Pylokit

Lejupielādēt zāļu aprakstu

ZĀĻU APRAKSTS

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

Pylokit

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Lansoprazol 30 mg kapsulas

Katra kapsula satur 30 mg aktīvās vielas lansoprazola (Lansoprazolum)

Palīgviela ar zināmu iedarbību:

Katra 30 mg kapsula satur 37,8 mg saharozes.

Tinidazol 500 mg tabletes

Katra tablete satur 500 mg aktīvās vielas tinidazola (Tinidazolum).

Clarithromycin 250 mg tabletes

Katra tablete satur 250 mg aktīvās vielas klaritromicīna (Clarithromycinum).

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt apakšpunktā 6.1.

3. ZĀĻU FORMA

Lansoprazola kapsulas: cietās želatīna izmērā "1" kapsulas ar sarkanu vāciņu un baltu korpusu. Satur baltas vai gandrīz baltas zarnās šķīstošās apvalkotās peletes.

Tinidazola tabletes ir dzeltenas, abpusēji izliektas, kapsulas formas apvalkotas tabletes ar centrālo dalījuma līniju vienā pusē un līdzenas otrā pusē.

Klaritromicīna tabletes ir baltas, ovālas, abpusēji izliektas, apvalkotās tabletes līdzenumas no abām pusēm.

4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1. Terapeitiskās indikācijas

Pylokit lieto H. pylori iznīcināšanai hroniska gastrīta aktīvajā fāzē, kā arī divpadsmitpirkstu zarnas un kuņģa čūlas gadījumā. Pylokit ir paredzēts lietošanai pieaugušajiem.

4.2. Devas un lietošanas veids

Devas

Katrā Pylokit iepakojumā ir viens blisteris ar 2 lansoprazola 30 mg kapsulām, 2 tinidazola 500 mg tabletēm un 2 klaritromicīna 250 mg tabletēm. Viens šāds blisteris paredzēts 1 dienai.

No šī blistera jālieto 1 lansoprazola 30 mg kapsula, 1 tinidazola 500 mg tablete un 1 klaritromicīna 250 mg tablete no rīta un tāda pati deva (1 lansoprazola 30 mg kapsula, 1 tinidazola 500 mg tablete un 1 klaritromicīna 250 mg tablete) vakarā.

Rekomendētais ārstēšanas kursa ilgums ir 7 dienas.

Izvēloties šo kombinēto terapijas shēmu, jāņem vērā oficiālās vadlīnijas par baktēriju rezistenci, terapijas ilgumu, kā arī racionālu antibakteriālo līdzekļu lietošanu.

Aknu un nieru darbības traucējumi:

Pacienti ar vidēji smagiem aknu darbības traucējumiem vai smagu aknu mazspēju regulāri jānovēro un ieteicama lansoprazola dienas devas samazināšana par 50 %.

Tinidazola dienas deva jāsamazina līdz vienai trešdaļai, lietojot to vienu reizi dienā.

Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem klaritromicīna devas pielāgošana parasti nav nepieciešama, izņemot pacientus ar smagu nieru mazspēju (kreatinīna klīrenss < 30 ml/min). Ja deva ir jāpielāgo, kopējā dienas deva jāsamazina uz pusi, piemēram, 250 mg reizi dienā vai 250 mg divreiz dienā smagāku infekciju gadījumā.

Lietojot Pylokit nav iespējams nodrošināt samazinātas devas, tādēļ, ja zāļu devas jāsamazina, tas jādara, izmantojot tirgū pieejamas atbilstošas zāļu formas.

Gados vecāki cilvēki

Samazinātā lansoprazola klīrensa dēļ gados vecākiem cilvēkiem devu nepieciešams pielāgot individuāli. Tomēr dienas deva gados vecākiem pacientiem nedrīkst pārsniegt 30 mg lansoprazola dienā, ja vien tam nav atbilstošas klīniskās indikācijas.

Pediatriskā populācija

Pylokit nav piemērots lietošanai bērniem.

Lietošanas veids

Iekšķīgai lietošanai.

Pylokit tabletes un kapsulas jānorij veselas, uzdzerot šķidrumu. Tabletes un kapsulas nedrīkst sasmalcināt vai sakošļāt.

4.3. Kontrindikācijas

Paaugstināta jutība pret lansoprazolu, tinidazolu, klaritromicīnu vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām.

Pylokit nedrīkst lietot:

• vienlaicīgi ar atazanavīru (skatīt 4.5. apakšpunktu).

• ja ir organiski neiroloģiski bojājumi;

• ja anamnēzē ir paaugstināta jutība pret citiem 5-nitroimidazola atvasinājumiem;

• ja anamnēzē ir asins sastāva pārmaiņas;

• grūtniecības pirmajā trimestrī un barošanas ar krūti laikā (skatīt 4.6. apakšpunktu);

• pacientiem ar paaugstinātu jutību pret makrolīdu grupas antibiotiskiem līdzekļiem;

• pacientiem ar hipokalēmiju;

• pacientiem ar kreatinīna klīrensu mazāku par 30 ml/min;

• pacientiem ar pagarinātu QT intervālu (iedzimtu vai iegūtu (dokumentētu)) vai ar ventrikulāru sirds aritmiju, ieskaitot torsades de pointes (skatīt 4.4. un 4.5. apakšpunktu);

• pacientiem, kuri lieto kolhicīnu;

• pacientiem, kuriem ir smaga aknu mazspēja kombinācijā ar nieru darbības traucējumiem;

• vienlaicīgi ar melnā rudzu grauda alkaloīdiem (piemēram, ergotamīnu vai dihidroergotamīnu), jo tas var izraisīt ergotoksicitāti (skatīt 4.5. apakšpunktu);

• vienlaicīgi ar perorāli lietojamu midazolāmu (skatīt 4.5. apakšpunktu);

• vienlaicīgi ar tikagreloru vai ranolazīnu (skatīt 4.5. apakšpunktu);

• vienlaicīgi ar HMG-CoA reduktāzes inhibitoriem (statīniem), kas plaši metabolizējas ar CYP3A4 (lovastatīns vai simvastatīns) sakarā ar paaugstinātu miopātijas risku, tai skaitā rabdomiolīzi (skatīt 4.4. un 4.5. apakšpunktu);

• vienlaicīgi ar astemizolu, cisaprīdu, pimozīdu un terfenadīnu, jo paaugstinās cisaprīda, pimozīda vai terfenadīna līmenis un tas var izraisīt QT intervāla pagarināšanos un sirds aritmijas, tostarp ventrikulāru tahikardiju, kambaru fibrilāciju un torsades de pointes (skatīt 4.5. apakšpunktu).

4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Lansoprazols

Līdzīgi citām pretčūlas terapijām, pirms lansoprazola lietošanas ir jāpārliecinās par ļaundabīga kuņģa vēža neesamību, jo lansoprazols var maskēt simptomus un aizkavēt to noteikšanu.

Lansoprazola iedarbības rezultātā samazinātais kuņģa skābums, iespējams, palielina baktēriju daudzumu kuņģī, kas parasti sastopamas kuņģa-zarnu traktā. Ārstēšana ar lansoprazolu var ievērojami palielināt kuņģa-zarnu trakta infekciju risku, piemēram, ar Salmonella un Campylobacter.

Hipomagnēmija

Ir saņemti ziņojumi par smagu hipomagnēmiju pacientiem, kas vismaz trīs mēnešus vai vairumā gadījumu - gadu lietojuši tādus protonu sūkņa inhibitorus (PSI) kā lansoprazols. Var rasties tādas nopietnas hipomagnēmijas izpausmes kā nogurums, tetanija, delīrijs, krampji, galvas reibonis un sirds kambaru aritmija, taču tās var sākties nemanāmi un netikt ievērotas. Lielākai daļai pacientu pēc papildus magnija lietošanas un PSI lietošanas pārtraukšanas hipomagnēmija mazinājās.

Ja pacientam paredzēta ilgstoša PSI lietošana vai pacients lieto PSI kopā ar digoksīnu vai citām zālēm, kas var izraisīt hipomagnēmiju (piemēram, diurētiski līdzekļi), veselības aprūpes speciālistiem jāapsver magnija līmeņa noteikšana pirms PSI terapijas uzsākšanas un periodiski ārstēšanas laikā.

Ietekme uz laboratoriskajām analīzēm

Paaugstināts hromogranīna A (HgA) līmenis var ietekmēt izmeklējumu veikšanu neiroendokrīnu audzēju gadījumā. Lai izvairītos no šīs ietekmes, Pylokit lietošana jāpārtrauc vismaz 5 dienas pirms HgA mērījumiem (skatīt 5.1. apakšpunktu). Ja pēc sākotnējā mērījuma HgA un gastrīna līmenis nav atgriezies atsauces diapazona robežās, mērījums jāatkārto 14 dienas pēc protona sūkņu inhibitoru lietošanas pārtraukšanas.

Pacientiem ar vidēji smagu un smagu aknu disfunkciju lansoprazols jālieto piesardzīgi (skatīt 4.2. un 5.2. apakšpunktu).

Pacientiem, kuri lieto lansoprazolu, ļoti reti ziņots par kolītu. Tādēļ smagas un / vai ilgstošas caurejas gadījumā jāapsver terapijas pārtraukšana.

Ja caureja neizzūd, lansoprazola lietošana jāpārtrauc, jo ir iespējams mikroskopiskais kolīts ar kolagēna šķiedru sabiezēšanu vai iekaisuma šūnu infiltrāciju, ko novēro resnās zarnas zemgļotādā. Vairumā gadījumu mikroskopiskā kolīta simptomi izzūd pēc lansoprazola lietošanas pārtraukšanas.

Gūžas, plaukstas pamata un mugurkaula lūzuma risks

Protonu sūkņa inhibitori, it sevišķi, lietoti lielās devās un ilgstoši (vairāk kā 1 gadu), var nedaudz paaugstināt gūžas, plaukstas pamata un mugurkaula lūzumu risku, galvenokārt gados vecākiem cilvēkiem vai pastāvot citiem atzītiem riska faktoriem. Novērošanas pētījumi liecina, ka protonu sūkņa inhibitori var paaugstināt kopējo lūzumu risku par 10-40%. Daļēji šī riska paaugstināšanās varētu būt saistīta ar citiem riska faktoriem. Pacientiem ar ir osteoporozes risku jāsaņem aprūpe saskaņā ar pašreizējām klīniskajām vadlīnijām un viņiem pietiekamā daudzumā jāuzņem D vitamīns un kalcijs.

Subakūta ādas sarkanā vilkēde (Subacute cutaneous lupus erytematosus, SCLE)

Protonu sūkņa inhibitoru lietošana tiek saistīta ar ļoti reti sastopamiem SCLE gadījumiem. Ja rodas bojājumi, īpaši ādas reģionos, kas pakļauti saules iedarbībai, un ja tos pavada artralģija, pacientam nekavējoties jāiesaka konsultēties ar ārstu un veselības aprūpes speciālistam jāapsver Pylokit lietošanas pārtraukšana. Ja iepriekšējā ārstēšanas reizē ar protonu sūkņa inhibitoru radusies SCLE, var būt palielināts SCLE rašanās risks, lietojot citus protonu sūkņa inhibitorus (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Tinidazols

Tinidazola terapijas laikā, kā arī vismaz trīs dienas pēc tās beigām nav atļauts lietot alkoholiskus dzērienus, jo var attīstīties disulfirāma tipa reakcija (karstuma viļņi, kuņģa spazmas, vemšana un tahikardija).

Tinidazols piesardzīgi jālieto pacientiem ar smagām aknu slimībām (tostarp pacientiem ar aknu encefalopātiju). Šais gadījumos zāļu deva ir atbilstoši jāpielāgo (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Tinidazola terapijas laikā var attīstīties neiroloģiski traucējumi, piemēram, reibonis, vertigo, koordinācijas traucējumi, ataksija un perifēra neiropātija. Ja attīstās šādi simptomi, tinidazola terapija jāpārtrauc.

Klaritromicīns

Klaritromicīns tiek metabolizēts galvenokārt ar aknu palīdzību. Tādēļ jāievēro piesardzība gadījumos, kad šo antibiotisko līdzekli lieto pacientiem ar aknu darbības traucējumiem.

Perorālie antikoagulanti

Ja klaritromicīns tiek lietots kopā ar varfarīnu, pastāv nopietnas asiņošanas un ievērojams starptautiskā standartizētā koeficienta (Internationa Normalized Ratio, INR) un protrombīna līmeņa paaugstināšanās risks (skatīt 4.5. apakšpunktu). Pacientiem bieži jāuzrauga INR un protrombīna laiki, vienlaikus lietojot klaritromicīnu un perorālos antikoagulantus.

Ilgstoša vai atkārtota klaritromicīna lietošana var izraisīt nejutīgu baktēriju vai sēnīšu savairošanos. Ja rodas superinfekcija, klaritromicīna lietošana jāpārtrauc un jāsāk atbilstoša ārstēšana.

Jāpievērš uzmanība arī klaritromicīna un citu makrolīdu zāļu, kā arī linkomicīna un klindamicīna krustotās rezistences iespējamībai.

Gandrīz visi antibakteriālie līdzekļi, ieskaitot klaritromicīnu, var izraisīt pseidomembranozo kolītu, kas var būt no viegla līdz pat dzīvību apdraudošam. Ir ziņots par Clostridium difficile izraisītu caureju (Clostridium difficile associated diarrhoea, CDAD), lietojot gandrīz visus antibakteriālos līdzekļus, tostarp klaritromicīnu, un smaguma pakāpe var būt, sākot no vieglas caurejas līdz kolītam ar letālu iznākumu. Ārstēšana ar antibakteriāliem līdzekļiem izmaina normālo zarnu floru, kas var izraisīt C. difficile savairošanos. CDAD ir jāapsver visiem pacientiem, kam pēc antibakteriālo līdzekļu lietošanas ir caureja. Tāpēc ir svarīgi apsvērt šo diagnozi pacientiem, kam pēc antibakteriālo līdzekļu lietošanas parādās caureja. Ir ziņots, ka CDAD var attīstīties vairāk kā divus mēnešus pēc antibakteriālo līdzekļu lietošanas, tāpēc nepieciešams iegūt detalizētu pacienta slimības vēsturi. Jāveic mikrobioloģiskā izmeklēšana un jāuzsāk atbilstoša ārstēšana. Jāizvairās no peristaltiku nomācošo zāļu lietošanas.

QT intervāla pagarināšanās

Ārstēšanas laikā ar makrolīdiem, ieskaitot klaritromicīnu, tika novērota ilgstoša sirds repolarizācija un pagarināts QT intervāls, kas izraisa sirds aritmijas un torsades de pointes attīstību (skatīt 4.8. apakšpunktu). Tādēļ, tā kā šādās situācijās var būt paaugstināts ventrikulāro aritmiju risks (ieskaitot torsades de pointes), klaritromicīns šādiem pacientiem jālieto piesardzīgi:

• Pacienti ar koronāro artēriju slimību, smagu sirds mazspēju, vadīšanas traucējumiem vai klīniski nozīmīgu bradikardiju.

• Pacienti ar elektrolītu traucējumiem, piemēram, hipomagnēmiju. Klaritromicīnu nedrīkst lietot pacientiem ar hipokalēmiju (skatīt 4.3. apakšpunktu).

• Pacienti, kuri vienlaicīgi lieto citas zāles, kas saistītas ar QT intervāla pagarināšanos (skatīt 4.5. apakšpunktu).

• Klaritromicīna vienlaicīga lietošana ar astemizolu, cisaprīdu, pimozīdu un terfenadīnu ir kontrindicēta (skatīt 4.3. apakšpunktu). Klaritromicīnu nedrīkst lietot pacienti ar iedzimtu vai dokumentētu iegūto QT intervāla pagarināšanos vai ar ventrikulāru aritmiju (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Ir ziņots par letālu aknu mazspēju (skatīt 4.8. apakšpunktu). Dažiem pacientiem var būt jau esoša aknu slimība vai arī var būt lietotas citas hepatotoksiskas zāles. Pacientiem jāiesaka pārtraukt ārstēšanu un sazināties ar savu ārstu, ja attīstās aknu slimības pazīmes un simptomi, piemēram, anoreksija, dzelte, tumšs urīns, nieze vai vēdera uzpūšanas.

Pēcreģistrācijas periodā ziņots par kolhicīna toksicitāti, lietojot vienlaicīgi ar klaritromicīnu, īpaši gados vecākiem pacientiem. Daži no šiem gadījumiem bijuši pacientiem ar nieru mazspēju. Dažiem šādiem pacientiem ziņots par nāvi (skatīt 4.5. apakšpunktu). Klaritromicīna un kolhicīna vienlaikus lietošana ir kontrindicēta (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Jāievēro piesardzība, lietojot vienlaicīgi klaritromicīnu un triazolobenzodiazepīnus, piemēram, triazolāmu un intravenozo vai perorāli lietojamo midazolāmu (skatīt 4.5. apakšpunktu).

Gadījumā, ja tiek novērotas smagas akūtas paaugstinātas jutības reakcijas, piemēram, anafilakse, smagas ādas blakusparādības (SĀB) (piemēram, akūta ģeneralizēta eksantematoza pustuloze (AĢEP), Stīvensa-Džonsona sindroms, toksiska epidermas nekrolīze un zāļu izraisīti izsitumi ar eozinofiliju un sistēmiskiem simptomiem (drug reaction with eosinophilia and systemic symptoms, DRESS)), klaritromicīna terapija ir nekavējoties jāpārtrauc un steidzami ir jāuzsāk atbilstoša ārstēšana.

Klaritromicīns jālieto piesardzīgi, lietojot vienlaicīgi ar zālēm, kuras inducē citohroma CYP3A4 enzīmu (skatīt 4.5. apakšpunktu).

HMG-CoA reduktāzes inhibitori (statīni)

Klaritromicīna vienlaicīga lietošana ar lovastatīnu vai simvastatīnu ir kontrindicēta (skatīt 4.3. apakšpunktu). Ordinējot klaritromicīnu kopā ar citiem statīniem, jāievēro piesardzība. Ir ziņots par rabdomiolīzi pacientiem, kuri lieto klaritromicīnu un statīnus. Pacienti jānovēro, vai nerodas miopātijas pazīmes un simptomi.

Situācijās, kad nav iespējams izvairīties no klaritromicīna vienlaicīgas lietošanas ar statīniem, ir ieteicams ordinēt mazāko reģistrēto statīna devu. Jāapsver tādu statīnu, kas nav atkarīgi no CYP3A metabolisma (piemēram, fluvastatīna), lietošana (skatīt 4.5. apakšpunktu).

Perorālie hipoglikēmiskie līdzekļi / insulīns

Klaritromicīna un perorālo hipoglikēmisko līdzekļu (piemēram, sulfonilurīnvielas atvasinājumu) un / vai insulīna vienlaicīga lietošana var izraisīt būtisku hipoglikēmiju. Ieteicams rūpīgi kontrolēt glikozes līmeni (skatīt 4.5. apakšpunktu).

Palīgviela

Lansoprazola kapsulas satur saharozi. Šīs zāles nevajadzētu lietot pacientiem ar retu iedzimtu fruktozes nepanesību, glikozes-galaktozes malabsorbciju vai saharāzes – izomaltāzes nepietiekamību.

4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Lansoprazols

Lansoprazola iedarbība uz citām zālēm

Zāles, kuru absorbcija atkarīga no pH

Lansoprazols var traucēt to zāļu uzsūkšanos, kuru biopieejamībai kuņģa pH ir būtisks.

Atazanavīrs

Pētījums ir pierādījis, ka vienlaicīga lansoprazola (60 mg vienu reizi dienā) un 400 mg atazanavīra lietošana veseliem brīvprātīgajiem izraisīja nozīmīgu atazanavīra iedarbības samazināšanos (par aptuveni 90 % samazināts AUC un Cmax), tādēļ lansoprazolu nedrīkst lietot vienlaicīgi ar atazanavīru (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Ketokonazols un itrakonazols

Ketokonazola un itrakonazola absorbciju no kuņģa-zarnu trakta veicina kuņģa skābe. Lansoprazola vienlaicīga lietošana var izraisīt subterapeitisku ketokonazola un itrakonazola koncentrāciju, tādējādi no šo zāļu kombinēšanas ar lansoprazolu ir jāizvairās. Šāds efekts var tikt novērots arī, ja lansoprazols tiek kombinēts ar citām aktīvajām vielām, kuru absorbcija ir atkarīga no pH.

Digoksīns

Lansoprazola un digoksīna vienlaicīga lietošana var izraisīt digoksīna līmeņa paaugstināšanos plazmā. Šī iemesla dēļ jānovēro digoksīna līmenis plazmā un nepieciešamības gadījumā, uzsākot vai pārtraucot lansoprazola lietošanu, jāpielāgo digoksīna deva.

Metotreksāts

Lietojot vienlaikus ar lielu metotreksāta devu, var paaugstināties un ilgāk saglabāties augsts metotreksāta un/vai tā metabolīta līmenis plazmā, kas var izraisīt metotreksāta toksisku iedarbību. Tādēļ, lietojot lielu metotreksāta devu, var būt jāapsver īslaicīga lansoprazola lietošanas pārtraukšana.

Varfarīns

Lietojot 60 mg lansoprazola vienlaikus ar varfarīnu, ietekmi uz varfarīna farmakokinētiku vai INR nekonstatēja. Tomēr ir saņemti ziņojumi par palielinātu INR un protrombīna laiku pacientiem, kuri vienlaikus saņem PSI un varfarīnu. INR un protrombīna laika palielināšanās var izraisīt patoloģisku asiņošanu un pat nāvi. Pacientiem, kurus vienlaikus ārstē ar lansoprazolu un varfarīnu, var būt jāuzrauga INR un protrombīna laika palielināšanās, īpaši uzsākot vai izbeidzot vienlaikus ārstēšanu vai lietojot lansoprazolu neregulāri.

Zāles, kuras metabolizē P450 enzīmi

Lansoprazols var paaugstināt zaļu, kuras metabolizē CYP3A4, koncentrāciju plazmā. Jāievēro piesardzība, lietojot lansoprazolu ar zālēm, kuras metabolizē šis enzīms, un kurām ir šaurs terapeitiskais indekss.

Teofilīns

Lansoprazols samazina teofilīna koncentrāciju plazmā, kas var samazināt lietotās devas sagaidāmo klīnisko iedarbību. Jāievēro piesardzība, ja šīs abas zāles tiek lietotas vienlaicīgi.

Takrolims

Vienlaicīga lietošana ar lansoprazolu palielina takrolima (CYP3A un P-gp substrāts) koncentrāciju plazmā. Lansoprazols palielina takrolima vidējo iedarbības līmeni līdz pat 81%. Uzsākot vai beidzot ārstēšanu ar lansoprazolu, ieteicams novērot takrolima koncentrāciju plazmā.

Zāles, kuras transportē P-glikoproteīns

Ir novērots, ka in vitro lansoprazols inhibē transporta proteīnu, P-glikoproteīnu (Pgp). Klīniskā nozīme nav zināma.

Citu zāļu iedarbība uz lansoprazolu

Zāles, kas nomāc CYP2C19

Fluvoksamīns

Lietojot lansoprazolu vienlaicīgi ar CYP2C19 inhibitoru fluvoksamīnu, jāapsver devas samazināšana. Lansoprazola koncentrācija plazmā pieaug līdz pat 4 reizēm.

Zāles, kas inducē CYP2C19 un CYP3A4

Tādi enzīmu inducētāji, kas ietekmē CYP2C19 un CYP3A4, kā rifampicīns un asinszāle (Hypericum perforatum), var ievērojami pazemināt lansoprazola koncentrāciju plazmā.

Citas

Sukralfāts/antacīdi

Sukralfāts/antacīdi var samazināt lansoprazola biopieejamību. Tādējādi lansoprazola deva ir jālieto vismaz stundu pirms vai pēc šo zāļu lietošanas.

Nav pierādīta klīniski nozīmīga lansoprazola mijiedarbība ar nesteroīdiem pretiekaisuma līdzekļiem, lai gan nav veikti oficiāli mijiedarbības pētījumi.

Tinidazols

Tinidazola iedarbība uz citām zālēm

Alkohols

Tinidazols pastiprina alkohola toksisko iedarbību. Alkohola lietošana tinidazola terapijas laikā var izraisīt disulfirāma tipa reakciju (karstuma viļņus, kuņģa spazmas, vemšanu un tahikardiju).

Perorāli lietojamie antikoagulanti

Ja tinidazolu lieto vienlaicīgi ar perorāli lietojamajiem antikoagulantiem, pastiprinās to antikoagulējošā iedarbība. Rūpīgi jāuzrauga protrombīna laiks, un vajadzības gadījumā jāveic antikoagulantu devas pielāgošana.

Cimetidīns

Cimetidīns inhibē tinidazola metabolismu aknās (pieaug tinidazola koncentrācija plazmā).

5-nitroimidazola atvasinājumi

Tāpat kā visu citu 5-nitroimidazola atvasinājumu (piemēram, metronidazola) lietošanas gadījumos, arī tinidazols var inhibēt fenitoīna un fluoruracila metabolisma procesus, kā rezultātā var pieaugt šo zāļu koncentrācija serumā.

Litija savienojumi

Tinidazola lietošana var paaugstināt arī litija savienojumu koncentrāciju serumā.

Fenobarbitāls

Fenobarbitāls paātrina 5-nitroimidazola atvasinājumu metabolismu, tādēļ to koncentrācija serumā samazinās.

Kontracepcijas līdzekļi

Kā plaša spektra antibiotisks līdzeklis tinidazols var samazināt estrogēnu kontraceptīvo efektu.

Klaritromicīns

Šo zāļu lietošana ir stingri kontrindicēta, sakarā ar smagas zāļu mijiedarbības iespējamību.

Cisaprīds, pimozīds, astemizols un terfenadīns

Pacientiem, kuri saņēma klaritromicīnu un cisaprīdu vienlaicīgi, ziņots par paaugstinātu cisaprīda līmeni. Tas var izraisīt QT intervāla pagarināšanos un sirds aritmijas, ieskaitot ventrikulāru tahikardiju, ventrikulāro fibrilāciju un torsades de pointes. Pacientiem, kuri vienlaicīgi lieto klaritromicīnu un pimozīdu, novērota līdzīga iedarbība (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Terfenadīns

Ziņots, ka makrolīdi izmaina terfenadīna metabolismu, kā rezultātā tiek paaugstināts terfenadīna līmenis, kas dažkārt ir saistīts ar sirds aritmiju, piemēram, QT pagarināšanos, ventrikulāro tahikardiju, ventrikulāro fibrilāciju un torsades de pointes (skatīt 4.3. apakšpunktu). Vienā pētījumā 14 veseliem brīvprātīgajiem klaritromicīna un terfenadīna vienlaicīga lietošana izraisīja terfenadīna skābā metabolīta līmeņa serumā palielināšanos 2- 3 reizes un QT intervāla pagarināšanos, kas neradīja klīniski nosakāmu ietekmi. Līdzīgu efektu novēroja, vienlaikus lietojot astemizolu un citus makrolīdus.

Melnā rudzu grauda alkaloīdi

Pēcreģistrācijas ziņojumi liecina, ka klaritromicīna un ergotamīna vai dihidroergotamīna vienlaikus lietošana ir saistīta ar akūtu melno graudu toksicitāti, ko raksturo asinsvadu spazmas un ekstremitāšu un citu audu, tai skaitā centrālās nervu sistēmas, išēmija. Klaritromicīna un melnā rudzu grauda alkaloīdu vienlaikus lietošana ir kontrindicēta (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Perorāli lietots midazolāms

Kad midazolāmu ordinēja vienlaikus ar klaritromicīna tabletēm (500 mg divas reizes dienā), midazolāma AUC palielinājās 7 reizes pēc perorālas tā lietošanas. Perorāla midazolāma un klaritromicīna vienlaikus lietošana ir kontrindicēta (skatīt 4.3. apakšpunktu).

HMGCoA reduktāzes inhibitori (statīni)

Vienlaicīga klaritromicīna lietošana ar lovastatīnu vai simvastatīnu ir kontrindicēta (skatīt 4.3. apakšpunktu), jo šos statīnus aktīvi metabolizē CYP3A4, un vienlaicīga terapija ar klaritromicīnu paaugstina to koncentrāciju plazmā, kas savukārt palielina miopātijas, tai skaitā rabdomiolīzes risku. Ir saņemti ziņojumi par rabdomiolīzi saistībā ar pacientiem, kuri vienlaicīgi ar klaritromicīnu lietoja šos statīnus. Ja ārstēšanu ar klaritromicīnu nevar novērst, terapijas laikā ārstēšana ar lovastatīnu vai simvastatīnu ir jāpārtrauc.

Ordinējot klaritromicīnu vienlaicīgi ar statīniem, jāievēro piesardzība. Situācijās, kad nav iespējams izvairīties no klaritromicīna vienlaicīgas lietošanas ar statīniem, ir ieteicams parakstīt mazāko reģistrēto statīna devu. Var apsvērt tāda statīna, kas nav atkarīgs no CYP3A vielmaiņas procesa (piemēram, fluvastatīna), lietošana. Pacienti jānovēro, vai nerodas miopātijas pazīmes un simptomi.

Citu zāļu iedarbība uz klaritromicīnu

Zāles, kas inducē CYP3A (piemēram, rifampicīns, fenitoīns, karbamazepīns, fenobarbitāls, asinszāle), var inducēt klaritromicīna metabolismu. Tas var izraisīt subterapeitisku klaritromicīna līmeni, kas samazina efektivitāti. Turklāt var būt nepieciešams kontrolēt CYP3A induktora līmeni plazmā, kas var palielināties, ja klaritromicīns inhibē CYP3A (skatīt arī attiecīgo lietotā CYP3A4 induktora zāļu informāciju). Vienlaicīga rifabutīna un klaritromicīna lietošana izraisīja rifabutīna līmeņa paaugstināšanos un klaritromicīna līmeņa paaugstināšanos serumā kopā ar palielinātu uveīta risku.

Ir zināms vai domājams, ka sekojošās zāles var ietekmēt cirkulējošā klaritromicīna koncentrāciju, tādēļ klaritromicīna devas ir jāpielāgo vai jāapsver alternatīva ārstēšana.

Efavirenzs, nevirapīns, rifampicīns, rifabutīns un rifapentīns

Tādi spēcīgi citohroma P450 metabolisma sistēmas induktori kā efavirenzs, nevirapīns, rifampicīns, rifabutīns un rifapentīns var paātrināt klaritromicīna metabolismu un tādējādi samazināt klaritromicīna līmeni plazmā, vienlaikus palielinot 14-OH-klaritromicīna (metabolīts, kas arī ir mikrobioloģiski aktīvs) līmeni plazmā. Tā kā klaritromicīna un 14-OH-klaritromicīna mikrobioloģiskā iedarbība uz dažādām baktērijām ir atšķirīga, lietojot vienlaikus klaritromicīnu un enzīmu induktorus, paredzētais terapeitiskais efekts var mazināties.

Etravirīns

Etravirīns samazināja klaritromicīna iedarbību, tomēr aktīvā metabolīta, 14-OH- klaritromicīna koncentrācija paaugstinājās. Tā kā 14-OH- klaritromicīnam ir samazināta aktivitāte pret Mycobacterium avium kompleksu (Mycobacterium avium complex, MAC), kopējā aktivitāte pret šo patogēnu var mainīties, tāpēc MAC ārstēšanai jāapsver alternatīvas klaritromicīnam.

Flukonazols

Vienlaicīga flukonazola 200 mg dienā un klaritromicīna 500 mg divas reizes dienā lietošana 21 veselam brīvprātīgajam palielinaja vidējo līdzsvara stāvokļa minimālo klaritromicīna koncentrāciju (Cmin) un laukumu zem koncentrācijas-laika līknes (AUC) attiecīgi par 33% un 18%. Flukonazola vienlaicīgas ievadīšanas laikā būtiski neietekmēja aktīvā metabolīta 14-OH- klaritromicīna līdzsvara stāvokļa koncentrāciju. Klaritromicīna devas pielāgošana nav nepieciešama.

Ritonavīrs

Farmakokinētikas pētījums parādīja, ka ritonavīra 200 mg ik pēc astoņām stundām vienlaicīga lietošana ar 500 mg klaritromicīna ik pēc 12 stundām būtiski kavēja klaritromicīna metabolismu. Lietojot vienlaicīgi ar ritonavīru, klaritromicīna Cmax palielinājās par 31%, Cmin palielinājās par 182% un AUC palielinājās par 77%. Tika konstatēts būtībā pilnīgs 14-OH-klaritromicīna veidošanās nomākums.

Attiecībā uz klaritromicīna lielu terapeitisko logu, pacientiem ar normālu nieru darbību devu nedrīkst samazināt. Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem jāņem vērā šādi “devas” jēdzieni: ja kreatinīna klīrenss ir 30-60 ml / min, klaritromicīna deva jāsamazina par 50%. Pacientiem ar kreatinīna klīrensu, mazāku par 30 ml / min, klaritromicīna deva jāsamazina par 75%. Vienlaikus ar klaritromicīnu ritonavīru nedrīkst lietot devā, kas pārsniedz 1 g dienā.

Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem ir jāapsver devas pielāgošana, ja ritonavīrs tiek lietots kā farmakokinētikas pastiprinātājs ar citiem HIV proteāžu inhibitoriem, ieskaitot atazanavīru un sakvinavīru (skatīt zemāk "Abpusēja zāļu mijiedarbība").

Klaritromicīna iedarbība uz citām zālēm

Ar CYP3A saistīta mijiedarbība

Klaritromicīna, kas zināms kā CYP3A inhibitors, un zāļu, kas galvenokārt tiek metabolizētas ar CYP3A, vienlaicīga lietošana var būt saistīta ar zāļu koncentrācijas paaugstināšanos, kas var pastiprināt vai paildzināt vienlaicīgi lietoto zāļu terapeitisko efektu un nevēlamās blakusparādības. Klaritromicīns jālieto piesardzīgi pacientiem, kas saņem terapiju ar citām zālēm, par kurām zināms, ka tie ir CYP3A enzīmu substrāti, it īpaši, ja CYP3A substrātam ir šaura drošuma robeža (piemēram, karbamazepīns) un / vai substrātu šis enzīms intensīvi metabolizē.

Pacientiem, kuri vienlaicīgi saņem klaritromicīnu, ir jāapsver devas pielāgošana un, kad iespējams, rūpīgi jākontrolē zāļu, kas primāri tiek metabolizētas ar CYP3A, koncentrācija serumā.

Ir zināms vai domājams, ka sekojošas zāles vai zāļu grupas metabolize tas pats CYP3A izoenzīms: alprazolāms, astemizols, karbamazepīns, cilostazols, cisaprīds, ciklosporīns, disopiramīds, melnā rudzu grauda alkaloīdi, lovastatīns, metilprednizolons, midazolāms, omeprazols, perorālie antikoagulanti (piemēram, varfarīns, skatīt 4.4. apakšpunktu), netipiski antipsihotiskie līdzekļi (piemēram, kvetiapīns), pimozīds, hinidīns, rifabutīns, sildenafils, simvastatīns, sirolims, takrolims, terfenadīns, triazolāms un vinblastīns, taču šis saraksts nav izsmeļošs. Zāles, kas mijiedarbojas citohroma P450 sistēmas ietvaros ar līdzīgiem mehānismiem, izmantojot citus izoenzīmus, ietver fenitoīnu, teofilīnu un valproātu.

Antiaritmiskie līdzekļi

Pēcreģistrācijas periodā ir saņemti ziņojumi par torsades de pointes rašanos, kad vienlaicīgi lietots klaritromicīns un hinidīns vai disopiramīds. Klaritromicīna un šo zāļu vienlaicīgas lietošanas laikā jāpārbauda elektrokardiogramma, vai nerodas QT intervāla pagarināšanās. Klaritromicīna terapijas laikā jāuzrauga hinidīna un disopiramīda koncentrācija serumā.

Pēcreģistrācijas periodā ir saņemti ziņojumi par hipoglikēmiju, kad klaritromicīns un disopiramīds tiek lietoti vienlaicīgi. Tādēļ klaritromicīna un disopiramīda vienlaicīgas lietošanas laikā jāuzrauga glikozes līmenis asinīs.

Perorālie hipoglikēmiskie līdzekļi / insulīns

Dažu hipoglikēmisko līdzekļu, piemēram, nateglinīda un repaglinīda lietošanas gadījumā, klaritromicīns var inhibēt CYP3A enzīmu, un, lietojot šīs zāles vienlaicīgi, var izraisīt hipoglikēmiju. Ieteicama rūpīga glikozes līmeņa uzraudzība.

Omeprazols

Klaritromicīns (500 mg ik pēc 8 stundām) tika lietots kombinācijā ar omeprazolu (40 mg dienā) veseliem pieaugušiem cilvēkiem. Vienlaicīga klaritromicīna lietošana palielināja omeprazola līdzsvara stāvokļa koncentrāciju plazmā (Cmax, AUC_0-24 un t_1/2, attiecīgi par 30%, 89% un 34%). Vidējais 24 stundu kuņģa pH līmenis bija 5,2, lietojot tikai omeprazolu, un 5,7 gadījumos, kad omeprazolu lietoja vienlaicīgi ar klaritromicīnu.

Sildenafils, tadalafils un vardenafils

Katru no šiem fosfodiesterāzes inhibitoriem vismaz daļēji metabolizē CYP3A, un vienlaicīgi lietots klaritromicīns var inhibēt CYP3A. Klaritromicīna vienlaicīga lietošana ar sildenafilu, tadalafilu vai vardenafilu, visticamāk, varētu palielināt fosfodiesterāzes inhibitora iedarbību. Ja šīs zāles vienlaicīgi lieto kopā ar klaritromicīnu, jāapsver sildenafila, tadalafila un vardenafila devu samazināšana.

Teofilīns, karbamazepīns

Klīnisko pētījumu rezultāti liecina, ka, lietojot vienu no šīm zālēm vienlaicīgi ar klaritromicīnu, cirkulējošā teofilīna vai karbamazepīna līmeņa paaugstināšanās bija neliela, bet statistiski nozīmīga (p≤0,05). Jāapsver devas samazināšana.

Tolterodīns

Tolterodīna galvenais metabolisma ceļš ir ar citohroma P450 (CYP2D6) 2D6 izoformas starpniecību. Tomēr populācijas apakšgrupā, kurai nav CYP2D6, identificētais metabolisma ceļš ir ar CYP3A starpniecību. Šajā populācijas apakšgrupā CYP3A inhibīcijas rezultātā ievērojami paaugstinās tolterodīna koncentrācija serumā. CYP3A inhibitoru, piemēram, klaritromicīna, klātbūtnē populācijai ar vāju CYP2D6 metabolismu var būt nepieciešama tolterodīna devas samazināšana.

Triazolobenzodiazepīni (piemeram, alprazolāms, midazolāms, triazolāms)

Lietojot midazolāmu vienlaicīgi ar klaritromicīna tabletēm (500 mg divas reizes dienā), midazolāma AUC palielinājās 2,7 reizes pēc midazolāma intravenozas ievadīšanas. Ja intravenozu midazolāmu lieto vienlaikus ar klaritromicīnu, pacients ir rūpīgi jānovēro, lai varētu pielāgot devu. Lietojot midazolāmu oromukozāli, kas varētu apiet pre-sistēmisku zāļu izvadīšanu, tas, iespējams, izraisīs līdzīgu mijiedarbību tai, ko novēro pēc intravenozas, nevis iekšķīgas midazolāma lietošanas. Tie paši piesardzības pasākumi jāpiemēro arī citiem benzodiazepīniem, kurus metabolizē CYP3A, ieskaitot triazolāmu un alprazolāmu. Benzodiazepīniem, kuru eliminācija nav atkarīga no CYP3A (temazepāms, nitrazepāms, lorazepāms) klīniski nozīmīga mijiedarbība ar klaritromicīnu ir maz ticama.

Tika saņemti pēcreģistrācijas ziņojumi par zāļu mijiedarbību un ietekmi uz centrālo nervu sistēmu (CNS) (piemēram, miegainība un apjukums), lietojot vienlaikus klaritromicīnu un triazolāmu. Ieteicams novērot pacientu, vai neparādās pastiprināta CNS farmakoloģiskās iedarbība.

Citi mijiedarbības veidi

Aminoglikozīdi

Lietojot klaritromicīnu vienlaicīgi ar citām ototoksiskām zālēm, it īpaši aminoglikozīdiem, jāievēro piesardzība (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Kolhicīns

Kolhicīns ir gan CYP3A, gan izdalīšanās transportproteīna P-glikoproteīna (Pgp) substrāts. Ir zināms, ka klaritromicīns un citi makrolīdi inhibē CYP3A un Pgp. Ja klaritromicīnu un kolhicīnu lieto kopā, klaritromicīna izraisītā Pgp un / vai CYP3A inhibīcija var palielināt kolhicīna iedarbību (skatīt 4.3. un 4.4. apakšpunktus).

Digoksīns

Domājams, ka digoksīns ir izdalīšanās transportproteīna P-glikoproteīna (Pgp) substrāts. Ir zināms, ka klaritromicīns inhibē Pgp. Ja klaritromicīnu un digoksīnu lieto vienlaicīgi, klaritromicīna izraisītā Pgp inhibīcija var palielināt digoksīna iedarbību. Pēcreģistrācijas novērošanas laikā ziņots arī par paaugstinātu digoksīna koncentrāciju serumā pacientiem, kuri saņēma klaritromicīnu un digoksīnu vienlaicīgi. Dažiem pacientiem ir bijušas klīniskās pazīmes, kas atbilst digoksīna toksicitātei, ieskaitot potenciāli letālas aritmijas. Digoksīna koncentrācija serumā rūpīgi jānovēro, kamēr pacienti vienlaicīgi saņem digoksīnu un klaritromicīnu.

Zidovudīns

Klaritromicīna tablešu vienlaicīga lietošana ar zidovudīnu ar HIV inficētiem pieaugušiem pacientiem var samazināt zidovudīna līdzsvara stāvokļa koncentrāciju. Tā kā šķiet, ka klaritromicīns ietekmē vienlaicīgi lietotā zidovudīna absorbciju, šo mijiedarbību var lielā mērā novērst pielāgojot klaritromicīna un zidovudīna devas tā, lai starp šo divu zāļu lietošanu tiktu ievērots 4 stundu intervāls. Šāda mijiedarbība neparādās ar HIV inficētiem bērniem, kuri lieto klaritromicīna suspensiju kopā ar zidovudīnu vai dideoksiinozīnu. Šāda mijiedarbība nav iespējama, ja klaritromicīnu lieto intravenozas infūzijas veidā.

Fenitoīns un valproāts

Ir bijuši spontāni vai publicēti ziņojumi par CYP3A inhibitoru, tai skaitā klaritromicīna, mijiedarbību ar zālēm, kuras, domājams, netiek metabolizētas ar CYP3A starpniecību (piemēram, fenitoīnu un valproātu). Ja tās lieto vienlaicīgi ar klaritromicīnu, ieteicams noteikt šo zāļu līmeni serumā. Ir ziņots par paaugstinātu līmeni serumā.

Ciklosporīns

Klaritromicīns paaugstina ciklosporīna koncentrāciju serumā, tāpēc, lai izvairītos no toksiskas iedarbības uz nierēm, jāsamazina ciklosporīna devas.

Abpusēja zāļu mijiedarbība

Atazanavīrs

Gan klaritromicīns, gan atazanavīrs ir CYP3A substrāti un inhibitori, un ir pierādījumi par abpusēju zāļu mijiedarbību. Klaritromicīna (500 mg divas reizes dienā) un atazanavīra (400 mg vienu reizi dienā) vienlaicīga lietošana izraisīja klaritromicīna iedarbības divkāršu palielināšanos un 14-OH-klaritromicīna iedarbības samazināšanos par 70%, ar atazanavīra AUC pieaugumu par 28%. Pylokit vienlaicīga lietošana ar atazanavīru ir kontrindicēta (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Kalcija kanālu blokatori

Hipotensijas riska dēļ jāievēro piesardzība vienlaicīgas klaritromicīna un kalcija kanālu blokatoru, ko metabolizē CYP3A4 (piemēram, verapamila, amlodipīna, diltiazēma) lietošanas gadījumā. Mijiedarbības dēļ klaritromicīna, kā arī kalcija kanālu blokatoru koncentrācija plazmā var palielināties. Pacientiem, kas vienlaicīgi lieto klaritromicīnu un verapamilu, novērota hipotensija, bradiaritmijas un laktacidoze.

Itrakonazols

Gan klaritromicīns, gan itrakonazols ir CYP3A substrāti un inhibitori, kas izraisa abpusēju zāļu mijiedarbību. Klaritromicīns var paaugstināt itrakonazola līmeni plazmā, bet itrakonazols var paaugstināt klaritromicīna līmeni plazmā. Pacienti, kuri vienlaicīgi lieto itrakonazolu un klaritromicīnu, rūpīgi jānovēro, vai nav pastiprinātas vai ilgstošas farmakoloģiskās iedarbības pazīmes vai simptomi.

Sahinavīrs

Gan klaritromicīns, gan sahinavīrs ir CYP3A substrāti un inhibitori, un ir pierādījumi par abpusēju zāļu mijiedarbību. Klaritromicīna (500 mg divas reizes dienā) un sahinavīra (mīkstās želatīna kapsulas 1200 mg trīs reizes dienā) vienlaicīga lietošana 12 veseliem brīvprātīgajiem novērojaa sahinavīra līdzsvara stāvokļa AUC un Cmax, kas bija attiecīgi par 177% un 187% augstāki nekā lietojot tikai sahinavīru. Klaritromicīna AUC un Cmax lielumi bija aptuveni par 40% lielāki nekā klaritromicīna monoterapijā. Pētot devas / zāļu formas, noskaidrots, ka devas pielāgošana nav nepieciešama, ja abas zāles vienlaicīgi tiek lietotas ierobežotu laiku. Zāļu mijiedarbības pētījumu, izmantojot mīksto želatīna kapsulu zāļu formu, novērojumi var nebūt raksturīgi tai iedarbībai, kas novērota, lietojot sahinavīra cietās želatīna kapsulas. Zāļu mijiedarbības pētījumu, kas veikti tikai ar sahinavīru, novērojumi var nebūt raksturīgi tai iedarbībai, kas novērota sahinavīra / ritonavīra terapijas laikā. Ja sahinavīru ordinē vienlaikus ar ritonavīru, jāņem vērā ritonavīra iespējamā ietekme uz klaritromicīnu (skatīt 4.5. apakšpunktu).

4.6. Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Pylokit šķērso placentāro barjeru.

Grūtniecības pirmā trimestra laikā Pylokit ir kontrindicēts (skatīt 4.3. apakšpunktu). Grūtniecības otrā un trešā trimestra laikā zāles drīkst lietot tikai tad, ja iespējamais ieguvums atsver iespējamo risku auglim.

Barošana ar krūti

Tinidazols izdalās mātes pienā. Mātes pienā tinidazols saglabājas 72 stundas pēc zāļu lietošanas.

Klaritromicīns izdalās mātes pienā dzīvniekiem un cilvēkiem.

Nav zināms, vai lansoprazols izdalās cilvēka mātes pienā. Pētījumi ar dzīvniekiem liecina, ka lansoprazols izdalās pienā.

Pylokit ir kontrindicēts barošanas ar krūti laikā (skatīt 4.3. apakšpunktu).

4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Lansoprazola lietošanas laikā var parādīties tādas blakusparādības kā reibonis, vertigo, redzes traucējumi un miegainība (skatīt 4.8. apakšpunktu). To laikā var būt samazinātas reakcijas spējas. Tinidazols var izraisīt dažādus neiroloģiskus traucējumus, piemēram, reiboni, vertigo, ataksiju, perifēru neiropātiju (parestēziju, jušanas traucējumus, hipoestēziju) un retos gadījumos krampjus (skatīt 4.4. un 4.8. apakšpunktus). Nav datu par klaritromicīna ietekmi uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus, tomēr ir jāņem vērā, ka potenciāli var rasties reibonis, vertigo, apjukums un dezorientācija (skatīt 4.8.apakšpunktu).

Ja Pylokit lietošanas laikā novēro iepriekšminētās blakusparādības, jāizvairās no transportlīdzekļu vadīšanas un mehānismu apkalpošanas.

4.8. Nevēlamās blakusparādības

Katrā sastopamības biežuma grupā nevēlamās blakusparādības sakārtotas to nopietnības samazinājuma secībā, izmantojot sekojošu sastopamības biežumu: ļoti bieži (≥1/10), bieži (≥1/100 līdz <1/10), retāk (≥1/1000 līdz <1/100), reti (≥1/10000 līdz <1/1000), ļoti reti (<1/10000), nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem).

Lansoprazols

Tinidazols

Klaritromicīns

a. Drošuma profila kopsavilkums

Visbiežāk sastopamās blakusparādības, kas saistītas ar klaritromicīna terapiju gan pieaugušajiem, gan bērniem, ir sāpes vēderā, caureja, slikta dūša, vemšana un garšas izmaiņas. Šīs nevēlamās blakusparādības parasti ir vieglas un atbilst zināmajam makrolīdu antibiotiku drošuma profilam (skatīt 4.8. apakšpunkta b sadaļu).

Klīnisko pētījumu laikā nebija būtiskas atšķirības šo kuņģa- zarnu trakta blakusparādību sastopamības biežumā starp pacientu populāciju ar iepriekšēju mikobaktēriju infekciju un pacientu populāciju bez iepriekšējas mikobaktēriju infekcijas.

b. Nevēlamo blakusparādību saraksts tabulas veidā

Nākamā tabula parāda nevēlamās blakusparādības, par kurām ziņots klīniskajos pētījumos, un no pēcreģistrācijas pieredzes ar klaritromicīna tūlītējas iedarbības tabletēm.

¹ Nevēlamās blakusparādības, par kurām ziņots tikai saistībā ar tūlītējas iedarbības tablešu zāļu formu.

², ³ Skatīt c sadaļu.

c. Atsevišķu blakusparādību apraksts

Dažos rabdomiolīzes ziņojumos klaritromicīnu lietoja vienlaikus ar statīniem, fibrātiem, kolhicīnu vai allopurinolu (skatīt 4.3. un 4.4. apakšpunktu).

Pēcreģistrācijas periodā bija ziņojumi par zāļu mijiedarbību un centrālās nervu sistēmas (CNS) efektiem (piemēram, miegainību un apjukumu), lietojot vienlaicīgi klaritromicīnu un triazolamu. Ieteicama pacientu novērošana attiecībā uz pastiprinātu CNS farmakoloģisko ietekmi (skatīt 4.5. apakšpunktu).

Reti ir ziņojumi par klaritromicīna tūlītējas darbības tablešu izdalīšanos ar izkārnījumiem, no kuriem daudzi novēroti ir pacientiem ar anatomiskām slimībām (ieskaitot ileostomiju vai kolostomiju) vai funkcionāliem kuņģa-zarnu trakta traucējumiem ar saīsinātu KZ tranzīta laiku. Vairākos ziņojumos tablešu atlikumi radās caurejas kontekstā. Pacientiem, kam tablešu atlikums izdalās, un viņu stāvoklis neuzlabojas, ir ieteicams lietot citas klaritromicīna formas (piemēram, suspensija).

Īpašas pacientu grupas: nevēlamās reakcijas pacientiem ar imūndeficītu (skatīt e sadaļu).

d. Pediatriskā populācija

Paredzams, ka blakusparādību biežums, veids un smagums bērniem būs tāds pats kā pieaugušajiem.

e. Citas īpašas populācijas

Pacienti ar nomāktu imūno sistēmu

AIDS pacientiem un citiem pacientiem ar nomāktu imūno sistēmu, kuriem mikobaktēriju infekcijas ilgstoši ārstētas ar lielākām klaritromicīna devām, bieži bija grūti atšķirt nevēlamās blakusparādības, kas saistītas ar klaritromicīna lietošanu, no cilvēka imūndeficīta vīrusa (HIV) slimības pazīmēm vai blakus slimībām.

Blakusparādības, par kurām ziņots visbiežāk pieaugušiem pacientiem, kuri tika ārstēti ar kopējām klaritromicīna dienas devām 1000 mg un 2000 mg, bija: slikta dūša, vemšana, garšas sajūtas izmaiņas, sāpes vēderā, caureja, izsitumi, meteorisms, galvassāpes, aizcietējums, dzirdes traucējumi, paaugstināts aspartātaminotransferāzes (ASAT) un alanīnaminotransferāzes (ALAT) līmenis. Papildus retāk sastopamas blakusparādības bija aizdusa, bezmiegs un sausuma sajūta mutē. Sastopamība bija salīdzināma pacientiem, kurus ārstēja ar 1000 mg un 2000 mg, bet parasti bija aptuveni 3 līdz 4 reizes biežāka pacientiem, kuri saņēma klaritromicīnu kopējā dienas devā 4000 mg.

Pacientiem ar nomāktu imūnsistēmu laboratorisko rādītāju novērtējums tika veikts, analizējot vērtības, kas bija ārpus katra atsevišķā testa rādītāja nopietni izmainītā līmeņa (t. i., izteikti

augsts vai zems līmenis). Par pamatu ņemot šos kritērijus, aptuveni 2 % līdz 3 % pacientu, kuri saņēma 1000 mg vai 2000 mg klaritromicīna dienā, bija izteikti paaugstināts ALAT un ASAT līmenis, kā arī patoloģiski zems balto asins šūnu un trombocītu skaits. Procentuāli mazākam pacientu skaitam abās šajās pacientu grupās bija paaugstināts arī urīnvielas slāpekļa līmenis asinīs. Nedaudz lielāka visu parametru, izņemot balto asins šūnu skaitu, patoloģisko vērtību sastopamība tika novērota pacientiem, kuri saņēma 4000 mg dienā.

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003.

Tīmekļa vietne: www.zva.gov.lv

4.9. Pārdozēšana

Simptomi

Lansoprazola pārdozēšanas ietekme uz cilvēkiem nav zināma (lai gan akūtā toksicitāte, visticamāk, būs maza), un tādēļ norādījumus par ārstēšanu nevar sniegt. Tomēr pētījumos bez nozīmīgām nevēlamām blakusparādībām tika lietotas dienas devas līdz 180 mg lansoprazola iekšķīgi un līdz 90 mg lansoprazola intravenozi. Lansoprazola pārdozēšanas iespējamos simptomus skatīt 4.8. apakšpunktā.

Tinidazola pārdozēšanas ietekme uz cilvēkiem nav zināma.

Ziņojumi liecina, ka liela klaritromicīna daudzuma uzņemšana var izraisīt kuņģa-zarnu trakta simptomus. Kāds pacients, kam anamnēzē bija bipolāri traucējumi, lietoja 8 gramus klaritromicīna, un viņam radās psihiskā stāvokļa pārmaiņas, paranoīda uzvedība, hipokaliēmija un hipoksēmija.

Ārstēšana

Gadījumā, ja ir aizdomas par lansoprazola pārdozēšanu, pacients jānovēro. Ar hemodialīzi nevar efektīvi izvadīt lansoprazolu. Ja nepieciešams, ieteicama kuņģa skalošana, aktivetās ogles izmantošana un simptomātisku terapija.

Tinidazola pārdozēšanas ārstēšanai nav specifiska antidota. Terapija ir simptomātiska un uzturoša. Var būt lietderīgi skalot kuņģi. Tinidazolu var viegli izvadīt ar dialīzi.

Klaritromicīna pārdozēšanas blakusparādības jāārstē, nekavējoties likvidējot neabsorbētās zāles un pielietojot atbalstošus pasākumus. Nav sagaidāms, ka hemodialīze vai peritoneālā dialīze būtiski ietekmēs tā līmeni serumā.

5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1. Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: kombinācijas Helicobacter pylori izskaušanai; lansoprazols, klaritromicīns un tinidazols

ATĶ kods: A02BD09

Lansoprazols

Darbības mehanisms

Lansoprazols ir kuņģa protonu sūkņa inhibitors. Tas nomāc kuņģa skābes veidošanos beigu stadijā, nomācot H⁺/K⁺ ATFāzes aktivitāti kuņģa parietālajās šūnās. Nomākums ir atkarīgs no devas un tas ir atgriezenisks, un tā iedarbība attiecas gan uz bazālās, gan stimulētās kuņģa skābes sekrēciju. Lansoprazols koncentrējas parietālajās šūnās, aktivējas to skābajā vidē un reaģē ar H⁺/K⁺ ATFāzes sulfhidrila grupu, izraisot enzīma aktivitātes nomākumu.

Iedarbība uz kuņģa skābes sekrēciju

Lansoprazols ir specifisks kuņģa parietālo šūnu protonu sūkņa inhibitors. Vienreizēja iekšķīgi lietota lansoprazola deva nomāc pentagastrīna stimulētu kuņģa skābes sekrēciju par apmēram 80 %. Pēc 7 dienu nepārtrauktas lietošanas tiek sasniegts apmēram 90 % kuņģa skābes sekrēcijas nomākums. Tam piemīt atbilstoša iedarbība uz kuņģa skābes bazālo sekrēciju. Vienreizēja iekšķīgi lietota 30 mg deva samazina skābes bazālo sekrēciju par apmēram 70 % un pacientam simptomi tiek atviegloti jau pēc pirmās devas lietošanas. Pēc 8 dienu ilgas nepārtrauktas lietošanas samazinājums ir apmēram 85 %. Samazinot skābumu kuņģī, lansoprazols veido vidi, kurā atbilstoši antibiotiskie līdzekļi var būt efektīvi pret H.pylori.

Ārstēšanas laikā ar pretsekretorām zālēm serumā palielinās gastrīna līmenis kā atbildes reakcija uz samazinātu skābes sekrēciju. Samazināts kuņģa skābums izraisa arī HgA līmeņa paaugstināšanos. Paaugstināts HgA līmenis var traucēt izmeklēšanu neiroendokrīnu audzēju gadījumā.

Saskaņā ar pieejamiem publicētajiem pierādījumiem protonu sūkņa inhibitoru lietošanu vajadzētu pārtraukt 5 dienas līdz 2 nedēļas pirms HgA noteikšanas. Līdz ar to HgA līmenis, kas pēc PSI lietošanas varētu būt viltus paaugstināts, būs atgriezies atsauces diapazona robežās.

Tinidazols

Tinidazols ir imidazola atvasinājums, tam piemīt pretprotozoju un antibakteriāla darbība pret obligātajām anaerobajām baktērijām. Tinidazols iekļūst mikroorganismu šūnās un izraisa DNS bojājumu vai kavē tās sintēzi.

Tas ir aktīvs pret protozojiem Trichomonas vaginalis, Entamoeba histolytica un Giardia intestinalis, pret Helicobacter pylori, Gardnerella vaginalis un vairākām anaerobām baktērijām, tai skaitā, Bacteroides fragilis, Bacteroides melaninogenicus un Bacteroides un Clostridium, Eubacterium, Fusobacterium, Peptococcus, Peptostreptococcus un Veillonella sugām. Tinidazols viegli šķērso aerobo un anaerobo mikrooorganismu šūnas membrānu, iekļūst mikroorganismu šūnās un izraisa DNS bojājumu vai kavē tās sintēzi.

Klaritromicīns

Klaritromicīns ir makrolīdu grupas pussintētisks eritromicīna atvasinājums. Makrolīdu primārā darbība ir bakteriostatiska. Tomēr to darbība ir atkarīga no makrolīda daudzuma, baktēriju skaita un baktērijas dzīves cikla fāzes antibiotikas ievadīšanas laikā. Makrolīdi saistās pie 50S ribosomas posma P vietas un kavē proteīnu sintēzi. Tas pārtrauc baktērijas šūnas normālu darbību. Pie zīdītāju ribosomām tas nesaistās.

Makrolīdu grupas antibiotiskie līdzekļi, pie kuriem pieder arī klaritromicīns, viegli

iekļūst leikocītos un audu makrofāgos. Klaritromicīnam piemīt nozīmīga bakteriālā aktivitāte pret dažādām baktēriju sugām, ieskaitot aerobos grampozitīvos mikroorganismus: Staphylococcus aureus, Streptococcus pyogenes, Streptococcus pneumoniae; aerobos grampozitīvos mikroorganismus: Helicobacter pylori, Haemophilus influenzae, Moraxella catarrhalis, Legionella pneumophila; mikoplazmām: Mycoplasma pneumoniae; kā arī citiem mikroorganismiem: Chlamydia pneumoniae, Mycobacterium avium-intracellulare u.c.

5.2. Farmakokinētiskās īpašības

Lansoprazols

Lansoprazols ir divu aktīvo enantiomēru racemāts, kas parietālo šūnu skābajā vidē tiek pārveidoti aktīvajā formā. Tā kā kuņģa skābe ātri inaktivē lansoprazolu, lai nodrošinātu sistēmisku uzsūkšanos, to lieto zarnās šķīstošo zāļu formā.

Uzsūkšanās un izkliede

Pēc vienas devas lietošanas lansoprazolam ir augsta biopieejamība (80 – 90 %). Maksimālā koncentrācija plazmā novērojama pēc 1,5 – 2 stundām. Ēdiena uzņemšana palēnina lansoprazola absorbcijas ātrumu un samazina tā biopieejamību par aptuveni 50 %. Plazmas saistīšanās ar olbaltumvielām ir apmēram 97 %.

Biotransformācija un eliminācija

Lansoprazols tiek plaši metabolizēts aknās un metabolīti izdalās gan caur nierēm, gan ar žulti. Lansoprazola metabolisma katalizators galvenokārt ir enzīms CYP2C19. Taču arī enzīms CYP3A4 piedalās metabolisma procesā. Pēc vienas vai vairāku devu lietošanas veseliem brīvprātīgajiem plazmas eliminācijas pusperiods ir robežās no 1 līdz 2 stundām. Veseliem brīvprātīgajiem nav novērota akumulācija pēc vairāku devu lietošanas. Plazmā ir konstatēts sulfons, sulfīds un lansoprazola 5-hidroksil atvasinājumi. Šiem metabolītiem piemīt niecīga vai vispār nav ietekme uz skābes sekrēciju.

Pētījums ar ¹⁴C marķētu lansoprazolu liecina, ka apmēram viena trešdaļa no lietotās devas izdalās ar urīnu un divas trešdaļas tiek konstatētas izkārnījumos.

Farmakokinētika gados vecākiem pacientiem

Gados vecākiem pacientiem samazinās lansoprazola klīrenss, un eliminācijas pusperiods pagarinās par 50 % līdz 100 %. Gados vecākiem pacientiem maksimālā koncentrācija plazmā nav palielināta.

Farmakokinētika pacientiem ar aknu darbības traucējumiem

Pacientiem ar viegliem aknu darbības traucējumiem lansoprazola iedarbība dubultojas, bet pacientiem ar vidēji smagiem vai smagiem aknu darbības traucējumiem tā ir vēl lielāka.

Vāji CYP2C19 metabolizētāji

CYP2C19 ir pakļauts ģenētiskajam polimorfismam un 2 – 6 % populācijas, kas ir vāji metabolizētāji (VM), ir homozigoti mutantai CYP2C19 alēlei un, tādējādi tiem nav funkcionējoša CYP2C19 enzīma. VM lansoprazola iedarbība ir septiņas reizes lielāka kā spēcīgiem metabolizētājiem (SM).

Tinidazols

Uzsūkšanas

Tinidazols tiek ātri absorbēts no zarnu trakta, sasniedzot maksimālo koncentrāciju 0,5-2 stundu laikā pēc lietošanas. Sistēmiskā bioloģiskā pieejamība ir 100%, saistība ar olbaltumvielām – apmēram 12%.

Izkliede

Tinidazols plaši izplatās visos organisma audos. Tinidazols ir vidēji lipofīls, bet tā koncentrācija taukaudos ir zema. Tinidazols labi iekļūst cerebrospinālajā šķidrumā, tā līmenis ir līdzīgs līmenim serumā. Zāļu izkliedes tilpums ir aptuveni 50 l.

Tinidazols šķērso placentāro barjeru un iekļūst augļa audos. Tas izdalās arī mātes pienā.

Biotransformācija

Tinidazols metabolizējas aknās.

Eliminācija

Tinidazols izdalās caur aknām un nierēm. Eliminācijas pusperiods ir aptuveni 12 stundas.

Tinidazols tiek izdalīts žultī koncentrācijās, kas gandrīz 50% mazākas par tā līmeni serumā. Pētījumos ar veseliem brīvprātīgajiem ir pierādīts, ka vairāk nekā piecu dienu laikā caur nierēm izdalās 60– 65 % lietotās tinidazola devas (20 – 25 % neizmainītā veidā). Līdz 5 % izdalās ar izkārnījumiem.

Pacientiem ar hronisku nieru mazspēju, kam nebija ordinēta dialīze, eliminācijas pusperiods bija pagarināts līdz 15,1 stundām, bet pacientiem, kam bija nepieciešama dialīze, tas tieši pēc dialīzes bija 12,9 stundas. Tika konstatēts, ka dialīzes laikā eliminācijas pusperiods bija samazināts (4,9 stundas). Nieru mazspējas gadījumā nav nepieciešams mainīt tinidazola dozēšanas režīmu.

Klaritromicīns

Uzsūkšanas

Pēc perorālas lietošanas klaritromicīns ātri tiek absorbēts no kuņģa un zarnu trakta. Tā absorbcija no gremošanas trakta pārspēj eritromicīna absorbciju. Ir ziņots, ka klaritromicīna absolūtā bioloģiskā pieejamība pēc iekšķīgas 250 mg tabletes lietošanas ir bijusi apmēram 50–55%, kas, iespējams, ir nepietiekams sistēmiskās aktivitātes novērtējums ātrā pirmā loka metabolisma dēļ, kur tas tiek metabolizēts par aktīvu metabolītu 14-hidroksiklaritromicīnu.

Izkliede

Pieejamie dati par klaritromicīna izkliedi cilvēka organismā ir ierobežoti. Šķiet, ka klaritromicīns un 14-hidroksiklaritromicīns varētu būt izkliedēti lielākajā daļā organisma audu un šķidrumu. Zāļu augstās intracelulārās koncentrācijas dēļ koncentrācija audos ir augstāka nekā serumā.

Rezultāti, kas tika iegūti pētījumos ar dzīvniekiem, kam ievadīja radioloģiski iezīmētu klaritromicīnu vai eritromicīnu, liecina par klaritromicīna augstāku un ilgstošāku aktivitāti dažādos ķermeņa audos, īpaši plaušās. Patreiz nav pieejami dati par klaritromicīna iekļūšanu cerebrospinālajā šķidrumā.

Ir ziņots, ka klaritromicīna sasitība ar olbaltumvielām in vitro pie parastām terapeitiskām koncentrācijām ir apmēram 42-72%.

Eliminācija

Šķiet, ka klaritromicīna eliminācija atbilst nelineārai, no devas atkarīgai farmakokinētikai, iespējams, tas ir tilpuma limitētā metabolisma dēļ.

Klaritromicīna nieru klīrenss ir relatīvi neatkarīgs no devas un atbilst normālai glomerulārās filtrācijas normai. Klaritromicīns tiek eliminēts gan ar renālo, gan ar nerenālo mehānismu.

5.3. Preklīniskie dati par drošumu

Lansoprazols

Akūtu un atkārtotu devu toksicitāte

Vienreizēju un atkārtotu devu toksicitātes pētījumi, izmantojot eksperimentu dzīvniekus, neliecina par toksiskiem faktoriem, kas varētu radīt risku, lansoprazolu lietojot klīniskajā praksē.

Kancerogenitāte un mutagenitāte

Ilgstošu kancerogenitātes pētījumu rezultāti pierādījumus par lansoprazola kancerogēnu ietekmi nesniedz. Turklāt mutagenitātes pētījumu laikā mutagēna ietekme nav konstatēta. Divos kancerogenitātes pētījumos ar žurkām, lansoprazols izraisīja no devas atkarīgu kuņģa ECL šūnu hiperplāziju un ECL šūnu ECL šūnu karcionīdus, kas saistīti ar hipergastrinēmiju, kas rodas skābes sekrēcijas nomākuma dēļ. Tika novērota arī zarnu metaplāzija kā Leydig šūnu hiperplāzija un ļaundabīgi Leydig šūnu audzēji. Pēc 18 mēnešu ārstēšanās novēroja tīklenes atrofiju. Tas netika

novērots pērtiķiem, suņiem un pelēm. Kancerogenitātes pētījumos ar pelēm attīstījās no devas atkarīgs kuņģa ECL šūnu hiperplāzija, kā arī aknu audzēji un sēklinieku adenoma. Šo novērojumu klīnikā nozīme nav zināma.

Tinidazols

Reproduktīvās funkcijas traucējumi

Pelēm un žurkām, kas tika pakļautas in utero tinidazola iedarbībai, netika konstatēti postnatālas attīstības traucējumi un netika arī detektēti kādi iezīmīgi kroplīgi veidojumi. Grūsnas peles saņēma 125, 500, 2500 mg/kg tinidazola dienā un grūsnas žurkas saņēma 125, 500, 2000 mg/kg/dienā. Medikaments tika ievadīts orāli caur kuņğa kateteru 6 dienu laikā organoģenēzes periodā. 2000 mg/kg/dienā deva žurkām bija saistīta ar dažām mātīšu nāvēm, bet parējās peļu un žurku grupās nekādas blakusparādības dzīvniekiem un uz grūtniecības gaitu netika konstatētas. Žurkām 500

un 2000 mg/kg devas tika saistītas ar lielāku augļu mortalitāti nekā kontroles grupā. Tika secināts, ka tinidazolam šādās devās nav dismorfogēnu efektu pelēm un žurkām.

60 dienu ilgā auglības pētījumā tinidazols žurku tēviņiem samazināja auglību un izraisīja sēklinieku histopatoloģiju, lietojot devu pa 600 mg/kg dienā. Spermatogēniski efekti radās, lietojot devas pa 300 un 600 mg/kg dienā. Līmenis bez novērotām nevēlamām blakusparādībām attiecībā uz sēkliniekiem un spermatoģenēzi bija pa 100 mg/kg dienā. Šis efekts ir raksturīgs 5-nitroimidazolu grupas līdzekļiem.

Mutagenitāte

Tinidazolam, līdzīgi kā metronidazolam, piemīt mutagenitāte attiecībā pret S. typhimurium Ames testā. Tinidazols un citi nitroimidazoli paaugstināja mutāciju biežumu K. pneumoniae, E. coli un Citrobacter freundii Laurija un Delbruka fluktuācijas testos.

Kancerogenitāte

Ames testa pozitīvā atbilde ir zīme par potenciālo kancerogenitāti. Tinidazols uzrādīja audzēju veidojošu aktivitāti pelēm un žurkām. Šie rezultāti nedod noteiktu atbildi par kancerogenitātes risku, jo pastāv zināmas grūtības veikt šādus izmeklējumus cilvēkiem. Tādējādi jāizvairās no tinidazola nepamatotas lietošanas.

Klaritromicīns

Atkārtotu devu pētījumos klaritromicīna toksicitāte bija saistīta ar devu un ārstēšanas ilgumu. Primārais mērķa orgāns visām sugām bija aknas, kuru bojājums suņiem un pērtiķiem tika novērots pēc 14 dienām. Sistēmiskās iedarbības līmenis, kas saistīts ar šo toksicitāti, nav zināms, bet toksiskās devas (mg/kg) bija lielākas nekā pacientu ārstēšanai ieteiktās devas.

Vairākos in vitro un in vivo pētījumos nav konstatētas mutagēnas klaritromicīna iedarbības pazīmes.

Fertilitātes un reproduktivitātes pētījumos žurkām nav novērota kaitīga ietekme. Teratogenitātes pētījumos žurkām Wistar (iekšķīgi) un Sprague-Dawley (iekšķīgi un intravenozi), Jaunzēlandes baltajiem trušiem un Macaca sugas pērtiķiem netika iegūti nekādi klaritromicīna teratogenitātes pierādījumi. Tomēr cits – līdzīgs pētījums ar Sprague-Dawley žurkām liecina par nelielu (6 %) kardiovaskulāru patoloģiju sastopamību, ko izraisa spontāna ģenētisku pārmaiņu ekspresija.

Divos pētījumos ar pelēm atklāja mainīgu (3 – 30 %) aukslēju šķeltnes sastopamību, un pērtiķiem novēroja embriju bojāeju, bet tikai devās, kas bija acīmredzami toksiskas mātei.

Par citiem toksikoloģisko pētījumu rezultātiem, ko varētu uzskatīt par attiecināmiem uz pacientu ārstēšanā ieteikto devu līmeni, nav ziņots.

6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1. Palīgvielu saraksts

Lansoprazola 30 mg kapsulas

Magnija karbonāts

Povidons (K-30)

Polisorbāts 80

Hipromeloze

Kukurūzas ciete

Talks

Saharoze

Kapsula

Hipromeloze

Talks

Zarnās šķīstošais apvalks

Eudragit L-100 55

Talks

Titāna dioksīds (E 171)

Polisorbāts 80

Makrogols 6000

Koloidāls silīcija dioksīds

Nātrija hidroksīds

Tinidazola 500 mg tabletes

Kroskarmelozes nātrija sāls

Mikrokristāliskā celuloze

Kukurūzas ciete

Povidons PVP K-30

Nātrija laurilsulfāts

Magnija stearāts

Koloidāls silīcija dioksīds

Hipromeloze E-15

Titāna dioksīds (E 171)

Propilēnglikols

Hinolīna dzeltenais E 104

Talks

Klaritromicīna 250 mg tabletes

Mikrokristāliskā celuloze

Povidons (PVP K-30)

Kroskarmelozes nātrija sāls

Magnija stearāts

Koloidāls silīcija dioksīds

Hipromeloze 6 CPS

Talks

Titāna dioksīds (E 171)

Propilēnglikols

Makrogols 6000

6.2. Nesaderība

Nav piemērojama.

6.3. Uzglabāšanas laiks

3 gadi

6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Uzglabāt temperatūrā līdz 25°C.

6.5. Iepakojuma veids un saturs

Pylokit ir iepakots PVH/PVDH/Al folijas - blisteros. Blisteri iepakoti kartona kastītē, katrā kastītē ir 1 blisteris.

Vienā blisterī: 2 lansoprazola kapsulas, 2 tinidazola tabletes, 2 klaritromicīna tabletes.

6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai

Nav īpašu prasību.

7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

SIA “Unifarma”

Vangažu iela 23,

Rīga, LV-1024,

Latvija

8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS

03-0508

9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Reģistrācijas datums: 2003. gada 18. decembris

Pēdējās pārreģistrācijas datums: 2009. gada 3. marts

10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

07/2018