Raploc

Lejupielādēt zāļu aprakstu

ZĀĻU APRAKSTS

Šīm zālēm tiek piemērota papildu uzraudzība. Tādējādi būs iespējams ātri identificēt jaunāko informāciju par šo zāļu drošumu. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām. Skatīt 4.8. apakšpunktu par to, kā ziņot par nevēlamām blakusparādībām.

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

Raploc 300 mg pulveris infūziju šķīduma pagatavošanai

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Flakons satur 300 mg landiolola hidrohlorīda (Landiololi hydrochloridum), kas atbilst 280 mg landiolola.

Pēc izšķīdināšanas (skatīt 6.6. apakšpunktu), katrs ml satur 6 mg landiolola hidrohlorīda.

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

3. ZĀĻU FORMA

Pulveris infūziju šķīduma pagatavošanai

Balts vai gandrīz balts pulveris.

4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1. Terapeitiskās indikācijas

• Supraventrikulāras tahikardijas gadījumos un ātrai sirds kambaru darbības frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru plandīšanos vai mirgošanu operācijas laikā, pēc operācijas vai citos apstākļos, kad vēlama īslaicīga sirds kambaru darbības frekvences kontrole ar īslaicīgas darbības līdzekļa palīdzību.

• Nekompensētas sinusa tahikardijas gadījumā, kad ārsts uzskata, ka ātras sirdsdarbības gadījumā nepieciešami īpaši terapeitiskie pasākumi.

• Landiolols nav paredzēts lietošanai hroniskos stāvokļos.

4.2. Devas un lietošanas veids

Devas

Landiolols ir paredzēts intravenozais lietošanai pastāvīgā uzraudzībā. Landiololu drīkst ievadīt tikai labi apmācīts veselības aprūpes speciālists. Landiolola deva titrējama individuāli.

Uzsāciet intravenozu infūziju, ievadot piesātinošo devu 100 mikrogrami/kg ķermeņa masas (ĶM) vienas minūtes laikā, kam seko nepārtraukta intravenozā infūzija 10–40 mikrogrami/kg ĶM/min.

Ja nav nepieciešams straujš bradikardijas efekts (2 līdz 4 minūšu laikā), uzsākot infūziju ar uzturošo devu 10–40 mikrogrami/kg ĶM/min, efekts tiks nodrošināts 10–20 minūtēs.

Maksimālā deva: Ja vēlamais terapeitiskai efekts netiek sasniegts ar šādu devu lietošanas shēmu, uzturošo devu var palielināt līdz 80 mikrogramiem/kg ĶM/min, ja pacienta kardiovaskulārajam stāvoklim tas ir neieciešams un šāda devas palielināšana ir pieļaujama.

Sākuma intravenozās devas aprēķināšanas tabula no mikrogramiem/kg/min uz ml/st (Raploc 300 mg/50 ml= 6 mg/ml stipruma)

Uzturošās intravenozās devas aprēķināšanas tabula no mikrogramiem/kg/min uz ml/st (Raploc 300 mg/50 ml= 6 mg/ml stipruma)

Maksimālā ieteicamā landiolola dienas deva ir 8 064 mg/pacients/dienā (aprēķinot 80 mikrogramus/kg ĶM/min pacientam ar ķermeņa masu 70 kg un maksimālo infūzijas ilgumu 24 stundas).

Ir ierobežota pieredze ar landiolola infūzijām, kas ilgākas par 24 stundām.

Blakusparādību gadījumā (skatīt 4.8. apakšpunktu), landiolola deva jāsamazina vai infūzija jāpārtrauc un, ja nepieciešams, pacientam jāsaņem atbilstoša medicīniska ārstēšana. Ja rodas hipotensija vai bradikardija, pēc tam, kad asinsspiediens vai sirds ritms normalizējies, landiolola lietošanu var atsākt ar mazāku devu. Pacientiem ar zemu sistolisko asinsspiedienu, pielāgojot devu vai uzturošās infūzijas laikā, nepieciešama īpaša piesardzība.

Pāreja uz alternatīvām zālēm

Pēc tam, kad sasniegta adekvāta sirdsdarbības kontrole un stabils klīniskais stāvoklis, iespējams pāriet uz alternatīvām zālēm (tādām kā iekšķīgi lietojamām pretaritmijas zālēm). Landiololu aizstājot ar alternatīvām zālēm, ārstam rūpīgi jāapsver alternatīvo zāļu lietošanas norādījumi un deva, un landiolola deva jāsamazina šādi:

1) pirmajā stundā pēc pirmās alternatīvo zāļu devas lietošanas landiolola infūzijas ātrums

jāsamazina uz pusi (50%);

2) pēc otrās alternatīvo zāļu devas lietošanas jāuzrauga pacienta atbildes reakcija un ja vismaz vienu stundu ir uzturēta apmierinoša stāvokļa kontrole, landiolola infūziju var pārtraukt.

Īpašas pacientu grupas

Gados vecāki pacienti (≥ 65 gadi)

Devas pielāgošana nav nepieciešama.

Nieru mazspēja

Devas pielāgošana nav nepieciešama (skatīt 4.4. un 5.2. apakšpunktu).

Aknu mazspēja

Dati par ārstēšanu pacientiem ar aknu mazspēju ir ierobežoti (skatīt 5.2. apakšpunktu). Pacientiem ar visu pakāpju aknu mazspēju ieteicama rūpīga devas pielāgošana, sākot ar mazāko devu.

Sirds disfunkcija

Pacientiem, kuriem ir traucēta kreisā kambara funkcija (KKIF <40%, sirds indekss <2,5 l/min/m², 3-4 pakāpe pēc NYHA), piemēram, pēc sirds operācijas, išēmijas vai septisku stāvokļu laikā, lai sasniegtu sirds ritma kontroli, izmantotas zemākas devas, sākot no 1 mikrograma/kg ĶM/min, un šīs devas tiek pakāpeniski palielinātas līdz 10 mikrogramiem/kg ĶM/min, rūpīgi kontrolējot asinsspiedienu.

Pediatriskā populācija

Landiolola drošums un efektivitāte bērniem vecumā no 0 līdz 18 gadiem nav noteikta. Uz šo brīdi pieejamie dati minēti 5.2. apakšpunktā, bet ieteikumus par devas nav iespējams sniegt.

Lietošanas veids

Raploc pirms lietošanas jāizšķīdina (norādījumus skatīt 6.6. apakšpunktā) un jāizlieto tūlīt pēc atvēršanas (skatīt 4.4. un 6.3. apakšpunktu).

Raploc nedrīkst sajaukt (lietot maisījumā) ar citām zālēm, izņemot tās, kas minētas 6.6. apakšpunktā.

Landiolols ievadāms intravenozi centrālajā vai perifērajā vēnā un to nedrīkst ievadīt tajā pašā vēnā, kur ievadītas citas zāles (skatīt 6.6. apakšpunktu).

Pretēji citiem bēta-blokatoriem, strauji pārtraucot 24 stundu ilgu landiolola infūziju, netika novērota pārtraukšanas tahikardija. Tomēr, ja landiolola lietošana tiek pārtraukta, pacienti rūpīgi jānovēro.

4.3. Kontrindikācijas

- Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām

- Smaga bradikardija (mazāks par 50 sitieniem minūtē)

- Sinusa mezgla vājuma sindroms

• Smagi atrioventrikulārā (AV) mezgla impulsu pārvades traucējumi (bez elektrokardiostimulatora): 2. vai 3. pakāpes AV blokāde

- Kardiogēns šoks

- Smaga hipotensija

- Dekompensēta sirds mazspēja, ja uzskatāms, ka tā nav saistīta ar aritmiju

- Pulmonāla hipertensija

• Neārstēta feohromocitoma

- Akūta astmas lēkme

- Smaga, nekoriģējama metabolā acidoze

4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Raploc pirms lietošanas jāizšķīdina un jāizlieto tūlīt pēc iepakojuma atvēršanas (skatīt 6. punktu).

Landiolols piesardzīgi jālieto diabēta slimniekiem vai hipoglikēmijas gadījumā. Hipoglikēmija ir smagāka, lietojot mazāk kardioselektīvus bēta- blokatorus. Bēta-blokatoru lietošana var maskēt hipoglikēmijas prodroma simptomus, piemēram, tahikardiju. Tomēr iespējams, ka reiboņi un svīšana varētu palikt.

Visbiežāk aprakstītā nevēlamā blakusparādība ir hipotensija, kas ātri izzūd pēc zāļu devas samazināšanas vai to lietošanas pārtraukšanas.

Ieteicams visiem ar landiololu ārstētiem pacientiem nepārtraukti kontrolēt asinsspiedienu un EKG.

Pacientiem, kam ir priekšlaicīga uzbudinājuma sindroms (pre-excitation syndrome) vienlaicīgi ar ātriju fibrilāciju, jāizvairās no bēta-blokatoru lietošanas. Šiem pacientiem atrioventrikulāro mezglu bēta-blokāde var palielināt pārvadi caur papildu ceļiem un var izraisīt ventrikulāro fibrilāciju.

Tā kā bēta blokatori negatīvi ietekmē impulsu pārvades laiku, tie piesardzīgi jālieto pacientiem ar pirmās pakāpes AV blokādi (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Landiolola un verapamila vai diltiazēma vienlaicīga lietošana nav ieteicama pacientiem ar atrioventrikulārās pārvades traucējumiem (skatīt 4.5. apakšpunktu).

Pacientiem ar Princmetāla stenokardiju bēta blokatori netraucētas alfa receptoru pastarpinātas koronāro artēriju sašaurināšanās dēļ var palielināt stenokardijas lēkmju skaitu un ilgumu. Šādiem pacientiem nav ieteicams lietot neselektīvos bēta blokatorus un bēta-1 selektīvie blokatori jālieto tikai ar īpašu piesardzību.

Pacientiem ar supraventrikulārām aritmijām landiolols ventrikulārās atbildes reakcijas kontrolei piesardzīgi jālieto gadījumā, ja pacientam ir (iepriekš esoša) sirds mazspēja vai ja pacientam ir hemodinamikas traucējumi, vai ja pacients lieto citas zāles, kas vājina jebkuru no turpmāk minētā: perifēro asinsvadu pretestību, miokarda pildījumu, miokarda kontraktilitāti vai elektrisko impulsu pārvadi miokardā. Iespējamās ritma kontroles ieguvumi jāizvērtē, ņemot vērā turpmāku miokarda kontraktilitātes vājināšanās risku. Rodoties pirmajai turpmākas pasliktināšanās pazīmei vai simptomam, devu nedrīkst palielināt un, ja tiek uzskatīts par nepieciešamu, landiolola lietošana jāpārtrauc un pacientam jāsaņem atbilstoša medicīniska palīdzība.

Landiolola galvenais metabolīts (M1) tiek izvadīts caur nierēm un visticamāk akumulējas pacientiem ar nieru darbības traucējumiem. Lai gan šim metabolītam nav bēta-bloķējošas iedarbības, pat lietojot devu 200 reizes lielāku nekā pamatzālēm, landiolols lietojams piesardzīgi pacientiem ar nieru mazspēju.

Pacientiem ar feohromocitomu landiolols lietojams piesardzīgi un tikai pēc pre-medikācijas ar alfa-receptoru blokatoriem. (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Bēta-blokatorus parasti nav atļauts lietot pacientiem ar bronhospastiskām slimībām. Augstās relatīvās bēta-1 selektivitātes dēļ un tādēļ, ka to iespējams titrēt, landiolols šādiem pacientiem jālieto piesardzīgi. Landiolols rūpīgi jātitrē, lai iegūtu zemāko iespējamo efektīvo devu. Bronhu spazmu gadījumā infūzija nekavējoties jāpārtrauc un nepieciešamības gadījumā jāievada bēta-2 agonists. Ja pacients jau lieto bēta-2 receptorus stimulējošas zāles, var būt nepieciešamība pārvērtēt tā devas lielumu.

Pacientiem ar perifērās asinsrites traucējumiem (Reino slimību vai sindromu, kā arī mijklibošanu (intermittent claudicatio)) bēta-blokatori jālieto ļoti piesardzīgi, jo šie traucējumi var pastiprināties.

Bēta-blokatori var pastiprināt gan jutīgumu pret alergēniem, gan anafilaktiskas reakcijas. Pacientiem, kas lieto bēta-blokatorus, var nebūt atbildes reakcijas uz parastām epinefrīna devām, ko lieto anafilaktisku reakciju ārstēšanā (skatīt 4.5. apakšpunktu).

4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Kalcija antagonisti, piemēram, dihidropiridīna atvasinājumi (kā nifedipīns) var palielināt hipotensijas risku. Pacientiem ar sirds mazspēju vienlaicīga lietošana ar bēta blokatoru var izraisīt sirds mazspēju. Ieteicams rūpīgi titrēt landiolola devu un piemērotā veidā kontrolēt hemodinamiku.

Landiolola lietošana rūpīgi titrējama, ja lieto vienlaicīgi ar verapamilu, diltiazēmu, I klases pret-aritmijas līdzekļiem, amiodaronu vai uzpirkstītes glikozīdiem, jo vienlaicīga lietošana var izraisīt izteiktu sirds darbības nomākumu un/vai atrioventrikulārās pārvades traucējumus.

Landiololu nevajadzētu lietot vienlaicīgi ar verapamilu vai diltiazēmu pacientiem ar atrioventrikulārās pārvades traucējumiem (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Vienlaicīga landiolola un insulīna vai iekšķīgi lietojamo pretdiabēta zāļu lietošana var ietekmēt cukura līmeni asinīs pazeminošo iedarbību. Ja šīs zāles tiek lietotas venlaicīgi, jāpievērš uzmanība cukura līmenim asinīs, jo bēta-adrenerģisko receptoru blokāde var maskēt hipoglikēmijas pazīmes, tādas kā tahikardija.

Zāles, ko lieto anestēzijas laikā

Bēta-blokatoru lietošanas turpināšana narkozes ievadīšanas, intubācijas un narkozes pārtraukšanas laikā samazina aritmijas risku.

Gadījumos, kad pacienta intravaskulārais šķidruma tilpums nav zināms vai vienlaicīgi ar landiololu tiek lietotas pretaritmijas zāles, refleksa tahikardija var tikt mazināta un var palielināties hipotensijas risks.

Gadījumos, kad pacients papildus landiololam saņem bēta-blokatoru, par to jāinformē anesteziologs.

Landiolola klātbūtnē var pastiprināties inhalējamo anestēzijas līdzekļu asinsspiedienu pazeminošā iedarbība. Lai uzturētu vēlamos hemodinamikas parametrus, iespējams mainīt kādu zāļu devu.

Landiolola deva rūpīgi titrējama, ja lieto vienlaicīgi ar anestēzijas līdzekļiem, bradikardisku iedarbību, esterāzes substrātiem (piemēram, suksametonija hlorīds) vai holinesterāzes inhibitors (piemēram, neostigmīns), jo to vienlaicīga lietošana var pastiprināt bradikardijas iedarbību vai pagarināt landiolola iedarbības laiku.

In vitro pētījumos ar cilvēka plazmu atklāts, ka suksametonija vienlaicīga lietošana var palielināt landiolola hidrohlorīda koncentrāciju asinīs par 20%. Antagoniskā inhibīcija var arī pagarināt suksametonija hlorīda inducētās neiromuskulārās blokādes ilgumu.

Mijiedarbības ar citām zālēm

Landiolola lietošana kombinācijā ar gangliju blokatoriem var pastiprināt asinsspiedienu pazeminošo iedarbību.

NPL var vājināt bēta-blokatoru asinsspiedienu pazeminošo iedarbību.

Gadījumos, kad vienlaicīgi ar bēta-blokatoriem lieto floktafenīnu vai amisulprīdu, jāievēro īpaša piesardzība.

Landiolola vienlaicīga lietošana ar tricikliskiem antidepresantiem, barbiturātiem, fenotiazīnu vai asinsspiedienu pazeminošiem līdzekļiem var pastiprināt asinsspiedienu pazeminošo iedarbību. Lai izvairītos no neparedzētas hipotensijas, landiolola deva rūpīgi jāpielāgo.

Landiolola iedarbība var tikt mazināta, lietojot vienlaicīgi ar simpatomimētiskiem līdzekļiem, kam piemīt bēta-adrenerģisko receptoru bloķējoša iedarbība. Var būt nepieciešama abu zāļu devu pielāgošana atkarībā no pacienta atbildes reakcijas vai jāapsver alternatīvu zāļu lietošana.

Zālēm, kas samazina kateholamīnu daudzumu, vai simpatolītiskiem līdzekļiem (piemēram, rezerpīns, klonidīns, deksmedetomidīns), var būt papildinoša iedarbība, ja tos lieto vienlaicīgi ar landiololu. Pacienti, kas vienlaicīgi lieto šīs zāles, rūpīgi jānovēro, vai nerodas hipotensijas pazīmes vai izteikta bradikardija.

Vienlaicīga klonidīna un bēta-blokatoru lietošana palielina “atsitiena” hipertensijas risku. Lai gan atsitiena hipertensija netika novērota pēc landiolola 24 stundu ievadīšanas, šādu iedarbību nevar izslēgt, ja landiolols lietots vienlaicīgi ar klonidīnu.

Citu zāļu izraisītās anafilaktiskā reakcijas var būt smagākas pacientiem, kas lieto bēta-blokatorus. Šie pacienti var būt neuzņēmīgi pret epinefrīna terapiju parastajās devās, bet intravenoza glikagona ievadīšana ir efektīva (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Kad heparīns ievadīts intravenozi landiolola infūzijas laikā pacientiem, kam tiek veikta sirds asinsvadu operācija, landiolola koncentrācija plazmā samazinājās par 50% kombinācijā ar heparīna inducētu samazinātu asinsspiedienu un palielinātu landiolola cirkulācijas laiku. Sirds frekvence šajā situācijā nemainījās.

Iespējamā mijiedarbība starp landiolola metabolītiem M1 un M2 ar vienlaicīgi lietotām zālēm nav zināma. Metabolītu farmakodinamiskā iedarbība tiek uzskatīta par klīniski nenozīmīgu (skatīt 5.2. apakšpunktu).

Pediatriskā populācija

Mijiedarbības pētījumi veikti tikai ar pieaugušajiem.

Nav zināms, vai zāļu farmakokinētiskās vai farmakodinamiskās mijiedarbības apjoms pediatriskā populācijā ir līdzīgs kā pieaugušajiem.

4.6. Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Dati par Raploc lietošanu grūtniecēm nav pieejami. Pētījumos ar dzīvniekiem netiek pierādīta klīniski nozīmīga ietekme attiecībā uz reproduktīvo toksicitāti (skatīt 5.3. apakšpunktu). Piesardzības nolūkos labāk ir izvairīties no landiolola lietošanas grūtniecības laikā.

Pamatojoties uz bēta-blokatoru farmakoloģisko iedarbību, grūtniecības vēlīnajā stadijā jāņem vērā, ka auglim un jaundzimušajam ir iespējamas nevēlamas blakusparādības (īpaši hipoglikēmija, hipotensija un bradikardija).

Ja ārstēšanu ar landiololu uzskata par nepieciešamu, jākontrolē dzemdes-placentas asins plūsma, kā arī augļa augšana. Jaundzimušais rūpīgi jākontrolē.

Barošana ar krūti

Nav zināms, vai landiolols vai tā metabolīti izdalās cilvēka pienā. Pieejamie farmakokinētikas dati par dzīvniekiem norāda, ka landiolols izdalās pienā. Nevar izslēgt risku zīdainim. Jāpieņem lēmums vai pārtraukt barot ar krūti, vai pārraukt/atturēties no landiolola lietošanas, ņemot vērā ieguvumu bērnam no krūts barošanas un ieguvumu no terapijas sievietei.

Fertilitāte

Pētījumos ar dzīvniekiem landiolols neietekmēja fertilitāti (skatīt 5.3. apakšpunktu).

4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Nav piemērojama.

4.8. Nevēlamās blakusparādības

1. Drošuma profila kopsavilkums

Klīniskajos pētījumos ar landiololu (1 569 pacienti) un pēcreģistrācijas periodā veiktajos pētījumos/lietošanas novērojumos (1 257 pacienti) visbiežāk novērotās nevēlamās blakusparādības (NBP) bija hipotensija un bradikardija (≥1 līdz 10%).

NBP tabulā sakārtotas pēc orgānu sistēmu klasēm un sekojošiem biežumu apzīmējumiem: ļoti bieži (≥ 1/10), bieži (≥ 1/100 līdz <1/10), retāk (≥ 1/1000 līdz <1/100), reti (≥ 1/10 000 līdz < 1/1000), ļoti reti (< 1/10 000), nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem)

2. Nevēlamo blakusparādību apkopojums tabulā

3. Noteiktu blakusparādību apraksts

Hipotensija un bradikardija (skatīt arī 4.2. apakšpunktu) bija visbiežāk novērotās blakusparādības pacientiem, kas lietoja landiololu. Hipotensija tika novērota 8,5% no 948 pacientiem, kas kontrolētos klīniskos pētījumos lietoja landiololu (salīdzinot ar 2,1%, kas lietoja placebo; 8,5%, kas lietoja salīdzinošo terapiju un 5,7%, kas netika ārstēti vispār) un 8,6% no 581 pacienta nekontrolētos pētījumos. Bradikardija tika novērota 2,1% no 948 pacientiem, kas kontrolētos klīniskos pētījumos lietoja landiololu (salīdzinot ar 0%, kas lietoja placebo; 2,5%, kas lietoja salīdzinošo terapiju un 2,4%, kas netika ārstēti vispār) un 0,5% no 581 pacienta nekontrolētos pētījumos. Pēcreģistrācijas periodā veiktajos pētījumos ar landiololu hipotensijas un bradikardijas novērošanas biežums bija attiecīgi 0,8% un 0,7% (no 1 257 pacientiem). Visos minētajos gadījumos, kad saistībā ar landiolola lietošanu tika novērota hipotensija un bradikardija, tā pārgāja vai mazinājās, neveicot nekādas papildus darbības vai dažu minūšu laikā pēc landiolola un/vai papildus terapijas pārtraukšanas.

Nopietnu blakusparādību gadījumi, kas konstatēti klīniskajos pētījumos/pēcreģistrācijas lietošanas novērojumos Tika ziņots par vienu perioperatīvā klīniskā pētījuma pacientu ar smagu asiņošanu, kam tika novērots spēcīgas hipotensijas rezultātā radies šoks (tas pārgāja 10 minūšu laikā pēc landiolola, prostaglandīna un izoflurāna lietošanas pārtraukšanas). Klīniskajos pētījumos un pēcreģistrācijas uzraudzības ziņojumos saistībā ar landiolola lietošanu par sirdsdarbības apstāšanos, pilnīgu AV blokādi, sinusa mezgla apstāšanos un smagu bradikardiju biežāk ziņots saistībā ar gados vecākiem pacientiem vai pacientiem ar hipertensiju vai sirds slimību kā komplikāciju.

Darbības, kādas veicamas, ja novēro šīs specifiskās blakusparādības, ir minēts 4.2. apakšpunktā.

Laboratoriskie radītāji

Par izmainītiem laboratoriskiem rādītājiem ziņots kā par blakusparādībām, tomēr par to ziņots arī atsevišķi. Kontrolētos pētījumos par izmainītiem ALAT, ASAT vai bilirubīna rādītājiem ziņots 5 % pacientu, kas lietoja landiololu (n=241) un 7% kontroles grupā (n=243). Kopējais izmainīto laboratorisko rādītāju skaits šajos pētījumos bija 8,7 % ar landiololu ārstēto pacientu grupā un 13,6 % kontroles grupā. Laboratoriskie rādītāji uzlabojās vai mazinājās un netika uzskatīti par klīniski nozīmīgiem.

Drošuma dati par landiolola lietošanu gados vecākiem pacientiem ir ierobežoti. Jāpatur prātā neskaidrības, kas saistītas ar landiolola drošuma profilu, jo novērotās blakusparādības iespējams var arī rasties no vienlaicīgi lietotajām citām zālēm vai no anestēzijas.

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003.

Tīmekļa vietne: www.zva.gov.lv

4.9. Pārdozēšana

Pārdozēšanas gadījumā iespējami šādi simptomi: smaga hipotensija, smaga bradikardija, AV blokāde, sirds mazspēja, kardiogēns šoks, sirdsdarbības apstāšanās, bronhu spazmas, elpošanas mazspēja, samaņas zudums līdz komai, krampji, slikta dūša, vemšana, hipoglikēmija un hiperkaliēmija.

Pārdozēšanas gadījumā landiolola lietošana jāpārtrauc nekavējoties.

Laiks, kas pēc pārdozēšanas nepieciešams simptomu izzušanai, būs atkarīgs no ievadītā landiolola daudzuma. Lai gan pēc lietošanas beigām landiolola sirdsdarbību palēninošā iedarbība strauji samazinās, tam var būt nepieciešams vairāk par 30 minūtēm, nekā pārtraucot lietot terapeitiska līmeņa devas. Var būt nepieciešama mākslīgā elpināšana. Pamatojoties uz novērotajām klīniskajām parādībām, var būt jāapsver šādu vispārēju pasākumu nepieciešamība:

• Bradikardija: i. v. jāievada atropīns vai cits antiholīnerģisks līdzeklis un tad bēta-1-stimulants (dobutamīns u.c.). Gadījumā, ja nav iespējams pietiekami ārstēt bradikardiju, var būt nepieciešams elektrokardiostimulators.

• Bronhu spazmas: inhalācijas veidā jāievada bēta-2 simpatomimētiskie līdzekļi. Ja ar to nepietiek, jāapsver nepieciešamība intravenozi ievadīt bēta-2 simpatomimētiskos līdzekļus vai aminofilīnu.

• Simptomātiska hipotensija: intravenozi jāievada šķidrums un/vai asinsspiedienu paaugstinoši līdzekļi.

• Sirds – asinsvadu sistēmas darbības nomākums vai kardiogēns šoks: var ievadīt diurētiskos (plaušu tūskas gadījumā) vai simpatomimētiskos līdzekļus. Simpatomimētisko līdzekļu (atkarīgi no simptomiem: dobutamīna, dopamīna, noradrenalīna, izoprenalīna u. c.) deva ir atkarīga no terapeitiskā efekta. Gadījumā, ja nepieciešama turpmāka ārstēšana, i. v. var ievadīt šādus līdzekļus: atropīnu, inotropos līdzekļus, kalcija jonus.

5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1. Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: Bēta blokatori, selektīvie bēta blokatori

ATĶ kods: C07AB14

Darbības mehānisms/farmakodinamiskā iedarbība

Landiolols ir augsti selektīvs bēta-1-adrenoreceptora antagonists (bēta-1-receptoru blokādes selektivitāte ir 255 reizes augstāka kā bēta-2-receptoru blokādei), kas inhibē kateholamīnu adrenalīna un noradrenalīna pozitīvo hronotropo iedarbību uz sirdi, kur predominējoši lokalizējas bēta-1-receptori. Landiolols, kā citi bēta-blokatori, domājams, samazina simpātisko darbību, kā rezultātā palēninās sirdsdarbība, samazinās spontāno ektopisko ritma avota impulsa rašanās, palēninot pārvadi un palielinot AV mezgla refraktāro periodu. Landiolols neuzrāda nekādu membrānu stabilizējošu aktivitāti vai būtisku simpatomimētisku aktivitāti in vitro. Pre-klīniskos un klīniskos pētījumos landiolols kontrolēja tahikardiju ultra īsā darbības veidā, strauji iedarbojoties un pārtraucot iedarbību un turpmāk uzrādot pret-išēmisku un kardioprotektīvu efektu.

Klīniskā efektivitāte un drošums

Pamatojoties uz datiem no publicētajiem klīniskajiem pētījumiem, 991 pacients ar perioperatīvu vai paroksizmālu supraventrikulāru tahiaritmiju (SVT) tika ārstēti ar landiololu. Kā efektivitātes mērķa kritērijs tika noteikta sirdsdarbības ātruma samazināšanās un/vai sinusa tahikardijas vai paroksizmālas supraventrikulāras tahiaritmijas pāriešana uz sinusa ritmu. Perioperatīvās atriju fibrilācijas novēršanai un ārstēšanai vai nevēlamas hemodinamikas novēršanai un citu atbildes reakciju novēršanai uz specifiskiem stimuliem, kas saistīti ar invazīvu procedūru, 3 039 pacienti lietoja landiololu. Sirdsdarbības kontrole un asinsspiediena samazināšanās šajos pētījumos bija galvenie efektivitātes rādītāji. Ar landiololu ārstētiem pacientiem tika novērota ievērojama sirdsdarbības ātruma samazināšanās vai sirds ritma svārstību novēršana. No klīniskajiem pētījumiem drošuma dati ir pieejami par 1 569 indivīdiem (skatīt 4.8. apakšpunktu). Kontrolētos pētījumos nevēlamās blakusparādības tika novērotas 12 % ar landiololu ārstētiem pacientiem (salīdzinot ar 5,8 %, kas ārstēti ar placebo, 20,5%, kas ārstēti ar aktīvu salīdzinošo terapiju un 6,1%, kas nesaņēma ārstēšanu vispār). Nekontrolētos pētījumos, novēroto blakusparādību biežums ar landiololu ārstētiem pacientiem bija 16%. Pēcreģistrācijas periodā veiktajos uzraudzības pētījumos/lietošanas novērojumos 1 257 pacienti ar peri/postoperatīvu SVT (ieskaitot ātriju plandīšanos) tika ārstēti ar landiololu. Novēroto blakusparādību biežums bija 8 %.

Pediatriskā populācija

Eiropas Zāļu aģentūra atliek pienākumu iesniegt pētījumu rezultātus par Raploc lietošanu vienā vai vairākās pediatriskās populācijas apakšgrupās supraventrikulāras aritmijas ārstēšanai vai novēršanai. (informāciju par lietošanu bērniem skatīt 4.2. apakšpunktā).

Dati par landiolola lietošanu bērniem supraventrikulāras tahikardijas ārstēšanā ir ierobežoti un pamatojas uz publicēto literatūru. Nepārtraukta 4 mikrogrami/ kg ĶM /min landiolola infūzija samazināja sirdsdarbības ātrumu un atgrieza normālu sinusa ritmu 3 mēnešus vecam zīdainim ar postoperatīvu A-V savienojuma ektopisku tahikardiju (junctional ectopic tachycardia- JET).

Četri pacienti vecumā no 14 dienām līdz 2 gadiem, kam attīstījās perioperatīva JET, tika ārstēti ar landiololu. Visiem pacientiem landiolola lietošana devās no 1,0 līdz 10 mikrogramiem/ kg ĶM /min deva sekmīgu sirdsdarbības kontroli. Tādas blakusparādības kā bradikardija, hipotensija vai hipoglikēmija netika novērotas.

Retrospektīvā analīzē 12 pacienti vecumā no 4 dienām līdz 5 gadiem ar diagnosticētu postoperatīvu tahiaritmiju tika ārstēti ar landiololu (vidējā uzturošā deva bija 6,8 ± 0,9 mikrogrami/ kg ĶM /min) sirdsdarbības ātruma mazināšanai vai pārvēršanai par sinusa ritmu. Tahiaritmija tika pārveidota par sinuss ritmu 70 % gadījumu un vidējais laiks, kas bija nepieciešams sirdsdarbības ātruma samazināšanai, bija 2,3 ± 0,5 stundas. Vienam pacientam, kas tika ārstēts ar 10 mikrogramiem/ kg ĶM /min landiolola tika novērota bradikardija.

5.2. Farmakokinētiskās īpašības

Ievadot nepārtrauktas intravenozas infūzijas veidā, landiolola līdzsvara koncentrācija asinīs tiek sasniegta 15 minūšu laikā pēc lietošanas uzsākšanas. Līdzsvara koncentrāciju var sasniegt arī ātrāk (līdz 2-5 minūtēs), izmantojot zāļu ievadīšanas shēmu, kad lielākas piesātinošās devas infūzijai, kas ievadīta 1 minūtes laikā, seko nepārtraukta mazākas devas infūzija.

Uzsūkšanās

Veseliem brīvprātīgajiem pēc vienas landiolola bolus devas 100 mikrogrami/kg ievadīšanas, vidējā maksimālā landiolola koncentrācija plazmā bija 0,294 mikrogrami/ml. Attiecīgi līdzsvara koncentrācija plazmā pēc 2 st 10, 20 un 40 mikrogrami/kg ĶM /min ievadīšanas bija attiecīgi 0,2, 0,4 un 0,8 mikrogrami/ml.

Ņemot vērā landiolola molekulāro raksturojumu (maza molekulas masa, apmēram 0,5kDa un zema saistīšanās ar olbaltumvielām), nav sagaidāma ievērojama reabsorbēšanās aktīvi transportējoties caur nieru uzņemšanas transportieriem OAT1,OAT3 vai OCT2.

Izkliede

Pēc vienas bolus devas 100 – 300 mikrogrami/kg vai sasniedzot līdzsvara koncentrāciju pēc landiolola infūzijas 20-80 mikrogrami/kg/min, landiolola izkliedes tilpums bija 0,3 l/kg – 0,4 l/kg.

Landiolola saistīšanās ar olbaltumvielām ir zema (<10%) un atkarīga no lietotās devas.

Biotransformācija

Landiolols tiek metabolizēts estera daļas hidrolīzes ceļā. In vitro un in vivo dati norāda, ka landiololu pārsvarā plazmā metabolizē pseidoholinesterāzes un karboksilesterāzes. Hidrolīze atbrīvo ketānu (alkohola sastāvdaļu), kas tālāk tiek saskaldīts, lai ražotu glicerīnu un acetonu, un karboksilskābes komponentu (metabolītu M1), kas savukārt ir pakļauts bēta-oksidācijai, lai veidotu metabolītu M2 (aizvietotā benzoskābe). Landiolola metabolītu M1 un M2 bēta-1-adrenoreceptoru bloķējošā iedarbība ir 1/200 vai vairāk reižu mazāka kā pamatzālēm, norādot uz niecīgo ietekmi uz farmakodinamiku, ņemot vērā landiolola maksimālo ieteicamo dienas devu un infūzijas ilgumu.

In vitro ne landiolols, ne tā metabolīti M1 un M2 neuzrādīja inhibējošu ietekmi uz dažādu citohromas P450 molekulu metabolo aktivitāti (CYP1A2, 2C9, 2C19, 2D6 un 3A4). Pēc landiolola atkārtotas intravenozas ievadīšanas citohromas P450 saturs žurkām nebija skarts. Nav datu par potenciālu landiolola vai tā metabolītu ietekmi uz CYP P450 indukciju vai no laika atkarīgu inhibīciju.

Eliminācija

Cilvēkiem galvenais landiolola izvadīšanas ceļš ir urīns. Pēc intravenozas ievadīšanas, apmēram 75% no lietotās devas (54,4% metabolīta M1 un 11,5% metabolīta M2 veidā) izdalās 4 stundu laikā. Landiolola primārais ekskrēcijas/eliminācijas ceļš ir caur urīnu ar landiolola un tā lielāko metabolītu M1 un M2 urīna ekskrēcijas ātrumu >99% 24 stundu laikā.

Kopējais landiolola klīrenss pēc vienas landiolola bolus devas 100 mikrogrami/kg ievadīšanas bija 66,1 ml/kg/min un 57 ml/kg/min līdzsvara koncentrācijā pēc 20 stundu nepārtrauktas landiolola 40 mikrogrami/kg/min infūzijas.

Landiolola eliminācijas pusperiods pēc vienas landiolola bolus devas 100 mikrogrami/kg ievadīšanas bija 3,2 minūtes un 4,52 minūtes pēc 20 stundu nepārtrauktas landiolola 40 mikrogrami/kg/min infūzijas.

Linearitāte/nelinearitāte

Landiolols uzrādīja lineāru farmakokinētiku-farmakodinamiku (koncentrācija-efekts) visu ieteicamo devu lietošanas robežās.

Īpašās populācijas

Aknu darbības traucējumi

Aknu darbības ietekme uz landiolola farmakokinētiku tika novērota sešiem pacientiem ar viegliem līdz vidēji smagiem aknu darbības traucējumiem (5 pacienti A klase pēc Child-Pugh klasifikācijas, viens pacients B klase pēc Child-Pugh klasifikācijas, vidējais plazmas holinesterāzes līmenis – 62%) un sešiem veseliem brīvprātīgajiem. Pacientiem ar aknu darbības traucējumiem tika novērota landiolola izkliedes tilpuma samazināšanās un landiolola līmeņa plazmā palielināšanās par 40%. Eliminācijas pusperiods neatšķīrās no veseliem pieaugušajiem.

Nieru darbības traucējumi

Farmakokinētika pacientiem ar nieru darbības traucējumiem nav vērtēta.

Baltās rases pacienti un aziāti

Landiolola farmakokinētikā netika novērotas lielas atšķirības starp baltās rasas pacientiem un japāņiem.

5.3. Preklīniskie dati par drošumu

Neklīniskajos standartpētījumos iegūtie dati par farmakoloģisko drošumu, vienas un atkārtotu devu toksicitāti, genotoksicitāti un toksisku ietekmi uz reproduktivitāti un attīstību neliecina par īpašu risku cilvēkam. Reproduktivitātes un attīstības toksicitātes pētījumos landiolols žurkām neietekmēja fertilitāti un nelabvēlīgi neietekmēja embrija/augļa attīstību, lietojot devas, kas toksiskas mātei. Peri- un postnatālās attīstības pētījumos žurkām, augstu devu F1 jaundzimušajiem, lietojot mātei toksiskas devas, 4. dienā pēc dzimšanas tika novērota samazināta pieņemšanās svarā un samazināta izdzīvošana. Maz ticams, ka šī ietekme tiks novērota, jo to novēroja pēc atkārtotas lietošanas.

6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1. Palīgvielu saraksts

Mannīts E412

Nātrija hidroksīds (pH līmeņa pielāgošanai)

6.2. Nesaderība

Šīs zāles nedrīkst sajaukt (lietot maisījumā) ar citām zālēm, izņemot 6.6. apakšpunktā minētās.

6.3. Uzglabāšanas laiks

3 gadi

Fizikālā un ķīmiskā stabilitāte pēc izšķīdināšanas ir pierādīta 24 stundas 25°C temperatūrā. No mikrobioloģijas viedokļa, zāles jāizlieto nekavējoties. Ja nelieto nekavējoties, uzglabāšanas laiks un nosacījumi pirms lietošanas ir lietotāja atbildība. Nesasaldēt.

6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Šīm zālēm nav nepieciešami īpaši uzglabāšanas apstākļi.

Pagatavotā šķīduma uzglabāšanas apstākļus skatīt 6.3. apakšpunktā.

6.5. Iepakojuma veids un saturs

Bezkrāsaini (I klase) 50 ml stikla flakoni ar brombutilgumijas aizbāzni un noņemamu alumīnija aizsargvāciņu.

1 flakonā ir 300 mg (vāciņa krāsa ir dzeltena) pulvera infūziju šķīduma pagatavošanai.

6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos

Raploc nedrīkst ievadīt neizšķīdinātu.

Lietošanas instrukcija

Izšķīdiniet viena flakona saturu 50 ml vienā no sekojošiem šķīdumiem:

• NaCl 9 mg/ ml (0,9%) šķīdums

• Glikozes 50 mg/ml (5%) šķīdums

• Ringera šķīdums

• Ringera – laktāta šķīdums

Informācija par lietošanai sagatavota landiolola šķīduma pH un osmolalitāti:

Balts vai gandrīz balts pulveris pēc šķīdināšanas pilnībā izšķīst. Viegli sajauciet, līdz tiek iegūts dzidrs šķīdums. Sagatavotais šķīdums vizuāli jāpārbauda, vai tajā nav redzamas daļiņas un vai tas nav mainījis krāsu. Drīkst lietot tikai dzidru bezkrāsainu šķīdumu.

Neizlietotās zāles vai izlietotie materiāli jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām.

7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

Amomed Pharma GmbH

Storchengasse 1

1150 Vienna

Austrija

8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(-I)

Raploc 300 mg pulveris infūziju šķīduma pagatavošanai: 17‑0019

9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS / PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Reģistrācijas datums: 2017. gada 20. janvāris

10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

07/2018