Parvaxor

Kapsula, cietā

Parvaxor 40 mg/5 mg cietās kapsulas

Kartona kastīte, ABPE pudele, N100
Uzglabāt oriģinālā konteinerā, lai pasargātu no mitruma. Šīm zālēm nav nepieciešami īpaši temperatūras uzglabāšanas apstākļi.
Atorvastatinum Perindoprili argininum

UZMANĪBU!
ZĀĻU NEPAMATOTA LIETOŠANA IR KAITĪGA VESELĪBAI
Zāļu produkta identifikators

18-0031-03

Zāļu reģistrācijas numurs

18-0031

Ražotājs

Les Laboratoires Servier Industries, France; ANPHARM Przedsiebiorstwo Farmaceutyczne S.A., Poland

Zāļu reģ. apliecības izd. datums

30-JAN-18

Reģ. apliecības derīguma termiņš

29-JAN-23

Zāļu izsniegšanas kārtība

Recepšu zāles

Zāļu stiprums/koncentrācija

40 mg/5 mg

Zāļu forma

Kapsula, cietā

Lietošana bērniem

Ir apstiprināta

Reģ. apliecības īpašnieks, valsts

Egis Pharmaceuticals PLC, Hungary

Informācija atjaunota

03.09.2019 14:58

Papildus informācija

Latvijas Zāļu reģistrs

Lejupielādēt lietošanas instrukciju

Lietošanas instrukcija: informācija pacientam

Parvaxor 10 mg/5 mg cietās kapsulas

Parvaxor 20 mg/5 mg cietās kapsulas

Parvaxor 40 mg/5 mg cietās kapsulas

Parvaxor 10 mg/10 mg cietās kapsulas

Parvaxor 20 mg/10 mg cietās kapsulas

Parvaxor 40 mg/10 mg cietās kapsulas

atorvastatinum/ perindoprili argininum

Pirms zāļu lietošanas uzmanīgi izlasiet visu instrukciju, jo tā satur Jums svarīgu informāciju.

  • Saglabājiet šo instrukciju! Iespējams, ka vēlāk to vajadzēs pārlasīt.

  • Ja Jums rodas jebkādi jautājumi, vaicājiet ārstam vai farmaceitam.

  • Šīs zāles ir parakstītas tikai Jums. Nedodiet tās citiem. Tās var nodarīt ļaunumu pat tad, ja šiem cilvēkiem ir līdzīgas slimības pazīmes.

  • Ja Jums rodas jebkādas blakusparādības, konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu. Tas attiecas arī uz iespējamām blakusparādībām, kas nav minētas šajā instrukcijā. Skatīt 4 punktu.

    Šajā instrukcijā varat uzzināt:

    1. Kas ir Parvaxor un kādam nolūkam to lieto

    2. Kas Jums jāzina pirms Parvaxor lietošanas

    3. Kā lietot Parvaxor

    4. Iespējamās blakusparādības

  1. Kā uzglabāt Parvaxor

6. Iepakojuma saturs un cita informācija

  1. Kas ir Parvaxor un kādam nolūkam to lieto

Parvaxor vienā kapsulā satur divas aktīvās vielas — atorvastatīnu un perindoprila arginīnu.

Atorvastatīns pieder zāļu grupai, ko dēvē par statīniem, kas ir lipīdus (taukus) regulējoši līdzekļi.

Atorvastatīnu lieto, lai pazeminātu lipīdu, kas zināmi kā holesterīns un triglicerīdi, līmeni asinīs, ja tikai diēta ar zemu tauku saturu un dzīvesveida pārmaiņas nav izrādījušās sekmīgas. Ja Jums ir palielināts sirds slimības risks, atorvastatīnu var lietot arī šī riska mazināšanai — arī tad, ja holesterīna līmenis asinīs ir normāls.

Perindoprila arginīns ir angiotensīnu konvertējošā enzīma (AKE) inhibitors. Pacientiem ar augstu asinsspiedienu tas darbojas, paplašinot asinsvadus, kas ļauj sirdij vieglāk sūknēt pa tiem asinis.

Parvaxor ir paredzēts pieaugušiem pacientiem, kuri kardiovaskulārā riska kontroles ietvaros jau lieto atorvastatīnu un perindoprila arginīnu atsevišķu tablešu veidā. Tā vietā, lai lietotu atorvastatīnu un perindoprila arginīnu atsevišķu tablešu veidā, Jūs saņemsiet vienu Euvascor kapsulu, kas satur šīs divas aktīvās vielas identiskā devā.

Ārstēšanas laikā Jums jāievēro standarta diēta holesterīna līmeņa pazemināšanai.

  1. Kas Jums jāzina pirms Parvaxor lietošanas

    Nelietojiet Parvaxor šādos gadījumos:

  • ja Jums ir alerģija pret atorvastatīnu vai jebkurām citām līdzīgām zālēm, kas pazemina lipīdu līmeni asinīs, perindoprilu vai jebkuru citu AKE inhibitoru, vai kādu citu (6. punktā minēto) šo zāļu sastāvdaļu;

  • ja Jums ir aknu slimība;

  • ja Jums nenoskaidrotu iemeslu dēļ bijušas aknu funkcionālo rādītāju novirzes asins analīzēs;

  • ja jums ir bijuši tādi simptomi kā, piemēram, sēcoša elpošana, sejas, mēles vai rīkles tūska, intensīva nieze vai smagi ādas izsitumi iepriekšējas AKE inhibitoru terapijas laikā vai ja Jums vai kādam Jūsu ģimenes loceklim šādi simptomi ir bijuši jebkādos citos apstākļos (šo stāvokli dēvē par angioedēmu);

  • Ja Jums ir cukura diabēts vai nieru darbības traucējumi un Jūs lietojat asinsspiedienu pazeminošas zāles, kuru sastāvā ir aliskirēns;

  • ja Jums tiek veikta dialīze vai jebkāda cita veida asiņu filtrācija. Atkarībā no izmantotās iekārtas Parvaxor Jums var nebūt piemērots;

  • ja Jums ir nieru darbības traucējumi, kad ir samazināta nieru asinsapgāde (nieru artēriju stenoze);

  • ja Jūs lietojat sakubitrilu/valsartānu, zāles sirds mazspējas ārstēšanai (skatīt “Brīdinājumi un piesardzība lietošanā” un “Citas zāles un Parvaxor”);

  • ja Jums ir iestājusies grūtniecība vai ja cenšaties panākt grūtniecības iestāšanos, vai ja esat sieviete, kurai var būt bērni, un Jūs neizmantojat drošu kontracepcijas metodi;

  • ja Jūs barojat bērnu ar krūti.

    Brīdinājumi un piesardzība lietošanā

    Pirms Parvaxor lietošanas konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu:

  • ja Jums ir aknu darbības traucējumi vai ir bijusi aknu slimība;

  • ja Jūs regulāri lietojat alkoholu lielā daudzumā;

  • ja Jūs lietojat vai pēdējo 7 dienu laikā esat lietojis zāles, ko sauc par fuzidīnskābi (zāles bakteriālas infekcijas ārstēšanai) perorāli vai injekcijās. Fuzidīnskābes un Parvaxor kombinācijas rezultātā var rasties būtiski muskuļu bojājumi (rabdomiolīze);

  • ja Jums ir bijušas atkārtotas vai neizskaidrojamas sāpes vai smeldzoša sajūta muskuļos vai ja Jums vai tuvam radiniekam ir pārmantoti muskuļu bojājumi;

  • ja Jums ir bijušas ar muskuļiem saistītas problēmas, lietojot citus lipīdu līmeni pazeminošus līdzekļus (piem., citus statīnus vai fibrātu grupas zāles);

  • ja Jums ir nepietiekama vairogdziedzera darbība (hipotireoze);

  • ja Jums ir smaga elpošanas mazspēja;

  • ja Jums ir cukura diabēts (augsts glikozes līmenis asinīs);

  • ja Jums ir sirds mazspēja vai jebkādi citas sirds darbības traucējumi;

  • ja Jums nesen ir bijusi caureja vai vemšana, vai ja Jums ir dehidratācija;

  • Ja Jums ir aortas stenoze (sašaurināts galvenais asinsvads, kas iziet no sirds) vai hipertrofiska kardiomiopātija (sirds muskuļa slimība), vai nieru artēriju stenoze (sašaurinātas artērijas, kas apgādā ar asinīm nieres);

  • ja Jums ir nieru darbības traucējumi; ja Jums ir nesen veikta nieres transplantācija vai ja Jums tiek veikta dialīze;

  • ja Jums ir patoloģiski paaugstināts hormona aldosterona līmenis asinīs (primārs aldosteronisms);

  • ja Jūs esat gados vecāks cilvēks (virs 70 gadu vecuma);

  • ja Jums ir smaga alerģiska reakcija ar sejas, lūpu, mēles vai rīkles tūsku apvienojumā ar apgrūtinātu rīšanu vai elpošanu (angioedēma). Tā var rasties jebkurā brīdī ārstēšanas laikā. Ja Jums rodas tādi simptomi, Jums jāpārtrauc lietot Parvaxor un nekavējoties jāvēršas pie ārsta;

  • ja Jums ir kolagēna asinsvadu slimība (kolagēna izgulsnējumi asinsvados), piemēram, sistēmiska sarkanā vilkēde vai sklerodermija;

  • ja Jums ir melna ādas krāsa, jo Jums var būt palielināts angioedēmas risks un šīs zāles Jums var pazemināt asinsspiedienu mazāk efektīvi nekā pacientiem, kuriem nav melna ādas krāsa;

  • ja Jūs lietojat jebkuras no tālāk minētajām zālēm, ir palielināts angioedēmas risks:

  • racekadotrils (izmanto caurejas ārstēšanai);

  • sirolims, everolims, temsirolims un citas zāles, kas ietilpst tā dēvēto mTOR inhibitoru grupā (lieto, lai novērstu pārstādītu orgānu atgrūšanu);

  • sakubitrils (pieejams fiksētās devas kombinācijā ar valsartānu), ko lieto ilgstošas sirds mazspējas ārstēšanai;

  • ja Jums ir jāveic ZBL aferēze (holesterīna izvadīšana no asinīm, izmantojot īpašu ierīci);

  • ja Jums plānota desensibilizācijas terapija, lai mazinātu alerģiju pret bišu vai lapseņu dzēlieniem;

  • ja Jums plānota anestēzija un/ vai plaša ķirurģiska operācija;

  • ja Jums noteikta diēta ar ierobežotu sāls daudzumu vai ja lietojat kāliju saturošus sāls aizvietotājus;

  • ja ārsts Jums ir teicis, ka Jums ir dažu cukuru nepanesība;

  • ja Jūs lietojat jebkuras no tālāk minētajām zālēm augsta asinsspiediena ārstēšanai:

- angiotensīna II receptoru blokatori (ARB, tiek dēvēti arī ar sartāniem, piemēram, valsartāns, telmisartāns, irbesartāns), it īpaši, ja Jums ir ar diabētu saistīti nieru darbības traucējumi;

- aliskirēns.

Jūsu ārsts var regulāri pārbaudīt Jūsu nieru darbību, asinsspiedienu un elektrolītu (piem., kālija) daudzumu asinīs.

Skatīt arī informāciju zem virsraksta “Nelietojiet Parvaxor šādos gadījumos”.

Ja kaut kas no iepriekš minētā ir attiecināms uz Jums, Jūsu ārstam pirms ārstēšanas un, iespējams, arī ārstēšanas laikā var būt nepieciešams veikt asinsanalīzes, lai prognozētu ar muskuļiem saistīto blakusparādību risku. Zināms, ka palielināts ar muskuļiem saistīto blakusparādību, piemēram, rabdomiolīzes, risks ir tad, ja vienlaicīgi tiek lietotas noteiktas zāles (skatīt 2. apakšpunktu “Citas zāles un Parvaxor”).

Informējiet ārstu vai farmaceitu arī tad, ja Jums ir konstants muskuļu vājums. Tā diagnosticēšanai un ārstēšanai var būt nepieciešamas papildu pārbaudes un zāles.

Ja Jums ir cukura diabēts vai diabēta rašanās risks, šo zāļu lietošanas laikā ārsts Jūs rūpīgi uzraudzīs. Jums var būt cukura diabēta rašanās risks, ja Jums ir augsts cukura un tauku līmenis asinīs, un ja Jums ir liekais svars un augsts asinsspiediens.

Bērni un pusaudži

Euvascor nav ieteicams lietot bērniem un pusaudžiem līdz 18 gadu vecumam.

Citas zāles un Parvaxor

Pastāstiet ārstam vai farmaceitam par visām zālēm, kuras lietojat, pēdējā laikā esat lietojis vai varētu lietot.

Dažas zāles var mainīt Parvaxor iedarbību, vai arī Parvaxor var mainīt to iedarbību. Šāda veida mijiedarbības dēļ vienas vai abas šīs zāles var būt mazāk efektīvas. Tā var arī palielināt blakusparādību, arī muskuļu slimības, ko sauc par rabdomiolīzi un kas aprakstīta 4. punktā, risku vai pastiprināt blakusparādību smagumu.

Parvaxor nedrīkst lietot kombinācijā ar:

  • aliskirēnu (lieto augsta asinsspiediena gadījumā) pacientiem ar cukura diabētu vai nieru darbības traucējumiem;

  • sakubitrilu/valsartānu (lieto ilgstošas sirds mazspējas ārstēšanai). Skatīt punktus „Nelietojiet Parvaxor šādos gadījumos” un “Brīdinājumi un piesardzība lietošanā”.

    Jums ir jāizvairās lietot Parvaxor kopā ar:

  • imūnsupresantiem (zāles, kas mazina organisma aizsargspējas), ko lieto autoimūnu traucējumu ārstēšanai vai pēc orgāna pārstādīšanas operācijas (piem., ciklosporīns, takrolims);

  • klaritromicīnu, telitromicīnu (antibiotikas);

  • zālēm HIV vai aknu slimību, piemēram, C hepatīta, ārstēšanai, piemēram, delavirdīnu, ritonavīru, lopinavīru, atazanavīru, indinavīru, darunavīru, telaprevīru, boceprevīru, tipranavīru, elbasvīru vai grazoprevīru;

  • stiripentolu (pretkrampju līdzeklis epilepsijas ārstēšanai);

  • ketokonazolu, itrakonazolu, vorikonazolu, posakonazolu (pretsēnīšu zāles);

  • citām zālēm augsta asinsspiediena ārstēšanai, tajā skaitā aliskirēnu pacientiem, kuriem nav diabēta vai nieru darbības traucējumu, angiotensīna II receptoru blokatoriem (piemēram, valstartāns); skatīt arī informāciju zem virsraksta “Nelietojiet Parvaxor šādos gadījumos” un “Brīdinājumi un piesardzība lietošanā”) vai diurētiskie līdzekļi (zāles, kas palielina nieru saražotā urīna daudzumu);

  • estramustīnu (izmanto vēža ārstēšanā);

  • litiju mānijas vai depresijas ārstēšanai;

  • zālēm, ko visbiežāk lieto caurejas ārstēšanai (racekadotrils) vai lai novērstu pārstādītu orgānu atgrūšanu (sirolims, everolims, temsirolims un citas zāles, kuras ietilpst tā dēvēto mTOR inhibitoru grupā). Skatīt punktu “Brīdinājumi un piesardzība lietošanā”.

  • kāliju saudzējošiem diurētiskiem līdzekļiem (piemēram, triamterēns, amilorīds, eplenerons, spironolaktons), kāliju saturošiem uztura bagātinātājiem vai kāliju saturošiem sāls aizvietotājiem, citām zālēm, kas var palielināt kālija daudzumu organismā (piemēram, heparīns un ko-trimoksazols, kas pazīstams arī ar nosaukumu trimetoprims/sulfametoksazols);

    Citu zāļu lietošana var ietekmēt ārstēšanu ar Parvaxor. Pastāstiet savam ārstam, ja lietojat sekojošas zāles, jo var būt nepieciešama īpaša piesardzība:

  • flukonazols (pretsēnīšu līdzekļi);

  • rifampicīns, eritromicīns, fuzidīnskābe, trimetoprims (antibiotikas);

  • daži kalcija kanālu blokatori, ko izmanto stenokardijas vai augsta asinsspiediena ārstešanai, piem., diltiazēms, verapamils;

  • efavirenzs (zāles, ko izmanto HIV ārstēšanā);

  • bezrecepšu zāles: Hypericum perforatum jeb divšķautņu asinszāle (augu izcelsmes līdzeklis depresijas ārstēšanai);

  • zāles sirds ritma regulēšanai, piem., digoksīns, amiodarons, prokaīnamīds;

  • citas zāles lipīdu līmeņa regulēšanai, piem., gemfibrozils, citi fibrāti, kolestipols, ezetimibs;

  • zāles, kas samazina asins recēšanu (antikoagulanti kā, piemēram, varfarīns, heparīns);

  • baklofēns (lieto, lai ārstētu muskuļu stīvumu, kas rodas tādu slimību kā, piemēram, multiplās sklerozes gadījumā);

  • kāliju neaizturošie diurētiskie līdzekļi (zāles, kas palielina nieru saražotā urīna daudzumu);

  • zāles diabēta ārstēšanai (piem., insulīns vai metformīns);

  • nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (piem., ibuprofēns) sāpju mazināšanai vai iekaisuma ārstēšanai (piem., reimatoīdā artrīta gadījumā), vai aspirīns lielās devās;

Ja bakteriālas infekcijas ārstēšanai Jums jālieto fuzidīnskābe perorāli, Jums uz laiku vajadzēs pārtraukt Parvaxor lietošanu. Ārsts Jums pastāstīs, kad ir droši atsākt Parvaxor lietošanu. Lietojot Parvaxor kopā ar fuzidīnskābi, retos gadījumos var rasties muskuļu vājums, jutīgums vai sāpes (rabdomiolīze). Vairāk informācijas par rabdomiolīzi skatīt 4. punktā.

Parvaxor lietošana jāņem vērā attiecībā uz šādām zālēm:

  • kolhicīns (izmanto podagras ārstēšanā — tā ir slimība, kad ir sāpošas, pietūkušas locītavas urīnskābes kristālu dēļ);

  • citas zāles lipīdu līmeņa regulēšanai, piemēram, kolestipols;

  • perorālie kontraceptīvie līdzekļi;

  • zāles, ko lieto zema asinsspiediena vai šoka ārstēšanai (piem., efedrīns, noradrenalīns vai adrenalīns);

  • daži kalcija kanālu blokatori, ko izmanto stenokardijas vai augsta asinsspiediena ārstēšanai, piemēram, amlodipīns,

  • zāles psihisku traucējumu, piemēram, depresijas, trauksmes, šizofrēnijas u.c., ārstēšanai (piemēram, tricikliskie antidepresanti, antipsihotiskie līdzekļi);

  • zelta sāļi, īpaši intravenozas ievadīšanas gadījumā (lieto reimatoīdā artrīta simptomu ārstēšanai);

  • vazodilatatori, tostarp nitrāti (zāles, kas paplašina asinsvadus);

  • cimetidīns (izmanto grēmu vai peptiskas čūlas ārstēšanai);

  • fenazons (pretsāpju līdzeklis);

  • antacīdi (alumīniju vai magniju saturoši līdzekļi gremošanas traucējumu ārstēšanai);

  • allopurinols (podagras ārstēšanai);

    Parvaxor kopā ar uzturu, dzērienu un alkoholu

    Parvaxor vēlams lietot no rīta pirms brokastīm.

    Greipfrūti un greipfrūtu sula

    Ja lietojat Parvaxor, Jūs dienā nedrīkstat lietot vairāk par vienu vai divām nelielām glāzēm greipfrūtu sulas, jo liels daudzums greipfrūtu sulas izraisa pastiprinātu aktīvās vielas atorvastatīna iedarbību.

    Alkohols

Šo zāļu lietošanas laikā izvairieties dzert pārāk daudz alkohola. Sīkāku informāciju skatīt 2. punktā “Brīdinājumi un piesardzība lietošanā”.

Grūtniecība un barošana ar krūti

Ja Jums iestājusies grūtniecība vai barojat bērnu ar krūti, ja domājat, ka Jums varētu būt iestājusies grūtniecība vai plānojat grūtniecību, pirms šo zāļu lietošanas konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu.

Grūtniecība

Nelietojiet Parvaxor, ja Jūs esat grūtniece, cenšaties panākt grūtniecības iestāšanos vai ja Jums ir iespējama grūtniecības iestāšanās, ja vien Jūs neizmantojat drošu kontracepcijas metodi (skatīt “Nelietojiet Parvaxor šādos gadījumos”).

Šīs zāles nedrīkst lietot grūtniecības laikā.

Barošana ar krūti

Jūs nedrīkstat lietot Parvaxor, ja barojat bērnu ar krūti. Nekavējoties informējiet ārstu, ja barojat bērnu ar krūti vai gatavojaties sākt to darīt.

Transportlīdzekļu vadīšana un mehānismu apkalpošana

Parvaxor var izraisīt reiboni vai vājumu. Ja Jums rodas šādas reakcijas, var tikt ietekmētas Jūsu spējas vadīt transportlīdzekli vai apkalpot mehānismus.

Parvaxor satur saharozi

Ja ārsts ir teicis, ka Jums ir kāda cukura nepanesība, pirms lietojat šīs zāles, konsultējieties ar ārstu.

Parvaxor satur nātriju

Parvaxor viena cietā kapsula satur mazāk nekā 1 mmol (23 mg) nātrija - būtībā tās ir nātriju nesaturošas.

  1. Kā lietot Parvaxor

    Vienmēr lietojiet šīs zāles tieši tā, kā ārsts vai farmaceits Jums teicis. Neskaidrību gadījumā vaicājiet ārstam vai farmaceitam.

    Ieteicamā deva ir viena kapsula dienā. Norijiet veselu kapsulu kopā ar glāzi ūdens, vēlams katru dienu vienā un tajā pašā laikā, no rīta pirms ēdienreizes. Nekošļājiet un nesasmalciniet kapsulas.

Lietošana bērniem un pusaudžiem

Šīs zāles nav ieteicams lietot bērniem un pusaudžiem līdz 18 gadu vecumam.

Ja esat lietojis Parvaxor vairāk nekā noteikts

Ja esat lietojis vairāk kapsulu, nekā noteikts, sazinieties ar tuvāko neatliekamās palīdzības nodaļu vai nekavējoties sazinieties ar savu ārstu. Ja lieto pārāk daudz kapsulu, iespējama asinsspiediena pārmērīga pazemināšanās, kas var izraisīt reiboni, apreibuma sajūtu, samaņas zudumu vai vājumu. Tādā gadījumā var palīdzēt atgulšanās un kāju pacelšana. Ja lieto pārāk daudz kapsulu, var rasties arī reibonis, galvassāpes, troksnis ausīs, apmulsums, slikta dūša, vemšana un sāpes vēderā. Stipra pārdozēšana var izraisīt straujāku elpošanu nekā parasti (hiperventilācija), drudzi, samazinātu urīna izvadīšanu nekā parasti, satraukumu, krampjus, halucinācijas, zemu cukura līmeni asinīs, komu, šoku un elpošanas apstāšanos.

Ja esat aizmirsis lietot Parvaxor

Svarīgi lietot zāles katru dienu, jo regulāra terapija darbojas labāk. Taču, ja esat aizmirsis vienu Parvaxor devu, lietojiet nākamo devu ierastajā laikā. Nelietojiet dubultu devu, lai aizvietotu aizmirsto devu.

Ja Jūs pārtraucat lietot Parvaxor

Tā kā ārstēšana ar Parvaxor parasti turpinās visu mūžu, pirms šo zāļu lietošanas pārtraukšanas jākonsultējas ar ārstu.

Ja Jums ir kādi jautājumi par šo zāļu lietošanu, jautājiet ārstam vai farmaceitam.

4. Iespējamās blakusparādības

Tāpat kā visas zāles, šīs zāles var izraisīt blakusparādības, kaut arī ne visiem tās izpaužas.

Pārtrauciet lietot šīs zāles un nekavējoties vērsieties pie ārsta, ja Jums rodas kāda no šādām blakusparādībām, kas var būt nopietnas:

  • plakstiņu, sejas, lūpu, mutes, mēles vai rīkles pietūkums, apgrūtināta elpošana (angioedēma) (skatīt 2. punktu “Brīdinājumi un piesardzība lietošanā”);

  • stiprs reibonis vai samaņas zudums zema asinsspiediena dēļ;

  • smagas ādas reakcijas, tostarp intensīvi izsitumi uz ādas, nātrene, ādas apsārtums, kas izpaužas uz visa ķermeņa, stipra nieze, tulznas un ādas lobīšanās un pietūkums, gļotādu iekaisums (Stīvensa-Džonsona sindroms, toksiska epidermāla nekrolīze) vai citas alerģiskas reakcijas;

  • muskuļu vājums, jutīgums vai sāpes, it īpaši tad, ja vienlaicīgi ir slikta pašsajūta vai augsta temperatūra: iemesls var būt patoloģisks muskuļu bojājums, kas var būt dzīvībai bīstama un izraisīt nieru darbības traucējumus;

  • roku vai kāju vājums vai runas traucējumi, kas var būt iespējama insulta pazīme;

  • neparasti ātra vai neregulāra sirdsdarbība, sāpes krūškurvī (stenokardija) vai sirdslēkme;

  • pēkšņa sēcoša elpošana, sāpes krūškurvī, elpas trūkums vai apgrūtināta elpošana (bronhospazma);

  • aizkuņģa dziedzera iekaisums, kas var izraisīt stipras sāpes vēderā un muguras sāpes, ko pavada ļoti slikta pašsajūta;

  • ja Jums rodas problēmas saistībā ar neparedzētu vai neparastu asiņošanu vai asinsizplūdumu, tas var norādīt uz aknu mazspēju;

  • ādas vai acu dzelte, kas var būt aknu iekaisuma (hepatīta) pazīme;

  • ādas izsitumi, kas bieži sākas ar sarkaniem, niezošiem plankumiem uz sejas, rokām vai kājām (Erythema multiforme);

    Ja novērojat kādu no turpmāk minētajām blakusparādībām, pastāstiet ārstam.

Bieži (var rasties līdz 1 no 10 cilvēkiem):

  • deguna eju iekaisums;

  • paaugstināts cukura līmenis asinīs (ja Jums ir cukura diabēts, turpiniet rūpīgi pārbaudīt cukura līmeni asinīs), paaugstināts kreatīnkināzes līmenis asinīs;

  • vertigo, reibonis;

  • galvassāpes;

  • ādas tirpšanas sajūta;

  • redzes traucējumi;

  • troksnis ausīs (sajūta, ka ausīs ir dzirdams troksnis vai zvanīšana);

  • sāpes kaklā;

  • asiņošana no deguna;

  • klepus, elpas trūkums (dispnoja);

  • sāpes locītavās, sāpes ekstremitātēs, locītavu pietūkums, muskuļu spazmas, muskuļu sāpes un muguras sāpes;

  • nespēks;

  • asinsanalīžu rezultāti, kas liecina par iespējamiem aknu darbības traucējumiem;

  • kuņģa-zarnu trakta traucējumi: slikta dūša, vemšana, aizcietējums, vēdera uzpūšanās, gremošanas traucējumi, caureja, sāpes vēdera augšējā un apakšējā daļā, garšas traucējumi.

Retāk (var rasties līdz 1 no 100 cilvēkiem):

  • palielināts eozinofilo leikocītu (leikocītu veids) skaits;

  • anoreksija (ēstgribas trūkums);

  • bezmiegs;

  • garastāvokļa svārstības;

  • miega traucējumi;

  • murgaini sapņi;

  • miegainība;

  • ģībonis;

  • mazāka jutība pret sāpēm vai pieskārieniem;

  • atmiņas zudums;

  • redzes miglošanās;

  • tahikardija (paātrināta sirdsdarbība);

  • sirdsklauves (sajūtami sirdspuksti);

  • vaskulīts (asinsvadu iekaisums);

  • sausums mutē;

  • atraugas;

  • pastiprināta svīšana;

  • matu izkrišana;

  • pūslīšu sakopojumu veidošanās uz ādas;

  • fotosensibilizācijas reakcija (paaugstināta ādas jutība pret saules gaismu);

  • sāpes kakla daļā;

  • muskuļu nespēks;

  • nieru darbības traucējumi;

  • nespēja panākt erekciju, impotence;

  • nogurums;

  • sāpes krūškurvī;

  • savārgums;

  • lokalizēts pietūkums (perifēra tūska);

  • paaugstināta temperatūra (drudzis);

  • ķermeņa masas palielināšanās;

  • leikocīti urīnā;

  • kritieni;

  • laboratorisko vērtību izmaiņas: augsts kālija līmenis asinīs, kas ir atgriezenisks, pārtraucot lietot šīs zāles, zems nātrija līmenis, ļoti zems cukura līmenis asinīs (ja Jums ir diabēts, Jums jāturpina rūpīgi kontrolēt cukura līmeni asinīs), palielināta urīnvielas koncentrācija asinīs un palielināta kreatinīna koncentrācija asinīs.

Reti (var rasties līdz 1 no 1000 cilvēkiem):

  • zems trombocītu skaits asinīs, kā rezultātā iespējami bieži asinsizplūdumi vai nosliece uz asiņošanu;

  • nervu darbības traucējumi, kas var izraisīt vājumu, tirpšanu vai notirpumu;

  • holestāze (ādas un acu baltumu dzelte);

  • psoriāzes paasinājums.

  • muskuļu iekaisums;

  • cīpslu bojājums;

  • laboratorisko vērtību izmaiņas: paaugstināts aknu enzīmu līmenis, paaugstināts bilirubīna līmenis serumā;

Ļoti reti (var rasties līdz 1 no 10 000 cilvēkiem):

  • šķavas/ tekošs deguns, ko izraisa deguna gļotādas iekaisums (rinīts);

  • asins raksturlielumu izmaiņas, piemēram, samazināts leikocītu un eritrocītu skaits, pazemināts hemoglobīna līmenis, slimība, kas rodas eritrocītu noārdīšanās rezultātā;

  • apmulsums;

  • dzirdes zudums;

  • eozinofiliska pneimonija (reti sastopams pneimonijas veids);

  • akūta nieru mazspēja;

  • diskomforta sajūta krūtīs vai krūšu piebriešana vīriešiem.

Nav zināmi (biežumu nevar noteikt pēc pieejamiem datiem):

  • konstants muskuļu vājums;

  • roku vai kāju pirkstu krāsas pārmaiņas, nejutīgums un sāpes (Reino sindroms).

Koncentrēts urīns (tumšas krāsas), slikta dūša vai vemšana, muskuļu krampji, apmulsums un krampju lēkmes, ko var izraisīt neatbilstoša ADH (antidiurētiskā hormona) sekrēcija, var parādīties AKE inhibitoru lietošanas laikā. Ja Jums ir šādi simptomi, sazinieties ar ārstu, cik drīz vien iespējams.

Ziņošana par blakusparādībām

Ja Jums rodas jebkādas blakusparādības, konsultējieties ar ārstu, farmaceitu vai medmāsu. Tas attiecas arī uz

iespējamajām blakusparādībām, kas nav minētas šajā instrukcijā. Jūs varat ziņot par blakusparādībām arī

tieši Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV-1003. Tīmekļa vietne: www.zva.gov.lv. Ziņojot par

blakusparādībām, Jūs varat palīdzēt nodrošināt daudz plašāku informāciju par šo zāļu drošumu.

5. Kā uzglabāt Parvaxor

Uzglabāt šīs zāles bērniem neredzamā un nepieejamā vietā.

Nelietot šīs zāles pēc derīguma termiņa beigām, kas norādīts uz kastītes un kapsulu iepakojuma pēc EXP.

Derīguma termiņš attiecas uz norādītā mēneša pēdējo dienu.

Uzglabāt oriģinālā konteinerā, lai pasargātu no mitruma.

Šīm zālēm nav nepieciešami īpaši temperatūras uzglabāšanas apstākļi.

Neizmetiet zāles kanalizācijā vai sadzīves atkritumos. Vaicājiet farmaceitam, kā izmest zāles, kuras vairs nelietojat. Šie pasākumi palīdzēs aizsargāt apkārtējo vidi.

6. Iepakojuma saturs un cita informācija

Ko Parvaxor satur

  • Aktīvās vielas ir atorvastatīns un perindoprila arginīns

Katra Parvaxor 10 mg/5 mg cietā kapsula satur 10,82 mg atorvastatīna kalcija trihidrāta, kas atbilst 10 mg atorvastatīna, 5 mg perindoprila arginīna, kas atbilst 3,395 mg perindoprila

Katra Parvaxor 20 mg/5 mg cietā kapsula satur 21,64 mg atorvastatīna kalcija trihidrāta, kas atbilst 20 mg atorvastatīna, 5 mg perindoprila arginīna, kas atbilst 3,395 mg perindoprila

Katra Parvaxor 40 mg/5 mg cietā kapsula satur 43,28 mg atorvastatīna kalcija trihidrāta, kas atbilst 40 mg atorvastatīna, 5 mg perindoprila arginīna, kas atbilst 3,395 mg perindoprila

Katra Parvaxor 10 mg/10 mg cietā kapsula satur 10,82 mg atorvastatīna kalcija trihidrāta, kas atbilst 10 mg atorvastatīna, 10 mg perindoprila arginīna, kas atbilst 6,79 mg perindoprila

Katra Parvaxor 20 mg/10 mg cietā kapsula satur 21,64 mg atorvastatīna kalcija trihidrāta, kas atbilst 20 mg atorvastatīna, 10 mg perindoprila arginīna, kas atbilst 6,79 mg perindoprila

Katra Parvaxor 40 mg/10 mg cietā kapsula satur 43,28 mg atorvastatīna kalcija trihidrāta, kas atbilst 40 mg atorvastatīna, 10 mg perindoprila arginīna, kas atbilst 6,79 mg perindoprila

  • Citas sastāvdaļas ir:

  • Atorvastatīna peletes: kalcija karbonāts (E170), hidroksipropilceluloze (E463), polisorbāts 80 (E433), kroskarmelozes nātrija sāls (E468), cukura lodītes (saharoze un kukurūzas ciete).

  • Perindoprila peletes: hidroksipropilceluloze (E463), cukura lodītes (saharoze un kukurūzas ciete).

  • Talks

  • Kapsulas apvalks:

  • Parvaxor 10 mg/5 mg, 20 mg/5 mg and 40 mg/5 mg: titāna dioksīds (E171), briljanta zilais FCF – FD/C zilais 1 (E133), želatīns,

  • Parvaxor 10 mg/10 mg, 20 mg/10 mg and 40 mg/10 mg: titāna dioksīds (E171), briljanta zilais FCF – FD/C zilais 1 (E133), dzeltenais dzelzs oksīds (E172), želatīns,

  • Apdrukas tinte: šellaka (E904), propilēnglikols (E1520), amonija hidroksīds (E527), kālija hidroksīds (E525).

    Parvaxor ārējais izskats un iepakojums

Parvaxor ir cietās 2.izmēra želatīna kapsulas; kapsulā ir baltas līdz gandrīz baltas krāsas sfēriskas lodītes.

Parvaxor 10/5 mg: cietās kapsulas ar melnu uzdruku “10 5” uz gaiši zilas krāsas pamatnes un melnu uzdruku “” uz gaiši zila vāciņa.

Parvaxor 20/5 mg: cietās kapsulas ar melnu uzdruku “20 5” uz gaiši zilas krāsas pamatnes un melnu uzdruku “” uz zila vāciņa.

Parvaxor 40/5 mg: cietās kapsulas ar melnu uzdruku “40 5” uz zilas krāsas pamatnes un melnu uzdruku “” uz zila vāciņa.

Parvaxor 10/10 mg: cietās kapsulas ar melnu uzdruku “10 10” uz gaiši zaļas krāsas pamatnes un melnu uzdruku “” uz gaiši zaļa vāciņa;..

Parvaxor 20/10 mg: cietās kapsulas ar melnu uzdruku “20 10” uz gaiši zaļas krāsas pamatnes un melnu uzdruku “” uz zaļa vāciņa..

Parvaxor 40/10 mg: cietās kapsulas ar melnu uzdruku “40 10” uz zaļas krāsas pamatnes un melnu uzdruku “” uz zaļa vāciņa..

Cietās kapsulas pieejamas konteineros pa 10 (pieejams tikai 10 mg/5 mg devām), 30 vai 100 kapsulām. Pieejams arī iepakojums ar 90 kapsulām (3 konteineri pa 30 kapsulām).

10, 30 un 100 cieto kapsulu konteineri ir noslēgti ar aizbāzni.

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

Reģistrācijas apliecības īpašnieks

EGIS Pharmaceuticals PLC

H-1106 Budapest Keresztúri út 30-38.

Ungārija

Ražotājs

Les Laboratoires Servier Industrie

905, route de Saran

45520 Gidy - Francija

un

Przedsiebiorstwo Farmaceutyczne ANPHARM S.A.

ul. Annopol 6B – 03-236 Warszawa – Polija

Šīs zāles Eiropas ekonomikas zonas (EEA) dalībvalstīs ir reģistrētas ar šādiem nosaukumiem:

Bulgārija Parvaxor капсула, твърда
Čehija, Polija Parvaxor
Grieķija Astarior Καψάκιο, σκληρό
Latvija Parvaxor cietās kapsulas
Lietuva Tacernol kietoji kapsulės
Nīderlande Astarior capsule, hard
Rumānija Parvaxor capsulă
Slovākija Parvaxor tvrdá kapsula
Somija Astarior kapseli, kova
Ungārija Lipcover kemény kapszula

Šī lietošanas instrukcija pēdējo reizi pārskatīta 03/2019

Sīkāka informācija par šīm zālēm ir pieejama Zāļu valsts aģentūras tīmekļa vietnē www.zva.gov.lv.

Lejupielādēt zāļu aprakstu

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

Parvaxor 10 mg/5 mg cietās kapsulas

Parvaxor 20 mg/5 mg cietās kapsulas

Parvaxor 40 mg/5 mg cietās kapsulas

Parvaxor 10 mg/10 mg cietās kapsulas

Parvaxor 20 mg/10 mg cietās kapsulas

Parvaxor 40 mg/10 mg cietās kapsulas

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Katra cietā kapsula satur 10,82 mg atorvastatīna kalcija trihidrāta, kas atbilst 10 mg atorvastatīna (atorvastatinum), 5 mg perindoprila arginīna (perindoprili argininum), kas atbilst 3,395 mg perindoprila

Katra cietā kapsula satur 21,64 mg atorvastatīna kalcija trihidrāta, kas atbilst 20 mg atorvastatīna (atorvastatinum), 5 mg perindoprila arginīna (perindoprili argininum), kas atbilst 3,395 mg perindoprila

Katra cietā kapsula satur 43,28 mg atorvastatīna kalcija trihidrāta, kas atbilst 40 mg atorvastatīna (atorvastatinum), 5 mg perindoprila arginīna (perindoprili argininum), kas atbilst 3,395 mg perindoprila

Katra cietā kapsula satur 10,82 mg atorvastatīna kalcija trihidrāta, kas atbilst 10 mg atorvastatīna (atorvastatinum), 10 mg perindoprila arginīna (perindoprili argininum), kas atbilst 6,79 mg perindoprila

Katra cietā kapsula satur 21,64 mg atorvastatīna kalcija trihidrāta, kas atbilst 20 mg atorvastatīna (atorvastatinum), 10 mg perindoprila arginīna (perindoprili argininum), kas atbilst 6,79 mg perindoprila

Katra cietā kapsula satur 43,28 mg atorvastatīna kalcija trihidrāta, kas atbilst 40 mg atorvastatīna (atorvastatinum), 10 mg perindoprila arginīna (perindoprili argininum), kas atbilst 6,79 mg perindoprila

Palīgviela ar zināmu iedarbību: saharoze (33,9 mg Parvaxor 10/5 mg, 46,8 mg Parvaxor 20/5 mg, 72,6 mg Parvaxor 40/5 mg, 54,9 mg Parvaxor 10/10 mg, 67,8 mg Parvaxor 20/10 mg, 93,6 mg Parvaxor 40/10 mg).

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

3. ZĀĻU FORMA

Cietā kapsula

Parvaxor 10/5 mg: 2. izmēra želatīna cietā kapsula ar melnu uzdruku “10 5” uz gaiši zilas krāsas pamatnes un melnu uzdruku “” uz gaiši zila vāciņa; kapsulā ir baltas līdz gandrīz baltas krāsas sfēriskas peletes.

Parvaxor 20/5 mg: 2. izmēra želatīna cietā kapsula ar melnu uzdruku “20 5” uz gaiši zilas krāsas pamatnes un melnu uzdruku “” uz zila vāciņa; kapsulā ir baltas līdz gandrīz baltas krāsas sfēriskas peletes.

Parvaxor 40/5 mg: 2. izmēra želatīna cietā kapsula ar melnu uzdruku “40 5” uz zilas krāsas pamatnes un melnu uzdruku “” uz zila vāciņa; kapsulā ir baltas līdz gandrīz baltas krāsas sfēriskas peletes.

Parvaxor 10/10 mg: 2. izmēra želatīna cietā kapsula ar melnu uzdruku “10 10” uz gaiši zaļas krāsas pamatnes un melnu uzdruku “” uz gaiši zaļa vāciņa; kapsulā ir baltas līdz gandrīz baltas krāsas sfēriskas peletes.

Parvaxor 20/10 mg: 2. izmēra želatīna cietā kapsula ar melnu uzdruku “20 10” uz gaiši zaļas krāsas pamatnes un melnu uzdruku “” uz zaļa vāciņa; kapsulā ir baltas līdz gandrīz baltas krāsas sfēriskas peletes.

Parvaxor 40/10 mg: 2. izmēra želatīna cietā kapsula ar melnu uzdruku “40 10” uz zaļas krāsas pamatnes un melnu uzdruku “” uz zaļa vāciņa; kapsulā ir baltas līdz gandrīz baltas krāsas sfēriskas peletes.

2. izmēra cietās želatīna kapsulas ir aptuveni 18 mm garas.

4. Klīniskā informācija

4.1. Terapeitiskās indikācijas

Parvaxor indicēts kā aizstājterapija kardiovaskulārā riska samazināšanas ietvaros (skatīt 5.1. apakšpunktu) pieaugušiem pacientiem, kuru stāvoklis tiek atbilstoši kontrolēts, vienlaicīgi lietojot atorvastatīnu un perindoprilu tādās pašās devās atsevišķu preparātu veidā.

4.2. Devas un lietošanas veids

Devas

Pieaugušie

Parastā deva ir viena kapsula vienreiz dienā.

Fiksētu devu kombinācija nav piemērota sākotnējai terapijai.

Ja nepieciešams mainīt devu, titrēšana jāveic ar atsevišķi lietotām sastāvdaļām.

Parvaxor terapijas laikā pacientiem jāturpina ievērot standarta diēta holesterīna līmeņa pazemināšanai.

Vienlaicīgi lietotā terapija

Pacientiem, kuri vienlaicīgi ar Parvaxor lieto tipranavīru, ritonavīru, telaprevīru vai ciklosporīnu, Parvaxor sastāvā esošā atorvastatīna deva nedrīkst pārsniegt 10 mg dienā (skatīt 4.4 un 4.5 apakšpunktu).

Pacientiem, kuri vienlaicīgi ar Parvaxor lieto C hepatīta ārstēšanai paredzētus pretvīrusu līdzekļus, kuru sastāvā ir boceprevīrs, elbasvīrs vai grazoprevīrs, Parvaxor sastāvā ietilpstošā atorvastatīna deva nedrīkst pārsniegt 10/20 mg dienā (skatīt 4.4 un 4.5 apakšpunktu).

Pacienti ar nieru darbības traucējumiem

Parvaxor var lietot pacienti ar kreatinīna klīrensu ≥ 60 ml/min, taču tā lietošana nav piemērota pacientiem

ar kreatinīna klīrensu < 60 ml/min. Šādiem pacientiem ieteicams individuāli pielāgot devas, lietojot sastāvā esošās zāles atsevišķi (skatīt 4.4 apakšpunktu).

Gados vecāki cilvēki

Gados vecākus cilvēkus var ārstēt ar Parvaxor, ņemot vērā nieru darbības rādītājus (skatīt 4.4 un 5.2 apakšpunktu).

Pacienti ar aknu darbības traucējumiem

Parvaxor piesardzīgi jālieto pacientiem ar aknu darbības traucējumiem. Parvaxor ir kontrindicēts pacientiem ar aktīvu aknu slimību (skatīt 4.3, 4.4 un 5.2 apakšpunktu).

Pediatriskā populācija

Parvaxor drošums un efektivitāte, lietojot bērniem un pusaudžiem vecumā līdz 18 gadiem, nav pierādīta. Dati nav pieejami. Tāpēc šīs zāles nav ieteicams lietot bērniem un pusaudžiem vecumā līdz 18 gadiem.

Lietošanas veids

Iekšķīgai lietošanai.

Parvaxor jālieto vienā reizes devā vienreiz dienā, no rīta pirms ēšanas.

Kapsulas nedrīks sakošļāt vai sasmalcināt.

4.3. Kontrindikācijas

  • Paaugstināta jutība pret aktīvajām vielām vai jebkuru citu angiotensīnu konvertējošā enzīma (AKE) inhibitoru, vai statīnu, vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām;

  • aktīva aknu slimība vai neizskaidrojams pastāvīgi paaugstināts transamināžu līmenis serumā, kas vairāk nekā 3 reizes pārsniedz normas augšējo robežu;

  • grūtniecības laikā, barošanas ar krūti periodā un sievietēm reproduktīvajā vecumā, kuras neizmanto atbilstošus kontracepcijas līdzekļus (skatīt 4.6. apakšpunktu);

  • anamnēzē angioedēma, kas saistīta ar iepriekš saņemtu AKE inhibitoru terapiju;

  • iedzimta vai idiopātiska angioedēma;

  • lietošana vienlaicīgi ar aliskirēnu saturošām zālēm pacientiem ar cukura diabētu vai nieru darbības traucējumiem (GFĀ < 60 ml/min/1,73m²) (skatīt 4.5. un 5.1. apakšpunktu);

  • Vienlaicīga lietošana ar sakubitrilu/valsartānu (skatīt 4.4 un 4.5. apakšpunktu);

  • Ekstrakorporāla terapija, kuras rezultātā asinis saskaras ar negatīvi lādētām virsmām (skatīt 4.5. apakšpunktu);

  • Nozīmīga abpusēja nieru artēriju stenoze vai vienīgās funkcionējošās nieres artērijas stenoze (skatīt 4.4. apakšpunktu).

4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā, kas ir saistīti ar atorvastatīnu un perindoprilu, ir piemērojami Parvaxor.

Ietekme uz aknām

Tā kā Parvaxor sastāvā ir atorvastatīns, periodiski jāveic aknu funkcionālie testi. Pacientiem, kam rodas jebkādas aknu bojājumu pazīmes vai simptomi, jāveic aknu funkcionālās pārbaudes. Pacientiem, kuriem rodas palielināta transamināžu koncentrācija, jānovēro, līdz novirzes izzūd. Ja transamināžu līmenis saglabājas vairāk nekā 3 reizes augstāks par normas augšējo robežu (NAR), ieteicams samazināt atorvastatīna devu, lietojot sastāvā esošās zāles atsevišķi, vai pārtraukt atorvastatīna lietošanu (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Retos gadījumos AKE inhibitoru kā, piemēram, perindoprila lietošana ir saistīta ar sindromu, kas sākas ar holestātisku dzelti un progresē līdz zibensveida aknu nekrozei un (dažkārt) nāvei. Šī sindroma mehānisms nav noskaidrots. Pacientiem, kuri saņem terapiju ar Parvaxor un kuriem rodas dzelte vai izteikti paaugstinās aknu enzīmu līmenis, jāpārtrauc Parvaxor lietošana un jānodrošina atbilstoša medicīniskā uzraudzība (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Ņemot vērā atorvastatīna un perindoprila darbību, Parvaxor ir kontrindicēts pacientiem ar aktīvu aknu slimību vai neizskaidrotu paaugstinātu transamināžu līmeni serumā, kas trīskārt pārsniedz normas augšējo robežvērtību, vai smagu aknu bojājumu (skatīt 4.3 apakšpunktu). Parvaxor piesardzīgi jālieto pacientiem ar aknu bojājumu un pacientiem, kas lielā daudzumā lieto alkoholu un/vai kam anamnēzē ir aknu slimība. Ja nepieciešams mainīt devas, devu titrēšana jāveic, katru sastāvdaļu lietojot atsevišķi.

Ietekme uz skeleta muskuļiem

Tāpat kā citi HMG-CoA reduktāzes inhibitori, atorvastatīns retos gadījumos var ietekmēt skeleta muskuļus, izraisot mialģiju, miozītu un miopātiju, kas var progresēt līdz rabdomiolīzei — iespējami dzīvībai bīstamam stāvoklim, kura gadījumā raksturīgs būtiski paaugstināts kreatīnkināzes (KK) līmenis (>10 reizes pārsniedz NAuR), mioglobinēmija un mioglobīnūrija, kā rezultātā var rasties nieru mazspēja.

Gadījumos, kad pirms ārstēšanas uzsākšanas konstatēti faktori, kas nosaka predispozīciju uz rabdomiolīzi, t.i.:

− nieru darbības traucējumi,

− hipotireoze;

− iedzimti muskuļu darbības traucējumi personiskajā vai ģimenes anamnēzē;

− anamnēzē muskuļu toksicitāte, lietojot statīnus vai fibrātus;

− aknu slimība anamnēzē un/vai alkohola lietošana lielos daudzumos;

− ņemot vērā citu rabdomiolīzes predispozīcijas faktoru esamību, KK mērījumu nepieciešamība jāapsver arī vecāka gadagājuma pacientiem (vecums > 70 gadi);

− Ja var būt palielināta KK koncentrācija plazmā, piemēram, mijiedarbības gadījumā (skatīt 4.5. apakšpunktu) un īpašām pacientu grupām, tostarp ģenētiskās subpopulācijās (skatīt 5.2. apakšpunktu),

ar ārstēšanu saistītais risks jāsalīdzina ar iespējamo ieguvumu, un ieteicama klīniska uzraudzība.

Ja KK sākotnējais līmenis ir būtiski paaugstināts (>5 reizes pārsniedz NAR), ārstēšanu uzsākt nedrīkst.

Kreatīnkināzes mērījumi

Kreatīnkināzi (KK) nedrīkst noteikt pēc intensīvas fiziskās slodzes vai gadījumā, kad pastāv jebkāds cits ticams iemesls KK palielinājumam, jo tas apgrūtina vērtību interpretēšanu. Ja KK sākotnējais līmenis ir būtiski paaugstināts (>5 reizes pārsniedz NAR), līmenis ir jānosaka vēlreiz pēc 5 līdz 7 dienām rezultātu apstiprinājumam.

Ārstēšanas laikā:

  • Pacientiem jālūdz nekavējoties ziņot par muskuļu sāpēm, krampjiem vai vājumu, it īpaši tad, ja šos simptomus pavada slikta pašsajūta vai drudzis, vai muskuļu sāpes un simptomi saglabājas pēc Parvaxor lietošanas pārtraukšanas.

  • Ja šādi simptomi pacientam rodas Parvaxor lietošanas laikā, jānosaka KK līmenis. Ja KK līmenis ir būtiski paaugstināts (>5 reizes pārsniedz NAR), ārstēšana jāpārtrauc.

  • Ja muskuļu simptomi ir izteikti un rada diskomfortu ikdienā, iespēja pārtraukt ārstēšanu jāapsver arī tad, ja KK līmenis ir paaugstināts ≤ 5 reizes virs NAR.

  • Ja simptomi izzūd un KK līmenis normalizējas, var apsvērt atorvastatīna lietošanas atsākšanu vai cita statīna lietošanu mazākajā devā, nodrošinot rūpīgu monitorēšanu.

  • Ja rodas klīniski nozīmīgs KK līmeņa paaugstinājums (>10 reižu pārsniedz NAR) vai ir aizdomas par rabdomiolīzi vai arī tā tiek diagnosticēta, Parvaxor lietošana nekavējoties jāpārtrauc.

Lietošana vienlaicīgi ar citām zālēm

Sakarā ar sastāvā esošo atorvastatīnu, ir palielināts rabdomiolīzes risks, ja Parvaxor lieto vienlaicīgi ar noteiktām zālēm, kas var palielināt atorvastatīna koncentrāciju plazmā, piemēram, ar spēcīgiem CYP3A4 vai transporta proteīnu inhibitoriem (piem., ciklosporīnu, telitromicīnu, klaritromicīnu, delavirdīnu, stiripentolu, ketokonazolu, vorikonazolu, itrakonazolu, posakonazolu vai HIV proteāzes inhibitoriem, tostarp ritonavīru, lopinavīru, atazanavīru, indinavīru, darunavīru u.c.). Palielināts miopātijas risks var būt arī tad, ja vienlaicīgi lieto gemfibrozilu vai citus fibrīnskābes atvasinājumus, eritromicīnu, niacīnu vai ezetimibu, C hepatīta ārstēšanai paredzētus pretvīrusu līdzekļus boceprevīru, telaprevīru, elbasvīru, grazoprevīru vai tipranavīra un ritonavīra kombināciju. Ja iespējams, jāapsver iespēja šo zāļu vietā izmantot alternatīvu terapiju (kam nav raksturīga mijiedarbība).

Gadījumos, kad nepieciešama šo zāļu lietošana vienlaicīgi ar Parvaxor, rūpīgi jāvērtē vienlaicīgas ārstēšanas sniegtais ieguvums un risks. Ja pacients saņem zāles, kas palielina atorvastatīna koncentrāciju plazmā, ieteicama mazāka maksimālā atorvastatīna deva, tādēļ ir jāapsver devas titrēšana ar individuāliem komponentiem. Turklāt spēcīgu CYP3A4 inhibitoru gadījumā jāvērtē iespēja lietot mazāku atorvastatīna sākumdevu, un šādiem pacientiem ieteicams nodrošināt atbilstošu klīnisko uzraudzību (skatīt 4.5. apakšpunktu).

Atorvastatīnu nedrīkst lietot vienlaicīgi ar sistēmiskām fuzidīnskābes zāļu formām vai 7 dienu laikā pēc fuzidīnskābes terapijas pārtraukšanas. Pacientiem, kuriem sistēmisku fuzidīnskābes lietošanu uzskata par būtiski nepieciešamu, visā fuzidīnskābes terapijas laikā jābūt pārtrauktai statīna lietošanai. Ir bijuši ziņojumi par rabdomiolīzi (arī par dažiem gadījumiem ar letālu iznākumu) pacientiem, kuri lietojuši fuzidīnskābi kombinācijā ar statīniem (skatīt 4.5. apakšpunktu). Pacientiem jāiesaka nekavējoties konsultēties ar ārstu, ja rodas jebkādi muskuļu vājuma, sāpju vai jutīguma simptomi.

Statīnu terapiju var atsākt septiņas dienas pēc pēdējās fuzidīnskābes devas lietošanas.

Ārkārtas situācijā, kad nepieciešama ilgstoša sistēmiska fuzidīnskābes terapija, piemēram, smagu infekciju ārstēšanai, nepieciešamība pēc Parvaxor un fuzidīnskābes vienlaicīgas lietošanas katrā konkrētā gadījumā jāapsver individuāli un stingrā mediķu uzraudzībā.

Imūnmediēta nekrotizējoša miopātija

Ir bijuši ļoti reti ziņojumi par imūnmediētu nekrotizējošu miopātiju (IMNM) dažu statīnu lietošanas laikā vai pēc tās. IMNM raksturīgās klīniskās pazīmes ir pastāvīgs proksimāls muskuļu vājums un palielināts kreatīnkināzes līmenis serumā, kas saglabājas arī pēc tam, kad statīna lietošana pārtraukta.

Intersticiāla plaušu slimība

Lietojot dažus statīnus, īpaši ilgstošas terapijas veidā, ir ziņots par atsevišķiem intersticiālas plaušu slimības gadījumiem (skatīt 4.8. apakšpunktu). Pazīmes, kas par to liecina, var ietvert elpas trūkumu, neproduktīvu klepu un vispārējā veselības stāvokļa pasliktināšanos (nogurums, ķermeņa masas samazināšanās un drudzis). Ja ir aizdomas, ka pacientam varētu būt attīstijusies intersticiāla plaušu slimība, Parvaxor terapija jāpārtrauc un jāapsver pāreja uz terapiju tikai ar perindoprilu.

Cukura diabēts

Ir daži pierādījumi tam, ka statīnu grupas zāles paaugstina glikozes līmeni asinīs un dažiem pacientiem ar augstu cukura diabēta rašanās risku nākotnē var izraisīt tādas pakāpes hiperglikēmiju, kad piemērota ir formāla cukura diabēta aprūpe. Tomēr šo risku atsver statīnu sniegtais vaskulāro notikumu riska samazinājums, tāpēc tas nav uzskatāms par iemeslu Parvaxor terapijas pārtraukšanai. Riska grupas pacientiem (glikozes līmenis tukšā dūšā 5,6–6,9 mmol/l, ĶMI >30 kg/m², paaugstināts triglicerīdu līmenis, hipertensija) Parvaxor lietošanas laikā jānodrošina klīniska un bioķīmiska uzraudzība atbilstoši valstī spēkā esošajām vadlīnijām.

Pacientiem ar cukura diabētu, kurus ārstē ar perorālajiem pretdiabēta līdzekļiem vai insulīnu, pirmajos ārstēšanas mēnešos ar AKE inhibitorus saturošām zālēm, piemēram, Parvaxor, stingri jāuzrauga glikēmijas līmenis (skatīt 4.5. apakšpunktu).

Hipotensija

AKE inhibitori, piemēram, perindoprils, var izraisīt asinsspiediena pazemināšanos. Pacientiem ar nekomplicētu hipertensiju simptomātisku hipotensiju novēro reti; lielāka tās rašanās iespējamība ir pacientiem, kam ir bijis šķidruma zudums, piemēram, saistībā ar diurētisko līdzekļu lietošanu, diētu ar ierobežotu sāls patēriņu, dialīzi, caureju vai vemšanu, vai pacientiem ar smagu renīnatkarīgu hipertensiju (skatīt 4.5. un 4.8. apakšpunktu). Simptomātiska hipotensija novērota pacientiem ar simptomātisku sirds mazspēju un ar to saistītu nieru mazspēju vai bez tās. Tā biežāk iespējama pacientiem ar smagāku sirds mazspēju, kad tiek lietoti cilpas diurētiskie līdzekļi lielās devās un kad ir hiponatriēmija vai nieru darbības traucējumi. Pacienti, kam ir palielināts simptomātiskas hipotensijas risks, terapijas sākšanas un devas pielāgošanas laikā rūpīgi jānovēro (skatīt 4.2. un 4.8.  apakšpunktu). Līdzīgi apsvērumi attiecas arī uz pacientiem ar išēmisku sirds vai cerebrovaskulāru slimību, kuriem pārmērīga asinsspiediena pazemināšanās var izraisīt miokarda infarktu vai kādu cerebrovaskulāru notikumu.

Ja attīstās hipotensija, pacients jānovieto guļus stāvoklī uz muguras un, ja nepieciešams, viņam intravenozas infūzijas veidā jāievada 9 mg/ml (0,9 %) nātrija hlorīda šķīdums. Pārejoša hipotensijas reakcija nav kontrindikācija turpmākai zāļu lietošanai, un parasti tās var lietot bez problēmām, tiklīdz pēc cirkulējošā tilpuma atjaunošanas ir paaugstinājies asinsspiediens.

Dažiem pacientiem ar sastrēguma sirds mazspēju, kuriem ir normāls vai pazemināts asinsspiediens, perindoprila terapijas laikā sistēmiskais asinsspiediens var pazemināties vēl vairāk. Šis efekts ir paredzams un parasti nav iemesls ārstēšanas pārtraukšanai. Ja hipotensija kļūst simptomātiska, var būt nepieciešams samazināt Parvaxor devu vai pārtraukt tā lietošanu.

Aortas atveres un mitrālā vārstuļa stenoze/ hipertrofiska kardiomiopātija

Tāpat kā citi AKE inhibitori, piemēram, perindoprils, Parvaxor piesardzīgi jālieto pacientiem ar mitrālā vārstuļa stenozi vai kreisā kambara izplūdes trakta obstrukciju, piemēram, aortas atveres stenozes vai hipertrofiskas kardiomiopātijas gadījumā.

Nieru transplantācija

Nav pieredzes ar perindoprila vai Parvaxor lietošanu pacientiem, kam pirms neilga laika veikta nieres transplantācija.

Renovaskulāra hipertensija

Pacientam ar abpusēju nieru artēriju stenozi vai vienīgās funkcionējošās nieres artērijas stenozi, lietojot AKE inhibitorus, ir palielināts hipotensijas un nieru mazspējas risks (skatīt 4.3. apakšpunktu). Ārstēšana ar diurētiskajiem līdzekļiem var būt veicinošs faktors.

Nieru funkciju zudums var rasties jau nelielu kreatinīna koncentrācijas serumā izmaiņu gadījumā un pat pacientiem ar vienpusēju nieru artēriju stenozi.

Nieru darbības traucējumi

Parvaxor var lietot pacientiem, kuriem kreatinīna klīrenss ir 60 ml/min, un tas nav piemērots pacientiem ar vidēji smagiem nieru darbības traucējumiem (kreatinīna klīrenss no 30 līdz 60 ml/min) vai smagiem nieru darbības traucējumiem (kreatinīna klīrenss < 30 ml/min). Šiem pacientiem ieteicama individuāla devu titrēšana, lietojot katru sastāvdaļu atsevišķi. Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem rutīnas kālija un kreatinīna līmeņa kontrole ir plānveida medicīniskās kontroles sastāvdaļa (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Dažiem pacientiem ar abpusēju nieru artēriju stenozi vai vienīgās funkcionējošās nieres artērijas stenozi, kuri ārstēti ar AKE inhibitoriem, novērota urīnvielas koncentrācijas palielināšanās asinīs un kreatinīna koncentrācijas palielināšanās serumā, kas pēc terapijas pārtraukšanas parasti ir atgriezeniska. Tā īpaši iespējama pacientiem ar nieru mazspēju. Ja pacientam ir arī renovaskulāra hipertensija, ir palielināts smagas hipotensijas un nieru mazspējas risks.

Dažiem pacientiem ar hipertensiju bez iepriekš zināmiem klīniskiem renovaskulāras slimības simptomiem ir novērota palielināta urīnvielas koncentrācija asinīs un palielināta kreatinīna koncentrācija serumā, kas parasti ir bijusi viegla un pārejoša, īpaši, ja perindoprils lietots vienlaicīgi ar diurētisku līdzekli. Tas biežāk iespējams pacientiem ar iepriekš esošiem nieru darbības traucējumiem. Var būt nepieciešama devas samazināšana, lietojot abus komponentus atsevišķi un/vai diurētiskā līdzekļa, un/vai Parvaxor lietošanas pārtraukšana.

Kombinēto zāļu Parvaxor ietekme uz pacientiem ar nieru darbības traucējumiem nav pārbaudīta. Parvaxor devām jābūt atbilstošām ieteiktajām devām gadījumā, ja katra sastāvdaļa tiktu lietota atsevišķi.

Pacienti, kam veic hemodialīzi

Pacientiem, kuriem vienlaicīgi ar AKE inhibitoru terapiju veikta dialīze ar augstas caurlaidības membrānām, aprakstītas anafilaktoīdas reakcijas. Šiem pacientiem jāapsver iespēja izmantot cita tipa dialīzes membrānas vai lietot citas grupas antihipertensīvos līdzekļus.

Paaugstināta jutība/ angioedēma

Retos gadījumos ziņots par sejas, ekstremitāšu, lūpu, gļotādas, mēles, balss spraugas un/vai balsenes angioedēmu pacientiem, kas ārstēti ar AKE inhibitoriem, tostarp perindoprilu (skatīt 4.8. apakšpunktu). Tā var attīstīties jebkurā brīdī ārstēšanas laikā. Tādā gadījumā nekavējoties jāpārtrauc Parvaxor lietošana un jāsāk atbilstoša novērošana, kas jāturpina līdz pilnīgai simptomu izzušanai. Gadījumos, kad pietūkums aptvēra tikai seju un lūpas, traucējumi parasti izzuda bez ārstēšanas, lai gan šādu simptomu novēršanā noderīgi bijuši prethistamīna līdzekļi.

Angioedēmai, kas saistīta ar balsenes tūsku, var būt letāls iznākums. Ja tūska skar mēli, balss spraugu vai balseni un ir aizdomas, ka tā varētu izraisīt elpceļu obstrukciju, steidzami jāsniedz neatliekamā palīdzība. Tā var ietvert adrenalīna ievadīšanu un/vai pacienta elpceļu caurlaidības uzturēšanu. Pacientam jābūt stingrā mediķu uzraudzībā, līdz panākta pilnīga un ilgtspējīga simptomu izzušana.

Pacientiem, kam anamnēzē ir angioedēma, kas nav saistīta ar AKE inhibitoru lietošanu, var būt palielināts angioedēmas risks Parvaxor lietošanas laikā (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Retos gadījumos ar AKE inhibitoriem ārstētiem pacientiem ir novērota zarnu angioedēma. Šiem pacientiem bija sāpes vēderā (kopā ar sliktu dūšu vai vemšanu vai bez tās); dažos gadījumos pacientiem iepriekš nebija bijusi sejas angioedēma un C-1 esterāzes līmenis bija normas robežās. Šāda angioedēma diagnosticēta ar vēdera dobuma datortomogrāfijas vai ultraskaņas procedūru palīdzību vai arī ķirurģiski, un pēc AKE inhibitora lietošanas beigām simptomi izzuda. Ar Parvaxor ārstētiem pacientiem ar sāpēm vēderā, diferenciāldiagnozē jāietver arī zarnu angioedēma.

Perindoprila kombinācija ar sakubitrilu/valsartānu ir kontrindicēta palielināta angioedēmas riska dēļ (skat. 4.3. apakšpunktu). Sakubitrilu/valsartānu nedrīkst sākt lietot kamēr nav pagājušas 36 stundas pēc perindoprila terapijas pēdējās devas lietošanas. Ja sakubitrila/valsartāna terapija ir pārtraukta, perindoprila terapiju nedrīkst sākt, kamēr nav pagājušas 36 stundas kopš pēdējās sakubitrila/valsartāna devas lietošanas (skat. 4.3. un 4.5. apakpšpunktu). Vienlaicīga citu neprilizīna (NEP) inhibitoru (piem., racekadotrils) un AKE inhibitoru lietošana arī var palielināt angioedēmas risku (skat. 4.5. apakšpunktā). Tādēļ pirms ārstēšanas ar NEP inhibitoriem (piem., racekadotrils) uzsākšanas ir jāvērtē ieguvumu/riska attiecība pacientiem, kuri saņem perindoprila terapiju.

Lietošana vienlaicīgi ar mTOR inhibitoriem (piem., sirolimu, everolimu, temsirolimu)

Pacientiem, kuri vienlaicīgi terapijā saņem mTOR inhibitorus (piem., sirolimu, everolimu, temsirolimu), var būt palielināts angioedēmas (piem., elpceļu vai mēles pietūkums ar elpošanas pasliktināšanos vai bez tās) risks (skatīt 4.5. apakšpunktu).

Anafilaktoīdas reakcijas zema blīvuma lipoproteīnu (ZBL) aferēzes laikā

Retos gadījumos dzīvībai bīstamas anafilaktoīdas reakcijas radušās pacientiem, kuri lietojuši AKE inhibitorus, piemēram, perindoprilu, laikā, kad veikta zema blīvuma lipoproteīnu (ZBL) aferēze ar dekstrāna sulfātu. No šādām reakcijām varēja izvairīties, pirms katras aferēzes procedūras uz laiku pārtraucot AKE inhibitoru terapiju.

Anafilaktoīdas reakcijas desensibilizācijas laikā

Pacientiem, kas saņēmuši AKE inhibitorus saturošas zāles, piemēram, Parvaxor, desensibilizācijas terapijas laikā (piem., ar plēvspārņu indi), ir bijušas anafilaktoīdas reakcijas. Tiem pašiem pacientiem no šādām reakcijām ir izdevies izvairīties, uz laiku pārtraucot AKE inhibitoru lietošanu, taču šādas reakcijas atjaunojās, nejauši atkal lietojot AKE inhibitoru.

Neitropēnija/ agranulocitoze/ trombocitopēnija/ anēmija

Pacientiem, kuri lieto AKE inhibitorus, novērota neitropēnija, agranulocitoze, trombocitopēnija un anēmija. Pacientiem ar normālu nieru darbību un bez citām komplikācijām neitropēnija attīstās reti. Parvaxor īpaši piesardzīgi jāordinē pacientiem ar asinsvadu kolagenozi pacientiem, kuri lieto imūnsupresantu terapiju, un pacientiem, kurus ārstē ar allopurinolu vai prokaīnamīdu, kā arī pacientiem ar šo komplicējošo faktoru kombināciju, it īpaši nieru darbības traucējumu gadījumā. Dažiem no šiem pacientiem attīstījās nopietnas infekcijas, kas dažos gadījumos nereaģēja uz intensīvu terapiju ar antibiotiskajiem līdzekļiem. Ja Parvaxor lieto šādiem pacientiem, ieteicams periodiski pārbaudīt leikocītu skaitu, un pacientiem jālūdz ziņot par jebkurām infekcijas pazīmēm (piem., iekaisušu kaklu, drudzi).

Rase

Pacientiem ar melnu ādas krāsu AKE inhibitori izraisa angioedēmu biežāk nekā pacientiem ar citu ādas krāsu.

Parvaxor, kas satur AKE inhibitoru perindoprilu, pacientiem ar melnu ādas krāsu asinsspiedienu var samazināt mazāk efektīvi nekā pacientiem ar citu ādas krāsu, iespējams, tāpēc, ka pacientiem ar melnu ādas krāsu hipertensijas slimniekiem biežāk sastopama zema renīna koncentrācija organismā.

Klepus

Saistībā ar AKE inhibitoru lietošanu ir ziņots par klepu. Raksturīgi, ka klepus ir neproduktīvs, pastāvīgs un izzūd pēc terapijas pārtraukšanas. Ar Parvaxor ārstētiem pacientiem klepus diferenciāldiagnozes ietvaros jāapsver AKE inhibitoru izraisīts klepus.

Ķirurģiskas procedūras/ anestēzija

Pacientiem, kuriem veic apjomīgas ķirurģiskas operācijas, anestēzijai izmantojot hipotensiju izraisošus līdzekļus, Parvaxor var bloķēt angiotensīna II veidošanos pēc kompensējošas renīna izdalīšanās. Ārstēšana ir jāpāartrauc vienu dienu pirms ķirurģiskas procedūras. Ja rodas hipotensija un tiek uzskatīts, ka tās iemesls ir šis mehānisms, to var koriģēt ar tilpuma atjaunošanu.

Hiperkaliēmija

Dažiem ar AKE inhibitoriem, arī perindoprilu, ārstētiem pacientiem novērota kālija līmeņa paaugstināšanās serumā. Pie hiperkaliēmijas riska faktoriem pieder nieru mazspēja, nieru darbības traucējumi, vecums (> 70 gadi), cukura diabēts, interkurenti notikumi, jo īpaši dehidratācija, akūta sirds dekompensācija, metabolā acidoze un kāliju saudzējošo diurētisko līdzekļu (piem., spironolaktons, eplerenons, triamterēns vai amilorīds), kāliju saturošu uztura bagātinātāju vai kāliju saturošu sāls aizvietotāju vienlaicīga lietošana; šāds risks ir arī pacientiem, kas lieto citas zāles, kuras saistītas ar kālija līmeņa paaugstināšanos asinīs (piem., heparīns, ko-trimoksazols, ko pazīst arī kā trimetoprimu/sulfametoksazolu). Kāliju saturošu uztura bagātinātāju, kāliju aizturošu diurētisko līdzekļu vai kāliju saturošu sāls aizvietotāju lietošana var izraisīt ievērojamu kālija koncentrācijas paaugstināšanos serumā, īpaši pacientiem ar nieru darbības traucējumiem. Hiperkaliēmija var izraisīt nopietnu aritmiju, kam dažkārt var būt letāls iznākums. Ja iepriekš minēto līdzekļu lietošanu vienlaicīgi ar Parvaxor uzskata par atbilstošu, tie jālieto piesardzīgi un bieži kontrolējot kālija līmeni serumā (skatīt 4.5. apakšpunktu).

Kombinācija ar litiju

Litiju nav ieteicams lietot kopā ar perindoprilu saturošām zālēm, piemēram, Parvaxor (skatīt 4.5. apakšpunktu).

Renīna-angiotensīna-aldosterona sistēmas (RAAS) dubulta blokāde

Ir pierādījumi, ka vienlaicīga AKE inhibitoru, angiotensīna II receptoru blokatoru vai aliskirēna lietošana palielina hipotensijas, hiperkaliēmijas un nieru darbības traucējumu (arī akūtas nieru mazspējas) risku. Tādēļ RAAS dubulta blokāde, lietojot kombinācijā AKE inhibitorus, angiotensīna II receptoru blokatorus vai aliskirēnu, nav ieteicama (skatīt 4.5. un 5.1. apakšpunktu).

Ja dubultu blokādi izraisošu ārstēšanu uzskata par absolūti nepieciešamu, to drīkst veikt vienīgi veselības aprūpes speciālista uzraudzībā un bieži un rūpīgi kontrolējot nieru darbības rādītājus, elektrolītu līmeni un asinsspiedienu.

AKE inhibitorus un angiotensīna II receptoru blokatorus nedrīkst vienlaicīgi lietot pacientiem ar diabētisku nefropātiju.

Primārs aldosteronisms

Pacientiem ar primāru hiperaldosteronismu parasti nebūs atbildes reakcijas uz antihipertensīvajiem līdzekļiem, kuri darbojas, inhibējot renīna-angiotenzīna sistēmu. Tāpēc šo zāļu lietošana nav ieteicama.

Palīgvielas

Sakarā ar sastāvā esošo saharozi, Parvaxor nedrīkst lietot pacienti ar reti sastopamu iedzimtu fruktozes nepanesību, glikozes-galaktozes malabsorbciju vai saharāzes - izomaltāzes nepietiekamību.

Nātrija līmenis

Parvaxor viena cietā kapsula satur mazāk nekā 1 mmol (23 mg) nātrija - būtībā tās ir nātriju nesaturošas.

4.5 Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Mijiedarbības pētījumi ar Parvaxor un citām zālēm nav veikti, taču ir veikti pētījumi par atsevišķi lietotu atorvastatīnu un perindoprilu. Šo pētījumu rezultāti ir aprakstīti zemāk.

Klīnisko pētījumu dati liecina, ka renīna-angiotensīna-aldosterona sistēmas (RAAS) dubulta blokāde, kombinēti lietojot AKE inhibitorus, angiotensīna II receptoru blokatorus vai aliskirēnu, ir saistīta ar lielāku nevēlamo blakusparādību, piemēram, hipotensijas, hiperkaliēmijas un pavājinātas nieru darbības (arī akūtas nieru mazspējas) biežumu salīdzinājumā ar vienu zāļu, kas ietekmē RAAS, lietošanu (skatīt 4.3., 4.4. un 5.1. apakšpunktu).

Zāles, kas izraisa hiperkaliēmiju

Dažas zāles vai zāļu grupas var veicināt hiperkaliēmiju: aliskirēns, kālija sāļi, kāliju aizturošie diurētiskie līdzekļi, AKE inhibitori, angiotensīna II receptoru antagonisti, NPL, heparīni, imūnsupresanti, piemēram, ciklosporīns vai takrolims, trimetoprims. Kombinēšana ar minētajām zālēm palielina hiperkaliēmijas risku.

Vienlaicīga lietošana kontrindicēta (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Sastāvdaļa Zināma mijiedarbība ar zālēm Mijiedarbība ar citām zālēm
Perindoprils Aliskirēns Pacientiem ar cukura diabētu vai nieru darbības traucējumiem — hiperkaliēmijas risks, nieru funkcijas pasliktināšanās un kardiovaskulārās saslimstības un mirstības pieaugums (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Ekstrakorporāla terapija

Ekstrakorporāla terapija, kuras rezultātā asinis saskaras ar negatīvi lādētām virsmām, piemēram, dialīze vai hemofiltrācija ar noteiktām augstas caurlaidības spējas membrānām (piem., poliakrilonitrila membrānām) un zema blīvuma lipoproteīnu aferēze ar dekstrāna sulfātu, jo ir palielināts smagu anafilaktoīdu reakciju risks (skatīt 4.3. apakšpunktu). Ja šāda terapija ir nepieciešama, jāapsver iespēja izmantot cita veida dialīzes membrānu vai citas grupas antihipertensīvo līdzekli.

Sakubitrils/valsartāns

Perindoprila un sakubitrila/valsartāna vienlaicīga lietošana ir kontrindicēta, jo neprilizīna un AKE vienlaicīga inhibēšana var palielināt angioedēmas risku. Sakubitrilu/valsartānu nedrīkst sākt lietot, kamēr nav pagājušas 36 stundas kopš pēdējās perindoprila devas lietošanas. Perindoprilu nedrīkst sākt lietot, kamēr nav pagājušas 36 stundas pēc pēdējās sakubitrila/valsartāna devas lietošanas. (skatīt 4.3. un 4.4. apakšpunktu).

Vienlaicīga lietošana nav ieteicama (skatīt 4.4. apakšpunktu)

Sastāvdaļa Zināma mijiedarbība ar zālēm Mijiedarbība ar citām zālēm
Atorvastatīns Spēcīgi CYP3A4 inhibitori

Atorvastatīnu metabolizē citohroms P450 3A4 (CYP3A4), un tas ir transporta proteīnu, piemēram, aknu transportproteīna OATP1B1, substrāts. Zāļu, kas ir CYP3A4 vai transporta proteīnu inhibitori, vienlaicīga lietošana var izraisīt palielinātu atorvastatīna koncentrāciju plazmā un palielināt miopātijas risku. Šis risks var būt palielināts arī tad, ja atorvastatīnu lieto vienlaicīgi ar citām zālēm, kuras var izraisīt miopātiju, piemēram, ar fibrīnskābes atvasinājumiem un ezetimibu (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Pierādīts, ka spēcīgi CYP3A4 inhibitori izraisa būtiski palielinātu atorvastatīna koncentrāciju. Ir jāizvairās no spēcīgu CYP3A4 inhibitoru (piemēram, ciklosporīns, telitromicīns, klaritromicīns, delavirdīns, stiripentols, ketokonazols, vorikonazols, itrakonazols, posakonazols un HIV proteāzes inhibitori, tai skaitā ritonavīrs, lopinavīrs, atazanavīrs, indinavīrs, darunavīrs u.c.) vienlaicīgas lietošanas ar Parvaxor. Gadījumos, kad nevar izvairīties no šo zāļu un Parvaxor vienlaicīgas lietošanas, jāvērtē iespēja lietot mazāko atorvastatīna devu Parvaxor sastāvā, un pacientiem ieteicams nodrošināt atbilstošu klīnisko uzraudzību (skatīt 1. tabulu).

Krūts vēža rezistences proteīna inhibitori (BCRP) Zāļu, kas ir BCRP inhibitori (piem., elbasvīrs un grazoprevīrs), vienlaicīga lietošana var izraisīt palielinātu atorvastatīna koncentrāciju plazmā un palielinātu miopātijas risku, tāpēc atkarībā no parakstītās devas jāapsver iespēja pielāgot atorvastatīna devu. Ja vienlaicīgi ar atorvastatīnu tiek lietots elbasvīrs un grazoprevīrs, 1,9 reizes palielinās atorvastatīna koncentrācija plazmā (skatīt 1.tabulu), tāpēc pacientiem, kuri vienlaicīgi saņem zāles, kuru sastāvā ir elbasvīrs vai grazoprevīrs, atorvastatīna deva Parvaxor sastāvā nedrīkst būt lielāka par 20 mg dienā (skatīt 4.2. un 4.4. apakšpunktu).
Greipfrūti vai greipfrūtu sula Nav ieteicams lietot atorvastatīnu kopā ar greipfrūtu sulu lielā daudzumā (skatīt 1.tabulu).
Perindoprils Aliskirēns Pacientiem, neskaitot pacientus ar cukura diabētu vai nieru darbības traucējumiem, vienlaicīga Parvaxor un aliskirēna lietošana nav ieteicama, jo palielinās hiperkaliēmijas, nieru darbības pasliktināšanās un kardiovaskulārās saslimstības un mirstības risks.
Ko-trimoksazols (trimetoprims/sulfametoksazols) Pacientiem, kuri vienlaicīgi lieto ko-trimoksazolu (trimetoprimu/sulfametoksazolu), var būt palielināts hiperkaliēmijas risks (skatīt 4.4. apakšpunktu).
Vienlaicīga ārstēšana ar AKE inhibitoru un angiotensīna receptoru blokatoru Literatūrā ziņots, ka vienlaicīga terapija ar AKE inhibitoru, piemēram, Parvaxor sastāvā esošo perindoprilu, un angiotensīna receptoru blokatoru pacientiem ar apstiprinātu aterosklerotisku slimību, sirds mazspēju vai cukura diabētu, kad vērojami mērķa orgānu bojājumi, ir saistīta ar lielāku hipotensijas, samaņas zuduma, hiperkaliēmijas un nieru funkcijas pasliktināšanās (arī akūtas nieru mazspējas) biežumu, salīdzinot ar viena renīna-angiotensīna-aldosterona sistēmu ietekmējoša līdzekļa lietošanu. Dubulta blokāde (piem., kombinējot AKE inhibitoru ar angiotensīna II receptoru antagonistu) pieļaujama tikai noteiktos atsevišķos gadījumos, nodrošinot rūpīgu nieru funkcijas, kālija koncentrācijas un asinsspiediena uzraudzību.
Estramustīns Palielināts nevēlamo blakusparādību, piemēram, angioedēmas risks.
Litijs Ir ziņots par litija koncentrācijas serumā atgriezenisku paaugstināšanos un toksicitāti, vienlaicīgi lietojot litiju un AKE inhibitorus. Vienlaicīga Parvaxor un litija lietošana nav ieteicama, bet, ja šādu kombināciju uzskata par nepieciešamu, rūpīgi jākontrolē litija koncentrācija serumā (skatīt 4.4. apakšpunktu).
Kāliju saudzējoši diurētiskie līdzekļi (piem., triamterēns, amilorīds, eplerenons, spironolakons), kālija sāļi Zināms, ka šīs zāles izraisa hiperkaliēmiju (iespējams, ar letālu iznākumu), it īpaši saistībā ar nieru darbības traucējumiem (kopējā hiperkaliēmiju izraisošā iedarbība). Parvaxor nav ieteicams lietot kombinācijā ar šīm zālēm (skatīt 4.4. apakšpunktu). Ja tomēr ir indikācijas šādai vienlaicīgai lietošanai, zāles jālieto piesardzīgi un bieži jāpārbauda kālija un kreatinīna koncentrācija serumā.

Vienlaicīga lietošana, kad nepieciešama īpaša piesardzība

Sastāvdaļa Zināma mijiedarbība ar zālēm Mijiedarbība ar citām zālēm
Atorvastatīns Vidēji spēcīgi CYP3A4 inhibitori Vidēji spēcīgi CYP3A4 inhibitori (piem., eritromicīns, diltiazems, verapamils un flukonazols) var palielināt atorvastatīna koncentrāciju plazmā (skatīt 1. tabulu). Lietojot eritromicīnu kombinācijā ar statīniem, novērots palielināts miopātijas risks. Nav veikti mijiedarbības pētījumi, kuros būtu vērtēta amiodarona vai verapamila ietekme uz atorvastatīnu. Zināms, ka gan amiodarons, gan verapamils inhibē CYP3A4 darbību un ka to lietošana vienlaicīgi ar atorvastatīnu var pastiprināt atorvastatīna kopējo iedarbību. Tāpēc, lietojot vienlaicīgi ar vidēji spēcīgiem CYP3A4 inhibitoriem, jāvērtē iespēja lietot mazāku maksimālo Parvaxor sastāvā esošā atorvastatīna devu un nodrošināt pacientiem atbilstošu klīnisko uzraudzību. Sākot lietot ihibitoru un pēc tā devas mainīšanas, ieteicams nodrošināt atbilstošu klīnisko uzraudzību.
CYP3A4 inducētāji Atorvastatīna un citohroma P450 3A inducētāju (piem., efavirenza, rifampicīna, divšķautņu asinszāles) var atšķirīgā mērā mazināt atorvastatīna koncentrāciju plazmā skatīt 1.tabulu). Ņemot vērā rifampicīna duālo mijiedarbības mehānismu (citohroma P450 3A un hepatocītu transportproteīna OATP1B1 inhibēšana), Parvaxor nav ieteicams lietot vienlaicīgi ar rifampicīnu, jo kavēta atorvastatīna uzsūkānās pēc rifampicīna lietošanas ir saistīta ar būtiski mazāku atorvastatīna koncentrāciju plazmā. Tomēr rifampicīna ietekme uz atorvastatīna koncentrāciju hepatocītos nav zināma un, ja no vienlaicīgas lietošanas nevar izvairīties, rūpīgi jāuzrauga efektivitāte pacientiem.
Digoksīns Vienlaicīgi lietojot vairākas digoksīna un 10 mg atorvastatīna devas, nedaudz palielinājās digoksīna koncentrācija līdzsvara stāvoklī (skatīt 2.tabulu). Pacienti, kas lieto digoksīnu, atbilstoši jānovēro.
Ezetimibs Ezetimiba lietošana monoterapijā ir saistīta ar muskuļu bojājumiem, arī rabdomiolīzi. Tāpēc ezetimiba un Parvaxor vienlaicīgas lietošanas gadījumā šādu notikumu risks var būt palielināts. Ieteicama šādu pacientu atbilstoša klīniskā uzraudzība.
Fuzidīnskābe Pēcreģistrācijas pieredzē ir ziņots par muskuļu bojājumiem, tajā skaitā arī rabdomiolīzi, ja vienlaicīgi ar atorvastatīnu, kā arī ar citiem statīniem, lieto fuzidīnskābi. Šīs mijiedarbības mehānisms pagaidām nav zināms. Parvaxor un fuzidīnskābes vienlaicīga lietošana nav ieteicama, ir jāvērtē iespēja pārslēgt pacientu uz atsevišķu komponentu perindoprilu, kad Parvaxor terapiju ir nepieciešams pārtraukt. Statīnu grupas zāļu terapiju var atsākt 7 dienas pēc fuzidīnskābes pēdējās devas lietošanas.
Gemfibrozils/ fibrīnskābes atvasinājumi Fibrātu monoterapija dažkārt ir saistīta ar muskuļu bojājumiem, arī rabdomiolīzi (skatīt 1.tabulu). Ja vienlaicīgi lieto fibrīnskābes atvasinājumus un atorvastatīnu, šādu notikumu risks var būt palielināts. Ja no vienlaicīgas lietošanas nevar izvairīties, jālieto mazākā Parvaxor sastāvā ietilpstošā atorvastatīna deva, terapijas mērķa sasniegšanai, un pacients atbilstoši jānovēro (skatīt 4.4. apakšpunktu).
Transporta proteīnu inhibitori Transporta proteīnu inhibitori (piem., ciklosporīns) var palielināt atorvastatīna kopējo sistēmisko iedarbību (skatīt 1. tabulu). Nav zināms, kāda ir aknu transportproteīnu inhibīcijas ietekme uz atorvastatīna koncentrāciju hepatocītos. Ja no vienlaicīgas lietošanas nevar izvairīties, ieteicama devas samazināšana un klīniska uzraudzība efektivitātes izvērtēšanai.
Varfarīns Klīniskajā pētījumā ar pacientiem, kuri ilgstoši lietoja varfarīnu, atorvastatīns devā 80 mg dienā kopā ar varfarīnu pirmajās 4 šādu zāļu lietošanas dienās nedaudz (aptuveni par 1,7 sekundēm) saīsināja protrombīna laiku, bet 15 dienu laikā, turpinot lietot atorvastatīnu, tas atjaunojās normas robežās.. Lai gan par klīniski nozīmīgu mijiedarbību ar antikoagulantiem ziņots tikai ļoti retos gadījumos, protrombīna laiks pacientiem, kuri lieto kumarīna tipa antikoagulantus, jānosaka pirms Parvaxor lietošanas sākuma un pietiekami bieži agrīnā terapijas posmā, lai pārliecinātos, vai būtiski nemainās protrombīna laiks. Kad konstatēts, ka protrombīna laiks ir stabils, to var pārbaudīt ar tādiem intervāliem, kādus parasti iesaka pacientiem, kuri saņem kumarīna tipa antikoagulantus. Mainot Parvaxor sastāvā esošā atorvastatīna devu vai pārtraucot to lietot, jāatkārto tāda pati procedūra. Pacientiem, kuri nelieto antikoagulantus, atorvastatīna terapija nav saistīta ar asiņošanu vai protrombīna laika izmaiņām.
Perindoprils Pretdiabēta līdzekļi (insulīns, perorālie hipoglikemizējošie līdzekļi) Epidemioloģiskie pētījumi ļauj domāt, ka AKE inhibitoru un pretdiabēta līdzekļu (insulīna, perorālo hipoglikemizējošo līdzekļu) vienlaicīga lietošana var izraisīt pastiprinātu glikozes līmeņa pazemināšanos ar hipoglikēmijas risku. Šī parādība vairāk raksturīga pirmajās kombinētas ārstēšanas nedēļās un pacientiem ar nieru darbības traucējumiem.
Baklofēns Pastiprināta antihipertensīvā darbība. Jākontrolē asinsspiediens un pēc vajadzības jāpielāgo antihipertensīvo līdzekļu deva.
Kāliju neaizturošie diurētiskie līdzekļi Pacientiem, kuri lieto diurētiskos līdzekļus, it īpaši tiem pacientiem, kuriem ir šķidruma un/vai sāļu zudums, pēc AKE inhibitoru terapijas uzsākšanas iespējama asinsspiediena pārmērīga pazemināšanās. Hipotensīvās iedarbības iespējamību var samazināt, pārtraucot lietot diurētiskos līdzekļus vai palielinot šķidruma vai sāļu uzņemšanu pirms terapijas uzsākšanas ar nelielām un pakāpeniski kāpinātām perindoprila devām.
Racekadotrils Zināms, ka AKE inhibitori (piem., perindoprils) var izraisīt angioedēmu. Ja tos lieto vienlaicīgi ar racekadotrilu (zāles, ko izmanto akūtas caurejas ārstēšanai), šis risks var būt palielināts.
mTOR inhibitori (piem., sirolims, everolims, temsirolims) Pacientiem, kuri vienlaicīgi terapijā saņem mTOR inhibitorus, var būt palielināts angioedēmas risks (skatīt 4.4. apakšpunktu).
Nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (NPL), (arī acetilsalicilskābe devā ≥ 3 g/dienā)

Ja AKE inhibitorus lieto vienlaicīgi ar nesteroīdajiem pretiekaisuma līdzekļiem (t.i., ar acetilsalicilskābi pretiekaisuma devās, COX-2 inhibitoriem vai neselektīvajiem NSPL), var pavājināties to antihipertensīvā darbība.

AKE inhibitoru un NPL vienlaicīga lietošana var palielināt nieru darbības traucējumu, arī iespējamas akūtas nieru mazspējas, risku, kā arī izraisīt palielinātu kālija koncentrāciju serumā, īpaši pacientiem ar jau esošiem nieru darbības traucējumiem. Parvaxor un NPL kombinācija jālieto piesardzīgi, īpaši gados vecākiem cilvēkiem. Pacientiem jānodrošina pietiekama hidratācija un jāapsver nieru darbības rādītāju kontrole pēc vienlaicīgas terapijas uzsākšanas un periodiski arī vēlāk.

Kombinācijas, kurām jāpievērš uzmanība:

Sastāvdaļa Zināma mijiedarbība ar zālēm Mijiedarbība ar citām zālēm
Atorvastatīns Kolhicīns Lai gan mijiedarbības pētījumi ar atorvastatīnu un kolhicīnu nav veikti, ziņots par miopātijas gadījumiem, ja atorvastatīns lietots vienlaicīgi ar kolhicīnu, un jāievēro piesardzība, parakstot atorvastatīnu lietošanai kopā ar kolhicīnu.
Kolestipols Vienlaicīgi ar atorvastatīnu lietojot kolestipolu, atorvastatīna un tā aktīvo metabolītu koncentrācija bija zemāka (aptuveni par 25 %). Tomēr atorvastatīna un kolestipola vienlaicīgas lietošanas gadījumā ietekme uz lipīdiem bija lielāka, nekā lietojot šos līdzekļus atsevišķi.
Perorālie kontracepcijas līdzekļi Atorvastatīnu lietojot vienlaicīgi ar perorālajiem kontraceptīvajiem līdzekļiem, paaugstinās noretindrona un etinilestradiola koncentrācija plazmā (skatīt 2.tabulu).
Perindoprils Gliptīni (linagliptīns, saksagliptīns, sitagliptīns, vildagliptīns) Palielināts angioedēmas risks pacientiem, kuri vienlaicīgi tiek ārstēti ar AKE inhibitoru; tam pamatā ir samazinātā dipeptidilpeptidāzes IV (DPP-IV) aktivitāte gliptīna ietekmē.
Simpatomimētiskie līdzekļi Simpatomimētiskie līdzekļi var samazināt AKE inhibitoru antihipertensīvo efektu.

Tricikliskie antidepresanti/

Antipsihptiskie līdzekļi/ Anestēzijas līdzekļi

Noteiktu anestēzijas līdzekļu, triciklisko antidepresantu un antipsihotisko līdzekļu lietošana vienlaicīgi ar AKE inhibitoriem var vēl vairāk pazemināt asinsspiedienu (skatīt apakšpunktu 4.4.).
Zelta preparāti Pacientiem, kuri saņem terapiju ar injicējamu zelta preparātu (aurotiomaleāta nātrija sāls) vienlaicīgi ar AKE inhibitora terapiju, arī perindoprilu, retos gadījumos novērotas nitritoīdām reakcijām (simptomi ir sejas pietvīkums, slikta dūša, vemšana un hipotensija).
Antihipertensīvie līdzekļi un vazodilatatori Vienlaicīga šo līdzekļu lietošana var pastiprināt Parvaxor hipotensīvo iedarbību. Nitroglicerīna un citu nitrātu, vai citu vazodilatatoru vienlaicīga lietošana var vēl vairāk pazemināt asinsspiedienu.

1. tabula. Vienlaicīgi lietotu zāļu ietekme uz atorvastatīna farmakokinētiku

Vienlaicīgi lietotās zāles un lietošanas shēma Atorvastatīns
Deva AUC izmaiņas& Klīniskais ieteikums#
Tipranavīrs 500 mg BID/Ritonavīrs 200 mg BID, 8 dienas (no 14 līdz 21. dienai) 40 mg 1. dienā, 10 mg 20. dienā ↑ 9,4 reizes Ja nepieciešams lietot vienlaicīgi ar atorvastatīnu, atorvastatīna dienas deva nedrīkst būt lielāka par 10 mg. Šiem pacientiem ir ieteicama klīniska uzraudzība.
Telaprevīrs 750 mg, q8h, 10 dienas 20 mg, SD ↑ 7,9 reizes
Ciklosporīns 5,2 mg/kg dienā, stabila deva 10 mg, OD, 28 dienas ↑ 8,7 reizes
Lopinavīrs 400 mg BID/ Ritonavīrs 100 mg BID, 14 dienas 20 mg, OD, 4 dienas ↑ 5,9 reizes Ja nepieciešams lietot vienlaicīgi ar atorvastatīnu, ieteicama mazāka atorvastatīna uzturošā deva. Ja atorvastatīna deva ir lielāka par 20 mg, ieteicama pacientu klīniska uzraudzība.
Klaritromicīns 500 mg BID, 9 dienas 80 mg, OD, 8 dienas ↑ 4,4 reizes
Sahinavīrs 400 mg BID/ Ritonavīrs (300 mg BID no 5. līdz 7. dienai, 8. dienā palielinot līdz 400 mg BID), 4.–18. diena, 30 min pēc atorvastatīna lietošanas 40 mg, OD, 4 dienas ↑ 3,9 reizes Ja nepieciešams lietot vienlaicīgi ar atorvastatīnu, ieteicama mazāka atorvastatīna uzturošā deva. Ja atorvastatīna deva ir lielāka par 40 mg, ieteicama pacientu klīniska uzraudzība.

Darunavīrs 300 mg BID/

Ritonavīrs 100 mg BID, 9 dienas

10 mg, OD, 4 dienas ↑ 3,3 reizes
Itrakonazols 200 mg OD, 4 dienas 40 mg, SD ↑ 3,3 reizes
Fosamprenavīrs 700 mg BID/ Ritonavīrs 100 mg BID, 14 dienas 10 mg, OD, 4 dienas ↑ 2,5 reizes
Fosamprenavīrs 1400 mg BID, 14 dienas 10 mg, OD, 4 dienas ↑ 2,3 reizes
Nelfinavīrs 1250 mg BID, 14 dienas 10 mg, OD, 28 dienas ↑ 1,7 reizes^ Nav īpašu ieteikumu.
Greipfrūtu sula, 240 ml OD* 40 mg, SD ↑ 37% Nav ieteicams lietot atorvastatīnu kopā ar greipfrūtu sulu lielā daudzumā.
Diltiazems 240 mg OD, 28 dienas 40 mg, SD ↑ 51%^ Pēc diltiazema terapijas sākuma vai devas pielāgošanas šādiem pacientiem ieteicams nodrošināt atbilstošu klīnisko uzraudzību.
Eritromicīns 500 mg QID, 7 dienas 10 mg, SD ↑ 33%^ Ieteicams lietot mazāku maksimālo devu un nodrošināt klīnisko uzraudzību šādiem pacientiem.
Amlodipīns 10 mg, vienreizēja deva 80 mg, SD ↑ 18% Nav īpašu ieteikumu.
Cimetidīns 300 mg QID, 2 nedēļas 10 mg, OD, 4 nedēļas ↓ par mazāk nekā 1 %^ Nav īpašu ieteikumu.
Antacīdu suspensija ar magnja un alumīnija hidroksīdu, 30 ml QID, 2 nedēļas 10 mg, OD, 4 nedēļas ↓ 35%^ Nav īpašu ieteikumu.
Efavirezns 600 mg OD, 14 dienas 10 mg 3 dienas ↓ 41% Nav īpašu ieteikumu.
Rifampicīns 600 mg OD, 7 dienas (vienlaicīga lietošana) 40 mg SD ↑ 30% Ja no vienlaicīgas lietošanas nevar izvairīties, atorvastatīnu un rifampicīnu ieteicams lietot kopā, nodrošinot klīnisku uzraudzību.
Rifampicīns 600 mg OD, 5 dienas (sadalot atsevišķās devās) 40 mg SD ↓ 80%
Gemfibrozils 600 mg BID, 7 dienas 40 mg SD ↑ 35% Ieteicams lietot mazāku sākumdevu un nodrošināt klīnisko uzraudzību šādiem pacientiem.
Fenofibrāts 160 mg OD, 7 dienas 40 mg SD ↑ 3% Ieteicams lietot mazāku sākumdevu un nodrošināt klīnisko uzraudzību šādiem pacientiem.
Boceprevīrs 800 mg TID, 7 dienas 40mg SD ↑ 2,3 reizes Ieteicams lietot mazāku sākumdevu un nodrošināt klīnisko uzraudzību šādiem pacientiem. Lietojot vienlaicīgi ar boceprevīru, atorvastatīna dienas deva nedrīkst pārsniegts 20 mg.
Elbasvīrs 50 mg + Grazoprevīrs 200 mg OD, 13 dienas 20 mg, SD ↑ 1,9 reizes Lietojot vienlaicīgi ar zālēm, kuru sastāvā ir elbasvīrs vai grazoprevīrs, atorvastatīna dienas deva nedrīkst pārsniegts 20 mg.
  • OD= vienreiz dienā, SD = atsevišķa deva, BID = divreiz dienā, QID = četrreiz dienā, TID = trīsreiz dienā

  • Pieaugumu apzīmē ar “↑”, samazinājumu — ar “↓”

  • & Dati par izmaiņām x reizes norāda uz vienkāršu attiecību starp vienlaicīgu lietošanu un tikai atorvastatīna lietošanu (t.i., 1 reize = izmaiņu nav). Dati, kas izteikti kā % izmaiņas, norāda uz % atšķirībām attiecībā pret tikai atorvastatīna lietošanu (t.i., 0 % = izmaiņu nav).

  • # Informāciju par klīnisko nozīmīgumu skatīt 4.4. un 4.5. apakšpunktā.

  • * Satur vienu vai vairākas sastāvdaļas, kas inhibē CYP3A4 un var palielināt CYP3A4 metabolizēto zāļu koncentrāciju plazmā. Iedzerot vienu 240 ml glāzi greipfrūtu sulas, par 20,4 % samazinājās arī aktīvā ortohidroksimetabolīta AUC. Liels daudzums greipfrūtu sulas (vairāk kā 1,2 l dienā 5 dienu garumā) 2,5 reizes palielināja atorvastatīna AUC un palielināja aktīvo savienojumu (atorvastatīna un metabolītu) AUC.

  • ^ Kopējā atorvastatīna ekvivalenta aktivitāte

2. tabula. Atorvastatīna ietekme uz vienlaicīgi lietoto zāļu farmakokinētiku

Atorvastatīna lietošanas shēma Vienlaicīgi lietotās zāles
Zāles/ deva (mg) AUC izmaiņas& Klīniskais ieteikums
80 mg, OD, 10 dienas Digoksīns, 0,25 mg, OD, 20 dienas ↑ 15% Pacienti, kas lieto digoksīnu, atbilstoši jānovēro.
40 mg, OD, 22 dienas

Perorālie kontraceptīvie līdzekļi OD, 2 mēneši

  • Noretindrons, 1 mg

  • Etinilestradiols, 35 µg

↑ 28%

↑ 19%

Nav īpašu ieteikumu.
80 mg, OD, 15 dienas *Fenazons, 600 mg, SD ↑ 3% Nav īpašu ieteikumu.
10 mg, SD Tipranavīrs 500 mg, BID/ritonavīrs 200 mg BID, 7 dienas Bez izmaiņām Nav īpašu ieteikumu.
10 mg, OD, 4 dienas Fosamprenavīrs 1400 mg BID, 14 dienas ↓ 27% Nav īpašu ieteikumu.
10 mg, OD, 4 dienas Fosamprenavīrs 700 mg BID/ ritonavīrs 100 mg BID, 14 dienas Bez izmaiņām Nav īpašu ieteikumu.
  • OD= vienreiz dienā, SD = atsevišķa deva, BID = divreiz dienā

  • Pieaugumu apzīmē ar “↑”, samazinājumu — ar “↓”

  • &Dati, kas izteikti kā % izmaiņas, norāda uz % atšķirībām attiecībā pret tikai atorvastatīna lietošanu (t.i., 0 % = izmaiņu nav).

  • * Vairākkārtēju atorvastatīna un fenazona devu vienlaicīga lietošana nedaudz ietekmēja vai nemaz neietekmēja fenazona klīrensu.

4.6 Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Sievietes reproduktīvā vecumā

Sievietēm reproduktīvā vecumā Parvaxor lietošanas laikā jālieto efektīva kontracepcijas metode (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Grūtniecība

Pamatojoties uz esošajiem datiem par atsevišķi lietotām sastāvdaļām, Parvaxor ir kontrindicēts grūtniecības laikā (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Atorvastatīns

Drošums grūtniecēm nav apstiprināts. Nav veikti kontrolēti klīniskie pētījumi par atorvastatīna lietošanu grūtniecēm. Ir saņemti daži ziņojumi par iedzimtām patoloģijām pēc intrauterīnas HMG‑CoA reduktāzes inhibitoru iedarbības. Pētījumi ar dzīvniekiem pierāda reproduktīvo toksicitāti (skatīt 5.3. apakšpunktu).

Mātes ārstēšana ar atorvastatīnu var pazemināt mevalonāta (holesterīna biosintēzes prekursors) līmeni augļa organismā. Ateroskleroze ir hronisks process, un lipīdu līmeni pazeminošu līdzekļu lietošanas pārtraukšana grūtniecības laikā parasti minimāli ietekmē risku ilgtermiņā, kas saistīts ar primāru hiperholesterinēmiju.

Šo iemeslu dēļ atorvastatīnu nedrīkst lietot grūtnieces, sievietes, kas cenšas panākt grūtniecības iestāšanos, vai sievietes, kam ir aizdomas par iestājušos grūtniecību.

Perindoprils

Epidemioloģiskie dati neliecina par teratogenitātes risku pēc AKE inhibitoru lietošanas pirmajā grūtniecības trimestrī, taču nelielu riska pieaugumu izslēgt nevar. Pacientēm, kuras plāno grūtniecību, jāsāk lietot cita antihipertensīvā terapija, kurai ir apstiprināts drošums, lietojot grūtniecības laikā. Tiklīdz ir konstatēta grūtniecība, AKE inhibitoru lietošana nekavējoties jāpārtrauc un, ja nepieciešams, jāsāk alternatīva terapija.

Ir zināms, ka AKE inhibitoru terapija otrā un trešā grūtniecības trimestra laikā izraisīja fetotoksicitāti (pavājināta nieru funkcija, oligohidramnijs, kavēta galvaskausa pārkaulošanās) un neonatālu toksicitāti (nieru mazspēja, hipotensija, hiperkaliēmija; skatīt 5.3. apakšpunktu).

Šo iemeslu dēļ pirmajā grūtniecības trimestrī AKE inhibitoru lietošana nav ieteicama. Otrajā un trešajā grūtniecības trimestrī AKE inhibitoru lietošana ir kontrindicēta.

Ja, sākot ar otro grūtniecības trimestri, paciente lietojusi AKE inhibitoru, ieteicams veikt augļa nieru darbības un galvaskausa ultrasonogrāfiskus izmeklējumus. Zīdaiņi, kuru mātes lietojušas AKE inhibitorus, rūpīgi jānovēro, lai konstatētu, vai nerodas hipotensija (skatīt arī 4.3. un 4.4. apakšpunktu).

Barošana ar krūti

Pamatojoties uz esošajiem datiem par atsevišķi lietotām sastāvdaļām, Parvaxor ir kontrindicēts barošanas ar krūti laikā (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Atorvastatīns

Nav zināms, vai atorvastatīns vai tā metabolīti izdalās cilvēka pienā. Žurkām atorvastatīna un tā aktīvo metabolītu koncentrācija plazmā ir līdzīga kā koncentrācija pienā (skatīt 5.3. apakšpunktu). Ņemot vērā būtisku blakusparādību iespējamību, sievietes, kuras baro bērnu ar krūti, nedrīkst lietot atorvastatīnu. Atorvastatīns ir kontrindicēts zīdīšanas periodā (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Perindoprils

Tā kā nav informācijas par perindoprila lietošanu krūts barošanas periodā, tā lietošana nav ieteicama un vēlams izvēlēties alternatīvu terapiju ar labāk pierādītu drošumu barošanas ar krūti periodā, it īpaši, ja ar

krūti baro jaundzimušo vai priekšlaikus dzimušu bērnu.

Fertilitāte

Nav klīnisko datu par fertilitāti saistībā ar Parvaxor lietošanu.

Atorvastatīns

Pētījumos ar dzīvniekiem atorvastatīns neietekmēja tēviņu vai mātīšu fertilitāti (skatīt 5.3. apakšpunktu).

Perindoprils

Nav novērota ietekme uz reproduktīvajām spējām vai fertilitāti.

4.7 Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Nav veikti pētījumi, lai novērtētu Parvaxor ietekmi uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus.

  • Atorvastatīns nenozīmīgi ietekmē spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus.

  • Perindoprils tieši neietekmē spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus, taču dažiem pacientiem var rasties individuālas reakcijas, kas saistītas ar zemu asinsspiedienu, it īpaši ārstēšanas sākumā vai lietojot šīs zāles kombinācijā ar citiem antihipertensīvajiem līdzekļiem.

Rezultātā pacientiem, kuri lieto Parvaxor, var būt traucēta spēja vadīt transportlīdzekļus vai apkalpot mehānismus.

  1. Nevēlamās blakusparādības

Kopsavilkums par zāļu drošumu

Visbiežākās ziņotās blakusparādības, lietojot atorvastatīnu un perindoprilu atsevišķu preparātu veidā, ir šādas: nazofaringīts, paaugstināta jutība, hiperglikēmija, reibonis, galvassāpes, disgeizija, parestēzija, redzes traucējumi, troksnis ausīs, vertigo, hipotensija, faringolaringeālas sāpes, asiņošana no deguna, klepus, elpas trūkums, slikta dūša, vemšana, sāpes vēdera augšējā un apakšējā daļā, dispepsija, caureja, aizcietējums, vēdera uzpūšanās, izsitumi, nieze, locītavu pietūkums, sāpes ekstremitātēs, artralģija, muskuļu spazmas, mialģija, muguras sāpes, astēnija, aknu funkcionālo rādītāju novirzes, paaugstināts kretīna fosfokināzes līmenis asinīs.

Blakusparādību uzskaitījums tabulā

Tālāk minētās nevēlamās blakusparādības novērotas atorvastatīna un perindoprila lietošanas laikā, vai lietojot atsevišķi, un tās sistematizētas saskaņā ar MedDRA klasifikāciju un atbilstoši orgānu sistēmām un sastopamības biežumam:

Ļoti bieži (≥1/10); bieži (≥1/100 līdz <1/10); retāk (≥1/1000 līdz <1/100); reti (≥1/10000 līdz <1/1000); ļoti reti (<1/10000), nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem).

MedDRA

sistēmas orgānu

Kategorija

Nevēlamās blakusparādības Biežums
Atorvastatīns Perindoprils
Infekcijas un infestācijas Nazofaringīts Bieži -
Rinīts - Ļoti reti
Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi Trombocitopēnija Reti Ļoti reti
Leikopēnija/neitropēnija (skatīt 4.4. apakšpunktu) - Ļoti reti
Eozinofilija - Retāk*
Agranulocitoze/ pancitopēnija (skatīt 4.4. apakšpunktu) Ļoti reti
Hemolītiskā anēmija pacientiem ar iedzimtu G-6PDH deficītu (skatīt 4.4. apakšpunktu) - Ļoti reti
Imūnās sistēmas traucējumi Paaugstināta jutība Bieži -
Anafilakse Ļoti reti -
Vielmaiņas un uztura traucējumi Hiperglikēmija Bieži -
Hipoglikēmija (skatīt 4.4. un 4.5. apakšpunktu) Retāk Retāk*
Hiponatriēmija - Retāk*
Hiperkaliēmija, kas ir atgriezeniska, pārtraucot ārstēšanu (skatīt 4.4.apakšpunktu) - Retāk*
Anoreksija Retāk -
Psihiskie traucējumi Bezmiegs Retāk -
Garastāvokļa traucējumi -

Retāk

Miega traucējumi Retāk
Naktsmurgi Retāk -
Apmulsuma stāvoklis - Ļoti reti
Nervu sistēmas traucējumi Miegainība - Retāk*
Reibonis Retāk Bieži
Galvassāpes Bieži Bieži
Disgeizija (garšas sajūtas traucējumi) Retāk Bieži
Ģībonis - Retāk*
Hipoestēzija Retāk -
Parestēzija Retāk Bieži
Perifēra neiropātija Reti -
Insults, iespējams, sekundāri pārmērīgai hipotensijai augsta riska grupas pacientiem (skatīt 4.4. apakšpunktu) - Ļoti reti
Amnēzija Retāk -
Acu bojājumi Redzes traucējumi Reti Bieži
Redzes miglošanās Retāk -
Ausu un labirinta bojājumi Troksnis ausīs Retāk Bieži
Vertigo - Bieži
Dzirdes zudums Ļoti reti -
Sirds funkcijas traucējumi Miokarda infarkts, iespējams, sekundāri pārmērīgai hipotensijai augsta riska grupas pacientiem (skatīt 4.4. apakšpunktu) - Ļoti reti
Stenokardija - Ļoti reti
Aritmija - Ļoti reti
Tahikardija - Retāk*
Sirdsklauves - Retāk*
Asinsvadu sistēmas traucējumi Hipotensija (un ar hipotensiju saistīta ietekme) - Bieži
Vaskulīts - Retāk*
Reino sindroms - Nav zināmi
Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības Faringolaringeālas sāpes Bieži -
Asiņošana no deguna Bieži -
Klepus - Bieži
Elpas trūkums - Bieži
Bronchospazma - Retāk
Eozinofila pneimonija - Ļoti reti
Kuņģa-zarnu trakta traucējumi Slikta dūša Bieži Bieži
Vemšana Retāk Bieži
Sāpes vēdera augšdaļā un apakšdaļā Retāk Bieži
Dispepsija Bieži Bieži
Caureja Bieži Bieži
Aizcietējums Bieži Bieži
Sausuma sajūta mutē - Retāk
Pankreatīts Retāk Ļoti reti
Atraugas Retāk -
Vēdera uzpūšanās Bieži -
Aknu un/vai žults izvades sistēmas traucējumi Hepatīts — citolītisks vai holestātisks (skatīt 4.4. apakšpunktu). Retāk Ļoti reti
Holestāze Reti -
Aknu mazspēja Ļoti reti -
Ādas un zemādas audu bojājumi Izsitumi Retāk Bieži
Nieze Retāk Bieži
Nātrene (skatīt 4.4. apakšpunktu) Retāk Retāk
Hiperhidroze - Retāk
Psoriāzes paasinājums - Reti*
Alopēcija Retāk -
Angioedēma (skatīt 4.4. apakšpunktu) Reti Retāk
Pemfigoīds - Retāk*
Stīvensa-Džonsona sindroms Reti -
Fotosensibilizācijas reakcijas - Retāk*
Toksiska epidermāla nekrolīze Reti -
Erythema multiforme Reti Ļoti reti
Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi Locītavu pietūkums Bieži -
Sāpes ekstremitātēs Bieži -
Artralģija Bieži Retāk*
Muskuļu spazmas Bieži Bieži
Mialģija Bieži Retāk*
Muguras sāpes Bieži -
Sāpes kakla daļā Retāk -
Muskuļu nespēks Retāk -
Miopātija Reti -
Miozīts Reti -
Rabdomiolīze Reti -
Tendonopātija, kas dažkārt komplicējas ar plīsumu Reti -
Imūnsistēmas mediēta nekrotizējoša miopātija (skatīt 4.4. apakšpunktu) Nav zināmi -
Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi Nieru mazspēja - Retāk
Akūts nieru bojājums - Ļoti reti
Reproduktīvās sistēmas traucējumi un krūts slimības Erektilā disfunkcija - Retāk
Ginekomastija Ļoti reti -
Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā Astēnija Retāk Bieži
Nespēks Retāk -
Sāpes krūškurvī Retāk Retāk*
Savārgums Retāk Retāk*
Perifēra tūska Retāk Retāk*
Drudzis Retāk Retāk*
Izmeklējumi Paaugstināta urīnvielas koncentrācija asinīs - Retāk*
Palielināta kreatinīna koncentrācija asinīs - Retāk*
Paaugstināta aknu enzīmu koncentrācija - Reti
Paaugstināta bilirubīna koncentrācija asinīs - Reti
Pazemināta hemoglobīna koncentrācija un hematokrīta vērtība (skatīt 4.4. apakšpunktu) - Ļoti reti
Ķermeņa masas palielināšanās Retāk -
Leikocīti urīnā Retāk -
Izmaiņas aknu funkcionālajos testos Bieži -
Paaugstināts kreatīna fosfokināzes līmenis asinīs Bieži -
Traumas, saindēšanās un ar manipulācijām saistītas komplikācijas Kritieni - Retāk*

* Spontāni ziņoto nevēlamo blakusparādību biežums aprēķināts pēc klīnisko pētījumu datiem

Tāpat kā citu HMG-CoA reduktāzes inhibitoru lietošanas gadījumā, ziņots par paaugstinātu transamināžu līmeni serumā pacientiem, kuri lietoja atorvastatīnu. Šīs pārmaiņas parasti bija viegli izteiktas un pārejošas un nebija nepieciešams pārtraukt ārstēšanu. Klīniski nozīmīga transamināžu līmeņa paaugstināšanās serumā (> 3 reizes pārsniedzot normas augšējo robežvērtību) bija 0,8 % pacientu, kuri lietoja atorvastatīnu. Šis paaugstinājums bija atkarīgs no devas, un visiem pacientiem tas bija atgriezenisks (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Paaugstinātu kreatīnkināzes (KK) līmeni serumā, kas vairāk nekā 3 reizes pārsniedza normas augšējo robežvērtību, novēroja 2,5 % pacientu, kuri lietoja atorvastatīnu; šis rādītājs ir līdzīgs kā citiem HMG-CoA reduktāzes inhibitoriem klīniskajos pētījumos. Līmenis, kas vairāk nekā 10 reižu pārsniedza normas augšējo robežvērtību, bija vērojams 0,4 % pacientu, kuri lietoja atorvastatīnu (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Lietojot dažus statīnus, ir ziņots par šādām nevēlamām blakusparādībām:

  • seksuāla disfunkcija;

  • depresija;

  • atsevišķi intersticiālas plaušu slimības gadījumi, īpaši, ja terapija ir ilgstoša (skatīt 4.4. apakšpunktu);

  • cukura diabēts: biežums atkarīgs no riska faktoru klātbūtnes vai iztrūkuma (glikozes līmenis plazmā tukšā dūšā ≥ 5,6 mmol/l, ĶMI >30 kg/m2, paaugstināts triglicerīdu līmenis, hipertensija anamnēzē; skatīt 4.4. apakšpunktu).

Ir ziņots par antidiurētiskā hormona (ADH) neatbilstošas sekrēcijas sindroma gadījumiem ar citiem AKE inhibitoriem. ADH neatbilstošas sekrēcijas sindroms var tikt uzskatīts par ļoti retu blakusparādību, kas ir saistīta ar AKE inhibitoru terapiju, ieskaitot perindoprilu.

Ziņošana par iespējamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu

ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par

jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003.

Tīmekļa vietne: www.zva.gov.lv

4.9 Pārdozēšana

Nav informācijas par Parvaxor pārdozēšanu cilvēkiem.

Atorvastatīns

Simptomi un ārstēšana

Specifiska ārstēšana atorvastatīna pārdozēšanas gadījumā nav pieejama. Ja notikusi pārdozēšana, pacientam jānodrošina simptomātiska ārstēšana un - nepieciešamības gadījumā - arī atbalstoši pasākumi. Jāveic aknu funkcionālie testi un jākontrolē KK koncentrācija serumā. Ņemot vērā atorvastatīna izteikto saistīšanos ar plazmas olbaltumvielām, nav paredzams, ka atorvastatīna klīrensu varētu būtiski uzlabot hemodialīze.

Perindoprils

Simptomi:

Simptomi, kas saistīti ar AKE inhibitoru pārdozēšanu, var būt hipotensija, cirkulators šoks, elektrolītu līdzsvara traucējumi, nieru mazspēja, hiperventilācija, tahikardija, sirdsklauves, bradikardija, reibonis, nemiers un klepus.

Ārstēšana:

Ieteicamā terapija pārdozēšanas gadījumā ir 9 mg/ml (0,9 %) nātrija hlorīda šķīduma intravenoza infūzija. Ja attīstās hipotensija, pacients jānogulda šoka pozīcijā. Ja iespējams, var apsvērt arī terapiju ar angiotensīna II infūziju un/vai kateholamīnu intravenozu ievadīšanu. Perindoprilu no asinsrites var izvadīt ar hemodialīzes palīdzību (skatīt 4.4. apakšpunktu). Ja ir bradikardija, kas nereaģē uz terapiju, indicēta elektrokardiostimulatora lietošana. Pastāvīgi jākontrolē dzīvībai svarīgie rādītāji, elektrolītu līmenis serumā un kreatinīna koncentrācija serumā.

5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1 Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: lipīdus modificējoši līdzekļi, HMG CoA reduktāzes inhibitori, citas kombinācijas, ATĶ kods: C10BX15.

Darbības mehānisms un farmakodinamiskā iedarbība

Atorvastatīns

Atorvastatīns ir selektīvs, konkurējošs HMG-CoA reduktāzes inhibitors, enzīms, kas katalizē 3-hidroksi-3-metilglutarilkoenzīma A pārvēršanu par mevalonātu, kas ir sterolu, tostarp holesterīna, prekursors. Aknās triglicerīdi un holesterīns tiek ietverti ļoti zema blīvuma lipoproteīnos (ĻZBL) un ar plazmu nonāk perifēriskajos audos. Zema blīvuma lipoproteīni (ZBL) rodas no ĻZBL un tiek noārdīti galvenokārt tādu receptoru ietekmē, kam ir augsta afinitāte pret ZBL (ZBL receptori).

Atorvastatīns pazemina holesterīna koncentrāciju plazmā un lipoproteīnu koncentrāciju serumā, inhibējot HMG-CoA reduktāzi un - līdz ar to - holesterīna biosintēzi aknās, un palielina hepatocītu ZBL receptoru skaitu uz šūnu virsmas, tādējādi veicinot ZBL saistīšanu un noārdīšanu.

Atorvastatīns kavē ZBL veidošanos un samazina ZBL daļiņu skaitu. Atorvastatīns rada ievērojamu un ilgstošu ZBL receptoru aktivitātes kāpumu, kas saistīts ar pozitīvām izmaiņām attiecībā uz cirkulējošo ZBL daļiņu kvalitāti. Atorvastatīns efektīvi mazina ZBL holesterīna daudzumu pacientiem ar homozigotu pārmantotu hiperholesterinēmiju, t.i., pacientu grupā, kam parasti nav novērojama atbildes reakcija uz lipīdu līmeni pazeminošām zālēm.

Perindoprils

Perindoprils inhibē enzīmu, kas angiotensīnu I pārvērš angiotensīnā II (angiontensīnu konvertējošais enzīms, AKE). Šis konvertējošais enzīms jeb kināze ir eksopeptidāze, kas veic gan angiotensīna I konversiju par angiontenzīnu II, kas sašaurina asinsvadus, gan izraisa bradikinīna, kas paplašina asinsvadus, noārdīšanos par neaktīvu heptapeptīdu. AKE inhibīcijas rezultātā plazmā pazeminās angiotensīna II koncentrācija, kas izraisa palielinātu renīna aktivitāti plazmā (inhibējot negatīvo renīna atbrīvošanās atgriezenisko saiti) un samazinātu aldosterona sekrēciju. Tā kā AKE inaktivē bradikinīnu, AKE inhibīcijas rezultātā arī palielinās cirkulējošās un lokālās kalikreīna-kinīna sistēmas aktivitāte (un tādējādi tiek aktivizēta arī prostaglandīnu sistēma). Iespējams, ka šis mehānisms sekmē AKE inhibitoru asinsspiedienu pazeminošo darbību un daļēji nosaka noteiktas to blakusparādības (piem., klepu).

Perindoprils darbojas ar tā aktīvā metabolīta perindoprilāta starpniecību. Citiem metabolītiem in vitro nav konstatēta spēja inhibēt AKE.

Sirds mazspēja

Perindoprils samazina sirds darbu, mazinot pirmsslodzi un pēcslodzi.

Klīniskā efektivitāte un drošums

Pētījumi par saslimstību un mirstību saistībā ar Parvaxor nav veikti.

Atorvastatīns

Devas efektivitātes pētījumā pierādīts, ka atorvastatīns samazina kopējā holesterīna koncentrāciju (par 30–46 %), ZBL holesterīna koncentrāciju (par 41–61 %), apolipoproteīna B koncentrāciju (par 34–50 %) un triglicerīdu koncentrāciju (par 14–33 %), kā arī palielina ABL holesterīna un apolipoproteīna A1 koncentrāciju. Šie rezultāti attiecināmi arī uz pacientiem ar heterozigotu pārmantotu hiperholesterinēmiju, nepārmantotu hiperholesterinēmiju un jauktu hiperlipidēmiju, tostarp arī uz pacientiem ar neinsulinējamu cukura diabētu.

Apstiprināts, ka kopējā holesterīna, ZBL holesterīna un apolipoproteīna B koncentrācijas samazināšanās mazina kardiovaskulāru notikumu un kardiovaskulāras mirstības risku.

Homozigota pārmantota hiperholesterinēmija

Astoņas nedēļas ilgā, nemaskētā daudzcentru līdzjūtības zāļu pētījuma (compassionate use) pagarinājumā ar variablu ilgumu, kurā varēja piedalīties pēc izvēles, tika iesaistīti 335 pacienti, no kuriem 89 bija diagnosticēta homozigota pārmantota hiperholesterinēmija. No šiem 89 pacientiem ZBL holesterīna līmenis vidēji pazeminājās par aptuveni 20%. Atorvastatīnu lietoja devās līdz 80 mg dienā.

Ateroskleroze

Pētījumā Reversing Atherosclerosis with Aggressive Lipid- Lowering Study (REVERSAL) pacientiem ar koronāro sirds slimību (KSS) ar intravaskulārās ultrasonogrāfijas (IVUS) metodi angiogrāfijas laikā vērtēja ietekmi, kādu uz koronāro aterosklerozi radīja intensīva lipīdu līmeņa pazemināšana, lietojot atorvastatīnu 80 mg devā, vai standarta lipīdu līmeņa pazemināšana, lietojot pravastatīnu 40 mg devā. Šajā randomizētajā, dubultmaskētā, kontrolētajā daudzcentru klīniskajā pētījumā IVUS pētījuma sākumā un pēc 18 mēnešiem veica 502 pacientiem. Atorvastatīna grupā (n=253) ateroskleroze neprogresēja.

Kopējā ateromas tilpuma (pētījuma primārais mērķa kritērijs) procentuālo izmaiņu mediāna bija -0,4 % (p=0,98) atorvastatīna grupā un +2,7 % (p=0,001) pravastatīna grupā (n=249). Salīdzinot ar pravastatīnu, atorvastatīna ietekme bija statistiski nozīmīga (p=0,02). Intensīvas lipīdu līmeņa pazemināšanas ietekme uz kardiovaskulāriem mērķa kritērijiem (piem., nepieciešamība pēc revaskularizācijas, neletāls miokarda infarkts un koronāra nāve) šajā pētījumā netika vērtēta.

Atorvastatīna grupā ZBL-H koncentrācija no sākotnējās koncentrācijas, kas bija 3,89 mmol/l ± 0,7 mmol/l (150 mg/dl ± 28 mg/dl), samazinājās vidēji līdz 2,04 mmol/l ± 0,8 mmol/l (78,9 mg/dl ± 30 mg/dl), bet pravastatīna grupā ZBL-H koncentrācija no sākotnējās koncentrācijas, kas bija 3,89 mmol/l ± 0,7 mmol/l (150 mg/dl ± 26 mg/dl), samazinājās vidēji līdz 2,85 mmol/l ± 0,7 mmol/l (110 mg/dl ± 26 mg/dl) (p<0,0001). Atorvastatīns arī būtiski pazemināja vidējo kopējā holesterīna (KH) līmeni par 34,1 % (pravastatīns: -18,4 %, p<0,0001), vidējo triglicerīdu (TG) līmeni – par 20 % (pravastatīns: -6,8 %, p<0,0009) un vidējo apolipoproteīna B līmeni par 39,1 % (pravastatīns: -22,0 %, p<0,0001). Atorvastatīns par 2,9% palielināja vidējo ABL-H koncentrāciju (pravastatīns: +5,6 %, p=NS). Atorvastatīna grupā CRP daudzums bija samazinājies par 36,4 %, bet pravastatīna grupa - par 5,2 % (p<0,0001).

Pētījuma rezultāti iegūti ar 80 mg devu, tāpēc tos nevar ekstrapolēt attiecībā uz mazākām devām.

Drošuma un panesamības rādītāji abās grupās bija līdzīgi.

Intensīvas lipīdu līmeņa pazemināšanas ietekme uz nozīmīgākajiem kardiovaskulārajiem mērķa kritērijiem šajā pētījumā netika pētīta. Līdz ar to šo attēldiganostikas rezultātu klīniskais nozīmīgums attiecībā uz kardiovaskulāro notikumu primāro un sekundāro profilaksi nav zināms.

Akūts koronārais sindroms

Pētījumā MIRACL atorvastatīns 80 mg devā 3086 pacientiem (atorvastatīns, n=1538; placebo, n=1548) ar akūtu koronāro sindromu (MI bez Q viļņa vai nestabila stenokardija). Ārstēšana tika uzsākta akūtajā fāzē pēc uzņemšanas slimnīcā un turpinājās 16 nedēļas. Ārstēšana ar atorvastatīnu devā 80 mg dienā pagarināja laiku līdz kombinētajam primārajam mērķa kritērijam, kas bija definēts kā nāve jebkāda cēloņa dēļ, neletāls MI, reanimācija pēc sirdsdarbības apstāšanās vai stenokardija ar pierādītu miokarda išēmiju, kuras dēļ nepieciešama hospitalizācija; samazinot risku par 16 % (p=0,048). Galvenokārt to noteica par 26 % mazāks atkārtotas hospitalizācijas gadījumu skaits stenokardijas dēļ ar pierādītu miokarda išēmiju (p=0,018). Pārējo sekundāro mērķa kritēriju atsevišķā vērtējumā statistiskais nozīmīgums netika sasniegts (kopumā: Placebo: 22,2 %, Atorvastatīns: 22,4 %).

Atorvastatīna drošuma rādītāji pētījumā MIRACL bija atbilstoši 4.8.apakšpunktā aprakstītajiem.

Sirds un asinsvadu slimību profilakse

Atorvastatīna ietekme uz letāliem un neletāliem koronāriem notikumiem tika vērtēta randomizētā dubultmaskētā placebo kontrolētā pētījumā ASCOT-LLA (Anglo-Scandinavian Cardiac Outcomes Trial Lipid Lowering Arm). 40-79 gadus veciem pacientiem ar hipertensiju, bez miokarda infarkta anamnēzē vai ar ārstētu stenokardiju un kopējā holesterīna līmeni ≤ 6,5 mmol/l (251 mg/dl). Visiem pacientiem bija vismaz 3 iepriekš definēti kardiovaskulārā riska faktori: vīriešu dzimums, vecums ≥ 55 gadi, smēķēšana, diabēts, KSS pirmās pakāpes radinieka anamnēzē, kopējā holesterīna un ABL holesterīna attiecība > 6, perifēra asinsvadu slimība, kreisā kambara hipertrofija, pārciests cerebrovaskulārs notikums, specifiskas EKG novirzes, proteīnūrija/albuminūrija. Ne visiem iekļautajiem pacientiem bija paredzams augsts pirmā kardiovaskulārā notikuma risks.

Pacienti saņēma antihipertensīvo terapiju (balstīta uz amlodipīnu vai atenololu) un atorvastatīnu 10 mg dienā (n=5,168) vai placebo (n=5,137).

Atorvastatīna radītais absolūtā un relatīvā riska samazinājums bija šāds:

Notikums Relatīvā riska samazinājums (%) Notikumu skaits (atorvastatīns salīdzinājumā ar placebo) Absolūtā riska samazinājums1 (%) p vērtība
Letāla KSS un neletāls MI 36 % 100 pret 154 1,1 % 0,0005
Kardiovaskulāri notikumi un revaskularizācijas procedūras kopumā 20 % 389 pret 483 1,9 % 0,0008
Koronāri notikumi kopumā 29 % 178 pret 247 1,4 % 0,0006

1Pamatojoties uz notikumu biežuma atšķirībām 3,3 gadus ilgas apsekošanas laikā (mediāna).

KSS = koronārā sirds slimība; MI = miokarda infarkts.

Kopējā mirstība un kardiovaskulārā mirstība nebija būtiski samazināta (185 notikumi pret 212 notikumiem, p = 0,17, un 74 notikumi pret 82 notikumiem, p = 0,51). Apakšgrupu analīzē, dalot pacientus pēc dzimuma (81 % vīriešu, 19 % sieviešu), labvēlīgu atorvastatīna ietekmi novēroja vīriešiem, taču to nebija iespējams pierādīt sievietēm, iespējams, nelielā notikumu biežuma dēļ sieviešu apakšgrupā. Kopējā un kardiovaskulārā mirstība bija skaitliski lielāka sieviešu dzimuma pacientu vidū (38 pret 30 un 17 pret 12), taču atšķirība nebija statistiski nozīmīga. Bija vērojama būtiska terapijas mijiedarbība atkarībā no sākotnējās antihipertensīvās terapijas. Primārais mērķa kritērijs (letāla KSS un neletāls MI) bija būtiski retāk konstatēts, lietojot atorvastatīnu pacientiem, kuri lietoja amlodipīnu (riska attiecība (HR) 0,47 (0,32-0,69), p=0,00008), bet ne pacientiem, kuri lietoja atenololu (HR 0,83 (0,59-1,17), p=0,287).

Post-hoc analīzē tika vērtēta pacientu apakšgrupa, kuri bija randomizēti uz amlodipīnu bazētās terapijas grupā un saņēma perindoprilu kopā ar atorvastatīnu (n=1950) vai placebo (n=1926).
Kopējais KSS risks [neletāls MI (arī "klusais” MI) + letāla KSS] samazinājās par 42 % (95 % TI [0,396; 0,837]). Bija vērojams arī būtisks kardiovaskulārās mirstības riska samazinājums par 46 % (95 % TI [0,344, 0,854]), kardiovaskulārās mirstības + MI + insulta gadījumu skaita samazinājums par 40 % (95 % TI [0,461; 0,779]), kopējā KSS notikumu skaita + letāla vai neletāla insulta gadījumu skaita samazinājums par 36 % (95 % TI [0,490; 0,846]), kopējā koronāru notikumu skaita samazinājums par 32 % (95 % TI [0,516; 0,883]) un jebkāda cēloņa mirstības samazinājums par 29 % (95 % TI [0,555; 0,915]).

Atorvastatīna ietekme uz letālām un neletālām sirds un asinsvadu slimībām vērtēta arī randomizētā, dubultmaskētā, ar placebo kontrolētā daudzcentru pētījumā Collaborative Atorvastatin Diabetes Study (CARDS), kurā piedalījās 40-75 gadus veci pacienti ar 2. tipa diabētu, bez sirds un asinsvadu slimības anamnēzē, ar ZBL-H ≤ 4,14  mmol/l (160 mg/dl), bet TG ≤ 6,78 mmol/l (600 mg/dl). Visiem pacientiem bija vismaz viens no šādiem riska faktoriem: hipertensija, smēķēšana, retinopātija, mikroalbuminūrija vai makroalbuminūrija. Pacienti saņēma vai nu atorvastatīnu devā 10 mg dienā (n=1428), vai placebo (n=1410), un apsekošanas laika mediāna bija 3,9 gadi.

Atorvastatīna radītais absolūtā un relatīvā riska samazinājums bija šāds:

Notikums Relatīvā riska samazinājums (%) Notikumu skaits (atorvastatīns salīdzinājumā ar placebo) Absolūtā riska samazinājums1 (%) p vērtība
Būtiski kardiovaskulāri notikumi (letāls un neletāls AMI, "klusais" MI, akūta kardiāla nāve, nestabila stenokardija, CABG, PTCA, revaskularizācija, insults) 37 % 83 pret 127 3,2 % 0,0010
MI (letāls un neletāls AMI, "klusais" MI) 42 % 38 pret 64 1,9 % 0,0070
Insults (letāls un neletāls) 48 % 21 pret 39 1,3 % 0,0163

1Pamatojoties uz notikumu biežuma atšķirībām 3,9 gadus ilgas apsekošanas laikā (mediāna).

AMI = akūts miokarda infarkts; CABG = koronāro artēriju šuntēšana (coronary artery bypass graft); KSS = koronārā sirds slimība;

MI = miokarda infarkts; PTCA = perkutāna translumināla koronārā angioplastija.

Nebija pierādījumu par ārstēšanas efekta atšķirībām atkarībā no pacienta dzimuma, vecuma vai sākotnējā ZBL holesterīna līmeņa. Tika novērota labvēlīga tendence attiecībā uz mirstības biežumu (82 nāves gadījumi placebo grupā un 61 nāves gadījums atorvastatīna grupā, p=0,0592).

Atkārtots insults

Pētījumā Stroke Prevention by Aggressive Reduction in Cholesterol Levels (SPARCL) tika vērtēta atorvastatīna 80 mg dienā vai placebo ietekme uz insultu 4731 pacientam, kam iepriekšējo 6 mēnešu laikā bija bijis insults vai pārejoša išēmijas lēkme (transitory ischemic attack, TIA) un kam anamnēzē nebija koronārās sirds slimības (KSS). 60 % pacientu bija vīrieši, pacientu vecums bija 21-92 gadi (vidējais vecums 63 gadi), un vidējā sākotnējā ZBL koncentrācija bija 133  mg/dl (3,4 mmol/l). Vidējā ZBL-H koncentrācija bija 73 mg/dl (1,9 mmol/l) atorvastatīna terapijas laikā un 129 mg/dl (3,3 mmol/l) placebo lietošanas laikā. Apsekošanas ilguma mediāna bija 4,9 gadi.

Salīdzinot ar placebo, atorvastatīns 80 mg devā samazināja primārā mērķa kritērija, t. i., letāla vai neletāla insulta, risku par 15 % (RK 0,85; 95 % TI [0,72; -1,00]; p = 0,05 vai 0,84; 95 % TI [0,71-0,99]; p=0,03 pēc koriģēšanas atbilstoši sākotnējiem faktoriem). Jebkāda cēloņa mirstības biežums atorvastatīna grupā bija 9,1 % (216/2365), bet placebo grupā - 8,9 % (211/2366).

Post-hoc analīzē atorvastatīns 80 mg devā, salīdzinot ar placebo, samazināja išēmiska insulta sastopamību (218/2365, 9,2 % pret 274/2366, 11,6 %, p=0,01) un palielināja hemorāģiska insulta sastopamību (55/2365, 2,3 % pret 33/2366, 1,4 %, p=0,02).

• Pētījumā iesaistītajiem pacientiem iepriekš bijušu hemorāģisku insultu, palielinājās hemorāģiska insulta risks (7/45 ar atorvastatīnu un 2/48 ar placebo; RK 4,06; 95 % TI [, 0,84;-19,57]), bet išēmiska insulta risks abās grupās bija līdzīgs (3/45 ar atorvastatīnu un 2/48 ar placebo; RK 1,64; 95 % TI [0,27;-9,82]).

Pacientiem, kuri iesaistījās pētījumā ar iepriekš bijušu lakunāru infarktu, palielinājās hemorāģiska insulta risks (20/708 ar atorvastatīnu un 4/701 ar placebo; RK 4,99; 95 % TI [, 1,71;-14,61]), bet vienlaicīgi šiem pacientiem bija arī samazināts išēmiska insulta risks (79/708 ar atorvastatīnu un 102/701 ar placebo; RK 0,76; 95 % TI [0,57;-1,02]). Iespējams, ka pacientiem ar iepriekš bijušu lakunāru infarktu, kuri lieto atorvastatīnu devā 80 mg dienā, insulta neto risks ir palielināts.

Pacientu apakšgrupā ar hemorāģisku insultu anamnēzē, jebkāda cēloņa mirstības biežums atorvastatīna grupā bija 15,6 % (7/45), bet placebo grupā - 10,4 % (5/48). Pacientu apakšgrupā ar lakunāru infarktu anamnēzē, jebkāda cēloņa mirstības biežums atorvastatīna grupā bija 10,9 % (77/708), bet placebo grupā - 9,1 % (64/701).

Perindoprils

Hipertensija

Perindoprils ir iedarbīgs jebkādas pakāpes hipertensijas gadījumā: ja ir viegla, vidēji smaga vai smaga hipertensija; novēro sistoliskā un diastoliskā asinsspiediena pazemināšanos gan guļus, gan stāvus pozīcijā.

Perindoprils samazina perifēro asinsvadu pretestību, izraisot asinsspiediena pazemināšanos. Rezultātā palielinās perifērā asiņu plūsma, neietekmējot sirdsdarbības ātrumu.

Palielinās asiņu plūsma nierēs, savukārt glomerulārās filtrācijas ātrums (GFĀ) parasti nemainās.

Maksimālu antihipertensīvo darbību novēro 4–6 stundas pēc vienas devas lietošanas, un darbības ilgums ir vismaz 24 stundas: darbība zemākajā punktā ir aptuveni 87–100 % no maksimālās darbības.

Asinsspiediena pazemināšanās notiek strauji. Pacientiem, kas reaģē uz ārstēšanu, normalizācija tiek panākta viena mēneša laikā un turpinās bez tahiflaksijas rašanās.

Pārtraucot ārstēšanu, nerodas “atsitiena” efekts.

Perindoprils mazina kreisā kambara hipertrofiju.

Ir pierādīts, ka perindoprils cilvēkiem paplašina asinsvadus. Tas uzlabo lielo artēriju elasticitāti un mazina medias: lūmena attiecību mazajās artērijās.

Papildinoša terapija ar tiazīdu diurētiskiem līdzekļiem izraisa sinerģiju, kam raksturīga darbības summēšanās. Lietojot AKE inhibitora un tiazīdu grupas diurētiskā līdzekļa kombināciju, samazinās arī diurētisko līdzekļu lietošanas izraisītas hipokaliēmijas risks.

Sirds mazspēja

Perindoprils samazina sirds darbu, samazinot pirmsslodzi un pēcslodzi.

Pētījumos ar pacientiem, kuriem bija sirds mazspēja, pierādīts:

  • samazināts kreisā un labā kambara piepildīšanās spiediens;

  • samazināta kopējā perifēriskā pretestība;

  • palielināta sirds izsviede un uzlabots sirds indekss.

Salīdzinošajos pētījumos pirmā 2,5 mg perindoprila arginīna lietošanas reize pacientiem ar vieglu līdz vidēji smagu sirds mazspēju nebija saistīta ar būtisku asinsspiediena pazemināšanos salīdzinājumā ar placebo.

Pacienti ar stabilu koronāro artēriju slimību

EUROPA bija starptautisks, randomizēts, dubultmaskēts, ar placebo kontrolēts daudzcentru klīniskais pētījums, kura ilgums bija 4 gadi.

Divpadsmit tūkstoši divi simti astoņpadsmit (12218) pacienti, vecāki par 18 gadiem, tika randomizēti 8 mg lielas perindoprila terc-butilamīna devas (atbilst 10 mg perindoprila arginīna; n = 6110) vai placebo grupā (n = 6108).

Pētījumā iekļautajiem pacientiem bija pierādīta koronārā sirds slimība bez klīniskām sirds mazspējas pazīmēm. Kopumā 90 % pacientu iepriekš bija bijis miokarda infarkts un/vai veikta koronāra revaskularizācija. Lielākajai daļai pacientu pētījuma zāles tika lietotas papildus standartterapijai, arī trombocītu agregācijas inhibitoriem, lipīdu līmeni pazeminošiem līdzekļiem un bēta blokatoriem.

Galvenais efektivitātes kritērijs bija kardiovaskulārās mirstības, neletāla miokarda infarkta un/vai sirdsdarbības apstāšanās ar veiksmīgu reanimāciju kombinācija. Ārstēšana ar 8 mg perindoprila terc-butilamīna (atbilst 10 mg perindoprila arginīna) vienreiz dienā ļāva būtiski mazināt primārā mērķa kritērija absolūto biežumu, proti, par 1,9 % (relatīvā riska samazinājums 20 %, 95 % TI [9,4; 28,6] – p < 0,001).

Pacientiem ar miokarda infarktu un/vai revaskularizāciju anamnēzē tika novērots primārā mērķa kritērija absolūtais samazinājums par 2,2 %, kas atbilda RRS par 22,4 % (95 % TI [12,0; 31,6] – p<0,001), salīdzinot ar placebo.

Randomizācijas laikā 89,41 % pacientu, kuri lietoja lipīdu līmeni pazeminošu terapiju (LLPT), saņēma statīnus (89,02 % perindoprila grupā un 89,80 % placebo grupā).

Post-hoc analīzē definētajā EUROPA pētījuma pacientu apakšgrupā, kurā pacienti saņēma terapiju lipīdu līmeņa pazemināšanai (TLLP), perindoprila pievienošana papildus TLLP (n=3534) radīja būtisku absolūtā riska samazinājumu par 1,7% (RRR par 21.8,%, 95% TI [0,634; 0.964]) salīdzinājumā ar placebo papildus LLT (n=3499), vērtējot kombinēto mērķa kritēriju, kas ietvēra kardiovaskulāro mirstību un neletālu akūtu miokarda infarktu un sirdsdarbības apstāšanos ar veiksmīgu reanimāciju.

Renīna-angiotensīna-aldosterona sistēmas (RAAS) dubulta blokāde — klīnisko pētījumu dati

Divos lielos nejaušinātos, kontrolētos pētījumos (ONTARGET (ONgoing Telmisartan Alone and in combination with Ramipril Global Endpoint Trial) un VA NEPHRON-D (The Veterans Affairs Nephropathy in Diabetes)) ir pētīta AKE inhibitora un angiotensīna II receptoru blokatora vienlaicīga lietošana.

Pētījumā ONTARGET piedalījās pacienti, kuriem anamnēzē bija kardiovaskulāra vai cerebrovaskulāra slimība vai 2. tipa diabēts un kuriem bija pierādīti mērķa orgānu bojājumi. Pētījumā VA NEPHRON-D piedalījās pacienti ar 2. tipa diabētu un diabētisko nefropātiju.

Šajos pētījumos nav konstatēta būtiska labvēlīga ietekme uz nieru un/vai kardiovaskulārajiem iznākumiem un mirstību, bet tajos salīdzinājumā ar monoterapiju novērots palielināts hiperkaliēmijas, akūta nieru bojājuma un/vai hipotensijas risks. Ņemot vērā līdzīgās farmakodinamiskās īpašības, šādi rezultāti ir būtiski arī attiecībā uz citiem AKE inhibitoriem un angiotensīna II receptoru blokatoriem.

Tādēļ AKE inhibitorus un angiotensīna II receptoru blokatorus nedrīkst vienlaicīgi lietot pacientiem ar diabētisko nefropātiju.

Pētījuma ALTITUDE (Aliskiren Trial in Type 2 Diabetes Using Cardiovascular and Renal Disease Endpoints) dizains bija tāds, lai pārbaudītu ietekmi, kādu rada aliskirēna pievienošana standarta terapijai ar AKE inhibitoru vai angiotensīna II receptoru blokatoru pacientiem ar 2. tipa diabētu un hronisku nieru slimību, kardiovaskulāru slimību vai abām šīm slimībām. Pētījums tika pārtraukts priekšlaicīgi, jo bija palielināts nevēlama iznākuma risks. Aliskirēna grupā skaitliski biežāk nekā placebo grupā novēroja kardiovaskulāras nāves un insulta gadījumus, un aliskirēna grupā biežāk nekā placebo grupā novēroja nevēlamās blakusparādības un noteiktas smagas nevēlamās blakusparādības (hiperkaliēmija, hipotensija un nieru disfunkcija).

Pediatriskā populācija

Nav pieejami dati par Parvaxor bērniem.

Eiropas Zāļu aģentūra ir atbrīvojusi no pienākuma iesniegt pētījumu rezultātus par Parvaxor išēmiskas koronāro artēriju slimības un paaugstināta holesterīna līmeņa ārstēšanai visās pediatriskās populācijas apakšgrupās (informāciju par lietošanu bērniem skatīt 4.2. apakšpunktā).

5.2 Farmakokinētiskās īpašības

Zāļu mijiedarbības pētījumā, kurā piedalījās veseli cilvēki, 40 mg atorvastatīna, 10 mg perindoprila arginīna un 10 mg amlodipīna vienlaicīgas lietošanas gadījumā par 23 % palielinājās atorvastatīna AUC, kas nav klīniski nozīmīgi. Perindoprila maksimālā koncentrācija palielinājās aptuveni par 19 %, bet aktīvā metabolīta perindoprilāta farmakokinētika nemainījās. Kopā ar atorvastatīnu un perindoprilu lietota amlodipīna uzsūkšanās ātrums un apmērs būtiski neatšķīrās no atsevišķi lietota amlodipīna uzsūkšanās ātruma un apmēra.

Zāļu savstarpējās mijiedarbības pētījumā ar veseliem cilvēkiem atorvastatīna 40 mg, perindoprila arginīna 10 mg un acetilsalicilskābes 100 mg vienlaicīgas lietošanas rezultātā bija par 32% lielāka perindoprila maksimālā koncentrācija, taču aktīvā metabolīta perindoprilāta farmakokinētika netika ietekmēta. Farmakokinētisku mijiedarbību starp atorvastatīnu, acetilsalicilskābi un attiecīgajiem šo vielu metabolītiem nekonstatēja.

Atorvastatīns

Uzsūkšanās

Atorvastatīns pēc perorālās lietošanas ātri uzsūcas; maksimālā koncentrācija plazmā (Cmax) tiek sasniegta 1 līdz 2 stundu laikā. Uzsūkšanās apjoms pieaug proporcionāli atorvastatīna devai. Pēc perorālas lietošanas atorvastatīna apvalkoto tablešu bioloģiskā pieejamība, salīdzinot ar perorāli lietojamu šķīdumu, ir 95 līdz 99 %. Atorvastatīna absolūtā bioloģiskā pieejamība ir aptuveni 12%, un HMG-CoA reduktāzi inhibējošās aktivitātes sistēmiskā pieejamība ir aptuveni 30 %. Zemā sistēmiskā pieejamība ir saistīta ar presistēmisku klīrensu gremošanas trakta gļotādās un/vai pirmā loka metabolismu aknās.

Izkliede

Atorvastatīna vidējais izkliedes tilpums ir aptuveni 381 litrs. Ar plazmas olbaltumvielām saistās ≥ 98 % atorvastatīna.

Biotransformācija

Atorvastatīns citohroma P450 3A4 ietekmē intensīvi metabolizējas par orto- un parahidroksilētajiem metabolītiem un dažādiem bēta oksidācijas produktiem. Papildus citiem ceļiem, tālāka šo produktu metabolizēšana notiek ar glikuronizācijas starpniecību. In vitro orto- un parahidroksilēto metabolītu spēja inhibēt HMG-CoA reduktāzi ir līdzvērtīga kā atorvastatīnam. Aptuveni 70 % no kavējošās iedarbības uz HMG-CoA reduktāzi nosaka aktīvie metabolīti.

Eliminācija

Pēc metabolizēšanas aknās vai ārpus tām atorvastatīns izdalās galvenokārt ar žulti. Neraugoties uz to, atorvastatīnam nav raksturīga vērā ņemama enterohepātiskā recirkulācija. Atorvastatīna vidējais eliminācijas pusperiods cilvēka organismā ir aptuveni 14 stundas. HMG-CoA inhibējošās aktivitātes pusperiods ir aptuveni 20 līdz 30 stundas, pateicoties aktīvo metabolītu klātbūtnei.

Atorvastatīns ir ieplūdes transporta proteīna BCRP substrāts.

Īpašas pacientu grupas

Gados vecāki cilvēki

Gados vecākiem cilvēkiem atorvastatīna koncentrācija plazmā ir lielāka nekā jauniem pieaugušajiem, bet šiem pacientiem novērotā ietekme uz lipīdu profilu bija līdzīga tai, kāda vērojama jaunākiem pacientiem.

Dzimums

Atorvastatīna un tā aktīvo metabolītu koncentrācija sievietēm atšķiras no koncentrācijas vīriešiem (sievietes: aptuveni par 20 % lielāka Cmax un aptuveni par 10 % mazāks zemlīknes laukums (AUC)). Šīs atšķirības nebija klīniski nozīmīgas un neradīja nekādas būtiskas atšķirības attiecībā uz ietekmi uz lipīdiem starp vīriešiem un sievietēm.

Nieru darbības traucējumi

Nieru slimības neietekmē atorvastatīna un tā aktīvo metabolītu koncentrāciju plazmā vai ietekmi uz lipīdiem.

Aknu darbības traucējumi

Pacientiem ar hronisku alkohola izraisītu aknu slimību (B pakāpe pēc Child-Pugh klasifikācijas) atorvastatīna un tā aktīvo metabolītu koncentrācija plazmā ir ievērojami palielināta (Cmax ir aptuveni 16 reizes lielāka, bet zemlīknes laukums (AUC) ir aptuveni 11 reizes lielāks).

SLOC1B1 polimorfisms

Visu HMG-CoA reduktāzes inhibitoru, arī atorvastatīna, saistīšanās aknās ir saistīta ar OATP1B1 transporta proteīnu. Pacientiem ar SLCO1B1 polimorfismu ir pastiprinātas atorvastatīna kopējās iedarbības risks, kā rezultātā var rasties palielināts rabdomiolīzes risks (skatīt 4.4. apakšpunktu). Polimorfisms OATP1B1 kodējošajā gēnā (SLCO1B1 c.521CC) ir saistīts ar 2,4 reizes spēcīgāku atorvastatīna kopējo iedarbību (AUC) nekā cilvēkiem bez šī genotipa varianta (c.521TT). Šiem pacientiem iespējama arī ģenētiski traucēta atorvastatīna saistīšanās aknās. Iespējamās sekas saistībā ar efektivitāti nav zināmas.

Perindoprils

Uzsūkšanās

Pēc perorālas lietošanas perindoprils uzsūcas ātri, un maksimālā koncentrācija tiek sasniegta 1 stundas laikā. Perindoprila eliminācijas pusperiods plazmā ir 1 stunda.

Biotransformācija

Perindoprils ir priekšzāles. Aktīvā metabolīta perindoprilāta veidā asinsritē nonāk divdesmit septiņi procenti no lietotās perindoprila devas. Bez aktīvā metabolīta perindoprilāta perindoprilam ir vēl pieci metabolīti, kas visi ir neaktīvi. Perindoprilāta maksimālā koncentrācija plazmā tiek sasniegta 3–4 stundu laikā.

Tā kā ēdiena uzņemšana samazina perindoprilāta veidošanos un līdz ar to arī bioloģisko pieejamību, perindoprila arginīns jālieto perorāli tikai vienu reizi dienā — no rīta pirms ēšanas.

Linearitāte

Ir pierādīts, ka pastāv lineāra sakarība starp perindoprila devu un tā koncentrāciju plazmā.

Izkliede

Nesaistīta perindoprilāta izkliedes tilpums ir aptuveni 0,2 l/kg. Perindoprilāts ar plazmas olbaltumvielām saistās 20 % apmērā, galvenokārt ar angiotensīnu konvertējošo enzīmu, taču šis rādītājs ir atkarīgs no koncentrācijas.

Eliminācija

Perindoprilāts tiek izvadīts no organisma ar urīnu, un tā nesaistītās frakcijas terminālais pusperiods ir aptuveni 17 stundas; līdzsvara koncentrācija tiek sasniegta 4 dienās.

Īpašas pacientu grupas

Gados vecāki cilvēki

Gados vecākiem pacientiem perindoprilāta eliminācija ir palēnināta, tāpat kā pacientiem ar sirds vai nieru mazspēju.

Nieru darbības traucējumi

Nieru mazspējas gadījumā vēlams pielāgot devu atkarībā no traucējumu smaguma (kreatinīna klīrensa rādītājiem).

Perindoprilāta dialīzes klīrenss ir 70 ml/min.

Pacienti ar cirozi

Pacientiem ar cirozi perindoprila kinētika ir izmainīta: sākotnējā savienojuma hepātiskais klīrenss ir samazināts uz pusi. Tomēr perindoprilāta daudzums nemazinās, un devas pielāgošana nav vajadzīga (skatīt 4.2. un 4.4. apakšpunktu).

5.3 Preklīniskie dati par drošumu

Preklīniskie pētījumi ar Parvaxor nav veikti.

Atorvastatīns

Reproduktīvā toksikoloģija un ietekme uz fertilitāti

Eksperimentālajos pētījumos ar dzīvniekiem gūti pierādījumi, ka HMG-CoA reduktāzes inhibitori varētu ietekmēt embrija vai augļa attīstību. Atorvastatīns neietekmēja fertilitāti un nebija teratogēns žurkām, trušiem un suņiem. Tomēr žurkām un trušiem, lietojot mātītei toksiskas devas, tika novērota toksiska iedarbība uz augli. Lietojot mātītēm lielas atorvastatīna devas, bija kavēta žurku mazuļu attīstība un samazinājās postnatālā dzīvildze. Konstatēts, ka žurkām atorvastatīns šķērso placentu. Žurkām atorvastatīna koncentrācija plazmā ir līdzīga kā koncentrācija pienā. Nav zināms, vai atorvastatīns vai tā metabolīti izdalās cilvēka pienā.

Kancerogenitāte, mutagenitāte

Atorvastatīnam nekonstatēja mutagenitātes vai klastogenitātes potenciālu 4 in vitro testu un 1 in vivo testa sērijā. Atorvastatīns nebija kancerogēns žurkām, taču lielu devu lietošana pelēm (kā rezultātā AUC0–24h bija 6–11 reizes lielāks par cilvēkiem sasniegto, lietojot lielāko ieteikto devu) izraisīja aknu šūnu adenomas žurku tēviņiem un aknu šūnu karcinomas mātītēm.

Perindoprils

Hroniska toksicitāte

Hroniskas perorālās toksicitātes pētījumos (ar žurkām un pērtiķiem) mērķa orgāns bija nieres, radot atgriezenisku bojājumu.

Reproduktīvā toksikoloģija un ietekme uz fertilitāti

Reproduktīvās toksicitātes pētījumos (ar žurkām, pelēm, trušiem un pērtiķiem) pierādīja, ka nav embriotoksicitātes vai teratogenitātes pazīmju. Tomēr ir pierādīts, ka grauzējiem un trušiem angiontenzīnu konvertējošā enzīma inhibitoru grupai piederoši līdzekļi atstāja nevēlamu ietekmi uz augļa attīstību, kā rezultātā auglis gāja bojā vai radās iedzimtas patoloģijas, proti, nieru bojājumi, augstāka peri- un postnatālā mirstība. Ne žurku tēviņiem, ne mātītēm fertilitāte netika ietekmēta.

Kancerogenitāte, mutagenitāte

Mutagenitāte in vitro un in vivo pētījumos nav novērota. Ilgstošos pētījumos ar žurkām un pelēm kancerogēns efekts netika novērots.

6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1 Palīgvielu saraksts

Kapsulas saturs

Talks (E553b)

Atorvastatīna peletes

  • Kalcija karbonāts (E170)

  • Hidroksipropilceluloze (E463)

  • Polisorbāts 80 (E433)

  • Kroskarmelozes nātrija sāls (E468)

  • Cukura lodītes (saharoze un kukurūzas ciete)

Perindoprila arginīna peletes

  • Hidroksipropilceluloze (E463)

  • Cukura lodītes (saharoze un kukurūzas ciete)

Kapsulas apvalks

Parvaxor 10 mg/5 mg, 20 mg/5 mg and 40 mg/5 mg

  • Titāna dioksīds (E171)

  • Krāsviela briljanta zilais FCF – FD/C zilais 1 (E133)

  • Želatīns

Parvaxor 10/10 mg, 20/10 mg and 40/10 mg

  • Titāna dioksīds (E171)

  • Krāsviela briljanta zilais FCF – FD/C zilais 1 (E133)

  • Dzeltenais dzelzs oksīds (E172)

  • Želatīns

Tintes sastāvs

  • Šellaka (E904)

  • Propilēnglikols (E1520)

  • Amonija hidroksīds (E527)

  • Melnais dzelzs oksīds (E172)

  • Kālija hidroksīds (E525)

6.2 Nesaderība

Nav piemērojams.

6.3 Uzglabāšanas laiks

2 gadi.

6.4 Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Uzglabāt oriģinālā konteinerā, lai pasargātu no mitruma.

Šīm zālēm nav nepieciešami īpaši temperatūras uzglabāšanas apstākļi.

  1. Iepakojuma veids un saturs

Parvaxor 10 mg/5 mg

  • 10 cietās kapsulas polipropilēna konteinerā, kas noslēgts ar ZBPE aizbāzni

  • 30 cietās kapsulas polipropilēna konteinerā, kas noslēgts ar ZBPE aizbāzni

  • 90 (3x30) cietās kapsulas 3 polipropilēna konteineros, kas noslēgti ar ZBPE aizbāzni

  • 100 cietās kapsulas ABPE pudelē, kas noslēgta ar polipropilēna aizbāzni

Parvaxor 20 mg/5 mg, Parvaxor 40 mg/5 mg, Parvaxor 10 mg/10 mg, Parvaxor 20 mg/10 mg, Parvaxor 40 mg/10 mg

  • 30 cietās kapsulas polipropilēna konteinerā, kas noslēgts ar ZBPE aizbāzni

  • 90 (3x30) cietās kapsulas 3 polipropilēna konteinerā, kas noslēgti ar ZBPE aizbāzni

  • 100 cietās kapsulas ABPE pudelē, kas noslēgta ar polipropilēna aizbāzni

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

  1. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai

Nav īpašu atkritumu likvidēšanas prasību.

7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

EGIS Pharmaceuticals PLC

H-1106 Budapest Keresztúri út 30-38.

Ungārija

8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(-I)

Parvaxor 10 mg/5 mg cietās kapsulas – 18-0029

Parvaxor 20 mg/5 mg cietās kapsulas – 18-0030

Parvaxor 40 mg/5 mg cietās kapsulas – 18-0031

Parvaxor 10 mg/10 mg cietās kapsulas – 18-0032

Parvaxor 20 mg/10 mg cietās kapsulas – 18-0033

Parvaxor 40 mg/10 mg cietās kapsulas – 18-0034

9. REĢISTRĀCIJAS / PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Reģistrācijas datums: 2018. gada 30. janvāris

10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

03/2019

Sīkāka informācija par šīm zālēm ir pieejama Zāļu valsts aģentūras tīmekļa vietnē www.zva.gov.lv

Parvaxor variācijas