Milurit

Tablete

Milurit 200 mg tabletes

Kartona kastīte, Stikla pudelīte, N100
Zālēm nav nepieciešami īpaši uzglabāšanas apstākļi.
Allopurinolum

Milurit tablete satur zāles, ko sauc par allopurinolu. Tas darbojas, palēninot specifisku ķīmisku izmaiņu ātrumu Jūsu organismā, samazinot urīnskābes koncentrāciju asinīs un urīnā. Milurit lieto: lai novērstu podagru. Tā ir slimība, kuras gadījumā Jūsu organisms producē pārāk daudz vielas, ko sauc par "urīnskābi". Urīnskābe veidojas Jūsu locītavās un cīpslās kristālu veidā. Šie kristāli izraisa iekaisuma reakciju. Iekaisums izraisa tūsku ādā ap dažām locītavām; tās kļūst jūtīgas un sāpīgas, pat mazliet pieskaroties. Jūs varat novērot arī stipras sāpes, locītavas kustinot.; lai novērstu citus stāvokļus, kuru gadījumā organismā notiek urīnskābes veidošanās. Tie ietver nierakmeņu veidošanos un citus noteikta veida nieru darbības traucējumus, kā arī ja Jums tiek ārstēts vēzis vai ja Jums ir noteiktu enzīmu traucējumi.

UZMANĪBU!
ZĀĻU NEPAMATOTA LIETOŠANA IR KAITĪGA VESELĪBAI
Zāļu produkta identifikators

18-0113-07

Zāļu reģistrācijas numurs

18-0113

Ražotājs

Egis Pharmaceuticals PLC, Hungary; Egis Pharmaceuticals PLC, Hungary

Zāļu reģ. apliecības izd. datums

02-JUL-18

Reģ. apliecības derīguma termiņš

01-JUL-23

Zāļu izsniegšanas kārtība

Recepšu zāles

Zāļu stiprums/koncentrācija

200 mg

Zāļu forma

Tablete

Lietošana bērniem

Ir apstiprināta

Reģ. apliecības īpašnieks, valsts

Egis Pharmaceuticals PLC, Hungary

Informācija atjaunota

03.09.2019 14:58

Papildus informācija

Latvijas Zāļu reģistrs

Lejupielādēt lietošanas instrukciju

Lietošanas instrukcija: informācija lietotājam

Milurit 150 mg tabletes

Milurit 200 mg tabletes

Allopurinolum

Pirms zāļu lietošanas uzmanīgi izlasiet visu instrukciju, jo tā satur Jums svarīgu informāciju.

- Saglabājiet šo instrukciju! Iespējams, ka vēlāk to vajadzēs pārlasīt.

- Ja Jums rodas jebkādi jautājumi, vaicājiet ārstam vai farmaceitam.

- Šīs zāles ir parakstītas tikai Jums. Nedodiet tās citiem. Tās var nodarīt ļaunumu pat tad, ja šiem cilvēkiem ir līdzīgas slimības pazīmes.

  • Ja Jums rodas jebkādas blakusparādības, konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu. Tas attiecas arī uz iespējamām blakusparādībām, kas nav minētas šajā instrukcijā. Skatīt 4. punktu.

    Šajā instrukcijā varat uzzināt:

1. Kas ir Milurit un kādam nolūkam to lieto

2. Kas Jums jāzina pirms Milurit lietošanas

3. Kā lietot Milurit

4. Iespējamās blakusparādības

5 Kā uzglabāt Milurit

6. Iepakojuma saturs un cita informācija

1. Kas ir Milurit un kādam nolūkam to lieto

Milurit tablete satur zāles, ko sauc par allopurinolu. Tas darbojas, palēninot specifisku ķīmisku izmaiņu ātrumu Jūsu organismā, samazinot urīnskābes koncentrāciju asinīs un urīnā.

Milurit lieto:

  • lai novērstu podagru. Tā ir slimība, kuras gadījumā Jūsu organisms producē pārāk daudz vielas, ko sauc par "urīnskābi". Urīnskābe veidojas Jūsu locītavās un cīpslās kristālu veidā. Šie kristāli izraisa iekaisuma reakciju. Iekaisums izraisa tūsku ādā ap dažām locītavām; tās kļūst jūtīgas un sāpīgas, pat mazliet pieskaroties. Jūs varat novērot arī stipras sāpes, locītavas kustinot.

  • lai novērstu citus stāvokļus, kuru gadījumā organismā notiek urīnskābes veidošanās. Tie ietver nierakmeņu veidošanos un citus noteikta veida nieru darbības traucējumus, kā arī ja Jums tiek ārstēts vēzis vai ja Jums ir noteiktu enzīmu traucējumi.

    2. Kas Jums jāzina pirms Milurit lietošanas

    Nelietojiet Milurit šādos gadījumos:

    - ja Jums ir alerģija pret allopurinolu vai kādu citu (6. punktā minēto) šo zāļu sastāvdaļu.

    Brīdinājumi un piesardzība lietošanā

    Pirms Milurit lietošanas konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu.

    Īpaša piesardzība un stingra medicīniskā kontrole var būt nepieciešama:

  • Ja jūs esat Han Ķīnas, Taizemes vai Korejas izcelsmes.

  • Ja Jums ir aknu vai nieru darbības traucējumi. Jūsu ārsts var samazināt Jūsu zāļu devu vai lūgt Jums tās lietot retāk nekā reizi dienā. Jūs arī uzraudzīs daudz rūpīgāk

  • Ja Jums ir sirds darbības traucējumi vai augsts asinsspiediens un Jūs lietojat diurētiskos līdzekļus (ūdens tabletes, piemēram, hidrohlortiazīdu, furosemīdu) un / vai noteiktas asinsspiedienu pazeminošas zāles, ko sauc par AKE inhibitoriem (piemēram, kaptoprilu, ramiprilu) (var rasties nieru darbības pasliktināšanās , tādēļ var būt nepieciešams samazināt Milurit devu).

  • Ja Jums pašlaik ir akūta podagras lēkme.

  • Ja Jums vai Jūsu tuvākiem radiniekam ir hemohromatoze (reti sastopams traucējums, ko raksturo pārmērīga dzelzs uzsūkšanās zarnu traktā, kā rezultātā rodas pārmērīga dzelzs izgulsnēšanās, īpaši aknās).

  • Ja Jums ir vairogdziedzera darbības traucējumi.

  • Ja Jūs ārstējaties ar azatioprīnu (zāles, ko lieto imūnsistēmas nomākšanai) vai merkaptopurīnu (lieto leikozes ārstēšanai).

    Ja neesat pārliecināts, vai minētais attiecas uz Jums, pirms Milurit lietošanas konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu.

    Allopurinola lietošanas laikā ir ziņots par nopietniem ādas izsitumiem (paaugstinātas jutības sindromu, Stīvensa-Džonsona sindromu un toksisku epidermas nekrolīzi). Bieži izsitumi ietver mutes, rīkles, deguna, dzimumorgānu gļotādas čūlas un konjunktivītu (sarkanas un pietūkušas acis). Pirms šiem nopietnajiem ādas izsitumiem bieži novēro gripai līdzīgus simptomus, piemēram, drudzi, galvassāpes, sāpes visā ķermenī. Izsitumi var pastiprināties, var izplatīti veidoties pūšļi un lobīties āda. Vislielākais nopietnu ādas reakciju rašanās risks ir pirmajās ārstēšanas nedēļās.

    Šīs nopietnās ādas reakcijas var būt biežāk sastopamas Han Ķīnas, Taizemes vai Korejas izcelsmes iedzīvotāju vidū.

    Hroniska nieru slimība var palielināt risku šiem pacientiem.

    Ja Jums attīstās izsitumi vai minētie ar ādu saistītie simptomi, pārtrauciet Milurit lietošanu, nekavējoties konsultējieties ar ārstu un pastāstiet ārstam, ka lietojat šīs zāles. Ja Milurit lietošanas laikā Jums ir attīstījies paaugstinātas jutības sindroms, Stīvensa-Džonsona sindroms vai toksiska epidermas nekrolīze, Jūs nekad nekādā gadījumā nedrīkstat atsākt Milurit lietošanu.

    Lietojot Milurit, terapijas sākumā var rasties akūta podagras artrīta lēkme. Tāpēc ārsts vismaz 1 mēnesi profilaktiski var nozīmēt piemērotu pretiekaisuma līdzekli vai kolhicīnu.

    Ja Jums ir vēzis vai Leša-Nīhana sindroms, Jūsu urīnā var paaugstināties urīnskābes daudzums. Lai to novērstu, Jums pietiekoši daudz jādzer, lai atšķaidītu urīnu.

    Ja Jums ir nierakmeņi, tie kļūst mazāki un var nonākt urīnceļos.

Lai novērotu Milurit terapijas drošumu un efektivitāti, ārsts var vēlēties, lai Jūs veiktu vienu vai vairākas laboratorijas pārbaudes. Lūdzu, apmeklējiet laboratoriju un veiciet šos testus un neaizmirstiet parādīt testu rezultātus savam ārstam.

Bērni un pusaudži

Bērniem un pusaudžiem līdz 15 gadu vecumam nevajadzētu nozīmēt Milurit, izņemot dažu vēža veidu (īpaši leikozi) vai noteiktu enzīmu traucējumu ,piemēram, Leša-Nīhana sindroma ārstēšanai

Citas zāles un Milurit

Pastāstiet ārstam vai farmaceitam ja lietojat sekojošas zāles:

  • salicilātus (lieto sāpju, drudža vai iekaisuma mazināšanai, piemēram, acetilsalicilskābi);

  • teofilīnu (lieto elpceļu slimību ārstēšanai). Jūsu ārsts Jums noteiks teofilīna līmeni asinīs, īpaši Milurit terapijas sākumā vai, ja tiks mainīta deva;

  • fenitoīnu (lieto epilepsijas ārstēšanai);

  • ampicilīnu vai amoksicilīnu (lieto bakteriālas infekcijas ārstēšanai). Ja vien iespējams, pacientiem jālieto citas antibiotikas, jo ir lielāka alerģijas iespēja;

  • didanozīnu (lieto HIV infekcijas ārstēšanai);

  • vidarabīnu (lieto vīrusinfekciju ārstēšanai).Lūdzu, ņemiet vērā, ka biežāk var rasties vidarabīna blakusparādības. Ja tas notiek, jāievēro īpaša piesardzība;

  • zāles, ko lieto vēža ārstēšanai. Lietojot allopurinolu un citostatiskus līdzekļus (piemēram, ciklofosfamīdu, doksorubicīnu, bleomicīnu, prokarbazīnu, alkilhalogenīdus), asins diskrāzija var rasties daudz biežāk nekā tad, ja šīs aktīvās vielas tiek lietotas atsevišķi. Tādēļ jāveic regulāra asins ainas kontrole;

  • Ja allopurinols tiek lietots vienlaicīgi ar alumīnija hidroksīdu, allopurinolam var būt vājāka iedarbība. Intervālam starp abu zāļu lietošanu ir jābūt vismaz 3 stundas;

  • līdzekļus, kuri nomāc imūnās sistēmas darbību (imūnsupresantus), piemēram ciklosporīnu (biežāk var rasties ciklosporīna blakusparādības) un azatioprīnu (var būt nepieciešams samazināt azatioprīna devu);

  • merkaptopurīnu (lieto leikozes ārstēšanai). Var būt nepieciešams samazināt merkaptopurīna devu;

  • zāles, ko lieto diabēta ārstēšanai (hlorpropamīdu).Var būt jāmazina hlorpropamīda deva, īpaši pacientiem ar nieru funkcijas traucējumiem;

  • zāles, ko lieto sirds slimību vai augsta asinsspiediena ārstēšanai, tādas kā “AKE inhibitorus” (piemēram, kaptoprilu, ramiprilu) vai tabletes ūdens izvadīšanai (diurētiskos līdzekļus, īpaši tiazīdu grupas diurētiskos līdzekļus, piemēram, hidrohlortiazīdu vai furosemīdu);

  • zāles, ko lieto asins šķidrināšanai (kumarīna grupas antikoagulantus), piemēram varfarīnu, fenprokumonu un acenokumarolu. Jūsu ārsts biežāk kontrolēs Jūsu asins recēšanas rādītājus un, ja nepieciešams, samazinās šo zāļu devu;

  • jebkuras citas zāles, ko lieto podagras ārstēšanai (probenecīdu, sulfinpirazonu).

    Pastāstiet ārstam vai farmaceitam par visām zālēm, kuras lietojat, pēdējā laikā esat lietojis vai varētu lietot. Tas attiecas arī uz bezrecepšu zālēm, ieskaitot augu izcelsmes zāles. Tas ir tāpēc, ka Milurit var ietekmēt dažu zāļu darbību. Arī dažas citas zāles var ietekmēt Milurit darbību.

    Grūtniecība un barošana ar krūti

    Ja Jūs esat grūtniece vai barojat bērnu ar krūti, ja domājat, ka Jums varētu būt grūtniecība, vai plānojat

    grūtniecību, pirms šo zāļu lietošanas konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu.

    Grūtniecība

    Nav pietiekamu datu par Milurit lietošanas drošumu grūtniecības laikā cilvēkiem. Milurit nevajadzētu lietot grūtniecēm, izņemot vienīgi tad, ja nav pieejama drošāka alternatīva, kā arī tad, ja slimība pati par sevi ietver risku mātei un nedzimušajam bērnam.

    Barošana ar krūti

    Allopurinols izdalās mātes pienā. Allopurinola lietošana barošanas ar krūti laikā nav ieteicama

    Transportlīdzekļu vadīšana un mehānismu apkalpošana

    Zāles var izraisīt reiboni, miegainību un ietekmēt Jūsu koordināciju. Ja Jums tas rodas, nevadiet transportlīdzekļus un neapkalpojiet mehānismus.

    3. Kā lietot Milurit

    Vienmēr lietojiet šīs zāles tieši tā, kā ārsts Jums teicis. Neskaidrību gadījumā vaicājiet ārstam vai farmaceitam.

    Milurit jālieto vienu reizi dienā pēc ēšanas, uzdzerot ūdeni. Zāļu lietošanas laikā Jums jādzer daudz šķidruma (2 - 3 litri dienā).

    Ja dienas deva pārsniedz 300 mg un Jums ir kuņģa un zarnu trakta blakusparādības, piemēram, slikta dūša vai vemšana (skatīt 4. punktu), Jūsu ārsts var Jums parakstīt Milurit dalītās devās, lai mazinātu šīs blakusparādības

    Jūsu ārsts vienmēr noteiks Jums nepieciešamo devu individuāli.

    Ieteicamās devas ir šādas

    Pieaugušie

    Ieteicamā sākuma deva: 100 mg vienreiz dienā. Jūsu ārsts var pakāpeniski palielināt devu, ja seruma urātu līmeņa atbildes reakcija ir neapmierinoša.

    Ieteicamā balstdeva ir:

    100 – 200 mg dienā vieglos gadījumos, 300 – 600 mg dienā vidēji smagos gadījumos,700 – 900 mg dienā smagos gadījumos.

    Ja nepieciešama devu pielāgošana ķermeņa masai (mg/kg), ieteicamā deva ir 2 – 10 mg/kg ķermeņa masas dienā.

    Lai novērstu podagras artrīta lēkmes, zāļu lietošanas sākumā Jūsu ārsts Jums parakstīs arī pretiekaisuma līdzekļus vai kolhicīnu, kas būs jālieto vienu mēnesi vai ilgāk.

    Lietošana bērniem un pusaudžiem (kas jaunāki par 15 gadiem)

    Nepieciešamība lietot bērniem ir reta, izņemot ļaundabīgas slimības (īpaši leikozi) un noteiktus enzīmu traucējumus, piemēram, Leša-Nīhana sindromu.

    Ieteicamā deva ir 10 – 20 mg/kg ķermeņa masas dienā. Dienas deva nedrīkst pārsniegt 400 mg dienā, sadalot 3 atsevišķās devās.

    Gados vecāki cilvēki

    Jūsu ārsts Jums parakstīs mazāko Milurit devu, lai kontrolētu Jūsu simptomus.

    Nieru darbības traucējumi

    Nieru darbības traucējumu gadījumā ir nepieciešama devas samazināšana. Ja Jums ir nopietni nieru darbības traucējumi Jums varētu būt jālieto mazāk par 100 mg dienā vai arī Jums varētu būt jālieto 100 mg retāk nekā reizi dienā.

    Ja Jums divas vai trīs reizes nedēļā ir hemodialīze, Jūsu ārsts var Jums parakstīt 300 mg vai 400 mg devu, kas būs jālieto uzreiz pēc dialīzes seansa.

    Ja Jums ir nieru mazspēja, ārsts var pārbaudīt Jūsu nieru darbību, īpaši, ja lietojat tabletes ūdens izvadīšanai (diurētiskos līdzekļus, īpaši tiazīdu grupas diurētiskos līdzekļus, piemēram, hidrohlortiazīdu).

    Ja Jums ir aknu darbības traucējumi

    Jūsu ārsts Jums parakstīs mazāko devu. Periodiski jākontrolē aknu darbības rādītāji, īpaši terapijas sākumā.

Slimību ar pastiprinātu urīnskābes metabolismu ārstēšana (piemēram vēzis, noteiktu enzīmu traucējumi) Pirms citotoksiskās terapijas uzsākšanas ir ieteicams koriģēt esošo augstu urīnskābes līmeni ar Milurit tabletēm. Ir svarīgi nodrošināt atbilstošu šķidruma daudzuma uzņemšanu.

Ādas reakcijas

Ja rodas ādas reakcijas, allopurinola lietošana nekavējoties jāpārtrauc. Pēc atveseļošanās no vieglām reakcijām ārsts var nolemt ārstēšanu atsākt, ja nepieciešams, lietojot allopurinolu mazā devā (piemēram, 50 mg dienā). Devu var pakāpeniski palielināt, kontrolējot ādas reakcijas un citas iespējamās blakusparādības. Ja ādas reakcijas atkārtojas, allopurinola lietošana pilnīgi jāpārtrauc, jo var rasties smagas paaugstinātas jutības reakcijas (skatīt 4. punktu).

Ja esat lietojis Milurit tabletes vairāk nekā noteikts

Ja esat lietojis Milurit tabletes vairāk nekā noteikts ,vai Jums šķiet, ka bērns norijis kādu no tabletēm, nekavējoties sazinieties ar tuvākās slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļu vai Jūsu ārstu. Lūdzu, paņemiet līdzi uz slimnīcu vai pie ārsta šo lietošanas instrukciju, kādas no pāri palikušajām tabletēm un zāļu iepakojumu, lai ārsts zinātu, kādas zāles ir norītas.

Zāļu pārdozēšana var izraisīt tādus simptomus kā slikta dūša, vemšana, caureja vai reibonis. Līdz ierodas medicīniskā palīdzība, vispirms ir ieteicams uzņemt daudz šķidruma.

Ja esat aizmirsis lietot Milurit tabletes

Ja aizmirsāt lietot devu, lietojiet to tiklīdz atceraties, ja vien laiks līdz nākamās devas lietošanas laikam nav ļoti īss.

Nelietojiet dubultu devu, lai aizvietotu aizmirsto devu. Turpiniet ārstēšanu kā parakstīts.

Ja pārtraucat lietot Milurit tabletes

Jums jālieto zāles tik ilgi, cik ārsts Jums norādījis. Nepārtrauciet Milurit lietošanu, iepriekš nekonsultējoties ar ārstu, ja vien Jums nav alerģiskas reakcijas vai citas nopietnas blakusparādības (skatīt 4.punktu).

Ja Jums ir kādi jautājumi par šo zāļu lietošanu, jautājiet ārstam vai farmaceitam.

4. Iespējamās blakusparādības

Tāpat kā visas zāles, šīs zāles var izraisīt blakusparādības, kaut arī ne visiem tās izpaužas.

Blakusparādības, kas rodas ārstēšanās laikā ar Milurit parasti ir sastopamas reti un vairumā gadījumu ir vieglas.

Blakusparādību biežums var mainīties atkarībā no lietotās devas un vienlaikus lietotām citām zālēm. Blakusparādību sastopamība ir lielāka, ja ir nieru vai aknu darbības traucējumi.

Ziņots par potenciāli dzīvībai bīstamiem ādas izsitumiem (Stīvensa-Džonsona sindromu, toksisku epidermas nekrolīzi) (skatīt 2. punktu).

Ja Jums rodas jebkuras no turpmāk minētajām uzskaitītajām blakusparādībām tajā laikā, kad lietojat Milurit, pārtrauciet šo zāļu lietošanu un nekavējoties sazinieties ar savu ārstu.

Retāk (var ietekmēt līdz 1 no 100 cilvēku)

  • alerģiskas reakcijas. Var novērot šāds pazīmes:

  • izsitumi uz ādas, ādas lobīšanās, iekaisušas lūpas un mute;

  • sejas, roku, lūpu, mēles vai rīkles pietūkums;

  • apgrūtināta norīšana vai elpošana;

  • ļoti reti var būt tādas pazīmes kā pēkšņa sēkšana, vibrējoša vai spiedoša sajūta krūškurvī un kolapss.

Nelietojiet vairāk nevienu Milurit tableti, kamēr ārsts Jums neiesaka to darīt.

Reti (var ietekmēt līdz 1 no 1000 cilvēku)

  • drudzis un drebuļi, galvassāpes, muskuļu sāpes (gripai līdzīgi simptomi) un slikta vispārējā pašsajūta;

  • jebkādas ādas pārmaiņas, piemēram, mutes, rīkles, deguna, dzimumorgānu gļotādas čūlas un konjunktivīts (sarkanas un sapampušas acis), pūšļi pa visu ādu vai ādas lobīšanās;

  • nopietnas paaugstinātas jutības reakcijas ar drudzi, ādas izsitumiem, sāpēm locītavās, aknu funkcijas testu un asinsainas rādītāju novirzēm no normas (tās var būt daudzu orgānu paaugstinātas jutības traucējumu pazīmes).

Citas iespējamas blakusparādības:

Bieži (var ietekmēt līdz 1 no 10 cilvēku)

  • ādas izsitumi;

  • paaugstināts vairogdziedzera stimulējošā hormona līmenis asinīs.

Retāk (var ietekmēt līdz 1 no 100 cilvēku)

  • slikta dūša, vemšana un caureja;

  • aknu darbības testu rādītāju novirzes no normas.

Reti (var ietekmēt līdz 1 no 1000 cilvēku)

  • sāpes locītavās vai sāpīgs cirkšna, padušu vai kakla pietūkums

  • dzelte (dzeltena āda un acu baltumi)

  • aknu darbības traucējumi, piemēram, aknu iekaisums;

  • nieru darbības traucējumi;

  • urīnskābes akmeņu veidošanās urīnizvades sistēmā, simptomi var ietvert asinis urīnā un sāpes vēderā, sānos vai cirksnī

Ļoti reti (var ietekmēt līdz 1 no 10000 cilvēku):

  • nopietna alerģiska reakcija, kas izraisa sejas vai rīkles pietūkumu;

  • nopietna, potenciāli dzīvību apdraudoša alerģiska reakcija;

  • reizēm Milurit tabletes var ietekmēt asinis, kas izpaužas ar bālumu, iekaisums mutē, vieglāku zilumu veidošanos nekā parasti, lūpu, acu, mutes vai dzimumorgānu asiņošana vai Jums var rasties sāpes rīklē vai citas infekcijas pazīmes. To parasti novēro cilvēkiem ar aknu vai nieru darbības traucējumiem. Pastāstiet par to savam ārstam, cik drīz vien iespējams;

  • Milurit var ietekmēt limfmezglus;

  • augsta temperatūra;

  • asinis urīnā (hematūrija), nieru mazspēja;

  • vemšana ar asins piejaukumu;

  • augsts holesterīna līmenis asinīs (hiperlipidēmija);

  • slikta vispārējā pašsajūta vai nespēks;

  • neparastas sajūtas, vājums, nejutīgums rokās vai kājās, nestabilitāte pēdās, durstīšanas un kņudēšanas sajūta, nespēja kustināt muskuļus (paralīze) vai samaņas zudums;

  • galvassāpes, reibonis, miegainība vai redzes traucējumi;

  • sāpes krūšu kurvī (stenokardija), augsts asinsspiediens vai lēns pulss;

  • vīriešu neauglība vai nespēja iegūt vai saglabāt erekciju;

  • krūšu palielināšanās gan vīriešiem, gan sievietēm;

  • vēdera izejas paradumu pārmaiņas, tauku klātbūtne fēcēs;

  • garšas sajūtu pārmaiņas;

  • katarakta (acs lēcas miglošanās), makulas slimība;

  • matu izkrišana vai matu krāsas pārmaiņas;

  • krampji;

  • depresija;

  • šķidruma uzkrāšanās, kas izraisa tūsku, īpaši potīšu apvidū;

  • slāpes, nogurums, ķermeņa masas zudums (tie var būt diabēta simptomi). Jūsu ārsts, iespējams, vēlēsies Jums izmērīt cukura līmeni asinīs, lai to pārbaudītu;

  • augoņi (furunkuloze, nelieli, sāpīgi sarkani mezgli uz ādas);

  • muskuļu sāpes

Nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem):

  • sāpes vēderā

    Ziņošana par blakusparādībām

    Ja Jums rodas jebkādas blakusparādības, konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu . Tas attiecas arī uz iespējamajām blakusparādībām, kas nav minētas šajā instrukcijā. Jūs varat ziņot par blakusparādībām arī tieši Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003. Tīmekļa vietne: www.zva.gov.lv

    Ziņojot par blakusparādībām, Jūs varat palīdzēt nodrošināt daudz plašāku informāciju par šo zāļu drošumu.

    5. Kā uzglabāt Milurit tabletes

    Šīm zālēm nav nepieciešami īpaši uzglabāšanas apstākļi.

    Uzglabāt šīs zāles bērniem neredzamā un nepieejamā vietā.

    Nelietot šīs zāles pēc derīguma termiņa beigām, kas norādīts uz marķējuma pēc ”EXP”. Derīguma termiņš attiecas uz norādītā mēneša pēdējo dienu.

    Neizmetiet zāles kanalizācijā vai sadzīves atkritumos. Vaicājiet farmaceitam, kā izmest zāles, kuras vairs nelietojat. Šie pasākumi palīdzēs aizsargāt apkārtējo vidi.

    6. Iepakojuma saturs un cita informācija

    Ko Milurit satur

  • Aktīvā viela ir allopurinols. Katra tablete satur 150 mg vai 200 mg allopurinola

  • Citas sastāvdaļas ir: mikrokristāliskā celuloze, nātrija cietes glikolāts (A tips), želatīns, bezūdens koloidālais silīcija dioksīds, magnija stearāts

Milurit ārējais izskats un iepakojums

Ārējais izskats:

Milurit 150 mg tabletes: Balta vai pelēkbalta, ovāla tablete ar stilizētu ” E 353” vienā pusē un dalījuma līniju otrā pusē.

Tableti var sadalīt vienādās devās.

Milurit 200 mg tabletes: Balta vai pelēkbalta, ovāla tablete ar stilizētu ” E 354” vienā pusē un SNAP (spiežamu) dalījuma līniju otrā pusē.

Tableti var sadalīt vienādās devās.

Iepakojuma veids un saturs

30; 50; 60; 70; 80; 90; 100 vai 120 tabletes dzintara krāsas stikla pudelē; ar par atvēršanu liecinošu plastmasas vāciņu, kurā iestrādāts kustību amortizators; iepakojums ievietots kartona kastītē kopā ar lietošanas instrukciju,

vai

30; 40; 50; 60; 70; 80; 90; 100 vai 120 tabletes PVH/PVDH folijā, kas sastiprināta ar alumīnija foliju; iepakojums ievietots kartona kastītē kopā ar lietošanas instrukciju.

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

Reģistrācijas apliecības īpašnieks

EGIS Pharmaceuticals PLC

Keresztúri út 30-38.

1106 Budapest,

Ungārija

Ražotājs

EGIS Pharmaceuticals PLC

Bökényföldi út 118-120

1165 Budapest,

Ungārija

EGIS Pharmaceuticals PLC

Mátyás király u. 65

9900 Körmend,

Ungārija

Šīs zāles Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) dalībvalstīs ir reģistrētas ar šādiem nosaukumiem:

Ungārija Milurit 150 mg tabletta

Milurit 200 mg tabletta

Bulgārija Милурит 150 mg таблетки

Милурит 200 mg таблетки

Čehija Milurit 150 mg

Milurit 200 mg

Latvija Milurit 150 mg tabletes

Milurit 200 mg tabletes

Lietuva Milurit 150 mg tabletės

Milurit 200 mg tabletės

Rumānija Milurit 150 mg comprimate

Milurit 200 mg comprimate

Slovākija Milurit 150 mg

Milurit 200 mg

Šī lietošanas instrukcija pēdējo reizi pārskatīta 11/2018

Lejupielādēt zāļu aprakstu

ZĀĻU APRAKSTS

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

Milurit 150 mg tabletes

Milurit 200 mg tabletes

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Milurit 150 mg tabletes

Katra tablete satur 150 mg allopurinola (allopurinolum).

Milurit 200 mg tabletes

Katra tablete satur 200 mg allopurinola (allopurinolum).

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

3. ZĀĻU FORMA

Tablete.

Milurit 150 mg tabletes

Balta vai pelēkbalta, ovāla tablete ar stilizētu ” E 353” vienā pusē un dalījuma līniju otrā pusē. Tabletes garums ir aptuveni 11 mm un platums ir aptuveni 5 mm.

Tableti var sadalīt vienādās devās.

Milurit 200 mg tabletes

Balta vai pelēkbalta, ovāla tablete ar stilizētu ” E 354” vienā pusē un SNAP (spiežamu) dalījuma līniju otrā pusē. Tabletes garums ir aptuveni 11,5 mm un platums ir aptuveni 6 mm.

Tableti var sadalīt vienādās devās.

4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1. Terapeitiskās indikācijas

Pieaugušie

  • Visas hiperurikēmijas formas, kas nav kontrolējamas ar diētas palīdzību, ieskaitot dažādas izcelsmes sekundāro hiperurikēmiju un hiperurikēmisku stāvokļu klīniskās komplikācijas, galvenokārt podagra, urātu nefropātija un urīnskābes akmeņu (nierakmeņu) šķīdināšanai un profilaksei.

  • Recidivējoši jaukti kalcija oksalāta akmeņi vienlaicīgi ar hiperurikēmiju, ja šķidruma lietošana, diēta un līdzīgi pasākumi bijuši neefektīvi.

Bērni un pusaudži

  • Dažādas izcelsmes sekundāra hiperurikēmija.

  • Urīnskābes nefropātija leikozes ārstēšanas laikā.

  • Iedzimti enzīmu deficīta traucējumi, Leša-Nīhana sindroms (daļējs vai pilnīgs hipoksantīna- guanīna fosforiboziltransferāzes deficīts) un adenīna fosforiboziltransferāzes deficīts.

4.2. Devas un lietošanas veids

Devas

Pieaugušie

Lai mazinātu blakusparādību risku, jāsāk lietot mazas Milurit devas, piemēram, 100 mg dienā. Devu var palielināt tikai tad, ja seruma urātu līmeņa atbildes reakcija ir neapmierinoša. Papildu uzmanība jāpievērš pavājinātas nieru darbības gadījumā (skatīt „Nieru darbības traucējumi”).

Ieteicams izmantot šādas dozēšanas shēmas:

100 – 200 mg dienā vieglos gadījumos,

300 – 600 mg dienā vidēji smagos gadījumos,

700 – 900 mg dienā smagos gadījumos.

Ja nepieciešama devu pielāgošana ķermeņa masai (mg/kg), ieteicamā deva ir 2 – 10 mg/kg ķermeņa masas dienā.

Pediatriskā populācija (bērni, kas jaunāki par 15 gadiem)

Ieteicamā deva ir:10 – 20 mg/kg ķermeņa masas dienā līdz pat maksimālajai devai – 400 mg dienā, sadalot 3 atsevišķās devās.

Nepieciešamība lietot bērniem ir reta, izņemot ļaundabīgas slimības (īpaši leikozi) un noteiktus enzīmu traucējumus, piemēram, Leša-Nīhana sindromu.

Gados vecāki cilvēki

Ja nav specifiskas informācijas, jālieto mazākā deva, kas spēj pietiekami pazemināt urātu līmeni. Īpaša uzmanība jāpievērš norādījumiem sadaļā „Nieru darbības traucējumi” un 4.4. apakšpunktam (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Nieru darbības traucējumi

Tā kā allopurinols un tā metabolīti tiek izvadīti caur nierēm, nieru darbības traucējumi var izraisīt zāļu un/vai to metabolītu uzkrāšanos un no tā izrietošu plazmas eliminācijas pusperioda pagarināšanos.

Turpmāk redzamā tabula atspoguļo devu pielāgošanas ieteikumus nieru darbības traucējumu gadījumā:

Kreatinīna klīrenss Dienas deva
>20 ml/min Parastā deva
10 – 20 ml/min 100 – 200 mg dienā
<10 ml/min 100 mg dienā vai garāki dozēšanas intervāli

Smagas nieru mazspējas gadījumā var būt ieteicams lietot mazāk nekā 100 mg dienā vai lietot 100 mg reizes devu retāk nekā vienu reizi dienā.

Ja pieejamas ierīces oksipurinola koncentrācijas plazmā noteikšanai, deva jāpielāgo tā, lai plazmas oksipurinola līmenis nepārsniegtu 100 mikromolus litrā (15,2 mg/l).

Allopurinols un tā metabolīti tiek izvadīti ar hemodialīzi. Ja hemodialīze tiek veikta divas līdz trīs reizes nedēļā, jāapsver alternatīva dozēšanas shēma ar 300 – 400 mg allopurinola uzreiz pēc katra dialīzes seansa, starplaikos nelietojot.

Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem allopurinols un tiazīdu grupas diurētiskie līdzekļi vienlaikus jāordinē ar īpašu piesardzību. Allopurinols jāordinē vismazākajā efektīvajā devā, rūpīgi monitorējot nieru darbību (skatīt 4.5. apakšpunktu).

Aknu darbības traucējumi

Pacientiem ar aknu darbības traucējumiem jāsamazina deva. Terapijas sākumā periodiski jākontrolē aknu darbības rādītāji.

Slimību ar pastiprinātu urīnskābes metabolismu, piemēram, jaunveidojumu, Leša-Nīhana sindroma, ārstēšana

Ja pacietam ir hiperurikēmija un/vai hiperurikozūrija, pirms citotoksiskās terapijas sākšanas to ieteicams koriģēt ar allopurinolu. Ir svarīgi nodrošināt pietiekamu hidratāciju, lai uzturētu optimālu diurēzi un sārminātu urīnu, un pastiprinātu urīna urātu/urīnskābes šķīdību. Jālieto iespējami mazākā ieteiktā allopurinola deva.

Ja urātu nefropātijas vai citas slimības rezultātā pasliktinājusies nieru darbība, skatīt sadaļu „Nieru darbības traucējumi”.

Šie pasākumi var samazināt ksantīna un/vai oksipurinola izgulsnēšanos, kas var pasliktināt klīnisko stāvokli (skatīt arī 4.5. un 4.8. apakšpunktu).

Ieteikumi novērošanai

Deva jāpielāgo, pamatojoties uz rādītājiem, kas iegūti noteiktos laika intervālos kontrolējot seruma urātu koncentrāciju un urīna urātu/urīnskābes līmeni.

Ieteicamā deva ādas reakciju gadījumā:
Ja rodas ādas reakcijas, allopurinola lietošana nekavējoties jāpārtrauc. Pēc atgūšanās no vieglas reakcijas allopurinolu pēc tam, kad ir rūpīgi izvērtēti riski, var lietot atkārtoti mazā devā (piemēram, 50 mg dienā). Pēc tam devu var pakāpeniski palielināt, vienlaikus novērojot ādas reakcijas un citas iespējamās blakusparādības. Ja izsitumi atkārtojas, allopurinola lietošana pilnīgi jāpārtrauc, ņemot vērā, ka var attīstīties smagākas paaugstinātas jutības reakcijas (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Lietošanas veids

Iekšķīgai lietošanai

Milurit tablete jālietot iekšķīgi vienreiz dienā pēc ēšanas. Tās panesamība ir labi panesama, īpaši pēc ēdienreizes. Ja dienas deva pārsniedz 300 mg un novēro gastrointestinālu nepanesību, var apsvērt devas sadalīšanu vairākām lietošanas reizēm.

4.3. Kontrindikācijas

Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām.

4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Paaugstinātas jutības sindroms, SDžS un TEN

Paaugstinātas jutības reakcijas allopurinola lietošanas laikā var izpausties dažādos veidos, ieskaitot makulopapulāru eksantēmu, paaugstinātas jutības sindromu (zināmu arī kā DRESS), Stīvensa-Džonsona sindromu (SDžS) un toksisku epidermas nekrolīzi (TEN).

Šīs reakcijas ir klīniskas diagnozes un to rašanās ir pamats lēmuma pieņemšanai. Ja šādas reakcijas rodas terapijas laikā jebkurā brīdī, allopurinola lietošana nekavējoties jāpārtrauc. Pacientiem ar paaugstinātas jutības sindromu un SDžS/TEN atkārtota lietošana nav pieļaujama. Ādas paaugstinātas jutības reakciju novēršanai var būt lietderīgi izmantot kortikosteroīdus. (skatīt 4.8. apakšpunktā – Imūnās sistēmas traucējumi un Ādas un zemādas audu bojājumi).

HLA-B*5801 alēle

Ir zināms, ka HLA-B*5801 alēlei ir saistība ar allopurinolu saistītā paaugstinātas jutības sindroma (DRESS) un SDžS / TEN attīstību. HLA-B * 5801 alēles biežums dažādu etnisko grupu vidū ir ļoti atšķirīgs: līdz 20% Han Ķīnas iedzīvotāju starpā, 8-15% Taizemes iedzīvotāju vidū, 12% Korejas iedzīvotāju vidū un 1-2% Japānas vai Eiropas izcelsmes iedzīvotāju starpā.

Pirms allopurinola terapijas sākšanas pacientu apakšgrupās, kurās ir zināms, ka šīs alēles izplatība ir augsta, jāapsver HLA-B*5801 skrīnings. Hroniska nieru slimība var palielināt risku šiem pacientiem. Gadījumos, ja nav pieejama HLA-B*5801 genotipa noteikšana pacientiem ar Han Ķīnas, Taizemes vai Korejas izcelsmi, pirms ārstēšanas uzsākšanas ir rūpīgi jānovērtē un jāapsver, vai paredzamais ieguvums atsver potenciālo risku. Genotipēšanas izmantošana citās pacientu populācijās nav noteikta.

Ja ir zināms, ka pacientiem ir HLA-B*5801 genotips (it īpaši Han Ķīnas, Taizemes vai Korejas izcelsmes), allopurinola lietošanu nedrīkst sākt, izņemot, ja nav citu pamatotu terapeitisku risinājumu un paredzamais ieguvums atsver potenciālo risku. Īpaša uzmanība jāpievērš paaugstinātas jutības sindroma vai SDžS / TEN pazīmēm, un pacients ir jāinformē par nepieciešamību nekavējoties pārtraukt zāļu lietošanu pēc pirmo simptomu parādīšanās.

Pacientiem, kuriem nav HLA-B *5801 alēle, neatkarīgi no to etniskās izcelsmes tomēr var rasties SDžS / TEN.

Hroniski nieru darbības traucējumi

Pacientiem ar hronisku nieru mazspēju un vienlaikus lietojot diurētisku līdzekli, īpaši tiazīdus, var pieaugt paaugstinātas jutības reakciju, arī allopurinola izraisītu SDžS / TEN, attīstīšanās risks. Īpaša uzmanība jāpievērš paaugstinātas jutības sindroma vai SDžS / TEN pazīmēm, un pacienti jāinformē par nepieciešamību nekavējoties un pilnīgi pārtraukt terapiju pēc pirmās simptomu parādīšanās (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Aknu vai nieru darbības traucējumi

Pacientiem ar aknu vai nieru darbības traucējumiem jālieto samazinātas devas (skatīt 4.2. apakšpunktu). Pacientiem, kas lieto zāles hipertensijas vai sirds mazspējas ārstēšanai, piemēram, diurētiskos līdzekļus vai AKE inhibitorus, var būt arī nieru darbības traucējumi, tāpēc šiem pacientiem allopurinols jālieto piesardzīgi.

Asimptomātiska hiperurikēmija

Asimptomātiska hiperurikēmija pati par sevi parasti netiek uzskatīta par indikāciju Milurit lietošanai. Šo stāvokli var novērst uztura un šķidruma lietošanas maiņa un pamatcēloņa ārstēšana.

Akūta podagras lēkme

Allopurinolu nedrīkst sākt lietot, pirms nav pilnībā pārgājusi akūtā podagras lēkme, jo tas var veicināt nākamo lēkmi.

Lietojot allopurinolu, tāpat kā urikozūriskus līdzekļus, terapijas sākumā var rasties akūta podagras artrīta lēkme. Tāpēc terapijas sākumā vismaz 1 mēnesi ieteicams profilaktiski ordinēt piemērotu pretiekaisuma līdzekli vai kolhicīnu. Sīkāka informācija par piemērotu devu, piesardzību un brīdinājumiem atrodama literatūrā.

Ja pacientiem allopurinola lietošanas laikā attīstās akūta lēkme, ārstēšana jāturpina, nemainot devu. Akūta lēkme jāārstē ar piemērotu pretiekaisuma līdzekli.

Azatioprīns vai 6-merkaptopurīns
Allopurinolu nedrīkst parakstīt pacientiem, kas tiek ārstēti ar azatioprīnu vai 6-merkaptopurīnu, ja vien šo zāļu deva nav samazināta līdz 25% no sākotnēji parakstītās devas (skatīt 4.5. apakšpunktu).

Ksantīna izgulsnēšanās

Ja urātu veidošanās ir būtiski palielināta (piemēram, ļaundabīgas slimības un to terapija, Leša-Nīhana sindroms), ksantīna absolūtā koncentrācija urīnā retos gadījumos var paaugstināties tik lielā mērā, ka tas var sākt izgulsnēties urīnceļos. Šo risku var samazināt ar pietiekamu hidratāciju, lai panāktu optimālu urīna atšķaidījumu.

Ietekme uz urīnskābes nierakmeņiem

Atbilstoša terapija ar allopurinolu šķīdinās lielus urīnskābes akmeņus nieres bļodiņā, radot nelielu sastrēguma risku urīnvadā.

Ārstējot renālu podagru un urīnskābes akmeņus, izdalītā urīna daudzumam jābūt vismaz 2 l dienā, urīna pH jāuztur robežās no 6,4 līdz 6,8.

Hemohromatoze:

Allopurinola primārā darbība podagras ārstēšanā ir fermenta – ksantīna oksidāzes – inhibēšana. Ksantīna oksidāze var būt iesaistīta aknās nogulsnētas dzelzs samazināšanā un klīrensā. Dažos pētījumos ar grauzējiem tika konstatēta palielināta dzelzs uzkrāšanās dzīvniekiem, kuri ārstēti ar allopurinolu, turpretim citiem – tā netika konstatēta. Pētījumā ar 28 veseliem brīvprātīgajiem netika novērotas izmaiņas saistībā ar dzelzs uzkrāšanos aknās allopurinola terapijas laikā. Nav veikti attiecīgi pētījumi ar cilvēkiem, kuros pētīts allopurinola lietošanas drošums, to ordinējot pacientiem ar hemohromatozi. Allopurinola lietošana pacientiem vai viņu tuviem radiniekiem jāuzsāk piesardzīgi.

Vairogdziedzera darbības traucējumi

Ilgstošā atklāta pētījuma pagarinājumā tika novērots palielināts TSH līmenis (> 5,5 μSV / ml) pacientiem, kuri ilgstoši lietoja allopurinolu (5,8%). Lietojot allopurinolu pacientiem ar vairogdziedzera darbības traucējumiem, jāievēro piesardzība.

4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

6-merkaptopurīns un azatioprīns

Azatoprīns tiek metabolizēts līdz 6-merkaptopurīnam, ko inaktivē ar ksantīna oksidāzes iedarbību. Ja 6-merkaptopurīns vai azatioprīns tiek lietots vienlaicīgi ar allopurinolu, jālieto tikai viena ceturtdaļa no parastās 6-merkaptopurīna vai azatioprīna devas, jo ksantīna oksidāzes inhibīcija pagarinās to darbību. Ja deva netiek samazināta, šo zāļu koncentrācija serumā var sasniegt toksiskas iedarbības līmeni (skatīt 4.4. apakšpunktu)

Vidarabīns (adenīna arabinozīds)

Pierādīts, ka allopurinola klātbūtnē vidarabīna eliminācijas pusperiods pagarinās. Ja abas šīs zāles tiek lietotas vienlaikus, pastiprināta uzmanība jāpievērš toksiskas ietekmes atklāšanai.

Salicilāti un urikozūriskie līdzekļi

Galvenais allopurinola metabolīts oksipurinols ir terapeitiski aktīvs. Līdzīgi kā urāti, tas izdalās caur nierēm. Zāles ar urikozūrisku iedarbību, piemēram, probenecīds vai lielas salicilātu devas, var paātrināt oksipurinola izdalīšanos. Tas var pazemināt allopurinola terapeitisko aktivitāti, tomēr katrs gadījums jāizvērtē individuāli.

Hlorpropamīds

Pacientiem ar pavājinātu nieru darbību allopurinola lietošana vienlaikus ar hlorpropamīdu var paaugstināt pagarinātas hipoglikēmiskās aktivitātes risku, jo allopurinols un hlorpropamīds konkurējoši izdalās caur nieru kanāliņiem.

Kumarīna grupas antikoagulanti

Retos gadījumos saņemti ziņojumi par varfarīna vai citu kumarīna grupas antikoagulantu darbības pastiprināšanos, lietojot vienlaikus ar allopurinolu, tāpēc visi pacienti, kas lieto antikoagulantus, rūpīgi jānovēro.

Fenitoīns

Allopurinols var aizkavēt fenitoīna oksidāciju aknās, taču šīs ietekmes klīniskā nozīme nav pierādīta.

Teofilīns

Ziņots par teofilīna metabolisma kavēšanu. Šīs mijiedarbības mehānismu var skaidrot ar ksantīna oksidāzes iesaistīšanos teofilīna biotransformācijas procesā cilvēkam. Pacientiem, kas sāk lietot allopurinolu vai palielina tā devu, jākontrolē teofilīna līmenis.

Ampicilīns/amoksicilīns

Ziņots, ka pacientiem, kuri lieto ampicilīnu vai amoksicilīnu vienlaikus ar allopurinolu, biežāk radās ādas izsitumi, salīdzinot ar pacientiem, kuri nelieto abas šīs zāles. Ziņotās sakarības cēlonis nav noteikts. Tomēr, pacientiem, kas lieto allopurinolu, kad vien iespējams, iesaka izvēlēties ampicilīnam un amoksicilīnam alternatīvas zāles.

Citostatiskie līdzekļi (piem. ciklofosfamīds, doksorubicīns, bleomicīns, prokarbazīns, mehloretamīns)

Lietojot vienlaicīgi allopurinolu un citostatiskus līdzekļus (piemēram, ciklofosfamīdu, doksorubicīnu, bleomicīnu, prokarbazīnu, alkilhalogenīdus), asins diskrāzijas rodas biežāk nekā tad, ja šīs aktīvās vielas tiek ievadītas vienas. Šī iemesla dēļ jāveic regulāra asins ainas kontrole.

Pacientiem ar neoplastiskām slimībām (izņemot leikozi) ziņots par paaugstinātu kaula smadzeņu nomākumu ciklofosfamīda un citu citotoksisku līdzekļu ietekmē, ja tos lieto vienlaikus ar allopurinolu. Tomēr, labi kontrolētā pētījumā ar pacientiem, kuri lietoja ciklofosfamīdu, doksorubicīnu, bleomicīnu, prokarbazīnu un/vai mehloretamīnu (hlormetīna hidrohlorīdu), allopurinols nepaaugstināja šo citotoksisko līdzekļu izraisītu toksisko reakciju.

Alumīnija hidroksīds

Ja vienlaicīgi ar allopurinolu tiek lietots alumīnija hidroksīds, allopurinola efektivitāte var samazināties. Starp abu zāļu lietošanu jāievēro vismaz 3 stundu intervāls.

Ciklosporīns

Ziņojumi liecina par to, ka allopurinola vienlaikus lietošana var paaugstināt ciklosporīna plazmas koncentrāciju. Lietojot abas šīs zāles vienlaicīgi, jāņem vērā paaugstināts ciklosporīna toksicitātes risks.

Didanozīns

Veseliem brīvprātīgajiem un pacientiem ar HIV, kas saņēma didanozīnu, maksimālā didanozīna plazmas koncentrācija (Cmax) un zemlīknes laukums (AUC), lietojot vienlaikus ar allopurinolu (300 mg dienā), bija aptuveni divreiz lielāks; terminālais eliminācijas pusperiods nemainījās. Abu šo zāļu vienlaicīga lietošana parasti nav ieteicama. Ja no vienlaicīgas lietošanas nevar izvairīties, var būt nepieciešama didanozīna devas samazināšana, pacients rūpīgi jānovēro.

AKE inhibitori

Vienlaicīga lietošana ar allopurinolu saistīta ar palielinātu leikopēnijas rašanās risku, īpaši pacientiem ar nieru darbības traucējumiem. Tādēļ ieteicams ievērot piesardzību.

Ziņots par palielinātu paaugstinātas jutības risku, ja allopurinolu lieto kopā ar AKE inhibitoriem, īpaši nieru darbības traucējumu gadījumā.

Lietojot vienlaikus kaptoprilu un allopurinolu, var palielināties ādas izsitumu risks, īpaši pacientiem ar hronisku nieru mazspēju.

Diurētiskie līdzekļi

Ziņots par allopurinola un furosemīda mijiedarbību, kas izraisa paaugstinātu urātu koncentrāciju serumā un oksipurinola koncentrāciju plazmā.

Ziņots par palielinātu paaugstinātas jutības risku, lietojot allopurinolu kopā ar diurētiskiem līdzekļiem, īpaši tiazīdiem, galvenokārt nieru darbības traucējumu gadījumā.

4.6. Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Nav pietiekamu datu par allopurinola lietošanas drošumu grūtniecības laikā cilvēkiem. Reproduktīvās toksicitātes pētījumos ar dzīvniekiem iegūti pretrunīgi rezultāti (skatīt 5.3. apakšpunktu).

Grūtniecības laikā drīkst lietot vienīgi tad, ja nav pieejama drošāka alternatīva, kā arī tad, ja slimība pati par sevi ietver risku mātei un nedzimušajam bērnam.

Barošana ar krūti

Allopurinols un tā metabolīts oksipurinols izdalās mātes pienā. Allopurinola lietošana barošanas ar krūti laikā nav ieteicama . Sievietei, kura lietoja 300 mg allopurinolu dienā, pienā konstatēja 1,4 mg/l allopurinola un 53,7 mg/l oksipurinola. Nav pieejami dati par allopurinola vai tā metabolīta iedarbību uz zīdaini.

4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Tā kā pacientiem, kas lieto allopurinolu, novērotas tādas blakusparādības kā miegainība, vertigo un ataksija, pacientiem, kas lieto allopurinolu, pirms sēšanās pie stūres, mehānismu apkalpošanas vai dalības bīstamās aktivitātēs jāievēro piesardzība, kamēr nav iegūta pārliecība, ka allopurinols negatīvi neietekmē viņu spējas.

4.8. Nevēlamās blakusparādības

Par šīm zālēm nav pieejami mūsdienīgi klīniski dati, kas būtu lietojami kā atbalsts blakusparādību biežuma noteikšanai. Blakusparādību biežums var mainīties atkarībā no lietotās devas un vienlaikus lietotām citām zālēm.

Blakusparādību biežuma kategorijas ir aprēķinātas: vairumam blakusparādību piemēroti dati biežuma aprēķināšanai nav pieejami. Blakusparādības, kas konstatētas pēcreģistrācijas novērtēšanas laikā, uzskatāmas par retām vai ļoti retām. Blakusparādības ir sakārtotas pēc biežuma, izmantojot šādu klasifikāciju:

ļoti bieži (≥1/10);

bieži (≥1/100 līdz <1/10);

retāk (≥1/1000 līdz <1/100);

reti (≥1/10 000 līdz <1/1000);

ļoti reti (<1/10 000);

nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem).

Blakusparādības saistībā ar allopurinola lietošanu vispārējā ārstētā populācijā ir reti sastopamas un, galvenokārt, maznozīmīgas. Nieru un/vai aknu darbības traucējumu gadījumā nevēlamo blakusparādību sastopamība ir lielāka.

1.tabula. Blakusparādības
Orgānu sistēmu klasifikācija Biežums Blakusparādība
Infekcijas un infestācijas Ļoti reti Furunkuls
Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi Ļoti reti

Agranulocitoze1,

aplastiskā anēmija1,

trombocitopēnija1

granulocitoze,

leikopēnija,

leikocitoze,

eozinofīlija un izolēta eritrocītiskā aplāzija

Imūnās sistēmas traucējumi Retāk Paaugstināta jutība2
Ļoti reti

Angioimūnblastiskā T šūnu limfoma3,

anafilaktiska reakcija

Vielmaiņas un uztures traucējumi Ļoti reti

Cukura diabēts, hiperlipidēmija

Psihiskie traucējumi Ļoti reti Depresija
Nervu sistēmas traucējumi Ļoti reti

Koma,

paralīze,

ataksija,

perifēra neiropātija,

parestēzija,

miegainība,

galvassāpes,

garšas sajūtu pārmaiņas

Acu bojājumi Ļoti reti

Katarakta,

redzes traucējumi,

makulopātija

Ausu un labirinta bojājumi Ļoti reti Vertigo
Sirds funkcijas traucējumi Ļoti reti

Stenokardija,

bradikardija

Asinsvadu sistēmas traucējumi Ļoti reti Hipertensija
Kuņģa-zarnu trakta traucējumi Retāk

Vemšana4,

slikta dūša4,

caureja

Ļoti reti

Vemšana ar asins piejaukumu,

Steatoreja,

Stomatīts,

Vēdera izejas paradumu pārmaiņas

Nav zināmi Sāpes vēderā
Aknu un/vai žults izvades sistēmas traucējumi Retāk Aknu darbības rādītāju novirzes5
Reti Hepatīts (ieskaitot aknu nekrozi un granulomatozu hepatītu)5
Ādas un zemādas audu bojājumi Bieži Izsitumi
Reti

Stīvensa-Džonsona sindroms/toksiska epidermas nekrolīze6

Ļoti reti

Angioedēma7,

zāļu izraisīti izsitumi uz ādas,

alopēcija,

matu krāsas pārmaiņas

Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi Ļoti reti Muskuļu sāpes
Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi Reti Urolitiāze
Ļoti reti

Hematūrija, azotēmija

Reproduktīvās sistēmas traucējumi un krūts slimības Ļoti reti

Vīriešu neauglība,

erektilā disfunkcija,

ginekomastija

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā Ļoti reti

Tūska,

nogurums,

astēnija,

pireksija8

Izmeklējumi Bieži Paaugstināts vairogdziedzera stimulējošā hormona līmenis9

1Ziņojumi par trombocitopēniju, agranulocitozi un aplastisko anēmiju saņemti ļoti reti, galvenokārt personām ar nieru un/vai aknu darbības traucējumiem. Tas pierāda, ka šīs pacientu grupas jānovēro īpaši rūpīgi (skatīt 4.2. un 4.4. apakšpunktu).

2Retos gadījumos rodas smagas paaugstinātas jutības reakcijas, tostarp ādas reakcijas, kas saistītas ar ādas eksfoliāciju, drudzi, limfadenopātiju, artralģiju un/vai eozinofiliju, tai skaitā Stīvensa-Džonsona sindromu (SDžS) un toksisku epidermas nekrolīzi (TEN) (skatīt “Ādas un zemādas audu bojājumi”). Saistīta vaskulīta un audu atbildes reakcija var izpausties dažādos veidos, ietverot hepatītu, nieru darbības traucējumus, akūtu holangītu, ksantīna akmeņus un ļoti reti – krampjus. Ļoti reti ziņots par akūtu anafilaktisku šoku. Ja rodas šādas reakcijas, kas var būt terapijas laikā jebkurā brīdī, Milurit lietošana jāpārtrauc nekavējoties un pilnīgi.

Aizkavēti daudzu orgānu paaugstinātas jutības traucējumi (zināms kā paaugstinātas jutības sindroms jeb DRESS) ar drudzi, izsitumiem, vaskulītu, limfadenopātiju, pseidolimfomu, sāpēm locītavās, leikopēniju, eozinofiliju, hepatosplenomegāliju, aknu funkcijas testu rādītāju novirzēm no normas, žultsceļu anomāliju (intrahepatisko žultsceļu destrukcija un izzušana) dažādās kombinācijās. Var būt iesaistīti arī citi orgāni, piemēram, aknas, plaušas, nieres, aizkuņģa dziedzeris, miokards un resnā zarna. Ja šādas reakcijas rodas (un tas var notikt ārstēšanās laikā jebkurā brīdī), Milurit lietošana jāpārtrauc nekavējoties un pilnīgi.

Pacientiem, kuriem ir paaugstinātas jutības sindroms un SDžS/TEN, atkārtota šo zāļu lietošana nav pieļaujama. Ādas paaugstinātas jutības reakciju novēršanai var būt lietderīgi izmantot kortikosteroīdus.

Ja ir attīstījušās vispārējas paaugstinātas jutības reakcijas, nieru un/vai aknu bojājumi parasti ir bijuši sastopami īpaši tad, ja iznākums ir bijis letāls (skatīt 4.4. apakšpunktu).

3Pēc ģeneralizētas limfadenopātijas biopsijas angioimūnblastiskā T šunu limfoma aprakstīta ļoti reti. Šķiet, ka pēc allopurinola pārtraukšanas tā ir atgriezeniska.

4Agrīnos klīniskajos pētījumos tika ziņots par sliktu dūšu un vemšanu. Vēlākos ziņojums norādīts, ka šī reakcija nav nopietna problēma, jo var tikt novērsta, lietojot allopurinolu pēc ēšanas.

5Ziņots par aknu funkciju traucējumiem bez atklātiem ģeneralizētas paaugstinātas jutības reakcijas pierādījumiem.

6Ādas reakcijas ir visbiežāk novērotās reakcijas un tās var parādīties lietošanas laikā jebkurā brīdī. Tā var būt nieze, makulopapulāri izsitumi, dažreiz ar zvīņošanos, dažreiz purpurveida, retos gadījumos eksfoliatīvi, kā Stīvensa-Džonsona sindroms un toksiskā epidermas nekrolīze (SDžS/TEN). Ja šādas reakcijas rodas, Milurit lietošana jāpārtrauc nekavējoties. Visaugstāko SDžS/TEN vai citu nopietnu paaugstinātas jutības reakciju risku novēro pirmo ārstēšanas nedēļu laikā. Vislabākos rezultātus šo reakciju novēršanā var sasniegt, ja tās savlaicīgi diagnosticē un pārtrauc jebkuru aizdomīgo zāļu lietošanu. Ja reakcijas bijušas vieglas, pēc to novēršanas nepieciešamības gadījumā var apsvērt allopurinola lietošanas atsākšanu mazā devā (piemēram, 50 mg dienā), to pakāpeniski paaugstinot. Ir zināms, ka HLA-B*5801 alēlei ir saistība ar allopurinolu saistītā paaugstinātas jutības sindroma un SDžS/TEN attīstību. Ja izsitumi atjaunojas, allopurinola lietošana jāpārtrauc pilnīgi, jo var rasties daudz smagākas paaugstinātas jutības reakcijas (skatīt “Imūnās sistēmas traucējumi”). Ja nevar izslēgt SDžS/TEN vai citas nopietnas paaugstinātas jutības reakcijas, allopurinola lietošanu atsākt NEDRĪKST, jo pastāv smagu un pat letālu reakciju risks. Lēmuma pieņemšanas pamatā paliek SDžS/TEN vai citu nopietnu paaugstinātas jutības reakciju diagnoze.

7Ziņots par angioedēmas rašanos ar ģeneralizētākas paaugstinātas jutības reakcijas simptomiem un pazīmēm un bez tām.

8Ziņots par drudzi ar ģeneralizētākas paaugstinātas jutības reakcijas uz allopurinolu simptomiem un pazīmēm un bez tām (skatīt “Imūnās sistēmas traucējumi”).

9 Paaugstināts vairogdziedzera stimulējošā hormona (TSH) līmenis attiecīgajos pētījumos nenorādīja par jebkādu ietekmi uz brīvā T4 līmeni, vai arī TSH līmenis liecināja par subklīnisku hipotireozi.

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvuma/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003.

Tīmekļa vietne: www.zva.gov.lv

4.9. Pārdozēšana

Ziņots, ka pēc 22,5 g allopurinola lietošanas blakusparādības neradās. Ziņots, ka pacientam, kas bija lietojis 20 g allopurinola, radās slikta dūša, vemšana, caureja un reibonis. Pēc vispārējiem atbalsta pasākumiem pacients atveseļojās.

Masīva allopurinola uzsūkšanās var būtiski aizkavēt ksantīna oksidāzes aktivitāti, kam nevajadzētu izraisīt nevēlamu iedarbību, ja vien vienlaikus netiek lietotas tādas zāles kā 6-merkaptopurīns un/vai azatioprīns.

Ārstēšana

Specifisks antidots nav zināms.

Pietiekama šķidruma ievadīšana, lai uzturētu optimālu urīna izdalīšanos, veicina allopurinola un tā metabolītu izdalīšanos. Ja nepieciešams, var sākt hemodialīzi.

5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1. Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: pretpodagras līdzekļi, urīnskābes veidošanos inhibējoši līdzekļi,

ATĶ kods: M04AA01

Darbības mehānisms

Allopurinols ir ksantīna oksīdāzes inhibitors. Allopurinols un tā galvenais metabolīts oksipurinols pazemina urīnskābes līmeni plazmā un urīnā, inhibējot ksantīna oksidāzi, enzīmu, kas katalizē hipoksantīna oksidāciju par ksantīnu un ksantīna oksidāciju par urīnskābi. Dažiem, bet ne visiem pacientiem ar hiperurikēmiju, papildu purīna katabolisma inhibīcijai de novo purīna biosinēze tiek nomākta, inhibējot hipoksantīna guanīna fosforiboziltransferāzes atgriezenisko saiti. Citi allopurinola metabolīti ir allopurinola ribozīds un oksipurinola-7 ribozīds.

5.2. Farmakokinētiskās īpašības

Uzsūkšanās

Allopurinols ir aktīvs, lietojot iekšķīgi, un ātri uzsūcas no kuņģa un zarnu trakta augšējās daļas. Pētījumos allopurinols noteikts asinīs 30-60 minūtes pēc devas lietošanas. Biopieejamības rādītāji ir robežās no 67 līdz 90%. Allopurinola maksimālā plazmas koncentrācija parasti tiek sasniegta apmēram 1,5 stundas pēc perorālas allopurinola lietošanas, bet tā strauji krītas un pēc 6 stundām ir tikko nosakāma. Oksipurinola maksimālā plazmas koncentrācija parasti tiek sasniegta apmēram 3-5 stundas pēc perorālas allopurinola lietošanas un ir daudz noturīgāka.

Izkliede

Allopurinols ļoti nedaudz saistās ar plazmas olbaltumvielām, tāpēc nav domājams, ka izmaiņas saistībā ar olbaltumvielām būtiski ietekmētu klīrensu. Allopurinola šķietamais izkliedes tilpums ir apmēram 1,6 l/kg, kas liecina par relatīvi plašu izkliedi audos. Nav ziņots par allopurinola koncentrāciju cilvēka audos, taču ļoti iespējams, ka allopurinols un oksipurinols visaugstākajā koncentrācijā būs atrodams aknās un zarnu gļotādā, kur ksantīna oksidāzes aktivitāte ir augsta.

Biotransformācija

Galvenais allopurinola metabolīts ir oksipurinols. Citi allopurinola metabolīti ir allopurinola-ribozīds un oksipurinola-7- ribozīds.

Eliminācija

Apmēram 20% lietotā allopurinola izdalās ar fēcēm 48 - 72 stundu laikā. Allopurinola eliminācija notiek galvenokārt ar ksantīna oksidāzes un aldehīda oksidāzes starpniecību, metaboliski pārveidojoties par oksipurinolu; mazāk nekā 10% neizmainītu zāļu izdalās ar urīnu. Allopurinola plazmas eliminācijas pusperiods ir apmēram 0.5-1.5 stundas.

Oksipurinols ir mazāk spēcīgs ksantīna oskidāzes inhibitors nekā allopurinols, bet tā plazmas eliminācijas pusperiods ir daudz garāks. Cilvēkam tas ir 13 līdz 30 stundas. Tāpēc efektīva ksantīna oksidāzes inhibīcija ilgāk par 24 stundām tiek uzturēta ar vienu allopurinola devu dienā. Pacientiem ar normālu nieru darbību oksipurinols pakāpeniski uzkrāsies, līdz tiks sasniegts stabils oksipurinola plazmas līdzsvara stāvoklis. Šādiem pacientiem, lietojot 300 mg allopurinola dienā, plazmas oksipurinola koncentrācija būs 5–10 mg/l.

Oksipurinols izdalās neizmainītā veidā ar urīnu, tomēr tam ir garš eliminācijas pusperiods, jo tas reabsorbējas nieru kanāliņos. Ziņots par eliminācijas pusperioda rādītājiem robežās no 13,6 līdz 29 stundām. Pretrunīgos rādītājus var skaidrot ar atšķirībām pētījuma dizainā un/vai atšķirīgu pacientu kreatinīna klīrensu.

Farmakokinētika pacientiem ar nieru darbības traucējumiem

Allopurinola un oksipurinola klīrenss pacientiem ar nieru darbības traucējumiem ir būtiski samazināts, tāpēc ilgstošas lietošanas laikā allopurinola plazmas koncentrācija paaugstinās. Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem un kreatinīna klīrensu 10 – 20 ml/min, kas ilgstoši lietoja 300 mg allopurinola dienā, plazmas oksipurinola koncentrācija bija apmēram 30 mg/l. Pacienti ar normālu nieru darbību šādu koncentrāciju sasniegtu, ilgstoši lietojot 600 mg alpurinola dienā. Tāpēc pacientiem ar nieru darbības traucējumiem jāsamazina Milurit deva.

Farmakokinētika gados vecākiem cilvēkiem

Zāļu kinētiku nevar ietekmēt nekas cits, kā vien nieru funkcijas pasliktināšanās (skatīt “Farmakokinētika pacientiem ar nieru darbības traucējumiem”).

5.3. Preklīniskie dati par drošumu

Mutagenitāte

Citoģenētiskie pētījumi liecina, ka allopurinols koncentrācijās līdz 100 mikrogramiem/ml in vitro un devās līdz 600 mg/dienā in vivo vidēji 40 mēnešu periodā, neinducē hromosomu aberācijas cilvēka asinsķermenīšos.

Allopurinols neveido nitrozo savienojumus in vitro vai arī neietekmē limfocītu transformāciju in vitro.

Bioķīmisko un citu citoloģisko izmeklējumu dati pārliecinoši uzrāda, ka allopurinolam nav kaitīgas ietekmes uz DNS nevienā šūnas attīstības cikla stadijā, un ka tas nav mutagēns.

Kancerogenitāte

Pelēm un žurkām, ko ārstēja ar allopurinolu līdz 2 gadu periodam, pierādījumi par kancerogenitāti nav novēroti.

Teratogenitāte

Vienā pētījumā ar pelēm, kas 10. un 13. gestācijas dienā saņēma 50 vai 100 mg/kg intraperitoneāli, konstatēja augļa anomālijas, kamēr līdzīgā pētījumā žurkām, kas 12. gestācijas dienā saņēma 120 mg/kg, augļa anomālijas nekonstatēja. Plašos lielu devu pētījumos, kur peles (līdz 100 mg/kg/dienā), žurkas (līdz 200 mg/kg/dienā) un truši (līdz 150 mg/kg/dienā) no 8. līdz 16. gestācijas dienai saņēma lielas allopurinola devas, teratogēnisku efektu nekonstatēja.

In vitro embriotoksicitātes pētījumā peļu augļa siekalu dziedzeru audu kultūrā konstatēja, ka nav sagaidāma allopurinola toksiska ietekme uz augli bez toksiskas ietekmes uz māti.

6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1. Palīgvielu saraksts

Mikrokristāliskā celuloze

Nātrija cietes glikolāts (A tips)

Želatīns

Bezūdens koloidālais silīcija dioksīds

Magnija stearāts

6.2. Nesaderība

Nav piemērojama.

6.3. Uzglabāšanas laiks

5 gadi

6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Šīm zālēm nav nepieciešami īpaši uzglabāšanas apstākļi

6.5. Iepakojuma veids un saturs

30; 50; 60; 70; 80; 90; 100 vai 120 tabletes dzintara krāsas stikla pudelē, ar par atvēršanu liecinošu plastmasas vāciņu, kurā iestrādāts kustību amortizators; iepakojums ievietots salocītā kartona kastītē kopā ar lietošanas instrukciju.

30; 40; 50; 60; 70; 80; 90; 100 vai 120 tabletes PVH/PVDH folijā, kas sastiprināta ar alumīnija foliju; iepakojums ievietots salocītā kartona kastītē kopā ar lietošanas instrukciju.

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos

Nav īpašu prasību.

Neizlietotās zāles vai izlietotie materiāli jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām.

7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

EGIS Pharmaceuticals PLC

Keresztúri út 30-38.

1106 Budapest,

Ungārija

8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(-I)

9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Reģistrācijas datums: {GGGG. DD. mēnesis}

10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

11/2018

Milurit variācijas