lēkmes, tādēļ karbamazepīna lietošana jāpārtrauc pakāpeniski, sešu mēnešu laikā. Ja Tegretol lietošana pēkšņi jāpārtrauc epilepsijas slimniekam, zāļu aizstāšana ar citu pretepilepsijas līdzekli jāveic piemērotu zāļu aizsegā.

Mijiedarbība

Vienlaicīga CYP3A4 vai epoksīdhidralāzes inhibitoru un karbamazepīna lietošana var izraisīt blakusparādības, jo plazmā palielinās attiecīgi karbamazepīna vai tā 10,11-epoksīda koncentrācija. Atbilstoši jāpielāgo Tegretol deva un/vai jākontrolē minēto vielu līmenis plazmā.

Vienlaicīga CYP3A4 induktoru un karbamazepīna lietošana var pazemināt karbamazepīna koncentrāciju plazmā un vājināt tā terapeitisko iedarbību, savukārt CYP3A4 induktora lietošanas pārtraukšana var palielināt karbamazepīna koncentrāciju plazmā. Var būt jāpielāgo Tegretol deva.

Karbamazepīns ir spēcīgs CYP3A4 un citu I un II fāzes aknu enzīmu sistēmu induktors, tāpēc tas CYP3A4 indukcijas dēļ var samazināt to vienlaikus lietoto zāļu koncentrāciju plazmā, kuras galvenokārt metabolizē šis enzīms (skatīt 4.5. apakšpunktu).

Sievietes reproduktīvā vecumā jābrīdina, ka vienlaicīga Tegretol un hormonālo kontracepcijas līdzekļu lietošana var nomākt to kontraceptīvo iedarbību (skatīt 4.5. un 4.6. apakšpunktu). Tegretol lietošanas laikā ieteicamas alternatīvas nehormonālas kontracepcijas metodes.

Pašnāvības risks

Saņemti ziņojumi par pašnāvības domām un pašnāvniecisku uzvedību pacientiem, kuri tiek ārstēti ar pretepilepsijas līdzekļiem dažādu indikāciju gadījumā. Arī randomizētu placebo kontrolētu pētījumu meta analīze sniedz datus par nedaudz paaugstinātu pašnāvības domu un pašnāvnieciskas uzvedības risku, lietojot pretepilepsijas līdzekļus. Šā riska rašanās mehānisms nav zināms, un pieejamie dati neizslēdz iespēju, ka šāds paaugstināts risks pastāv arī karbamazepīna lietošanas gadījumā.

Tāpēc jāuzrauga, vai pacientam nerodas pašnāvības domas un pašnāvnieciskas uzvedības simptomi, un jāapsver atbilstoša ārstēšana. Pacientam un viņa aprūpētājiem jāiesaka vērsties pie ārsta, ja pacientam rodas pašnāvības domas vai pašnāvnieciskas uzvedības simptomi.

Grūtniecība un sievietes reproduktīvā vecumā

Karbamazepīna lietošana var būt saistīta ar kaitējumu auglim, ja to lieto grūtniece (skatīt 4.6. apakšpunktu). Tegretol grūtniecības laikā drīkst lietot tikai tad, ja paredzamais ieguvums atsver iespējamo risku.

Visām grūtniecēm un sievietēm reproduktīvā vecumā jānodrošina atbilstoša konsultācija par riskiem, kas saistīti ar grūtniecību iespējamā teratogēnā riska auglim dēļ (skatīt 4.6. apakšpunktu).

Sievietēm reproduktīvā vecumā ārstēšanās ar karbamazepīnu laikā un 2 nedēļas pēc pēdējās zāļu devas lietošanas, jāizmanto efektīva kontracepcijas metode (skatīt 4.6. apakšpunktu).

Krišana

Ārstēšana ar Tegretol ir bijusi saistīta ar ataksiju, reiboni, miegainību, hipotensiju, apjukuma stāvokli un sedāciju (skatīt 4.8. apakšpunktu), kas var izraisīt krišanu un līdz ar to – lūzumus vai citas traumas. Ilgstoši lietojot Tegretol pacientiem ar slimībām, stāvokļiem vai vienlaicīgi lietotām zālēm, kas var pastiprināt šos efektus, atkārtoti jāizvērtē krišanas risks.

4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Citohroms P4503A4 (CYP3A4) ir galvenais enzīms, kas katalizē aktīvā metabolīta karbamazepīna–10,11 epoksīda veidošanos. Vienlaicīga CYP3A4 inhibitoru lietošana var paaugstināt karbamazepīna plazmas koncentrāciju, kas var izraisīt blakusparādības. Vienlaicīga CYP3A4 ierosinātāju lietošana var paaugstināt karbamazepīna metabolismu, izraisot potenciālu karbamazepīna seruma līmeņa un terapeitiskā efekta samazināšanos. Līdzīgi CYP3A4 induktora lietošanas pārtraukšana var pazemināt karbamazepīna metabolisma ātrumu, kas izraisa karbamazepīna līmeņa paaugstināšanos plazmā.

Karbamazepīns ir spēcīgs CYP3A4 un citu I un II fāzes aknu enzīmu sistēmu inducētājs, un tādēļ var izraisīt to zāļu līmeņu pazemināšanos plazmā, kuras galvenokārt tiek metabolizētas caur CYP3A4 enzīmiem.

Noskaidrots, ka cilvēka mikrosomu epoksīdhidrolāze ir atbildīga par 10,11-trans-diola atvasinājuma veidošanos no karbamazepīna–10,11 epoksīda. Tegretol lietošana kopā ar cilvēka mikrosomu epoksīdhidrolāzes inhibitoriem var izraisīt karbamazepīna–10,11 epoksīda līmeņa pazemināšanos plazmā.

Līdzekļi, kas var paaugstināt karbamazepīna līmeni plazmā

Tā kā paaugstināts karbamazepīna līmenis plazmā var izraisīt blakusparādības (piemēram, reiboni, miegainību, ataksiju un diplopiju), atbilstoši jāpielāgo Tegretol devas un/vai jākontrolē līmenis plazmā, lietojot to kopā ar šādām zālēm:

Pretsāpju un pretiekaisuma līdzekļi: dekstropropoksifēns, ibuprofēns.

Androgēni: danazols.

Antibiotiskie līdzekļi: makrolīdu antibiotikas (piemēram, eritromicīns, troleandomicīns, josamicīns, klaritromicīns, ciprofloksacīns).

Antidepresanti: iespējams dezipramīns, fluoksetīns, fluvoksamīns, nefazodons, paroksetīns, trazodons, viloksazīns.

Pretepilepsijas līdzekļi: stiripentols, vigabatrīns.

Pretsēnīšu līdzekļi: azoli (piemēram, itrakonazols, ketokonazols, flukonazols, vorikonazols). Pacientiem, kas tiek ārstēti ar vorikonazolu vai itrakonazolu, var būt ieteicami citi pretkrampju līdzekļi.

Antihistamīna līdzekļi: loratadīns, terfenadīns.

Antipsihotiskie līdzekļi: olanzapīns.

Prettuberkulozes līdzekļi: izoniazīds.

Pretvīrusu līdzekļi: proteāzes inhibitori HIV ārstēšanai (piemēram, ritonavīrs).

Karboanhidrāzes inhibitori: acetazolamīds.

Kardiovaskulārie līdzekļi: diltiazēms, verapamils.

Kuņģa-zarnu trakta līdzekļi: iespējams cimetidīns, omeprazols.

Miorelaksanti: oksibutinīns, dantrolēns.

Trombocītu agregācijas inhibitori: tiklopidīns.

Cita veida mijiedarbība: greipfrūtu sula, nikotīnamīds (tikai lielās devās).

Līdzekļi, kas var paaugstināt aktīvā metabolīta karbamazepīna–10,11 epoksīda līmeni plazmā

Tā kā paaugstināts karbamazepīna–10,11 epoksīda līmenis plazmā var izraisīt nevēlamas blakusparādības (piemēram, reiboni, miegainību, ataksiju, diplopiju), Tegretol devas ir atbilstoši jāpielāgo un/vai jākontrolē līmenis plazmā, lietojot to kopā ar šādām zālēm:

loksapīns kvetiapīns, primidons, progabīds, valproiskābe, valnoktamīds un valpromīds.

Līdzekļi, kas var pazemināt karbamazepīna līmeni plazmā

Tegretol deva atbilstoši jāpielāgo, lietojot to kopā ar šādām zālēm:

Pretepilepsijas līdzekļi: felbamāts, metsuksimīds, okskarbazepīns, fenobarbitāls, fensuksimīds, fenitoīns (lai nepieļautu saindēšanos ar fenitoīnu un subterapeitiskas karbamazepīna koncentrācijas, pirms terapijas shēmas papildināšanas ar karbamazepīnu ieteicams pielāgot fenitoīna devu, lai tā koncentrācija plazmā būtu 13 µg/ml) un fosfenitoīns, primidons, un, kaut arī dati ir daļēji pretrunīgi, iespējams, klonazepāms.

Pretaudzēju līdzekļi: cisplatīns vai doksorubicīns.

Prettuberkulozes līdzekļi: rifampicīns.

Bronhodilatatori vai pretastmas līdzekļi: teofilīns, aminofilīns.

Dermatoloģiskie līdzekļi: izotretinoīns.

Cita veida mijiedarbība: ar augu preparāti, kas satur asinszāli (Hypericum perforatum).

Tegretol ietekme uz vienlaicīgi lietotu zāļu līmeni plazmā

Karbamazepīns var pazemināt noteiktu zāļu līmeni plazmā, samazināt vai pat pilnīgi novērst to aktivitāti. Devas jāpielāgo atbilstoši klīnikas prasībām, lietojot kopā ar šādām zālēm:

Pretsāpju un pretiekaisuma līdzekļi: buprenorfīns, metadons, paracetamols (ilgstoša vienlaicīga karbamazepīna un paracetamola (acetaminofēna) lietošana var būt saistīta ar hepatotoksicitāti), fenazons (antipirīns), tramadols.

Antibiotiskie līdzekļi: doksiciklīns un rifabutīns.

Antikoagulanti: iekšķīgi lietojamie antikoagulanti (piemēram, varfarīns, fenprokumons, dikumarols, acenokumarols, rivaroksabāns, dabigatrāns, apiksabāns, edoksabāns).

Antidepresanti: bupropions, citaloprams, mianserīns, nefazodons, sertralīns, trazodons, tricikliskie antidepresanti (piemēram, imipramīns, amitriptilīns, nortriptilīns, klomipramīns). Tegretol neiesaka lietot vienlaikus ar monoamīnoksidāzes (MAO) inhibitoriem; MAO inhibitoru lietošanu jāpārtrauc vismaz 2 nedēļas, vai, ja klīniskā situācija atļauj, vēl ātrāk (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Pretvemšanas līdzekļi: aprepitants.

Pretepilepsijas līdzekļi: klobazāms, klonazepāms, etosuksimīds, felbamāts, lamotrigīns, eslikarbazepīns, okskarbazepīns, primidons, tiagabīns, topiramāts, valproiskābe, zonisamīds. Lai nepieļautu saindēšanos ar fenitoīnu un subterapeitiskas karbamazepīna koncentrācijas, pirms terapijas shēmas papildināšanas ar karbamazepīnu ieteicams pielāgot fenitoīna devu, lai tā koncentrācija plazmā būtu 13 µg/ml. Ir aprakstīta mefenitoīna līmeņa paaugstināšanās plazmā.

Pretsēnīšu līdzekļi: itrakonazols un vorikonazols. Pacientiem, kas tiek ārstēti ar vorikonazolu vai itrakonazolu, var būt ieteicami citi pretkrampju līdzekļi.

Prettārpu līdzekļi: prazikvantels, albendazols.

Pretaudzēju līdzekļi: imatinibs, ciklofosfamīds, lapatinibs, temsirolims.

Antipsihotiskie līdzekļi: klozapīns, haloperidols un bromperidols, olanzapīns, kvetiapīns, risperidons, ziprasidons, aripiprazols, paliperidons.

Pretvīrusu līdzekļi: proteāzes inhibitori, ko lieto HIV ārstēšanai (piemēram, indinavīrs, ritonavīrs, sahinavīrs).

Anksiolītiskie līdzekļi: alprazolāms, midazolāms.

Bronhodilatatori vai pretastmas līdzekļi: teofilīns.

Pretapaugļošanās līdzekļi: hormonālie kontracepcijas līdzekļi (jāapsver alternatīvas kontracepcijas metodes).

Kardiovaskulārie līdzekļi: kalcija kanālu blokatori (dihidropiridīna grupa), piemēram, felodipīns, digoksīns, simvastatīns, atorvastatīns, lovastatīns, cerivastatīns un ivabradīns.

Kortikosteroīdi: kortikosteroīdi (piemēram, prednizolons, deksametazons).

Zāles erektilās disfunkcijas ārstēšanai: tadalafils.

Imūnsupresanti: ciklosporīns, everolims, takrolims, sirolims.

Vairogdziedzera preparāti: levotiroksīns.

Cita veida mijiedarbība: zāles, kas satur estrogēnus un/vai progesteronus.

Kombinācijas, kam nepieciešama izvērtēšana

Vienlaicīga karbamazepīna un levetiracetāma lietošana var paaugstināt karbamazepīna ierosinātu toksicitāti.

Vienlaicīga karbamazepīna un izoniazīda lietošana var paaugstināt izoniazīda ierosinātu hepatotoksicitāti.

Vienlaicīga karbamazepīna un litija vai metoklopramīda lietošana, kā arī karbamazepīna un neiroleptisku līdzekļu (haloperidols, tioridazīns) lietošana, var pastiprināti izraisīt neiroloģiskas blakusparādības (augstākminētajās kombinācijās pat terapeitiskajos plazmas koncentrācijas līmeņos).

Tegretol un dažu diurētisko līdzekļu vienlaicīga lietošana (hidrohlortiazīda, furosemīda) var izraisīt simptomātisku hiponatriēmiju.

Karbamazepīns var antagonistiski iedarboties uz ne–depolarizējošiem muskuļu relaksantiem (piemēram, pankuroniju). Var būt nepieciešama to devas palielināšana, pacienti rūpīgi jānovēro attiecībā uz ātrāku neiromuskulāras blokādes izbeigšanos nekā gaidīts.

Karbamazepīns līdzīgi kā citi psihoaktīvi līdzekļi, samazina alkohola toleranci. Tāpēc pacientiem ir ieteicams atturēties no alkohola lietošanas.

Vienlaicīga karbamazepīna un tiešās darbības perorālo antikoagulantu (rivaroksabāna, dabigatrāna, apiksabāna un edoksabāna) lietošana var izraisīt samazinātu tiešās darbības perorālo antikoagulantu koncentrāciju plazmā. Ja vienlaicīga lietošana ir nepieciešama, ir ieteicama rūpīga trombozes pazīmju un simptomu uzraudzība.

Traucējoša ietekme uz seroloģiskajām analīzēm

Karbamazepīna traucējošās ietekmes dēļ ir iespējami pseidopozitīvi rezultāti, nosakot prefenazīna koncentrāciju ar AEŠH metodi.

Karbamazepīna un tā 10,11-epoksimetabolīta dēļ ir iespējami pseidopozitīvi rezultāti, nosakot triciklisko antidepresantu koncentrāciju ar fluorescentās polarizācijas imūnmetodi.

4.6. Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Ir zināms, ka mātēm, kuras slimo ar epilepsiju, dzimst bērni, kuri predisponēti uz attīstības traucējumiem, ieskaitot anomālijas. Lai gan karbamazepīna monoterapijas kontrolētos pētījumos nav iegūti pārliecinoši dati, saistībā ar Tegretol lietošanu ir aprakstīti attīstības traucējumi un anomālijas, tostarp spina bifida un citas pārmantotas anomālijas, piemēram, sejas un galvaskausa defekti, sirds-asinsvadu sistēmas anomālijas, hipospādijas un dažādu organisma sistēmu anomālijas. Pamatojoties uz Ziemeļamerikas grūtnieču reģistra datiem, tādu iedzimtu nozīmīgu strukturālu anomāliju sastopamība, kuras definētas kā ķirurģiski, medicīniski vai kosmētiski nozīmīgas un diagnosticētas 12 nedēļu laikā pēc dzemdībām, mātēm, kas pirmajā trimestrī monoterapijā saņēmušas karbamazepīnu, ir 3,0% (95% TI 2,1–4,2%), bet grūtniecēm, kas nav lietojušas nekādus pretepilepsijas līdzekļus, – 1,1 % (95% TI 0,35–2,5 %) (riska attiecība ir 2,7, 95% TI 1,1–7,0).

Jāņem vērā šāda informācija:

- ar epilepsiju slimas sievietes grūtniecības periodā jāārstē īpaši uzmanīgi;

- ja sievietei, kura lieto Tegretol, iestājas grūtniecība vai sieviete plāno grūtniecību, vai arī terapija ar Tegretol jāuzsāk grūtniecības laikā, rūpīgi jāizvērtē sagaidāmais ieguvums un iespējamais risks, sevišķi pirmajos trīs grūtniecības mēnešos;

- sievietēm reproduktīvā vecumā Tegretol, ja vien iespējams, jāordinē monoterapijā, jo, lietojot pretepilepsijas līdzekļu kombinācijas, iedzimtu patoloģiju biežums pēcnācējiem ir lielāks, nekā gadījumos, kad mātes saņem atsevišķas zāles monoterapijas veidā. Anomāliju risks pēc karbamazepīna iedarbības politerapijas veidā var mainīties atkarībā no lietotajām zālēm, turklāt tas var būt lielāks, ja tiek izmantotas politerapeitiskas kombinācijas ar valproātu;

- jādod minimālā efektīvā deva, ieteicama zāļu plazmas koncentrācijas līmeņa kontrole. Ja tiek nodrošināta kontrole pār krampjiem, aktīvās vielas koncentrācija plazmā jāuztur terapeitiskā diapazona (4–12 µg/ml) mazākās koncentrācijas rajonā. Ir pierādījumi tam, ka karbamazepīna lietošanas radītais anomāliju risks var būt atkarīgs no devas lieluma, t. i., ja karbamazepīna dienas deva ir mazāka par 400 mg, anomāliju sastopamība ir mazāka nekā pēc lielāku devu lietošanas;

- pacientes jāinformē par paaugstināta anomāliju riska iespēju, jādod iespēja veikt antenatālu skrīningu;

- grūtniecības laikā nedrīkst pārtraukt efektīvu pretepilepsijas terapiju, jo slimības paasinājums rada draudus gan mātei, gan auglim.

Uzraudzība un profilakse

Ir zināms, ka grūtniecības laikā var rasties folskābes deficīts. Ir ziņots, ka pretepilepsijas līdzekļi pastiprina šo folskābes deficītu. Tas varētu izskaidrot augsto iedzimto defektu biežumu ar epilepsiju slimu, ārstētu sieviešu pēcnācējiem. Tāpēc ieteicama folskābes papildterapija pirms grūtniecības un tās laikā.

Jaundzimušajiem

Lai novērstu asiņošanu jaundzimušajiem, ieteicams pēdējās grūtniecības nedēļās mātei, kā arī jaundzimušajam, lietot K₁ vitamīnu.

Ir zināmi daži gadījumi, kad lēkmes un/vai elpošanas depresija novērota jaundzimušajiem, kuru mātes lietoja Tegretol vienlaikus ar citiem pretkrampju līdzekļiem. Dažos gadījumos, kad mātes lietoja Tegretol, jaundzimušajiem novēroja vemšanu, caureju un/vai pazeminātu barojumu. Šīs reakcijas raksturo jaundzimušā abstinences sindromu.

Barošana ar krūti

Karbamazepīns nonāk mātes pienā (apmēram 25 līdz 60% no plazmas koncentrācijas). Rūpīgi jāizvērtē krūts barošanas sagaidāmais labums un vismazākā blakusparādību iespēja bērnam. Bērniem, kuru mātes lieto Tegretol un baro bērnu ar krūti, ir iespējamas dažādas blakusparādības (piemēram, izteikta miegainība, alerģiskas ādas reakcijas). Dažiem jaundzimušajiem, kas pirms piedzimšanas un zīdīšanas laikā bijuši pakļauti karbamazepīna iedarbībai, ir aprakstīts holestātisks hepatīts. Tādēļ ar krūti baroti zīdaiņi, kuru mātes tiek ārstētas ar karbamazepīnu, rūpīgi jānovēro, vai tiem neparādās nevēlama ietekme uz aknām vai žults izvades sistēmu.

Sievietes un vīrieši reproduktīvā vecumā

Kontracepcija

Sievietēm reproduktīvā vecumā ārstēšanās ar Tegretol laikā un 2 nedēļas pēc pēdējās zāļu devas lietošanas, jāizmanto efektīva kontracepcijas metode. Enzīmu indukcijas dēļ Tegretol var nomākt estrogēnu un/vai progesteronu saturošo perorālo kontracepcijas līdzekļu terapeitisko iedarbību. Tādēļ sievietēm reproduktīvā vecumā jāiesaka Tegretol lietošanas laikā izmantot alternatīvas kontracepcijas metodes.

Fertilitāte

Saņemti ļoti reti ziņojumi par vīriešu fertilitātes un/vai spermatoģenēzes traucējumiem.

4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Slimība, kas izraisa krampjus un tādas Tegretol lietošanas laikā aprakstītas nevēlamas blakusparādības kā reibonis, miegainība, ataksija, diplopija, akomodācijas traucējumi un redzes miglošanās, var traucēt pacienta reakcijas spēju, īpaši ārstēšanas sākumā vai saistībā ar devas pielāgošanu. Tādēļ pacientiem jāievēro pienācīga piesardzība, vadot transportlīdzekli vai strādājot ar iekārtām.

4.8. Nevēlamās blakusparādības

Drošības profila kopsavilkums

Galvenokārt ārstēšanās sākumā ar Tegretol vai gadījumā, kad sākumdeva ir par lielu, kā arī ārstējot gados vecākus pacientus, ļoti bieži vai bieži var novērot noteiktus blakusparādību veidus, piemēram, CNS blakusparādības (reibonis, galvassāpes, miegainība, nogurums, diplopija), kuņģa zarnu trakta traucējumus (nelaba dūša, vemšana) un alerģiskas ādas reakcijas.

Devas atkarīgas blakusparādības parasti mazinās dažu dienu laikā spontāni vai īslaicīgi samazinot devu. CNS blakusparādību parādīšanās var norādīt uz relatīvas pārdozēšanas simptomiem vai uz izteiktu plazmas koncentrācijas līmeņu svārstību. Šādos gadījumos iesaka kontrolēt koncentrācijas plazmā līmeni.

Nevēlamo blakusparādību īpašību apkopojums tabulas veidā, norādot klīniskajos pētījumos novērotās un spontānos ziņojumos aprakstītās blakusparādības

Klīnisko pētījumu laikā novērotās nevēlamās blakusparādības norādītas 1. tabulā, izmantojot MedDRA orgānu sistēmu klasifikāciju. Visās orgānu sistēmās nevēlamās blakusparādības ir sistematizētas pēc sastopamības, vispirms norādot visbiežākās. Katrā sastopamības biežuma grupā nevēlamās blakusparādības minētas to nopietnības samazinājuma secībā. Turklāt visu nevēlamo blakusparādību sastopamības grupas saskaņā ar CIOMS III klasifikāciju ir definētas, izmantojot šādus apzīmējumus: ļoti bieži (≥ 1/10), bieži (≥ 1/100 līdz < 1/10), retāk (≥ 1/1000 līdz < 1/100), reti (≥ 1/10 000 līdz < 1/1000) un ļoti reti (< 1/10 000).

1. tabula. Zāļu izraisītās nevēlamās reakcijas

Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi

Ļoti bieži

Leikopēnija.

Bieži

Trombocitopēnija, eozinofīlija.

Reti

Leikocitoze, limfadenopātija.

Ļoti reti

Agranulocitoze, aplastiska anēmija, pancitopēnija, izolēta sarkanās rindas šūnu aplāzija, anēmija, megaloblastiska anēmija, retikulocitoze un hemolītiska anēmija.

Imūnās sistēmas traucējumi

Reti

Vēlīna tipa multiorgānu paaugstinātas jutības reakcijas ar drudzi, izsitumiem uz ādas, vaskulītu, limfadenopātiju, pseidolimfomu, artralģiju, leikopēniju, eozinofīliju, hepatosplenomegāliju, aknu funkcionālo testu novirzēm un izzūdošu žultsvadu sindromu (intrahepātisko žultsvadu bojāeja un izzušana), kas izpaužas dažādās kombinācijās. Var tikt skarti arī citi orgāni (piemēram, plaušas, nieres un aizkuņģa dziedzeris, miokards, resnā zarna).

Ļoti reti

Anafilaktiskas reakcijas, angioneirotiska tūska, hipogammaglobulinēmija.

Endokrīnās sistēmas traucējumi

Bieži

Tūska, šķidruma aizture, svara pieaugums, hiponatriēmija un antidiurētiskam hormonam (ADH) līdzīga efekta izraisīta pazemināta plazmas osmolaritāte, kas retos gadījumos var izraisīt ūdens intoksikāciju, ko pavada letarģija, vemšana, galvassāpes, prāta aptumšošanās, neiroloģiski traucējumi.

Ļoti reti

Galaktoreja, ginekomastija.

Vielmaiņas un uztures traucējumi

Reti

Folātu deficīts, samazināta apetīte

Ļoti reti

Akūta porfīrija (akūta intermitējoša porfīrija un jaukta tipa porfīrija), hroniska porfīrija (porphyria cutanea tarda).

Psihiskie traucējumi

Reti

Halucinācijas (redzes vai dzirdes), depresija, agresivitāte, uzbudinājums, nemiers, apjukums.

Ļoti reti

Psihožu aktivācija.

Nervu sistēmas traucējumi

Ļoti bieži

Ataksija, reibonis, miegainība.

Bieži

Diplopija, galvassāpes.

Retāk

Patoloģiskas, gribai nepakļautas kustības (piemēram, tremors, asterixis, distonija, tiki); nistagms.

Reti

Diskinēzija, acu kustību traucējumi, runas traucējumi (piemēram, dizartrija, neskaidra runa), horeoatetoze, perifēra neiropātija, parestēzija un parēze.

Ļoti reti

Ļaundabīgais neiroleptiskais sindroms, aseptisks meningīts kopā ar miokloniju un perifēru eozinofiliju, disgeizija.

Acu bojājumi

Bieži

Akomodācijas traucējumi (piemēram, redzes miglošanās).

Ļoti reti

Lēcas apduļķošanās, konjunktivīts.

Ausu un labirinta bojājumi

Ļoti reti

Dzirdes traucējumi, piemēram, tinnitus (troksnis ausīs), hiperakūzija, hipoakūzija, izmaiņas skaņas augstuma uztverē.

Sirds funkcijas traucējumi

Reti

Sirds impulsu vadīšanas traucējumi.

Ļoti reti

Aritmijas, atrioventrikulārā blokāde ar sinkopi, bradikardija, sastrēguma sirds mazspēja, sirds koronārās slimības pasliktināšanās.

Asinsvadu sistēmas traucējumi

Reti

Hipertensija vai hipotensija.

Ļoti reti

Cirkulators kolapss, embolija (piemēram, plaušu embolija), tromboflebīts.

Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības

Ļoti reti

Paaugstināta plaušu jutība, ko raksturo, piemēram, drudzis, aizdusa, pneimonīts vai pneimonija.

Kuņģa–zarnu trakta traucējumi

Ļoti bieži

Vemšana, slikta dūša.

Bieži

Sausums mutē.

Retāk

Caureja, aizcietējums.

Reti

Sāpes vēderā.

Ļoti reti

Pankreatīts, glosīts, stomatīts.

Aknu un/vai žults izvades sistēmas traucējumi

Reti

Holestātisks, parenhimatozs (hepatocelulārs) vai jaukts hepatīts, izzūdošs žultsvadu sindroms, dzelte.

Ļoti reti

Aknu mazspēja, granulomatoza aknu slimība.

Ādas un zemādas audu bojājumi

Ļoti bieži

Nātrene, kas var būt smaga, alerģisks dermatīts.

Retāk

Eksfoliatīvs dermatīts.

Reti

Sistēmiska sarkanā vilkēde, nieze.

Ļoti reti

Stīvensa-Džonsona sindroms*, toksiska epidermas nekrolīze, fotosensibilizācijas reakcijas, multiformā un mezglainā eritēma, ādas pigmentācijas traucējumi, purpura, pinnes, svīšana, matu izkrišana, hirsutisms.

Skeleta–muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi

Reti

Muskuļu vājums.

Ļoti reti

Kaulu metabolisma traucējumi (kalcija līmeņa pazemināšanās plazmā un 25-hidroksiholekalciferola līmeņa pazemināšanās asinīs), kas izraisa osteomalāciju vai osteoporozi, artralģija, sāpes muskuļos, muskuļu krampji.

Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi

Ļoti reti

Tubulointersticiāls nefrīts, nieru mazspēja, nieru darbības traucējumi (piemēram, albuminūrija, hematūrija, oligūrija, paaugstināts urīnvielas līmenis asinīs/azotēmija), urīna aizture, bieža urinācija

Reproduktīvās sistēmas traucējumi un krūts slimības

Ļoti reti

Dzimumfunkcijas traucējumi/erektilā disfunkcija, spermatoģenēzes traucējumi (ar samazinātu spermatozoīdu skaitu un/vai kustīgumu).

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

Ļoti bieži

Nogurums

Izmeklējumi

Ļoti bieži

Paaugstināts gammaglutamilaminotransferāzes līmenis (aknu enzīmu indukcijas dēļ), kas parasti nav klīniski nozīmīgs.

Bieži

Paaugstināts sārmainās fosfatāzes līmenis asinīs.

Retāk

Paaugstināts transamināžu līmenis.

Ļoti reti

Paaugstināts intraokulārais spiediens, paaugstināts holesterīna līmenis asinīs, paaugstināts augsta blīvuma lipoproteīnu līmenis, paaugstināts triglicerīdu līmenis asinīs. Vairogdziedzera darbības izmeklējumu rezultātu novirzes – pazemināts l-tiroksīna (brīvā tiroksīna, tiroksīna [tironīna] un trijodtironīna) un paaugstināts vairogdziedzeri stimulējošā hormona līmenis asinīs, parasti bez klīniskiem simptomiem, paaugstināts prolaktīna līmenis asinīs.

* Saņemti ziņojumi par retiem gadījumiem dažās Āzijas valstīs. Skatīt arī 4.4. apakšpunktu.

Citas nevēlamās blakusparādības no spontānajiem ziņojumiem (biežums nav zināms)

Tālāk minētās blakusparādības minētas Tegretol pēcreģistrācijas periodā saņemtajos spontānajos ziņojumos un literatūras datos. Tā kā par šīm blakusparādībām ziņots brīvprātīgi un no nenoteikta skaita pacientu grupas, nav iespējams vienmēr noteikt to biežumu, tāpēc tas klasificēts kā „nav zināmi”. Blakusparādības ir norādītas atbilstoši MedDRA orgānu sistēmu grupām. Katrā orgānu sistēmas grupā blakusparādības ir sakārtotas pēc sastopamības biežuma.

2. tabula. Nevēlamās blakusparādības no spontānajiem ziņojumiem un literatūras datiem (biežums nav zināms)

Infekcijas un infestācijas

Cilvēka herpes vīrusa-6 reaktivācija.

Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi

Kaulu smadzeņu mazspēja.

Traumas, saindēšanās un ar manipulācijām saistītas komplikācijas

Krišana (saistīta ar ārstēšanas ar Tegretol inducētu ataksiju, reiboni, miegainību, hipotensiju, apjukuma stāvokli un sedāciju (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Nervu sistēmas traucējumi

Sedācija, atmiņas traucējumi.

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

Kolīts.

Imūnās sistēmas traucējumi

Zāļu izraisīti izsitumi ar eozinofīliju un sistēmiskiem simptomiem (DRESS).

Ādas un zemādas audu bojājumi

Akūta ģeneralizēta eksantematoza pustuloze (AGEP), ēdes veida keratoze, nagu atslāņošanās. Smagas zāļu izraisītas blakusparādības uz ādas: saņemti ziņojumi par Stīvensa-Džonsona sindromu (SJS) un toksisku epidermas nekrolīzi (TEN) (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi

Lūzumi.

Izmeklējumi

Kaulu blīvuma samazināšanās.

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvuma/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā15, Rīgā, LV 1003. Tīmekļa vietne: www.zva.gov.lv

4.9. Pārdozēšana

Pazīmes un simptomi

Pārdozēšanas pazīmes un simptomi parasti ietver centrālo nervu sistēmu, kardiovaskulāro un elpošanas sistēmu un 4.8. apakšpunktā minētās blakusparādības.

Centrālā nervu sistēma

CNS depresija, dezorientācija, apziņas traucējumi, miegainība, nemiers, halucinācijas, koma; neskaidra redze, neskaidra runa, dizartrija, nistagms, ataksija, diskinēzija, sākotnēji hiperrefleksija, vēlāk hiporefleksija; konvulsijas, psihomotori traucējumi, mioklonija, hipotermija, midriāze.

Elpošanas sistēma

Respiratora depresija, plaušu tūska.

Sirds un asinsvadu sistēma

Tahikardija, hipotensija, reizēm hipertensija, impulsu vadīšanas traucējumi ar QRS kompleksa paplašināšanos, sinkope ar sirds apstāšanos.

Gremošanas sistēma

Vemšana, aizkavēta kuņģa iztukšošanās, novājināta zarnu darbība.

Skeleta-muskuļu sistēma

Dažos gadījumos saistībā ar karbamazepīna toksicitāti ir aprakstīta rabdomiolīze.

Nieru funkcija

Urīna aizture, oligūrija vai anūrija; šķidruma aizture, ūdens intoksikācija, ko izraisa ADH līdzīgs karbamazepīna efekts.

Laboratoriskās atrades

Hiponatriēmija, iespējama metaboliska acidoze, iespējama hiperglikēmija, paaugstināts muskuļu kreatinīnfosfokināzes līmenis.

Ārstēšana

Nav zināms specifisks antidots.

Ārstēšanu sākumā nosaka pacienta klīniskais stāvoklis. Pacientu jāhospitalizē. Jāmēra plazmas koncentrācijas līmenis, lai apstiprinātu saindēšanos ar karbamazepīnu un noteiktu pārdozēšanas smagumu. Jāevakuē kuņģa saturs, jāskalo kuņģis un jāordinē aktīvā ogle.

Vilcināšanās ar kuņģa satura evakuāciju izraisa novilcinātu absorbciju, kas var izraisīt intoksikācijas pasliktināšanos dezintoksikācijas laikā. Nepieciešama uzturoša medicīniskā palīdzība intensīvās terapijas nodaļā ar sirdsdarbības monitorēšanu un elektrolītu līdzsvara traucējumu korekciju.

Īpaši ieteikumi

Iesaka hemoperfūziju caur aktīvo ogli. Efektīvs terapeitisks pasākums pret karbamazepīna pārdozēšanu ir hemodialīze.

2. un 3. dienā pēc pārdozēšanas jāparedz simptomu recidīvi un pastiprināšanās, ko izraisa novēlota zāļu absorbcija.

5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1. Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: pretepilepsijas, neirotrops un psihotrops līdzeklis, ATĶ kods: N03AF01

Dibenzazepīna atvasinājums.

Darbības mehānisms

Tegretol aktīvās vielas karbamazepīna darbības mehānisms ir tikai daļēji skaidrs. Karbamazepīns stabilizē hiperuzbudināto nervu membrānas, inhibē atkārtotu neironu izlādēšanos, samazina uzbudinājuma impulsu sinaptisko izplatību. Domājams, ka tā galvenais darbības mehānisms ir nātrija atkarīga darbības potenciāla atkārtotas rašanās novēršana, bloķējot nātrija kanālus depolarizētajos neironos.

Ņemot vērā, ka pretepileptisko efektu nodrošina galvenokārt glutamāta atbrīvošanās samazināšanās un neironu membrānu stabilizācija, karbamazepīna spēju atvieglot maniakālos stāvokļus, iespējams, nosaka nomācošā iedarbība uz dopamīna un noradrenalīna metabolismu.

Farmakodinamiskā iedarbība

Pretepilepsijas līdzekļa darbības spektrs ietver: parciālas lēkmes (vienkāršas un kompleksas) ar vai bez sekundāras ģeneralizācijas, ģeneralizēti toniski-kloniski krampji, kā arī šāda tipa lēkmju kombinācijas.

Klīniskos pētījumos, kur epilepsijas pacienti, galvenokārt bērni un jaunieši, lietoja Tegretol monoterapijā, pierādīts, ka tam piemīt psihotropa iedarbība, pozitīva ietekme uz nemieru un depresijas simptomiem, kā arī spēja pazemināt uzbudināmību un agresivitāti. Attiecībā uz kognitīvo un psihomotoro darbību, dažos pētījumos ir ziņots par devas atkarīgu apšaubāmu vai negatīvu efektu. Citos pētījumos ziņots par labvēlīgu ietekmi uz koncentrēšanās spējām un kognitīvo funkciju/ atmiņu.

Tegretol kā neirotrops līdzeklis ir klīniski efektīvs virknē neiroloģisku patoloģiju, piemēram, idiopātiskas un sekundāras trigeminālas neiralģijas paroksismālu sāpju lēkmju profilaksei, to lieto neirogēnu sāpju remdēšanai vairāku patoloģiju gadījumā, ieskaitot tabes dorsalis un posttraumatisku parestēziju; alkohola abstinences sindroma gadījumā tas paaugstina pazemināto konvulsiju slieksni, tādējādi samazinot abstinences simptomus (piemēram, paaugstinātu uzbudināmību, trīci, nedrošu gaitu), centrāla bezcukura diabēta gadījumā Tegretol samazina izdalītā urīna daudzumu un mazina slāpju sajūtu.

Kā psihotropam līdzeklim Tegretol ir pierādīta klīniska efektivitāte afektīvu traucējumu gadījumā, piemēram, akūtu maniakālu stāvokļu ārstēšanā, kā arī (maniakāli depresīvu) bipolāru afektīvu traucējumu uzturošā terapijā, ordinējot monoterapijā vai kombinācijā ar neiroleptiskiem līdzekļiem, antidepresantiem, litiju, šizoafektīvu un maniakālu uzbudinājuma stāvokļu gadījumā kombinācijā ar citiem neiroleptiskiem līdzekļiem vai ātru ciklisku epizožu gadījumā.

5.2. Farmakokinētiskās īpašības

Uzsūkšanās

Ja CR ilgstošās darbības apvalkotās tabletes ordinē vienu reizi vai atkārtoti, to aktīvā viela sasniedz par 25% mazāku maksimālo plazmas koncentrāciju nekā lietojot konvenciālās tabletes; maksimālā plazmas koncentrācija tiek sasniegta 24 stundu laikā. CR ilgstošās darbības apvalkotās tabletes nodrošina statistiski ticamu fluktuācijas indeksa samazināšanos, bet neizraisa nozīmīgu stabilas C_min samazināšanos. Plazmas koncentrācijas fluktuācija, dozējot divas reizes dienā, ir zema. Tegretol CR ilgstošās darbības apvalkoto tablešu biopieejamība ir apmēram par 15% zemāka kā citām iekšķīgi lietojamajām zāļu formām.

Lietojot karbamazepīnu devās līdz 300 mg, apmēram 75% no visa absorbētā daudzuma sasniedz kopējo asinsriti 6 stundu laikā pēc lietošanas. Tāpēc maksimālai diennakts devai nevajadzētu pārsniegt 250 mg četras reizes dienā.

Stabila karbamazepīna plazmas koncentrācija tiek sasniegta apmēram 1 līdz 2 nedēļu laikā, tā ir individuāli atkarīga no karbamazepīna auto–indukcijas un citu enzīmus–inducējošu zāļu heteroindukcijas, kā arī no stāvokļa pirmās ārstēšanas, devas un ārstēšanas ilguma.

Karbamazepīna stabilā plazmas koncentrācija, ko apzīmē ar “terapeitisko koncentrāciju”, ir individuāli mainīga: vairumam pacientu tā ir robežās no 4 līdz 12 mikrogrami/ml (atbilstoši 17 līdz 50 mikromoli/l). Karbamazepīna–10,11–epoksīda (farmakoloģiski aktīvais metabolīts) koncentrācija ir apmēram 30% no karbamazepīna līmeņa.

Ēdiena uzņemšanai nav būtiskas ietekmes uz absorbcijas pakāpi un lielumu, neatkarīgi no Tegretol devas.

Izkliede

Ņemot vērā karbamazepīna pilnīgo absorbciju, izkliedes tilpums svārstās no 0,8 līdz 1,9 l/kg.

Karbamazepīns šķērso placentāro barjeru.

70–80% karbamazepīna saistās ar seruma olbaltumvielām. Neizmainītas vielas koncentrācija cerebrospinālajā šķidrumā un siekalās atspoguļo ar olbaltumvielām nesaistīto plazmas daudzumu (20 līdz 30%). Ir konstatēts, ka koncentrācija mātes pienā ir vienāda ar 25 līdz 60% no attiecīgā plazmas koncentrācijas līmeņa.

Biotransformācija

Karbamazepīns metabolizējas aknās, kur nozīmīgākais ir biotransformācijas epoksīda ceļš, kura rezultātā rodas galvenie metabolīti: 10,11-trans-diola atvasinājumi un to glikuronīdi.

P450 3A4 ir atzīts par nozīmīgāko elementu, kas ietekmē karbamazepīna–10,11–epoksīda veidošanos no karbamazepīna. Noskaidrots, ka cilvēka mikrosomu epoksīdhidrolāze ir atbildīga par 10,11-trans-diola atvasinājuma veidošanos no karbamazepīna 10,11-epoksīda. 9-hidroksimetil-10-karbamilakridāns ir mazāk nozīmīgs šī biotransformācijas ceļa metabolīts. Pēc vienreizējas iekšķīgas karbamazepīna devas apmēram 30% parādās urīnā kā epoksīda biotransformācijas ceļa gala produkti. Citā nozīmīgā karbamazepīna biotransformācijas ceļā rodas vairākas monohidroksilētas sastāvdaļas, kā karbamazepīna–N–glikuronīds.

Eliminācija

Neizmainīta karbamazepīna eliminācijas pusperiods ir apmēram 36 stundas pēc vienreizējas iekšķīgas lietošanas, un tikai 16 līdz 24 stundas pēc atkārtotas devas lietošanas (aknu mono–oksigenāzes sistēmas autoindukcija), atkarībā no zāļu lietošanas ilguma. Vienlaikus lietojot citas aknu enzīmus inducējošas zāles (piemēram, fenitoīnu, fenobarbitālu), pusperiods ir vidēji 9 līdz 10 stundas.

Vidējais 10,11-epoksīda metabolīta plazmas izvades pusperiods pēc vienreizējas iekšķīgas paša epoksīda lietošanas ir apmēram 6 stundas.

Pēc vienreizējas 400 mg karbamazepīna iekšķīgas devas ieņemšanas, 72% izdalās ar urīnu, 28% – ar fēcēm. Urīnā, apmēram 2% no devas izdalās neizmainītā veidā, apmēram 1%–farmakoloģiski aktīvā 10,11-epoksīda metabolīta veidā.

Īpašas populācijas

Pediatriskā populācija

Sakarā ar paaugstinātu karbamazepīna elimināciju, bērniem jāsaņem lielākas karbamazepīna devas (mg/kg) nekā pieaugušajiem.

Gados vecāki pacienti (65 vai vairāk gadi)

Nav norādījumu par izmainītu karbamazepīna farmakokinētiku gados vecākiem pacientiem, salīdzinājumā ar gados jauniem pieaugušajiem.

Pacienti ar aknu vai nieru darbības traucējumiem

Nav pieejami dati par karbamazepīna farmakokinētiku pacientiem ar aknu vai nieru darbības traucējumiem.

5.3. Preklīniskie dati par drošumu

Neklīniskos standartpētījumos iegūtie dati par vienreizēju un atkārtotu devu toksicitāti, genotoksicitāti un iespējamu kancerogenitāti neliecina par īpašu risku cilvēkam. Tomēr ar dzīvniekiem veikto pētījumu rezultāti nav pietiekami, lai būtu iespējams izslēgt iespējamu karbamazepīna teratogenitāti.

Rektāli ievadīta karbamazepīna lokālā toksicitāte

Trušiem karbamazepīna supozitoriju (tika rektāli ievadīti vienu reizi dienā divu nedēļu laikā) lokālā panesamība neatšķīrās no supozitoriju pildvielas panesamības kontroles grupas dzīvniekiem.

Kancerogenitāte

Žurku mātītēm un tēviņiem, kas karbamazepīnu saņēma divus gadus, palielinājās attiecīgi hepatocelulāro un sēklinieku labdabīgo audzēju sastopamība. Tomēr nav pierādījumu tam, ka šie novērojumi jebkādā veidā būtu saistīti ar terapeitisku karbamazepīna lietošanu cilvēkiem.

Genotoksicitāte

Dažādos mutagenitātes standartpētījumos ar baktērijām un zīdītājiem karbamazepīna genotoksicitāte nav novērota.

Toksiska ietekme uz reprodukcijas spēju

Dažādos ar pelēm, žurkām un trušiem veiktos pētījumos uzkrātie dati liecina, ka pēc karbamazepīna devām, kas var tikt lietotas cilvēkam, teratogēna ietekme nav paredzama vai arī tā ir minimāla. Tomēr ar dzīvniekiem veikto pētījumu rezultāti nav pietiekami, lai būtu iespējams izslēgt iespējamu karbamazepīna teratogenitāti. Ar žurkām veikta reproduktivitātes pētījuma laikā zīdāmajiem pēcnācējiem tika novērots lēnāks ķermeņa masas pieaugums, ja māte saņēma 192 mg/kg lielas dienas devas.

6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1. Palīgvielu saraksts

Tablešu kodols

Koloidālais bezūdens silīcija dioksīds, etilcelulozes ūdens dispersija, mikrokristāliskā celuloze, poliakrilāta dispersija, magnija stearāts, kroskarmelozes nātrija sāls, talks.

Tablešu apvalks

Hipromeloze, makrogolglicerīna hidroksistearāts, sarkanais dzelzs oksīds, dzeltenais dzelzs oksīds, talks, titāna dioksīds.

6.2. Nesaderība

Nav piemērojama.

6.3. Uzglabāšanas laiks

2 gadi.

6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Uzglabāt temperatūrā līdz 30°C.

Uzglabāt oriģinālā iepakojumā, lai pasargātu no mitruma.

6.5. Iepakojuma veids un saturs

Tegretol CR 200 mg: iepakojumā 50 tabletes.

Tegretol CR 400 mg: iepakojumā 30 tabletes.

6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos

Nav īpašu prasību.

Informācija veselības aprūpes speciālistiem

Veicot HLA-B*1502 alēles pārbaudi, jāveic augstas izšķirtspējas “HLA-B*1502 genotipa izmeklēšana”. Rezultāts ir pozitīvs, ja atrasta viena vai divas HLA-B*1502 alēles, un negatīvs, ja nav atrasta neviena HLA-B*1502 alēle. Tāpat, veicot HLA-A*3101 alēles pārbaudi, jāveic augstas izšķirtspējas “HLA-A*3101 genotipa izmeklēšana”. Pārbaude ir pozitīva, ja atrasta viena vai divas HLA-A*3101 alēles un negatīvs, ja nav atrasta neviena HLA-A*3101 alēle.

7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

SIA “Novartis Baltics”

Gustava Zemgala gatve 76,

LV-1039, Rīga

Latvija

8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(-I)

Tegretol CR 200 mg: 97–0530

Tegretol CR 400 mg: 02–0461

9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Reģistrācijas datums – 1997. gada 5. novembris

Pēdējās pārreģistrācijas datums – 2008. gada 17. janvāris

10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

04/2018

SASKAŅOTS ZVA 19-04-2018

PAGE

PAGE 1