Lexotanil

Lejupielādēt zāļu aprakstu

ZĀĻU APRAKSTS

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

Lexotanil 3 mg tabletes

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Aktīvā viela: bromazepāms (bromazepamum)

Vielu vai indikāciju grupa: 1,4-benzodiazepīna atvasinājums, trankvilizators

Aktīvās vielas raksturojums un daudzums: Tabletē ir 3 mg bromazepāma.

Palīgviela ar zināmu iedarbību: laktoze (monohidrāta veidā) (96,1 mg)

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

3. ZĀĻU FORMA

Tablete

Gaiši sarkanas, nedaudz raibas, cilindriskas formas tabletes (ar apzīmējumu ROCHE/3 vienā pusē un dalījuma līniju otrā pusē).

Tabletes var sadalīt vienādās devās.

4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1. Terapeitiskās indikācijas

Lexotanil ir indicēts trauksmes, spriedzes un citu somatisku vai psihiatrisku traucējumu ārstēšanai pacientiem ar trauksmes sindromu.

To var lietot arī papildterapijas veidā, ārstējot trauksmi vai uzbudinājumu, kas saistīts ar psihiskiem traucējumiem, piemēram, garastāvokļa traucējumiem vai šizofrēniju.

Benzodiazepīni jālieto tikai gadījumos, ja traucējumi ir smagi, rada rīcības nespēju vai galēju stresa stāvokli.

4.2. Devas un lietošanas veids

Deva un ārstēšanas ilgums jāpielāgo individuālai atbildes reakcijai, indikācijas veidam un traucējuma smaguma pakāpei. Ambulatora ārstēšana jāsāk ar mazām devām, devu pakāpeniski palielinot līdz nepieciešamajai.

Ārstēšanas ilgums

Devai un ārstēšanas ilgumam jābūt pēc iespējas mazākam. Pacients regulāri jākontrolē un jāizvērtē nepieciešamība turpināt ārstēšanu, sevišķi gadījumos, ja vairs nav simptomu. Lietojot Lexotanil trauksmes ārstēšanai, lietošanas ilgums nedrīkst pārsniegt 8 - 12 nedēļas, ieskaitot devas mazināšanas periodu. Atsevišķos gadījumos var būt nepieciešams pagarināt ārstēšanas laiku, šajos gadījumos nepieciešams rūpīgi pārvērtēt pacienta stāvokli.

Ārstēšanas sākumā pacients regulāri jāizmeklē, lai pēc iespējas samazinātu devu un (vai) lietošanas biežumu, kā arī lai nepieļautu uzkrāšanās izraisītu pārdozēšanu.

Ambulatora ārstēšana

Vidējās devas ambulatoras ārstēšanas gadījumā ir 1,5 – 3 mg līdz trīs reizēm dienā.

Parasti ārstēšana jāsāk ar Lexotanil 3 mg tableti vakarā aptuveni 1 stundu pirms naktsmiera. Devu var palielināt līdz Lexotanil 6 mg.

Lietojot Lexotanil vakarā, iedarbība parasti ilgst līdz nākamajam vakaram, tāpēc papildu lietošana dienas laikā nav nepieciešama. Ja ar šo devu netiek sasniegta vēlamā iedarbība, ārsts dienas devu var palielināt līdz 9 mg bromazepāma un īpašos gadījumos – līdz 12 mg bromazepāma. Šīs dienas devas parasti dala vairākās reizes devās, nepieciešamības gadījumā lielāko devu lietojot pirms naktsmiera. Lielākas devas nepieciešamas ļoti reti (piemēram, psihisku un neiroloģisku slimību gadījumā) un tās parasti lieto slimnīcā.

Ārstēšana stacionārā

Smagu stresa stāvokļu, uzbudinājuma un trauksmes gadījumā ieteicamā deva ir 6-12 mg divas līdz trīs reizes dienā.

Īpašas piezīmes par devām

Gados vecākiem un novājinātiem pacientiem, kā arī pacientiem ar organiskiem smadzeņu bojājumiem, asinsrites vai elpošanas mazspēju, nieru vai aknu darbības traucējumiem parasti sākumā jālieto puse no iepriekš minētās dienas devas, t. i., 1,5 mg pirms naktsmiera, palielinot līdz ne vairāk kā Lexotanil 6 mg.

Pediatriskā populācija

Bērniem Lexotanil parasti nelieto, taču, ja ārsts uzskata, ka ārstēšana ar Lexotanil ir piemērota, deva jāpielāgo atbilstoši pacienta svaram (0,1 – 0,3 mg/kg ķermeņa svara).

Ārstēšanas sākumā ārstējošajam ārstam jāpārbauda pacienta individuālā atbildes reakcija pret zālēm, lai pēc iespējas ātrāk atklātu relatīvu pārdozēšanu. Tas īpaši attiecas uz gados veciem un novājinātiem pacientiem, kā arī pacientiem ar organiskiem smadzeņu bojājumiem, asinsrites vai elpošanas mazspēju, nieru vai aknu darbības traucējumiem. Pacientiem jāsniedz arī precīzi norādījumi par dienas režīmu, ņemot vērā viņu konkrēto dzīvesveidu (piemēram, nodarbošanos).

Tabletes jālieto kopā ar nedaudz šķidruma.

Aknu darbības traucējumi

Ar Lexotanil tabletēm nav atļauts ārstēt pacientus, kuriem ir smagi aknu darbības traucējumi (skatīt 4.3. apakšpunktu “Kontrindikācijas”). Lietojot Lexotanil pacientiem ar viegliem vai vidēji smagiem aknu darbības traucējumiem, jāievēro piesardzība.

4.3. Kontrindikācijas

Lexotanil ir kontraindicēts pacientiem ar:

- paaugstinātu jutību pret bromazepāmu, citiem benzodiazepīniem un/vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām;

- smagiem aknu darbības traucējumiem, jo benzodiazepīni var provocēt aknu encefalopātiju;

- myasthenia gravis;

- miega apnojas sindromu;

- smagu elpošanas mazspēju.

4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Amnēzija

Benzodiazepīni var izraisīt anterogrādu amnēziju. Visbiežāk tas attīstās dažas stundas pēc zāļu lietošanas, tāpēc, lai mazinātu risku, pacientam jābūt iespējai netraucēti gulēt – vairākas stundas pēc zāļu lietošanas. Amnēzija var būt saistīta ar neatbilstošu uzvedību (skatīt arī 4.8. apakšpunktu „Nevēlamās blakusparādības”).

Psihiskas un paradoksālas reakcijas

Zināms, ka benzodiazepīnu un benzodiazepīniem līdzīgu zāļu lietošanas laikā iespējamas paradoksālas reakcijas, piemēram, nemiers, uzbudinājums, aizkaitināmība, agresivitāte, trauksme, murgi, dusmu lēkmes, murgi naktīs, halucinācijas, psihozes, nepiemērota uzvedība un citi nevēlami uzvedības traucējumi. Šādos gadījumos šo zāļu lietošana ir jāpārtrauc.

Bērniem un gados vecākiem pacientiem šīs parādības iespējamas biežāk nekā citiem pacientiem.

Ārstēšanas ilgums

Ārstēšanas ilgumam jābūt pēc iespējas īsākam, atkarībā no indikācijas veida (skatīt 4.2. apakšpunktu „Devas un lietošanas veids”). Ārstēšanas ilgums, ieskaitot devas mazināšanas periodu, nedrīkst pārsniegt 8 - 12 nedēļas, lietojot kā līdzekli trauksmes ārstēšanai. Atsevišķos gadījumos var būt nepieciešams pagarināt ārstēšanas laiku, šajos gadījumos nepieciešams rūpīgi pārvērtēt pacienta stāvokli.

Uzsākot terapiju, var būt lietderīgi informēt pacientu, ka tās ilgums būs ierobežots un precīzi paskaidrot, kā deva tiks pakāpeniski samazināta. Pacientam ir svarīgi zināt par iespējamām atcelšanas parādībām pēc zāļu lietošanas pārtraukšanas, tādējādi mazinot pacienta satraukumu, gadījumā, ja rodas šie simptomi.

Svarīgi atcerēties, ka ilgstošas darbības benzodiazepīnus nedrīkst nomainīt ar īslaicīgas darbības benzodiazepīnu, jo var rasties lietošanas pārtraukšanas simptomi.

Vienlaicīga alkohola/CNS darbību nomācošo vielu lietošana

No vienlaicīgas Lexotanil un alkoholisko dzērienu un/vai CNS darbību nomācošo vielu lietošanas ir jāizvairās. Šāda vienlaicīga lietošana var pastiprināt Lexotanil klīnisko iedarbību un, iespējams, izraisīt smagu sedāciju, klīniski nozīmīgu elpošanas un/vai kardiovaskulāru nomākumu, kas var izraisīt komu vai nāvi (skatīt 4.5. apakšpunktu „Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi” un 4.9. apakšpunktu „Pārdozēšana”).

Pārlieka alkohola lietošana un ļaunprātīga zāļu lietošana anamnēzē

Pacientiem, kuru anamnēzē ir pārlieka alkohola lietošana vai ļaunprātīga zāļu lietošana, Lexotanil jālieto ārkārtīgi piesardzīgi (skatīt apakšpunktu “Atkarības rašanās”). Šiem pacientiem ir lielāks atkarības rašanās risks (skatīt 4.5. apakšpunktu „Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi”).

Tolerance

Pēc vairāku nedēļu lietošanas benzodiazepīnu iedarbība var mazināties.

Īpašas pacientu grupas

Bērniem benzodiazepīnus lieto tikai atsevišķos gadījumos, rūpīgi izvērtējot nepieciešamību to darīt; ārstēšanas ilgumam jābūt pēc iespējas īsākam.

Gados vecākiem pacientiem jālieto mazākas devas (skatīt 4.2. apakšpunktu „Devas un lietošanas veids”), iespējami paaugstināta jutīguma un izmainītas farmakokinētikas dēļ. Mazākas devas jālieto arī pacientiem ar hronisku elpošanas mazspēju elpošanas nomākuma riska dēļ. Benzodiazepīnus nedrīkst lietot pacientiem ar smagu aknu mazspēju, jo tie palielina encefalopātijas risku.

Benzodiazepīnu farmakoloģiskā iedarbība uz gados vecākiem pacientiem ir spēcīgāka nekā uz jauniem pacientiem pat tad, ja benzodiazepīna koncentrācija plazmā ir līdzīga. Šīs parādības iespējamais iemesls ir ar vecumu saistītas zāļu receptoru mijiedarbības, pēcreceptoru mehānismu un orgānu funkciju pārmaiņas. Pacientiem pēc 50 gadu vecuma ir ieteicama devas samazināšana.

Benzodiazepīni nav ieteicami par pirmās izvēles zālēm psihotisku traucējumu ārstēšanai.

Benzodiazepīnus vienus pašus nedrīkst lietot depresijas un ar depresiju saistītu trauksmes stāvokļu ārstēšanai (var pastiprināties pašnāvnieciskās noslieces; skatīt 4.8. apakšpunktu „Nevēlamās blakusparādības”).

Atkarības rašanās

Benzodiazepīnu un benzodiazepīniem līdzīgu zāļu lietošana var izraisīt fiziskas un psiholoģiskas zāļu atkarības attīstību. Atkarības risks palielinās līdz ar devu un ārstēšanas ilgumu. Atkarības risks īpaši liels ir pacientiem ar alkoholismu vai ļaunprātīgu zāļu lietošanu anamnēzē. Tādēļ pacientiem, kuriem anamnēzē ir pārmērīga alkoholisko dzērienu lietošana vai zāļu lietošana apreibināšanās nolūkā, Lexotanil jālieto ārkārtīgi piesardzīgi. Ziņots, ka zāļu lietošana apreibināšanās nolūkā biežāk ir novērota tiem, kuri apreibināšanās nolūkā lieto vairākas zāles.

Ārstēšanas pārtraukšana/atcelšanas simptomi

Ja ir attīstījusies fiziska zāļu atkarība, pēkšņa ārstēšanas pārtraukšana var izraisīt atcelšanas simptomus. Iespējamie simptomi ir galvassāpes, caureja, mialģija, izteikta trauksme, stresa stāvokļi, nemiers, apjukums un aizkaitināmība. Smagos gadījumos iespējami šādi simptomi: derealizācija, depersonalizācija, saasināta dzirde, ekstremitāšu nejutīgums un tirpšana, pastiprināta jutība pret gaismu, troksni un pieskārieniem, halucinācijas un krampji.

Benzodiazepīnu lietošanas laikā pēc viena benzodiazepīna aizstāšanas ar tādu, kam ir īsāks eliminācijas pusperiods, var attīstīties atcelšanas simptomi.

Rikošeta trauksme

Ārstēšanu pārtraucot, iespējama rikošeta trauksme un bezmiegs – pārejošs sindroms, kad simptomi, kuru dēļ sākta Lexotanil terapija, izpaužas intensīvākā formā. Vienlaikus ar šo sindromu var būt arī tādi traucējumi kā garastāvokļa maiņas, trauksme vai bezmiegs, nemiers.

Atcelšanas simptomu un rikošeta trauksmes risks ir lielāks pēc pēkšņas ārstēšanas pārtraukšanas, tāpēc ārstēšana jāpārtrauc, pakāpeniski samazinot devu.

Jāatceras, ka pacientam, kas sāk lietot citu benzodiazepīnu ar daudz mazāku eliminācijas pusperiodu (skatīt 5.2. apakšpunktu „Farmakokinētiskās īpašības”) var parādīties atcelšanas simptomi.

Panesamība

Pēc atkārtotas ilglaicīgas lietošanas atbildes reakcija uz Lexotanil iedarbību var kļūt nedaudz vājāka.

Zāles satur palīgvielu laktozi (skatīt 2. punktu „Kvalitatīvais un kvantitatīvais sastāvs”). Šīs zāles nevajadzētu lietot pacientiem ar retu iedzimtu galaktozes nepanesību, ar pilnīgu laktāzes deficītu vai glikozes – galaktozes malabsorbciju.

Aknu darbības traucējumi

Pacientiem, kuriem ir smagi aknu darbības traucējumi, benzodiazepīni var palielināt aknu encefalopātijas gadījumu iespējamību (skatīt 4.3. apakšpunktu “Kontrindikācijas”). Pacientiem ar viegliem līdz vidēji smagiem aknu darbības traucējumiem Lexotanil jālieto īpaši piesardzīgi.

4.5 Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Zāļu farmakokinētiskā mijiedarbība

Zāles, kas nomāc galvenos oksidatīvos aknu enzīmus, var pastiprināt benzodiazepīnu iedarbību. Vienlaicīga daudzu CYP izoenzīmu inhibitora cimetidīna un, iespējams, arī propranolola lietošana var palielināt bromazepāma eliminācijas pusperiodu, būtiski samazinot klīrensu (lietojot cimetidīnu, tas samazinās par 50%). Lietošana kopā ar CYP1A2 inhibitoru fluvoksamīnu nozīmīgi palielināja bromazepāma kopējo iedarbību (AUC palielinājās 2,4 reizes) un eliminācijas pusperiodu (1,9 reizes).

Bromazepāms neietekmē CYP1A2, CYP2B6, CYP2C un CYP3A aktivitātes surogātmarķiera antipirīna metabolismu, turklāt bromazepāms in vitro mRNS līmenī neinducē nozīmīgākos CYP450 izoenzīmus un neaktivizē nukleāros hormonu receptorus, tādēļ ir maz ticams, ka bromazepāms varētu izraisīt zāļu farmakokinētisko mijiedarbību uz CYP450 indukcijas bāzes.

Zāļu farmakodinamiskā mijiedarbība

Ja bromazepāmu lieto vienlaicīgi ar centrālo nervu sistēmu nomācošām vielām, arī alkoholu, var pastiprināties blakusparādības, arī sedācija un sirds-asinsvadu un elpošanas sistēmas nomākums. Tas ietekmē spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus. Bromazepāmu lietot vienlaicīgi ar alkoholu nav ieteicams (skatīt 4.4. apakšpunktu “Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā”).

Lietojot Lexotanil vienlaicīgi ar citām centrālo nervu sistēmu nomācošām zālēm, piemēram, antipsihotiskiem (neiroleptiskiem) līdzekļiem, miega līdzekļiem, anksiolītiskiem/sedatīviem līdzekļiem, dažiem antidepresantiem, narkotiskiem analgētiskiem līdzekļiem, pretepilepsijas līdzekļiem, anestēzijas līdzekļiem un sedatīviem H1 antihistamīna līdzekļiem, iespējama centrālo nervu sistēmu nomācošās iedarbības pastiprināšanās.

Īpaši uzmanīgi jālieto kopā ar zālēm, kas nomāc elpošanas funkciju, piemēram, ar opioīdiem (pretsāpju, pretklepus līdzekļiem, aizvietojošo terapiju), īpaši gados vecākiem cilvēkiem.

Vienlaicīga narkotisko analgētisko līdzekļu lietošana var pastiprināt eiforiju, kas var izraisīt psihiskas atkarības pastiprināšanos.

Brīdinājumus par citu centrālo nervu sistēmu nomācošo vielu, tostarp arī alkohola, pārdozēšanu skatīt 4.9. apakšpunktā „Pārdozēšana”.

4.6. Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti.

Grūtniecība

Bromazepāma lietošanas drošums grūtniecības laikā cilvēkam nav noteikts. Spontāni aprakstīto nevēlamo blakusparādību pārskats neuzrāda lielāku blakusparādību biežumu nekā būtu paredzams līdzīgā, terapiju nesaņēmušā populācijā. Lai gan par bromazepāmu nav pieejami specifiski klīniskie dati, no kohortas pētījumiem iegūtie dati liecina, ka benzodiazepīna lietošana pirmajā trimestrī nav saistīta ar paaugstinātu nozīmīgu kroplību risku. Taču dažos agrīnos gadījumu-kontroles epidemioloģiskos pētījumos atklāts paaugstināts mutes šķeltņu risks. Dati liecina, ka risks piedzimt bērnam ar mutes šķeltni pēc tam, kad māte lietojusi benzodiazepīnu, ir mazāks nekā 2/1000, salīdzinot ar paredzamo šādu defektu biežumu (aptuveni 1/1000) kopējā populācijā.

Ja zāles izrakstītas sievietei ar reproduktīvo potenciālu, viņa jābrīdina, ka gadījumā, ja viņa plāno grūtniecību vai ja viņai pastāv aizdomas par grūtniecības iestāšanos, jāsazinās ar savu ārstu, lai lemtu par zāļu lietošanas pārtraukšanu.

Ārstēšanas gadījumā ar lielām benzodiazepīna devām otrajā un/vai trešajā grūtniecības trimestrī atklāta augļa aktīvo kustību samazināšanās un augļa sirdsdarbības ritma mainība.

Ja medicīnisku apsvērumu dēļ ārstēšana jāveic grūtniecības beigās, pat lietojot mazas devas, iespējams “ļenganā zīdaiņa” sindroms, piemēram, aksiāla hipotonija, traucēta zīšana, kas izraisa vāju pieņemšanos svarā. Šie traucējumi ir pārejoši, taču var ilgt no 1 līdz 3 nedēļām, kas atbilst zāļu eliminācijas pusperiodam. Lietojot lielas devas, jaundzimušajam iespējams elpošanas nomākums vai apnoja un hipotermija. Turklāt dažas dienas pēc dzimšanas var novērot zāļu lietošanas pārtraukšanas simptomus jaundzimušajam ar pārmērīgu satraukumu, uzbudināmību un trīci, pat ja nav “ļenganā zīdaiņa” sindroma.

Turklāt zīdaiņiem, kas dzimuši mātēm, kuras grūtniecības vēlīno stadiju laikā ir ilgstoši lietojušas benzodiazepīnus, var attīstīties fiziska atkarība un postnatālajā periodā viņi ir pakļauti zināmam atcelšanas simptomu riskam.

Ņemot vērā šos datus, bromazepāma lietošanu grūtniecības laikā var apsvērt, stingri ievērojot terapeitiskās indikācijas un devas.

Ja ārstēšana ar bromazepāmu nepieciešama grūtniecības beigās, jāvairās lietot lielas devas un jākontrolē, vai jaundzimušajam nav lietošanas pārtraukšanas simptomu un/vai “ļenganā zīdaiņa” sindroma.

Barošana ar krūti

Bromazepāms izdalās mātes pienā, tāpēc ārstēšanas laikā nedrīkst barot bērnu ar krūti.

4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Uzmanību!

Sedācijai, amnēzijai, traucētai koncentrēšanās spējai un muskuļu darbībai var būt nelabvēlīga ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot iekārtas. Šī ietekme pastiprinās, vienlaicīgi lietojot alkoholu (skatīt 4.5. apakšpunktu “Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi”). Pacientiem, kuriem nav pietiekams miega ilgums, modrības traucējumu iespējamība var palielināties. Tāpēc pacienti nedrīkst vadīt transportlīdzekļus, apkalpot iekārtas vai veikt bīstamus darbus, vismaz pirmajās ārstēšanas dienās. Ārstējošajam ārstam jāpieņem lēmums katrā atsevišķā gadījumā, ņemot vērā individuālo reakciju un devu.

4.8. Nevēlamās blakusparādības

Pēcreģistrācijas periodā novērotās zāļu blakusparādības

Ārstēšanas laikā ar bromazepāmu norādītajā biežumā ziņots par tālāk minētajām nevēlamajām blakusparādībām:

ļoti bieži: ≥1/10;

bieži: ≥1/100 līdz <1/10;

retāk: ≥1/1 000 līdz <1/100;

reti: ≥1/10 000 līdz <1/1 000;

ļoti reti: <1/10 000;

nav zināmi: nevar noteikt pēc pieejamajiem datiem

* Šie traucējumi rodas pārsvarā ārstēšanas sākumā un parasti izzūd atkārtotas lietošanas gadījumā.

** skatīt 4.4. apakšpunktu „Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā”.

*** Kritienu un lūzumu risks ir augstāks tiem, kuri vienlaicīgi lieto sedatīvus līdzekļus (arī alkoholiskus dzērienus), un gados vecākiem cilvēkiem.

**** Biežāk sastopamas bērniem un gados vecākiem cilvēkiem.

Atkarība: pat terapeitisku devu ilgstoša lietošana var izraisīt fiziskas un psiholoģiskas zāļu atkarības attīstību; terapijas pārtraukšana var izraisīt abstinences vai atcelšanas parādības (skatīt 4.4. apakšpunktu „Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā”).

Benzodiazepīnu lietošana apreibināšanās nolūkā ir biežāka starp tiem, kuri apreibināšanās nolūkā lieto vairākas zāles.

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvuma/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003.

Tīmekļa vietne: www.zva.gov.lv

4.9. Pārdozēšana

Simptomi

Benzodiazepīni bieži izraisa miegainību, ataksiju, dizartriju un nistagmu. Bromazepāma pārdozēšana reti ir dzīvībai bīstama, ja zāles lietotas vienas pašas, taču var izraisīt neskaidru runu, arefleksiju, apnoju, hipotensiju, sirdsdarbības un elpošanas nomākumu un komu.

Ja pacientam ir koma, tā parasti ilgst dažas stundas, tomēr tā var ieilgt un būt cikliska (īpaši gados vecākiem pacientiem). Pacientiem ar elpceļu slimībām benzodiazepīnu elpošanu nomācošā iedarbība ir nopietnāka.

Benzodiazepīni pastiprina citu centrālo nervu sistēmu nomācošo vielu, tai skaitā arī alkohola, iedarbību.

Terapija

Jākontrolē pacienta dzīvībai svarīgie rādītāji un, nepieciešamības gadījumā jāveic pacienta klīniskajam stāvoklim atbilstošu dzīvības funkcijas uzturošu terapiju. Īpaši var būt nepieciešama sirds/elpošanas sistēmu un centrālās nervu sistēmas simptomu terapija.

Turpmāka uzsūkšanās jākavē, izmantojot atbilstošu metodi, piemēram, 1 – 2 stundu laikā veiktu ārstēšanu ar aktivēto ogli. Ja miegainam pacientam lieto aktivēto ogli, noteikti jāsargā elpceļi. Ja notikusi jaukta pārdozēšana, var apsvērt kuņģa skalošanu, taču tā nav rutīnveida terapija.

Ja CNS nomākums ir smags, jāapsver benzodiazepīnu antagonista flumazenila (Anexate^®) lietošana. Šīs zāles drīkst lietot tikai stingras kontroles apstākļos. Tam raksturīgs īss (aptuveni 1 stundu ilgs) eliminācijas pusperiods, tādēļ pacienti, kuriem ievadīts flumazenils, jānovēro, līdz tā iedarbība izzūd. Krampju slieksni pazeminošo zāļu (piemēram, triciklisko antidepresantu) klātbūtnē flumazenils jālieto ārkārtīgi piesardzīgi. Skatīt flumazenila (Anexate^®) zāļu aprakstu, lai saņemtu sīkākus norādījumus par pareizu šo zāļu lietošanu.

5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1. Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: anksiolītiskie līdzekļi, benzodiazepāma atvasinājumi, ATĶ kods: N05BA08

Bromazepāms ir psihotropisks 1,4-benzodiazepīns, kas mazina spriedzi, uzbudinājumu un trauksmi un kam piemīt muskuļus atslābinoša un viegla sedatīva, miegu izraisoša darbība. Lietojot lielākas devas bromazepāmam piemīt arī pretkrampju īpašības.

Benzodiazepīnu centrālo iedarbību mediē GASS-erģiskā neirotransmisija inhibējošās sinapsēs. Benzodiazepīnu klātbūtnē GASS receptoru afinitāte pret neiromediatoru palielinās, jo rodas pozitīva alostēriska modulācija, kas pastiprina izdalītās GASS ietekmi uz hlorīdjonu postsinaptisko plūsmu cauri membrānai.

5.2. Farmakokinētiskās īpašības

Uzsūkšanās

Pēc perorālas lietošanas bromazepāms strauji uzsūcas un maksimālo koncentrāciju plazmā sasniedz pēc 2 stundām. Absolūtā bromazepāma biopieejamība no tabletes ir 60%.

Uzturs var mazināt bromazepāma biopieejamību, tomēr šīs parādības klīniskā nozīme nav noteikta. Vairākkārtējas bromazepāma lietošanas gadījumā uzsūkšanās apmērs nemainās; var novērot paredzētās līdzsvara koncentrācijas, kas apstiprina zāļu lineāro kinētiku. Stabila koncentrācija plazmā tiek sasniegta aptuveni 5–9 dienās. Pēc atkārtotas 3 mg perorālu devu lietošanas trīsreiz dienā bromazepāma vidējā maksimālā līdzsvara koncentrācija bija 120 ng/ml, kas ir 3–4 reizes augstāka nekā tā, kas novērota pēc vienas 3 mg devas saņemšanas.

Izkliede

Pēc uzsūkšanās bromazepāms strauji izkliedējas organismā. Vidēji 70% bromazepāma ar hidrofobisku mijiedarbību saistās pie plazmas olbaltumiem. Saistīšanās notiek ar albumīnu un α1-skābo glikoproteīnu. Izkliedes tilpums ir aptuveni 50 litru.

Biotransformācija

Bromazepāms tiek plaši metabolizēts aknās. Metabolīti, kuru eliminācijas pusperiods pārsniedz sākotnējā savienojuma eliminācijas pusperiodu, neveidojas. Pārsvarā veidojas divi galvenie metabolīti – 3-hidroksibromazepāms (mazāk aktīvs par bromazepāmu) un 2-(2-amino-5-brom-3-hidroksibenzoil)-piridīns (neaktīvs).

Bromazepāmu vismaz daļēji metabolizē citohroma P450 (CYP450) enzīmi. Taču metabolismā iesaistītie specifiskie CYP izoenzīmi nav noskaidroti. Tomēr novērojumi, ka stiprs CYP3A4 inhibitors (itrakonazols) un mērens CYP2C9 inhibitors (flukonazols) neietekmēja bromazepāma farmakokinētiku, liecina, ka šie izoenzīmi nav nozīmīgi iesaistīti bromazepāma metabolismā. Izteiktā mijiedarbība ar fluvoksamīnu (skatīt 4.5. apakšpunktu “Zāļu farmakokinētiskā mijiedarbība”) liecina par CYP1A2 iesaisti.

Eliminācija

Bromazepāma eliminācijas pusperiods ir aptuveni 20 stundas, un eliminācijas klīrenss ir aptuveni 40 ml/min.

Metabolisms ir galvenais zāļu eliminācijas ceļš. Nemainīts bromazepāms urīnā izdalās tikai 2% apjomā, bet 3-hidroksibromazepāma un 2-(2-amino-5-brom-3- hidroksibenzoil)-piridīna glikuronīda savienojumi veido attiecīgi 27% un 40% no lietotās devas.

Farmakokinētika īpašās pacientu grupās

Geriatriskā populācija

Gados vecākiem cilvēkiem var būt nozīmīgi lielāka maksimālā koncentrācija, mazāks izkliedes tilpums, lielāka brīvā frakcija serumā, mazāks klīrenss un tādēļ arī ilgāks eliminācijas pusperiods. Tas liecina, ka bromazepāma koncentrācija līdzsvara stāvoklī gados vecākiem cilvēkiem jebkādas zāļu lietošanas intensitātes gadījumā vidēji būs gandrīz divas reizes lielāka nekā gados jaunākiem cilvēkiem (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Nieru darbības traucējumi

Oficiāli farmakokinētikas pētījumi nav veikti, un dati par farmakokinētiku tādu pacientu populācijā, kuriem ir nieru darbības traucējumi, nav apkopoti.

Aknu darbības traucējumi

Oficiāli farmakokinētikas pētījumi nav veikti, un dati par farmakokinētiku tādu pacientu populācijā, kuriem ir aknu darbības traucējumi, nav apkopoti.

5.3. Preklīniskie dati par drošumu

Kancerogenitāte

Ar žurkām veikto kancerogenitātes pētījumu laikā nekādi pierādījumi par iespējamu bromazepāma kancerogenitāti nav iegūti.

Genotoksicitāte

In vitro un in vivo testos bromazepāms nav bijis genotoksisks.

Fertilitātes traucējumi

Bromazepāma lietošana katru dienu nekādā veidā neietekmēja žurku fertilitāti un vispārējo reprodukcijas spēju.

Reproduktīvā toksicitāte

Ievadot bromazepāmu grūsnām žurkām, novērota augļu bojāejas un nedzīvu mazuļu atnešanās gadījumu biežuma palielināšanās, kā arī mazuļu dzīvildzes samazināšanās. Embriotoksicitātes/teratogenitātes pētījumu laikā lietojot līdz 125 mg/kg lielas dienas devas, teratogēna ietekme netika konstatēta.

Pēc perorālas, līdz 50 mg/kg lielu, dienas devu ievades grūsnām trušu mātītēm novērota trušu mātīšu ķermeņa masas pieauguma ātruma samazināšanās, augļu ķermeņa masas samazināšanās un resorbcijas gadījumu biežuma palielināšanās.

6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1. Palīgvielu saraksts

Mikrokristāliska celuloze, laktozes monohidrāts, talks, magnija stearāts, sarkanais dzelzs oksīds E172.

6.2. Nesaderība

Nav piemērojama

6.3. Uzglabāšanas laiks

5 gadi.

Šīs zāles nedrīkst lietot pēc derīguma termiņa beigām.

6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Uzglabāt temperatūrā līdz 30ºC.

6.5. Iepakojuma veids un saturs

Kartona kastīte ar PVH blisteriem pa 30 tabletēm.

6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos

Maksimāli jāierobežo zāļu nonākšana vidē. Zāles nedrīkst izmest kanalizācijā, un jāizvairās izmest zāles sadzīves atkritumos.

7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

Roche Latvija SIA

G. Astras iela 8b, Rīga, LV-1082, Latvija

Tālr.: +371 67039831; Fakss: +371 67039833; e-pasts: riga.info_latvija@roche.com

8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(I )

99-0405

9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Reģistrācijas datums: 1999. gada 16. jūnijs

Pēdējās pārreģistrācijas datums: 2009. gada 3. augusts

10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

10/2018