Melipramin 25 mg apvalkotās tabletes
Zālēm nav nepieciešami īpaši uzglabāšanas apstākļi.
Imipramini hydrochloridum
ZĀĻU NEPAMATOTA LIETOŠANA IR KAITĪGA VESELĪBAI
00-0556-01
00-0556
Egis Pharmaceuticals PLC, Hungary
16-JUL-10
Uz neierobežotu laiku
Recepšu zāles
25 mg
Apvalkotā tablete
Ir apstiprināta
Egis Pharmaceuticals PLC, Hungary
03.09.2019 14:58
Lejupielādēt lietošanas instrukciju
Lietošanas instrukcija: informācija lietotājam
Melipramin 25 mg apvalkotās tabletes
Imipramini hydrochloridum
Pirms zāļu lietošanas uzmanīgi izlasiet visu instrukciju, jo tā satur Jums svarīgu informāciju.
- Saglabājiet šo instrukciju! Iespējams, ka vēlāk to vajadzēs pārlasīt.
- Ja Jums rodas jebkādi jautājumi, vaicājiet ārstam vai farmaceitam.
- Šīs zāles ir parakstītas tikai Jums. Nedodiet tās citiem. Tās var nodarīt ļaunumu pat tad, ja šiem cilvēkiem ir līdzīgas slimības pazīmes.
Ja Jums rodas jebkādas blakusparādības konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu. Tas attiecas arī uz iespējamām blakusparādībām, kas nav minētas šajā instrukcijā. Skatīt 4. punktu.
Šajā instrukcijā varat uzzināt:
1. Kas ir Melipramin un kādam nolūkam tās/ to lieto
2. Kas Jums jāzina pirms Melipramin lietošanas
3. Kā lietot Melipramin
4. Iespējamās blakusparādības
5 Kā uzglabāt Melipramin
6. Iepakojuma saturs un cita informācija
1. Kas ir Melipramin un kādam nolūkam tās/ to lieto
Melipramin ir zāles, kas ietekmē centrālo nervu sistēmu. Preparāts paredzēts visu formu depresijas un panikas ārstēšanai. Bērniem preparāts paredzēts nakts enurēzes īslaicīgai papildterapijai, ja nav diagnosticēta organiska patoloģija.
2. Kas Jums jāzina pirms Melipramin lietošanas
Nelietojiet Melipramin šādos gadījumos:
Ja jums ir alerģija pret imipramīnu vai kādu citu triciklisko antidepresantu no dibenzoazepīnu grupas, vai kādu citu (6. punktā minēto) šo zāļu sastāvdaļu.
Ja jūs lietojat MAO-inhibitorus garastāvokļa uzlabošanai (piem., moklobemīdu), Melipramin nedrīkst lietot ātrāk kā 3 nedēļas pēc MAO-inhibitora atcelšanas.
Ja jūs esat nesen pārcietis miokarda infarktu, ja jums ir sirds vadīšanas traucējumi vai sirds ritma traucējumi.
Ja esat pacilātā garastāvoklī (jūsu slimības maniakālā fāzē).
Ja jums ir izteikti nieru un aknu darbības traucējumi.
Ja jums ir urinācijas traucējumi ar urīna aizturi.
Ja jums ir slēgta kakta glaukoma.
Ja jums ir porfīrija (retu pārmantotu vai iegūtu traucējumu grupa, kas saistīta ar noteiktiem enzīmiem).
Ja esat grūtniece vai barojat bērnu ar krūti,
Bērniem jaunākiem par 6 gadiem Melipramin nedrīkst lietot.
Brīdinājumi un piesardzība lietošanā
Pirms Melipramin lietošanas konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu
Ja Jums ir aknu un/vai nieru slimības, jo aktīvās vielas izvadīšana var būt samazināta, un Melipramin līmenis asinīs var paaugstināties, kā arī pastiprināties tā efekti.
Ja Jums patreiz ir kardiovaskulāra slimība vai arī Jums ir bijusi kāda kardiovaskulāra slimība iepriekš, jo tad ir nepieciešama bieža kontrole.
Ja slimojat ar cukura diabētu, jo Melipramin terapijas laikā var mainīties cukura līmenis asinīs, tādēļ ieteicams terapijas sākumā un beigās noteikt cukura līmeni asinīs, kā arī, ja tiek mainīta deva.
Ja Jums ir epilepsija, jo zāļu aktīvā viela var paaugstināt krampju biežumu un var veicināt epilepsijas krampju attīstīšanos.
Ja Jums bez depresijas ir vēl kāda cita psihiska vai psiholoģiskas dabas slimība, jo Melipramin var ietekmēt arī šīs slimības simptomus.
Ja Jums ir prostatas hipertrofija, glaukoma (palielināts acs iekšējais spiediens) vai izteikti aizcietējumi, jo Melipramin terapijas laikā stāvoklis var pasliktināties.
Ja Jums ir kontaktlēcas, jo sakarā ar samazinātu asaru veidošanos var rasties radzenes epitēlija bojājumi.
Ja Jums ir virsnieru audzējs, jo zāles var veicināt hipertensīvās krīzes attīstīšanos.
Ja Jums ir hipertireoze (pastiprināta vairogdziedzera funkcionēšana) vai arī Jūs lietojat vairogdziedzera funkcijas ietekmējošas zāles, jo šajos gadījumos nepieciešama rūpīgāka kontrole, jo blakusparādības ir biežākas un tās ir smagākas.
Domas par pašnāvību un depresijas vai trauksmes pastiprināšanās
Ja Jums ir depresija un/vai trauksme, dažkārt Jums var rasties domas par paškaitējumu vai pašnāvību. Šīs domas var pastiprināties, ja antidepresantus sākat lietot pirmoreiz, jo nepieciešams laiks, parasti apmēram divas nedēļas, bet dažreiz vairāk, līdz zāles sāk iedarboties.
Šādas domas biežāk var rasties:
- ja jau iepriekš Jums bijušas domas par paškaitējumu vai pašnāvību;
- ja Jūs esat gados jauns cilvēks. Klīniski pētījumi sniedz informāciju, ka palielināts pašnāvnieciskas uzvedības risks ir pieaugušajiem, kas jaunāki par 25 gadiem, un kuri psihisku traucējumu ārstēšanai lieto antidepresantus.
Ja Jums ir domas par paškaitējumu vai pašnāvību, jebkurā diennakts laikā nekavējoties sazinieties ar savu ārstu vai dodieties uz slimnīcu.
Jums var palīdzēt tas, ka savam radiniekam vai tuvam draugam izstāstāt par depresiju vai trauksmi un lūdzat izlasīt šo lietošanas instrukciju. Jums vajadzētu viņiem lūgt, lai viņi Jums pasaka, ja viņiem šķiet, ka jūsu depresīvie traucējumi vai trauksme pastiprinās, vai arī ja viņiem rodas bažas par pārmaiņām Jūsu uzvedībā.
Brīdinājumi
Sakarā ar potenciāli palielināto aritmiju un hipotensijas risku vispārējās anestēzijas laikā, par imipramīna lietošanu pirms operācijas ir jāinformē anesteziologs.
Ilgstošas triciklisko antidepresantu terapijas laikā ir novērota pastiprināta kariesa veidošanās, tādēļ ir nepieciešama regulāra pārbaude pie stomatologa.
Melipramin izraisa fotosensitivitāti (jutība pret saules gaismu), tādēļ terapijas laikā jāizvairās no intensīvas saules gaismas.
Predispozētiem un veciem cilvēkiem imipramīns var izraisīt kognitīvus traucējumus, kas pāriet dažu dienu laikā pēc terapijas pārtraukšanas.
Lai izvairītos no iespējamām blakusparādībām vai arī lai tās diagnosticētu, pirms ārstēšanas un tās laikā ieteicams veikt laboratoriskas pārbaudes: aknu funkcionālos testus, pilnu asinsainu un elektrokardiogrammu.
Citas zāles un Melipramin
Pastāstiet ārstam vai farmaceitam par visām zālēm, kuras lietojat pēdējā laikā, esat lietojis vai varētu lietot.
Atcerieties, ka zāļu mijiedarbība var izpausties arī vielām, kas lietotas kādu laiku atpakaļ vai tiks lietotas nākotnē.
Melipramin nedrīkst lietot vienlaicīgi ar:
Antidepresantiem, kas ir monoamīnooksidāzes inhibitori (MAOI), jo šo zāļu vienlaicīgas lietošanas gadījumā efekti un blakusparādības var pieaugt līdz pat toksiskam līmenim (hipertensīvā krīze, hiperpireksija (neparasti augsta ķermeņa temperatūra), mioklonija (slimība, ko pavada muskuļu krampji), uzbudinājums, krampji, delīrijs, koma).
Drošības nolūkos Melipramin terapiju nedrīkst nozīmēt ātrāk kā 3 nedēļas pēc MAO-inhibitora atcelšanas. Pēc atgriezenisko MAO-inhibitoru (piemēram, moklobemīds) lietošanas atcelšanas jāievēro īsāks periods (vismaz 24 stundas). Terapiju ar MAO-inhibitoriem drīkst uzsākt pēc 3 nedēļām pēc Melipramin atcelšanas. Terapiju vai nu ar MAO-inhibitoriem vai Melipramin jāuzsāk ar mazām devām, kuras, rūpīgi pacientu novērojot, pakāpeniski var palielināt.
Melipramin jālieto ar piesardzību (rūpīgā ārsta uzraudzībā) šādos gadījumos:
Ir svarīgi pastāstīt ārstam, ja lietojat zāles, kas darbojas uz centrālo nervu sistēmu (piemēram, sedatīvie līdzekļi, antidepresanti, līdzekļi psihisku slimību ārstēšanai, pretepilepsijas un pretparkinsonisma līdzekļi), antikoagulantus, pretvīrusu līdzekļus, dopamīnerģiskos līdzekļus, centrālas darbības ēstgribu samazinošus līdzekļus, antineoplastiskos līdzekļus, pretsāpju līdzekļus, pretdiabēta līdzekļus, medikamentus, kas iedarbojas uz kardiovaskulāro sistēmu (antiaritmiskie līdzekļi, sirds glikozīdi, spiedienu pazeminošie līdzekļi, adrenalīns), antacīdos līdzekļus, orālos kontraceptīvos līdzekļus, estrogēnus, vairogdziedzera preparātus, pretalerģijas līdzekļus. Dažreiz šajos gadījumos ir nepieciešama rūpīgāka novērošana.
Melipramin kopā ar alkoholu
Melipramin terapijas laikā lietot alkoholiskus dzērienus ir aizliegts.
Grūtniecība un barošana ar krūti
Ja Jūs esat grūtniece vai barojat bērnu ar krūti, ja domājat, ka Jums varētu būt grūtniecība vai plānojat grūtniecību, pirms šo zāļu lietošanas konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu
Grūtniecība
Preklīniskajos pētījumos neatklājās, ka imipramīns, kas ir Melipramin aktīvā viela, būtu uzrādījis embriotoksisku efektu.
Sakarā ar to, ka atsevišķos gadījumos ir bijusi iespējama saistība starp triciklisko antidepresantu lietošanu un augļa anomālijām, zāles grūtniecības laikā nedrīkst lietot.
Barošana ar krūti
Imipramīns izdalās mātes pienā, līdz ar to zāles barošanas ar krūti periodā nedrīkst lietot.
Transportlīdzekļu vadīšana un mehānismu apkalpošana:
Melipramin lietošana var palielināt negadījumu risku, tādēļ terapijas sākumā nedrīkst vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus. Vēlāk ierobežojumu ilgums un pakāpe ir jāizvērtē katrā gadījumā individuāli. Pacienti jābrīdina, ka alkohola vai citu zāļu lietošana var pastiprināt iepriekš minēto iedarbību.
Melipramin satur laktozi. Ja Jums ārsts ir teicis, ka Jums ir atsevišķu cukuru nepanesība, tad pirms zāļu lietošanas konsultējieties ar savu ārstu.
3. Kā lietot Melipramin
Vienmēr lietojiet šīs zāles tieši tā, kā ārsts Jums teicis.
Devu un lietošanas veidu, kā arī ārstēšanās ilgumu noteiks jūsu ārsts. Neskaidrību gadījumā vaicājiet ārstam vai farmaceitam.
Dienas deva un lietošanas veids jānosaka individuāli atkarībā no simptomu rakstura un smaguma.
Ieteicamā deva ir
Depresija
Ja vien ārsts nav parakstījis citādāk, sākumdeva ir 25 mg vienu līdz trīs reizes dienā, kuru vadoties pēc ārsta norādījumiem var palielināt līdz 150‑200 mg dienā (vai izņēmuma gadījumos līdz 300 mg stacionāra apstākļos). Līdzīgi citiem antidepresantiem, vēlamā terapeitiskā efekta sasniegšanai ir nepieciešamas 2‑4 nedēļas. Parastā uzturošā deva ir 50 – 100 mg dienā. Minimālais terapijas ilgums ar uzturošām devām ir 6 mēneši.
Pacienti vecāki par 60 gadiem un pusaudži jaunāki par 18 gadiem
Šīs vecuma grupas pacienti var būt izteikti jutīgi pret iepriekš minētajām devām, tādēļ ārstēšana jāuzsāk ar mazāko iespējamo devu. Sākumdevu pakāpeniski var palielināt līdz 30-50 mg dienā. Ieteicams optimālo devu sasniegt 10 dienu laikā un uzturēt to līdz terapijas beigām.
Panikas traucējumi
Sakarā ar to, ka šīs grupas pacienti ir pastiprināti jutīgi pret preparāta blakusparādībām, ārstēšana jāuzsāk ar mazāko iespējamo devu. Terapijas sākumā trauksmes simptomi var īslaicīgi pastiprināties, no tā var izvairīties vai arī mazināt šos simptomus nozīmējot benzodiazepīnus, kurus, samazinoties trauksmes simptomātikai, pakāpeniski atceļ. Melipramin devu pakāpeniski paaugstina līdz 75‑100 mg dienā (izņēmuma gadījumos līdz 200 mg dienā). Minimālais terapijas ilgums ir 6 mēneši.
Lietošana bērniem
Preparātu drīkst lietot bērni tikai pēc 6 gadu vecuma un tikai īslaicīgai enurēzes papildterapijai, ja ir izslēgta organiska patoloģija. Preparāts jālieto stingri kā noteicis ārsts, ņemot vērā bērna vecumu un ķermeņa svaru. Ārstējot bērnus, jāuzmanās, lai nepārsniegtu devu 2,5 mg/kg ķermeņa masas dienā. Devu vēlams lietot vienu reizi dienā pēc vakariņām pirms iešanas gultā. Ja bērns slapina gultā neilgi pēc iemigšanas, dienas deva jālieto dalītās devās – vienu daļu pēcpusdienā un otru pēc vakariņām. Enurēzes ārstēšana nedrīkst ilgt vairāk par 3 mēnešiem. Atkarībā no klīniskās ainas, uzturošo devu var samazināt.
Ja esat lietojis Melipramin vairāk nekā noteikts
Nekavējoties konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu.
Pārdozēšanas simptomi: reibonis, miegainība, stupors, koma, ataksija, nemiers, uzbudinājums, pastiprināti refleksi, muskuļu rigiditāte, patvaļīgas kustības, krampji, asinsspiediena pazemināšanās, tahikardija, aritmija, sirds vadīšanas traucējumi, sirds mazspēja, elpošanas nomākums, cianoze, vemšana, drudzis, svīšana, platas acs zīlītes, samazināta urinācija vai arī tās nav. Ļoti retos gadījumos sirds apstāšanās.
Jebkurā gadījumā, kad ir aizdomas par Melipramin pārdozēšanu, pacients jāhospitalizē un rūpīgi jānovēro vismaz 72 stundas. Sakarā ar medikamenta kavējošo ietekmi uz kuņģa iztukšošanos (12 stundas un ilgāk), pēc iespējas ātrāk pēc zāļu pārdozēšanas nepieciešams veikt kuņģa skalošanu vai izraisīt vemšanu, ja pacients ir pie pilnas samaņas. Bezsamaņas stāvoklī, kā arī izteikti miegainiem pacientiem un tiem, kam ir krampji vemšanu izraisīt nedrīkst.
Ja esat aizmirsis lietot Melipramin
Ja esat aizmirsis ieņemt Melipramin parastajā laikā, nelietojiet dubultu devu, lai aizvietotu aizmirsto devu. Aizmirsto devu varat ieņemt tikai gadījumā, ja līdz nākamajai devai ir ilgs laiks, jo savādāk Jūs varat medikamentu pārdozēt.
Ja Jūs pārtraucat lietot Melipramin
Nepārtrauciet zāļu lietošanu un nesamaziniet devu bez ārsta ziņas pat, ja Jūs jūtaties labāk. Ja ārsts uzskatīs, ka Jums vairs nav nepieciešams lietot Melipramin, viņš Jums ieteiks devu vispirms pamazām samazināt un tikai pēc tam pilnīgi pārtraukt lietošanu.
Jūsu ārsts ieteiks, kā pakāpeniski pārtraukt Melipramin lietošanu. Ja Jūs novērojat kādu no šiem vai citus traucējošus simptomus, jautājiet padomu savam ārstam.
Terapijas beigās Melipramin lietošana jāpārtrauc pakāpeniski, jo pēkšņa preparāta lietošanas pārtraukšana var izraisīt atcelšanas simptomus (sliktu dūšu, galvassāpes, savārgumu, nemieru, trauksmi, bezmiegu, aritmiju un ekstrapiramidālus simptomus), īpaši bērniem.
Ja Jums ir kādi jautājumi par šo zāļu lietošanu, jautājiet ārstam vai farmaceitam.
4. Iespējamās blakusparādības
Tāpat kā visas zāles, šīs zāles var izraisīt blakusparādības, kaut arī ne visiem tās izpaužas.
Šīm blakusparādībām var būt noteikts biežums, kas definēts šādi:
• ļoti bieži: var rasties vairāk kā 1 no 10 lietotājiem
• bieži: var rasties ne vairāk kā 1 no 10 lietotājiem
• retāk: var rasties ne vairāk kā 1 no 100 lietotājiem
• reti: var rasties ne vairāk kā 1 no 1000 lietotājiem
• ļoti reti: var rasties ne vairāk kā 1 no 10000 lietotājiem
• nav zināmi: nevar noteikt pēc pieejamiem datiem.
Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi
Reti: trombocītu skaita samazināšanās asinīs, kas var palielināt zilumu veidošanās vai asiņošanas risku; izmaiņas asins sastāvā, kas var palielināt infekciju risku.
Imūnās sistēmas traucējumi
Reti: spēcīgas alerģiskas reakcijas kā rezultātā ir apgrūtināta elpošana vai reibonis, ieskaitot asinsspiediena strauju kritumu, plaušu alveolu iekaisumu, elpas trūkumu, klepu un temperatūras paaugstināšanos.
Endokrīnās sistēmas traucējumi
Reti: krūts dziedzeru piebriedums, patoloģiska piena izdalīšanās no krūts dziedzeriem (galaktoreja), liels ūdens patēriņš (neatbilstošas antidiurētiskā hormona sekrēcijas sindroms- SIADH), cukura līmeņa asinīs pieaugums vai samazināšanās.
Vielmaiņas un uztura traucējumi
Ļoti bieži: svara pieaugums.
Bieži: ēstgribas trūkums
Reti: svara zudums.
Psihiskie traucējumi
Bieži: apjukums (īpaši gados vecākiem pacientiem un pacientiem, kas cieš no Parkinsona slimības), dezorientācija un halucinācijas, pāreja no depresijas uz vāji izteiktu maniakālo pacilātību vai māniju, uzbudinājums, nemiers, palielināta trauksme, miegainība, miega traucējumi, dzimumtieksmes un potences samazināšanās.
Retāk: psihotisko simptomu pastiprināšanās.
Reti: agresivitāte.
Nav zināmi: ārstēšanas laikā ar tricikliskajiem antidepresantiem var paasināties mānijas paranoīdā forma.
Nervu sistēmas traucējumi
Ļoti bieži: trīce.
Bieži: tirpuma,durstīšanas,kņudēšanas sajūtas ādā, galvassāpes, reiboņi.
Retāk: epileptiski krampji.
Reti: izmaiņas elektroencefalogrammā, mioklonija (slimība, ko pavada muskuļu krampji), ekstrapiramidālie simptomi (muskuļu stīvums, muskuļu krampji, patvaļīgas kustības), nespēja mierīgi nosēdēt vai nostāvēt; krampju lēkmes, runas traucējumi.
Acu bojājumi
Ļoti bieži: redzes akomodācijas traucējumi, traucēta redze.
Reti : zīlītes paplašināšanās, glaukoma.
Ausu un labirinta bojājumi
Nav zināmi: džinkstēšana ausīs.
Sirds funkcijas traucējumi
Ļoti bieži: paātrināta sirdsdarbība, klīniski nenozīmīgi izmainīta elektrokardiogramma pacientiem ar normālu sirdsdarbību.
Bieži: sirdsdarbības ritma traucējumi, sirds vadīšanas traucējumi, sirdsklauves.
Reti: sirds mazspēja.
Asinsvadu sistēmas traucējumi
Ļoti bieži: asinsspiediena pazemināšanās. (īpaši, ja pārāk strauji pieceļas),kas rada noreibuma sajūtu, samaņas zudums, karstuma viļņi.
Reti: paaugstināts asinsspiediens, ekstremitāšu artēriju sašaurināšanās.
Kuņģa-zarnu trakta traucējumi
Ļoti bieži : aizcietējumi, mutes sausums.
Bieži: slikta dūša, vemšana.
Reti: zarnu aizcietējums, sāpes un diskomforts vēderā, stomatīts, mēles bojājums.
Aknu un/vai žults izvades sistēmas traucējumi
Reti: hepatīts ar vai bez dzeltes.
Ādas un zemādas audu bojājumi
Ļoti bieži: svīšana.
Bieži: alerģiskas ādas reakcijas (izsitumi, nātrene).
Reti: tūska (lokāla vai vispārēja), jutība pret saules gaismu (fotosensitivitāte), nieze, punktveida asins izplūdumi uz ādas un gļotādām, matu izkrišana.
Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi
Bieži : urinācijas traucējumi.
Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā
Reti: paaugstināta ķermeņa temperatūra, vājums.
Izmeklējumi
Bieži: paaugstināti aknu funkcionālie rādītāji.
Tas biežāk novērojams gados vecākiem pacientiem vai pacientiem, kam nozīmētas lielas medikamenta devas.
Ir ziņojumi par pašnāvības domām un pašnāvniecisku uzvedību imipramīna lietošanas laikā vai drīz pēc tā lietošanas pārtraukšanas. Lai gan nav liecības par atkarību, pēkšņi pārtraucot terapiju, var rasties zāļu atcelšanas simptomi, un tie ietver sliktu dūšu, vemšanu, sāpes vēderā, caureju, galvassāpes, bezmiegu, nervozitāti, nemieru, uzbudināmību un izteiktu svīšanu.
Ziņošana par blakusparādībām
Ja Jums rodas jebkādas blakusparādības, konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu. Tas attiecas arī uz iespējamajām blakusparādībām, kas nav minētas šajā instrukcijā. Jūs varat ziņot par blakusparādībām arī tieši Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā15, Rīgā, LV 1003. Tālr.: +371 67078400; Fakss: +371 67078428.
Tīmekļa vietne: www.zva.gov.lv. Ziņojot par blakusparādībām, Jūs varat palīdzēt nodrošināt daudz plašāku informāciju par šo zāļu drošumu.
5. Kā uzglabāt Melipramin
Zālēm nav nepieciešami īpaši uzglabāšanas apstākļi.
Uzglabāt zāles bērniem neredzamā un nepieejamā vietā!
Nelietot šīs zāles pēc derīguma termiņa beigām, kas norādīts uz kartona kastītes. Derīguma termiņš attiecas uz norādīta mēneša pēdējo dienu.
Nelietojiet šīs zāles, ja pamanāt redzamas bojājuma pazīmes (piemēram, krāsas maiņu).
Neizmetiet zāles kanalizācijā vai sadzīves atkritumos. Vaicājiet farmaceitam, kā izmest zāles, kuras vairs nelietojat. Šie pasākumi palīdzēs aizsargāt apkārtējo vidi.
6. Iepakojuma saturs un cita informācija
Ko Melipramin satur
Aktīvā viela ir 25 mg imipramīna hidrohlorīda (imipramini hydrochloridum).
Citas sastāvdaļas ir magnija stearāts, krospovidons, talks, povidons K25, laktozes monohidrāts (110,5 mg), hipromeloze,sarkanais dzelzs oksīds(E 172), melnais dzelzs oksīds(E 172), dimetikons.
Melipramin ārējais izskats un iepakojums
Apraksts: apaļas formas, abpusēji izliektas, spožas, sarkanbrūnas, apvalkotās tabletes.
Iepakojuma veids un saturs: 50 apvalkotās tabletes brūnā stikla pudelē ar baltu polietilēna vāciņu, kas ievietota kartona kārbā.
Reģistrācijas apliecības īpašnieks
EGIS PHARMACEUTICALS PLC.
1106 Budapest, Keresztúri út 30-38.
UNGĀRIJARažotājs
EGIS PHARMACEUTICALS PLC.
9900 Körmend, Mátyás király út 65.
UNGĀRIJAŠī lietošanas instrukcija pēdējo reizi pārskatīta: 10/2016
SASKAŅOTS ZVA 05-01-2017
SASKAŅOTS ZVA 05-01-2017
ZĀĻU APRAKSTS
1. ZĀĻU NOSAUKUMS
Melipramin 25 mg apvalkotās tabletes
2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS
Aktīvā viela:
Katrā tabletē ir 25 mg imipramīna hidrohlorīda (imipramini hydrochloridum).
Palīgvielas ar zināmu iedarbību:
Katra Melipramin 25 mg apvalkotā tablete satur 110,5 mg laktozes monohidrāta.
Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.
3. ZĀĻU FORMA
Apvalkotā tablete
Apraksts: apaļas formas, abpusēji izliektas, spožas, sarkanbrūnas, apvalkotās tabletes.
4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA
4.1. Terapeitiskās indikācijas
Visu formu depresija (ar trauksmi vai bez tās): depresija, bipolāro traucējumu depresīvās fāzes, atipiskā depresija un depresīvais stāvoklis, distīmija.
Panika.
Enurēze bērniem (enuresis nocturna): bērniem no 6 gadu vecuma; īslaicīgai papildterapijai, ja nav diagnosticēta organiska patoloģija.
4.2. Devas un lietošanas veids
Devas
Dienas deva un lietošanas veids jānosaka individuāli atkarībā no simptomu rakstura un smaguma. Līdzīgi citiem antidepresantiem, vēlamā terapeitiskā efekta sasniegšanai ir nepieciešamas 2‑4 nedēļas (iespējams pat 6‑8 nedēļas). Terapija jāuzsāk ar mazām devām, kuras pakāpeniski tiek palielinātas, nosakot mazāko efektīvo devu un uzturošo devu. Devu titrēšana, lai atrastu efektīvo devu, īpaši piesardzīgi jāveic veciem cilvēkiem un pusaudžiem jaunākiem par 18 gadiem.
Depresija
Ambulatori 18‑60 gadus veci pacienti
Sākumdeva ir 25 mg vienu līdz trīs reizes dienā, kuru līdz pirmās ārstēšanas nedēļas beigām var palielināt līdz 150‑200 mg dienā. Parastā uzturošā deva ir 50 – 100 mg dienā.
Stacionēti 18‑60 gadus veci pacienti
Izteikti smagos gadījumos stacionāra apstākļos sākuma deva ir 75 mg dienā, kuru var paaugstināt katru dienu par 25 mg līdz 200 mg dienā (izņēmuma gadījumos līdz 300 mg dienā).
Gados vecākiem pacientiem un pusaudžiem jaunākiem par 18 gadiem
Šīs vecuma grupas pacienti var būt izteikti jutīgi pret iepriekš minētajām devām, tādēļ ārstēšana jāuzsāk ar mazāko iespējamo devu. Sākumdevu pakāpeniski var palielināt līdz 30-50mg dienā. Ieteicams optimālo devu sasniegt 10 dienu laikā un uzturēt to līdz terapijas beigām.
Panikas traucējumi
Sakarā ar to, ka šīs grupas pacienti ir pastiprināti jutīgi pret zāļu blakusparādībām, ārstēšana jāuzsāk ar mazāko iespējamo devu. Terapijas sākumā trauksmes simptomi var īslaicīgi pastiprināties, no tā var izvairīties vai arī mazināt šos simptomus, nozīmējot benzodiazepīnus, kurus, samazinoties trauksmes simptomātikai, pakāpeniski atceļ. Melipramin devu pakāpeniski paaugstina līdz 75‑100 mg dienā (izņēmuma gadījumos līdz 200 mg dienā). Minimālais terapijas ilgums ir 6 mēneši. Terapijas beigās ieteicams Melipramin lietošanu pārtraukt pakāpeniski.
Pediatriskā populācija
Zāles drīkst lietot bērni tikai pēc 6 gadu vecuma un tikai īslaicīgai enurēzes papildterapijai, ja ir izslēgta organiska patoloģija.
Ieteicama šāda zāļu lietošanas shēma:
6 – 8 g.v. (ķermeņa masa 20 – 25 kg): 25 mg dienā;
9 – 12 g.v. (ķermeņa masa 25 – 35 kg): 25 – 50 mg dienā;
pēc 12 g.v.: 50 – 75 mg dienā.
Devu, kas ir augstākas par ieteicamajām devām, nozīmēšana ir attaisnojama tikai tad, ja nav iespējams sasniegt apmierinošu rezultātu pēc vienas nedēļas ārstēšanas ar mazākām devām.
Ārstējot bērnus jāuzmanās, lai nepārsniegtu devu 2,5 mg/kg ķermeņa masas dienā.
Ieteicams lietot mazāko devu augstāk minēto devu robežās. Devu vēlams lietot reizi dienā pēc vakariņām pirms iešanas gultā. Ja bērns slapina gultā neilgi pēc iemigšanas, dienas deva jālieto dalītās devās – vienu daļu pēcpusdienā un otru pēc vakariņām. Enurēzes ārstēšana nedrīkst ilgt vairāk par 3 mēnešiem. Atkarībā no klīniskās ainas, uzturošo devu var samazināt. Terapijas beigās zāļu lietošana jāpārtrauc pakāpeniski. Ja rodas recidīvs, atkārtotu ārstēšanu nedrīkst uzsākt, kamēr nav veikta pilnīga pacienta fiziskā stāvokļa izmeklēšana.
Lietošanas veids
Iekšķīgai lietošanai
4.3. Kontrindikācijas.
Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu vai kādu citu triciklisko antidepresantu no dibenzoazepīnu grupas, vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām
Ārstēšana ar MAO-inhibitoriem, piem., moklobemīdu. Terapiju nedrīkst nozīmēt ātrāk kā 3 nedēļas pēc MAO-inhibitora atcelšanas. (skatīt 4.5. apakšpunktu).
Nesens miokarda infarkts anamnēzē, vadīšanas traucējumi, sirds ritma traucējumi.
Maniakālā fāze.
Izteikti nieru un aknu darbības traucējumi.
Urīna aizture.
Slēgta kakta glaukoma.
Porfīrija.
Jaunākiem par 6 gadiem.
Grūtniecība un barošana ar krūti (skatīt 4.6. apakšpunktu).
4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā
Pašnāvība/pašnāvības domas vai slimības gaitas klīniska pasliktināšanās:
Depresija ir saistīta ar paaugstinātu pašnāvības domu, paškaitējuma un pašnāvības (pašnāvniecisku notikumu) risku. Šis risks pastāv, iekams nav sasniegta nozīmīga remisija. Uzlabošanās var neiestāties dažu pirmo nedēļu vai pat ilgākā laikā pēc ārstēšanas sākšanas, tāpēc pacienti līdz nozīmīgas remisijas sasniegšanai rūpīgi jāuzrauga. Vispārējā klīniskā pieredze liecina, ka agrīnā atveseļošanās posmā pašnāvības risks var palielināties.
Arī citi psihiski traucējumi, kuru ārstēšanai ordinē imipramīnu, var būt saistīti ar paaugstinātu pašnāvniecisku notikumu risku. Turklāt šie traucējumi var kombinēties ar depresiju, noritot līdztekus depresijai kā blakusslimība. Tāpēc, ārstējot pacientiem citus psihiskus traucējumus, jāievēro tāda pati piesardzība, kā ārstējot depresiju.
Pacientiem, kuriem anamnēzē ir pašnāvnieciski notikumi vai pirms terapijas sākšanas bijušas izteiktas pašnāvības domas, ir lielāks pašnāvības domu vai pašnāvības mēģinājuma risks, un tāpēc ārstēšanas laikā viņi rūpīgi jāuzrauga. Placebo kontrolētos klīniskos pētījumos tika pētīta antidepresantu lietošana psihisku traucējumu ārstēšanai pieaugušiem pacientiem. Šo pētījumu metaanalīze uzrādīja paaugstinātu pašnāvnieciskas uzvedības risku pacientiem, kas bija jaunāki par 25 gadiem un lietoja antidepresantus, salīdzinot ar placebo lietotājiem.
Zāļu lietošanas laikā, īpaši terapijas sākumā un pēc devas maiņas, pacienti (īpaši augstas riska grupas pacienti) rūpīgi jāuzrauga. Pacienti un viņu aprūpētāji jābrīdina par nepieciešamību uzraudzīt, vai nenotiek klīniska pasliktināšanās, nerodas pašnāvnieciska uzvedība vai pašnāvības domas un neparastas uzvedības pārmaiņas. Viņi arī jābrīdina, ka minēto simptomu rašanās gadījumā nekavējoties jāvēršas pie ārsta.
Zāļu ārstnieciskā iedarbība parādīsies tikai pēc 2‑4 ārstēšanas nedēļām. Tāpat kā citiem antidepresantiem, novēlotais darbības sākums nozīmē to, ka pacienta tieksme uz pašnāvību netiek samazināta tūlīt, tādēļ, līdz brīdim, kad tiek sasniegts vēlamais terapeitiskais efekts, ārstam pacients rūpīgi jānovēro.
Ārstēšana ar uzturošām devām jāveic vismaz 6 mēnešus. Imipramīna lietošana jāpārtrauc pakāpeniski, jo pēkšņa ārstēšanas pārtraukšana var izraisīt atcelšanas simptomus (sliktu dūšu, galvassāpes, savārgumu, nemieru, trauksmi, bezmiegu, aritmiju un ekstrapiramidālus simptomus), īpaši bērniem.
Uzvedības traucējumi var rasties bērniem, kam tiek ordinēta imipramīna terapija enurēzes (enuresis nocturna) ārstēšanai. Imipramīns bipolāri depresīviem pacientiem var izraisīt māniju. Preparātu nedrīkst lietot maniakālā fāzē.
Tāpat kā citi tricikliskie antidepresanti imipramīns samazina krampju slieksni, tādēļ pacientiem ar epilepsiju un tiem, kam anamnēzē ir bijusi spazmofīlija un epilepsija, jānodrošina adekvāta pretkrampju terapija un rūpīgi jānovēro (skatīt 4.5. apakšpunktā fenitoīns, enzīmu induktori). Lēkmju biežums ir atkarīgs no devas lieluma.
Terapija ar Melipramīnu palielina elektrošoka terapijas risku, tādēļ tā lietošana elektrošoka terapijas laikā nav ieteicama.
Lietojot tricikliskos antidepresantus pacientiem ar paniku, kā iespējama paradoksāla reakcija var būt trauksmes pastiprināšanās pirmajās terapijas dienās. Pastiprinātā trauksme parasti spontāni pāriet pēc 1‑2 nedēļām, bet nepieciešamības gadījumā simptomus var mazināt ar benzodiazepīnu atvasinājumiem (skatīt 4.2.apakšpunktu).
Psihotiskiem pacientiem terapijas ar tricikliskiem antidepresantiem sākumā var attīstīties pastiprināts nemiers, trauksme un uzbudinājums.
Psihozes aktivēšanās novērota pacientiem ar šizofrēniju. Hipomānijas vai mānijas epizodes ziņotas arī depresijas fāzes laikā pacientiem ar cikliskiem afektīviem traucējumiem.
Sakarā ar antiholīnerģisko darbību imipramīna lietošanas laikā pacientus, kuriem ir glaukoma, prostatas hipertrofija un izteikti aizcietējumi rūpīgi jānovēro, jo ārstēšana var pastiprināt šos simptomus. Tricikliskie antidepresanti var izraisīt paralītisku ileusu, sevišķi gados vecākiem pacientiem un guļošiem pacientiem. Samazinātā asaru veidošanās un gļotainu izdalījumu uzkrāšanās var izraisīt radzenes epitēlija bojājumu pacientiem, kuri nēsā lēcas.
Koronārās sirds slimības gadījumā, aknu un nieru disfunkcijas gadījumā, kā arī cukura diabēta (izmainīts cukura līmenis asinīs) gadījumā imipramīns jānozīmē, ievērojot piesardzību.
Ārstējot pacientus, kuriem ir virsnieru audzēji (feohromocitoma vai neiroblastoma) jāievēro piesardzība, jo imipramīns var veicināt hipertensīvās krīzes attīstīšanos.
Rūpīgi jānovēro arī pacienti, kuriem ir hipertireoze, kā arī tos, kuri lieto vairogdziedzera funkcijas ietekmējošus preparātus, jo šiem pacientiem ir paaugstināts kardiālo blakusparādību risks.
Sakarā ar potenciāli palielināto aritmiju un hipotensijas risku vispārējās anestēzijas laikā, par imipramīna lietošanu pirms operācijas ir jāinformē anesteziologs.
Ir atsevišķi ziņojumi par eozinofīliju, leikopēniju, agranulocitozi, trombocitopēniju un purpuru imipramīna terapijas laikā, tādēļ regulāri jāveic asins analīzes.
Hiponatriēmija (parasti gados vecākiem pacientiem) ir saistīta ar visu tipu antidepresantu iedarbību, un tā jāizvērtē visiem pacientiem, kam attīstās miegainības, apjukuma vai krampju simptomi.
Ilgstošas imipramīna terapijas laikā ir novērota pastiprināta kariesa veidošanās, tādēļ ir nepieciešama regulāra pārbaude pie stomatologa.
Sakarā ar to, ka veciem cilvēkiem un jauniešiem blakusparādības ir stiprāk izteiktas, nepieciešams nozīmēt mazākas devas, īpaši terapijas sākumā (skatīt 4.2. apakšpunktu).
Imipramīns izraisa fotosensitivitāti, tādēļ terapijas laikā jāizvairās no intensīvas saules gaismas.
Predispozētiem un veciem cilvēkiem imipramīns var izraisīt antiholīnerģisko (delīrija) psihosindromu, kas pāriet dažu dienu laikā pēc terapijas pārtraukšanas.
Katra Melipramin apvalkotā tablete satur laktozes monohidrātu; tas jāņem vērā laktozes nepanesības gadījumā. Šīs zāles nevajadzētu lietot pacientiem ar retu iedzimtu galaktozes nepanesību, Lapp laktāzes deficītu vai glikozes-galaktozes malabsorbciju.
Visu ārstēšanas laiku ar imipramīnu nedrīkst lietot alkoholiskus dzērienus.
Pirms ārstēšanas un tās laikā jāveic šādi izmeklējumi un laboratoriskas pārbaudes:
Asinsspiediens (īpaši pacientiem ar nestabilu asinsriti un hipotensiju)
Aknu funkcionālie testi (īpaši pacientiem ar aknu slimībām)
Pilna asinsaina (nekavējoties drudža un laringīta gadījumā, jo tas var būt leikopēnijas un agranulocitozes pazīmes; savādāk pirms terapijas uzsākšanas un regulāri terapijas laikā)
EKG (veciem cilvēkiem un pacientiem ar kardiovaskulāro slimību)
4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi
Monoamīnooksidāzes inhibitori (MAOI): Jāizvairās no vienlaicīgas imipramīna un MAO-inhibitoru lietošanas, jo šīs divas zāles darbojas sinerģistiski un centrālie un perifērie noradrenerģiskie efekti var pieaugt līdz pat toksiskam līmenim (hipertensīvā krīze, hiperpireksija, mioklonija, uzbudinājums, krampji, delīrijs, koma).
Drošības nolūkos imipramīna terapiju nedrīkst nozīmēt ātrāk kā 3 nedēļas pēc MAO-inhibitora atcelšanas. Pēc atgriezenisko MAO-inhibitoru (piemēram, moklobemīds) lietošanas atcelšanas jāievēro īsāks periods (vismaz 24 stundas). Terapiju ar MAO-inhibitoriem drīkst uzsākt pēc 3 nedēļām pēc imipramīna atcelšanas. Terapiju vai nu ar MAO-inhibitoriem vai Melipramin jāuzsāk ar mazām devām, kuras, rūpīgi pacientu novērojot, pakāpeniski var palielināt.
Aknu enzīmu inhibitori: vienalicīgi nozīmējot ar imipramīnu, citohroma P‑450 2D6 izoenzīma inhibitori var kavēt metabolismu, tādējādi imipramīna līmenis plazmā var palielināties. Šī tipa inhibitori ir zāles, kas nac CYP2D6 substrāti (cimetidīns, metilfenidāts), kā arī tās zāles, kuras metabolizē šis enzīms (piemēram, daudzi citi antidepresanti, fenotiazīni, 1c‑klases antiaritmiskie līdzekļi propafenons, flekainīds). Tāpat arī visi SSASI tipa antidepresanti ir dažādas aktivitātes CYP2D6 inhibitori. Tāpēc jāievēro piesardzība, kombinējot imipramīnu ar šiem medikamentiem, kā arī, ja ārstēšana ar SSASI tiek mainīta uz terapiju ar imipramīnu (un otrādi), īpaši tas attiecas uz fluoksetīnu (sakarā ar garo eliminācijas pusperiodu). Tricikliskie antidepresanti var paaugstināt antipsihotisko preparātu līmeni plazmā (konkurence par aknu enzīmiem).
Perorālie kontraceptīvie līdzekļi, estrogēni: Pacientēm, kas vienlaicīgi lietoja orālos kontraceptīvos līdzekļus vai estrogēnus un tricikliskos antidepresantus, novēroja samazinātu antidepresīvo efektu un antidepresantu toksisko efektu attīstīšanos. Sakarā ar to šo preparātu vienlaicīgas lietošanas gadījumā jāievēro piesardzība un, ja parādās toksiski efekti, viena vai otra medikamenta deva jāsamazina.
Aknu enzīmu induktori: (alkohols, nikotīns, meprobamāts, barbiturāti, pretepilepsijas līdzekļi u.c.) paātrina imipramīna metabolismu un pazemina tā līmeni plazmā, kā arī antidepresanta efektu.
Antiholīnerģiski līdzekļi (piemēram, fenotiazīni, pretparkinsonisma līdzekļi, antihistamīnie līdzekļi, atropīns, biperidīns), nozīmēti vienlaicīgi ar imipramīnu, pastiprina antiholīnerģiskos efektus, kā arī blakusparādības (piemēram, paralītisko īleusu). Kombinējot šos preparātus, pacients rūpīgi jānovēro un uzmanīgi jāpielāgo deva.
Centrālās nervu sistēmas depresanti: imipramīna kombinēšanas ar CNS depresantiem (piemēram, opiāti, benzodiazepīni, barbiturāti, vispārējās anestēzijas līdzekļi) un alkoholu gadījumā izteikti pastiprinās šo vielu efekti, kā arī blakusefekti.
Antipsihotiskie līdzekļi var palielināt triciklisko antidepresantu līmeni plazmā, tādējādi arī to efektus. Var būt nepieciešams samazināt devu. Vienlaicīga lietošana ar tioridazīnu var izraisīt smagu aritmiju.
Vairogdziedzera hormonu preparāti var palielināt imipramīna antidepresīvo iedarbību, kā arī kardiālās blakusparādības, tāpēc tos jākombinē īpaši uzmanīgi.
Adrenonegatīvie līdzekļi: imipramīns samazina adrenerģisko blokatoru (piemēram, guanetidīna, betanidīna, rezerpīna, ) un α2‑adrenoreceptoru agonistu (klonidīna, metildopas) antihipertensīvo iedarbību. Pacientiem, kam nepieciešama vienlaicīga spiedienu samazinoša terapiju, nepieciešams nozīmēt citu grupu antihipertensīvos līdzekļus (piemēram, diurētiskos līdzekļus, vazodilatatorus, β‑adrenoblokatorus).
Simpatomimētiskie līdzekļi: imipramīns palielina simpatomimētisko līdzekļu (galvenokārt adrenalīna, noradrenalīna, izoprenalīna, efedrīna, fenilefrīna) kardiovaskulāros efektus.
Fenitoīns: imipramīns samazina fenitoīna pretkrampju iedarbību.
Hinidīns: lai izvairītos no sirds vadīšanas traucējumiem un aritmijām, tricikliskos antidepresantus nevajadzētu lietot kopā ar hinidīna tipa antiaritmiskajiem līdzekļiem.
Orālie antikoagulanti: tricikliskie antidepresanti kavē orālo antikoagulantu metabolismu un palielina to eliminācijas pusperiodu. Tas savukārt var novest pie hemorāģijām, tādēļ nepieciešama rūpīga novērošana un plazmas protrombīna noteikšana.
Pretdiabēta līdzekļi: imipramīna terapijas laikā var mainīties cukura līmenis asinīs, tādēļ ieteicams terapijas sākumā un beigās noteikt cukura līmeni asinīs, kā arī, ja tiek mainīta deva.
Alprazolāms un disulfirāms: var būt nepieciešams samazināt imipramīna devu, ja to lieto vienlaikus ar alprazolāmu vai disulfirāmu
Beta-blokatori: imipramīna koncentrāciju asinīs paaugstina tādas zāles kā labetalols un propranolols. Šādas mijiedarbības klīniskā nozīme ir neskaidra.
Diurētiskie līdzekļi: triciklisko antidepresantu un diurētisko līdzekļu vienlaicīga lietošana var paaugstināt posturālas hipotensijas risku.
Alfa2-adrenoceptoru stimulatori: jāizvairās no apraklonidīna vai brimonidīna vienlaicīgas lietošanas.
Pretvīrusu līdzekļi: par tādām zālēm kā ritonavīrs ir ziņots, ka tie paaugstina antidepresantu koncentrāciju plazmā
Kalcija kanālu blokatori: kalcija kanālu blokatori, piemēram, diltiazems un verapamils var paaugstināt imipramīna koncentrāciju asinīs
Nitrāti: samazināta siekalu sekrēcija var pazemināt sublingvāli lietojamo nitrātu preparātu efektivitāti.
Dopamīnerģiskie līdzekļi: var tikt pastiprināta CNS toksicitāte, lietojot tricikliskos antidepresantus vienlaikus ar dopamīnerģiskajiem līdzekļiem, piemēram, selegilīnu un entakaponu.
Centrālas darbības ēstgribu samazinoši līdzekļi: nav ieteicama vienlaicīga lietošana sakarā ar paaugstinātu CNS toksicitātes risku.
Antineoplastiskie līdzekļi: jāizvairās no vienlaicīgas altretamīna lietošanas sakarā ar izteiktas posturālas hipotensijas risku.
Iespējama arī triciklisko antidepresantu mijiedarbība ar šādām terapeitiskajām zāļu grupām:
Pretsāpju līdzekļi: iespējams paaugstināts blakusparādību risks (nefopāms), krampji (tramadols), sedācija (opioīdi) vai ventrikulāras aritmijas
Antiaritmiskie līdzekļi: paaugstināts ventrikulāro aritmiju risks, lietojot zāles, kas pagarina QT intervālu.
Miorelaksanti: pastiprināta muskuļus relaksējoša baklofena iedarbība
4.6. Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti
Grūtniecība
Sakarā ar to, ka atsevišķos gadījumos ir bijusi iespējama saistība starp triciklisko antidepresantu lietošanu un augļa malformācijām, zāļu lietošana grūtniecības laikā ir kontrindicēta.
Barošana ar krūti
Imipramīns izdalās mātes pienā, līdz ar to zāļu lietošana barošanas ar krūti periodā ir kontrindicēta.
4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus
Melipramin lietošana var palielināt negadījumu risku (apmiglota redze, miegainība un citi CNS simptomi (skatīt 4.8. apakšpunktu), tādēļ terapijas sākumā nedrīkst vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus. Vēlāk ierobežojumu ilgums un pakāpe ir jāizvērtē katrā gadījumā individuāli. Pacienti jābrīdina, ka alkohola vai citu zāļu lietošana var pastiprināt iepriekš minēto iedarbību (skatīt 4.5. apakšpunktu).
4.8. Nevēlamās blakusparādības
Zemāk uzskaitītās blakusparādības ne vienmēr izpaudīsies katram pacientam.
Lielākā daļa šeit minētās blakusparādības ir atkarīgas no devas un to biežums un smagums terapijas laikā samazinās. Dažas blakusparādības ir grūti atšķirt no depresijas simptomiem (piemēram, nogurums, miega traucējumi, uzbudinājums, trauksme, mutes sausums).
Imipramīna lietošana jāpārtrauc, ja parādās smagas neiroloģiskas vai psihiskas reakcijas.
Vecāki pacienti ir īpaši jutīgi attiecībā uz antiholīnerģiskajiem, neiroloģiskajiem, psihiskiem vai kardiovaskulāriem efektiem. Viņiem var būt samazināts zāļu metabolisms un izvadīšana, līdz ar to pastāv risks, ka koncentrācija plazmā pieaug.
Blakusparādības, par kurām ziņots vairāk nekā par izolētiem gadījumiem, ir norādītas zemāk,sakārtotas pēc orgānu sistēmas un biežuma.
Blakusparādību sastopamības biežums izteikts sekojoši: ļoti bieži (≥ 1/10), bieži (≥ 1/100 līdz< 1/10 ), retāk (≥ 1/1000 līdz < 1/100), reti (≥ 1/10 000 līdz < 1/1000), ļoti reti (< 1/10 000,nav zināmi (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem).
Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi
Reti: agranulocitoze, leikopēnija, trombocitopēnija un purpura, eozinofīlija.
Imūnās sistēmas traucējumi
Reti: sistēmiskas anafilaktiskas reakcijas, ieskaitot hipotensiju, alerģisks alveolīts (pneimonīts) ar vai bez eozinofīlijas.
Endokrīnās sistēmas traucējumi
Reti: krūts dziedzeru piebriedums, galaktoreja, neatbilstošas antidiurētiskā hormona sekrēcijas sindroms (SIADH), cukura līmeņa asinīs pieaugums vai samazināšanās.
Vielmaiņas un uztura traucējumi
Ļoti bieži: svara pieaugums.
Bieži: anoreksija
Reti: svara zudums.
Psihiskie traucējumi
Bieži: delīrija apjukums (īpaši geriatrijas pacientiem un pacientiem, kas cieš no Parkinsona slimības), dezorientācija un halucinācijas, pāreja no depresijas uz hipomāniju vai māniju, uzbudinājums, nemiers, palielināta trauksme, miegainība, miega traucējumi, libido un potences traucējumi.
Retāk: psihotisko simptomu pastiprināšanās.
Reti: agresivitāte.
Nav zināmi: ārstēšanas laikā ar tricikliskajiem antidepresantiem var paasināties mānijas paranoīdā forma. Tas biežāk novērojams gados vecākiem pacientiem vai pacientiem, kam ordinētas lielas medikamenta devas.
Ir ziņojumi par pašnāvības domām un pašnāvniecisku uzvedību imipramīna lietošanas laikā vai drīz pēc tā lietošanas pārtraukšanas (skatīt 4.4. apakšpunktu).
Nervu sistēmas traucējumi
Ļoti bieži: trīce.
Bieži: parestēzijas, galvassāpes, reiboņi.
Retāk: epileptiski krampji.
Reti: ekstrapiramidālie simptomi, ataksija, mioklonija, runas traucējumi, izmaiņas EEG
Acu bojājumi
Ļoti bieži: redzes akomodācijas traucējumi, traucēta redze.
Reti: glaukoma, midriāze.
Ausu un labirinta bojājumi
Nav zināmi: tinnīts.
Sirds funkcijas traucējumi
Ļoti bieži: sinusa tahikardija, EKG izmaiņas bez klīniskas manifestācijas (T zoba un ST intervāla izmaiņas) pacientiem ar normālu sirdsdarbību.
Bieži: aritmijas, vadīšanas traucējumi (QRS komplekss un PR intervāls platāks, kūlīša zara blokāde), sirdsklauves.
Reti: sirds mazspēja.
Asinsvadu sistēmas traucējumi
Ļoti bieži: posturāla hipotensija, karstuma viļņi.
Reti: hipertonija, perifēras vazospastiskas reakcijas.
Kuņģa-zarnu trakta traucējumi
Ļoti bieži: aizcietējumi, mutes sausums.
Bieži: slikta dūša, vemšana.
Reti: paralītiskais īleuss, sāpes un diskomforts vēderā, stomatīts, mēles bojājums.
Aknu un/vai žults izvades sistēmas traucējumi
Reti: hepatīts ar vai bez dzeltes, pavājināta aknu funkcija.
Ādas un zemādas audu bojājumi
Ļoti bieži: svīšana.
Bieži: alerģiskas ādas reakcijas (izsitumi, nātrene).
Reti: tūska (lokāla vai ģeneralizēta), fotosensitivitāte, nieze, petehijas, matu izkrišana.
Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi
Bieži: urinācijas traucējumi.
Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā
Reti: hiperpireksija, vājums.
Izmeklējumi
Bieži: paaugstināts transamināžu līmenis.
Dažādas blakusparādības: lai gan nav liecības par atkarību, pēkšņi pārtraucot terapiju, var rasties abstinences simptomi, un tie ietver sliktu dūšu, vemšanu, sāpes vēderā, caureju, galvassāpes, bezmiegu, nervozitāti, nemieru, uzbudināmību un izteiktu svīšanu (skatīt 4.4. apakšpunktu).
Ir ziņojumi par elpošanas nomākumu, uzbudinājumu un abstinences simptomiem jaundzimušajiem, kuru mātēm ordinēts imipramīns pēdējā grūtniecības trimestrī.
Zāļu terapeitiskās grupas blakusparādības
Epidemioloģiskajos pētījumos, kuros iesaistīti galvenokārt 50 gadus veci un vecāki pacienti, pierādīts paaugstināts kaulu lūzumu risks pacientiem, kuriem ordinēti SSAI un TCA. Mehānisms, kas izraisa šo risku, nav zināms.
Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām
Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā15, Rīgā, LV 1003. Tālr.: +371 67078400; Fakss: +371 67078428.
Tīmekļa vietne: www.zva.gov.lv
4.9 Pārdozēšana
Simptomi
Centrālā nervu sistēma: reibonis, miegainība, stupors, koma, ataksija, nemiers, uzbudinājums, pastiprināti refleksi, muskuļu rigiditāte, atetoīdas un horeiformas kustības, krampji.
Kardiovaskulārā sistēma: asinsspiediena pazemināšanās, tahikardija, aritmija, vadīšanas traucējumi, sirds mazspēja. Ļoti retos gadījumos sirds apstāšanās.
Citi: elpošanas nomākums, cianoze, šoks, vemšana, drudzis, svīšana, midriāze, oligūrija vai anūrija.
Simptomi parasti rodas 4 stundu laikā pēc medikamenta lietošanas, un tie sasniedz maksimālo smaguma pakāpi pēc 24 stundām. Sakarā ar aizkavētu absorbciju (pastiprināta antiholīnerģiskā darbība pārdozēšanas dēļ), garu eliminācijas pusperiodu un medikamenta enterohepatisko recirkulāciju pacients var būt pakļauts riskam līdz 4‑6 dienām.
Ārstēšana
Jebkurā gadījumā, kad ir aizdomas par pārdozēšanu, pacients jāhospitalizē un rūpīgi jānovēro vismaz 72 stundas. Nav specifiska antidota, un ārstēšana ir tikai simptomātiska un uzturoša. Sakarā ar medikamenta antiholīnerģiskās darbības kavējošo ietekmi uz kuņģa iztukšošanos (12 stundas un ilgāk), pēc iespējas ātrāk pēc zāļu pārdozēšanas nepieciešams veikt kuņģa skalošanu vai izraisīt vemšanu, ja pacients ir pie pilnas samaņas, un jāievada aktivētā ogle.
Jākontrolē asinsrite, gāzu sastāvs un elektrolītu līmenis asinīs. Kā simptomātiska ārstēšana: pretkrampju terapija ( i/v diazepāms, fenitoīns, fenobarbitāls un/vai inhalācijas narkozes līdzekļi ar miorelaksantiem), mākslīgā elpināšana, elektrokardiostimulatora pievienošana, plazmas aizvietotāji, pilienu infūzijas veidā dopamīns vai dobutamīns, izņēmuma gadījumos var būt nepieciešami atdzīvināšanas pasākumi.
Hemodialīze vai peritoneālā dialīze ir neefektīva, jo plazmā ir ļoti zema imipramīna koncentrācija.
Sakarā ar to, ka ir dati par to, ka fizostigmīns var izraisīt izteiktu bradikardiju, asistoliju un krampjus, tā lietošana imipramīna pārdozēšanas gadījumā nav ieteicama.
5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS
5.1. Farmakodinamiskās īpašības
Farmakoterapeitiskā grupa: tricikliskais antidepresants, neatgriezeniskas darbības neselektīvs monoaminooksidāzes inhibitors
ATĶ kods: N06A A02
Darbības mehānisms
Terapeitisko efektu mehānisms nav pilnībā skaidrs. Imipramīns, dibenzoazepīnu atvasinājums, ir triciklisks antidepresants. Imipramīns kavē nervu impulsa ietekmē atbrīvotā noradrenalīna un serotonīna atpakaļsaistīšanos sinapsēs un tādējādi uzlabo noradrenerģisko un serotonīnerģisko pārvadi. Tam piemīt arī kavējoša ietekme uz muskarīna un H1 histamīna receptoriem, tāpēc tam ir antiholīnerģiska un mēreni sedatīva iedarbība.
Antidepresīvā iedarbība attīstās pakāpeniski, optimālo ārstniecisko efektu var gaidīt pēc 2‑4 (varbūt arī 6‑8) ārstēšanas nedēļām.
5.2. Farmakokinētiskās īpašības
Uzsūkšanās
Perorālas lietošanas gadījumā imipramīns labi uzsūcas no kuņģa un zarnu trakta. Vienlaicīga lietošana kopā ar pārtiku neietekmē imipramīna absorbciju.
Izkliede
Šķietamais izplatīšanās tilpums imipramīnam ir 10‑20 l/kg.
Abas aktīvās substances izteikti saistās ar plazmas olbaltumiem (imipramīns 60‑96%, dezipramīns 73‑92%). Imipramīna koncentrācija cerebrospinālajā šķidrumā un plazmā izteikti korelējas.
Biotransformācija
Savienojums pakļauts intensīvam pirmā loka metabolismam aknās. Tā galvenais farmakoloģiski aktīvais metabolīts dezipramīns veidojas demetilējoties. Abu savienojumu līmenis plazmā ir individuāli ļoti atšķirīgs. Pēc 10 dienu ārstēšanas ar 50 mg imipramīna trīs reizes dienā, imipramīna līdzsvara koncentrācija plazmā variē starp 33 un 85 ng/ml, bet dezipramīnam starp 43 un 109 ng/ml. Sakarā ar samazināto metabolismu, veciem cilvēkiem, salīdzinot ar gados jauniem pacientiem, līmenis plazmā parasti ir augstāks.
Eliminācija
Imipramīns tiek izvadīts galvenokārt caur nierēm (apmēram 80%) un ar fēcēm (apmēram 20%) pārsvarā neaktīvu metabolītu veidā. Neizmainītā imipramīna un aktīvā metabolīta dezipramīna izvadīšana ar urīnu un fēcēm sastāda 5‑6% no ievadītās devas. Pēc vienreizējas devas ievadīšanas imipramīna eliminācijas pusperiods ir apmēram 19 stundas, tas variē no 9 līdz 28 stundām, kas veciem cilvēkiem un pārdozēšanas gadījumā var būtiski mainīties.
Imipramīns un dezipramīns šķērso placentāro barjeru un izdalās mātes pienā.
Raksturojums pacientiem: sakarā ar samazināto metabolisko klīrensu imipramīna koncentrācija plazmā gados vecākiem pacientiem, salīdzinot ar jaunākiem pacientiem, ir augstāka.
Bērniem vidējais klīrenss un eliminācijas pusperiods būtiski neatšķiras no šiem rādītājiem pieaugušajiem, bet to atšķirība pacientu vidū ir izteikta.
Pacientiem ar smagiem nieru darbības traucējumiem nav novērotas imipramīna un tā bioloģiski aktīvo nekonjugēto metabolītu renālās ekskrēcijas izmaiņas. Tomēr to nekonjugēto metabolītu līdzsvara koncentrācija plazmā, kas tiek uzskatīti par bioloģiski neaktīviem, ir paaugstināta. Šīs atrades klīniskā nozīme nav zināma.
5.3. Preklīniskie dati par drošumu
Kancerogenitāte, mutagēnas īpašības, auglība
Izejot no preklīniskiem pētījumiem gan in vitro, gan in vivo neatklājās ne mutagēna, ne arī karcinogēna darbība.
Darbība uz auglību nav zināma.
Preklīniskajos pētījumos neatklājās, ka imipramīns būtu teratogēns. Eksperimentos ar parenterāli ievadītām lielām imipramīna devām galvenokārt novērota izteikta toksiska ietekme uz mātes organismu un augli, kas tādējādi bija nepārliecinoša saistībā ar teratogēnu iedarbību.
6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA
6.1. Palīgvielu saraksts
Magnija stearāts
Povidons XL10
Talks
Povidons K25
Laktozes monohidrāts(110,5 mg)
Hipromeloze
Sarkanais dzelzs oksīds E172
Melnais dzelzs oksīds E172
Dimetikons
6.2. Nesaderība
Nav piemērojama.
6.3. Uzglabāšanas laiks
3 gadi
6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi
Zālēm nav nepieciešami īpaši uzglabāšanas apstākļi.
6.5. Iepakojuma veids un saturs
50 apvalkotās tabletes brūnā stikla pudelē ar baltu polietilēna vāciņu, kas ievietota kartona kārbā.
6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos
Nav īpašu prasību.
Neizlietotās zāles vai izlietotos materiālus jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām
7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS
EGIS Pharmaceuticals PLC.
1106 Budapest, Keresztúri út 30-38.
UNGĀRIJA
8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(I)
00-0556
9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS /PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS
Reģistrācijas datums: 2000. 07. jūnijs
Pēdējās pārreģistrācijas datums: 2010. 16. jūlijs
10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS
10/2016
SASKAŅOTS ZVA 05-01-2017
EQ PAGE 2
SASKAŅOTS ZVA 05-01-2017
EQ PAGE 1
