Dobutamine Baxter

Lejupielādēt zāļu aprakstu

ZĀĻU APRAKSTS

1. ZĀĻU NOSAUKUMS

Dobutamine Baxter 12,5 mg/ml koncentrāts infūziju šķīduma pagatavošanai

2. KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

1 ml satur 12,5 mg dobutamīna (Dobutaminum) (kas atbilst 14,01 mg dobutamīna hidrohlorīda).

Katra 20 ml ampula satur 250 dobutamīna (kas atbilst 280,2 mg dobutamīna hidrohlorīda).

Palīgviela ar zināmu iedarbību:

1 ml satur 0,15 mg nātrija metabisulfīta.

Katra 20 ml ampula satur 3 mg nātrija metabisulfīta.

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

3. ZĀĻU FORMA

Koncentrāts infūziju šķīduma pagatavošanai.

Dzidrs, bezkrāsains vai nedaudz dzeltenīgs šķīdums.

pH robežās no 2,5 līdz 4,0.

4. KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1. Terapeitiskās indikācijas

Dobutamīns ir indicēts pieaugušajiem, kuriem ir nepieciešams pozitīvs inotrops atbalsts ārstējot samazinātas izsviedes sirds mazspēju, kas parasti ir saistīta ar miokarda infarktu, atvērtu sirds operāciju, kardiomiopātijām, septisku šoku un kardiogēnu šoku.

Dobutamīnu var lietot arī sirds stresa testam, gadījumos, kad slodzes tests nav piemērots.

Pediatriskā populācija

Dobutamīns ir indicēts visa vecuma bērniem (sākot no jaundzimušajiem līdz 18 gadu vecumam) kā inotrops atbalsta līdzeklis samazinātas sirds izsviedes hipoperfūzijas gadījumos, kas rodas dekompensētas sirds mazspējas rezultātā, pēc sirds operācijas, kardiomiopātijas un kardiogēna vai septiska šoka rezultātā.

4.2. Devas un lietošanas veids

Lietošanas veids

Dobutamine Baxter pirms lietošanas jāatšķaida un to drīkst ievadīt tikai intravenozas infūzijas veidā.

Ievadāma dobutamīna koncentrācija ir atkarīga no katra pacienta individuāli nepieciešanās devas un šķidruma aizvietošanas. Gala koncentrācija, ko parasti izmanto perfūzijai ir 250 mikrogrami/ml, 500 mikrogrami/ml vai 1000 mikrogrami/ml. Norādījumus par pagatavota atšķaidīta infūziju šķīduma uzglabāšanu skatīt 6.4. apakšpunktā. Lielākas dobutamīna koncentrācijas drīkst ievadīt tikai ar infūziju sūkni vai citu piemērotu aprīkojumu, kas nodrošina precīzu dozēšanu. Īsa dobutamīna eliminācijas pusperioda dēļ to drīkst ievadīt tikai nepārtrauktas intravenozas infūzijas veidā. Dobutamīnu intravenozi jāievada izmantojot intravenozai ievadīšanai paredzētu adatu vai katetru. Dobutamīna atšķaidīšanai pirms ievadīšanas drīkst izmantot sekojošus šķīdumus intravenoza infūziju šķīduma pagatavošanai: 0,9 % (9 mg/ml) nātrija hlorīda šķīdums, 5 % (50 mg/ml) glikozes šķīdums, 5 % (50 mg/ml) dekstrozes šķīdums vai Ringera laktāta šķīdums.

Norādījumus par zāļu atšķaidīšanu pirms ievadīšanas skatīt 6.6. apakšpunktā.

Devas ievadīšanai infūzijas veidā

Viena Dobutamine Baxter 12,5 mg/ml ampula (250 mg/20 ml) jāatšķaida līdz iegūtā šķīduma tilpums ir 500 ml (gala koncentrācija 0,5 mg/ml), izmantojot sekojošu apstiprinātos šķīdinātājus (skatīt 6.6. apakšpunktu).

Devu diapazons

Specifikācija ml/st.*

(pilieni/min.)

Pacienta ķermeņa masa

50 kg

70 kg

90 kg

Mazas

2,5 µg/kg/min.

ml/st.

(pilieni /min.)

15

(5)

21

(7)

27

(9)

Vidējas

5 µg/kg/min.

ml/st.

(pilieni /min.)

30

(10)

42

(14)

54

(18)

Lielas

10 µg/kg/min.

ml/st.

(pilieni /min.)

60

(20)

84

(28)

108

(36)

* Dubultas koncentrācijas gadījumā, piemēram, 500 mg dobutamīna pievienojot 500 ml vai 250 mg pievienojot 250 ml, infūzijas ātrums jāsamazina uz pusi.

Ievadāmo devu var aprēķināt izmantojot zemāk norādīto tabulu. Infūziju ātrumu ml/kg/min. var iegūt reizinot infūzijas ievadīšanas ātrumu katrai koncentrācijai (ml/kg/min.) ar pacienta ķermeņa masu (kg).

Viena (1) ampula

Divas (2) ampulas

Četras (4) ampulas

250 mg dobutamīna 1000 ml šķīduma infūzijām

500 mg dobutamīna 1000 ml šķīduma infūzijām

1000 mg dobutamīna 1000 ml šķīduma infūzijām

250 mikrogrami/ml

500 mikrogrami/ml

1000 mikrogrami/ml

Deva

mikrogrami/kg/min.

Infūzijas ātrums

ml/kg/min.

Infūzijas ātrums

ml/kg/min.

Infūzijas ātrums

ml/kg/min.

2,5

0,01

0,005

0,0025

5

0,02

0,01

0,005

7,5

0,03

0,015

0,0075

10

0,04

0,02

0,01

12,5

0,05

0,025

0,0125

15

0,06

0,03

0,015

Devas ievadīšanai ar šļirces sūkņiem

Viena Dobutamine Baxter 12,5 mg/ml ampula (250 mg/20 ml) jāatšķaida līdz iegūtā šķīduma tilpums ir 50 ml (gala koncentrācija 5 mg/ml), izmantojot sekojošu apstiprinātos šķīdinātājus (skatīt 6.6. apakšpunktu).

Devu diapazons

Specifikācija ml/st.

(ml/min.)

Pacienta ķermeņa masa

50 kg

70 kg

90 kg

Mazas

2,5 µg/kg/min.

ml/st.

(ml/min.)

1,5

(0,025)

2,1

(0,035)

2,7

(0,045)

Vidējas

5 µg/kg/min.

ml/st.

(ml/min.)

3,0

(0,05)

4,2

(0,07)

5,4

(0,09)

Lielas

10 µg/kg/min.

ml/st.

(ml/min.)

6,0

(0,10)

8,4

(0,14)

10,8

(0,18)

Pediatriskā populācija

Nepārtrauktām intravenozām infūzijām, izmantojot infūziju sūkni, jāatšķaida līdz 0,5 līdz 1 mg/ml (maksimāli 5 mg/ml, ja ierobežota šķidruma ievadīšana) koncentrācijai ar 5 % glikozes šķīdumu vai 0,9 % nātrija hlorīda šķīdumu). Augstāku koncentrāciju šķīdumi jāievada tikai caur centrālo vēnas katetru). Intravenozas dobutamīna infūzijas nav saderīgas ar bikarbonāta vai citiem stipriem sārmainiem šķīdumiem.

Jaundzimušo intensīvā aprūpe

30 mg/kg ķermeņa masas deva jāatšķaida līdz gala tilpumam – 50 ml infūziju šķīduma. Intravenozas infūzijas ātrums 0,5 ml/stundā nodrošina devu 5 mikrogrami/kg/minūtē.

Devas

Pieaugušie

Inotrops miokarda atbalsts

Parastā deva ir 2,5 līdz 10 mikrogrami/kg/min., kas jāpielāgo atbilstoši pacienta sirdsdarbības ātrumam, asinsspiedienam, sirds izsviedei un izvadītā urīna daudzumam. Infūzijas ievadīšana jāsāk ar ātrumu 2,5 mikrogrami/kg/min. un devu var palielināt ar 10 – 30 minūšu starplaiku līdz tiek sasniegta vēlamā hemodinamiskā atbildes reakcija vai arī blakusparādības, piemēram, pārmērīga tahikardija, aritmija, galvassāpes vai trīce, ierobežo turpmāku devas palielināšanu. Deva jāpielāgo individuāli atbilstoši sirdsdarbības ātrumam un sirds ritmam, asinsspiedienam un urīna plūsmai. Atsevišķos gadījumos atbildes reakcija novērojama atbildes reakcija pat ievadot pat 0,5 mikrogrami/kg/min. lielu devu. Atsevišķos gadījumos var būt nepieciešama līdz pat 40 mikrogrami/kg/min. liela deva, bet tas ir reti.

Ilgstošas (48 – 72 stundas) nepārtrauktas infūzijas laikā iespējama hemodinamiskās atbildes reakcijas samazināšanās, kā rezultātā nepieciešams palielināt devu.

Devas sirds stresa testam

Dobutamīna lietošanu sirds stresa testam drīkst veikt tikai nodaļās, kas jau veic slodzes stresa testus, un jāievēro parastā aprūpe un piesardzība vecot šo testu, ja tā veikšanai izmanto dobutamīnu, tai skaitā jābūt pieejamam defibrilatoram un personālam, kas ir īpaši apmācīts neatliekamās palīdzības sniegšanā.

Ieteicamā deva ir 5 mikrogrami/kg/min., ko pakāpeniski palielina līdz 10, 20, 30 un maksimāli 40 mikrogrami/kg/min., un katru devu ievada 3 minūšu ilgas infūzijas veidā. Ievadot nākamo maksimālo devu var pievienot arī atropīnu. Nepieciešama nepārtraukta elektrokardiogrammas (EKG) novērošana un infūziju var pārtraukt, ja ST segmenta depresija ir > 0,2 mV (2 mm), kas noteikts pēc 80 ms, kad sasniegts J punkts, pacientiem ar miokarda infarktu anamnēzē vai jebkādām būtiskām aritmijām ST segments palielinās par > 0,1 mV (1 mm).

Dobutamīna infūzija jāpārtrauc, ja sirdsdarbības ātrums sasniedz 85 % no vecumam noteiktā maksimālā ātruma, sistoliskais asinsspiediena paaugstinās virs 220 mmHg vai arī sistoliskais asinsspiediens simptomātiski pazeminās > 40 mmHg no sākuma asinsspiediena, rodas jaunas sirds sieniņu kustību patoloģijas, stipras sāpes krūškurvī vai arī jebkādas nepanesamas blakusparādības.

Gados vecāki pacienti

Devas pielāgošana nav nepieciešama. Rūpīgi jānovēro asinsspiediens, urīna plūsma un perifēro audu perfūzijas.

Sirds stresa tests: Izmantojot kā alternatīvu sirds slodzes testam, ieteicamā sākuma deva ir 5 mikrogrami/kg/minūtē un devu drīkst pakāpeniski palielināt par 5 mikrogramiem/kg/minūtē ik pēc 8 minūtēm līdz maksimālajam ievadīšanas ātrumam 20 mikrogrami/kg/minūtē. Ļoti svarīgi ir nepārtraukti novērot elektrokardiogrammu (EKG) un gadījumā ja ST segmenta depresija ir > 3 mm vai arī rodas jebkādas ventrikulāras aritmijas, infūzijas ievadīšana jāpārtrauc. Infūzijas ievadīšana ir jāpārtrauc arī tad, ja sirds ātrums sasniedz vecuma/dzimuma maksimālo sirds ātrumu, sistoliskais asinsspiediens ir lielāks par 220 mmHg vai arī rodas jebkādas blakusparādības.

Pediatriskā populācija

Visa vecuma grupu bērniem (sākot no jaundzimušajiem līdz 18 gadu vecumam) ieteicamā sākuma deva ir 5 mikrogrami/kg/minūtē, ko, atbilstoši klīniskajai atbildes reakcijai, pielāgo līdz 2 – 20 mikrogrami/kg/minūtē. Atsevišķos gadījumos pat tik maza deva kā 0,5 – 1,0 mikrogrami/kg/minūtē nodrošinās atbildes reakciju.

Pastāv iemesls uzskatīt, ka bērniem minimālā efektīvā deva ir lielāka nekā pieaugušajiem. Ievadot lielas devas, jāievēro piesardzība, jo pastāv arī iemesls uzskatīt, ka maksimālā panesamā deva bērniem ir mazāka nekā pieaugušajiem. Vairums blakusparādību (it īpaši tahikardija) tiek novērotas, ja deva ir lielāka vai vienāda ar 7,5 mikrogrami/kg/minūtē, bet dobutamīna infūzijas ievadīšanas ātruma samazināšana vai pārtraukšana ir viss, kas nepieciešams straujai blakusparādību izzušanai.

Bērniem novērotas plašas svārstības gan plazmas koncentrācijā, kas nepieciešama hemodinamiskās atbildes reakcijas indukcijai (slieksnis), gan hemodinamiskās atbildes reakcijas iestāšanās ātrumā līdz plazmas koncentrācijas paaugstināšanai, kas liecina, ka bērniem nepieciešamo devu teorētiski nav iespējams noteikt un tā jāpielāgo, lai bērniem nodrošinātu mazāko domājamo „terapeitisko indeksu”

Ir ievadītas 1 līdz 15 µg/kg/minūtē lielas dobutamīna devas. Pastāv iemesls uzskatīt, ka minimālā efektīvā deva bērniem ir mazāka kā pieaugušajiem. Ievadot lielas devas, jāievēro piesardzība, jo arī šajā gadījumā pastāv iemesls uzskatīt, ka maksimālā panesamā deva bērniem ir mazāka kā pieaugušajiem. Vairums blakusparādību (it īpaši tahikardija) tiek novērotas, ja dobutamīna deva ir lielāka vai vienāda ar 7,5 µg/kg/minūtē.

Jāpielāgo bērniem nepieciešamā deva, lai nodrošinātu mazāko domājamo „terapeitisko indeksu”. Ieteicamā sākuma deva ir 0,5 mikrogrami/kg/minūtē, ko palielina ik pēc 10 – 30 minūtēm, līdz tiek sasniegta vēlamā terapeitiskā atbildes reakcija.

4.3. Kontrindikācijas

Pacientiem ar zināmu (vai aizdomām) paaugstinātu jutību pret dobutamīnu, nātrija metabisulfītu, citiem sulfātiem vai jebkuru no 6.1. apakšpunktā uzskaitītajām palīgvielām.

Pacientiem ar izteiktu mehānisku obstrukciju, kas ietekmē kambaru pildījumu vai izsviedi, vai arī abus kopā, piemēram, tamponāde, smaga aortas vārstuļu stenoze, konstriktīvs perikardīts, hipertrofiska obstruktīva kardiomiopātija vai idiopātiskas hipertrofiska subaortas stenoze.

Pacientiem ar hipovolēmiju, ja vien tā nav koriģēta ar tilpuma aizvietošanu.

Nekontrolētas nopietnas ventrikulāras aritmijas.

Papildus sirds stresa testam: nesens miokarda infarkts (iepriekšējo 30 dienu laikā), aortas dissekcija, aortas aneirisms, nestabila stenokardija, nekontrolēta hipertensija, nekontrolētas aritmijas (tai skaitā nekontrolēta ātriju fibrilācija), zināmas smagas ventrikulāras aritmijas), elektrolītu līdzsvara traucējumi un smaga anēmija.

Feohromocitoma.

4.4. Īpaši brīdinājumi un piesardzība lietošanā

Gadījumā, ja rodas neparedzēti paātrināta sirdsdarbība vai paaugstināts sistoliskais asinsspiediens, vai arī rodas aritmijas, jāsamazina dobutamīna deva vai arī uz laiku jāpārtrauc zāļu ievadīšana.

Dobutamīns var izraisīt vai saasināt ektopisku ventrikulāro aktivitāti, retos gadījumos to izraisa ventrikulāra tahikardija vai fibrilācija. Dobutamīna veicina atrioventrikulāro vadīšanu, pacientiem ar ātriju mirdzēšanu vai fibrilāciju iespējama ātra ventrikulāra atbildes reakcija.

Pastāv iespēja, ka dobutamīns izraisīs izteikti paātrinātu sirdsdarbību vai pārmērīgi paaugstinātu arteriālo asinsspiedienu, kas var pastiprināt vai pasliktināt miokarda išēmiju, izraisīt stenokardiskas sāpes un ST segmenta palielināšanos, tāpēc ievadot pacientiem pēc miokarda infarkta, jāievēro piesardzība (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Dobutamīns vairumam pacientu ar mehānisku obstrukciju, kas ietekmē kambaru pildījumu vai izsviedi, vai arī abus kopā, neuzlabos hemodinamiku.

Pacientiem ar izteikti pasliktinātu sirds kambaru darbību, piemēram, pacientiem ar tamponādēm, vārstuļu artēriju stenozi un idiopātisku hipertrofisku subaortas stenozi, inotropā atbildes reakcija var būt nepietiekama (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Konkurējoša receptoru nomākuma rezultātā, lietojot vienlaicīgi bēta receptoru blokatorus, var samazināties dobutamīna kateholamīnerģiskā iedarbība. Bez tam, dominējoši alfa efekti šajā laikā var izraisīt perifēro asinsvadu vazokonstrikciju ar tai sekojošu asinsspiediena paaugstināšanos.

Ievadīšana

Pirms dobutamīna ievadīšanas ar atbilstošu plazmas tilpuma palielinātāju jākoriģē hipovolēmija (skatīt 4.3. apakšpunktu). Līdzīgi citām zālēm, kurām piemīt bēta 2 agonistu aktivitāte, dobutamīns var izraisīt nedaudz samazinātu kālija koncentrāciju serumā un atsevišķos gadījumos iespējama hipovolēmija. Dobutamīna terapijas laikā jāapsver nepieciešama novērot kālija koncentrāciju serumā.

Dobutamīna ievadīšanas laikā rūpīgi jānovēro sirdsdarbības ātrums un sirds ritms, arteriālais asinsspiediens un infūzijas ātrums. Uzsākot terapiju, ieteicama elektrokardiogrāfiskā novērošana līdz iegūta stabila atbildes reakcija.

Brīdinājumi

Pacientiem ar smagu hipotensiju, kas var izraisīt kardiogēnu šoku (vidējais arteriālais asinsspiediens mazāks par 700 mmHg), dobutamīns jāievada ar piesardzību. Ja novērojama strauja asinsspiediena pazemināšanās, devas samazināšana vai infūzijas pārtraukšana parasti nodrošina asinsspiediena atgriešanos sākuma stāvoklī. Atsevišķos gadījumos nepieciešama ārstēšana un asinsspiediena atjaunošanās var nebūt tūlītēja.

Ja arteriālais asinsspiediens saglabājas pazemināts vai dobutamīna ievadīšanas laikā tas progresīvi pazeminās, neskatoties uz atbilstošu ventrikulārā tilpuma spiedienu un sirds izsviedi, jāapsver nepieciešamība lietot perifēru vazokonstriktīvu līdzekli, piemēram, noradrenalīnu vai dopamīnu.

Dobutamine Baxter koncentrāts infūziju šķīduma pagatavošanai satur nātrija metabisulfītu. Tas var izraisīt alerģiskas reakcijas, tai skaitā anafilaksi un dzīvībai bīstamas vai mazāk smagas astmas epizodes noteiktiem jutīgiem pacientiem, Vispārējā sulfītu jutības izplatībā visā populācijā nav zināma, bet tiek uzskatīts, ka tā ir maza, piemēram, tiek uzskatīts, ka tā biežāk rodas pacientiem ar astmu (skatīt 4.3. apakšpunktu).

Dobutamīnu drīkst ievadīt tikai ciešā ārstā uzraudzībā, kad pieejams aprīkojums regulārai, intensīvai kardiovaskulāro un nieru darbības rādītāju novērošanai, it īpaši, asins tilpuma, miokarda saraušanās spēju, elektrokardiogrāfijas, urīna plūsmas ātruma un asinsspiediena un pulsa spiediena novērošanai, un, ja iespējams, arī sirds izsviedes un plaušu artēriju ieķīlēšanās spiedienu.

Pārtraucot ilgstošu ārstēšanu ar dobutamīnu (vairāk kā 7 dienas), novērota samazināta sirds izsviede un palielināts plaušu artēriju okluzīvais spiediens.

Pacientiem ar esošu hipertoniju iespējama asinsspiediena paaugstināšana.

Tā kā nav zināma dobutamīna iedarbība nieru un aknu darbības traucējumu gadījumos, ieteicama rūpīga šādu pacientu novērošana.

Ieguvums no nepārtrauktas intravenozas dobutamīna ievadīšanas ir ierobežots un tas, starp citu, var būt kaitīgs pacientiem ar progresējošu sirds mazspēju (attiecībā uz dzīves kvalitāti un izdzīvošanas rādītājiem).

Dobutamīns var ietekmēt insulīna un glikozes līmeni plazmā. Šā iemesla dēļ, diabēta pacientiem jānovēro glikozes koncentrācija un nepieciešamības gadījumā jāpielāgo insulīna deva.

Dobutamīna ievadīšana kā alternatīva sirds stresa slodzes testam nav ieteicama pacientiem ar nestabilu stenokardiju, Hisa kūlīša blokādi vai jebkādiem sirdsdarbības traucējumiem, kas varētu būt par traucēkli sirds slodzes testēšanai.

Līdzīgi citiem kateholamīniem, dobutamīns var izraisīt stenokardiju pacientiem ar išēmisko sirds slimību un šā iemesla dēļ, īpaša piesardzība jāievēro ievadot dobutamīnu pacientiem ar išēmisko sirds slimību.

Palielinātas kateholamīna koncentrācijas vai jutības dēļ, īpaša piesardzība jāievēro ievadot dobutamīnu pacientiem, kuri lieto monoamīnoksidāzes inhibitorus (MAOI) un pacientiem ar feohromocitomu vai hipertiroīdismu, jo tas var izraisīt izteikti paaugstinātu asinsspiedienu, paātrinātu sirdsdarbību vai arī palielināt aritmiju sastopamības biežumu.

Sirds plīsums ir iespējamā miokarda infarkta komplikācija. Sirds plīsuma (starpsienas vai brīvās sienas) risku var veicināt daudz dažādi faktori, tai skaitā infarkta vieta un laiks kopš infarkta. Saņemti ļoti reti ziņojumi par letālu akūtu sirds plīsumu, lietojot dobutamīnu sirds stresa testēšanai. Šie gadījumi novēroti pacientiem, kuri hospitalizēti ar nesenu (4 – 12 dienu laikā) miokarda infarktu, pirmsizrakstīšanas izmeklējumu laikā. Ziņotajos brīvās sienas plīsuma gadījumos elektrokardiogramma miera stāvoklī uzrādīja diskinētisku un plānāku starpsieniņu. Sirds plīsuma riskam, ievadot dobutamīnu sirds stresa testēšanai, pakļautie pacienti pirms testa veikšanas rūpīgi jāizmeklē.

Dobutamīna stresa ehokardiogrāfija

Tā kā iespējamas dzīvību apdraudošas komplikācijas, lietošanu išēmijas un vitālās diagnostikas gadījumā drīkst veikt tikai ārsts ar pietiekamu personīgo pieredzi stresa ehokardiogrāfijā.

Dobutamīna stresa ehokardiogrāfija išēmijas un vitālās diagnostikas gadījumā jāpārtrauc, ja novērojams kāds no sekojošiem diagnostiskajiem gala rezultātiem:

sasniedzot vecumam noteikto maksimālo sirdsdarbības ātrumu ((220 – vecums gados)x0,85);

sistoliskais asinsspiediens pazeminās > 20 mmHg;

asinsspiediens paaugstinās līdz > 220/120 mmHg;

progresējoša simptomi (stenokardija, dispnoja, reibonis, ataksija);

progresējoša aritmija (piemēram, izlaisti sirdspuksti, ventrikulāras zalves);

progresējoši sirds vadīšanas traucējumi;

nesen radušies sieniņu kustību traucējumi > sieniņas segmentā (16 – segmenta modelis);

palielināts gala sistoliskais tilpums;

repolarizācijas patoloģiju attīstīšanās (dēļ horizontālas išēmijas vai lejupejošas ST segmenta depresijas līknes > 0,2 mV ar 80 (60) ms intervālu pēc J punkta salīdzinājumā ar sākuma stāvokli, progresējošu vai monofāzisku ST segmenta depresiju > 0,1 mV pacientiem, kuriem anamnēzē nav bijis miokarda infarkts);

sasniedzot maksimālo devu.

Attīstoties nopietnām komplikācijām (skatīt 4.8. apakšpunktu) nekavējoties jāpārtrauc dobutamīna stresa ehokardiogrāfija.

Pēc infūzijas pārtraukšanas pacients jānovēro līdz stāvoklis stabilizējas.

Pediatriskā populācija

Dobutamīns ir ievadīts bērniem samazinātas sirds izsviedes hipoperfūzijas gadījumos, kas rodas dekompensētas sirds mazspējas rezultātā, pēc sirds operācijas, kardiogēna un septiska šoka rezultātā. Bērniem, salīdzinājumā ar pieaugušajiem, var būt kvantitatīvi un kvalitatīvi atšķirīgi daži dobutamīna hidrohlorīda hemodinamiskie efekti.

Sirds ritma paātrināšanās un asinsspiediena paaugstināšanās bērniem, šķiet, ir biežāk novērojama un intensīvāka.

Plaušu artēriju ieķīlēšanās spiediens bērniem var nesamazināties, kā tas notiek pieaugušajiem, vai arī tas var palielināties, it īpaši zīdaiņiem līdz viena gada vecumam. Ziņots, ka jaundzimušā sirds – asinsvadu sistēma ir mazāk jutīga pret dobutamīnu un hipotensīvā iedarbība, šķiet, biežāk novērojama pieaugušajiem, nekā maziem bērniem.

Tāpēc, ievadot dobutamīnu bērniem, jāveic rūpīga novērošana, ņemot vērā šīs farmakodinamiskās īpašības.

Šīs zāles satur 0,0504 mmol (vai 1,160 mg) nātrija katrā devā. Jāievēro pacientiem ar kontrolētu nātrija diētu.

4.5. Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Bēta adrenerģiskie blokatori

Dzīvniekiem dobutamīna ietekmi uz sirdi antagonizēja bēta adrenerģiskie līdzekļi, piemēram, propranolols un metoprolols, kā rezultātā dominēja alfa adrenerģiskie līdzekļi un palielinājās perifēro asinsvadu rezistence.

Pretēji, alfa adrenerģiskā blokāde var padarīt bēta 1 un bēta 2 iedarbību redzamu, kā rezultātā novērojama tahikardija un vazodilatācija.

Dipiridamola pievienošana dobutamīnam ehokardiogrāfijas laikā var izraisīt iespējami bīstamu hipotensiju. Šo kombināciju nedrīkst izmantot pacientiem ar aizdomām par koronāro sirds slimību.

Dobutamīna stresa ehokardiogrāfija

Ārstējot stenokardiju, it īpaši ar sirds ritmu palēninošiem līdzekļiem, piemēram, bēta blokatoriem, išēmiskā atbildes reakcija uz stresu ir mazāk izteikta vai arī tā var nebūt novērojama vispār.

Šā iemesla dēļ, stenokardijas terapija jāpārtrauc 12 stundas pirms dobutamīna stresa ehokardiogrāfijas.

Pievienojot atropīnu maksimālajai dobutamīna devai, iespējams sekojošais:

Pagarināta stresa ehokardiogrāfijas protokola dēļ lielākas kopējās dobutamīna devas un vienlaicīgas atropīna ievadīšanas, iespējams palielināts blakusparādību attīstības risks.

Vispārējā anestēzija

Dzīvniekiem, kuri saņēma parastās dobutamīna devas halotāna vai ciklopropāna anestēzijas laikā, novērotas ventrikulāras aritmijas, šā iemesla dēļ jāievēro piesardzība, ja dobutamīnu ievada pacientiem, kuri saņem anestēziju ar šiem līdzekļiem.

Vienlaicīga dobutamīna lietošana ar MAOI var izraisīt izteikti paaugstinātu asinsspiedienu un paātrinātu sirdsdarbību, kā arī palielināt aritmiju sastopamības biežumu. Iespējami arī dzīvībai bīstami stāvokļi, piemēram, hipertensīva krīze, kardiovaskulārs kolapss, asiņošana galvaskausā un aritmijas.

Vienlaicīga vai iepriekšēja terapija ar bēta receptorus bloķējošiem līdzekļiem var izraisīt inotropus un hronotropus efektus, kam pamatā ir konkurējoša saistīšanās ar bēta receptoriem, un alfa 1 mediēto efektu dominanci, kā rezultātā novērojama perifēro asinsvadu vazodilatācija.

Lietojot perfirēros vazodilatorus (piemēram, nitrātus, nātrija nitroprusīdu) vienlaicīgi ar dobutamīnu, var palielināties sirds izsviede un samazināties sistēmiskā perifēro asinsvadu rezistence, kā arī palielināties ventrikulārais tilpums, nekā tas novērots lietojot šīs zāles atsevišķi.

Lietojot teofilīnu vienlaicīgi ar dobutamīnu, vienā klīniskajā pētījumā novēroja paātrinātu sirdsdarbību.

Lietojot dobutamīnu vienlaicīgi ar dopamīnu, izteikti palielinājās arteriālais asinsspiediens un samazinājās ventrikulārā tilpuma spiediens, kas novērojams, lietojot vienu pašu dopamīnu.

Lietojot dobutamīnu vienlaicīgi ar perifērajiem vazokonstriktoriem, piemēram, noradrenalīnu, sistēmiskais asinsspiediens paaugstinājās daudz izteiktāk, nekā lietojot katras no šīm zālēm atsevišķi.

Lietojot dobutamīnu vienlaicīgi ar AKE inhibitoriem (piemēram, kaptoprilu) var palielināt sirds izsviedi, ko pavada palielināts skābekļa patēriņš miokardā. Lietojot šīs zāles vienlaicīgi, ziņots par sāpēm krūškurvī un aritmijām.

Vienlaicīga entakapona lietošana var pastiprināt dobutamīna iedarbību. Antipsihotiskie līdzekļi var pavājināt dobutamīna hipertensīvo iedarbību.

Lietojot dobutamīnu vienlaicīgi ar doksapramu, iespējams palielināts hipertensijas risks.

Lietojot dobutamīnu vienlaicīgi ar ergotamīnu vai metizergīdu, pastāv palielināts ergotisma risks.

Vienlaicīga dobutamīna un oksitocīna lietošana var izraisīt hipertensiju (pastiprinātas vazopresorās iedarbības rezultātā).

Atropīna sulfāta pievienošana pastiprina dobutamīna izraisīto paātrināto sirds ritmu un atsevišķos gadījumos var neitralizēt palēnināto sirds ritmu, ievadot dobutamīnu sirds stresa testēšanas gadījumā.

4.6. Fertilitāte, grūtniecība un barošana ar krūti

Grūtniecība

Nav pietiekamu datu par dobutamīna drošību lietojot grūtniecības laikā cilvēkiem. Pētījumi, kas veikti ar dzīvniekiem, neliecina par tiešu vai netiešu kaitīgu ietekmi attiecībā uz grūtniecību, embrija/augļa attīstību, dzemdībām vai pēcdzemdību attīstību, tomēr nav zināms vai dobutamīns šķērso placentu (skatīt 5.3. apakšpunktu). Iesējamais risks cilvēkiem nav zināms. Dobutamīnu nevajadzētu lietot grūtniecēm, izņemot gadījumus, kad sagaidāmais ieguvums sievietei pārsniedz iespējamo risku auglim.

Barošana ar krūti

Nav zināms vai dobutamīns izdalās ar mātes pienu dzīvniekiem vai cilvēkiem. Pamatojoties uz ieguvumu no bērna barošanas ar krūti un ieguvumu no dobutamīna terapijas mātei, jāizlemj vai turpināt/pārtraukt bērna barošanu ar krūti vai turpināt/pārtraukt terapiju ar dobutamīnu.

4.7. Ietekme uz spēju vadīt transportlīdzekļus un apkalpot mehānismus

Nav piemērojama ņemot vērā dobutamīna indikācijas un īso eliminācijas pusperiodu.

4.8. Nevēlamās blakusparādības

Līdz pat 72 stundu ilgu infūziju ievadīšanas laikā nav novērotas citas blakusparādības, kā tikai tās, kas iespējamas ievadot īsākas infūzijas. Novērots, ka veidojas daļēja tolerance, ja nepārtrauktas infūzijas veidā (72 stundas un ilgāk) ievada dobutamīnu. Tāpēc var būt nepieciešamas lielākas devas, lai nodrošinātu šo zāļu iedarbību.

Nevēlamo blakusparādību sastopamības biežuma klasifikācijai izmantotas sekojoša sastopamības biežuma klasifikācija:

Ļoti bieži

(≥1/10)

Bieži

(≥1/100 līdz <1/10)

Retāk

(≥1/1 000 līdz <1/100)

Reti

(≥1/10 000 līdz <1/1 000)

Ļoti reti

(<1/10 000)

Nav zināmi

(nevar noteikt pēc pieejamiem datiem)

Katrā sastopamības biežuma grupā nevēlamās blakusparādības norādītas to nopietnības samazinājuma secībā.

Imūnās sistēmas traucējumi

Bieži: ziņots par paaugstinātas jutības reakcijām, tai skaitā izsitumiem, drudzi, eozinofīliju un bronhospazmām.

Reti: nātrija metabisulfīts var izraisīt alerģiska tipa reakcijas, tai skaitā anafilakse un dzīvībai bīstamas vai mazāk smagas astmas lēkmes (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Vielmaiņas un uztures traucējumi

Ļoti reti: līdzīgi citiem kateholamīniem, novērota samazināta kālija koncentrācija serumā. Jāapsver nepieciešamība novērot kālija koncentrāciju serumā.

Nervu sistēmas traucējumi

Bieži: galvassāpes.

Ļoti reti: pacientiem ar smagu nieru mazspēju, kuri saņēma dobutamīnu, ziņots par mioklonusu.

Sirds funkcijas traucējumi

Ļoti bieži: paātrināta sirdsdarbība, sirdsklauves, stipras sāpes krūškurvī, neregulāra sirdsdarbība, aritmija, ventrikulāra tahikardija, sirds artērijas spazmas, palielināti elektrokardiogrammas ST segmenta rādītāji.

Retāk: ātriju fibrilācija, priekškambaru fibrilācija, sirds kreisā kambara izsviedes obstrukcija.

Ļoti reti: miokarda išēmija, miokarda infarkts, eozinofīls miokardīts, sirds plīsums ar letālu iznākumu dopamīna stresa testa laikā (skatīt 4.4. apakšpunktu).

Asinsvadu sistēmas traucējumi

Bieži: hipertensija. Izteikti paaugstināts sistoliskais asinsspiediens liecina par pārdozēšanu (skatīt 4.5. apakšpunktu).

Retāk: hipotensija (skatīt 4.4. un 4.5. apakšpunktu). Neliela vazokonstrikcija, it īpaši pacientiem, kuri iepriekš ārstēti ar bēta blokatoriem.

Elpošanas sistēmas traucējumi, krūšu kurvja un videnes slimības

Bieži: elpas trūkums, bronhospazmas, astma (skatīt Imūnās sistēmas traucējumi).

Kuņģa-zarnu trakta traucējumi

Bieži: slikta dūša.

Nieru un urīnizvades sistēmas traucējumi

Nav zināmi: biežāka urinācija.

Vispārēji traucējumi un reakcijas ievadīšanas vietā

Bieži: nespecifiskas sāpes krūškurvī.

Reti: atsevišķos gadījumos ziņots par flebītu un nejaušas infiltrācijas gadījumā aprakstīti lokāla iekaisuma gadījumi.

Ļoti reti: ādas audu nekroze.

Pediatriskā populācija

Nevēlamās blakusparādības ietver sistoliskā asinsspiediena paaugstināšanos, sistēmisku hipertensiju vai hipotensiju, tahikardiju, galvassāpes, un plaušu artēriju ieķīlēšanās spiediena palielināšanās, kas izraisa sastrēgumu plaušās, un plaušu tūsku, un simptomātiskas sūdzības.

Ziņošana par iespējamām nevēlamām blakusparādībām

Ir svarīgi ziņot par iespējamām nevēlamām blakusparādībām pēc zāļu reģistrācijas. Tādējādi zāļu ieguvumu/riska attiecība tiek nepārtraukti uzraudzīta. Veselības aprūpes speciālisti tiek lūgti ziņot par jebkādām iespējamām nevēlamām blakusparādībām Zāļu valsts aģentūrai, Jersikas ielā 15, Rīgā, LV 1003. Tīmekļa vietne: HYPERLINK "https://www.zva.gov.lv/../" www.zva.gov.lv

4.9. Pārdozēšana

Par pārdozēšanu ziņots retos gadījumos.

Simptomi

Iespējamie toksicitātes simptomi ir anoreksija, slikta dūša, vemšana, trīce, trauksme, sirdsklauves, galvassāpes, elpas trūkums, nogurums, stenokardiskas un nespecifiskas sāpes krūškurvī. Dobutamīna pozitīvā inotropā un hronotropā iedarbība var izraisīt hipertensiju, tahiaritmijas, miokarda išēmiju un ventrikulāru fibrilāciju. Hipotensijas cēlonis var būt vazodilatācija. Dobutamīna iedarbība parasti ir īslaicīga (eliminācijas pusperiods ir aptuveni 2 minūtes.

Ārstēšana

Tā kā dobutamīnam ir īss darbības laiks, pacienta stabilizācijai parasti nepieciešams tikai samazināt infūzijas ātrumu vai nepieciešamības gadījumā īslaicīgi jāpārtrauc infūzija.

Uz laiku jāpārtrauc dopamīna ievadīšana līdz pacienta stāvoklis ir stabilizējies. Pacients jānovēro un nekavējoties jāuzsāk atbilstoši dzīvību glābjoši pasākumi.

Nav pierādīts, ka forsēta diurēze, peritoneāla dialīze, hemodialīze vai aktivētās ogles hemoperfūzija būtu lietderīga.

Gadījumā jā zāles norītas, iespējama neparedzama uzsūkšanās no mutes un kuņģa zarnu trakta.

5. FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

5.1. Farmakodinamiskās īpašības

Farmakoterapeitiskā grupa: kardiotoniski līdzekļi, izņemot sirds glikozīdus, adrenerģiski un dopamīnerģiski līdzekļi

ATĶ kods: C01CA07

Darbības mehānisms

Dobutamīns ir selektīvs bēta adrenerģisks agonists, kura darbības mehānisms ir sarežģīts.

Tiek uzskatīts, ka bēta adrenerģiskā iedarbība rodas adenilcikāzes aktivitātes stimulācijas rezultātā. Terapeitisko devu robežās dopamīnam piemīt arī neliela bēta 2 un alfa 1 adrenerģisko receptoru agonistiska iedarbība, kas ir relatīvi sabalansēta un tās rezultātā no vērojama tikai neliela tieša ietekme uz sistēmiskajiem asinsvadiem. Dopamīns neizraisa endogēnā norepinefrīna atbrīvošanos. Galvenā dobutamīna terapeitisko devu iedarbība ir sirds stimulācija.

Lai gan tiek uzskatīts, ka šo zāļu pozitīvo inotropo iedarbību uz miokardu nodrošina galvenokārt bēta 1 adrenerģiskā stimulācija, eksperimentālie dati liecina, ka var būt iesaistīta arī alfa 1 adrenerģiskā stimulācija un alfa 1 adrenerģiskā aktivitāte galvenokārt rodas no šo zāļu (-)-stereoizomēra.

Dopamīna bēta 1 adrenerģiskā iedarbība izraisa pozitīvu inotropu iedarbību uz miokardu un tā rezultātā palielinās sirds izsviedes frakcija, kam pamatā ir palielināta miokarda spēja savilkties un palielināts sirds tilpums. Pacientiem ar sastrēguma sirds mazspēju pazeminās palielinātais sirds kreisā kambara ieplūdes spiediens. Terapeitisko devu robežās dopamīns izraisa perifēro rezistenci, tomēr sistēmiskais asinsspiediens un pulsa spiediens var palikt nemainīgs vai arī paaugstināties palielinātā sirds izsviedes tilpuma rezultātā. Parasto devu robežās, sirds ritms parasti neizmainās nozīmīgi. Palielinātās miokarda savilkšanās spēju rezultātā parasti palielinās koronārā asins plūsma un skābekļa patēriņš miokardā.

Dobutamīns veicina atrioventrikulāro vadīšanu un samazina vai neizraisa nozīmīgas izmaiņas intravetrikulārājā vadīšanā. Dobutamīna spēja izraisīt sirds aritmijas var būt mazāka kā dopamīnam un tā ir daudz mazāka kā izoproterenolam vai citiem kateholamīniem. Var samazināties plaušu asinsvadu rezistence, ja sākotnēji ir bijusi palielināta un vidējais asinsspiediens plaušu artērijās var samazināties vai palikt nemainīgs. Tiek uzskatīts, ka dobutamīns neietekmē dopamīnerģiskos receptorus un neizraisa nieru vai apzarņa asinsvadu vazodilatāciju. Tomēr palielinātas sirds izsviedes frakcijas rezultātā var palielināties urīna plūsma.

Pediatriskā populācija

Dobutamīns bērniem izraisa arī inotropus efektus, bet hemodinamiskā atbildes reakcija bērniem ir nedaudz atšķirīga kā pieaugušajiem. Lai gan bērniem palielinās sirds izsviedes tilpums, pastāv tendence, ka bērniem, salīdzinājumā ar pieaugušajiem, mazāk samazināsies sistēmiskā asinsvadu rezistence un ventikulārā pildījuma spiediens un vairāk palielināsies sirdsdarbības ātrums un arteriālais asinsspiediens. Bērniem līdz 12 mēnešu vecumam dobutamīna infūzijas laikā var palielināties plaušu artēriju ieķīlēšanās spiediens.

Šķiet, ka sirds izsviedes tilpums sāk palielināties pat pie tik maza infūzijas ātruma kā 1,0 mikrogrami/kg/minūtē, sistoliskais asinsspiediens palielinās pie infūzijas ātruma 2,5 mikrogrami/kg/minūtē un sirdsdarbības ātruma izmaiņas rodas pie infūzijas ātruma 5,5 mikrogrami/kg/minūtē.

Dobutamīna infūzijas ātruma palielināšana no 10 līdz 20 mikrogrami/kg/minūtē parasti izraisa turpmāku sirds izsviedes tilpuma palielināšanos.

5.2. Farmakokinētiskās īpašības

Uzsūkšanās

Pēc iekšķīgas lietošanas dobutamīns tiek ātri metabolizēts kuņģa – zarnu traktā. Intravenozas ievadīšanas gadījumā dobutamīna iedarbība sākas 2 minūšu laikā. Maksimālā zāļu koncentrācija plazmā un maksimālā iedarbība novērojama 10 minūšu laikā pēc intravenozas infūzijas sākuma. Pārtraucot infūziju, zāļu iedarbība pamazām izzūd.

Izkliede

Nav zināms vai dopamīns šķērso placentu vai izdalās mātes pienā.

Eliminācija

Dobutamīna plazmas eliminācijas pusperiods ir apmēram 2 minūtes. Dobutamīns tiek metabolizēts aknās un citos audos ar katehol-O-metiltransferāzes starpniecību par neaktīviem savienojumiem - 3-O-metildobutamīnu, kā arī konjugējoties ar glikurīnskābi. Dopamīna konjugāti un 3-O-metildobutamīns izdalās galvenokārt ar urīnu un nelielā daudzumā arī ar izkārnījumiem.

Pediatriskā populācija

Vairumam bērnu pastāv log-lineāra saistība starp dobutamīna koncentrāciju plazmā un hemodinamisko atbildes reakciju, kas nav atbilstoša sliekšņa modelim.

Dobutamīna klīrenss ir atbilstošs pirmās kārtas kinētikai devu robežās no 0,5 līdz 20 mikrogrami/kg/minūtē. Dobutamīna koncentrācija plazmā bērniem var būt pat divkārtīgi atšķirīga, ievadot ar vienādu infūzijas ātrumu, un pastāv plaša mainība gan dobutamīna plazmas koncentrācijā, kas nepieciešama hemodinamiskās atbildes reakcijas indukcijai, gan hemodinamiskās atbildes reakcijas iestāšanās ātrumā līdz plazmas koncentrācijas paaugstināšanai. Tāpēc klīniskajos gadījumos dobutamīna infūziju ātrums jāpielāgo individuāli.

5.3. Preklīniskie dati par drošumu

Neklīniskajos standartpētījumos iegūtie dati par atkārtotu devu toksicitāti neliecina par īpašu risku cilvēkam. Nav veikti pētījumi par dobutamīna iespējamo mutagenitāti vai kancerogenitāti. Pētījumos ar žurkām un trušiem nav novērota kaitīga iedarbība uz augli vai teratogēna iedarbība. Žurkām nav novērota ietekme uz auglību.

6. FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1. Palīgvielu saraksts

Nātrija metabisulfīts (E223)

Sālsskābe (pH pielāgošanai)

Nātrija hidroksīds (pH pielāgošanai)

Ūdens injekcijām

6.2. Nesaderība

Pierādīts, ka Dobutamine Baxter nav saderīgs ar sārmainiem šķīdumiem un to nedrīkst sajaukt ar 5 % nātrija bikarbonātu vai citiem spēcīgiem sārmainiem šķīdumiem, piemēram, aminofilīnu, furosemīdu. Sajaucot ar bumetanīdu, kalcija glikonātu, insulīnu, diazepāmu un fenitoīnu, novērota nogulšņu veidošanās. Iespējamās fizikālās nesaderības dēļ, Dobutamine Baxter nedrīkst sajaukt vienā šķīdumā ar citām zālēm.

Dobutamīnu nedrīkst ievadīt vienlaicīgi ar citām zālēm vai šķīdinātājiem, kas satur bisulfītu vai etilspirtu.

Zāles ar citiem preparātiem (izņemot 6.6. apakšpunktā minētos) sajaukt (lietot maisījumā) nedrīkst.

6.3. Uzglabāšanas laiks

2 gadi.

Pēc atšķaidīšanas

Ķīmiskā un fizikālā stabilitāte pirms lietošanas ir noteikta 24 stundas, uzglabājot temperatūrā no 2°C - 8°C. No mikrobioloģiskā viedokļa šīs zāles jālieto nekavējoties. Ja tas netiek lietots nekavējoties, par uzglabāšanas laiku un apstākļiem līdz lietošanai ir atbildīgs lietotājs, un parasti tas nav ilgāks par 24 stundām, uzglabājot 2°C - 8°C temperatūrā, ja vien atšķaidīšana/atjaukšana (u.c.) veikta kontrolētos un apstiprinātos aseptiskos apstākļos.

6.4. Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Pirms pirmās lietošanas uzglabāt temperatūrā līdz 25°C.

Infūziju šķīdums jāpagatavo aseptiskos apstākļos.

Atšķaidītu zāļu uzglabāšanas nosacījumus skatīt 6.3. apakšpunktā.

Neizlietotās zāles jāiznīcina.

6.5. Iepakojuma veids un saturs

Caurspīdīgas stikla (I klase) ampulas (20 ml). Iepakojumi pa 5 vai 1 ampulai.

Visi iepakojuma lielumi tirgū var nebūt pieejami.

6.6. Īpaši norādījumi atkritumu likvidēšanai un citi norādījumi par rīkošanos

Dobutamine Baxter pirms lietošanas jāatšķaida un to drīkst ievadīt tikai intravenozas infūzijas veidā.

Gala koncentrācija, ko parasti izmanto perfūzijai ir 250 mikrogrami/ml, 500 mikrogrami/ml vai 1000 mikrogrami/ml. Norādījumus par ievadīšanas veidu un infūzijas ilgumu skatīt 4.2. apakšpunktā.

Dobutamīna atšķaidīšanai pirms ievadīšanas drīkst izmantot sekojošus šķīdumus intravenoza infūziju šķīduma pagatavošanai: 0,9 % (9 mg/ml) nātrija hlorīda šķīdums, 5 % (50 mg/ml) glikozes šķīdums, 5 % (50 mg/ml) dekstrozes šķīdums vai Ringera laktāta šķīdums.

Dobutamīna hidrohlorīda šķīdumiem var būt sārta nokrāsa. Šī krāsas izmaiņa ar laiku var kļūt izteiktāka, kam pamatā ir neliela zāļu oksidēšanās. Tomēr, tas neizraisa nozīmīgu zāļu efektivitātes zudumu, ja tās tiek uzglabātas maksimāli 24 stundas, uzglabājot 2°C - 8°C temperatūrā, kas ir maksimālais uzglabāšanas laiks pirms lietošanas.

Neizlietotās zāles vai citus izlietotos materiālus jāiznīcina atbilstoši vietējām prasībām.

7. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

Baxter Holding B.V., Kobaltweg 49, 3542 CE Utrecht, Nīderlande

8. REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS

11-0334

9. PIRMĀS REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Reģistrācijas datums: 2011.gada 28.septembris.

Pēdējās pārreģistrācijas datums: 2018.gada 17.aprīlis.

10. TEKSTA PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

2018.gada decembris.

SASKAŅOTS ZVA 14-03-2019

IE/H/0867/001/IB/007