Lemilvo

Mutē disperģējamā tablete

Lemilvo 15 mg mutē disperģējamās tabletes

Kartona kastīte, OPA/Al/PVH/Al blisteris, N30
Uzglabāt temperatūrā līdz 25°C. Uzglabāt oriģinālā iepakojumā, lai pasargātu no mitruma.
Aripiprazolum

UZMANĪBU!
ZĀĻU NEPAMATOTA LIETOŠANA IR KAITĪGA VESELĪBAI
Zāļu produkta identifikators

15-0223-03

Zāļu reģistrācijas numurs

15-0223

Ražotājs

Actavis ehf., Iceland; Balkanpharma-Dupnitsa AD, Bulgaria; Actavis Ltd., Malta

Zāļu reģ. apliecības izd. datums

09-SEP-15

Reģ. apliecības derīguma termiņš

08-SEP-20

Zāļu izsniegšanas kārtība

Recepšu zāles

Zāļu stiprums/koncentrācija

15 mg

Zāļu forma

Mutē disperģējamā tablete

Lietošana bērniem

Ir apstiprināta

Reģ. apliecības īpašnieks, valsts

Actavis Group PTC ehf., Iceland

Informācija atjaunota

03.09.2019 14:58

Papildus informācija

Latvijas Zāļu reģistrs

Lejupielādēt lietošanas instrukciju

Lietošanas instrukcija: informācija lietotājam

Lemilvo 10 mg mutē disperģējamās tabletes

Lemilvo 15 mg mutē disperģējamās tabletes

Aripiprazolum

Pirms zāļu lietošanas uzmanīgi izlasiet visu instrukciju, jo tā satur Jums svarīgu informāciju.

Saglabājiet šo instrukciju! Iespējams, ka vēlāk to vajadzēs pārlasīt.

Ja Jums rodas jebkādi jautājumi, vaicājiet savam ārstam vai farmaceitam.

Šīs zāles ir parakstītas tikai Jums. Nedodiet tās citiem. Tās var nodarīt ļaunumu pat tad, ja šiem cilvēkiem ir līdzīgas slimības pazīmes.

Ja Jums rodas jebkādas blakusparādības, konsultējieties ar savu ārstu vai farmaceitu. Tas attiecas arī uz iespējamām blakusparādībām, kas nav minētas šajā instrukcijā. Skatīt 4. punktu.

Šajā instrukcijā varat uzzināt:

Kas ir Lemilvo un kādam nolūkam to lieto

Kas Jums jāzina pirms Lemilvo lietošanas

Kā lietot Lemilvo

Iespējamās blakusparādības

Kā uzglabāt Lemilvo

Iepakojuma saturs un cita informācija

1. Kas ir Lemilvo un kādam nolūkam to lieto

Lemilvo satur aktīvo vielu aripiprazolu, kas pieder zāļu grupai, ko sauc par antipsihotiskiem līdzekļiem.

To lieto, lai ārstētu pieaugušos un pusaudžus no 15 gadu vecuma, kuriem ir slimība ar šādiem raksturīgiem simptomiem, piemēram, neesošu lietu dzirdēšana, redzēšana vai jušana; aizdomīgums, maldīgi uzskati, nesakarīga runa un uzvedība, un emocionāls seklums. Cilvēki ar šādu stāvokli var izjust arī depresiju, vainas apziņu, trauksmi vai sasprindzinājumu.

Lemilvo lieto, lai ārstētu pieaugušos un pusaudžus no 13 gadu vecuma, kuriem ir slimība ar šādiem simptomiem, piemēram, pārmērīgi pacilāts garastāvoklis, paaugstināts enerģijas līmenis, miegam nepieciešams daudz mazāk laika nekā parasti, ātra runa un trauksmainas idejas un, dažkārt, izteikta aizkaitināmība. Pieaugušiem pacientiem, kuri veiksmīgi ārstējušies ar Lemilvo, šīs zāles palīdz arī neatgriezties šajā stāvoklī.

2. Kas Jums jāzina pirms Lemilvo lietošanas

Nelietojiet Lemilvo šādos gadījumos:

ja Jums ir alerģija pret aripiprazolu vai kādu citu (6. punktā minēto) šo zāļu sastāvdaļu.

Brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Pirms Lemilvo lietošanas konsultējieties ar ārstu.

Ārstēšanas ar aripiprazolu laikā ir ziņots par pašnāvnieciskām domām un rīcību. Nekavējoties pastāstiet ārstam, ja Jums rodas domas vai sajūtas, ka Jūs varētu nodarīt sev ļaunu.

Pirms Lemilvo lietošanas pastāstiet ārstam, ja Jums ir:

augsts cukura līmenis asinīs (ar tādiem simptomiem kā izteiktas slāpes, palielināts izvadītā urīna daudzums, pastiprināta ēstgriba un vājuma sajūta) vai cukura diabēts ģimenes anamnēzē;

krampji, jo tādā gadījumā ārstam vajadzētu Jūs pastiprināti novērot;

nekontrolējamas, neregulāras muskuļu kustības, it īpaši sejā;

kardiovaskulāras (sirds un asinsvadu) slimības, sirds un asinsvadu slimības ģimenes anamnēzē, insults vai mikroinsults, asinsspiediena izmaiņas;

asins recekļi vai asins recekļi ģimenes anamnēzē, jo asins recekļu veidošanās ir saistīta ar antipsihotisko līdzekļu lietošanu;

pastiprināta tieksme uz azartspēlēm pagātnē.

Ja Jūs novērojat ķermeņa masas palielināšanos, neparastas kustības, miegainību, kas traucē veikt ikdienas darbus, vai jebkādas rīšanas grūtības, vai alerģiskus simptomus, lūdzu, informējiet par to ārstu.

Ja Jūs esat gados vecāks pacients, kurš slimo ar demenci (atmiņas vai citu garīgu spēju zudumu), Jums vai Jūsu aprūpētājam/piederīgajiem jāpastāsta Jūsu ārstam, ka Jums iepriekš ir bijis insults vai mikroinsults.

Nekavējoties pastāstiet savam ārstam, ja Jums ir muskuļu stīvums vai nekustīgums ar augstu ķermeņa temperatūru, svīšanu, garīgā stāvokļa izmaiņām vai ļoti ātra, vai neregulāra sirdsdarbība.

Pastāstiet ārstam, ja Jūs vai Jūsu ģimene/aprūpētājs pamana, ka Jums rodas tieksmes vai kāre uzvesties sev neierastā veidā un Jūs nevarat pretoties impulsam, stimulam vai kārdinājumam veikt noteiktas darbības, kas var kaitēt Jums vai apkārtējiem. Šāda uzvedība tiek saukta par impulsu kontroles traucējumiem un tā var izpausties kā atkarība no azartspēlēm, pārmērīga ēšana vai naudas tērēšana, pārmērīgi pastiprināta dzimumtieksme vai uzmācīgas seksuālas domas vai jūtas.

Ārstam var būt nepieciešams izlemt par Jūsu zāļu devas pielāgošanu vai zāļu lietošanas pārtraukšanu.

Aripiprazols var izraisīt miegainību, asinsspiediena pazemināšanos, pieceļoties stāvus, reiboni un izmaiņas spējā kustēties un noturēt līdzsvaru, kā rezultātā ir iespējama krišana. Ir jāievēro piesardzība, it īpaši tad, ja esat gados vecāks pacients vai Jums ir novājināts organisms

Bērni un pusaudži

Šīs zāles nedrīkst lietot bērniem un pusaudžiem līdz 13 gadu vecumam. Nav zināms, vai šo zāļu lietošana šiem pacientiem ir droša un efektīva.

Citas zāles un Lemilvo

Pastāstiet ārstam vai farmaceitam par visām zālēm, kuras lietojat, pēdējā laikā esat lietojis vai varētu lietot, tai skaitā arī par zālēm, ko var iegādāties bez receptes.

Asinsspiedienu pazeminošas zāles: Lemilvo var pastiprināt asinsspiedienu pazeminošo zāļu iedarbību. Noteikti informējiet ārstu, ja Jūs lietojat zāles asinsspiediena kontrolei.

Lietojot Lemilvo vienlaicīgi ar dažām citām zālēm, ārstam var būt jāizlemj mainīt Jūsu lietotā Lemilvo vai citu zāļu devu. Ļoti svarīgi pastāstīt savam ārstam, ja Jūs lietojat:

zāles sirds ritma korekcijai (piem., hinidīnu, amiodaronu,flekainīdu);

antidepresantus vai ārstniecības augu līdzekļus depresijas un trauksmes ārstēšanai (piem., fluoksetīnu, paroksetīnu, venlafaksīnu, asinszāli);

pretsēnīšu zāles (piem., ketokonazolu, itrakonazolu);

noteiktas zāles HIV infekcijas ārstēšanai (piem., efivarenzu, nevirapīnu, kā arī proteāzes inhibitorus (piem., indinavīru, ritonavīru));

pretkrampju zāles, ko lieto, lai ārstētu epilepsiju (piem., karbamazepīnu, fenitoīnu, fenobarbitālu);

noteiktas antibiotikas tuberkulozes ārstēšanai (rifabutīnu, rifampicīnu).

Šīs zāles var palielināt blakusparādību iespējamību vai pavājināt Lemilvo iedarbību. Ja, lietojot jebkuras šīs zāles vienlaicīgi ar Lemilvo, Jums rodas jebkādi neparasti simptomi, Jums ir jāvēršas pie ārsta.

Depresijas, ģeneralizētas trauksmes, obsesīvi kompulsīvo traucējumu un sociālās fobijas, kā arī migrēnas un sāpju ārstēšanai parasti tiek lietotas zāles, kas paaugstina serotonīna līmeni:

triptāni, tramadols un triptofāns depresijas, ģeneralizētas trauksmes, obsesīvi kompulsīvo traucējumu (OKT) un sociālās fobijas, kā arī migrēnas un sāpju ārstēšanai;

SSAI (piem,, paroksetīns un fluoksetīns) depresijas, OKT, panikas un trauksmes ārstēšanai;

citi antidepresanti (piem., klomipramīns un amitriptilīns) depresijas ārstēšanai;

tricikliskie antidepresanti (piem., klomipramīns un amitriptilīns) depresijas ārstēšanai;

asinszāle (Hypericum perforatum) - augu izcelsmes preparāts depresijas vieglās formas ārstēšanai;

pretsāpju līdzekļi (piem., tramadols un petidīns) sāpju mazināšanai;

triptāni (piem., sumatriptāns un zolmitriptāns) migrēnas ārstēšanai.

Šīs zāles var palielināt blakusparādību iespējamību; ja Jūs lietojat kādas no šīm zālēm vienlaicīgi ar Lemilvo un Jums rodas kādi neparasti simptomi, konsultējieties ar ārstu.

Lemilvo kopā ar uzturu, dzērienu un alkoholu

Lemilvo var lietot neatkarīgi no ēdienreizēm.

Ir jāizvairās no alkohola lietošanas.

Grūtniecība, barošana ar krūti un fertilitāte

Ja Jūs esat grūtniece vai barojat bērnu ar krūti, ja domājat, ka Jums varētu būt grūtniecība vai arī Jūs plānojat grūtniecību, pirms šo zāļu lietošanas konsultējieties ar ārstu.

Jaundzimušajiem bērniem, kuri dzimuši mātēm, kuras lietojušas Lemilvo pēdējā grūtniecības trimestrī (grūtniecības pēdējos trīs mēnešos), iespējami šādi simptomi: trīce, muskuļu stīvums un/vai vājums, miegainība, uzbudinājums, elpošanas traucējumi, barības uzņemšanas grūtības. Ja Jūsu bērnam rodas kāds no šiem simptomiem, Jums var būt nepieciešams sazināties ar ārstu.

Ja lietojat Lemilvo, ārsts, ņemot vērā ieguvumu Jums no ārstēšanas un ieguvumu bērnam no barošanas ar krūti, apspriedīs ar Jums, vai barot bērnu ar krūti. Nedrīkst vienlaicīgi ārstēties un barot bērnu ar krūti. Ja lietojat šīs zāles, konsultējieties ar ārstu par labāko veidu, kā barot savu bērnu.

Transportlīdzekļu vadīšana un mehānismu apkalpošana

Šo zāļu lietošanas laikā ir iespējams reibonis un redzes traucējumi (skatīt 4. punktu). Tas jāņem vērā gadījumos, kad ir nepieciešams saglabāt modrību, piemēram, vadot transportlīdzekli vai rīkojoties ar mehānismiem.

Lemilvo satur aspartāmu

Katra 10 mg mutē disperģējamā tablete satur 3.0 mg aspartāma.

Katra 15 mg mutē disperģējamā tablete satur 4.5 mg aspartāma.

Aspartāms ir fenilalanīna avots. Tas var būt kaitīgs pacientiem ar fenilketonūriju (retu ģenētisku slimību), kad fenilalanīns uzkrājas organismā, jo tas netiek atbilstoši izvadīts .

3. Kā lietot Lemilvo

Vienmēr lietojiet šīs zāles tieši tā, kā ārsts vai farmaceits Jums teicis. Neskaidrību gadījumā vaicājiet ārstam vai farmaceitam.

Ieteicamā deva pieaugušajiem ir 15 mg vienu reizi dienā. Tomēr ārsts var parakstīt mazāku vai lielāku devu, maksimāli līdz 30 mg vienu reizi dienā.

Lietošana bērniem un pusaudžiem

Ārstēšanos ar šīm zālēm var uzsākt ar mazu devu, lietojot šķīdumu iekšķīgai lietošanai. Devu pakāpeniski var palielināt, līdz tiek sasniegta ieteicamā deva pusaudžiem – 10 mg vienu reizi dienā. Tomēr ārsts var parakstīt mazāku vai lielāku devu, maksimāli līdz 30 mg vienu reizi dienā.

Ja Jums šķiet, ka Lemilvo iedarbība ir par stipru vai par vāju, konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu.

Centieties lietot Lemilvo mutē disperģējamo tableti katru dienu vienā un tajā pašā laikā. Nav svarīgi, vai lietojat šīs zāles kopā ar ēdienu vai tukšā dūšā.

Uzreiz pēc blistera atvēršanas ar sausām rokām izņemiet tableti un veselu mutē disperģējamo tableti uzlieciet uz mēles. Tablete ātri izšķīdīs siekalās. Mutē disperģējamo tableti var lietot, uzdzerot šķidrumu, vai arī bez tā. Disperģējamo tableti var arī izšķīdināt ūdenī un iedzert iegūto suspensiju.

Pat ja Jūs jūtaties labāk, nemainiet Lemilvo devu un nepārtrauciet šo zāļu lietošanu, nekonsultējoties ar ārstu.

Ja Jūs esat lietojis Lemilvo vairāk nekā noteikts

Ja Jums liekas, ka esat lietojis vairāk Lemilvo mutē disperģējamo tablešu nekā ārsts to ieteicis (vai arī kāds cits ir lietojis Jūsu Lemilvo mutē disperģējamās tabletes), nekavējoties konsultējieties ar ārstu. Ja tas nav iespējams, dodieties uz tuvāko slimnīcu, ņemot līdzi zāļu iepakojumu.

Pacientiem, kuri ir lietojuši pārāk daudz aripiprazola, ir bijuši šādi simptomi:

- strauja sirdsdarbība, uzbudinājums/agresivitāte, runas problēmas;

- neparastas kustības (jo īpaši sejas vai mēles kustības) un apziņas traucējumi.

Citi iespējamie simptomi ir:

akūts apjukums, krampji (epilepsija), koma, drudža, paātrinātas elpošanas, svīšanas kombinācija;

- muskuļu stīvums un vājums vai miegainība, palēnināta elpošana, smakšana, augsts vai zems asinsspiediens, sirdsdarbības traucējumi.

Ja Jums rodas jebkas no iepriekš minētā, nekavējoties sazinieties ar ārstu vai slimnīcu.

Ja Jūs esat aizmirsis lietot Lemilvo

Ja Jūs esat aizmiris lietot devu, lietojiet izlaisto devu, tiklīdz Jūs to atceraties. Nelietojiet dubultu devu, lai aizvietotu aizmirsto tableti.

Ja Jūs pārtraucat lietot Lemilvo

Nepārtrauciet ārstēšanos tikai tāpēc, ka Jūs jūtaties labāk. Ir svarīgi, ka Jūs lietojat Lemilvo tik ilgi, cik ārsts to noteicis.

Ja Jums ir kādi jautājumi par šo zāļu lietošanu, jautājiet ārstam vai farmaceitam.

4. Iespējamās blakusparādības

Tāpat kā visas zāles, šīs zāles var izraisīt blakusparādības, kaut arī ne visiem tās izpaužas.

Biežas blakusparādības (var rasties mazāk nekā 1 cilvēkam no 10):

cukura diabēts,

miega traucējumi,

trauksmes sajūta,

nemierīguma sajūta un nespēja saglabāt mieru, grūtības mierīgi nosēdēt,

nekontrolējamas kustības (raustīšanās vai locīšanās), nemierīgo kāju sindroms,

trīce,

galvassāpes,

nogurums,

miegainība,

ģībšanas sajūta,

drebuļi un redzes miglošanās,

retāka vai apgrūtināta vēdera izeja,

gremošanas traucējumi,

slikta dūša,

lielāks siekalu daudzums mutē nekā parasti,

vemšana,

noguruma sajūta.

Retākas blakusparādības (var rasties mazāk nekā 1 cilvēkam no 100):

palielināta prolaktīna (hormons) koncentrācija asinīs,

pārlieks cukura daudzums asinīs,

depresija,

izmainīta vai pastiprināta seksuālā dziņa,

nekontrolējamas mutes, mēles vai locekļu kustības (tardīvā diskinēzija),

kustību īpatnības izraisoši muskuļu darbības traucējumi (distonija),

redzes dubultošanās,

ātra sirdsdarbība,

paaugstināts diastoliskais asinsspiediens,

asinsspiediena krišanās pieceļoties, kas izraisa reiboni, ģībšanas sajūtu vai samaņas zudumu,

žagas,

sausums mutē.

Pēc aripiprazola reģistrācijas ir ziņots par šādām nevēlamām blakusparādībām, bet to sastopamības biežums nav zināms (sastopamības biežumu nevar noteikt pēc pieejamiem datiem):

zems balto asins šūnu skaits,

zems trombocītu skaits,

alerģiska reakcija (piem., mutes, mēles, sejas un rīkles pietūkums, nieze, nātrene),

cukura diabēta iestāšanās vai saasināšanās, ketoacidoze (ketoni asinīs un urīnā) vai koma,

palielināts cukura daudzums asinīs,

nepietiekams nātrija daudzums asinīs,

apetītes zudums (anoreksija),

svara zudums,

svara pieaugums,

domas par pašnāvību, pašnāvības mēģinājums un pašnāvība,

agresivitāte,

uzbudinājums,

nervozitāte,

kombinācijā drudzis, muskuļu stīvums, paātrināta elpošana, svīšana, apziņas traucējumi un pēkšņas asinsspiediena un sirdsdarbības izmaiņas, samaņas zudums (ļaundabīgais

neiroleptiskais sindroms),

krampji,

serotonīna sindroms (reakcija, kura var izraisīt lielas laimes sajūtu, miegainumu, neveiklumu, nemierīgumu, dzēruma sajūtu, drudzi, svīšanu vai muskuļu saspringumu),

runas traucējumi,

acu ābolu nofiksēšanās vienā stāvoklī,

pēkšņa, neizskaidrojama nāve,

dzīvībai bīstami neregulāra sirdsdarbība,

sirdslēkme,

palēnināta sirdsdarbība,

asins recekļi vēnās, sevišķi kāju vēnās (var būt tādi simptomi kā pietūkums, sāpes un apsārtums), kuri pa asinsvadiem var nokļūt plaušās, radot sāpes krūtīs un grūtības elpot (ja novērojat kādu no šiem simptomiem, nekavējoties lūdziet medicīnisko palīdzību),

augsts asinsspiediens,

samaņas zudums,

nejauša ēdiena ieelpošana ar pneimonijas (plaušu infekcijas) risku,

muskuļu spazmas balsenes rajonā,

aizkuņģa dziedzera iekaisums,

rīšanas grūtības,

caureja,

diskomforta sajūta vēderā,

diskomforta sajūta kuņģī,

aknu mazspēja,

aknu iekaisums,

ādas un acu baltumu dzelte,

ziņojumi par patoloģiskiem aknu testu rādītājiem,

ādas izsitumi,

jutīgums pret gaismu,

plikpaurība,

pastiprināta svīšana,

patoloģisks muskuļu vājums, kas var izraisīt nieru darbības traucējumus,

muskuļu sāpes,

stīvums,

patvaļīga urīna noplūde (nesaturēšana),

apgrūtināta urinēšana,

zāļu lietošanas pārtraukšanas simptomi jaundzimušajiem gadījumā, ja viņi ir bijuši pakļauti preparāta iedarbībai grūtniecības laikā,

ilgstoša un/vai sāpīga erekcija,

ķermeņa temperatūras regulācijas problēmas vai pārkaršana,

sāpes krūškurvī,

plaukstu, potīšu vai pēdu pietūkums,

asins izmeklējumos: cukura koncentrācijas palielināšanās vai svārstības, paaugstināts glikolizētā hemoglobīna līmenis,

nespēja pretoties impulsam, veikt darbības, kas varētu nodarīt kaitējumu Jums vai kādam citam, tajā skaitā:

- spēcīga tieksme uz azartspēlēm, neņemot vērā sekas, ko tās rada personīgajā vai ģimenes dzīvē;

- izmainīta vai palielināta seksuāla interese un uzvedība, kas Jums vai citiem rada vērā ņemamas bažas, piemēram, paaugstināta dzimumtieksme;

- nekontrolējama pārmērīga iepirkšanās;

- pārēšanās (liela ēdiena daudzuma uzņemšana īsā laika periodā) vai kompulsīva ēšana (neierasti liela ēdiena daudzuma ēšana, vairāk kā nepieciešams izsalkuma remdināšanai);

- nosliece uz klaiņošanu.

Pastāstiet ārstam, ja Jums rodas šāda uzvedība. Ārsts ar Jums apspriedīs veidus, kā kontrolēt vai mazināt šos simptomus.

Aripiprazola lietošanas laikā tika ziņots par vairākiem nāves gadījumiem gados vecākiem pacientiem ar demenci. Turklāt ziņots par insultu vai mikroinsultu.

Papildus blakusparādības bērniem un pusaudžiem

Pusaudžiem no 13 gadu vecuma novēroto blakusparādību sastopamības biežums un veids bija līdzīgs kā pieaugušajiem, izņemot miegainību, nekontrolētu muskuļu raustīšanos vai saraustītas kustības, nemieru un noguruma sajūtu, ko novēroja ļoti bieži (vairāk nekā 1 cilvēkam no 10), un bieži (vairāk nekā 1 cilvēkam no 100) novēroja sāpes vēdera augšdaļā, sausu muti, paātrinātu sirdsdarbību, ķermeņa masas palielināšanos, palielinātu ēstgribu, muskuļu trīci, nekontrolējamas roku un kāju kustības un reiboņa sajūtu, it īpaši pieceļoties no guļus vai sēdus pozīcijas.

Ziņošana par blakusparādībām

Ja Jums rodas jebkādas blakusparādības, konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu. Tas attiecas arī uz iespējamajām blakusparādībām, kas nav minētas šajā instrukcijā. Jūs varat ziņot par blakusparādībām arī tieši Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003. Tīmekļa vietne: HYPERLINK "http://www.zva.gov.lv" www.zva.gov.lv

Ziņojot par blakusparādībām, Jūs varat palīdzēt nodrošināt daudz plašāku informāciju par šo zāļu drošumu.

5. Kā uzglabāt Lemilvo

Uzglabāt šīs zāles bērniem neredzamā un nepieejamā vietā.

Nelietot šīs zāles pēc derīguma termiņa beigām, kas norādīts uz blistera un kartona kastītes pēc ,,EXP”. Derīguma termiņš attiecas uz norādītā mēneša pēdējo dienu.

Uzglabāt temperatūrā līdz 25°C.

Uzglabāt oriģinālā iepakojumā, lai pasargātu no mitruma.

Neizmetiet zāles kanalizācijā vai sadzīves atkritumos. Vaicājiet savam farmaceitam, kā izmest zāles, kuras vairs nelietojat. Šie pasākumi palīdzēs aizsargāt apkārtējo vidi.

6. Iepakojuma saturs un cita informācija

Ko Lemilvo satur

Aktīvā viela ir aripiprazols. Katra mutē disperģējamā tablete satur 10 mg vai 15 mg aripiprazola.

Citas sastāvdaļas ir mikrokristāliskā celuloze, bezūdens koloidālais silīcija dioksīds, aspartāms (E951), vaniļas aromatizētājs (kukurūzas maltodekstrīns, aromatizētāji, propilēnglikols (E1520)), magnija stearāts, kroskarmelozes nātrija sāls (E468).

15 mg mutē disperģējamās tabletes satur arī dzelteno dzelzs oksīdu (E172).

Lemilvo ārējais izskats un iepakojums

10 mg mutē disperģējamās tabletes

Apaļas (7 mm), baltas ar iespiestu „1” vienā pusē un „ZT” otrā pusē.

15 mg mutē disperģējamās tabletes

Apaļas (8 mm), dzeltenas, lāsumainas ar iespiestu „2” vienā pusē un „ZT” otrā pusē.

Iepakojumi

Blisteri (OPA/Alumīnija/PVH/Alumīnija)

Izspiežami blisteri, kas iepakoti kartona kastītēs pa 14, 28, 30, 56 vai 98 mutē disperģējamām tabletēm.

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

Reģistrācijas apliecības īpašnieks

Actavis Group PTC ehf., Reykjavikurvegi 76-78, 220 Hafnarfjörður, Īslande

Ražotājs

Actavis Ltd., BLB016 Bulebel Industrial Estate, ZTN 3000 Zejtun, Malta

Actavis ehf., Reykjavikurvegur 76-78,220 Hafnarfjördur, Īslande

Balkanpharma-Dupnitza AD, 3, Samokovsko Shosse Strasse, 2600 Dupnitza, Bulgārija

Šīs zāles Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) dalībvalstīs ir reģistrētas ar šādiem nosaukumiem:

Bulgārijā, Dānijā, Igaunijā, Kiprā, Maltā, Polijā: Lemilvo

Grieķijā: Lemilvo 10 mg (15 mg) διασπειρόμενα στο στόμα δισκία

Latvijā: Lemilvo 10 mg (15 mg) mutē disperģējamās tabletes

Lietuvā: Lemilvo 10 mg (15 mg) burnoje dispeguojamosios tabletės

Rumānijā: Lemilvo 10 mg (15 mg) comprimate orodispersabile

Slovākijā: Lemilvo 10 mg (15 mg)

Slovēnija: Lemilvo 10 mg (15 mg) orodisperzibilne tablete

Ungārijā: Lemilvo 10 mg, 15 mg szájban diszpergálódó tabletta

Šī lietošanas instrukcija pēdējo reizi pārskatīta 03/2019

SASKAŅOTS ZVA 29-08-2019

EQ PAGE 1

Version: 2019-03-05_var009_Name_2.1

EQ PAGE 1

Lejupielādēt zāļu aprakstu

ZĀĻU APRAKSTS

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

Lemilvo 10 mg mutē disperģējamās tabletes

Lemilvo 15 mg mutē disperģējamās tabletes

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

10 mg mutē disperģējamā tablete

Katra mutē disperģējamā tablete satur 10 mg aripiprazola (Aripiprazolum).

Palīgviela ar zināmu iedarbību

Katra mutē disperģējamā tablete satur 3,00 mg aspartāma (E951).

15 mg mutē disperģējamā tablete

Katra mutē disperģējamā tablete satur 15 mg aripiprazola (Aripiprazolum).

Palīgviela ar zināmu iedarbību

Katra mutē disperģējamā tablete satur 4,50 mg aspartāma (E951).

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

3. ZĀĻU FORMA

Mutē disperģējamā tablete (10 mg)

Apaļas (7 mm), plakanas, ar slīpām malām, baltas ar iespiestu „1” vienā pusē un „ZT” otrā pusē.

Mutē disperģējamā tablete (15 mg)

Apaļas (8 mm), plakanas, ar slīpām malām, dzeltenas, lāsumainas ar iespiestu „2” vienā pusē un „ZT” otrā pusē.

4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1. Terapeitiskās indikācijas

Lemilvo ir paredzēts šizofrēnijas ārstēšanai pieaugušajiem un pusaudžiem vecumā no 15 gadiem.

Lemilvo ir paredzēts vidēji smagu līdz smagu mānijas epizožu ārstēšanai I tipa bipolāru afektīvu traucējumu gadījumos un jaunu mānijas epizožu profilaksei pieaugušajiem, kuriem iepriekš pārsvarā bija mānijas epizodes un kuru mānijas epizodes izdevies mazināt ar aripiprazolu (skatīt 5.1. apakšpunktu).

Lemilvo ir paredzēts vidēji smagu līdz smagu mānijas epizožu ārstēšanai līdz 12 nedēļām I tipa bipolāru afektīvu traucējumu gadījumos pusaudžiem no 13 gadu vecuma (skatīt 5.1. apakšpunktu).

4.2. Devas un lietošanas veids

Devas

Pieaugušie

Šizofrēnija: ieteicamā Lemilvo sākuma deva ir 10 vai 15 mg dienā un balstdeva ir 15 mg dienā, ko lieto vienu reizi dienā neatkarīgi no ēdienreizēm.

Lemilvo ir efektīvs devās no 10 līdz 30 mg dienā. Nav pierādīts, ka lielākām devām par 15 mg dienā efektivitāte būtu augstāka, tomēr atsevišķiem pacientiem uzlabošanās var būt pēc lielāku devu lietošanas. Maksimālā dienas deva nedrīkst pārsniegt 30 mg.

Mānijas epizodes I tipa bipolāro afektīvo traucējumu gadījumos: ieteicamā Lemilvo sākuma deva ir 15 mg vienu reizi dienā, ko lieto vienu reizi dienā (neatkarīgi no ēdienreizēm) monoterapijas vai kombinētas terapijas veidā (skatīt 5.1. apakšpunktu). Dažiem pacientiem uzlabošanās var būt pēc lielāku devu lietošanas. Maksimālā dienas deva nedrīkst pārsniegt 30 mg.

Mānijas epizožu recidīvu profilakse I tipa bipolāru afektīvu traucējumu gadījumā: mānijas epizožu recidīvu profilaksei pacientiem, kuri iepriekš tika saņēmuši aripiprazolu monoterapijas vai kombinētās terapijas veidā, turpina terapiju ar to pašu devu. Dienas devas pielāgošana, ieskaitot devas samazināšanu, jāveic, pamatojoties uz klīnisko stāvokli.

Pediatriskā populācija

Šizofrēnija pusaudžiem no 15 gadu vecuma: ieteicamā Lemilvo deva ir 10 mg dienā, ko lieto vienu reizi dienā neatkarīgi no ēdienreizēm. Terapija ir jāuzsāk ar 2 mg lielu devu (lietojot 1 mg/ml aripiprazola šķīdumu iekšķīgai lietošanai), ko lieto 2 dienas, palielinot devu līdz 5 mg, ko lieto papildus vēl 2 dienas, līdz sasniegta ieteicamā dienas deva – 10 mg. Ja nepieciešams, tālākā devas palielināšana jāveic pa 5 mg, nepārsniedzot maksimālo dienas devu – 30 mg (skatīt 5.1. apakšpunktu).

Lemilvo ir efektīvs devās no 10 līdz 30 mg dienā. Nav pierādīts, ka lielākām devām par 10 mg dienā efektivitāte būtu augstāka, tomēr atsevišķiem pacientiem uzlabošanās var būt pēc lielāku devu lietošanas.

Lemilvo nav ieteicams lietot pacientiem līdz 15 gadu vecumam ar šizofrēniju, jo nav pietiekamu datu par drošumu un efektivitāti (skatīt 4.8. un 5.1. apakšpunktu).

Mānijas epizodes pusaudžiem no 13 gadu vecuma ar I tipa bipolāriem afektīviem traucējumiem: ieteicamā Lemilvo deva ir 10 mg dienā, ko lieto vienu reizi dienā neatkarīgi no ēdienreizēm. Terapija ir jāuzsāk ar 2 mg lielu devu (lietojot 1 mg/ml aripiprazola šķīdumu iekšķīgai lietošanai), ko lieto 2 dienas, palielinot devu līdz 5 mg, ko lieto papildus vēl 2 dienas, līdz sasniegta ieteicamā dienas deva – 10 mg.

Ārstēšanai ir jābūt tikai tik ilgai, lai nodrošinātu simptomu kontroli, un tā nedrīkst būt ilgāka par 12 nedēļām. Nav pierādīts, ka lielākām devām par 10 mg dienā efektivitāte būtu augstāka, un 30 mg lielu dienas devu lietošana ir saistīta ar ievērojami biežākām būtiskām nevēlamajām blakusparādībām, tajā skaitā ar EPS (ekstrapiramidāliem simptomiem) saistītiem traucējumiem, miegainību, nespēku un ķermeņa masas palielināšanos (skatīt 4.8. apakšpunktu). Tādēļ, dienas devas, kas lielākas par 10 mg, drīkst lietot tikai izņēmuma gadījumos un stingras klīniskas kontroles apstākļos (skatīt 4.4., 4.8. un 5.1. apakšpunktu).

Jaunākiem pacientiem ir lielāks ar aripiprazolu saistītu blakusparādību risks. Tādēļ pacientiem līdz 13 gadu vecumam Lemilvo lietošana nav ieteicama (skatīt 4.8. un 5.1. apakšpunktu).

Uzbudināmība saistībā ar autisma traucējumiem: Lemilvo drošums un efektivitāte, lietojot bērniem un pusaudžiem līdz 18 gadu vecumam, pašlaik nav pierādīta. Pašlaik pieejamie dati ir aprakstīti 5.1. apakšpunktā, bet ieteikumus par devām nevar sniegt.

Ar Tureta sindromu saistīti tiki: Lemilvo drošums un efektivitāte, lietojot bērniem un pusaudžiem no 6 līdz 18 gadu vecumam, līdz šim nav pierādīta. Pašlaik pieejamie dati ir aprakstīti 5.1. apakšpunktā, bet ieteikumus par devām nevar sniegt.

Īpašas pacientu grupas

Aknu darbības traucējumi

Pacientiem ar viegliem līdz vidēji smagiem aknu darbības traucējumiem devas pielāgošana nav nepieciešama. Nav pietiekamu datu, lai sniegtu ieteikumus par devām pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem. Šiem pacientiem devas jānosaka īpaši piesardzīgi. Tomēr pacientiem ar smagiem aknu darbības traucējumiem 30 mg maksimālā dienas deva ir jālieto īpaši piesardzīgi (skatīt 5.2. apakšpunktu).

Nieru darbības traucējumi

Pacientiem ar nieru darbības traucējumiem devas pielāgošana nav nepieciešama.

Gados vecāki cilvēki

Lemilvo drošums un efektivitāte šizofrēnijas vai mānijas epizožu ārstēšanā pacientiem no 65 gadu vecuma ar I tipa bipolāri afektīviem traucējumiem nav noteikti. Ņemot vērā šīs populācijas augstāko jutību, ja klīniskie faktori to attaisno, jāapsver mazākas sākuma devas lietošana (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Dzimums

Devas pielāgošana sievietēm, salīdzinot ar devu vīriešiem, nav nepieciešama (skatīt 5.2. apakšpunktu).

Smēķētāji

Ņemot vērā aripiprazola metabolisma ceļus, nav nepieciešama devas pielāgošana smēķētājiem (skatīt 4.5. apakšpunktu).

Devas pielāgošana mijiedarbības dēļ

Ja vienlaicīgi ar aripiprazolu lieto spēcīgus CYP3A4 vai CYP2D6 inhibitorus, aripiprazola deva ir jāsamazina. Pārtraucot CYP3A4 vai CYP2D6 inhibitora lietošanu kombinētā terapijā, aripiprazola deva ir jāpalielina (skatīt 4.5. apakšpunktu). Ja vienlaicīgi ar aripiprazolu lieto spēcīgus CYP3A4 induktorus, aripiprazola deva ir jāpalielina. Pārtraucot CYP3A4 induktoru lietošanu kombinētā terapijā, aripiprazola deva ir jāsamazina līdz ieteicamajai devai (skatīt 4.5. apakšpunktu).

Lietošanas veids

Lemilvo mutē disperģējamās tabletes ir paredzētas iekšķīgai lietošanai.

Mutē disperģējamā tablete jāliek mutē uz mēles, kur tās ātri izšķīst siekalās. To var lietot, uzdzerot šķidrumu vai arī bez tā. Izņemt mutē disperģējamo tableti veselu no mutes ir grūti. Mutē disperģējamās tablete jālieto uzreiz pēc izņemšanas no blistera. Mutē disperģējamo tableti var arī izšķīdināt ūdenī un iedzert iegūto suspensiju.

Mutē disperģējamās tabletes var lietot kā alternatīvu aripiprazola tabletēm pacientiem, kuriem ir grūti norīt aripiprazola tabletes (skatīt 5.2. apakšpunktu).

4.3. Kontrindikācijas

Paaugstināta jutība pret aktīvo vielu vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām.

4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Antipsihotiskajā terapijā pacienta klīniskā stāvokļa uzlabošanās var iestāties tikai pēc vairākām dienām vai nedēļām. Šajā laikā pacienti rūpīgi jānovēro.

Pašnāvības risks

Pašnāvnieciska uzvedība ir raksturīga psihotiskiem traucējumiem un garastāvokļa traucējumiem, un dažos gadījumos par to ir ziņots tūlīt pēc antipsihotisko līdzekļu lietošanas uzsākšanas vai nomaiņas, ieskaitot ārstēšanu ar aripiprazolu (skatīt 4.8. apakšpunktu). Ārstējot ar antipsihotiskiem līdzekļiem augsta riska pacientus, tie rūpīgi jāuzrauga.

Sirds un asinsvadu sistēmas traucējumi

Piesardzība jāievēro, lietojot aripiprazolu pacientiem ar jau zināmām sirds un asinsvadu slimībām (miokarda infarktu anamnēzē, sirds išēmisko slimību, sirds mazspēju vai vadīšanas traucējumiem), cerebrovaskulārām slimībām, gadījumos, kad pacientiem var būt nosliece uz hipotensiju (dehidratācija, hipovolēmija un ārstēšana ar antihipertensīviem līdzekļiem) vai hipertensiju, ieskaitot pieaugošu vai ļaundabīgu.

Ir ziņots par vēnu trombembolijas (VTE) gadījumiem saistībā ar antipsihotisko līdzekļu lietošanu. Tā kā ar antipsihotiskiem līdzekļiem ārstētiem pacientiem bieži vien ir iegūti VTE riska faktori, pirms ārstēšanas uzsākšanas ar Lemilvo un tās laikā jānosaka visi iespējamie VTE riska faktori un jāveic profilakses pasākumi.

QT intervāla pagarināšanās

Klīniskajos pētījumos ar aripiprazolu pagarināta QT intervāla sastopamības biežums bija salīdzināms ar placebo. Aripiprazols jālieto piesardzīgi pacientiem ar pagarinātu QT intervālu ģimenes anamnēzē (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Tardīvā diskinēzija

Vienu gadu ilgos vai īsākos klīniskajos pētījumos ir bijuši retāki ziņojumi par tardīvo diskinēziju, kas radusies aripiprazola terapijas laikā. Ja aripiprazola lietošanas laikā pacientam rodas tardīvās diskinēzijas pazīmes un simptomi, jāapsver iespēja samazināt devu vai pārtraukt terapiju (skatīt 4.8. apakšpunktu). Šie simptomi uz laiku var pastiprināties vai pat rasties pēc terapijas pārtraukšanas.

Citi ekstrapiramidālie simptomi

Pediatriskajos klīniskajos pētījumos ar aripiprazolu ir novērota akatīzija un parkinsonisms. Ja pacientam aripiprazola lietošanas laikā ir citu EPS pazīmes un simptomi, jāapsver nepieciešamība samazināt devu un veikt rūpīgu klīnisko novērošanu.

Ļaundabīgais neiroleptiskais sindroms (ĻNS)

ĻNS ir potenciāli letālu simptomu komplekss, kas saistīts ar antipsihotisko līdzekļu lietošanu. Klīniskajos pētījumos ir ziņots par retiem ĻNS gadījumiem saistībā ar aripiprazola lietošanu. ĻNS klīniski izpaužas ar izteiktu drudzi, muskuļu rigiditāti, psihiskā stāvokļa pārmaiņām un veģetatīvu nestabilitāti (neregulārs pulss vai asinsspiediens, tahikardija, svīšana un sirds aritmija). Citas iespējamās pazīmes var būt kreatīnfosfokināzes līmeņa paaugstināšanās, mioglobīnūrija (rabdomiolīze) un akūta nieru mazspēja. Tomēr ir ziņots par kreatīnfosfokināzes līmeņa paaugstināšanos un rabdomiolīzi, kas ne vienmēr ir saistīta ar ĻNS. Ja pacientam rodas simptomi un pazīmes, kas liecina par ĻNS, vai ir stāvoklis ar neizskaidrojamu augstu temperatūru bez papildus ĻNS klīniskām izpausmēm, jāpārtrauc visu antipsihotisko zāļu, tajā skaitā arī aripiprazola, lietošana.

Krampji

Klīniskajos pētījumos retos gadījumos ir ziņots par krampjiem saistībā ar aripiprazola lietošanu. Tādēļ pacientiem, kuriem anamnēzē ir krampji un kuriem ir stāvokļi, ko pavada krampji, aripiprazols ir jālieto piesardzīgi (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Gados vecāki pacienti ar psihozi, kas saistīta ar demenci

Mirstības palielināšanās

Trīs placebo kontrolētos aripiprazola pētījumos (n=938; vidējais vecums 82,4 gadi, robežās no 56 līdz 99 gadiem) gados vecākiem pacientiem ar psihozi, kas saistīta ar Alcheimera slimību, novēroja, ka pacientiem, kuri tika ārstēti ar aripiprazolu, palielinājās mirstības risks, salīdzinot ar placebo grupu. Mirstība ar aripiprazolu ārstētiem pacientiem bija 3,5 %, salīdzinot ar 1,7 % placebo grupā. Kaut arī nāves iemesli bija dažādi, vairumā gadījumu tie bija saistīti ar sirds un asinsvadu slimībām (piemēram, miokarda infarkts, pēkšņa nāve), vai infekcijas (piemēram, pneimonija) (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Cerebrovaskulāras blakusparādības

Tajos pašos pētījumos ziņots par cerebrovaskulārām blakusparādībām (piemēram, insultu, pārejošu išēmijas lēkmi), tajā skaitā arī nāves gadījumiem (pacientu vidējais vecums 84 gadi; robežās no 78 līdz 88 gadiem). Kopumā šajos pētījumos 1,3 % pacientiem, kuri tika ārstēti ar aripiprazolu, novēroja cerebrovaskulāras blakusparādības, salīdzinot ar 0,6 % placebo grupā. Šī starpība nebija statistiski nozīmīga. Tomēr vienā no šiem pētījumiem, kas bija fiksētu devu pētījums, cerebrovaskulārām nevēlamām blakusparādībām bija būtiska sakarība ar lietoto aripiprazola devu (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Aripiprazols nav indicēts ar demenci saistītas psihozes ārstēšanai.

Hiperglikēmija un cukura diabēts

Pacientiem, kuri tiek ārstēti ar atipiskiem antipsihotiskiem līdzekļiem, tajā skaitā aripiprazolu, ir novērota hiperglikēmija, kas dažkārt bija izteikta un saistīta ar ketoacidozi, hiperosmolāru komu vai nāvi. Riska faktori, kas varētu izraisīt smagas komplikācijas, ir aptaukošanās un cukura diabēts ģimenes anamnēzē. Aripiprazola klīniskajos pētījumos nenovēroja nozīmīgu atšķirību ar hiperglikēmiju saistīto nevēlamo blakusparādību (tajā skaitā cukura diabēta) vai patoloģisku glikēmijas laboratorisko rādītāju sastopamības biežumā, salīdzinot ar placebo. Pacientiem, kuri ārstēti ar aripiprazolu un citiem atipiskiem antipsihotiskiem līdzekļiem, ar hiperglikēmiju saistīto nevēlamo blakusparādību riska precīzs vērtējums nav pieejams, lai varētu veikt tiešu salīdzinājumu. Pacientus, kuri tiek ārstēti ar jebkādu antipsihotisko līdzekli, tajā skaitā Lemilvo, jānovēro, vai nerodas hiperglikēmijas pazīmes un simptomi (piemēram, polidipsija, poliūrija, polifāgija un nespēks), un pacienti ar cukura diabētu vai ar cukura diabēta riska faktoriem ir regulāri jānovēro, vai nepasliktinās glikozes kontrole (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Paaugstināta jutība

Lietojot aripiprazolu, var rasties paaugstinātas jutības reakcijas, kas izpaužas kā alerģiski simptomi (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Ķermeņa masas palielināšanās

Ķermeņa masas palielināšanās ir bieži novērojama šizofrēnijas un bipolārās mānijas pacientiem sakarā ar blakusslimībām, antipsihotisko līdzekļu, kas izraisa ķermeņa masas palielināšanos, lietošanu, nepareizu dzīvesveidu, un tas var izraisīt smagas komplikācijas. Pacientiem, kuriem nozīmēts aripiprazols, pēcreģistrācijas periodā ir ziņots par ķermeņa masas palielināšanos. Ķermeņa masas palielināšanās parasti ir novērota pacientiem ar tādiem nozīmīgiem riska faktoriem kā cukura diabēts, vairogdziedzera darbības traucējumi vai hipofīze adenoma anamnēzē. Klīniskajos pētījumos ar aripiprazolu nav pierādīta klīniski nozīmīga ķermeņa masas palielināšanās pieaugušajiem (skatīt 5.1. apakšpunktu). Klīniskajos pētījumos ar pusaudžu vecuma pacientiem ar bipolāro māniju ir novērots, ka 4 nedēļas ilga aripiprazola lietošana ir saistīta ar ķermeņa masas palielināšanos. Pusaudžu vecuma pacientiem ar bipolāro māniju ir jānovēro, vai nepalielinās ķermeņa masa. Ja ķermeņa masas palielināšanās ir klīniski nozīmīga, jāapsver nepieciešamība samazināt devu (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Disfāgija

Antipsihotisko līdzekļu, tajā skaitā aripiprazola, lietošana ir saistīta ar barības vada motorikas traucējumiem un aspirāciju. Pacientiem ar aspirācijas pneimonijas risku aripiprazols ir jālieto piesardzīgi.

Patoloģiska tieksme uz azartspēlēm un citu impulsu kontroles traucējumi

Pacientiem aripiprazola lietošanas laikā ir iespējamas pastiprinātas tieksmes, it īpaši uz azartspēlēm, un nespēja kontrolēt šīs tieksmes. Citas ziņotās tieksmes ir, piemēram, pastiprināta dzimumtieksme, kompulsīva iepirkšanās, pārēšanās vai kompulsīva ēšana un cita impulsīva un kompulsīva uzvedība. Zāļu parakstītājiem ir īpaši svarīgi iztaujāt pacientus vai viņu aprūpētājus par jaunas vai pastiprinātas tieksmes uz azartspēlēm, dzimumtieksmes, kompulsīvas iepirkšanās, pārēšanās vai kompulsīvas ēšanas vai citu tieksmju rašanos ārstēšanas ar aripiprazolu laikā. Jāpiebilst, ka impulsu kontroles traucējumu simptomi var būt saistīti ar pamata saslimšanu, taču dažos gadījumos ir ziņots par tieksmju izzušanu pēc zāļu devas samazināšanas vai to lietošanas pārtraukšanas. Ja impulsu kontroles traucējumi netiek savlaicīgi konstatēti, tie var kaitēt pacientam un citiem cilvēkiem. Ja pacientam aripiprazola lietošanas laikā rodas šādas tieksmes, ir jāapsver iespēja samazināt zāļu devu vai pārtraukt to lietošanu (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Pacienti ar fenilketonūriju

Lemilvo mutē disperģējamās tabletes satur aspartāmu, kas ir fenilalanīna avots. Var būt kaitīgs pacientiem ar fenilketonūriju.

Pacienti ar vienlaicīgi esošu UDHS (uzmanības deficīta hiperaktivitātes sindroms)

Lai gan I tipa bipolāro afektīvo traucējumu gadījumos pacientiem bieži ir vienlaicīgs UDHS, drošuma dati par aripiprazola un stimulējošo līdzekļu vienlaicīgu lietošanu ir ļoti ierobežoti, tādēļ vienlaicīgas šo zāļu lietošanas gadījumā jāievēro īpaša piesardzība.

Krišana

Aripiprazols var izraisīt miegainību, posturālu hipotensiju, motoru un sensoru nestabilitāti, kā rezultātā ir iespējama krišana. Jāievēro piesardzība, ārstējot pacientus, kam ir palielināts risks, un jāapsver mazākas sākumdevas lietošana (piem., gados vecākiem cilvēkiem vai novājinātiem pacientiem (skatīt 4.2. apakšpunktu).

4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Sakarā ar aripiprazola α1-adrenerģisko ietekmei uz receptoriem aripiprazols var pastiprināt noteiktu asinsspiedienu pazeminošo līdzekļu iedarbību.

Ņemot vērā aripiprazola primāro ietekmi uz CNS (centrālo nervu sistēmu), lietojot aripiprazolu vienlaicīgi ar alkoholu vai citām CNS zālēm, kuru nevēlamās blakusparādības, piemēram, sedācija, sakrīt ar aripiprazola blakusparādībām, jāievēro piesardzība (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Lietojot aripiprazolu vienlaicīgi ar zālēm, kas izraisa QT intervāla pagarināšanos vai elektrolītu līdzsvara traucējumus, ir jāievēro piesardzība.

Citu zāļu spēja ietekmēt aripiprazolu

Kuņģa skābes sekrēcijas inhibitors H2 antagonists famotidīns samazina aripiprazola uzsūkšanos, bet šis efekts netiek uzskatīts par klīniski nozīmīgu.

Aripiprazola metabolisms norit vairākos ceļos, tajā skaitā ar CYP2D6 un CYP3A4 enzīmu starpniecību, bet ne ar CYP1A enzīmu starpniecību. Tāpēc devas pielāgošana smēķētājiem nav nepieciešama.

Hinidīns un citi CYP2D6 inhibitori

Klīniskajā pētījumā ar veseliem indivīdiem spēcīgs CYP2D6 inhibitors (hinidīns) paaugstināja aripiprazola AUC par 107 %, bet Cmax nemainījās. Aktīvā metabolīta dehidro-aripiprazola AUC un Cmax samazinājās attiecīgi par 32 % un 47 %. Aripiprazola deva jāsamazina apmēram uz pusi no nozīmētās devas, ja hinidīna lietošanu nozīmē vienlaicīgi ar aripiprazolu. Citiem spēcīgiem CYP2D6 inhibitoriem, piemēram, fluoksetīnam un paroksetīnam, var būt līdzīga ietekme, tāpēc jāpiemēro līdzīga devas samazināšana.

Ketokonazols un citi CYP3A4 inhibitori

Klīniskajā pētījumā ar veseliem indivīdiem spēcīgs CYP3A4 inhibitors (ketokonazols) paaugstināja aripiprazola AUC un Cmax attiecīgi par 63 % un 37 %. Aktīvā metabolīta dehidro-aripiprazola AUC un Cmax atbilstoši paaugstinājās attiecīgi par 77 % un 43 %. Vājiem CYP2D6 metabolizētājiem, vienlaicīgi lietojot spēcīgus CYP3A4 inhibitorus, aripiprazola līmenis plazmā var būt augstāks salīdzinājumā ar spēcīgiem CYP2D6 metabolizētājiem.

Apsverot ketokonazola vai citu spēcīgu CYP3A4 inhibitoru vienlaicīgu lietošanu ar aripiprazolu, potenciālajam ieguvumam jābūt lielākam par iespējamo risku pacientam. Ja aripiprazolu lieto vienlaicīgi ar ketokonazolu, aripiprazola deva jāsamazina apmēram uz pusi no nozīmētās devas. Citiem spēcīgiem CYP3A4 inhibitoriem, piemēram, itrakonazolam un HIV proteāžu inhibitoriem, var būt līdzīga ietekme, tāpēc jāpiemēro līdzīga devas samazināšana (skatīt 4.2. apakšpunktu).

Pēc CYP2D6 vai CYP3A4 inhibitoru lietošanas pārtraukšanas aripiprazola deva jāpalielina līdz tam līmenim, kāds bija pirms kombinētas terapijas uzsākšanas.

Lietojot vājus CYP3A4 (piemēram, diltiazemu) vai CYP2D6 inhibitorus (piemēram,) escitaloprāmu) vienlaicīgi ar aripiprazolu, iespējama neliela aripiprazola koncentrācijas plazmā paaugstināšanās.

Karbamazepīns un citi CYP3A4 induktori

Pēc vienlaicīgas spēcīga CYP3A4 induktora (karbamazepīna) un aripiprazola iekšķīgi lietojamās formas lietošanas pacientiem ar šizofrēniju vai šizoafektīviem traucējumiem aripiprazola Cmax un AUC ģeometriski vidējie lielumi bija attiecīgi par 68 % un 73 % zemāki salīdzinājumā ar aripiprazola (30 mg) lietošanu monoterapijā. Līdzīgi, dehidro-aripiprazola Cmax un AUC ģeometriski vidējie lielumi pēc vienlaicīgas terapijas ar karbamazepīnu bija atbilstoši par 69 % un 71 % zemāki, salīdzinot ar aripiprazola monoterapiju.

Lietojot aripiprazolu vienlaicīgi ar karbamazepīnu, aripiprazola deva ir jāpalielina divas reizes. Aripiprazola un citu spēcīgu CYP3A4 induktoru (piemēram, rifampicīna, rifabutīna, fenitoīna, fenobarbitāla, primidona, efavirenza, nevirapīna un divšķautņu asinszāles) vienlaicīga lietošana, jādomā, izraisa līdzīgu ietekmi, tāpēc tāpat nepieciešams paaugstināt devu. Pēc spēcīgu CYP3A4 induktoru lietošanas pārtraukšanas aripiprazola deva ir jāsamazina līdz ieteicamajai devai.

Valproāts un litijs

Lietojot aripiprazolu vienlaicīgi ar valproātu vai litiju, nenovēroja klīniski nozīmīgas aripiprazola koncentrācijas pārmaiņas. Tādēļ, lietojot valproātu vai litiju vienlaicīgi ar aripiprazolu, devas korekcija nav nepieciešama.

Serotonīna sindroms

Pacientiem, kuri lietoja aripiprazolu, ir ziņots par serotonīna sindromu, un šī sindroma iespējamās pazīmes un simptomi, it īpaši, var rasties, lietojot vienlaicīgi citas serotonīnerģiskās zāles, piemēram, SSAI/SNAI, vai zāles, kas paaugstina aripiprazola koncentrāciju (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Aripiprazola spēja ietekmēt citas zāles

Klīniskajos pētījumos 10 - 30 mg liela aripiprazola dienas deva būtiski neietekmēja CYP2D6 (dekstrometorfāna/3-metoksimorfināna attiecības), CYP2C9 (varfarīna), CYP2C19 (omeprazola) un CYP3A4 (dekstrometorfāna) substrātu metabolismu. Turklāt aripiprazols un dehidro-aripiprazols neuzrādīja spēju mainīt CYP1A2-mediēto metabolismu in vitro. Tāpēc maz ticams, ka aripiprazols varētu izraisīt klīniski nozīmīgu šo enzīmu mediētu zāļu mijiedarbību.

Lietojot aripiprazolu vienlaicīgi ar valproātu, litiju vai lamotrigīnu, nenovēroja klīniski nozīmīgas valproāta, litija vai lamotrigīna koncentrācijas izmaiņas.

4.6. Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Nav veikti adekvāti un labi kontrolēti pētījumu ar aripiprazolu grūtniecēm. Ir ziņots par iedzimtām patoloģijām, lai gan nav iespējams noteikt tiešu cēloņsakarību ar aripiprazola lietošanu. Pētījumi ar dzīvniekiem nevar izslēgt varbūtēju toksisku ietekmi uz attīstību (skatīt 5.3. apakšpunktu). Pacientes ir jāinstruē, ka nepieciešams informēt ārstu par iestājušos grūtniecību vai arī plānojot grūtniecību aripiprazola terapijas laikā. Tā kā nav pieejama pietiekama drošuma informācija par lietošanu cilvēkiem un pastāv šaubas, kas radās reproduktivitātes pētījumos ar dzīvniekiem, šīs zāles nedrīkst lietot grūtniecības laikā, izņemot gadījumus, ja potenciālais ieguvums nepārprotami attaisno iespējamo risku auglim.

Jaundzimušajiem, kuri ir bijuši pakļauti antipsihotisko līdzekļu (tajā skaitā aripiprazola) iedarbībai trešā grūtniecības trimestra laikā, pastāv blakusparādību attīstības risks, tajā skaitā ekstrapiramidālie un/vai abstinences simptomi, kas var atšķirties pēc smaguma pakāpes un izpausmes ilguma pēcdzemdību periodā. Ir ziņots par uzbudinājumu, hipertoniju, hipotoniju, trīci, miegainību, elpošanas traucējumiem un barošanās traucējumiem. Tādēļ jaundzimušie ir rūpīgi jānovēro (skatīt 4.8. apakšpunktu).

Barošana ar krūti

Aripiprazols izdalās mātes pienā cilvēkiem. Lēmums pārtraukt zīdīšanu vai pārtraukt/atturēties no terapijas ar aripiprazolu jāpieņem, izvērtējot barošanas ar krūti ieguvumu bērnam un ieguvumu no terapijas sievietei.

Fertilitāte

Pētījumos par toksisko ietekmi uz reproduktīvo sistēmu aripiprazolam nebija negatīvas ietekmes uz fertilitāti.

4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Iespējamās ietekmes uz nervu sistēmu un redzi (piem., sedācijas, miegainības, sinkopes, redzes miglošanās, diplopijas) dēļ aripiprazols maz vai mēreni ietekmē spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus (skatīt 4.8.apakšpunktu).

4.8. Nevēlamās blakusparādības

Placebo kontrolētos pētījumos visbiežāk novērotās blakusparādības bija akatīzija un slikta dūša, kas radās vairāk nekā 3% pacientu, kuri tika ārstēti ar iekšķīgi lietojamu aripiprazolu.

Blakusparādību uzskaitījums tabulā

Ar aripiprazola lietošanu saistīto nevēlamo blakusparādību biežums ir parādīts tālāk esošajā tabulā. Tabula ir izveidota, ņemot vērā nevēlamās blakusparādības, par kurām ir ziņots klīniskajos pētījumos un/vai pēcreģistrācijas uzraudzības periodā.

Visas nevēlamās blakusparādības ir uzskaitītas pēc orgānu sistēmu klases un biežuma: ļoti bieži (≥ 1/10), bieži (≥ 1/100 līdz < 1/10), retāk (≥ 1/1000 līdz < 1/100), reti (≥ 1/10 000 līdz < 1/1000), ļoti reti (< 1/10 000) un nav zināms (nevar noteikt pēc pieejamiem datiem). Katrā biežuma grupā nevēlamās blakusparādības ir uzskaitītas to nopietnības samazināšanās secībā.

Pēcreģistrācijas periodā ziņoto nevēlamo blakusparādību biežumu nav iespējams noteikt, jo informācija par tām ir iegūta no spontāniem ziņojumiem. Tāpēc šo nevēlamo blakusparādību biežums ir norādīts kā “nav zināms”.

Bieži

Retāk

Nav zināms

Asins un limfātiskās sistēmas traucējumi

Leikopēnija

Neitropēnija

Trombocitopēnija

Imūnās sistēmas traucējumi

Alerģiska reakcija (piem.,

anafilaktiska reakcija, angioedēma,

tostarp mēles pietūkums, mēles tūska, sejas tūska, nieze vai

nātrene)

Endokrīnās

sistēmas traucējumi

Hiperprolaktinēmija

Diabētiskā hiperosmolārā koma

Diabētiskā ketoacidoze

Vielmaiņas un uztures traucējumi

Cukura diabēts

Hiperglikēmija

Hiponatriēmija

Anoreksija

Svara samazināšanās

Svara pieaugums

Psihiskie

traucējumi

Bezmiegs

Trauksme

Nemiers

Depresija

Hiperseksualitāte

Pašnāvības mēģinājums, domas par

pašnāvību un pašnāvība (skatīt

4.4. apakšpunktu)

Patoloģiska tieksme uz azartspēlēm

Impulsu kontroles traucējumi

Pārēšanās

Kompulsīva iepirkšanās

Poriomānija

Agresija Uzbudinājums Nervozitāte

Nervu sistēmas traucējumi

Akatīzija

Ekstrapiramidāli traucējumi

Tremors

Galvassāpes Sedācija Miegainība Reibonis

Tardīvā diskinēzija

Distonija

Ļaundabīgais neiroleptiskais

sindroms (ĻNS)

Lielās lēkmes (grand mal) Serotonīna sindroms Runas traucējumi

Acu bojājumi

Redzes

miglošanās

Diplopija

Okulogiriska krīze

Sirds funkcijas

traucējumi

Tahikardija

Pēkšņa, neizskaidrojama nāve

Torsades de pointes

QT intervāla pagarināšanās

Ventrikulāra aritmija Sirds apstāšanās Bradikardija

Asinsvadu sistēmas

traucējumi

Ortostatiska

hipotensija

Vēnu trombembolija (tostarp

pulmonāra embolija un dziļo vēnu

tromboze) Hipertensija

Sinkope

Elpošanas sistēmas

traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības

Žagas

Aspirācijas pneimonija

Laringospazmas

Orofaringeālas spazmas

Kuņģa-zarnu trakta

traucējumi

Aizcietējums

Dispepsija Slikta dūša Pastiprināta siekalu izdalīšanās Vemšana

Pankreatīts

Disfāgija

Caureja

Diskomforta sajūta vēdera rajonā

Diskomforta sajūta kuņģī

Aknu un/vai žults

izvades sistēmas traucējumi

Aknu mazspēja

Hepatīts

Dzelte

Alanīnaminotransferāzes (AlAT)

paaugstināšanās Aspartātaminotransferāzes (AsAT) paaugstināšanās

Gamma glutamiltransferāzes

(GGT) paaugstināšanās Sārmainās fosfatāzes līmeņa paaugstināšanās

Ādas un zemādas audu bojājumi

Izsitumi

Fotosensitivitātes reakcijas

Alopēcija

Hiperhidroze

Skeleta-muskuļu un saistaudu sistēmas bojājumi

Rabdomiolīze

Mialģija

Stīvums

Nieru un

urīnizvades

sistēmas traucējumi

Urīna nesaturēšana

Urīna aizture

Traucējumi

grūtniecības, pēcdzemdību un perinatālajā periodā

Zāļu lietošanas pārtraukšanas

sindroms jaundzimušajiem (skatīt

4.6. apakšpunktu)

Reproduktīvās

sistēmas traucējumi un krūts slimības

Priapisms

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

Nogurums

Traucēta temperatūras regulācija

(piem., hipotermija, pireksija)

Sāpes krūškurvī

Perifēra tūska

Izmeklējumi

Paaugstināts glikozes līmenis asinīs

Glikozilētā hemoglobīna līmeņa paaugstināšanās

Glikozes līmeņa svārstības asinīs Kreatinīnfosfokināzes paaugstināšanās

Atsevišķu blakusparādību apraksts

Pieaugušie

Ekstrapiramidāli simptomi (EPS)

Šizofrēnija – 52 nedēļu ilgtermiņa kontrolētā pētījumā pacientiem, kuri tika ārstēti ar aripiprazolu, EPS, tajā skaitā parkinsonisma, akatīzijas, distonijas un diskinēzijas simptomi kopumā tika novēroti retāk (25,8 %), salīdzinot ar tiem pacientiem, kuri tika ārstēti ar haloperidolu (57,3 %). 26 nedēļu ilgtermiņa placebo kontrolētā pētījumā EPS sastopamības biežums ar aripiprazolu ārstētiem pacientiem bija 19 %, un placebo grupā tas bija 13,1 %. Citā 26 nedēļu ilgtermiņa kontrolētā pētījumā EPS sastopamības biežums ar aripiprazolu ārstētiem pacientiem bija 14,8 %, un pacientiem, kuri tika ārstēti olanzapīnu, tas bija 15,1 %.

Mānijas epizožu profilakse I tipa bipolāru afektīvu traucējumu gadījumā

12 nedēļu ilgā kontrolētā pētījumā EPS sastopamības biežums ar aripiprazolu ārstētiem pacientiem bija 23,5 %, un pacientiem, kuri tika ārstēti haloperidolu, tas bija 53,3%. Citā 12 nedēļu ilgā pētījumā EPS sastopamības biežums ar aripiprazolu ārstētiem pacientiem bija 26,6%, un pacientiem, kuri tika ārstēti ar litiju, tas bija – 17,6 %. 26 nedēļu ilga placebo kontrolēta pētījuma uzturošajā fāzē EPS sastopamības biežums ar aripiprazolu ārstētiem pacientiem bija 18,2%, un placebo grupā tas bija 15,7%.

Akatīzija

Placebo kontrolētos pētījumos pacientiem ar bipolāriem afektīviem traucējumiem akatīzijas sastopamības biežums pacientiem, kuri tika ārstēti ar aripiprazolu, bija 12,1 %, un placebo grupā tas bija 3,2 %. Šizofrēnijas pacientiem akatīzijas sastopamības biežums aripiprazola grupā bija 6,2 %, un placebo grupā tas bija 3,0 %.

Distonija

Zāļu grupai raksturīgā iedarbība: dažās pirmajās ārstēšanas dienās pret slimību uzņēmīgiem indivīdiem var novērot distonijas simptomus un ilgstošus muskuļu grupas saraušanās traucējumus. Distonijas simptomi ir, piemēram, kakla muskuļu spazmas, kas dažreiz progresē un izpaužas kā sasprindzinājums rīklē, apgrūtināta rīšana, apgrūtināta elpošanas un/vai mēles izvirzījums. Šie simptomi var rasties, lietojot pat mazas devas, bet biežāk un smagākā formā tos novēro, lietojot augsti efektīvus pirmās paaudzes antipsihotiskos līdzekļus lielās devās. Vīriešiem un gados jaunākiem cilvēkiem ir novērots paaugstināts akūtas distonijas risks.

Prolaktīns

Klīniskajos pētījumos, kuros zāles tika lietotas atbilstoši apstiprinātajām indikācijām, kā arī zāļu pēcreģistrācijas periodā aripiprazola lietotājiem salīdzinājumā ar sākotnējiem rādītājiem tika konstatēta gan prolaktīna koncentrācijas serumā palielināšanās, gan samazināšanās (5.1. apakšpunkts).

Laboratoriskie rādītāji

Aripiprazolu un placebo saņēmušo pacientu, kuriem novēroja potenciāli klīniski nozīmīgas standarta laboratorisko analīžu un lipīdu rādītāju izmaiņas, proporcijas salīdzinājums neuzrādīja medicīniski nozīmīgas atšķirības (skatīt 5.1. apakšpunktu). KFK (kreatīnfosfokināzes) paaugstināšanos, kas parasti bija pārejoša un asimptomātiska, novēroja 3,5 % ar aripiprazolu ārstētiem pacientiem, salīdzinot ar 2,0 % placebo grupā.

Pediatriskā populācija

Šizofrēnija pusaudžiem no 15 gadu vecuma

Īstermiņa placebo kontrolētā klīniskajā pētījumā, kurā tika iesaistīti 302 pusaudži (vecumā no 13 līdz 17 gadiem) ar šizofrēniju, novēroja, ka nevēlamo blakusparādību sastopamības biežums un veids bija līdzīgs kā pieaugušajiem, izņemot turpmāk uzskaitītās reakcijas, par kurām biežāk tika ziņots pusaudžiem, kuri saņēma aripiprazolu, nekā pieaugušajiem, kuri saņēma aripiprazolu (un biežāki nekā placebo grupā): ļoti bieži (≥1/10) tika ziņots par miegainību /sedāciju un ekstrapiramidāliem traucējumiem. Bieži (≥1/100 līdz <1/10) tika ziņots par sausumu mutē, pastiprinātu ēstgribu un ortostatisko hipotensiju.

26 nedēļu ilgā atvērta tipa, pagarinātā pētījumā novērotais drošuma profils bija līdzīgs tam, ko novēroja īslaicīgā, placebo kontrolētā pētījumā.

Drošuma profils ilgtermiņa, dubultmaskētā, ar placebo kontrolētā pētījumā arī bija līdzīgs, izņemot šādas reakcijas, par kurām tika ziņots biežāk nekā saistībā ar pediatriskiem pacientiem, kuri lietoja placebo: bieži (≥ 1/100, <1/10) tika ziņots par ķermeņa masas samazināšanos, paaugstinātu insulīna līmeni asinīs, aritmiju un leikopēniju.

Apvienotā pusaudžu šizofrēnijas pacientu populācijā (vecumā no 13 līdz 17 gadiem), kuri zāles saņēma līdz pat 2 gadus, zema seruma prolaktīna līmeņa sastopamības biežums sievietēm (< 3 ng/ml) un vīriešiem (< 2 ng/ml) bija attiecīgi 29,5 % un 48,3 %. Ar šizofrēniju slimojošu pusaudžu (vecumā no 13 līdz 17 gadiem) populācijā, lietojot 5 līdz 30 mg aripiprazola līdz pat 72 mēnešus, zema seruma prolaktīna līmeņa sastopamības biežums sievietēm (< 3 ng/ml) vīriešiem (< 2 ng/ml) bija attiecīgi 25,6 % un 45,0 %.

Divos ilgtermiņa pētījumos, kuros piedalījās ar aripiprazolu ārstēti pusaudži (vecumā no 13 līdz 17 gadiem), kuriem ir šizofrēnija un bipolāri traucējumi, zema prolaktīna līmeņa serumā sastopamība bija attiecīgi 37,0 % sievietēm (< 3 ng/ml) un 59,4 % vīriešiem (< 2 ng/ml).

Mānijas epizodes pusaudžiem no 13 gadu vecuma ar I tipa bipolāriem afektīviem traucējumiem

Pusaudžiem ar I tipa bipolāriem afektīviem traucējumiem, nevēlamo blakusparādību sastopamības biežums un veids bija līdzīgs tam, kas novērots pieaugušajiem, izņemot šādas reakcijas: ļoti bieži (≥1/10) - miegainība (23,0 %), ekstrapiramidāli traucējumi (18,4 %), akatīzija (16,0 %) un nespēks (11,8 %); un bieži (≥1/100 līdz <1/10) - sāpes vēdera augšdaļā, paātrināta sirdsdarbība, ķermeņa masas palielināšanās, ēstgribas pastiprināšanās, muskuļu trīce un diskinēzija.

Sekojošās nevēlamās blakusparādības, iespējams, bija atkarīgas no zāļu devas: ekstrapiramidālie traucējumi (sastopamības biežums, lietojot 10 mg, bija 9,1 %; lietojot 30 mg - 28,8 %; placebo grupā - 1,7 %) un akatīzija (sastopamības biežums, lietojot 10 mg, bija 12,1 %; lietojot 30 mg – 20,3 %; placebo grupā - 1,7 %).

Pusaudžiem ar I tipa bipolāriem afektīviem traucējumiem ķermeņa masas vidējās pārmaiņas pēc 12 un 30 nedēļas ilgas ārstēšanas ar aripiprazolu bija attiecīgi 2,4 un 5,8 kg, bet placebo grupā tās bija attiecīgi 0,2 un 2,3 kg.

Bērniem miegainība un nespēks novērots biežāk pacientiem ar bipolāriem afektīviem traucējumiem nekā pacientiem ar šizofrēniju.

10–17 gadus veciem bērniem ar bipolāriem afektīviem traucējumiem līdz pat 30 nedēļu ilgas ārstēšanas gadījumā zema seruma prolaktīna līmeņa sastopamības biežums sievietēm (< 3 ng/ml) un vīriešiem (< 2 ng/ml) bija attiecīgi 28,0 % un 53,3 %.

Patoloģiska tieksme uz azartspēlēm un citi impulsu kontroles traucējumi

Ar aripiprazolu ārstētiem pacientiem ir iespējama patoloģiska tieksme uz azartspēlēm, hiperseksualitāte, kompulsīva iepirkšanās un pārēšanās vai kompulsīva ēšana (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvuma/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003. Tīmekļa vietne: HYPERLINK "http://www.zva.gov.lv" www.zva.gov.lv

4.9. Pārdozēšana

Pazīmes un simptomi

Klīniskajos pētījumos un pēcreģistrācijas novērojumos identificēta nejauša vai tīša akūta viena paša aripiprazola pārdozēšana pieaugušajiem devā līdz 1260 mg bez letāliem iznākumiem. Novērotās iespējami klīniski nozīmīgās pazīmes un simptomi bija, piemēram, letarģija, paaugstināts asinsspiediens, miegainība, tahikardija, slikta dūša, vemšana un caureja. Turklāt, ir ziņots par netīšu viena paša aripiprazola pārdozēšanu (līdz 195 mg) bērniem bez letāliem iznākumiem. Potenciāli nopietni klīniskie simptomi bija miegainība, pārejošs apziņas zudums un ekstrapiramidālie simptomi.

Pārdozēšanas ārstēšana

Pārdozēšanas ārstēšanai jābūt koncentrētai uz atbalstošo terapiju, nodrošinot atbilstošu elpceļu caurlaidību, oksigenāciju un ventilāciju, kā arī veicot simptomātiskus pasākumus. Jāņem vērā, ka, iespējams, ir lietotas vairākas zāles. Tādēļ nekavējoties jāuzsāk kardiovaskulārā novērošana, tajā skaitā nepārtraukta elektrokardiogrāfiskā novērošana, lai konstatētu iespējamu aritmiju. Ja pastāv aizdomas par aripiprazola pārdozēšanu vai arī tā ir apstiprināta, jānodrošina stingra medicīniska novērošana un ārstēšana, līdz tiek panākta pacienta atlabšana.

Aktivētā ogle (50 g), lietojot vienu stundu pēc aripiprazola, samazināja aripiprazola Cmax par apmēram 41 % un AUC par apmēram 51 %; tas nozīmē, ka aktivētā ogle varētu būt efektīva pārdozēšanas ārstēšanai.

Hemodialīze

Lai gan nav informācijas par hemodialīzes efektivitāti aripiprazola pārdozēšanas ārstēšanā, ņemot vērā, ka aripiprazols plaši saistās ar plazmas olbaltumvielām, maz ticams, ka hemodialīze varētu būt lietderīga.

5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1. Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: psiholeptiski līdzekļi, citi antipsihotiskie līdzekļi, ATĶ kods: N05AX12

Darbības mehānisms

Tiek uzskatīts, ka aripiprazola efektivitāte šizofrēnijas un I tipa bipolāru afektīvu traucējumu ārstēšanā ir saistīta ar kombinētu parciālu agonistisku ietekmi uz dopamīna D2 un serotonīna 5HT1A receptoriem un antagonismu pret serotonīna 5HT2A receptoriem. Aripiprazolam piemīt antagonista īpašības dopamīnerģiskas hiperaktivitātes dzīvnieku modeļos un agonista īpašības dopamīnerģiskas hipoaktivitātes dzīvnieku modeļos. In vitro aripiprazols ar augstu afinitāti saistās ar dopamīna D2 un D3, serotonīna 5HT1A un 5HT2A receptoriem un vidēji izteikta afinitāte pret dopamīna D4, serotonīna 5HT2C un 5HT7, alfa-1 adrenerģiskiem un histamīna H1 receptoriem. Aripiprazolam piemīt arī vidēji izteikta saistīšanās afinitāte pret serotonīna atpakaļsaistīšanas vietu un nav manāmas afinitātes pret muskarīna receptoriem. Mijiedarbība ar citiem receptoriem, ne tikai ar dopamīna un serotonīna receptoru apakštipiem, var izskaidrot dažus citus aripiprazola klīniskos efektus.

Aripiprazola devas robežās no 0,5 līdz 30 mg, ko lietoja vienu reizi dienā 2 nedēļas veseliem brīvprātīgajiem, izraisīja no devas atkarīgu 11C-rakloprīda, kas ir D2/D3 receptoru ligands, saistīšanās samazinājumu caudatum un putamen apvidū, ko noteica ar pozitronu emisijas tomogrāfiju.

Klīniskā efektivitāte un drošums

Pieaugušie

Šizofrēnija

Trīs īstermiņa (4 līdz 6 nedēļas) placebo kontrolētos pētījumos, kuros bija iesaistīti 1228 pieauguši šizofrēnijas pacienti ar pozitīviem vai negatīviem simptomiem, aripiprazola terapija uzrādīja statistiski nozīmīgi labāku psihozes simptomu uzlabošanos nekā placebo grupā.

Aripiprazols ir efektīvs klīniskās uzlabošanās uzturēšanai ilgstošā terapijā pieaugušiem pacientiem, kuriem bija sākotnēja uzlabošanās. Ar haloperidolu kontrolētā pētījumā pacientu proporcija, ar pozitīvu atbildes reakciju pret zālēm, kuriem tā saglabājās līdz 52. terapijas nedēļai, bija līdzīga abās grupās (aripiprazola grupā - 77 % un haloperidola grupā – 73 %). Kopējais pētījumu pabeigušo pacientu skaits, kuri saņēma aripiprazolu, bija ievērojami lielāks (43 %) nekā to pacientu skaits, kuri saņēma haloperidolu (30 %). Faktiskais punktu skaits pēc vērtējumu skalām, ko izmantoja kā sekundārus kritērijus, tostarp PANSS un Montgomerija Asberga Depresijas vērtēšanas skala, uzrādīja ievērojami labāku uzlabošanos, salīdzinot ar haloperidolu.

26 nedēļas ilgā placebo kontrolētā pētījumā ar stabilizētiem pieaugušiem hroniskas šizofrēnijas pacientiem aripiprazols uzrādīja nozīmīgāku recidīvu mazināšanos – 34 % aripiprazola grupā un 57 % placebo grupā.

Ķermeņa masas palielināšanās

Klīniskajos pētījumos aripiprazols neizraisīja klīniski nozīmīgu ķermeņa masas palielināšanos. 26 nedēļas ilgā ar olanzapīnu kontrolētā, dubultaklā, starptautiskā šizofrēnijas pētījumā, kur bija iekļauti 314 pieauguši pacienti un kur primārais vērtēšanas kritērijs bija ķermeņa masas palielināšanās, ievērojami mazākam pacientu skaitam bija vismaz 7 % ķermeņa masas palielināšanās attiecībā pret sākuma stāvokli (t.i., ķermeņa masas palielināšanās par vismaz 5,6 kg, ja sākuma stāvokļa ķermeņa masa ir ~ 80,5 kg) aripiprazola grupā (N= 18, vai 13 % no vērtētiem pacientiem), salīdzinot ar olanzapīnu (N= 45, vai 33 % no vērtētiem pacientiem).

Lipīdu parametri

Apvienotā lipīdu parametru analīzē placebo kontrolētos klīniskajos pētījumos pieaugušajiem aripiprazols neuzrādīja klīniski nozīmīgas kopējā holesterīna līmeņa, triglicerīdu, ABL un ZBL izmaiņas.

Prolaktīns

Prolaktīna koncentrācija tika vērtēta visos pētījumos, kuros tika pētītas visas aripiprazola devas (n = 28,242). Hiperprolaktinēmijas vai paaugstinātas prolaktīna koncentrācijas serumā sastopamība ar aripiprazolu ārstētiem pacientiem (0,3 %) un placebo lietotājiem (0,2 %) bija līdzīga. Pacientiem, kuri saņēma aripiprazolu, vidējais iestāšanās laiks bija 42 dienas, un vidējais ilgums bija 34 dienas.

Hipoprolaktinēmijas vai pazeminātas prolaktīna koncentrācijas serumā sastopamība ar aripiprazolu ārstētiem pacientiem bija 0,4 % (salīdzinājumā ar 0,02 % pacientiem, kuri tika ārstēti ar placebo). Pacientiem, kuri saņēma aripiprazolu, vidējais iestāšanās laiks bija 30 dienas, un vidējais ilgums bija 194 dienas.

Mānijas epizodes I tipa bipolāru afektīvu traucējumu gadījumā

Divos 3 nedēļas ilgos, pielāgojamas devas, placebo kontrolētos monoterapijas pētījumos, kuros bija iesaistīti pacienti ar mānijas vai jauktu I tipa bipolāru afektīvu traucējumu epizodi, aripiprazols uzrādīja labāku efektivitāti nekā placebo mānijas simptomu samazināšanā 3 nedēļu periodā. Pētījumos iekļautie pacienti bija ar vai bez psihotiskām iezīmēm, un ar vai bez ātras atkārtošanās.

Vienā 3 nedēļas ilgā, fiksētas devas, placebo kontrolētā monoterapijas pētījumā, kurā bija iesaistīti pacienti ar mānijas vai jauktu I tipa bipolāru afektīvu traucējumu epizodi, aripiprazolam neizdevās uzrādīt labāku efektivitāti salīdzinājumā placebo.

Divos 12 nedēļas ilgos, placebo un aktīvās vielas kontrolētos monoterapijas pētījumos, kuros bija iesaistīti pacienti ar mānijas vai jauktu I tipa bipolāru afektīvu traucējumu epizodi, ar vai bez psihotiskām iezīmēm, aripiprazols uzrādīja labāku efektivitāti nekā placebo 3. nedēļā un efekta noturību 12. nedēļā, salīdzinot ar litiju un haloperidolu. 12. nedēļā aripiprazola grupā novēroja arī salīdzinājumu pacientu proporciju ar simptomātisku mānijas remisiju, līdzīgi kā litija un haloperidola grupā.

6 nedēļas ilgā, placebo kontrolētā pētījumā, kurā bija iesaistīti pacienti ar mānijas vai jauktu I tipa bipolāru afektīvu traucējumu epizodi, ar vai bez psihotiskām iezīmēm, kuriem 2 nedēļu ilga litija vai valproāta monoterapija pie terapeitiskās zāļu koncentrācijas serumā bija daļēji neveiksmīga, aripiprazola pievienošana papildterapijā uzrādīja labāku efektivitāti mānijas simptomu mazināšanā nekā litija vai valproāta monoterapijas gadījumā.

26 nedēļas ilgā, placebo kontrolētā pētījumā, kam sekoja 74 nedēļas ilgs pētījuma pagarinājums mānijas pacientiem, kuri pirms randomizācijas sasniedza remisiju ar aripiprazolu stabilizācijas fāzē, aripiprazols uzrādīja pārākumu attiecībā pret placebo bipolāro afektīvo traucējumu recidīvu profilaksē, galvenokārt, mānijas recidīvu profilaksē, bet tam neizdevās uzrādīt labāku efektivitāti salīdzinājumā placebo depresijas recidīvu profilaksē.

52 nedēļas ilgā, placebo kontrolētā pētījumā pacientiem ar mānijas vai jauktu I tipa bipolāru afektīvu traucējumu epizodi, kuriem tika sasniegta ilgstoša remisija (Y-MRS un MADRS kopējais punktu skaits ≤ 12), 12 nedēļas pēc kārtas lietojot litiju vai valproātu, kam pievienots aripiprazols (10 mg/dienā līdz 30 mg/dienā), aripiprazola papildterapija uzrādīja pārākumu salīdzinājumā ar placebo papildterapiju, par 46 % samazinot bipolāru afektīvu traucējumu recidīva risku (riska attiecība 0,54) un par 65 % samazinot recidīva risku mānijas epizodē (riska attiecība 0,35) salīdzinājumā ar placebo papildterapiju, taču netika pierādīts pārākums salīdzinājumā ar placebo papildterapiju recidīva novēršanai depresijas epizodē. Aripiprazola papildterapija uzrādīja pārākumu salīdzinājumā ar placebo, izvērtējot sekundāro mērķa kritēriju – CGI-BP Slimības smaguma punktu skaitu (mānija).

Šajā pētījumā pētnieks pacientus iedalīja vai nu atklātā litija monoterapijas grupā, vai arī atklātā valproāta monoterapijas grupā, lai noteiktu daļēju atbildes reakcijas trūkumu. Stāvokļa stabilizācijai pacienti vismaz 12 nedēļas pēc kārtas lietoja aripiprazola un tā paša garastāvokļa stabilizatora kombināciju.

Pēc stabilizācijas perioda pacienti tika randomizēti un turpināja lietot to pašu garastāvokļa stabilizatoru un dubultmaskētu aripiprazolu vai placebo. Randomizācijas fāzē tika izvērtētas četras garastāvokļa stabilizatoru apakšgrupas: aripiprazols + litijs; aripiprazols + valproāts; placebo + litijs; placebo + valproāts.

Kaplāna-Meiera (Kaplan-Meier) rādītāji jebkādam garastāvokļa svārstību epizodes recidīvam papildterapiju grupās bija šādi: 16 % aripiprazola + litija grupā un 18 % aripiprazola + valproāta grupā salīdzinājumā ar 45 % placebo + litija grupā un 19 % placebo + valproāta grupā.

Pediatriskā populācija

Šizofrēnija pusaudžiem

6 nedēļas ilgā placebo kontrolētā pētījumā, kur bija iekļauti 302 pusaudžu vecuma (vecumā no 13 – 17 gadiem) šizofrēnijas slimnieki ar pozitīviem vai negatīviem simptomiem, aripiprazola terapija uzrādīja statistiski nozīmīgi labāku psihozes simptomu uzlabošanos nekā placebo grupā.

Veicot starpanalīzes 15 līdz 17 gadus veciem pusaudžiem, kas sastādīja 74 % no visas pētījumā iesaistītās populācijas, tika novērots, ka efekts saglabājas vēl pēc atvērtā tipa pagarinātā pētījuma 26. nedēļas.

No 60 līdz 89 nedēļām ilgā, randomizētā, dubultmaskētā, ar placebo kontrolētā pētījumā, kurā piedalījās ar šizofrēniju slimojoši pusaudži (n = 146; vecums 13 – 17 gadi), starp aripiprazola (19,39%) un placebo (37,50%) grupām bija statistiski nozīmīga atšķirība psihozes simptomu recidīva biežumā. Riska attiecības (hazard ratio – HR) punkta aprēķins visā populācijā bija 0,461 (95% ticamības intervāls, 0,242 - 0,879). Veicot apakšgrupu analīzi, HR punkta aprēķins bija 0,495 pacientiem vecumā no 13 līdz 14 gadiem, salīdzinot ar 0,454 pacientiem vecumā no 15 līdz 17 gadiem. Tomēr jaunākajā (13 - 14 gadi) grupā HR aprēķins nebija precīzs, atspoguļojot mazāko pacientu skaitu grupā (aripiprazols n = 29; placebo n = 12), un šī aprēķina ticamības intervāls (diapazonā no 0,151 līdz 1,628) neļauj izdarīt secinājums par ārstēšanas ietekmi. Turpretī HR 95% ticamības intervāls vecākajā apakšgrupā (aripiprazols n = 69; placebo n = 36) bija no 0,242 līdz 0,879, tādējādi vecākajiem pacientiem var spriest par ārstēšanas efektu.

Mānijas epizodes bērniem un pusaudžiem, kuriem ir I tipa bipolārie afektīvie traucējumi

Aripiprazols tika izvērtēts 30 nedēļu ilgā placebo kontrolētā pētījumā, kurā tika iesaistīti 296 bērni un pusaudži vecumā no 10 līdz 17 gadiem, kuri atbilda I tipa bipolāro afektīvo traucējumu kritērijiem atbilstoši DSM-IV klasifikācijai, un kuriem bija mānijas vai jaukta tipa epizodes kopā ar psihožu gadījumiem vai bez tiem, un kuriem pētījuma sākumā vērtējums pēc Y-MRS skalas bija ≥ 20. No pacientiem, kuru dati tika pakļauti primārajai efektivitātes analīzei, 139 pacientiem vienlaicīgi bija noteikta UDHS diagnoze.

Aripiprazols bija pārāks par placebo attiecībā uz izmaiņām salīdzinājumā ar sākuma stāvokli 4. un 12. nedēļā, vērtējot pēc kopējās Y-MRS skalas. Post hoc analīzē konstatēts, ka salīdzinājumā ar pacientu grupu, kuriem nebija UDHS, novērotā stāvokļa uzlabošanās pacientiem, kuriem vienlaicīgi bija UDHS, pēc aripiprazola lietošanas bija izteiktāka nekā pēc placebo lietošanas; atšķirības, salīdzinot ar placebo, nenovēroja. Recidīvu profilakses efektivitāte netika noteikta.

Pacientiem, kuri saņēma 30 mg lielas devas, visbiežākās zāļu izraisītās blakusparādības bija ekstrapiramidālie traucējumi (28,3 %), miegainība (27,3 %), galvassāpes (23,2 %) un slikta dūša (14,1 %). Pēc 30 nedēļas ilgas ārstēšanas ķermeņa masa palielinājās par vidēji 2,9 kg salīdzinājumā ar 0,98 kg pacientiem, kuri saņēma placebo.

Uzbudināmība saistībā ar autisma traucējumiem bērniem (skatīt 4.2. apakšpunktu)

Aripiprazols tika pētīts pacientiem vecumā no 6 līdz 17 gadiem divos 8 nedēļu ilgos, placebo kontrolētos pētījumos [viens mainīgas devas (2 - 15 mg dienā) un viens fiksētas devas (5, 10 vai 15 mg dienā)] un vienā 52 nedēļu ilgā atklāta tipa pētījumā. Šajos pētījumos sākuma deva bija 2 mg dienā, pēc nedēļas devu palielinot līdz 5 mg dienā, pēc tam devu palielinot par 5 mg dienā katru nedēļu, sasniedzot mērķa devu. Vairāk nekā 75 % pacientu bija līdz 13 gadu vecumam. Aripiprazols uzrādīja statistiski ticamu efektivitāti pēc Aberanta uzvedības vērtējuma uzbudinājuma apakšskalas (Aberrant Behaviour Checklist Irritability subscale). Tomēr šīs atrades klīniskā nozīme nav pierādīta. Drošuma profilā iekļauta ķermeņa masas palielināšanās un prolaktīna līmeņa izmaiņas. Ilgtermiņa drošuma pētījuma ilgums tika ierobežots līdz 52 nedēļām. Apkopotajos pētījumu datos zema prolaktīna seruma līmeņa sastopamības biežums sievietēm (< 3 ng/ml) un vīriešiem (< 2 ng/ml), kuri tika ārstēti ar aripiprazolu, bija attiecīgi 27/46 (58,7 %) un 258/298 (86,6 %). Placebo kontrolētajos pētījumos vidējā ķermeņa masas palielināšanās placebo grupā bija 0,4 kg un 1,6 kg aripiprazola grupā.

Aripiprazolu pētīja arī placebo kontrolētā ilgtermiņa balstterapijas pētījumā. Pēc 13 - 26 nedēļas ilgas stāvokļa stabilizēšanas, lietojot aripiprazolu (2 - 15 mg dienā), pacientiem ar stabilu atbildes reakciju nākamās 16 nedēļas turpināja lietot aripiprazolu, vai aizstāja to ar placebo. Kaplāna-Meiera recidīvu rādītājs 16. nedēļā bija 35 % aripiprazola grupā un 52 % placebo grupā; recidīvu riska attiecība 16 nedēļu laikā (aripiprazols/placebo) bija 0,57 (statistiski nenozīmīga atšķirība). Vidējā ķermeņa masas palielināšanās stabilizācijas fāzē (līdz 26 nedēļām ilgi), lietojot aripiprazolu, bija 3,2 kg, un pētījuma otrajā fāzē (16 nedēļas) novēroja papildu ķermeņa masas palielināšanos vidēji par 2,2 kg, lietojot aripiprazolu, salīdzinājumā ar 0,6 kg, lietojot placebo. Par ekstrapiramidāliem simptomiem ziņots galvenokārt stabilizācijas fāzes laikā 17 % pacientu, bet trīce tika novērota 6,5 % pacientu.

Ar Tureta sindromu saistīti tiki bērniem (skatīt 4.2. apakšpunktu)

Aripiprazola efektivitāte bērniem pacientiem ar Tureta sindromu (aripiprazols: n = 99, placebo: n= 44) tika pētīta randomizētā, dubultaklā, placebo kontrolētā, 8 nedēļas ilgā pētījumā, piemērojot no ķermeņa masas atkarīgas fiksētu devu terapijas grupas plānojumu ar devām robežās no 5 mg dienā līdz 20 mg dienā un sākuma devu 2 mg. Pacientu vecums bija 7 - 17 gadi, un kopējais vidējais tiku punktu skaits (Total Tic Score – TTS) pēc Jēlas vispārējās tiku smaguma pakāpes skalas (Yale Global Tic Severity Scale – YGTSS) pētījuma sākumā bija 30. Aripiprazola lietotāju grupā novērotais TTS-YGTSS uzlabojums no pētījuma sākuma līdz 8. nedēļai bija 13,35 mazu devu (5 mg vai 10 mg) lietotāju grupā un 16,94 lielu devu(10 mg vai 20 mg) lietotāju grupā (salīdzinājumā ar 7,09 uzlabojumu placebo grupā).

Aripiprazola efektivitāte bērniem pacientiem ar Tureta sindromu (aripiprazols: n = 32, placebo: n = 29) tika vērtēta arī 10 nedēļas ilgā, randomizētā, dubultaklā, placebo kontrolētā, Dienvidkorejā veiktā pētījumā, lietojot mainīgas devas robežās no 2 mg dienā līdz 20 mg dienā un sākuma devu 2 mg. Pacientu vecums bija robežās no 6 līdz 18 gadiem, un vidējais rādītājs pēc TTS-YGTSS skalas pētījuma sākumā bija 29. Aripiprazola lietotāju grupā novērotais TTS-YGTSS uzlabojums laikā no pētījuma sākuma līdz 10. nedēļai bija 14,97 (salīdzinājumā ar 9,62 uzlabojumu placebo grupā).

Abos šajos īstermiņa pētījumos efektivitātes rādītāju klīniskais nozīmīgums nav pierādīts, ņemot vērā terapijas efektu salīdzinājumā ar lielo placebo efektu, kā arī neskaidro ietekmi uz psihosociālo funkcionēšanu. Nav pieejami ilgtermiņa dati par aripiprazola lietošanas efektivitāti un drošumu šī nepastāvīgā traucējuma ārstēšanā.

Eiropas zāļu aģentūra atbrīvojusi no pienākuma iesniegt pētījumu rezultātus aripiprazolam vienā vai vairākās pediatriskās populācijas apakšgrupās, ārstējot šizofrēniju un bipolāri afektīvus traucējumus (informāciju par lietošanu bērniem skatīt 4.2. apakšpunktā).

5.2. Farmakokinētiskās īpašības

Aripiprazola mutē disperģējamās tabletes ir bioekvivalentas ar aripiprazola tabletēm, proti, to uzsūkšanās ātrums un apjoms ir vienāds. Aripiprazola mutē disperģējamās tabletes var lietot kā alternatīvu aripiprazola tabletēm.

Uzsūkšanās

Aripiprazols labi uzsūcas, sasniedzot maksimālo koncentrāciju plazmā 3 - 5 stundu laikā pēc lietošanas. Aripiprazols ir minimāli pakļauts presistēmiskam metabolismam. Absolūtā perorālā biopieejamība tablešu zāļu formai ir 87 %. Aripiprazola farmakokinētiku neietekmē ēdiens ar augstu tauku saturu.

Izkliede

Aripiprazols plaši izplatās organismā un šķietamais izkliedes tilpums ir 4,9 l/kg, kas norāda uz ekstravaskulāru izplatīšanos. Terapeitiskās koncentrācijās aripiprazola un dehidro-aripiprazola saistīšanās ar plazmas olbaltumvielām ir vairāk nekā 99 %, saistoties galvenokārt ar albumīnu.

Biotransformācija

Aripiprazols ekstensīvi tiek metabolizēts galvenokārt aknās trīs biotransformācijas ceļos: dehidrogenācija, hidroksilācija un N-dealkilēšana. Pamatojoties uz in vitro pētījumiem, CYP3A4 un CYP2D6 enzīmi nodrošina aripiprazola dehidrogenāciju un hidroksilāciju, savukārt N-dealkilēšanu katalizē CYP3A4. Sistēmiskajā asinsritē galvenokārt ir aripiprazols, bet dehidro-aripiprazols līdzsvara koncentrācijas stāvoklī sastāda 40 % no aripiprazola AUC plazmā.

Eliminācija

Aripiprazola vidējais eliminācijas pusperiods spēcīgiem CYP2D6 metabolizētājiem ir apmēram 75 stundas, un vājiem CYP2D6 metabolizētājiem tas ir 146 stundas.

Aripiprazola kopējais klīrenss organismā ir 0,7 ml/min/kg, kas notiek galvenokārt caur aknām.

Pēc atsevišķas ar [14C]-iezīmētas aripiprazola devas lietošanas aptuveni 27 % radioaktivitātes tika novērota urīnā un 60 % izkārnījumos. Mazāk nekā 1 % neizmainīta aripiprazola izdalījās ar urīnu, un aptuveni 18 % neizmainītā veidā tika novēroti izkārnījumos.

Farmakokinētika īpašām pacientu grupām

Pediatriskā populācija

Aripiprazola un dehidro-aripiprazola farmakokinētika bērniem vecumā no 10 līdz 17 gadiem pēc ķermeņa masas atšķirību korekcijas bija līdzīga kā pieaugušajiem.

Gados vecāki cilvēki

Nepastāv aripiprazola farmakokinētikas atšķirības starp veseliem gados vecākiem cilvēkiem un jauniem pieaugušajiem, un nav novērota vecuma ietekme arī populācijas farmakokinētikas analīzē šizofrēnijas pacientiem.

Dzimums

Nepastāv aripiprazola farmakokinētikas atšķirības starp veseliem vīriešu un sieviešu dzimuma indivīdiem, un nav novērota dzimuma ietekme arī populācijas farmakokinētikas analīzē šizofrēnijas pacientiem.

Smēķēšana

Farmakokinētikas izvērtēšana populācijā neatklāja klīniski nozīmīgu smēķēšanas ietekmi uz aripiprazola farmakokinētiku.

Rase

Populācijas farmakokinētiskajā novērtējumā netika konstatētas no rases atkarīgas atšķirības aripiprazola farmakokinētikā.

Nieru darbības traucējumi

Novērots, ka aripiprazola un dehidro-aripiprazola farmakokinētika pacientiem ar smagu nieru slimību un veseliem jauniem cilvēkiem ir līdzīga.

Aknu darbības traucējumi

Vienas devas pētījums cilvēkiem ar dažādas pakāpes aknu cirozi (A, B un C klase pēc Child-Pugh klasifikācijas) neuzrādīja nozīmīgu aknu darbības traucējumu ietekmi uz aripiprazola un dehidro-aripiprazola farmakokinētiku, bet pētījumā bija tikai 3 pacienti ar C klases aknu cirozi, kas nav pietiekami, lai izdarītu secinājumus par metabolizēšanas spēju.

5.3. Preklīniskie dati par drošumu

Neklīniskajos standartpētījumos iegūtie dati par farmakoloģisko drošumu, atkārtotu devu toksicitāti, genotoksicitāti, iespējamu kancerogenitāti un toksisku ietekmi uz reproduktivitāti un attīstību neliecina par īpašu risku cilvēkam.

Toksikoloģiski nozīmīgus efektus novēroja vienīgi tad, ja lietotās devas un iedarbības ilgums ievērojami pārsniedza cilvēkam maksimāli pieļaujamās devas un lietošanas ilgumu, kas liecina, ka klīniskajā praksē šiem efektiem ir ierobežota nozīme vai arī tie nav būtiski. Tie bija: no devas atkarīga vairogdziedzera toksicitāte žurkām (lipofuscīna pigmenta uzkrāšanās un/vai parenhimatozo šūnu zudums) pēc 104 nedēļām, ievadot 20 līdz 60 mg/kg dienā lielas devas (vidējais AUC līdzsvara koncentrācijas stāvoklī 3 līdz 10 reizes lielāks nekā pēc maksimālās ieteicamās devas lietošanas cilvēkiem) un lielāks vairogdziedzera audzēju un kombinēts vairogdziedzera adenomu/audzēju sastopamības biežums žurku mātītēm, lietojot 60 mg/kg dienā (vidējais AUC līdzsvara koncentrācijas stāvoklī 10 reizes l lielāks nekā pēc maksimālās ieteicamās devas lietošanas cilvēkiem). Augstākā kancerogenitāti neizraisoša iedarbība žurku mātītēm tika novērota pie 7 reizes lielāks iedarbības nekā iedarbība cilvēkiem, lietojot ieteicamo devu.

Papildus atrade bija žultsakmeņi, kā sekas aripiprazola hidroksimetabolīta sulfāta konjugāta izgulsnēšanai žultī pēc atkārtotu 25 līdz 125 mg/kg lielu dienas devu lietošanas pērtiķiem iekšķīgi (vidējais AUC līdzsvara koncentrācijas stāvoklī vienāds vai līdz 3 reizes lielāks nekā pēc maksimālās klīniskajā praksē izmantotās devas, vai tādā devā, kas 16 līdz 81 reizes lielāka par ieteicamo devu cilvēkam, izsakot kā mg/m2). Tomēr aripiprazola hidroksimetabolīta sulfāta konjugāta koncentrācija cilvēka žultī pēc lielākas ieteicamās devas lietošanas - 30 mg dienā nebija lielāka par 6 % no koncentrācijas, kas novērota žultī pērtiķiem 39 nedēļu pētījumā, un tā bija stipri zemāka par in vitro šķīdības robežu.

Atkārtotu devas pētījumos ar nepieaugušām žurkām un suņiem, aripiprazola toksicitātes profils bija salīdzināms ar pieaugušiem dzīvniekiem, un netika novēroti pierādījumi par neirotoksicitāti vai nevēlamu ietekmi uz attīstību.

Pamatojoties uz pilna apjoma genotoksicitātes izpētes testu rezultātiem, uzskata, ka aripiprazols nav genotoksisks. Aripiprazols nepasliktināja fertilitāti reproduktīvās toksicitātes pētījumos. Reproduktīvā toksicitāte, tajā skaitā no devas atkarīga augļa pārkaulošanās aizkavēšanās un iespējama teratogēna iedarbība, tika novērota žurkām devās, kas izraisīja subterapeitisku iedarbību (vērtējot pēc AUC), un trušiem, lietojot devas, kas līdzsvara koncentrācijas stāvoklī izraisīja 3 un 11 reizes lielāku vidējo iedarbību līdzsvara koncentrācijā (AUC) nekā pēc maksimālās klīniskajā praksē ieteicamās devas lietošanas. Toksicitāte mātītei tika konstatēta, lietojot devas, kas līdzīgas tām, kas izraisa toksisku ietekmi uz attīstību.

6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1. Palīgvielu saraksts

Mikrokristāliskā celuloze

Bezūdens koloidālais silīcija dioksīds

Aspartāms (E951)

Vaniļas aromatizētājs:

Kukurūzas maltodekstrīns

Aromatizētāji

Propilēnglikols (E1520)

Magnija stearāts

Kroskarmelozes nātrija sāls (E468)

15 mg mutē disperģējamās tabletes: dzeltenais dzelzs oksīds (E172)

6.2. Nesaderība

Nav piemērojama.

6.3. Uzglabāšanas laiks

18 mēneši.

6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Uzglabāt temperatūrā līdz 25°C.

Uzglabāt oriģinālā iepakojumā, lai pasargātu no mitruma.

6.5. Iepakojuma veids un saturs

Blisteri (OPA/Alumīnija/PVH/Alumīnija) ar caurspiežamu foliju.

Iepakojumi

Izspiežami blisteriepakojumi pa 14, 28, 30, 56 un 98 mutē disperģējamām tabletēm.

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai

Neizlietotās zāles vai izlietotie materiāli jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām.

7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

Actavis Group PTC ehf., Reykjavikurvegi 76-78, 220 Hafnarfjörður, Īslande

8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURI

Lemilvo 10 mg mutē disperģējamās tabletes: 15-0222

Lemilvo 15 mg mutē disperģējamās tabletes: 15-0223

9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Reģistrācijas datums: 2015. gada 9. septembris.

10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

03/2019

SASKAŅOTS ZVA 29-08-2019

EQ PAGE 1

Version: 2019-03-05_var009_Name_2.1

EQ PAGE 1